Vārda brīvības ierobežošana. Vēstures faktu noliegšanas kriminalizēšana

Abstract

Šajā bakalaura darbā ilustrētā pamatproblēma attiecināma uz Krimināllikuma grozījumu, kas paredz kriminālatbildības noteikšanu par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu, atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām, tas ir, vai likuma norma, kas iekļauj sevī šādu aizliegumu, pārlieku neierobežo indivīdu tiesības uz vārda brīvību. Līdz ar to darba mērķis ir noskaidrot, kāda ir citu valstu, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un ANO Cilvēktiesību komitejas prakse jautājumā, kas skar vēstures faktu noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai trivializēšanu, un attiecīgi izvērtēt, vai jaunie Krimināllikuma grozījumi atbilst šai praksei un vai ar tiem tiesības uz vārda brīvību Latvijā tiek nodrošinātas pietiekošā apmērā.

The main problem that is illustrated in this bachelor’s thesis is attributable to the amendment of the Criminal Code of Latvia, that now criminalises public glorification, denial, justification or trivialization of genocide, crime against humanity, crime against peace or war, crime directed to the Republic of Latvia or its people carried out by USSR or Nazi Germany, that is, whether a provision of law that contains such prohibition does not restrict freedom of speech excessively. Thus, the aim of this thesis is to enucliate the practice of other States, the European Court of Human Rights and the UN Human Right Committee in the issue, regarding denial, justification, glorification and trivialization of historical facts, and hereby determine whether the new amendment of the Criminal Code of Latvia conforms with the said practice and whether the freedom of speech and expression is protected sufficiently.