LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Vadības zinātne SCIENTIFIC PAPERS UNIVERSITY OF LATVIA Management SCIENTIFIC PAPERS UNIVERSITY OF LATVIA Management LATVIJAS UNIVERSITÂTE LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Vadības zinātne LATVIJAS UNIVERSITÂTE UDK 005(082) Va 073 Galvenā redaktore Dr. h. oec., prof. Ludmila Frolova, Vadības zinību bakalaura un maģistra studiju programmu direktore Redkolēģija Prof. Džovani Balcets (Giovanni Balcet), Itālija Prof. Pēteris Blatners (Peter Blatner), Vācija Dr. oec., prof. Inta Brūna Dr. oec., asoc. prof. Vladimirs Dubra Dr. h. oec., prof. Ludmila Frolova Dr. math. Viesturs Neimanis Dr. oec., prof. Baiba Šavriņa Prof. Dīters Šneiders (Dieter J. G. Schneider), Austrija Dr. h. oec., prof. Edvīns Vanags Redkolēģijas sekretāre Marina Polupanova Literārā redaktore Eda Ansone Maketu veidojis Ludis Neiders Visi krājumā ievietotie raksti ir recenzēti. Pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama Latvijas Universitātes atļauja. Citējot atsauce uz izdevumu obligāta. ISBN 9984-770-54-0 © Latvijas Universitāte, 2004 ISSN 1407-2157 Saturs / Contents I Ori ģinālraksti Ilze Balode , Andrejs Jaunzems . Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste / Composition of Different Level Overhead Costs Forecasts 9 Visvaldis Briedis , Krist īne Meistare . Pareto harmonisk ās struktūras – teorija un potenciālie lietojumi / Pareto Harmonic Structure Theory and Implementation Methods 23 Danute Jasjko , Guna Salputra . Agricultural Policy Development: Options and Opportunities for Quantitative Analysis / Lauksaimniec ības politikas pārmaiņas – iespējas kvantitatīvās analīzes metožu pielietojumam 33 Just īne Jaunzeme . Influence of Taxation on the Optimal Sales Prices for Goods and Services of Companies Operating in a Market of Monopolistic Competition / Nodokļu ietekme uz uzņēmumu RSWLPƗODMƗPSUHþXXQSDNDOSRMXPXUHDOL]ƗFLMDV cenām PRQRSROLVWLVNDVNRQNXUHQFHVWLUJnj 48 Andrejs Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude / Empirical Testing the Calculations of Investment Diversification 63 Val ē rijs Praude , In ā ra Dr īksna . Produktu pozicionēšana tirgū / Positioning of Products on the Market 80 II Problēmraksti Sandis Babris . Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā / Intellectual Capital and Its Role in Modern Organizations 90 Krist īne B ērzi ņa, Gundars B ērzi ņš . Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā / Collaboration as the Te ndency of Enterprise Development in 21st Century 102 Andrejs Cekuls . Biznesa izlūkošana un tās nozīme uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai / Competitive Intelligence and Its Role in Increasing of Competitiveness of Enterprises 113 Andris Fomins . Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā / Development Perspectives of Latvian Industrial Sector in the Global Economy 121 Vadims Ivas čuks . Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija / The Interpretation of Law of Demand and Related Categories 128 Dace Kauž ēna . Maksājumu sistēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā / Assessment of Payment Systems Elements in Modern Economics 138 Aigars Kivli ņš . Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi / Development of Biodiesel in Latvia Based on Experience from European Union 146 Andris Klauss , Kristaps Klauss . Pārvaldība maksātnespējas procesā / Management of Insolvency Process 156 M ā rti ņ š Knite , J ā nis Malzubris , Edgars Vasermanis . Determination of Marginal Sectors of Entrepreneurship in Latvia in the Process of Implementation of European Union Environment Protection Directives / Latvijas uzņēmējdarbības kritisko sektoru noteikšana Eiropas Savien ības vides aizsardzības Direktīvu ieviešanas procesā 165 Ausma Kr ū mi ņa . Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā / The Role of Information for the Supply Chain Management 173 Grigorijs O ļevskis . Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā / Industrial Policy in th e Socially Guided Market Economy 184 M ā ris Purgailis , Juris Imaks . Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums piedāvājumu vērtēšanas konkursos / The Role of Complex Decision Making Methods in the Tender Evaluation Process 194 Andris Runde . Latvijas zīmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integrācijas kontekstā, iespējamie risinājumi / Perspectives and Problems of Local Latvian Brands in the Context of the European Integration, Possible Decisions 200 Svetlana Saksonova . Komercķīlu problēmas un to atrisinājumu iespējas Latvijā / The Problems of Registered Pledges in Latvia and Possible Solutions 208 Aleksandrs To čiļenko . Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības / The Approach to Resear ching the Medical Services Market 215 Inesa Voron čuka , Raymond W.Cox III , M āra Grudule . Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē / Professional Development of Personnel in Latvia’s Public Administration 226 Normunds Zalp ē teris . Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām / Budgeting of Marketing Communication in Banking 236 III Apskata raksti Lilita Ābele . Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma / Budgeting as a Problem of Government Reforms 244 Anda Batraga . Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā / Development and Problems of Advertising Accounting in Latvia 256 K ārlis Dauge , Arnis Treimanis . Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā / Development of the Wood Waste Flow Management in Latvia 267 Vladimirs Dubra , Jekaterina Ņetunahina . Personāla attīstīšanas mūsdienu tendences / Modern Tendencies in Personnel Development 282 Uldis Duka , Roberts Škapars . Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū / The Tendencies of Public Radio’s Competition Development in Europe’s Radiomarket 289 Hauke Heiseler . Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess / Management of the Software Development – A Multi-Dimensional Process 300 Ieva L ū ci ņa. Rūpniecības politika Latvijā Eiropas Savien ības kontekstā / Industrial Policy in Latvia in Connection with European Union 313 Di āna Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues / Rokasstiepiena att āluma principa un salīdzināšanas piemērošana transfertcenu jautājumos 321 Tatjana Muravska , Ilona Ozoli ņa . Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : Latvijas situ ācijas analīze / Development of an Environmentally Friendly Transport Network in the Northern Dimension Region: the case of Latvia 338 Vilma Paupa , Art ū rs Prauli ņš . „Patiess un skaidrs priekšstats” k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija / The „True and fair view” as a Concept for Financial Reporting 248 Andris Sarnovi čs . Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes / Identification of Training Needs and Its Essence and Methods 364 Laila Stabulniece . Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā / Development Trends of Retail Trade in Latvia 375 Daina Š ķiltere . Tirgus koncepcijas r ādītāji, to pielietojuma analīze tirgus sadalījuma izmaiņu raksturošanai / The Indices of Market Concentration, Analysis of Use for Characterization of Market Distribution Changes 387 LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 9.–22. lpp. Dažādu agregācijas l īmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste Composition of Different Level Overhead Costs Forecasts Ilze Balode Ventspils Augstskola Ekonomikas un p ārvaldības fakultāte Inženieru iela 101, Ventspils, LV-3600 E-pasts: balode@venta.lv Andrejs Jaunzems Ventspils Augstskola Ekonomikas un p ārvaldības fakultāte Inženieru iela 101, Ventspils, LV-3600 E-pasts: jaunzems@venta.lv Uzņēmumam ir būtiski zināt ražojuma vien ības izmaksas. Tom ēr praksē ir grūti sadalīt ražošanas visp ārējās mainīgās un fiksētās izmaksas un pieskaitīt ar pamatotu pieskaitījuma likmi. Dotajā rakstā centāmies prognozes, ko veic grāmatveži, pamatojoties uz laika gait ā iegūto pieredzi un intuīciju, izpildīt ar ekonometrijas metodēm. Izstrādāta daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasais tes metode, izmantojot laika rindas, kas satur primāru, tieši mērāmu informāciju par izlietotiem resursiem naturālās mēra vienībās saistībā ar to rašanās vietām, kā arī vispārējo izmaksu laika rindas. Īpaši izdalām perfekti strukturizēto tehnolo ģijas daļu. Atslēgvārdi: primāra informācija, mainīgās izmaksas, vispārējās izmaksas, regresija, prognoze. Key words: primary information, variable costs, overhead costs, re gression, forecast. Ievads Intervijās ar uzņēmumu grāmatvežiem ieg ūtas sekojošas atziņas par vadības grāmatvedības praksi. Uzņēmumam ir ļoti būtiski zināt attiecīgā ražojuma vien ības vai objekta izmaksas. Praksē ir diezgan grūti sadalīt ražošanas visp ārējās mainīgās un fiksētās izmaksas un ar pamatotu pieskaitījuma likmi pieskaitīt. Š ī sadalīšana ir visnekonsekventākā, taču pieredzējuši grāmatveži cenšas izmaksu dal īšanu pamatot ar pieredzi, kas iegūta laika gaitā. Vispārināti runājot, ražošanas izmai ņas notiek pakāpeniski. Gr āmatveži zina – ja tiek nepamatoti pieskait ītas izmaksas vai nevietā ielikti izmaksu nesēji, tad agri vai vēlu tas radīs problēmas. Kā redzam, praksē daudzreiz plānotajām izmaksām ir uz intuīciju un pieredzi balstītu prognožu raksturs. Nosakot n ākotnes darbību plānotās izmaksas, ir jāprognozē ikviens izmaksas ietekmējošs lielums, bet tiem piemīt nenoteiktība. 10 VADĪBAS ZIN ĀTNE Dotajā rakstā centāmies prognozes, ko veic grāmatveži, pamatojoties uz laika gait ā iegūto pieredzi, veikt ar ekonometrijas metodēm. Izstrādāta daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaistes metode. Pētījums ilustrēts ar piemēru, kura aprēķini veikti ar Microsoft Excel . Iesāktais pētījums turpinās. Izmaksu prognoz ē šanas metode Literatūras sarakstā minētajās grāmatās neatradām nozīmīgu informāciju par izmaksu prognozēšanu ar ekonometrijas metodēm [1, 14 ]. Tom ēr grāmatas Handbuch Kosten – und Erfolgs-Controlling zinātnisks raksts Umsatz – und Gesamtleistugsprognose bei Unternehmen m it Mengen- bzw. Einzelleistugstätigkeit , kas veltīts neto apgrozījuma un kopējās izlaides prognozēšanai, pamudināja mūs izmantot ekonometrijas metodes izmaksu prognozēšanā [15, 11 6 ]. Pied āvājam uzņēmuma izmaksu prognozēšanu ar ekonometrijas metodēm. Skaitļus, kas pašizmaksas kalkulācijas lapās iegūti ar tādas vai citas subjektīvi izvēlētas izmaksu sadales atslēgas palīdzību, uzskatām par prognozei nepiemērotiem. Prognozei rekomendējam izmantot laika rindas, kas satur primāru, tieši mērāmu informāciju par izlietotiem resursiem naturālās mērvienībās saistībā ar to rašanās vietām, kā arī vispārējo izmaksu overhead costs laika rindas. Izmaksu prognozēšanā īpaši izdalām perfekti strukturizēto tehnolo ģijas daļu, kur prognozējam tehnolo ģiskos koeficientus, regresējot tos uz laiku kā vienīgo faktoru. Prognozējot vispārējās izmaksas, katra veida izmaksas aplūko individuāli un izmanto loģisko analīzi regresoru noteikšanai. Pasvītrosim, ka izmantotās lineārās regresijas nav jāuzlūko kā ekonometriskas sakarības, kas atsedz izmaksu veidošanās likumsakarības. T ās izmantojam tikai sagaidāmo izmaksu aplēsei. Citiem vārdiem, mūsu mērķis ir metodiski pamatot to, ka pieredzējuši grāmatveži izmaksu dal īšanu un prognozi veic, balstoties uz pieredzi, kas iegūta laika gaitā. Protams, ja kāda aprēķinātā regresija atsegtu izmaksu veidošanās likumsakarības, tad arī prognoze būtu pamatota. Tom ēr mēs apzināmies, ka praksē nāksies izmantot regresijas, kas tikai ļoti vispārīgi atspoguļo izmaksu formēšanos daž ādu faktoru un laika ietekmē. Izmantojot prognozēšanas rezultātā iegūto informāciju par izmaksām, pie plānotajiem produkcijas apjomiem ar izmaksu sadalīšanas atslēgu palīdzību sastādām pašizmaksas kalkulācijas lapas. Metodes būtība ir sekojoša: 1. Nodalām tiešās izmaksas no vispārējām. Prognozējam tikai primārus izmaksu rādītājus, regresējot tos uz loģiskas analīzes rezultātā izvēlētiem regresoriem, piem., laiku, produkcijas apjomiem u. c. Ja doti n ākamā perioda plānotie produktu apjomi, ar regresiju palīdzību prognozējam izmaksas. 2. Katram laika periodam aprēķinām tiešā izlietojuma koeficientu matricu. Izmantojot šādu matricu laika rindu, ar lineāra trenda palīdzību prognozējam nākamā perioda tiešā izlietojuma koeficientu matricu un ar tās palīdzību novērtējam plānotajiem produktu apjomiem atbilstošās tiešās izmaksas. 3. Katra veida vispārējās izmaksas overhead costs aplūkojam atsevišķi un cenšamies izprast to rašanās cēloņus. I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 11 3.1. Siltuma izlietojumu naturālās mēra vienībās regresējam pret laiku un nākamajam periodam prognozējam ar lineāra trenda palīdzību. Iespējama cikliskuma izpēte. 3.2. Cita veida vispārējās izmaksas, piem., kravas autotransporta izmaksas naturālās mēra vienībās, regresējam pret produktu apjomiem un laiku un, izmantojot iegūtās lineārās regresijas, prognozējam nākamā perioda vispārējās izmaksas. 2. Piem ērs uz ņēmuma izmaksu prognoz ēšanas metodes aprob ācijai Aprēķinus aprobējam, izmantojot J āņa Benzes doto piemēru un modificējot to dotā pētījuma vajadzībām [2, 51 ]. Uzņēmumam ir divi ražošanas departamenti, katlu m āja, kas uzņēmumu apgādā ar siltumu, autotransporta daļa, marketinga departaments, administrācija. Pirmais departaments ražo tr īs veidu produkciju: A, B, C. Otrais departaments ražo divu veidu produkciju: D, E. Piemērs ir vienkāršots tādā veidā, ka produktu A, B, C, D un E ražošan ā neizmanto paša uzņēmuma ražotos produktus. Ta ču pakalpojumiem, ko sniedz katlu māja un transporta daļa, ir viens virziens. Š ādā gadījumā arī izmaksu sadale notiek vienā virzienā un neprasa sarež ģītus matemātiskus aprēķinus. Eksist ē tiešās ražošanas izmaksas. Bez tam katr ā iecirknī un uzņēmumā kopumā pastāv vispārējās izmaksas. Izmaksu uzskaiti veic kontos. Attiecībā pret ražošanas apjomu, visp ārējās ražošanas izmaksas var b ūt mainīgas, pastāvīgas vai daļēji mainīgas. Mainīgās izmaksas mainās proporcionāli apjomam, piem., materiālu izlietojums, elektroenerģijas patēriņš u. c. Lielākā vispārējo izmaksu daļa ir pastāvīgas, piem., amortizācija, ražošanas vad ītāju pamatalgas, īpašuma nodoklis u. c. Daļēji mainīgās izmaksas − izmaksas, kuras nevar klasificēt ne kā mainīgās, ne kā pastāvīgās. Daļa šo izmaksu mainās līdz ar ražošanas apjomu, bet da ļa paliek fiksēta perioda ietvaros, piem., maksa par telefonu (ietver sevī gan pastāvīgo daļu − abonenta maksa, gan mainīgo daļu, kura atkarīga no sarunu skaita), siltuma izmaksas, elektroenerģijas izmaksas. Laika periodiem 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7 un 8 dota inform ācija par uzņēmuma izmaksām, izmaksu rašanās vietām un izmaksu nesējiem. Izmantojot doto informāciju, noteiksim regresijas katra veida izmaksu prognozēšanai. Ar regresiju palīdzību, atkarībā no devītā perioda plānotā produktu A, B, C, D un E apjoma, aprēķinām devītā perioda izmaksas. Pieņemsim, ka pašizmaksas kalkulācijas lapās izmaksu sadalīšanu veic ar atslēgvārdiem "Materi ālu izmaksas", "Kop ā : tieš ās ražošanas izmaksas". Izmantojot prognozes rezultātus, sastādām devītā perioda pašizmaksas kalkulācijas lapu. 2 .1 . Konti un prim ārā inform ācija Sevišķi svarīgi ir nodalīt primāru informāciju, t. i., informāciju, kas iegūta tiešu mērījumu rezultātā un ir viennozīmīga, no sekundāras informācijas. Konti satur primāru informāciju. Izmaksas (tūkstošos latu) ir parādītas kontu debetā, bet sniegto pakalpojumu vai saražot ās produkcijas apjoms (naturālās vienībās) − kontu kredītā. 12 VADĪBAS ZIN ĀTNE 1. tabula Konti Accounts 1. konts. Kravas autotransports. Debets Kredīts Darba samaksa 10 Nobraukti kilometri 660000 Pamatlīdzekļu nolietojums 8 Degviela, remonti, u. c. izdevumi 15 Kopā : 33 2. konts. Katlu māja. Debets Kredīts Darba samaksa 3 Izsniegts Kcal 16000 Kurināmais 8,8 Pamatlīdzekļu nolietojums 4,2 Citi izdevumi 3,2 Kopā : 19,2 3. konts. Produkta A tiešās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 15 Ražots tonnas 214 Materiālu izmaksas 19 Citas tiešās izmaksas 4 Kopā : 38 4. konts. Produkta B tiešās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 8 Ražots tonnas 105 Materiāli 12 Citas tiešās izmaksas 3 Kopā : 23 5. konts. Produkta C tiešās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 18 Ražots tonnas 310 Materiāli 16 Citas tiešās izmaksas 5 Kopā : 39 6. konts. Produkta D tieš ās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 12 Ražots tonnas 122 Materiāli 14 Citas tiešās izmaksas 2 Kopā : 28 7. konts. Produkta E tieš ās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 19 Ražots tonnas 243 Materiāli 21 Citas tiešās izmaksas 7 Kopā : 47 8. konts. Pirmā departamenta vispārējās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 4 Materiāli 2 Pamatlīdzekļu nolietojums 6,8 Citas izmaksas 3,6 Kopā : 16,4 I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 13 9. konts. Otr ā departamenta vispārējās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 2 Materiāli 1 Pamatlīdzekļu nolietojums 3,3 Citas izmaksas 4,5 Kopā : 10,8 10. konts. Uzņēmuma vispārējās izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 6 Pamatlīdzekļu nolietojums 0,8 Citas izmaksas 13,4 Kopā : 20,2 11. konts. Noieta izmaksas. Debets Kredīts Darba samaksa 2,4 Pamatlīdzekļu nolietojums 1,2 Citas izmaksas 3 Kopā : 6,6 2 .2 . Pirm ā perioda primārā inform ācija naudas izteiksm ē Informāciju, ko satur konti, sistematizējam 2. un 3. tabulā. 2. tabula Tieš ās izmaksas un saražot ās produkcijas apjoms pirmaj ā periodā Direct Costs and the Amount of Manufactured Production During Period 1 Darba samaksa Materiālu izmaksas Citas tiešās izmaksas Saražota produkcija tonnas 1 Produkts A 15 19 4 214 2 Produkts B 8 12 3 105 3 Produkts C 18 16 5 310 4 Produkts D 12 14 2 122 5 Produkts E 19 21 7 243 3. tabula Vispārē j ās izmaksas pirmajam periodam Overhead Costs for Period 1 Darba samaksa Materiālu izmaksas Pamatlīdzekļu nolietojums Citas vispārējās izmaksas Kopā vispārējās izmaksas 1 Pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas 4 2 6,8 3,6 16,4 2 Otr ā iecirkņa vispārējās izmaksas 2 1 3,3 4,5 10,8 3 Uzņēmuma vispārējās izmaksas 6 0,8 13,4 20,2 4 Kravas autotransports 10 8 15 33 5 Katlu māja 3 8,8 4,2 3,2 19,2 6 Noieta izmaksas 2,4 1,2 3 6,6 14 VADĪBAS ZIN ĀTNE 2 .3 . Pirm ā perioda primārā inform ācija natur ālās vienībās 4. tabula Kravas autotransporta nobrau ktie km pa pakalpojumu sa ņēmē jiem Truck Transport Covered Kilometres per Service Receiver Katlu māja Pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas Otr ā iecirkņa vispārējās izmaksas Uzņēmuma vispārējās izmaksas Noieta izmaksas Kopā Nobraukums (km) 40000 171000 126000 190000 133000 660000 5. tabula Katlu m ā jas sniegt ās kkal pa siltuma saņēmē jiem Steam Shop Given Kcal per Heat Receiver Pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas Otr ā iecirkņa vispārējās izmaksas Uzņēmuma vispārējās izmaksas Noieta izmaksas Kopā Siltums (kkal) 8200 6200 1200 400 16000 Izmaksas (tūkst. Ls) 9,84 7,44 1,44 0,48 19,2 Aplūkotajā piemērā gan autotransporta, gan katlu mājas sniegtie pakalpojumi naturālās vienībās novēroti un attiecināti arī uz produktiem A, B, C, D un E. M ēs autotransporta un katlu mājas sniegtos pakalpojumus uzlūkojam kā pirmā un otrā iecirkņu vispārējās izmaksas [2, 53 ]. Izmantojot 2. tabulu, aprēķinām pirmā perioda tiešā izlietojuma izmaksu koeficientu matricu (6. tabula). Piem ēram, koeficients 0,0762 noz īmē, ka darba izmaksas, saražojot vienu vien ību produkta B, ir 0,0762 Ls. 6. tabula Pirmā perioda tieš ā izlietojuma izmaksu koeficientu matrica Direct Use-up Costs Coefficien t Matrix for the Period 1 Darba izmaksas Materiālu izmaksas Citas tiešās izmaksas A 0,0701 0,0888 0,0187 B 0,0762 0,1143 0,0286 C 0,0581 0,0516 0,0161 D 0,0984 0,1148 0,0164 E 0,0782 0,0864 0,0288 Aprēķināta analoģiska primāra informācija par astoņiem periodiem. 3 . Visp ārē jo izmaksu absol ūto lielumu prognoz ē šanas tehnolo ģija Aplūkotajā piemērā vispārējās izmaksas veido: pirm ā iecirkņa vispārējās izmaksas, otrā iecirkņa vispārējās izmaksas, uzņēmuma vispārējās izmaksas, kravas autotransports, katlu māja, noieta izmaksas. Prognozējot vispārējās izmaksas, var rīkotie daž ādi: 1. Daļu no vispārējām izmaksām sadalīt ar sadales atslēgu un tad prognozēt šos sadalītos rādītājus. 2. Meklēt sākotnējo informāciju un prognozēt pēc iespējas primārākus rādī- tājus, jo, mūsuprāt, prognozējot vispārējās izmaksas, būtiski ir prognozēt primārus rādītājus, vēlams naturālās vienībās. I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 15 3. Vispārējo izmaksu prognozēšanā varam izmantot summārās vispārējās izmaksas un prognozēt šādus agregētus rādītājus. 4. Ilustrēsim sacīto ar piemēru − pirmā iecirkņa vispārējo izmaksu prognozi. 5. Varam prognozēt katru vispārējo izmaksu rādītāju – darba samaksu, materiālus, pamatlīdzekļu nolietojumu, citas vispārējās izmaksas. Sacītā ilustrācijai piedāvājam piemēru − aplūkosim pirmo ražošanas iecirkni. 7. tabula Pirmā iecirkņa vispārē j ās izmaksas un visp ārēj ās speciālās izmaksas asto ņos priekšv ēstures periodos Department 1, Overhead Costs and Overhead Special Costs During Previous Eight Periods Pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas Darba samaksa Materiālu izmaksas Pamatlīdzekļu nolietojums Citas vispārējās izmaksas 1. periods 16,4 4 2 6,8 3,6 2. periods 17,1 4,2 2,2 6,8 3,9 3. periods 16,9 4,3 2,1 6,8 3,7 4. periods 16,8 4,2 2,1 6,8 3,7 5. periods 16,9 4,1 2,3 6,8 3,7 6. periods 16,6 4,2 2 6,8 3,6 7. periods 16,8 4,4 2 6,8 3,6 8. periods 16,6 4,2 2 6,8 3,6 Pirmkārt, regresējam pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas pret pirmā iecirkņa produkcijas A, B un C ražošanas apjomiem un laiku. 8. tabula Pirmā iecirkņa vispārē jo regresijas apr ēķina zi ņojums Department 1, Overhead Costs Re gression Calculation Statement Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 7.18833 1.70063 4.22687 0.02422 t -0.01226 0.15430 -0.07948 0.94165 A 0.03691 0.01162 3.17629 0.05024 B 0.06041 0.01629 3.70720 0.03411 C -0.01615 0.00652 -2.47833 0.08940 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 7.21896 1.43598 5.02719 0.00735 A 0.03620 0.00643 5.63095 0.00489 B 0.06134 0.00983 6.23786 0.00337 C -0.01611 0.00563 -2.85992 0.04593 Redzams, ka pirmā iecirkņa vispārējās izmaksas ir atkarīgas no saražotajiem produkciju A, B un C apjomiem un nav atkarīgas no laika. Prognoze devītajam periodam pirmā iecirkņa vispārējām izmaksām – 16,81. Otrk ārt, regresējam pirmā iecirkņa darba izmaksas pret pirmā iecirkņa produkciju A, B un C ražošanas apjomiem un laiku. 16 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE 9. tabula Pirmā iecirkņa darba izmaksu regresijas apr ēķina zi ņojums Department 1, Labour Costs Regression Calculation Statement Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 2.19113 2.23078 0.98222 0.39842 t 0.19385 0.20241 0.95774 0.40885 A 0.00111 0.01524 0.07270 0.94662 B 0.03058 0.02137 1.43057 0.24793 C -0.00581 0.00855 -0.68010 0.54522 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 2.28591 1.56904 1.45689 0.21887 t 0.20518 0.11195 1.83275 0.14078 B 0.03077 0.01839 1.67295 0.16965 C -0.00544 0.00595 -0.91509 0.41192 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 1.90736 1.48871 1.28122 0.25632 t 0.12840 0.07290 1.76134 0.13848 B 0.01897 0.01291 1.47019 0.20147 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 4.09286 0.08781 46.61293 6.53E-09 t 0.02381 0.01739 1.36931 0.21994 Redzams, ka darba samaksu varam uzlūkot kā konstantu, devītajam periodam prognoze ir 4,09. Trešk ārt, regresējam pirmā iecirkņa materiālus pret pirmā iecirkņa produkcijas A, B un C ražošanas apjomiem un laiku. 1 0. tabula Pirmā iecirkņa materiālu izmaksu regresijas apr ēķina zi ņojums Department 1, Material Costs Regression Calculation Statement Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -1.61571 1.67402 -0.96517 0.40566 t -0.18009 0.15189 -1.18568 0.32111 A 0.02618 0.01144 2.28889 0.10606 B 0.01319 0.01604 0.82212 0.47126 C -0.01035 0.00642 -1.61341 0.20506 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -1.15618 1.51266 -0.76433 0.48727 t -0.26974 0.10135 -2.66145 0.05630 A 0.02732 0.01088 2.51020 0.06604 C -0.00779 0.00538 -1.44886 0.22096 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -1.11770 1.67042 -0.66912 0.53307 t -0.16738 0.08026 -2.08552 0.09142 A 0.01541 0.00788 1.95605 0.10783 I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 17 Redzams, ka materiālu izmaksas pirmajā iecirknī ir atkarīgas no laika un pro- dukcijas A saražot ā apjoma. Devītajam periodam prognoze materiālu izmaksām 2. Ceturtkārt, pamatlīdzekļu nolietojums ir konstants – 6,8. T ādu prognozējam arī nākošajam periodam. To var dar īt tāpēc, ka pamatlīdzekļu nolietojums aprēķināts pēc lineārās metodes un aplūkotajā laika periodā nav veikta jaunu pamatlīdzekļu iegāde. Piektkārt, regresējam pirmā iecirkņa citas vispārējās izmaksas pret pirmā iecirkņa produkcijas A, B un C ražošanas apjomiem un laiku. 1 1. tabula Pirmā iecirkņa citu vispārējo izmaksu regresijas apr ēķina zi ņojums Department 1, Other Overhead Cost s Regression Calculation Statement Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -0.18708 0.81369 -0.22992 0.83294 t -0.02603 0.07383 -0.35252 0.74776 A 0.00962 0.00556 1.73021 0.18203 B 0.01664 0.00780 2.13473 0.12246 C 0.00001 0.00312 0.00408 0.99700 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -0.18767 0.69359 -0.27058 0.80010 t -0.02605 0.06376 -0.40856 0.70379 A 0.00963 0.00387 2.49221 0.06732 B 0.01666 0.00590 2.82308 0.04768 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept -0.12608 0.61804 -0.20400 0.84640 A 0.00820 0.00149 5.48733 0.00274 B 0.01875 0.00270 6.95314 0.00095 Redzams, ka pirmā iecirkņa citas vispārējās izmaksas atkarīgas no produkciju A un B saražotajiem apjomiem. Citu visp ārējo izmaksu prognoze devītajam periodam: 3,65. Apkoposim rezultātus par apspriežamo 4. jaut ājumu. 1 2. tabula Vispārē jo izmaksu un speci ālo vispārē jo izmaksu prognozes Forecasts of the Overhead Costs Amount s and Special Overhead Costs Amounts Pirmā iecirkņa vispārējo izmaksu prognoze Pirmā iecirkņa vispārējo speciālo izmaksu prognožu summa Darba samaksas prognoze Materiālu izlietojuma prognoze Pamatlīdzekļu nolietojuma prognoze Citu vispārējo izmaksu prognoze 16,81 16,54 4,09 2,00 6,80 3,65 Iegūtās prognozes pirmā iecirkņa vispārējām izmaksām atšķiras. Kurš rezultāts ir patiesāks, rādīs devītais periods. 18 VADĪBAS ZIN ĀTNE 4 . Visp ārē jo izmaksu relat īvo lielumu prognoz ē šanas tehnolo ģija Iespējamas arī citas pieejas vispārējo izmaksu prognozēšanā. Šaj ā nodaļā aplūkojam speciālo vispārējo izmaksu relatīvos apjomus summārajās vispārīgajās izmaksās. Nav nepieciešams prognozēt pamatlīdzekļu nolietojumu devītajam periodam, tas ir aprēķināms pēc lineārās metodes. T āpēc pamatlīdzekļu nolietojuma relatīvos apjomus neaplūkojam. Aprēķinām darba izmaksu, materiālu izmaksu un citu vispārējo izmaksu relatīvos apjomus katram periodam. Dalām šo vispārējo speciālo izmaksu apjomus ar vispārējo izmaksu apjomu, no kura atskaitīts pamatlīdzekļu nolietojums. Pirmā iecirkņa speciālo vispārējo izmaksu apjoma daļas summārajās vispārīgajās izmaksās laika rindu veidā parādītas 13. tabulā. 1 3. tabula Pirmā iecirkņa speciālo vispārē jo izmaksu relat īvais apjoms summ āraj ās vispārīgaj ās izmaks ās (m īnus pamatlīdzek ļu nolietojums) Department 1, Relative Amount of Special Overhead Costs in Summary Overhead Costs (minus fixed assets deterioration) Periods Darba samaksa Materiālu izmaksas Citas vispārējās izmaksas 1. periodam 0,4167 0,2083 0,3750 2. periodam 0,4078 0,2136 0,3786 3. periodam 0,4257 0,2079 0,3663 4. periodam 0,4200 0,2100 0,3700 5. periodam 0,4059 0,2277 0,3663 6. periodam 0,4286 0,2041 0,3673 7. periodam 0,4400 0,2000 0,3600 8. periodam 0,4286 0,2041 0,3673 1 4. tabula Pirmā iecirkņa darba izmaksu relat īvo apjomu regresijas apr ēķinu rezult āti Department 1, Results of Relative Amount Regression Calculation of Labour Costs Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.61800 0.20873 2.96076 0.05951 t 0.02005 0.01894 1.05847 0.36753 A -0.00144 0.00143 -1.01168 0.38620 B 0.00054 0.00200 0.27103 0.80394 C 0.00011 0.00080 0.13339 0.90233 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.61308 0.17845 3.43564 0.02640 t 0.01986 0.01640 1.21049 0.29273 A -0.00133 0.00099 -1.33683 0.25225 B 0.00067 0.00152 0.44244 0.68104 I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 19 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.63584 0.15652 4.06224 0.00971 t 0.01357 0.00752 1.80482 0.13094 A -0.00107 0.00074 -1.45160 0.20632 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.40886 0.00764 53.52750 2.854E-09 t 0.00284 0.00151 1.88043 0.10909 Prognoze liecina, ka, tāpat kā absolūtā apjoma prognozes gadījumā, darba vispārējo izmaksu relatīvo apjomu varam uzlūkot kā konstantu. Prognoze devītajam periodam ir 0,40886. Ja ņemam vērā arī laika faktoru, tad prognoze ir 0,43446. Tom ēr, tā kā P-vērtība ir 0,11, turpmāk laika faktoru vērā neņemsim. 1 5. tabula Pirmā iecirkņa materiālu izmaksu relat īvo apjomu regresijas apr ēķinu rezult āti Department 1, Results of Relative Amount Regression Calculation of Material Costs Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.04040 0.16265 0.24841 0.81985 t -0.01775 0.01476 -1.20273 0.31535 A 0.00184 0.00111 1.65937 0.19562 B 0.00005 0.00156 0.03374 0.97520 C -0.00070 0.00062 -1.11992 0.34433 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.04224 0.13280 0.31804 0.76637 t -0.01811 0.00890 -2.03497 0.11158 A 0.00185 0.00096 1.93471 0.12514 C -0.00069 0.00047 -1.45772 0.21866 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.04563 0.14696 0.31052 0.76869 t -0.00906 0.00706 -1.28385 0.25547 A 0.00080 0.00069 1.14934 0.30241 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.21437 0.00676 31.69651 6.55E-08 t -0.00109 0.00134 -0.81348 0.44702 Materiālu izmaksas pirmajā iecirknī varam uzlūkot kā konstantas, prognoze devītajam periodam 0,21437. Ievērosim, ka absolūtajos rādītājos materiālu izmaksas ir atkarīgas no laika un A veida produkcijas apjoma. 20 VADĪBAS ZIN ĀTNE 1 6. tabula Pirmā iecirkņa citu vispārējo izmaksu relat īvo apjomu regresijas apr ēķinu rezult āti Department 1, Results of Relative Amount Regression Calculation of Other Overhead Costs Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.34160 0.04665 7.32291 0.00526 t -0.00230 0.00423 -0.54261 0.62511 A -0.00040 0.00032 -1.25891 0.29711 B -0.00059 0.00045 -1.33041 0.27547 C 0.00059 0.00018 3.30796 0.04546 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.34733 0.04123 8.42368 0.00109 A -0.00053 0.00018 -2.89528 0.04433 B -0.00042 0.00028 -1.48934 0.21064 C 0.00060 0.00016 3.70043 0.02083 Coefficients Standard Error t Stat P-value Intercept 0.30235 0.03130 9.65852 0.00020 A -0.00027 0.00005 -5.47851 0.00276 C 0.00041 0.00011 3.62732 0.01510 Citu vispārējo izmaksu relatīvie apjomi izrādās atkarīgi no produkciju A un C apjomiem. Prognoze devītajam periodam ir 0,36403. Absol ūtajos skaitļos citu vispārējo izmaksu apjomi ir atkarīgi no produkciju A un B apjomiem. 1 7. tabula Speci ālo vispārē jo izmaksu relat īvo apjomu prognozes un norm ētie prognoz ētie relatīvie apjomi (lai to summa b ūtu 1) Forecasts of Special Overhead Costs Rela tive Amounts, and Fixed Forecasted Relative Amounts (let the sum be 1) Darba samaksa Materiālu izmaksas Citas vispārējās izmaksas Summa 0,40886 0,21437 0,36403 0,98726 0,41414 0,21714 0,36873 1 Izmantojot relatīvo apjomu normētās prognozes, sadalām summārās prognozētās vispārējās izmaksas (mīnus pamatlīdzekļu nolietojums) un iegūstam speciālo vispārējo izmaksu absolūto apjomu prognozes. Pasvītrosim, ka, izmantojot prognozētos koeficientus, tiek pārdalīta tikai vispārējo izmaksu prognozes neskaidrā daļa. Pamatlīdzekļu nolietojuma apjoms aprēķināts tieši. I. Balode, A. Jaunzems. Daž ādu agregācijas līmeņu vispārējo izmaksu prognožu sasaiste 21 1 8. tabula Speci ālo vispārē jo izmaksu apjomu prognozes Forecasts of Special Overhead Costs Amounts Pirmā iecirkņa vispārējo izmaksu prognoze Darba samaksas prognoze Materiālu izlietojuma prognoze Pamatlīdzekļu nolietojuma prognoze Citu vispārējo izmaksu prognoze 16,81 4,15 2,17 6,8 3,69 Divu prognožu metožu rezult āti atspoguļoti 12. tabulā un 18. tabulā. Neeksistē viennozīmīga atbilde uz jautājumu, kura metode dod labāku prognozes rezultātu. To laika gait ā rāda konkrētā uzņēmuma prakse. Pasvītrosim, ka vispārējo izmaksu pamatota prognozēšana kā budžeta sastādīšanas svarīgs nosacījums nav viegls uzdevums, kura risināšanā vienmēr būtu izmantojama viena un tā pati metode. Modernās vadības grāmatvedības pieejas balstās uz detalizētu uzņēmuma darbības analīzi. Rekomendējam sākuma stadijā nodalīt skaidri aprēķināmās speciālās vispārējās izmaksas saistībā ar tām vai citām aktivitātēm (piem., iekārtu nolietošanos), pēc iespējas samazinot nenoteiktību. Tikai p ēc tam atlikušo daž āda agregācijas līmeņa vispārējo izmaksu prognozēšanai pielietojam ekonometriskās metodes. Secin ājumi Izmaksu prognozēšanas jautājumi ir svarīgi uzņēmuma ekonomiskās darbības plānošanai un budžetu sast ādīšanai. Izmantojot ekonometriskās prognozēšanas metodes, nepieciešama informācija par priekšvēsturi. Pie tam, jo vairāk novērojumu, jo sagaidāma pamatotāka prognoze. Prognozējot vispārējās izmaksas, nepieciešama rūpīga loģiskā analīze un laba izpratne par izmaksu rašanās cēloņiem pamatotai regresoru izvēlei. Piedāvātās vispārējo izmaksu prognozēšanas tehnolo ģijas, izmantojot absolūtos un relatīvos rādītājus un katrā konkrētā gadījumā modificējot atbilstoši reālajam uzņēmumam, var izmantot vadības grāmatvedībā. Sekmīga izmaksu prognozēšana prasa pilnveidot izmaksu uzskaiti. Izmaksu prognozes jautājumi prasa tālākus pētījumus. Viens no pētījuma turpinājumiem ir izstrādāt rekomendācijas skaidri aprēķināmo izmaksu, kas saistītas ar tām vai citām aktivitātēm, nodalīšanai. Šaj ā gadījumā ekonometriskās prognozēšanas metodes dos labākus rezultātus. LITERAT ŪRA 1. Anthony R. N., Reece J. S. Accounting: text and cases . Seventh edition, IRWIN, 1983. 2. Benze J. Izmaksu uzskaite un pašizmaksas kalkul ācija : Lekciju kurss. – R īga: Auditorfirma “Gr āmatvedis”, 1996. 3. Coenenberg A. G. Kostenrechnung und Kosten analyse. 3. Auflage. Verlag Moderne Industrie, 1997. 4. Diderihs H. Uz ņēmuma ekonomika . 7. izd. Tulkots no v ācu val. − Rīga: "Zin ātne", 2000. 5. Друри К. Управленческий и производственный учет. Учебник. Пятое издание. Перевод с английского. − Москва: " Аудит", издательское объединение " ЮНИТИ", 2002. 6. Eddowes M., Stansfield R. Decision Making Techniques . 2–nd Edition. Longman, 1991. 22 VADĪBAS ZIN ĀTNE 7. Frolova L. E konomisko procesu matem ātisk ā modelē šana . − Rīga: Biznesa augstskola Tur ība, 1999. 8. Götzinger M. K., Horst M. Kosten – und Leistungsrechnung . 6. Auflage. − Heidelberg: Verlag Recht und Wirtschaft, 1993. 9. Lucey T. Management Accounting. 4 th Edition. DP P ublications. – London: 1996. 10. Вандер Вил Р., Палий В. Управленческий учет. − Москва: НФРА– М, 1997. 11. Sheer A. W. Business Process Engeneering. Second, Completely Revised and Enlarged Edition. Springer. Verlag Berlin Heidelberg, 1994. 12. Walter W. G. Einfürung in die moderne Kostenrechnung. Grundlagen − Methoden − Neue Ansätze . 2. Auflage. Betriebswirtschaftli cher Verlag Dr. Th. Gabler, 2000. 13. Weber J. Einführung in das Rechnungswesen . 5. Auflage. Schä ffer-Poeschel Verlag, 1997. 14. Zimmermann G. Grundzüge der Kostenrechnung . 7. Auflage. R. Oldenbourg Verlag, 1988. 15. Handbuch Kosten – und Erfolgs-Controlling / hrsg. von Reichman T. Vahlen: 1995. Composition of Different Level Overhead Costs Forecasts Summar y The interviews with company accountants prove it to be very essential for the company to know the costs of the appropriate production unit or object. In the given article we tried to do the forecasts, which the accountant s are doing based on their experience, with the help of econometrical methods. There has been worked out the bond method of overhead costs forecast for different aggregation levels. It is recommended to use the time series which contain primary, directly measurable information about the resources in natural measurement units connected with their places of appearance as well as ti me series of the overhead costs. There is specially pointed out perfectly structured technological part. It should be underlined that linear regressions used do not have to be looked upon as econometric connections which reveal the rules of cost formation. The aim of the author is methodologically motiv ate that intuitive for ecasting performed by the experienced accountants based on their acquired knowledge during the previous time period. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 23.–32. lpp. Pareto harmonisk ās struktūras – teorija un potenciālie lietojumi Pareto Harmonic Structure Theory and Implementation Methods Visvaldis Briedis Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: vbriedis@lanet.lv Krist īne Meistare LR Labklājības ministrija Skolas iela 28, Rīga, LV-1331 E-pasts: Kristine.Meistare@lm.gov.lv Darba mērķis ir attīstīt un parādīt dažas diž ā ekonomista V. Pareto idejas ekonomisko sistēmu struktūras raksturošanai ar maksimāli vienkāršām prasībām. Tiek pied āvāts stohastisks modelis, kura analīzes rezultātā iegūst diskrētu ne-Gausa sadal ījumu. Šis sadal ījums ir nosaukts par Pareto harmonisko strukt ūru (PHS). Par ādīts, ka vēl divi pilnīgi atšķirīgi modeļi noved pie PHS („sportiskais” un amortiz ācijas modelis). Uzrādīti vairāki PHS lietojumi – amortizācijas aprēķiniem, nevienlīdzības raksturošanai, datu izlīdzināšanai u. c. Detalizēti aplūkota PHS metode amortiz ācijas aprēķinos, salīdzinot ar tradicionālajām metodēm, kas dod zināmas priekšrocības uzņēmējdarbībā, ietaupot uz nodokļu maksājumu nobīdi. Iezīmēti vairāki tālāko pētījumu virzieni. Atslēgvārdi: Pareto, Pareto harmonisk ās struktūras (PHS), amortiz ācija, pamatlīdzekļu nolietojumu summa, pamatlīdzekļu atlikusī vērtība. Key words: Pareto, Pareto Harmonic Structure (PHS ), amortization, depreciation expense, capital assets residual value. 1. Itāliešu ekonomists un sociologs Vilfredo Pareto (1848–1923) atst ājis idejisko mantojumu vairākās nozīmīgās jomās. Iespējams, visplašāk pazīstams ir viņa atklātais empīriskais iedzīvotāju ienākumu sadalījuma likums, kas būtiski atšķiras no Gausa tipa sadal ījumiem un populārais princips „80 : 20”. T ā saucamie „ne – Gausa” sadal ījumi plaši pielietoti sociālajās zinātnēs un scientioloģijā jeb zinātniecībā, kur dominē hiperbolisk ā tipa sadalījumi (Mandelbrots, Capfs, Bedfords u. c.). Ekonomisti paz īst Lorenca līkni un Džini nevienm ērības koeficientu, kuri raksturo konkrēto sistēmu neviendabību, koncentrācijas (monopolizācijas) mēru, taču tie guvuši visai ierobežotu lietojumu. Tom ēr interese un pat nepieciešamība atrast kādu pietiekoši universālu neviendabības mēru nemazinās – gan ekonomik ā, gan sabiedrībā kopumā arvien biež āk nākas saskarties ar nevienlīdzību, sākot no mikro līmeņiem, līdz pat tādiem makro veidojumiem kā jaunā ES strukt ūra 25 valstu 24 VADĪBAS ZIN ĀTNE kopībā. Element āri apsvērumi un empīriski novērojumi liecina, ka reālajā dzīvē sociāli ekonomiskajā telpā vienlīdz galēji nestabila ir gan sistēmas veidojošo elementu nivelējoša vienādība, gan viena vai dažu absol ūtu dominante; intuit īvi šķiet, ka katrā sistēmā vajadzētu eksistēt vismaz teorētiski „taisn īgai” vai „dab īgai” (natural) nevienlīdzībai, neviendabībai, kuras ietvaros kopējā sistēmas struktūra varētu būt vissabalansētākā. 2. Aplūkosim maksimāli abstrah ētu matemātisko modeli, kur, realizējoties vienmērīgam sadalījuma likumam (respektīvi, ar visvājākajiem nosacījumiem, atceramies Laplasa hipot ēzi) gadījuma notikumi iestājas ar pastāvīgu intensitāti (eksponenciālais sadalījuma likums atbilst vienkāršākajai plūsmai). Uzskatāms piemērs varētu būt vienības garuma taisne, virs kuras vienmērīgi šurp turp kustas „giljot īna”, kas, iest ājoties n – 1 „cirtiena notikumiem”, sadala taisni n daļās. Atkārtojot šādu eksperimentu pietiekoši daudz reižu un katru reizi saš ķirojot (ranž ējot) sacirstos gabalus, iegūstam vidējos datus par katru no rangiem. Izrādās, ka asimptotiski (N→∞) pēc garuma i-tajā vietā ierindotais fragments vidēji ir: li = 1/ n*( 1/ i+ 1/ i+1 + 1/ i+2 ...+... 1/ n) (1) Mums diemž ēl nav zināms pirmais šī pierādījuma autors, taču vismaz pazīstamais matemātiķis F. Mostellers pirms 40 gadiem rakst īja, ka nezina šīs formulas elementāru pierādījumu. Iespējams, pazīstamais matemātiķis neatzina matemātisko indukciju kā korektu pierādījuma metodi vai arī vienkārši par to neiedomājās, taču, mūsuprāt, matemātiskās indukcijas metode šeit ir īsti vietā (jāatzīmē, ka daudz unikālu formulu, kas iegūtas visai sarež ģītā ceļā, vēlāk elementāri var pierādīt arī ar matemātiskās indukcijas metodi). Un tā – formula neapšaub āmi ir spēkā pie n=1 (nesacirstā taisne 1 vienību gara). Ja no n pārejam uz n+1 , tad li = 1/ n+1 *( 1/ i+ 1/ i+1 ...+... 1/ n+ 1/ n+1 ) (*) Ērtībai ieviesīsim apzīmējumus H n (plaši pazīstams harmonisk ās rindas apzīmējums) H n = 1+ 1/ 2...+... 1/ n (**) iH n = H n-H i-1= 1/ i+ 1/ i+1 ...+... 1/ n (***) iln = 1/ n*( 1/ i+ 1/ i+1 ...+... 1/ n) (2) Tad ieg ūstam pierakstu iln = 1/ n(H n– H i-1) = 1/ niH n = iH n/ n, pārejot no n uz n+1 iln+1 = 1/ n+1 *(H n+1 – H i-1)= iH n+1 / n+1 (21) Nav grūti redzēt, ka ir spēkā savdabīga rekurences formula: (n+1) iln+1 = n iln+ 1/ n+1 (3) 3. Atbilstoši iegūtai likumsakarībai (1) izveidojušos iln kopu { iln} nosauksim par Pareto harmonisko strukt ūru (PHS) ( Pareto harmonic structure ). 1. attēlā redzamas struktūras pie n = 3, 5 un 8 , bet 1. tabulā – atbilstoši koeficienti iln. Mērogi ir proporcionāli izmainīti, lai varētu salīdzināt PHS dinamiku, pieaugot n. Interesanti, ka palielinoties n, PHS konver ģē uz robežl īkni, kas attēlo PHS pie n→∞. To šaj ā publikācijā mēs neaplūkosim. V. Briedis, K. Meistare. Pareto harmonisk ās struktūras – teorija un potenci ālie lietojumi 25 1. att. Struktūra pie n = 3, 5 un 8 Structure n = 3, 5 and 8 4. Apskatīsim vēl divus modeļus, kas noved pie PHS. Pirmais jeb sportiskais modelis. Pieņemsim, ka n dalībnieki sadala n vienības naudas fondu, sacenšoties n-1 kārtās, katrā kārtā sadala vienu vienību naudas fonda vienādās daļās un pēdējā vietā palikušais izstājas. Nākamo fonda vienību sadala atlikušie dalībnieki. Acīmredzot neveiksmīgākais dalībnieks saņems tikai 1/ n daļu no pirmās no n fonda vienībām jeb 1/ n* 1/ n, turpretim uzvarētājs saņems 1/ n(1/ n+ 1/ n-1+...+ 1/ 2+1), t ātad kopumā dalībnieki katrs saņems balvu fondu atbilstoši PHS! Šis modelis ļoti uzskatāmi demonstrē, kā tiek realizēts patiesi „taisn īgās” jeb „dab īgās” nevienl īdzības princips. Otrais jeb amortiz ācijas modelis. Pieņemsim, ka amortizējamā manta amortizējas pilnīgi n gados, tad ļoti dabīgs ir pieņēmums, ka pirmajā gadā mēs norakstām 1/ n daļu no mantas vērtības, taču tas vēl nav viss – j ānoraksta ½ no t ās vērtības, kas amortizēsies pilnīgi divos gados, 1/ 3 no tās, kas amortizēsies pilnīgi trijos gados utt., respektīvi, jau pirmajā gadā faktiski jāamortizē 1/ n (1+ 1/ 2+...+ 1/ n), otrajā gadā 1/ n (1/ 2+ 1/ 3+...+ 1/ n), bet pēdējā 1/ n* 1/ n – atkal ieg ūstam PHS! Augšminētā problemātika būs mūsu tālāko pētījumu lokā. 5. Amortizācija ir pamatlīdzekļu nolietojuma summas pakāpeniska pārnešana uz pārskata perioda saimnieciskās darbības izdevumiem pamatlīdzekļa ekspluatācijas laikā, šīs summas attiecinot uz ražojam ās produkcijas vai veicamo pakalpojumu pašizmaksu. Amortizācijas atskaitījumi un norakstījumi ir pamatlīdzekļu nolietojumu summas, kas pamatlīdzekļa derīgās lietošanas laikā tiek periodiski atskaitītas no pamatlīdzekļu sākotnējās vērtības un attiecinātas uz ražojam ās produkcijas vai sniedzamo pakalpojumu pašizmaksu. Amortizācijas atskaitījumus finanšu grāmatvedībā aprēķina pēc daž ādām metodēm, vispirms nosakot attiecīgā aktīva derīgās lietošanas laiku. Uzskatāmākas analīzes attēlošanai par pamatu ir ņemts pamatlīdzeklis ar sākotnējo vērtību Ls 58000. Un uz pēdējo gadu atstāta sākotnēji izraudzītā 26 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE pamatlīdzekļa atlikusī vērtība Ls 4000. Tas noz īmē, ka visi aprēķini veikti ar summu Ls 54000. 5.1. Vienmērīgā amortizācija (Lineārā nolietojuma aprēķināšanas metode) Š ī ir aktīvu nolietojuma noteikšanas metode, kas paredz pamatlīdzekļa derīgās kalpošanas laikā katru gadu norakstīt vienādu nolietojuma summu. T ādējādi ikgadējā nolietojuma summa tiek aprēķināta, pamatlīdzekļa sākotnējo vērtību dalot ar paredzamo (normatīvo) derīgās lietošanas laiku jeb gadu skaitu. Š ī metode ir obligāta, rēķinot nolietojumu ēkām un būvēm, kā arī nemateriālajiem aktīviem. Ja pamatl īdzekļa nolietojums ir n gadi un pamatlīdzekļa sākuma vērtība S, tad ikgadējais pamatlīdzekļa nolietojums būs S/n vai (100/n)%. Min ētaj ā piem ērā (100/8)% = 12,5%, sekojoši katru gadu pamatl īdzek ļa vērtība samazin ā sies par 12,5%. Amortiz ācija ik gadu b ū s vien āda ar 54000 *0,125 = 6750 Ls. Pamatlīdzekļa vērtību k gada beigās Sk var izteikt ar formulu Sk = S–k(S/n), kur k = 1, ..., n. Tabul ās iekļautās informācijas paskaidrojošā daļa: Pamatlīdzekļa sākuma vērtība Ls 58000; Pamatlīdzekļa derīguma gadi Ls 8; Atstājamā vērtība uz 8 gadu Ls 4000; 1 – norakst āmā daļa; 2 – pamatl īdzekļa gada nolietojuma summa; 3 – pamatl īdzekļa atlikusī vērtība. 1. tabula Vienmērīgā amortiz ācija jeb line ārā nolietojuma metode Even Amortization Gadi 1 2 3 0 0 0,00 58000,00 1 1/8 6750,00 51250,00 2 1/8 6750,00 44500,00 3 1/8 6750,00 37750,00 4 1/8 6750,00 31000,00 5 1/8 6750,00 24250,00 6 1/8 6750,00 17500,00 7 1/8 6750,00 10750,00 8 1/8 6750,00 4000,00 T ālāk tiek apskatītas degresīvās metodes, kuru pamatā ir pieņēmums, ka pamatlīdzekļa izmantošanas sākumposmā nolietojums ir lielāks nekā vēlākā laikā, jo līdzekļu raž īgums ir augstāks un mazāk laika jāpatērē to remontam un uzturēšanai darba stāvoklī. Pārsvarā šīs metodes tiek piemērotas tehnisko resursu nolietojuma apr ēķinā- šanai. Šo metožu b ūtība – izmaksas tiek sadal ītas derīgās lietošanas laikā, pamatojoties, ka pirmajā ekspluatācijas gadā tās ir visaugstākās, pēdējā – viszem ākās. 5.2. Aritmētiski degresīvā jeb gadu summas metode Ja pamatl īdzekļa nolietojums ir n gadi, tad pēc aritmētiskās progresijas lielumu K n apr ēķinam K n = 1+2+3 +...+n = n(n+1)/2. M ū su piem ērā K 8 = 36 Ikgad ē jo pamatl īdzek ļu nolietojumu apr ēķinām A i = S(n– (i–1)/K n) V. Briedis, K. Meistare. Pareto harmonisk ās struktūras – teorija un potenci ālie lietojumi 27 2. tabula Aritmētiski degresīva jeb gada summas metode Yearlong Sum Method Gadi 1 2 3 0 0 0,00 58000,00 1 8/36 12000,00 46000,00 2 7/36 10500,00 35500,00 3 6 /36 9000,00 26500,00 4 5/36 7500,00 19000,00 5 4/36 6000,00 13000,00 6 3/36 4500,00 8500,00 7 2/36 3000,00 5500,00 8 1/36 1500,00 4000,00 5.3. Pastāvīgā jeb fiksētā procenta metode Š ī metode paredz, ka no katra gada pamatlīdzekļa atlikušās vērtības nākamajā gadā tiek atņemts sākotnēji aprēķinātie procenti. 3. tabula Pastāvīgā jeb fiks ētā procenta metode Domicile Method Gadi 1 2 3 0 0 0,00 58000,00 1 0,2841 16477,80 41522,20 2 0,2841 11796,46 29725,74 3 0,2841 8445,08 21280,66 4 0,2841 6045,84 15234,82 5 0,2841 4328,21 10906,61 6 0,2841 3098,57 7808,04 7 0,2841 2218,26 5589,78 8 0,2841 1588,06 4001,72 Fiks ētā procenta likme ir r. Pamatlīdzekļa sākuma vērtība S. Pēc pirmā gada vērtība būs Sr un līdz ar to vienādojums S – S r = S(1–r). Vērtība kritīsies otrā gada beigās par S(1–r) un b ū s vien āda ar S(1–r) – S(1–r)r = S(1–r) 2 . Nonākam pie secinājuma, ka Sk = S(1–r) k . Ja s ākotnējā vērtība bija S, pamatlīdzekļa derīguma laiks 8 gadi un atlikuma vērtība S0 , tad ir iespējams noteikt procenta likmi, kura tiks atņemta no katra gada atlikušās vērtības – Sk (1–r) n = S 0 . Veicot atlikušos vienādojumus, kas ietekmē r, mēs iegūstam, ka Aprēķini parāda, ka r = 1 – 8√4000/58000 = 1 – 0,71586 = 0,28414 = 28,414%. J āatzīmē, ka šai metodei piemīt divi defekti. Pirmkārt, veicot r aprēķinu, tas vienmēr sanāk mazs skaitlis ar vairākām zīmēm aiz komata un salīdzinot ar citām aprēķina metodēm tālākos aprēķinos parādās zīmes aiz komata. Otrk ārt, pamatlīdzekļa atlikušo vērtību nav iespējams novienādot līdz nullei, jo visas vērtības konsekventi Sk (1–r) k pie 0 0. Eksist ē inversā matrica C−1, kas arī ir simetriska un pozitīvi definēta. Aplūkosim sintētiskus vērtspapīrus − portfeļus, kas konstruēti no dotajiem n vērtspapīriem. Portfeļu konstrukcija var būt daž āda. Šaj ā darbā aplūkosim standarta modeli. Standarta modelī ( standard portfolio selection model) portfeļa stohastiskais HPR izteikts form ā: P = x 1 R1 + x 2 R2 + ... + x n Rn , kur x 1 + x 2 + ... + x n = 1, x 1 ≥ 0, x 2 ≥ 0, ... , x n ≥ 0. Standarta modelī paredzēta vērtspapīru pirkšana, izmantojot investora naudu. Nav paredzēta iespēja pārdot vērtspapīrus, kas investoram nepieder, un par iegūto naudu pirkt citus vērtspapīrus ( short sales ). Gad ījuma lieluma P matemātiskā cerība ir: E(P) = x 1 µ1 + x 2 µ2 + ... + x n µn . Gad ījuma lieluma P dispersija ir: VAR(P) = x 1 x 1 σ1 1 + x 1 x 2 σ1 2 + ... + x 1 x n σ1 n + + x 2 x 1 σ2 1 + x 2 x 2 σ2 2 + ... + x 2 x n σ2 n + ... + x n x 1 σn 1 + x n x 2 σn 2 + ... + x n x n σn n . Ērti lietot vektoriālus un matricveida apzīmējumus. Ar vektora X := (x 1 x 2 ... x n ) ∈ R n palīdzību gadījuma lieluma P matemātiskā cerība pierakstāma kā lineāra X funkcija vektoru skal ārā reizinājuma veidā E(P(X)) = M ⋅X , kur M := ( µ1 µ2 ... µn ) ∈ R n , bet dispersija pierakstāma kā kvadrātiska X funkcija: VAR(P(X)) = XC ⋅X. Nosacījums x 1 + x 2 + ... + x n = 1 ar īpaša vektora I := (1 1 ... 1 ) ∈ R n palīdzību pierakstāms formā I⋅X = 1. Nenegativit ātes nosacījumu pierakstām šādi: X ≥ O. Vektoru X ∈ R n tādu, ka I⋅X = 1, X ≥ O, sauksim par diversifik ācijas vektoru. Gad ījuma lieluma P(X) standartnovirzes un matem ātiskās cerības aprēķinus ērti veikt matricu formā ar Microsoft Excel funkcijām SUMPRODUCT, MMULT. µ-σ modelī portfeli P(X), kas atbilst diversifik ācijas vektoram X, att ēlojam kā punktu P(X) = ( (XC ⋅X) 0,5; M ⋅X ) plakn ē O σµ. Variējot diversifikācijas vektoru X, ieg ūstam empīrisku priekšstatu par iespējamo standarta portfeļu kopu: SP := { ( (XC ⋅X) 0,5; M ⋅X ) | I ⋅X = 1, X ≥ O } ⊂ R 2. Izmantojot Excel procedūru SOLVER, viegli apr ēķināt kopas SP Pareto fronti PF: PF := { ( σ ; µ*( σ) ) | ( σ ; µ*( σ) ) ∈ SP , µ*( σ) = max { M ⋅ X | (XC ⋅ X) 0,5 = σ, σ ≥ 0, I⋅ X = 1, X ≥ O } } ⊂ SP . Kopa SP := { ( (XC ⋅X) 0,5; M ⋅X ) | I ⋅ X = 1, X ≥ O } ⊂ R 2 ir ierobežota. 66 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Tieš ām, ja x 1 + x 2 + ... + x n = 1, x 1 ≥ 0, x 2 ≥ 0, ... x n ≥ 0, tad min { µ1 , µ2 , ... , µn } ≤ E(P(X)) = x 1 µ1 + x 2 µ2 + ... + x n µn ≤ ≤ max { µ1 , µ2 , ... , µn }. ∀ X ≠ O izpild ās nevienādība (XC ⋅ X) 0,5 > 0. Gr āmatā [6, 549 ] ar K ūna-Takkera teor ēmas palīdzību pierādīts, ka max { XC ⋅ X) 0,5 | I ⋅X = 1, X ≥ O } = max { σi j | i, j ∈ {1, 2, ... , n }. Standarta portfeļu kopa SP ir izliekta no kreisās puses. Tieš ām, ņemsim divus SP punktus PSP(X 1), PSP(X 2). Apzīmēsim µS1 := M ⋅X 1 , µS2 := M ⋅ X 2 ; cov (PSP(X i), PSP(X j)) =: σSi j , i, j = 1, 2. Standarta diversifikācija starp punktiem PSP(X 1), PSP(X 2) dos trajektoriju: { ( (1 −λ) µS1 + λ µS2 ; [(1 −λ)2 σS1 1 + 2 (1 −λ) λ σS1 2 + λ2 σS2 2 ] 0,5 | λ ∈ [ 0; 1 ] }. T ā kā σi j = σi σj ρi j ≤ σi σj, kur ρi j ir korelācija starp PSP(X 1), PSP(X 2), tad ir spēkā sakarība (1−λ)2 σS1 1 + 2 (1 −λ) λ σS1 2 + λ2 σS2 2 ≤ [ (1 −λ) σS1 + λ σS2 ] 2. T ātad minētā trajektorija atrodas pa kreisi no nogriež ņa [ P SP(X 1), PSP(X 2) ]. 2. Ar v ērtspapīru ģenerālo ienesīgumu korteža matemātiskās n- izlases pal īdz ību konstruētās statistikas Mn,^ C n ^k ā ģenerālo matemātisko cerību vektora M un ģenerālās kovariāciju matricas C n-estimatori. Stohastisk ās kopas SP n,^ PF n ^k ā ģenerālo kopu SP, PF n-estimatori. Izklāsta vienkāršības dēļ pieņemsim, ka mūsu rīcībā ir trīs veidu vērtspapīri ar stohastiskiem ienes īgumiem R1, R2, R3: • Matemātiskās cerības: E(R 1) = µ1 , E(R 2) = µ2 , E(R 3) = µ3 ; M = ( µ1, µ2, µ3 ) ∈ R 3; • Kovariācijas: cov(Ri , Rj) = σ i j ; i, j ∈ { 1, 2, 3 }; • Kovariāciju matrica C := cov( R1 , R2 , R3 ) = ( σ i j ) ∈ R 3, 3. Kovariācijas izteiktas ar korelācijas koeficientiem: σ i j = σi σj ρ i j ; i, j ∈ { 1, 2, 3 }. Izvēlēsimies svarus − nenegatīvus skaitļus x 1 , x 2 , x 3 , kuru summa vienāda ar 1: x 1 ≥ 0, x 2 ≥ 0, x 3 ≥ 0; x 1 + x 2 + x 3 = 1. Vektoriālā pierakstā: X = ( x 1 x 2 x 3 ) ∈ R 3 ; I ⋅X = 1, X ≥ O, kur I = ( 1 1 1) ∈ R 3. Vektoru X sauksim par diversifik ācijas vektoru. Aplūkosim vērtspapīru portfeli, kurā x 1 daļas sastāda vērtspapīri R1, x 2 daļas sastāda vērtspapīri R2, x 3 daļas sastāda vērtspapīri R3. Portfeļa ienesīgums ir gadījuma lielums P(X) := x 1 R1 + x 2 R2 + x 3 R3 , kas atkarīgs no diversifikācijas vektora X izv ēles. Portfeļa ienesīguma matemātiskā cerība E(P(X)) line āri izsakās ar vērtspapīru ienesīgumu matemātiskajām cerībām: E(P) = x 1 µ1 + x 2 µ2 + x 3 µ3 = M ⋅X. Portfeļa ienesīguma dispersija VAR(P(X)) izsak ās ar kovariāciju matricas palīdzību: VAR(P(X)) = VAR(x 1 R1 + x 2 R2 + x 3 R3) = = x 1x 1 σ11 + x 1x 2 σ12 + x 1x 3 σ13 + + x 2x 1 σ21 + x 2x 2 σ22 + x 2x 3 σ23 + + x 3x 1 σ31 + x 3x 2 σ32 + x 3x 3 σ33 = = ( x 1 x 2 x 3 ) cov( R1 , R2 , R3 ) ⋅ ( x 1 x 2 x 3 ) = XC ⋅X. A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 67 Aplūkosim vērtspapīru ienesīgumu R1 , R2 , R3 matemātisku n-izlasi: ( Rk 1 , Rk 2 , Rk 3 ); k = 1, 2, ... , n. Ir sp ēkā induktīvās statistikas parastais nosacījums, ka izlases komponentes ir neatkarīgas un identiski sadalītas, kā ģenerālais trīsdimensiju stohastiskais vektors. (Lieto abreviat ūru iid − independent, identically distributed. ) Ar matemātiskās iid n-izlases palīdzību konstruētas sekojošas statistikas. Vērtspapīru ienesīgumu R1 , R2 , R3 matemātisko cerību µ1 , µ2 , µ3 estimatori: µˆ 1 := ( R 1 1 + R 2 1 + ... + R n 1 ) / n µˆ 2 := ( R 1 2 + R 2 2 + ... + R n 2 ) / n µˆ 3 := ( R 1 3 + R 2 3 + ... + R n 3 ) / n. Kā zināms, estimatori µˆ 1 , µˆ 2 , µˆ 3 ir nenobīdīti un konverģējoši. Stohastisko vektoru M n^ := ( µˆ 1 , µˆ 2 , µˆ 3 ) sauksim par vektora M = ( µ1, µ2, µ3 ) n-estimatoru. Ienesīgumu R1 , R2 , R3 kovariāciju σ i j estimatori: σˆ i j := [( R 1 i − µˆ i ) ( R1 j − µˆ j ) + ( R 2 i − µˆ i ) ( R2 j − µˆ j ) + ... + + ( R n i − µˆ i ) ( Rn j − µˆ j ) ] / (n − 1) ; i, j ∈ { 1, 2, 3 }. Kā zināms, estimatori σˆ i j ir nenobīdīti un konverģējoši. Stohastisko matricu C n^ := ( σˆ i j ) sauksim par matricas C = ( σ i j ) n-estimatoru. Portfeļa ienesīguma P(X) matem ātiskā cerības E(P(X)) n-estimators: E(P(X)) ^ := x 1 µˆ 1 + x 2 µˆ 2 + x 3 µˆ 3 =: µˆ P Acīmredzot estimators µˆ P ir nenobīdīts un konverģējošs. Portfeļa ienesīguma P dispersijas VAR(P(X)) n-estimators: VAR(P(X)) ^ = x 1x 1 σˆ 1 1 + x 1x 2 σˆ 1 2 + x 1x 3 σˆ 1 3 + + x 2x 1 σˆ 2 1 + x 2x 2 σˆ 2 2 + x 2x 3 σˆ 2 3 + + x 3x 1 σˆ 3 1 + x 3x 2 σˆ 3 2 + x 3x 3 σˆ 3 3 = = ( x 1 x 2 x 3 ) ( σˆ i j ) ⋅ ( x 1 x 2 x 3 ) = σˆ P P . Acīmredzot estimators σˆ P P ir nenobīdīts un konverģējošs. Portfeļa P(X) = x 1 R1 + x 2 R2 + x 3 R3 ienesīguma matemātisko cerību E(P(X)) un standartnovirzi SD(P(X)) sauksim par portfe ļa ģenerālo matemātisko cerību un ģenerālo standartnovirzi, pretstatot portfeļa ienesīguma matemātiskās cerības un standartnovirzes estimatoriem kā statistikām, kas konstruētas, izmantojot vērtspapīru ienesīgumu matemātiskās n-izlases. Izmantojot ienesīgumu Ri , Rj kovariāciju σ i j estimatorus σˆ i j un matemātisko cerību estimatorus µˆ i , µˆ j ( i, j = 1, 2, ... , n ), konstru ējam ģenerālā standarta µ-σ modeļa n-estimatoru jeb µˆ n- σˆ n modeli. Runāsim par standarta portfeļu kopas SP n-estimatoru SP n ^un Pareto frontes PF n-estimatoru PFn^ . 68 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE 3. Ar v ērtspapīru ģenerālo ienesīgumu empīriskas n-izlases palīdz ību iegūtās estimatoru vērtību konkretiz ācijas. Aplūkosim vērtspapīru ienesīgumu R1 , R2 , R3 empīrisku n-izlasi ( rk 1 , rk 2 , rk 3 ); k = 1, 2, ... , n. Ar empīriskās n-izlases palīdzību aprēķināsim estimatoru vērtību konkretizācijas. Piezīme. Estimatoru v ērtību konkretizācijas apzīmēsim ar tiem pašiem simboliem kā estimatorus. No konteksta vienmēr būs skaidrs, par ko ir runa. Vērtspapīru ienesīgumu R1 , R2 , R3 matemātisko cerību µ1 , µ2 , µ3 n-estimatoru vērtību konkretizācijas µˆ 1 , µˆ 2 , µˆ 3 . Akciju A, B, C ienesīgumu R1 , R2 , R3 kovariāciju σ i j n-estimatoru vērtību konkrteizācijas σˆ i j ; i, j ∈ { 1, 2, 3 }. Portfeļa ienesīguma P matemātiskā cerības E(P) n-estimatora v ērtības konkretizāciju E(P) ^ := x 1 µˆ 1 + x 2 µˆ 2 + x 3 µˆ 3 = µˆ P . Portfeļa ienesīguma P dispersijas D(P) n-estimatora vērtības konkretizāciju: D(P)^ = x 1x 1 σˆ 1 1 + x 1x 2 σˆ 1 2 + x 1x 3 σˆ 1 3 + + x 2x 1 σˆ 2 1 + x 2x 2 σˆ 2 2 + x 2x 3 σˆ 2 3 + + x 3x 1 σˆ 3 1 + x 3x 2 σˆ 3 2 + x 3x 3 σˆ 3 3 = ( x 1 x 2 x 3 ) ( σˆ i j ) ⋅ ( x 1 x 2 x 3 ). Darba mērķis ir, izmantojot stohastisko simul āciju jeb Monte-Karlo metodi, empīriski pētīt portfeļa ienesīguma P(X) matem ātiskās cerības E(P(X)) un standartnovirzes SD(P(X)) n-estimatoru E(P(X)) n^ , SD(P(X)) n ^ varb ūtību sadalījumus. Vērtēt kopu SP un SP n^ atšķirību, kā arī kopu PF un PFn ^ atš ķirību. Šim nol ūkam izmantosim ne vien ģeometriskus attēlus, bet arī definēsim distanci dist ( SP , SP n ^ ) starp ģenerālo kopu SP un ģenerālās kopas n-estimatora konkretizāciju SP n ^: dist ( SP , SP n^ ) := = max { dist ( ( SD(P(X)), E(P(X)) ), ( SD(P(X)) n^, E(P(X)) n^ ) ) | I ⋅X = 1, X ≥ O }. Definēsim arī distanci dist ( PF , PFn^ ) starp ģenerālās standarta portfeļu kopas Pareto fronti PF un tās realizētiem n-estimatoriem PFn ^: dist ( PF , PFn^ ) := = max { dist ( ( SD(P(X)), E(P(X)) ), ( SD(P(X)) n^, E(P(X)) n^ ) ) | I ⋅X = 1, X ≥ O, ( SD(P(X)), E(P(X)) ) ∈ PF, ( SD(P(X)) n^, E(P(X)) n ^) ∈ PFn ^ }. Pasvītrosim, ka šādi definētās distances nav parastās distances starp kopām Eikl īda telpā, jo attāluma aprēķins vienmēr atbilst izvēlētam diversifikācijas vektoram X. A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 69 4. Stohastiska norm āli sadalīta ģenerālā stohastisk ā vektora ( R 1 , R 2 , R 3 ) emp īriskas n-izlases ģenerē šana. Lai realizētu Monte-Karlo metodi, mums jāprot ģenerēt stohastisk ā ģenerālā vektora ( R1 , R2 , R3 ) vērtības ( rk 1 , rk 2 , rk 3 ); k = 1, 2, ... , n. Microsoft Excel procedūra Random Number Generation šādu iespēju nedod. 4 .1 . Stohastiska vektora ar dotu kovari āciju matricu konstru ē šana. Stohastiska vektora X ar dotu kovari āciju matricu K konstruēšana aplūkota, piemēram, grāmatā [15]. Šaj ā punktā dots nedaudz atšķirīgs vielas izklāsts, kas var tikt iekļauts ekonometrijas kursā. Vienkāršības pēc aplūkosim trīsdimensiju gadījumu. Pieņemsim, ka dota simetriska (3×3)-matrica K ∈ R 3, 3 kā kāda stohastiska vektora ( R1 R2 R3 ) kovariāciju matrica. Pieņemsim, ka λ1 , λ2 , λ3 ir matricas K īpašvērtības, ϕ1 , ϕ2 , ϕ3 − atbilstošie ortonormētie matricas K īpašvektori. ϕ1 = ( ϕ1 1 ϕ2 1 ϕ3 1 )T ; ϕ2 = ( ϕ1 2 ϕ2 2 ϕ3 2 )T ; ϕ3 = ( ϕ1 3 ϕ2 3 ϕ3 3 )T . Tad izpild ās vienādības: (1) K ϕ1 = λ1 ϕ1 , K ϕ2 = λ2 ϕ2 , K ϕ3 = λ3 ϕ3 ; (2) ϕi ⋅ ϕj = δi j , kur i, j ∈ {1, 2, 3}; δi j − Kronekera delta. Aplūkosim (3×3)-matricu Φ = ( ϕ1 ϕ2 ϕ3 ), kuras kolonnas ir īpašvektori ϕ1 ϕ2 ϕ3 . Saskaņā ar (2) ir spēkā vienādība Φ T Φ = I, kur I ir (3 × 3)-vienības matrica. T ātad Φ T ir matricas Φ inversā matrica: Φ T = Φ−1. T āpēc ir spēkā arī mazāk acīmredzamā vienādība: (3) Φ Φ T = I, kas izv ērstā veidā ir šāda: ϕ1 1 ϕ1 2 ϕ1 3 ϕ1 1 ϕ2 1 ϕ3 1 1 0 0 ϕ2 1 ϕ2 2 ϕ2 3 ϕ1 2 ϕ2 2 ϕ3 2 = 0 1 0 ϕ3 1 ϕ3 2 ϕ3 3 ϕ1 3 ϕ2 3 ϕ3 3 0 0 1 . No vienādības Φ Φ T = I izriet, piem ēram, vienādības: ϕ1 1 ϕ1 1 + ϕ1 2 ϕ1 2 + ϕ1 3 ϕ1 3 = 1, ϕ1 1 ϕ2 1 + ϕ1 2 ϕ2 2 + ϕ1 3 ϕ2 3 = 0. Pieņemsim, ka U1 , U2 , U3 ir brīvi izvēlēti nekorelējoši gadījuma lielumi, tādi kā: E(U 1) = 0, E(U 2) = 0, E(U 3) = 0; VAR(U 1) = λ1, VAR(U2) = λ2, VAR(U3) = λ3 . Aplūkosim stohastisku vektoru V = ( V 1 V2 V3 )T , kur: V1 = U 1 ϕ1 1 + U 2 ϕ1 2 + U 3 ϕ1 3, V2 = U 1 ϕ2 1 + U 2 ϕ2 2 + U 3 ϕ2 3, V3 = U 1 ϕ3 1 + U 2 ϕ3 2 + U 3 ϕ3 3 . Vektoriālā formā: (4) V = U 1 ϕ 1 + U 2 ϕ 2 + U 3 ϕ 3 . Izrādās, ka cov V = K. P ārliecināsimies par to. 70 VADĪBAS ZIN ĀTNE Aprēķināsim, piemēram, kovariāciju cov (V1 , V2), kas vektora V kovariāciju matricā cov V atrodas pirmajā rindā un otrajā kolonnā. cov (V1 , V2) = E ( V 1 ⋅ V2 ) = = E [ (U 1 ϕ1 1 + U 2 ϕ1 2 + U 3 ϕ1 3 ) ⋅ (U1 ϕ2 1 + U 2 ϕ2 2 + U 3 ϕ2 3 ) ] = = λ1 ϕ1 1 ϕ2 1 + λ2 ϕ1 2 ϕ2 2 + λ3 ϕ1 3 ϕ2 3 . T ādējādi varam konstatēt, ka vektora V kovariāciju matrica ir: cov V = λ1 ϕ1 ϕ1T + λ2 ϕ2 ϕ2T + λ3 ϕ3 ϕ3T . Ņemot vērā sakarības (1), cov V = K ( ϕ1 ϕ1T + ϕ2 ϕ2T + ϕ3 ϕ3T ). Kādi ir (3×3)-matricas ϕ1 ϕ1T + ϕ2 ϕ2T + ϕ3 ϕ3T locekļi? Piemēram, šīs matricas loceklis, kas atrodas pirmajā rindā un otrajā kolonnā, ir: ϕ1 1 ϕ2 1 + ϕ1 2 ϕ2 2 + ϕ1 3 ϕ2 3 . Izrādās, ka ϕ1 ϕ1T + ϕ2 ϕ2T + ϕ3 ϕ3T = Φ Φ T = I. No šejienes seko, ka cov V = K. 4 .2 . Stohastiskas norm āli sadalītas vērtspapīru ienesīgumu sistēmas empīriskas n-izlases ģenerē šana. Aplūkosim normāli sadalītu ģenerālo stohastisko vektoru R = (R 1 R2 R3 )T ar dotu matemātisko cerību vektoru E(R) = ( µ1 µ2 µ3 ) =: M un dotu kovari āciju matricu cov R = ( σi j ) := C ∈ R 3, 3. Noteiksim matricas cov R spektru ( λ1 , λ2 , λ3 ) un atbilstošo ortonormēto īpašvektoru sistēmu ( ϕ1 , ϕ2 , ϕ3 ). ϕ1 = ( ϕ1 1 ϕ2 1 ϕ3 1 )T ; ϕ2 = ( ϕ1 2 ϕ2 2 ϕ3 2 )T ; ϕ3 = ( ϕ1 3 ϕ2 3 ϕ3 3 )T . Pieņemsim, ka U1 , U2 , U3 ir normāli sadalīti nekorelējoši gadījuma lielumi, tādi kā: E(U 1) = 0, E(U 2) = 0, E(U 3) = 0; VAR(U 1) = λ1, VAR(U2) = λ2, VAR(U3) = λ3 . Saskaņā ar punktu 1 vektoru R = (R 1 R2 R3 )T var izteikt formā: (5) R = U 1 ϕ 1 + U 2 ϕ 2 + U 3 ϕ 3 + M.. R1 = U 1 ϕ1 1 + U 2 ϕ1 2 + U 3 ϕ1 3 + µ1 R2 = U 1 ϕ2 1 + U 2 ϕ2 2 + U 3 ϕ2 3 + µ2 R3 = U 1 ϕ3 1 + U 2 ϕ3 2 + U 3 ϕ3 3 + µ3 . Tieš ām, vektors R = U 1 ϕ 1 + U 2 ϕ 2 + U 3 ϕ 3 + M ir norm āli sadalīts trīsdimensiju vektors ar matemātisko cerību M un kovariāciju matricu cov R. Izmantojot izteiksmi R = U 1 ϕ 1 + U 2 ϕ 2 + U 3 ϕ 3 + M, varam ģenerēt nejaušas izlases. Šim nol ūkam ar Microsoft Excel procedūras Random Number Generation palīdzību ģenerējam stohastisk ā vektora ( U1 U2 U3 ), kura komponentes nekorelē, vērtību izlasi ( uk 1 uk 2 uk 3 ), k = 1, 2, ... , n; un izskait ļojam atbilstošās stohastisk ā vektora ( R1 R2 R3 ) vērtības: rk 1 = u k 1 ϕ1 1 + u k 2 ϕ1 2 + u k 3 ϕ1 3 + µ1 rk 2 = u k 1 ϕ2 1 + u k 2 ϕ2 2 + u k 3 ϕ2 3 + µ2 rk 3 = u k 1 ϕ3 1 + u k 2 ϕ3 2 + u k 3 ϕ3 3 + µ3 . k = 1, 2, ... , n. A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 71 5 . Ar stohastiski simul ētu datu palīdz ību veikto investīciju diversifik ācijas apr ēķinu empīriska pārbaude. 5 .1 . Divu v ērtspapīru portfe ļa piemērs. 5.1.1. Ģenerālie rādītāji. Ģenerālā standarta portfeļu kopa SP . Doti divu veidu vērtspapīri ar stohastiskiem ienes īgumiem R1, R2 . Pieņemsim, ka R1 , R2 ir normāli sadalīti gadījuma lielumi ar matemātiskām cerībām E(R 1) = 12; E(R 2) = 6; t ātad šajā piemērā M := ( µ1 µ2 ) = (12; 6); un dotu kovariāciju matricu C = cov R = ( σ i j ) ∈ R 2, 2 : 12 -0,06 0,083337 0,000714 C = -0,06 7 C−1 = 0,000714 0,142863 Aprēķinām: SD(R 1) = 3,40147; SD(R 2) = 2,529407; cor(R1 , R2) = -0,00709. No dotajiem vērtspapīriem konstruēto standarta portfeļu kopa SP attēlota 1. att. 5.1.2. Estimatoru v ērtību konkretizācijas. Standarta portfeļu kopas n-estimatori SP ^ n , kas iegūti ar empīrisku izlašu palīdzību. Noteiksim matricas cov ( R1 , R2 ) spektru ( λ1 , λ2 ) un atbilstošo ortonormēto īpašvektoru sistēmu ( ϕ1 , ϕ2 ): λ1 = 12,00072; λ2 = 6,99928. ϕ1 = ( ϕ1 1 ϕ2 1 )T = ( -0,999928; 0,011997 ) T ϕ2 = ( ϕ1 2 ϕ2 2 )T = ( 0,011997; 0,999928 ) T . Ar Random Number Generation palīdzību ģenerējam stohastisk ā vektora ( U1 U2 ), kura komponentes U1 , U2 ir normāli sadalīti nekorelējoši gadījuma lielumi ar matemātiskām cerībām E(U 1) = 0, E(U 2) = 0 un dispersij ām VAR(U1) = 12,00072, VAR(U2) = 6,99928, v ērtību n-izlasi: ( u k 1 uk 2 ), k = 1, 2, ... , n. Pēc tam izskaitļojam atbilstošās stohastisk ā vektora ( R1 R2 ) novērotās vērtības: rk 1 = -0,999928 u k 1 + 0,011997 u k 2 + 12 rk 2 = 0,011997 u k 1 + 0,999928 u k 2 + 6 k = 1, 2, ... , n. 5.1.3. Stohastisk ās simulācijas. 1. tabula Stohastisk ā vektora (U 1 , U 2 ) ģenerētā empīriskā 10-izlase un stohastisk ā vektora ( R 1 , R 2 ) apr ēķinātā empīriskā 10-izlase Generated Empirical 10-Sample of Stochastical Vector (U 1 , U 2 ) and Calculated Empirical 10-sample of Stochastical Vector ( R 1 , R 2 ) # u k 1 uk 2 rk 1 rk 2 1 -1,04003 1,63115 13,05953 7,618555 2 -4,42602 -4,00203 16,37769 1,945157 3 0,846132 2,023924 11,17821 8,033929 4 4,421835 2,193267 7,604796 8,246158 72 VADĪBAS ZIN ĀTNE # u k 1 uk 2 rk 1 rk 2 5 4,151207 2,980421 7,884848 9,030008 6 6,00375 4,758596 6,053771 10,83028 7 -7,56417 -2,97699 19,52791 2,932481 8 -0,81123 0,744087 12,8201 6,734301 9 3,79327 1,867683 8,22941 7,913057 10 -3,76444 -0,30375 15,76053 5,651107 Ar empīriskās 10-izlases palīdzību aprēķināsim matemātiskās cerības un kovariāciju estimatoru vērtību konkretizācijas. Kā minēts iepriekš, estimatoru vērtību konkretizācijas apzīmēsim ar tiem pašiem simboliem kā estimatorus. 2. tabula Matemātiskās cerības un kovariāciju 10-estimatoru konkretiz ācijas The Concretizations of the Expected Value and Covariations 10-estimators ( µˆ 1 , µˆ 2 ) = 11,8498 6,8935 ( σˆ 1 1 , σˆ 1 2 ) = 17,8047 -9,8443 ( σˆ 2 1 , σˆ 2 2 ) = -9,8443 6,6503 Izmantojot 2. tabulas datus, aprēķinām standarta portfeļu kopas SP estimatora SP n ^konkretiz āciju SP 10^ . 1. att. att ēlota doto divu vērtspapīru ģenerālā standarta portfeļu kopa SP un standarta portfeļu kopas estimatora SP n ^konkretiz ācija SP 10 ^, kas iegūta ar empīriskas 10-izlases palīdzību. 0 2 4 6 8 10 12 14 0 0.5 1 1.5 2 2.5 3 3.5 4 4.5 Standard Deviation, Estimated Standard Deviation (%) Expe ct ed R et ur n, Est im at ed Exp ec te d R et ur n (%) SP_10^ general SP 1. att. Kopa SP un 10-estimatora SP 10 ^konkretiz ācija The Set of Standard Portfolios SP and the Concretization of the 10-estimator SP 10^ A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 73 Redzams, ka atšķirības starp līknēm SP un SP 10 ^ ir iev ērojamas. 3. tabulā aprēķināti attālumi (distances) starp SP punktiem un atbilstošajiem SP 10 ^punktiem. 3. tabula Diversifik ācijas vektors X = ( x 1 x 2 ), n = 10 The Vector of Diversification X = ( x 1 x 2 ), n = 10 x 1 x 2 SD(P(X)) E(P(X)) SD(P(X)) 10 ^ E(P(X)) 10 ^ dist 0 1 2,64575 6,00 2,578818 6,893503 0,896007 0,1 0,9 2,40400 6,60 1,947517 7,389121 0,911639 0,2 0,8 2,22279 7,20 1,348412 7,884739 1,110588 0,3 0,7 2,11773 7,80 0,852337 8,380356 1,392137 0,4 0,6 2,10029 8,40 0,719452 8,875974 1,460566 0,5 0,5 2,17256 9,00 1,091612 9,371591 1,143031 0,6 0,4 2,32620 9,60 1,657858 9,867209 0,719778 0,7 0,3 2,54653 10,20 2,27777 10,36283 0,314233 0,8 0,2 2,81794 10,80 2,917337 10,85844 0,115304 0,9 0,1 3,12717 11,40 3,565998 11,35406 0,441225 1 0 3,46410 12,00 4,219562 11,84968 0,77027 Piemēram, punkts (2,12; 7,80) ģenerālajā SP kopā un atbilstošais SP 10 ^punkts (8,38; 1,39) atrodas 1,39 vien ības attālumā viens no otra. Distance starp ģenerālo kopu SP un ģenerālās kopas 10-estimatora konkretizāciju SP 10^ m ūsu piemērā ir dist ( SP , SP 10 ^) = 1,46. Distance starp ģenerālās kopas SP Pareto fronti PF un ģenerālās kopas 10-estimatora konkretizācijas SP 10 ^ Pareto fronti PF10 ^ m ūsu piemērā ir dist (PF , PF10^) = 1,14. Varam secināt, ka aprēķini, kas veikti ar 10-izlases palīdzību, lēmumu pieņemšanai nav derīgi. Neskatoties uz to, nereti literatūrā piemēru veidā aprēķinus veic ar nelielu novērojumu skaita palīdzību. Analoģiski simulējam stohastisk ā vektora ( U1 , U2 ) empīrisku 20-izlasi un aprēķinām stohastisk ā vektora ( R1 , R2 ) empīrisku 20-izlasi. Veikta simulācija arī ar n = 30, n = 50. 4. tabula Matemātiskās cerības un kovariāciju estimatoru konkretiz ācijas: n = 20; n = 30; n = 50 The Concretizations of the Expected Value and Covariations Estimators n = 20; n = 30; n = 50 M20^ = 13,5334 6,2649 C 20^ = 14,7824 1,5388 1,5388 8,4714 M30^ = 11,6438 6,0370 C 30^ = 17,3887 1,0742 1,0742 4,0073 M50^ = 12,3755 6,4861 C 50^ = 15,8319 0,2078 0,2078 6,4020 74 VADĪBAS ZIN ĀTNE Ģenerālā standarta portfeļu kopa SP un standarta portfeļu kopas n-estimatoru konkretizācijas SP 10 ^, SP 20 ^, SP 30^ , SP 50 ^ att ēlotas grafiski 2. att. Kā izriet no aprēķiniem un 2. att., kopas SP 10 ^ , SP 20 ^ , SP 30 ^ iev ērojami atšķiras no ģenerālās kopas SP un nevar tikt izmantotas lēmumu pieņemšanai par portfeļa konstrukciju. Tom ēr empīriskais pētījums liecina, ka kopa SP 50 ^kalpo par apmierinošu tuvinājumu ģenerālajai kopai SP . Distance starp ģenerālo kopu SP un ģenerālās kopas 10-estimatora SP 10 ^konkretiz āciju mūsu piemērā ir dist ( SP , SP 10 ^) = 1,46. Analoģiski: dist ( SP , SP 20^ ) = 1,58; dist ( SP , SP 30 ^) = 0,79; dist ( SP , SP 50 ^) = 0,64. Vispārīgi runājot, distance starp ģenerālo kopu SP un ģenerālās kopas n- estimatora SP n^ konkretiz āciju samazinās, kad n aug. Piemēram, distance starp ģenerālo kopu SP un ģenerālās kopas 50-estimatora SP 50 ^ konkretiz āciju mūsu piemērā ir tikai 0,64%. Tas liecina, ka emp īriska 50-izlase dod rezultātus, kas lietojami praktiskai diversifikācijai visā X mai ņas apgabalā. Ievērosim, ka dist ( SP , SP 20^ ) = 1,58 tiek sasniegta vektoram X = (1, 0), kas, visticamāk, netiks izmantots diversifikācijai. T āpēc jākonstatē, ka distances dist ( SP , SP n^ ) lielums tikai ļoti vispārīgi raksturo n-izlases pielietojamību reālai diversifikācijai. T ālākais uzdevums ir noteikt kopas SP punkta P(X) konfidences apgabalu O σµ plaknē katrai konkrētai X v ērtībai. 0 2 4 6 8 10 12 14 16 0 0.5 1 1.5 2 2.5 3 3.5 4 4.5 Standard Deviation, Estimated Standard Deviation (%) Expe ct ed R et ur n, Est im at ed Exp ec te d R et ur n (%) 50 30 20 10 general SP 20 10 30 50 2. att . Doto divu vērtspapīru standarta portfeļu kopa SP un standarta portfeļu kopas n- estimatora SP n ^konkretiz ācijas SP 10 ^, SP 20 ^, SP 30 ^, SP 50 ^ The Set of Standard Portfolios SP and Concretizations SP 10 ^, SP 20 ^, SP 30 ^, SP 50 ^ of the n-estimator SP n ^ A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 75 5 .2 . Triju v ērtspapīru portfe ļa piemērs. 5.2.1. Ģenerālie rādītāji. Ģenerālā standarta portfeļu kopa SP . Doti trīs veidu vērtspapīri ar stohastiskiem ienes īgumiem R1 , R2 , R3 . Pieņemsim, ka R1 , R2 , R3 ir normāli sadalīti gadījuma lielumi ar matemātiskām cerībām E(R 1) = 3; E(R 2) = 8; E(R 3) =11, t ātad šajā piemērā: M := ( µ1 µ2 µ3 ) = (3; 8; 11); un dotu kovari āciju matricu C = cov R = ( σ i j ) ∈ R 3, 3: C = 42 -10 -27 C−1 = 0,048319054 -0,005914844 0,040316618 -10 41 18 -0,005914844 0,0322272 -0,021136868 -27 18 35 0,040316618 -0,021136868 0,070543209 Aprēķinām standartnovirzes un korelācijas: ( σ1 σ2 σ3 ) = 6,480741 6,403124237 5,91608 cor(R) = 1 -0,24098 -0,70421 -0,24098 1 0,475167 -0,70421 0,475167 1 No dotajiem vērtspapīriem konstruēto standarta portfeļu kopa SP attēlota 3. att. 5.2.2. Estimatoru v ērtību konkretizācijas. Standarta portfeļu kopas n-estimatori SP n^, kas ieg ūti ar empīrisku izlašu palīdzību. Noteiksim matricas cov ( R1 , R2 R3 ) spektru ( λ1 , λ2 λ3 ) un atbilstošo ortonormēto īpašvektoru sistēmu ( ϕ1 , ϕ2 ϕ3 ): λ1 = 76,533677; λ2 = 9,356249; λ3 = 32,110074. ( ϕ1 ϕ 2 ϕ3 ) = -0,621267 0,564719 0,543249 0,486151 -0,265944 0,832424 0,61456 0,781259 -0,109317 Ar (Random Number Generation) palīdzību ģenerējam stohastisk ā vektora ( U1 U2 U3 ), kura komponentes U1 , U2 , U3 ir normāli sadalīti nekorelējoši gadījuma lielumi tādi, ka E(U 1) = 0, E(U 2) = 0; E(U 3) = 0; D(U 1) = 76,533677, D(U2) = 9,356249, D(U 3) = 32,110074, v ērtību izlasi ( uk 1 uk 2 uk 3 ), k = 1, 2, ... , n. un izskaitļojam atbilstošās stohastisk ā vektora ( R1 R2 R3 ) vērtības: x k 1 = -0,621267 u k 1 + 0,564719 u k 2 + 0,543249 u k 3 + 3 x k 2 = 0,486151 u k 1 − 0,265944 u k 2 + 0,832424 u k 3 + 8 x k 3 = 0,61456 u k 1 + 0,781259 u k 2 − 0,109317 uk 3 + 11. k = 1, 2, ... , 20. 76 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE 5.2.3. Stohastisk ā simulācija. 5. tabula Stohastisk ā vektora (U 1 , U 2 U 3 ) ģenerētā empīriskā 10-izlase un stohastisk ā vektora ( R 1 , R 2 R 3 ) apr ēķinātā empīriskā 10-izlase Generated Empirical 10-sample of Stochastical vector (U 1 , U 2 , U 3 ) and Calculated Empirical 10-sample of Stochastical Vector ( R 1 , R 2 , R 3 ) # u k 1 uk 2 uk 3 rk 1 rk 2 rk 3 1 -1,94573 3,947634 4,001558 8,595235 9,3352259 12,450921 2 -8,28033 -9,68553 -4,28792 0,274102 2,980953 -1,186929 3 1,582968 4,898207 -0,89566 4,30971 6,721348 15,897508 4 8,272494 5,308043 -4,00384 -1,24584 7,2771486 20,668588 5 7,766197 7,213076 6,254568 5,713033 15,063722 20,724345 6 11,23199 11,51653 0,011084 2,628125 10,406915 26,898913 7 -14,1513 -7,20476 12,62084 14,45765 13,542299 -4,70526 8 -1,51767 1,800805 -2,29541 3,6998 4,872517 11,725124 9 7,096557 4,52008 -8,1591 -3,2277 3,4560795 19,784542 10 -7,04263 -0,73513 -8,90922 2,059742 -2,644521 7,071487 Ar empīriskās 10-izlases palīdzību aprēķināsim matemātiskās cerības un kovariāciju estimatoru vērtību konkretizācijas. Kā jau sacīts, estimatoru vērtību konkretizācijas apzīmēsim ar tiem pašiem simboliem kā estimatorus. 6. tabula Matemātiskās cerības un kovariāciju 10-estimatoru konkretiz ācijas The Concretizations of the Expected Value and Covariations 10-estimators ( µˆ 1 , µˆ 2 , µˆ 3 ) = 3,726386 7,1011688 12,932924 ( σˆ 1 1 , σˆ 1 2 , σˆ 1 3 ) = 23,21378 14,69646 -21,73203 ( σˆ 2 1 , σˆ 2 2 , σˆ 2 3 ) = 14,69646 25,11928 8,67739 ( σˆ 3 1 , σˆ 3 2 , σˆ 3 3 ) = -21,73203 8,67739 91,78524 Izmantojot 6. tabulas datus, apr ēķinām ģenerālās standarta portfeļu kopas SP 10-estimatora SP 10 ^ konkretiz āciju (3. att.). A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 77 0 2 4 6 8 10 12 14 0 2 4 6 8 10 12 Standard Deviation, Estimated Standard Deviation (%) Expe ct ed R et ur n, Est im at ed Exp ec te d R et ur n (%) SP_10^ general SP general 10 3. att . Doto trīs vērtspapīru standarta portfeļu kopa SP un standarta portfeļu kopas 10-estimatora SP 10 ^ konkretiz ācija The Set of Standard Portfolios SP and Concretization of the 10-estimator SP 10 ^ Analoģiski simulējam stohastisk ā vektora ( U1 , U2 , U3 ) empīrisku 20-izlasi un aprēķinām stohastisk ā vektora ( R1 , R2 , R3 ) empīrisku 20-izlasi. Veikta simulācija arī ar n = 100. 7. tabula Matemātiskās cerības un kovariāciju n-estimatoru konkretiz ācijas: n = 20; n = 100 The Concretizations of the Expected Va lue and Covariations n-estimators; n = 20; n = 100 M20 ^= 2,6109999 5,79834065 11,5366576 C20^ = 34,04027 3,53091 0,89672 3,53091 38,18606 7,90748 0,89672 7,90748 22,55833 M100^ = 3,1880141 8,16606315 10,6340536 C100^ = 43,71424 -0,98735 -4,82165 -0,98735 37,66918 0,94490 -4,82165 0,94490 47,30232 Izmantojot 7. tabulas datus, aprēķinām standarta portfeļu kopas SP 100-estimatora SP 100^ konkretiz āciju (4. att.). 78 VADĪBAS ZIN ĀTNE 0 2 4 6 8 10 12 0 1 2 3 4 5 6 7 8 S tandard D eviation, E stim ated S tandard D eviation ( % ) Expe ct ed R et ur n, Est im at ed Exp ec te d R et ur n (%) SP _ 100 ^ general S P general 4. att . Doto trīs vērtspapīru standarta portfeļu kopa SP un standarta portfeļu kopas 100-estimatora SP 100 ^konkretiz ācija The Set of Standard Portfolios SP and Concretization of the 100-estimator SP 100 ^ Secin ājumi un priekšlikumi Nozīmīgās finanšu menedžmenta gr āmatās nepietiekami strikti nodalīti ģenerālais µ-σ standarta modelis un ģenerālā standarta modeļa n-estimatori jeb µˆ n- σˆ n modeļi, atšķirības starp ģenerālo µ-σ modeli un tā n-estimatoriem nav kvantitatīvi novērtētas. Eksperimenti ar stohastisk ās simulācijas metodi jeb Monte- Karlo metodi liecina, ka ir ievērojamas atšķirības starp ģenerālo µ-σ modeli un µˆ n- σˆ n modeļiem. Pat tad, ja n = 100, emp īrisko µˆ n- σˆ n modeļu izmantošana praktisku portfolio menedžmenta l ēmumu pieņemšanai var novest pie būtiskām kļūdām. Pētījumi jāturpina teorētiskā virzienā ar mērķi iegūt standarta portfeļu kopas SP un Pareto frontes PF konfidences apgabalus O σµ plaknē. LITERAT ŪRA 1. William F. Sharpe, Gordon J. Al exander, Jeffery V. Bailey. Investments . Fifth Edition. − Prentice Hall International, Inc., 1995. 2. Andrew Adams, Della Bloomfield, Philip Booth, Peter England. Investment Mathematics and Statistics. Graham & Trotman, 1993. 3. Edwin J. Elton, Martin J. Gruber. Modern Portfolio Theory and Investment Analysis . Fifth Edition. John Wiley & Sons, 1995. 4. Robert A. Strong. Portfolio Construction, Management and Protection . – New York: West Publishing Company, 1993. 5. Klaus Spremann. Wirtschaft, Investition und Finanzierung . 5. Auflage. R. Oldenbourg Verlag, 1996. A. Jaunzems . Investīciju diversifikācijas aprēķinu empīriska pārbaude 79 6. Yuh-Dauh-Lyuu. Financial Engineering and Computati on. Principles, Mathematics, Algorithms . Cambridge University Press, 2002. 7. John M. Cheney, Edward A. Moses. F undamentals of Investments . 1992, p. 800. 8. Lutz Kruschwitz. Investitionsrechnung. 5. Auflage . Walter de Gruyter Verlag, 1993. 9. Первозванский А. А., Первозванская Т. Н. Финансовый рынок : расчеты и риск. – Москва : Инфра – М, 1994, c. 191. 10. Капитоненко В. В. Финансовая математика и ее приложения. – Москва : Издательство ПРИОР, 1998. 11. Лукасевич И. Я. Анализ финансовых операций. Методы, модели, техника вычислений. – Москва : Финансы, ЮНИТИ, 1998. 12. Малыхин В. И. Финансовая математика. – Москва : ЮНИТИ-ДАНА, 1999. 13. The Handbook of risks management and analysis : / ed. by Carol Alexander. Chichester ... [at al.]: Wiley, XXI, 1996. 14. Bill Rees. Financial analysis , 2nd ed. ─ London: Prentice Hall, X, 1995. 