Pašvaldības saistošie noteikumi par publiskās teritorijas uzturēšanu un kopšanu

Abstract

Apskatot un izpētot šo tēmu un reāli eksistējošo situāciju, var apgalvot, ka nevienam argumentam, ko pašvaldība izsaka sakarā ar uzlikto pienākumu tīrīt pašvaldības publiskās lietošanas zemi, ko pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu „ Par pašvaldībām” 43.panta 6.punktu ir noteikušas vairums Latvijas pašvaldību, nav tāds pamats, lai ierobežotu personu tiesības, vai pēc būtības, vispār tās atņemtu. Katrā ziņā, Latvijas Republikas Satversmes 116.pants to neparedz, jo ar svešas zemes nekopšanu netiek apdraudētas nedz citu cilvēku tiesības, nedz demokrātiskā valsts iekārta, nedz sabiedrības drošība, nedz arī labklājība vai tikumība. Cilvēku tiesību ierobežojumi ir neadekvāti un neatbilstoši sasniedzamajam mērķim. Tas drīzāk izskatās pēc pašvaldības savu pienākumu legālu pārlikšanu uz citu adresātu, kuram savas tiesības atspēkot būs daudz grūtāk, lai neteiktu, ka neiespējami. Finansu ietaupījums uz citu rēķina. Analizējot pašvaldību uzliktos pienākumus, kopt nekustamajam īpašumam pieguļošo publiskās lietošanas teritoriju, nonācu pie secinājuma, ka valsts pārvaldei diezgan lielas grūtības sagādā izprast un patstāvīgi piemērot to jēgai abstrakti formulētas tiesību normas un ievērot tiesiskas valsts administratīvo tiesību principus, tādus kā – tiesību normas saprātīgas piemērošanas principu, tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu u.c. Pārvaldes juridiskajā praksē praktiski nav integrēti cilvēktiesību apsvērumi. Līdz ar to pārvaldes darbības rezultāti bieži vien ir pretēji piemēroto tiesību normas jēgai, netaisnīgi un patvaļīgi. Tādēļ pielietojot tiesiskas valsts mērauklas, Latvijas valsts pārvaldes praksē būtu konstatējams ļoti augsts juridisku kļūdu procents. Situāciju saasina arī tas apstāklis, ka arī tiesa izvairās šīs kļūdas atklāt, atzīt un novērst (piemēram, pārbaudīt iestāžu piemēroto tiesību normu hierarhiju līdz pat Satversmei), lai gan likumdošana paredz tiesas varas kontroli pār valsts pārvaldes rīcību. Latvijai vēl ir ejams ceļš līdz mūsu tiesību saskaņošanai un harmonizācijai ar Eiropas Savienības tiesībām. Šo ceļu ejot visnozīmīgākais būtu vecās tiesiskās apziņas pārvarēšana, spēja attīstīties nevis pieturoties pie pagātnes, bet atbrīvoties no nevajadzīgām un savu laiku nokalpojušām dogmām un paražām, spēja pielāgoties (nebaidīties pārmaiņām) reālai situācijai. Apsveicami ir tas, ka nu jau aizvien vairāk un vairāk cilvēku nolemj aizstāvēt un cīnīties par savām tiesībām un vienlīdzību likuma priekšā. Tā, lai likuma vienlīdzība attiektos ne tikai uz mazo cilvēku, bet arī tādiem veidojumiem kā vietējās pašvaldības. Tomēr, jāatzīst, prakse liecina, ka ne vienmēr tiesneši ir gatavi uzņemties un pilnvērtīgi īstenot prettiesiskas normas nepiemērošanas iespēju, jo līdz šim vispārējās jurisdikcijas tiesas ir bijušas diezgan kūtras tiesību aktu atbilstības izvērtēšanā. Ja arī tiesa nepiemēros pretrunīgo normu, tad maz ticams, ka tas ietekmēs likumdevēju, tomēr akta izdevēju iestādi tas, iespējams, tomēr varētu ietekmēt. Prakse rāda, ka pašvaldības iestādes mēģina līdz pēdējai instancei pārsūdzēt tām nelabvēlīgos tiesas spriedumus, tādēļ visdrīzāk turpinās piemērot normu, kamēr tā netiks atcelta pilnībā. Zināms, ka normatīvo aktu pasludināt par spēkā nesošu var tikai Satversmes tiesa. Tāpēc būtu svarīgi precizēt arī subjektu loku, kas un par ko var vērsties Satversmes tiesā. No vienas puses, jo plašāks subjektu loks, jo lielākas iespēja, ka tiks pamanītas nepilnības. Runājot par subjektu loku, arī indivīdam jābūt iespējai iesniegt konstitucionālo sūdzību par jebkura ranga normatīvo aktu, lai attiecībā uz viņu Satversmes tiesa varētu to atcelt ar atpakaļejošu datumu. Jāņem arī vērā, ka ne visas normatīvo aktu pretrunas un problēmas var atrisināt ar Satversmes tiesas palīdzību, jo tā var normu tikai atcelt, taču ne grozīt vai papildināt.

