Samērīguma princips metodoloģiski- salīdzinošā perspektīvā

Abstract

Samērīguma principa kā konstitucionālā ranga principa būtība ir šāda: lai panāktu leģitīmo mērķi valsts nevar patvaļīgi izvēlēties jebkādu līdzekli, kas ierobežo personas cilvēktiesības; valsts var izvēlēties tikai tādu līdzekli, kas ir piemērojams šī konkrētā mērķa sasniegšanai (samērīguma principa pirmais posms), un ir nepieciešams (otrais posms), turklāt izvēlētajam līdzeklim jābūt samērīgam ar tā izraisīto cilvēktiesību ierobežojumu, jeb citiem vārdiem, tam jābūt saprātīgās attiecībās ar panākamo mērķi. Samērīguma principa trešajā posmā tiek noskaidrots, cik svarīgs ir mērķis, uz kā panākšanu tiek vērsta attiecīga valsts rīcība, kā arī cik liels ir risks, ka mērķis paliks nepanākts, ja līdzeklis netiks piemērots; uz cita svaru kausa atrodas indivīda cilvēktiesību ierobežojuma būtiskums. Tiesnesis, kas noskaidro attiecīgās valsts rīcības samērīgumu, vadās no tādiem apsvērumiem, kas vairs neatbilst tīri normatīviem kritērijiem, bet ir tiesisko pozīciju svarīguma novērtējums, turklāt viņš stāda priekšā zināmu prognozi par konfliktējošo interešu svarīgumu, kas likuma satversmības noskaidrošanas gadījumā iespējams būs pretrunā likumdevēja prognozei. Šādas samērīguma principa trešā posma jeb samērīguma stricto sensu iezīmes ierosina arī samērīguma principa koncepcijas kritiku: tiesnesim piešķirtā vara padarot viņu par konkrētā gadījuma diktatoru, kas patur pēdējo vārdu. Šī samērīguma principa kā konstitucionālo tiesību nivelēšanas un vājināšanas mehānisma kritika pamatojas lielākoties samērīguma principa trešajā posmā. Pētījuma rezultātā autore secinājusi, ka noteikto tiesisko interešu abstrakti novērtējumi tiesas spriedumā ir pieļaujami tiktāl, ciktāl tie izriet no konstitūcijas; samērīguma principa trešais posms savukārt ir efektīvs tikai tad, ja apsvērumu izdarīšanai ir izmantots konkrētās lietas būtisko faktisko apstākļu novērtējums. Samērīguma princips balstās valsts vērtību sistēmā, bet tā analīzes algoritms ir leģitīms tad, ja tas veido kontekstam sensitīvo standartu. Samērīguma princips un samērīgums stricto sensu ir ne tikai nepieciešams cilvēktiesību efektivitātes nodrošināšanai iepretim valsts interesēm, kas demokrātiskā tiesiskā valstī izriet no viena un tā paša avota; samērīgums stricto sensu ir arī leģitīma tiesību piemērošanas metode, kas atbilst tiesas lomai, ko tā ieņem kā līdztiesīgs valsts varas atzars, kas ir padots nevis likumdevēja varai, bet likumam.

Der Grundsatz der Verhältnismäßigkeit in seiner Essenz ist Verfassungsrechtsprinzip: Der Staat darf zur Erreichung seiner legitimen Ziele nicht jedes beliebige Mittel wählen, das in Grundrechte des BŅrgers eingreift, sondern nur eines, das zu deren Erreichung geeignet (erste Stufe) und auch notwendig (zweite Stufe) ist; zudem muss das gewählte Mittel bezŅglich seiner Eingriffsintensität in einem angemessenen Verhältnis zum angestrebten Ziel stehen. Diese Angemessenheit oder Proportionalität, die dritte Stufe der VerhältnismäßigkeitsprŅfung, auch als Verhältnismäßigkeit im engeren Sinne bezeichnet, umfasst eigentliche Abwägung der betroffenen RechtsgŅter. Hierzu wird einerseits die Wichtigkeit des mit einer staatlichen Maßnahme verfolgten Zweckes ŅberprŅft, sowie der Grad der Gefahr fŅr die Verwirklichung des Zweckes, sofern die Maßnahme unterbleibt; auf den anderen Waagschale liegt dem gegenŅber die Schwere des Eingriffs in das individuelle Grundrecht. Der Richter, der eine staatliche Maßnahme auf ihre Rechtmäßigkeit ŅberprŅft, stallt dabei Erwägungen an, die sich nicht mehr rein an normativen Kriterien orientieren, sondern nimmt Wertungen des Gewichts verschiedener Rechtspositionen vor; zudem muss er eine Prognose stellen, die im Falle der PrŅfung eines Gesetzes mĻglicherweise der Prognose des Gesetzgebers widerspricht. Von dieser Eigenschaft der dritten Stufe, der Verhältnismäßigkeit stricto sensu, rŅhrt auch die Kritik an der Verhältnismäßigkeitskonzeption her: Danach wird der Richter auf der letzten Stufe der Verhältnismäßigkeit zum Diktator des Einzelfalls, der das letzte Wort behalten will. Die Kritik an der Verhältnismäßigkeit als dem großen Gleich-und Weichmacher des Verfassungsrechts entzŅndete sich vor allem an der Abwägung auf der dritten Stufe der Verhältnismäßigkeit. Als Ergebnisse der Studie die Autorin schließt, dass generell der Abwägung abstrakte Wertungen bestimmter RechtsgŅter nur insoweit vornehmen sollte, wie die Verfassung diese selbst vorsieht; auf der dritten Stufe ist letztlich immer eine konkrete Einschätzung und WŅrdigung der besonderen Umstände eines Falles gefordert. Das Verhältnismäßigkeitsprinzip grŅndet sich im Staatswertungssystem, und der PrŅfungsalgorithmus ist nur dann legitim, wenn die eine kontextsensible Standarte bildet. Beachtet ein Verfassungsgericht diese Grundsätze und gewährt dem Gesetzgeber eine angemessene Einschätzungsprärogative, so ist die Verhältnismäßigkeit und besonders die dritte Stufe nicht nur notwendig, um den Grundrechten zur vollen Wirksamkeit gegenŅber den Staatsinteressen zu verhelfen, die sich ja zumindest in der freiheitlichen Demokratie aus derselben Quellen speisen wie die Grundrechte; sie ist auch legitim angesichts der Rolle der Judikative als gleichberechtigter Staatsgewalt, die sich nicht einer Vorherrschaft des Parlaments unterzuordnen hat.