Nepriviliģēto prasītāju tiesības apstrīdēt Eiropas Savienības tiesību aktus

Abstract

Darba mērķis ir analizēt būtiskākos šķēršļus, kas neļauj nepriviliģētajiem prasītājiem nodibināt locus standi, lai apstrīdētu Eiropas Savienības tiesību aktus, kā arī noteikt, vai jaunā Līguma par ES darbību 263. panta 4. daļa pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās šos šķēršļus novērš. Darba gaitā autors konstatē, ka par galveno šķērsli nepriviliģēto prasītāju locus standi nodibināšanai ir uzskatāma pārāk šaurā individuālās ieinteresētības interpretācija saskaņā ar Plaumann testu. Ierobežojošie noteikumi attiecībā uz nepriviliģēto prasītāju locus standi nodibināšanu ir pretrunā ar tiesiskuma kontroles principu, kā arī pārkāpj nepriviliģēto prasītāju tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (ubi ius ibi remedium). Tālāk autors analizē jauno Līguma par ES darbību 263. panta 4. daļas redakciju, lai noskaidrotu, vai tā uzlabo nepriviliģēto prasītāju tiesisko stāvokli. Tiesību normas analīze liek domāt, ka ES dalībvalstis nav spējušas veikt efektīvu tiešās prasības institūta reformu. Iespēja pārskatāmā nākotnē paplašināt nepriviliģēto prasītāju locus standi tomēr vēl pastāv, un Eiropas Savienības tiesām būtu jāmaina līdzšinējā individuālās ieinteresētības interpretācija, kā arī jāpiepilda jaunās Līguma par ES darbību 263. panta 4. daļas tiesību normas ģenerālklauzulas ar nepriviliģētajiem prasītājiem labvēlīgu saturu. Nobeigumā autors analizē to, kāda ietekme ir ES Pamattiesību hartas pielīdzināšanai dibināšanas līgumiem juridiskā spēka ziņā, un secina, ka bez tiešās prasības institūta reformas hartā nostiprināto cilvēktiesību aizsardzība būs ievērojami apgrūtināta. ES pievienošanās ECTK ir ļoti nozīmīgs jautājums, kam var būt izšķiroša nozīme līdzšinējās ES tiesu prakses maiņai par labu nepriviliģētajiem prasītājiem.

The purpose of this work is to analyze the standing of non-privileged applicants to challenge European Union acts before and after Lisbon Treaty. First of all author analyzes obstacles that prevent non-privileged applicants from challenging EU acts according to Article 230(4) of Treaty Establishing the European Community. Furthermore a restrictive approach of European Court of Justice as to interpretation of individual concern is examined. Author draws a conclusion that interpretation of individual concern by application of Plaumann formula is the main problem that prevents non-privileged applicants from establishing locus standi and European Court of Justice is the one who imposed limits on standing, not the Member States by drafting Article 230(4) of Treaty Establishing the European Community. Limited standing for non-privileged applicants is in contradiction to principle of effective judicial control as one of the general principles of law in European Union legal system. It also prejudices right to effective judicial remedy (ubi ius ibi remedium). Henceforward author examines Article 263(4) of the Treaty on the Functioning of the European Union after Lisbon Treaty to consider whether provisions of the new article fulfil the expectations and enlarge the standing of non-privileged applicants. Author draws a conclusion that Member States have failed to reform the direct action since the provision of individual concern has been retained. Nevertheless the European Court of Justice has an opportunity to enlarge the standing itself. The Court should interpret the new provisions as “regulatory acts” and “implementing measures” in a liberal manner to exclude the application of individual concern and Plaumann formula as much as possible. After Lisbon Treaty the Charter of Fundamental Rights of the European Union has been granted the same legal value as the Treaties. Nevertheless author concludes that efficiency of the Charter depends on the reform of direct action not vice versa. Rights granted by Charter will be theoretical and fictional if there is no remedy in form of direct action. The accession of the EU to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms is of great importance and may be the only way to reform direct action in foreseeable future.