Elektroniskie pierādījumi un to izmantošanas aktualitāte Latvijā

Abstract

Maģistra darbā tiek analizētas un aktualizētas elektroniski sagatavotu dokumentu izmantošanas priekšrocības un trūkumi, elektronisko dokumentu kā pierādījumu pieļaujamība Civilprocesā. Darba pētījuma mērķis ir atklāt nacionālo tiesību normu regulējuma problemātiku sagatavojot un slēdzot dažādus darījumus elektroniskā vidē, kā arī iesniedzot tiesā elektroniskos dokumentus kā rakstveida pierādījumus. Galvenokārt elektronisko dokumentu problemātikas vērtēšana un analīze tiek vērsta uz Latvijas nacionālās tiesību sistēmas uzlabošanu un elektronisko dokumentu izmantošanas drošības aspektiem. Darba aktualitāti raksturo tas, ka Latvijā elektroniski parakstīta dokumenta autentiskuma apstrīdēšana ir ļoti sarežģīta un praktiski neiespējama. Latvija virzās uz to, lai tiktu ieviestas elektroniskās eID kartes, kuras pildītu elektronisko viedkaršu funkcijas. Latvijā tiesiskais regulējums šajā jautājumā nav pietiekami izvērsts, lai nodrošinātu drošas elektroniskās viedkartes izmantošanu, tāpat nav pietiekami noregulēts jautājums par elektronisko dokumentu saņemšanas, glabāšanas un autentiskuma pāraudi. Elektroniskā paraksta izmantošana nerada skaidru priekšstatu par tā izmantošanas iespējamām sekām. 2003.gada 1.janvārī stājās spēkā Elektronisko dokumentu likums, valsts un pašvaldību iestādēm pienākums pieņemt elektroniskos dokumentus no fiziskajām un juridiskajām personām iestājās no 2004.gada 1.janvāra, līdz ar ko pietiekošs laiks ir pagājis, lai Latvijas Republikā tiesās varētu vērsties ar elektroniski sagatavotu prasības pieteikumu un pierādījumiem, bet elektronisko viedkaršu ieviešana ir vērtējama galvenokārt negatīvi, jo to izmantošanai šobrīd Latvijā ir vairāk negatīvu nekā pozitīvu iezīmju. Pastāv nepieciešamība precizēt jau esošos normatīvos aktus un izstrādāt jaunus, kas regulētu dokumentu apriti, kā arī iespēju elektroniski vērsties ar prasību tiesā. Būtu nepieciešams pārskatīt terminoloģiju un to pielāgot Eiropas Savienības direktīvu prasībām. Darbā tiek analizēta līdzšinējā prakse saistībā ar elektronisko pakalpojumu izmantošanu un ar tiem saistītiem pārkāpumiem, kas labāk ļauj saprast to problemātiku, kas Latvijas Republikā šobrīd pastāv.

Advantages and disadvantages of the use of documents prepared in an electronic way, the admissibility of electronic documents as evidences in the civil process are analyzed and updated in the master’s paper. The aim of the research of the work is to reveal the range of problems of national legal regulations preparing and concluding different bargains in an electronic environment, as well as submitting to court electronic documents as written evidences. The evaluation and analysis of the range of problems of electronic documents is focused on the improvement of the Latvian national legal framework and safety aspects of use of electronic documents. The topicality of the work is characterized by the fact that the challenging of authenticity of a document signed in an electronic way in Latvia is very complex and practically impossible. Latvia is aimed at introduction of electronic eID cards which would perform functions of electronic smart cards. The legal regulation of Latvia is not sufficiently detailed to ensure the use of safe electronic smart cards. In the same way, the issue of reception, keeping and authenticity validation of electronic documents is not settled in a sufficient way. The use of an electronic signature does not form the clear idea about possible causes of its use. On January 1, 2003 the Electronic Documents Law entered into force, the liability of state and municipal institutions to accept electronic documents from natural and legal persons set forth as of January 1, 2004. Therefore, a sufficient period of time has passed to be able to submit to Latvian courts statements of claim and evidences prepared in an electronic way, but the introduction of electronic smart cards is evaluated mainly in a negative way, because currently their use in Latvia has negative rather than positive features. It is necessary to refine existing regulatory enactments and to develop new ones regulating document circulation, as well as the possibility to petition the court in an electronic way. It would be necessary to review terminology and to adapt it to the requirements of directives of the European Union. The previous experience related to the use of electronic services and violations related thereto are analyzed in the paper, which allows better understanding of the range of problems currently existing in Latvia.