Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas tiesiskā attīstība un tās institūtu efektivitāte pēc Lisabonas līguma

Abstract

Lisabonas līgums iezīmēja ļoti nozīmīgu lēcienu attiecībā uz regulējumu ārpolitikas jomā Eiropas Savienībā, atceļot trīs pīlāru sistēmu, tādējādi pierādot Eiropas Savienības interesi nodrošināt vienotību starp dažādajām Eiropas Savienības ārējās darbības jomām, jo īpaši kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā un tās īstenošanas instrumentos. Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos 2009.gada 1.decembrī, Lisabonas līgums paredz virkni inovāciju Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, piemēram, izveido "trīskārši-apveltīto" Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos amatu un Eiropas Ārējās darbības dienestu, un paredz grozījumus lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī izveido pastāvīgas strukturētas sadarbības iespēju, savstarpējās palīdzības klauzulu un papildina gan militāros, gan civilos resursus krīžu pārvarēšanai.

The Lisbon Treaty marked a highly significant leap for the regulation in the field of foreign policy in the European Union by annulling the three-pillar system, thereby demonstrating the European Union's interest in the expanding unity between different areas of the European Union external action, particularly in the area of Common Foreign and Security Policy and its enforcement tools. By entering into force on 1 December 2009, the Lisbon Treaty provided a series of innovations in the area of the European Union’s Common Foreign and Security Policy, such as establishment of a “triple-hatted” post of High Representative for Foreign and Security Policy, European External Action service and provided updates on the decision-making process, as well as creating permanent structured cooperation, mutual assistance clause and military and civilian resources for crisis management.