15. Пугачев В. С. Теория вероятностей и математическая статистика. − Москва : Наука. Главная редакция физико-математической литературы, 1979. Empirical Testing the Calculations of Investment Diversification Summar y The present research belongs to the field of Harry Markowitz investment diversifications µ-σ model. The problem is typical for inference statistic: "Is the decision based on 100 times observed HPR of securities applied for portfolio construction, management and protection?" In this paper we investigate difference between general standard portfolio set SP and it's observed n-estimator SP n^ calculated using n times observed holding period returns HPR of given securities. Th e studies of a wide set of literature in financial management convinced the author of this paper, that this problem has not been investigated. In the present paper we investigate a particular case two and three securities with help of stochastic simu lation or Monte-Carlo method. This paper proves that difference between general standard portfolio set SP and it's observed n- estimator SP n^ is sufficient even if n = 100. It means that the calculations based on 100 times observed HPR could be not applied for decision making in portfolio management. The presentation of the material is illust rated with an example calculated using Microsoft Excel and Mathcad 7. The results of the present paper appear to be innovative, not discussed in literature available to the author of the present paper. The theoretical questions examined in th is paper require further investigation. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 80.–89. lpp. Produktu pozicion ē šana tirg ū Positioning of Products on the Market Valērijs Praude Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: tkvi@lanet.lv Ināra Drīksna Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: tkvi@lanet.lv Raksts sniedz informāciju par pētījumu rezultātiem mārketinga jomā, proti – par produktu pozicionēšanu tirgū. Raksts dod nozīmīgu ieguldījumu zinātniskā problēmā – par piena produktu pozicionēšanas tirgū risinājumu, jo tiek piedāvāts atbilstošs produktu pozicionēšanas tirgū modelis un jaunas definīcijas šajā jomā. Secinājumi izdarīti autoru veikto pētījumu rezultātā, un piedāvāta modeļa aprobācijas koncepcija produkta markas Rasa piemērā līdz raksta publicēšanai mārketinga speciālistiem un zinātniekiem nebija pilnībā zināma. Atslēgvārdi: piena produkti, pozicionēšana tirgū, gandarījums, veselība, izskats, mērķa tirgus, patēriņa situācijas. Key words: positioning on market, health, pleasur e, dairy products, target market, consumption situations. Produktu pozicion ē šanas tirg ū būtība Viens no svarīgākajiem mārketinga stratēģijas jautājumiem ir uzņēmuma pozicionēšana tirgū. Pozicionēt var produktu, darbību kopumā, uzņēmuma tēlu u. c. Turkl āt jāizšķir trīs kategorijas: • pozicionēšana tirgū ; • pozīcija tirgū ; • pozīcijas nostiprināšana tirgū. Pozicion ē šana tirg ū ir uzņēmuma darbība, kas tiek balstīta uz produkta visizteiksmīgāko īpašību izstrādi un labvēlīgāko tēla veidošanu mērķpircēju uztverē attiecībā pret konkurentu piedāvājumu. Pozicionēšanas rezultātā veidojas noteikta uzņēmuma pozīcija tirgū. Poz īcija tirg ū ir stabils uzņēmuma un produktu īpašību tēls pircēja uztverē, salīdzinot ar konkurentu piedāvājumu. Pircēji ir pārslogoti ar informāciju par visiem produktiem un praktiski nevar katru reizi, pieņemot lēmumu par pirkumu, to novērtēt no jauna. T āpēc, lai V. Praude, I. Dr ī k sna. Produktu pozicionēšana tirgū 81 atvieglotu sev lēmuma pieņemšanu par pirkumu, pircēji iedala produktus pēc grupām, atkarībā no nodarbinātām pozīcijām tirgū. Pircējiem produktu pozīcija ir attieksmju, iespaidu un sajūtu komplekss, ar kuru tie tirgū uztver noteiktu produktu. Ar laiku pircējs jāpieradina pie domas, ka šajā tirgū tieši šis produkts pārāks par citiem analogiem, taču konkurences apstākļos uzņēmumam nepārtraukti ir jādomā par tādiem mārketinga pasākumiem, kas varētu nostiprināt savas pozīcijas tirgū. Poz īciju nostiprin ā šana ir tādu mārketinga pasākumu īstenošana, kas noved pircēju pie stabilām domām par uzņēmuma produkta neapšaubāmām priekšrocībām mērķtirgū. Produkta tirgus pozīcijas nostiprināšanas stratēģija iekļauj šādus posmus: • produkta iespējamo konkurētspējīgo priekšrocību noteikšana; • produkta konkurētspējīgo priekšrocību īstenošana. Pircēji parasti dod priekšroku produktiem, kas viņiem nodrošina lielāko patēriņa efektu par to pašu cenu vai to pašu efektu par zemāko cenu. Tas noz īmē, ka pircēji dod priekšroku (no viņu viedokļa) vērtīgākiem produktiem. T āpēc, strādājot mērķtirgū, ir jāpiedāvā pircējiem kaut ko vērtīgāku par to, ko piedāvā konkurenti. Turkl āt produkta vērtība saistīta ne tikai ar kvalitāti, bet arī ar citiem faktoriem: dizainu, iesaiņojumu, servisu utt. Nereti paša uzņēmuma produktu vērtējums atšķiras no pircēja viedokļa par šo vērtējumu. Piemēram, izejot mērķtirgū, uzņēmums piedāvā savu produktu (un šo pieeju atspoguļo visos mārketinga pasākumos) kā produktu ar augstāko kvalitāti un relatīvi zemu cenu. Ta ču pircēji to var uztvert kā vidējas kvalitātes produktu ar relatīvi augstu cenu. Protams, ar šādu pircēju attieksmi uzņēmums nevar nostiprināt savas pozīcijas tirgū. T ādējādi ir jānosaka iespējamās produkta konkurētspējas priekšrocības. Konkurētspējas priekšrocības tirgū var būt saistītas ar šādām mārketinga darbībām: • produkta diferencēšana (daž ādas īpašības, īpatnības, dizains, sortiments u. c.); • apkalpošanas diferencēšana (formas, metodes, daž ādība u. c.); • darbinieku diferencēšana (īpašas prasmes, iemaņas, zināšanas); • produktu izplatīšanas diferencēšana; • uzņēmuma tēla (imidža ) diferencēšana. 1. tabulā autori apkopoja daž ādus uzņēmuma pozicionēšanas paņēmienus. 1. tabula U z ņēmuma pozicion ē šanas tirg ū paņēmieni Choosing and Impl ementing a Positioning Strategy Produkts Apkalpošana Darbinieki Izplatīšana Uzņēmuma tēls (imidžs ) Īpašības Lietošanas ērtums Papildu iespējas Ilgizturība Drošība Labošanas iespējas Stils un dizains Iesaiņojums Ērtības Ātrums Uzstādīšana Apmācība Konsultēšana Garantijas un remonts Papildu pakalpojumi Kompetence Laipnība Uzticība Drošība Atsaucība Saskarsmes iemaņas Izdevīgums Profesionālisms Efektivit āte Logotips Gaisotne Sabiedriskās attiecības 82 VADĪBAS ZIN ĀTNE Pozicionēšanas tirgū paņēmienu izvēle lielā mērā ir atkarīga no nozares un pircēju rīcības tirgū īpatnībām. Autori izpētīja uzņēmumu pozicionēšanas paņēmienu izmantošanu piensaimniecībā. Piena produktu pozicion ē šana tirg ū Autori apkopoja un analizēja divu lielo kompāniju Nestle un Danone piena produktu pozicionēšanas tirgū pieredzi. Starp lielākām pasaules piena pārstrādātāja kompānijām pēc 2002. gada darba rezultātiem Nestle ieņēma 1. vietu ar produkcijas realizācijas apjomu (13,6 miljardi dol āru), bet Danone – 6. vietu (6,2 miljardi dolāru) [1]. Min ētās kompānijas pārdod savu produkciju visos pasaules kontinentos. Līdz ar to var secināt, ka kompāniju produktu pozicionēšanas tirgū stratēģija raksturo arī galvenās pasaules tendences šajā tirgū. Balstoties uz publicētiem materiāliem par kompāniju darbību [2; 3; 4], autori analiz ēja apmēram 1200 jauno piena produktu pozicionēšanu Eiropas Savien ības tirgū 2000.–2002. gad ā. Izrādās, ka piena produktu pozicionēšanas pamatā bija trīs specifiskās īpašības un labumi: • gandarījums no pat ēriņa (produkta garša, smarža, aizraušan ās u. c.); • veselība kā patēriņa rezultāts (dabisks produkts, ēdiena piedevas, kaitīgo sastāvdaļu noņemšana u. c.); • izskats (lietošanas ērtums, iepakojums, formāts). Protams, pozicionēšanas procesā katram piena produktam atšķiras minēto īpašību akcents. Piemēram, sieram produkta markas pozicionēšanā tiek uzsvērts gandarījums un lietošanas ērtums; aukstiem desertiem galvenok ārt pozicionē sald- vesel īb u un gandarījumu, bet sviestam un jogurtiem īpaši bija virzīta veselība, atstājot gandarījumu otrajā vietā. Autori secināja, ka veselības faktora plaša izmantošana piena produktu pozicionēšanā tirgū, ir viena no galvenajām tendencēm pasaules kompāniju produktu pozicionēšanas stratēģijā. Otr ā pozicionēšanas tendence ir saistīta ar patēriņa situāciju. Vairs nepietiek balstīties tikai uz brokastu, pusdienu un vakariņu ēšanas paraž ām. Pēdējos gados patērētāji ir novirzījušies no sabiedriskās ēdināšanas un mājas uz citiem patēriņa gadījumiem. Arvien vairāk palielinās pieprasījums pēc gataviem ēdieniem, kurus var nopirkt un uzreiz arī apēst. Patērētāji pieprasa ēdienu daž ādos diennakts laikos – darbā, mācību iestādē, pastaigā un izbraukumā ārpus pilsētas u. tml. Līdz ar to produkta īpašību nepieciešams apvienot ar noteiktām patēriņa situācijām (kur? kad?) produktu pozicionēšanā tirgū. Treš ā pozicionēšanas tendence ir mērķtirgus nozīmes palielināšana. Ir zināms, ka pircēji mērķtirgos atšķiras pēc daž ādām pazīmēm. Piena produktu pircējiem vissvarīgākās ir šādas pazīmes: • ģeogrāfiskās (valsts, reģions, pilsēta); • demogrāfiskās (dzimums, vecums, ģimenes stāvoklis u. c.); • sociālās (dzīvesveids, sociālais statuss sabiedrībā u. c.); • rīcības (lietošanas biežums, lojalit āte u. c.); • personiskās (izglītība, profesija u. c.). ES valst īs samērā maza nozīme ir ekonomiskiem un psiholo ģiskiem faktoriem. Turkl āt patērētājiem ir svarīga piena produkta marka ( brends ). T ādējādi katru minēto produkta īpašību (gandarījums, veselība un izskats) pozicionēšanas procesā jāsaista ne tikai ar patēriņa situācijām, bet arī ar mērķauditorijas īpatnībām. Atkarībā no mērķauditorijas uzņēmumi var izcelt vienu no produkta īpašībām vai to kombinēt V. Praude, I. Dr ī k sna. Produktu pozicionēšana tirgū 83 (piemēram, jaunatnei – gandar ījums, pusmū ža cilv ēkiem – vesel ība); var uzsv ērt patēriņa situāciju (piemēram, studentiem produktu lietošana diskotēkā, bet menedžeriem – darba viet ā). Pamatojoties uz minētajiem pētījumiem un piena produktu realizācijas pieredzi gan Latvijas, gan ES tirg ū [5; 6; 7], autori izstr ādāja piena produktu pozicion ē - šanas strat ēģijas modeli (sk. 1. attēlu). 1. att. Piena produktu pozicionēšanas tirgū modelis Dairy Products Positioning Model 84 VADĪBAS ZIN ĀTNE No visiem pozicionēšanas tirgū elementiem pats svarīgākais tomēr ir produktu īpašības un labumi (sk. 1. attēlu). Autori izanalizēja galvenās tendences šajā jomā ES tirg ū [1; 2; 3; 4]. Veselības faktora palielin ā šanai ir šādi iemesli: • Pieaugošā vēlme un pašu iedzīvotāju motivācija uzlabot savu veselību ir palielinājusi pievienoto vērtību produktu iespējas. Patērētāji lielāku vērību pievērš profilaktiskiem līdzekļiem un produktiem, kas savas piedevas var saistīt ar populāru medicīnisku koncernu vārdiem. • Ātrās uzkodas ir iemantojušas popularitāti pateicoties patērētāju vēlmei ātri remdēt izsalkumu, vienlaicīgi uzņemot veselībai nepieciešamās vielas. • Lielas inovācijas ir piedzīvojis jogurtu tirgus ar daž ādiem uzlabojumiem veselības jomā. • Vitamīnu un minerālu popularitāte veicināja pieprasījumu tos pievienot kā uztura bagātinātāju piena produktos. Pieaudzis ir arī pieprasījums pēc diētiskām piedevām tirgū. Populāri ir kļuvuši A, B, D un E vitam īni jogurtā, margarīnā, krējumā. Pamatojoties uz veselības uzsvaru, tirgū ir pieprasījums pēc sekojošiem trim komponentiem: • Ēdiena piedevas ( food plus ) – produktiem ir kl āt pievienotas piedevas u. c., kas papildus ēdiena vērtībai dod labumu veselībai. Var minēt produktus ar pazeminātu holester īnu, piedevām gremošanas uzlabošanai u. c. • Ēdiena mīnusi ( food minus ) – produktiem ir samazin ātas tās sastāvdaļas, kas tajos dabiski ir un var būt kaitīgas – tauki, cukurs, s āls u. c. • Dabiski un organiski – produkti tiek ražoti, nelietojot sint ētiskās vai ķīmiskās piedevas. Var izdalīt arī ražot āju iespējas pozicionēt produktu veselīgumu: • Dzīves stila iespējas – personisk ā ārējā izskata un fizisko spēju uzlabošanas nozīme arvien pieaug. T ādā veidā ražot ājiem ir labas iespējas „ ēdiena mīnus” jom ā. Tas izpaužas produktos ar pazemin ātu tauku, cukura, sāls saturu. • Medicīniskās iespējas – pat ērētāji cenšas iegādāties produktus, kuru mērķis ir uzlabot veselību, mazināt daž ādu slimību iegūšanas risku, piemēram, sirdsslimības, augsts holester īna līmenis utt. • Ātras izsalkuma remdēšanas iespējas – pat ērētāji arvien vairāk meklē ikdienas produktus, kas atbilst viņu dienas rutīnai un var ātri un efektīvi remdēt gan slāpes, gan izsalkumu. T ā kā lielākai daļai patērētāju ikdienas steiga pieaug, tie arvien vairāk meklē produktus, kas var veselību un labsajūtu pārvērst par ikdienas sastāvdaļu. Efekt īvs uzturs ir kļuvis par „atsl ēgu” tiem pat ērētajiem, kuru dzīves ritms ir steidzīgs un laiks ir nauda. Produkti, kas apmierina tā brīža v ēlmi, tai pašā laikā atbilst medicīniskām un dzīves stila prasībām, ir ideāli piemēroti modernam mūsdienu tirgum. Gandarījuma faktora palielin ā šanai ir š ādi iemesli: • Gandar ījuma svarīgums ēdienā ir pieaudzis, jo ēšana kļūt kā „atalgojuma” pieeja dzīvei. • Siers, krējums, krēmi pēdējos gados ir bieži izmantoti garšas uzlabojumos, pievienojot tiem daž ādas piedevas, garšvielas. V. Praude, I. Dr ī k sna. Produktu pozicionēšana tirgū 85 • Aukstajiem desertiem ir strauji pieauguši uzlabojumi šajā jomā. • Strauji pieaug pieprasījums pēc dabīgiem augļu gabaliņiem produktos, īpaši jogurtos un citos aukstajos desertos. Izskata faktora palielin ā šanai ir š ādi iemesli: • Ērtums iepakojumā strauji attīsta šo produktu rādītāju. To ietekm ē patērētāju vēlme, lai varētu labāk apmierināt savas vajadzības pie strauja dzīves ritma. Viens no uzlabojumiem varētu būt deserta iepakojumā ietvertā karotīte utt. • Uzlabojumi iepakojumā visvairāk ir skāruši siera ražošanu, ieviešot daž ādas formas uzmanības piesaistei un ērtākai lietošanai – kubi ņus, šķēles, lielus gabalus, rīvēta masa. ES valst īs daudzi piena produktu ražot āji meklē jaunas iespējas savas produk- cijas izplatīšanai. Lai arī piena produktu tirgū mazumtirdzniecība ir vissvarīgākais faktors, tai piemīt ļoti augsta konkurence. Plauktu vieta veikalos nepieaug tik strauji, lai ražot āji varētu izvietot visu saražoto produkciju. T āpēc tiek meklētas jaunas izplatīšanas iespējas caur benzīna uzpildes stacijām, ēdienu automātiem utt. Pēdējā laikā tirgū virzot sekojošus produktus, uzsvars tiek likts uz šādām īpašībām: • Siers – ieviešot šos produktus, p ārsvarā veiktas inovācijas gandarījuma jomā, mazāku akcentu liekot uz izskatu un veselību. Tom ēr sieram, salīdzinot ar citiem produktiem tirgū, izskatam pievērsta būtiska nozīme. • Aukstie deserti – virz ība tirgū balstīta uz gandarījumu. Otr ā vietā ir veselība, pēdējā – izskats. • Krēmi – virz ība tirgū balstīta uz veselību un gandarījumu. • Sviests un smērējamie sieri – vairums uz ņēmumu uzsver veselību un piedevu saturu produktos. • Jogurts – uzsvars uz vesel ību un gandarījumu. Mazs uzsvars uz iepakojuma. Pētot patērētāju vēlmju tendences pasaules tirgū, redzams, ka produktiem ar pievienotām īpašībām veselībai, kā arī šo produktu ražot ājiem paveras labas perspektīvas. Sekojoši faktori ietekmē patērētāju vēlmi pirkt veselīgākus produktus: • Pieaugošās veselības aprūpes izmaksas. • Rūpes par savu izskatu, imidžu (v ēlme apliecināt veselīgu dzīvesveidu). • Rūpes par veselībai drošu pārtiku – pat ērētāji kļuvuši izvēlīgāki un piesardzīgāki attiecībā uz pārtikas izvēli. • Eiropas valst īs vērojama vecāka gadagājuma iedzīvotāju īpatsvara palie- lināšanās, kas paver plašas iespējas tirgū realizēt pieprasījumam atbilstošus produktus (vitaminizētus, ar samazinātu holester īna saturu, u. c.). Piena produktu pozicion ē šana Latvijas tirg ū Piena produktu pozicionēšanas tirgū stratēģijas izstrāde un tās realizācija ir ļoti svarīga arī Latvijas piena pārstrādātajiem, jo, pirmkārt, pēc iestāšanās ES m ūsu tirgus vēl vairāk tiks piesātināts ar importa produktiem, līdz ar to pastiprinoties konkurencei. Otrk ārt, pēdējos gados notiek izmaiņas patērētāju patēriņa struktūrā, proti, palielinās vajadzība pēc veselīgiem produktiem, t. sk. jogurtiem ar piedevām 86 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE u. c. [6; 7]. Trešk ārt, jau tagad tirgū eksistē daudz analogu produktu, kas var aizstāt piena produktu patēriņu. Cita problēma ir saistīta ar piedāvātā modeļa (sk. 1. attēlu) piemērošanu Latvijas tirgus apstākļiem. Pēc autoru viedokļa, problēmas risinājuma pamatā ir mārketinga taktika un stratēģija. Tas noz īmē, ka stratēģiski, ņemot vērā Latvijas tirgus saplūšanu ar ES tirgu, šis modelis ir univers āls, bet taktiski, izejot no pašreizējās situācijas, piedāvāto modeli jāmodificē. Pētījumi rāda, ka, pozicionējot piena produktus Latvijas tirgū, lietderīgi mērķauditorijas raksturojumu papildināt ar ekonomiskām pazīmēm (ienākumu līmenis), bet patēriņa situācijās joprojām likt akcentu uz sabiedrisko un mājas ēdināšanu [5]. Izstrādātā pozicionēšanas modeļa aprobācija bija izmantota R īgas Piena kombin ātā (RPK), attīstot produktu marku Rasa 2002. – 2003. gad ā. Vispirms autori bija veikuši produkta markas SWOT anal īzi un nonākuši pie noteiktiem secinājumiem par tās stiprām un vājām pusēm (sk. 2. attēlu). STIPR Ā S PUSES • vadošā piena produkta marka Latvijā ; • uzņēmumu un stratēģiski prioritārā produkta marka; • augsts atpazīstamības līmenis; • plašs sortiments; • plaša izplatība VĀJ Ā S PUSES • produkti netiek uzskatīti par veselīgiem; • produkti netiek uzskatīti par dabiskiem; • maz „sevi lutinošie” produkti; • samērā augsta cena IESP ĒJAS • attīstīt veselīgo produktu sortimenta līniju; • attīstīt „sevi lutinošo” produktu sortimenta līniju; • pastāvīgi paplašināt sortimentu; • nostiprināt savu pozīciju tirgū kā vadošu produktu marku Latvijā DRAUDI • cenu konkurence; • konkurenti var apsteigt ar jauniem produktiem 1. att . Produkta markas Rasa SWOT anal īze SWOT Analysis for Brand Rasa Lai pārvarētu vājās puses un izmantotu stiprās puses, RPK vadība apstiprināja šādu biznesa stratēģiju: • attīstīt multi-dimensionālus Rasa produktus, t. sk. funkcionālus un veselīgus; • nodrošināt vadošo pozīciju Latvijas piena produktu tirgū ; • veidot stipru produkta marku vidējā cenu segmentā ; • paplašināt produktu markas jaunās piena produktu kategorijas; • nodrošināt inovācijas esošās produktu kategorijās. V. Praude, I. Dr ī k sna. Produktu pozicionēšana tirgū 87 Funkcion ālo produktu Rasa pozicionējums ietver šādus elementus: Produktu īpaš ības, labumi, sortiments: • jāpiedāvā daudzveidīgas produktu garšas; • produktiem jānodrošina pilnvērtīgs piena produktu uzturs, tos piedāvājot visās vadošajās piena produktu kategorijās; • produkti, kas stiprina imunitāti un uzlabo gremošanas sistēmu. Produkta mērķauditorija: • ģimenes, kas tic, ka tikai viss dabiskais ir veselīgs; • stipra un vesela ģimene. Produkta patēriņa situācijas: • mājas ēdināšana ģimenes lokā; • sabiedriskā ēdināšana; • atsevišķu produktu lietošana skolās, augstskolās. Rasa noz īme: • svarīgi – no Latvijas laukiem; • enerģija aktīvai ikdienai; • izvēle visai ģimenei; • vislabākais, ko spēj dod piens. Kop ējais secin ā jums: • Rasa ir patiesa (neviltota); • Rasa ir aktīva (dzīvespriecīga); • Rasa ir ģimenei draudzīga; • visas „labas lietas” dien ā, kas cilvēkiem sagādā daudz prieka un prasa enerģiju, sākas ar piena produktiem Rasa . Veselīgo produktu Rasa pozicionējumā ietilpst šādi elementi: Produktu īpaš ības, labumi, sortiments: • prioritāri produkti 2002.gadā – kef īrs, paniņas, jogurts; • prioritāri produkti 2003. gadā – piens, kr ējums, sviests, siers, biezpiens; • nodrošināt pilnvērtīgu uzturu patērētājiem, kas augstu vērtē „audos + bifidus” bakt ēriju profilaktisko ietekmi uz organismu ikdienā ; • visiem produktiem grupā jābūt ar vienotu „vesel ības pierādījumu”. Produktu mērķauditorija: • sievietes un vīrieši vecumā no 25 – 60 g.; • dzīvo Latvijas pilsētās un mazpilsētās; • sociāli aktīvi un aizņemtie (strādā); • dzīvo ģimenēs un galvenā vērtība ir „laim īga ģimene”; • vēlas produktus, kas palīdzētu ātri atgūties un sniegtu ikdienas veselības profilaksi. Patēriņa situācijas: • prioritātes ir ikdienas rūpes par ģimenes labklājību un tās pastāvīgumu, ko simbolizē veselība; • bailes no nelaimes, kas var piemeklēt ģimeni; • uzskata, ka slimības ir nevis nevērības, bet ikdienas steigas, nepilnīga uztura un strauja dzīves ritma rezultāts. 88 VADĪBAS ZIN ĀTNE Rasa Vesel īgie produkti noz īmē : • stiprina imunitāti; • uzlabo gremošanu; • veido pilnvērtīgu dzīvi. Kop ējais secin ā jums: • Rasa Vesel īgie produkti straujā dzīves ritmā var saglabāt veselību un dzīvesprieku; • Rasa Vesel īgie produkti palīdzēs atjaunoties aktīvai dzīvei, stiprinot imunitāti. Produktu markas Rasa pozicionēšanas tirgū koncepcijas bija mārketinga komunikāciju stratēģijas veidošanās pamatā. Tas izpaužas rekl āmā, sabiedriskās attiecībās, produktu realizācijas stimulēšanas pasākumos. Pēc jaunas produktu pozicionēšanas stratēģijas īstenošanas produkta markas Rasa kopējais realizācijas apjoms 2003.gadā palielinājās par 10 %. Tas ir liel ākais pieaugums visu RPK produkta marku vidū [5]. Secin ājumi: • jāatšķir mārketinga kategorijas: produktu pozicion ēšana tirgū, pozīcija tirgū un pozīciju nostiprināšana tirgū ; • piena produktu pozicionēšanas tirgū modelī ietilpst produkta īpašības un labumi, mērķauditorijas īpatnības un patēriņa situācijas; • starp produktu īpašībām un labumiem galvenais akcents jāliek uz gandarījumu, veselību un produkta izskatu; • izstrādāts piena produktu pozicionēšanas modelis ir derīgs visām ES valstīm, bet tā piemērošana Latvijas tirgū prasa atšķirt stratēģiskus un taktiskus mērķus; • piedāvāts piena produktu pozicionēšanas tirgū modelis bija veiksmīgi aprobēts RPK produktu markas Rasa attīstības procesā ; • autori piedāvā minēto modeli izmantot citiem Latvijas piena pārstrādājumiem un izmantot mārketinga komunikāciju veidošanas stratēģijā. LITERAT ŪRA 1. Bulletin of the International Dairy Federation Nr. 378/2002. The World Dairy Situation 2002. 2. Bulletin of the Interna tional Dairy Federation Nr. 361/2001. The Global Dairy Industry Today. 3. Bulletin of the Interna tional Dairy Federation Nr. 360/2001. Structural Change in the Dairy Sector. 4. Great Britain by FPC Green way. Management Report. Growth Strategies in Dairy . 5. Rīgas Piena kombināta nepublicētie materiāli, 2001. 6. Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības (LPCS) nepublicētie materiāli. 7. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) nepublicētie materiāli. V. Praude, I. Dr ī k sna. Produktu pozicionēšana tirgū 89 Positioning of Products on the Market Summar y Innovation throughout the dairy industry is currently being positioned by three drivers: • presentation – improving product appeal through packaging, convenience and format; • pleasure – product innovation in flavor, indulgence and entertainment; • health – developing the well-being trend through the creation of food plus, food minus and natural organic. In conjunction with these three drivers, dairy manufacturers are also responding to the changes in consumption occasions that have arisen as the pace of working and social life has increased. Catering to th e traditional consumption occasions of breakfast, lunch and dinner will no longer be enough for dairy manufacturers to guarantee success in the market that has been forced over recent years to move away from holding on to conventional consumption occasions. Positioning in the Latvian market has a peculiarity. Positioning model has a successful introduction in RPK for Rasa brand. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 90.–101. lpp. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organiz ācij ā Intellectual Capital and Its Role in Modern Organizations Sandis Babris Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: sandis.babris@latvenergo.lv Mūsdienās tradicionālie ražošanas resursi sast āda mazāko organizāciju vērtības daļu, lielāko daļu atstājot intelektuālajam kapitālam. Vadot tikai finansiālos aktīvus, kas bieži vien sast āda mazāk par 20-30% uz ņēmuma vērtības, tiek zaudēta iespēja uzlabot savus peļņas rādītājus un nodrošināt uzņēmuma ilgtermiņa attīstību, jo lielākajai daļai aktīvu uzmanība vispār netiek pievērsta, tādēļ mūsdienu uzņēmumu vadīšanas praksē ir nepieciešams izstrādāt stratēģijas, kas aptvertu uzņēmuma intelektuālo kapitālu, ir jāizstrādā intelektuālā kapitāla novērtēšanas sistēma, kas ļautu izsekot intelektuālā kapitāla pieauguma dinamikai un atklātu organizācijas stiprās un vājās puses tās ilgtermiņa attīstības kontekstā, kā arī ir nepieciešams izstrādāt intelektuālā kapitāla veidotāju – intelektu ālo darbinieku – vad īšanas metodes. Atslēgvārdi: intelektuālais kapitāls, vadīšanas metodes, organizācija, intelektuālie darbinieki, stratēģija, ražošanas faktori, struktur ālais kapitāls, cilvēku kapitāls. Key words: intellectual capital, management methods, organization, intellectual workers, strategy, means of production, st ructural capital, human capital. Straujās pārmaiņas ekonomiskajā vidē Latvijā un pasaulē ir pierādījušas, ka zināšanas ir svarīgākais konkurences priekšrocību un panākumu stūrakmens, tādēļ viena no 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma iezīmēm ir intelektuālā kapitāla un zināšanu kā organizācijas svarīgāko resursu apzināšanās. Sekmīgākās organizācijas mūsdienās vairs nepaļaujas tikai uz tradicionālajiem ražošanas faktoriem – zemi, darbasp ēku, naudu un ražošanas iek ārtām, lai nodrošinātu to ilgstošu pastāvēšanu un attīstību. Par svarīgāko un perspektīvāko konkurences priekšrocību veidotāju ir kļuvušas zināšanas, kas atrodas uzņēmuma rīcībā, attiecības ar klientiem, piegādātājiem, jaunu produktu iestrādes, inovāciju līmenis un citas uzņēmuma bilancē neatspoguļotas vērtības, kuras rada daudz lielāku pievienoto vērtību nekā tradicionālie ražošanas faktori. Rodas jauna – intelektu ālā kapitāla – kategorija, kas sev ī ietver visas nemateriālās uzņēmuma īpašumā esošās vērtības. Organiz ācijas vadības spējas vadīt savu intelektuālo kapitālu un tā veidotājus, lai tie nemitīgi vairotu organizācijas zināšanu jeb intelektuālo kapitālu, ir kļuvušas par vienu no svarīgākajām vadīšanas zinātnes problēmām 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 91 Iepriekšējā gadsimta vadīšanas teorijas un principi tika izstrādāti ar vienu mērķi – palielināt fiziskā darba veicēju darba raž īgumu un palielināt tradicionālā kapitāla atdevi. 20. gadsimta vadīšanas teoriju nozīmīgākais ieguldījums bija roku darba veicēju darba raž īguma paaugstināšana ražošan ā, celtniecībā un citās tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs, kuru aizsāka viens no slavenākajiem 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses vadības zinātniekiem Frederiks Teilors. Ja s īkāk aplūko 20. gadsimtā radušās vadīšanas metodes un principus, jāatzīst, ka katrā no tām var atrast Frederika Teilora pamatprincipus ar m ērķi palielināt roku darba un fiziskā kapitāla raž īgumu. Teilorisma principiem pilnveidojoties, tika izstrādātas koncepcijas par darba satura paplašināšanu, padziļināšanu vai darba rotāciju. Henrijs Fords ieviesa pl ūsmas ražošanu un transportieri darba tempa uzturēšanai, vēlāk Jap ānā attīstījās kvalitātes pulciņi, Edvards Demings izstr ādāja Visaptverošās kvalitātes vadīšanas pieeju, tā tika papildināta ar statistikas līdzekļiem utt. Visu šo pieeju izmantošana nodrošināja strādnieku darba raž īguma nepārtrauktu pieaugumu. Mūsdienās uzņēmumi dara visu iespējamo, lai no saviem aktīviem panāktu visaugstāko rentabilitāti – ražošanas cikla ilgums ir samazin āts līdz minimumam, krājumu līmenis ir tuvu nullei, investīcijas tiek rūpīgi sabalansētas starp īstermiņa un ilgtermiņa ieguldījumiem. Tom ēr, kā rāda ASV un Rietumeiropas valstu pieredze, vidēji uzņēmumu tirgus vērtība ievērojami pārsniedz to bilances vērtību. T ā, piemēram, ASV uzņēmumu, kas tiek kotēti birž ā, tirgus vērtības attiecība pret bilances vērtību ir vidēji 3:1 [20, 3 ]. Dažiem uz ņēmumiem, kā Coca-Cola, Microsoft un Intel, bilances vērtība sastāda tikai 4%–15% no to tirgus v ērtības. Tas noz īmē, ka atbilde jautājumam, kādēļ veidojas tik liela atšķirība starp uzņēmumu tirgus vērtību un bilances vērtību, meklējama ārpus uzņēmuma finanšu pārskatiem – t ā preču zīmēs, klientu lojalitātē, sagaidāmajos jaunajos produktos, augstajā darba raž īgumā, darbinieku motivācijas līmenī utt. Ja jau šo atšķirību nav iespējams pamatot ar klasiskajiem ražošanas faktoriem, atliek secin āt, ka uzņēmuma bilancē neatspoguļotās vērtības (zināšanas, preču zīmes, inovāciju projekti un citi “neredzamie” akt īvi) mūsdienās spēj radīt daudz lielāku pievienoto vērtību, tādēļ to izpētei nepieciešams pievērst īpašu uzmanību. Jau 1969. gad ā slavenais ASV ekonomists Džons Kenets Gelbraits ( John Kenneth Galbraith ) centās rast skaidrojumu terminam “intelektu ālais kapitāls”. Ekonomists uzskat īja, ka intelektuālais kapitāls ir kas vairāk nekā vienkārši zināšanas vai intelekts – t ā ir arī intelektuāla darbība. T ādējādi intelektuālais kapitāls ir gan (pievienotās) vērtības veidošanas forma, gan arī uzņēmuma aktīvi to tradicionālajā nozīmē [20, 4 ]. T ātad, ja uzņēmuma tirgus vērtība pārsniedz tā bilances vērtību, starpību nodrošina “neredzamie” akt īvi jeb intelektuālais kapitāls, kas ietver gan preču zīmju potenciālu palielināt apgrozījumu nākotnē, gan stabilas ilgtermiņa attiecības ar sadales kanāliem un klientiem, gan darbinieku zināšanas. Tom ēr šis definējums ir ļoti vispārīgs un nesniedz atbildi, ko tad sevī ietver jēdziens “intelektu ālais kapitāls”, jo ne visas zin āšanas, kas atrodas uzņēmuma rīcībā, spēj radīt pievienoto vērtību un tādējādi palielināt uzņēmuma vērtību kopumā. Definīcija, pēc autora domām, ir pārāk vienkāršota, jo daudzi intelektuālā kapitāla elementi, kā, piemēram, klientu lojalitāte, neietilpst zināšanu kategorijā. Visprecīzāko skaidrojumu par intelektuālo kapitālu, pēc autora domām, sniedz Šveices vad ībzinību profesors Johans R ūss (Johan Roos ), piedāvājot divas definīcijas. Pēc profesora domām, intelektuālo kapitālu var definēt kā : • organizācijas dalībnieku zināšanu kopumu un šo zināšanu praktiskās pielietošanas rezultātus, kas var izpausties kā preču zīmes un procesi, 92 VADĪBAS ZIN ĀTNE • jebko, kas var radīt pievienoto vērtību, bet kam ir nemateriāla jeb netaustāma forma; t ā izpaužas k ā starpība starp organizācijas kopējo un finansiālo vērtību [20, 27 ]. Pirmā definīcija parāda, ka zināšanas vienas pašas vēl neveido intelektuālo kapitālu, bet tās ir nepieciešams pārvērst konkrētos risinājumos, kas var izpausties visdaž ādākajos veidos – gan k ā procesi, piemēram, uzlabota organizatoriskā struktūra un optimāla komunikācija organizācijā ļauj pieņemt kvalitatīvākus vadības lēmumus un samazināt lēmumu pieņemšanas laiku, ātrāk par konkurentiem reaģēt uz tirgus izmaiņām vai īsākā laikā ieviest jauninājumus, uzlabot kvalitāti vai samazināt pašizmaksu, gan kā spēcīgas preču zīmes, kurām patērētāji uzticas un saglabā lojalitāti. Otr ā definīcija, lai gan nesniedz atbildi, kas ir intelektuālais kapitāls, tomēr tīri matemātiski ļauj noteikt organizācijas intelektuālā kapitāla vērtību. Lielākā daļa autoru, kā Karls Ēriks Sveibijs, H ūberts Sent Onžs un Niks Bontiss, par intelektuālā kapitāla pamtkomponentēm saskata: • ārējo struktūru (attiecības ar ārējo vidi), • iekšējo struktūru, • darbiniekus [20, 32]. Annija Brukinga uzskata, ka intelektuālais kapitāls sastāv no: • tirgus aktīviem (preču zīmes, klienti, klientu lojalitāte, sadales kanāli, saņemtie pasūtījumi nākotnes periodam u. c.), • cilvēku aktīviem (darbinieku prasmes un pieredze, spējas risināt problēmas, vadīšanas spējas un vadīšanas stils u. c.), • intelektuālā īpašuma (tehnolo ģijas, preču zīmes, patenti un citas autortiesības), • infrastruktūras aktīviem (tehnolo ģijas, procesi un metodes, kas ļauj organizācijai funkcionēt) [4]. Apkopojot iepriekšminēto autoru pausto, var apgalvot, ka intelektuālais kapitāls sastāv no zināšanām un organizācijas spējām tās pielietot, kā arī attiecībām – gan ar ārējās vides elementiem (klientiem, piegādātājiem, īpašniekiem, valsti un sabiedrību), gan arī attiecībām organizācijas iekšienē (organizatoriskās struktūras, komunikācijas, personiskajām attiecībām starp darbiniekiem, darbinieku motivācijas). Svarīga atziņa, iedziļinoties intelektuālā kapitāla būtībā, ir tā, ka uzņēmuma finansiālie rādītāji paši par sevi nav pietiekami uzņēmuma nākotnes vērtības prognozēšanai, jo tie tikai parāda pagātnes rezultātus. Tas noz īmē, ka, veicot kāda uzņēmuma vai organizācijas analīzi, finansiālie rādītāji jāpapildina ar nefinansiālajiem rādītājiem, kas atklāj citus uzņēmuma attīstības dzinējspēkus, piemēram, ražošanas vai jaunu produktu ieviešanas cikla ilgumu, laik ā piegādāto sūtījumu īpatsvaru, atkārtoto darījumu ar klientiem dinamiku, darbinieku mainību un citus rādītājus, kas var palīdzēt uzņēmumam izveidot pilnvērtīgāku stratēģiju, nekā balstoties tikai un vienīgi uz finansiālajiem rādītājiem. T ādējādi intelektuālā kapitāla analīze paver iespējas vadīt organizāciju kopumā, nevis tikai tās redzamo (finansiālo) daļu. Zviedru uz ņēmums Skandia, kas darbojas apdrošināšanas un finansu pakalpojumu nozarē, bija pirmais uzņēmums pasaulē, kas 1993. gadā publicēja S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 93 ziņojumu par uzņēmuma intelektuālo kapitālu. Sākotnēji tas bija vienas lappuses garumā ikgadējā gada pārskata sastāvā, taču kopš 1994. gada Skandia pārskatu par intelektuālo kapitālu publicē kā atsevišķu gada un pusgada pārskata sadaļu [8]. K ā nākošais sekotājs jāpiemin ASV akciju sabiedrība “Dow Chemicals”, kas savu intelektuālā kapitāla pārskatu publicēja 1996. gad ā. Š ādu pārskatu mērķis ir sniegt visiem organizācijas īpašniekiem, darbiniekiem un sadarbības partneriem izpratni par to, kāda ir organizācijas patiesā vērtība un kas šo vērtību veido. Lai iedziļinātos intelektuālā kapitāla praktiskās pielietošanas pieredzē, ir lietderīgi izpētīt Skandia – intelektu ālā kapitāla izpētes pioniera – pieredzi. Skandia tirgus vērtību iedala finansiālajā kapitālā un intelektuālajā kapitālā (skat. 1. att.). Finansi ālais kapitāls ietver visus fiziskos un monetāros aktīvus, kas atspoguļojas uzņēmuma bilancē, kamēr intelektuālais kapitāls veidojas no visiem organizācijas neredzamajiem aktīviem un procesiem. Skandia intelektuālo kapitālu iedala strukturālajā kapitālā (ietver visu, kas paliktu pāri no organizācijas, ja organizācijai pēkšņi vairs nebūtu neviena darbinieka – pre ču zīmes, izstrādātās procedūras, tehnolo ģijas u. c.) un cilvēku kapitālā. 1. att . Skandia intelektuālā kapitāla modelis Skandia’s Model of Intellectual Capital [20, 29] T ālāk, sekojot Skandia modelim, strukturālais kapitāls ietver klientu kapitālu (atrodas ārpus organizācijas) un organizatorisko kapitālu (atrodas organizācijas iekšienē). Organizatoriskais kapit āls savukārt sastāv no procesu kapitāla (rakstiska doku- mentācija – rokasgr āmatas, reglamenti, labākās prakses apraksti, intranets, projektu 94 VADĪBAS ZIN ĀTNE kartotēkas u. c.) un inovāciju kapitāla (kapitāls, kas nodrošina organizācijas panā- kumus nākotnē). Atsevišķus intelektuālā kapitāla elementus autors aplūkos detalizētāk. Intelektuālais kapitāls, kā minēts iepriekš, iedalās strukturālajā un cilvēciskajā kapitālā. Šie divi r ādītāji ietver sevī neredzamos aktīvus, procesus, kā arī organizācijas darbinieku zināšanas. Līdz ar to var izdalīt “dom ājošo” un “nedo- mājošo” intelektu ālo kapitālu, jo “dom ājošā” jeb cilv ēku (darbinieku) vadīšanai ir nepieciešamas pilnīgi atšķirīgas vadīšanas metodes salīdzinājumā ar strukturālo jeb “nedom ājošo” kapit ālu. Aplūkojot cilvēku kapitālu, pasaules praksē var atrast daudz piemēru tam, ka pēc dažu vadošo darbinieku pazi ņojumiem par aiziešanu no darba attiecīgo uzņēmumu akciju tirgus vērtība pēkšņi samazinās, piemēram, kad starptautiskā reklāmas aģentūras tīkla Saatchi&Saatchi Valdes priekšs ēdētājs un dibinātājs Mauriss Saatchi dev ās pensijā, aģentūras akciju tirgus cena samazinājās par 10,1% [20, 3 4 ]. Šis fakts v ēlreiz uzsver cilvēciskā faktora nozīmīgumu organizācijās, tajā pat laikā norādot, ka cilvēciskais kapitāls organizācijām nepieder, taču tie var strādāt organizācijas labā pēc to brīvas gribas. Šis fakts atk ārtoti norāda, ka daļa no organizācijas vērtības nepakļaujas organizācijas vadības kontrolei, taču organizācijai jādara viss, lai noturētu savus vērtīgākos darbiniekus. Cilvēki (darbinieki) vairo organizācijas intelektuālo kapitālu, pateicoties savai kompetencei, attieksmei un intelektuālajām spējām (skat. 2. att.). 2. att . Cilvēku kapitāla struktūra The Structure of Human Capital [20, 35] Kompetence ietver darbinieku spējas radīt pievienoto vērtību, pateicoties savām zināšanām, prasmēm un talantam. J āatzīmē, ka nepietiek tikai ar zināšanām, ir nepieciešama arī prasme šīs zināšanas pielietot. Intelektuālais kapitāls nav balstīts uz informāciju, bet gan uz zināšanām. Atšķirība starp informāciju un zināšanām ir acīmredzama – zin āšanas ir personiskas, subjektīvas, iegūtas pagātnes pieredzes rezultātā, kamēr informācija ir objektīvi dati par vidi. Zin āšanu iegūšana prasa laiku, tāpat kā uz zināšanām balstīto aktīvu izveide, kamēr uz informāciju balstīto aktīvu izveide ir iespējama daudz ātrāk, piemēram, izveidojot klientu datubāzi. Ta ču individuālu piedāvājumu izstrādāšana, iepriekš veicot atsevišķu klientu analīzi un to vēlmju vai prasību izzināšanu, jau ir nevis, vienkārši informācija, bet gan zināšanas, kas palīdz izstrādāt konkurētspējīgus ražojumus vai pakalpojumus, kas vislab āk apmierina klientu vajadzības. Ikviena organizācija var iegūt zināšanas divos veidos – ieg ādājoties no ārienes vai arī tās attīstot organizācijas iekšienē. Pirmajā gadījumā tas var izpausties, S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 95 pieņemot darbā attiecīgo zināšanu turētāju (speciālistu), iegādājoties patentu vai citu uzņēmumu, kam šādas zināšanas ir, nopērkot zināšanas kā pakalpojumu no uzņēmuma, attiecīgi izplatot iegūtās nepieciešamās zināšanas tālāk visā organizācijā. Tom ēr lielāko uzsvaru vadībzinību teorētiķi velta zināšanu attīstīšanai un veidošanai tieši organizācijas iekšienē ar darbinieku apmācību un zinātniski – pētniecisko programmu palīdzību. Tas prasa lielas invest īcijas, pie tam šīs investīcijas negarantē jaunu zināšanu veidošanos, ja, piemēram, zinātniski – pētnieciskais darbs nav nesis vēlamos rezultātus (pētījumi izrādījušies bez rezultatīvi) vai arī darbinieki nav vēlējušies apgūt jaunas zināšanas apmācību ceļā. Zin āšanas mēdz iedalīt divās lielās kategorijās – neformul ētās zināšanas (pieder konkrētam indivīdam) un precīzi formulētās zināšanas. Kā jau norāda paši kategoriju nosaukumi, precīzi formulētās zināšanas ir izteiktas rakstveidā un ir pieejamas citiem indivīdiem, kamēr neformulētās zināšanas nav izteiktas vārdos, taču tās piemīt (pieder) noteiktam indivīdam. Pārvēršot neformulētās zināšanas par precīzi formulētām zināšanām, rodas jaunas zināšanas un otrādi [19]. Lai pārvērstu neformulētās zināšanas par precīzi formulētām zināšanām, ir nepieciešama zināšanu kodēšana (ar simbolu, vārdu, zīmējumu u. c. palīdzību), tādējādi padarot šīs zināšanas pieejamas citiem. Lai pārvērstu precīzi formulētās zināšanas atpakaļ par neformulētām zināšanām, ir nepieciešams nodrošināt pieeju pie šiem kodētajiem dokumentiem un indivīdam no tiem jāmācās. Organiz ācijās bieži vien darbinieki nev ēlas dalīties savās zināšanās, taču, tiklīdz nenotiek zināšanu aprite, nav iespējams organizācijas iekšienē veidoties jaunām zināšanām, tādēļ, lai šī dalīšanās ar zināšanām notiktu, ir nepieciešama efektīva komunikācija starp organizācijas dalībniekiem. Savukārt, lai organizācijas dalībnieki, kam piemīt neformulētās zināšanas, vēlētos ar tām dalīties, ir jāmainās arī organizācijas vadīšanas stilam, proti, vadītājam “j āatsakās” no varas, ko tam piešķir formālā organizatoriskā struktūra, un jākļūst par līderi, kurš spēj formulēt organizācijas mērķi un ieinteresēt katru organizācijas darbinieku uz šo mērķi tiekties [13]. L īdera uzdevums ir arī veidot vislabvēlīgāko vidi un darbinieku pozitīvu attieksmi pret zināšanu veidošanu un dalīšanos ar tām organizācijas ietvaros. Savukārt pozitīvu attieksmi no darbinieku puses var nodrošināt, nostiprinot savstarpējo uzticēšanos starp vadītāju un darbiniekiem [23]. Ta ču organizācijā radītajām zināšanām nav vērtības tik ilgi, kamēr tās netiek pielietotas organizācijas darbībā. Zin āšanu pielietošana ir pirmais un galvenais katras uzņēmējdarbības mērķis, jo zināšanu pielietošana rada vērtību no uzkrātajām zināšanām, tādējādi uzlabojot uzņēmuma finansiālo situāciju un pašu uzņēmumu. Zin āšanu pielietošanas procesā arī veidojas praktiskās zināšanas un prasmes, kā pielietot teorētiskās zināšanas konkrētajā darbā. Ta ču jāatzīmē, ka ir grūti novilkt skaidru robežu starp zin āšanu veidošanu (attīstīšanu) un to pielietošanu [20, 18 ]. Spēja pielietot zināšanas un mācīties no zināšanu pielietošanas praksē, arī ir ļoti svarīga prasme. Daži autori t ās dēvē par metaprasm ēm, ar to saprotot prasmi veidot un attīstīt jaunas prasmes [15]. Prasme apg ūt zināšanas, prasme dalīties ar zināšanām, plašs redzesloks ir obligāti nepieciešamās prasmes, kas uzņēmumam ļaus gūt vislielāko labumu no savas pieredzes. Pēc jau iepriekš citētā Šveices vad ībzinību profesora Johana R ūsa izriet sekojoši galvenie secinājumi: • zināšanas un to apguve ir svarīgākie konkurences priekšrocību veidotāji mūsdienu pasaulē, 96 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE • zināšanu veidošana un pielietošana nedrīkst būt nošķirtas darbības, • zināšanu plaša pielietošana ir gan mērķis, gan arī līdzeklis jaunu zināšanu veidošanai [20, 19 ]. Intelektuālais kapitāls ietver sevī arī tādu jēdzienu kā pamatkompetence – t ās ir prasmes un tehnolo ģijas, kas nodrošina salīdzinoši lielākas vērtības preču vai pakalpojumu piedāvāšanu klientam, nekā to spēj citi konkurenti. Pamatkompetence ir viens no konkurences priekšrocību veidotājiem. T ā, piemēram, VAS “Latvenergo” pamatkompetence ir elektroenerģijas ražošana, p ārvade un sadale, kamēr SIA “Lattelekom” pamatkompetence ir fiks ēto sakaru un interneta nodrošināšana. Taj ā pat laikā, VAS “Latvenergo” ir sa ņēmis licenci fiksēto sakaru piedāvāšanai Latvijas tirgū, taču, lai tie spētu konkurēt ar SIA “Lattelekom”, nepietiek tikai nosl ēgt savstarpēji izdevīgus starpsavienojumu līgumus, nepieciešams arī attīstīt šo pamatkompetenci – sniegt fiks ētos telekomunikāciju pakalpojumus, lai spētu piedāvāt tirgū konkurētspējīgus telekomunikāciju risinājumus par konkurētspējīgām cenām. T ādas pamatkompetences kā klientu apkalpošana VAS “Latvenergo” diemž ēl nav attīstījis, kas ir galvenais šķērslis uzņēmumam uzsākt telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu, neskatoties uz augsto tehnisko nodrošin ājuma līmeni, optiskajiem kabeļiem, telekomunikāciju speciālistu profesionalitāti, kas jau vairāku desmitu gadu garumā nodrošina telekomunikāciju pakalpojumus uzņēmuma iekšienē un sniedz šo pakalpojumu arī Lietuvas un Igaunijas enerģētikas uzņēmumiem. Ta ču ar zināšanām un prasmēm vien vēl nepietiek – organiz ācijām ir nepieciešami darbinieki, kas var un vēlas savas prasmes un spējas pielietot organizācijas labā un kuri spēj motivēt arī citus organizācijas darbiniekus sasniegt noteiktos mērķus. Uzņēmums savu darbinieku attieksmi spēj ietekmēt, taču tā lielā mērā ir atkarīga arī no personības rakstura iezīmēm. Attieksmi darbā veido trīs savstarpēji saistīti elementi – kognit īvie (domas, pārliecība un informācija par attieksmes objektu, pārliecība par personiskajām spējām, darba satura pārzināšana), afektīvie (emocijas, piemēram, patika vai nepatika pret veicamo darbu) un uzvedības komponentes (nodomi pret attieksmes objektu izturēties noteiktā veidā, piemēram, ja darbs nepatīk, viens darbinieks regulāri kavēs darbu, bet cits būs nelaipns pret vadību vai kolēģiem). Spēja pielietot zināšanas visdaž ādākajās situācijās, kā arī spēja rast inovatīvus risinājumus un pārvērst idejas jaunos produktos vai pakalpojumos ir vitāli nepieciešama ikvienam uzņēmumam, kas vēlas ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties mūsdienu sīvās konkurences vidē. Intelektuālās spējas raksturo cilvēka spējas pārnest zināšanas no vienas situācijas uz otru, spējas saskatīt likumsakarības un spējas, pateicoties jauniem, inovatīviem risinājumiem, uzlabot gan organizācijas zināšanas, gan darbības rezultātus. Intelektuālās spējas darbā var izpausties vismaz četros veidos – k ā inovācija (balstoties uz esošajām zināšanām, radīt jaunas), kā imitācija (spēja pārnest un iemiesot citu nozaru vai citu uzņēmumu inovācijas savā uzņēmumā), kā adaptācija (savu zināšanu pārnešana uz citām darbības jomām, citiem ģeogrāfiskajiem reģioniem, spēja piemēroties jaunai likumdošanai vai izmaiņām tirgū) un kā spēja pārvērst idejas reālos produktos vai pakalpojumos, jaunās tehnolo ģijās vai procesos. Apkopojot atziņas par darbiniekiem kā intelektuālā kapitāla vienu no sastāvdaļām un citu intelektuālā kapitāla elementu veidotājiem, ikvienai organizācijai ir jācenšas minimizēt darbinieku mainība, lai novērstu zināšanu S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 97 aizplūšanu no uzņēmuma, kā arī jāinvestē savu darbinieku apmācībā, lai veicinātu jaunu zināšanu veidošanos. Strukturālais kapitāls, kas, līdztekus darbiniekiem, ir otrs intelektuālā kapitāla pamatelements, veidojas no attiecībām ar ārējo vidi un attiecībām organizācijas iekšienē, kā arī nākotnes attīstības potenciāla (skat. 3. att.). 3. att. Strukturālā kapitāla struktūra The Structure of Structural Capital [20, 42] Vērtību rada visas (labas) attiecības ar citiem ārējās vides dalībniekiem: klientiem, piegādātājiem, sadarbības partneriem utt. Vērtību spēj radīt arī visi strukturālie faktori, kas organizācijai ļauj veikt tās ikdienas uzdevumus, piemēram, organizatoriskā struktūra, noteikumi, procedūras, politika, datubāzes, u. c. Pretstatā cilvēciskajam kapitālam, strukturālais kapitāls pieder organizācijai. Tas attiecas ar ī uz attiecībām ar ārējās vides dalībniekiem (klientiem, piegādātājiem utt.), jo tie sadarbojas ar uzņēmumu kā tādu, nevis ar tā atsevišķiem indivīdiem, kas atrauti no organizācijas. No otras puses, strukturālo kapitālu veido, maina un attīsta organizācijas darbinieki, jo strukturālais kapitāls pats par sevi nevar izveidoties. Attiecības ar ārējās vides dalībniekiem neveidojas viena darījuma laikā – t ās veidojas ilgtermiņa sadarbības rezultātā. Labas attiecības ar klientiem ir uzņēmuma viens no stūrakmeņiem, jo, kā rāda pieredze, iegūt jaunu klientu ir daudz dārgāk nekā turpināt strādāt ar jau esošo, tādēļ ikvienam uzņēmumam jādomā, kā nodrošināt esošo klientu apmierinātību. Pēc ASV tirgvedības profesora Klāsa Fornela p ētījumiem, klientu apmierinātība palielina ilgtermiņa attiecību turpināšanās varbūtību, samazina cenu elastību, samazina konkurentu izredzes pārvilināt klientu, samazina jaunu klientu piesaistīšanas izmaksas un uzlabo uzņēmuma tēlu [10]. Daudzi Latvijas uzņēmumi, kas strādā konkurences apstākļos, apzinās klientu apmierinātības nozīmi un rūpējas par tās pastāvīgu palielināšanu. Liels izaicinājums šajā jomā sagaida SIA “Lattelekom”, kura t ēls sabiedrībā un klientu apmierinātības līmenis līdz šim ir bijis ļoti zems, taču potenciālais jauno telekomunikāciju tirgū ienācēju drauds ir visai vērā ņemams. Pēc SKDS 2003. gada septembrī veiktā pētījumu datiem, aptaujājot vairāk kā 1000 Latvijas iedzīvotāju vecumā virs 25 gadiem, uz jautājumu “kuru telekomunik āciju pakalpojumu sniedzēju J ūs izvēlētos, ja tie visi piedāvātu līdzvērtīgus nosacījumus (cena, kvalitāte u. c.), tikai 98 VADĪBAS ZIN ĀTNE 24,4% patreiz ējo fiksētā tālruņa lietotāju turpinātu šo pakalpojumu saņemt no SIA “Lattelekom”, kam ēr 18,3% b ūtu gatavi pāriet uz SIA “Baltkom”, bet 9,2% izvēlētos VAS “Latvenergo” k ā fiksēto telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju. Ne mazāk svarīgas ir labas attiecības ar piegādātājiem; ne tikai t ādēļ, lai nodrošinātu piegā žu droš ību, kvalitātes kontroli un izdevīgas cenas, bet arī tādēļ, lai kopīgi ar piegādātājiem izstrādātu jaunus produktus, pakalpojumus un ieviestu inovācijas, kas dod priekšrocības gan piegādātājam, gan arī pašam uzņēmumam. Daudzās nozarēs, piemēram, aviopārvadājumu vai telekomunikāciju jomā, biznesa panākumi lielākoties ir atkarīgi no visas nozares daž ādu konkurējošu uzņēmumu apvienībām jeb aliansēm, kas norāda, ka nepietiek tikai būt “pareizaj ā ” aliansē, nepieciešama arī cieša sadarbība un labas attiecības ar alianses partneriem, lai alianse varētu attīstīties, tādējādi veicinot katra alianses biedra attīstību. Latvijas nacionālā aviokompānija “airBaltic” ir izvirz ījusies par tirgus līderi lidostā Rīga ne tikai pateicoties agresīvajai mārketinga politikai un jaunu maršrutu atvēršanai, bet arī tādēļ, ka tā spēj nodrošināt pasažieriem nok ļūšanu uz jebkuru citu lidostu pasaulē pateicoties darbībai lidsabiedrību aliansē “Star Alliance”, kur ā apvienojušies visu pasaules kontinentu daž ādi aviopārvadātāji. Arī VAS “Latvenergo”, lai sp ētu nodrošināt starptautiskos balss sakarus, datu pārraidi un internetpakalpojumus, ir apvienojusies ar Baltijas energokompānijām “Eesti Energia” un “Lietuvas Energia” vienotā aliansē “Baltic Optical Network”, kas nodrošina klientam iesp ēju izmantot šo alianses dalībnieku telekomunikāciju tīklu un izeju uz citām Eiropas valst īm – uz Poliju, Vāciju u. c. caur Lietuvu, uz Skandināviju caur Igauniju un Somiju, kā arī tālāk uz jebkuru citu pasaules valsti. Uzņēmumam ir svarīgas labas attiecības starp uzņēmuma vadību un īpašniekiem, jo daž āda veida domstarpības, piemēram, starp VAS “Latvenergo” Valdi un Ekonomikas ministriju (k ā valsts, kam pieder uzņēmums, pārstāvjiem), uz vairākiem mēnešiem apturēja uzņēmumā visus investīciju projektus, kas nenoliedzami radīja zaudējumus un soda naudu maksas piegādātājiem. Vēl jo vairāk – preses iesaist īšanās konfliktā pastiprināja sabiedrības negatīvo attieksmi pret uzņēmumu, tādējādi pasliktinot uzņēmuma tēlu un samazinot tā intelektuālo kapitālu, līdz ar to – ar ī uzņēmuma vērtību. T ātad, svarīgs ir arī sabiedrības atbalsts un sabiedrības domas par uzņēmumu, jo sabiedrības negatīvā attieksme pret uzņēmumu var samazināt klientu lojalitāti. Ja detaliz ētāk aplūko organizatorisko kapitālu, kas ir strukturālā kapitāla viena no komponentēm, jāsaka, ka tas ir ļoti daudzveidīgs – tas ietver datub āzes, procesu aprakstus, organizācijas kultūru, vadīšanas stilu. Arī daļu no cilvēciskā kapitāla, piemēram, zināšanas un prasmes, ir iespējams pārvērst par organizatorisko kapitālu, kam par pamatu kalpo iekšējie komunikācijas kanāli (intranets, sapulces, semināri, iekšējie laikraksti u. c.). Pēdējos gados ir attīstījies t. s. zināšanu vadīšanas ( knowledge management ) virziens, kura pārstāvji mudina organizācijas veidot zināšanu datubāzes, kurās uzkrāti labākās prakses piemēri, izstrādātās metodes, lai uzņēmumos jebkuram darbiniekam rastos iespēja ātri un operatīvi atrast nepieciešamās zināšanas sev interesējošā sfērā. Saskatot šādu zināšanu vadīšanas sistēmu priekšrocības, vairāki starptautiskie uzņēmumi, kas darbojas intelektuāli intensīvajās nozarēs, piemēram, konsultāciju uzņēmumi vai reklāmas aģentūras, ir izveidojuši šādas datubāzes. Piemēram, reklāmas aģentūras “McCann-Erickson Riga” darbinieki, kas izstr ādā preču zīmju arhitekt ūru saistībā ar jaunu pakalpojumu plānoto ieviešanu savam klientam – Latvenergo – var br īvi piekļūt reklāmas aģentūras citu valstu pieredzei par to, kā reklāmas aģentūra citās valstīs līdzīgiem uzņēmumiem ir veidojusi preču zīmju arhitekt ūru un kādi rezultāti tam ir bijuši. S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 99 Š āda zināšanu iegūšana ļauj daudz labāk saskatīt daž ādu stratēģisko alternatīvu priekšrocības vai trūkumus, kā arī novērš iespējamo kļūdu atkārtošanos, ja tādas ir bijušas citās valstīs. Arī VAS “Latvenergo” iekšien ē būtu lietderīgi ieviest šādu zināšanu apmaiņas sistēmu, jo uzņēmums ir ļoti decentralizēts, kā rezultātā katra filiāle un elektrisko tīklu rajons strādā ar ļoti atšķirīgām, sev vien zināmām metodēm, taču, iespējams, tikai viena no tām ir visefektīvākā. Ja š āda datubāze būtu pieejama, tā kalpotu kā labākās prakses pieredzes apmaiņa gan tehnisko jaut ājumu risināšanai, gan klientu apkalpošanai vai konkursu izsludināšanai, kas ļautu izstrādāt un ieviest visefektīvākos risinājumus visā uzņēmumā, tādējādi samazinot tam veltāmo laiku un ietaupot līdzekļus. Visi priekšnoteikumi zināšanu datubāzes izveidei ir radīti – ir izveidots iekšējais Latvenergo portāls “LEports”, kas ir pieejams visiem darbiniekiem, taču patlaban tas kalpo tikai kā informācijas apmaiņas līdzeklis, nevis kā zināšanu apmaiņas un uzkrāšanas datubāze. Runājot par organizatorisko kapitālu, jāpiemin arī tāds jēdziens kā “organiz ācija, kas mācās” ( learning organization ). Š ī teorētiskā virziena aizsācējs ir ASV vadībzinību teorētiķis Pīters Senge, kurš uzsver, ka uzņēmumu attīstības pamats ir kļūt par organizācijām, kas mācās nepārtraukti, diendienā un visos organizācijas līmeņos. Lai šo mērķi sasniegtu, organizācijām, pēc P. Senges domām, jāpiemīt 5 spējām: • spējai radīt un izplatīt vienotu vīziju, • spējai dalīties ar zināšanām un mācīties komandā, • spējai attīstīt meistarību, motivējot organizācijas darbiniekus nepārtraukti meklēt un papildināt zināšanas, • spējai izdibināt, novērtēt un mainīt organizācijas biedru domāšanas veidu, • spējai piemērot sistēmpieeju, saskatot procesus, nevis kā lineāru notikumu ķēdi, bet gan kā sistēmisku un ciklisku savstarpēji saistītu notikumu tīklu [20, 26 ]. Kopumā ņemot, teorijas par organizācijām, kas mācās, liek uzsvaru uz zināšanu kā tādu radīšanu un attīstīšanu, mazāk pievēršoties iegūto zināšanu praktiskajai iemiesošanai un izmantošanai. Viens no organizatoriskā kapitāla pamatelementiem ir infrastruktūra, ar to saprotot organizācijas struktūru un intelektuālo īpašumu (patenti, preču zīmes utt.), kas tiek aizsargāts ar likumu. Š ādā izpratnē infrastruktūra nodrošina organizācijas ikdienas darbu. Labai infrastruktūrai būtu jābūt pietiekami elastīgai attiecībā pret ārējās vides izmaiņām, jāveicina sadarbība un informācijas apmaiņa starp daž āda līmeņa darbiniekiem, kā arī jānodrošina zemas izmaksas. Pēc Eiropas Savien ības (ES) p ētījuma par darba apstākļiem ES kandid ātvalstīs secinājumiem, Latvijā ir pārāk liels vadītāju īpatsvars, kas sasniedz 10% no nodarbin āto skaita, kamēr ES dalībvalstīs šis rādītājs vidēji ir tikai 8,1% [24]. Lai Latvijas uz ņēmumi varētu konkurēt ES tirgos, tiem ir j āspēj izmantot labākās prakses piemēri ES valst īs, kur jau vairāk kā 20 gadus notiek vadības līmeņu skaita samazināšana un platāku organizatorisko struktūru veidošana, kas ne tikai nodrošina zemākas vadības izmaksas, bet arī uzlabo komunikāciju, jo tai nav jāpārvar daudzie vadīšanas līmeņi. Kā informācijas plūsma starp uzņēmumu un ārējo vidi, tā informācijas plūsma uzņēmuma iekšienē arī rada neredzamos aktīvus. Šie akt īvi veidojas ilgā laika periodā, var tikt izmantoti vairākkārtīgi. Šaj ā izmantošanas procesā neredzamie 100 VADĪBAS ZIN ĀTNE aktīvi (pretstatā finansiālajiem aktīviem) pavairojas, tādējādi nodrošinot uzņēmumam ilgtermiņa konkurences priekšrocības [18]. Ta ču pat vislabākā organizatoriskā struktūra nebūtu nekā vērta, ja organizācijā nebūtu zināšanu par to, kā šai struktūrai likt darboties – to nodrošina izstr ādātas procedūras un apraksti. Procedūras un darba procesu apraksti Latvijā bieži vien netiek formalizēti, taču, tos formalizējot, ir iespējams panākt gan laika, gan finansu resursu ietaupījumu. J āņem vērā, ka procedūras un apraksti nav statiski, tos nepieciešams pilnveidot, ņemot vērā ne tikai pašas organizācijas labāko praksi, bet arī nozares un citu uzņēmumu pieredzi. Arī organizācijas kultūra ir ļoti svarīgs organizatoriskā kapitāla elements, jo tā nosaka organizācijas darbinieku savstarpējās attiecības, vadīšanas stilu un darbinieku motivāciju tiekties sasniegt organizācijas mērķus. Strukturālajā kapitālā ietilpst arī attīstības kapitāls (attīstības projekti), kas varētu radīt pievienoto vērtību nākotnē gan finansiālā, gan intelektuālā kapitāla jomā. T ā, piemēram, investīcijas jaunu ražot ņu vai produktu izveidē to plānošanas stadijā atbilst intelektuālā kapitāla kategorijai. Tikl īdz šie plāni tiek realizēti, tas pārvēršas par finansiālo kapitālu. Investīcijas darbinieku apmācībā ir attīstības kapitāls apmācību plānošanas un programmas sagatavošanas posmā, taču pārvēršas par cilvēcisko kapitālu, apmācību programmai beidzoties. T ātad attīstības kapitālā ietilpst jaunu produktu izstrāde, organizatoriskās struktūras pārveides (restruk- turizācijas) projekti, darbinieku apmācību programmas, zinātniski – p ētnieciskā darbība utt. Mūsdienās organizāciju vadītājiem vairs nepietiek nodarboties tikai ar tradicionālo aktīvu un cilvēcisko resursu vadīšanu – ir nepieciešams piev ērsties arī intelektuālā kapitāla vadīšanai. Daži vad ībzinību teorētiķi pat brīdina: “M ūsdienu biznesa pasaulē ir vai nu jāmāk intelektuālo kapitālu vadīt, vai arī jāmirst!” [20, 5 ]. Tas noz īmē, ka organizāciju vadītājiem jāsāk vadīt visi organizācijas aktīvi, ne tikai finansiālie, jo finansiālie aktīvi ir tikai viena (bieži vien maz ākā) uzņēmuma vērtības daļa. Vadot tikai finansiālos aktīvus, kas bieži vien sast āda mazāk par 20-30% uzņēmuma vērtības, uzņēmumi zaudē iespēju uzlabot savus peļņas rādītājus un nodrošināt uzņēmuma ilgtermiņa attīstību, jo vairāk kā 70–80% akt īvu vispār tiek atstāti novārtā. Sekas šādai darbībai jeb, precīzāk izsakoties, bezdarbībai, ir vēl katastrofālākas nekā tās, kas varētu iestāties, ja uzņēmums vairs pēkšņi nenodarbotos ar finanšu analīzi, plānošanu un kontroli, kā rezultātā uzņēmuma vadība nespētu pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus par uzņēmuma tālāko attīstību un nespētu risināt arī operatīvās problēmas, jo vienkārši nevienam nebūtu informācijas, cik uzņēmums pelna, kāds ir tā apgrozījums kopumā un pa preču vai pakalpojumu grupām, kādi ir izdevumu posteņi, kāds ir aizņemtā kapitāla apjoms, debitoru līmenis, kāda ir preču vai pakalpojumu pašizmaksa utt. Tas noz īmē, ka mūsdienu uzņēmumu vadīšanas praksē ir nepieciešams izstrādāt stratēģiju, kas aptvertu arī uzņēmuma intelektuālo kapitālu, kā arī jāizstrādā intelektuālā kapitāla novērtēšanas sistēma, kas ļautu izsekot intelektuālā kapitāla pieauguma (vai samazinājuma) dinamikai un atklātu organizācijas stiprās un vājās puses tās ilgtermiņa attīstības kontekstā. LITERAT ŪRA 1. Albert M. E f fective Management : Readings, Cases, and Experiences . Third Edition. – New York: Harper, Row, Publishers, 1988, p. 242. 2. Andersons P. Verdošā nākotne // Kapit āls. – R.: 2004 (1), 21–24. lpp. S. Babris. Intelektuālā kapitāla būtība un loma mūsdienu organizācijā 101 3. Bedeian A. G. Management . – New York: The Dryden Press, 1986, p. 671. 4. Brooking A. Intellectual Capital . – London: Thomson Bu siness Press, 1996. 5. Cialdini R. B. Influence: The Psychology of Persuasion , revised edition. – New York: William Morrow, 1993, p. 320. 6. Daft R. L. Management : Fifth Edition. – USA: The Dryden Press, 2000, p. 781. 7. Drucker P. F. Management Challenges for the 21st Century . – Oxford: Butterworth Heinemann, 2000, p. 205. 8. Edvinsson L., Malone M. Intellectual Capital: Realizing Your Company’s True Value by Finding Its Hidden Brainpower . – New York: Harper Business, 1997. 9. First European Conference on Knowle dge Management, ed. by Remenyi D. Bled School of Management. – Slovenia: 26 – 27 October, 2000. 10. Fornell C. A national customer satisfaction barometer: the Swedish experience // Journal of Marketing . 1992, January, pp. 6 – 21. 11. Gavare J. J āuztver zināšanu ekonomikas laika prasības // Dienas bizness , 2004. gada 14. janvāris. 12. Gavare J. Pras ības uzņēmumu vadītājiem ir mainījušās // Dienas bizness , 2003. gada 8. oktobris. 13. Hamel G., Prahalad C. K. Strategic intent // Harvard Business Review , 1989, May – June, pp. 63 – 76. 14. Harvard Business Review on Knowledge Management . – USA: Harvard Business, 1998, p. 223. 15. Klein J., Hiscocks P. Competence development: a practical toolkit . – Chicester: Wiley & Sons, 1994. 16. Lawrence P. K., Dobler M. Knowledge and Power: The Changing Role of European Intellectuals . – England: Avebury, 1996, p. 87. 17. Mastering Management , ed. Dickson T. and Bicker staffe G. – London: Pitman Publishing, 1997, p. 678. 18. Nelson R., Winters S. An Evolutionary Theory of Economic Change . – USA: Harvard University Press, 1982. 19. Nonaka I. The knowledge – creating company // Harvard Business Review, 1991, November–December, pp. 96 – 104. 20. Roos J., Roos G., Dragonet ti N. C., Edvinsson L. Intellectual capital . – London: Macmillan Press Ltd., 1997, p. 143. 21. Semler R. Maverick . – USA: Warner Books, 1993, p. 335. 22. Senge P. M. The Fifth Discipline . – Great Britain: Century Business, 1997, p. 424. 23. Webber A. What’s so new about the new economy?// Harvard Business Review. 1993. January – February, pp. 4–12. 24. w w w.leta2000.com/latvian/ar hivs/arhiveitem.asp Intellectual Capital and Its Role in Modern Organizations Summar y Traditional factors of production nowadays create the minority of organizational value, leaving the greatest part of value created to the intellectual capital. Managing financial capital alone which constitutes on average less than 20-30% of organizational value, the opportunity to improve profitability and assure organization’s development in the long term has not been put in use as the greatest part of organization’s assets is not managed at all. That is why for top management to be successful it is essential to work out intellectual capital management strategies and intellectual capital measurement system, that allows to monitor intellectual capital increase dynamics and to discover organization’s strengths and weaknesses in the context of long term development of organization, as well as to work out management methods for managing developers of intellectual capital – intellectual workers. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 102.–112. lpp. Sadarb ība kā uz ņēmumu attīstības virziens 21. gadsimt ā Collaboration as the Te ndency of Enterprise Development in 21st Century Krist īne Bērzi ņa LU Ekonomikas un Vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: evf1@lanet.lv Gundars Bērzi ņ š LU Ekonomikas un Vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: gundars.berzins@lu.lv Šaj ā pētījumā tiek apskatīti alternatīvie skatījumi uz tradicionālo konkurences jautājumu, analizējot kā tie var ietekmēt uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Autori alternatīvos skatījumus uz konkurenci iedala 3 galvenos tipos: • uzņēmuma vides līmenis – uz ņēmējdarbības ekosistēmu radīšana, • prognozēšanas pētījumi, • tīklveida sadarbība. Apkopojot pētījuma rezultātus, secinām, ka uzņēmumu nākotnes attīstības pētījumos nav konsekventas pieejas. Ir daudzi autori, kas mēģina paredzēt notikumu gaitu, tomēr nevar pateikt, kura pieeja izrādīsies visefektīvākā. Š ī pētījuma autori iesaka pievērst uzmanību principiem, kas ir izrādījušies veiksmīgi agrāk un kurus var pielietot mūsdienās. Kā galveno no šādiem pamatprincipiem jāmin tīklveida sadarbības pieeju, kas pārnesta uz mūsdienām. Ekosist ēmas radīšana ap uzņēmumu var tikt minēta kā otrs sadarbības modelis. Bet par palīgmodeli darbam ar vides informāciju autori piedāvā vides indikatoru un rādītāju kontroles modeli. Atslēgvārdi: tīklveida sadarbība, biznesa ekosistēmas, uzņēmējdarbības vide, konkurence, sadarbība. Key words: networking, business ecosystems, business environment, competition, collaboration. Zin ātnieku skatījums uz konkurenci 21. gadsimtā ir daž āds, sākot no tādiem zinātniekiem kā Džeims Moore ( James Moore) , kas sarakstījis vispāratzītu grāmatu „Konkurences Beigas”, l īdz globālās konkurences piekritējiem, kuri uzskata, ka visu noteiks spēja konkurēt globālajā tirgū, katrai valstij attīstot savas unikālās, grūti nokopējamās spējas, kas būs saistītas ar nacionālo specifiku. Pie šī virziena pamatā pieder M. Porters un daž ādi zinātnieki, kas tālāk attīsta šo pieeju, ko arī varētu uzskatīt par tradicionālo pieeju konkurences jautājumam mūsdienās. Šaj ā pētījumā tiek apskatīti alternatīvie skatījumi uz tradicionālo konkurences jautājumu, analizējot kā tie var ietekmēt uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Autori alternatīvos skatījumus uz konkurenci iedala 3 galvenos tipos: • uzņēmuma vides līmenis – uz ņēmējdarbības ekosistēmu radīšana, K. B ērzi ņa, G. Bērzi ņ š. Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā 103 • prognozēšanas pētījumi, • tīklveida sadarbība. U z ņēmē jdarb ības ekosistēmu radīšana Kā pirmais virziens ir jāatzīmē jau pieminētais Džeimsa Moore darbs „Konkurences beigas”, kura galven ā ideja ir uzņēmējdarbības ekosistēmu radīšana, „m ūsdienu uzņēmējam uzskatot sevi par dārznieku vai mežinieku un vidi, kur ā notiek uzņēmējdarbība, kā ekosistēmu [1, 21 2 ].” Ekosist ēmas būtība ir „organismu kopiena, kas sadarbojas savā starpā, plus vide, kurā viņi dzīvo un ar kuru viņi sadarbojas, piemēram, ezers, mežs, p ļava vai tundra [1, 212 ].” No vad ības viedokļa, ekosistēma ir ekonomiska sabiedrība, kuras darbības pamatā ir savstarpēji mijiedarbojošās organizācijas un indivīdi – biznesa pasaules organismi. Turkl āt biznesa ekosistēma sastāv no patērētājiem, tirgus starpniekiem (iekļaujot aģentus un kanālus, un tos, kuri pārdod papildus produktus un pakalpojumus), piegādātājiem, un, protams, pašām organizācijām. Š īs var uzskatīt par ekosistēmas galvenajām sugām. Ta ču biznesa ekosistēma ietver arī šo galveno sugu īpašniekus, kā arī citus šīs galvenās sugas interesentus, kas var būt saistošas dotajā situācijā, iekļaujot valdības aģentūras un regulētājus, asociācijas un standarta organizācijas, kas pārstāv patērētājus un piegādātājus. Ekosist ēma iekļauj organizācijas tiešos konkurentus kā arī kompānijas, kas būtu spējīgas konkurēt ar doto organizāciju vai ar jebkuru citu svarīgu sabiedrības locekli [1, 21 2 ].” „T ātad, lai veiksmīgi pastāvētu, ir nepieciešams attīstīt “ekolo ģisko apziņu””. Organiz ācijai ir nepieciešams apzināties, ka tā darbojas biznesa ekosistēmā, un tai ir nepieciešams spēlēt lielā dārznieka lomu, veidojot un pārveidojot doto ekosistēmu caur organizācijas biznesa stratēģiju. T āpēc nepieciešams mainīt organizācijas fokusu no pūļu koncentrēšanas uz aprobežotu konkurenci uz piln īgi jaunas ekosistēmas radīšanu, lai patērētājiem varētu piedāvāt pārdrošus jauninājumus. T ā vietā, lai dzītos pēc absolūtas uzvaras, ir nepieciešams mainīt vidi un radīt pilnīgi jaunu iznākumu. Moore uzsver, ka „konkur ētspējīga priekšrocība jaunajā pasaulē rodas no zināšanām, kad un kā veidot ekosistēmu un no spējas to uzturēt pie pastāvīgas izaugsmes un nemitīgas pilnveidošanās [1, 21 2 – 2 13 ].” Moore iedala ekosistēmu attīstības posmos: 1 ) ekosist ē mas rad īšana: Pirmā fāze ir uzņēmējdarbības radīšana. Problēma – iesp ējamā idejas nozagšana, risinājums – tirgi ar liel ām izaugsmes iespējām. 2 ) ekosist ē mas izplešan ā s: Šaj ā posmā organizācija cenšas izveidot biznesa kritisko masu. Problēma – alternatīvie produkta vai pakalpojuma piegādātāji, risinājums – nepieciešams savu produkta vai pakalpojuma versiju padarīt par standartu tirgū. 3 ) autorit ā te nodibin ā taj ā ekosist ē m ā : Izaugsme turpinās un pakāpeniski palielinās, un ir nodibināta ekosistēmas arhitekt ūra, proti, ir noslēgti gan precīzi formulēti līgumi, gan bezvārdu vienošanās, kā vadīt biznesu starp daž ādām pusēm. Problēma – spiediens samazin āt izmaksas, risinājums: Jaunin ā jums – veiksm īgas firmas šajā posmā visu laiku turpina uzlabojumus. Kritiskums – uzvar ētāji šajā posmā ne tikai turpina izgudrot, bet arī pārliecinās, lai viņu izgudrojumi būtu svarīgi visaptveroši produkta un pakalpojuma 104 VADĪBAS ZIN ĀTNE uzlabojumu dzinēji, ko augstu novērtē gan ekosistēmas patērētāji, gan partneri. Iestiprin ā jums – veiksm īgas firmas šajā posmā beidzot cieši sasaistās ar pārējiem ekosistēmas dalībniekiem, proti, sadarbojas, lai izveidotu koordinētu un harmonisku ekosist ēmu. T ātad jauninājums, kritiskums un iestiprinājums nostiprina līdera pozīciju tirgū un dod augstu bruto peļņu. 4 ) atjaunošana vai n ā ve: Beigās visas ekosistēmas tiks apdraudētas. Ekonomiskaj ā un/vai regul ējošā vidē notiek izmaiņas vai mainās patērētāju priekšrokas un pirkšanas modeļi. Izveidotā ekosistēma kļūst arvien mazāk spējīga pielāgoties videi un mazāk spējīga apmierināt palikušo patērētāju, piegādātāju un īpašnieku vajadzības. Rezultātā tiek izveidotas jaunas alternatīvas ekosistēmas, un jauninājumi tiek pieņemti ar arvien lielāku ātrumu. Arvien lielāks patērētāju, piegādātāju un īpašnieku skaits pamet esošo ekosistēmu, lai iesaistītos alternatīvās ekosistēmās. Organiz ācija var pielietot visus līdzekļus, lai nopirktu laiku un ieviestu jaunas idejas, kas atjaunotu organizācijas ekosistēmu. Moore iesaka trīs sekojošas vissvarīgākās lietas: 1. Attīstīt labu saprati par pieņēmumiem, uz kuriem balstās organizācijas ekosistēma un saprast, kāpēc šie pieņēmumi sabrūk. Kas ir mainījies? Kas vairs nav derīgs? 2. Attīstīt visaptverošu sapratni par alternatīvām ekosistēmām, iekļaujot to panākumu un izmaksu mērvienības, kā viņi rada vērtību patērētājiem un tā tālāk. 3. Nostādiet organizācijas īpašniekus (patērētājus, piegādātājus, biznesa partnerus u. c.) un visiem vienlaicīgi adresējiet visas ekosistēmas dimen- sijas, kuras ir nepieciešams izmainīt [1, 21 2 – 2 17 ]. Galven ā ideja Moore darbā ir tā, ka vecā korporatīvā pieeja – konkurence no spēka pieejas, nav ilgtspējīga un nedos ilgtermiņa panākumus nākotnē. Risinājums, ko piedāvā Moore ir „ekosist ēma”, kur ā vairāk dominē sadarbība, zināšanas un liela interesentu vajadzību izpratne, kā arī savstarpēja pielāgošanās. Pētījuma gaitā, analizējot šīs pieejas ienākšanu Latvijas uzņēmējdarbības vidē tika secināts, ka Latvijā uzņēmēji vēl maz izprot sadarbības lietderību, vairāk mēģinot tirgus attīstības periodā nodibināt dominējošo pozīciju. Š āda situācija spilgti parādās mazumtirdzniecības jomā, kur vērojama strauja ārzemju lielveikalu ienākšana tirgū un dominante tajā, izspiežot Latvijas mazumtirgot ājus no iepriekš sadrumstalotās mazumtirdzniecības nozares. Pēc autoru domām, viena no perspektīvākajām nozarēm, kurās var būt labs potenciāls jaunas ekosistēmas radīšanai, ir, piemēram, tūrisma nozare. Prognoz ē šanas p ētījumi Kā otro būtiskāko virzienu konkurences vides pētījumos nosaka „prognoz ēšanas” ( forsight ) pētījumu virziena piekritēju skatījums uz konkurenci nākotnē. Š ī pieeja ir samērā jauns zinātnes virziens, kurš tikai nesen ir izveidojies par patstāvīgu novirzienu. Tas liel ā mērā ir saistīts ar faktu, ka pētījumos pielietotās metodes lielākoties ietver kvalitatīvās pētījumu metodes, nevis balstās uz vispārpieņemtajām kvantitatīvajām prognozēšanas metodēm. Ņemot vērā to, ka lielākā daļa uzņēmumu Latvijā savas nākotnes redzējumu tieši prognozē, izmantojot kvalitatīvās metodes (daž ādu ekspertu vērtējumus) bez kvantitatīvo metožu K. B ērzi ņa, G. Bērzi ņ š. Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā 105 pielietošanas. Š āds secinājums tika iegūts, analizējot autoru 2003. gadā Latvijā veiktās uzņēmēju aptaujas rezultātus un ekspertu vērtējumus. Tom ēr papildus ir plānots veikt plašāku pētījumu, kas noskaidrotu kādas metodes pielieto uzņēmēji savas nākotnes konkurētspējas stratēģijas veidošanai. Saistībā ar pašreizējo situāciju Latvijā un ņemot vērā to, ka daudzi ārvalstu uzņēmumi pieaicina nākotnes pētījumu speciālistus savu stratēģiju izstrādei, autori arī šajā pētījumā apskata viena pētnieka Patrika Diksona iezīmētos konkurences nosacījumus 21. gadsimtā. Pēc Patrika Diksona iezīmētajām vadlīnijām konkurenci 21. gs. noteiks 6 galvenie faktori, ko tālāk var iedalīt izaicinājumos pārvaldībai un personībai. 1. tabula Galvenie faktori, kas nosaka vadl īnijas konkurencei 21. gs. Main Indicators, that Present Guidelin es for Competition in 21st Century Pamatfaktori Izaicinājumi vadībai Personiskie izaicinājumi 1. Ātrums [2, 1 – 61 ] Elast ība, paralēlo plānu veidošana, telekomunikācijas, vienošanās ar zvanīšanas centru, blakusprodukta pārdošana, pieeja internetam, mājas lapas vērtība, šifrēšana un drošība, uzņēmuma vīzija un motivācija, ko- pējo zināšanu pārvaldība, izvairī- šanās no pārslodzes, ieguldījumi multimedijos, virtuālā realitāte, reakcija pret robotiem, runas atpa- zīšana, revolūcija finanšu pakalpo- jumu jomā, spiegošana un uzrau- dzība, preču dzīves cikla dramatiska saīsināšanās, virtuālā apmācība Spēja tikt galā ar nepārtrauktām straujām pārmaiņām, stresu, nedrošību, spēja pamanīt jaunas tendences, mūžizg ītība, vairāk nodarbināt savu datoru, nodrošināšanas pret „izdegšanu”, atkarība no jaunām modes tendencēm, spēja izrauties no biroja, jaunāko tehnolo ģiju izbaudīšana, digitālās briesmas (informācijas zaudēšana), spēja turpināt meklēt, papīru kalni, videokonferences, piesardzība 2. Pilsētnie- ciskums [2, 62 – 114 ] Megapilsētas, atšķirību saglabāšana, pārvietošanās politika, ūdens trūkums, ģimenes un attiecību jautājumi, bezdarbs un nedrošība, atkarības (narkotikas, tabaka, alkohols), di ēta un svars, noziedzība, iedzīvotāju novecošana, veselības aprūpe, ēnu ekonomika un nodokļu maksāšana Transporta mezgli (atrašan ās attālums), laimīga ģimenes dzīve – konkur ētspējas balsts, ģimenes problēmas, tabaka, alkohols un narkotikas, sabiedrības feminizācija, aiziešana no darba, veci radinieki, nevienlīdzība, pilsētas kultūra, 3. Piederība ciltij [2, 115 – 145 ] Nacionālā kultūra, mērķgrupas, tirgus un korporatīvā kopība, nacionālā valoda un uzņēmuma valoda, kultūras jutīgums, Eiropas nestabilitāte, attieksme pret etnisku daudzveidību, cilts mārketings, korporatīvā „lepnuma faktors”, pozitīva cilts piederības izjūta Piederība un identifikācija ar noteiktām cilvēku grupām, iedvesmas gūšana, apmierinātība ar cilti, kurai pieder, kā citi cilvēki jūs uztver, ekskluzīva cilts, kurai vēlas piederēt, gatavība pievienoties citai ciltij, gatavība pārmaiņām Eirop ā, gatavība integrācijai, problēmām un konfliktiem Eirop ā, attieksme pret rasu diskrimināciju, piederība ciltij kā pārvaldības līdzeklis, savstarpējā saprašanās ar citu kultūru pārstāvjiem 106 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Pamatfaktori Izaicinājumi vadībai Personiskie izaicinājumi 4. Universālums [2, 146 – 182 ] Globaliz ācija kā problēma, valūtas nestabilitāte, globālais spiediens no darbaspēka puses, darbalaiks globālajā mērogā, brenda maiņa, virtuālie uzņēmumi, akcionāru vērtība, darbība bez starpniekiem, potenciāla darbības vietas (valsts) maiņa, tirgus pētījumi, uzņēmuma struktūra, uzņēmuma identitāte Personiskā globalizācija, prasmju daudzveidība, daudzvalodība un daudzie angļu valodas dialekti, virzīšanās uz virtuālo dienu, mobilā māja, vairāk zināšanas, uzņēmuma iekšējā tīkla izmatošana, personīgā ieguldījuma portfeļa jutīgums valūtas krī žu apst ākļos 5. Radikalitāte [2, 183 – 217 ] Gatav ība reaģēt pret 20. gs. vērtībām, valdības varas zudums, bezpeļņas organizāciju ietekme, kukuļņemšana un korupcija, efektīvi izstrādāta reaģēšanas politika, ātras reaģēšanas mediju vienība, korporatīvā nostāja uzņēmuma politikā tādos jautājumos kā enerģijas taupīšana, diskriminācija, atkritumu pārstrāde, vides degradēšana, smēķēšana, novecošana, rasisms, seksuālā uzmākšanās, ētiskās investīcijas, gēnu pārbaude, dzīvnieku tiesības Atkarība no automašīnas, gēnu revolūcija, informācija par gēnu pārbaudi, ģenētiski pārveidotas pārtikas lietošana, informācija uz iesaiņojuma 6. Ētiskums [2, 218 – 240 ] Svarīgākie ētiskie jautājumi, uzņēmuma ētikas kodekss, ētikas forums vai komiteja, aizsardzība pret civilprāvām, politiskais korektums, darbinieku motivācija, reakcija uz nemitīgajām pārmaiņām, cieņa pret darbinieku attiecībām, garīgums Savu vērtību prioritārās nozīmes atzīšana, augšupejoša vai lejupejoša mobilitāte, atbilstība savām pamatvērtībām, stabilitāte, personiskās attiecības, dzīves jēga un mērķis, garīgums un ticība Pēc autoru domām šāds faktoru kopums būtu jāuztver kā iespējamo indikatoru kopums, kas ļautu uzņēmējiem atrast katrā konkrētajā gadījumā tos specifiskos rādītājus, kas visprecīzāk aprakstītu ārējās un iekšējās uzņēmējdarbības vides elementus, kas var izrādīties svarīgi uzņēmuma tālākai funkcionēšanai. Tom ēr autori izvēlējās šo piemēru parādīt ar nolūku – j ābūt ļoti uzmanīgiem ar šāda veida pētījumiem, jo vairāki faktori ir tīri subjektīvs autora skatījums uz iespējamiem nākotnes attīstības scenārijiem. Kā galvenais nākotnes skatījuma trūkums ir jāmin uzņēmumu savstarpējās sadarbības faktoru neiekļaušana nākotnes attīstības iespējamos virzienos. Autori piedāvā izveidot indikatoru tīklojumu ar daž ādām svarīguma pakāpēm kā vienu no iespējamajiem indikatoru kontroles modeļiem. Pēc indikatoru svarīguma pakāpes tiek veikta tā novērošana. Papildus autori piedāvā noteikt indikatoru savstarpējās saites, lai efektīvāk uzraudzītu šo procesu. Š āda saišu veidošana ļauj ļoti operatīvi noteikt atbildīgās personas par indikatoru uzraudzību un ar to izmaiņām saistīto stratēģisko lēmumu pieņemšanā iesaistīto organizācijas struktūru un atbildīgo peronu loku. Autoru minētajā piemērā, kurā tiek izmantots kokapstrādes uzņēmums, ir uzskaitītas tikai viena indikatora – „Jaun ākie kokapstrādes iekārtu ražot āju piedāvājumi” – savstarp ējās saites ar citiem indikatoriem. K. B ērzi ņa, G. Bērzi ņ š. Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā 107 Eso šo ie k ā rtu no m a i ņ as un se rv isa a p ka lpo ša n a s pl ān s T e h no lo ģ iju n om a i ņ as ātr u ms Sa da r b ība s l īm e n is sta r p ko n ku re n tie m un sa ist īt ā m noza r ē m Ja un ā kie ko ka ps tr ā d es ie k ār tu ra žo t ā ju p ie d āv ā ju m i Ja u n āk ie p ē t īju m u virzi en i k oka p str ād e s n oza r ē Z in ātn isk ā s ko n fe re n ce s sa ist īb ā ar ko kr ūp n ie c īb u L ie totu ko ka p str ād e s ie k ā rtu tir g us Indikatori, kuriem ir netieša ietekme uz organizācijas konkurētspēju un kuriem pielieto skanēšana metodi, informāciju uzkrājot bez sīkas un detalizētas izstrādes Indikatori, kuri var tieši ietekmēt organizācijas attīstību, nepieciešams pielietot monitoringu, nepārtrauktu, padziļinātu novērošanu un izpēti Indikatori, kuri tieši ietekmē organizācijas ikdienas darbu, vadošais personāls patstāvīgi uzrauga un pieņem lēmumu, pamatojoties uz iegūto informāciju Organizācijas, pamatvērtības, eksistences iemesls, misija, galvenie mērķi Indikatoru savstarpējās saites un ietekmes rādītāji 1. att. Indikatoru savstarpējo saišu modelis The Link Model for Indicators T īklveida sadarbība Attīstoties līdz ar uzņēmumu, savstarpējā sadarbība starp uzņēmumiem ir pastāvējusi un attīstījusies jau sen, taču par tīklveida sadarbību kā uzņēmumiem raksturīgu īpašību to pētošie autori sāk apskatīt tikai pagājušā gadsimta 80-tajos 108 VADĪBAS ZIN ĀTNE gados, un plašāki pētījumi tiek veikti tikai gadus piecpadsmit, kad konkurence starp uzņēmumiem ir tā saasinājusies, ka jāmeklē citas pieejas savu uzņēmumu attīstības veicināšanai. T īklveida sadarbības fenomens ir interesants arī Latvijai. Tas ir, pateicoties koncentrētajam periodam no 90-to gadu sākuma līdz mūsdienām, kad uzņēmumi no konkurences un sāncensības savā starpā īsā laika periodā strauji pāriet jaunā, izdevīgākā sadarbības veidā. T īklveida sadarbībai ir vairākas pieejas un tāpēc var būt daž ādi definējumi. Pamatā tiek minēti divu veidu virzieni pētījumos par tīklveida sadarbības fenomenu – Amerikas un Eiropas zin ātnieku pieejas (precīzāk Zieme ļeiropā un Itālijā), jo amerikāņu pētījumos tiek apskatīta stratēģiskā tīklveida sadarbība (strategic networks ), bet Eiropas p ētījumos tiek apskatīta tīklveida sadarbība (networking ), ko uztver kā uzņēmumu savstarpējās iedarbības procesu [4, 52 – 53 ]. Daži autori t īklveida sadarbību apskata organizācijas ietvaros kā projektu grupu saiknes [6, 52 ]. Raksta autori balst ās tieši uz Eiropas pieeju tīklveida sadarbībai starp uzņēmumiem. Arvien vairāk definējot organizāciju vai uzņēmumu vadībzinību, autori neapzīmē to kā atsevišķu no ārējās vides izolētu vienību, kas cīnās par savu izaugsmi vai peļņas gūšanu (atkarībā no daž ādu autoru pieejām), bet gan raksturo uzņēmumu kā organizāciju, kas sadarbojas ar citiem uzņēmumiem, lai tādā veidā sasniegtu uzņēmuma noteiktos mērķus. Kopumā tirgus sastāv no daž ādām heterog ēnām vienībām – uz ņēmumiem, kas veic attiecīgi ražošanas, m ārketinga, patērēšanas un citas funkcijas. Šie uz ņēmumi ir saistīti savā starpā un, kopumā veicot darbības ar tirgu, tādā veidā nodrošina savstarpēju apmaiņu ar daž ādām vērtībām. T ādā veidā uzņēmumi un to saiknes veido apjomīgu un plašu tīklu, un uzņēmums nav no ārējās vides izolēta vienība – tam ir gan tiešas, gan netiešas saiknes ar patērētājiem un patērētāju patērētājiem, piegādātājiem, izplatītājiem, konkurentiem, apkalpojošām organizācijām un dažnedaž ādiem citiem sadarbības partneriem. Š īs tiešās un netiešās saiknes veido tīklveida sadarbības pamatu [4, 4 9 ]. Kā vienu no īsām un skaidrām definīcijām autori min Hakansson uzņēmuma definējumu plašākā mērogā, kas parāda tīklveida sadarbības būtību – uz ņēmums ir tirgus dalībnieks, kas izmanto daž ādus resursus, lai veiktu nepieciešamas darbības, un tam ir saiknes ar virkni citu uzņēmumu, un šīs saiknes savieno šos uzņēmumus kopā tīklveida struktūrā [5, 15 ]. T īklveida sadarbība paredz saiknes ar savstarpēju iedarbību starp daž ādiem uzņēmumiem, savstarpēju atkarību un kooperāciju kā raksturīgākajām iezīmēm, veicot uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbības savstarpējās sadarbības saiknes var sastāvēt no četriem sekojošiem elementiem: • abpusēja orientācija, • atkarība, • saiknes, saistības, • investīcijas [ Johanson, Mattsson, 4, 57 – 59 ]. Abpusēja orientācija nozīmē, ka organizācijas ir gatavas savstarpēji sadarboties viena ar otru un arī gaida viena no otras to pašu. Ir jābūt kaut kam kopējam starp organizācijām un to mērķiem, lai nodibinātu veiksmīgi darbojošos, atsaucīgu saikni, piemēram, uzņēmumu mērķis apgūt jaunu tirgu. Atkarība vai savstarpējā atkarība var tikt saprasta kā maksa, ko organizācijai ir jāmaksā par labumiem, ko uzspiež noteiktas biznesa saiknes. Atkar ība ir saistīta ar izvēli, to akceptēt vai neakceptēt. Tas pats attiecas uz atkar ības nosacījumiem, piemēram, sadarbojoties ar monopoluzņēmumu. K. B ērzi ņa, G. Bērzi ņ š. Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā 109 Organiz ācijas, veicot uzņēmējdarbību, ir sasaistītas savā starpā un parasti nav pilnīgi brīvas anulēt vai pārraut šīs saiknes, pat ja tā vēlētos. Lai arī nav viegli mērīt šādu starporganizāciju saikņu stiprumu, tīklveida sadarbība ar vājām saitēm būs nepatstāvīga un mainīga, bet stingras saiknes nodrošina stabilu un prognozējamu struktūru. Saiknes var būt gan ar ekonomisku, sociālu, tehnisku, gan ar lo ģistikas, administratīvu, informācijas vai ar juridisku raksturu. Investīcijas kā ceturtais sadarbības veids ir nepieciešamo resursu piesaiste gan kā tradicionālā izpratnē noteiktās investīcijas, gan arī plašākā šī vārda nozīmē saprotamie ieguldījumi, piemēram, tehnolo ģiskās kompetences, zināšanas, utt. Lai varētu saprast un detalizēti analizēt tīklveida sadarbību starp uzņēmumiem, tiek apskatīti četri svarīgi pamatelementi tīklveida organizācijai: • dalībnieki, • aktivitātes vai sadarbības, • resursi, • saiknes starp trim augstākminētajiem elementiem [4, 15 ; 5, 6 3 – 6 4 ]. Uzņēmums un tā īpašnieki (kā definējis Hakansson – dal ībnieki) veic daž ādas darbības, piemēram, attīsta produktus, apstrādā un sagatavo informāciju, pērk un pārdod, un eksistē vesela virkne resursu, ar kuru palīdzību var nodrošināt šo nepieciešamo darbību veikšanu. Saiknes tad arī sasaista visus elementus kopā. Dalībnieki var būt šīs sadarbības daž ādos līmeņos – s ākot no indivīdiem vai indivīdu grupām, līdz pat uzņēmumiem un to grupām. Dalībnieku mērķis ir palielināt to kontroles līmeni tīklveida sadarbībā. Dalībnieki ir savā starpā saistīti, un saiknes starp tiem nosaka, kā tie savstarpēji uztver viens otru. 2. att . T īklveida sadarbības modelis Networking Model [5, 15 ] Dalībnieki kontrolē resursus – da ļa no resursiem var būt kopējā kontrolē, daļa katra dalībnieka atsevišķā kontrolē. Sadarbības dalībnieki veic noteiktas aktivitātes, kas saistītas ar to uzņēmējdarbību, izmantojot zināšanas un uzkrāto pieredzi par šīm daž ādajām aktivitātēm. Aktivitāšu saiknes var būt gan tehniska, administrat īva vai cita rakstura. Visbeidzot – aktivit ātes sasaista šo dalībnieku rīcībā esošos resursus – ar to palīdzību tīklveida sadarbības ietvaros notiek resursu apmaiņa savā starpā. 110 VADĪBAS ZIN ĀTNE Aktivitātes var tikt iedalītas pārveidojošās vai pārvietojošās aktivitātēs, jo eksistējošie resursi ar daļu aktivitāšu palīdzību tiek pārveidoti citos nepieciešamajos resursos. Bet pārvietošanas aktivitātes nodod kontroli pār daļu no resursiem no viena dalībnieka tīklveida sadarbībā otram dalībniekam. T īklveida sadarbība var tikt uztverta kā saikņu klasteri, kas patstāvīgi mainās un atrodas kustībā [4, 61 ]. T īklveida organizācijai var būt vairāki parametri, pēc kā tos definēt. Viens no veidiem, kā raksturot tīklveida organizāciju, ietver četrus parametrus: • formalizācija – nosaka noteikumus un instrukcijas, kas regul ē tīklveida organizācijā iesaistīto uzņēmumu sadarbību; • centralizācija – nosaka, cik liel ā mērā lēmumu pieņemšanas process ir koncentrēts vienā punktā tīklveida sadarbībai; • sarež ģītība – tiek defin ēta pēc dalībnieku un funkciju skaita; • intensitāte – tiek noteikta p ēc informācijas un citu resursu plūsmas biežuma tīklveida organizācijā [5, 19 ]. Autori sīkāk apskata otro tīklveida organizācijas parametru – centraliz āciju, kuras ietvaros tīklveida organizāciju struktūra var tikt attēlota arī grafiski: • ķēdes tipa tīklveida sadarbība, • stūres tipa tīklveida sadarbība, • apļa tipa tīklveida sadarbība, • visu saikņu tīklveida sadarbība [5, 19 ]. 3. att. Centralizētā un decentrazētā tīklveida sadarbība Centralised and Decentralised Networking [5; 19] K. B ērzi ņa, G. Bērzi ņ š. Sadarbība kā uzņēmumu attīstības virziens 21. gadsimtā 111 Centralizētai tīklveida sadarbības struktūrai ir raksturīga koncentrēšanās uz vienu centrālo mezglpunktu – vienu vai nedaudziem dal ībniekiem, caur kuriem notiek komunikācija un koordinācija. Komunikācija un koordinācija, kas kopumā ir tīklveida sadarbības vara, spēks un kontrole, decentralizēta tipa tīklveida sadarbībai ir izkārtota daudz vienmērīgāk. 3. attēlā redzamās sadarbības klasiskajiem variantiem var būt daž ādi apakšveidi un variācijas, kā arī sadarbības intensitāte, kas ir ceturtais tīklveida sadarbības raksturojošais parametrs. Tiek uzskait īti pieci veidi tīklveida sadarbības ciešuma raksturošanai [5, 20 ]. Zem ākajā sadarbības intensitātes līmenī, kad dalībnieki apvienojas tādos kā attīstības pulciņos vai klubos ar mērķi veiksmīgāk pielietot savas konkrētās nozares sasniegumus, notiek informācijas apmaiņa, diskusijas par problēmām un to iespējamiem risinājumiem, taču nav iesaistes biznesa aktivitātēs. Galven ā atšķirība starp vienkāršām diskusijām uzņēmumu starpā un šādiem attīstības pulciņiem ir šo tikšanos regularitāte. Otrs t īklveida sadarbības ciešuma līmenis ir brīvās sadarbības loks ar mērķi samazināt izmaksas, sadalot tās starp partneriem, piemēram, lietojot kopēju transportu, kopējas telpas vai ražošanas iek ārtas [7, 1 49 ]. Nākamajā, jau trešajā, intensitātes līmenī – projektu grup ā – t īklveida sadarbības dalībniekiem ir kopējs bizness, kopējs projekts, kurā piedalās visi sadarbības partneri. Kopīgs uzņēmums, jau kā vēl ciešākas sadarbības līmenis (ceturtais sadarbības intensitātes līmenis), tiek noteikts, kad sadarbības partneri veido jaunu uzņēmumu, paliekot ārpus šī jaunizveidotā uzņēmuma. T ā pēc būtības jau ir ilgtermiņa – strat ēģiska sadarbība. Pēdējais intensīvākais tīklveida sadarbības modelis – veidot kop ēju uzņēmumu ar sadarbības partneriem jau ar dalību tajā. Kā redzams, tīklveida sadarbībai var būt gan daž ādas formas, gan daž ādas izpausmes un pielietojumi uzņēmumu attīstības veicināšanai. Uzņēmumiem jāizmanto šis fenomens kā iespēja aizstāt konkurenci kā ieroci cīņai par izdzīvošanu ar sadarbību kā iespēju savas uzņēmējdarbības attīstībai. LITERAT ŪRA 1. Boyett J., Boyett J., The Guru Guide, The Best Ideas of the Top Management Thinkers Stephen Covey, Peter Drucker, Warre n Bennis and others. – New York: John Wiley & Sons, Inc., 1998. 2. Patriks Diksons. N ākotnes gudr ī ba . – R īga: SIA Baltijas vad ības konferences, 2003. 3. Felix Janszen. The Age of Inovations . Financial Times Prentice Hall. – Great Britain: 2000, p. 230. 4. Henrikki Tikkanen. Networking Approach to the Industrial Business . – Turku: Kirjapaino Grafia Oy, 1997. 5. Joakim Wallenklint. A Managerial Perspective on Sma ll-Firm Network Organisations . Lulea University of Technology, 2001. 6. Gareth Morgan. Images of Organisation . Sage Publications. – California: 1997. 7. David Jackson. Dynamic Organisations. The Challenge of Change . ─ Great Britain: Macmillan Business, 1997. 112 VADĪBAS ZIN ĀTNE Collaboration as the Tendency of Enterprise Development in 21st Century Summar y The research topic is attempting to take an alternative look on the traditional ways of viewing to competition and how they could influence business environment in Latvia. The alternative ways are divided in three categories: • the environment of the company – creation of the ecosystem, • future, foresight studies, • networking. There is no definite approach at the present moment how the competition will develop in the future, the idea of authors was to take the main principles which have worked in the past and to transfer them and look for their present applications in today’s business environment in Latvia. As the main principal who has given the most effective outcomes is collaboration. The concept of collaboration has been transferred to our business environment through networking and can be adopted in organization ecosystem approach described in the paper. As a tool for organizing information in the business environment authors suggest the link model for indicators. This helps to establish links between different levels of indicators and responsible persons in the organization. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 113.–120. lpp. Biznesa izl ūkošana un t ās noz īme uz ņēmuma konkurētspējas paaugstin ā šanai Competitive Intelligence and Its Role in Increasing of Competitiveness of Enterprises Andrejs Cekuls Rohde&Schwarz Merķeļa iela 21, Rīga, LV-1050 E-pasts: rsdk@mailbox.riga.lv Rakstā tiek atklāta biznesa izlūkošanas nozīme uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanai. Izmantojot novērošanas un dokumentu analīzes metodi, kā arī strukturēto interviju, tiek aplūkota biznesa izlūkošanas pielietošana un efektivitāte. Autors apskata vairākas biznesa izlūkošanas metodes, salīdzina ārzemju un Latvijas biznesa informācijas iegūšanas formas un analizē iegūtās informācijas nozīmi stratēģisko lēmumu pieņemšanas procesā. Raksta autors izsaka priekšlikumu Latvijas uzņēmumu biznesa izlūkošanā izmantot legālās informācijas iegūšanas veidus. Atslēgvārdi: biznesa izlūkošana, konkurētspēja, stratēģiskā plānošana, informācijas iegūšana. Key words: competitive intelligence, strategic analyses, competitiveness, data mining. Konkurences apstākļos uzņēmuma pastāvēšana un veiksmīga attīstība lielā mērā ir atkarīga no uzkrātās un pieejamās informācijas apjoma par konkurējošiem uzņēmumiem. Līdz ar strauju informācijas tehnolo ģiju attīstību un brīvu pieejamību, ko paredz likumdošana, jautājums kļūst aizvien aktuālāks. Konkurents ir cilvēks, grupa vai organizācija, kas aktīvi un tieši ir iesaistīta konkurencē vai konkursā. Nosacīti konkurents var būt vai nebūt konkurētspējīgs, tātad konkurentu varētu raksturot ar kādu zināmu konkurētspējas līmeni. Zin ātnieks V. D. Brands ( W. D. Barndt Jr.) secina, ka tas ir saistīts ar personīgajiem vai organizācijai piederošajiem informācijas resursiem, to pieejamību un pielietošanas veidu, ja tos pieņem kā vienu no konkurētspējas noteikšanas faktoriem [1]. Konkurētspēja var būt vispārēja un specifiska, objektīva vai subjektīva. Zin ātnieki R. A. Pits ( R. A. Pitts ) un G. C. Snovs ( G. C. Snow ) konkurētspēju definē kā priekšrocību, kas nosaka pelnīt spēju, kā sevišķas kompānijas īpatnības, kas sekmē augstu peļņu no kapitāla ieguldījuma, pārvarot konkurentu pretdarbību [2, 9 ]. Biznesa izlūkošana ir viens no veidiem, kā paaugstināt sava uzņēmuma konkurētspēju. Uzņēmumi to izmanto, lai iegūtu informāciju par konkurējošiem uzņēmumiem, kas pastāv tirgū, un par uzņēmumiem, kas, pateicoties globalizācijas straujajiem procesiem, ienāks tirgū. Uzkrātā informācija atvieglo iespējamo risku analīzi un tendenču prognozi tirgū. Darba autors, pētot biznesa izlūkošanas iespējas, secina, ka Latvijā vēl nav pieejama zinātniskā literatūra, kas biznesa izlūkošanu aplūkotu kā vienu no 114 VADĪBAS ZIN ĀTNE konkurētspējas paaugstināšanas faktoriem. Raksta mērķis ir analizēt biznesa izlūkošanas metodes Latvijā un rietumvalstīs un salīdzināt to izmantošanas veidus. Biznesa izlūkošanas rezultāti tiek izmantoti, izstrādājot taktiskos plānus, kā arī nosakot uzņēmuma stratēģisko attīstību. Biznesa izlūkošanai plaši izmanto stratēģiskās plānošanas metodes un paņēmienus, kurus pielietojot, iespējams uzzināt tirgus situāciju un noskaidrot savu vietu tirgū. Biznesa izlūkošana ietver sekojošus procesus: • informācijas iegūšanas procesu; • informācijas pielietošanu, izmantojot datu apstrādes metodes [3, 39 ]. Biznesa izlūkošana nozīmē izdevīgu un neizdevīgu izmaiņu analīzi par procesiem, kas notiek uzņēmuma iekšienē, par produkcijas tendencēm, tirgus pieprasījumu, konkurentiem, piegādātājiem, kā arī politiskās, ekonomiskās un sociālās vides analīzi. Uzņēmuma iekšējā analīze ir koncentrēta uz iekšējo procesu kontroli un precīzu ārējo tehnisko sasniegumu apzin āšanu, kas tiek izmantota, pilnveidojot iekšējos procesus. Biznesa izlūkošanas nozīme pieaug, pateicoties tādām tendencēm mūsdienu uzņēmējdarbībā, kā budžeta samazin āšana un resursu pārdalīšana, jo kļūdas gadījumā uzņēmums varētu ciest lielus zaudējumus vai pat bankrotēt. Veiksmīgie uzņēmumi galvenokārt veic klientu un produkcijas analīzi. Tiem raksturīga izcila produkcijas pārzināšana un strauja reakcija uz produkta izmaiņām tirgū, savukārt konkurentu – vien īgi tik lielā mērā, lai noskaidrotu tā aktivitātes, preču klāstu vai stāvokli tirgū. Pastāv tendence, ka lielie uzņēmumi sāk izveidot savas iekšējās nodaļas, kas nodarbojas ar informācijas iegūšanu un apstrādi par konkurentiem, to plāniem, produkciju, finansiālajām iespējām [4]. Uzņēmumu informācijas izlūkošanas speciālisti N. Elizondo ( N. Elizondo ) un E. Glitmans ( E. Glitman ) saskata sekojošas problēmas, kas saistītas ar starptautiska biznesa uzsākšanu [5, 31 ]: • informācijas interpretācija; • infrastruktūra; • uzdevumu risināšanas atšķirīgās iespējas; • ētika; • valodas un komunikācijas barjeras; • sociālie un kultūras jautājumi; • zināšanu pielietojums. Rietumvalstīs eksistē kompānijas, kas piedāvā profesionālus pakalpojumus biznesa izlūkošanas jomā. Autors secina, ka Baltijā bieži tiek izmantotas neleg ālas vai pat neētiskas informācijas iegūšanas metodes. Laikraksts " Postimees " Igaunij ā raksta par rūpniecisko spiegošanu, norādot, ka cīņai pret noziegumiem informācijas tehnolo ģiju jomā Igaunijā izveidota speciāla policijas nodaļa. Lai iegūtu informāciju par konkurentu, Igaunijā izmanto galvenokārt speciālās spiegošanas programmas vai konkurējošo kompāniju atbrīvotos darbiniekus. Pirmajā gadījumā īpaša programma ļauj atšifrēt datorkodus un piekļūt svarīgai informācijai, bet otrajā gadījumā kodus atklāj cilvēks, kuram konkurējošais uzņēmums ir uzteicis darbu vai nav nodrošinājis viņa prasības. Policija mudina uzņēmumus nomainīt visus kodus, kuriem var piekļūt uzteiktie darbinieki [6]. Žurn ālā “Kapit āls” aprakst īta negodīgas konkurences situācija Latvijā, kad kādā uzņēmumā darbā iekārtojas attiecīgi konkurējoša uzņēmuma pārstāvis, tā iegūstot sāncenša uzņēmējdarbības informāciju [15]. A. Cekuls. Biznesa izlūkošana un tās nozīme uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai 115 Rietumvalstīs bieži tiek run āts par neētisku uzņēmējdarbības informācijas izlūkošanu. Kā piemēru varētu minēt Microsoft un Oracle gad ījumu, kad uzņēmuma vadība pieņem darbā privātdetektīvus, kas informācijas iegūšanas nolūkos pārbauda konkurentu atkritumu urnas [14]. Visas aprakstītās situācijas atklāj rūpniecisko spiegošanu, kad informācijas iegūšanas paņēmieni pārkāpj likumdošanu vai ētisko robežu. Vair āk par šo tēmu minēts autora rakstā [13]. Uzņēmuma nodaļa, kas nodarbojas ar biznesa izlūkošanu, izmanto daž ādas informācijas iegūšanas metodes, sākot ar informācijas meklēšanu internetā līdz pat neētiskai ieguves formai, piemēram, konkurentu informācijas zagšanai. Pielietojot biznesa izlūkošanu, uzņēmumu mērķis ir paaugstināt konkurētspēju, informācijas ieguvei izmantojot atšķirīgas metodes. Pieņemot vadības lēmumus, jebkura iegūtā informācija par uzņēmumu var būt ļoti svarīga [7, 5 ]. 1. att . Herringa modelis Herring’s Model Biznesa izlūkošanas procesu attēlo Herringa modelis, kas sastāv no 5 kom- ponentiem [8, 2 98 ]: 1. Vajadz ību nov ērtē jums . Kas jāzina atbildīgu lēmumu pieņēmējiem? 2. Plānošana . Kā atrast atbildes uz jautājumiem, kas ļautu pieņemt lēmumus? Kādi būs izmantojamie avoti? K ā tiks analizēti rezultāti? Cik daudz laika tas aizņems? 3. Inform ācijas ieg ūšana . Nepieciešamās informācijas iegūšana, izmantojot daž ādus avotus. 4. Anal īze . Iegūtās informācijas apstrāde un sakārtošana ērtai lietošanai. Rezultātu apkopošanas process. 5. Rezult ātu prezent ācija . Darba rezultātu sagatavošana lēmuma pieņēmējiem. Vajadz ī bu novērtēj ums Plānošana Rezult ātu prezent ācija Inform ācijas ieg ūšana Anal īze 116 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Ar biznesa izlūkošanas rezultātiem iespējams: • veikt potenciālo sadarbības partneru analīzi; • ierobežot konkurentu darb ību, samazinot to rentabilitāti; • iegūt kompromitējošus materiālus; • izpētīt stāvokli konkrētos tirgus sektoros; • izvēlēties vispiemērotākos darbiniekus; • veikt mārketinga pētījumus. Biznesa izlūkošanas darbības pamatā ir cīņa par klientu – produkcijas vai pakalpojuma ņēmēju. Analizējot stāvokli Latvijā, autors konstatē situāciju, kad potenciālais pakalpojuma patērētājs izvēlas pakalpojuma sniedzēju, lielākā daļa uzņēmumu ir izstrādājuši un iesnieguši piedāvājumus, kas atbilst visām konkursa pamatprasībām un iekļaujas paredzētajā budžet ā. Uzņēmumi konkursa piedāvājumus iesniedz īsu brīdi pirms iesnieguma termiņa beigām, lai aizkavētu informācijas priekšlaicīgu noplūdi. Neskatoties uz to, ka vairums pretendentu atbilst konkursa prasībām, par apstiprinātu tiek noteikts viens uzņēmums. Pozitīva lēmuma saņemšana ir atkarīga no vairākiem faktoriem: • personīgās attiecības ar klientu; • kompānijas iekšējā politika; • piedāvātā risinājuma atbilstība klienta prasībām un konkursa nosacījumiem; • produkcijas cena un cenas veidošanas politika; • apkalpošana un serviss pēc produkcijas piegādes; • uzņēmuma labā slava iepriekšējās sadarbības reizēs vai attiecīgā tirgus nozarē [9, 1 7 ]. Analizējot iemeslus, kāpēc tika izvēlēts konkurenta piedāvājums, standarta atbilde ir – l ētāks piedāvājums, vai kāds cits iemesls, kam nav sakara ar informācijas izlūkošanu. Pat, ja pārdošanas darbinieks lūdz papildus informāciju sakarā ar izsludināto konkursu, viņam tiek sniegta tikai vispārēja informācija. Pamatojoties uz šo informāciju, var pieņemt nepareizus un pat bīstamus lēmumus, kas var ietekmēt uzņēmējdarbības rezultātus. Lai gūtu priekšrocības pār konkurentiem un darbotos efektīvi, nepieciešams savlaicīgi un mērķtiecīgi reaģēt uz lēmuma pieņemšanas procesu, kas ir biznesa izlūkošanas kompleksās pieejas pamatā. Neveiksme, piedaloties konkursos, varētu būt saistīta arī ar citiem iemesliem, piemēram, pārdošanas personāla motivāciju [12]. Viena no pazīstamākajām kompānijām pasaulē biznesa izlūkošanas jomā – Fleishman-Hillard/Full – ir veikusi aptauju par konkurējošo uzņēmumu informācijas iegūšanu un izmantošanu sava uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanā. Aptaujā tika iesaistītas 53 multinacionālās kompānijas. Rezultāti, kas iegūti 2002. gada pavasarī ir sekojoši: 68% – izmanto iekšējās aptaujas; 4% – izmanto ārējo informāciju; 15% – abas iepriekšminētās; 9% – neizmanto; 4% – nezin. A. Cekuls. Biznesa izlūkošana un tās nozīme uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai 117 Aptaujas rezult āti 68% 4% 15% 9% 4% ie kš ē ja s ap t au ja s ār ēj ā inf orm āci ja ab a s ie pri ekš m in ēt ā s ne izman t o ne zi n 2. att . Biznesa izlūkošanas izmantošana Using of Competitive Intelligence 2. attēlā skaidri redzams, ka lielākā daļa uzņēmēju savas uzņēmējdarbības paaugstināšanai izmanto izlūkošanas metodes. Tikai 13% gad ījumu uzņēmēji vai nu neizmanto šādus resursus, vai nezina par to izmantošanas iespējām. Uzņēmumi, kas izvēlas atklātu uzņēmējdarbības informācijas izlūkošanu, izmanto sekojošas analīzes metodes: 1. Konkurentu apraksts. 2. Finanšu anal īze. 3. SVID analīze. 4. Attīstības izstrāde. 5. Ieguvumu / zaud ējumu analīze. 6. Spēļu pieeja. 7. Kopējās analīzes. 8. Simulācija / model ēšana. To procentu āls izmantojums aplūkojams 3. attēlā. 0 10 2 0 30 4 0 50 60 7 0 80 90 10 0 Si m u l ā ci j a /m od el ē ša na S ai s t ību ana l īze Sp ēļ u piee ja P e ļņas /zaud ēj um u ana l īze Att īs t ība s izst r ā de SV ID ana l īze F inans u ana l īze Kon k u re ntu apr ak s ts Procentu ālā izmantošana Avots: The Pine Ridge Group, Inc. un the T. W. Powell Company biznesa izl ūkošanas speci ālistu aptauja, 1998. 3. att . Analīzes metodes Tools for Analyzing Information 118 VADĪBAS ZIN ĀTNE Biznesa izlūkošanas metožu efektivit āte attēlota 4. attēlā. 0 10 20 30 40 50 6 0 7 0 Si m u l ā ci j a /m od el ē ša na S ai s t ību ana l īze Att īs t ība s izst r ā de Sp ēļ u piee ja P e ļņas /zaud ēj um u ana l īze F inans u ana l īze Kon k u re ntu apr ak s ts SV ID ana l īze Procentu ālā izmantošana Avots: The Pine Ridge Group, Inc. un the T. W. Powell Company biznesa izl ūkošanas speci ālistu aptauja, 1998. 4. att . Analīzes metožu efektivit āte Effectiveness of Analysis Tools Biznesa izlūkošanas informācija un rezultāti tiek izmantoti pārdošanas un mārketinga organizācijas pasākumos. 0 1 0 20 3 0 40 50 60 70 8 0 P ie g ād āt āj u m ai ņ a Izm a i ņa s re k l ām a s pas āk um os K onk ur en tu pl ā nu noteik šan a T ehn olo ģisk o izm ai ņu atk l āš an a K onk ur en tu inici at īvu atk l āš an a O pe ra t īv ās in f or m āc i j as p ā r baud e T i rg us att īs t īb a T ir gu s m onitor i ngs Procentu ālā izmantošana Avots: The Pine Ridge Group, Inc. un the T. W. Powell Company biznesa izl ūkošanas speci ālistu aptauja, 1998. 5. att . Biznesa izlūkošanas efektivitāte mārketinga pasākumu pilnveidošanā Competitive Intelligence Effectiveness in Support of Marketing A. Cekuls. Biznesa izlūkošana un tās nozīme uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanai 119 0 10 20 30 40 50 6 0 7 0 8 0 K lient u inf or m ē ša na T ir gu s k valit ā te K onk ur sa pr as ību izpil de K onk ur ent u p ā rd oš ana s anal īze K li en tu īp aš ās pr as ība s Ies p ēj am ā s izm ai ņa s Kl ie ntu pr as ību note ik ša na Cenu po litik a K onk ur en tu pied āv āj um s /pa k al po j um i Kon k u re ntu ie sp ē j a s Procentu ālā izmantošana Avots: The Pine Ridge Group, Inc. un the T. W. Powell Company biznesa izl ūkošanas speci ālistu aptauja, 1998. 6. att . Biznesa izlūkošanas efektivitāte mārketinga pasākumu pilnveidošanā Competitive Intelligence Effectiveness in Support of Sales Izmantojot novērošanas metodi un dokumentu analīzi, autors secina: 1. Latvijā biež āk izmanto rūpniecisko spiegošanu, ne uzņēmējdarbības informācijas izlūkošanu. 2. Lai apkopotu nepieciešamos datus informācijas apstrādei, izmanto gan legālo, gan nelegālo formu. 3. Abos gadījumos datu apstrādes rezultāti tiek izmantoti stratēģisko lēmumu pieņemšanas procesā, bet primārās informācijas iegūšanas veidi ir atšķirīgi. 4. Latvijā nav skaidri definēti likumi, kas regulē biznesa izlūkošanu un informācijas izmantošanas veidus. 5. Globaliz ācijas un konkurences apstākļos biznesa izlūkošanai ir svarīga nozīme stratēģisko lēmumu pieņemšanas procesā. Globaliz ācija paaugstina absolūtās konkurences līmeni tirgū. Savulaik apzinātais konkurents varēja gūt priekšrocības, būdams pareizajā vietā un pareizajā laikā. Ģeogrāfiskās, sociālās un politiskās barjeras kalpoja, lai pasargātu vietējo tirgu. Lielākā daļa no barjerām pazuda, pateicoties progresam komunikāciju jomā, tirdzniecības politikai, tehnolo ģijām un transporta nozares attīstībai. Tikko š ādas tirgus barjeras izzūd, parādās jauni konkurenti. Konkurenti, kas radušies, nojaucot ģeogrāfiskās, sociālās un politiskās barjeras, var konkurēt ar pašmāju uzņēmumiem un konkurēt ļoti atšķirīgi no pastāvošajiem un apzinātajiem konkurentiem. Viņiem ir sava unikāla pieredze, kas radusies, bieži reaģējot uz pieaugošajām tirgus prasībām. Gad ās, ka konkurences formas šķiet neloģiskas, neizprotamas un pat neētiskas, tomēr nepārkāpj likumā noteiktās normas. T ā rodas nepieciešamība iegūt pilnīgāku informāciju par konkurentu iespējamo risku apzināšanai [11; 7]. 120 VADĪBAS ZIN ĀTNE LITERAT ŪRA 1. Barndt W. D. Jr. U ser-Directed Competitive Intellig ence: Closing the Gap between Supply and Demand. – Westport: 1994, p. 208. 2. R. A. Pitts and G. C. Snow. Strategies for Competitive Success . – New York: Wiley, 1986, p. 76. 3. Bruce H. Charnov, Hugh Conway, George S. Roukis . Global Corporate Intelligence: Opportunities, Technologies, and Threats in the 1990s. Greenwood Publishing Group, 1990, p. 360. 4. Herbert E. Meyer. Real World Intelligence: Organi zed Information for Executives . – New York: Weidenfeld and Nicolson, 1987, p. 102. 5. Elizondo N., Glitman E. Cross Border Competitive Intelligence // Competitive Intelligence Magazine , 2002, (09–10) (vol. 5, No 5), p. 31. 6. Avīze " Postimees ". Rasmus Kagge, 2003, 16 (12). 7. Kahaner L. Competitive Intelligence: From Black Ops to Boardrooms – How Businesses Gather, Analyze and Use Information to Succeed in the Global Market Place. – New York: Simon&Schuster, 1997, p. 300. 8. Prescott J. E., Miller S. H . Proven Strategies in Competiti ve Intelligence: Lessons from the Trenches . – Canada: Wiley, 2001, p. 333. 9. Reynold R. Why Companies Lose Sales Opportunities // Competitive Intelligence Magazine , 2003, (11 – 12), (vol. 6, No 6), p. 17. 10. w w w.scip.org/news/article051302.asp#Data 10.01.2004 11. Fleisher C. S., Bensoussan B. E. Strategic and Competitive Analysis. Great. – USA: Pearson Education, 2003, 457 p. 12. Cekuls. Pārdošanas darbinieku monetārās stimulēšanas iespējas un risinājumi Latvijas tirdzniecības uzņēmumos // L U raksti. Vad ī bas zin ātne. 660. s ēj, – Rīga : 2003, 162. – 173. lpp. 13. Cekuls. Uzņēmējdarbības informācijas spiegošanas ētiskais aspekts / / LU raksti. Vad ī bas zin ātne. 665. s ēj. – Rīga : 2003, 92. – 98. lpp. 14. Stephen H. Miller. Oracle vs. Microsoft: The Media Misses the Message // Competitive Intelligence Magazine . 2000, (10– 12) (vol. 3, No 4), p. 84. 15. L. Lapsa. Ekonomisk ā spiegošana var būt daž āda // Kapit āls , 2003, (12), 34. – 37. lpp. Competitive Intelligence and Its role in Increasing of Competitiveness of Enterprises Summar y Due to rapid increase of information volume in the world and Europe notable attention is being given to acquiring business information on companies and their businesses for analytical purposes in order to increase competitiveness and provide more successful strategic development. Analyses of such information allow to predict competitors’ strategies, finding out reasons behind their success, which in turn, allow to introduce necessary decisions for successful further business development. The aim of the paper is to show how and where to use competitive intelligence, as well as, solutions, necessary for achieving the enterprise’s goals. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 121.–127. lpp. Latvijas r ūpniecības attīstības perspektīvas globālaj ā ekonomikā Development Perspectives of Latvian Industrial Sector in the Global Economy Andris Fomins VAS “Latvijas Hipot ēku un zemes banka” Brīvības iela 224, Rīga, LV-1039 E-pasts : andrisf@hipo.lv Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā ir tieši saistītas ar Latvijā realizējamo rūpniecības attīstības politiku. Izstrādātā Latvijas rūpniecības attīstības politika ir orientēta uz uzņēmējdarbības vides sakārtošanu un pasākumu ieviešanu, kas paaugstinātu uzņēmējdarbības aktivitāti un efektivitāti. Rūpniecībai jādod lielāks ieguldījums nekā līdz šim ārējās tirdzniecības uzlabošanā, jānodrošina eksporta produkcijas apjoma straujāks palielinājums, attiecīgi samazinot importa īpatsvaru. Nostiprinoties valsts ekonomikai, palielināsies investīciju plūsmu apjoms, radīsies iespēja tās aktīvāk novirzīt uz ekonomiski vājāk attīstītiem Latvijas reģioniem. Atslēgvārdi: inovācija, mikro uzņēmumi, starppatēriņa preces, kapitālpreces, konkurētspēja, klasteri. Key words: innovation, micro enterprises, consumption goods, capital goods, competi- tiveness, clusters. Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā ir tieši saistītas ar Latvijā realizējamo rūpniecības attīstības politiku. Latvijas Rūpniecības attīstības politika tika izstrādāta kā Zviedrijas – Latvijas kopprojekts, sadarbojoties Zviedrijas Biznesa aģentūrai un Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijai [2]. Projekta realizācija paredz sekojošus galvenos darbības virzienus: 1. Rūpniecības plānošanas stratēģijas izstrāde un praktiskā realizācija. 2. Pastiprināta integrācija starp atsevišķām, savstarpēji cieši saistītām, rūpniecības nozarēm un to sniegtajiem pakalpojumiem, risinot jautājumus par konkurenci integrētajos tirgos. 3. Klasteru metodikas ieviešana, nodrošinot savstarpēji saistīto nozaru efektīvu sadarbību. Atbilstoši izstrādātajai programmai paredzēts: 1. Aktivizēt Latvijas tautsaimniecības inovāciju programmu izstrādi un ieviešanu atsevišķās Latvijas tautsaimniecības nozarēs, pastiprinātu uzmanību pievēršot Latvijas rūpniecībai. Programmas realizācijas mērķis – palielināt rūpniecības nozares ieguldījumu valsts IKP. 2. Sistemātiskāk izmantot Eiropas Savien ības jau realizējamās analogās programmas, lai pamatotu un argumentētu programmas virzienus, saturu, mērķus un konkrētos risināmos uzdevumus. 122 VADĪBAS ZIN ĀTNE 3. Latvijas un Eiropas Savien ības valstu uzņēmēju savstarpējās sadarbības pilnīgošana, nodrošinot ciešāku un produktīvāku sadarbību informācijas, ražošanas un produkcijas realiz ācijas jomās. Rūpniecības attīstības politika, tātad rūpniecības turpmākās attīstības tendences, jāizstrādā, paredzot: 1. Savstarpēji sabalansētu ekonomiskās nozares modeļu izstrādi, paredzot, ka to realizācija lielākā mērā atbildīs attiecīgās valsts Nacionālās programmas attīstības prioritātēm un nebūs pretrunā ar Eiropas Savien ības konceptuālajām nostādnēm. 2. Vadības meh ānisma izstrāde, kura sevī ietvertu normatīvo aktu izstrādi un garantētu nepieciešamo sasaisti ar citām (savstarpēji saistītām) programmām. 3. Pietiekami efektīva dialoga izveide starp daž ādu savstarpēji saistītu biznesa interešu pārstāvjiem un akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem, paātrinot zinātņu atziņu realizāciju praksē. 4. Kvalificētu rūpniecības politikas padomdevēju piesaiste, kas palīdzētu paaugstināt pašreizējo rūpniecības politikas virzienu ieviešanas efektivitāti un sekmētu nepieciešamās strukturālās izmaiņas Latvijas rūpniecībā, tādējādi paaugstinot rūpniecības nozares ieguldījumu valsts IKP un vairāk sekmējot valsts ārējās tirdzniecības bilances sakārtošanu. 5. Pilotprojektu izstrāde rūpniecības attīstības politikas tālākai pilnīgošanai, tās stratēģisko mērķu ātrākai un efektīvākai sasniegšanai. Izstrādātā Latvijas rūpniecības attīstības politika ir orientēta uz uzņēmējdarbības vides sakārtošanu un pasākumu ieviešanu, kuri paaugstinātu uzņēmējdarbības aktivitāti un efektivitāti. Latvijā īpaši nozīmīga ir attieksme pret ekonomiski aktīvajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru īpatsvars Latvijā 2002. gada beigās sastādīja 99,8%. T ādējādi Latvijas rūpniecības tālākā izaugsme galvenokārt ir atkarīga no tā, kā attīstīsies mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Protams, te jāņem vērā Latvijas ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījums pēc lieluma, pēc uzņēmējdarbības formas un citiem rādītājiem. Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes 2002. gadā veiktais apsekojums parādīja, ka 68% no visiem Latvijas mikro uzņēmumiem (strādājošo skaits 1–9 cilv ēki) ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA), 27% sast ādīja individuālie uzņēmumi. Palielinoties strādājošo skaitam uzņēmumā, šie īpatsvari mainās. Mazajos uzņēmumos (strādājošo skaits 10–49 cilv ēki) SIA īpatsvars sastādīja 86%, bet individu ālo uzņēmumu – 10%. Ja aplūkojam vidējos uzņēmumus (strādājošo skaits 50–249 cilv ēki), tad redzam sekojošu ainu: SIA sast ādīja 87%, individu ālie uzņēmumi vairs tikai 1%, bet 6% sastādīja akciju sabiedrības. Starp Latvijas lielajiem uzņēmumiem akciju sabiedrības sastādīja 68%, SIA – tikai 29%. Tautsaimnieciski noz īmīgi ir prognozēt, kādas izmaiņas sagaidāmas pēc iestāšanās Eiropas Savien ībā, kad sagaidāma globalizācijas procesu pastiprināta ietekme uz uzņēmējdarbību Latvijā. Ta ču eksperti pamatoti uzskata, ka kardinālas izmaiņas Latvijas ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījumā pēc to lieluma nav gaidāmas, bet izmaiņas, kas tomēr notiks, tiks orientētas uz Eiropas Savien ības dalībvalstu ekonomiskajiem rādītājiem [5]. CSP veiktā mazo un vidējo uzņēmumu apsekojuma rezultāti jāņem vērā, prognozējot perspektīvās izmaiņas rūpniecības nozaru attīstībā un šo nozaru ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā. Protams, ir sarež ģīti prognozēt sagaidāmās izmaiņas. Ta ču ar noteiktu varbūtību, ņemot vērā atsevišķu ietekmējošo faktoru izmaiņu tendences, to izdarīt ir iespējams. Varam prognozēt, ka, lai gan principiālas A. Fomins. Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā 123 izmaiņas uzņēmumu sadalījumā gan pēc lieluma, gan pēc uzņēmējdarbības formas Latvijā nenotiks, tomēr zināma pārstrukturizācija ir sagaidāma. Kā orientieri varam pieņemt Eiropas Savien ības un jauno dalībvalstu ekonomiskās attīstības vidējos rādītājus. Ja analiz ējam ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījumu pa īpašuma formām un šā sadalījuma izmaiņas, tad redzam, ka Latvijā individuālo uzņēmumu īpatsvars laika periodā no 1995. gada līdz 2000. gadam samazinājies no 34,9% l īdz 9,0%. Taj ā pašā laikā Lietuvā šis rādītājs samazinājās no 73,0% 1995. gad ā līdz 54,8% 2000. gad ā (18 procentu punkti), pēc īpatsvara Latviju apsteidzot par 45,8 procentu punktiem. Nedaudz savādākas attiecības Latvijai izveidojās ar Igauniju. Te nepastāv tik krasas atšķirības 2000. gadā (Latvija 9,0%, Igaunija 11,1%). Ja analizējam visas kandidātvalstis, tad redzam, ka Polijā individuālo uzņēmumu īpatsvars ir visaugstākais (2000. g. – 84,9%), bet vid ējais rādītājs starp kandidātvalstīm sastāda 72,2%, kas ir par 63,2 procentu punktiem liel āks nekā Latvijā. Līdzīgs stāvoklis redzams, ja salīdzinām Eiropas Savien ības dalībvalstis. T ādejādi ir pamats prognozēt individuālo uzņēmumu skaita un īpatsvara palielinājumu Latvijā – t ātad privātā sektora nostiprināšanos kā tautsaimniecībā kopumā, tā arī rūpniecības nozarē. Ta ču arī te sagaidāmas strukturālas izmaiņas. Samazināsies mikro uzņēmumu īpatsvars, bet palielināsies mazo uzņēmumu īpatsvars. Tas saist īts ar globalizācijas procesu ietekmi uz uzņēmējdarbību Latvijā [5]. Analizējot ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījumu pēc ekonomiskās darbības veidiem, var secināt, ka Latvijā rūpniecības uzņēmumu īpatsvars starp visiem uzņēmumiem laika periodā no 1995. gada līdz 2000. gadam samazinājās no 15,9 līdz 12,3 procentiem, tātad par 3,6 procentu punktiem. Kaimi ņvalstīs šis process notika atšķirīgi. Lietuvā vērojams rūpniecības īpatsvara palielinājums par 0,7 pro- centu punktiem, bet Igaunijā – palielin ājums pat par 1,1 procentu punktu. Vidējais rādītājs Eiropas Savien ības kandidātvalstīs 2000. gadā sastādīja 10,6%, t ātad par 1,7 procentu punktiem mazāk nekā Latvijā. Ņemot vērā arī stāvokli ES dal ībvalstīs un Latvijas rūpniecības stratēģiskās attīstības pamatnostādnes, varam prognozēt, ka Latvijā rūpniecības nozaru īpatsvars varētu paaugstināties par 2–3 procentu punktiem. T ādējādi paaugstināsies arī Latvijas rūpniecības ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā [5]. Nākamais faktors, kuru nepieciešams analizēt, ir ekonomiski aktīvo uzņēmumu sadalījums pēc to darbības vietas, proti, lauki un pilsētas. Baltijas valstīs vērojama tendence, ka palielinās ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits, kas izvietoti pilsētās. T ā Latvijā 2000. gadā pilsētās bija izvietoti 83,3% (1995. gad ā – 80,3%), Igaunij ā 84,5% (1995. gad ā – 84,7%), bet Lietuv ā 63,7% (1994. gad ā – 58,5%). Vid ējais rādītājs pa visām Eiropas Savien ības kandidātvalstīm 2000. gadā sastādīja 77,0% (aplūkotajā laika periodā samazinājums par 1,0 procentu punktu). Ja sal īdzinām visu kandidātvalstu vidējos rādītājus, tad varam secināt, ka valstu ekonomiski aktīvo uzņēmumu teritoriālais izvietojums ir nostabilizējies. Atšķirības starp valstīm te pamatā skaidrojamas ar sasniegto urbanizācijas līmeni un valstī realizējamo tautsaimniecības attīstības politiku. Atšķirībā no citām tautsaimniecības nozarēm, rūpniecība ir stingrāk orientēta uz pilsētām, šās nozares uzņēmumiem ir salīdzinoši spēcīgāk izteikta tendence pārvietoties no lauku apdzīvotām vietām uz pilsētām; jo lielāka ir pilsēta, jo lielāks ir tās pievilkšanas spēks. Diemž ēl CSP veiktais mazo un vidējo uzņēmumu apsekojums neļauj dziļāk analizēt rūpniecības uzņēmumu teritoriālo izvietojumu. To ne ļauj arī CSP veiktie konjunktūras apsekojumu dati [5]. 124 VADĪBAS ZIN ĀTNE 1. tabula Latvijas ekonomiski akt īvo uz ņēmumu sadalījums p ēc uz ņēmē jdarb ības formas 2002. gada beig ās (%) Number of Active Enterprises by Forms of Entity at the End of Year 2002 (%) [8] Mikro uz ņēmumi Mazie uz ņēmumi Vidē jie uz ņēmumi Lielie uz ņēmumi Kop ā Valsts un pašvaldību uzņēmumi 54 26 20 - 100 Individuālie uzņēmumi 92 8 - - 100 Akciju sabiedrības 29 40 17 14 100 Sabiedrības ar ierobežotu atbildību 73 22 5 - 100 Citas uzņēmējdarbības formas 85 9 6 - 100 Analizējot Latvijas rūpniecības izaugsmi, jāņem vērā uzņēmumu teritoriālais izvietojums un sadalījums pēc īpašuma formām. Valsts statistikas izstrādes liecina, ka valstij un pašvaldībām nepieder neviens Latvijas lielais uzņēmums. Vairāk nekā katrs otrais valsts un pašvaldību uzņēmums ir mikro uzņēmums, bet nedaudz vairāk kā ceturto daļu sastāda mazie uzņēmumi. Individuālo uzņēmumu absolūtais vairākums (92%) l īdzīgi kā SIA (73%) ir mikro uz ņēmumi, akciju sabiedrības pārsvarā (40%) ir mazie uz ņēmumi. Arī šajā sadalījumā prognozējamas zināmas izmaiņas. Sagaidāms, ka palielināsies vidējo uzņēmumu īpatsvars starp valsts un pašvaldību uzņēmumiem, vidējo un lielo uzņēmumu īpatsvars – starp akciju sabiedrībām. 2. tabula Latvijas ekonomiski akt īvo uz ņēmumu attīstības pamatvirzieni period ā līdz 2010 . gadam* Development Perspectives of Latvia n Enterprises by the Year 2010* Faktori St āvoklis 2000. gad ā Prognoze 2010. gadam Izmai ņu pamatojums, pamatfaktori Valsts pilsētās izvietoto uzņēmumu īpatsvars 83,3% 84–86% 1. Infrastruktūras sakārtošana 2. Darbaspēka kvalitāte 3. Realizācijas tirgu tuvums un pieejamība Valsts un pašvald ību uz ņēmumi Mikrouzņēmumi 54% 39–41% Mazie uzņēmumi 26% 20–22% 1. Teritori ālā reforma 2. Privatizācija Vidējie uzņēmumi 20% 40–42% 1. Globaliz ācijas rezultātā Individuālie uz ņēmumi Mikro uzņēmumi 92% 88–90% 1. Konkurences c īņa Mazie uzņēmumi 8% 10–12% 1. Konkurences c īņa Akciju sabiedrības Mikro uzņēmumi 29% 13–15% Mazie uzņēmumi 40% 20–22% 1. Globaliz ācijas rezultātā A. Fomins. Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā 125 Faktori St āvoklis 2000. gad ā Prognoze 2010. gadam Izmai ņu pamatojums, pamatfaktori Vidējie uzņēmumi 17% 45–47% Lielie uzņēmumi 14% 20–22% 1. Konkurences cīņa 2. Globaliz ācijas rezultātā Sabiedr ības ar ierobežotu atbildību Mikro uzņēmumi 73% 60–62% Mazie uzņēmumi 22% 18–20% 1. Globaliz ācijas rezultātā Vidējie uzņēmumi 5% 14–16% Lielie uzņēmumi – 4–6% 1. Konkurences cīņa * Tabul ā nav iekļauta grupa “citas uz ņēmējdarbības formas”. Autors ņem vērā, ka atbilstoši Komerclikumam mainīsies uzņēmējdarbības formas. Ta ču šajā gadījumā nozīmīgākais rādītājs ir uzņēmuma lielums, kas paliks nozīmīgs arī Komerclikuma darbības laikā (Likums Saeimā pieņemts 2000. gada 13. aprīlī). Lai analizētu tautsaimniecības attīstību gan valsts, gan reģionu līmenī, jāveic pasākumi, lai nodrošinātu efektīvas demogrāfiskās un iedzīvotāju nodarbinātības politikas realizāciju, veicinātu investīciju plūsmu regulēšanu atbilstoši Latvijas tautsaimniecības interesēm, likumdošanas sakārtošanu un Nacionālo attīstības programmu realizācijas efektivitātes paaugstināšanu. T ā ir kompleksa attīstības programma, kas orientēta uz Latvijas ekonomikas sakārtošanu, uz Latvijas uzņēmēju konkurētspējas paaugstināšanu gan Eiropas Savien ības, gan arī trešo valstu tirgū. 3. tabula Faktori, kas kavē uz ņēmē jdarb ības attīstību Latvij ā (procentos pret ekonomiski akt īvo uz ņēmumu skaitu) Factors that Hamper the Develop ment of Latvian Enterprises (in % from all active enterprises) [8] Gads Grūtību nepastāv Realiz ācijas vai attīstības grūtības Realiz ācijas un attīstības grūtības 1995 28,5 23,0 48,6 1996 32,8 18,5 48,7 1997 33,1 21,6 45,4 1998 33,9 18,4 47,7 1999 29,5 22,0 48,5 2000 35,6 20,8 43,6 Izmaiņas procentu punktos (2000.–1995. g.) + 7,1 - 2,2 - 5,0 Analizējot tabulā parādītos Latvijas ekonomiski aktīvo uzņēmumu darbību kavējošos faktorus un to dinamiku, varam secināt, ka pamazām palielinās uzņēmumu īpatsvars, kas neizjūt īpašas grūtības sava uzņēmuma attīstībai, bet samazinās uzņēmumu īpatsvars, kuru attīstību kavē produkcijas realizācijas vai paša uzņēmuma attīstības grūtības. Tas liecina par ekonomisko stabilit āti valstī. Ja analizējam stāvokli Baltijas valstīs, tad redzam, ka Igaunijā vērojamas līdzīgas tendences kā Latvijā, bet Lietuvā – diametr āli pretējas: samazin ās uzņēmumu 126 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE īpatsvars, kas neizjūt ekonomiska rakstura grūtības, un palielinās to uzņēmumu īpatsvars, kuri aizvien vairāk izjūt produkcijas realizācijas un savas uzņēmējdarbības turpmākās attīstības grūtības. Līdzīgs stāvoklis vērojams Polijā, Bulgārijā un daļēji Čehij ā. Arī vidējie rādītāji, kas aprēķināti par CSP apsekojumā ietvertajām 10 Eiropas Savien ības kandidātvalstīm, uzrāda analogu tendenci. 2000. gadā, salīdzinot ar 1995. gadu, samazinās uzņēmumu skaits, kas neizjūt īpašas ekonomiska rakstura grūtības, lai tālāk attīstītu savu uzņēmējdarbību (samazinājums par 3,4 procentu punktiem); attiec īgi samazinās uzņēmumu īpatsvars, kuri saskaras ar grūtībām. 4. tabula Faktori, kas kavē visas Latvijas r ūpniecības attīstību (procentos no respondentu skaita, 2003. gada oktobr ī) Factors that Hamper the Development of the Whole Latvian Industry (in % from all Respondents, October, 2003) [4] Apstrādes rūpniecība Patēriņa preču ražošana Starppat ēriņa preču ražošana Kapit ālpreču ražošana Gr ūtību nav 26 29 25 24 Nepietiekams pieprasījums 38 44 29 43 Darbaspēka trūkums 11 10 9 16 Materiālu un/vai iekārtu trūkums 15 10 22 9 Finansi ālās problēmas 17 11 21 20 Citi faktori 8 6 9 7 Analīze liecina, ka Latvijas uzņēmumos joprojām pastāv vairāki faktori, kas nopietni kavē rūpniecības attīstību. Te varam min ēt: 1. Nepietiekams pieprasījums, sevišķi patēriņa preču ražošan ā, tātad pastāv noieta tirgus problēmas gan iekšzemē, gan ārzemēs. Paredzams, ka šī faktora īpatsvars un nozīmība palielināsies pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Radīsies pastiprināta nepieciešamība pēc tirgus regulēšanas meh ānisma, stingri ievērojot Eiropas Savien ības normatīvus. 2. Materiālu, izejvielu un iekārtu trūkums. No tā izriet, ka tirgū kavēsies savlaicīga kvalitatīvas preces piegāde, kas samazinās konkurētspēju, liekot zaudēt noteiktu tirgus segmentu. 3. Finansi ālās problēmas, proti, līdzekļu trūkums tehnolo ģisko iekārtu un izejvielu iegādei, ražošanas moderniz ācijai un stabilas kvalitātes kontroles sistēmas izveidošanai. Analīze liecina, ka 2003. gada otrā pusgada laikā ekonomiskais stāvoklis ir nostabilizējies Latvijas rūpniecības uzņēmumiem. Līdzīgs stāvoklis vērojams arī citu Latvijas tautsaimniecības nozaru uzņēmumos, kas liecina par valsts ekonomikas atveseļošanos. Tom ēr veiktā analīze rāda, ka apstrādes rūpniecībā turpmākās ekonomiskās izaugsmes problēmas saasinās. Tas attiecas gan uz pat ēriņa preču ražošanu, gan starppat ēriņa un kapitālpreču ražošanu. Nenoliedzami, ka Latvijā kopumā ekonomiskā situācija uzlabojas, tomēr vērojamas arī negatīvas iezīmes, kuru novēršana lielā mērā saistīta ar Latvijas A. Fomins. Latvijas rūpniecības attīstības perspektīvas globālajā ekonomikā 127 rūpniecības izaugsmi. Rūpniecībai jādod lielāks ieguldījums nekā līdz šim ārējās tirdzniecības uzlabošanā, jānodrošina eksporta produkcijas apjoma straujāks palielinājums, attiecīgi samazinot importa īpatsvaru. Nostiprinoties valsts ekonomikai, palielināsies investīciju plūsmu apjoms, radīsies iespēja tās aktīvāk novirzīt uz ekonomiski vājāk attīstītiem Latvijas reģioniem. T ādējādi izlīdzināsies reģionālās atšķirības atsevišķu tautsaimniecības nozaru, tajā skaitā arī rūpniecības izaugsmē. LITERAT ŪRA 1. Latvijas integr ācija Eiropas Savien ī b ā. LR ZA Ekonomikas instit ūts. – R.: 2000. 2. R ūpniec ī bas politika . NUTEK, LR EM – R.: 2002. 3. Легман Ж. П. Динамика развития новых рынков в условиях глобализации. Уроки кризиса. – М.: 2001. 4. Konjunktūras apsekojumu rezultāti 2000.–2003. Statistikas bi ļetens . LSI. – R.: 2000.–2003. 5. Latvija. Galvenie statistikas r ādītāji . LR CSP. – R.: 2000.–2003. 6. Latvijas makroekonomiskie r ādītāji . LR CSP. – R.: 2000.–2003. 7. Latvijas integr ācija Eiropas Savien ī b ā. LR ZA Ekonomikas instit ūts. – R.: 2000. 8. Mazo un vid ē jo uz ņēmumu ilgtermi ņa apsekojuma rezult āti. LR CSP. – R.: 2003. Development Perspectives of La tvian Industrial Sector in the Global Economy Summar y Development perspectives of Latvian industrial sector fully depend on the industrial development policy of Latvia . Recently developed policy is based on stimulating the business environment and rising it’s efficiency and activity. The role of the industrial sector in the foreign trade must become more important in the nearest future and industrial exports have to become larger than industrial imports in the long run. Thus by stimulating Latvian economy, the investment inflows will become larger, giving possibility of development in all regions of the country. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 128.–137. lpp. Pieprasī juma likuma un ar to saist īto kategoriju interpret ācija T he Interpretation of Law of Demand and Related Categories Vadims Ivaš čuks Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: iva@lanet.lv Rakstā tiek pamatota tēze, ka, analizējot pieprasījuma likumu, ir lietderīgi izmantot jēdzienus, kas raksturo pieprasījuma izpausmi naudas izteiksmē. Katram pieprasījuma līknes identificētam punktam atbilst noteikta naudas summa – piepras ījums naudas izteiksmē. Šo jēdzienu ir jāatšķir no kategorijas – ie ņēmumi. Savukārt katrai pieprasījuma līknei var noteikt pieprasījuma apjomu, kas raksturo noteiktas preces tirgus potenciālu naudā un paliek nemainīgs arī tad, ja mainās pieprasījums. Pieprasījuma raksturojums naudas izteiksmē izmantojams gan teorētiskajā analīzē, novērtējot patērētāja budžetu vai pie ņemot lēmumu par piegādes apjomu, gan praktiskajā saimniekošanā. Atslēgvārdi: pieprasījums, pieprasītais daudzums, pieprasījums naudas izteiksmē, pieprasījuma apjoms, patērētāja ienākumi jeb budžets. Key words: demand, demand volume, demand in money units , volume of demand, customer’s income or budget. Uzņēmumu, firmu un galu galā valsts konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no tā, vai saimniecisko lēmumu izstrādātāji un pieņēmēji ir spējīgi prognozēt, modelēt un analizēt daudzveidīgo faktoru kopumu, kas ietekmē attiecīgas ekonomiskās sistēmas darbību. No tā izriet, ka mūsdienu uzņēmēju sagatavošanā ir ļoti svarīgi panākt, lai topošie speciālisti mācību procesā iegūtu labas teorētiskas zināšanas tirgus ekonomikas jomā un apgūtu prasmes to pielietošanai praksē. Bieži vien liekas, ka ekonomikas teorijas pamatt ēzes un likumsakarības ir jau pietiekami dziļi izpētītas, vispusīgi atspoguļotas literatūrā, plaši pārbaudītas praksē. Atliek tikai šo savdabīgo instrumentu nepieciešamības gadījumā izmantot, lai pieregul ētu ekonomisko meh ānismu. Tom ēr nebūs lieki atgādināt – ekonomik ā, tāpat kā daudzās citās darbības jomās, vispirms strauji mainās pats regulēšanas objekts, proti, ekonomiskie procesi, to ietekmējošie ārējie un iekšējie raksturojumi un izpausmes formas. No otras puses, notiek arī minēto instrumentu modernizācija. Daudzās publikācijās autori padziļina jau esošos viedokļus, piedāvājot jaunus uzskatus un idejas gan par ekonomisko kategoriju un likumsakarību būtību, gan par to izpratni un izmantošanu. Raksta mērķis ir pamatot lietderību un līdz ar to nepieciešamību pielietot pieprasījuma un ar to saistīto likumsakarību analīzē jēdzienus, kas raksturo V. Ivaš č u k s. Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija 129 attiecīgās kategorijas naudas izteiksmē, parādot šo jēdzienu lomu teorijā un praktiskajā saimniekošanā. Kā liecina daž ādu valstu, arī Latvijas, pieredze, mūsdienu tirgus ekonomikā neapšaubāmi izpaužas labi zin āmas klasiskās likumsakarības. T ā, dažas ned ēļas pirms Latvijas iestāšanas ES, l ēcienveidā vietējā tirgū izmainījās sāls pieprasījums, ilustrējot pat skolēniem zināmu ārpuscenas faktoru ietekmi uz pieprasījumu. Ta ču ir sastopamas arī cita veida parādības. Piemēram, kā sasaistīt teorijā zināmo tēzi par cenas un piedāvātā preces daudzuma pozitīvo sakarību ar praksē arvien biež āk novērojamo situāciju, kad pārdevējs piedāvā lielāku preces daudzumu par ... zemāku preces vienības cenu? Vai tas nav pretrun ā ar pieprasījuma un piedāvājuma teoriju? Meklējot atbildi uz šiem jautājumiem, vispirms pievērsīsimies elementārajai pieprasījuma līknei, uz kuras ir tikai divi punkti (skat. 1a. attēlu). 1. att . Pieprasījuma līkne Demand Curve J ānorāda, ka vismaz divu punktu esamība ir nosacījums līknes, taisnes vai jebkuras pieprasījuma skalas pastāvēšanai. Attēlā redzamā statiskā situācija aprakstāma šādi. Ja preces cena ir P1 , pieprasījums atrodas punktā A, bet šai cenai atbilstošais preces pieprasītais daudzums – Q 1 . Savukārt cenai P2 atbilst pieprasījums punktā B un pieprasītais daudzums – Q 2 . d ir pieprasījuma līkne (taisne). Apskatot attēloto dinamikā, t. i., pieņemot, ka cena mainās, piemēram, no P1 uz P2 , skaidri redzam, ka mainīsies pieprasītais daudzums, proti, tas palielināsies no Q 1 līdz Q 2 . Daži autori šaj ā gadījumā konstatē arī piepras ījuma palielin ā šanos [2, 1 7 ]. Ta ču uz jautājumu, vai, samazinoties (mainoties) preces cenai, notiek izmaiņas arī pieprasījumā, atbilde ir negatīva. To atz īst arī citi autori [5, 9 2 ]. Dotajā attēlā ir pārstāvēti vēl vismaz divi parametri jeb lielumi, kas raksturo jebkuru pieprasījuma līkni, bet, pēc mūsu domām, paliek ārpus pētnieku uzmanības. Pirmais no tiem ir piepras ījums naudas izteiksm ē, kuru apzīmēsim ar dm1. Katram identificētam (t. i., tādam, kam ir noteiktas koordinātas P un Q ) punktam uz pieprasījuma līknes atbilst lielums, kas parāda šo koordinātu reizinājumu. Š ī lieluma mērvienības ir naudas vienības, un tām atbilst taisnstūra laukums. Punktam A 1.a attēlā atbilst taisnstūra 0P 1 AQ 1 laukums, bet pieprasījumam, kas atrodas punktā B, atbilst naudas summa, kas vienāda ar taisnstūra 0P 2 BQ 2 laukumu. Kategorijai piepras ījums naudas izteiksm ē (dm), protams, piemīt noteikts ekonomisks saturs, proti – tas par āda, kādu naudas summu patērētājs ir gatavs samaks ā t , pērkot noteiktu preces daudzumu par noteiktu preces vienības cenu. 130 VADĪBAS ZIN ĀTNE J āatceras, ka, analoģiski pieprasījuma jēdzienam, lielums dm ir attiecināms uz noteiktu laika periodu. Pirmajā skatījumā kategorija dm ir nekas cits, kā jau zināmā kategorija – ie ņēmumi ( TR )2. Š ķietamā kategoriju identitāte ir saistīta ar to, ka formālā veidā abu kategoriju lielumi ir izteikti kā cenas un preces daudzuma reizinājums – P x Q . Tom ēr ir svarīgi norādīt, ka tās ir divas atšķirīgas kategorijas. Pirmkārt, atšķirības saturā. Analizējot pieprasījumu, dažu publik āciju autori uzsver, ka pieprasījums ir nevis pati pirkšana, bet gan pircēja nodomi, pirkšanas iespēja [5, 9 2 ]. Citiem v ārdiem, dm raksturo pircēja potenci ālos izdevumus pie katras noteiktas cenas no cenu kopuma, kas ir iekļauts konkrētā pieprasījuma skalā jeb kas ir attēlots pieprasījuma līknē. Savukārt TR atspoguļo preces pārdošanas un pirkšanas notikušo faktu. Skaidrs, ka ražot ājs jeb pārdevējs var runāt, piemēram, par plānoto TR , bet tas tikai apliecina, ka šī kategorija ir saistīta vispirms ar pārdevēja, nevis pircēja rīcību. J ānorāda, ka pētnieki parasti izmanto kategoriju TR , analizējot pieprasījuma elastīguma problēmu sakarā ar lieluma TR atšķirīgo reakciju uz izmaiņām preces cenā, pastāvot elastīgam, neelastīgam vai proporcionālam pieprasījumam. Š āda novirze laik ā, kad sākumā ir dm, bet pēc tam – T R jeb otra kategorija it kā seko aiz pirmās, arī liecina par divu kategoriju atšķirībām. Otrk ārt, TR un dm atšķirības neapšaubāmi izpaužas ar ī kvantitātē. 2. att . Tirgus l īdzsvars Market Equilibrium 2. attēlā, kur parādītas pieprasījuma (s) un piedāvājuma (d) līknes un tirgus līdzsvara punkts (E), redzam, ka pie vienādas cenas, piemēram, P2 , dm ir izteikts kā laukums 0P 2 KQ 3 . Vienlaikus T R lielums ir taisnstūra 0P 2 FQ 2 laukums. T ātad var izdarīt secin ājumu : ja piepras ītais daudzums pārsniedz piedāvāto daudzumu (mūsu gadījumā Q 3 > Q 2 ) jeb, kas ir viens un tas pats, pie jebkuras tirgus cenas P, kas ir mazāka nekā līdzsvara cena PE (ja P < P E), stājas spēkā nevienādība dm > TR . Tikai l īdzsvara punktā E, kur krustojas pieprasījuma un piedāvājuma līknes, pieprasījums naudas izteiksmē ir vienāds ar ieņēmumiem. T ātad vienādojums dm = TR kopā ar jau minēto s un d līkņu krustpunktu, pieprasījuma un piedāvājuma cenu vienlīdzību, kā arī ar pieprasītā un piedāvāta daudzuma vienlīdzību (punkts Q E) ir svarīgs tirgus līdzsvara situācijas raksturojums. Ja tirg ū iestājies līdzsvars, tad dm = TR un otrādi, ja spēkā ir dotais vienādojums – tirg ū ir līdzsvars. Vai jēdzienam TR ir saturs, ja runa ir par jebkuru punktu uz pieprasījuma līknes, kas atrodas augstāk virs punkta E? P ēc mūsu domām – n ē. Piemēram, V. Ivaš č u k s. Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija 131 aplūkojot līknes d nogriezni EA (skat. 2. attēlu), pastāvot cenai P1 punktā A, jēdziens TR zaudē jēgu. Šaj ā gadījumā ir jārunā tikai par pieprasījumu naudas izteiksmē. T ā punktam A atbilst dm, kas ir vienāds ar taisnstūra 0P 1 AQ 1 laukumu. Savukārt pie pārdevumu daudzuma Q 1 pārdevējs saņems TR , kas atbilst punktam Z un ir vienāds ar laukumu 0P 3 ZQ 1 . Form āli pierakstot, dm = P x Q d, kur Q d ir pieprasītais daudzums, bet TR = P x Q R , kur Q R ir faktiski pārdotais, realizētais (vai realizācijai plānotais) daudzums. Ja tirgus cena ir zem āka par līdzsvara cenu, Q d vienmēr būs lielāks par Q R . T ātad ir pamats apgalvot, ka ieņēmumi TR un pieprasījums naudas izteiksmē dm ir atšķirīgas kategorijas. J ēdziena dm izmantošana ļauj pilnveidot pieprasījuma analīzi, paplašina bāzi attiecīgo likumsakarību izpētei un nav pretrunā ar atzinumiem, kas tiek izmantoti pieprasījuma likumsakarību izpētē. Vienlaikus jāpiebilst, ka nebūtu pareizi pielīdzināt vai sajaukt pieprasījumu naudas izteiksmē ar pašu pieprasījuma jēdzienu. Apgalvojumā “ piepras ījums ir naudas summa, ko pat ērētā js ir gatavs samaks āt par zin āmu pre ču un pakalpojumu apjomu” pareizi būtu runāt nevis par d, bet gan par tā izpausmi naudā (dm) [1, 30 ]. Analizējot pieprasījuma likumsakarības, jāizdala pašu kategoriju piepras ījumu (d) un pieprasījuma divus raksturojumus: piepras ītais daudzums natur ālā izteiksm ē ( Q d) un piepras ījums naudas izteiksm ē (dm). Abi raksturojumi atbilst katram identificētam (ar noteiktām koordinātām) punktam uz vienas un tās pašas pieprasījuma līknes vai attiecīgai pieprasījuma skalas rindkopai. Pasvītrojot starpību starp izmaiņām pieprasījumā un pieprasītajā daudzumā, autori pamatoti atzīmē, ka ar pieprasījumu mēs saprotam visu pieprasījuma līkni [4, 1 1 ]. P ēc mūsu domām jebkuru pieprasījuma līkni kopumā ir iespējams raksturot ar noteikto lielumu naudas izteiksmē. To var apr ēķināt, saskaitot katram līknes identificētam punktam atbilstošo pieprasījumu naudas izteiksmē (dm). Šo kop ējo summu apzīmēsim ar Vd3 un nosauksim par pieprasījuma apjomu. Vispārējā veidā katras līknes pieprasījuma apjomu var izteikt šādi: Vd = ∑ = n i 1 dmi, (1) kur i = 1, ... , n n – punktu skaits uz l īknes Vienkāršā gadījumā, kad uz līknes ir tikai divi punkti, piemēram, A un B (skat. 1.a attēlu), līknes pieprasījuma apjoms grafiski izskatās kā taisnstūru 0P 1 AQ 1 un 0P 2 BQ 2 laukumu summa. Skaidrs, ka, mainoties cenai no P1 uz P2 un otrādi, šis lielums nemainās. Vienlaikus notiek izmaiņas pieprasītajā daudzumā, sākotnējā pieprasījuma punkta izvietošanā uz līknes un pieprasījumā naudas izteiksmē. Ja uz līknes starp punktiem A un B atzīmētu vēl kādu punktu, piemēram, C (skat. 1. b attēlu), tad šīs līknes Vd palielināsies par lielumu, kas ir vienāds ar laukumu 0P 3 CQ 3 . Jebkur ā gadījumā, mainoties cenai no P1 uz P2 un pieprasījumam attiecīgi pārvietojoties pa līkni d no punkta A uz B, pieprasījuma apjoma (Vd) nemainīgumu šajos apstākļos simbolizē tas, ka visas izmaiņas notiek tikai figūras 0P 1 ABQ 2 ietvaros. Teor ētiskie apsvērumi nevar būt pētījuma pašmērķis. Acīmredzami, ka pieprasījuma raksturojumi naudas izteiksmē pirkšanas un pārdošanas procesa dalībniekus interesē daudz lielākā mērā, nekā tā raksturojumi naturālajā jeb daudzuma izteiksmē. Pārdevēja gala mērķis tirgū nav pārdoto preču daudzums, bet 132 VADĪBAS ZIN ĀTNE gan naudā izteiktie rādītāji, proti – ie ņēmumi un peļņa. T āpēc mikroekonomikas pamatproblēmu analīzes stadijā, šajā gadījumā – p ētot pieprasījumu, loģiski būtu pievērst uzmanību naudā izteiktiem lielumiem. Kādus secinājumus var izdarīt pārdevējs un kādus lēmumus viņš pieņems, pamatojoties uz informāciju, ko sniedz pieprasījuma līkne? Liekas, ka atbilde b ūs vienkārša. Ievērojot, piemēram, 1. a attēla informāciju, pārdevējs piedāvās tirgū preces daudzumu Q 2 par cenu P2 , bet, ja preces cena būs P1 , tad piegādātās preces daudzums būs Q 1 . Vēl vienkāršāks būs pārdevēja lēmums, ievērojot 2. attēla sniegto informāciju: tirg ū jāpiedāvā preces daudzums Q E, kas būs realizējams bez liekām problēmām, nosakot cenu PE par preces vienību. Protams, nevar apgalvot, ka izdarītie secinājumi ir nepareizi. Bet diezin vai tie palīdzēs pieņemt lēmumu menedžerim, jo pirmaj ā atbildē nav noteiktības, proti, ir doti tikai iespējamo lēmumu varianti. Ta ču, kurš no tiem un kāpēc ir jāizvēlas? Otraj ā atbildē tikai konstatēts, ka būtu patīkami un vienkārši saimniekot, ja ir zināma līdzsvara cena un tirgus līdzsvara punkts. Bet kā to uzzināt? Pieprasījuma apjoms Vd pēc būtības ir katras līknes raksturojums, kas parāda summāro jeb kopējo, maksimāli iespējamo pieprasījumu naudas izteiksmē. Šis lielums ir vienkārši aprēķināms jebkurai pieprasījuma līknei (skalai), zinot noteikto punktu koordinātas uz līknes vai pieprasījuma funkcijas vienādojumu. Tas noz īmē, ka ir daudz iespēju plaši analizēt, modelēt un prognozēt Vd lielumu gan mācību procesā, gan praktisko uzdevumu risināšanā. Vienādojums (1) liecina, ka pieprasījuma apjoms Vd vienmēr ir lielāks, nekā šai līknei atbilstošs maksimālais pieprasījums naudas izteiksmē (max d m). T ātad, raksturojot pieprasījuma likumu un aplūkojot daž ādu faktoru ietekmi uz izmaiņām pieprasījumā, varam apgalvot, ka, mainoties cenai, mainās: • pieprasītais preces daudzums (Q d); • pieprasījums naudas izteiksmē (dm) – šis lielums ir nemain īgs, ja pieprasījumam ir proporcionāls elastīgums. Nemainīgs paliek: • pieprasījuma līknes (d) izvietojums; • pieprasījuma apjoms (Vd). Turpret ī izmaiņas pieprasījumā, kas saistītas ar ārpuscenas faktoru ietekmi, nozīmē izmaiņas: • pieprasītajā daudzumā ( Q d); • pieprasījumā naudas izteiksmē (dm); • pieprasījuma līknes (d) izvietojumā ; • pieprasījuma apjomā (Vd). Vienlaikus jāatzīmē, ka, pēc mūsu domām, būtu lietderīgi atteikties no apzīmējumiem piepras ījuma apjoms, piepras ījuma lielums vai p ārdošanas apjoms gadījumos, kad runa ir par pieprasījuma daudzumu, kas bieži vien sastopams ekonomiskajā literatūrā [2, 1 7 ; 1, 31 ]. J ēdziena Vd teorētiskā nozīme saistīta ar dziļāku pieprasījuma raksturojumu. Bet arī praktiska Vd rādītāja pielietošana nav apšaubāma. Vai varam iedomāties pārdevēju, kas negribētu zināt, kāds ir viņa pārdodamo preču potenciālais pieprasījums naudas izteiksmē? Citiem v ārdiem sakot, pārdevēja rīcība nepārprotami ir atkarīga no tā, kādu naudas summu pircējs ir gatavs samaksāt par konkrētu preci noteiktā laika periodā, pērkot šo preci daž ādā daudzumā par daž ādām cenām. V. Ivaš č u k s. Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija 133 Pirmajā skatījumā varētu likties, ka minētā naudas summa ir patērētāja ienākums jeb budžets. Ir skaidrs, ka, past āvot noteiktām cenām, patērētājs var atļauties iegādāties tik daudz preču, cik ļauj viņa rīcībā esošā naudas summa. Rodas jautājums, vai patērētāja budžetu var nov ērtēt, pamatojoties uz pieprasījuma līkni? J ādomā, ka kategoriju Vd un dm izmantošana tādu iespēju dos. Un atkal pievērsīsimies elementāras pieprasījuma līknes analīzei, pieņemot, ka uz līknes ir identificēti tikai divi punkti, kuriem ir skaitliski izteiktas koordinātas (skat. 3. attēlu). Šaj ā gadījumā mēs pieņemam, ka līknes raksturs jeb citas līknes koordinātas starp punktiem A un B nav zināmas, un vienkāršības labad savienojam punktus ar taisnu līniju. T ādi nogriež ņi faktiski veido jebkuru pieprasījuma līkni. Līkne, kas parādīta 3. attēlā, ļauj apgalvot, ka: • pircējs ir gatavs nopirkt 2 preces vienības par cenu 5 Ls/gab.; • pircējs vēlēsies nopirkt 6 preces vien ības, ja cena būs 3 Ls/gab. 3. att . Pieprasījuma līkne ar diviem punktiem Demand Curve with Two Points T ālākās mūsu pārdomas lielā mērā būs atkarīgas no tā, kādus saikļus izvēlēsimies starp diviem iepriekšējā teikumā izteiktajiem apgalvojumiem – un jeb vai. Mūsu pircējs rīkojas pēc principa: 2 vien ības par 5 Ls vai 6 vien ības par 3 Ls. Vai arī viņš ir gatavs nopirkt: 2 vien ības par 5 Ls un 6 vien ības par 3 Ls. Citiem vārdiem, vai punkti A un B uz taisnes 3. attēlā pārstāv alternatīvas, kas izslēdz viena otru, vai arī, raugoties no pārdevēja viedokļa, pastāv iespēja segt vienlaikus abus punktus, proti – apmierin āt pieprasījumu gan punktā A, gan punktā B. Acīmredzot situācijas skaidrošana ir saistīta ar nepieciešamību papildus ievērot daudzus faktorus un nosacījumus. Protams, ka jārēķinās ar to, kādu naudas summu pircējs ir gatavs iztērēt, pērkot preci. Ta ču šīs summas lielums mums nav zināms. Toties pirc ēja gatav ība, v ēlmes un sp ē ja pirkt , pēc pieprasījuma definējuma, neapšaubāmi piemīt gan punktam A, gan punktam B 3. attēlā. Pēc mūsu domām nav pamata noliegt, ka pircējs šajā gadījumā ir gatavs nopirkt gan 2, gan 6 preces vien ības par daž ādām cenām (5 Ls/gab. un 3 Ls/gab.) ar nosac ījumu, ka to atļauj viņa ienākumi (I) jeb budžets. Apgalvojums st ājas spēkā, ja runa ir par individuālo pieprasījumu. Vēl vairāk tas attiecas uz tirgus pieprasījumu, jo šajā gadījumā daži pat ērētāji daž ādi vērtē preci. Pieprasījuma līkne šeit ir saistīta ar patērētāju kopuma noslāņošanos atkarībā no ienākumiem [3 , 46 ]. Tagad m ēģināsim izmantot jēdzienus dm un Vd, lai novērtētu mūsu pircēja iespējas un, izmatojot zināmo pieprasījuma līkni, nodrošinātu ar papildu informāciju pārdevēju, kas dos iespēju pamatot viņa lēmumu un rīcību. Pieprasījums naudas 134 VADĪBAS ZIN ĀTNE izteiksmē punktā A (3. attēls) būs: d mA = 5 Ls/vien. x 2 vien. = 10 Ls. Savuk ārt punktā B tas būs: d mB = 3 Ls/vien. x 6 vien. = 18Ls. No tā var secināt, ka: • patērētāja rīcībā ir vismaz 10 Ls, citādi viņš nevar sasniegt punktu A ; • dotās pieprasījuma līknes pastāvēšanas nosacījums ir pircēja ienākumi (I) jeb budžets, kas ir ne maz āks par 18 Ls. Ja šis nosac ījums netiks izpildīts, patērētājs nevarēs sasniegt punktu B. T ātad nav grūti pārliecināties, ka jebkuru pieprasījuma līknes (skalas) pastāvēšanas nosacījumu var izteikt šādi: max dm ≤ I (2) Nevienādībā (2) mēs varam izvairīties no vienādības zīmes, pamatojoties uz sekojošiem apgalvojumiem. Pirmk ārt, ir loģiski pieņemt, ka diezin vai pircējs ir gatavs visu viņa rīcībā esošo naudu iztērēt vienīgās preces pirkšanai. Mēs taču analizējam racionāla patērētāja rīcību! Otrk ārt, no iepriekš teiktā izriet, ka patērētāja budžeta l īnija, kur uz horizont ālās ass atzīmēsim aplūkoto preci Z , bet uz vertikālās ass – visu p ārējo preču kopumu, kuru apzīmēsim ar Y , veidos slīpu līniju: 0〉= Y z P P OZ OY . Citiem vārdiem, budžeta l īnija nesakrīt ar horizont ālo asi. Trešk ārt, pieņemsim, ka pieprasījuma līknei AB (3. attēls) atbilst noteikts budžets (I), kura lielums ir fiksēts I = max d m. Jebkuras citas (iz ņemot I) ārpuscenas faktoru izmaiņas var izraisīt sākotnējā pieprasījuma izmaiņas. Līknes AB (3. attēls) pārvietošanās pa kreisi, t. i., pieprasījuma samazināšanās gadījumā, nedod papildu informāciju par sākotnējā budžeta lielumu. Toties l īknes AB pārvietošanās pa labi nozīmēs, ka pie katra cenas līmeņa palielināsies pieprasītais daudzums un attiecīgi arī dm lielums. Jaunai pieprasījuma līknei veidosies jauns max d m1 > max d m0 . Tas nav iesp ējams, ja I = max d m0, bet ir iespējams , ja I > max d m0 . No tā izriet, ka pieprasījums naudas izteiksmē (dmi) un attiecīgi (Vd) var palielināties arī bez izmaiņām ienākumā (I). Šie apgalvojumi pamato secinājumu: pat ērētāja budžets ( I), kas atbilst dotajai pieprasījuma līknei (skalai), vienmēr ir lielāks nekā maksimālais šīs līknes pieprasījums naudas izteiksmē (max d m). To izsaka š ādi: I > max d m (3) Nevienādība (3) faktiski ir katrai pieprasījuma līknei atbilstoša noteikta ienākuma jeb budžeta zem ākā robeža. Turkl āt tās augšējā robeža paliek atkl āta. T ālāk aplūkosim 1. tabulas un 4. attēla datus. 1. tabula Pieprasījuma apjoms Volume of Demand 1 2 3 Cena (P), Ls Pieprasītais daudzums (Q), vien. Pieprasījums naudas izteiksmē (dm), Ls 1. 4 10 40 2. 3 12 36 3. 2 15 30 4. Q Σ = 37 Vd = 76 V. Ivaš č u k s. Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija 135 1. tabulas dati parāda katram cenu līmenim atbilstošus pieprasījuma lielumus naudas izteiksmē (3. ailē), kā arī kopējo (4. rindā) pieprasīto preču daudzumu ( Q Σ) un pieprasījuma apjomu (V d). 4. att . Pieprasījuma līkne Demand Curve Pieņemsim, ka esam pārdevēja lomā. Kā rīkosimies, izmantojot pieprasījuma līkni (4. attēls) un 1. tabulas datus? Lo ģiski būtu vispirms (saskaņā ar piedāvājuma likumu) piegādāt tirgū 10 preces vienības un pārdot tās par 4 Ls/vien. Bet, atceroties, ka patērētāja ienākumi ir lielāki par maksimālo šīs līknes pieprasījumu naudas izteiksmē (I > max d m), proti – punkts A (4. attēlā) ir jau „ sl ē gts” un atkal valda pilnīga saskaņa ar piedāvājuma likumu (jo augstākā palikusī cena tagad ir 3 Ls/vien.), p ārdevējs meklē iespēju piedāvāt vēl 12 preces vienības par cenu 3 Ls/vien. Var apgalvot, ka p ēc tam pārdevējs ir motivēts palielināt pārdošanas apjomu vēl par 15 vienībām, pārdodot katru par 2 Ls. Šaj ā gadījumā dotās preces tirgū viņš var maksimalizēt savus ieņēmumus, t. i., sasniegt priekš dotās pieprasījuma līknes maksimālus ieņēmumus (TR max ). Maksimalizācijas situāciju var izteikt šādi: TR max = V d = im n i d∑ =1 , (4), kur Vd – piepras ījuma apjoms dmi – piepras ījums naudas izteiksmē, kas atbilst katram cenas līmenim i ... n – cenu l īmeņu skaits līknē Vienādojumu (4) var interpretēt arī kā pilnīga līdzsvara stāvokli tirgū (EΣ), kuru raksturo noteikta pieprasījuma līkne, proti – pirc ējam izdevās pilnā mērā realizēt savu pirktspējīgo pieprasījumu, jo viņa pieprasījums ir pilnīgi apmierināts. No otras puses, pārdevējs realizēja šajā tirgū maksimāli iespējamo preces daudzumu un saņēma maksimāli iespējamos ieņēmumus. T āds pilnīgs līdzsvars atšķiras no tradicionālā līdzsvara interpretācijas (piemēram, punkts E 2. attēlā) ar to, ka šajā gadījumā līdzsvara punkts it kā secīgi ceļo, pārvietojas pa pieprasījuma līkni starp šīs līknes identificētajiem punktiem. Vienādojums (4) ir spēkā arī gadījumā, kad tiek aplūkots vienīgais pieprasījuma līknes punkts – l īdzsvara punkts E. Šaj ā gadījumā vienādojums pieņems jaunu veidolu: TR = V dE = d mE = P E x Q E ( 5 ) Minēto kategoriju dm un Vd izmantošana dod iespēju citādi palūkoties, piemēram, uz deficīta problēmu, proti – uz situ āciju, kurā vērojams pieprasītā daudzuma pārpalikums. T āda situācija veidojas, ja cena P1 < P E (skat. 2. attēlu). Pieprasījums šeit atrodas uz pieprasījuma līknes punktā K , bet piedāvājums – punkt ā 136 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE F, pieprasītais daudzums ir Q 3 , bet piedāvātais daudzums – Q 2 . Starpība ( Q 3 – Q 2 ) parāda pieprasītā daudzuma pārpalikumu virs piedāvātā daudzuma. Turkl āt minētā starpība atrodas uz Q ass nevis starp divām līknēm (mūsu gadījumā nogrieznis FK ), kā to bieži interpret ē ekonomiskajā literatūrā [2, 2 1 ], kas, p ēc mūsu domām, nav pietiekami korekti. Mēģināsim aplūkot šo situāciju, izmantojot 2. attēla fragmentu, bet neievērosim līkņu d un s atzarus virs punkta E. Savukārt cenām un daudzumam piešķirsim skaitliskus lielumus (skat. 5. attēlu). Pieņemsim, ka pie līdzsvara cenas PE = 4 Ls/vien. tirgus cena ir 3 Ls/vien. T ālāk atradīsim pieprasījuma līknes nogriež ņa EK pieprasījuma apjomu Vd. Tas b ūs pieprasījums naudas izteiksmē punktā E (dmE) plus pieprasījums naudas izteiksmē punktā K (dmK ) . 5. att . Pieprasījuma pārpalikums (deficīts) Shortage T ātad Vd = d me + d mk , vai arī skaitļos: Vd = (4 x 6) + (3 x 7) = 45 . Tirgus ir gatavs apg ūt kopā 13 preces vienības, ko apliecina pircēja vēlme un gatav ība pirkt punktos E un K , pieņemot, ka to atļauj viņa ienākumi (I). (No iepriekš teiktā mēs skaidri zinām, ka I > 24 Ls .) Lietojot analoģisku pieeju pārdevēja raksturojumam, varam apgalvot: ja preces cena ir 3 Ls/vien., p ārdevējs piedāvās tikai 5 šīs preces vienības. Tas noz īmē, ka pieprasītās preces daudzuma pārpalikums (deficīts) dotajā tirgū, ja cena ir 3 Ls/vien., b ūs: 13 – 5 = 8 vien ības. Preces cenas paaugstināšana līdz līdzsvara cenai motivēs pārdevēju piedāvāt vēl 6 preces vien ības, pārdodot tās par 4 Ls/vien. T ādējādi pieaugs piedāvātās preces daudzums (Q S ) un vienlaikus samazināsies pieprasītās preces daudzums ( Q d). Bet sākotnējais pieprasījums un tā apjoms Vd nesamazināsies! No s ākotnēji pieprasītām 13 preces vienībām par kopējo summu 45 Ls patērētājs saņēma 11 vienības (5 x 3 Ls/vien. + 6 x 4 Ls/vien.) par summu 39 Ls. T ālākie notikumi tirgū, pēc mūsu domām, būs atkarīgi no tā, kā attīstīsies dotā situācija. Ja p ārdevējs, izmantojot izdevību, palielinās cenu, kas kļūs lielāka par līdzsvara cenu, pieprasījuma līkne nobīdīsies uz augšu pa labi, un mēs aplūkosim p ārdevēja tirgu. Ja p ārdevējs sapratīs, ka šajā tirgū neiztērētie 6 Ls (45 – 39) var aiziet uz citas preces tirgu, viņš mēģinās to nepieļaut un meklēs iespēju papildus piegādāt 2 šīs preces vienības, pārdodot par 3 Ls/vien. Šaj ā gadījumā mēs analizējam pirc ē ja tirgu, kurā notiks piedāvājuma līknes nobīde uz leju pa labi, proti – p ārdevējs pielāgojas situācijai, lai pilnībā izmantotu sākotnēji pastāvošo tirgu Vd un maksimalizētu savus ienākumus. Dažas rakst ā analizētās parādības ir zināmas un ekonomiskajā literatūrā atspoguļotas. T ā, piemēram, raksturojot nepilnīgas konkurences tirgu, parasti apskata situāciju, kurā pārdevējs palielina piedāvātās preces daudzumu, vienlaikus V. Ivaš č u k s. Pieprasījuma likuma un ar to saistīto kategoriju interpretācija 137 samazinot cenu. Un tas nav saistīts ar pieņēmumu par patērētāja budžeta ierobežojumiem. J ādomā, ka šī parādība pietiekami bieži izpaužas ar ī citos mūsdienu tirgus ekonomikas sektoros, kas ir tuvāki pilnīgas konkurences tirgum. Turkl āt arī Latvijā aizvien straujāk veidojas pirc ē ja tirgus. Kategoriju kopuma analīzē, kurā tiek izmantoti pieprasījuma un piedāvājuma likumi, ir lietderīgi iekļaut un plašāk lietot jēdzienus, kas raksturo šo likumu izpausmi naudas formā. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 dm – demand in money units, or value of demand (angļu val.) 2 TR – total revenue (angļu val.) 3 Vd – volume of demand (angļu val.) LITERAT ŪRA 1. Gods U. Mikroekonomika. I daļa. – R īga: Biznesa Augstskola Tur ība, 2000. 2. Nešpors V., Ruperte I., Saulītis J. Mikroekonomika. Dr. V. Nešpora redakcijā. – R īga: Kamene, 2000. 3. Škapars R. Mikroekonomika . – R īga: LU, 2001. 4. Самуэльсон П. Экономика, т. II. – М.: НПО « Алгон», 1993. 5. Экономическая теория. Под редакцией проф. В. Камаева. – М.: « ВЛАДОС », 2003. The Interpretation of Law of Demand and Related Categories Summar y The article argues that in case of anal yzing the law of demand it is useful to apply the categories which characterize th e value of demand. Any demand curve’s point which has identifications corresponds with determined amount of money; it is the value of demand or demand in money units. It is shown that there is distinguishing between this amount and total revenue. In its turn for each demand curve can be calculated determined volume of demand which characterizes the stated goods market. There are no changes in volume of demand, if there are no changes in demand. The characteristics of demand in value form can be used for the evaluation of customer’s budget, making decisions about quantity supplied in cases of theoretical analysis as well, as in practical business. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 138.