Tiesību tālākveidošnas metodes contra legem klasifikācija un pielietošana tiesu praksē

Abstract

Tiesību tālākveidošana, ņemot vērā tās nozīmi tiesiskas valsts un gan likumam, gan arī tiesībām atbilstošas tiesību sistēmas funkcionēšanā, vispār ir līdz šim nepienācīgi maz pētīta joma Latvijas tiesību zinātnē. Par tiesību tālākveidošanas metodi contra legem nav atsevišķu pētījumu, bet ir atzīmēts, ka tā ir atsevišķa pētījuma vērts temats. Darba galvenais mērķis ir pierādīt, ka arī tiesību tālākveidošana contra legem līdzās citām tiesību tālākveidošanas metodēm atsevišķos izņēmuma gadījumos ir pieļaujama tiesību tālākveidošana. Lai to paveiktu, darba uzdevums ir, pirmkārt, noskaidrot, ko tiesību zinātnē saprot ar tiesību tālākveidošanas metodi contra legem, un izpētīt, kur un ar kādiem paņēmieniem novelkama robeža starp tiesību normu interpretāciju un tiesību tālākveidošanu, kā arī piedāvāt jaunu tiesību tālākveidošanas metožu iedalījumu; otrkārt, noskaidrot metodes contra legem vēsturisko izcelsmi un attīstību kontinentālās Eiropas tiesību lokā; treškārt, rast metodes contra legem likumisko un zinātniski metodoloģisko pamatojumu un noskaidrot to pielietošanu Latvijas tiesu praksē; ceturtkārt, atrisināt pētījuma gaitā konstatētās metodes contra legem pielietošanas rezultātā radītās problēmas. Darba rezultātā autors ir secinājis, ka tiesību tālākveidošanas metode contra legem ir pieļaujama tiesību tālākveidošana, ja tās pielietošanas gaitā tiek ievēroti četri nosacījumi: pirmkārt, pastāv „īsts”, nevis „šķietams” likuma robs; otrkārt, attiecīgo dzīves gadījumu nav iespējams atrisināt ar jebkuru citu tiesību piemērošanas metodi; treškārt, tiesību piemērotājam ir jārada tāds jauns tiesību noteikums, kas būtu pielietojams arī citu līdzīgu dzīves gadījumu izšķiršanai; ceturtkārt, tiesību piemērotājam ir jānovērtē attiecīgās tiesību tālākveidošanas contra legem ietekme uz tiesību sistēmu kopumā.

The judicial development of law contra legem is the most disputed of all further law-making methods. Adhering to the four level division of these methods, the method contra legem is the last one to which a lawyer can resort to, in order to achieve a just and equitable judgement. The method can be used to solve two problematic occasions: first, when application of a given law would manifestly violate the demands of justice and equity in a given case; second, when non-existence of a law leads to a deficit in legal protection. In these cases the lawyer is entitled respectively to disregard the unjust law or to create a norm by himself. However, in a democratic state and a legal system governed by the rule of law this is problematic due to the principles of separation of powers and legal certainty. This master’s thesis objective is to prove that the judicial development of law contra legem is an allowed method if several preconditions are met. To achieve that, the task of this thesis is, firstly, to define what actually is the method contra legem and to draw a distinction between the interpretation and further making of law, secondly, to enquire the historical evolution of method contra legem, thirdly, to ascertain the legitimization of this method in different national legal systems and to sum up the state of art in the legal doctrine as well as in Latvian jurisprudence and, fourthly, to explain the most problematic aspects of the application of this method.