Komunistisku organizāciju aizlieguma Latvijā konstitucionalitāte.

Abstract

Apskatot likumu Par sapulcēm, gājieniem un piketiem sistēmiskā kopumā ar Politiski represēto personu likumu un vairākiem likumiem, kas reglamentē organizāciju un politisko partiju reģistrāciju, jāsecina, ka organizāciju, kas plāno publiski paust komunistisku ideoloģiju, reģistrācija un pārreģistrācija ir aizliegta, turklāt bez piemērošanas brīvības. Pēc aizlieguma izcelsmes Latvijas vēsturiskajos apstākļos apskatīšanas, jānoskaidro, vai šāds aizliegums atbilst Satversmei un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei. Kad konstatēts, ka piemērojamie Latvijas likumi ir antikonstitucionāli, darbs mēģina piedāvāt problēmas risinājumus, garāmejot veicot nepilnīgu ieskatu Latvijas Komunistiskās partijas darbības izbeigšanā 1991. gadā un PSRS simbolikas aizliegumā publiskās sapulcēs.

Examining the Latvian Law on Gatherings in the light of Law on Determining the Status of Politically Repressed Persons, together with several laws governing the registration of non-governmental organizations and political parties, one must conclude that registration or re-registration of organizations adhering to or planning to publicly espouse communist ideology is forbidden, without allowing for any discretion of enforcement. After looking at how such a strict ban came into being in Latvia’s historical circumstances and whether laws governing registration of communist parties are enforced now and were before the ban came into power, it must be determined whether such a ban runs counter to Satversme and the case law of European Court of Human Rights. Once the applicable Latvian law is determined to be anticonstitutional, this thesis tries to offer some solutions, along the way offering incomplete looks at the banning of Communist Party of Latvia in 1991 and the ban on using USSR symbols in public gatherings.