Pierādījumu attiecināmība kriminālprocesā

Abstract

Veicot pierādīšanu kriminālprocesā, jāievēro personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem. Šis princips ir nostiprināts gan starptautiskajos dokumentos (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.p., Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10.p., ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām), gan arī nacionālajās normās (Latvijas Republikas Satversmes 92.p., Likuma „Par tiesu varu” 3.p., Kriminālprocesa likuma 12.p.). Lai personai tiktu nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, nepieciešams pierādīšanā izmantot tādas ziņas par faktiem, kas ir attiecināmas, pieļaujamas un ticamas. Autors ir pievērsies pierādījumu attiecināmības izpētei, jo šis jautājums Latvijā tiek apskatīts relatīvi maz, salīdzinot ar aktīvo apspriedi par šo jautājumu anglo-amerikāņu tiesību sistēmas valstīs. Izstrādājot pētījumu, autors analizēja gan Latvijas Repubikas, gan arī ārvalstu normatīvos aktus, doktrīnu un tiesu praksi, it īpaši pievēršot uzmanību anglo-amerikāņu tiesību sistēmai, kur pierādījumu attiecināmības regulējums krasi atšķiras no tās regulējuma Latvijas Republikā. Darba gaitā galvenokārt tiek apskatīti jautājumi, kas saistās ar personas rakstura īpašību attiecināmību, jēdzieniem „loģiskā attiecināmība” un „tiesiskā attiecināmība”, par pierādījumu attiecināmības definīcijas interpretāciju, kā arī tiek apsvērtas ārvalstu regulējuma pārņemšanas iespējas. Tiek secināts, ka ziņas par apsūdzētā raksturu Latvijas Republikas tiesību sistēmā nevar apstiprināt pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos faktus, izņemot vainīgā personību, kas nosaka atbildības pakāpi. Kā arī autors nonāk pie secinājuma, ka nav nepieciešams nodalīt jēdzienus „loģiskā attiecināmība” un „tiesiskā attiecināmība” kriminālproseca tiesību ietvaros un ka normas no ārvalstīm saistībā ar pierādījumu attiecināmību Latvijas Republikā nav pārņemamas.

According to the international, supranational and national documents the right to a fair trial is one of the fundamental rights that a person must be allowed to enjoy during criminal procedure. To secure the right to a fair trial the fact-finders must act in conformity with the rules governing evidence. This is the reason why the author decided to make a research about the relevance of evidence in criminal procedure in Latvia and other countries of both – continental and common law systems. Therefore, the matters of relevance of evidence are scarcely discussed in Latvia comparing to the discussion of the same topic in common law countries. The author mainly focused on issues concerning the relevance of character evidence, the terms “logical relevance” and “legal relevance”, the interpretation of the definition of relevance and on possibilities of transferring rules from other jurisdictions. The author concluded that there is no need to point out the terms “logical relevance” and “legal relevance” as separate, because the relevance of evidence shall be considered only according to law, and therefore the rules that are provided by law are of the same content as rules of “logical relevance”. The author also concluded that using character evidence to prove matters of proof other than the determination of the penalty to be imposed to the accused after conviction is not reasonable because the tendency of human behavior to repeat itself does not suggest that it really does repeat itself. Therefore, adducing evidence of the accused’s previous convictions to prove matters of proof other than the determination of the penalty to be imposed is not in conformity with the aims of conviction. The common law rules of the relevance of evidence are designed to satisfy the needs of the system, which provides the participation of jurors in the criminal procedure. These rules concerning the exclusion of prejudicial evidence are therefore not applicable in the criminal procedure of Latvia because of the absence of jurors in the criminal procedure.