Tiesības uz pilsonību kā cilvēktiesības valsts pēctecības aspektā mūsdienu starptautiskajās tiesībās

Abstract

Mainoties suverenitātei pār kādu teritoriju, rodas daudz tiesisku problēmu, uz kurām starptautiskās tiesības nav atbildējušas. Viena no svarīgākajām problēmām ir pilsonības tiesiskais regulējums, kurš valstu pēctecības gadījumā ir neskaidrs. Ja valstu pēctecības gadījumos to līgumi, īpašums, parādi un arhīvi ir nododami pēctecei valstij, tad pilsonība nav valstu pēctecības ceļā nododama. Darba autors darbā izvirza tēzi, ka valsts pēctecības gadījumos pēctecei valstij ir pienākumu piešķirt tās pilsonību priekšteces valsts pilsoņiem, kurus skar valstu pēctecības fakts, un darba ietvaros tika apskatīts, vai pēctecei valstij ir vispārīgs pienākums piešķirt tās pilsonību priekšteces valsts pilsoņiem, un kādi varētu būt pēcteces valsts izvirzītie kritēriji pilsonības piešķiršanai un pilsoņu kopuma definēšanai. Papildu darbā apskatīti jautājumi, kuri nav tieši saistīti ar valstu pēctecību un tiesībām uz pilsonību – izraidīšanas aizliegums un diskriminācijas aizliegums -, bet ir ar tām cieši saistīti un dod skaidrāku izpratni par tiesībām uz pilsonību valstu pēctecības aspektā un to apjomu. Darba autors analizē kopā pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem izveidojušos jauno valstu praksi pilsoņu kopuma noteikšanā – PSRS, Čehoslovākijas un Dienvidslāvijas Sociālistiski Federatīvās Republikas sabrukšanu (bijusī Dienvidslāvija), Jemenas apvienošanos un Melnkalnes atdalīšanos no Serbijas un Melnkalnes valstu savienības -, apskatot minēto priekšteču valstu sabrukšanas rezultātā izveidojušos pēcteču valstu pilsonības likumus. Papildu autors apskata arī to jauno valstu pilsonības likumos, uz kurām ir piemērojama valstu turpinātības doktrīna, bet kuras izveidojās. Autors nonāk pie secinājuma, ka starptautiskajās tiesībās nepastāv pozitīvs pienākums valstij piešķirt tās pilsonību priekšteces valsts pilsoņiem. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem izveidojušos jauno valstu prakse pilsoņu kopuma noteikšanā rāda, ka valstis izvēlējās divus ceļus – lielākā daļa pēcteču valstu pilsonību piešķīra, pamatojoties uz priekšteces valsts pilsonību. Raksturīgi tas bija bijušās Dienvidslāvijas sabrukšanas rezultātā radušos jauno valstu pilsonības likumos, jo pilsonība šajos gadījumos piešķīra pilsonību visiem patstāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri par tādiem uzskatāmi valsts pēctecības brīdī. Dažas valstis izvēlējās abu šo modeļu jauktu variantu. Darba autors arī secina, ka valstu prakse neatspoguļo Starptautisko tiesību komisijas ieteikumu pēctecei valstij piešķirt tās pilsonību visiem iedzīvotājiem, kuri ir tās patstāvīgie iedzīvotāji valstu pēctecības brīdi, kā arī tām personām, kuru pēdējā dzīvesvieta bija pēcteces valsts teritorija, ja šīs personas dzīvo citā valstī.

When sovereignty of a territory changes, legal problems arise, to which international laws have not been addressed. One of the most important problems is the legal regulation of nationality, which in the event of the state’s succession is unclear. In the event of a state’s succession its laws, property and debts and archives are transferable to the successor state, then citizenship is not transferred in the process of the states succession. The author of the work advances the thesis, that in the instances of state succession the successor state has a duty to grant nationality to the citizens of the predecessor state, that are affected by the fact of succession. Within the framework of the work, it is examined, whether the successor state has an overall duty to grant nationality to the nationals of the predecessor state, and what might the formulated criteria be for granting nationality and defining the citizens as a whole. The extra work examines the questions that are not directly related with the state’s predecessor and the right to citizenship, but are connected with them and give a clearer understanding of the right to nationality as regards the successor state. The author of the work analyzes the practice of defining the citizen population in the nineties of the last century in the new states – the USSR, Czechoslovakia and the Socialist Federal Republic of Yugoslavia’s break-up and Yemen’s unification, examining the previous nationality laws of the successor state, and also looking into the nationality laws of the new state, upon which the state’s continuation doctrines are based, as well as recent state successors instances, for example, Montenegro’s secession from the Federation of Serbia and Montenegro. The author comes to the conclusion, that international laws do not contain a positive obligation for a state to grant nationality to the citizens of its predecessor state, however in the majority of cases this does occur. The basis for this being, that a state cannot exist without inhabitants, However, the author’s analysis of the practice of states shows, that new states have chosen two different ways of granting nationality – one of those decrees, that, the state grants its nationality to all the citizens of the former state, that were resident in its territory at the time the successor state eventuated. The other state model in its turn anticipates granting its nationality to all the permanent inhabitants, which are recognised as such at the moment the successor state comes into existence. The state practice to some extent reflects the recommendation of the International Law Commission to the successor state to grant nationality to all the inhabitants, that are permanent residents of the successor state at the moment of coming into existence, as well as the persons, whose last place of residence was in the former state’s territory, if such person lives in another state. In instances of successor states the successor state does not have the right to expel those persons, who are legally living in the state’s territory, with the exception of instances of serious threat to national security, and in these cases the same criteria and procedural guarantees are applied as for when foreigners are being expelled.