–145. lpp. Maksā jumu sist ēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā Assessment of Payment Systems Elements in Modern Economics Dace Kauž ēna1 Latvijas Banka Kr. Valdemāra iela 2a, Rīga, LV-1050 E-pasts: Dace.Kauzena@bank.lv Problēmraksta mērķis ir apzināt maksājumu sistēmas nozīmi tautsaimniecības attīstībā. Raksta gaitā autore novērtē daž ādu maksājumu sistēmas elementu ietekmi pieprasījuma depozītu apjoma izmaiņās un secina, ka klientu izvēle attiecībā uz maksāšanas un norēķinu līdzekļiem, ir jāņem vērā, pētot minēto likvīdo depozītu svārstības. Rakstā galvenokārt izmantota maksājumu statistika, kas ir pieejama pateicoties Eiropas Centr ālās bankas ikgadējiem statistikas izdevumiem maksājumu sistēmu jomā [10]. Atslēgvārdi: maksājumu sistēma, norēķinu līdzekļi, maksāšanas līdzekļi, pieprasījuma depozīti, naudas aprites ātrums. Key words: payment system, settlement media, payment instruments, overnight deposits, velocity of money. Maksājumu sist ēma un tās sastāvdaļas Maksājumu sistēma – k ā ekonomisks jēdziens, līdz ar to arī tautsaimniecības attīstību raksturojoša sastāvdaļa, ir parādījies salīdzinoši nesen. Autore to skaidro galvenokārt ar to, ka, attīstoties tehnolo ģijai, radās iespēja efektivizēt norēķinus, attiecīgi veicot šajās sistēmās apstrādāto maksājumu uzskaiti. Līdz ar to maksājumu uzskaites iespējas ļauj tuvāk pētīt šo objektu mijiedarbību ar citiem tautsaimniecības rādītājiem. Tom ēr maksājumu sistēmu nevajadzētu uzskatīt tikai par tehnolo ģisku vienību jeb vienošanos izmantot kādu konkrētu informācijas sistēmu. Maksājumu sistēma parādās arī skaidrās naudas darījumos veikalā, iegādājoties sadzīves preces. Vēl pirms datoru tehnolo ģiju ekspansijas, piemēram, ASV, nodibinot centrālo banku, jau kopš 1913. gada [5] sekm īgi darbojas čeku sistēma, kas mūsdienās ir papildināta arī ar citu maksāšanas līdzekļu sistēmām. Maksājumu sistēma parasti tiek asociēta ar valsti, kurā tā darbojas, neizdalot tās klientu rezidences pazīmi. Valsts maksājumu sistēmu veido gan tehnolo ģiski organizētās norēķinu sistēmas, kur norēķins tiek veikts bezskaidrā naudā, gan iedzīvotāju tiešie norēķini skaidrā naudā. Savukārt liela apjoma darījumi ir pamatā svarīgākajām norēķinu sistēmām valstī. Liela apjoma sistēmas raksturīgas ar to, ka tām ir ierobežots skaits tiešo dal ībnieku, paaugstināti tehnolo ģiskās drošības pasākumi un to izmanto tikai liela apjoma vai steidzamu maksājumu norēķiniem. Maksājumu sistēmu kvalitātes galvenais kritērijs ir sistēmātiski, risku ierobežojuši D. Kauž ēna. Maksājumu sistēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā 139 pasākumi, kurus nodrošina sistēmu pārvaldītājs. Šie pas ākumi daž ādām sistēmām var atšķirties, t. i. liela apjoma maksājumu sistēmām un neliela apjoma maksājumu sistēmām. Šeit nov ērtējumu papildinošs rādītājs ir sistēmas norēķinu aģents, kur parasti svarīgām sistēmām – t ā ir centrālā banka. norēķins: Maksājumu sistēma 1) tiešais (veikalā, DUSā, u.tml.) skaidrā naudā 2) sistēmā (bankā, izmantojot maksājumu karti, u.tml.) bezskaidrā naudā maksājums: kā naudas apmaiņas funkcija 1. att . Maksājumu sistēmas galvenās sastāvdaļas Core Elements of the Payment System Naudas teoriju skatījumā, maksājumu sistēma ir naudas apmaiņas funkcijas praktiskais instruments. Iedzīvotājs, uzsākot kādu maksājumu, kļūst par maksājumu sistēmas dalībnieku. Katrs maksājums ir neliela maksājumu sistēmas sastāvdaļa, un summāri valstī veiktie maksājumi veido nacionālās maksājumu sistēmas apgrozījumu. Maksājums ir darījumu finansiālā puse, savukārt norēķina veids, ir šo maksājumu sasaiste ar maksājumu sistēmu. Izmaiņas maksājumu sistēmas kvalitātē raksturo norēķinu veidu izmaiņas. Kā jau autore atzīmēja, tiešo naudas norēķinu skaita ziņā ir vairāk. Š ādi maksājumi no vienas puses tiek raksturoti kā pievilcīgi, jo ir pilnīgi anonīmi [3, 7 ] un t ūlītēji pabeidz darījumu. Tom ēr ir pētījumi, kuros tos dēvē par neefektīviem [4]. T āpēc valstis, kurās ir pietiekoši attīstīta tehnolo ģiskā infrastruktūra, plaši izmanto sistēmas, kas piedāvā kā norēķinu līdzekļi izmantot bezskaidro naudu. T āpat – maks ājumu sistēmu kvalitāti raksturo maksāšanas līdzekļi un maksājumu sistēmu modernizācijas līmenis. 1 .1 . Norēķinu līdzek ļi Viens no maksājumu sistēmas kvalitātes rādītājiem ir norēķinu metodes izvēle, t. i., vai iedzīvotāji dod priekšroku skaidrās naudas darījumiem vai norēķiniem bezskaidrā naudā bankās. Nepastāvot precīzai uzskaitei par iedzīvotāju savstarpējiem maksājumiem skaidrā naudā, kā situāciju raksturojošs rādītājs tiek izmantota proporcija starp skaidrās naudas un pieprasījuma depozītu atlikumiem noteikta perioda beigās (skat. 2. att.). 2003. gada beigās šo proporciju raksturo 62,2% piepras ījuma depozītu un 37,8% skaidr ās naudas atlikumi iedzīvotāju rīcībā, 140 VADĪBAS ZIN ĀTNE t. i., ārpus banku kasēm. Skaidrā nauda un pieprasījuma depozīti ir naudas līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai veiktu maksājumu norēķinu. Lai veicinātu struktūras procentu izmaiņas par labu bezskaidrai naudai, kuru norēķinos raksturo pieprasījuma depozīti2, kredītiestādes parasti izmanto daž ādas sviras, kas ietekmē iedzīvotāju izvēli. Visplašāk izmantotā ir daž ādu modernu maksāšanas līdzekļu, piemēram, maksājumu karšu, internetbankas reklamēšana. Skaidr ās naudas un piepras ījuma depoz ītu attiec ība A v ots : Latv ijas Banka, 2004 0% 20% 40% 60% 80% 100% 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Skaidr ā nauda, m ilj. latu Piepr as ījuma noguld ījumi, milj. latu 2. att . Norēķinu līdzekļi Latvijā Settlement Media in Latvia Maks āšanas darījumu skaits uz 1 iedzīvotāju A v ots : LRCSP, Latv ijas Banka, 2004 0 5 10 15 20 25 1999 2000 2001 2002 2003 Kr ed īta p ār v edumi Kar š u dar ījumi Pas ta maks ājumi Sk. naudas iem./iz m. 3. att . Maksāšanas līdzekļi Latvijā Payment Instruments in Latvia D. Kauž ēna. Maksājumu sistēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā 141 1 .2 . Maksāšanas l īdzek ļi Nākamais maksājumu sistēmas attīstības novērtējuma elements ir pēc iespējas efektīvāku maksāšanas līdzekļu izvēle. Maksāšanas līdzekļu veids ir cieši saistīts ar norēķinu līdzekļu veidu. Piemēram, norēķins ar tradicionālo, t. i., maksājumu karti, neņemot vērā potenciāli iespējamo elektroniskās naudas funkciju, ir iespējams, ja maksājumu kartes turētājam ir pieejams norēķinu konts bankā. Maksājumi, kas tiek veikti, izmantojot karti kā maksāšanas līdzekli, ir norēķināti ar klienta pieprasījuma depozītiem un nevar tikt norēķināti ar skaidro naudu kā norēķina līdzekli. Par moderniem maksāšanas līdzekļiem uzskata kredīta pārvedumus, kas veikti internetbankā, telefonbankā, tai skaitā mobilajā bankā, tiešā debeta pakalpojumus, regulāros maksājumus; pašreiz Latvij ā visstraujāk augošs ir darījums ar maksājumu kartēm (skat. 3. att.). Kopš 1999. gada tiešā debeta darījumi uz 1 iedzīvotāju pieauga 34,9 reizes, modernie kredīta pārvedumi – 2,4 reizes un karšu dar ījumi (pirkumi tirdzniecības vietās, kredīta pārvedumi bankomātos un skaidrās naudas izmaksas no bankomātiem) – 5,8 reizes. Nosauktie maks āšanas līdzekļi kā norēķina līdzekļus izmanto bezskaidrās naudas likvīdāko daļu – piepras ījuma depozītus. Mazāk moderno maksāšanas līdzekļu daļu veido skaidrās naudas darījumi, čeki. Čeku maksājumi kā maksāšanas līdzeklis galvenokārt ir saglabājušies konkrētu valstu tradīciju dēļ. Latvijai tas ir ļoti minimāli raksturīgs instruments. Nacionālās vai ārvalstu valūtas izmantošanas biežums dar ījumos ir uzticības rādītājs vienai vai otrai valūtai [6] un šaj ā rakstā netiek analizēts. 1 .3 . Tehnolo ģiskais aspekts Kā pēdējo teorētisko maksājumu sistēmas kvalitātes rādītāju jānorāda efektīvu norēķinu sistēmu piedāvājums valstī. Kopš savas darbības atjaunošanas Latvijas Banka dod iespēju bankām veikt gan klientu, gan starpbanku norēķinus nacionālajā valūtā, izmantojot abu veidu norēķinu sistēmas centrālajā bankā [1, 3 2 ]. Īpaši jāatzīmē 2000. gadā 8. septembrī ieviestā reālā laika starpbanku automatizētā norēķinu sistēma SAMS, kas paredzēta liela apjoma vai steidzamiem darījumiem. Š āda sistēma ir teicams rādītājs valsts maksājumu sistēmas profilā, jo nepieciešamības gadījumā jebkurš darījums var notikt sekunžu laik ā. Nelielu klientu maksājumu norēķiniem parasti tiek izmantotas klīringa sistēmas, ar kuru palīdzību ir atrisināta daudzskaitlīgo nelielu maksājumu norēķina efektivitātes problēma – sistēma aprēķina dalībnieku savstarpējo saistību pozīcijas un veic to norēķinu. Valstu maksājumu sistēmu tehnolo ģiju salīdzināšanai parasti izmanto indikatorus [8, 6 ], kas nor āda, cik dienās vai arī cik reizes gadā šādās sistēmas aprit iekšzemes kopprodukta apjoms (skat. 4. att.). 4. attēlā varam novērot, ka Eiropas valstu sist ēmām, sasniedzot vidēji 20,000 mljrd. eiro lielu apgrozījumu 2001. gadā, IKP aprites ātrums vairs būtiski neietekmējas no sistēmu apgrozījuma, t. i., aprites ātrums sasniedz savu piesātinājuma punktu (vidēji 75 reizes gadā) pie nosauktā sistēmu apgrozījuma lieluma. Latvijā 2003. gadā galvenās maksājumu sistēmas IKP apritēja 38 dienās. 142 VADĪBAS ZIN ĀTNE IKP aprites ātrums Eiropas valstu galvenaj ās maksājumu sistēmās 2001. gad ā A vot s : Blue Book s , ECB , 2003 0 25 50 75 100 0 20 000 40 000 60 000 80 000 100 000 120 000 140 000 Mak s āj um u sis t ēm u apgroz īj um s , m il jr. eiro IKP aprites ātrums maks ājumu sist ēm ās, reizes gad ā 4. att . IKP aprites ātrums Eiropas valstu galvenaj ās maksājumu sistēmās 2001. gadā Ratio of European Main Payment Systems Turnover to GDP in 2001 Maksājumu sist ēmas ietekmes novērtējums naudas agreg ātos Problēmraksta eksperimentālo daļu veido autores izvirzītās hipot ēzes par daž ādu maksājumu sistēmas elementu savstarpējo ietekmi: 1) apl ūkojot maksāšanas līdzekļu ietekmi naudas agregātu izmaiņās; 2) maks ājumu sistēmu ietekmi naudas agregātu izmaiņās. Abas sakarību ciešuma pārbaudes ir veidotas ar nolūku apzināt, vai sistēmu un maksāšanas līdzekļu apgrozījuma pieaugums var būtiski izmainīt pieprasījuma depozītu apjoma izmaiņas. Veicot maksāšanas un norēķinu līdzekļu sakarību ciešuma pārbaudi, aprēķinos tiek izmantota to maksājumu statistika, kas tiek veikti, izmantojot sistēmu norēķinu, tātad – kuru nor ēķinos tiek izmantota bezskaidrā nauda, t. i., pieprasījuma depozīti. Izmantojot standartprogrammu nodrošinājumu, iegūtie sakarību ciešuma pamatrādītāji ļauj secināt, ka 90,8% no nor ēķinu līdzekļu variācijas izskaidro variācija maksāšanas līdzekļu apjomos. Aplūkojot iegūto vienkāršās regresijas līkni (skat. 5. att.), jānorāda, ka, piemēram, 1998. gada 1. pusgada beigās vidēji pusi no norēķinu līdzekļiem ietekmē maksāšanas līdzekļu apgrozījums, savukārt 2003. gada beigās, šī ietekme bija vidēji 80,0%. Savukārt, maksājumu sistēmu apgrozījuma un norēķinu līdzekļu sakarību ciešuma pārbaudē kā faktoriālā pazīme tika ņemts elektroniskā klīringa un reālā laika norēķinu sistēmas apgrozījums un rezultatīvā pazīme – piepras ījuma depozīti centrālajā bankā, jo norēķins notiek banku sistēmu kontos centrālās bankas naudā. Šaj ā gadījumā 77,1% nor ēķinu līdzekļu variācijas var izskaidrot ar sistēmu apgrozījumu. Procentuālo lielumu skaidro arī obligāto prasību nosacījumi, kas būtiski ietekmē banku norēķinu līdzekļu apjomu sistēmu kontos. D. Kauž ēna. Maksājumu sistēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā 143 5. att . Maksāšanas un norēķinu līdzekļi Payment Instruments and Settlement Media Skaidrās naudas un pieprasījumu depozītu proporcijas ir jāturpina apsekot laikā, un šobrīd autore var secināt, ka maksāšanas līdzekļu apgrozījumu var vērtēt kā būtisku faktoru pieprasījumu depozītu potenciālā apjoma noteikšanā. Pieprasījuma depoz ītu aprites ātrums Latvij ā un ārvalstīs Raksta noslēdzošā daļa ietver skatījumu uz daž ādu valstu pieprasījuma depozītu (kā bezskaidras naudas masas likvīdākās daļas) aprites ātrumu Latvijā un ārvalstīs. Piepras ījuma noguld ījumu aprites ātrums Eiropas valst īs 2001. gad ā A vot s : Blue Book s , ECB , 2003 0 50 100 150 200 250 300 350 0 200 400 600 800 1 000 1 200 1 400 P i epras īj um a nogul d īj um i , m il j r. eiro Piepras ījumu noguld ījumu aprites ātrums, reizes gad ā 6. att . Pieprasījuma noguldījumu aprites ātrums Eiropas valst īs 2001. gadā Velocity of Overnight Deposits in European Countries in 2001 144 VADĪBAS ZIN ĀTNE Izmantojot naudas kvantitātes teorijas formulas [7, 13 5 ], autore veic pieprasījuma depozītu (kā norēķinu līdzekļu) aprites ātruma aprēķinu, pārformulējot kvantitātes vienādojumu sekojoši: OD × V = PI, [1] kur OD – piepras ījuma noguldījumi (overnight deposits) ; V – naudas aprites ātrums (velocity) ; PI – maks āšanas līdzekļu apgrozījums (value of payment instruments) . 1. formula precizē aprites ātrumu naudai, kas iziet caur sistēmām, nevis kopējo, kas iziet gan caur sistēmām, gan caur tiešajiem skaidrās naudas norēķiniem (skat. 1. att.). Š āds rādītājs ir precīzāks, jo parasti pēdējo novērtē, izmantojot IKP, nevis klasiskajai formulai nepieciešamo visu transakciju skaitu un apjomu. 2001. gadā šis rādītājs Latvijā bija 174 reizes, salīdzinot ar 86 k ā vidējo rādītāju Eiropas valst īs. T ādā veidā tiek piedāvāta iespēja skaitliski precīzāk noteikt ātrumu noteiktai naudas masas daļai. Š āds rādītājs palīdz salīdzināt valstis pēc tā, cik reizes apgrozās bezskaidrā nauda, lai veiktu darījumus, kuru norēķins ir veikts šajā naudā. Lielākā daļa Eiropas valstu (skat. 6. att.) šis aprites ātrums pārsniedz 50 reizes gadā. Autore izvirza šo problēmu diskusijai un salīdzināšanai ar kopējo naudas masas aprites ātrumu. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Problēmrakstā sniegtais autores viedoklis nav jāuzskata par Latvijas Bankas oficiālo viedokli. 2 Saistības, kas kredītiestādei jāizpilda bez iepriekšēja brīdinājuma vai kuru brīdinājuma termiņš ir 24 stundas vai viena darbadiena, uzskatāmas par pieprasījuma saistībām. Analogi šis nosacījums attiecināms uz kredītiestādes prasībām [9]. LITERAT ŪRA 1. Finanšu stabilit ātes p ārskats . – R.: Latvijas Banka, 2003, 39 lpp. 2. Latvijas maks ājumu sist ēmas p ārraudz ī ba . –R.: Latvijas Bank a, 2001, 23 lpp. 3. Heli Paunonen, Hanna Jyrkonen. Cash usage in Finland – how much can be explained? – Helsinki: Bank of Finland, 2002, p. 34. 4. Cash Working Group . Findings and Recommendations . – EPC, 2003, p. 9. 5. Federal Reserve Act , chapter 6, 38 Stat. 251 (1913) (codified at 12 USC §§221 et seq.). 6. Cornelia Holthausen, Cyril Monnet. Money and Payments: a modern perspective . – Frankfurt a. Main: ECB, 2003, p. 55. 7. Gregory Mankiw. Macroeconomics . – NY: Harvard University, Worth Publishers, 1997, p. 531. 8. David Sheppard. Payment Systems . – London: Bank of England, 1996, p. 53. 9. Kred ītiest āžu m ēneša bilances p ārskata un pielikumu sagatavošanas noteikumi . – R.: Latvijas Banka, 2001. /www.bank.lv 10. E CB Blue Books on Payment and securities set tlement systems in the European Union /www.ecb.org D. Kauž ēna. Maksājumu sistēmas elementu novērtējums modernās ekonomikas kontekstā 145 A s sessment of Payment Systems Elements in Modern Economics Summar y The article contains analysis on paym ent systems elements. Author works on impact assessment of core elements of payment systems to the elements of modern economics. Main findings conclude that there has to be taken into account the payment instruments chosen by non-banks. Specially when there is made assessment of the amounts of overnight deposits as settlement media. Also the author offers for discussion the more precise quantity equation where in calculation is taken only observed part of transactions – cashless payment instruments and the equation gives opportunity to assess the velocity of overnight deposits as the most liquid part of private money. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 146.–155. lpp. Biodī ze ļdegvielas attīstības perspektīvas Latvij ā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi Development of Biodiesel in Latvia Based on Experience from European Union Aigars Kivli ņ š SIA “Latvija Statoil” Citadeles iela 12, Rīga, LV-1010 E-pasts: aigars.kivlins@statoil.com Lai nodrošinātu valsts ilgt spējīgu attīstību un pildītu tās uzņemtās starptautiskās saistības vides aizsardzībā, Latvijai ir aktīvi jāveicina atjaunojamo energoresursu ražošana un izmantošana. Latvijai ir jāpilda Eiropas Savien ības direktīvu 2003/30/EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā ”, kas nosaka dal ībvalstu tautsaimniecības apritē esošās biodegvielas minimālo procentuālo daudzumu, kam ir jābūt ne mazāk par 2% 2005. gad ā, un jāsasniedz ne mazāk kā 5,75% 2010. gad ā. Vislielāko ieguldījumu šīs direktīvas prasību izpildē var sniegt biodīzeļdegvielas ražošana un lietošana. Latvijā ir apstiprināta “Biodegvielu ražošanas un pielietošanas nacionālā programma 2003.- 2010.g.”, tom ēr tās īstenošana nenotiek tādā tempā kā būtu nepieciešams. Pētījuma mērķis, balstoties uz biodīzeļdegvielas attīstības vēsturi un citu Eiropas Savien ības valstu pieredzi, ir rekomendēt, kāds ceļš Latvijai šai nozarē ir ejams. Pētījuma rezultātā autora galvenie secinājumi ir sekojoši – Latvijai ir visas iesp ējas ne tikai izpildīt Eiropas Savien ības prasības, bet arī eksportēt biodīzeļdegvielu uz tām valstīm, kurām trūkst savu resursu; Latvijas autobraucēji nav gatavi pāriet uz tīras biodīzeļdegvielas lietošanu, tāpēc tā ir jātirgo kā piedeva fosilajai dīzeļdegvielai. Atslēgvārdi: ilgt spējīga attīstība, alternatīvie energoresursi, biodegviela, biodīzeļdegviela, rapšu eļļa. Key words: sustainable development, alternative energy, biofuel, biodiesel, rapeseed oil. Ievads Latvijas Republikas pievienošanās Eiropas Savien ībai nozīmē, ka turpmāk mums vajadzēs stingri ievērot tās politiku daudzās tautsaimniecībai svarīgās nozarēs. Tas vistieš ākā mērā attiecas arī uz enerģētiku. Galvenais m ērķis Eiropas Komisijas enerģētikas politikā ir attīstīt alternatīvos enerģijas avotus. Divi galvenie iemesli ir kaitīgo izmešu samazināšana, jo sevišķi oglekļa dioksīda, un enerģētiskās atkarības samazināšana no energoresursu importa. Pētnieki ir pieradījuši, ka globālā sasilšana nodara lielu ļaunumu mūsu planētai, piemēram, radot neprognozējamus laika apstākļus, mežu ugunsgr ēkus, plūdus, sausumu, jūras līmeņa celšanos un citus. Oglek ļa dioksīds ir galvenais iemesls šādām klimata izmaiņām. 94% no CO 2 emisijas, kas notiek Eirop ā, var tikt attiecināta uz enerģētikas nozari, un jo sevišķi pie tā ir vainīgi tādi fosilā kurināmā veidi kā degviela, ogles un A. Kivli ņš. Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi 147 dabas gāze. Patiešām, degvielas patēriņš dod 50% no Eiropas CO 2 emisijas. Transporta nozare ietekm ē 28% no Eiropas CO 2 emisijas, un tā ir atbildīga par 90% no šīs emisijas pieauguma laikā no 1990.– 2010. gadam. 1997. gada Kioto protokolā Eiropas Savien ība apņēmās samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju par 8% laika posm ā no 2008.-2012. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Ja nekav ējoties netiks veikti neatliekami pasākumi situācijas uzlabošanai, tad, saskaņā ar Eiropas Dabas aizsardz ības aģentūras prognozēm, kopējā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija vecajās 15 Eiropas Savien ības valstīs 2010. gadā būs pieaugusi par 5,2%, sal īdzinot ar 1990. gadu [1]. Situācijas uzlabošanai ir pieņemta programma “Inteli ģenta enerģija Eiropai 2003–2006”. Š īs programmas mērķis ir panākt enerģētikas efektivitātes paaugstināšanos par 1% gad ā ; pan ākt, lai līdz 2010. gadam atjaunojamo energo- resursu īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā pieaugtu no pašreizējiem 6% l īdz 12%; attīstīt potenciālos atjaunojamos energoresursus. Š īs programmas budžets ir 215 miljoni EUR [2]. Nozīmīga Eiropas Savien ības problēma ir tās milzīgā atkarība no importētajiem energoresursiem, kam ir tendence pieaugt. Paredzams, ka 2030. gadā Eiropas Savienība importēs jau 70% no tai nepieciešamajiem energoresursiem t ādā gadījumā, ja tās ražošanas metodes un pat ēriņa veids nemainīsies. Vissmagākā atkarība būs tieši degvielas sektorā. Un, ja nekas nemainīsies, tad 2030. gadā jau 95% no nepieciešam ā patēriņa būs jāimportē. Degvielas cenu pieaugums pēdējo gadu laikā parādīja, ka ārēja atkarība noved pie augstām ekonomiskām, politiskām un vides izmaksām. 2000. gada novembrī Eiropas Komisija public ēja Eiropas energoneatkarības stratēģijas “Za ļo grāmatu” ( Green Paper ) [2]. Biodegvielas Eiropas Komisija 2002. gada 12. septembr ī pieņēma Eiropas transporta politikas līdz 2010. gadam “Balto gr āmatu” ( White Paper ). Kā viens no veicamajiem uzdevumiem šajā periodā tika minēta likumdošanas ietvara radīšana alternatīvajām degvielām, lai īsā un vidējā termiņā nodrošinātu biodegvielu pieejamību un nākotnē samazinātu draudus no enerģētiskās atkarības. 2003. gada 8. maijā Eiropas Parlaments un Padome akceptēja direktīvu 2003/30/EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā ”. Š ī direktīva nosaka ES dalībvalstu tautsaimniecības apritē esošās biodegvielas minimālo procentuālo daudzumu, kam ir jābūt ne mazāk par 2% 2005. gad ā un jāsasniedz ne mazāk kā 5,75% 2010. gad ā [3]. Starplaik ā īpatsvaram vajadzētu būt šādam: 2006. g. – 2,75%; 2007. g. – 3,50%; 2008. g. – 4,25%; 2009. g. – 5,00%. Riodežaneiro vald ību galotņu sanāksmes lēmumi, Kioto protokols un ES direktīva pieprasa valstīm veikt pasākumus, kas samazinātu un novērstu globālās sasilšanas radītos draudus. T āpēc ir jāsamazina vides piesārņojums ar kaitīgajiem izmešiem, kas rodas, sadedzinot fosilo kurināmo. Šobr īd vispāratzīts ir viedoklis, ka biodegvielai ir sekojošas priekšrocības, salīdzinot ar fosilas izcelsmes degvielu: • nesamazina stratosfēras ozona slāni; 148 VADĪBAS ZIN ĀTNE • neizsauc oglekļa dioksīda (CO 2) palielināšanos atmosfērā, jo, biodegvielai sadegot, izdalās tik pat daudz CO 2, cik augi augot uzņēma no atmosfēras. Līdz ar to atgāzes neietekmē siltumnīcas efektu; • samazina kaitīgo un toksisko, tai skaita arī kancerogēno savienojumu izmešus gaisā ; • samazina cilvēku saslimstību ar elpošanas orgānu slimībām urbanizētos rajonos, kur apkartēja gaisā ir daudz kaitīgo auto motoru izmešu; • samazina ekonomikas atkarību no naftas izcelsmes energonesēju importa; • uzlabo ārējās tirdzniecības bilanci valstī; • aktivizē ekonomiku, veido jaunas darba vietas pilsētās un laukos, samazinot sociālo spriedzi; • neprasa iekšdedzes dzinēju modifikāciju jeb tā ir minimāla [4]. Naftas resursi pasaulē samazinās. Kaut arī tiek atklātas arvien jaunas atradnes, kā arī uzlabojas tehnolo ģijas, kas tagad ļauj iegūt naftu vietās, kur tas agrāk bija neiespējami, tomēr nafta, tāpat kā dabasgāze un ogles, ir neatjaunojams resurss. Pieredze ar biod ī ze ļdegvielu Eiropā un pasaulē ES ietilpstoš ās valstis pašas var izlemt, kādu biodegvielu lietošanu vairāk stimulēt, bet visizplatītākās ir biodīzeļdegviela un bioetanols. 1892. gadā, kad Rūdolfs Dīzelis ( Rudolf Diesel ) patentēja dīzeļmotoru, viņš apgalvoja, ka šāda veida motori varēs izmantot augu eļļu, un jau 1900. gada izstādē Parīzē tika demonstrēts viņa dīzeļmotors, kas tika darbināts ar zemesriekstu eļļu [11]. Nopietni p ētījumi augu eļļu izmantošanā par auto degvielu sākās septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā dēļ tolaik esošās naftas krīzes. Daž ādās valstīs kā dīzeļmotoru degviela ir izmēģinātas rapšu, linu, saulespuķu, kokvilnas sēklu, sojas, rīcina, zemesriekstu, kokosriekstu, palmu un citu augu eļļas. Ar pozitīviem rezultātiem izmēģināta arī augu eļļa pēc kulinārās apstrādes. Pētījumi parādīja, ka augu eļļa var būt pielietota motoru darbināšanai gan tīrā veidā, gan maisījumos ar naftas dīzeļdegvielu, gan īpašas biodīzeļdegvielas veidā, ko iegūst, pāresterificējot augu eļļas ar alkoholu (metanolu vai etanolu) katalizatora kl ātbūtnē. Augu eļļām kā motordegvielām ir šādas priekšrocības: • augu eļļas sadegot saglabā CO 2 līdzsvaru atmosfērā ; • augu eļļās praktiski nav sēra (apm. 0,05%), t āpēc sadegot tās mazāk kā fosilā dīzeļdegviela piesārņo apkārtējo vidi ar sēra oksīdiem, šādi mazinot “sk ābo lietu” iesp ējas; • augu eļļām nokļūstot augsnē vai ūdenī, mikroorganismi tās, atšķirībā no minerāleļļām, īsā laikā noārda (7 – 21 dien ā); • augu eļļas ir atjaunojamu izejmateriālu produkts: t ās noder pārtikai, degvielas ražošanai d īzeļmotoriem un daž ādām rūpniecības nozarēm; • augu eļļu ieguve palīdz atrisināt lauksaimniecības, daž ādu rūpniecības nozaru (laku, krāsu, ziepju, kosmētikas līdzekļu, medicīnas preparātu, margarīna u. c.) un biodegvielas ražošanas att īstību. Tas, savuk ārt, nodrošina iedzīvotājus ar darbu [4]. Viena no svarīgākajam biodīzeļdegvielas īpašībām ir tās augstā enerģētiskā efektivitāte. Rapšu sēklu eļļas metil/etil esteri un rapšu spraukumi kop ā satur 3,47 reizes vairāk enerģijas nekā to patērē, sēklas audzējot un pārstrādājot A. Kivli ņš. Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi 149 biodīzeļdegvielā. Ja ener ģētiskām vajadzībām izmantotu arī rapšu salmus, tad enerģētiskais ieguvums būtu pat 5,43 kārtīgs [4]. Pasaules pieredze liecina, ka ASV biodīzeļdegvielas ražošanai par visizdevīgāko ir atzīta soja, bet Eirop ā – rapsis. Latvij ā biodīzeļdegvielas ražošanai varētu izmantot rapsi, linus vai kaņepes, bet visperspektīvākais tomēr ir rapsis. Eirop ā biodīzeļdegvielas ražošana s ākās 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. Nopietns ražošanas pieaugums s ākās kopš 1993. gada, vienubrīd piedzīvojot ražošanas samazin ājumu, bet kopš 2000. gada ražošana ļoti strauji pieaug. 80 150 280 435 475 390 470 680 780 1062 1434 0 200 400 600 800 1000 1200 1400 1600 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Gadi B io dī ze ļd eg vi el as r až oša na tū ks t. t on nu 1. att. Biodīzeļdegvielas ražošana Eiropas Savien ībā 1993.–2003.gads Biodiesel Production of the European Union 1993–2003 [5; 6] Ārpus ES biod īzeļdegvielas ražošana l īdz nesenam laikam notika vienīgi Čehij ā, kur pirmās rūpnīcas darbojās jau kopš 1992. gada. Kopējā biodīzeļdegvielas ražošanas jauda Eirop ā 2002. gadā bija apmēram 2 miljoni tonnu, bet jāatzīmē, ka ražošana ir sadal ījusies ļoti nevienmērīgi [9]. Faktiski Eiropas Savien ības valstis sadalās divās grupās attiecībā uz biodīzeļdeg- vielas ražošanu. Pirmajā grupā ietilpst valstis, kurās biodīzeļdegvielas ražošana ir augsti att īstīta, un tās ir Vācija, Francija, Austrija, It ālija un Dānija. Pārējās valstis pieder pie otrās grupas, kurās biodīzeļdegvielas ražošana un lietošana ir v āji attīstīta. No jaunajām ES dal ībvalstīm pašlaik tikai Čehija un Slov ākija varētu pievienoties pirmajai grupai. Nenoliedzams līderis biodīzeļdegvielas ražošan ā ir Vācija. 2002. gadā tās ražošanas jaudas jau p ārsniedza 1 miljonu tonnu gadā, kas ir puse no Eiropas ražošanas jaud ām, un 2003. gadā tika saražotas 715 t ūkstoši tonnas biodīzeļdegvielas, kas ir gandrīz divas reizes vairāk, salīdzinot ar 360 t ūkstošiem tonnu 2001. gadā [5; 6]. 150 VADĪBAS ZIN ĀTNE Biodīzeļdegvielas ražošanu V ācijā veic gan ļoti lielas rūpnīcas ar gada jaudu pāri par 100 tūkstošiem tonnu, gan arī pavisam nelielas rūpnīcas, kuru jauda ir mazāka par 5000 tonnu gadā. Tom ēr, neatkarīgi no rūpnīcas lieluma, tām visām ir jāievēro vienotie standarti DIN E 51606 un DIN EN 14214. Š ādu izaugsmi ir veicinājusi Vācijas nodokļu likumdošana, kas nenosaka nekādus ierobežojumus nodokļu atlaidēm attiecībā uz saražot ās biodīzeļdegvielas daudzumu, atšķirībā no, piemēram, Francijas un It ālijas, kur katru gadu parlamenti nosaka saražot ās produkcijas daudzumu, uz kuru attieksies nodokļu atlaides. Svarīgi atzīmēt to, ka Vācijā biodīzeļdegviela vairs nav nezināms produkts. 2003. gadā jau vairāk nekā 1700 degvielas uzpildes stacijās Vācijā varēja nopirkt biodīzeļdegvielu, un tas ir apmēram 10% no kop ējām Vācijas degvielas uzpildes stacijām [7]. Biod īzeļdegvielas tirdzniecība šīm degvielas uzpildes stacijām ir ļāvusi sekmīgi strādāt ļoti spēcīgas konkurences apstākļos, kāda pastāv Vācijas degvielas mazumtirdzniecības tirgū. Caur degvielas uzpildes stacijām tiek tirgoti apmēram 35% biod īzeļdegvielas, bet 65% procenti tiek nog ādāti ar tiešām piegādēm lielajiem patērētājiem, piemēram, smagā autotransporta, autobusu un taksometru firmām [5]. Pēdējā laikā Vācijā ir notikušas ļoti daudzas diskusijas par to, kādā veidā biodīzeļdegvielu ir vislabāk lietot – t īrā veidā vai kā piejaukumu pie fosilās dīzeļdegvielas, bet reālā situācija ir pierādījusi, ka tīra biodīzeļdegviela ir guvusi pārsvaru patērētāju acīs. Ļoti svarīgi ir tas, ka Vācijā biodīzeļdegvielu ir akceptējuši gan tās lietotāji, gan arī politiķi. Viņi ir pratuši novērtēt tās labās īpašības un pozitīvo ietekmi uz apkārtējo vidi un ilgt spējīgu attīstību. Biodīzeļdegvielas ražot āji savās reklāmās kā galvenos argumentus biodīzeļdegvielas priekšrocībām izmanto tā labvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi. Ta ču, lai autoražot āji ievērotu jaunās normas, kas attiecas uz EURO 4 motoriem, vairs neiesaka lietot t īru biodīzeļdegvielu, bet gan tikai 5% piejaukumu, t āpēc pašlaik ir radušies nelieli sarež ģījumi biodīzeļdegvielas lietošanas straujākai attīstībai. Ja, piem ēram, lielākais Vācijas autoražot ājs “Volkswagen AG” visiem saviem kopš 1995. gada septembra saražotajiem d īzeļdzinējiem pieļāva lietot tīru biodīzeļdegvielu, tad jaunajiem dīzeļdzinējiem, kas ražoti p ēc 2003. gada oktobra, atcēla atļauju to lietot, jo tīra biodīzeļdegvielas izmantošana nenodrošina “EURO 4” normu izpildi. “Volkswagen” ar automaš īnas “Golf V” jaun ā modeļa ieviešanu piedāvās speciālu biodīzeļdegvielas paketi, kas pieļaus automašīnu izmantot ar tīru RME biodīzeļdegvielu. Vēlāk šī pakete tiks papildināta ar degvielas sastāva devēju. Š āds devējs nodrošinās labākos atgāzu rādītājus, izmantojot kā fosilo, tā biodīzeļdegvielu, tādā veida nodrošinot “EURO 4” normu iev ērošanu. Š ādi papildus aprīkojumi sadārdzinās vieglo automašīnu cenu, un tas varētu izraisīt pieprasījuma samazināšanos pēc biodīzeļdegvielas. J āatzīmē, ka sabiedriskā transporta pakalpojumos Vācijā izmantojamajiem autobusiem tika un tiek veikta to pielāgošana tīra biodīzeļdegvielas izmantošanai, bet procesu finansē attiecīgās pašvaldības, kas rūpējas, lai to teritorijā būtu pēc iespējas labāka gaisa kvalitāte. “Volkswagen” nostāja attiecība uz biodīzeļdegvielu pašlaik ir tāda, ka autoražot ājs rekomendē izmantot 5% biodize ļa piejaukumu degvielai, kam ir jānotiek pie degvielas ražot āja, un galaproduktam ir atbilst dīzeļdegvielas EN 590 standarta norm ām. Otraj ā vietā biodīzeļdegvielas ražošan ā un izmantošanā Eirop ā atrodas Francija. Tai ir vissen ākās tradīcijas attiecībā uz biodegvielām. Jau no 19. gadsimta beig ām Francijas lauksaimniec ība ražo kult ūras, kas paredzētas biodegvielu ražošanai. Francijas augsti att īstītā lauksaimniecība ir spējīga nodrošināt lielus izejvielu ražošanas apjomus, k ā rezultātā Francija vienm ēr ir bijusi un būs starp līderiem A. Kivli ņš. Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi 151 biodegvielu, tai skaita biodīzeļdegvielas ražošan ā Eirop ā. Kaut gan ražošanas apjomu pieaugums Francij ā pēdējo gadu laikā nav bijis tik straujš kā Vācijā, 2003. gada Francij ā tika saražotas 357 t ūkstoši tonnu biodīzeļdegvielas, salīdzinot ar 312 tūkstošiem tonnu 2001. gadā [5; 6]. Biod īzeļdegvielas ražošanas jaudas 2002. gad ā Francij ā bija sasniegušas 440 tūkstošus tonnu gadā. Francij ā atrodas vislielākā biodīzeļdegvielas rūpnīca Eirop ā, kuras ražošanas jauda 2001. gad ā sasniedza 250 000 tonnas biodīzeļdegvielas gadā. Atšķirībā no Vācijas, kur lielu popularitāti ir ieguvusi tīras biodīzeļdegvielas lietošana, Francij ā tiek veikta biodīzeļdegvielas pievienošana fosilajai dīzeļdegvielai. Pārsvarā tiek izmantota 5% biod īzeļdegvielas piedeva, bet ir sastopama arī 30% biod īzeļdegvielas pievienošana, kas, galvenokārt, notiek pilsētu satiksmes autobusos. Pēdējo desmit gadu laikā ļoti daudzu Francijas pilsētu sabiedriskais transports pārgāja uz tādas degvielas izmantošanu, kurā ir biodīzeļdegvielas piedeva. Bija arī dažas pils ētas, kurās autobusi izmantoja tīru biodīzeļdegvielu, bet tas bija īslaicīgi [5]. Visstraujāko izaugsmi pēdējo gadu laikā biodīzeļdegvielas ražošan ā un lietošanā ir sasniegusi Itālijā. 2003. gadā šajā valstī tika saražotas 273 t ūkstoši tonnu biodīzeļdegvielas, salīdzinot ar 78 tūkstošiem tonnu 2001. gadā. Tas It ālijai ir ļāvis stabili ieņemt trešo vietu Eirop ā, atpaliekot tikai no Vācijas un Francijas. Biodīzeļdegvielas ražošanas jaudas ir p āri par 300 tūkstošiem tonnu, bet neviena rūpnīca nav ar ražošanas jaudu liel āku par 100 tūkstošiem tonnu biodīzeļdegvielas gadā. Itālijas atjaunojamo energoresursu attīstībai pieņemtā “Balt ā Gr āmata” nosaka, ka biodīzeļdegvielas ražošanas jaud ām ir jāsasniedz 500 tūkstošus tonnu laika periodā no 2008.–2012. gadam. It ālijas īpatnība ir tāda, ka lielākā daļa no valstī saražot ās biodīzeļdegvielas tiek iegūta nevis no rapšiem, bet gan no saulespuķēm. 2001. gadā 9000 hekt āru platībā tika kultivētas saulespuķes, no kurām tika ražota biod īzeļdegviela, bet rapša sējumi šādām vajadzībām aizņēma tikai 550 hekt ārus. Vēl viena Itālijas īpatnība ir tāda, ka biodīzeļdegviela gan tīrā veidā, gan sajaukta ar fosilo dīzeļdegvielu tiek izmantota kā privāto, tā arī sabiedrisko ēku apkurei. Transport ā pārsvarā tiek izmantota 5% biod īzeļdegvielas piedeva fosilajai dīzeļdegvielai [5]. Vācijā, Francij ā un Itālijā atrodas vairāk nekā 80% no Eiropas biod īzeļdegvielas ražošanas jaud ām, un šīs 3 valstis 2003. gadā saražoja 94% no vecaj ās Eiropas Savienības valstīs saražot ās biodīzeļdegvielas. Līdz ar to pārējās Eiropas Savien ības valstīs biodīzeļdegvielas ražošana ir v āji attīstīta. Ražošana 2003. gad ā ir notikusi vēl vienīgi Dānijā (41 tūkstotis tonnu), Austrijā (32 tūkstoši tonnu), Lielbritānijā (9 tūkstoši tonnu), Spānijā (6 t ūkstoši tonnu) un Zviedrij ā (1 tūkstotis tonnu) [6]. Attiecībā uz Austriju jāatzīmē, ka valstī jau 1991. gadā sāka darboties viena no pirmajām pasaules rūpnieciskajām biodīzeļdegvielas rūpnīcām. Pašlaik Austrijā ir arī mazas biodīzeļdegvielas rūpnīcas, kas pieder lauksaimniecības kooperatīviem. Austrijā ir populāri lietot 100% biod īzeļdegvielu, bet to lieto tikai auto, kas ir speciāli pielāgoti šāda veida degvielai. Biodīzeļdegvielu Austrijā var iegādāties vairāk nekā 50 degvielas uzpildes stacijās [5]. Interesants gadījums ir Beļģija, kur, neskatoties uz to, ka valstī ir biodīzeļdegvielas ražotne ar gada jaudu 30 t ūkstoši tonnu, 2003. gadā valstī biodīzeļdegviela netika ražota, kaut gan 90. gados ražošana un biod īzeļdegvielas izmantošana notika. Savukārt Lielbritānijā biodīzeļdegvielu ražo no izlietot ās eļļas, bet saražotie apjomi ir mazi valstij, kura ir viena no liel ākajām degvielas patērētājām pasaulē [5]. 152 VADĪBAS ZIN ĀTNE No jaunajam Eiropas Savien ības valstīm vienīgi Čehij ā, Slovākijā un Latvijā notiek biodīzeļdegvielas ražošana. Prec īzu datu par saražoto produkcijas apjomu Čehij ā un Slovākijā nav, bet ražošanas jaudas katr ā no šīm valstīm 2002. gadā sasniedza 60 t ūkstošus tonnu. Slovākijā to nodrošina viena liela rūpnīca, toties Čehij ā ir daudz samērā nelielu rūpnīcu, un tur biodīzeļdegvielas ražošana uzs ākta jau kopš 1992. gada [9]. J āatzīmē, ka Latvijā vienīgajā biodīzeļdegvielas ražotn ē Naukšēnos izmantotās iekārtas ir ražotas Čehij ā. Pašreiz ē j ā situācija Latvij ā Lai Latvija sekmīgi izpildītu Eiropas Savien ības direktīvu 2003/30EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā ”, kas nosaka, ka jau 2005. gadā biodegvielas īpatsvaram kopējā tautsaimniecībā un degvielas tirgū jāsasniedz vismaz 2%, bet 2010. gad ā jau vismaz 5,75%, Latvij ā jau 2005. gadā būtu jāsaražo 20 t ūkstošus tonnu, bet 2010. gadā jau 75 tūkstošus tonnu biodegvielas, vai arī jāimportē šāds daudzums no ārvalstīm. T ā kā dīzeļdegvielas patēriņš Latvijā ir lielāks nekā benzīna patēriņš, tad no nepieciešamo biodegvielu daudzuma lielākā daļa ir jāsedz tieši biodīzeļdegvielai [8]. 1. tabulā ir parādīts, cik daudz katru gadu Latvijai būs jāpatērē biodegvielas, lai izpildītu Eiropas Savien ības prasības, ņemot vērā prognozējamo kopīgo degvielas patēriņu laika periodā līdz 2010. gadam. 1. tabula Degvielas patēriņa prognoze Latvij ā 2004 .– 201 0.g. un nepieciešamais ikgad ē jais biodegvielas daudzums, lai izpild ītu ES direkt īvu 2003/30EC Fuel Consumption Forecast in Latvia 2004.–2010 and Requested Yearly Amount of Biofuels to Fulfil EU Directive 2003/30EC [8] 2004. 2005. 2006. 2007. 2008. 2009. 2010. Biodegvielas īpatsvars 1,25% 2,0% 2,75% 3,5% 4,25% 5% 5,75% Benzīns, tk t 450 465 480 495 510 525 540 Bioetanols, tk t 5,7 9 13 17 22 27 32 Dīzeļdegviela, tk t 500 540 580 620 660 700 740 Biodīzeļdegviela, tk t 6,3 11 16 22 28 35 43 Latvijai ir jāizvēlas, vai attīstīt biodīzeļdegvielas ražošanu, izmantojot viet ējās izejvielas, vai arī importēt nepieciešamo degvielas daudzumu. Nenoliedzami, ka daudz izdevīgāk būtu ražot visu nepieciešamo biod īzeļdegvielu Latvijā, kā arī eksportēt to uz tām Eiropas Savien ības valstīm, kurās vietējie resursi neatļauj saražot tik daudz degvielas, lai izpildītu ES direkt īvu. Situācija Eiropas Savien ības “vecaj ās” 15 dal ībvalstīs ir tāda, ka tikai 5 no 15 valstīm 2010. gadā spēs izpildīt ES Biodegvielas direktīvas prasības nodrošināt vismaz 5,75% l īmeni, izmantojot tam paredzētās aramzemes platības savās valstīs. Š īs valstis ir Francija, Sp ānija, Zviedrija, D ānija un Somija. Četras valstis – V ācija, Lielbritānija, Austrija un Portugāle – sp ēs nodrošināt biodegvielu īpatsvaru 2 līdz 4% robež ās, toties tādas valstis kā Itālija, Grie ķija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga un Īrija, izmantojot tikai savas aramzemes platības, nespēs nodrošināt pat 2% biodegvielu īpatsvaru kopējā degvielas patēriņā [9]. A. Kivli ņš. Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi 153 Toties, lai Latvija 2010. gad ā saražotu nepieciešam ās 43 tūkstošus tonnas biodīzeļdegvielas, tam ir nepieciešami 46 t ūkstoši hekt āru rapšu sējumu. Maksimāli iespējamā rapšu sējumu platība Latvijā būtu 180 tūkstoši hekt āru, jo no augu maiņas viedokļa, rapšu sējumi var aizņemt 7 līdz 12% no kop ējās lauksaimniecībai derīgās platības [8]. L īdz ar to potenciāls eksportam ir pietiekami liels. Bez tam jāatzīmē, ka izdevīgāk ir eksportēt biodīzeļdegvielu, kas ir produkts ar augstāku pievienoto vērtību nekā rapšu sēklas, kuru eksports no Latvijas notiek jau pašlaik. Biodīzeļdegvielas ražošana un tirdzniec ība Latvijā pagaidām vēl ir maz attīstīta. 2001. gadā Valmieras rajona Naukšēnos darbu sāka pirmā biodīzeļdegvielas ražotne Baltij ā. T ās jauda ir 2500 tonnas gadā. Kaut arī izziņoti plāni par lielu ražot ņu būvi Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un citur Latvijā, vēl nekas jauns nav uzcelts. Naukšēnu ražotne pl āno tuvākajā laikā dubultot savas ražošanas jaudas, sasniedzot gada jaudu 5000 tonnas. Sagaidāms, ka biodīzeļdegvielas tirdzniecības apjomu pieaugumu, kā arī arvien vairāk degvielas tirgotāju pievēršanos šī veida degvielas tirdzniecībai sekmēs 2004. gada 18. martā Saeimā pieņemtie grozījumi likumā “Par akc īzes nodokli”, kas nosaka, ka no 2004. gada 1. maija akcīzes nodoklis dīzeļdegvielai (gāzeļļai), tās aizstājējproduktiem un komponentiem par 1000 litriem ir 148 lati, bet, ja šiem naftas produktiem ir pievienota no rapšu sēklu eļļas iegūta biodīzeļdegviela, tad nodokli aprēķina: 1. Pēc likmes 141 lats par 1000 litriem, ja biodīzeļdegviela veido no 5 līdz 30 (neieskaitot) tilpumprocentiem no kopējā naftas produktu daudzuma. 2. Pēc likmes 104 lati par 1000 litriem, ja biodīzeļdegviela veido vismaz 30 tilpumprocentu no kopējā naftas produktu daudzuma. 3. Biodīzeļdegvielai, kas pilnībā iegūta no rapšu sēklu eļļas, nodokli aprēķina pēc likmes 0 lati par 1000 kilogramiem [18]. Šķērš ļi biodīze ļdegvielas sekmīgai ieviešanai Latvijas degvielas tirg ū Biodīzeļdegvielas piejaukšana fosilajai dīzeļdegvielai Latvijā vēl nenotiek, bet tīrā veidā to ir iespējams iegādāties tikai daž ās nelielās degvielas uzpildes stacijās. Kaut gan tās cena ir aptuveni vienāda ar fosilās dīzeļdegvielas cenu, tā tomēr, pretstatā Vācijas sekmēm, nav kļuvusi populāra Latvijas autobraucēju vidū. Viens no galvenajiem iemesliem ir psiholo ģisks, rodot neticību produktam. Rīgas Tehnisk ās universitātes Autotransporta institūts ir apkopojis biodīzeļdegvielas priekšrocības un trūkumus, un tie ir šādi: Priekšrocības: • nav sēra; • labākas eļļošanas īpašības kā fosilai dīzeļdegvielai; • augsts cetānskaitlis; • ļoti labi uzliesmo un deg; • izplūdes gāzēs mazāk CO un CH; • nodrošina vienmērīgu motora darbību; • nesatur aromātiskos CH; • bioloģiski ātri sadalās; • nav indīgs; • nav ugunsbīstams; • labs šķīdinātājs – att īra kanālu un urbumu virsmas; 154 VADĪBAS ZIN ĀTNE • mazāks enerģijas patēriņš ražojot; • audzējot nākošo rapšu ražu, tiek p ārveidota iepriekš radītā CO 2 gāze; • iespējams izmantot oksidējošo katalizatoru CO, CH un PM t ālākai samazināšanai. Tr ūkumi: • daudzus automobiļus nepieciešams pārveidot to darbināšanai ar biodīzeļdegvielu, kas, savukārt, rada papildus izdevumus; • zemāka siltumspēja kā fosilai dīzeļdegvielai; • nedaudz lielāks degvielas patēriņš; • sadegšanas procesā rodas vairāk NO X; • var šķīdināt un pārveidot gumiju; • var šķīdināt un pārveidot plastmasu; • sašķidrinās motoreļļa; • šķīdina emaljas; • šķīdina nogulsnes un nosēdumus, var aizsērēt degvielas filtri, pārejot no fosilās uz biodīzeļdegvielu; • dārgāka pašizmaksa [10]. Kaut gan biodīzeļdegvielai ir vērā ņemamas priekšrocības, tās daudzie trūkumi liek autovadītājiem būt piesardzīgiem, pieņemot lēmumu, ko liet savu auto degvielas tvertnēs. Bez tam autovadītājiem nav pārliecības, vai tirgojamais produkts atbilst nepieciešamajām kvalitātes prasībām, kā arī nav pieejama objektīva informācija par biodīzeļdegvielas priekšrocībām un trūkumiem. Secin ājumi 1. Kā Eiropas Savien ības dalībvalstij, Latvijai būs jāizpilda ES direkt īvas 2003/30EC pras ības un jānodrošina, lai 2005. gadā vismaz 2%, bet 2010. gad ā vismaz 5,75% no pat ērētajām degvielām būtu biodegvielas. 2. Latvija ir spējīga nodrošināt sev nepieciešamo biodīzeļdegvielas apjomu kā arī eksportēt biodīzeļdegvielu uz tām Eiropas Savien ības valstīm, kuru aramzemju platības un to izmantojums neļaus īstenot direktīvas prasības. Š ādā veidā tiks sekmēta arī Latvijas lauksaimniecības attīstība. 3. Ņemot vērā samērā negatīvo autobraucēju un autoražot āju nostāju pret tīras biodīzeļdegvielas izmantošanu, Latvijai vispieņemamākais veids ir biodīzeļdegvielas piejaukšana pie fosilās dīzeļdegvielas, vienlaicīgi nodrošinot, ka ar attiecīgas likumdošanas un kontroles palīdzību tiek stingri ievērota degvielas kvalitāte. 4. J āveicina tīras biodīzeļdegvielas izmantošanas veicināšana tām automašīnām, kuru motori akceptē šādas tīras degvielas lietošanu, it īpaši vietās, kur tas ir nepieciešams apkārtējai videi, piemēram, Rīgā, un jo sevišķi pilsētas satiksmes autobusos. Tam ir nepieciešams atbild īgo valsts institūciju informatīvs un finansiāls atbalsts. LITERAT ŪRA 1. Intelligent Energy for Europe . European Commission Directorate General for Energy and Transport, Multianual Action Programme 2003–2006. A. Kivli ņš. Biodīzeļdegvielas attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz Eiropas Savien ības valstu pieredzi 155 2. http://europe.eu.int/energy 3. Directive 2003/30/EC of the European Parliament and of the Council of 8 May 2003 on the promotion of the use of biofuels or other renewable fuels for transport. // O f ficial Journal of the European Union , 17.5.2003. 4. Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvij ā, LR Nacionālā programma (neapstiprināta). – R īga, 2002, 83 lpp. 5. T huijl E. van, Roos C. J., Beurskens L. W. M., An overview of biofuel technologies, markets and policies in Europe , ECN–C – 03–008, January 2003, p. 64. 6. Rafaello Garofalo, Secretar y General, European Biodiesel Board “EBB 2003 official biodiesel production statistics”, – Br ussels: 25.03.2004. 7. Growth market biodiesel 2003 , Union Zur Forderung Von Oel – Und Proteinpflanzen E.V., Reinhardtstrase 18, 10117 Berlin. 8. Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvij ā 2003.–2010. g., LR Programma. – R īga: 2003, 42 lpp. 9. Bjarne Lindberg, “Statoil ASA” apkopotie, nepublic ētie materiāli. 10. Guntars Zalcmanis, RTU Autotransporta instit ūts, nepublicētie materiāli. 11. Trends in Vehicle and Fuel Technologies. Revi ew of Past Trends , European Commission Joint Research Centre, Report EUR 20746 EN, May 2003, p. 242. 12. Trends in Vehicle and Fuel Technolog ies. Scenarios for Future Trends , European Commission Joint Research Centre, Report EUR 20748, May 2003, p. 51. 13. http://www.cordis.lu/rtd2002/ 14. www.biodiesel.org./news/ 15. www.afdc.nrel.gov/altfuel/ 16. www.baff.info 17. http://viewls.viadesk.com 18. Groz ījumi likumā “Par akc īzes nodokli” // Latvijas V ē stnesis Nr.50 (2998), 31.03.2004. Development of Biodiesel in Latvia Based on Experience from European Union Summar y To secure sustainable development of Latvia and fulfil international obligations in the field of environment it is necessary to focus on alternative energy resources. With accession to European Union (EU) fo r Latvia mandatory will become the EU directive 2003/30/EC which demands 2% biofuel from total fuel consumption in year 2005 and 5.75% in year 2010 for a ll member countries. In Latvia diesel consumption is the highest among fuels therefore biodiesel is the most important product to fulfil this directive demand. The aim of this article is based on experience from other EU countries to make recommendations what way Latvia should choose to develop biodiesel production and consumption. Main conclusions are – Latvia has resources not only to fulfil EU directiv e demand, but has possibility to produce biodiesel for export to countries which due to limited agricultural resources can not produce it by themselves; vehicles owners in Latvia are not ready yet to accept pure biodiesel therefore preferred is biodiesel mix into fossil diesel; with help of state and municipal authorities it is necessary to promote usage of pure biodiesel in cities, especially in Riga to improve environmental situation there. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 156.–164. lpp. Pārvaldība maksātnespējas proces ā Management of Insolvency Process Andris Klauss Ventspils Augstskola Inženieru iela 101a, Ventspils, LV-3601 e-pasts: andrisk@venta.lv Kristaps Klauss Kurzemes Kokapstrādes Kompetences centrs J āņa iela 19, Ventspils, LV-3601 E-pasts: kristaps.klauss@venta.lv Rakstā ir pētīta maksātnespējas procesa vadīšana, īpašu uzmanību pievēršot Latvijas praksei. Raksta mērķis ir noskaidrot maksātnespējas cēloņus un veidus, raksturot maksātnespējas procesa vadīšanas subjektus un parādīt, kā notiek maksātnespējas procesa vadīšana. Atslēgvārdi: maksātnespēja, maksātnespējas veidi, maksātnespējas procesa vadīšana. Key words: insolvency, way of insolvency, ma nagement of insolvency process. Uzsākot komercdarbību, tikai retais aizdomājas, ka bez cerīgā aizsākuma un attīstības sagaidāmas arī dažnedaž ādas grūtības, tai skaitā maksātnespējas un likvidācijas draudi. Maksātnespējas process prasa no vadītāja īpašu izveicību, zināšanas un pieredzi gan ekonomikas, gan juridiskajos jautājumos, pat psiholo ģijā. Š ī raksta uzdevums ir sniegt komersanta speciālistiem teorētiskas un praktiskas atziņas, kas gūtas, piedaloties vairākos maksātnespējas procesos. Jaut ājums: „Ko dar īt, ja komersants ir kļuvis maksātnespējīgs?” – bieži paliek neatbildēts. Protams, nav vienas „gatavas receptes”, k ā konkrēti vadīt maksāt- nespējas procesā nonākušu komersantu, tomēr pastāv atsevišķi principi, kuri būtu jāņem vērā. Maksātnespē jas veidi un vad ī šanas subjekti Maksātnespējas process ir process, kas risinās komersantā no momenta, kad tas vairs nespēj nokārtot savas parādu saistības, līdz mirklim, kad komersantam tiek atjaunota maksātspēja vai arī tas tiek likvidēts. T ātad maksātnespējas procesa vadīšana ir aktivitātes, kas tiek veiktas maksātnespējīgā komersantā vai pret to, komersantam atrodoties maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesa vadīšanu ietekmē daudzi subjekti, bet kā ietekmīgākie ir jāmin: • maksātnespējīgais komersants; A. Klauss, K. Klauss. Pārvaldība maksātnespējas procesā 157 • kreditors; • debitors. Praksē tiek izšķirti vismaz trīs maksātnespējas veidi: • tiesiskā maksātnespēja; • pārejošā maksātnespēja; • faktiskā maksātnespēja. Atkarībā no maksātnespējas stadijas maksātnespējīgā komersanta tiesiskais un ekonomiskais stāvoklis būtiski atšķiras, tomēr iespējamās pazīmes visiem trim maksātnespējas veidiem ir kopīgas: • komersants nespēj vai, sakarā ar pierādāmiem apstākļiem, nespēs pienācīgi nokārtot savas parādu saistības; • komersants ir pārtraucis kārtot parādu saistības, kurām iestājies izpildes laiks; • komersanta parādu saistības pārsniedz tā aktīvus. Tiesisk ā maksātnespē ja plašākā nozīmē ir stāvoklis, kad tiesiski tiek apšaubīta komersanta spēja nokārtot savas parāda saistības, bet šaurākā nozīmē – ar tiesas lēmumu konstatēts komersanta stāvoklis, kurā tas nespēj nokārtot savas parādu saistības [2, 1. panta 10. da ļa]. Tiesisk ās maksātnespējas procesu regulē likumi „Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” un „Par darbinieku aizsardz ību darba devēja maksātnespējas gadījumā ”, bet tiesved ību tiesiskās maksātnespējas lietās regulē iepriekšminētie likumi un „Civilprocesa likums”. Faktiskā maksātnespēja ir stāvoklis, kad komersants faktiski nespēj un nespēs nokārtot savas parādu saistības, bet tiesiski tā maksātspēja netiek apšaubīta. Pārejoš ā maksātnespēja ir stāvoklis, kad komersants īslaicīgi nespēj nokārtot vai nekārto savas parāda saistības, bet to spēs izdarīt tuvākajā nākotnē. Par iemeslu pārejošai maksātnespējai varētu būt: • kāda debitora maksājuma kavēšanās, kas izraisa komersanta saistību nenokārtošanu termiņā ; • komersanta bilances aktīvi pēc grāmatvedības datiem ir mazāki par parādu saistībām, tomēr, ja bilances aktīvus novērtē pēc tirgus vērtības – tie ir vienādi vai lielāki par saistībām; • komersants kaut kādu iemeslu dēļ nenokārto kādas parādu saistības, lai gan to spētu izdarīt. Latvijas normatīvajos aktos atrodami tikai tiesiskās maksātnespējas risinājumu veidi, kuri, ar nenozīmīgiem pārveidojumiem, ir piemērojami arī pārejošajai un faktiskajai maksātnespējai. Tiesisk ās maksātnespējas stāvokļa risinājumi var būt šādi: • mierizlīgums; • sanācija; • bankrots. Pirmie divi risinājumi nozīmē, ka maksātnespējīgais komersants turpina komercdarbību, bet trešais – ka komersants tiek likvid ēts. Pārejošās un faktiskās maksātnespējas gadījumā arī var tikt piemērots mierizlīgums un sanācija, bet bankrotu aizstāj „tiesisk ās maksātnespējas ierosināšana”. Lai gan starp risin ājumiem „bankrots” un „tiesisk ās maksātnespējas ierosināšana” gan p ēc būtības, gan pēc veicamajām darbībām nedrīkst likt „vien ādības zīmi”, tom ēr Latvijas komersanti to 158 VADĪBAS ZIN ĀTNE dara, pamatojoties uz statistikas datiem, kas rāda, ka vairāk kā astoņdesmit procentos gadījumu par tiesiskās maksātnespējas procesa iznākumu tiek izvēlēts bankrots [12]. Raksta autoriem diemž ēl nav zināms visaptverošs pētījums par iemesliem, kuri ir noveduši Latvijas komersantus līdz maksātnespējai, tomēr, spriežot p ēc publikācijām un personīgās pieredzes, galvenie cēloņi varētu būt šādi: • komersanta vadītāja nepietiekama kompetence; • nestabils un/vai nepietiekams noieta tirgus; • spēcīgu, ar ārvalstu kapitālu balstītu, konkurentu ienākšana tirgū ; • nodokļu un nodevu politika; • lielie nodokļu uzrēķini pat par labticīgiem pārkāpumiem; • konkurentu un komercdarbības partneru negodīgums. Kā atsevišķu grupu varētu minēt komersantus, kas savulaik radušies privatizācijas procesā. Parasti šiem komersantiem uz privatizācijas mirkli bija lieli nodokļu parādi, kā arī privatizācijas noteikumos tika iekļautas prasības par darbavietu saglabāšanu, kapitālieguldījumiem un citi „apgr ūtinājumi”. Diemž ēl šie komersanti bieži vien nesp ēj nokārtot uzņemtās saistības un tādēļ nonāk smagā finansiālā situācijā. Maksātnespē jas procesa vad ī šana Maksātnespējas procesa vadīšana parasti asociējas ar administratora darbībām tiesiskās maksātnespējas laikā. Latvijas realitātē administratora darbības parasti nesniedzas tālāk par aizdoto līdzekļu atgūšanu, mantas izsoles rīkošanu un atgūto līdzekļu sadalīšanu starp kreditoriem. Īsāk sakot, bankrota procedūras īstenošanu. Tom ēr jāatceras, ka bankrots ir tikai viens no trijiem iespējamiem tiesiskās maksātnespējas risinājumiem, jo bez tiesiskās maksātnespējas pastāv vēl pārejošā un faktiskā maksātnespēja. Nepārprotami, ka maksātnespējas procesa galvenais vadīšanas subjekts ir pats maksātnespējīgais komersants, un šeit nav svarīgi, vai to vada komersanta īpašnieku (dalībnieku) iecelts vadītājs, vai arī tiesas lēmumu iecelts administrators. T āpat svarīgs maksātnespējas procesa vadīšanas subjekts ir kreditors. Latvijas normatīvie akti, aizstāvot kreditoru intereses, ir devuši tiem lielas tiesības. Protams, ne visi kreditori šīs tiesības izmanto, bet prakse rāda, ka tomēr vairums tās vēl palielina uz likumu nepilnību rēķina (piemēram, īsteno savtīgu tiesiskās maksātnespējas procesa ievilcināšanu). Maksātnespējas procesa vadīšanas subjekti ir arī debitori. Parasti šie subjekti tiek uzlūkoti tikai kā avots, no kura tiek atgūti aizdotie līdzekļi, tomēr prakse liecina, ka debitoriem ir daudz būtiskāka ietekme uz maksātnespējas procesa vadīšanu nekā varētu likties. T ātad maksātnespējas procesa vadīšanu varētu skatīt no trim skatupunktiem: no maksātnespējīgā komersanta, no kreditora, no debitora pozīcijām. Lai pieņemtu pareizos lēmumus, katram no šiem iepriekš nosauktajiem subjektiem jānosprauž m ērķi, jāvāc un jāapstrādā informācija par pārējiem maksātnespējas procesa vadīšanas subjektiem, kā arī jāsalīdzina iespējamais guvums ar sagaidāmajiem izdevumiem, kas radīsies, lai sasniegtu vēlamos rezultātus. Parasti maksātnespējīgā komersanta galvenais uzdevums ir atjaunot maksātspēju. Tom ēr bieži tas vairs nav iesp ējams un maksātnespējīgā komersanta vadība un īpašnieki sāk „izlaup īt” v ērtīgākos aktīvus, pirms komersants tiek atzīts A. Klauss, K. Klauss. Pārvaldība maksātnespējas procesā 159 par tiesiski maksātnespējīgu. Ja ties ā izdotos pierādīt „akt īvu izlaupīšanas” faktu, tad vainīgajiem būtu jāatbild saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu, tomēr praksē „ ļaunprātīgā bankrota” esam ību pierādīt izdodas reti. Aplūkosim galvenos priekšnosacījumus un pasākumus, kas būtu jāveic maksātnespējīgajam komersantam, lai atjaunotu maksātspēju: 1. Psiholo ģiskā gatavība risināt radušos krīzi. Nozīmīgs šķērslis, kas kavē risināt radušos situāciju, ir vadītāju pieredzes trūkums maksātnespējas situācijās un sabiedrībā pastāvošs uzskats, ka starp tiesisko maksātnespēju un bankrotu ir liekama „vien ādības zīme”. Tas noz īmē, ja pret komersantu ierosina tiesisko maksātnespējas procesu, tad vadībai būs jāsastopas ar uzskatu, ka komersants jau ir „norakst īts” un pal īdzēt tam vairs nav vērts. Svarīgākais šādās situācijās ir nezaudēt apvaldu. Vadībai vajag sevi un personālu kopumā mobilizēt pretkrīzes darbībām. Kā argumentu darbiniekiem var minēt faktu, ka viņi ne tikai „c īnās” par maks ātnespējīgā komersanta īpašnieku (dalībnieku) mantu, bet arī par savām darba vietām, kuras Latvijas lielā bezdarba līmeņa dēļ daudziem ir īpaši svarīgs fakts. 2. Maksātnespējas cēloņu izpēte. No tā, cik rūpīgi ir veikta maksātnespēju izraisījušo iemeslu noskaidrošana un analīze, būs atkarīga pretkrīzes pasākumu turpmākā efektivitāte. Nepieciešams noteikt kritiskos faktorus, kas ietekmē situāciju, to bīstamības pakāpi un izstrādāt pasākumus nevēlamo cēloņsakarību neitralizēšanai vai pavājināšanai. Pamatojoties uz analīzes rezultātiem, jāizvēlas arī atbilstoša pretkrīzes pārvaldības taktika. Izstrādājot un realizējot krīzes situācijas atrisināšanas programmu, būtu vēlams pēc iespējas ievērot "minim āli nepieciešamo darbības" principu. Pārāk krasas izmaiņas varētu novest līdz maksātnespējīgā komersanta darbības dezorganizācijai un vadošo speciālistu aiziešanai [8 , 63 – 64 ]. 3. Skaidrās naudas plūsmas optimizēšana. Visiem zināms, ka skaidro naudu var iegūt divos ceļos – sa ņemot samaksu par pārdoto preci vai arī paņemot kredītu. Šis ir īstais brīdis, kad veikt enerģisku debitoru parādu atgūšanu, kā arī pārdot mazsvarīgus aktīvus. Realizējot preci, būtu svarīgi saņemt par to naudu uzreiz, pieļaujot prāvas atlaides. 4. Ienākumu palielināšana un izdevumu samazināšana. Pašreizējā Latvijas tirgus situācijā ienākumus palielināt uz cenu paaugstināšanas „r ēķina” vairs ir gandr īz neiespējami, pat, ja piedāvātā prece ir kvalitatīvāka par konkurentu precēm. Komercdarbības teorija iesaka sekojošus peļņas palielināšanas veidus: • izdevumu samazināšana, nemainoties ienākumu līmenim; • apgrozījuma palielināšana (jāpiemin, ka īpašu atdevi var sagaidīt, ja vairums izmaksu ir fiksētās). Praksē ir vērojama arī tendence izmaksas samazināt uz nodokļu nemaksāšanas rēķina. Protams, tas ir pretlikumīgi, bet šajā gadījumā komersantam var šķist, ka „m ērķis var attaisnot līdzekļus”. 5. Personālpolitika. Nav noslēpums, ka vairumam komersantu, īpaši, ja tie ilgu laiku nav piedzīvojuši krīzi, eksistē “lieki” darbinieki – tas ir, atbr īvojoties no šiem darbiniekiem un to pienākumus sadalot starp palikušajiem darbiniekiem, netiktu traucēta maksātnespējīgā komersanta darbība. Š āda „atbr īvošanās no balasta” ir 160 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE ieteicama. Diemž ēl vairums komersantu, pienākot krīzei, reaģē ar darbinieku masveida atlaišanu, neizvērtējot to lietderību. Pat, ja šie darbinieki ir bijuši „lieki”, bet ir str ādājuši maksātnespējīgā komersantā legāli un visa alga ir maksāta likumos noteiktā kārtībā, ir ļoti neizdevīgi masveidā atlaist darbiniekus, jo tiem ir jāmaksā kompensācijas. Šo kompens āciju maksājumi laikā, kad katrs lats ir svarīgs maksātnespējīgā komersanta izdzīvošanai, ir „graujoša” izš ķērdība. Par „katru cenu” vajag m ēģināt saglabāt labākos speciālistus, jo tie būs izšķirošais balsts maksātnespējīgā komersanta izdzīvošanai un turpmākai pastāvēšanai [8, 65 ]. Kreditoru galvenokārt interesē aizdoto līdzekļu atgūšana no komersanta. Tom ēr tiesiski maksātnespējīgajam komersantam visu prasību apmierināšanai līdzekļu parasti nepietiek. T āpēc katrs kreditors cenšas atgūt pēc iespējas vairāk. T ā kā ir iestājies Pareto līdzsvars, cīņa starp kreditoriem (un šajā cīņā nereti iesaistās arī maksātnespējīgā komersanta īpašnieki, debitori un citas ieinteresētās personas) ir diezgan sīva. Ta ču „c īņas paņēmieni”, neskatoties uz to, ka nol ūks visos gadījumos ir viens, ir diezgan atšķirīgi katrā no maksātnespējas stadijām. T āpat atšķirīgie kreditoru statusi: nodrošin ātais, nenodrošinātais – priorit ārais, nenodrošinātais – neprioritārais, kā arī detalizētāks iedalījums šo grupu iekšienē, padara „sp ēli: „ Kurš atg ū s vair ā k? ”” visai sarež ģītu un ar grūti paredzamu iznākumu. Kreditora interešu lokā var būt šādi jautājumi: • aizdoto līdzekļu atgūšana; • maksātnespējīgā komersanta sekmīgas darbības atjaunošana; • maksātnespējīgā komersanta diskreditēšana un/vai likvid ēšana. Protams, šie kreditoru rīcības vadmotīvi var būt mijiedarbībā. T ādēļ iespējami vismaz trīs kreditora vēlmju varianti. Kreditora pirmā vēlme: atg ūt visus aizdotos līdzekļus. Kā jau tika minēts, komersantu par tiesiski maksātnespējīgu var atzīt, ja tas nespēj norēķināties ar kreditoriem vai to nespēj izdarīt noteiktā laikā. Pārejošās maksātnespējas gadījumā pastāv tikai viens nosacījums – komersants nesp ēj nokārtot savas saistības noteiktā laikā. Principā, ja kreditors apzinās, ka komersantam ir tikai īslaicīgās problēmas, celt prasību tiesā par komersanta atzīšanu par maksātnespējīgu diezin vai būtu mērķtiecīgi. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad šādas nosacīti nepamatotas prasības ir novedušas komersantu faktiskā maksātnespējā. Teor ētiski viss šķiet vienkārši – kreditors, zinot, ka faktiski komersants ir maksātspējīgs, nedaudz pagaida un vēlāk atgūst ne tikai parāda pamatsummu, bet, iespējams, arī vēl uzkrātos procentus. Tom ēr praksē ne vienmēr ir tik vienkārši. Kreditors ir nonācis dilemmas priekšā, kurā „par” un „pret” apsv ērumi parasti ir vienlīdz pārliecinoši. Par tiesiskās maksātnespējas ierosināšanu par labu liecina sekojošie argumenti: • Kreditors ne vienmēr zina, cik maksātspējīgs ir komersants. Ja komersants ir tuvu faktiskajai maksātnespējai (bet vēl tāds nav), var iegūt tas, kurš „brauks pirmais”. • Brīdināšana un tiesiskās maksātnespējas procesa ierosināšana parasti paātrina saistību nokārtošanu. Pret tiesiskās maksātnespējas ierosināšanu liecina sekojošie apsvērumi: • Ierosinot tiesisko maksātnespēju, kreditors parasti pazaudē komersantu kā sadarbības partneri. A. Klauss, K. Klauss. Pārvaldība maksātnespējas procesā 161 • Veicot agresīvu parāda atgūšanas taktiku, kreditors var zaudēt kā sadarbības partnerus, tā arī ar pārejoši maksātnespējīgo komersantu cieši saistītus komersantus; • Ja komersants izr ādīsies nevis pārejoši, bet gan faktiski maksātnespējīgs, tad, ierosinot tiesisko maksātnespēju, aizdoto līdzekļu atgūšana labākajā gadījumā būs laikietilpīgs process, bet sliktākajā – “nepiepild āms sapnis”. No faktiski maksātnespējīgā komersanta atgūt līdzekļus ir jau grūtāk. Ja kreditors nav prioritārais kreditors, celt prasību tiesā par komersanta atzīšanu par maksātnespējīgu, pēc autora domām, ir neprāts. Tas t ādēļ, ka faktiski maksātnespējīgu komersantu tiesa visticamāk atzīs par tiesiski maksātnespējīgu. T ādā gadījumā aizdoto līdzekļu atgūšana ir apšaubāma. T ādēļ kreditoram vajadzētu izmantot savādākus parāda atgūšanas līdzekļus, piemēram, brīdinājuma vēstules, ikdienas maksātnespējīgā komersanta grāmatvedes „teroriz ēšana”, inkaso komersantu iesaistīšana (2003. gadā 49% no aptauj ātajiem komersantiem šādi risināja maksājuma kavējuma problēmas [5]) un citas metodes, kas rada maksātnespējīgajam komersantam psiholo ģisku diskomfortu. Tom ēr, ja kreditoram izdodas atgūt aizdotos līdzekļus, jārēķinās, ka tos, sākoties tiesiskās maksātnespējas procesam, var pieprasīt atdot atpakaļ, atjaunojot pirms atdošanas saistības [2, 72. pants ]. Ja atg ūt no faktiski maksātnespējīga komersanta ir grūti, tad atgūt aizdotos līdzekļus no tiesiski maksātnespējīga komersanta – gandr īz neiespējami. Vienīgā iespēja ir mēģināt atjaunot tā rentabilitāti ar sanācijas vai mierizlīguma palīdzību, tomēr bieži uzs ākt iepriekšminētās darbības ir bezjēdzīgi. Piemērs, kā lielie komersanti cenšas atgūt līdzekļus. Divus gadus atpakaļ tika uzsākts tiesiskās maksātnespējas process pret kādu kokapstrādes komersantu (tālāk saukts par SIA „A”). Šim komersantam bija lielas par ādsaistības pret daudziem citiem komersantiem, tai skaitā pret elektroenerģijas piegādātāju. SIA „B”, kuras ražotnes atrad ās blakus SIA „A” ražotn ēm, dalīja elektrības pieslēgumu kopā ar parādnieku. Sākoties maksātnespējas procesam, elektroenerģijas piegādātājs atslēdza strāvas padevi parādnieka ražotn ēm. Sakarā ar dalīto pieslēgumu SIA „B” ražotnes arī vairs nesaņēma elektrību. Kad SIA „B” v ērsās pie elektroenerģijas piegādātāja ar lūgumu atjaunot strāvas padevi tā ražotn ēm, tas noteica vai nu cedēt SIA „A” parādsaistības vai arī samaksāt salīdzinoši lielu pieslēgšanas komisijas maksu. Protams, ka SIA „B” bija spiests izv ēlēties mazāko “r ēķinu”, kas šaj ā gadījumā bija cedēšana. No šī piemēra var skaidri redzēt, ka lielie monopoluzņēmumi var panākt parāda piedziņu arī citādos ceļos. Iepriekš aprakstītais vairāk attiecas uz nenodrošinātajiem kreditoriem. Nodrošinātajiem kreditoriem paveras savādāka aina. Ja kreditoram viss pras ījums ir nodrošināts ar ķīlu, tad LR likumdošana liedz tam celt prasību tiesā par komersanta atzīšanu par tiesiski maksātnespējīgu. Tom ēr, neskatoties uz ķīlu, bieži vien nodrošinātie kreditori ir tikpat „nenodrošin āti” k ā pārējie. Šeit autors dom ā ķīlas, kas ir salīdzinoši nelikvīdas – ēkas, kuras atrodas neizdevīgās vietās, šauri specializētas ražošanas iek ārtas, ražošanas iek ārtas, kuru pārvietošana ir neizdevīgi dārga utt. Š ādā gadījumā nodrošinātajiem kreditoriem jau laikus vajadzētu apzināt iespējamos mantas pircējus. Kreditora otrā vēlme: saglab āt maksātnespējīgā komersanta sekmīgu darbību vai vismaz neļaut uzsākt bankrota procedūru. Iemesli var būt daž ādi: 162 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE • Maksātnespējīgais komersants kreditoram sniedz vai piegādā tādus pakalpojumus vai preces, kuras nav iespējamas iegādāties no citiem; • Maksātnespējīgā komersanta parādsaistības pret kreditoru ir tik lielas, ka, iestājoties tā tiesiskajai maksātnespējai, sākas kreditora faktiskā maksātnespēja; • Ja maks ātnespējīgais komersants neturpina darboties, parāda atgūšana ir stipri apgrūtināta. Kreditors var palīdzēt parādniekam ar daž ādām metodēm. Tradicion ālās ir mierizlīgumā un sanācijā piemērotās metodes, bet iespējama ir arī maksātnespējīgā komersanta kapitāla daļu (akciju) pirkšana, citu kreditoru prasījumu cedēšana utt. Ja kreditoram vai sakrit īgu interešu kreditoru grupai ir balsu vairākums kreditoru sapulcē, tad tiem ir iespēja paildzināt tiesiskās maksātnespējas procesu „l īdz bezgalībai”. Sh ēma ir visai vienkārša. Ar vienkāršo balsu vairākumu tiek panākta sanācijas piemērošana. Likums „Par uz ņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” paredz, ka san ācijas plāna izstrādāšanas termiņu nosaka kreditoru sapulce, bet tas nedrīkst būt garāks par diviem mēnešiem [2, 9 3. pants ]. T ā kā ir balsu vairākums, tiek panākts, ka izstrādāšanai tiek veltīti divi mēneši. Pēc šiem diviem mēnešiem sanācijas plāns tiek izskatīts un par tā pieņemšanu tiek balsots pa kreditoru grupām. Pieņemsim, ka sanācijas plāns netiek pieņemts. Likums nosaka, ka: „ja kreditoru sapulce noraida san ācijas plānu, tā lemj par jauna sanācijas plāna izstrādāšanu vai par citu maksātnespējas stāvokļa risinājumu [2, 9 5. panta 6. da ļa ]” . Atsaucoties uz šo pantu, iepriekšminētais kreditors vai kreditoru grupa atkal panāk divus mēnešus jauna sanācijas plāna izstrādei. Un tā tas var vilkties līdz bezgalībai. Tom ēr arī tas nav lēts process, jo visu laiku ir jāmaksā no parādnieka līdzekļiem administrācijas izdevumi. Kreditora trešā vēlme: „nomelnot” un/vai likvid ēt parādnieku. Piemēram, ja maksātnespējīgais komersants ir kreditora vai kreditoram tuvu stāvošas personas konkurents, vai, ja kreditors grib pārņemt maksātnespējīgā komersanta darbības „nišu” utt. J āatzīst, ka likumā „Par uz ņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” ir daudzas nepiln ības, kas ļauj īstenot maksātnespējīgā komersanta „nomelnošanas” pas ākumus. Par to tiek nemitīgi atgādināts valsts pārvaldes institūcijām, kas ir apsolījušas šo normatīvo aktu pilnveidot. Pēc autoru domām, kreditoriem, cenšoties atgūt aizdotos līdzekļus, nevajadzētu riskēt un par katru cenu ierosināt tiesisko maksātnespēju, jo, kā jau tika minēts, tad aizdoto līdzekļu atgūšana tiks vēl vairāk apgrūtināta. Kreditoram komersanta tiesisko maksātnespēju vajadzētu ierosināt tikai divos gadījumos: 1) lai samazinātu saistības pret valsti, jo par „bezcer īgo parādu” (ja maksātnespējīgais komersants ir bankrotējis) nav jāmaksā nodokļi; 2) ja iecerēts tiesisko maksātnespēju izmantot kā konkurences ieroci. Debitora loma maksātnespējas procesā parasti nav pietiekami novērtēta. Pastāv maldīgs priekšstats, ka debitors nekādi nevar būt maksātnespējas procesa vadīšanas subjekts. Tom ēr debitora rīcība, it sevišķi pārejošās maksātnespējas gadījumā, ir īpaši nozīmīga, jo bieži vien t ā var ietekmēt maksātnespējīgā komersanta izdzīvošanu. T āpat faktiskās un tiesiskās maksātnespējas laikā debitors var gūt labumu gan sev, gan, iespējams, kādai šaurai personu grupai. Var piekrist, ka ne visas darbības, ko debitori šādās situācijās veic, ir godīgas pret citu maksātnespējas procesa dalībnieku interesēm. Maksātnespējas procesā debitors ir vienīgais A. Klauss, K. Klauss. Pārvaldība maksātnespējas procesā 163 vadīšanas subjekts, kas neko nevar zaudēt – tikai ieg ūt, tomēr ne visi debitori to apzinās un bieži neizmanto lieliskas iesp ējas. Debitora vēlamais rezultāts ir samazināt parāda saistības pret maksātnespējā nonākušo komersantu. Pārejošās maksātnespējas gadījumā komersanta vadība cenšas nekavējoši atgūt visus debitoru parādus. Tom ēr ne vienmēr ir pienācis atdošanas termiņš visām debitoru parādsaistībām. Š ādā gadījumā debitors apmaiņā pret ātrāku parāda atdošanu var vienoties par izdevīgākiem sadarbības noteikumiem nākotnē. Faktisk ās maksātnespējas gadījumā, kā jau tika minēts, nereti maksātnespējīgā komersanta vadība un/vai īpašnieki, saprotot, ka firma vairs nav glābjama, „izpump ē ” no t ās līdzekļus. Debitoru parādsaistības šajā situācijā ir ļoti aktuālas. Pastāv vairāki, ne visai tiesiski korekti ceļi, kā debitora parāds var tikt sadalīts starp pašu debitoru un ieinteresēto personu vai grupu. Maksātnespējas process ir daudzslāņains un sarež ģīts process, kas prasa īpašas prasmes, praktisko un taktisko izveicību, lai vadīšanas subjekts gūtu sev visoptimālāko risinājumu. Protams, jo prāvāku labumu kāds vadīšanas subjekts (subjektu grupa) būs sev guvis, jo mazāk būs palicis pārējiem. T ādēļ, lai J ūs nebūtu starp zaudētājiem, raksta autori iesaka aktīvi un izsvērti sekot līdzi visam maksātnespējas procesam un izmantot visas likumā paredzētās tiesības un situācijas. LITERAT ŪRA 1. Komerclikums: LR likums // Latvijas V ē stnesis , 2000. gada 4. maijs, Nr. 158/160. 2. Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju: LR likums // Latvijas V ē stnesis , 1996. gada 3. oktobris, Nr. 165. 3. J. Marš āns. Maksātnespējas administrācija // Latvijas Ekonomists , Nr. 11’2002. 4. J. Marš āns. Maksātnespējas aģentūra uzlabos uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Dienas bizness , 23.10.2002., (resurss– http://www.db.lv ). 5. Uzņēmumi rēķinus maksā apzinīgāk, F I NA N C E N E T , 28.05.2004., (resurss – http://www.finacenet.lv ) 6. L. Z ēberliņa. Maksātnespēja – bez mantas palikušu par ādnieku process. Dienas Bizness , 12.01.2001., (resurss – http://www.db.lv ) 7. R. Hasjanovs, Uz ņēmuma izdzīvošanas stratēģija // Latvijas Ekonomists , Nr. 10’2002. 8. R. Hasjanovs, Firmas pretkr īzes stratēģija // Latvijas Ekonomists , Nr. 9’2002. 9. Maksātnespēja // Kapit āls , 11’2002. 10. Audio ieraksts no Latvijas Biznesa skolas rīkotā un V. Stabulnieka vadītā semināra E k str ēmais menedžments. 11. http://www.kriesennavigator.de – Kr īzes problemātikai veltīta mājas lapa. 12. http://www.lursoft.lv – SIA „Lursoft” statistikas dati. 13. http://www.mna.gov.lv – Valsts a ģentūra „Maks ātnespējas administrācija”. 14. http://www.financenet.lv Management of Insolvency Process Summar y The management of insolvency process is a row of consecutive activities that take place in a company starting with a mo ment when a company is not able to manage its liabilities till the moment company regains solvency or is wound up. 164 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE The reasons of insolvency process can be different, for example insufficient competence of administration, unstable and/or insufficient market of sales, arrival of strong and with foreign capital supplied competitors into market, unconsidered policy of state taxes and duties and dishonesty of partners and competitors. Management of insolvency process is ac tivities done in the insolvency process in an insolvent company and other judicial entities. The main entities in management are the insolvent company (a manager appointed by investors or a receiver appointed by the court), creditors and debtors. Insolvency process is multilayered and sophisticated event which requires special skills and considerate moves from all the parties involved. To make the right decision every entity of the management has to choose certain aim, gather and analyze information about all the parties involved as well as to compare the possible benefit with the possible losses which w ill occur in achieving desirable results. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 165.–172. lpp. Determination of Marginal Sectors of Entrepreneurship in Latvia in the Process of Implementation of European Union Environment Protection Directives Latvijas uz ņēmējdarb ības kritisko sektoru noteikšana Eiropas Savien ības vides aizsardz ības Direktīvu ieviešanas proces ā Mārtiņ š Knite University of Latvia Faculty of Economics and Management Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-mail: knite@lanet.lv J ānis Malzubris University of Latvia Faculty of Economics and Management Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-mail: janism@lanet.lv Edgars Vasermanis University of Latvia Faculty of Economics and Management Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-mail: evf@lanet.lv The target of research was to detect the most critical sectors of economy in Latvia due to implementation of environment protection Directives of European Union. Five measures were selected for evaluation: investment load per year to profit ratio, hypothetical debt to equity ratio, investment load per year to sales ratio, lack of information index and consolidated evaluation index. Analysis shows that the most critical sector of economy in Latvia due to investments for implementation of EU environm ent protection Directives is animal breeding and poultry. As the next most critical sector s are chemical industry and mining industry. Key words: environment protection, Directives of European Union, investment. Introduction There are available researches of investme nt in sectors of economy in Latvia in different environmental fields and according to different environmental European Union Directives. Those researches and eval uations are prepeared under authority of Environment Ministry of Latvia [5-14]. However there is not available consolidated 166 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE research of what total obligatory enviro nmental investments are expected in each separate private business sector of economy and which sectors are the most critical. Therefore, the task of research was to develop applicable method of investment analysis to detect critical sectors of economy in Latvia due to implementation of environment protection Directives of European Union. Two main questions arouse in the process of evaluation: how to evaluate investment load and how to organize information about many Directives and many enterprises? Concerning first question, most traditional methods of investment analysis were evaluated: (1) ranking of investment proposals (payback evaluation; internal rate of return; net present value); (2) debt management ratios [3]; (3) credit risk analysis [1, 2]. However, none of them fit exactly for evaluation of obligatory investments in many enterprises to implement requirements of environment protection Directives. Therefore, evaluation measures were adopted from methods mentioned above to respond specific nature of investments. Measures were adopted by being based on five questions: 1. Can an enterprise cover necessary investment by own profit if it begins the implementation of requirements now (year 2003)? 2. What is ability of an ente rprise to cover debt if all means necessary for investment are provided by credit? 3. Profit is usually a dynamic measure and equity reflects ability to repay credit if development is unsuccessful theref ore arose also question of how the investment load is compatible to the scale of business? 4. How many enterprises are informed about requirements of environment protection Directives? 5. How to evaluate enterprise if one measure is the best but other measure – the worst? 1 . Measures for Evaluation Further are described adopted measures in the same order as questions posted above. Description includes calculation and interpretation. All measures are suited for application to separate enterprises. Measure 1. Investment load per year to profit ratio Expected investment to implement the requirements of environment protection Directives is divided equally per years le ft until full implementation of requirements. This investment load per year is divided by last year’s profit. This measure shows if an enterprise could cover the necessary investment by own profit. Measure 2. Hypothetical debt to equity ratio This measure reflects paying capacity of an enterprise if it would cover the necessary investments by credit. Total necessary investments are added to total current debt and then divided by total equity. Measure 3. Investment load per year to sales ratio Similarly to Investment load per year to profit ratio, expected investment to implement the requirements of environment protection Directives is divided equally M. Knite, J. Malzubris, E. Vasermanis. Determination of Marginal Sectors of Entrepreneurship in Latvia ... 167 per years left until full implementation of requirements. This investment load per year is divided by last year’s sales. This measure is confirming ratio supplementing two previous measures and showing proportion of necessary investment to scale of business. In a longer period of time sales is expected to be more stable indicator than profit. Measure 4. Lack of information index This measure means percentage of e ssential information about requirements enterprise does not know. Calculations were based on results of questioning. Percentage of Directives affecting enterprise and main requirements of Directives that enterprises did not know was set as Lack of information index. Measure 5. Consolidated evaluation index This measure was created to compare different enterprises and groups of enterprises if each of previous measures gives different evaluation about the level of expected difficulties. It is calculated as the sum of previous measures each multiplied by standardization coeffi cient and significance evaluation: ∑Ω = = 1π πππ yxwr ii ;;1 si = (1) ππ krwx /1= ∑Ω = = 1 1 π πy 1=krr here: i – sector of economy; s – number of sectors of economy; π – evaluation measure for sector of economy; Ω – number of evaluation measures for sector of economy; w i π – value of measure π for sector of economy i (k i, li, mi, ni, oi vai pi); w krπ– critical value of measure π ; x π – standardization coefficient of measure π ; y π – significance evaluation of measure; ri – consolidated evaluation for sector of economy i; rkr – critical value of cons olidated evaluation. Standardization coefficient and significance evaluation was developed by evaluations of experts in such a manner that consolidated evaluation value is “1” if values of all the other measures are equal to critical level. Values of coefficients see at the bottom of the table of results (Table 1). Description of measures above refers first of questions stated in the beginning: how to evaluate investment load? Further is described second question: how to organize information about many Directives and many enterprises? 