Viewing and studying this topic and existing situation, it can be declared that neither argument is expressed by the Municipality in connection with the obligations imposed by the municipality to clean public use of land, on the basis of the Latvian Republic law „Par pašvaldībām” paragraph 43 clause 6 is determined by a majority of municipal, that is not the basis to restrict the rights of individuals, or in essence, they deprive in Latvia. At all means, the clause of Latvian Republic law number 116 prescribes, either with the unknown land that is uncultivated nor the rights of other people, nor a democratic polity, the public safety, nor the welfare or morals. Human rights restrictions are inadequate and inconsistent with the objective to be achieved. It rather looks at a legal municipality of its obligation to reinstallation of the addressee, which their rights will be much harder to disprove, to say that it is not impossible. The financial savings to another account. Analyzing municipal obligations cultivate real property adjacent to public areas, I came to the conclusion that state administration presents difficulties in understanding and applying their own spirit of abstractly formulated rules of law and respect for law and administrative law principles such as - law principle of reasonable, the principle of legitimate expectations, proportionality, etc. Practically, there is no integrated human rights considerations in legal administration practice. Consequently, the results of management actions are often contrary to the spirit of applicable rules of law, unjust and arbitrary. Therefore, applying the rule of law yardsticks, the Latvian state administration in practice would be detectable in a very high percentage of legal error. The situation is exacerbated by the fact that the Court avoids to detect these errors recognize and prevent (for example, to check the bodies of the rules applied to the hierarchy up to the Constitution), although the law provides to have a judicial control conduct of state administration. There is a way to go for Latvia to our right alignment and harmonization with European Union law. Passing the road the most significant thing would be the old judicial overcoming of consciousness, the ability to grow and not keeping with the past, but get rid of unnecessary and good time expired thoughts and custom, the ability to adjust to the real situation and not to be afraid of changes. It is good that now more and more people decide to defend and fight for their rights and propose by the law. The law would apply to aggregations like local government not only to small people. However, practice shows that judges are not always ready to take on and fully implement the unlawful provision of non-option, particularly in the courts of general jurisdiction, has been rather remiss of legislation appraisal. If the court does not contradictory norms, then it is unlikely that it will affect the legislator, however, the act of the issuing authority, however, could be affected by it. The practice shows that the local authorities are trying appeal till the last instance court judgments of those disadvantaged, so most likely will continue to apply the rules until it is abolished completely. It is known that only the Constitutional Court are valid to declare laws and regulations. It would be important to clarify the subjects who and what can to turn to the Constitutional Court. On the one hand, in a broader range of subjects, the greater the possibility that failures will be detected. As far as the range of subjects, including the individual should be able to submit a constitutional complaint against the laws of any rank, in the case of their Constitutional Court would annul it retroactively. It should take consideration that not all laws and regulations of the discrepancies and problems can be resolved by the Constitutional Court, in its provision can only cancel, but not modify or add to.