168 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE The beginning information and results of calculations are placed in 2-dimensional matrixes where 1 st dimension is EU environmental legislation items – Directives and 2nd dimension is affected enterprises or sectors of economy. Such structure easily allows to detect the most critical sect ors of economy evaluating by any parameter instead of analyzing each legislation item and business sector separately. 2 . Sources of Information and Details of Calculations Information about Directives, affected enterprises and expected amount of necessary investment was gathered from implementation programmes for separate environmental Directives and sectoral strategies developed under authority of Environment Ministry of Latvia [5–14]. Evaluations of investments in those documents were made on the basis of pilot projects and experience in other countries. Company “Lursoft” collected information about current financial situation of affected enterprises. This information was based on reports available in year 2003. Level of information about requirements enterprises do (do not) know about Directives affecting them was derived from questioning. All enterprises having financial data for analysis were included in questioning. Implementation programmes of Directives and sectoral strategies with quantified evaluations included information about nine sectors of economy: textiles industry, electric equipment production, pharmacy, wood production, chemical industry, animal breeding and poultry, metallurgy, mining industry, oil processing and sales. These sectors are affected by the following directives: Integrated Pollution Prevention and Control Directive 96/61/EEC; Directives on Volatile Organic Compounds; Directives on chemicals control; Directive on nitrates pollution 91/676/ EEC; Seveso II Directive 96/82/EC [5–14]. Concerning other Directives, there is lack of information about enterprises affected and investments required. However, these six Directives evaluated are among the most complicated requiring high inputs from industry. Therefore, it is quite feas ible that most critical sectors of economy evaluated by investment load due to implementation of EU environment Directives will be affected exactly by those six Directives. It was sure about 60 enterprises that they will be affected by Directives regarding information in implementation programmes of Directives and sectoral strategies. Those enterprises were the selection included in financial analysis and questioning. Most of evaluations of expected invest ments were presented as intervals in Implementation programmes of Directives and sectoral strategies. Therefore, sensitivity analysis was applied on the basis of three similar calculation sets – minimal, average and maximal values. For evaluation of separate enterprise s, measures were calculated for each enterprise. For evaluation of sectors of economy average values of initial financial parameters were calculated. Those results were used for calculation of measures – ratios. The interpretation of such measures are the following – the description of sectors of economy is quite precise if it is assumed that all affected enterprises within the sector can merge or divide freely. M. Knite, J. Malzubris, E. Vasermanis. Determination of Marginal Sectors of Entrepreneurship in Latvia ... 169 3. Results from Application of Evaluation Method Investment Load per Year to Profit Ratio Evaluation of sectors in total shows only one sector where average investment load per year is higher than average profit – animal breeding and poultry where Investment load per year to profit ratio is 4,5 (here and further see Table 1). In all other sectors ratio is lower than “1” whic h means that all those sectors can bear necessary investment by own profit assuming that free merge of enterprises is possible. Evaluation of separate enterprises confirms animal breeding and poultry as the most critical sector where required inve stments exceed profit in all enterprises. Outstanding are differences among Chemical industry where one half are large enterprises with satisfactionary ratios but other half are small enterprises with required investment exceeding profit from “ 10” to “300” times. In other sectors, there is one or two enterprises with extremely high ratio (more than 10). Sensitivity analysis shows that none of the sectors changes its status in becoming critical from non-critical or vice versa. In conclusion, the most critical sectors for this measure are animal breeding and poultry and small enterprises of chemical industry if they do not merge. Investment Load per Year to Sales Ratio One function of this measure is to appr ove results of previous measure where unstable profit evaluation is used. Results are really quite the same as above – animal breeding and poultry remains the only critical sector (if evaluating sectors in total) with required investme nt reaching 11% of sales. Animal breeding and poultry and chemical industry have two enterprises each requiring investment half of sales or more. Metallurgy and oil processing and sales have one enterprise each requiring investment which exceeds the amount of sales. Sensitivity analysis shows that none of the sectors changes its status in becoming critical from non-critical or vice versa. In conclusion, the most critical sectors for this measure are animal breeding and poultry. Other sectors depend on the choice of one or two enterprises – how will they react to the situation when required investments ar e even higher than sales. Table 1 Table of Results Measure Sector of economy In ve st m en t l oa d pe r yea r t o pr of it ra tio In ve st m en t l oa d pe r yea r t o sa le s r at io Hypo the tic al d eb t t o equ ity ra tio La ck o f i nf or m at io n in de x C on so lid at ed ev al ua tio n Textiles industry 0, 1 0,01 0,5 0,2 0,21 Electric equipment produc tion 0,5 0,04 0,3 0,2 0,41 Pharmacy 0,5 0,02 1,4 0,2 0,63 170 VADĪBAS ZIN ĀTNE Measure Sector of economy In ve st m en t l oa d pe r yea r t o pr of it ra tio In ve st m en t l oa d pe r yea r t o sa le s r at io Hypo the tic al d eb t t o equ ity ra tio La ck o f i nf or m at io n in de x C on so lid at ed ev al ua tio n Wood production 0,0 0,00 0,3 0,2 0,14 Chemical industry 0,5 0,03 0,3 0,2 0,36 Animal breeding, poultry 4,5 0,11 1,3 0,2 1,80 Metallurgy 0,1 0,01 0,9 0,2 0,34 Mining industry 0,8 0,03 3,1 0,2 1,18 Oil processing and sale s 0,0 0,00 0,2 0,2 0,10 Parameters for consolidated evaluation Critical value 1,00 0,08 1,30 0,50 Coefficient of standardization 1,00 12,50 0,77 2,00 Significance of measure 0,20 0,35 0,35 0,10 Debt to Equity Ratio First priority interest is aimed at sect ors where required investment can not be covered by own profit which means the increas e of debt. In this case, it is animal breeding and poultry where Hypothetical debt to equity ratio is 1, 34. It is interesting that this value is the same as benchmark chosen for critical sectors – 1, 3 which is average current debt to equity ratio in a ll observed sectors of economy. At the same time, it is four times higher than the current debt to equity ratio in observed animal breeding and poultry enterprises. Other sectors (where the profit is high enough) could be interested in credits for implementation of requirements of Dir ectives as well. The most critical are pharmacy (1,4) and mining industry (3,1). However, those sectors already have high debt to equity ratios – increase is only about 1,3 times. If evaluating enterprises separately ther e are three outstanding enterprises where debt is several decades times higher than equity. But two of them already now have high debt to equity ratios. These enterp rises are from animal breeding and poultry, chemical industry and oil processing and sales. Sensitivity analysis shows that none of the sectors changes its status in becoming critical from non-critical or vice versa. To summarize, hypothetical debt to equity ratio does not show separate sectors as very critical. Attention should rather be paid to separate enterprises. Lack of Information Index All enterprises selected for financial analysis were also included in questioning. Only 16% of respondents presented valuable response. That was not enough for valid comparison of different sectors. Howe ver, results show that the average level of information about Directives concerning enterprise and about main requirements is 80%. Accordingly, lack of information index is 20% or 0,2. The same was applied for all sectors in further calculations. M. Knite, J. Malzubris, E. Vasermanis. Determination of Marginal Sectors of Entrepreneurship in Latvia ... 171 Consolidated Evaluation Consolidated evaluation mainly reflects the results of previous measures. As the most critical turns out animal breeding and poultry with value 1,8. It is logical result because this sector appeared among the most critical in all other measures. Mining industry with value 1,18 emerges as the second critical sector. However, main reason for that is high current debt to equity ratios in the industry. Therefore, high investment load in this industry is not so much the result of requirements of Directives as the current problems. 4. Conclusions and Recommendations Three main conclusions can be derived from the study: 1. T he developed method allows to detect sectors of economy where enterprises will have the heaviest investment load due to implementation of European Union environment protection Directives. 2. Current data show that the most critical sector in Latvia due to investments for implementation of European Union environment protection Directives is animal breeding and poultry. 3. As the next most critical sectors are chemical industry and mining industry. These results can be used to detect targ et segments of governmental support to separate economic sectors and for credit institutions is planned to help forecast financial risks. However, number of restrictions should be taken into account: • only private enterprises were analy zed except those having environment protection as main activity; • indirect impact is not included (operational costs, ability to change prices, benefits to environment and competitiveness, number of enterprises affected within industry, operation indi vidually or within larger concern); • current level of implementation of Directive’s requirements is not known; • “sectors of economy” in this case should be interpreted rather as a group of enterprises affected by Directives but not all of enterprises with similar activities; • analysis covers only those sectors of economy where information was available. However, these Directives evaluated ar e among the most complicated requiring high inputs from industry. Therefore, it is quite feasible that mo st critical sectors of economy evaluated by investment load due to implementation of EU environment Directives will be affected ex actly by those six Directives. Further research would require seperation of enterprises by size in the process of evaluation. Otherwise assumption remains that the results can be interpreted only if taking into account the fact that enterpri ses can merge or divide within a sector of economy quite freely. In addition, inclusio n of other Directives into research and comparison of real investments with forecasted should be expanded in further studies. 172 VADĪBAS ZIN ĀTNE BIBLIOGRAPHY 1. Coyle Brian. Framework for Credit Risk Management . ─ United Kingdom: CIB Publishing, 2000, pp. 55–58. 2. Credit Risk Modelling. – Chicago: Cleanlane publishing, 1998, pp. 86–95. 3. Rees Bill. Financial analysis . – New York, London, Toronto, Sydney, Tokyo, Singapore: Prentice Hall, 1995, pp. 83–90. 4. Valts Vilnītis. Kas Latvijas uz ņēmē jam j āzina par Eiropas Savien ī bu. – R īga: Eiropas Kustība Latvijā, 2002, lpp.100–109. 5. Air sector implementation programme . Soil and Water Ltd., LAT-108 Phare Latvian – Swedish Twinning project, 2000. 6. Chemicals and GMO sector implementation programme . Soil and Water Ltd., LAT-108 Phare Latvian – Swedish Twinning project, 2000. 7. Implementation plan of the VOC Solvents Di rective 1999/13/ E C in the Republic of Latvia. Soil and Water Ltd., LAT-108 Phare La tvian – Swedish Twinning project, 2000. 8. Implementation plan of the SEVESO II directive . Annex 26, Environment Ministry of Latvia, Department of European Integration. 9. Industrial pollution control and risk manage ment sector implementation programme. Soil and Water Ltd., LAT-108 Phare Latvia n – Swedish Twinning project, 2000. 10. Noise sector implem entation programme. Soil and Water Ltd., LAT-108 Phare Latvian – Swedish Twinning project, 2000. 11. The implementation of EU IPPC Directive in Latvia. Annex 24, Environment Ministry of Latvia, Department of European Integration. 12. IPNK direkt īvas ieviešanas izmaksu apr ēķins Latvijai. Environment Protection Agency of Denmark / Environment Ministry of Latvia, Final report, 2000. 13. ES Nitr ātu Direkt īvas ieviešanas r īcī bas programmas izstr āde. Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Lauku inženieru fakult āte, Vides un ūdenssaimniecības katedra. – Jelgava: 2001. 14. Progresa monitoringa zi ņojums par ES direkt īvu p ārņemšanu un ieviešanu Latvij ā. Consulting company "MILIEU", 2002. 15. Unpublished materials 5 - 1 4 are allocated in the home page of Environment Ministry of Latvia: http://ww w.vidmin.gov.lv Latvijas uz ņēmē jdarb ī bas kritisko sektoru noteikšana Eiropas Savienī bas vides aizsardz ī bas Direkt īvu ieviešanas proces ā Kopsavilkums Darbā ir attīstīta metodika un iegūti pirmie rezultāti, lai noteiktu, kuriem privātās uzņēmējdarbības sektoriem Latvijā būs vislielākās grūtības veikt nepieciešamās investīcijas Eiropas Savien ības vides aizsardzības Direktīvu prasību ieviešanai. Vērtēšanai tika izvēlēti pieci rādītāji: invest īciju slodze gadā pret peļņu, investīciju slodze gadā pret apgrozījumu, hipot ētiskā maksātspēja, neinformētības indekss, konsolidētais indekss. Analīze rāda, ka viskritiskākais sektors Latvijas ekonomikā, kuram būs vislielākās grūtības investēt ES vides aizsardz ības Direktīvu prasību ieviešanai, ir lopkopība un putnkopība. Kā nākamie kritiskākie izceļas ķīmiskā rūpniecība un minerālu apstrāde. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 173.–183. lpp. Inform ācijas noz īme loģistikas ķēžu vadī šan ā T he Role of Information for the Supply Chain Management Ausma Kr ūmiņa Latvijas Universitāte Tirgved ības un kvalitātes vadības institūts Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: ausmak@lanet.lv Uzņēmuma loģistika ir integrēts process, kam jāpalīdz radīt pievienotā vērtība un ar minimālām kopējām izmaksām jāapmierina klientu vēlmes un vajadzības. Var teikt, ka visu loģistikas operāciju un procesu veiksmīgas norises izšķirošais faktors ir informācija, jo tā palīdz organizēt un izprast notiekošo uzņēmumos un loģistikas ķēdēs. Lai iespējami pilnīgāk atspoguļotu loģistikas funkcijas un visos hierarhijas l īmeņos notiekošos procesus, jārada loģistikas informatīvā sistēma. T ā ļauj nodrošināt materiālo un finansu plūsmu vadību no produktu/pakalpojumu piepras īšanas brī ža l īdz pat nogādei gala patērētājiem. Informatīvo resursu veidošana, kas spēj apgādāt integrētās loģistikas ķēdes dalībniekus, jāveic saskaņā ar stratēģiskajos plānos izvirzītajiem mērķiem. T ā kā informācija mūsdienās adekvāti atspoguļo materiālās plūsmas, to var uzskatīt par svarīgu stratēģisko resursu veidu, kura potenciālās iespējas paver perspektīvas, lai nostiprinātu uzņēmumu konkurētspēju un iespējami labi apmierinātu klientu vēlmes un vajadzības. Atslēgvārdi: loģistikas ķēdes, loģistikas funkcijas, loģistikas informācija, loģistikas infor- mācijas sistēma, integrācija, “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēma” ( E RP ). Key words: logistics chain, logistics functions, logi stics information, logistics information system, integration, ERP – Ente rprise Requirements Planning. Loģistika ir zinātne par materiālo plūsmu, pakalpojumu plūsmu un ar tām saistīto informācijas un finanšu plūsmu vadīšanu un optimizāciju mikrosistēmā vai makrosistēmā, lai sasniegtu tās pastāvēšanai izvirzītos mērķus. Salīdzinājumam loģistikas definējums šaurākā izpratnē : lo ģistika ir integrāls vadīšanas instruments, kas sekmē biznesa organizācijas stratēģisko, taktisko un operatīvo mērķu sasniegšanu, efektīvi vadot materiālās un/vai pakalpojumu pl ūsmas, kā arī ar tām saistītās informācijas plūsmas un finanšu resursus no izejvielu avotiem līdz gala patērētājiem. Loģistikas praktiskajai darbībai ir funkcionāls raksturs. Tas noz īmē, ka tiek veidota loģistikas infrastruktūra, tiek sakārtota informācijas vākšanas, apstrādes un sadalīšanas sistēma, racionāli tiek veidoti un uzglabāti krājumi, tiek organizēta kravu pārvietošana, iepakošana un transportēšana. Katras loģistikas funkcijas veikšana ir attaisnojama tikai tādā gadījumā, ja tā dod pievienoto vērtību, notiek saskaņā ar loģistikas ķēdes vai loģistikas sistēmas kopējiem mērķiem un apmierina gala 174 VADĪBAS ZIN ĀTNE patērētāju vajadzības pēc kvalitatīviem produktiem un/vai pakalpojumiem, kurus iespējams iegādāties par optimālām cenām. Atsevišķās loģistikas funkcijas mēdz apvienot trīs lielās grupās. Apgādes, ražošanas un sadales funkciju realiz ēšanai un integrācijai vienotā sistēmā nepieciešams koordinēt kā krājumu, tā informācijas plūsmas. Pēdējās veido ārējo un iekšējo klientu – gan individu ālo pircēju, gan uzņēmumu un to struktūrvienību pasūtījumi, transporta dokumenti, rēķini, atskaites utt. Loģistikas inform ācija atvieglo ikdienas darbību plānošanu, koordināciju un kontroli. Tiešais izdev īgums, ko dod kvalitatīvas un ātras informācijas plūsmas, ir vienmērīga visu darbu organizēšana. Loģistikas kā zinātnes un praktiskas darbības veidošanās sākuma periodā informācijas jautājumiem veltīja samērā mazu vērību. Bieži vien analiz ēja tikai divas sfēras, kuras visvairāk ietekmē informācija – prognoz ēšanas un pasūtījumu vadīšanas sfēras. 20. gadsimta 70-tajos gados līdz ar materiālo plūsmu analīzi sāka pētīt arī informatīvās plūsmas. Tas t āpēc, ka ērtas un ātras darbības informācijas vākšanas un uzkrāšanas tehnolo ģijas tikai pamazām attīstījās, bet, galvenais, tāpēc, ka uzņēmumu vadītāji un daž ādu hierarhijas l īmeņu menedžeri v ēl nepietiekami apzinājās kvalitatīvas informatīvās apmaiņas nozīmīgumu loģistikas darbības efektivitātes paaugstināšanai un neanalizēja informāciju kā loģistikas sistēmas būtisku resursu veidu. Loģistikas informācija palīdz uzņēmumiem nodrošināt to konkurētspēju. T āpēc Loģistiskās vadīšanas padome (1985. gadā ASV) un citi loģistikas pētnieki, raksturojot patērētāju apmierināšanu un materiālās plūsmas no izejvielu avotiem līdz gala patērētājiem, beidzot arī loģistikas definējumā iekļāva informācijas jēdzienu – līdz ar materiālu, pusfabrikātu un gatavās produkcijas jēdzieniem [1, 4 5–1 87 ]. Informācijas masīvu, kas nepieciešams efektīvai integrācijai loģistikas sistēmās, veido divu veidu plūsmas: • plānošanas un koordinācijas informācijas plūsmas; • operatīvās informācijas plūsmas. Starp tām pastāv cieša savstarpēja sakarība. Koordinācijas informāciju var uzskatīt par loģistikas ķēdes dalībnieku informatīvās apmaiņas “kodolu”. Koordinācija tiek paredzēta plānos – tad, kad tiek noteikti strat ēģiskie mērķi un ierobežojumi, kurus nosaka esoš ās jaudas, krājumu izvietojums, ražošanas un apgādes vajadzības, nākotnes prognozes. Operat īvā darbība saistīta ar krājumu iegūšanu, apstrādi un piegādi saskaņā ar klientu vajadzībām. T āpēc operatīvā informācija nodrošina pasūtījumu vadīšanu, apstrādi, sadali, krājumu vadīšanu un transportēšanu utt. Nekvalitatīva informācija var radīt daudz problēmu. Mēdz raksturot divu veidu “br āķi”, kas saist īts ar informāciju: 1) iegūtie dati var neprecīzi vai pat nepareizi atspoguļot notikumus, darbības, tendences; 2) dati, kas iegūti apstrādājot pasūtījumus, var neprecīzi vai pat nepareizi atspoguļot patērētāju vēlmes un vajadzības. Kvalitatīva informācija ļauj sasaistīt loģistikas elementārās un kompleksās funkcijas vienā veselumā un vadīt tās saskaņā ar sistēmas kopējiem mērķiem [2; 3; 5, 16 –88 ; 7, 9– 58 ; 9, 10– 90 ]. Pagājušā gadsimta 80–tajos gados zin ātniskajos pētījumos raksturoja ne tikai loģistiku kopumā, bet izdalīja arī vairākus tās funkcionālos virzienus: iepirkšanas loģistiku, ražošanas procesu lo ģistiku, sadales loģistiku, krājumu loģistiku, transporta loģistiku. Vēlāk šim iedalījumam pievienoja arī finansu loģistiku, A. Kr ūmiņa. Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā 175 pakalpojumu (servisa) loģistiku un informatīvo loģistiku. Šaj ā sakarā daži p ētnieki izvirza būtisku problēmu – ja jau informat īvo loģistiku raksturo kā funkcionālo virzienu, vai tā var sekmēt iepriekš minēto atsevišķo funkcionālo sfēru darbību. Daudzi teorētiķi informatīvos jautājumus skata kā loģistikas atbalsta funkciju1. Š ī raksta autore pilnībā atbalsta V. Sergejeva viedokli par loģistikas funkciju klasifikāciju, bet mūsdienās, kad tiek īstenota loģistikas funkciju integrācija, informācijas jautājumi jāskata vēl plašāk, un par to būs runāts tālākajā izklāstā. Loģistikas sistēma ir sarež ģīta, organizatoriski izveidota (strukturizēta) ekonomiska sistēma, kas sastāv no elementiem (posmiem), kurus cieši savstarpēji sasaista materiālo un citu plūsmu vadīšana, orientējoties uz sistēmas kopējo mērķu sasniegšanu. Katru uzņēmumu var uzskatīt par loģistikas mikrosistēmu, bet loģistikas (piegādes) ķēdi/ ķēdes par makroloģistikas sistēmu2. Saimniecisko procesu informatīvais nodrošinājums ir nepieciešams jebkura uzņēmuma darbībai, tāpat kā citi vadīšanas nodrošināšanas apakšsistēmas elementi – tiesiskais nodrošinājums, metodiskais un normatīvais nodrošinājums, kā arī lietvedība. Informatīvā nodrošinājuma apakšsistēmai ir sarež ģīta struktūra, tai jāveic ļoti daudz funkciju, tāpēc var teikt, ka tā pati par sevi ir sarež ģīta sistēma. Informat īvā loģistika ir zinātne par ražošanas un citu saimniecisko procesu informatīvā nodrošinājuma vadīšanu, kas pamatojas uz loģistikas principiem. T ātad šī praktiskā darbība nozīmē nepieciešamās informatīvās sistēmas veidošanu un lietošanu. T ā pamatojas uz sistēmpieeju, kuru realizējot, visi interesenti var iegūt tiem vajadzīgos datus. Līdzīgi kā jebkura uzņēmuma vispārējā vadīšana notiek, realizējot augstāko vadītāju (top–management ), struktūrvienību un nodrošinātāju apakšsistēmu pienākumus, informatīvās loģistikas vadīšana notiek, pildot kā pamata apakšsistēmu – iepirkšanas lo ģistikas, ražošanas lo ģistikas, transporta loģistikas, krājumu uzglabāšanas loģistikas un sadales loģistikas funkcijas, tā nodrošinošo apakšsistēmu, t. i. informatīvās loģistikas, finanšu loģistikas un servisa loģistikas funkcijas. Lai informatīvā darbība, kā arī tās analīze loģistikā būtu kvalitatīva, funkcionālās apakšsistēmas jāpēta kā veselums, un tas nozīmē, ka jāanalizē loģistikas informatīvo sistēmu darbība. Loģistikas informat īvā sistēma ( Logistics Information Systems – LIS ) ir interaktīva struktūra, kuru veido personāls, iekārtas un procedūras (tehnolo ģijas), kas sasaista informācija, un kuru lieto daž āda līmeņa vadītāji uzņēmuma darbības plānošanai, regulēšanai, kontrolei un analīzei [9, 471 –48 2 ]. Lo ģistikas informatīvās sistēmas organizatorisko struktūru veido četras apakšsistēmas: • pasūtījumu vadīšanas procedūru apakšsistēma; • zinātnisko pētījumu apakšsistēma; • lēmumu atbalsta apakšsistēma; • atskaišu un citu dokumentu veidošana apakšsistēma. Minētā struktūra ir līdzīga mārketinga informatīvās sistēmas struktūrai, kuru aprakstījis amerikāņu zinātnieks Filips Kot ļers un kura idejām šajā jomā pamatā piekrīt visi loģistikas pētnieki [4, 4 00– 403 ]. Integrētā loģistika, pamatojoties uz sistēmpieeju, aptver un apvieno vienotā procesā visas loģistikas funkcionālās sfēras, tai skaitā informatīvo apmaiņu. Un tieši informatīvie resursi, kas cieši saistīti ar materiālajām, pakalpojumu un finanšu plūsmām, padara iespējamus efektīvus sakarus starp loģistikas sistēmas elementiem. Integrēto informatīvo sistēmu galvenās priekšrocības ir sekojošās: • paātrinās informācijas apmaiņas process, kā arī samazinās kļūdu skaits uzskaitē ; 176 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE • samazinās neraž īgā darba apjoms, tai skaitā uz papīra rakstīto dokumentu apjoms; • tiek apvienoti agrāk atsevišķi veidotie informatīvie bloki. Stratēģiskā plānošana Lēmumu analīze Kontrole Materiālo plūsmu koordinācija Darījumu un operāciju apkalpošanas sistēma Stratēģiskā plānošana: • stratēģisko savienību veidošana; • tirgus iespēju attīstīšana; • ABC analīze, rentabilitātes analīze utt. Lēmumu analīze: • izmaksu stratēģiskā vadīšana; • krājumu vadīšana; • loģistikas tīkla konfigurācija; • loģistikas ķēdes starpnieku vertikālā integrācija; • transporta līdzekļu maršruti un grafiki utt. Kontrole: • finanšu un ekonomiskā novērtēšana; • servisa vērtēšana; • kvalitātes vērtēšana; • sistēmas darba ražīguma noteikšana utt. Darījumu un operāciju apkalpošanas sistēma: • pasūtījumu saņemšana; • krājumu atlase; • pasūtījumu komplektēšana; • pasūtījumu nosūtīšana un piegāde; • cenu veidošana un rēķinu izrakstīšana; • informācijas sniegšana klientiem utt. Materiālo plūsmu koordinācija: • ieejošo un izejošo materiālo un informācijas plūsmu koordinācija; • jaudu noslodze; • ražošanas jaudu, krājumu, transporta un personāla resursu saskaņošana; • ražošanas un apgādes plāni utt. 1. att . Loģistikas informatīvās sistēmas hierarhija Hierarchy of the Informative System of Logistic [6, 68] Lai katrs uzņēmums un arī katra loģistikas ķēde gūtu konkurences priekšrocības ilgā laika periodā, darbībai jānotiek saskaņā ar stratēģiskajiem plāniem. Un tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšana nav iespējama bez vispusīgas informācijas par uzņēmumos un to ārējā vidē notiekošajiem procesiem. A. Kr ūmiņa. Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā 177 Loģistikas informatīvajām sistēmām jānodrošina visu loģistikas funkciju integrācija. T ā, savukārt, balstās uz informatīvo nodrošinājumu, kuru stratēģiskās plānošanas pētnieki analizē piecos (dažreiz četros) hierarhijas l īmeņos: dar ījumu apkalpošanas, materiālo plūsmu koordinēšanas, kontroles, lēmumu analīzes un stratēģiskās plānošanas līmenī (skat. 1. att.). Darījumu apkalpošanas jeb pirmajā (zemākajā) līmenī notiek darbības, kas tieši saistītas ar klientu apkalpošanu un tāpēc te jāpēta ļoti liels operatīvās informācijas masīvs. Otraj ā līmenī realizē ieejošo un izejošo informācijas plūsmu koordināciju. Šeit ņem vērā transporta līdzekļu jaudu ierobežojumus, notiek funkcion ālo sfēru jaudu saskaņošana utt. Kontroles (trešajā) līmenī novērtē iepriekšējos līmeņos paveikto un, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, novērtē ekonomisko efektivitāti, daž ādu pakalpojumu sniegšanas kvalitāti u. c. Lēmumu analīzes līmenī novērtē visa veiktā ietekmi uz loģistikas sistēmas kopējo darbību. Šaj ā blokā realizē loģistikas funkciju koordināciju, kas pamatojas uz analītiski apstrādāto informāciju. Var teikt, ka ceturtajā līmenī notiek izstrādāto stratēģisko plānu ieviešana – pie tam, cieš ā saskaņā ar izvirzītajiem stratēģiskajiem mērķiem. Piektajā (augstākajā) – strat ēģiskās plānošanas līmenī, pamatojoties uz iepriekšējo līmeņu informāciju, izstrādā loģistikas stratēģisko plānu sistēmu. T ātad tiek pieņemti ilgtermiņa lēmumi par tirgus attīstību, loģistikas ķē žu dal ībnieku sadarbību u. c. Ekonomisko procesu dinamisk ā attīstība, kā arī daudzu resursu ierobežot ība, liek rūpēties par materiālo plūsmu paātrināšanu. Tas, protams, noz īmē, ka arvien rūpīgāk jāizvērtē arī atbilstošās informācijas plūsmas. Taj ā pašā laikā loģistikas ķē žu dalībnieki, kas izveidojuši vienotu informācijas sistēmu, gūst konkurences priekšrocības – gan t āpēc, ka kopīgi vada materiālās plūsmas, pamatojoties uz jaunākajām informācijas tehnolo ģijām, gan tāpēc, ka spēj piedāvāt patērētājiem kvalitatīvus produktus/pakalpojumus par minim āli iespējamo cenu (kopējo izmaksu samazināšanas rezultātā), gan sadalot risku, kas mūsdienās strauji mainīgo ārējās vides faktoru dēļ arvien palielinās. Viss teiktais liecina par to, ka 20. un 21. gadsimtu mijā, īpaši pēdējos 10 gados, veidojas jaunas attiecības starp integrēto loģistikas ķē žu dal ībniekiem. Informatīvo resursu vadīšana loģistikas ķēdēs nozīmē, ka ir jānosaka informatīvā nepieciešamība katrā hierarhijas l īmenī un katras loģistikas funkcijas ietvaros, ka jāanalizē dokumentu aprite un jāparedz tās racionalizācija, ka jāpārvar nesaskaņotība starp datiem un jārada informatīvā sistēma, kas paredz atgriezeniskos sakarus un kontroli visos posmos. Loģistikas informatīvo resursu kā kompleksas sistēmas vadīšanas process ir parādīts 2. attēlā. To veido tr īs galvenie bloki: • piegā žu un transport ēšanas procesi; • informatīvā nodrošinājuma līmeņi; • vadīšanas objekti. 178 VADĪBAS ZIN ĀTNE Lo ģistikas procesi Informat ī v ā nodrošin ā - juma l ī me ņi Vad ī šanas objekti (efektivit ā tes elementi) Informat īvās integrācijas instrumenti Informācijas meklēšana Informācijas apstrāde Informācijas sadale S t r a t ē ģ i s k a i s T a k t i s k a i s O p e r a t ī v a i s A B C D E Loģistisko izmaksu struktūra 2. att . Loģistikas informatīvo resursu vadīšanas sistēma / Managing System of the Informa tive Resources of Logistics [6, 59 ] Iegūto, apstrādāto un lietotājiem sadalīto informāciju lieto kā stratēģiskajā, tā taktiskajā un operatīvajā plānošanā un vadīšanā. Informatīvais nodrošinājums palīdz maksimāli labi apmierināt patērētāju vajadzības (piegādāt kvalitatīvus produktus/pakalpojumus par optim ālām izmaksām). Protams, ka šeit nevar neminēt informatīvā nodrošinājuma operatīvos mērķus, kas saistās ar ātru un elastīgu reakciju uz jebkurām izmaiņām, minimālu nenoteiktību, minimāliem krājumiem iekšējo un ārējo loģistikas ķēžu posmos, kvalitat īvu darbu veikšanu utt. Loģistikas informatīvās sistēmas radīšana ir svarīgs stratēģisks lēmums, kas daž ādu līmeņu vadītājiem liek kompleksi izvērtēt uzņēmumu iekšējo un ārējo vidi, tai skaitā tehnolo ģiskās, ekonomiskās, organizatoriskās, sociālās un psiholo ģiskās īpatnības. Attieksme pret loģistikas informāciju kā pret resursu veidu (pēc analoģijas ar citiem ražošanas resursiem – finans ēm, iekārtām, tehnolo ģijām) nozīmē, ka jābūt to vadīšanas meh ānismam, kas, pamatojoties uz mūsdienīgām tehnolo ģijām, notiek tāpat kā jebkurš cits vadīšanas process un risinās pa sekojošiem posmiem: informatīvās darbības un informatīvo procesu plānošana, organizēšana, koordinēšana un kontrole. Informatīvie resursi infrastruktūrā tiek lietoti daž ādos hierarhijas l īmeņos. Veidojot infrastruktūru, jāņem vērā loģistikas sistēmas vajadzības, kā arī cilvēciskais faktors, kas integrējas ar informatīvā nodrošinājuma procesiem. Informatīvo plūsmu pārveidošanas process parādīts 3. attēlā. Ar “lo ģistikas datiem” saprotam ieg ūstamās ziņas un faktus. Informācija ir analītiski apstrādāti dati, kurus jau saprot un var lietot vadītāji lēmumu pieņemšanas un realizēšanas procesos. Zin āšanas un to struktūra veido informatīvo telpu, kas nepieciešama lēmumu pieņemšanai, tai skaitā tehnolo ģijas izvēles procesam. A. Kr ūmiņa. Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā 179 Loģistikas procesi nozīmē darbību veikšanu un kontroli. Loģistikas vadītājs darbojas saskaņā ar loģistikas ķē žu dal ībnieku vajadzībām pēc noteiktas informācijas [6, 48– 5 0 ]. Te v ēl jāakcentē fakts, ka loģistikas informatīvā sistēma jāveido ciešā saistībā ar mārketinga informācijas sistēmu un, protams, kā uzņēmuma kopējās informatīvās sistēmas apakšsistēma, lai nevienā posmā nenotiktu dublēšanās un netiktu vākta un apstrādāta informācija, kas lietotājiem analīzes procesā nemaz nav nepieciešama. Informācijas meklēšanas, apstrādes un sadalīšanas procesa gaitā, orientējoties uz konkrētiem patērētājiem, informatīvie resursi veidojas stratēģiskajā, taktiskajā un operatīvajā līmenī. Loģistikas dati Loģistikas inform ācija Loģistikas lēmumu pieņemšana Zin ā šanu struktūra Loģistikas procesi Loģistikas menedžeris In format ī v ās nepieciešam ī bas strukt ū ra 3. att. Informatīvās plūsmas pārveidošanas process / Modification Process of Information Flow [6, 49 ] Ņemot vērā visu iepriekš teikto, var piekrist viedoklim, ka loģistikas informācija ir nozīmīgs stratēģisko ekonomisko resursu veids un, tātad, izšķirošs ražošanas, koordin ācijas un konkurētspējas faktors. Bet šāda loma informācijai ir “pieš ķirta” pak āpeniski – apm ēram pēdējo 40 gadu laikā. 20. gadsimta 60-tajos gados bija izstr ādāti tikai atsevišķi firmu vadīšanas automatizācijas uzdevumi, piemēram, notika informācijas vākšana un apstrāde par atsevišķiem darbiem un, visbiež āk, tie bija saistīti ar krājumu kontroli. 70-tajos gados jau lietoja “Materi ālu nepieciešamības plānošanas sistēmu” ( M RP – Material Requirement Planning ) un tas nozīmēja, ka kompleksi analizēja un vadīja materiālu plūsmas, kas nodrošina gala produktu izgatavošanas pabeigšanu tieši saskaņā ar pasūtījumu plānu. Lietojot jaunāko (tajā laikā pieejamo) skaitļošanas tehniku, var ēja sastādīt precīzus materiālu, detaļu un komplektējošo izstrādājumu nepieciešamības un izlietošanas grafikus. 80-tajos gados tika ieviesta “Ražošanas resursu pl ānošanas sistēma” ( MRP II – Manufacturing Resource Planning ). T ā veidojās “Materi ālu nepieciešamības plānošanas sistēmu”, papildinot ar “Ražošanas jaudu pl ānošanas sistēmu” ( CRP – Capacity Requirements Planning ) un, galvenokārt, tika lietoti mašīnbūvē, aparātu ražošan ā un citās rūpniecības nozarēs, kurās ļoti sarež ģīts un darbietilpīgs nepieciešamo resursu aprēķināšanas process ( MRP II = MRP + CRP ). Pamazām šo sistēmu pārņēma arī sadales procesu vadītāji. 180 VADĪBAS ZIN ĀTNE 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, integrējoties M RP II plānošanas sistēmai ar “Finansu resursu pl ānošanas sistēmu” (FRP – Finance Requirements Planning ), veidojās “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēma” ( ERP – Enterprise Requirements Planning ). T ā ļāva daudz efektīvāk plānot visu mūsdienīga uzņēmuma ražošanas un saimniecisko darbību, tai skaitā izmaksas un investīcijas iekārtu atjaunošanai. Š ādas sistēmas varēja lietot ne tikai lielie uzņēmumi, bet arī nelielas, aktīvas firmas. Faktiski šo ( ERP ) sistēmu ieviešana nozīmēja komplekso ražošanas vad īšanas sistēmu jaunu integrācijas pakāpi, lai gan sākotnēji neietvēra sagādes un sadales sistēmu plānošanu. “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēmas” veidošanas nepieciešamība saistījās ar uzņēmumu iekšējās un ārējās vides sarež ģītības palielināšanos, kā arī ar biznesa funkciju integrāciju. Pilnīgi cits skatījums uz resursu vadīšanas procesu notika gadsimtu mijā, kad veidojās “Sinhroniz ēta klientu pieprasījuma un ražošanas resursu pl ānošanas koncepcija” ( CSRP – Customer Synchronized Resource Planning ). T ā pamatojās nevis uz ražot āja spēju izgatavot noteiktu produkcijas apjomu, bet gan uz tirgus spēju produkciju iegādāties. Koncepcijas realizēšanai tika izstrādāta iekšējo biznesa procesu vadīšanas metodika. T ā paredzēja ciešāku integrāciju ar mārketingu, un, tādējādi, efektivitāti varēja vērtēt, pamatojoties uz uzņēmuma pozīcijām tirgū. Diemž ēl šīs koncepcijas realizēšanu dzīvē apgrūtina kvalitatīva metodiskā un informatīvā nodrošinājuma trūkums. L o ģ i s t i k a s I n f o r m a t ī v ā S i s t ē m a Sinhroniz ēta klientu piepras ījuma un ražošanas resursu pl ānošana ( C S R P = ERP+Marketing ) Uz ņēmuma resursu pl ānošana ( E R P = MRP II+FRP) Finansu resursu plānošana (F R P) Ražošanas resursu pl ānošana ( M R P II = MRP+CRP) Ražošanas jaudu plānošana (C R P) Materi ālu nepieciešam ības pl ānošana (M R P) L I S = Sinhronizēta klientu pieprasījuma un ražošanas resursu plānošana + piegādes ķēdes vadīšana) 4. att. Loģistikas informatīvās sistēmas veidošanās ilustratīva sh ēma Illustrative Scheme of Development of the Informative System of Logistics [8, 235 ] A. Kr ūmiņa. Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā 181 “Pieg ādes jeb loģistikas ķēdes vadīšanas sistēma” ( SCP – Supply Chain Management ) kļūst arvien populārāka pēdējā laikā. Tas t āpēc, ka tieši šī pieeja saistīta ar produkta veidošanos no izejvielu avotiem līdz gala patērētājiem, un tāpēc vislabāk atspoguļo to, kā tiek sasniegts loģistikas darbības mērķis – apg ādāt klientus ar kvalitatīviem produktiem un sniegt viņiem kvalitatīvus pakalpojumus par optimālām cenām (kas pamatojas uz minimālām kopējām izmaksām). Loģistikas informatīvās sistēmas izveide ( L IS ) nozīmē to, ka biznesa procesu integrācija sasniedz augstāko pakāpi. T ā aptver visus loģistikas ķēdes posmus un visus dalībniekus, t. i., kā iekšējās, tā ārējās loģistikas ķēdes. Š ādu integrācijas pakāpi var sasniegt tikai realizējot sistēmpieeju un loģistikas/pieg ādes ķēdes „ideolo ģiju”. Daži zin ātnieki jau runā par LIS nākotnes koncepciju (skat. 4. att.) [8, 2 11– 249 ; 10; 12]. “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēma” ( ERP) ir īpaši aktuāla pašlaik arī tāpēc, ka tika izstrādātas vairākas uzņēmumu un loģistikas ķē žu darb ības vadīšanai piemērotas informatīvās programmas. T ās varētu saukt par lielām datu bāzēm, kas veic daž ādo informācijas plūsmu (finansu, grāmatvedības, personāla, loģistikas ķē žu, klientu u. c. inform ācijas) integrāciju un paredz, ka visiem interesentiem, saskaņā ar lietošanas atļauju, ir pieejama viena un tā pati informācijas sistēma. Viena no populārākajām programmām, kuru lieto vairāk kā 21 tūkst. klientu vismaz 120 pasaules valstīs, ir “Datu apstr ādes sistēmas, lietošana un produkti” ( SAP – Systems, Applications and Products in Data Processing ). Programma ir dārga (to nevar izstrādāt pašā uzņēmumā – t ā ir jāpērk), un tās ieviešana laikietilpīga un sarež ģīta, bet lietošana ļauj kompleksi plānot un vadīt uzņēmumu. Visu laiku tiek veidotas programmas jaunākās versijas (pašlaik jau piedāvā iegādāties SAPR/3, MySAP.Com, xApps, xApp, SAP NetWeaver u. c.). Svar īgi atzīmēt, ka tās ļauj vēl ciešāk sadarboties loģistikas ķē žu dal ībniekiem ne tikai operatīvās un taktiskās plānošanas un vadīšanas procesā, bet arī stratēģisko plānu izstrādē un to īstenošanā. “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēma” ( ERP ) visu laiku tiek uzlabota un papildināta, tāpēc var teikt, ka 21. gadsimta sākumā aktuāla jau ir tās jaunākā versija – E RP II , kas ietver daž ādu biznesa partneru ciešāku sadarbību – gan vadot materiālās plūsmas, gan informatīvās plūsmas, piemēram, ļauj automatizēt pārdošanas procesu. Vidējie un mazie uzņēmumi, kā arī tie, kam nav pietiekoši daudz līdzekļu dārgo programmu iegādei un ieviešanai, var izvēlēties, tā saucamos “Punktu risin ājumus” (Point Solution ). Tas noz īmē, ka informatīvās sistēmas tiek lietotas atsevišķās struktūrvienībās vai atsevišķu darbu veikšanai, piemēram, ražošanas vad īšanas, pārdošanas vadīšanas, finanšu, loģistikas u. c. programmas. Programmas var izstrādāt tieši konkrētajam uzņēmumam, un, protams, tās var arī nopirkt, tikai nepieciešams paredzēt iespēju saskaņot daž ādās uzņēmumā lietotās programmas. Un vēl – svar īgi ievērot to, ka katram sistēmas komponentam ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja tas kalpo sistēmas kopējā mērķa sasniegšanai. T ātad atsevišķu iekšējās loģistikas sistēmas elementu optimizācija nav pašmērķis – jebkurš uzlabojums un jauninājums jāveic saskaņā ar loģistikas ķēdes un/vai ķē žu t īkla kopējās darbības mērķiem. Ja uz ņēmumam ir iespēja izvēlēties, kā veidot informatīvo sistēmu – vai iegādāties vienu visaptverošu programmu vai vairākus “Punktu risin ājumus”, tad jāvērtē četras galvenās jautājumu grupas: • izstrādei un ieviešanai nepieciešamais laiks, izmaksas un resursi; • piemērotības pakāpe; 182 VADĪBAS ZIN ĀTNE • lietošanas vienkāršība; • lietošanas vadīšana. Pirms izlemt, vai izdevīgāk ieviest “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēmu” ( ERP) un nopirkt kādu no tai piemērotajām informatīvajām programmām, vai arī iegādāties/izstr ādāt daudzus “Punktu risin ājumus”, j āveic vispusīgi aprēķini. Vairāki teorētiķi un praktiķi ir pierādījuši, ka programmu paketes ieviešana, kas, savukārt, prasa to saskaņošanas nodrošināšanu, ir krietni dārgāka. Ieteikumus par to, kā vajadzētu rīkoties katram konkrētajam uzņēmumam, ir grūti izteikt, jo informatīvā nodrošinājuma veidošana un uzlabošana ir atkarīga no izvirzītajiem stratēģiskajiem mērķiem, kas formulēti ne tikai saskaņā ar vadītāju vēlmēm, bet pamatojoties uz secinājumiem, kas radušies pēc nopietnas pašreizējās situācijas analīzes, t. sk. SWOT analīzes. Kā saka vairāki programmu ieviesēji un arī to lietotāji, lai gan programmu jaunākās versijas ir kļuvušas elastīgākas, “Uz ņēmuma resursu plānošanas sistēma” ( ERP ) tomēr vairāk ir piemērota situācijās, kad jāuzlabo finanšu vadīšana, bet mazāk loģistikas funkciju reorganizācijai. Jebkur ā gadījumā nedrīkst kopēt citos uzņēmumos lietotās pieejas, bet par tām ir jāinteresējas, lai varētu “m ācīties no citu kļūdām” [10; 11; 12]. Informācija katram tās lietotājam ļauj justies drošākam un spēcīgākam, varētu pat likties, ka “dod varu”, bet pati par sevi t ā nerada pievienoto vērtību. Jaunas, modernas tehnolo ģijas jāievieš tādā gadījumā, ja to lietošana uzlabos procesus, kuru rezultātā labāk tiks apmierinātas klientu vēlmes un vajadzības, bet tā kā kvalitatīva informatīvā sistēma ir uzskatāma par nozīmīgu stratēģisko resursu veidu, tad loģistikas informatīvā sistēma noteikti jāveido saskaņā ar uzņēmuma kopējās darbības stratēģiskajiem mērķiem. T ādējādi tiks sasniegts arī loģistikas sistēmas (loģistikas ķēžu t īkla) darbības mērķis, kuru var formulēt, lietojot “septi ņu pareizību” ( Seven Rights – 7RS ) jēdzienus: lo ģistikas ķē žu dal ībniekiem savas funkcijas jāveic, nogādājot pareizo produktu pareizajā kvalitātē un daudzumā par pareizo cenu pareizajiem pircējiem pareizajā vietā un laikā. T ādējādi patērētāji iegūs kvalitatīvus produktus/pakalpojums par optim ālo cenu. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Piemēram, V. Sergejevs izdala loģistikas bāzes funkcijas (apgāde, ražošana, sadale), “atsl ēgas” funkcijas (klientu a pkalpošana standartu uzturēšana, iepirkumu vadīšana, transportēšana, pasūtījumu veidošana u. c.) un atbalsta funkcijas (uzglabāšana, kravu apstrāde, iepakošana, klientu serviss, informatīvais atbalsts u. c.) [9, 59–67 ]. 2 Loģistikas sistēmai, tāpat kā jebkurai citai sistēmai piemīt sekojošas īpašības: 1) veselums un sadalīšanas iespēja; 2) savstarp ējie sakari starp elementiem; 3) noteikta organiz ācija; 4) integrācijas īpašība [9, 67–73 ]. LITERAT ŪRA 1. Bowersox D. J., Closs D. J. Logistical Management. – The McGraw–Hill Companies, 1996, p. 645. 2. Krūmiņa A. Lo ģistika un pieg ādes ķēdes m ūsdienu ekonomik ā / / Baltijas re ģiona valstu integrācijas problēmas ceļā uz Eiropas Savien ību. Sekcija “Soci ālās un ekonomiskās problēmas ceļā uz Eiropas Savien ību”. Starptautisk ās zinātniskās konferences materiāli 2000. gada 2.–3. mart ā. – R ēzekne: RA izdevniec ība, 2000, 241.–248. lpp. 3. Krūmiņa A. Lo ģistikas funkcijas un to realiz ācija sadales kan ālos // Ekonomikas un vad ības fakultātes 59. konferences referāti. – R īga: Latvijas Universit āte, 2001, 43.–50. lpp. 4. Praude V., Beļčikovs J. Lo ģistika . – R.: Vaidelote, 2003, 541 lpp. A. Kr ūmiņa. Informācijas nozīme loģistikas ķē žu vad īšanā 183 5. Гаджинский А. М. Логистика. – М.: Информационно-внедренческий центр « Маркетинг », 2002, с. 375. 6. Интегрированная логистика накопительно - распределительных комплексов. – М.: Из– во “ Экзамен “, 2003, с. 448. 7. Логистика / Под. ред. Б. А. Аникина /. – М.: ИНФРА– М, 2002, с. 347. 8. Родкина Т. Информационная логистика. – М.: Из-во “ Экзамен “, 2001, c. 288. 9. Сергеев В. И. Менеджмент в бизнес - логистике. – М.: Информационно- издательский дом « Филинь », 1997, c. 772. 10. Īrijas Nacionālā transporta un loģistikas institūta nepublicētie materiāli. 11. SAP Achieves Global Leadership in the Energy Customer Information Systems Market: www.sap.com . /skat īts 08.04.04/ 12. The ABCs of ERP: www.cio.com . /skat īts 08.04.04/ The Role of Information fo r the Supply Chain Management Summar y Logistics of the company is integrated process, which has to help in creating added value and with minimal total costs has to satisfy wishes and needs of customers. It may be said that information is the determinant for successful process of all logistical operations and processes because information helps to understand and organize on goings in companies and logistical chains. To reflect logistical functions and all ongoing processes at all levels of hierarchy as much as possible diametrically informational system in logistics must be created. Such systems will help to provide managing of material and financial flows from the moment of demand of product/service till delivering to end – user. Development of informative resources, that can provide integrated logistical chains, is complicate strategic task. Info rmative system of logistics has to be constructed in close connection with informative system in marketing and of course like company’s total informative system under system. Since nowadays information reflects display material flows and mutu al relations between them adequately, information may be described as important strategic resource, which capabilities open wide perspectives to secure competitiveness of companies. Development of logistical informative system means that integration of processes in business gains higher stage. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 184.–193. lpp. R ūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā Industrial Policy in the Socially Guided Market Economy Grigorijs O ļevskis Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: grigol@lanet.lv Sociāli orientētais tirgus saimnieciskais modelis ieguvis plašu izplatību Eirop ā pēc Otr ā Pasaules kara. Pašlaik ES valst īs darbojas kārtība, kas virzīta uz brīva tirgus principiem un valsts sociālo pienākumu izpildi. Mūsdienu rūpniecības politikai attīstītajās tirgus ekonomikas valstīs raksturīgi, ka nav striktu nozaru prioritāšu, ko nosaka uzņēmējdarbības diversificētā struktūra. Latvijas valsts rūpniecības politika realizējas sociāli orientētas tirgus ekonomikas rež īmā, un tai nav skaidri izteiktas prioritātes tautsaimniecības konkurētspējas nostiprināšanā. Rūpniecības politikas evolūciju Latvijā tuvākā nākotnē noteiks valsts un uzņēmēju sadarbības mērogi un tempi. Šaj ā sadarbībā katrs no partneriem piedalās uz paritātes pamatiem. Atslēgvārdi: konkurence, rūpniecība, tirgus, uzņēmums, valsts. Key words: competition, firm, government, industry, market. Valsts ekonomiskās politikas būtības, funkciju un uzdevumu teorijas pamatošanai ir gara vēsture. Jau 17. gadsimt ā merkantīlisti pamatoja valsts ārējās tirdzniecības regulēšanas nepieciešamību jeb protekcionisma politiku. Mašinizētās industrijas nostiprināšanās radīja ”naktssarga” teoriju, kuras funkcijas, atbilstoši A. Smita domām, bija jāpilda valstij. „Skotu gudrais”, k ā saka A. Smita biogrāfi, pamatoja trīs galvenās valsts funkcijas: 1) valsts aizsardzība; 2) tiesu varas realizēšana; 3) sabiedrisko institūciju uzturēšana. T āpat valstij, ņemot vērā padziļināto darba dalīšanu, kas ierobežo cilv ēka darba iespējas, jārūpējas par darbinieku izglītošanu. No tā laika, kad mašinizētā ražošana k ļuva noteicošā pasaules ekonomikā, valsts iejaukšanās tautsaimniecības regulēšanā kvalitatīvi izmainījās. Galven ā loma tam ir progress zinātniski–p ētnieciskā, tehnikas, tehnolo ģijas un sociālā sfērās. Par galvenajiem uzdevumiem rūpnieciski attīstītajās valstīs līdzās aizsardzības, sabiedriskās kārtības uzturēšanai pakāpeniski kļuva: • tautsaimniecības infrastruktūras izveidošana un uzturēšana darba kārtībā (rež īmā); • sociālās sfēras attīstīšana (veselība, izglītība, sociālā nodrošināšana u. c.); • valsts un pašu uzņēmēju atbalsts cīņā ar ārvalstu konkurentiem iekšējā tirgū un noieta tirgus apgūšana ārzemēs. G. O ļevskis. Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā 185 Sākot ar 19. gs. otro pusi, atsevišķu valstu tautsaimniecības mērogi kļuva milzīgi. Gadsimta beigas raksturojas ar l ēcienu tehnikas un tehnolo ģiju attīstībā, kas izpaudās jaunu nozaru un ražot ņu veidošanā. Š īs izmaiņas izsauca nepieciešamību: • koordinēt tautsaimniecības attīstību; • uzturēt un nodrošināt proporcijas makroekonomiskā līmenī; • veikt anticiklisku regulēšanu. Monopoli aizvien vairāk sāk ietekmēt konkurences meh ānisma darbību. Šaj ā situācijā, lai nodrošinātu normālu konkurenta tirgus meh ānisma darbību, kļuva nepieciešams izstrādāt antimonopolistisko likumdošanu un tās pielietošanas iespējas no valsts institūciju puses. Par katalizatoru valsts ekonomisko funkciju kvalitatīvām izmaiņām kļuva Lielā Depresija (pasaules krīze 1929.–1933. g.). Šaj ā periodā ASV, kuras valsts politika vēsturiski raksturojas kā „ laissez faire ”, kas tulkojum ā no franču valodas nozīmē „netrauc ēt, likt mierā ”, bija spiesta ieviest korekcijas valsts iejaukšan ās mērogos uzņēmējdarbībā. F. D. Ruzvelts pasludin āja „Jauno kursu”. Š ī kursa ietvaros valsts ieguva kontroles tiesības pār svarīgām tautsaimniecības sfērām. Lai realizētu „Jauno kursu”, tika pie ņemta virkne likumu, kas: • regulēja akciju pārdošanu; • deva tiesības strādniekiem veidot arodbiedrības; • noteica darba algas izmaksas kārtību un darba laika ilgumu; • nodrošināja bezdarba pabalstu un vecuma pensiju izmaksu; • ieviesa banku depozītu apdrošināšanu, u. c. Par svarīgu tālāko etapu valsts ekonomiskās politikas pilnveidošanā kļuva „soci āli orientēto” un „jaukto” tirgus mode ļu izplatīšanās. Par galvenajām jauktā tirgus modeļa prioritātēm kļuva: • ekonomiskās izaugsmes maksimizēšana; • sabiedriskā saskaņa (līgums, konsenss). Sabiedriskā konsensusa sasniegšana faktiski bija savdabīgs līgums, kas noteica, ka daļa cilvēka brīvību tika apmainīta pret ekonomiskās stabilitātes un drošības garantijām. Tas tika sasniegts, pamatojoties uz: • dabiskā pilnīgas nodarbinātības līmeņa sasniegšanu; • masu patēriņa mēroga pieaugumu; • sociālās nodrošināšanas garantijām; • darba ņēmēju un devēju sadarbības attīstību, balstoties uz „kapit āla” demokratizāciju (strādnieku piedalīšanās peļņas sadalē, „tautas akciju” izlaišana utt.). Maksimāls ieguvums no jauktas ekonomikas valstiskās regulēšanas bija ASV. Lielākajai amerikāņu patērētāju daļai kļuva pieejami rūpnieciskās revolūcijas rezultāti. Paātrināti attīstījās auto transports un tā infrastruktūra, civilā aviācija, sintētisko materiālu, datoru un citu preču ražošana. Zin ātnes un tehnikas sasniegumu (automobi ļu, ledusskapju, audio un video tehnikas, ve ļas un trauku mazgājamās mašīnu u. c.) izmantošana ilgtermiņa mājsaimniecības preču ražošan ā izveidoja ASV spēcīgu mājsaimniecību sektoru, kas mēroga ziņā salīdzināms ar citiem tautsaimniecības sektoriem un spējīgs atražot kvalitatīvu darbaspēku. 186 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Eirop ā pēc Otr ā Pasaules kara plašu atzinību ieguva sociālā tirgus saimnieciskais modelis. Uzskata, ka sociālā tirgus ekonomikas modelis balstās uz diviem idejiskiem avotiem: 1. Uz tādu ievērojumu zinātnieku kā Bem – Beverks ( Bö hm – Bawerk ), Šump ēters ( S ch u mpeter ), Vebers ( Weber ), Haieks ( Hayek ), Oikens ( Eu cken ) zinātnisko pētījumu rezultātiem. 2. Uz katoļu un protestantu (luterāņu) baznīcas sabiedriski – politiskiem uzskatiem, katoļu sociālo mācību un protestantu ētiku. Vācu zinātnieks D. Beneke ( Benecke ) tā noformulēja trīs sociālā tirgus saimniecības pamatprincipus: • orientācija uz individuāliem panākumiem; • valsts politika ienākumus sadalē, izmantojot sociālos transferta maksājumus; • solidaritāte, kas balstās uz darba sfēras humaniz āciju [6]. Sociālās tirgus ekonomikas „Krustt ēvi” uzskat īja, ka dotās koncepcijas postulāta apzināšanai un aizstāvēšanai ir nepieciešama stipra valsts vara. V. Oikens valsts spēku saistīja ar konkurences tiesību attīstību. Tikai tad, ja valsts ir sp ējīga uzturēt konkurenci, rodas iespēja pietiekami ilgā laikā saglabāt sociāli orientētu tirgus saimniecības efektivitāti. Par pietiekamu nosacījumu sociāli orientēta tirgus pastāvēšanai V. Oikens uzskata, visu saimniecisko subjektu tiesības uz brīvu lēmumu pieņemšanu. Valsts papildina tirgu, veicinot tā attīstību un pilnveidošanu, kā arī atlīdzinot, izlīdzinot un apsteidzot tā neveiksmes. Tic ība valsts ekonomiskai kompetencei tradicionāli ir plaši izplatīta mūsdienu Eirop ā. Valstis, kas ir iekļāvušās ES, ir tend ētas uz sociāli orientētu tirgus saimniecību, bet ASV uz liberālāku attīstības modeli, kas priekšplānā izvirza uzņēmējdarbības ekonomisko efektivitāti. Īpašu vietu ieņem Jap āna, kas ar maksimālu atdevi prata izmantot valsts „maš īnu” savas tautsaimniec ības attīstībai. Zin ātnieki uzskata, ka noteicošā loma „jap āņu brīnuma” realiz ācijai bija 1949. gadā izveidotā tirdzniecības un rūpniecības ministrija, kas Jap ānā realizēja tautsaimniecības struktūras izmaiņas, kā darbības rezultātā tika sasniegti augsti ekonomiskās izaugsmes tempi. XX gadsimt ā Jap āna kļuva par zinātnes un tehnikas progresa simbolu. Norādot uz valsts lomu mūsdienu ekonomikā, Starptautiskā Valūtas fonda eksperti tās funkciju paplašināšanos saista ar: 1) demokrātijas attīstību, kas piespiež un mudina varas p ārstāvjus ieklausīties vēlētāju balsīs; 2) nepieciešamību pilnveidot sociālo, materiālo un institucionālo infrastruktūru, kas nodrošina konkurenta tirgus attīstību; ienesot korekcijas pašā tirgū, ņemot vērā morāli – ētiskos apsvērumus, nacionālās tradīcijas un preferences [5]. Attīstītās tirgus ekonomikas zemēs valstij bija svarīga loma industriālās ražošanas izveid ē, radot nepieciešamos nosacījumus privātās uzņēmējdarbības attīstībā un veidojošās rūpniecības aizsardzībai no ārvalstu konkurences, bet vēlāk, veidojot nosacījumus sociālās infrastruktūras veidošanai un funkcionēšanai. Pašlaik ES valst īs darbojas normas, kas orientētas uz brīvā tirgus principiem un valsts sociālajiem pienākumiem. G. O ļevskis. Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā 187 Viens no valsts ekonomiskās politikas virzieniem ir rūpniecības politika. Mūsdienu rūpniecības politikas galvenie principi ir sekojoši: • Pāreja no nozaru rūpniecības politikas uz konkurētspējīgas rūpniecības politiku. • Pāreja uz z inā tņ ie t i lp īgu tautsaimniecību, kurā zināšanu un informācijas ražošana, sadale un izmantošana ir galvenie nosac ījumi stabilai ekonomikas izaugsmei. • Rūpnieciskā politika netiek vairs virzīta uz atsevišķām rūpniecības nozarēm un to subsidēšanu. Mūsdienu rūpnieciski attīstīto valstu politiķi apzinās, ka valsts nesaņems efektu no izvēlēto „nozaru – uzvar ētāju” atbalst īšanas un selektīvā valsts palīdzības sniegšana ir kļuvusi par dārgu prieku; • Valsts varas uzmanība pieaugoša koncentrēšana uz tādu uzņēmējdarbības vides veidošanu, kas paaugstina uzņēmumu iespējas būt inovatīviem un konkurētspējīgiem. Mūsdienu rūpniecības politikas attīstībai tirgus ekonomikas valstīs raksturīgi, ka nav stingru nozaru prioritāšu, kas saistīts ar notikušo uzņēmējdarbības struktūras diversifikāciju. T āpēc arvien biež āk par galveno rūpniecības politikas adresātu kļūst vienā vai otrā valstī izveidojušās korporatīvās struktūras. Tieši šeit aizvien vair āk koncentrējas kopējie nacionālās attīstības resursi: • profesionāls personāls (tirgvedības speciālisti, inženieri); • pārvaldes kompetence (vadītāji – menedžeri); • modernās tehnolo ģijas; • finansu resursi. Latvijā rūpniecības politikas adresāts pamatā ir mazie un vidējie uzņēmumi. 2000. gadā no 4498 uzņēmumiem (88,5% no kop ējā apstrādes uzņēmuma skaita) nodarbināto skaits nepārsniedza 49 cilvēkus. (sk. 1. tabulu). 1. tabula Ekonomiski aktīvie uz ņēmumi un uz ņēmējsabiedr ības apstrādes rūpniecībā (sadal ījum ā pēc nodarbināto skaita) Economically Active Enterprises and Business Companies Manufacturing (by number of employed) [4, 15] 2000. 2002. vienības īpatsvars vienības īpatsvars Pavisam 5082 100,0 5163 100,0 No tiem ar nodarbināto skaitu 0 – 9 2942 57,9 2926 56,7 10 – 49 1556 30,6 1645 31,9 50 – 249 474 9,3 487 9,4 ≥ 250 110 2,2 105 2,0 2002. gadā ražošanas koncentr ācija apstrādes rūpniecībā būtībā nemainījās. Uzņēmumu īpatsvars ar nodarbināto skaitu līdz 49 cilvēkiem bija 88,6% no visiem apstrādes uzņēmumiem Latvijā. Nedaudz samazinājās uzņēmumu skaits, kur strādāja vairāk par 250 cilvēkiem (līdz 2% no visu apstr ādes rūpniecības uzņēmumu skaita). Svarīgi atzīmēt, ka apstrādes rūpniecībā (nozare, kuru visvairāk skāra Latvijas tautsaimniecības struktūras izmaiņas) pārliecinoši dominē privātkapitāls, veidojot 83,9% 188 VADĪBAS ZIN ĀTNE no visa ekonomiski aktīvo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību kopskaita. T āpat ārvalstu kapitāls pakāpeniski palielina savu līdzdalību šajā tautsaimniecības nozarē. No 2000. gada līdz 2002. gadam ārvalstu juridisko un fizisko personu īpašumā esošo ekonomiski aktīvo uzņēmumu skaits palielinājās par 15,2%. Rezult ātā apstrādes rūpniecībā pašreiz ir reģistrēti tikai 17 ekonomiski aktīvo uzņēmumu un uzņēmēj- sabiedrību, kas ir pieskaitīti pie sabiedriskā sektora (tikai 0,3% no kop ējā skaita) [4, 10 ]. Par rūpnieciskās politikas objektiem kļūst uzņēmumi, kuros strādā tūkstošiem darbinieku. Tiesa, k ā vēsta statistika, strādājošo skaitam apstrādes rūpniecības uzņēmumos pēdējos gados ir tendence samazināties (sk. 2. tabulu). Apstrādes rūpniecībā 2002. gadā strādāja 167 t ūkstoši cilvēki (86,1% no 1995. gada līmeņa). Visvairāk nodarbināto skaits samazinājās tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs – tekstilizstr ādājumu ražošan ā (63% no 1995. gada līmeņa). Tekstilizstr ādājumu ražošan ā 2002. gadā bija nodarbināti 10,4 tūkstoši cilvēku (1995. gadā – 16,5 t ūkst. cilvēku). Viens no cēloņiem šai nelabvēlīgajai situācijai tekstilizstrādājumu nozarē ir tekstilizstrādājumu importa palielināšanās Latvijā. Rezultātā saasinājās konkurence iekšējā tirgū un samazinājās tekstilizstrādājumu ražošanas apjomi. Netieši tas liecina par Latvijas r ūpniecības politikas zemo efektivitāti. Labvēlīga konjuktūra Eiropas koksnes izstr ādājumu tirgū deva iespēju būtiski palielināt Latvijas kokmateriālu eksportu. Rezultātā darbinieku skaits nozarē palielinājās 2002. gadā par 74,4%, sal īdzinot ar 1995. gadu. Pašlaik šajā nozarē strādā 34 tūkstoši darbinieku (20,4% no apstr ādes rūpniecībā strādājošajiem). J āuzver, ka Latvijas pārtikas produktu un dzērienu ražot āji pamatā prata saglabāt pozīcijas iekšējā tirgū, neskatoties uz aso konkurenci no importētāju puses. 2002. gadā darbinieku skaits šajā nozarē bija 38,4 tūkstoši cilvēku. Lai gan nodarbināto skaits pārtikas un dzērienu ražot āju uzņēmumos samazinājās par 7,5%, tom ēr šī nozare saglabāja vadošo lomu apstrādes rūpniecībā – 23,0% 2002. gad ā (21,4% 1995. gad ā). 2. tabula Apstrādes rūpniecībā strādājošo skaits pa nozar ēm Employed Persons in Manufacturing by Activity [3, 60], [2, 154], [1, 58; 154] 1995. 2002. tūkst. cilvēku procen- tos no kop- skaita tūkst. cilvēku procen- tos no kop- skaita % 1995 2002 Apstrādes rūpniecībā strādājošo kopskaits 194,0 100,0 167,0 100,0 86,1 Tai skait ā : Pārtikas produktu un dzērienu ražošana 41,5 21,4 38,4 23,0 92,5 Tekstilizstr ādājumu ražošana 16,5 8,5 10,4 6,3 63,0 Apģērbu ražošana; kažok ādu apstrāde un krāsošana 10,9 5,6 16,8 10,1 154,1 Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana, izņemot mēbeles, salmu un pīto izstrādājumu ražošana 19,5 10,1 34,0 20,4 174,4 Mēbeļu ražošana 10,5 5,4 12,9 7,7 122,8 G. O ļevskis. Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā 189 1995. 2002. tūkst. cilvēku procen- tos no kop- skaita tūkst. cilvēku procen- tos no kop- skaita % 1995 2002 Izdevējdarbība, poligrāfija un ierakstu reproducēšana 6,6 3,4 8,7 5,2 131,8 Gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana 2,1 1,1 3,5 2,1 166,7 Gatavo met ālizstrādājumu ražo- šana, izņemot mašīnas un iekārtas 5,1 2,6 8,5 5,1 166,7 Citur neklasificētu mašīnu un iekārtu ražošana 15,0 7,7 8,1 4,9 54,0 Citur neklasificētu elektrisko mašīnu un aparātu ražošana 6,9 3,6 3,1 1,9 44,9 Pārējas nozares 59,4 30,6 22,6 13,3 38,0 Pārtikas produktu uz dzērienu ražošana patlaban veido d īvainu „kokteili” no milzīga skaita mazo uzņēmumu un neliela skaita piena un gaļas kombinātu. Nozarē sīksēriju ražošana mier īgi sadzīvo ar lielapjoma pārtikas produkcijas un dzērienu izlaidi. Rezultātā nozares uzņēmumi prata saglabāt arī līdera pozīciju apstrādājošā nozarē pēc izlaižam ās produkcijas apjoma. Pārtikas produktu un dzērienu ražošana 2002. gadā apstrādes rūpniecības izlaidē naudas izteiksmē veidoja 28,1% (sk. 3. tabulu). 3. tabula Latvijas apstr ādes rūpniecības produkcijas izlaide (t ūkst. latu) Latvian Manufacturing Output by Activity (thousands lats) [1, 155] 1995. 2002. tūkst. latu apstr. rūpn. = 100% tūkst. latu apstr. rūpn. = 100% Pārtikas produktu un dzērienu ražošana 379324 38,6 571518 28,1 Tekstilizstr ādājumu ražošana 58643 6,0 76303 3,8 Apģērbu ražošana; kažok ādu apstrāde un krāsošana 19459 2,0 69391 3,4 Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana, iz ņemot mēbeles, salmu un pīto izstrādājumu ražošana 102054 10,4 430299 21,2 Mēbeļu ražošana 33393 3,4 93029 4,6 Izdevējdarbība, poligrāfija un ierakstu reproducēšana 37895 3,9 99272 4,9 Gumijas un plastmasas izstr ādājumu ražošana 8262 0,9 50011 2,5 Gatavo met ālizstrādājumu ražošana, izņemot mašīnas un iekārtas 21014 2,1 76802 3,8 Citur neklasificētu mašīnu un iekārtu ražošana 48553 4,9 61046 3,0 Citur neklasificētu elektrisko mašīnu un aparātu ražošana 22301 2,3 46631 2,3 190 VADĪBAS ZIN ĀTNE Atzīmēsim, ka rūpniecības produkcijas apjoms, atbilstoši statistikas pieņēmumiem, ir aprēķināts kā sekojošo elementu summa: • nosūtīto pašražoto pre ču vērtība faktiskajās cenās; • ieņēmumi no izpildītiem rūpnieciska rakstura darbiem; • gatavās produkcijas krājumu un nepabeigtās ražošanas izmai ņas (+ vai –); • pašu vajadzībām ar uzņēmumu darbaspēku ražoto iek ārtu vērtība, savu iekārtu kapitālais remonts [2, 15 2 ]. Pārtikas produktu un dzērienu ražošanas nozares rezult ātiem grūti sniegt viennozīmīgu vērtējumu: no vienas puses š īs nozares uzņēmumu produkcija dod iespēju apmierināt Latvijas iekšējā tirgus pieprasījumu un eksportēt (2002. gadā pie ražošanas apjoma 571518 tūkstoši latu eksports veido 100783 tūkstošu latu; turkl āt galvenās eksporta preces ir gatavie zivju, vēžveid īgo, molusku produkti un konservi – 34452 tūkstoši latu, cigaretes 19943 tūkstoši latu). No otras puses, Latvijas pārtikas un dzērienu ražot āji ir spiesti izturēt asu konkurenci iekšējā tirgū ar importētājiem. 2002. gadā pārtikas rūpniecības produktu imports veido 165254 t ūkstošus latu, tai skaitā margarīns (konkurents sviestam) tika importēts par 5647 t ūkstošiem latu, bezalkoholisko dz ērieni – 6795 t ūkstošiem latu, cigaretes – 16137 t ūkstošiem latu [2, 198 ]. Daudzi pārtikas rūpniecības uzņēmumi, īpaši kombināti, saglabā konkurētspēju, lielā mērā pateicoties lauksaimniecības produkcijas cenām, kuru ražošanu subsid ē valsts. T āpēc attiecībā uz pārtikas produktu un bezalkoholisko dz ērienu ražošanu drīzāk būtu jāmin agrārās politikas, nevis rūpnieciskās politikas rezultāti. Pāreja uz kompensāciju izmaksām par zemi, kā tas pieņemts ES, var nopietni negatīvi ietekmēt Latvijas uzņēmējus – p ārtikas produktu ražot ājus iekšējā tirgū, īpaši, ja ņem vērā, ka lielpilsētās (galvenokārt Rīgā) tirdzniecības tīkli aizvien vairāk nonāk importa produkcijas piegādātāju ietekmē. 4. tabula Apstrādes rūpniecības produkcijas izlaide uz vienu str ādā jošo Manufacturing Output per Employee [1, 55] 1995. 2002. tūkst. Ls cilv. apstr. rūpn. = 100% tūkst. Ls cilv. apstr. rūpn. = 100% Pārtikas produktu un dzērienu ražošana 10,8 177,0 17,1 125,7 Tekstilizstr ādājumu ražošana 4,3 70,5 8,5 62,5 Apģērbu ražošana, kažok ādu apstrāde un krāsošana 2,2 36,1 4,7 34,6 Koksnes, koka un korķa izstrādājumu ražošana, iz ņemot mēbeles, salmu un pīto izstrādājumu ražošana 6,3 103,3 14,6 107,4 Mēbeļu ražošana 3,8 62,3 8,7 64,0 Izdevējdarbība, poligrāfija un ierakstu reproducēšana 6,0 98,4 13,2 97,1 Gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana 4,5 73,8 16,9 124,3 Gatavo met ālizstrādājumu ražošana, izņemot mašīnas un iekārtas 4,9 80,3 10,5 77,2 Citur neklasificētu mašīnu un iekārtu ražošana 3,9 63,9 8,6 63,2 Citur neklasificētu elektrisko mašīnu un aparātu ražošana 3,9 63,9 17,0 125,0 G. O ļevskis. Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā 191 Uz samērā grūtā pārtikas produktu noieta fona diezgan optimistiska situācija veidojas ne tikai kokmateriālu ražošan ā (nozares produkcijas īpatsvars 2002. gadā veidoja 21,2% no apstr ādes rūpniecības ražošanas apjoma), bet ar ī mēbeļu ražošan ā, izdevējdarbībā, poligrāfijā un ierakstu reproducēšanā, kā arī gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošan ā. Tom ēr jāņem vērā fakts, ka mēbeļu ražošanai, izdevējdarbībai, poligrāfijai un ierakstu reproducēšanai raksturīga zema produktivitāte (sk. 4. tabulu). Produkcijas izlaide uz vienu strādājošo mēbeļu ražošan ā ir tikai 64% no apstrādes rūpniecības. To zin āmā mērā var izskaidrot ar diezgan augstu mēbeļu ražošanas darbietilp ību un pamatā sīksēriju produkcijas izlaidi. Līdzīgi cēloņi nosaka arī zemo produkcijas izlaidi uz vienu strādājošo apģērbu ražošan ā, kažok ādu apstrādē un krāsošanā – 34,6% no apstr ādes rūpniecības vidējā līmeņa. Nepieciešams atzīmēt, ka 2002. gada darba raž īgums Latvijā, kā uzskata Pasaules Bankas speciālisti, bija aptuveni 1/3 no vid ēja darba raž īguma ES. P ēc šī radītāja Latvija atpaliek no visām ES kandid ātvalstīm, izņemot Bulgāriju un Rumāniju [7]. Pat bez īpašas analīzes redzams, ka Latvijas apstrādes rūpniecībā ir ražošanas efektivitātes problēmas. Katram uzņēmumam pašam jāmeklē savas ražošanas produktivitātes paaugstināšanas ceļi, kaut gan valsts joprojām ir atbildīga par uzņēmējdarbībai labvēlīgu apstākļu veidošanu. Ekonomisk ās politikas realizācijas gaitā valstij nepieciešams veidot nacionālās rūpniecības konkurētspējas paaugstināšanās nosacījumus kā iekšējā, tā ārējā tirgū. Mērķa aktualitāte, kas valstij izvirzīta – nostiprin āt Latvijas rūpniecības konkurētspēju – balst ās arī uz Pasaules Bankas ekspertu slēdzieniem. Viņi apstiprina, ka pašlaik Latvija pēc savas konkurētspējas atrodas 42. vietā pasaulē. Tuv ākajā laika periodā situācija var pasliktināties, noslīdot uz 47. vietu pasaulē. Lietuvai paredzama konkurētspējas paaugstināšanās pasaules reitingā [7]. Konkurētspēju var analizēt vairākos līmeņos: • valsts konkurētspēja; • preču un pakalpojumu ražot āju konkurētspēja; • preču un pakalpojumu konkurētspēja. Starp šiem konkurētspējas līmeņiem pastāv cieša savstarpēja sakarība. Valsts konkurētspēja ir saistīta ar konkrētu ražot āju spējām piedāvāt tirgū konkurētspējīgas preces un pakalpojumus. Viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka konkurētspēju, ir darba raž īgums, kura pamats ielikts tieši ražošanas proces ā. Mūsdienās darba raž īguma pieaugumu rūpnieciski attīstītajās valstīs nodrošina aizvien plašāka informācijas tehnolo ģiju izmantošana, aktīva tehnolo ģisko jauninājumu ieviešana un ražošanas izmaksu samazin āšana. Konkurences cīņas priekšplānā izvirzās necenu faktori, svarīgākie no tiem ir preču kvalitāte, tās novitāte un zinā tņ ie t i lp īgums. Par „zelta atsl ēdziņu” augstas konkur ētspējas sasniegšanā kļuvušas inovācijas. Tieši inov ācijas dod iespēju strauji paaugstināt atdevi no investīcijām. Turkl āt, novērtējot inovāciju efektivitāti, jāņem vērā ne tikai izdevumus zinātnei, bet arī iegūto patentu skaitu valstī un aiz robež ām, izdevumus dizainam un mārketingam, intelektuālā īpašuma aizsardzības pakāpi, izglītības sfēras attīstību. Svarīga loma inovatīvajā darbībā ir uzņēmējdarbības kultūrai, privātās iniciatīvas līmenim un vēlmei riskēt. Tam visam ir gr ūti dot kvantitatīvo vērtējumu. Latvijas valsts rūpniecības politika tiek realizēta sociāli orientētas tirgus ekonomikas apstākļos, un tai nav spilgti izteikta prioritārā virziena tautsaimniecības konkurētspējas nostiprināšanā. Latvijā ir grūti atrast kapitālu riska (venture ) 192 VADĪBAS ZIN ĀTNE uzņēmējdarbībai, valsts iestādēs joprojām valda birokrātija, sabiedrības attieksme pret uzņēmējdarbību lielā mērā ir negatīva, utt. Nav attaisnojies uzskats, ka Latvijas birokrātija ir spējīga patstāvīgi, balstoties uz iekšējiem resursiem, kardināli izmainīt rūpniecības politiku. Latvijas iekļaušanās ES k ļūst par nepieciešamību kvalitatīvām izmaiņām Latvijas valsts ekonomiskajā un rūpnieciskajā politikā. ES valstis sav ā darbībā balstās uz ciešu valsts un tirgus sadarbību. Realizējot konkurētspējīgas rūpniecības politiku, tās cenšas liberalizēt rūpnieciskos, finanšu un infrastruktūras (enerģētiku, transportu, telekomunikācijas) tirgus. ES kop ējā rūpniecības politika veidojās, pamatā balstoties uz principiem, ko izmanto ES vadoš ās valstis – V ācija, Francija, It ālija, Zviedrija. Tas noz īmē, ka rūpniecības politika ir izteikti virzīta uz sociāli orientētu tirgu. Ņemot vērā šo apstākli, varētu piedāvāt sekojošus pamatvirzienus valsts un rūpnieku kopējai sadarbībai Latvijā : • Iedarbība uz prioritāro rūpniecības nozaru kreditēšanas kanāliem un atbalsts banku sistēmas attīstībai. Valsts attīstības bankas izveidošana varētu kļūt par realitāti. • Jaunu uz ņēmumu veidošanas stimulēšana, it īpaši inovatīvā sfērā. • Darba attiecību pilnveidošana uz „ labour constraint ” modu ļa bāzes, kas ir ierobežojumu sist ēma rūpniekiem attiecībā uz darbinieku pieņemšanu darbā un atlaišanu no tā, kā arī attiecībā uz darba algu. • Tautsaimniec ības infrastruktūras objektu finansēšanas apjomu palie- lināšana. Rūpnieciskās politikas evolūciju tuvākajā nākotnē noteiks valsts un uzņēmēju sadarbības mērogi un tempi, kur abas puses piedalās uz paritātes pamata. Valstij un uzņēmējiem ir jābūt vienādām tiesībām un atbildībai par stratēģisko lēmumu izstrādi un izpildi. Paritātes principa ievērošana ļaus samazināt rūpnieciskās birokrātijas pozīciju pastiprināšanās risku. Latvijas tautsaimniecības tuvināšana ES l īderiem nepieciešama ne tikai uzņēmējdarbības intensīvai attīstībai, bet arī valsts funkciju pilnveidošanai, valsts pārvaldes struktūru reorganizācijai un racionalizācijai, vadības instrumentārija atjaunošanai, tai skaitā arī lēmumu pieņemšanas sistēmas pilnveidei. LITERAT ŪRA 1. Latvijas statistikas gadagr āmata 2000 . – R īga: CSP, 2000. 2. Latvijas statistikas gadagr āmata 2002 . – R īga: CSP, 2002. 3. Latvijas statistikas gadagr āmata 2003. – R īga: CSP, 2003. 4. Uz ņēmumi un uz ņēmē j sabiedr ī bas Latvij ā 2001. – 2003. gada s ākum ā. – R īga: CSP, 2003. 5. World Economic Outlook . May 2000, pp. 171 – 178. 6. http://www.ist.md/index 7. http://www.worldbank.org.lv Industrial Policy in the Socially Guided Market Economy Summar y The model of social market economy has gained a large dissemination in Europe after the Second World War. At present moment in the EU participating countries is functioning the procedure, which is led to the principles of free market and execution of social obligations by the state. For nowadays industrial policy of G. O ļevskis. Rūpniecības politika sociāli orientētā tirgus ekonomikā 193 market-led countries is typical an absence of strict branch pr iorities, primarily, because of divaricated structure of entrepreneurship. Industrial po licy of the state of Latvia, which is realized in the socially guided market economy, doesn't have a clearly expressed priority of strengthening the competitiveness of national economy. Evolution of the industrial policy of Latvia in foreseeable future will be set with scale and tempos of the state and entrepreneurs collaboration, in which every member participates on the parity basis. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 194.–199. lpp. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums piedāvā jumu v ērtēšanas konkursos T he Role of Complex Deci sion Making Methods in the Tender Evaluation Process Māris Purgailis LU Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: marispur@lanet.lv Juris Imaks LU Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: juris.i@inbox.lv Valsts, pašvaldību, atsevišķu uzņēmumu efektīvs resursu ekonomijas veids ir iepirkumu un pasūtījumu konkursu rīkošana. Konkursa piedāvājumu vērtēšanā bieži rodas nepieciešam ība salīdzināt priekšlikumus daž ādos tieši nesavienojamos aspektos, tāpēc rakstā izdevīgākā piedāvājuma izvēle konkursos tiek pētīta kā sarež ģīts daudz kritēriju lēmums. Rakstā apskatīta kompromisa telpas izvēle, pamatota absolūtās taisnīgās piekāpšanas principa izvēle lēmuma pieņemšanā, analizēta ideālās kritēriju vērtības izvēle, norādīti būtiski trūkumi pielietojamās ideālās vērtības izvēles algoritmos. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums konkursos ļauj daudz veiksmīgāk atrisināt formāli matemātiskās un skaitļošanas problēmas, bet pilnībā nespēj novērst subjektīvismu konceptuālu problēmu risināšanā. Atslēgvārdi: konkursi, sarež ģīti lēmumi, kompromisa sh ēmas, ideālā vērtība. Key words: tenders, complex decisions, methods of compromise, “ideal” value. Iepirkumu un pasūtījumu mērķis ir maksimāli efektīva piedāvājuma izvēle, lai racionāli izlietotu resursus, veicinātu konkurenci, vienlaikus nodrošinot procedūras atklātību. Š ī sistēma ir izplatīta visā pasaulē un ar konkursu un iepirkumu procedūru izstrādāšanu nodarbojas gan Pasaules Banka, gan ERAB un citas paz īstamas organizācijas. Tom ēr daudzi konkursi izraisa konfliktus. Šaj ā rakstā neaplūkosim subjektīva rakstura problēmas: zaud ētāju “dabisku r ūgtuma izpausmi”, apzin āti negodīgu lēmumu pieņemšanu u. c. Raksta mērķis ir analizēt lēmumu pieņemšanas procedūras problēmas, kas rodas konkursa piedāvājumu novērtēšanā gadījumos, kad piedāvājuma salīdzināšanā ir jāpielieto vairāki kritēriji, t. sk. tādi, kuriem nav definētas tiešas mērvienības. T āpēc autors piedāvā konkursa vērtēšanu aplūkot kā sarež ģītu lēmumu pieņemšanas procedūru. Par sarež ģītu sistēmu sauksim sistēmu, kuru nepieciešams pētīt vairākos tieši nesalī- dzināmos aspektos [5]. Š ādās sistēmās rodas nepieciešamība pieņemt multi-kritēriju M. Purgailis, J. Imaks. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums pied āvājumu vērtēšanas konkursos 195 lēmumus, salīdzinot rādītājus, kas raksturo sistēmu kādā no aplūkojamiem aspektiem. Parasti šādi rādītāji tomēr nav tieši salīdzināmi, piemēram, izmaksas un drošība. Tas paredz, ka r ādītāju vērtību salīdzināšanai un dažu īpašību novērtēšanai nepieciešams pielietot ekspertv ērtē juma metodes. Lai novērstu iespējamo subjektīvismu vērtēšanā, multi-kritēriju uzdevumus cenšas pārvērst par mono- kritēriju uzdevumiem, abstrah ējoties no daudziem būtiskiem faktoriem, kas tomēr noved pie svarīgu kritēriju ignorēšanas. Spēkā esošie normatīvie akti arī veicina multi-kritēriju uzdevumu vienkāršotu reducēšanu uz mono-kritēriju uzdevumiem, lai gan kopumā mūsu valsts likumdošana ir labāka nekā ES. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanā parasti nošķir 4 etapus [4]: 1) kompromisa telpas noteikšana; 2) kompromisa sh ēmas izvēle; 3) kritēriju normēšana; 4) kritēriju prioritātes noteikšana. Pirmā etapa nepieciešamība izriet no pretrunām starp kritērijiem, piemēram, labāku kvalitāti parasti sasniedz, palielinot izmaksas. Pretrunas nedrīkst būt antagonistiskas, jo tad uzdevums nav atrisināms. Pieļaujamo risinājumu apgabalu – D ierobežo konkursa noteikumu pras ības (izmaksu vai cenas limits, izpildes laiks, pieredze, u. c.). Apgabals D sastāv no divām daļām: saska ņas apgabala DS un kompromisa apgabala DK: D = DS ∪DK. Saskaņas apgabalā starp kritērijiem pretrunu nav, jo risinājuma kvalitāti visiem kritērijiem var uzlabot. Kompromisa telpā pastāv pretrunas starp kritērijiem, jo viena kritērija vērtības uzlabošana izraisa cita(u) kritērija(u) vērtības(u) pasliktināšanos. Konkursos kāda priekšlikuma atrašanās saskaņas telpā nozīmē, ka eksistē vismaz viens priekšlikums, kur visu kritēriju vērtības ir labākas. T āda priekšlikuma, kas atrodas saskaņas telpā, tālākai izskatīšanai nav nozīmes. Pieņemsim, ka lēmuma pieņemšanā izmanto 2 kritērijus K1 un K2, kuru vērtības V1 un V2 vēlams maksimizēt. Ir iesniegti 3 priekšlikumi A(V1A, V2A), B(V1B, V2B), C(V1C, V2C): 1. att. Saskaņas un kompromisa telpas 196 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Kompromisa telpā ir tikai priekšlikumi A un B, bet C – atrodas saska ņas telpā un turpmāk to var neizskatīt, jo pēc abiem kritērijiem A un B ir labāki. Izvēle starp A un B prasa kompromisa ceļā dot priekšroku A1 vai A2 vērtību samazināšanai. Otr ā etapa galvenais uzdevums ir izvēlēties principu, kā salīdzināt kritēriju vērtības. Kompromisa sh ēmas izvēle ir grūta konceptuāla rakstura problēma. Pieņemot multi-kritēriju lēmumus, konkursu vērtēšanā ir jāievēro sekojošais: 1) konkursa priekšlikumi veido atsevišķus punktus kritēriju telpā (skat. 1. att.); 2) kompromisa sh ēmas vairums gadījumos ir jāpielieto normētām kritēriju vērtībām. Tas noz īmē, ka no četrām populārākajām kompromisa sh ēmu grupām, vislielākās problēmas izraisa vienmērības principu pielietošana. Ļoti grūti ir pielietot arī pakāpeniskās piekāpšanās principu, kas paredz 1. solī atrast piedāvājumu ar vislabāko vērtību galvenajam kritērijam V1*. P ēc tam, mēģinot atrast vislabāko vērtību nākošajam svarīgākajam kritērijam, tiek noteikta pieļaujamā atkāpe no galvenā kritērija ∆V1 utt. Š āda pieeja var būt ļoti subjektīva, jo lielumus ∆V daž ādiem kritērijiem pamatoti var noteikt tikai pēc iepazīšanās ar konkursa priekšlikumiem. Praksē plaši lieto galvenā kritērija principu. Vispirms nosaka svarīgāko kritēriju, atrod piedāvājumu ar vislabāko vērtību galvenajam kritērijam. Tad nosaka ierobežojumus cit ām kritēriju vērtībām. Atbilstību novērtē nominālajā skalā, proti – jā vai nē, t. i. atbilst vai neatbilst. Faktiski multi-krit ēriju uzdevumu šādi reducē uz mono-kritērija uzdevumu. Lai veiksmīgi lietotu šo kompromisu sh ēmu, konkursa piedāvājumu novērtēšanai jābūt stingrākiem kritēriju ierobežojumiem nek ā konkursa noteikumos, bet šāda procedūra nonāk pretrunā ar konkursu atklātību. Vispiemērotākā kompromisa sh ēma, pēc autora domām, ir taisnīgas piekāpšanās princips. Šis princips paredz “taisn īgi” sal īdzināt kāda kritērija vērtību uzlabošanu ar citu kritēriju vērtību pasliktināšanu, kas ir neizbēgama kompromisa telpā. Izšķir absolūtās piekāpšanās un relatīvās piekāpšanās principus. Pirmajā gadījumā uzskata, ka taisnīga piekāpšanās ir tad, kad kritēriju vērtību uzlabošanās un pasliktināšanās absolūtos lielumos sakrīt. Savukārt, taisnīga relatīvā piekāpšanās ir tad, kad relatīvā kritēriju vērtību uzlabošanās (piemēram, procentos) sakrīt ar analogu citu kritēriju relatīvo vērtību pasliktināšanos. Ja konkursu priekšlikumu vērtēšanā ir jāveic kritēriju normēšana, absolūtās taisnīgās piekāpšanās principa galvenais trūkums (rādītāja ar vislielāko skaitlisko vērtību absolūtās izmaiņas visvairāk ietekmē labākā risinājuma izvēli) tiek novērsts un tā pielietošana ir pamatota. Kritēriju normēšana vienlaikus var nepamatoti vēl vairāk pastiprināt relatīvās taisnīgās piekāpšanās principa trūkumu – p ārspīlēta lokālo kritēriju vērtību izlīdzināšana. Ievērojot iepriekš minētās priekšrocības un trūkumus, autors iesaka vērtēšanā pielietot absolūtās taisnīgās piekāpšanās principu. Trešais sarež ģītu lēmumu pieņemšanas etaps ir kritēriju normēšana. Šis etaps ir jāveic, lai varētu salīdzināt atšķirīgos kritērijus. Normēšanu var neveikt, ja pielieto relatīvo taisnīgas piekāpšanās kompromisa sh ēmu. Kritēriju normēšanā nepieciešams noteikt t. s. “ide ālo vērtību” – V. id. Pēc tam katra priekšlikuma raksturojošās kritēriju normētās vērtības NV iegūst šādi: NV = idV V . . M. Purgailis, J. Imaks. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums pied āvājumu vērtēšanas konkursos 197 Tagad visas v ērtības atrodas intervālā 0 ≤ NV ≤ 1 un tās ir iespējams salīdzināt. Galven ā problēma ir kritēriju ideālo vērtību noteikšana. T ās var būt kādi vispārpieņemti normatīvie lielumi vai ieteicamie lielumi, kas ir praktiski grūti sasniedzami. Bieži par ide ālo vērtību kritērijiem izvēlas vislabāko no iesniegto priekšlikumu vērtībām. Tom ēr šādos gadījumos vēlama to pamatotības papildu vērtēšana. Ideālās vērtības noteikšanā kāda sliktāka priekšlikuma kritērija skaitliskā vērtība nedrīkst ietekmēt citu priekšlikumu normētās skaitliskās vērtības. Aplūkosim ideālo vērtību noteikšanas procesu atbilstoši “Latvenergo” konkursu v ērtēšanas noteikumiem [2]. Lai noteiktu ideālo kritērija (cenas) vērtību, tiek piedāvāts šāds algoritms. Pieņemsim, ka ir trīs piedāvājumi, kuri atbilst konkursa noteikumiem. Priekšlikumos piedāvātās cenas attiecīgi ir C1 , C2 , C3. Vispirms aprēķina vidējo cenu: VC = 3 321 CCC ++ . Tad nosaka pie ļaujamo cenu intervālu: VC + 12% ⋅ VC = 1,12 VC; VC - 12% ⋅ VC = 0,88 VC, kas vienlaikus arī nosaka kompromisu telpu. Lielumu 0,88VC pieņem par ideālo vērtību. Pieņemsim, ka trešā priekšlikuma cena varētu būt par ∆ vienībām lielāka: A3∆ = A3 + ∆, kur ∆ > 0. Tagad vid ējā cena ir: VC∆ = 3 321 ∆+++ CCC , bet ideālā vērtība 0,88 VC∆. Salīdzināsim, par cik mainīsies starpība starp pirmo cenu priekšlikumu normētajām vērtībām NC1 un NC2. Pirmajā gadījumā : NC1[1] = 1 88,0 C VC un NC2[1] = 2 88,0 C VC , bet starpība: NC1[1] - NC2[1] = 1 88,0 C VC - 2 88,0 C VC = 21 )12(88,0 CC CCVC ⋅ −⋅ . Otraj ā gadījumā : NC1[2] - NC2[2] = 1 88,0 C VC ∆ - 2 88,0 C VC ∆ = 21 )12(88,0 CC CCVC ⋅ −⋅∆ . 198 VADĪBAS ZIN ĀTNE Rezultātā atšķirība novērtējumiem DIF ir: DIF = 21 )12(88,0 CC CCVC ⋅ −⋅ - 21 )12(88,0 CC CCVC ⋅ −⋅∆ = ( )∆−⋅ − VCVC CC CC 21 )12(88,0 . Tas noz īmē, ka trešā priekšlikuma cena ietekmē abu pārējo priekšlikumu savstarpējās proporcijas, lai gan šo priekšlikumu vērtības attiecībā vienam pret otru nav mainījušās. Praksē tam var arī nebūt izšķiroša nozīme un skaitliski izmaiņas DIF var aprēķināt ar iegūto formulu. Autors uzskata, ka ideālo vērtību vēlams noteikt neatkarīgi no priekšlikumu konkrētajām kritēriju vērtībām. Ceturtais etaps ir kritēriju svarīguma noteikšana. Kritēriju salīdzināšanu var veikt nominālajā skalā, t. i. noteikt galveno kritēriju, ordinārajā skalā, t. i. noteikt kritēriju rangu vai skaitliski, nosakot to svaru koeficientus. Izvēloties galveno kritēriju, uzdevums faktiski tiek reducēts uz mono-kritēriju uzdevumu. Savukārt, ranž ējot kritērijus, ir ierobežota kompromisa sh ēmu izvēle. Nosakot kritēriju svaru koeficientus k[i] , kur i – krit ērija indekss, n – krit ēriju skaits: ∑ = = n i ik 1 1][ , vai aprēķinot maksimālo punktu summu, β [i] (t. s. “punktu metode”), kuru var ieg ūt: ∑ = = n i iP 1 100][ . Pēc tam, kad visi kritēriji pārveidoti tā, lai tikai maksimizētu vai minimizētu rādītājus, vislabāko priekšlikumu nosaka pēc formulas: I* = ][][max 1 ikiNV n c ⋅∑ = vai I* = ][][max 1 iPiNV n i ⋅∑ = . Metodēm atšķiras tikai novērtējuma mērogs, bet tas neietekmē lēmuma pieņemšanu. Piemērojot sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metodes piedāvājumu izvēlei konkursos, ir iespējams precīzāk pamatot labāko variantu. Sarež ģīto lēmumu pieņemšanas procesā ir jārisina gan konceptuāla rakstura problēmas, gan formāli matemātiskas un skaitļošanas problēmas. Pie konceptuālajām problēmām var pieskaitīt, piemēram, konkursa nolikuma izstrādi, kompromisa sh ēmas izvēli, ideālās kritērija vērtības noteikšanu, kritēriju prioritātes noteikšanu. Piedāvātās metodes pārsvarā ļauj labāk risināt tikai formāli matemātiskās problēmas, kas var būtiski uzlabot pieņemto lēmumu kvalitāti. T ātad minēto metožu pielietošana piln ībā nevar novērst subjektīvismu sarež ģītu lēmumu pieņemšanas konceptuālo problēmu risināšanā, tomēr rada nepieciešamību izvēlēties pamatotākus problēmu risināšanas nosacījumus. Secinājumi. 1. Piedāvājumu vērtēšanas konkursu noteikumu izstrāde multi-kritēriju uzdevumiem ir jābalsta uz sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metodēm. M. Purgailis, J. Imaks. Sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metožu pielietojums pied āvājumu vērtēšanas konkursos 199 2. Nepietiekamais teorētiskais pamatojums veicina multi-kritēriju uzdevumu vienkāršotu reducēšanu uz mono-kritēriju uzdevumiem un tehniski neprecīzu aprēķinu veikšanu. 3. Vidējās piedāvājuma cenas pielietošana kritēriju ideālās vērtības noteikšanā, ja konkursā ir vismaz 3 priekšlikumi, ir teorētiski nepamatota un var ietekmēt labākā konkursa piedāvājuma izvēli. 4. Piedāvātās sarež ģītu lēmumu pieņemšanas metodes ļauj daudz labāk risināt formāli matemātiskās problēmas konkursa piedāvājumu izvērtēšanā, bet neļauj pilnībā novērst subjektīvismu konceptuālo problēmu, piemēram, kritēriju prioritātes noteikšanas, risināšanā. LITERAT ŪRA 1. Likums “Par iepirkumu valsts vai pašvaldības vajadzībām” // Latvijas V ē stnesis Nr. 110, 20.07.2001. 2. Ešenvalde Zane. Preč u pakalpojumu un darbu iepirkumu konkursu un cenu aptauju organiz ē šana VAS “Latvenergo ”. Komercizgl ītības centrs, 2000. 3. www.fm.gov.lv/inb 4. Под ред. Саркисяна С. А. Теория прогнозирования и принятия решений. – Москва : 1978. 5. K. E. Kendall. Systems Analysis and Design. , – New Jersey: Prentice Hall, 1988. The Role of Complex D ecision Making Methods in the Tender Evaluation Process Summar y Tender system is very efficient way to rationalize resources of state and enterprises. The decision making system in tenders usually in this article is interpreted as a complex decision support system, which includes identification of compromise spare, methods of compromise, making “ideal” value of criteria, making priorities of multiple criteria’s. Authors analyze “ideal” value algorithm and shows typical mistakes. Multiple-criteria methods observed in this article help to solve technical decision making problems in tenders, but not always can solve principal decision making problems. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 200.–207. lpp. Latvijas z īmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integrācijas kontekst ā, iespējamie risin ā jumi Perspectives and Problems of Local Latvian Brands in the Context of the European Integration, Possible Decisions Andris Runde Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: andrisrunde@hotmail.com Pārsvarā Baltijas valstu patērētājiem ir pazīstami zīmoli, kas darbojas vismaz divās no Baltijas valstīm, taču tādu, kas sekmīgi darbotos un būtu pazīstami Eiropas tirg ū pagaidām nav. Latvijā pārsvarā darbojas mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem autors piedāvā efektīvu komplekso risinājumu savu zīmolu konkurētspējas celšanai ar mērķi iekļauties ES tirg ū, balstoties uz Latvijas ekonomikas analīzi ar SVID metodi, balstoties uz ES dal ībvalstu paplašināšanas vēstures apkopojumu, sabiedriskās domas pētījumiem un statistisko analīzi. Atslēgvārdi: zīmols, mazais un vidējais uzņēmums, Eiropas Savien ība, konkurētspēja. Key words: brand, small and middle enterprise, European Union, competitiveness. Par to, cik labprāt Eiropa un pasaule redz ētu Baltiju kā vienotu reģionu un reizē vienotu tirgu, zināms jau sen. Par to, ka Baltijas valstis varētu iesoļot lielajos tirgos ar spēcīgiem un plaši pieprasītiem zīmoliem, sapņo tikai retais. 1. att . Preču zīmju reģistrācijas skaits Latvijā Registered Trademarks in Latvia [14] A. Runde. Latvijas zīmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integr ācijas kontekstā, iespējamie risinājumi ... 201 Balstoties uz LR Patentu valdes statistiskiem datiem, preču zīmju reģistrācijas skaits nacionālās un Madrides savienības ietvaros ir diezgan liels (sk. 1. att.), bet uz šī fona Latvijas izcelsmes starptautiski reģistrēto preču zīmju skaits ir niecīgs (sk. 2. att.). Attēlos 1-2 iekļauta tikai skaitliska informācija par faktiski reģistrētām preču zīmēm, kas dod iespēju izprast, kādam zīmolu skaitam ir reālas iespējas iziet ES tirgū un būt konkurētspējīgam (sk. 2. att.). 2. att . Latvijas izcelsmes starptautiski reģistrētās preču zīmes Latvian Provenance Registered International Trademarks [14] 3. att . Latvijas iedzīvotāju prioritātes Latvijas valsts tēla popularizēšanai Latvian Population Priorities Regarding Latvia’s Image Popularization Internationally [2] Savā veidā šo statistiku apstiprina arī uzņēmuma „Latvijas fakti” veiktais sabiedriskās domas pētījums 2003. gadā starp Baltijas valstu patērētājiem ar mērķi noskaidrot populārākos Baltijas zīmolus. Pētījuma rezultātā ir noteikts, ka Baltijas valstu patērētāji ar grūtībām var nosaukt zīmolu, kas būtu atpazīstams kā attiecināms 202 VADĪBAS ZIN ĀTNE uz Baltijas valstīm kopumā, izņemot „Hansabanku”, interneta port ālu „Delfi” un angļu valodā iznākošo avīzi „ The Baltic Times ”. P ārsvarā Baltijas valstu patērētājiem ir pazīstami zīmoli, kas darbojas vismaz divās no Baltijas valstīm, taču pagaidām nav tādu, kas sekmīgi darbotos un būtu pazīstami Eiropas tirg ū [3]. Pēc autora domām, to, ka Baltijā joprojām nav atpazīstama zīmola, var daļēji izskaidrot ar iedzīvotāju patriotisma trūkumu pret vietēji ražoto produktu popularizēšanu ES tirg ū, ko apstiprina 2004. gadā „Sabiedrisk ās domas pētījumu centra SKDS” veiktais p ētījums, kurā galvenais jautājums bija: ko vajadz ētu popularizēt, veidojot Latvijas tēlu pasaulē (sk. 3 att.)? 3. att ēlā redzams, ka latvieši visvairāk grib popularizēt kultūras pasākumus un dabu, bet krietni mazāk paļaujas uz zīmola, zinātnes vai tehnolo ģijas sasniegumiem. Tas, ka aptauj ātie respondenti nevarēja nosaukt kādu Baltijas zīmolu (sk. uzņēmuma „Latvijas fakti” veikto sabiedrisk ās domas pētījumu), norāda uz iedzīvotāju patriotisma trūkumu attiecībā uz Latvijā ražoto pre ču popularizēšanu (sk. 3. att.), tomēr Latvijā ir pietiekams zīmolu potenciāls, kas drīzumā varētu parādīties ES tirg ū. Šiem z īmoliem ir stipras pozīcijas vietējā tirgū, ko apliecina žurn āla „ Ko мерсант Baltic” 2004. gad ā veiktais pētījums savu lasītāju vidū ar mērķi noskaidrot populārāko Latvijas zīmolu reitingu (sk. 1. tab.). 1. tabulā iekļautie zīmoli pārsvarā ir pārtikas produktu ražot āju zīmoli, kas ļauj secināt, ka Latvija atgriežas pie Ulma ņa laikos vadošajām eksporta produktu grupām. Minētie zīmoli (sk. 1. tab.) pārsvarā ir jau pabijuši ārzemju tirgos. 1. tabulā iekļautie zīmoli, kā arī citi potenciālie Latvijas zīmoli, kas nav iekļuvuši populārāko brendu sarakstā. To turpmākais liktenis būs atkarīgs no ekonomiskās situācijas izmaiņām, Latvijai iekļaujoties ES tirg ū. Izmantojot plaši pazīstamā instrumenta – SVID anal īzi, pamēģināsim novērtēt Latvijas situāciju ES tirg ū (sk. 2 tab.). 1. tabula Latvijas popul ārāko nacionālo z īmolu reitings Most Famous Latvian National Brands [10] Nr. Latvijas nacion ālie z īmoli 1 Lido 2 Laima 3 Dzintars 4 Rīgas melnais balzāms 5 Double Coffee 6 Lauma 7 Cido 8 Maija 9 Delfi 10 Sakta 11 Rīgas miesnieks 12 Gutta A. Runde. Latvijas zīmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integr ācijas kontekstā, iespējamie risinājumi ... 203 2. tabula Latvijas valsts SVID anal īze ES tirg ū Latvian Country SWOD Analys es in ES Market [13] Stipr ās puses Vāj ās puses 1. Stabila makroekonomikas un fiskālā vide 2. Samazinās starpība starp Latvijas un ES IKP uz vienu iedzīvotāju 3. Labvēlīga ģeogrāfiskā situācija (pie labvēlīgām starpvalstu politiskām attiecībām, it īpaši ar Krieviju) 4. Rīga ir viens no svarīgākajiem Baltijas jūras reģiona ekonomiskajiem centriem 5. Strauji augošs pakalpojumu sektors (finanses, transports, celtniecība) 6. Noz īmīgi mežu resursi, kas kalpo par pamatu tālākai kokapstrādes un mēbeļu rūpniecības attīstībai 7. Laba vides un dabīgo resursu kvalitāte, liela bioloģiskā daudzveidība 8. Augsts iedzīvotāju vispārējās izglītotības līmenis 9. Pieaugošs studējošo skaits augstākajās mācību iestādēs 1. Augsts strukturāls bezdarbs 2. Zems darba raž īgums 3. Zems ien ākumu līmenis uz iedzīvotāju, IKP uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem starp jaunpienākušām ES valst īm 4. Ievērojama ienākumu/bezdarba l īmeņa atšķirība valstī (piemēram, Rīgā /Latgal ē) 5. Aizvien pieaugošās attīstības līmeņu atšķirības starp laukiem un pilsētām 6. Zema konkur ētspēja vairumā tautsaimniecības nozarēs 7. Zema produkcijas daudzveid ība. Ap 60% eksporta apjoma veido 3 preču grupas: koksne, tekstils un metāli 8. Zema pievienot ā vērtība svarīgākajās tautsaimniecības nozarēs. Preču izlaide ar augstāku pievienoto vērtību aug stipri lēnāk nekā ar zemu un vidēju pievienoto vērtību 9. Uzņēmumu ierobežot ā piekļuve uzņēmējdarbības attīstībai nepieciešamajiem pakalpojumiem un tehnolo ģijām 10. Zems priv āto ienākumu un uzkrājumu līmenis, kas ierobežo iekšzemes invest īcijas 11. Vairāk nekā puse ārvalstu investīciju tiek ieguldītas nekustamos īpašumos, finanšu sfērā, transportā un tirdzniecībā Iespē jas Draudi 1. Iespējas paātrināt administratīvi teritoriālo reformu un attīstīt reģionu ekonomiskos centrus, izlīdzinot reģionālās disproporcijas 2. Uzlabosies transporta/komunik āciju tīkla kvalitāte, palielināsies nodarbinātības iespējas nomaļajās valsts teritorijās 3. Kopējās lauksaimniecības politikas ieviešana. Pateicoties tīrai videi, ir labas iespējas attīstīt netradicionālo/biolo ģisko lauksamniecību un akvakultūru 4. Potenciāls pievienotās vērtības pieaugums preču un pakalpojumu eksportā 5. Augsto tehnolo ģiju attīstības iespējas ilgtermiņā 6. Veiksm īga izglītības sistēmas reforma 7. Tranz īta nozares konkurētspējas pieaugums saistībā ar transporta tīkla kvalitātes uzlabošanos 8. Pievienoties lielākam, aizsargātam tirgum (ES, NVS) 9. Palielināt Latvijas kā valsts ekonomisko un politisko lomu (ES, NVS) 10. Investīciju pieaugums 11. Tarifu barjeru likvid ēšana eksportam 12. Pieeja Strukturāliem fondiem 1. Turpinoties stagn ācijai ES, tas arvien vair āk negatīvi ietekmēs arī Latvijas attīstības tempu 2. Pastiprināsies Krievijas politiskais un ekonomiskais spiediens uz Latviju, kā rezultātā ārvalstu investori to uzskatīs par pieaugošu riska faktoru 3. Spēcīgā ES un citu valstu ražot āju konkurence tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs (lauksamniecībā, zivsaimniecībā) 4. Ministru kabineta mērķis ieviest bezdeficīta budžetu ierobežos valsts invest īciju iespējas pētniecībā un attīstībā, kas neveicinās privāto sektoru palielināt savu finansējumu šai jomai 5. Pastiprināsies teritoriālās attīstības atšķirības starp Latvijas reģioniem 6. Iekš ējās migrācijas pieaugums (virzienā no laukiem un pilsētām) 7. Ārējās migrācijas pieaugums („smadze ņu” noplūde uz ārzemēm) 8. Nepietiekamas investīcijas perspektīvo nozaru infrastruktūras attīstīšanā, vietējā darbaspēka un infrastruktūras izmantošanai 9. Latvijā parādīsies 300 tūkstoši Kopienas preču zīmes, kas būs līdzvērtīgas dalībvalstu zīmēm. Tas var skart jebkuru Latvijas uz ņēmumu, kas iespējams novedīs pie vairākiem strīdiem 10. Tarifu barjeru likvid ēšana importam. Liels importa pieplūdums pirmajos gados pasliktinās tirdzniecības bilanci 204 VADĪBAS ZIN ĀTNE Balstoties uz 2. tabulā iekļauto informāciju, ir saskatāmi faktori, kas ietekmēs Latvijā ražotos z īmolus uzreiz pēc iestāšanas ES: • Zema konkur ētspēja vairumā tautsaimniecības nozaru. • Zema produkcijas daudzveid ība. Ap 60% eksporta apjoma veido 3 pre ču grupas: koksne, tekstils un met āli. • Uzņēmumu ierobežot ā piekļuve uzņēmējdarbības attīstībai nepieciešamiem pakalpojumiem un tehnolo ģijām. • Latvijā parādīsies 300 tūkstoši Kopienas preču zīmes, kas būs līdzvērtīgas dalībvalstu zīmēm. Tas var skart jebkuru Latvijas uz ņēmumu, kas iespējams novedīs pie vairākiem strīdiem. • Likvidējot tarifu barjeru importam, liels importa pieplūdums pirmajos gados pasliktinās tirdzniecības bilanci. Lai dziļāk izprastu Latvijas (kā ES tirgus dal ībnieces) situāciju, apskatīsim citu ES dal ībvalstu paplašināšanās vēstures apkopojumu un to būtiskas atziņas: • Valstu iekšējā sakārtošanā izšķirošā nozīme ir pašu valstu politiskajai gribai, atbildībai un spējai šo apņemšanos izpildīt, kā arī ārējam ES spiedienam ieviest tiesību un pienākumu kopumu. Iekļaušanās Eiropas Savienības vienotajā tirgū ir skatāma plašāk un saistāma ar valsts kopējo reformu un modernizācijas politiku. Tam apliecin ājums ir Spānijas un Īrijas ekonomiskie panākumi; pret ējs piemērs ir Grie ķija. • Kopējas lauksaimniecības politikas ieviešanai jaunajās dalībvalstīs ir vislielākā un vistiešākā ietekme uz konkrētas iedzīvotāju daļas dzīves situāciju. Daž ām valstīm tās ieviešana nodrošināja ienākumu bāzi un priekšrocības. Tom ēr bieži cenu izkrop ļojumi un patvaļīga ienākumu pārdale darbojas pretēji reformām un modernizācijai. T ādēļ kopējas lauksaimniecības politikas ieviešana norit visgrūtāk. • Vērā ņemams faktors ir jaunās dalībvalsts lielums un ekonomikā spēja. Lielām valstīm ar diversificētu ekonomiku ir vieglāk neitralizēt negatīvo ietekmi atsevišķos sektoros ar priekšrocībām, kas paveras citos sektoros. Mazām un ekonomiski vājām valstīm kopējā tirgus konkurences spiediens sākotnēji var radīt nopietnas problēmas. Vienlaikus arī mazām valstīm atsevišķos sektoros var būt ļoti spēcīgas pozīcijas (piemēram, Dānijai pārtikas preču ražošan ā), un ievērojamā tirgus paplašināšanās var būt šo valstu liels ieguvums. • Ieguvumiem no ES Struktur ālajiem fondiem ir ierobežota ietekme; paliekoša nozīme tiem ir tikai saistībā ar pārējo reformu īstenošanas un modernizācijas procesu valstī. Bez šādas kopējās, savstarpēji papildinošās attīstības politikas valsts var kļūt „atkar īga no palīdzības” ar ierobežot ām iespējām tālākai savas ekonomikas attīstībai. • Būtiski ir tas, kā sevi veido pati valsts – k ā „sekot āja” vai k ā „l īderis”. Protams, maza valsts var izvirzīt sev mērķi kļūt par līderi tikai kādās ierobežot ās jomās, kas tomēr mobilizē valsti kopumā [4]. Eiropas Savien ībā pēc pēdējās paplašināšanās dzīvo 375,97 milj. iedzīvotāju, kas sastāda 55% no Eiropas iedz īvotāju skaita. Savukārt ES ekonomiskais potenci āls tiek novērtēts kā 28% no pasaules ekonomisk ā potenciāla (ASV – 29%, Austrumāzija – 20%) [4]. Ekonomisk ā konkurētspēja globālā mērogā ES ir sarež ģīts šodienas un arī nākotnes uzdevums. Sociālā politika, kas pakāpeniski kļūst arvien nozīmīgāka A. Runde. Latvijas zīmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integr ācijas kontekstā, iespējamie risinājumi ... 205 kopējā ES politik ā, no vienas puses, ir apdraudējums konkurencē ar daudz liberālākām ekonomiskām, kādas ir ASV un Austrumāzijā, no otras puses, centieni arvien paaugstināt sociālās aizsardzības līmeni visās ES dal ībvalstīs ir nozīmīgs šo valstu iedzīvotāju ieguvums [4]. Neskatoties uz to, ka 2. tabulā iespējamo draudu sarakstā 10. punkts ir tarifu barjeru likvidēšana importam, tomēr paredzams liels importa pieplūdums pirmajos gados, kas pasliktinās tirdzniecības bilanci. Grib ētos atzīmēt, ka katra ES dal ībnieka tirgus ir orientēts uz vietēji saražoto produktu pat ēriņu, kas ir īpaši raksturīgs pārtikas produktiem. Baltijas valstu situācija, ja vērtējam, cik lielā mērā patērētāji izvēlas vietējo produkciju, krasi neatšķiras no ES situ ācijas, ko apstiprina mārketinga konsultācijas aģentūras „Emor” A/S (Igaunija) 2002. gad ā veiktā pētījuma rezultāti: starp vis ām preču zīmēm Latvijā un Igaunijā 74% iedz īvotāju labprātāk izvēlas vietējās preces, bet Lietuvā – aptuveni 75%; savuk ārt, saistībā ar pārtikas produktiem, aptuveni 90% iedz īvotāju visās Baltijas valstīs priekšroku dod vietējām preču zīmēm [12]. P ētījuma rezultāti ļauj secināt, ka vietējais ražot ājs Latvijā ir nodrošināts ar vietējo pieprasījumu. Bet, vai uzņēmējs ar vietējā ražojuma produkciju spēs konkurēt ES tirg ū? Pēc Centrālas Statistiskas pārvaldes datiem uz 2002. gadu: Latvij ā bija 95% mazo un vidējo uzņēmumu, kuros strādājušo skaits ir vienāds vai mazāks par 49 darbiniekiem [11]. Liel ākajai daļai mazo un vidējo uzņēmumu pietrūkst finanšu resursu, lai savus zīmolus padarītu atpazīstamus ES vai starptautiskaj ā tirgū. Vadoties pēc pazīstamā sabiedrisko attiecību eksperta A. Khashkovskiy (Krievija) informācijas, Krievijā nacionālais zīmols sākas ar 5 milj. ASV dolāru gadā, neskaitot ražošanas, izplat īšanas un pārējās izmaksas [12]. Patiešām, ko gan spēj izdarīt mazais un vidējais uzņēmums, saskaroties ar: • koncentrētu un prasīgu izplatītāju; • izplatītāju vēlmi samazināt to jomu, kas pieejama zīmoliem, tādējādi piešķirot privilēģijas pašu vairumtirgotāju zīmoliem; • globalizācijas prasībām, kuras izvirza daži izplat ītāji; • mediju un reklāmas izmaksu pieaugumu, kas apgrūtina ienākšanu tirgū. Ja pat Latvij ā stiprākajiem zīmoliem ir problemātiski ieiet jaunā ārzemju tirgū (sk. 1. tab.), uz ko tad cerēt maziem un vidējiem uzņēmējiem, kas Latvijā sastāda 95% no kop ējā uzņēmumu skaita? Vien īgais risinājums, pēc autora domām, ir izmantot „nišas” strat ēģiju, ievērojot divus nosacījumus: • jāatrod tāds jauninājums, kas daudz labāk par jau esošiem risinājumiem spēj apmierināt patērētāju vēlmes, kuru iespējams pārdod, ar kuru iespējams pelnīt un kurš spēj piesaistīt izplatītājus; • jāspēj novērst konkurentu pakaļdarinājumus, izmantojot patentus, kompetenci vai privilēģijas attiecībās ar izplātītājiem. Ar lielo tirdzniecības tīklu izplatīšanu un attīstību produktu pārdošanas stratēģija vairāk būs orientēta uz gr ū šanas stratēģiju, kad produkts nonāk pārtērētāju rokās, vispirms ražot ājiem pārliecinot izplatītājus paņemt to, nekā uz vilkšanas stratēģiju – kad domin ē pieprasījums pēc produkta. T ādēļ argumentācijai jābūt orientētai uz galveno izplatītāju kā jaunievedumu ieviesēju, protams, jāreaģē uz katru patērētāja problēmu, tomēr īpaši jāuzsver, ka šis jaunievedums iekļaujas izplatītāja personīgā stratēģijā. Izplatītāju neinteresē, kādā veidā zīmoli savā starpā sadala tirgus daļas. Viņš vēlas atšķirties no saviem konkurentiem, palīdzēt veikalam 206 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE izdzīvot, iedvest veikalā dzīvību un likt lietā katru telpas kvadrātmetru. Šis ir iemesls, kādēļ izplatītāji medī inovācijas. Protams, mēs uzskatām, ka ir atrisinātas tās problēmas, kas ir saistītas ar uzņēmuma spēju vienmērīgi, nepārtraukti un pieaugošos apjomos piegādāt preci izplatītāju noliktavām, vai arī ātri piegādāt rezerves detaļas izplatītājiem – pakalpojumu sniedzējiem, lai tiem, piemēram, nerastos remontdarbu aizkavēšanās. Jaunumi, kas sp ēj apmierināt šīs prasības, veido nišas. Tikai nišas ļauj maziem un vidējiem uzņēmumiem iesākumā nemanīti attīstīties un radīt tirgus segmentu, par kuru referenci tie kļūst, vienlaikus attīstot pārdošanu. T ādējādi maziem un vidējiem uzņēmumiem ir nepieciešams: • atrast jauninājumu nišu, kas atrisinātu kādu šobrīd vēl eksistējošu problēmu; • pirmajā vietā izvirzīt darbību veikalā : maksim āli palielināt produkta pamanāmību (izmantojot krasi atšķirīgu iepakojumu, uz kura būtu atrodami visi paskaidrojumi, piedāvājot plašu produktu spektru, īstenojot pārdošanu veicinošās darbības, sniedzot palīdzību pārdošanas procesā un veicot pārdevēju sagatavošanu); • necensties pārāk ātri izvērst produkta izplatīšanu, bet raudzīties, lai tā nepārsniedz uzņēmuma ražošanas kapacit āti, t. i. kapacitāti, kas ļautu ar konkrēto mazo vai vidējo uzņēmumu sadarbību uzsākušam izplātītājam, piedāvāt to pakalpojumu/preci, kuru tas sagaida; • katrā atsevišķā tirgū produktu jāpozicionē savādāk; • jārēķinās ar katra atsevišķa tirgus īpatnībām, tradīcijām, kultūru utt. LITERAT ŪRA 1. Kapfers Ž. Brendu [atkal] rad ī šana . – R īga: SIA Baltijas vad ības konferences, 2003. 2. Balode D. Konkursā Baltijas brends – sp ēcīgi dalībnieki // Ned ēļa, Nr. 2, 2004. 3. Balode D. Sapnis par Baltijas brendu // Ned ēļa, Nr. 36, 2003. 4. Vaivads J. Eiropas paplašin āšan ās // Eiropas komisijas deleg ācija Latvijā, 2001. 5. Девис С. Управление активами торговой марки. – Санкт-Петербург : „ Питер ”, 2001. 6. Дуэйн Н. Политика бренда. – Санкт-Петербург : „ Питер ”, 2003. 7. Котлер Ф., Триас де Без Ф. Новые маркетинговые технологии. – Санкт-Петербург : „ Нева”, 2004. 8. Нильсон Т. Конкурентний брендинг. – Санкт-Петербург : „ Питер ”, 2003. 9. Эллвуд А. Основы брендинга. 100 приемов повышения ценности товарной марки. – Москва : 2002. 10. Максимова Н. Доспехи для брендов // Комерсант Baltic Daily , Nr. 30, 2004. 11. Mazo un vid ē jo uz ņēmumu ilgtermi ņa apsekojuma rezult āti. – R īga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2003. 12. Nepublicēti materiāli no mārketinga konferences: „ Pamanīts, bet vai sp ēcī gs? C īņas brendu tirg ū.” – R īga: SIA Baltijas vad ības konferences, 2003. 13. europa.eu.int; europa.eu.int/europedirect – ES inform ācijas centrs. 14. www.lrpv.lv – Latvijas Republikas Patentu valde. A. Runde. Latvijas zīmolu problēmas un perspektīvas Eiropas integr ācijas kontekstā, iespējamie risinājumi ... 207 Perspectives and Problems of Local La tvian Brands in the Context of the European Integration, Possible Decisions Summar y Entrepreneurs of the three Baltic countri es showed their willingness to become members of the common EU family at the 2003 referendum about joining the EU. Nevertheless, many of them are still afraid of their future in the EU: what will happen with local Baltic brands after the Baltic countries enter the EU market? That is, what will be the future for local enterprises, which production is well known at the local market now? Are they ready to face competition with the more developed EU countries? What is gainful for local brands: to stay in the local market or to enter the global one? In this article author deals with the perspectives and problems of the local Baltic brands in the context of the European integration. The author focuses on the problems of surviving of the Latvian local brands in the common EU market. At the end of the article the author offers effec tive proposals for local brand management in the new EU market. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 208.–214. lpp. Komerc ķīlu problēmas un to atrisinā jumu iespējas Latvij ā T he Problems of Registered Pledges in Latvia and Possible Solutions Svetlana Saksonova Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: ssvetlana@inbox.lv Veicot pētījumu par komercķīlu problēmām Latvijā, kura mērķis bija noteikt šķēršļus komercķīlu meh ānisma attīstībai un sniegt priekšlikumus to novēršanai, autore izdalīja problēmas, kas liecina par to, ka ir nepieciešama gan komercķīlu likumdošanas pilnveidošana, gan organizatorisko aspektu sakārtošana. Pētījuma rezultātā problēmas, saistītas ar likumdošanas pilnveidošanu, ir apvienotas divās grupās: • komercķīlas reģistrācijas problēmas, • reģistrēto komercķīlu saskaņošanas problēmas ar citu veidu ķīlām. Atsevišķi izdalītas problēmas, kas saistītas ar organizatoriskiem aspektiem, kā arī sniegti attiecīgi priekšlikumi. Atslēgvārdi: komercķīla, komercķīlu likumdošana, reģistrācija, saskaņošana, organiza- toriskas problēmas, komercbankas. Key words: registered pledge, registered pledge legislative, accounting, organizational, problems, commercial banks. Analizējot tendences Latvijas ekonomikā, var secināt, ka komercķīlu1 meh ānismam ir tieša ietekme uz Latvijas ekonomisko situāciju, jo tā attīstība pozitīvi ietekmē daž ādas uzņēmējdarbības sfēras un tautsaimniecības procesus: • komersantu iespēju veikt savu uzņēmējdarbības attīstību, izmantojot banku kredītus, • finanšu tirgus un banku sektora attīstību, • valsts nodokļu ieņēmumu palielināšanos, • ekonomisko izaugsmi, • IKP palielināšanos. Par komercķīlas popularitāti liecina sekojoša statistika: uz 08.04.2004. reģistrētas 43641 komerc ķīlas par kopējo prasījuma summu 13,9 miljardi latu [3]. 2003. gadā vērojams straujš iesniegto un reģistrēto komercķīlu skaita pieaugums – tas sasniedzis 10,421, kas ir par 21% vair āk, salīdzinot ar 2002. gadu. 2003. gadā ievērojami pieaudzis tādu reģistrēto komercķīlu skaits, kur komercķīlas ņēmēji ir nevis viena, bet vairākas personas. Apvienojoties, ķīlas S. Saksonova. Komercķīlu problēmas un to atrisinājumu iespējas Latvijā 209 ņēmēji var piedāvāt lielāka apjoma kredītlīdzekļus un sadalīt riskus. Privātpersonas kļūst arvien aktīvāki dalībnieki darījumos ar komercķīlu. Visi šie fakti liecina par to, cik svarīgi analizēt un pilnveidot komercķīlu meh ānismu, lai nodrošinātu sasniegto panākumu stabilizāciju un turpmāko attīstību. Neskatoties uz to, ka komercķīla ir populārs kredīta nodrošinājuma veids, komercķīlu jomā joprojām eksistē neatrisinātas problēmas. Apkopojot Latvijas komercbanku aptaujas rezultātus2 un publikāciju datus par komercķīlām, tika izdalītas sekojošas divas problēmu grupas. 1. Komerc ķīlas likumdošanas probl ēmas 1 .1 . Komerc ķīlas reģistrācijas probl ēmas • Re ģistr ācijai pak ļauto lietu uzskait īšana Komerc ķīlas likum ā Komerc ķīlas likum ā nav izsme ļoši uzskait ītas lietas, kas ir uzskat ā mas par re ģistr ā cijai pak ļaut ām (1. panta pirmās daļas 3. punkts). Līdz ar to grūtības darījuma dalībniekiem varētu rasties sakarā ar reģistrācijai pakļauto kustamo lietu ieķīlāšanu, jo likuma 10. panta trešā daļa nosaka, ka gadījumā, ja tiek ieķīlāta visa uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) manta vai lietu kopība, reģistrācijai pakļautajām lietām jābūt atsevišķi norādītām reģistrācijas pieteikumā. Pretējā gadījumā reģistrācijai pakļautā lieta nav uzskatāma par ieķīlātu. Reģistrācijai pakļauto lietu izsmeļošs uzskaitījums likumā ir svarīgs arī sakarā ar likuma 34. panta normu, kas mantas ieguvējam uzliek par pienākumu pārbaudīt, vai lieta nav ieķīlāta, ja tiek atsavināta reģistrācijai pakļauta lieta. Domājams, ka b ūtu loģiski likum ā paredz ēt re ģistr ācijai pak ļauto lietu izsme ļošu uzskait ījumu, lai nerastos nevajadz īgie str īdi, k āda lieta ir uzskat āma par ie ķīlātu un k āda nav, kas var ētu izrais īt neuztic ību komerc ķīlai un papildu noslogojumu ties ām [2]. • Komerc ķīlas ties ības izlietošana Līdzīga rakstura problēma ir sekas komercķīlas reģistrācijas trūkumam. Saskaņā ar Komercķīlas likumu, ja puses ir noslēgušas līgumu par komercķīlas nodibināšanu, bet komercķīla nav reģistrēta pēc noteiktās procedūras, komercķīlas ņēmējs nevar izlietot savu tiesību un komercķīla nav spēkā pret trešajām personām, bet komercķīlas līgums savu spēku nezaudē. Šaj ā gadījumā komercķīlas ņēmējs var celt personīgu prasību pret komercķīlas devēju. Prasības priekšmets ir reģistrācija, un neviena no pusēm nevar bez otras puses piekrišanas atkāpties no saistības tikai tāpēc, ka komercķīla nav reģistrēta. Pirmtiesība šādai komercķīlai tiek noteikta no reģistrācijas brīža. No šīs normas izriet – pat ja ķīla ir nodibin āta, nododot t ās priekšmetu komerc ķīlas ņēm ēja vald ījum ā, komerc ķīlas ņēm ējs bez re ģistr ācijas nevar izlietot komerc ķīlas ties ību . Ja tiktu nosl ēgts rokas ķīlas līgums, šādas problēmas nebūtu un ķīlas ņēmējs varētu izlietot savu tiesību. T ātad likuma norma faktiski nostāda komercķīlas ņēmēju sliktākā stāvoklī nekā tas būtu, ja tiktu noslēgts līgums par rokas ķīlu. Tas savuk ārt neatbilst Komercķīlas likuma idejai – dot kreditoram papildus garantijas (nevis atņemt kādas tiesības). Š ī iemesla dēļ būtu vēlama likuma korekcija [2]. Komercķīlas ņēmēju tiesības ir ierobežotas ar ī ar to, ka: - I r at ļauta piedzi ņas v ē ršana uz mantu, kas ir komerc ķīlas priekšmets. - Ir iesp ējama mantas, kas ir komerc ķīlas priekšmets, atsavin ā šana citai sabiedr ībai. T ā, piemēram, ir iespējams ieķīlātās daļas, uz kurām ir 210 VADĪBAS ZIN ĀTNE komercķīla, kas reģistrēta komercķīlu reģistrā, atsavināt. Uzņēmumu reģistram (arī Komercreģistram) ir pieeja Komercķīlu reģistram, tādēļ šāda iespēja nebūtu pieļaujama. T ā tad, lai nodrošin ā tu kreditoram papildus garantijas, b ūt u : - jāizl īdzina kreditora ties ības komerc ķīlas un rokas ķīlas l īg u mu nosl ēg šanas gad ījum ā; - jāatrun ā piedzi ņas v ē ršanas iesp ējas uz mantu, kas ir komerc ķīlas priekšmets; - jāatrun ā mantas, kas ir komerc ķīlas priekšmets, atsavin ā šanas iesp ēja citai sabiedr ībai. • Re ģistr ācijas iesp ē jamie š ķērš ļi Vēl viena svarīga problēma, kas saistīta ar ķīlas reģistrāciju, ir neadekv ā ta re ģistr ā cijas š ķē r š ļu defin īcija . Komercķīlas likums nosaka, ka komercķīlu nav iespējams reģistrēt, ja ir atklāti juridiski šķēršļi tās nodibināšanai. Likumā šie šķēršļi ir noteikti sekojošā veidā : - komercķīlas devējs ir pasludināts par maksātnespējīgu, izņemot gadījumu, kad ieķīlāšanu izdara administrators; - komercķīlu reģistrā ir ieraksts par atkārtotas ieķīlāšanas aizliegumu; - nav iesniegti visi nepieciešamie dokumenti vai tie neatbilst šī likuma prasībām. Ta ču Komercķīlu likums kā juridisku šķērsli nepiemin citā publiskā reģistrā reģistrētu faktu pārbaudi. Tas var ētu būt svarīgi, piemēram, ja ieķīlā uzņēmējsabiedrības kapitāla daļas un Uzņēmumu reģistra datu bāzē nav informācijas, ka daļas pieder ieķīlātājam, vai arī ziņas par kādu no fiziskām personām neatbilstu Iedzīvotāju reģistra datiem. Saskaņā ar tagadējo Komercķīlas likuma versiju tādas pārbaudes nav jāveic, kaut arī tas palielinātu komercķīlas drošību. Ņemot vērā, ka tas neprasa daudz papildus darba, b ū tu lo ģiski skaidri nor ādīt, ka Uz ņē m umu re ģistram, izlemjot komerc ķīlas re ģistr ā cijas pieteikumu, ir jā p ā rbauda dati ar ī citos publiskos re ģistros. Tas ir tehniski iesp ējams un parasti arī tiek darīts, turklāt šāda pārbaude aktualizētu citu publisko reģistru datu bāzes. Protams, risinot šo jautājumu, jāaprēķina nepieciešamie izdevumi, piemēram, izmaiņām programmatūrā un informācijas apmaiņai, kā arī jānosaka to segšanas avots. T ās varētu būt par reģistrāciju saņemtas valsts nodevas summas. Būtu nepieciešams veikt grozījumus likumos par attiecīgajiem reģistriem [2]. • Ķīlu priorit ātes noskaidrošana Potenciāla problēma ir sekojošs fakts: Komerc ķīlas likumā noteikts, ka, reģistrējot komercķīlu, Uzņēmumu reģistrs komercķīlu reģistra datu bāzē un reģistrācijas pieteikumā norāda komercķīlas reģistrācijas numuru, reģistrācijas datumu un komercķīlas ņēmēja kārtu, ja viens komercķīlas priekšmets ieķīlāts atkārtoti. Ta ču likums nedod atbildi, k ā ir nepieciešams re ģistr ē t komerc ķīlu gad ījum ā , ja vienas komerc ķīlas ietvaros tiek ie ķīlā tas vair ākas lietas, da ļa no t ā m pirmo reizi, da ļa – atk ā rtoti, turkl ā t atk ā rtot ā ieķīlājuma aizliegums iepriekš nav bijis noteikts . Šo jaut ājumu ir nepieciešams noskaidrot, lai padarītu komercķīlu sistēmu drošāku pret ļaunprātīgiem vairākkārtējas ieķīlāšanas mēģinājumiem [2]. • Pārē j ās re ģistr ācijas probl ēmas - Likuma 48. panta 2. daļas 3. punktā norādīts, ka komercķīlas tiesības izbeidzas, ja pagājuši pieci gadi kopš komercķīlas reģistrācijas dienas un nav saņemts rakstveida paziņojums no komercķīlas ņēmēja par komercķīlas S. Saksonova. Komercķīlu problēmas un to atrisinājumu iespējas Latvijā 211 tiesības termiņa pagarināšanu, norādot pagarinājuma termiņu. Bankas komercķīlu ņēmējs uzskata, ka ir jāpagarina komerc ķīlas termi ņ š . - Likumā arī nav nor ādes, ka, iesniedzot pieteikumu groz ījumam vai p ā rjaunojumam, Uz ņēm u mu re ģistr ā ir j āiesniedz ar ī komerc ķīlas re ģistr ā cijas akts t ā anul ē šanai . Rezultātā komercķīlas līguma pušu rīcībā paliek nederīgi akti. To var ļaunprātīgi izmantot. - Likumā būtu jāparedz, ka iesniegtu komerc ķīlas pieteikumu var atsaukt tikai komerc ķīlas ņēm ējs. - Nav skaidrs, vai jauns ie ķīlājums ir re ģistr ējams k ā p ā rjaunojums vai k ā KR akta groz ījumi? - J āizvērtē jautājums par komercķīlu kārtām, jo praksē ir bieži gad ījumi, kad komercķīlām kārtas piešķir pēc komercķīlu ņēmēju skaita, nevis pēc konkrēto prasījumu skaita. - Likums neparedz, ka neatļautā atsavinājuma gadījumā komercķīlas tiesības varētu pāriet uz komercķīlas devēja gūto atlīdzību. Tas nepamatoti ierobežo komercķīlas ņēmēja tiesības un samazina komercķīlas devēja atbildību [2]. 1 .2 . Re ģistrēto komercķīlu saskaņošanas probl ēmas ar citu veidu ķīlām • Komerc ķīlas attiec ības ar citu veidu ķīlām Vēl viens svarīgu problēmu kopums ir komercķīlas attiecības ar citu veidu ķīlām. Piemēram, uz vienu un to pašu transporta l īdzekli, vadoties p ēc daž ādiem likumiem, var nodibin ā t daž āda tipa ķīlas ar atš ķir īgu tiesisko regul ējumu : ķīlu var nodibināt gan pēc Ceļu satiksmes likuma, gan pēc Komercķīlas likuma. Turkl āt likumos precīzi nav noteikta šādu ķīlu savstarpējā prioritāte. Pašlaik uzņēmumu reģistrs sagatavoja grozījumus Ceļu satiksmēs likumā, lai izslēgtu iespēju reģistrēt ķīlu, kurai nebūtu komercķīlas statusa [2]. • Komerc ķīlas priorit āte pret nere ģistr ēto ķīlu Komercķīlas likumā noteikts, ka komercķīlai ir prioritāte pret nereģistrētu ķīlu. Likum ā nav tiešas nor ādes, ka ar to j ā saprot, ka komerc ķīlai ir priorit ā te pret jebkuru ķīlu, kas nav re ģistr ē ta saska ņā ar likumu . Tas var ētu būt svarīgi, piemēram, šādā, pagaidām hipot ētiskā gadījumā : ja k āds kustamo lietu reģistrs uz lietas īpašnieka iesnieguma pamata iekļautu savā datu bāzē informāciju par lietas ieķīlāšanu un izdarītu attiecīgu atzīmi uz ķīlas līguma. Š āda iespēja likumā nav tieši noteikta, bet nav arī aizliegta. Š āda ķīla tomēr nevar tikt uzskatīta par reģistrētu ķīlu Komercķīlas likuma izpratnē, jo šī reģistrācija nepamatojas uz likumu. Skaidrības labad likums būtu jāprecizē [2]. Abas min ē tas p. 1.2. probl ē mas var atrisin ā t aizliegums re ģistr ē t citos re ģistros ķīlu, kurai neb ū tu komerc ķīlas statusa . • Ie ķīlātā transportl īdzek ļa reģistr ācija CSDD Gad ījumos, kad komercķīlas priekšmets ir meh āniskais transporta līdzeklis, kas reģistrēts CSDD, minētajā institūcijā darbiniekiem nav vienota viedok ļa par sekojošiem jaut ājumiem: 1. Veicot komercķīlas priekšmeta – meh āniskā transporta līdzekļa – p ārreģistrāciju uz jauno īpašnieku (ja ķīlas ņēmējs izmanto savas tiesības pārdot komercķīlas priekšmetu par brīvu cenu bez tiesas starpniecības un izsoles rīkošanas) meh āniskā transporta līdzekļa pieņemšanas – nodošanas aktu paraksta ķīlas 212 VADĪBAS ZIN ĀTNE ņēmējs un jaunais ieguvējs vai ieķīlātājs ar jauno ieguvēju ar ķīlas ņēmēja akceptu. 2. Ja ie ķīlātais meh āniskais transporta līdzeklis tiek noņemts no uzskaites CSDD, vai ķīlas atzīme CSDD tiek saglabāta līdz transporta līdzekļa pārreģistrācijas brīdim uz jauno īpašnieku vai arī tiek dzēsta līdz ar noņemšanu no uzskaites. 3. Vai no uzskaites noņemtu ieķīlātu transporta līdzekli ķīlas devējs var pārreģistrēt uz jauno ieguvēju bez ķīlas ņēmēja piekrišanas. 4. Nav sakārtota CSDD datu bāze, jo ļoti bieži ir probl ēmas ar nenoņemtiem liegumiem, kas likumā noteiktā kārtībā ir dzēsti. 5. J āizvērtē, vai ceļu satiksmē iesaistīto personu administratīvie pārkāpumi ir klasificējami kā juridiski šķēršļi automašīnas ieķīlāšanai. 2 . Organizatorisk ās problēmas • Komerc ķīlu re ģistra darb ība: - nepieciešama precīzāka informācija par pievienojamo dokumentu skaitu un tajos ietveramo informāciju; - nav iespējas par papildu samaksu reģistrēt komercķīlu 1–2 dien ā laikā. • Komerc ķīlu uzraudz ība un apsekošana: - preces, kas ir pieņemtas kā komercķīla, ir viegli pārvietojamas un to izpārdošana klienta ļaunprātīgas rīcības rezultātā faktiski nav kontrolējama; - ķīlas devējs ļaunprātīgi var nomainīt jaunāko ķīlas priekšmetu pret fiziski vecāko, ja ķīlas priekšmetus nav iespējams identificēt pēc šasijas vai citiem numuriem. • I z soles organiz ācija: Maksātnespējas gadījumā izsoles organizē administrators vai arī to noteikumi tiek saskaņoti ar administratoru. Faktiski ar izsoles rezult ātā iegūtiem līdzekļiem administrators var rīkoties pēc saviem ieskatiem. • U z ņēmuma ( ķīlas dev ē ja) pien ā kumu k ārtošana: - uzņēmumi (ķīlas devēji) ne vienmēr Bankai savlaicīgi iesniedz pieprasītos dokumentus, - Bankas pārstāvim neorganizē pārbaudes uz vietas; - dažreiz gr ūti saņemt no ķīlas devēja apdrošināšanas polises pagarināšanu; - ķīlas objekta novērtējums var būt paaugstināts (vērtētājs sniedz tādu vērtējumu, kādu vēlas klients – pas ūtītājs); - uzņēmumam problēmas ar saistību pildīšanu pret banku lielākoties var rasties faktiskās maksātnespējas gadījumā. Līdz ar to gandrīz visas komercķīlas turētāja priekšrocības tiek zaudētas ar maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas brīdi, t. i. banka zaudē jebkuras iespējas kontrolēt un operatīvi realizēt komercķīlu. Uzņēmuma maksātnespējas gadījumā bankas (pat kā nodrošinātā kreditora) darbība, realizējot ķīlu, ir ierobežota un atkarīga no administratora labās gribas. Ierosināt veikt izmaiņas likumā “Par uz ņēmumu maksātnespēju”, kas dotu iesp ējas labot šī dokumenta 7. punktā minētās nepilnības. Ņemot v ē r ā to, ka komerc ķīlas meh ānisms p ārsvar ā tiek izmantots uz ņē m ēju kredit ē šanai un šim procesam ir liela noz īme valsts ekonomiskaj ā dz īv ē , var S. Saksonova. Komercķīlu problēmas un to atrisinājumu iespējas Latvijā 213 paredz ē t, ka, atrisinot komerc ķīlu sist ē mas probl ē mas, komerc ķīlu var izmantot kredit ē šan ā v ēl plaš āk nek ā tas dar īts l īdz šim . Secin ājumi 1. Lai darījuma dalībniekiem nerastos grūtības sakarā ar reģistrācijai pakļauto kustamo lietu ieķīlāšanu un nevajadzīgie strīdi, kāda lieta ir uzskatāma par ieķīlātu un kāda nav, kas var izraisīt neuzticību komercķīlai un papildu noslogojumu tiesām, b ū tu lo ģiski likum ā paredz ē t re ģistr ā cijai pak ļauto lietu izsme ļošu uzskait ījumu. 2. Lai nodrošinātu kreditoram nepieciešamās garantijas, būtu: • jāizl īdzina kreditora ties ības komerc ķīlas un rokas ķīlas l īg u mu nosl ēg šanas gad ījum ā; • jāatrun ā piedzi ņas v ē ršanas iesp ējas uz mantu, kas ir komerc ķīlas priekšmets, • jāatrun ā mantas, kas ir komerc ķīlas priekšmets, atsavin ā šanas iesp ēja citai sabiedr ībai. 3. Lai papildinātu Komercķīlas likuma iespējamo šķēršļu sarakstu komercķīlas reģistrācijai, b ū tu lo ģiski skaidri nor ādīt , ka Uz ņē m umu re ģistram, izlemjot komerc ķīlas re ģistr ā cijas pieteikumu, ir j ā p ā rbauda dati ar ī citos publiskos re ģistros. 4. Lai nepamatoti neierobežotu komerc ķīlas ņēmēja tiesības, būtu: • Komerc ķīlas likuma 48. panta 2. da ļas 3. punkt ā jā pagarina komerc ķīlas termi ņ š ; • likum ā jānor āda, ka, iesniedzot pieteikumu groz ījumam vai p ā rjaunojumam, Uz ņēm u mu re ģistr ā ir j āiesniedz ar ī komerc ķīlas re ģistr ā cijas akts t ā anul ē šanai; • likum ā jā paredz, ka iesniegtu komerc ķīlas pieteikumu var atsaukt tikai komerc ķīlas ņē m ējs; • jāizv ē r t ē jaut ājums par komerc ķīlu k ā r t ā m, jo p raks ē bieži sastopami gad ījumi, kad komerc ķīlā m k ā r tas pieš ķir p ē c komerc ķīlu ņē m ēju skaita, nevis p ē c konkr ē to pras ījumu skaita; • likum ā jā paredz, ka neat ļaut ā atsavin ājuma gad ījum ā komerc ķīlas ties ība var ē tu p ā riet uz komerc ķīlas dev ēja g ū to atl īdz īb u. 5. Lai sakārtotu komercķīlas attiecības ar pārējiem ķīlas veidiem, izslēgt iespēju reģistrēt ķīlu, kurai nebūtu komercķīlas statusa, citos reģistros. 6. Risināt organizatoriskas problēmas, kontaktējoties ar tādām institūcijām, kā : • CSDD, • komercķīlu reģistrs, • uzņēmumi – komerc ķīlu devēji. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Komercķīla ir ķīlas tiesības, kas Komercķīlas likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta komercķīlu reģistrā [1]. Ķīlas devējs (ieķīlātājs) un ķīlas ņēmējs var būt jebkura fiziska vai juridiska persona. Visbiež āk ķīlas ņēmējs ir banka, un parasti tiek ieķīlāti 214 VADĪBAS ZIN ĀTNE pamatlīdzekļi, apgrozāmie līdzekļi, akcijas, preču krājumi, traktori, automašīnas, prasījuma tiesības. 2 Veicot pētījumu, autore izstrādāja aptaujas lapas „Latvijas komerc ķīlu sistēma”, kuras tika piedāvātas Latvijas komercbankām 2003. g. Ņemot vērā pētījuma rezultātu praktisko nozīmi komercbankām un interesi, kuru bankas izteica par šo jautājumu, apkopotie rezultāti tika apspriesti Latvijas Komercbanku Asociācijā, uzaicinot piederošus speciālistus – auditorus, speci ālistus kreditēšanas jomā, juristus. LITERAT ŪRA 1. Komerc ķīlas likums : http://www.likumi.lv/doc . 2. V. Beļajevs. Par komerc ķīlas likumu : http://www.ur.gov.lv/pop.php?source=do cs/komerckilas/ar ticle_final.html . 3. Lursoft datu bāzes statistika http://www. lursoft.lv/stat/ur_stat . The Problems of Registered Pledges in Latvia and Possible Solutions Summary After analyzing tendencies in Latvian economy, it is possible to conclude that the mechanism of registered pledges direct ly influences Latvian economic climate, since its development positively affects different spheres of business and processes in the economy. T he mechanism of registered pledge is primarily used for lending to businesses and this process is very si gnificant in the economic life of the country. In researching the registered pledge system in Latvia, the author outlined a series of problems and the need for improving the legislation on registered pledge as well as practical aspects of implementation. The author also provided a series of suggestions, which, if implemented, can help to solve the problems of registered pledge system and use it for lending even mo re intensively than it is practiced right now. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 215.–225. lpp. Medicīnas pakalpojumu tirgus izp ētes posmi un īpatnības T he Approach to Researching the Medical Services Market Aleksandrs To čiļenko Latvijas Universitāte Rušonu iela 15, Rīga, LV-1057 T ālr. 9218156 E-pasts: aleksandrs.tocilenko@mfd.lv Autors, norādot medicīnisko pakalpojumu īpatnības, piedāvā nelielu ieskatu šo pakalpojumu tirgus iespējamā izpētē. Šis ieskats nav detaliz ēta izpētes metodika, bet tikai iespējamo izpētes virzienu piedāvājums. Autors piedāvā dažu svar īgu izpētes etapu piemērus, norādot metodiku un piedāvājot konkrētu izpētes formu. Darba mērķis ir sniegt ieskatu tāda specifiska un neizpētīta tirgus izpētē kā medicīnisko pakalpojumu tirgus. Akcentēti ir komerciālie medicīniskie pakalpojumi. Līdzīgi pētījumi Latvijā praktiski nav veikti. T āpat nav arī literatūras par šo tematiku. Ņemot vērā informāciju, kas ietverta šajā rakstā, pētnieki var izstrādāt šī tirgus izpētes konkrētu metodiku, lai sakrātu nepieciešamo informāciju un sasniegtu izpētes mērķus. Atslēgvārdi: metodika, zobārstniecība, pakalpojumi, tirgus, patērēšana, mārketings. Key words: research, methods, approach, medical, dental, services, market, consuming, features, marketing. Ievads Pašreiz medicīnisko pakalpojumu tirgus ir maz izpētīts no komerciālo procesu redzes viedokļa. Valsts koncentrē pūles veselības aizsardzības politikas izstrādāšanā, kuras mērķis ir rūpes par valsts iedzīvotāju veselību. Tas tiek veikts, medic īniskos pakalpojumus finansējot no valsts budžeta. Ta ču medicīnisko pakalpojumu tirgū ir liels komerciālo medicīnisko pakalpojumu klāsts, kas eksistē konkurences apstākļos un darbojas visu tirgus ekonomikas pamatmeh ānismu ietvaros [3]. Diemž ēl šādu pakalpojumu veidu un vides izpēte praktiski nepastāv. Taj ā pat laikā darījuma cilvēkiem, kas nodarbojas ar šo biznesu, veiksmīgai darbībai ir nepieciešama informācija par tirgu un tā dalībniekiem [16]. Pirms š ī pakalpojumu tirgus un tā dalībnieku izpētes, nepieciešams izdalīt un ņemt vērā medicīnisko pakalpojumu tirgus īpatnības [11, 3 57 ]. Īpatnību ir daudz, un tām visām ir svarīga loma. Autors, norādot medicīnisko pakalpojumu īpatnības, piedāvā nelielu ieskatu šo pakalpojumu tirgus iespējamā izpētē. Šis ieskats nav detaliz ēta izpētes metodika, bet tikai iespējamo izpētes virzienu piedāvājums. Autors piedāvā dažu svar īgu izpētes etapu piemērus, norādot metodiku un piedāvājot konkrētu izpētes formu. Š ī apskata mērķis ir sniegt ieskatu par tāda specifiska un neizpētīta tirgus izpēti kā medicīnisko 216 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE pakalpojumu tirgus. Akcentēti ir komerciālie medicīniskie pakalpojumi. Līdzīgi pētījumi Latvijā praktiski nav veikti. T āpat nav arī literatūras par šo tematiku. Ņemot vērā pietiekošas uzmanības trūkumu par izpētes tēmu gan no zinātnieku un pētnieku puses, gan no valsts puses, nav iespējams veikt līdzīgu pētījumu un izmantoto metodiku salīdzinošu analīzi. T āpat nav literatūras, kas ietvertu minēto problēmu. Augstākminētais parāda šī apskata svarīgumu, tajā dominē vispārējas rekomendācijas un dažu piem ēru izskatīšana. Ņemot vērā informāciju, kas ietverta šajā rakstā, pētnieki var izstrādāt šī tirgus izpētes konkrētu metodiku, lai sakrātu nepieciešamo informāciju un sasniegtu izpētes mērķus. 1. Medicīnisko un zob ārstniecības pakalpojumu tirgus īpatnības Medicīnisko pakalpojumu tirgus sastāv no 2 daļām: budžeta medic īnas pakalpojumi (t. i. pakalpojumi, ko apmaksā valsts) un komerciālie medicīnas pakalpojumi (ko apmaksā pats patērētājs vai apdrošināšanas kompānija). Skatoties no komercijas un mārketinga redzes viedokļa [6], visliel āko interesi izraisa otrā pakalpojumu grupa. Realizējot tieši komerciālo medicīnisko pakalpojumu, tirgū darbojas tā daudzie likumi. Diemž ēl šī tirgus izpētei netiek veltīta pienācīga uzmanība. Komerciālo medicīnas pakalpojumu tirgus īpatnības nav izpētītas. Starp īpatnībām varētu atzīmēt pakalpojumu īpatnības (t. i. nemateriālās preces) un īpatnības, ko izsauc pakalpojumu raksturs (medicīnas īpatnības). Lai vienkāršotu izpētes uzdevumu, tiek veikts ierobežojums – izp ētīt komerciālo medicīnisko pakalpojumu tirgus konkrētu sastāvdaļu – zob ārstniecības pakalpojumus. Var izcelt sekojošas medicīnisko pakalpojumu tirgus īpatnības [13]: • Patērētāja kritiskā attieksme pret kvalitāti un tās nozīmīgums (t. sk. ārsta atbildība). • Neiespējamība sniegt garantētus kvalitatīvus pakalpojumus. • Medicīnas pakalpojumu sniegšanā ļoti augsts ir personības (cilvēka) faktors. • Medicīnas pakalpojumu patērētāju informētības trūkums un neizglītotība (nezināšana) medicīnas jomā. • Katra konkrēta indivīda attieksme pret savu veselību. • Nepieciešamība iedalīt medicīniskos pakalpojumus 2 sastāvdaļās: patērētājam sniegtie profesionālie medicīnas pakalpojumi un serviss. Latvijā sevišķi aktuālas ir sekojošas īpatnības: • Divu finansēšanas avotu eksistēšana. • Lielākās daļas iedzīvotāju nespēja apmaksāt medicīnisko pakalpojumu izmantošanu adekvāti to kvalitātei, vērtībai un ārstu atbildībai. • Vairuma valsts finansēto medicīnas iestā žu sliktais materi āli tehniskais (ekonomiskais) nodrošinājums. Zob ārstniecības pakalpojumu patērēšanas īpatnības [13]: • Patērētāja orientācijas problēma pakalpojumu cenās. • Patērētāja saņemto zobārstniecības pakalpojumu kvalitātes novērtējums no maksimālisma pozīcijas. • Patērētāja orientācija uz servisu. A. To čiļenko. Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības 217 • Pakalpojumu izmantošana bez to būtības izpratnes. • Patērētāja orientācija uz ārstu kā personību, kvalitātes un profesionālisma garantiju. • Patērētāja ierobežotas finanšu iesp ējas. • Patēriņa sezonalitāte gada laikā un spontāna apmeklētība mēneša laikā. • Plānveida (ārstēšana, protezēšana) un neplānota (asu sāpju rašanās gadījumā, galvenokārt, ķirurģijas) lietošana. Sīkāk minētās tirgus īpatnības un patērēšanas īpatnības autors izpētījis un aprakstījis citā rakstā [13]. 2. R īgas zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izp ētes mērķis Zob ārstniecības pakalpojumi aizņem tādu kā „privili ģētu” nišu medic īnisko pakalpojumu tirgū. Tas saist īts ar faktu, ka šim medicīnisko pakalpojumu veidam ir viena no senākajām komerciālo pakalpojumu vēsturēm. T āpat šis pakalpojumu veids, izslēdzot dažus iz ņēmumus, neietilpst valsts apmaksātā medicīnisko pakalpojumu kopumā. T ādā veidā zobārstniecības pakalpojumu tirgū, kaut tas ir arī medicīnisko pakalpojumu tirgus sastāvdaļa, lielā mērā darbojas tirgus un biznesa ekonomikas likumi. Zob ārstniecības pakalpojumi atšķiras ar noturīgo pieprasījuma līmeni un pietiekami augsto cenu līmeni. Š ī iemesla dēļ komerciālās apdrošināšanas kompānijas visās savās apdrošināšanas polisēs zobārstniecības pakalpojumus izdala atsevišķi. Augstākminētās zobārstniecības pakalpojumu tirgus īpatnības ir sevišķi interesantas no biznesa procesa izpētes redzes viedokļa, tajā skaitā arī no mārketinga viedokļa. T āpat, ņemot vērā šī tirgus komerciālo novirzienu un lielu konkurenci, mārketinga pasākumi aizņem vienu no svarīgākajām pozīcijām šī tirgus segmenta izpētē. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izpēte Latvijā nav veikta. Pilnvērtīgu datu trūkums par tirgus dalībniekiem liedz iespēju izstrādāt optimālu zobārstniecības pakalpojumu mārketinga modeli (no uzņēmēja, kas nodarbojas ar šo biznesu, redzes viedokļa, kas ļautu maksimizēt sniegto pakalpojumu kvalitāti, patērētāju pieprasījuma apmierināšanu un, protams, sekmētu biznesa ienākumus). Bez šāda veida informācijas nav iespējams objektīvi novērtēt zobārstniecības pakalpojumu tirgu vai pieņemt pamatotus mārketinga vai citus lēmumus. T āpēc tādas izpētes pamatmērķis ir informācijas apkopošana par zobārstniecības pakalpojumu tirgus dalībniekiem, to īpatnībām un raksturu. Kā izpētes pamats tiek ņemtas mārketinga sastāvdaļas: cenu politika, virz īšanas metodes un kanāli, piedāvātā produkta tips un kvalitāte utt. Nepieciešams atzīmēt, ka pirms jebkādas analīzes veikšanas nepieciešams savākt pamata informāciju, kuras uz šo brīdi diemž ēl nav. Veicot izpēti ar unikālas informācijas savākšanu, tika noteikts vēl viens ierobežojums – izp ēte tiek veikta tikai Rīgā. Šis ierobežojums saist īts ar izpētes izdevumiem, kā arī ar to, ka ievērojamākā daļa Latvijas zobārstniecības klīniku ir koncentrējušās Rīgā. Ņemot vērā izpētes rezultātus, tiks veikta tirgus segmentācija pēc pamata parametriem, tādiem kā : cenu l īmenis, produkta virzīšana un reklāma, ģeogrāfiskais izvietojums utt. T āpat arī vienu parametru atkarība no citiem (piemēram: kl īniku ģeogrāfiskais izvietojums, kas ietilpst vienādā pakalpojumu cenu grupā utt.). 218 VADĪBAS ZIN ĀTNE Rezultātā tiks konstruēts Rīgas zobārstniecības pakalpojumu tirgus modelis. Modelim tiks pievienota informācija par zobārstniecības pakalpojumu patēriņu. 3. Izp ētes īpatnības un sastāvdaļas Izskatīsim autora piedāvāto izpētes metodiku, izpētot Rīgas zobārstniecības pakalpojumu tirgu. Izpētes mērķa sasniegšanai tiek piedāvātas sekojošas izpētes sastāvdaļas [7; 11]: Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izp ētes sastāvdaļas 1. Patēriņa īpatnību izpēte: a) patērētāju priekšrocību un patēriņa īpatnību atklāšana, b) marketinga – miksa sast āvdaļu analīze, to īpatnības. 2. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izpēte: a) visu tirgus dalībnieku, kas sniedz pakalpojumus, atklāšana un klasificēšana, b) mārketinga informācijas par dalībniekiem (pakalpojumu un cenu līmenis) apkopošana, c) apkopoto datu analīze un zobārstniecības pakalpojumu tirgus modeļa konstruēšana. 3. Visas iegūtās informācijas apvienošana un apkopošana. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus modeļa konstruēšana un tirgus īpatnību klasifikācija. Izskatīsim tuvāk dažas zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izpētes sastāvdaļas, kurām nepieciešami piemēri un paskaidrojumi. Lai izpētītu patēriņa īpatnības, svarīgi ir izprast patērētāju priekšrocību un patēriņa īpatnību, kā arī mārketinga – miksa sast āvdaļu īpatnības. Vispiemērotākā metode ir ekspertu novērtējums un patērētāju anketēšana. Kā piemēru var minēt mārketinga – miksa sast āvdaļu izpēti: rekl āmas iespējas un virzīšanas zobārstniecībā. Šis p ētījums tika veikts divās daļās: ekspertu v ērtējuma analīze un patērētāju anketēšana. Pētījumu izstrādāja un sagatavoja autors kā medicīnisko pakalpojumu tirgus pilnīgas izpētes sastāvdaļu. Ekspertu novērtē jumu anal īze – rekl āmas un virz īšanas iesp ē jas zob ārstniecībā Zob ārstniecības uzņēmēju uzskatu noskaidrošanai tika aptaujāti vairāki vadošie darbinieki daž ādās Rīgas zobārstniecības klīnikās. J āatzīmē, ka zobārstniecības biznesa īpatnību dēļ, visiem aptaujātajiem cilvēkiem nav profesionālās mārketinga izglītības – tie ir profesion āli zobārsti. Tom ēr tieši viņi vada praktiski visas Rīgas klīnikas un pieņem mārketinga lēmumus, novērtē to rezultātus. T ātad, aptaujātie zobārstniecības klīniku vadītāji var tikt nosaukti par zobārstniecības pakalpojumu reklāmas jomas ekspertiem. Ekspertu aptaujas m ērķis – sa ņemt novērtējumu zobārstniecības reklāmas un virzīšanas reklāmas potenciālam, uzzināt patērētāja attieksmi pret reklāmu un virzīšanu un, galvenais, iegūt priekšstatu par faktisko zobārstniecības biznesa vadītāju uzskatiem un viedokli par reklāmas un virzīšanas nepieciešamību, par formu, kādā, pēc viņu domām, reklāmai un virzīšanai jāpastāv zobārstniecības pakalpojumu tirgū. Š ī informācija ir ļoti vērtīga, jo, pirmkārt, ir pamatota ar zobārstniecības klīniku faktisko darba pieredzi, ko parāda arī zobārstniecības A. To čiļenko. Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības 219 pakalpojumu tirgus reklāmas un virzīšanas efektivitātes un rezultativitātes empīriskie un statistiskie dati. Otrk ārt, ekspertu uzskati atspoguļo oficiālo zobārstniecības firmu politiku mārketinga jomā, ļaujot to uztvert kā pastāvošā zobārstniecības reklāmas un virzības tirgū stāvokli, kā arī – dot ā tirgus nospiedošā konkurentu vairākuma standarta darbības mārketinga jomā. Ekspertu nov ērtējuma saņemšanai zobārstniecības pakalpojumu reklāmas un virzīšanas jautājumos katram ekspertam tika izsniegta anketa ar jautājumiem, uz kuriem ekspertam jāatbild brīvā, izvērstā formā. Atbildes uz katru jautājumu tika apkopotas 1. tabulā. 1. tabula Ekspertu novērtē jumi rekl āmas un virz īšanas iesp ēj ām zob ārstniecībā (piem ērs no autora veiktās anketē šanas) Efficiency of Advertisement and Pr omotion Evaluation by Experts (an example from author’s preliminary research) Eksperta novērtē - jums Novērtējamais Eksperts № 1 Eksperts № 2 Eksperts № 3 Eksperts № 4 Eksperts № 5 1. Zob ārstnie- cības pakalpo- jumu reklamē- šanas nepiecie- šamība Liela nepiecie- šamība Liela nepieciešamība jaunu klientu piesaistīšanai Pastāv Pastāv Pastāv 2. Kādai jābūt zobārstniecības pakalpojumu reklāmai Informatīvi piesātinātai un skaidrai Paredzētai masām un regulārai Informatīvai un skaidrai Izglītojošai Neuzbāzīgai 3. Kur klīnikām jāizvieto savu reklāmu Populārā medicīnas literatūrā, radio un televīzijā, bukletu veidā Avīzes un televīzija Visos masu informācijas līdzekļos Ļoti svarīga vizuālā reklāma (izkārtnes u. tml.) Visos masu informācijas līdzekļos 4. Vai ir jāizmanto pakalpojumu virzīšana J ā, eksistējošo klientu notu- rēšanai. Jaunu piesaistīšana – apšaubāma J ā (atlaides, kuponi, ģimenes kartes) Tikai imidža veidošanai Nē Nē 5. Attieksme pret atlaidēm Pozitīva pret sekojošām at- laidēm: sv ētku, bērniem un pensionāriem, pastāvīgajiem klientiem (noteiktos gadījumos) Atzinīgi – jāpastāv elastīgai atlaižu sistēmai Atlaides – nebūtiska mārketinga daļa Atlaides var neizmantot Var būt, bet var arī nebūt 6. Imidža veidošana Viens no klīnikas mārketinga galvenajiem uzdevumiem Vēlama imidža esamība Svarīgi, kvalitatīva darba «dz ī- vās» rekl ā- mas ceļā Nav atbildes Imidžs ir sva- rīgs. Vienots stils visā (pa- kalpojumi, mārketings utt.) 220 VADĪBAS ZIN ĀTNE Eksperta novērtē - jums Novērtējamais Eksperts № 1 Eksperts № 2 Eksperts № 3 Eksperts № 4 Eksperts № 5 7. Galvenais zobārstniecības pakalpojumu reklāmā Objekt īva informācija. Spēja palīdzēt eksistējošās problēmas risināšanā Pakalpojumu spektrs, cenu līmenis un atlaižu sist ēma Izglītojoši informatīvā sastāvdaļa Akcents uz «zob ārstnie- cības aisberga zemūdens daļu» – parādīt to, kam parasti nepievērš uzmanību Klientu informēšana par mūsdienu zobārstniecības iespējām ar populārzi- nātnisku paskaidrojumu 8. Daž ādu reklāmas kampaņu un virzīšanu (no pieredzes izrietošu) salīdzinošais vērtējums Veiksmīgas kampaņas: pārraides bērniem par zobārstniecību, pārraižu cikls pa radio, informatīvā bukleta izdošana Vislielākā efektivitāte ir reklāmai televīzijā un periodiskajos izdevumos (īpaši – televīzijas programmā) Pozitīvs rezultāts ir sponsoru darbībai un publicitātei. Pareizi sastādīta reklāmas kampaņa vienmēr ir veiksmīga Nav atbildes Nav atbildes Uz ekspertu doto viedokļu un novērtējumu pamata (1. tabulā) ar vērtējumu savstarpējas salīdzināšanas metodi tiek apkopoti ekspertu viedokļi. Ja ekspertu viedokļi atšķiras, tad kā kopējais viedoklis tiek izvēlēts ekspertu lielākās daļas viedoklis. Ja viedok ļi no mārketinga redzes punkta atšķiras detaļās, bet ir vienoti pēc būtības – pie kop ēja viedokļa tie tiek uzskatīti par vienādiem (ar kopējā viedokļa papildināšanu ar atsevišķām detaļām). Ja viedok ļi ir atšķirīgi un neviens no tiem nav pārsvarā, vai arī apkopošana nav iespējama citu iemeslu dēļ, tad kopējais viedoklis neveidojas (par ko tiek izdarīts atbilstošs ieraksts kopējā viedokļa tabulā). Patērētā ju anket ē šana (ar m ērķi atklāt patēriņa īpatnības un attieksmi pret virz īšanas un rekl āmas meh ānismu) Pētījuma mērķis: • Izzināt patērētāja attieksmi pret zobārstniecības pakalpojumu reklāmu un atlaidēm pakalpojumiem (kā virzīšanas pamatveidu). • Noteikt iespējamo patērētāja reakciju uz reklāmu un atlaidēm zobārstniecībā, kā arī potenciālās reklāmas un atlaižu iesp ējas. • Noteikt sagaidāmās reklāmas aprises – k ādu reklāmu un ar kāda reklāmas nesēja palīdzību patērētājs to sagaida saņemt. • Noteikt patērētājam aktuālākos un svarīgākos zobārstniecības pakalpojumu aspektus – ko akcent ēt reklāmas kampaņā. Pētījuma objekts: Rīgas pilsētas zobārstniecības klīniku un privātprakšu klienti. Objekta apraksts : Rīgas pilsētas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem. Anketēšana tika veikta daž ādos pilsētas rajonos, daž ādu mērķa tirgu klīnikās. Līdz ar to tika anketēti daž ādu A. To čiļenko. Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības 221 sabiedrības sociālo grupu patērētāji (pēc sociāli–ekonomiskaj ām, ģeogrāfiskajām u. c. pazīmēm). Izlase un ģenerālā kopa: Rīgā dzīvo aptuveni 764 000 cilv ēki1. No tiem, vecumā no 18 līdz 75 gadiem – 511 880 (67%). Zob ārstniecības palīdzība ir nepieciešama lielākajam sabiedrības vairumam, bet profilaktiska zobārsta apmeklēšana – absol ūti visiem. T ādā veidā, anketēšanas ģenerālā kopa sastāda aptuveni 500 000 cilvēkus. Pie 95% ticam ības un ticamības intervāla 8,5%, izlases lielums ir 133 cilv ēki, kas, ņemot vērā ticamības parametrus, skaitītos reprezentatīvs. No anketēšanas objekta apraksta izriet, ka gadījuma lielumu izlase tika nodrošināta [11]. Hipot ēze: Tiek paredz ēts patērētāja atbildes reakcijas trūkums zobārstniecības pakalpojumu reklāmas iespaida rezultātā. Tiek paredz ēta patērētāja orientācija uz ārstu un noteikta nevēlēšanās mainīt savu zobārstniecības klīniku. T āpat tiek uzskatīts, ka svarīgākie faktori patērētājam zobārstniecībā ir zobārstniecības pakalpojumu kvalitāte un cena. Būtisks faktors var būt arī klīnikas ģeogrāfiskais izvietojums. Tiek prognoz ēta vai nu pozitīva vai neitrāla patērētāja attieksme pret atlaidēm. Anketā ir sekojoši jautājumi: 2. tabula Patērētā ju anket ē šanas jaut ā jumi Questions for Consumers Jaut ā jums Atbilžu varianti 1. Vai Jums ir past āvīga vieta (klīnika, ārsts, kabinets), kur J ūs ārstējat zobus? 1) J ā, ir. Ārstēju zobus tikai tur 2) Ir, bet varu apmeklēt arī citu kabinetu 3) Pašlaik meklēju šādu pastāvīgu vietu 4) Nav 2. Ja ārsts, pie kura J ūs ārstējat zobus, pārietu strādāt uz citu vietu, tad J ūs: 1) Ietu pie cita ārsta šajā klīnikā, kabinetā 2) Apmeklētu šo pašu ārstu citā klīnikā, kabinetā 3) Ja tas man b ūs ērti, tad apmeklētu šo pašu ārstu citā klīnikā, kabinetā 3. Izvēloties zobārstniecības pakalpojumus, kam J ūs, galvenokārt, pievēršat uzmanību (izv ēlieties vienu atbildes variantu) : 1) Kvalitāte 2) Garantija 3) Klīnikas, kabineta un ārsta atpazīstamība 4) Cenas 5) Paziņu rekomendācijas 6) Atrašanās vieta 4. Vai zobārstniecības pakalpojumu atlaide var būt iemesls kārtējam (neplānotam) zobārsta apmeklējumam? 1) J ā, var 2) Tikai tad, ja t ā būs ievērojama atlaide, ne mazāk kā (ierakstiet lielumu) ___%. 3) Nē, nevar 5. Vai no zobārstniecības pakalpojumu cenas ir atkarīga to kvalitāte? 1) J ā 2) Var būt atkarīga, bet var arī nebūt atkarīga 3) Nē 6. Vai J ūs pievēršat uzmanību zobārstniecības pakalpojumu reklāmai? 1) J ā, pievēršu 2) Dažreiz 3) Nepievēršu 7. Kur, pēc J ūsu domām, būtu jāreklamē zobārstniecības klīnikas, kabineti, ārsti (izv ēlieties vienu atbildes variantu): 1) Telev īzija 2) Radio 3) Avīzes 4) Žurn āli 5) Speciāli izdevumi par veselību 222 VADĪBAS ZIN ĀTNE Jaut ā jums Atbilžu varianti 8. Vai reklāmas iespaidā J ūs varētu mainīt savu zobārstniecības klīniku, kabinetu, ārstu? 1) J ā, varētu, ja reklāma mani būtu iespaidojusi 2) Atcerētos šo klīniku, kabinetu, ārstu, un grieztos tur nepieciešamības gadījumā vai noteiktā situācijā 3) Ietu un iepazītos ar reklamēto klīniku, kabinetu, ārstu, vai piezvanītu uz turieni 4) Nē, nevarētu. Paliktu savā klīnikā (kabinetā, pie ārsta), jo tā mani pilnībā apmierina 9. Kas J ūs visvairāk piesaista zobārstniecības klīnikas (kabineta, ārsta) reklāmā ? Izv ēlieties ne vairā k k ā 3 atbildes variantus: 1) Mūsdienīga aparatūra 2) Unikāla aparatūra un tehnolo ģijas 3) Mūsdienīgi materiāli 4) Pieredzējuši ārsti 5) Sniegto pakalpojumu labā kvalitāte 6) Plašais ārstēšanas, protezēšanas, implantācijas, higi ēnas, balināšanas u. c. zobārstniecības pakalpojumu spektrs 7) Pieejamas cenas 8) Sniegto pakalpojumu garantija 9) Interesanta un saprotama informācija par sniegto pakalpojumu 10) Ērta atrašanās vieta 10. Vai var būt laba zobārstniecības pakalpojumu kvalitāte un zemas cenas? 1) J ā, var būt 2) Teor ētiski – var 3) Nē, nevar 11. Kāda ir J ūsu attieksme pret zobārstniecības pakalpojumu atlaidēm? 1) Pozitīva – var ieekonom ēt 2) Ļoti pozitīva – var ētu to būt vairāk un biež āk 3) Vienaldzīga – t ās man nav vajadzīgas 4) Ja dod atlaides, t ātad cenas ir “uzp ūstas” Iegūto rezultātu apstrāde var tikt veikta gan ar klāsteranalīzes izmantošanu (lai atrastu kopējās saites (korelācijas) starp daž ādiem faktoriem), kā arī analizējot atbildes uz katru anketas jautājumu (veidojot diagrammas), utt. [11]. Viens no svarīgākajiem izpētes elementiem ir informācijas savākšana par zobārstniecības pakalpojumu tirgus dalībniekiem (zobārstniecības klīnikas, kabineti, prakses) [9]. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izp ēte: M ārketinga inform ācijas par dalībniekiem apkopošana (p akalpojumu un cenu l īmenis) Š īs izpētes sastāvdaļas izpilde ir problemātiska sakarā ar to, ka nav pamatinformācijas. To nepieciešams sav ākt. Ta ču, tirgus dalībnieki (klīnikas, privātprakses) nevēlas sniegt par savu iestādi nekādu informāciju. T āpēc viena no iespējām ir visas nepieciešamās informācijas savākšana, apmeklējot visas klīnikas, kabinetus un privātprakses potenciālā klienta lomā. Š āda pieeja ļaus ne tikai savākt objektīvu nepieciešamo informāciju, bet arī palīdzēs novērtēt, piemērām, servisa līmeni. Apkopojama informācija Nepieciešam ā inform ācija par zob ārstniecības klīnikām R īgā 1. Nosaukums: 1.1. Klīnikas tirdzniecības marka, 1.2. Juridiskais nosaukums. 2. Adrese: 2.1. Adrese, kur atrodas klīnika, A. To čiļenko. Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības 223 2.2. Klīnikas pasta indekss, 2.3. Klīnikas telefons (telefoni), 2.4. Klīnikas absolūtās koordinātes, kas iegūtas ar GPS uztv ērēju (UTM x ; UTM y). 3. Klīnikas atrašanās rajons: 3.1. Saskaņā ar oficiālo Rīgas administratīvo dalījumu, 3.2. Saskaņā ar Rīgas komerciālo dalījumu. 4. Vai klīnika ietilpst klīniku grupā? 5. Zob ārstniecības kabinets „visi vien ā ”. 6. Zob ārstniecības iekārtu skaits klīnikā. 7. Strādājošo zobārstu skaits klīnikā. 8. Rentgena veikšanas iespēja klīnikā (jebkura veida dentālais aparāts). 9. Iespēja samaksu veikt ar kredītkartēm. 10. Apkalpošana ar apdrošināšanas polisēm. 11. Vai klīnikā ir iespēja saņemt zobārstniecības pakalpojumus uz kredīta? 12. Atsevišķs reģistratūras dienests. 13. Nodalīta, atsevišķa uzgaidāmā telpa klientiem. 14. Klīnikas interjera noformēšana: 14.1. Est ētika, 14.2. Bagātība. 15. Labi redzama ārējā reklāma (nosaukums). 16. Kl īnikas izvietojums: ēkas fasāde, sētā (pagalmā), ___ st āvā : 16.1. Kl īnikas izvietojums, ņemot vērā ielu, uz kuras tā atrodas, 16.2. St āvs, kurā atrodas klīnika. 17. Ērta automobiļu stāvvieta klīnikas klientiem. 18. Iespēja ērti nokļūt līdz klīnikai ar sabiedrisko transportu. 19. Pirmreizējo klientu (tie, kas griezās klīnikā pirmo reizi) servisa novērtējums: 19.1. Uzmanība pret pirmreizējo klientu, 19.2. Laipnība attieksmē pret pirmreizējo klientu, 19.3. Informācijas apjoms un lietderība, kas tiek sniegta pirmreizējam klientam. 20. Piedāvāto zobārstniecības pakalpojumu cenu līmeņa noteikšana: 20.1. Ārstēšana un atjaunošana, 20.2. Endodontija, 20.3. Ķirurģija, 20.4. Protezēšana. Pēc tam, kad nepieciešamā informācija savākta, to var apstrādāt daž ādos veidos, veidot zobārstniecības pakalpojumu tirgus sh ēmu, analizēt viena parametra atkarību no otra (piemēram, izanalizēt klīnikas cenu atkarību no klīnikas ģeogrāfiskā izvietojuma, izveidojot pilsētas shematisku karti ar nor ādēm par klīniku daž āda līmeņa cenām). Secin ājumi Autors uzskata medicīnisko pakalpojumu tirgus izpēti par nepieciešamu un svarīgu. Izpētei sevišķi interesanti ir komerciālie medicīniskie pakalpojumi. T āpat, ņemot vērā visu tirgus dalībnieku koncentrēšanos Rīgā un grūtības veikt izpēti citos tirgos, Rīgas zobārstniecības pakalpojumu tirgus izpēte ir optimāls variants izpētes veikšanai. Medicīnisko pakalpojumu tirgum Latvijā ir savas īpatnības (divu veselības aizsardzības finansēšanas avotu eksistēšana, patērētāja kritiskā attieksme pret kvalitāti un tās nozīmīgums, neiespējamība sniegt garantētus kvalitatīvus pakalpojumus, spēcīgs ārsta personības faktors medicīnisko pakalpojumu sniegšanas gadījumā, patērētāju informētības trūkums un neizglītotība (nezināšana) medicīnas jomā utt., kas būtiski ietekmē medicīnisko pakalpojumu ražošanas un pat ērēšanas procesu. 224 VADĪBAS ZIN ĀTNE Ņemot vērā augstākminēto, var secināt – medic īnisko pakalpojumu tirgus un patērēšanas procesa īpatnības ir būtiskas. T ās nedrīkst ignorēt un, veicot mārketinga pasākumus, pielietot standarta pieejas šablonus. Minētās īpatnības ir jāizpēta, jāklasificē, kā arī jāizstrādā speciāla mārketinga pieeja zobārstniecības pakalpojumiem. Šai pieejai j ābūt stratēģiskā un taktiskā mārketinga pamatā uzņēmumiem, kas sniedz zobārstniecības pakalpojumus. Izpētes metodikas izstrāde var tikt veikta, balstoties uz Rīgas zobārstniecības pakalpojumu tirgu. T āpat tieši šī tirgus izpēte var būt sevišķi interesanta un lietderīga tās dalībniekiem. Neskatoties uz to, autors uzskata, ka šāda izpētes struktūra var tikt pielietota arī citā reģionā, ieviešot nepieciešamās korekcijas, ņemot vērā tirgus dalībnieku skaitu. Izpēti var veikt pēc sekojošas sh ēmas: 1. Patēriņa īpatnību izpēte: a) patērētāju priekšrocību un patēriņa īpatnību atklāšana, b) mārketinga – miksa sast āvdaļu analīze, to īpatnības. 2. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus izpēte: a) visu tirgus dalībnieku, kas sniedz pakalpojumus, atklāšana un klasificēšana, b) mārketinga informācijas par dalībniekiem (pakalpojumu un cenu līmenis) apkopošana, c) Apkopoto datu analīze un zobārstniecības pakalpojumu tirgus modeļa konstruēšana. 3. Visas sakrātās informācijas apvienošana un apkopošana. Zob ārstniecības pakalpojumu tirgus modeļa konstruēšana un tirgus īpatnību klasifikācija. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Pēc Latvijas Republikas centrālās statistiskas pārvaldes datiem: “Iedz īvotāju skaits un sastāvs pēc dzimuma republikas pilsētās un rajonos 31.03.2000. (2000. gada tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti)” [14]. LITERAT ŪRA 1. Boyd H. W.-Jr., Walker O. C.-Jr, Larreche J.-C. Marketing Management . A Strategic Approach with a Global Orientation. – Chicago: Irwin, 1995. 2. Churchill G. A.-Jr., Peter J. P. Marketing: Creative Value for Customers . – Burr Ridge, Illinois: Irwin, 1995. 3. McCarthn E. J. Basic Marketing . – Irwin, 1984. 4. Stefflre V. Developing and Implementi ng Marketing Strategies . – New-York: Praeger, 1986. 5. Urban G. L., Star S. H. Advanced Marketing Strategy . – Englewood Cliffs, New-York: Prentice-Hall, 1991. 6. Амблер Т. Практический маркетинг. – Санкт-Петербург : Издательство « Питер », 1999. 7. Багиев Г. Л., Тарасевич В. М. Маркетинг. – Санкт-Петербург : СПбуУЭФ, 1996. 8. Вествуд Дж. Маркетинговый план. – Санкт-Петербург : Издательство « Питер », 2001. 9. Песоцкая Е. В. Маркетинг услуг. – Санкт-Петербург : Питер, 2000. A. To čiļenko. Medicīnas pakalpojumu tirgus izpētes posmi un īpatnības 225 10. Чаган Н. Г. Маркетинг услуг и маркетинговая деятельность учреждений культурно - бытовой сферы. – Кемерово : Кузбассвузиздат, 1991. 11. Черчиль Г. Маркетинговые исследования. – Питер : 2003. 12. Швальбе Х. Практика маркетинга для малых и средних предприятий. – Москва : Республика, 1995. 13. To čiļenko A. Medic īnisko un zob ārstniec ī bas pakalpojumu tirgus ī patn ī bas // LU raksti. 660. s ējums. Vadības zinātne, 2003. 14. http://www.csb.lv – Latvijas Republikas centr ālā statistiskas pārvalde. 15. http://www.7770777.lv – ZL Hotline, Biznesa uzzi ņu portāls. 16. Medicīniskās firmas “Dziedniec ība”, “ELPA” un “Vesel ības korporācija” nepublic ētie materiāli. The Approach to Researching the Medical Services Market Summar y The author highlights features of medical services market, suggests and reviews some approaches to this market research. This article is not aimed to provide fully detailed methods of research, but outlines th e major guidelines of it. Examples of significant research stages are given describing the methods and forms. The main goal of this article is to provide basic info rmation about a research of such a specific and scientifically undescribed market as local medical service market. Commercial medical services are the main point. Almost none of the researches have been carried out on the market. Neither literature exists to describe it. The researchers may construct their own definite methods and ways of researching the market of medical services based on the information and examples provided here. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 226.–235. lpp. Personāla profesion ālā attīstība Latvijas valsts p ārvaldē Professional Development of Personnel in Latvia’s Public Administration Inesa Vorončuka Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: voroncuk@lanet.lv Raymond W. Cox III Akronas universitāte ASV Polsky Building 265, Akron, OH 44325-7904, USA E-pasts: rcox@uakron.edu Māra Grudule Valsts administrācijas skola Raiņa bulv. 4, Rīga, LV-1050 E-pasts: mara.grudule@vas.gov.lv Raksts ir pētniecības darbs, kas tapis trīs daž ādu institūciju sadarbības rezultātā un kuru vieno dalība starptautiskajās organizācijās NISPAcee (Valsts administrācijas Institūtu un Skolu tīkls Centrālajā un Austrumeiropā) vai NASPAA (Nacionālā valsts Administrācijas skolu Asociācija Zieme ļamerikā). Efekt īva valsts pārvalde ir svarīgs priekšnoteikums Latvijas valsts stabilai un līdzsvarotai attīstībai, starptautiskās konkurētspējas palielināšanai, sabiedrības labklājības paaugstināšanai un integrācijai Eiropas Savien ībā. Viens no Valsts pārvaldes reformas 2001.–2006. g. m ērķiem ir nodrošināt, lai valsts pārvaldē strādātu motivēti, augsti kvalificēti un godīgi darbinieki. Š ī mērķa sasniegšanas galvenais instruments ir mācību programmu izstrādāšana un ieviešana gan Latvijas Universitātē, gan Valsts administrācijas skolā. Šaj ā darbā ir apkopota ASV pieredze valsts pārvaldē strādājošo apmācības jomā un uz tā bāzes izstrādāti mācību modeļu projekti daž āda līmeņa valsts ierēdņu apmācībai. Mācību programma ir sadalīta trijos mācību komponentos: 1. Administratīvās un profesionālās sertifikācijas programma zemākā līmeņa ierēdņiem. 2. Maģistra studijas Sabiedrības vadībā. 3. Līderības un menedžmenta sertifik ācijas programma augstākajam vadības līmenim. Kā viens no pētījuma pozitīviem ieguvumiem jāatzīmē rezultatīvā sadarbība starp Valsts administrācijas skolu, Latvijas Universitāti un Akronas Universitāti ASV. Atslēgvārdi: valsts pārvalde, civildienests, mācību programma, profesionalitāte, kompetence, sertifikāts. Key words: state management, civil service, study program, competence, professionalism, certificate. I. Voron č u ka, R. W. Cox III, M. Grudule. Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē 227 Raksts ir pētniecības darbs, kas tapis trīs daž ādu institūciju sadarbības rezultātā – Latvijas Universit ātes, Akronas universitātes (ASV) un Valsts admi- nistrācijas skolas. Pētījuma galvenais mērķis – paaugstin āt civildienesta profesionalitāti, balstās uz Valsts p ārvaldes reformas strat ēģijas 2001. – 2 006. g . izvirzītajiem uzdevumiem. Autoru izstrādātās Programmas galvenais mērķis ir integrēt un koordinēt izglītības programmas Valsts administrācijas skolā un Latvijas Universitātē (sabiedrības vadības maģistra programmā), lai radītu nepārtrauktas izglītošanās sistēmu, kas atbilstu jauno profesionāļu vidējā un augstākā līmeņa vadītāju attīstības vajadzībām veidot organizācijas kultūru, kuras pamatprasība ir mācības kā profesionālās pieredzes papildinājums un priekšnoteikums karjeras izaugsmei. Šis ziņojums vainago mūsu kopīgos centienus sasniegt minētos mērķus. Par sākuma punktu autori izraudzījās divus profesionālās attīstības programmu modeļus, kas tiek praktizēti ASV: 1. Valsts pārvaldes vadītāju sertifikācijas programmas, kas tiek īstenotas 23 štatos; 2. Augstākā līmeņa mācības, ko piedāvā ASV Feder ālais augstāko valsts vadītāju institūts. Izpētot šos abus modeļus, ir radīts sintezēts profesionālās attīstības modelis, kas varētu atbilst Latvijas valdības prasībām valsts pārvaldei. Š ī darba rezultāti un priekšlikumi ir daļēji iekļauti Valsts kancelejas mācību pasūtījumā Valsts administrācijas skolai 2004. gadam. T ā kā neatkarīgā Latvija pastāv tikai 13 gadus, valdības iestā žu un ministriju demogrāfiskā situācija nav līdzīga tai, kas vērojama vairāk pieredzējušu valdību sistēmās – vid ējā līmeņa darbiniekam ir visai atšķirīga darba pieredze un izpratne par valsts pārvaldes procesu nozīmi un stilu nekā jaunākajiem, nesen darbā pieņemtajiem darbiniekiem. Valsts pārvaldei attīstoties, šie jaunie darbinieki sāks aizvietot vidējā līmeņa vadītājus. Viņi ir valsts pārvaldes nākotne. T āpēc Valsts administrācijas skola un Latvijas Universitātes Publiskās pārvaldes katedra (Sabiedrības vadības maģistra studiju programmas ietvaros) vēlas īpaši pievērsties jaun ākā civildienesta personāla attīstībai. Savukārt daudzi vadošie ier ēdņi ir nonākuši augstos amatos pēc neilga civildienestā pavadītā laika. Tr īspadsmit gadi nav pietiekoši ilgs laika posms, lai izkoptu organizācijas kultūru un pārvaldības attīstības perspektīvas redzējumu. Ir nepieciešams nostiprināt vadības pieeju un stilu, kas atbilst Latvijas kultūrai un vēsturiskajai attīstībai, kā arī sagatavo valdību un tautu dalībai Eiropas Savien ībā. Š āda visaptveroša programma, kas ietvertu abas minētās valsts pārvaldes personāla grupas, kuras varbūt neatšķiras vecuma ziņā, bet atšķiras tām uzticēto pienākumu un atbildības ziņā, varētu pildīt stratēģisku lomu mūsdienīgas valsts pārvaldes attīstībā. Viens no uzdevumiem, kas identificēts Valsts pārvaldes reformas stratēģijā 2001.–2006. gadam, bija paaugstin āt civildienesta profesionalitāti. Piedāvātajai profesionālās attīstības programmai Latvijā prioritāri jābūt vērstai uz divu personāla grupu attīstības vajadzībām: nesen darb ību uzsākušajiem ierēdņiem un vadītājiem un augstākā līmeņa vadītājiem. Būtiski, ka daļa no šādas mācību un attīstības programmas jau pastāv un tiek realizētas. Latvijas Universitāte piedāvā maģistra studiju programmu Sabiedr ības vad īb ā, bet dažus pamatkursus, kas nepieciešami jaunākajam valsts pārvaldes personālam, piedāvā Valsts administrācijas skola. Mēs apvienojām un integrējām elementus no skolas un universitātes piedāvājuma, lai veidotu pamatu plašākam un pilnīgākam attīstības plānam. 228 VADĪBAS ZIN ĀTNE Par sākuma punktu pētījumam autori izraudzījās divus profesionālās attīstības programmu modeļus, kas tiek praktizēti ASV: pirmais modelis ir valsts pārvaldes vadītāju sertifikācijas programmas, īstenotas 23 ASV štatos, otrais – augst ākā līmeņa mācības, ko piedāvā ASV Feder ālais augstāko valsts vadītāju institūts. Izpētot šos divus modeļus, autori ir radījuši sintezētu profesionālās attīstības modeli, kas varētu atbilst Latvijas valdības prasībām valsts pārvaldei. Valsts pārvaldes vadītāju sertifik ācijas programmas (ASV) 23 štatos, kuros tiek praktizētas vadītāju sertifikācijas programmas, nav vienotas šo programmu organizācijas metodes, tomēr tām ir daudz līdzīgu elementu. Programmu izveidošanas termiņš variē no tikai dažiem gadiem l īdz gandrīz trīs gadu desmitiem (Džordžijas štat ā programma tika uzsākta 1976. gad ā). Pašlaik darbojas profesionālā asociācija, Amerikas sertificēto publiskās pārvaldes vadītāju akadēmija, kas izveidota 1985. gadā, un tās mērķi ir: • Apvienot sertificētos publiskās pārvaldes vadītājus; • Veicināt vadītāja kā profesijas atzīšanu publiskajā pārvaldē ; • Veicināt augstu profesionālo, izglītības un ētisko standartu nostiprināšanu publiskajā pārvaldē ; • Uzlabot komunikāciju, sadarbību un koordināciju iestā žu starp ā ; • Sekmēt līderību (leadership) ar piemēru un inovāciju palīdzību; • Aktivizēt pozitīvās pārmaiņas publiskajā pārvaldē, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti. Sertifikācijas programmām ir vairākas kopīgas iezīmes: 1. Vairums no tām veido semināru un mācību sesiju s ērijas, kopā aptuveni 300. 2. Kontaktstundu garums. Programmas ir “atv ērtas”, t. i., parasti ir tikai viena pamatprasība dalībai sertifikācijas programmā – darbiniekam j āieņem noteikts amats publiskās pārvaldes sistēmā, nevis jābūt ar akadēmisko izglītību kādā noteiktā jomā. T ā kā šīs programmas parasti ir valdības un universitātes vai universitāšu konsorcija kopīga iniciatīva, programmas ir izstrādātas tā, lai papildinātu publiskās pārvaldes maģistra studiju programmu. 3. Tipisks students ir persona ar bakalaura gr ādu, bet bez ma ģistra studiju pieredzes. Sertifikācijas programmu apmeklētāji ir zemākā un vidējā līmeņa vadošais personāls. Tikai dažus no tiem var nosaukt par pieredzējušiem vadītājiem. Pastāv principiālas atšķirības starp vadītāju sertifikācijas programmām un ASV Feder ālo augstāko vadītāju institūtu, kas nepieprasa, bet paredz akadēmisko grādu (parasti maģistra grādu sabiedrības vadībā) tā apmeklētajiem, kas vairumā gadījumu ir vidējā un augstākā līmeņa vadītāji. 4. Programmas vairāk ir vērstas uz praktisko iema ņu izkopšanu nevis teorijas mācībām. Kaut arī sesijās un semināros dažk ārt notiek arī diskusijas par teorētiskiem jautājumiem, galvenais uzsvars tiek likts uz teoriju piemērošanu ikdienas publiskās pārvaldes praksē nevis teorijas kā tādas apgūšanu (šajā ziņā tās līdzinās amerikāņu stila maģistra studiju programmām). I. Voron č u ka, R. W. Cox III, M. Grudule. Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē 229 5. Mācības notiek secīgu semināru veidā. Pirmie semināri nodrošina ar pamatinformāciju, kas nepieciešama, lai uztvertu nākošo semināru mācību materiālu. Vairākos štatos tiek izveidotas mācību grupas (kohortas), kuru dalībnieki kopā uzsāk mācību semināru sēriju. Studenti, kuri nevar turpināt mācības kopā ar savu grupu, var tikt atstādināti no mācībām, līdz cita grupa sasniedz to līmeni, kurā viņi pārtrauca piedalīties, vai arī tiem jāuzsāk studijas no jauna. Lai veicinātu līdzdalību un radītu labvēlīgus apstākļus grupu projektiem, mācību grupas ir nelielas (~ 20 dal ībnieki). Visbeidzot – vairums programmu cenšas veidot mācību grupu sadarbību, izmantojot gan nacionālās asociācijas, gan īpaši izstrādātas darbaudzināšanas programmas, kurās iesaista programmu absolventus kā jauno studentu palīgus un atbalstītājus. Mācību programmas struktūra Kaut arī nav noteikta vadītāju sertifikācijas programmu standarta, tām ir vairākas kopīgas pazīmes. Vairums programmu tiek organizētas divu līdz četru moduļu veidā, vispirms apgūstot pārraudzības un kontroles, tad vadības prasmes. Katrs modulis pārstāv noteiktu kompetenci un prasmi. Modulī var būt iekļauti 6–8 semināri, katrs no kuriem balstās uz iepriekš apgūto materiālu. Studentam jāapgūst iepriekšējais modulis, pirms uzsākt nākamo. Piemēram, Arizonas štata programmai ir 4 mācību moduļi: • Vadība publiskās pārvaldes iestādē ; • Sistēmiskā pieeja publiskās pārvaldes menedžmentam; • Lēmumu pieņemšanas situāciju studijas; • Ētika un vadības situāciju simulācija. Ohaijo štata programm ā ir 4 moduļi: • Vispārējās administratīvās prasmes; • Tehnisk ās, kvantitatīvās un kvalitatīvās prasmes; • Analītiskās un konceptuālās prasmes; • Saskarsmes prasmes. Viskonsinas štata programmā ir 3 moduļi: • Uzraudzība; • Vadība; • Augstākā līmeņa vadība. Lai gan mācību programmu veido mācību kursi un semināri, tie nelīdzinās semināriem, kuros galvenais ir piedalīties. Mācību programma izstrādāta tā, lai radītu konkrētus mācību rezultātus, tādēļ nepieciešams kas vairāk par vienkāršu piedalīšanos. Diezgan bieži tiek uzdoti patst āvīgie darbi izpildei pirms semināra vai grupas projekta vai arī citas darbības, kas veicamas ārpus semināra nodarbībām. Nepiedalīšanās vai kavējumi var būt pamatojums izslēgšanai no programmas. Pat viena semināra kavējums var būt iemesls izslēgšanai no programmas, jo tādējādi tiek izjaukta mācību tēmu apgūšanas secība. Sertifik ācijas programmu darb ība Sertifikācijas programmas lielākoties ir valdības un universitātes kopīgi organizēts pasākums. Vairums štatu programmas realizācijai izmanto vienu noteiktu universitāti. Administratīvās organizācijas ziņā vērojama liela daž ādība. 230 VADĪBAS ZIN ĀTNE Programmas finansē valsts, bet mācību programmas izstrāde un laika plānojums bieži vien ir universit ātes ziņā, kas arī piedāvā seminārus. Jaunu m ācību grupu darbības uzsākšana, semināru biežums un norises vieta vairum ā gadījumu ir atkarīga no universitātes budžeta apsv ērumiem nevis valsti pārstāvošās iestādes prasībām. Programmas ir augstākajā mērā pieprasītas. Programmu vadītāji saņem daudz vairāk dalības pieprasījumu, nekā ir brīvu vietu. Dalībnieku atlasi, kvalifikācijas prasības un standartus parasti nosaka valsts, nevis universitāte. Augstāko vadītāju m ācības: ASV feder ālā augstāko vadītāju institūta modelis Feder ālais augstāko vadītāju institūts (FAVI) tika izveidots ar prezidenta Lindona Džonsona r īkojumu 1968. gad ā. T āpat kā vēlāk radīto Vadības attīstības centru, institūta darbība ir vērsta uz karjeras līderu profesionālo attīstīšanu federālās valdības vajadzībām. Visas minētas mācību iestādes piedāvā pastāvīgas telpas mācībām un ir nodrošinātas ar programmu direktoriem, semināru vadītājiem un koordinatoriem no Amerikas izglītības profesionāļu elites. Vairāk nekā 30 gadus FAVI ir darbojies, lai: • Radītu, izplatītu un pielietotu zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai atbildētu publiskā sektora iestā žu ikdienas izaicin ājumiem; • Attīstītu vērtības un kompetences, kas ir valsts dienesta darbības pamatā un sniedzas pāri individuālajām profesijām un misijām. • Nodrošinātu aktuālākās mācību metodes pasaules klases mācību apstākļos. Galvenie instit ūta klienti ir augstākās kvalifikācijas struktūrvienību un iestāžu vadītāji, kas ierodas mācību centros no daž ādiem štatiem uz laiku no daž ām dienām līdz 4 nedēļām, lai uzlabotu savas līdera spējas un vadītprasmi. Tas var notikt jebkur ā viņu karjeras posmā, sākot ar pirmā līmeņa pārrauga amatu, līdz pat Augstāko vadītāju dienestam. Institūts un Vadības attīstības centri piedāvā arī individuālas programmas, kā arī konsultāciju pakalpojumus, kad valdībai vai iestādēm nepieciešama palīdzība organizatorisko izaicinājumu identificēšanā un risināšanā. Autori izpētīja 4 atšķirīgas FAVI programmas, kas, m ūsuprāt, ir uzmanības vērtas. 1 . Vad ības attīstības centru Novērtē šanas programmas T ās palīdz līderiem uztvert atgriezenisko saiti, izprast to un īstenot individuālās attīstības plānus. Izmantojot daž ādus novērtēšanas un atgriezeniskās saites paņēmienus un instrumentus, dalībnieki novērtē savu darbību un to, kā pārējie grupas dalībnieki darbību uztver, un pēc tam izstrādā rīcības plānus personīgajai un organizācijas izaugsmei. Lai vēl padziļinātu sevis izpratni, viņi apgūst vispārīgu ieskatu dzīves pamatvērtībās, nepārtrauktas izglītošanās nozīmi līdera darbības efektivitātes nodrošināšanā un daudzveidības vērtību, attīstot komandas un organizācijas efektivitāti. Šobr īd tiek piedāvātas šādas novērtēšanas programmas: • augstāko vadītāju novērtēšanas programma; • līderības ( Leadership ) novērtēšanas programma I: • līderības novērtēšanas programma II; • vadības novērtēšanas programma; • līderības novērtēšanas prakse; • novērtēšanas programma sievietēm. I. Voron č u ka, R. W. Cox III, M. Grudule. Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē 231 2 . L īdera prasmju m ācību programma Semināri līderībā attīsta kompetences, kas nepieciešamas labākajiem līderiem, lai sasniegtu labus darbības rezultātus 21. gadsimta publiskajā pārvaldē. Š īs kompetences veido kompetenču modeli, kura nosaukums ir Augstāko vadītāju kvalifikācijas prasības (AVKP) un kuru ir izstrādājis ASV Person āla vadības birojs izmantošanai visā federālās valdības aparātā. AVKP piedāvā līderības efektivitātes plānu visiem organizācijas līmeņiem. Pamatojoties uz AVKP, L īderības m ācību programma palīdz vadītājiem attīstīt īpašības un kompetences, kas ir neaizstājamas jaunajā vadības kultūrā federālās valdības aparātā. Minētais modelis definē kompetences un īpašības, kuras ir nepieciešamas, lai attīstītu federālo organizācijas kultūru, kas tiecas uz rezultātu sasniegšanu, strādā sabiedrības interesēs un veido sekmīgas komandas un koalīcijas organizācijas iekšienē un ārpus tās. Pilna mācību programmas apguve ir nosacījums iekļūšanai Augstākajā vadības dienestā, kā arī vadītāju atlasē, darbības izvērtēšanā un līdera kompetenču attīstīšanā. Mācību programmas galvenie elementi ir: • augstāko vadītāju attīstības seminārs – Apvienotais kurss ; • augstāko vadītāju attīstības seminārs – Pārmaiņu vad ība ; • līdera potenciāla seminārs; • līdera prasmes demokrātiskas sabiedrības veidošanai; • vadības prasmju attīstības seminārs – Organiz āciju vad ība ; • seminārs jaunajiem vadītājiem – Person āla vadīšana ; • pārraugošās līderības seminārs – M ācīties b ūt līderim. Piecas svarīgākās augstāko vadītāju kompetences ir šādas: P ā r mai ņ u vad ība. Š ī kompetence nozīmē spēju attīstīt un ieviest organizācijas attīstības vīziju, kas apvieno sevī galvenos valsts mērķus, prioritātes, vērtības un citus faktorus. Šai kompetencei rakstur īga spēja līdzsvarot pārmaiņas un stabilitāti, pastāvīgi tiekties uz labāku klientu apkalpošanas kultūru publiskās pārvaldes kompetences ietvaros, radīt tādu darba vidi, kas atbalsta radošo domāšanu, kā arī grūtībās nezaudēt koncentrēšanās spēju, aktivitāti un neatlaidību. Person āla vad ība. Š ī kompetence ietver spēju izstrādāt un ieviest stratēģijas, kas vairo personāla potenciālu un izkopj augstus ētiskos standartus, tiecoties uz organizācijas misijas, vīzijas un mērķu sasniegšanu. Rezult ā tu sasniegšana . Š ī kompetence uzsver atskaitīšanās nozīmi un pastāvīgu izpildes kvalitātes uzlabojumu. T ā ietver spēju pieņemt laicīgus un efektīvus lēmumus un sasniegt rezultātus, kas panākti stratēģiskās plānošanas programmu un rīcībpolitikas ieviešanas un novērtēšanas rezultātā. Biznesa izj ū ta. Š ī kompetence ietver spēju iegūt un administrēt personāla, finansiālos, materiālos un informācijas resursus tā, lai vairotu sabiedrības uzticību un īstenotu organizācijas misiju. T ā ir arī spēja izmantot jaunākās tehnolo ģijas lēmumu pieņemšanas procesa uzlabošanai. Koal īciju veidošana/komunik ā cija. Š ī kompetence ietver spējas izskaidrot, pārliecināt un izteikt faktus un idejas pārliecinošā veidā, kā arī vadīt sarunas ar indivīdiem un to grupām iestādes ietvaros un ārpus tās. Dotā kompetence ietver arī spēju attīstīt plašu profesionālo kontaktu tīklu un izprast iekšējās un ārējās ietekmes (politikas), kas iespaido iestādes darbu. 232 VADĪBAS ZIN ĀTNE 3 . M ērķtiecīga prasmju att īstības programma. Sekmīgai valdības iestādei ir jābūt spējīgai elastīgi adaptēties pastāvīgām pārmaiņām, un tās vadītājiem jābūt sagatavotiem pielāgot vadības stratēģijas mainīgajiem apstākļiem. Jaunas probl ēmas prasa jaunu skatījumu. Š ādas programmas sagatavo indivīdus, komandas un organizācijas gaidāmajiem izaici- nājumiem ikdienas mainīgajā darba vidē. Mērķtiecīga prasmju attīstības mācību programma piedāvā materiālu nākotnes organizācijas izveidei. Prasmes ir sagrupētas trijās grupās: • organizāciju pārmaiņas un inovāciju prasmes; • personīgās līdera prasmes, komunikācijas un darbaudzināšanas iemaņas; • komandas attīstības iemaņas. 4 . Valsts politikas m ācību programma. Š īs programmas pēta svarīgākos un aktuālākos politiskos, sociālos, ekonomiskos un kultūras jautājumus, kas ietekmē valdības lēmumu pieņēmējus. Semināri nodrošina unikālu iespēju ekspertiem un praktiķiem no visa valdības aparāta pētīt un diskutēt atklātā un neformālā atmosfērā par aktuālākajiem un tālejošākajiem jautājumiem, ar kuriem jāsastopas publiskās pārvaldes līderiem. Radot cilvēkiem iespēju satikties ārpus tiešo pienākumu un iestā žu robež ām, Nacionālās politikas mācību programma aktivizē jauna tipa domāšanu un svarīgu sadarbības saišu veidošanos, kas būs noderīgas turpmākajā darbā. Parasti politikas semināri aptver šādas tēmas: • seminārs par mūsdienu aktualitātēm līderības jomā ; • publiskās rīcībpolitikas dinamikas procesi; • vides politikas jautājumi; • augstāko vadītāju seminārs par aktuālākajām tēmām; • federālā budžeta veidošanas politika; • federālā personālvadība; • valdības darbība un tās rezultāti; • IT invest īciju maksimizēšana; • nacionālā drošības politika; • dabas resursu seminārs: politika un aktualit ātes; • zinātne, tehnolo ģijas un publiskā politika; • Savienoto Valstu ārlietu politikas seminārs; • prezidenta vadības dienaskārtības pārskats. Analī ze, secin ājumi un priekšlikumi Prototipi mācību programmas vadītāju izglītošanai nepastāv. Tom ēr ieskats 23 ASV štatu realizētajās mācību sistēmās un Feder ālā augstāko vadītāju institūta 35 gadu darba pieredzē iezīmē iespējamā modeļa aprises. Tas sasaista m ācības jauno valsts pārvaldes darbinieku grupām pirms maģistra programmas Sabiedr ības vad īb ā apgūšanas un sarež ģītākas mācību programmas, kas pamatojas uz apgūtu Sabiedr ības vad ības maģistra programmu vidējā un augstākā līmeņa vadītājiem. T ādējādi iespējams izveidot profesionālās attīstības programmu, sākot ar ievadkursiem publiskās pārvaldes pamatjautājumos, kuriem seko maģistra studijas I. Voron č u ka, R. W. Cox III, M. Grudule. Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē 233 universitātē, kas, savukārt, papildina augstākā līmeņa vadītājiem paredzētās profesionālās attīstības programmas politikas un līderības jomās. Daž ādu apskatīto modeļu un programmu analīze parāda, ka profesionālās attīstības programmai būtu jāveidojas no šādiem komponentiem: • atšķirīgas mācību programmas jaunākajiem un pieredzējušākiem dalībniekiem, t. i., jābūt divām sertifikācijas programmām; • augstākajam vadības līmenim jāveido laika ziņā ilgāki un detalizētāki semināri. ASV Štatu sertifik ācijas modeļi atbilst jaunāko publiskās pārvaldes darbinieku mācību programmas formātam, bet Feder ālā augstāko vadītāju institūta modelis būtu izmantojams augstākā vadības līmeņa mācību programmas izveidei; • sertifikācijas programmas ilgums ir aptuveni 300 kontaktstundu; • sertifikācijas programma tiek realizēta 3 gadu laikā ; • jāveicina darbaudzināšanas programmu un iespēju radīšanas izmantošana; • kaut arī mācību programmu dalībnieku sekmes netiek vērtētas ar atzīmēm, eksistē noteikti aktīvas dalības semināros standarti (kavējumu rezultātā cilvēki var tikt izslēgti no programmām); • visplašākā izpētītā mācību programma ir Feder ālā augstāko vadītāju institūta modelis, kas ietver 4 attīstības blokus: individu ālo novērtēšanu, galvenās kompetences, vadītāja prasmju pilnveidošanu un publiskās rīcībpolitikas seminārus. Šie ieteikumi j āizmanto, izstrādājot jaunākā un augstākā līmeņa vadītāju mācību un attīstības sistēmu. Pētot šo jautājumu loku, autoriem bija jāsastopas ar vairākām grūtībām un problēmjautājumiem. Pirmais no tiem: karjeras attīstības iespēju koncepcija, kas tradicionāli nozīmē karjeras attīstības virzienu no zemāka amata uz augstāku un atbildīgāku, pašlaik Latvijā neeksistē. Uz kompetencēm balstīta darbības novērtēšanas sistēma ir ieviesta nesen. Galven ās kompetences ir definētas, bet sistēmas efektivitāte vēl nav izvērtēta – p ēc divu gadu darbības par to ir pāragri spriest. T ādēļ kompetences, kas definētas kā vissvarīgākās valsts pārvaldes darbībā, var mainīties. Visbeidzot – t ā kā valsts pastāv tikai 13 gadus, tās dienestā pavadīto gadu skaits nav piemērots pamatojums, lai noteiktu personas rangu un atbildības līmeni. Citiem vārdiem sakot, daudzi ierastie civildienesta sistēmu standarti nav piemērojami tādā veidā, kādā tie tiek praktizēti ASV un Rietumeiropā. Šie faktori ir jāņem vērā, izstrādājot efektīvu profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmu. Turpin ājumā piedāvājam programmas struktūru, kas varētu būt nemainīga tiem jaunajiem profesionāļiem, kas nesen pieņemti valsts dienestā, bet daudz elastīgāka attiecībā uz tiem, kuri strādā valsts dienestā jau ilgāku laiku, īpaši vadošajiem ierēdņiem. Paturot prātā minētos ierobežojumus, m ēs piedāvājam profesionālās attīstības programmu, kuras pamatā ir Valsts administr ācijas skolas m ācīb u kursu katalogs un Latvijas Universit ātes Sabiedr ības vad ības maģistra studiju programma . Programma izstrādāta, lai apmierinātu ierēdņu mācību un izglītības vajadzības trijos daž ādos viņu karjeras posmos: ien ākšana civildienestā, ievadposms, karjeras vidusposms un karjeras virsotne. Viena programmas šķautne ir paredzēta nelielai jauno profesionāļu grupai, kura tiks identificēta to karjeras sākumā (tūlīt pēc iecelšanas amatā un ne vēlāk kā līdz trešā darbības gada beigām). Papildus tam, programmu var elastīgi izmantot attiecībā uz tiem darbiniekiem, kas formāli neatbilst jaunā valsts pārvaldes darbinieka kategorijai, bet iepriekš nav izgājuši līdzīgu apmācību, tādējādi nodrošinot, ka visiem vadītājiem ir iespēja uzlabot savas 234 VADĪBAS ZIN ĀTNE prasmes, lai veiksmīgāk darbotos organizācijā un sniegtu kvalitatīvākus pakalpojumus sabiedrībai. Mācību programma ir sadalīta trijos mācību komponentos: 1. Administratīvās un profesionālās sertifikācijas programma personām zemākos amatos. 2. Maģistra studijas sabiedrības vadībā. 3. Līderības un menedžmenta sertifik ācijas programma augstākajam vadības līmenim vai tiem, kas pretendē uz šo līmeni. Šie tr īs komponenti atbilst trim periodiem ierēdņa karjerā : karjeras sākumposmam, periodam, kurā notiek pāreja no izpildītāja vai zemākā līmeņa vadītāja uz projektu vai programmu vadītāju un tālāk uz augstāko vadības līmeni. Svarīgi, ka lielāko daļu no iesācēju sertifikācijas programmas iespējams nodrošināt, izmantojot vai pārveidojot esošos Valsts administrācijas skolas kursus. Sabiedrības vadības maģistra studiju programmai modifikācija nav nepieciešama. Vienīgais komponents, kas prasīs laika un finanšu ieguldījumus, ir Augstāko vadītāju sertifikācijas programma. To vajadz ētu organizēt kā radniecīgu tēmu moduļu sērijas 2 līdz 3 nedēļu garumā. Iesācēju sertifikācijas programma izveidota, par paraugu izmantojot ASV štatos īstenotās sertifikācijas programmas, bet augstāko vadītāju sertifikācijas modelis izstrādāts, pamatojoties uz programmām, ko piedāvā ASV Feder ālais augstāko vadītāju institūts. Programmu saturs varētu būt šāds: • 15 semināri, kas nodrošina pamatzināšanas un iemaņas nesen darbu uzsākušajiem ierēdņiem un tiem, kas vēlas pilnveidot kādu noteiktu kompetenci. Apgūstot visu 15 semināru programmu, darbinieks iegūst Administratīvās un profesionālās attīstības sertifikātu; • Sabiedrības vadības maģistra grāda iegūšana Latvijas Universitātē ; • Mācību moduļu sērijas līderības un vadības kompetenču attīstīšanai. Atsevišķus moduļus var apmeklēt daudzi vadošā līmeņa darbinieki, bet sertifikāts tiks piešķirts vienīgi tiem, kuri būs apguvuši visus moduļus (ar pilnu mācību programmu var iepazīties projekta noslēguma atskaitē); • Lai veicinātu sistēmas darbību un nodibinātu saites starp mācību programmu dalībnieku grupām, jāizveido padomdev ēju programma . Sākotnēji to nodrošinās Ekonomikas un vad ības zinību fakultāte un VAS personāls, bet laika gaitā par padomdevējiem jākļūst programmu absolventiem. Visbūtiskākais faktors, lai programmu ieviešana būtu sekmīga, ir prasība, lai tie darbinieki, kas uzsāk apmeklēt seminārus, lekcijas, patstāvīgos darbus un mācību moduļus, būtu motivēti mācīties. Klātbūtnei semināros ir liela nozīme. Nepietiek arī ar vienkāršu piedalīšanos, pilnīgs programmas apmeklējums ir obligāts. ASV sertifikācijas pieredze rāda, ka ir būtiski novērtēt indivīda zināšanas un kompetences atbilstoši iepriekš noteiktajiem mācību rādītajiem. LITERAT ŪRA 1. Valsts p ārvaldes reformas strat ēģija no 2001.–2006. gadam . – R īga: 2001. 2. West, Jonathan P. and Evan Berman. Strategic Human Resource and Career Development Planning in Stephen W. Hayes and Rich ard C. Kearney (Eds). Public Personnel Administration 3 rd ed. ─ Englewood Cliffs, NJ: Prentice-Hall, 1995, pp. 73–85. I. Voron č u ka, R. W. Cox III, M. Grudule. Personāla profesionālā attīstība Latvijas valsts pārvaldē 235 3. Nigro, Felix A. and Lloyd G. Nigro. The New Public Personnel Administration 3 rd ed. Itasca. ─ IL: F. E. Peacock Publishers, Inc: 1986, pp. 12–338. 4. Nigro, Felix A. and Lloyd G. Nigro. The New Public Personnel Administration 5 th ed. Itasca. ─ IL: F. E. Peacock Publishers, Inc: 2000, pp. 349–358. 5. Dessler, Gary Essentials of Human Resource Management . Upper Saddle River. ─ NJ: Prentice-Hall: 1999, pp. 135–146. 6. Berman, Evan M., James S. Bowman, Jona than P. West and Montgomery Van Wart. H uman Resource Management in Public Service Thousand Oaks. ─ CA: Sage Publications, 2001, pp. 232–258. 7. Cox, Raymond W., Susan J. Buck and Betty N. Morgan, Public Administration in Theory and Practice. Upper Saddle River. ─ NJ: Prentice-Hall: 1994, pp. 52–79. 8. U. S Office of Personnel Management, Manager’s Handbook. ─ Washington: U. S. Government Printing Office: 1981, pp. 68–74. 9. Carnevale, David G. Organization Development in the Public Sector, Boulder. ─ CO: Westview Press: 2003, pp. 61–77. 10. Cox R, Voronchuk I., Grudule M. Uz kompetenc ēm balst īta mācī bu un profesion ālās attī st ī bas programma Latvijas valsts p ārvaldei / Nispacee–NASPAA projekta atskaite. – Rīga: 2003. 11. Federal Executive Institute: www.leadership.opm.gov 12. Academy of Certified Public Managers (w ith links to states): www.cpmacademy.org. Professional Development of Personnel in Latvia’s Public Administration Summar y The article deals with a problem of the career management for state employees. Efficient public administration is an important precondition for stable and balanced development of Latvia, enhancement of its international competitiveness and public welfare and fostering the integration in the European Union. One of the aims of Public administration reform strategy 2001-200 6 is to ensure that public administration employs motivated, highly qualified and honest (responsible and ethical) staff. The development of updated training programs for civil servants is the main instrument for reaching this aim. Based on USA experience in the field of training and education of state employees, we try to create the Training and professional Development Program for Latvia. The proposed training curriculum is divided into three training components; an Administrative and Professional Certificate Program for persons in lower ranks, the MPA and then a second, advanced Leader ship and Management Certificate for persons at senior levels. The cooperation development and network in future among these three institutions is one of most important result of this research work, too. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 236.–243. lpp. Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām Budgeting of Marketing Communications in Banking Normunds Zalp ēteris AS „Parex banka“ Smilšu iela 3, Rīga, LV-1050 E-pasts: normunds.zalpeteris@parex.lv Mārketinga budžeta noteikšana, paral ēli komunikācijas instrumentu izvēlei, ir viena no grūtākajām problēmām visā mārketinga komunikāciju plānošanas procesā. T ā sevī ietver visas izmaksas, kas saistītas ar komunikācijas instrumentu pielietojumu. Budžeta sast ādīšanas procesā galvenokārt jāsastopas ar divu veidu problēmām – budžeta lieluma noteikšanu un budžeta sadal īšanu starp produktiem, komunikācijas instrumentiem, kā arī tā pārdali laika un vietas aspektā. Šis probl ēmraksts ir veltīts pirmajam aspektam – budžeta lieluma noteikšanai banku sektorā. Teorij ā un praksē tiek piedāvātas daudz un daž ādas metodes un kritēriji, pēc kuriem ir iespējams noteikt komunikāciju budžeta lielumu. Praks ē izmantojamie modeļi tomēr ir pārāk abstrakti, bet sarež ģītākie daudzfaktoru modeļi tai principā nav piemērojami. Apvienojot galvenos mārketinga komunikāciju budžetu ietekm ējošos faktorus – bankas finanšu un citus rādītājus, konkurentus un tirgus situāciju – vien ā, ir iespējams izveidot teorētisku, bet praksei ļoti tuvinātu, daudzfaktoru modeli. Atslēgvārdi: mārketinga komunikāciju budžets, metodes, ietekm ējošie faktori, jauns modelis. Key words: budget of marketing communications, methods, main-influencing factors, new model. Pēdējos gados, pieaugot konkurencei un patērētāju aktivitātei tirgū, bankas ir spiestas investēt arvien lielākus līdzekļus mārketinga aktivitāšu veidošanā. Kopējais mārketinga darbībā investēto līdzekļu patēriņš banku sektorā ir augsts un no gada uz gadu tikai pieaug (2001. g. – 7,95 mlj. LVL, 2002. g. – 8,63 mlj. LVL). Ar ī pārējiem banku rādītājiem pēdējos gadus ir tendence pieaugt (2003. gada galvenie banku sektora rādītāji – pe ļņa 71,5 mlj. LVL, pieaugums salīdzinājumā ar 2002. g. – 27%, aktīvi – 5716 mlj. LVL, pieaugums – 30,9%, izsniegtie kred īti 3001 mlj. LVL, pieaugums – 36,6%) [11]. Šie r ādītāji liecina par to, ka bankām ir līdzekļi, ko investēt mārketinga komunikācijās un tās to arī aktīvi dara. Tom ēr rodas jautājums – cik daudz ir nepieciešams investēt, lai ieguldīto līdzekļu atdeve būtu vislielākā? Budžeta noteikšana, paral ēli komunikācijas instrumentu izvēlei, ir viena no grūtākajām problēmām visā mārketinga komunikāciju plānošanas procesā. T ā sevī ietver visas izmaksas, kas saistītas ar komunikācijas instrumentu pielietojumu. Budžeta sast ādīšanas procesā galvenokārt jāsastopas ar divu veidu problēmām – budžeta lieluma noteikšanu un budžeta sadal īšanu starp produktiem, komunikācijas instrumentiem, kā arī tā pārdali laika un vietas aspektā. Š ī raksta ietvaros tiks apskatīta budžeta lieluma noteikšanas problem ātika banku sektorā. Kā galvenais mērķis ir izvirzīts jauna, praktiski izmantojama mārketinga komunikāciju budžeta N. Zalp ēteris. Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām 237 aprēķināšanas modeļa izstrādāšana bankām. Šim nol ūkam tiek nosprausti sekojoši darba uzdevumi: • izpētīt esošo situāciju mārketinga komunikāciju budžeta noteikšan ā un aprakstīt praksē visbiež āk pielietojamās metodes, • aprakstīt jaunā modeļa darbības pamatprincipus, • izvērtēt šī modeļa galvenās priekšrocības un trūkumus un izdarīt secinājumus. Galvenie situatīvie faktori, kas ietekmē banku mārketinga komunikāciju budžeta lielumu Nosakot investējamo naudas daudzumu mārketinga komunikāciju realizācijai bankā, budžeta sast ādītājam jāņem vērā šādu situatīvo faktoru nozīme: • pakalpojuma īpatnības, • tirgus stāvoklis, • konkurences līmenis. Atkarībā no patērētāju vēlmēm, mainīgiem konkurences apstākļiem un jaunāko tehnolo ģiju attīstības ātrumiem bankas pakalpojumi pastāvīgi mainās. No tā, kādu pakalpojumu virzīšana tirgū bankai ir primārā (piem., līzinga kreditēšana, hipotek ārā kreditēšana, kredītkartes, overdrafti, investīciju produkti utt.), mainās arī komunikācijas instrumentu pielietojuma struktūra un intensitāte. T āpat budžeta pl ānotājam bankā ir jārēķinās ar pakalpojuma dzīves cikla parādību. Jauna pakalpojuma ieviešana tirg ū saistīta ar lielām investīcijām mārketinga komunikāciju programmā, jo pakalpojums ir tirgū nepazīstams, tāpēc potenciālais klients par to jāinformē un jāpārliecina šo jauno pakalpojumu izmantot. Nākamajos dzīves posma ciklos komunikāciju intensitāte samazinās. Ļoti svarīgu lomu budžeta lieluma noteikšan ā spēlē gan tirgus lielums, gan tā īpatnības. Bankas, kuru pamatfokuss ir Rīga un tās tuvākā apkārtne, droši vien tērēs mazāk līdzekļu komunikāciju nodrošināšanā, nekā bankas, kas aktīvi darbojas visā Latvijā vai Baltijā. T ādus tirgus raksturlielumus kā patērētāju demogrāfija un psiholo ģija (pakalpojumi studentiem, jaunlaulātiem, pensionāriem), attieksme pret konkrēto banku un bankām vispār, piedāvāto pakalpojumu skaits tirgū (jo vairāk līdzīgu pakalpojumu ir tirgū, jo vairāk būs jāplāno līdzekļu komunikācijām (piem. daž ādi maksājumi un kredītkartes, hipotek ārais kredīts, algu konts u. c.) nedrīkst aizmirst budžeta pl ānošanas procesā. Veidojot savu mārketinga komunikāciju budžetu, daudzas bankas seko l īdzi savu konkurentu mārketinga komunikāciju izmaksām, attiecīgi piekoriģējot savējos. Š ādus datus ir iespējams iegūt gan tirgus pētījumu firmas BMF veiktajos banku sektora apsekojumos, gan ziņu aģentūras Leta piedāvātajā ikmēneša banku apskatā, kā arī Komercbanku asoci ācij ā iesniegtajos banku gada pārskatos. Kā tiks parādīts turpmākajā, tad šāda taktika visbiež āk ir neefektīva, bet ir situācijas, kas šādu rīcību padara nepieciešamu. Ja k āda no konkurējošām bankām pēkšņi sāk strauji palielināt komunikāciju budžetu vienai noteiktai produktu grupai, tad, lai saglab ātu savu tirgus daļu, nekas cits neatliek, kā sekot tās piemēram. 238 VADĪBAS ZIN ĀTNE Galvenās mārketinga komunikāciju budžeta pl ānošanas metodes Teorij ā un praksē tiek piedāvātas ļoti daudz un daž ādas metodes un kritēriji, pēc kuriem ir iespējams noteikt komunikāciju budžeta lielumu. Apkoposim metodes vienā tabulā pēc ietekmējošo faktoru skaita (skatīt 1. att.). Pēc ietekmējošo faktoru skaita tiek iedalīta viena mainīgā (monovariable ) un vairāku mainīgo (polyvariable ) pieejas, ar kuru palīdzību komunikāciju budžeta lielums tiek noteikts vai nu ar viena vai vairāku budžetu ietekm ējošo faktoru palīdzību [5, 72 6 ]. Vienu mainīgo ( monovariable) saturošie mode ļi Vairākus mainīgos (polyvariable) saturošie mode ļi 9 Plānošanai izmantojamo rādītāju (Planungskennziffern) pieeja: - konkurentu paritātes metode - metode “procents no realiz ācijas apjoma” - metode “procents no pe ļņas” 9 Metode “m ērķi – uzdevumi” 9 Konkurences atspulga modelis 9 Pieredzes vadlīniju pieeja (Heuristiken) 9 Decision-Calculus-pieeja 9 Sintēzes pieeja 9 Dinamiskais modelis 9 Kritiski analītiskā optimizēšanas pieeja 1. att . Galven ās mārketinga komunikāciju budžeta sast ādīšanas metodes Main Methods of Setting Ma rketing Communications Budget Š ī raksta ietvaros apskatīsim visbiež āk banku praksē pielietotās un teorijā aprakstītās metodes, respektīvi, metodes, kas sevī ietver tikai vienu vai divus mainīgos (skat. 1. att. kreisajā kolonnā uzskaitītos modeļus) [1, 491 ], [2, 3 42 ], [3, 2 69 ], [4, 95 1 ], [6, 38 ], [7, 70 2 ], [8, 730 ], [9, 16 ], [10, 35 ]. Lai sasniegtu raksta galveno mērķi, kā arī raksta ierobežot ā apjoma dēļ, turpmāk tiks sniegts īss katras metodes apraksts, ka arī to galvenās priekšrocības un trūkumi. Plānošanai izmantojamo r ādītāju pieeja [5, 726-727 ] Šaj ā grupā ietilpstošie modeļi ļauj noskaidrot komunikāciju budžeta absol ūto summu, pateicoties iepriekš noteiktai fiksētai vai mainīgai procentu likmei no attiecīgi definētiem lielumiem (piem., bankas peļņas, konkurentu budžeta utt.). Galven ās priekšrocības šādai pieejai būtu: • nepieciešamība pēc relatīvi nedaudz datiem, • modeļu pielietošanas vienkāršums, • ātra rezultāta iegūšana. Savukārt, kā lielākie trūkumi būtu minami šādi: • parametru noteikšanā trūkst metodiskas pieejas (piem., procentu likmes vai definēto lielumu noteikšana), N. Zalp ēteris. Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām 239 • kā arī konkrētās procentu likmes izvēle parasti ir patvaļīga un nav pietiekami objektīva, jo tiek noteikta, izmantojot iepriekšējo bankas pieredzi vai konkurentu banku analogu izdevumu apjomu (lielumu). Konkurentu parit ātes metode ( Competitive Parity Method) Budžeta summa tiek noteikta, vadoties no konkurentu budžeta lieluma. Galven ā priekšrocība šim modelim ir tā, ka, plānojot budžetu, tiek ņemts vērā konkurences faktors. Galvenie tr ūkumi: nav ne maz ākā pamata uzskatīt, ka konkurenti ir spējīgi komunikāciju budžeta lielumu nov ērtēt labāk nekā banka pati. Bankas viena no otras ļoti atšķiras, un katrai no viņām ir savi izdevumu posteņi pakalpojumu virzīšanā. Informācija par konkurentu komunikāciju budžetiem ir pieejama tikai par iepriekšējo periodu. T āpat nekur nav pierādīts, ka budžeta sast ādīšana pēc konkurentu paritātes principa nesaasina konkurenci bankas pakalpojumu virzīšanai tirgū. Metode “Procents no realiz ācijas apjoma” (Percentage of Sales Method) Budžeta summu izsaka pro centos no produktu realizācijas apjoma (piem., uz katru pārdoto maksājumu karti, rēķinot izsniegto kredītu daudzumu). Galven ās priekšrocības šādam modelim: • budžeta piesaist īšana ieņēmumiem un atbilstība darījumu aktivitātes ciklam, • tiek atzīts kopsakars starp komunikācijām nepieciešamām izmaksām, realizācijas cenu un peļņu, ko gūst no preces vienības realizācijas. Galvenie tr ūkumi: š ī metode apskata realizācijas apjomu kā „izejošo” lielumu, bet ne kā rezultātu pakalpojumu virzīšanai. Budžets tiek apr ēķināts no pieejamiem līdzekļiem bankā, nevis no konkrētā biznesa attīstības perspektīvām. Š ī metode nepieļauj neieplānotus izdevumus, kas atsevišķos gadījumos ir nepieciešami pakalpojuma noieta veicināšanai. T āpat arī šī metode ir nepiemērota jaunu produktu kampaņām un zema pieprasījuma periodos, šī pieeja nedod iespēju palielināt komunikāciju budžetu. Ilglaic īga budžeta pl ānošana ir apgrūtināta, jo pakalpojumu realizācijas apjomi mainās no gada uz gadu. Metode “Procents no pe ļņas” ( Percentage of Profit Method) Budžeta summu izsaka procentos no pe ļņas lieluma. Galven ā priekšrocība: budžeta piesaist īšana bankas brīvajiem līdzekļiem, bet lielākais trūkums – procikliski orientētas komunikāciju politikas draudi. Metode “M ērķi – uzdevumi” Budžeta apjomu veido izmaksas, kas rodas iepl ānoto komunikāciju aktivitāšu rezultātā, kuru realizācija ir nepieciešama komunikācijas mērķu sasniegšanai. Kā rāda daudzu valstu daž ādi pētījumi [7, 702 ], [9, 1 6 ], tad š ī ir viena no praksē visizplatītākajām metodēm. Piemēram, Lielbritānijā šo metodi pielieto 40,4% uzņēmumu [9, 1 6 ], bet Krievij ā – pat 50% [9, 16 ]. 240 VADĪBAS ZIN ĀTNE Modeļa priekšrocības: • budžeta sast ādītājiem ir nepieciešams pamatot izmaksu, potenciālo pircēju skaitu un citu faktoru saistību, • budžets tiek sast ādīts no “apakšas uz augšu”, • budžeta sast ādīšanā ir iespējams iekļaut kā bankas iekšējos (piem., finanšu līdzekļus), tā arī ārējos (piem., konkurenci) faktorus, • īpaši piemērots jaunu produktu ieviešanas un veco produktu pārpozi- cionēšanas gadījumos. Galvenie tr ūkumi: • budžeta rezult āti būs atkarīgi no tā, cik veiksmīgi būs izraudzīti mērķi un cik precīzi būs noteikta summa izvirzīto uzdevumu risināšanai, • liels plānošanas laika patēriņš, • metode nenodrošina izmaksu / ieguvumu attiec ību pārbaudi atkarībā no izvirzīto mērķu sasniegšanas līmeņa. F. Kotlers k ā vienu no būtiskākajiem šīs metodes trūkumiem uzsver „š īs metodes apgrūtināto praktisko pielietojumu, jo bieži vien ir gr ūti noteikt uzdevumus, kas būtu jāveic, lai visefektīvāk varētu sasniegt izvirzītos mērķus [9, 73 2 ]”. Konkurences atspulga modelis Modelis pieņem, ka tirgus daļas pieaugums ir atkarīgs no pašas bankas un konkurentu komunikāciju aktivitātēm. Galven ās šī modeļa priekšrocības būtu: • vienkārša piekļūšana nepieciešamai informācijai, • īpaši piemērota piesātināta tirgus gadījumā, • budžeta lieluma apr ēķināšanā tiek iesaistīti tādi lielumi kā konkurentu aktivitātes un biznesa mērķi. Bet arī šai metodei ir savi trūkumi: • kā galvenais mērķis tiek izvirzīts tirgus daļas pieaugums, kas ne vienmēr ir saistīts ar viennozīmīgu peļņas pieaugumu, • kritiski ir vērtējams arī pieņēmums par reklāmas līdzvērtīgo produktivitāti [5, 7 28 ]. Raksta autora pied āvātais mārketinga komunikāciju budžeta noteikšanas modelis bank ām Ja praktiski orient ēto modeļu galvenais trūkums ir nedaudzo (parasti ne vairāk kā divu) parametru iekļaušana budžeta apr ēķinā, tad teorētiski orientēto modeļu galvenie trūkumi ir nepieciešamo datu ieguves problēmas un to pielietošanas lielās izmaksas. Līdz ar to banku praksē galvenokārt tiek pielietotas metodes, kas balstītas uz budžeta sast ādītāju un bankas iepriekšējo pieredzi un pielietošanas vienkāršumu. Gala rezult ātā tiek iegūts aptuvens budžeta r ādītājs, kura pamatojums rodams budžeta sast ādītāja subjektīvismā un kāda (viena vai divu) tirgus rādītāja attiecībā. N. Zalp ēteris. Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām 241 Raksta autors piedāvā budžeta sast ādīšanas modeli, kurā tiks ietverti galvenie mārketinga komunikācijas ietekmējošie parametri un kas sevī apvienos vairāku praktiski un teorētiski orientēto modeļu pamatprincipus. Īsumā aprakstīsim modeļa darbības pamatprincipus. Modelis sevī ietver piecus galvenos faktorus, kas ietekmē bankas mārketinga komunikāciju budžeta lielumu. Galvenie faktori jeb krit ēriju grupas ir: procents no pe ļņas vai no citiem bankas finanšu rādītājiem (piem., kredītportfeļa, aktīviem, peļņas utt.); bankas priorit ātes, mērķi, iepriekšējā gada mārketinga komunikāciju budžets un t ās tirgus daļa; konkurenti un tirgus (skat. 2. att.). Šie faktori savuk ārt iedalās apakškritērijos. Katram no šiem faktoriem, tāpat kā to apakškritērijiem, modelī ir savs īpatsvars, kura lielums ir atkarīgs no tā ietekmes vai svarīguma pakāpes. Lai modelis varētu darboties, ir nepieciešams noteikt maksimāli pieļaujamo budžeta robežu, kurai banku gadījumā par atskaites punktu varētu kalpot tās kopējie aktīvi vai peļņa. T ā kā universālām bankām ir ļoti plašs un daž āds gan klientu loks, gan arī produktu spektrs, tad arī katrai klientu un/vai produktu grupai velt ītā komunikāciju taktika ir citāda. Š ī iemesla dēļ mārketinga komunikāciju budžets tiek apr ēķināts katrai klientu un/vai produktu grupai atseviš ķi, atkarībā no tā, vai banka orientējas klientu un/vai produktu virzienā, bet kopējais budžets tiek ieg ūts šo atsevišķo daļu summas rezultātā. Faktori Krit ēriji Bankas finanšu rādītāji • Procents no peļņas • Procents no aktīviem • Procents no kredītportfeļa, noguldījumu apjoma Banka • Prioritātes: 9 pēc klientu grupām (piem., korporatīvie un institucionālie klienti, mazie un vidējie uzņēmumi, privātpersonas) 9 pēc produktiem / produktu grup ām (piem., kredīti, kartes, investīciju produkti) • Mērķi (piem., tirgus daļas pieaugums, produkta virzīšana tirgū) • Iepriekšējā gada mārketinga budžeta apjoms • Tirgus da ļa Konkurenti • Mārketinga komunikāciju budžets • Konkurenta mārketinga komunikāciju budžeta / tirgus da ļas attiecība • Prioritātes – klientu / produktu grupas Tirgus • Tirgus vid ējais pieaugums (par pēdējiem 3–5 gadiem) • Tirgus pieaugums p ēdējā gada laikā 2. att . Mārketinga komunikāciju budžeta apr ēķināšanas faktori un apakškritēriji The Factors and Criteria of Set ting Marketing Communications Budget Viena no lielākajām šī modeļa problēmām ir faktoru un tā apakškritēriju īpatsvaru noteikšana. T ā kā empīriskā ceļā šādi dati praktiski nav iegūstami, jo šāda tipa informācija lielākajā daļā Latvijas banku ir konfidenciāla, kā arī, pēc autora domām, šāds modelis līdz šim vēl nav izmantots Latvijas bankās, tad visefektīvākais svaru noteikšanas veids būtu ekspertu aptauja. Ekspertu grupas sast āvā būtu 242 VADĪBAS ZIN ĀTNE iekļaujami daž ādu banku praktiķi ar pieredzi mārketingā, komunikācijas aģentūru projektu budžeta pl ānotāji un akadēmiskā sektora pārstāvji. Pateicoties savam anonīmajam raksturam un pakāpeniskumam, par atbilstošāko ekspertu aptaujas formu autors uzskata Delfi metodi . Š ī metode ir lēmumu pieņemšanas metode, kad piesaistītie, cits no cita izolēti eksperti pakāpeniski attīsta ideju un novērtē problēmas risināšanas iespējas [1, 35 6 ]. Atš ķirībā no citām grupveida lēmuma pieņemšanas metodēm šī metode paredz pilnīgi anonīmu ekspertu darbību. Līdz ar to darba gaitā nav iespējama ekspertu psiholo ģiska ietekme, it īpaši tas attiecas uz konkurējošo banku darbiniekiem, kas klātienē varētu justies neveikli. Savukārt pakāpeniskā lēmumu pieņemšanas gaita ļaus atrast vispiemērotāko un „izsv ērtāko” risin ājumu. Arī tas, ka gala rezultātu ir iespējams izvērtēt, pielietojot statistiskās metodes (mediānas, korelācijas metodes utt.), ir ļoti svarīgs faktors, jo nodrošina gala rezultāta objektivitāti. Apkopojot augstāk minēto, varam secināt, ka autora piedāvātā modeļa, kas sevī apvieno vairākus praktiski un teorētiski orientēto modeļu pamatprincipus, galvenās priekšrocības ir: • tā praktiskais pielietojums, kas no budžeta sast ādītāja neprasa augstākās matemātikas un statistikas zināšanas; • galveno banku tirgus kategoriju aptveršana, kas modeli tuvina reālajiem bankas un tirgus apstākļiem. Tas, savuk ārt, nodrošina šim modelim augstāku ticamības pakāpi un efektivitāti. Diemž ēl arī šai metodei ir savi trūkumi. Galvenie no tiem b ūtu: • faktoru un apakškritēriju īpatsvaru noteikšanas trūkstošais objektīvisms, • informācija par konkurentu komunikāciju budžetiem ir pieejama tikai par iepriekšējo periodu. LITERAT ŪRA 1. Praude V., Beļčikovs J. M ārketings. – R īga: Vaidelote, 1999. 2. Bächtold R. Marketing für Finanzdienstleistungen . – Bern: 2002. 3. Büschgen H. E., Büschgen A. Bankmarke ting. – Düsseldorf: Verlagsgruppe Handelsblatt, 2002. 4. Kotler P., Bliemel F. Marketing-Management . – Stuttgart: Schäffer-Poeschel Verlag, 1999. 5. Meffert H. Marketing . – Wiesbaden, Gabler: 1998. 6. Pepels W. Einführung in die Kommunikatio nspolitik. Stuttgart: Schäffer-Poeschel Verlag, 1997. 7. Бернет Дж., Мориарти С. M аркетинговые коммуникации. – Санкт-Петербург : Питер, 2001. 8. Koтлep Ф., Apмcтpoнг Г. Oc нoвы маркетингa. – Москва, Санкт-Петербург, Kиeв : Bильямc, 2001. 9. Mitchell L. A. An Examination of Methods of Setting Advertising Budgets: Practice and the Literature // E uropean Journal of Marketing , No. 5, 1993. 10. Stewart D. Allocating the promotional budge t: revisiting the advertising and promotion- to-sales ratio // Marketing Intelligence & Planning , No. 4, 1996. 11. LETA Ekonomisko p ētījumu institūta apskats “ Banku finansi ālie rādītāji ”, Nr. 4, 2003. N. Zalp ēteris. Mārketinga komunikāciju budžeta izstr āde bankām 243 Budgeting of Marketing Communications in Banking Summar y Defining the marketing budget and at the same time choosing the means of communication is considered to be one of the most difficult problems in the whole process of marketing communications planning. It includes all costs related to application of the means of communication. Two types of problems are encountered in the process of drawing up the budget – defining the budget rate and distribution among products, means of communication, as well as redistribution in terms of time and place. This paper is devoted to the firs t aspect – defining the budget rate in banking. There is a large amount of various methods and criteria developed for defining the rate of communication budget in theory and practice. Nevertheless, models are often too abstract for practical implementation, furtherm ore – the most complicated models, which take into account too many factors, are not possible to implement in principle. Merging the main factors that influence the marketing communication budget – financial indexes of a bank, competitors and the situation in the market, it is possible to create a complex theoretical model, yet very close to practice. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 244.–255. lpp. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu probl ēma Budgeting as a Problem of Government Reforms Lilita Ābele Liepājas Pedagoģijas akadēmija Sociālo zinātņu un vadības katedra Lielā iela 14, Liepāja, LV-3410 E-pasts: mg10004@lanet.lv Darbā autore mēģina definēt tādus jēdzienus kā vadība, pārvalde, pārvaldība. Darbā tiek analizēta vairāku valstu pieredze valsts pārvaldes reformu, īpaši budžeta reformu īstenošanā. Valsts pārvaldes reformu veikšanai tiek izdalītas vairākas trajektorijas: finanšu, person āla, organizācijas un darba izpildes vērtēšanas sistēmas. Sīkāk tiek pētīta finanšu trajektorija – budžeta pie ņemšanas un saskaņošanas process, budžeta reformu realiz ācijas atšķirīgie ceļi Francij ā, Zviedrij ā, ASV un Jaunz ēlandē. Autore analizē budžeta saska ņošanas un pieņemšanas procesu iepriekš minētajās valstīs un Latvijā, kā arī budžeta pie ņemšanas un reformu īstenošanas procesā iesaistīto institūciju nozīmības pakāpi un spēju savstarpēji sadarboties. Autore mēģina noskaidrot budžeta reformu pie ņemšanas procesa atkarību no valsts pārvaldes modeļa, varas sadalījuma, vēsturiskajām tradīcijām un sabiedrības līdzdalības, kā arī citu valstu pieredzes pārņemšanas iespējas. Atslēgvārdi: vadība, pārvaldība, valsts pārvalde, reforma, budžet a reforma, reformas trajektorijas. Key words: management, administration, governance, public administration, reform, budget reform. Pirms uzsākt diskusiju par valsts pārvaldes reformām, vēlētos vērst uzmanību uz neviennozīmīgi skaidrotajiem jēdzieniem “vad ība”, “p ārvalde” un “p ārvaldība”. J ēdzienu skaidrojums ir sarež ģīts valodu barjeras dēļ – katr ā valodā un katrā valstī jēdzienus skaidro daž ādi. Autore savā referātā piedāvā šādus skaidrojumus. Pārvalde – likuma, t ā piemērošanas un pārskatīšanas pārbaude sabiedriskās dzīves jomā un lēmumu pieņemšana valsts sektoram iesniegtajās lietās. Vadība – vislab ākā resursu izmantošanas veida meklējumi, tiecoties sasniegt mainīgus mērķus. Kā vispārējā jomā vadīt jebko – pan ākt, lai uzdevums tiek paveikts pēc iespējas ātrāk, lētāk un iedarbīgāk (Desmond Keeling , 1972). „Vad ību” varētu uzskatīt par jaunu veidu, kā valstij veikt savu darbību, aizņemot lielu daļu no kādreizējās „valsts p ārvaldes” teritorijas, bet atš ķiroties pēc stila un uzsvara (Dunleavy and Hood , 1994). Tradicion ālā valsts pārvalde – šeit robežas past āv starp tirgus ekonomiku, pilsonisko sabiedrību, valsti. Valsts pārvalde ir svarīga izejošā saite, kas vieno valsti ar pilsonisko sabiedrību, tā ir divvirzienu iela (Pierre, 1995). Valsts pārvaldi var skatīt kā Maksa Vēbera tradicionālo birokrātiju. To raksturo: 1. Strikti noteiktas kompetences sfēras. L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 245 2. Definēta amatu hierarhija. 3. Skaidrs nodalījums starp amatpersonu dienestu un privāto lomu (un īpašumu). 4. Specializācija un ekspertu zināšanas kā pamats rīcībai. 5. Amatpersonu iecelšana karjeras amatos uz pilnu darba slodzi. 6. Vadīšana, izmantojot vēl nepabeigtus nosacījumu kopumus, kuru pārzināšana bija attiecīgo amatpersonu specifiskā tehnisk ā kompetence. Šai tradicion ālajai birokrātijai ir izteikta kritika, piem., O sborne and Gaebler , 1992. g.: “T āda tipa valdības, kas veidojušās industriālās ēras laikā ar savām lēnīgajām, centralizētajām birokrātijām, to apsēstību ar normām un noteikumiem, padotības ķēdēm, vairs labi nedarbojas. Savā laikā paveica lielas lietas, tagad kļuvušas izšķērdīgas un neefektīvas.” Pastāv uzskats, ka šādas valdības vajadzētu aizstāt ar elastīgākām. Vistuvāk tradicionālajai birokrātijai ir Rechtsstaat modelis (valsts rūpes ir likumu sagatavošana, pasludināšana un ieviešana, ierēdņi pārsvarā ir labi sagatavoti juristi, rīkojas tikai saskaņā ar likumu), tātad Vācijai būtu jāatrodas “aizmugur ē ” un visenerģiskāk jāveic Jaun ā sabiedrības vadības reforma. Tom ēr tā nav – V ācija pretojas reformai, un tas ir loģiski. Iztrūkstot vienam centrā izvietotam toņa noteicējam sabiedrības vadības reformas jautājumos, un tā vietā izmantojot neskaitāmi daudz darbības arēnu un aktieru, kuru mijiedarbība nav kontrolēta, no Vācijas federālās sistēmas “lo ģikas” izriet, ka sabiedr ības vadības reformas notiks nesaistīti, pakāpeniski un lēni, nevis visaptveroši un lielapjoma veidā (Schrōter and Wollmann, 1997). Sabiedrības vadība (var lietot trīs veidos): 1. Valsts ierēdņu un politiķu darbība. 2. Raksturo izpildvaras struktūru un procesus. 3. Darbības vai struktūru un procesu sistemātiska izpēte. Sabiedrības vadību bieži uzskata par jaunu darb ības veidu un pretstata senākajai formai – valsts p ārvaldei. Tom ēr tā ir zināma mode. Akadēmiskie žurn āli turpina lietot terminu valsts p ārvalde, citi žurn āli piemērojas modei un lieto sabiedr ības vadība vai sabiedr ības vad ības reformas . Tom ēr nav īsti skaidrs, vai valsts pārvalde ir process vai vērtības? Sabiedrības vadība – att īsta izpratni par to, kā valdības organizācijas var īstenot tām uzticēto sūtību (Perry and Kraemer, 1983). Būtiski svarīga sabiedrības vadības joma ir organizāciju savstarpējās atkarības pārvaldīšana. Tai r ūp organizāciju sistēmu lietderīga darbība, skaidra atbildības apzināšanās ( Metcalfe and Ri čards, 1987). 1993. gadā Metcalfe sabiedrības vadību sadala divos līmeņos: 1. Augstākais līmenis – rad īt jaunu makroorganizatorisko spēju īstenot strukturālas pārmaiņas starporganizāciju līmenī. 2. Zem ākais līmenis – piel āgot biznesa idejas, lai uzlabotu valdības struktūru mikroorganizatorisko spēju. T ātad ir kādas augstākas kārtas funkcijas, kas ir īstenojamas tikai sabiedriskajā sektorā. Š īs funkcijas izpaužas k ā pārvaldība (governance ). Pārvaldība – amatpersonu veikta sabiedr ības virzīšana, kontrolējot to, ko organizatoriski varētu uzskatīt par sabiedrības “valdošaj ām virsotnēm” ( Goodin, 1996). 246 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Robež ām starp administrāciju un politiku nav izšķiroša nozīme. Galvenais – k ā tās sader kopā, lai vieglāk risinātu apjomīgus sociālos jautājumus. Arī šai definīcijai ir būtiski trūkumi. Polits un Bukerts principā tai piekrīt, bet uzskata, ka svarīgs nav līmenis makro/mikro, bet prasmju faktors, pat ja politisk ās un tehnisk ās iezīmes pieļauj biznesa izcelsmes paņēmienu ieviešanu, ieviesējam var pietrūkt prasmju un visu var sabojāt. Sabiedrības vadības reforma ir līdzeklis mērķu sasniegšanai, nevis pats mērķis – valsts līdzekļu ietaupīšana, publisko pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, vadības efektivitātes paaugstināšana, politiskā iedarbīguma paaugstināšana (Pollitt, Bouckeart, 2000). Vārds „reforma” ir tikai viens termins alternat īvu, konkurējošu terminu virknē, piem., „transform ācija”, „izgudrošana no jauna”, „moderniz ācija”, „uzlabošana”. Līdzīgi pārējiem vārdiem, „reforma” liek dom āt nevis vienkārši par pārmaiņām, bet par pozitīvām pārmaiņām – apzin ātu virzību no mazāk vēlama stāvokļa pagātnē uz vēlamāku stāvokli nākotnē. Mūsdienās vārds „reforma” vairs nenoz īmē straujas, visaptverošas pārmaiņas, tas nenozīmē pilnīgu jaunievedumu, bet gan jau pastāvošu lietu pārveidošanu. Valsts sektora reforma ir modē, un neviena sevi cienoša valdība nevar atļauties to ignorēt (Wright, 1997). Ekonomikas un politikas plaš ākie spēki tiek virzīti cauri institūciju tīklojumam, kur konkrētās vispārējās iezīmes, kā arī institūciju raksturs, nosaka reformas norisi un rezultātus. Ir divi spēki: • lielas politiskas idejas, globāli ekonomiski spēki; • konkrēti cilvēki, departamenti, nodaļas (valsts ierēdņu ikdienas dzīve). Abi spēki mijiedarbojas un var būt kā konverģences, tā diverģences gadījumi. Nedrīkst par zemu novērtēt valsts ierēdņu stabilizējošo nozīmi pārmaiņu procesos – tā varētu izvairīties no jaunu politisku ideju nepamatotas ieviešanas. Valsts pārvaldes – sabiedr ības vadības reformas ietver apzinātas pārmaiņas valsts sektora organizāciju struktūrā un procesos ar mērķi uzlabot to darbību. Tom ēr reformas var būt neveiksmīgas, tām neizdodas panākt vēlamos efektus, bet reizēm situācija pat pasliktinās. Ja k ādā valstī reformai izdodas sasniegt vienu vai divus mērķus, tad maz ticams, ka izdosies sasniegt visus izvirzītos. Pie tam sabiedrības vadības reforma ir tikai viens ceļš iepriekš minēto mērķu sasniegšanai (Pollitt, Bouckaert, 2000). Jebkur ā konkrētā valstī reformas izrietēs no vietējo politiķu un iesaistīto privāto pušu interesēm un prioritātēm. T ās būs atšķirīgas, tāpēc vienu veiksmīgu šablonu nevarēs lietot citur. Administratīvā reforma ir visu politikas virzienu veiksmīgas sadarbības priekšnoteikums, nevis atsevišķs tehniska rakstura pas ākumu kopums ( Ingrahan , 1997). Piemēram, vēlamās pārmaiņas var panākt, ieviešot: • izmaiņas vēlēšanu sistēmā ; • izmaiņas likumdošanas procedūrā ; • jaunu mikroekonomikas vadības programmu; • darba tirgus reformu; • izmaiņas sociālajā politikā. Svarīgi ņemt vērā laika nobīdes ietekmi uz daudziem pārvaldes reformas elementiem. Lai būtu redzamas sekas kādam lēmumam, jāpaiet 3, 4 vai 5 gadiem. Tad var rasties nepieciešam ība pēc: L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 247 • jauniem tiesību aktiem; • jāanalizē jaunā situācija; • jāpilnveido darba procedūras; • jāapmāca darbinieki; • jāizstrādā jauni amatu apraksti; • jāpārveido darba apmaksas sistēma; • jāinformē pakalpojumu saņēmēji. Š āds darba grafiks neapmierina vairākumu augstākā līmeņa politiķu – vi ņus vairāk interesē īstermiņa panākumi. T āpēc reformas nevar notikt ātri un pilnā apjomā. Politikas instrumenti, kas rada vēlamās pārmaiņas: 1. Normatīvie instrumenti (tiesiskie akti, aizliegumi, licences, u. c.). 2. Fisk ālie instrumenti (nodokļi, nodokļu atlaides, subsīdijas, dotācijas un budžeta izdevumi, utt.). 3. Informatīvie instrumenti (reklāmas kampaņas, internets, brošūras, OECD, SIGMA, Sigmas dokuments Nr. 31, u. c.). Veicot pārmaiņas ar jebkuru no minētajiem instrumentiem, ir nepieciešamas izmaksas. Daudzas pārmaiņu izmaksas ir saistītas ar konkrētā valstī pastāvošo politisko un administratīvo sistēmu nojaukšanu, lai atbrīvotu vietu jaunajām. Katrā valstī pastāvošā sistēma ietver sevī daudz vēsturisku un politisku vienošanos un līdz ar to savu daļu gudrības, ko vajadzētu respektēt (Pollitt, Bouckaert, 2000). T āpēc, pēc autores domām, pārmaiņas jāīsteno pakāpeniski un pēc iespējas mazāk sāpīgi. Savā pirmajā darbā par vadības reformām Huds ( Hood , 1991) tās nosauca par „ teta tipa pamatvērtībām” un koment ē šādi: “Pat, ja vad ības reformas paaugstina taupību un ekonomisko efektivitāti, šie ieguvumi var būt „pirkti” par godīguma un taisnīgas rīcības garantiju, kā arī par drošības un izturības cenu.” Modernizācija parasti ir saistīta gan ar zaudējumiem, gan ieguvumiem. Katra valsts ir atšķirīga, ideja par pilnīgi nederīgo ancien rēgime ir tikpat neiespējama kā apgalvojums par to, ka tagad ir gatava globālā recepte, pēc kuras droši varētu modernizēt vadību. Tom ēr pastāv reformu galvenās komponentes, kuras zinot, tiek atvieglota reformu īstenošana. T ās varētu nosaukt par trajektorijām [19, 70 ]: • FINANSES – budžets, gr āmatvedība, audits; • PERSON ĀLS – darb ā pieņemšana, amatu piešķiršana, atalgojums, darba drošība; • ORGANIZ ĀCIJA – specializ ācija, koordinācija, apjoms, (de)centralizācija; • DARBA IZPILDES V ĒRT Ē ŠANAS SIST ĒMAS – saturs, organiz ācija, izmantošana. Kā virzīties pa šīm trajektorijām? To var ētu raksturot šādi: • no augšas uz leju vērsta pret no lejas uz augšu vērstu; • likumdošanas dimensija; • uzdevumu sadale – jaunas organiz ācijas. Turpm āk autore aplūkos pirmo no iespējamajām trajektorijām – finanšu vad ības vai budžeta reformu, kas pieder pie fisk ālajiem reformas īstenošanas instrumentiem. Valsts funkciju nodrošināšanai un realizācijai nepieciešami līdzekļi neatkarīgi no valsts lomas un iejaukšanās tirgus ekonomikā. Suverēnai valstij nepieciešama sava ieņēmumu un izdevumu tāme, pietiekami sarež ģīts meh ānisms, lai praktiski ik dienas īstenotu pozīcijas partiju izstrādāto fiskālo politiku. Šis meh ānisms ir valsts budžets ar daž ādiem ieņēmumiem un daudzpusīgiem izdevumiem. Valsts pārziņā ir 248 VADĪBAS ZIN ĀTNE sabiedrisko labumu pārvaldīšana un to efektīva sadale, piemēram, izglītībai, drošībai, vides kvalitātes uzlabošanai, iedzīvotāju veselības saglabāšanai. Lai iegūtu līdzekļus valsts funkciju pildīšanai, ir izveidota finanšu sistēma, kas nodrošina naudas līdzekļu iekasēšanu no iedzīvotājiem par to patērētajiem sabiedriskajiem labumiem, izmantotajiem resursiem un šo līdzekļu izmantošanu tālākai valsts attīstībai. Galvenais valsts ie ņēmumu avots ir nodokļi – ie ņēmumi var tikt nodrošināti ar daž ādu nodokļu palīdzību. No valsts budžeta lieluma ir atkar īga valsts iedzīvotāju šodiena un rītdiena. Nav tādas mājsaimniecības, uzņēmuma, firmas vai organizācijas, kas nebūtu saistītas ar valsts budžetu, t ādēļ konkrēta nodokļu politika un nodokļu veidu izmantošana jāsaista ar katras sabiedrības noteiktajām valsts funkcijām. Finanšu sist ēmu valstī veido gan valsts finanšu politika, gan nodokļu un nodevu sistēma, gan centrālās bankas monetārā politika un kredītiestā žu strukt ūra. Autore apskatīs tikai tos jautājumus, kas tieši skar valsts pārvaldes darbības organizāciju un valsts ieņēmumu un izdevumu plūsmas organizēšanu – valsts budžeta, t ā pieņemšanas, saskaņošanas un reformēšanas procesu, tajā iesaistīto institūciju nozīmīgumu un savstarpējo sadarbību daž ādās valstīs. Pašreizējā attīstības posmā, kad visās valsts darbības jomās nepieciešams papildu finansējums, budžeta veidošanas proces ā bieži vien notiek asas politiskas diskusijas, kā arī konkurence starp valsts institūcijām. Budžeta kompeten ču izpilde katrā sabiedriskā veidojumā ir cīņa par varas pozīcijām starp konkurējošiem spēkiem. Kamēr valdības ieceres un plānotās rīcības atspoguļojas tiesību aktos un politiskos dokumentos bez finansējuma, tās paliek tikai idejas, kā sabiedrības dzīvi nākotnē padarīt labāku. Plāni un programmas, likumi un noteikumi ir tikai mērķa formulējumi, un bez atbilstoša finansiāla seguma nespēj nodrošināt valdības izvirzīto mērķu sasniegšanu. Valsts pārvaldes izvirzītie mērķi un budžeta priorit ātes reizēm ir atšķirīgi. T āpēc sabiedrības ietekmē budžeta veidošanas proces ā iesaistītās puses bieži vien nolemj veikt radikālas reformas, cerot ar to palīdzību panākt ātrus rezultātus. Tom ēr šādi pārkārtojumi reti kad uzreiz dod iecerēto rezultātu, jo visu paredzēt un izvairīties no kļūdām ir gandrīz neiespējami. Tad kritiku sa ņem reformu īstenojošie politiskie spēki un reforma negūst sabiedrības atbalstu. Citu valstu pieredze rāda, ka nav labu vai sliktu reformu, tāpat kā nav viennozīmīgi definējama ideālā valsts pārvaldes sistēma. Svarīga loma reformu īstenošanā ir procesā iesaistītajām institūcijām, to spējai vienoties, neskatoties uz politisko principu atšķirībām. Budžeta veidošana tiek defin ēta kā procedūru kopums, kas ar niecīgām izmaiņām atkārtojas ik gadus un ar kura palīdzību var disciplinēt lēmumu pieņemšanas procesu. Tieši šis nemain īgo procedūru kopums to atšķir no pārējām valdības aktivitātēm, piemēram, valdības politikas plānošanas [14]. Lai valsts varētu izpildīt savas funkcijas – sekm ēt tirgus attiecību funkcionēšanu, veicināt sabiedrisko pakalpojumu pieejamību, nodrošināt iedzī- votājiem sociālo garantiju minimumu, veikt ekonomikas stabilizāciju – t ās rīcībā jābūt noteiktam naudas līdzekļu kopumam jeb valsts finansēm. Šo naudas l īdzekļu uzkrāšanu, sadali un izmantošanu veic ar valsts budžeta starpniec ību. Runājot par budžeta reform ām, to iznākums ir ļoti atkarīgs no to administratīvi politisko sistēmu rakstura, kurās šīs reformas tiek īstenotas. Budžeta reformas, to visvienkāršākajā līmenī, paredz prakses pielāgošanu un pieslīpēšanu. Tad seko pieņēmumu pārņemšana, tad tiek strādāts pie idejām, kas ietver vispārējos mērķus un galvenos darbības virzienus. T ātad budžeta reformas ietver apzin ātas pārmaiņas valsts sektora organizāciju struktūrā un procesos, ar mērķi uzlabot to darbību L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 249 atbilstoši politikas prioritātēm. Galven ās iezīmes, kas raksturo pēdējo gadu budžeta reformas un padara tās būtiski atšķirīgas ir: • uz rezultātu orientēta budžeta izstr āde; • valdības izdevumu samazināšana, nosakot ”m ērķa griestus”; • izvirzīto politisko mērķu sasniegšana. Jaun ās iezīmes budžeta veidošanas proces ā – uz rezult ātu orientēta budžeta plānošana – dod liel āku patstāvību un motivāciju efektīvāk izmantot piešķirtos līdzekļus izpildvaras zemākajiem līmeņiem, samazinot centralizētās uzraudzības lomu. Tas atvieglo budžeta reformu gaitu un nodrošina liel āku atbildību, bet iespējams tikai tad, ja starp valsts institūcijām visos līmeņos pastāv skaidra pienākumu un atbildības sadale, kā arī savstarpējā cieņa un uzticēšanās. Turpm āk darbā autore analizēs vairāku valstu pieredzi budžeta reformu veikšanā un to atšķirīgās pazīmes katrā valstī, ņemot vērā tajā izveidojušos konstitucionālo un institucionālo kārtību, kas saglabājusi senus vēsturiskus kompromisus. Ārvalstu pieredze budžeta reformu ieviešan ā Jaut ājums ir „k āpēc?”. K āpēc dažas valstis ir iesaist ījušās stihiskaj ā pārveidošanas procesā, kamēr citas ir bijušas daudz piesardzīgākas? K ā var izskaidrot līdzības un atšķirības daž ādās valstīs? Kurš reformu modelis b ūs veiksmīgs kādā konkrētā valstī? Katrai valstij ir sava rakstur īga pieeja budžeta veidošanā. To liel ā mērā nosaka valsts politiskā sistēma, varas sadalījums, kā arī vēstures gaitā izveidojusies institūciju hierarhija (Budžeta reformas, Valsts kanceleja, 2003). 1. att . Budžeta pie ņemšanas sh ēma Francij ā Principal Scheme of Budgeting Reform in France Francijas administratīvā iekārta nav īpaši mainījusies kopš Napoleona laikiem. Patlaban Francij ā ir 96 apgabali, kurus p ārvalda centrālās valdības deleģēti prefekti. T ādā veidā tiek nodrošināta spēcīga centrālās varas ietekme. Francijas administratīvo modeli raksturo neformālu kontaktu ievērojama ietekme uz lēmumu 250 VADĪBAS ZIN ĀTNE pieņemšanas procesu un, tā saucamās, sadzīvošanas politikas nozīme. Francija ir prezidentāla valsts; galven ā atbildīgā institūcija par budžeta veidošanu, izpildi un kontroli ir Budžeta direktor āts Ekonomikas un Finanšu lietu ministrij ā. Ministru kabineta loma ir diezgan formāla, arī parlamentam, balsojot par budžeta likumprojektu, tiek dotas visai ierobežotas ties ības. Prezidents tieši nepiedalās budžeta veidošan ā, bet var dot padomus. Visumā sarež ģīto un centralizēto struktūru līdzsvaro spēcīgas korporatīvās saites administratīvās varas elitē, ar kuru palīdzību ieinteresēto pušu pārstāvji var aktīvi iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā ar legālas interešu lobēšanas palīdzību. Franciju var uzskat īt par piemēru valstij, kas ar neelastīgas budžeta sist ēmas palīdzību spēj veiksmīgi realizēt liela apjoma projektus un veikt reformas. Zviedrija ir konstitucionāla monarhija, kur monarha loma ir ceremoni āla. Parlaments ir vienpalātas, premjerministru ievēl parlaments. Ministrijas ir nelielas, to galvenā funkcija ir politikas veidošana, normatīvo aktu izstrāde, kā arī budžeta un budžeta reformu izstr āde. Kopš 1994. gada Zviedrij ā ir ieviests divpakāpju budžeta apstiprināšanas modelis „no augšas uz apakšu”. Rakstur īga iezīme ir lielais aģentūru skaits, kurām ir liela brīvības pakāpe attiecībā uz tām piešķirto finanšu līdzekļu izlietojumu. Ar aģentūru darbību Zviedrij ā nodarbojas Valsts kontroles dienests. Galven ā iezīme – decentraliz ācija – k ļuvusi par Zviedrijas probl ēmu, jo ir grūtības nodefinēt politikas rezultātus katrai no 27 darbības jomām, kaut gan atbildība ir kolektīva un darbība vērsta uz rezultātu. T āpēc var rasties šaubas, vai valdība īsteno solīto politiku. Zviedrijas administrat īvo sistēmu raksturo valdības kopēja atbildība par rezultātiem. 2. att . Budžeta pie ņemšanas sh ēma Zviedrij ā Principal Scheme of Budgeting Reform in Sweden ASV varas dalīšanas princips, kā arī federālā struktūra, ir unikāls piemērs attīstīto demokrātisko valstu vidū. Politisku lēmumu pieņemšanas procedūras, tai skaitā budžeta veidošanas un budžeta reforma, ir ļoti komplicētas un ilgstošas. ASV politiskās varas dalījums pastāv ne tikai starp prezidentu un Kongresu, bet arī starp Senātu un Pārstāvju palātu. ASV federālajā līmenī ir konstitucionāli noteikts varas sadalījums starp likumdevēju, izpildvaru un tiesu varu, pie kam vēsturiski ir L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 251 izveidojusies kontroles un līdzsvara sistēma, ko nodrošina konstitucionālie meh ānismi un amerikāņu politiskās elites kopējā kultūra. Ministru kabineta loma ASV ir visai niecīga, jo ministrs nav politiski atbildīgs par savu ministriju. Par budžeta izstr ādi atbild Budžeta birojs – izpildvaras strukt ūra, kas tieši pakļauta prezidentam. Prezidentam ir centrālā loma budžeta kontrol ē. Viena no problēmām, kas apgrūtina budžeta reformu sekm īgu ieviešanu, ir aģentūru konti, kas pakārtoti ministrijām, bet darbības rezultāti strukturēti zem kādas konkrētas budžeta programmas. Apl ūkojot ASV vadības reformu ieviešanas vēsturi, var secināt, ka pārmaiņas notikušas nemitīgi, piesardzīgos tempos un vienmēr kritizētas no sabiedrības puses. Tas ir piln īgā pretstatā Jaunz ēlandei, kur reformas bija straujas, radikālas un sabiedrības ietekme uz tām minimāla. 3. att . Budžeta pie ņemšanas sh ēma ASV Principal Scheme of Budgeting Reform in USA Jaunz ēlande ir konstitucionāla monarhija, karalienes intereses tur p ārstāv viņas iecelts Karalienes komisārs, kas juridiski ietilpst parlamenta sastāvā. Vairākuma partijas līderis ir arī premjerministrs, kas sastāda Ministru kabinetu. MK lēmumus ministri īsteno ar ministriju un aģentūru palīdzību. Tr īs galvenās institūcijas, kas koordinē uz rezultātu orientētas valsts pārvaldes izveidi, ir Premjerministra birojs, Valsts pakalpojumu komisija un Finanšu ministrija. 4. att . Budžeta pie ņemšanas sh ēma Jaunz ēlandē Principal Scheme of Budget ing Reform in New Zealand 1984. gadā valdība uzsāka sabiedrības vadības reformu. T ās galvenais virziens bija nodokļu slodzes samazināšana uzņēmumiem, privatizācija un finanšu deregulācija. Iedzīvotāju vidū uzsāktās reformas bija ļoti nepopulāras. 1989. gadā pieņemtais Likums par valsts finansēm uzsāka reformas finanšu vadības sistēmā, ieviešot orientāciju uz rezultātu. Atskaites vairumā gadījumu aprobežoj ās ar norādi, 252 VADĪBAS ZIN ĀTNE ka darbības rezultāts a atbilst politikas rezultātam b . Reformām no 1984.-1990. gadam bija “ piespiedu” raksturs un uzsvars tika likts uz iest ā žu darb ības rezultātu izvērtēšanu, nevis politikas rezultātu sasniegšanu. Izvērtējot Jaunz ēlandes valsts pārvaldes un budžeta reformas, var secin āt, ka tās bija krasas, sāpīgas un tām bija „piespiedu” raksturs. Reformas tika īstenotas, balstoties uz mikroekonomikas teorijām, tāpēc makroekonomiskā līmenī netika sasniegti gaidītie rezultāti. Valsts budžeta reformas Latvij ā LPSR budžeta likums parasti nebija gar āks par 2–3 lappus ēm, ienākumu un izdevumu plānošana notika centralizēti, budžeta veidošanu šaj ā posmā var raksturot kā formālu, necaurspīdīgu un neelastīgu procesu. Pirmajos neatkarības gados pamatā saglabājās iepriekšējā budžeta strukt ūra. 1991. gada budžet ā tika ieviesta ieņēmumu un izdevumu klasifikācija, 1994. gadā pirmo reizi ministrijas tika kodētas un Saeima pieņēma likumu “Par budžetu un finanšu vad ību”, kas ar ikgad ējiem labojumiem ir spēkā vēl šodien. 1995. gadā ieviesa budžeta iedal ījumu pamatbudžet ā un speciālajā budžet ā. 1997. gadā tika ieviesta budžeta veidošana p ēc programmu principa un rezultatīvo rādītāju sistēma, tomēr reforma neatrisināja budžeta veidošanas problēmas, jo programmas tika veidotas atbilstoši institūciju administratīvajam sadalījumam, nevis atbilstoši politikas mērķiem. 5. att. Budžeta pie ņemšanas sh ēma Latvijā Principal Scheme of Budgeting Reform in Latvia 1999. gadā speciālā budžeta īpatsvars sasniedza 55,9% no valsts konsolid ētā kopbudžeta izdevumiem, t ādejādi samazinot valdības spēju īstenot tās politiku. Sākot ar 2000. gadu, speciālo budžetu īpatsvars ir samazinājies, un šajā gadā pirmo reizi tiek definētas vidēja termiņa budžeta priorit ātes un tiek nodrošināts papildus finansējums. Latvijā budžeta reformas tiek ieviestas da ļēji, bieži vien form āli veicot pasākumus, kas citās valstīs ir devuši sekmīgus rezultātus. Galvenais tr ūkums, pēc autores domām, it kopīgu prioritāro mērķu trūkums, pārkārtojumi tiek veikti nesaskaņoti, netiek izvirzīti mērķi un sasniedzamie rezultāti, netiek izstrādātas budžeta reformu seku anal īzes metodes. Esoš ā analīze aprobežojas ar ietekmes uz makroekonomiku un budžeta ie ņēmumiem iztirzāšanu, sociālās sekas un ietekme uz vidi netiek iekļauta analīzē. Katras nodokļu grupas administratori prognozē ieņēmumu palielinājumu vai samazinājumu tikai savā grupā, bez kopīgas metodikas un kopsakarību redzējuma. L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 253 Līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā budžeta reforma ir ilgstošs process, t āpēc svarīgi definēt galvenās problēmas budžeta reformu īstenošanā : • valdības līmenī nav pilnvērtīgu diskusiju; • politikas plānošana notiek atrauti no budžeta pl ānošanas; • neskaidra lēmumu pieņemšanas procedūra; • finansējuma trūkums jau apstiprinātām programmām; • nepilnības budžeta izdevumu pl ānošanas procesā ; • uzsvars uz ieguldījumiem nevis uz rezultātu. Katrā valstī, neatkarīgi no institūciju varas pakāpes finanšu vadības procesā, ir iesaistītas vairākas valsts institūcijas un tāpēc, veicot valdības prioritāšu maiņu un tai sekojošu budžeta reformu, j ārēķinās ar daž ādiem politiskiem spēkiem, kas var aktīvi ietekmēt šo procesu. Iepriekš autore analizēja valsts politiskās un pārvaldes sistēmas mijattiecības, tomēr darbojas arī citi spēki, kas aktīvi ietekmē valsts pārvaldes reformu, šajā gadījumā – budžeta reformu norisi. Att ēlā redzams shematisks šo sp ēku mijattiecību modelis. 6. att . Budžeta reformu veikšan ā iesaistīto institūciju sadarbības modelis Interaction of Institutions Implementing Budget Reforms [adapt ēts pēc Polits K., Bukerts G., 2000] 6. att ēlā redzamas trīs „augst ās grupas”, run ājot grupas/t īkla kultūras teorijas terminoloģijā. Š īs trīs sistēmas atšķiras viena no otras ar daž ādām normām, likumiem un kultūras aspektiem. Protams, šis modelis ir pārāk vienkāršs – re āli politiķi ir iesaistīti pārvaldes sistēmās, un dažiem augst ākiem ierēdņiem var būt ļoti „politiska” loma. Tirgus ekonomika var b ūt vienota ar politisko varu ciešām saitēm. Tom ēr, izmantojot šo modeli, var izpētīt atšķirīgu sistēmu alternatīvās attiecības sabiedrībā, kur katras attiecības raksturo motivācijas, iniciatīvu un sodu kopumi. Latvijas situācijā ekonomiskā vai tirgus ekonomikas vara praktiski saplūdusi ar politisko varu un daļēji ar izpildvaru. Tas nosaka l ēmumu pieņemšanas procesa norisi un rezultātu, kas ne vienmēr tiek kontrolēts, un ne vienmēr atbilst vadošo politisko spēku politiskajām prioritātēm. 254 VADĪBAS ZIN ĀTNE Lēmumu pieņemšanas procesa norise un darba izpildes rezultāti ir tie, kurus vadītāji var kontrolēt, savukārt iznākumu (outcome ), kuru vadītāji cenšas sasniegt, ietekmē faktori, kas atrodas ārpus to kontroles ( Auditor General of Canada , 1997). T āpēc jāņem vērā, ka, veicot valsts pārvaldes/budžeta reformas, pieaugošais auto- nomijas līmenis (un tā nestie labumi) bieži vien tiek ieg ūts uz politikas vai programmas koordinācijas zuduma rēķina. Decentralizācija sarež ģī koordināciju. Tad reformu veicējiem jāapzinās, ka maksa par ekonomisko efektivitāti tiek panākta ar atskaitīšanās iespēju mazināšanos. Ja izv ēlamies kā galveno mērķi sasniegt augstu funkcionālo efektivitāti, tā var tikt sasniegta, samazinot ekonomisko efektivitāti. Funkcion ālā efekti- vitāte ir iecerēto rezultātu nodrošināšana jeb iespēja atskaitīties par rezultātu, turpretim ekonomiskā efektivitāte ir resursu/ darba izpildes rezult ātu attiecības optimizēšana. Daudzu valstu pieredze norāda uz diviem atšķirīgiem sarež ģījumiem: 1. Kad vadītājiem tiek prasīts koncentrēties uz konkrētiem darba izpildes rezultātiem, no redzesloka pazūd iznākums, vairāk akcentējot ekonomisko nevis funkcionālo efektivitāti. 2. Kad vadītājam tiek prasīts koncentrēties uz iznākumu un funkcionālo efektivitāti, daž ādu iemeslu dēļ no viņa grūti prasīt atbildību un atskaitīšanos. Mērāmi iznākumi var parādīties tikai pēc vairākiem gadiem, tāpēc iznākuma attiecinājums uz konkrētu organizāciju vai struktūrvienību bieži vien ir apšaub āms ( East, 1997). Š īs pārmaiņas un tieksme uz decentralizāciju, kā atzīmē Raits (1997. g.), attiecībā uz pakalpojumiem, kuri tiek racionalizēti, process, kas attiecas uz atbildības noskaidrošanu un tās nodošanu vadītājiem, atņemot to valsts pārvaldes profesionāļiem, rezultātā var radīt leģitimitātes zudumu un tiesu procesu, kā arī strīdu skaita palielināšanos. Paskatīsimies uz decentralizēto viena pakalpojuma nodrošināšanas aģentūru izveidi – popul āru reformu daudzās valstīs (Jaunz ēlandē, Kanādā, Lielbritānijā, Nīderlandā). Š īs jaunās organizācijas tika izveidotas, lai samazinātu birokrātiju, paaugstinātu darba raž ību un atsaucību klientu vajadzībām. Pēc pāris gadiem parādījās „ ēnas puses”. Proti, koordin ācijas zaudēšana, pārmērīga koncentrēšanās uz gala produktu (mērķa rādītājiem) nevis vispārējo (funkcionālo) efektivitāti. Vājinās atskaitīšanās ministriem un/vai parlamentam. Uz ņēmējdarbības gara ieviešana civildienestā rada konkurenci starp ierēdņiem lielāka atalgojuma dēļ, un te vairs nav vietas ētikai, zūd savstarpējā uzticēšanās ( Chapman , 1998; Kernaghan , 1997). Īstenojot budžeta reformas, noteikti j āpazinās kādu rezultātu cerēts sasniegt, kā to kontrolēs, kāda ietekme būs procesā iesaistītajām institūcijām un ārējiem spēkiem. Kopumā vērtējot valsts pārvaldes un publisko finanšu vadības reformas daž ādās valstīs, var secināt, ka valstu veiksmes lielā mērā atkarīgas no ģeogrāfiskā stāvokļa, ekonomiskās situācijas, kā arī vēsturiski izveidojušās politiskās sistēmas. Francija ir piemērs tam, kā ar ļoti neelastīgu budžeta sist ēmu var panākt vērā ņemamus rezultātus. Ne vienmēr nepieciešamas tik radikālas un sabiedrībā nepopulāras reformas kā Jaunz ēlandē. Gr ūti viennozīmīgi pateikt, vai, piemēram, ASV nebeidzamās debates jebkuras reformas laikā ir bremzējošs faktors, un cik veiksmīga būtu strauja “reforma no augšas” jebkur ā citā valstī, izņemot Jaunz ēlandi. Nav iespējams tieši pārņemt citu valstu pieredzi budžeta reformu īstenošanā, tomēr Latvija pēdējos gados to mēģina darīt. Ar šo darbu autore mēģina vērst uzmanību uz katras valsts atšķirīgajām iezīmēm un to, ka daž ādās valsts iekārtās ar daž ādu varas sadalījumu, centralizācijas pakāpi un politisko kultūru var sasniegt teicamus rezultātus, ja tiek ņemts vērā institūciju mijattiecību modelis un ārējo spēku ietekme, īpaši sabiedrības iesaiste vai līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā un tirgus ekonomikas ietekme. L. Ābele. Budžeta veidošana k ā valsts pārvaldes reformu problēma 255 LITERAT ŪRA 1. Andersons M. No nodoma l īdz darb ī bai, ilgtsp ē j ī gas att ī st ī bas ī stenošana . Vrijes universitāte: 2001, 54. lpp. 2. Ābele L. Za ļā s budžeta reformas seku anal īze Latvij ā / Maģistra darbs, Latvijas Universitāte: 2003, 112. lpp. 3. Bilance. Nodok ļu sist ēmas preciz ē šana turpin āsies . Intervija ar Finansu ministrijas Nodokļu politikas departamenta direktori Guntu Kauli ņu. 2000. g. jūlijs, 26. lpp. 4. Budžeta reformas, Vals ts budžeta veidošanas att ī st ī bas tendences Latvij ā un pasaul ē. Valsts kanceleja, Politikas koordinācijas departaments: 2003, 79. lpp. 5. Capros P., Sedee C., Jantzen J. RIVM report 481505021. Technical Background Report on Socio – Economic Trends, Macro – Ec onomic Impacts and Cost Interface . 2001, p. 60. 6. Hood C. A Public Management for all Seasons / Public Administration, 69:1, 1991. 7. Internationale OECD – / – BMU – Konf erenc zur Okologischen Finanzreform, Bundesumweltminister Jurgen Trittin, Berlin, 27. Juni 2002. 8. Kassalis E. Makroekonomika. Latvijas Universitāte: 1995, 144. lpp. 9. Kavale L. Nodok ļ u politika . – Ogre: 1998, 49. lpp. 10. Kodoliņa I. Nodok ļi Latvij ā 2000 . Tur ība. 2000, 62. lpp. 11. Latvijas ilgtsp ē j īgas att ī st ī bas pamatnost ādnes . – R īga: 2002, 31. lpp. 12. Levets R. Vides politikas ī stenošanas ekonomisk ās metodes un l īdzek ļi. – Freiburga, Rīga: 1997, 40. lpp. 13. Lībermanis G. Budžets k ā fisk ālās politikas ierocis . NRA. Rīga: 2000.13.11., 6. lpp. 14. Lībermanis G. Fisk ālā politika un nodok ļ u sist ēma. NRA. Rīga: 2000.04.12., 6. lpp. 15. Likums “Par budžetu un finansu vad ību”. LR. 1994. gada 24. marts 16. Lukašina O. Nodok ļ u sist ēma un t ās nianses. – Rīga: Merk ūrijs LAT: 1999, 108. lpp. 17. O ECD, SIGMA, Sigmas dokuments Nr. 31. 18. Polits K., Bukerts G. Sabiedr ī bas vad ī bas reforma. Sal īdzinoš ā analī ze. SIA “Talsu tipogrāfija”, 2002, 350. lpp. 19. Ridens L. Ilgtsp ē j ī gas att ī st ī bas pamati. Baltijas universitāte, 2001, 53. lpp. 20. Schlegelmilch K. Green budget reform in Europe . Springer, 1999, p. 444. 21. Sorlins S. Ce ļ š uz ilgtsp ē j u . Baltijas universitāte, 2001, 54. lpp. 22. Sourcebook on Economic instruments for environmental policy . Ministry of environment Czech Republic, 2000, p. 353. 23. Study on the Economic and Environmental Imp lications of the use of Environmental Taxes and charges in the European Union and its Member States . University of Gotheborg , 2001, April, p. 55. 24. Vanags E., Vilka I. Valsts p ārvaldes un pašvald ī bu organiz ācija . Lekciju konspekti. – Rīga: 1999, 191. lpp. Budgeting as a Problem of Government Reforms Summar y Author to make an effort to define such terms as management, administration and governance. Comparative analysis of public administration, special budget reforms have been done. Performance evaluation should be done distinguishing organizational, financial, and personnel’s dimensions. Success and failures of reforms in France, Sweden, USA, New- Zeeland deserved special attention. Transplantation of foreign experience, neglecting local contexts, opportunities and limitations could not lead to success. Conclusions have been drawn to assess different impacts for possible options of budget reform. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 256.–266. lpp. Rekl āmas uzskaites att īstība un problēmas Latvij ā Development and Problems of Advertising Accounting in Latvia Anda Batraga Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: andabat@one.lv Zin ātniskā raksta mērķis ir izvērtēt reklāmas uzskaites veidošanos Latvijā, nodalot galvenās problēmas uzskaitāmo datu atspoguļojumā un pielietošanā zinātnisko pētījumu nolūkā. Šaj ā sakarā tiek atsevišķi apskatīts reklāmas uzskaites veidošanās pirmsākumu periods un to rosinošie apstākļi. Tiek noteikti rekl āmas pētījumu virzieni Latvijā, mērķis un kopīgais pētījumu uzdevums. T āpat tiek izdalīti izmantojamie vienotie reklāmas pētāmie rādītāji, kas nepieciešami uzņēmumu reklāmas stratēģiju veidošanas procesā. Nosakot reklāmas tirgus pētījumu mērķus un virzienus, autors apkopo pētījumu izlases situāciju no 1996. gada l īdz 2002. gadam, secinot par stabilitātes tendences lomu pētījumu struktūrā. Izvērtējot reklāmas datu uzskaites klasifikācijas reālo ainu visā līdz šim laikam iespējamajā pētījumu periodā, kā arī piemēroto izmaksu uzskaiti, autors secina par priekšrocībām un problēmām reklāmas datu uzskaitē un izmantošanā. Autors kā galvenās priekšrocības prognožu un izp ētes jomā uzņēmējdarbībā uzsver standartizētas datu uzskaites izmantošanas nodrošinošās sekas. Kā trūkumus autors uzsver datu klasifikācijas problēmas pētāmajā laika periodā, kā arī datu izmantošanas un salīdzināšanas problēmas pētnieciskajā darbā. Atslēgvārdi: reklāma, pētījumi, uzskaite, rādītāji, izmaksas, reklāmas tirgus. Key words: advertising, research, accounting, costs, advertising market. Ievads Uzņēmējdarbības vide veicina nozaru statistisku pētīšanu. Datu uzskaites pētījumi sniedz pārskatāmu priekšstatu par konkrētas uzņēmējdarbības sfēras un nozares attīstību. Reklāma ir viena no nozarēm, kuras attīstību, līdzīgi, kā jebkuru citu, raksturo noteikts datu kopums, kas savā atspoguļojumā saglabā reklāmai raksturīgu uzskaites specifiku. Atšķirībā no citām nozarēm, reklāmas nozarē reklāmas datu uzskaitei ir ļoti nesena vēsture, un tās aizsākumi meklējami tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Pirms tam reklāmas pētījumi netika veikti, jo Padomju periodā nebija priekšnosacījumu šādai darbībai. Tas skaidrojams ar rekl āmas būtību, kuras patiesā izpausme saistāma tikai ar brīva tirgus funkcionēšanas iespējām. Latvijas valsts neatkarības atgūšana un pāreja uz tirgus ekonomiku izsauca strauju reklāmas nozares attīstību. A. Batraga. Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā 257 Un katram reklāmas nozares dalībniekam ir noteikts devums reklāmas jomā. Šaj ā situācijā var runāt par noteiktām attiecībām, var analizēt to attīstību – veidojas noteikts reklāmas tirgus. Līdz ar to ir aktuāla šī reklāmas tirgus rādītāju pētīšana. T ādēļ autora pētījumā tika izvirzīts mērķis izvērtēt reklāmas uzskaites datu un to pētīšanas attīstību Latvijā, ka arī izvirzīt praktiskus secinājumus par priekšrocībām un problēmām datu pētījumos un uzskaitē. Datu uzskaite un pētīšana ir aktuāla šodienas tirgus situācijā. Šo aktualit āti nosaka, pirmkārt, datu izpētes rezultātu nepieciešamība praktiskajā uzņēmējdarbībā uzņēmumu stratēģiju plānošanai, otrkārt, tas ir aktuāli sabiedrības interešu nodrošināšanai un zinātnisku pētījumu veikšanai, kas apstiprinātu sabiedrības interešu nodrošināšanu. T āpēc turpmākā izklāstā autors sniedz reklāmas pētīšanas attīstības atspoguļojumu, secinot par priekšrocībām un trūkumiem datu uzskaitē un izmantošanā. Rekl āmas uzskaites p ētī jumu b ūtība Analizējot zinātnisko literatūru, kurā tiek apskatīta daž āda reklāmas pētījumu prakse, ir redzams, ka reklāmas izpētes jomā datu pareizai atspoguļošanai vienlīdz svarīgi ir gan kvalitatīvie, gan kvantitatīvie pētījumi. Kvalitatīvie pētījumi ir vienīgais veids, ar kuru palīdzību iespējams konstatēt patiesos patērētāju uzvedības iemeslus. Savukārt kvantitatīvie pētījumi ir kvalitatīvo pētījumu papildinājums. Tie nodrošina papildus inform āciju, kas nepieciešama reklāmas darbības realizēšanai uzņēmumos. Tom ēr kvantitatīvie pētījumi nekādā veidā nevar aizstāt kvalitatīvos pētījumus, kuru rezultāti nepieciešami uzņēmumu darbības un sabiedrības interešu sabalansēšanas nolūkā, kas saistīti ar reklāmu un tās attīstību [4, 544 ; 550 ]. Kvalitatīvo pētījumu rezultātā mēs iegūstam rādītāju kopu, kas atspoguļo pētāmo cilvēku skaitu, viņu uzskatus, attieksmi un vajadzības. Š ādu rādītāju iegūšanas rezultātā ir iespējams izvērtēt viedokļu daž ādību, kā arī izprast cilvēku rīcības modeļus [3, 63 4 ]. Kvalitatīvo metožu izmantošana p ētījumos tiek piemērota, iegūstot informāciju, kas atspoguļo: • piemērotāko reklāmas ideju vai produkta konceptu; • pirkšanas lēmumu pieņemšanas procesu; • vēlmes un vajadzības, kas saistītas ar konkrētu produktu vai pakalpojumu; • patērētāju emocionālo attieksmi, to uzskatus un uzvedību; • preču marku pozīcijas, noskaidrojot tās stiprās un vājās puses, kā arī tirgus iespējas; • informāciju, kas papildina vai skaidro kvalitatīvos datus [8]. Savukārt kvantitatīvo metožu izmantošanas rezult ātā mēs varam iegūt rādītāju kopu, kas atspoguļo liela cilvēku skaita aptauju rezultātus, kas tālāk ļauj noskaidrot, kādas parādības vai procesu izplatību iedzīvotāju mērķa grupas kopumā [3, 63 4 ]. Kvantitatīvo metožu izmantošana p ētījumos tiek piemērota, iegūstot infor- māciju, kas atspoguļo: • skaitlisku informāciju par produkta, pakalpojuma, viedokļa procesu, parādību izplatību sabiedrībā kopumā vai konkrētā mērķa grupā ; 258 VADĪBAS ZIN ĀTNE • datus, kas raksturo ar kvalitatīvo metožu pal īdzību konstatēto parādību izplatību sabiedrībā vai mērķa grupā [9]. Kā jebkuri citi rādītāji, kvalitatīvie un kvantitatīvie pētījumu rādītāji palīdz uzņēmumu vadībai izstrādāt reklāmas komunikāciju plānus [4, 546 ]. Veiksm īga reklāmas komunikāciju plānu sastādīšana un realizēšana nodrošina, pirmkārt, uzņēmumu komunikatīvo interešu īstenošanu, otrkārt, veiksmīgas atgriezeniskās saites veidošanos. Tas, autorapr āt, ir pietiekams arguments, kas atklāj reklāmas uzskaites nepieciešamību. Latvijā reklāmas pētījumu un to rezultatīvo datu kontekstā jāuzsver reklāmas efektivitātes pētījumi, tirgvedības pētījumi, preču marku pētījumi, auditoriju un mēdiju pētījumi u. c. Vieni no būtiskākajiem ir nacionālie auditoriju pētījumi, kas uzsākti 1992./93. gad ā un reklāmas tirgus pētījumi, kas ietver mēdiju pētījumus un uzsākti 1994. gadā. Nacionālo auditoriju pētījumu mērķis ir nodrošināt standartizētu un stabilu atskaites sistēmu valsts mēdiju tirgū. Vienota atskaites sistēma nepieciešama, lai to varētu izmantot masu mēdiji, reklāmdevēji, reklāmas vai citas aģentūras, kā arī pārējie tirgus dalībnieki, kuriem šie pētījumi ir nepieciešami. Auditoriju pētījumi tiek izmantoti plašā profilā. To galvenie izmantošanas mērķi saistīti ar: • daž ādu masu mēdiju struktūras analīzi; • reklāmas kampaņu plānošanu tajās situācijās, kad šīs kampaņas tiek orientētas uz noteiktām mērķa grupām; • sasniegtās auditorijas pētīšanu un mērīšanu pēc realizētām reklāmu kampaņām; • noteiktu norēķinu veikšanu esošajā reklāmas tirgū ; • mērķauditoriju esošo un topošo ieradumu noteikšanu masu mēdiju izvēlē, kā arī kopējo tendenču pētīšanu šajā jomā. Saskaņā ar standartizētas reklāmas uzskaites metodikas izmantošanu Latvijā, kas nodrošina datu salīdzināšanas iespēju un objektivitāti, jāatzīmē, ka visu šo principu ievērošana un pielietošana ir ļoti pozitīvi vērtējama. Tas dod iesp ēju rast sakarības attiecīgajā darbības laukā ne tikai mūsu valstī, bet arī salīdzināt ar citu valstu pētījumiem. Līdztekus minētajiem auditoriju pētījumiem, būtiska loma ir reklāmas tirgus izpētei, kas atsedz reklāmas attīstības faktiskos rādītājus. Kaut arī Latvijā pirmās iestrādes reklāmas tirgus izpētē sāktas 1994. gadā, tomēr reāli šī tirgus izpēte uzsākta tikai 1996. gad ā, kad pirmo reizi tika apkopoti tirgus izpētes rezultāti. Latvijā, tāpat kā citās Baltijas valstīs, reklāmas pētījumus veic pētījumu aģentūra Baltic Media Facts , kas ir starptautiskā koncerna Gallup – Media Group dalībnieks. Šobr īd tas ir ietekmīgākais, kā arī vadošais šāda veida uzņēmums Latvijā. Kopš 1996. gada BMF veido Reklāmas Gada gr āmatu, kurā ir ietverta svarīgākā informācija par Latvijas reklāmas tirgu. T ātad tiek apkopota informācija par masu informācijas mēdijiem daž ādos aspektos. Reklāmas tirgus izpētē mēdiji tiek analizēti vairākās stadijās. Sākotnēji analīze tiek veikta mēdiju stratēģiju ietvaros, kas kalpo kā pamats pareizai sludinājumu izvietošanai pareizā mēdijā un laikā. Š ī pirmā posma pētījumu veicējs ir pilna A. Batraga. Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā 259 servisa mēdiju aģentūra Baltic Media Services , kas darbojas kā Latvijā, tā arī visā Baltijā. Baltijas valstu mēdiju aģentūru partneris ir Eiropas m ēdiju aģentūra Carat . Bet Baltic Media Services ir neatkarīgas aģentūras, kas nodrošina ar mēdiju servisu Carat klientus Baltijas tirgū. To galvenais kop īgais uzdevums ir radīt pilnīgi neatkarīgu produktu – a ģentūras paketi. Tas noz īmē : • nodrošināt tādu klientu servisa līmeni, kas atbilstu Carat kvalitātes standartiem; • nodrošināt augsta līmeņa mēdiju stratēģisko un taktisko plānošanu, izmantojot jaunākos programmu nodrošinājumus un metodes; • nodrošināt atklātu sadarbību Baltijas un Carat tīkla ietvaros; • nodrošināt klientus ar konkurētspējīgām cenām mēdijos; • saņemt noteiktu atalgojumu par pakalpojumiem; • būt par klienta biznesa partneri. Baltic Media Services darbības priekšrocības Baltijā ir: • viens klienta administrators un koordinators; • projektu vadības un realizācijas pamatprincipu vienotība; • mēdiju stratēģijas un vadlīnijas visam reģionam; • reģionāla informācijas sistēma; • vienādas stratēģijas un taktiskās plānošanas metodes; • pieredzes izmantošana praksē; • spēcīgi nacionālie uzņēmumi var realizēt stratēģiju katrs savā teritorijā ; • reģionāla (Baltijas) un lokāla sadarbība ar mēdijiem. Nākamais posms reklāmas pētījumos ir mēdiju analīze pēc reklāmu realizēšanas tajos. T ātad šo pētījumu galvenais reklāmas tirgus dalībnieks ir Baltic Media Facts (BMF). BMF piedāvā un veic visplašāko pētījumu klāstu. BMF savāktos datus izmanto visas lielākās reklāmas aģentūras, masu mēdiji un citi, kuru darbība saistās ar reklāmu vai mēdijiem. Galvenie BMF pētījumu mērķi reklāmu reģistram ir: 1) apzināt reklāmas tirgus situāciju Latvijā ; 2) sniegt regulāru informāciju starptautiskajām organizācijām, (piem., International Advertising Association ) un katalogiem (piem., Baltic Media Book ); 3) sniegt konkrētu tirgus segmentu un reklāmdevēju aktivitātes novērtējumu reklāmdevējiem, mēdijiem un reklāmas aģentūrām. Reklāmas izplatībā galveno lomu spēlē reklāmas mēdiji, kas ir komunikāciju kanāli, ar kuru palīdzību tiek noraidīts reklāmas paziņojums. Latvijā mēdiju jomā uzskaite tiek veikta sekojošās grupās: • prese, t. sk. avīzes (dienas, biznesa, nedēļas, reklāmas) un žurn āli; • televīzija; • radio; • katalogi; • vides reklāma; • internets. 260 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Šo grupu p ētījums tiek apkopots jau kopš 1996. gada, t āpēc to salīdzinošie rezultāti liecina par reklāmas tirgus attīstības tendencēm [7]. Pētījuma veikšanai BMF izmanto izlases metodi. Laika posmā no 1996. gada, kad tika veidots pirmais pētījums reklāmas jomā, līdz 2003. gadam mainījusies gan mēdiju izlases struktūra, gan skaits. Tas saist īts ar mēdiju attīstību un reklāmas apjomu tajos. Pētījumu izlases izmaiņas laika periodā no 1996. – 2003. gadam, skat. 1. tab. 1. tabula Pētījumu izlases skaita izmai ņas laika periodā no 1996.-2 003 . gadam The Changes in the Research Selection Size 1996 – 2003 [6] Izlase Gads Avīzes Žurn āli TV Radio Vides reklāmas aģentūras 1996 16 11 12 3 " 1997 13 11 6 " " 1998 18 12 4 9 3 1999 21 12 5 12 4 2000 23 23 5 7 4 2001 24 26 6 6 4 2002 26 28 6 6 4 2003 23 33 6 8 5 Kā redzam 1. tabulā, pētījumu izlase mēdiju griezumā ir stabilizējusies pēdējo gadu laikā, kas proporcionālāk ļauj salīdzināt mēdiju rezultātus pa gadiem. Kopš 2000. gada izveidota jauna pētījumu grupa – interneta p ētījumi. J āuzsver, ka interneta pētījumu rādītāji netiek ietverti augstāk aplūkotajā izlasē, līdz ar to nepastāv rezultātu salīdzināšanas iespēja. Interneta pētījumu galvenie rezultāti ir interneta un datoru lietotāju skaits, kā arī mēdija auditorija. Rekl āmas uzskaites r ādītāji Saskaņā ar aplūkoto veikto pētījumu būtību, nepieciešams noteikt to rādītāju kopu, kas tiek aprēķināta un ir nepieciešama reklāmas veidotājiem/uz ņēmumiem, izstrādājot reklāmas stratēģijas. Kā atzīmēja autors, Baltic Media Services nodrošina klientus ar mēdiju servisu. Līdz ar to Baltic Media Services savā darbībā izmanto vienotus rādītājus. Šie r ādītāji ir: • Reitings – parāda, cik procentu no dotās populācijas “pat ērē ” – skat ās, klausās, lasa, redz doto mēdiju dotajā laikā. Tas ir m ēdija ietekmēto indivīdu izteikts lielums. Viens reitinga punkts atbilst vienam procentam no dotās iedzīvotāju grupas. Visvairāk šo rādītāju izmanto raidošo, elektronisko masu mēdiju analizēšanā un novērtēšanā, tomēr tas var tikt pielietots jebkura mēdiju veida ieguvuma izvērtēšanā. Reitingam ir liela nozīme mēdiju plānošanā un pirkšanā. Ar reitinga palīdzību var novērtēt mēdijus, cik tie ir veiksmīgi, kāds ir to potenciāls, stabilitāte, daž ādas programmu kombinācijas, kas nepieciešamas mērķu sasniegšanai. A. Batraga. Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā 261 • Auditorijas sadal ījums/da ļa – parāda potenciālo auditorijas daļu, kas pievērsusies kādai noteiktai TV vai radio stacijai vai programmai. Mēdijiem un mēdiju speciālistiem liela vai augoša šī daļa norāda ne tikai relatīvo kāda mēdija pārsvaru pār konkurentiem, bet arī patērētāju lojalitāti, kā arī apliecina biznesa stabilitāti. • Reitingu kopums – GRP ( Gros Rating Points ) ir visu iegūto reitingu summa mēdijos, kas plānota vai iegūta vienas kampaņas, nedēļas vai mēneša laikā. GRP apz īmē visu iegūstamo mēdiju plāna auditoriju, neņemot vērā auditorijas atkārtošanos. Pastāvot daž ādiem nosacījumiem tirgū, GRP var p ārtapt par TRP ( Target Rating Points ) reitingu kopumu. TRP var noteikt k ādas noteiktas mērķa grupas ietvaros. Š ī rādītāja ietvaros vēl tiek rēķināta tā saucamā rekl āmas ietekme (impression ), kas ir reklāmas iedarbībai pakļauto indivīdu kopums un būtībā ir identisks rādītājs gan GRP, gan TRP, iz ņemot to, ka TPR par āda indivīdu skaitlisku daudzumu, nevis potenciālu lielumu, ko sasniegusi reklāma. • auditorijas sasniedzam ība (reach) – ir daž ādu cilvēku, indivīdu skaits, uz kuriem iedarbojusies reklāma kādā noteiktā laika posmā. T ā ir mērķa grupas daļa, ko izsaka procentos (%) un kuru rekl āma sasniegusi vismaz vienu reizi. • frekvence ( Frequency ) – ir vid ējais reižu skaits, kas par āda, cik reizes indivīdi vai mērķi ir sasniegti kāda plāna gada ietvaros. • indeksi: 1. Produkta/brenda att īstības indekss (BDI ) – par āda produkta/brenda tirdzniecības potenciālu kādā noteiktā tirgus segmentā. 2. Kategorijas attīstības indekss ( CDI ) – par āda kategorijas attiecību pret populāciju. 3. Cena par tūkstoti – parāda, cik maksā viens auditorijas tūkstotis, kas sasniegts mēdijā kāda plāna ietvaros. 4. Cena par vienu reitinga punktu. Uzskaitītie rādītāji raksturojami kā efektivitātes atspoguļotāji reklāmu realizēšanas rezultātam. Reklāmas tirgus izpētē būtiska rādītāju kopa ir mēdiju analīzes rādītāji. Mēdiju analīzē tiek noteikti: • reklāmas tirgus sadalījums mēdiju grupās ( share of media expenditure ); • reklāmas tirgus dinamika mēdiju grupās (dynamic of advertising market in media groups ); • reklāmas tirgus dinamika preses mēdiju grupās (dynamics of advertising market in press groups ); • reklāmas apjoma sadalījums starp mēdijiem – prese/TV ( share of advertising – press/TV ); • reklāmas apjoms konkrētos mēdijos – av īzes (amount of advertisements in media newspapers ); • reklāmas apjoms konkrētos mēdijos – žurn āli (amount of advertisements in media magazines ); • reklāmas apjoms mēnesī konkrētos mēdijos – TV ( amount of advertisements in media – TV ); 262 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE • reklāmas tirgus dinamika televīzijas kanālos (dynamic of advertisement in television channels ); • reklāmas gadījumu skaits televīzijas kanālos (number of advertisements on TV chanels ); • reklāmas gadījumu skaita dinamika TV kan ālos (dynamic of advertisement count on TV channels ); • mēdiju piesātinājums ar reklāmu (media satiety with advertisements ) [5]. Mēdiju pētījumiem saistoši ir reklāmas tirgus apjomu pētījumi. Šaj ā jomā pētījums ietver sekojošu rādītāju izpēti: • reklāmas tirgus dinamika (dynamic of advertising market ); • kopējais reklāmas apjoms 5 lielākajās nozarēs (total amount of biggest spheres per year ); • kopējais reklāmas apjoms nozarēs (total amount of advertisements by spheres ); • nozaru sarindojums pēc reklāmas apjoma mēdijos (1. – 40. vieta) (arrangement of spheres by the amount of advertising in media ); • kopējais reklāmas apjoms nozarēs – prese ( amount of advertisements by spheres – press ); • reklāmas tirgus dinamika – nozar ēs (dynamic of advertising market – spheres ); • reklāmdevēju TOP 40 ( TOP 40 of advertisers ); • lielākie reklāmdevēji (kopā, prese, avīzes, žurn āli, TV), ( largest advertisers – total, press, newspapers, magazines) ; • T OP 40 – brendi ( TOP 40 of brands ); • lielākie produktu brendi – kop ā, prese, avīzes, žurn āli, TV ( largest brand names – total, press, newspapers, magazines, TV ). Kā redzam, veikto pētījumu rezultātā tiek iegūta būtiska rādītāju kopa, kas nepieciešama uzņēmējdarbības interešu nodrošināšanai, to reklāmas stratēģiju realizēšanas procesā [2, 81 ]. Taj ā pašā laikā jāuzsver, ka rezultāti atspoguļo pašreizējo interešu nodrošināšanu. Lai izprastu iespējamās problēmas, kas saistītas ar ilglaicīgu mērķu realizēšanu, nepieciešams noskaidrot reklāmas tirgus pētāmo rādītāju atspoguļošanas priekšrocības, kā arī noteikt būtiskākos trūkumus. Rekl āmas uzskaites nov ērtējums Reklāmas uzskaite masu informācijas mēdijiem ir atšķirīga. Presē un televīzijā izmantotā reģistrēšanas metode ir monitorēšana, bet radio, vides reklāmas, katalogu reklāmas apjoma informācija tiek saņemta no pašiem mēdijiem. Āra, katalogu un radio reklāmu gadījumos ne vienmēr fiksētie dati sakrīt ar reālo situāciju, kas skaidrojams ar datu iesniegšanas kārtību. No 1996. – 2001. gadam reklāmas tirgus apjomus uzskaita 40 nozaru griezumā. Katra no noteiktajām nozarēm atbilst konkrēta klasifikatora šifram, kura ietvaros tiek noteiktas apakšgrupas ar atbilstošiem apakškodiem. Nozaru apakšstruktūras pozīcijas savstarpēji ir skaitliski atšķirīgas. Šis klasifikators nozaru strukt ūru atspoguļo daž ādu veidu pozīciju griezumā, kas vairāk pietuvinātas precei, nevis nozares veidojošajām pozīcijām. T āpēc būtiski norādīt, ka uzskaite veidojas atšķirīgā griezumā, kas ne vienmēr atspoguļo reālo stāvokli. Ja reklam ēto preču vai A. Batraga. Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā 263 pakalpojumu klāsts atbilst vairāk kā vienas nozares pazīmēm, to klasificē kā “daž ādu produkciju”. Reklāmdevējs (paziņotājs un finansētājs) parasti ir nozare, bet gadījumos, kad nav iespējams to identificēt, tas tiek aizvietots ar N/N (reklāmdevējs nav zināms) vai arī ar reklamētā produkta nosaukumu (brendu). Ja rekl āmas tirgū parādās vairāki viena ražot āja produkti, kuriem nav uzrādīts reklāmdevējs, tiek izveidota apvienota grupa un par reklāmdevēju uzskata ražot ājfirmu. Ar 2001. gadu būtiski mainījusies reklāmas apjomu uzskaites situācija. Saskaņā ar vienošanos Baltijas valstu starpā, veiktas izmaiņas reklāmas nozaru uzskaites klasifikatorā. Līdz ar to visu nozaru uzskaitījums turpmāk būs vienots, radot vienotu datu bāzi visās Baltijas valstīs. Nozaru apakšstruktūra visās Baltijas valstīs ir līdzīga, tāpēc datus iespējams pretstatīt, kā arī analīzes rezultātā izdarīt secinājumus par reklāmas atšķirībām konkrētās nozarēs daž ādās valstīs. Kopš 2001. gada vienotā reklāmas nozaru uzskaitījumā izveidotas vairs tikai 22 nozares ar tām atbilstošu apakšstruktūru. Jaunais klasifikators paredz, ka uzskaitījums tiek veikts vairākos līmeņos, no kuriem galvenie līmeņi ir: produkta veids; produkta apakšveids un produkta grupa. Produkta veids atspoguļo piesaisti nozares nosaukumam, piemēram, pārtikas produkti, kosmētika utt. Nākamajā apakšgrupā tiek konkretizēts produktu grupas apakšveids. Apakšveidi tiek uzskaitīti pētījuma procesa sākumposmā un vēlāk iekļaujas nozaru kopējā apjomā. Rezultātā apakšveidi kā atsevišķa pozīcija pētījuma apkopojumā neparādās. Piemēram, pārtikas nozares apakšgrupā tiek iekļauti 10 produktu apakšveidi (piem., graudaugu barība, gaļa, zivis utt.). Katrs no minētajiem apakšveidiem iekļauj vēl sīkāku produktu grupu sadalījumu. Š īs produktu grupas atspoguļo atšķirīgu pozīciju skaitu katrā konkrētajā gadījumā. Pārmaiņas reklāmas nozaru uzskaitē raksturojamas kā kvalitatīvas, kas sekmē nozaru rādītāju atspoguļošanas precizitāti. Tom ēr būtiski uzsvērt, ka, salīdzinot reklāmas attīstību kopš tās uzskaites pirmsākumiem, ir lietderīgi nodalīt divus periodus. Viens pētījuma periods ir no 1996.–2000. gadam, bet n ākamais no 2001. gada. Šaj ā aspektā jāizdala gan pozitīvs, gan negatīvs moments. Pozitīvi ir tas, ka jaunā klasifikatora ieviešana pētniekam palīdz izprast tendenču veidošanās īpatnības Latvijā un Baltijā patreizējā periodā, kā arī perspektīvā. Negatīvi, ka ir apgrūtināta salīdzinoša datu analīze visā pētījumu periodā. J āuzsver, ka reklāmas tirgus apjomu uzskaite viennozīmīgi pakļauta starp- tautiskajai reklāmas uzskaites metodikai, un iegūtie rezultāti orientēti, galvenokārt, tikai uz reklāmas nozares pārstāvju interesēm un saistībā ar to – uz tirgved ības stratēģiju realizāciju. Būtisks uzskaites rādītājs ir mērvienību sistēmas parametrs. Pēc šī parametra reklāmas tirgus dati tiek iekļauti pētījumā. Reklāmas apjoms tiek mērīts 3 mērvienību sistēmās: • laukums kvadrātcentimetros un laiks minūtēs; • reklāmas sasniegtā summārā auditorija (GRP ); • reklāmas apjoms latos. Pētījumā tiek reģistrēts reklāmas apjoms latos pēc publicēšanas brīdī spēkā esošajām mēdiju reklāmas cenu lapām. Bartera darījumi tiek uzskaitīti kā apmaksāta reklāma. Apjoma atlaides netiek ņemtas vērā. 264 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Līdz šim veiktie BMF p ētījumi ir ļoti piemēroti reklāmas tirgus attīstības novērtēšanai un tendenču izprašanai, tomēr patiesais reklāmas tirgus ir mazāks aptuveni par 10-15%. Tas izskaidrojams ar faktu, ka BMF uzskaita ar ī bartera darījumus starp reklāmas tirgus dalībniekiem, kur neapgrozās naudas līdzekļi. Piemēram, bieži vien pret k ādu pakalpojumu mēdijos var tikt izvietota reklāma, kas ir “informat īvais atbalsts”. Turkl āt tirgus apjoma uzskaites neprecizitātes rodas arī sakarā ar bruto un neto cenās rēķināto datu atšķirību. Reklāmas izmaksas tiek uzskaitītas: 1) pēc to daudzuma (neto), kas ieguldīts mēdijos (prese, TV, vides rekl āma, kino reklāma, interneta reklāma); 2) pēc daudzuma, atbilstoši nozarē ieguldītajam. Katram mēdijam ir konkrētas pamata cenas, un reklāmas uzskaitē viss reklāmas apjoms tiek fiksēts pēc šīm cenām. Ik pēc noteikta perioda no mēdijiem tiek iegūta informācija par reālajiem naudas līdzekļu apgrozījumiem reklāmā un tiek aprēķināti koeficienti par vidējo atlaižu procentu no rekl āmas pamata cenas. Līdz ar to rodas bruto un neto apjomi. Kopumā reklāmas tirgus apjoms neto cenās sniedz reālāku priekšstatu par patieso situāciju, turpretim reklāmas tirgus apjoms bruto cenās ļauj teorētiski lēst, cik liels tas varētu būt. J āuzsver, ka ne visas nozaru reklāmas izmaksas attiecināmas uz mēdijiem. To skaitā ir daž ādi citi reklāmu izdevumi un ārpusmēdiju komunikācijas. Tas ar ī pastiprina lielās atšķirības starp reālajiem bruto un neto apjomiem. Šaj ā situācijā jāuzsver, ka tā ir viena no reklāmas uzskaites problēmu pozīcijām, kurai nākotnē nepieciešams izstrādāt atsevišķu uzskaites metodiku, lai reklāmas tirgus attīstības aina būtu pārredzama un salīdzināma, kas līdz šim nav bijis iespējams. Lai redzētu, kā veidojās atšķirības starp reklāmas kopējo apjomu nozarēs un reklāmas tirgus apjomu mēdiju grupās, skat. 2. tabulu. 2. tabula Rekl āmas kopē j ā apjoma nozar ēs un reklāmas tirgus sadalījuma mēdiju grup ās rādītāji latos (1996 . – 200 2.) Indicators of the Total Advertising Volume in Industries and Group Division of Advertising Market in LVL (1996– 200 2) [1] Gads Nr.p. k. Rādītājs 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 1. Reklāmas kopējais apjoms nozarēs (brutto) 21 052 300 35 439 400 53 303 067 53 357 624 56 615 000 72043200 92065800 2. Reklāmas tirgus apjoms mēdiju grupās (neto) 24525800 41774127 30305628 31368537 30045823 34148344 40464503 3. Reklāmas tirgus apjoms mēdiju grupās, kopā ar neatšifrēto mēdiju kopu (neto) - - - - 35900000 - - A. Batraga. Reklāmas uzskaites attīstība un problēmas Latvijā 265 Kā redzam, tabulā sniegti reklāmas neto apjomu dubulti raksturlielumi, kas skaidrojami ar to, ka ir tādi reklāmas mēdiji, kuru atšifrējumu pētījumu apkopotajos rezultātos neatspoguļo, piem., katalogi, uzziņu dienesti, bet skaitliski tie veido ievērojamu daļu. Tr ūkstošās pozīcijas reklāmas tirgus apjomā mēdiju grupās kopā ar neatšifrēto mēdiju kopu liecina par to, ka datu apkopojumā, ko piedāvā BMF , tikai 2000. gadā norādīta neatšifrēto mēdiju daļa. Tas viennoz īmīgi liedz pārskatāmību un liecina par būtisku trūkumu, kas traucē rādītāju salīdzināšanai un analīzei. Līdz ar to autors secina, ka pašreizējie reklāmas uzskaites rezultāti atspoguļo reklāmas nozares dalībnieku intereses. Sakarā ar atšķirībām, kas rodas datu atspoguļošanas procesā, ilgstošā laika periodā datu salīdzināšanas iespēja pētnieciskā nolūkā ir diezgan apgrūtināta. Secin ā jumi 1. Darbs reklāmas uzskaites jomā ir novērtējams pozitīvi – sakar ā ar standartizētas metodikas izmantošanu, kas nodrošina datu salīdzināšanas izmantošanu un objektivitāti gan Latvijā, gan Baltijā, gan arī Eirop ā, iespējams izvērtēt reklāmas tirgus tendences. Īpaši svarīgi tas kļuvis sakarā ar iestāšanos ES, kas ļauj izpētīt situāciju konkrētās valstīs un prognozēt attīstības iespējas. 2. Vienotā uzskaite ir nepieciešama, lai rezultātus varētu izmantot masu mēdiji, reklāmas devēji, reklāmas un citas aģentūras, kā arī tirgus dalībnieki, kuriem nepieciešami šie pētījumi. 3. Datu uzskaitē vērojami arī trūkumi. Autors konstatē, ka pētījumos nozaru klasifikators sastādīts vispārināti. Nozare atspoguļo daž āda veida pozīcijas, kas pietuvina preci nozares nosaukumam, bet nav uzdots kopējais iespējamo pozīciju daudzums. Taj ā pašā laikā, ja reklamētās preces vai pakalpojuma klāsts atbilst vairāk kā vienas nozares pazīmēm, tā tiek grupēta kā „daž āda produkcija”. 4. Kā reklāmdevējs parasti tiek identificēta nozare, bet ja identificēšanu nav iespējams veikt, tad nozare tiek aizstāta ar brenda nosaukumu. Vēl vairāk – ja ir zināms brenda nosaukuma būtības princips ar visām no tām izrietošām sekām, tad veidojas paradoksāla situācija. Proti, bieži vien atseviš ķi nosaukumi tiek piedēvēti brendiem, piemēram, politisk ā s partijas . 5. Problēma veidojas arī tajos gadījumos, kad vairākiem viena ražot āja produktiem netiek uzrādīts reklāmdevējs. Tad tiek izveidota apvienojoša šo produktu grupa, un par reklāmdevēju tiek uzskatīts ražot ājs. Tas pastiprina ražot āja pozīcijas, bet neatspoguļo reālo reklāmdevēju ainu. 6. Vēl viena problēma saistīta ar datu uzskaites rādītājiem. No vienas puses jākonstatē, ka ne visi mēdiju pārstāvji sniedz datus pētījumu veikšanai, bet no otras puses – iesniegtie dati veido div ējādu uzskaiti, proti, bruto un neto apjomu. Kopumā jāsecina, ka dati ir pietuvināti reālajiem, bet precizitātes moments salīdzinājumā izpaliek. 7. Reklāmas uzskaites reālā aina ir būtiska reklāmdevēju darba plānošanā, tirgvedības stratēģiju izstrādē tekošajā laika periodā. Ta ču reklāmas nozares izpētes jomā, kad par visu pētāmo periodu nepieciešams salīdzināmu datu kopums, pastāv būtiskas problēmas datu pretstatīšanā un salīdzināšanā, ko izsauc datu uzskaites atšķirības daž ādos laika periodos un datu klasifikācijas sistēma. 266 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE LITERAT ŪRA 1. Reklāmas gadagrāmata // Baltic Media Facts. 1996–2002, 65. lpp. 2. Батра Р., Майерс Дж., Аакер Д. А. Рекламный менеджмент. – М.; СПб.; К.: Издательский дом « Вильямс », 2000, с. 784. 3. Россистер Дж., Перси Л. Реклама и продвижение товаров. – СПб.: « Издательство « Питер » », 2000, с. 656. 4. Уэлс У., Бернет Дж., Мориарти С. Реклама : принципы и практика. – СПб.: ЗАО « Издательство « Питер » », 1999, с. 736. 5. http://www.bmf.lv/?lang=lv&cate gory=showproduct?id=medijupetijumi – resurss apskatīts 2004. gada 2., 16. febru ārī ; 22., 23. mart ā. 6. http://www.bmf.lv/?lang=lv&c ategory=showproduct?id=adex – resurss apskat īts 2004. gada 2.,16. febru ārī ; 22., 23. mart ā. 7. http://www.bmf.lv/?lang=lv&cat egory=showproduct?id=metodes – resurss apskat īts 2004. gada 2., 16. febru ārī ; 22., 23. mart ā. 8. http://www.bmf.lv/?lang=lv&cat egory=showproduct?id=kvalmet – resurss apskat īts 2004. gada 7. maijā. 9. http://www.bmf.lv/?lang=lv&cat egory=showproduct?id=kvantmet – resurss apskat īts 2004. gada 7. maijā. Development and Problems of Advertising Accounting in Latvia Summar y The aim of the paper is to assess the development of advertising accounting in Latvia by determining the key problems in the reflection of the indicators accounted for and their application for the purpose of scientific research. The direction for advertising research, its aim and main re search task in creating an independent product are set in the context with the information about the period before the beginning of the development of advertising accounting as well as the conditions promoting it. Likewise the applicable single advertising indicators to be studied are considered which are needed in the process of creating advertising strategies. When determining the research aims and directio ns in the advertising market, the Author sums up the selected research situation from 1996 to 2002 making conclusions on the role of the stability trend in the rese arch structure. After assessing the real picture of the classification of advertising accounting in the research period possible for today, as well as cost accounting a pplied the Author concludes on the main advantages and problems in the accounting a nd application of advertising indicators. Among the main advantages the Author stresses the provisional consequences of applying the standardized advertising accoun ting in the research and forecast area of business. Among the disadvantages the Author stresses the problems of advertising accounting classification in the research peri od as well as problems of applying and comparing the data in research. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 267.–281. lpp. Koksnes atlikumu pl ūsmu vadības attīstība Latvij ā Development of the Wood Waste Flow Management in Latvia K ārlis Dauge Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: dauge@lanet.lv Arnis Treimanis Latvijas Lauksaimniecības Universitāte Jelgav ā, Dobeles ielā 41, Jelgava, LV-3001 E-pasts: arnist@vmd.gov.lv Referāta autori zinātniskā apskata rakstā ir parādījuši koksnes atlikumu (atkritumu) plūsmu vadības attīstību sekmējošas un efektīvas vadības sistēmas. Š ādas sistēmas nodrošina atlikumu (atkritumu) pareizu un racionālu savākšanu, kas veicina to tālāku izmantošanu un pārstrādi. Referātā apskatīta koksnes atlikumu (atkritumu) apsaimniekošana, it īpaši kokzāģētavu blakus produkcijas – koksnes atlikumu – plaš āka un efektīvāka izmantošana centralizētajā, vietējā un individuālajā siltumapgādē, nomainot fosilo kurināmo. Autori iesaka arī efektīvāku katlu iekārtu izmantošanu koksnes atlikumu dedzināšanai ar augstu mitruma saturu. Sākot ar 1994. gadu, izsekota kokzāģētavu attīstība un analizēta kokzāģētavu produkcijas un blakus produkcijas izlaides dinamika. Pētījumā detalizēti ir aplūkotas koksnes atlikumu – kurin āmās un celulozes šķeldas, zāģskaidu, gabalu atlikumu, ēveļskaidu un mizu – izmantošanas un p ārstrādes iespējas. Atspoguļota Zviedrijas, Somijas un citu valstu pieredze atkritumu plūsmu vadības attīstībā. Tas ir ļāvis autoriem izstrādāt un piedāvāt koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstības stratēģiju 2010. gadam. Analizētas koksnes atlikumu plūsmu ietekme uz apkārtējo vidi un Rīgas domes publicētās “R īgas vides stratēģiju 2002.–2010. gadam” un “R īgas vides stratēģiju rīcības programma 2002.–2010. gadam”. Strat ēģijās ir paredzēta siltumenerģijas ražošanai izmantojam ā fosilā kurināmā nomaiņa ar bioloģisko kurināmo – koksnes atlikumiem. Apskat ītas šīs nomaiņas procesu priekšrocības no vairākiem svarīgiem aspektiem. Atslēgvārdi: mežizstr ādes atlikumi, Zviedrijas tehnolo ģija, kokrūpniecība, šķeldas veidi, bioloģiskais kurināmais, siltumenerģijas ražošana. Key words: logging residues, Swedish technology, wood industry, wood chips, renewable fuel, and heat energy. 268 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Ievads Starp koksnes atlikumiem ievērojamu vietu ieņem atlikumi, kurus izmanto enerģētikā, piemēram, siltumenerģijas ražošan ā. T āpēc autori pievērsuši lielāku uzmanību tieši šim atlikumu izmantošanas virzienam. Š ī darba mērķis: izp ētīt koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstības iespējas, pielietojot jaunākās metodes, sistēmas, tehnolo ģijas un izmantojot ārvalstu pieredzi; atklāt pozitīvās iezīmes un trūkumus un izstrādāt priekšlikumus šo atlikumu plūsmu izmantošanas uzlabošanai. Veicot pētījumus, autori ir lietojuši ekonomiskās un statistiskās analīzes metodes – t ādas kā salīdzināšanu, tabulu metodes, grupēšanu, intervijas, telefoniskas aptaujas un citas metodes. Pētījumos izmantotā informācija aptver aptuveni 13 gadu ilgu laika periodu no 1990. gadu sākuma līdz 2003. gada beigām. Perioda sākums atbilst laikam, kad Latvijā aktualizējās vides aizsardzības jautājumi, tai skaitā, koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstībā. Šaj ā jomā ik gadus tika izstrādāti daž ādi projektu risinājumi, bet veiksmīgi un racionāli šo problēmu risinājumi vēl tiek meklēti. 1 . Koksnes atlikumu pl ūsmu analīze citu autoru publik ācij ās Darba autori, analizējot Z. Sali ņa grāmatu “Meža izmantošana Latvij ā ”, k ā svarīgāko secinājumu no šā izdevuma atzīmē to, ka saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, patreiz valstī netiek izmantota viena trešdaļa no esošās enerģētiskās koksnes. Tas veido aptuveni 1,5 miljoni m 3/gad ā enerģētiskās koksnes, kas atbilst 3 miljoniem MWh/gad ā kurināmā siltumenerģijai. Turpinot mazo siltumcentr āļu pārorientāciju uz enerģētiskās koksnes sadedzināšanu, varētu valstī papildus iegūt vismaz 30-35% siltumener ģijas [5, 2 36 ]. Autori ir analizējuši vairākas publikācijas žurn ālos “EA ener ģētika un automatizācija” un “Baltijas koks”. Z. Sali ņa publikācijā kā svarīgākais būtu atzīmējams, ka koksnes īpatsvars siltumenerģijas ieguves bilancē Latvijā 2001. gadā bija 23%, bet re āli nākotnē būtu panākams 35% [6, 3 6–3 8 ]. Arvien plaš āk ciematos un mazpilsētās notiek pāreja no fosilā kurināmā uz enerģētisko koksni. Ener ģētiskās koksnes kurināmo Latvijā izmanto aptuveni 1500 katlu mājās. Aptuveni 40 no tām kā kurināmo izmanto šķeldas un tajās siltumenerģijas ražošanas tehnolo ģija atbilst pasaules līmenim. Žurn āla publikācijā “Viet ējā kurināmā izmantošanas iespējas Aizkrauklē ” referāta autori atzīmē, ka, projektējot siltumcentrāļu pāreju uz enerģētiskās koksnes kurināmo, būtu lietderīgi izmantot Aizkraukles pilsētas siltumcentrāles pieredzi [12, 2 6–3 5 ]. Pils ētas jaunajai katlu mājai izstrādāja tehniski ekonomisko pamatojumu par iespējām izmantot koksnes atlikumus no tuvumā atrodošiem kokapstrādes uzņēmumiem. Projektā bija paredzēts izpētīt iespēju SIA Nelss kokzāģētavas katlumājas siltumtīklus savienot vienā sistēmā ar Aizkraukles pilsētas siltumtīkliem. A. Lāča publikācijā “Š ķeldu jāprot dedzināt” k ā galveno var atzīmēt secinājumu, ka katlu mājām ar mazām jaudām izmantot šķeldas nav lietderīgi no vairākiem aspektiem. Ekonomisku (izmaksu) apsv ērumu dēļ šķeldu kurināmo siltumenerģijas ražošanai atmaks ājas izmantot tikai tajās katlu mājās, kuru jauda nav mazāka par 1 MW [11, 42 –44 ]. K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 269 D. Blumbergas publikācijā “Bioenergoresursi Latvij ā / No avota l īdz siltuma un elektroenerģijas lietotājam” k ā galvenais rakstā atspoguļota Latvijā izmantotās enerģētiskās koksnes struktūra. T ā ir sekojoša: malka – 62%, kokapstr ādes atlikumi – 26%, meža atlikumi – 10%, k ā arī kurināmā ražošanas gala produkti – kokskaidu briketes un granulas – 2%. Dota š īs struktūras analīze [9, 33– 35 ]. Noskaidrots, ka koksnes atlikumu (atkritumu) plūsmu racionālas un ekonomiskas izmantošanas problēmas pastāv visā pasaulē, par ko liecina esošās starptautiskās zinātniskās publikācijas. Piemēram, šie jautājumi tiek risināti ASV Kalifornijas štatā, kurā darbojas sešas padomes pakļautas Kalifornijas Vides aizsardzības aģentūrai. Viena no padomēm nodarbojas arī ar koksnes atlikumu (atkritumu) plūsmu vadības jautājumiem. Šo probl ēmu risinājumu starptautiskās zinātniskās publikācijas apkopotas literatūras avotā [15]. 2 . Koksnes atlikumu pl ūsmu izmantošana 2 .1 . Koksnes atlikumu r ūpnieciskā izmantošana Aptuveni 30% koksnes no z āģbaļķiem tiek pārstrādāti celulozes šķeldās. T ā ir saistoša alternatīva – optim āla izvēle lielas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumiem. Pēc aptuvena vērtējuma kokzāģētavas produkcijas ražošanai gad ā izmanto 10–30 t ūkst. m3 apaļkoku celulozes šķeldu gatavošanai. Kokzāģētavu uzņēmumiem, kas gatavo celulozes šķeldas eksporta vajadzībām, jāatrodas ostas tuvumā, bet vēlams ne tālāk par 80 km no tās [13]. Š ķeldas transportēšana uz ostu lielos attālumos nav ekonomiska, jo samazina peļņu un tirdzniecība kļūst neizdevīga. Referāta 1. tabulā autori ir atspoguļojuši šķeldas grupu vidējos rādītājus. 1. tabula Vidē jie r ādītāji sekojoš ām š ķeldas grupām Average Indicators for Follo wing Chips Groups [11] Nr. p. k. Š ķeldas grupa Noteicošie gabarītu parametri (no – l īdz) Pieļaujamais mizas % Pieļaujamais mitruma % 1. Kurināmā šķelda 50 (biezums) x L īdz 20% L īdz 45% 50 (platums) x 100 (garums) mm <5 mm max 20% 2. Z āģu skaidas līdz 5 mm Līdz 20% L īdz 50% 3. Tehnolo ģiskā šķelda 10 līdz 100 mm Līdz 25% L īdz 35% plātņu ražošanai biezums l īdz >45 mm l īdz 3% 4. Celulozes šķeldai 13 mm līdz 45 mm Līdz 1% Ne maz āk kā 45% vēlamā frakcija 3 mm līdz 7 mm līdz 10% <3 mm l īdz 3% biezums virs 8 mm līdz 15% Celulozes šķeldas ir noteikta lieluma frakcijas koksnes gabaliņi, ko iegūst, ar šķeldotāju smalcinot koksni. Pēc šķirošanas celulozes šķeldas tiek izmantotas kā izejvielas celulozes ražošan ā. Katrai šķeldu grupai ir piemēroti dimensiju parametri, 270 VADĪBAS ZIN ĀTNE pieļaujamais mizas piejaukuma procents un pieļaujamais mitrums. Visaugstākās kvalitātes prasības tiek piemērotas celulozes šķeldām ar pieļaujamo mizas saturu līdz 1% (skat. 1. tabulu). Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem būtu attīstīt cirsmās sīku stumbru koksnes, krūmāju koksnes no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm un kokzāģētavu uzņēmumu ražošanas blakus produkcijas r ūpniecisko pārstrādi. Ikgadējie koksnes atlikumu apjomi Latvijā ir ap 5,5 miljoni m3. Lai šādu rūpniecisko pārstrādi attīstītu, pēc autoru domām, valdībai būtu jānodrošina šādi pasākumi [5, 235 ]: • lielas jaudas celulozes un papīra ražošanas r ūpnīcas būvniecība; • jāattīsta moderna orientēto kokskaidu plātņu (OSB) un vid ēja blīvuma kokšķiedru plātņu (MDF) ražošana un tai pat laik ā ar salīdzinoši mazākiem kapitālieguldījumiem jārekonstruē esošās kokskaidu plātņu ražošanas rūpnīcas. Prognozes liecina, ka OSB un MDF pl ātņu noiets tirgū ar katru gadu palielinās par 2–3% [5, 2 35 ]. K ā uzskata darba autori, jebkura veida kokapstrādes rūpniecība var būt rentabla tikai tad, ja tā izmanto vai realizē pārstrādes procesā radušos koksnes atlikumus. Pretējā gadījumā saražot ā produkcija tās izmaksu ziņā nespēs konkurēt ar ārvalstu ražojumiem. 2 .2 . Ener ģētiskās koksnes resursu izmantošanas iesp ējas Pēc zinātniskā apskata veikšanas raksta autoru uzskata, ka pašlaik vēl liela daļa enerģētiskās koksnes kurināmā, piemēram, mežizstr ādē iegūtie zari, galotnes, sīkie stumbri, krūmāju koksne u. c. atlikumu veidi, satrūd mežos vai tiek sadedzin āti. Izņēmums varētu būt tas, ka purvainās, nenosusinātās meža cirsm ās šos atlikumus var izmantot piebraucamo ceļu virsmas seguma veidošanai. LR Zemkop ības ministrijai būtu jāveic virkne pasākumu: zin āšanu paaugstināšana un vēlme izmantot koksnes atlikumu izmantošanas plūsmās tādus vides politikas instrumentus kā juridiskie (Eiropas Savien ības direktīvas, tiesisko aktu iniciēšana valstī un pašvaldību saistošie noteikumi), plānošana un pārvaldes darba optimizēšana, ekonomiskie instrumenti un sabiedrības informēšana, izglītošana un līdzdalība. Tom ēr jāņem vērā, ka ciršanas atlikumu izmantošanu siltumenerģijas ražošan ā ierobežo gan ekolo ģiskie, gan tehnolo ģiskie faktori. Nabadzīgos meža augšanas apstākļos koksnes atlikumi cirsmās atstājami kā augsnes dabiskais mēslojums. Bez tam atlikumi samazina mitruma iztvaikošanu, palēnina virsējo ūdeņu noteci, tādā veidā nodrošinot meža biocenozes ekolo ģisko līdzsvaru. Izmantojamie ciršanas atlikumu resursi Latvijā ir vismaz 1,5 milj. m3 gadā. Savukārt jaunaudžu kopšan ā ik gadus varētu iegūt ap 0,5 milj. m3 sīkstumbru izmantošanai enerģētikā [6, 37 ]. Tom ēr būtu jāapgūst Zviedrijas jauno tehnolo ģiju ciršanas atlikumu izmantošanā (sk. 4. attēlu). Apskata raksta autori, analizējot enerģētiskās koksnes ikgadējos resursus Latvijā no 1995.–2000. gadam, izdala tr īs galvenos veidus: kokapstr ādes atlikumus, malku un mežizstr ādes atlikumus. Kokapstrādes atlikumu neizmantotie resursi veido vislielāko apjomu 1,2 miljoni m3, kas ir aptuveni puse no ikgadējiem potenciāliem un reāli pieejamiem apjomiem. Salīdzinoši kokapstrādes atlikumu apjomi ir ievērojami lielāki par pārējiem enerģētiskās koksnes veidiem, kurus būtu iespējams K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 271 savākt un ekonomiski izmantot. Analīzes rezultāti rāda, ka Latvijā pašlaik izmantotās enerģētiskās koksnes “veidu” strukt ūra sadalās šādās plūsmās: • malka – 62%; • kokapstrādes atlikumi – 26%; • mežizstr ādes cirsmu atlikumi – 10%; • krūmāju koksne no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm – nav datu; • koksnes un tās atlikumu pārstrādes produkti: kokogles, kokskaidu briketes un granulas ražošanas gala produktu pl ūsmas – 2% [9, 33–3 5 ]. T ālāk var apkopot iepriekš analizēto un apskatīto citu autoru publikācijās izteiktos secinājumus: 1. Malkas izmantošana siltumenerģijas ieguvei nav ekonomiski izdevīga. Perspektīvā tās izmantošanu ir jāsamazina no 62% l īdz 31%. 2. Ekonomiski izdev īgi būtu palielināt dedzināmo šķeldu, tehnolo ģisko šķeldu, un celulozes (mizoto) šķeldu ražošanu. 3. J āapgūst Skandināvijas valstu jaunākā tehnolo ģija: mežizstr ādes cirsmu atlikumu un krūmāju koksnes no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm saprātīga un racionāla izmantošana. 4. J āapgūst enerģētiskās koksnes kurināmā gala produktu – kokskaidu brikešu, granulu un citu veidu ražošanas ārvalstu jaunākās tehnolo ģijas. 5. Paredzot enerģētiskās koksnes cenu pieaugumu, būtu nepieciešams ievērojami uzlabot tās kvalitāti – siltumsp ēju u. c. rādītājus. 6. Kokzāģētavās 2000. gadā pārstrādāja 7,8 miljonu m3 zāģbaļķu, kas sastādīja aptuveni 66% no gada mežizstr ādes apjoma – 11,8 miljoni m 3. 7. Koksnes atlikumu plūsmas pēc to izmantošanas virzieniem sakārtotas grupās. 8. Koksnes atlikumu plūsmu apjomi ir: gabalu atlikumi – 2,4 miljoni m 3, zāģu skaidas – 1,5 miljoni m 3 un mizas – 1,0 miljoni m 3. 9. Kokapstrādes uzņēmumu ražošanas blakus produktu visplaš ākais otrreizējās izmantošanas veids – siltumener ģijas ražošana. 10. Kurināmās malkas apjoms – 1,65 miljoni m 3, ko katru gadu sagatavo mežizstr ādes cirsmās 15% apm ērā no 11,0 miljoni m3– kop ējā ciršanas apjoma gadā. 11. Nākotnē kurināmā bilances enerģētiskās koksnes īpatsvaru valstī autori iesaka palielināt par 35%. Lielākie koksnes kā kurināmā patērētāji ir mājsaimniecības – aptuveni 60%, siltumenerģijas ražošanas uz ņēmumi aptuveni 25%, r ūpniecība (galvenokārt kokapstrādes uzņēmumi) un citi patērētāji aptuveni 15% [8, 12 –13 ]. Pētījumi norāda, ka Latvijas kokapstrādes uzņēmumos, pārstrādājot baļķus zāģmateriālos, apmēram 46% koksnes, neskaitot mizas, p āriet atlikumos, bet zāģmateriālos – 51%. Šodien nav prec īzu datu, cik daudz malkas tiek izlietots siltumenerģijas ražošan ā – p ēc aptuveniem datiem – 2 miljoni m 3/gad ā. Labāka situācija ir ar kokapstrādes atlikumu daudzumu noteikšanu, proti – var ētu būt ~ 4,0 miljoni m3/gad ā. To skait ā 1,5 miljoni m3/gad ā zāģskaidu un 2,5 miljoni m3/gad ā gabalu atlikumu. Jebkur ā gadījumā var uzskatīt, ka neizmantotu enerģētiskās koksnes resursu ir ap 40–50%. Tie ir zari, galotnes, u. c. atlikumi. Ener ģētisko koksni Latvijā centralizētai siltumapgādei un tehnolo ģiskās siltumenerģijas ražošanai izmanto ap 1027 katlumājas (pēc 2000. gada statistikas datiem). No tām nozīmīgākās – ar jaudu 272 VADĪBAS ZIN ĀTNE vismaz 1,5 MW – ir ap 500 [10, 14 ]. Literat ūras avotā atspoguļoti enerģētiskās koksnes reāli pieejamie resursi m3/1 iedz īvotāju gadā [12, 26– 35 ]. Atspogu ļots arī siltumcentrāļu skaits pa valsts rajoniem, kuros izmanto enerģētisko koksni. Varam izdalīt Rīgas rajonu, kurā darbojas 91 siltumcentrāle un Madonas rajonu ar 89 siltumcentrālēm. Vidēji valstī ir reāli pieejamie resursi 2,9 m3/1 iedz īvotāju gadā [12, 26– 35 ]. 2 .3 . Koksnes atlikumu pl ūsmas kokz āģē šanas uz ņēmumos Patreizējā zāģmateriālu ražošana kokz āģētavās palielinājusies vairāk nekā četras reizes salīdzinājumā 1994. gadu. T ā 2002. gadā zāģmateriālu ražošana kokz āģētavu uzņēmumos sasniedza ~4,5 miljoni m 3 un tādējādi pieaugusi četrkārtīgi, salīdzinājumā ar 1994. gadu. Savukārt koksnes atlikumu (ražošanas blakus produkcijas) apjomi pieauguši līdz ~4,0 miljoni m 3 gadā [1]. Pēc autora domām, kokzāģētavu uzņēmumi Latvijā pēc to ražošanas jaud ām būtu jāsagrupē divās lielās grupās: 1. Mazas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumi – l īdz 20 tūkst. m3/ zāģmateriālu gadā. 2. Lielas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumi – virs 20 t ūkst. m3/ zāģmateriālu gadā [13]. Uz 2000. gadu kopējais kokzāģētavu uzņēmumu skaits Latvijā bija ~ 1500 [1]. Pēdējos gados Latvijā mazas ražošanas jaudas kokz āģētavu skaits ir ievērojami samazinājies, bet ir palielinājies lielas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumi. Lielas ražošanas jaudas kokz āģētavas ir izvietotas galvenokārt rajonu centru (pilsētu) tiešā tuvumā vai to teritorijā. Valdībai ar īpaši izstrādātu instrumentu (normatīviem aktiem un noteikumiem) palīdzību vajadzētu radīt iespēju mazas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumiem savākt ražošanas koksnes atlikumus no lieliem uz ņēmumiem. Mazajiem uzņēmumiem šos koksnes atlikumus, tai skaitā mizas, kurām vēl nav atrisinātas nekādas izmantošanas iespējas, vajadzētu sadalīt pa izmantošanas plūsmām. T ās atlikumu plūsmas, kas paredzētas siltumenerģijas ražošanai, mazajiem uz ņēmumiem jānodala no pārējām plūsmām un jāveic šo atlikumu sagatavošana un pārstrāde. T ālāk būtu jāatrisina šā bioloģiskā kurināmā transportēšana uz siltuma ražošanas uzņēmumu kurināmā noliktavām. Pēc ekspertu aprēķiniem, enerģētisko koksni izmantot atmaksājas, ja tā nav jāved tālāk par 30 km, taču Latvijas apstākļos pagaidām var transportēt līdz 50 km liela attāluma [8, 1 2–13 ]. Ja transport ēšanas attālumi ir virs 50 km, izdevīgāk skaidas briketēt vai granulēt, lai palielinātu blīvumu. Tom ēr jāņem vērā, ka briketēšanai vai granulēšanai, kā arī transportēšanai uz lielākiem attālumiem tiek patērēta papildus enerģija. Šaj ā sakarībā koksnē akumulētās enerģijas izmantošanas lietderība samazinās. 1. attēlā ir atspoguļota kokzāģētavu uzņēmumu ražošanas produkcijas un blakus produkcijas – koksnes atlikumu izlaides dinamikas no 1994.–2000. gadam salīdzinājums. K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 273 0 1 2 3 4 5 1 994 1995 1 996 1 997 1998 1 999 2 000 Koksnes atlikumi Z āģmateriāl i M iljo ni m 3 1. att . Kokzāģētavu uzņēmumu produkcijas un blakus produkcijas – koksnes atlikumu izlaides dinamika laika posmā no 1994.–2000. gadam Output of Sawmill Industry and By-products in 1994–2000 [1] No 1. attēla varam secināt, ka koksnes atlikumu apjoma attiecība pret zāģmateriāliem (46% pret 51% z āģmateriālu), vērtējot to apjomus pa gadiem, nemainās. 2. attēlā ir atspoguļota kokzāģētavu uzņēmumu ražošanas blakus produkcijas – koksnes atlikumu izlaides dinamika no 1994. līdz 2000. gadam. 0 0.2 0.4 0.6 0.8 1 1.2 1.4 1.6 1.8 M iljo ni , m 3 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 Gadi Z āģu skaidas Gabalu atlikumi Ēvelēšanas skaidas 2. att . Kokzāģētavu uzņēmumu ražošanas blakus produkcijas – koksnes atlikumu apjomi laika posmā no 1994. – 2000. gadam Sawmill By-products – Wood Residues Volume in 1994–2000 [1] No 2. attēla autori secina, ka kokzāģētavu zāģskaidu un ēvelēšanas skaidu apjomi praktiski ir vienādi, bet gabalu atlikumi ir aptuveni divas reizes lielāki. Referāta 3. attēlā atspoguļota izmantoto un neizmantoto koksnes atlikumu procentuālā attiecība 2002. gadā. 274 VADĪBAS ZIN ĀTNE 29% 24% 17% 9% 5% 16% Gabalu atlikumi Z āģu skaidas Mizas Pr oc en to s Izmantotie Neizmantotie 3. att . Izmantoto un neizmantoto koksnes atlikumu procentuālā attiecība 2002. gadā Utilized and Unutilized Sawmill By-pr oducts Percentage in 2002 [14, 83] Aplūkojot 3. attēlu, redzam, ka visvairāk no koksnes atlikumiem netiek izmantotas zāģskaidas, t. i., 16%. Ar ī 9% (no kop ējā apjoma) neizmantoto gabalu atlikumi, pēc autoru domām, ir nepieļaujami. Latvijas kokzāģētavu uzņēmumos saražot ā attiecīgas kvalitātes blakus pro- dukcija tiek eksportēta uz daudzām augsti attīstītām Eiropas valst īm, piemēram, uz Angliju, Vāciju, Franciju u. c. ārvalstīm. Š ī starptautiskā tirdzniecība ar kokzāģētavu ražošanas blakus produkciju katru gadu nostiprin ās un attīstās. 2.4 Siltumener ģijas ieg ū šana termoelektrocentr ālēs, katlumāj ās un citās apkures iekārtās Ener ģētiskā koksne ir nozīmīgākais vietējais bioloģiskais kurināmais Latvijā. Š ī bioloģiskā kurināmā izmantošana pašvaldību siltumapgādes sistēmās samazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Tas ar ī veicinātu saistību izpildi, ko Latvija uzņēmusies, parakstot ANO Konvenciju par klimata p ārmaiņām un Kioto protokolu. Valdībai (Vides ministrijai) būtu jārada motivācija kokzāģēšanas un citiem kokrūpniecības uzņēmumiem, kā arī pašvaldībām par koksnes atlikumu izmantošanu kā pamata kurināmo siltumapgādes sistēmās. Piemēram, Vides ministrijai, izstrādājot tehniski ekonomisko pamatojumu koksnes atlikumu efekt īvākai izmantošanai pašvaldību siltumapgādes sistēmās. Šobr īd kā kurināmais pārsvarā tiek izmantota malka un šķeldas, mazāk kokogles, kokskaidu briketes un granulas. Ener ģētiskā koksne tiek izmantota gan centralizētajā, gan vietējā, kā arī individuālajā siltumapgādē. Pirmie modernās tehnolo ģijas šķeldu centrālapkures katlu māju projekti siltumenerģijas ražošanai Latvijā tika realizēti 1993. gadā Mālpilī un Balvos. Pašlaik Latvijā ir aptuveni 150 ar koksni kurināmas katlu mājas siltumenerģijas ražošanai. Pašvaldībām jānodrošina enerģētiskās koksnes – kurin āmā piegādi patērētājiem. Nepieciešamības gadījumā organizējot savā pašvaldībā autotransporta uzņēmumu ar specializētām lielas (40 t) kravnesības automašīnām, kas piegādā koksnes atlikumus siltumapgādes uzņēmumiem u. c. kurināmā patērētājiem valstī [14, 26–28 ]. Piem ēram, Valmieras rajonā, t. i., dažas kokz āģētavas jau ir ieviesušas kooperatīvu autotransporta uzņēmumu, kas nodarbojas ar koksnes atlikumu piegādi patērētājiem. K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 275 Pašlaik aptuveni 70% no kop ējās valstī saražot ās siltumenerģijas nodrošina siltumapgādes uzņēmumi. Tajos p ēc aptuveniem datiem ir 3,0–3,5 t ūkst. apkures katlu iekārtas. Šobr īd valstī, pēc 2003. gada statistikas datiem, kurināmā bilancē kurināmās koksnes īpatsvars ir sasniedzis 25–30%. Liel ākie kurināmās koksnes patērētāji ir mājsaimniecības – 39%, siltumapg ādes uzņēmumi – 25%, r ūpniecība (galvenokārt kokapstrādes uzņēmumi) un citi patērētāji – 36% [2, 94 ]. Apkures siltumcentr ālēs un katlumājās pašlaik vēl izmanto 50% smago kurin āmo eļļu (mazuta), 29% dabas g āzi (2000. gada statistikas dati). Ener ģētiskās koksnes efektīvākai un intensīvākai izmantošanai nepieciešama kvalitātes vadība tā sagatavošanas plūsmās, kvalitātes valsts standarti. Siltumenerģijas iegūšanai no enerģētiskās koksnes nepieciešams kurināmais ar relatīvi viendabīgu kvalitāti. 2 .5 . Koksnes atlikumu pl ūsmas R īgā Viens no Rīgas pilsētas vides stratēģijas mērķiem skan sekojoši: samazin āt summāro izmešu daudzumu termoelektrocentrālēs, katlumājās un individuālās apkures sistēmās. Š ī mērķa īstenošanai paredzēti vairāki projekti un apakšprojekti: 1. Veco katlu māju pārbūve un kurināmā, kas satur sēru, nomaiņa uz videi draudzīgāku kurināmo (projekts). 2. Rīgas pilsētas centralizētās siltumapgādes sistēmas rehabilit ācija, ievērojot koģenerācijas principu SC “Imanta” (apakšprojekts). Darba autori ir analizējuši Rīgas domes apstiprinātos un publicētos: • Rīgas vides stratēģiju 2002.–2010. gadam [3, 50 –76 ]; • Rīgas vides stratēģijas rīcības programmu 2002.–2010. gadam [4, 30 –61 ]. Autori kā svarīgāko šajās vides stratēģijās saskata sekojošo. Pilsētas attīstības plānā Rīgas dome ir paredzējusi termoelektrocentrālēs, katlu mājās un citos objektos ieviest tādu kurināmo, kas sadegšanas rezultātā neveidotu kaitīgus, it sevišķi sēru saturošus, izmešus. Par š ādu kurin āmo R īgas vides strat ēģij ā tiek ieteikta enerģētisk ā koksne – biolo ģiskais kurin āmais, tai skait ā kokapstr ādes uz ņēmumu ražošanas blakus produkti – koksnes atlikumi, pils ētas d ārzu un parku, un mežu zonu za ļie atlikumi, k ā arī koksnes un koksnes atlikumu p ārstr ādes produkti – kokogles, kokskaidu briketes un granulas [3, 50 –76 ; 4, 3 0–6 1 ]. 2 .6 . Skandin āvijas valstu pieredze mežizstr ādes cirsmu atlikumu izmantošan ā Tendence palielin āt koksnes un citu biokurināmo īpatsvaru siltumapgādē sākās jau pagājušā gadsimta 80. gados. Zviedru profesors Lindstr ēms uzskata, ka pietiktu izmantot 20% no pasaul ē producētās biomasas, lai apgādātu ar enerģiju gandrīz 8 miljardus cilvēku. Somijā 1999. gadā Nacionālā tehnolo ģijas aģentūra uzsāka īstenot 37 miljonu eiro vērtu programmu koksnes lomas palielināšanai enerģijas ieguvē [6, 3 6 ]. Plašas programmas koksnes izmantošanā enerģētikā pieņemtas arī Zviedrij ā, kur tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam naftas produktus pilnībā varēs aizstāt ar biokurināmo. Eiropas Savien ības 5. ietvara programmā tika sākts izstrādāt starpvalstu projektu “Koksnes ener ģija – k ā līdzdalības elements ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas attīstībā ” [6, 36 –37 ]. 276 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Skandināvijas valstīs iepriekšējā koksnes atlikumu izmantošanas tehnolo ģija paredzēja šķeldošanu uz vietas cirsmās. T ālāk šo šķeldu transportēšanu uz siltuma ražošanas centr ālēm notika ar specializētiem šķeldvedēju autovilcieniem. T ā kā šķeldu blīvuma koeficients ir tikai ap 0,35, tad transportmašīnu celtspēju pilnībā izmantot nebija iespējams. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem jaunas tehnolo ģijas izstrādāšanai Skandināvijā (Zviedrij ā). T ā paredzēja šķeldošanas vietā ciršanas atlikumu saiņošanu. T ālāk, visā pilnībā izmantojot autotransporta celtspēju, saiņus nogādāja siltumcentrāļu krautuvēs. Šeit uz vietas notika š ķeldošana, tās ievietojot šķeldas noliktavās vai virzot tālāk uz siltumcentrāļu kurtuvēm. Latvijā uz 2010. gadu izmantotās enerģētiskās koksnes struktūrā ir paredzēts no 10% uz 20% palielin āt mežizstr ādes cirsmu atlikumus, tai skaitā arī krūmāju koksnes izmantošanu no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm. Lai šādu programmu izpildītu, Zemkop ības ministrijai būtu jāpārņem no Skandināvijas (Zviedrijas) jaun āko tehnolo ģiju cirsmu atlikumu izmantošanu siltumenerģijas ražošan ā ar šādu atlikumu plūsmu vadības attīstību (skat. 4. attēlu) [7]. 4. att . Zviedrijas jaun ā tehnolo ģija mežizstr ādes cirsmu atlikumu izmantošanā Sweden’s New Technology for Utilization Wood Residues of Forest Exploitation [7] K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 277 Lai palielinātu sadedzes siltumu, sasaiņotos koksnes atlikumus pirms šķeldošanas ir nepieciešams ž āvēt. Ja mitruma saturs sasniedz 50–60%, tas ir 6,0–6,5 MJ/ kg, bet, to samazinot l īdz 10%, sadedzes siltums 3 reizes palielin āsies un tas būs 18 līdz 19 MJ/kg (koksnes sausnes sadedzes siltums ir 19–20 MJ/kg). T āpēc arī koksnes atlikumi pirms sadedzināšanas jā ž āvē. Zin ātniskā apskata raksta 4. attēlā autori ir atspoguļojuši Zviedrijas jauno tehnolo ģiju mežizstr ādes cirsmu atlikumu izmantošanā. Parasti sasaiņotos koksnes atlikumus ž āvē, izmantojot saules enerģiju. Bet, saiņus uzglabājot kaudzēs, bioloģisko procesu ietekmē tos var izž āvēt līdz 30% mitruma [7, 32– 34 ]. 3 . Koksnes atlikumu vad ības attīstības ieteiktā stratēģija 2004.–2010. gadam Referāta autori kokzāģētavām un citiem kokapstrādes uzņēmumiem koksnes plūsmu vadības attīstībai ir izstrādājuši stratēģiju 2004.–2010. gadam. Š ī autoru izstrādātā un ieteiktā koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība ir pamatota uz pētījumu ceļā noteiktām prognozēm. Autori izvirza kokzāģētavām un citiem kokapstrādes uzņēmumiem šādus galvenos stratēģijas mērķus koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstībā : 1. Kokzāģētavu uzņēmumos ražošanas procesos blakus produkcijai vajadz ētu būt izmantotai pilnībā, bet pieļaujamajam ražošanas blakus produkcijas neizmantoto apjomu daudzumam nevajadzētu būt lielākam par 3% vai ar ī ražošanas blakus produkcijas izmantošana jāpalielina no 70–97%. 2. Izdevīgu dedzināmās, tehnolo ģiskās un celulozes šķeldas tirdzniecību vajadzētu balstīt uz efektīvu, kvalitatīvu ražošanas blakus produkcijas sagatavošanu attiecīgā šķeldas grupā. To nodrošina kvalit ātes valsts standarti. 3. Pašvaldībām un siltumenerģijas ražošanas uz ņēmumiem savu iespēju robež ās no 2003. līdz 2010. gadam jāpāriet uz centralizētu siltumapgādi. Š ādai siltumapgādei ir svarīga priekšrocība attiecībā uz mazas jaudas vietējas apkures katliem: • pirmkārt, tā ievērojami mazāk izraisa vides piesārņojumu; • otrkārt, dedzināmo šķeldu ekonomiski ir izmantot tikai apkures katlos, kuros jauda nav zemāka par 1 MW. 4. Kokzāģētavu un citu kokapstrādes uzņēmumu koksnes atlikumu izmantošanai jāizstrādā koksnes atlikumu plūsmu vadības projekti, tad koksnes atlikumu ieguve palielinātos gan pēc apjoma, gan pēc kvalitātes un rezultātā tās vērtība palielinātos. 5. Apskatot literatūras avotu analīzes, autors ir konstatējis nepārtrauktu pasaules papīra pieprasījuma pieaugumu. No tā var secināt, ka pašlaik Latvijas kokapstrādes uzņēmējiem lielākās celulozes šķeldu plūsmas ir jāvirza uz eksportu. 6. Ener ģētiskās koksnes plūsmu vadības procesus iespēju robež ās vajadzētu automatizēt. 7. Ik gadus mežizstr ādes cirsmās paliek nesavākti ap 1,5 miljoni m3 koksnes atlikumu. Apgūstot Zviedrijas jaun āko tehnolo ģiju, šos atlikumus varētu savākt un pārstrādāt dedzināmā šķeldā (skat. 5. attēlu). 8. Valstī kurināmā bilancē kurināmās koksnes īpatsvars ir jāpalielina 35–40%. 9. Autors prognozē, ka uz 2010. gadu Latvijā uzsāks darbību jauna lieljaudas celulozes un papīra ražošanas r ūpnīca. Tad 2010. gad ā Latvijas kokapstrādes 278 VADĪBAS ZIN ĀTNE uzņēmējiem lielākās šķeldu plūsmas būs jānovirza no eksporta uz šo jauno celulozes un papīra ražošanas uz ņēmumu. Darba 5. attēlā aplūkotās izmantoto un neizmantoto koksnes atlikumu procentuālās attiecības ieteiktai stratēģijai būs diferencētas lielas un mazas jaudas kokzāģētavu uzņēmumiem, nosakot tiem atšķirīgas potenciālās iespējas koksnes atlikumu izmantošanā un investīciju saņemšanā. Uz 2000. gadu mazas ražošanas jaudas kokzāģētavu uzņēmumi Latvijā ražoja aptuveni 30% no visiem koksnes atlikumiem. Bet pēdējos gados šī procentuālā attiecība ir samazinājusies, jo palielinājās lielas ražošanas jaudas kokz āģētavu uzņēmumi. Šo uz ņēmumu nākotnes iespējas siltumenerģijas ražošanas uz ņēmumu nodrošināšanā ar koksnes atlikumu kurināmo tiek prognozētas kā daudzsološas. Darba autori, izmantojot literatūras avota analīzi, koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstības no 2004.–2010. gadam izstr ādātajā un ieteiktajā stratēģijā siltumenerģijas iegūšanu no koksnes atlikumiem nosacīti sadalījuši 5 posmos: 1. Posms: ener ģētiskās koksnes kurināmā iegūšana. 2. Posms: ener ģētiskās koksnes kurināmā transportēšana. To var ētu salīdzināt ar četru veidu ķēdēm: • pirmā ķēde: ražošanas blakusprodukcijas kurin āmā plūsma no kokzā- ģētavām (kokapstrādes uzņēmumiem); • otrā ķēde: malkas pl ūsmas, kuras sākums ir mežizstr ādes cirsmās; • trešā ķēde: mežizstr ādes cirsmu koksnes atlikumu plūsmas; • ceturtā ķēde: kr ūmāju koksnes plūsmas no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm. 3. Posms: ener ģētiskās koksnes kurināmā uzglabāšana atklātos vai segtos laukumos, vai noliktavu ēkās. 4. Posms: ener ģētiskās koksnes kurināmā pārveide siltumenerģijā. 5. Posms: no ener ģētiskās koksnes kurināmā iegūtās siltumenerģijas lietotājs [11]. 0 5 1 0 1 5 2 0 2 5 3 0 3 5 4 0 Pr oc en to s Z āģu skaidas Mizas Gabalu atlikumi Izmantotie Neizmantotie 5. att. Izmantoto un neizmantoto koksnes atlikumu procentuālās attiecības 2004.–2010. gadu ieteiktai stratēģijai Utilized and Unutilized of Sawmill By -products Percentage in 2004–2010 [14, 83 ] K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 279 Perspektīvā autori 2004.– 2010. gadu stratēģijā malku paredzējuši ievērojami samazināt par 50%. Malka vairs nav paredz ēta arī eksportam, jo pēc autoru domām, to eksportēt nav ekonomiski izdevīgi. T ā tiks izmantota tikai valsts iekšējam patēriņam. Savukārt celulozes, tehnolo ģiskās un dedzināmās šķeldas ražošanu autori ir paredzējuši ievērojami palielināt un līdz ar to arī šīs produkcijas eksportu. Secin ājumi un priekšlikumi 1. Pētījums ir ļāvis apzināt nozīmīgākās koksnes atlikumu plūsmas un tās novērtēt atbilstoši mūsdienu zinātniskiem priekšstatiem par vadību un atlikumu izmantošanas iespējamiem risinājumiem. Noskaidrots, ka šādas problēmas pastāv visā pasaulē. Veiksmīgi un racionāli šo problēmu risinājumi vēl tiek meklēti. 2. Detāla koksnes atlikumu plūsmu analīze norāda, ka izmantotās enerģētiskās koksnes apjomu struktūra nav racionāla un neveicina ilgtspējīgu attīstību, un šajā jomā ir nepieciešamas strukturālas izmaiņas. 3. Lielas ražošanas jaudas kokz āģētavās konstatējami nozīmīgi trūkumi, tie ir apzināti, un sagatavotās rekomendācijas norāda, ka vairums no apzinātām problēmām ir atrisināmas ar vadības metodēm, tās pastiprinot ar ekonomiskiem līdzekļiem un veiksmīgas pieredzes plašāku izplatīšanu. 4. Atšķirīga pieredze ir mazas ražošanas jaudas kokz āģētavām koksnes atlikumu plūsmu vadībā (tā nav konstatējama pašreizējā to attīstības līmenī) un esošo apkures siltumcentrāļu rekonstrukcijās vai pārveidēs, kur konstatējama koksnes atlikumu plūsmu ignorance. 5. Kā vispārējs secinājums atzīmējams nepietiekošas zināšanas un vēlme izmantot koksnes atlikumu izmantošanas plūsmās tādus vides politikas instrumentus kā juridiskie (Eiropas Savien ības direktīvas, tiesisko aktu iniciēšana valstī un Rīgas domes saistošie noteikumi), plānošana un pārvaldes darba optimizēšana, ekonomiskie instrumenti un sabiedrības informēšana, izglītošana un līdzdalība. Uz veikto pētījumu un izdarīto secinājumu pamata izstrādāti arī priekšlikumi, kuru realizēšana ļautu uzlabot Latvijā koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstību. 1. Rīgas pilsētas pašvaldībai koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstībā plānus Rīgas pilsētas administratīvajās teritorijās būtu jāsastāda, ņemot vērā : • Rīgas vides stratēģiju 2002.–2010.gadam un R īgas vides stratēģijas rīcības programmu 2002.–2010. gadam, k ā arī iepriekšējos gados veiktos pētījumus; • ārvalstu pieredzi koksnes atlikumu izmantošanā. 2. Pašvaldībām, projektējot jaunas vai veicot esošo apkures katlu iekārtu rekonstrukciju, iespēju robež ās jāparedz: • enerģētiskās koksnes izmantošanu kā pamata kurināmo; • dedzināmās šķeldas piegādi apkures katlu mājai paredzēt ne tālāk par 30 km no to sagatavošanas vietām, bet atsevišķos gadījumos būtu pieļaujams attālums līdz 50 km; • dedzināmo šķeldu projektos paredzēt tikai tās apkures katlu iekārtas, kurām jauda nav mazāka par 1MW; • kokzāģētavu siltumenerģijas pārvades tīklus iespēju robež ās savienot vienā sistēmā ar tuvumā esošo pagasta vai pilsētas siltumcentrāles siltumenerģijas pārvades tīkliem. 280 VADĪBAS ZIN ĀTNE 3. Pašvaldībām, apkures katlu iekārtām daļēji vai pilnīgi nomainot kurināmo ar enerģētisko koksni, būtu lietderīgi izmantot Aizkraukles pilsētas jaunās siltumcentrāles pieredzi pārejai uz vietējā – ener ģētiskās koksnes kurināmā izmantošanu. 4. Valstij un pašvaldībām, lai mazas ražošanas jaudas kokz āģētavas koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstībā nodrošinātu savu ražošanas koksnes atlikumu pārstrādi un piegādi dedzināšanai tuvākajām apkures katlu mājām, būtu ieteicams: • masu saziņas līdzekļos, piemēram, žurn ālos “Baltijas koks”, “EA enerģētika un automatizācija” u. c. sniegt vispus īgu informāciju par koksnes izmantošanu, piemēram, par koksnes izmantošanas priekšrocībām attiecībā pret fosilo kurināmo; • valstij kokapstrādes uzņēmumiem jārada motivācija savus ražošanas koksnes atlikumus virzīt tālākās plūsmās pārstrādei un izmantošanai. 5. Valstī ir nepieciešams izstrādāt sistēmu, kas stimulētu enerģētiskās koksnes plašāku izmantošanu siltumcentrālēs. J āizstrādā tāda valsts virzīta nodokļu politika, kas regulētu enerģētiskās koksnes izmantošanas pieaugumu, bet samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu siltumenerģijas ražošan ā. Mazpilsētās un apdzīvotās vietās maksimāli jācenšas izmantot šķeldu un citu. enerģētisko koksni siltumenerģijas ražošanai. 6. Latvijā izmantotās enerģētiskās koksnes struktūrā mežu un cirsmu atlikumu izmantošana racionāli un saprātīgi jāpalielina līdz 20%, tai skait ā krūmāju koksne no lauksaimniecībā neizmantotām zemēm. Lai šādu programmu izpildītu, Zemkop ības ministrijai būtu jāpārņem no Zviedrijas jauno tehnolo ģiju mežu ciršanas atlieku izmantošanā enerģētikā. LITERAT ŪRA 1. LR Centrālās Statistikas pārvaldes dati. 2. Zi ņojums par Latvijas tautsaimniec ī bas att ī st ī bu . – R.: Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2003. gada decembris, 151 lpp. 3. R ī gas vides strat ēģija 2002.–2010. gadam . – R.: “Agenda 21”, 2001, 87. lpp. 4. R ī gas vides strat ēģijas r īcī bas programma 2002.–2010. gadam . – R.: “Agenda 21”, 2001, 80 lpp. 5. Saliņš Z. Meža izmantošana Latvij ā. – Jelgava: 1999, 270 lpp. 6. Saliņš Z. Koksne ener ģētikā // Baltijas koks . Nr. 10, 2002, 36. – 38. lpp. 7. Saliņš Z. Jauna tehnolo ģija ciršanas atlieku izmantošanā enerģētikā // Baltijas koks, Nr.11 , 2002, 32. – 34. lpp. 8. Akermanis A., Veidemanis K. Koksnes atlikumi – ekolo ģiski tīrs kurināmais, kas aizstāj mazutu un ogles // Dienas Bizness , 1997, 19. marts, 12.–13. lpp. 9. Blumberga D. Bioenergoresursi Latvijā. No avota līdz siltuma un elektroenerģijas lietotājam // EA Ener ģētika un automatiz ācija, Nr. 7, 2002, 33.–35. lpp. 10. Motivāns I. Lai gan Latvijā ir lieli kurināmā resursi, katlu mājas pamatā izmanto mazutu un ogles // Dienas bizness, 1997. 27. janvāris, 14 lpp. 11. Lācis A. Š ķeldu jāprot dedzināt // E A Ener ģētika un automatiz ācija , Nr. 3, 2002, 42.–44. lpp. 12. Vietējā kurināmā izmantošanas iespējas Aizkrauklē // E A Ener ģētika un automatiz ācija. Nr.7 , 2002, 26.–35. lpp. 13. Dauge K. Maģistra darbs. Atkritumu pl ūsmu vad ības att ī st ī ba . ─ Rīga: 2003. 14. Preparation of Sawdust and Wood Waste Strategy for Latvia . The World Bank, Ministry of Environmental Protection and Regional Deve lopment, Republic of Latvia, Draft Final Report. – Helsinki, Finland: September 21, 1999, p. 89. 15. http://www.ciwmb.ca.gov K. Dauge, A. Treimanis. Koksnes atlikumu plūsmu vadības attīstība Latvijā 281 Development of the Wood Waste Flow Management in Latvia Summar y The report presents effective wood re sidue management systems that can facilitate waste wood flow management development and ensure appropriate waste wood collection and sorting for re–usage processing and recycling. The paper most completely addresses waste wood management, especially effective application of saw-dust – a by–produ ct of saw mills in central, local and in the individual heating supply, as well as replacement of the foss il fuel. The authors recommend more efficient boiler equipment for burning of waste wood with high degree of moisture. Further the paper elaborates the subchapt ers of the conducted research, analyzes the current situation regarding the development of waste wood flow management. Statistics and development of the output and by–products volumes of sawmills since 1994 has been analyzed in detail. The paper examines in detail the possibilities of application and recycling of wood residues: fuel and pulp chips, sawdust, pieces, shavings and bark. Experience of foreign countries: Finland, Sweden et c. is reviewed. As a result the authors propose the development strategy of waste wood flow management by 2010. The waste wood flow management development evaluation includes: Analysis of the impact of the residue flow on the environment; evaluation of the benefits of replacement of fossil fuel with waste wood from several areas; its evaluation from the social and economi cal point of view. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 282.–288. lpp. Personāla attīstīšanas m ūsdienu tendences Modern Tendencies in Personnel Development Vladimirs Dubra Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 Jekaterina Netunahina Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: netunahina@inbox.lv Mūsdienu pasaulei raksturīgas nemitīgas un straujas pārmaiņas organizāciju ārējā un iekšējā vidē. Š ādos apstākļos organizācijas konkurētspēja un panākumi ir atkarīgi galvenokārt no personāla kompetences un motivācijas, kā arī no tā gatavības nemitīgi apgūt jaunus darba paņēmienus. Līdz ar pārmaiņām ārējā vidē, mainās arī organizāciju nostādnes. Jauns organizāciju veids ir organizācijas, kas mācās. Rakstā tiek aplūkotas jaunas personāla attīstīšanas tendences, kam seko ar šo tendenču pastāvēšanu saistīto aktuālāko problēmu uzskaitījums. Kā viena no būtiskākām personāla attīstīšanas tendencēm tiek aplūkota mācību sistēmu veidošana. Kā viena no aktuālākām problēmām rakstā ir aplūkota novecojuša profesionālas izaugsmes apzināšanas vertikāla modeļa nomaiņa uz ciklisko. Atslēgvārdi: organizāciju attīstība, organizācija, kas mācas, personāla attīstīšana, mācību sistēma, karjeras attīstība. Key words: organizational development, learning organization, personnel development, learning system, career development. Personāla attīstība nozīmē darbiniekiem mācīšanās iespēju un karjeras virzības nodrošināšanu, attiecīgi to plānojot, organizējot un izvērtējot. Pēc P. Teilora (Taylor), person āla apmācība (personnel learning ) jeb cilvēkresursu attīstīšana (human resource development ) ir jebkurš sistemātisks process, kuru organizācija izmanto darbinieku zināšanu pilnveidošanai, uzvedības vai ieviržu mai ņai, lai palielinātu ieguldījumu organizācijas mērķu sasniegšanā [6]. Personāla attīstības stratēģija ir pakārtota biznesa stratēģijai, kas nosaka, kādi cilvēkresursi būs nepieciešami saimniekošanas mērķu sasniegšanai. Tom ēr, analizējot personāla attīstības iespējas, var atklāt arī jaunas iespējas biznesa attīstībai, ko dotu investīcijas cilvēkresursos. Šaj ā sakarā jāatzīmē, ka ASV investīcijas personāla attīstīšanā sasniedz 100 mljrd. dolāru gadā [6]. Ja person āla politika paredz, ka darbinieki ir tā vērtīgais kapitāls, tad personāla attīstībai un apmācībai būs nozīmīga loma personāla vadības darbā. Cilvēkresursu stratēģiskās vadības būtība balstās uz pārliecību, ka cilvēkresursu stratēģija ir integrēta un nedalāma korporatīvās un biznesa resursu stratēģijas sastāvdaļa [1]. V. Dubra, J. Netunahina. Personāla attīstīšanas mūsdienu tendences 283 Apmācība var būt nelietderīga, ja nav pareizi plānota un vadīta. Lai apmācība sasniegtu maksimālo rezultātu, ir nepieciešama sistēmiska pieeja procesam. Piemēram, Armstrongs sistemātisko apmācību definē kā apmācību, kas veidota specifisku vajadzību nodrošināšanai, un to apraksta kā vienkāršu četru etapu modeli [1]: 1) apmācības vajadzību noteikšana; 2) nosaka, kāda veida apmācība ir nepieciešama, lai apmierinātu vajadzības; 3) izmanto profesionāļus un pieredzējušus speciālistus, lai sagatavotu un veiktu apmācību; 4) seko līdzi apmācībai un veic tās izvērtēšanu gan apmācības gaitā, gan noslēgumā, lai pārliecinātos par tās efektivitāti. Š ādus posmus var uzskatīt par universāliem. Vārdu sakot, apmācības sistēma ir savstarpēji loģiski saistītu daž ādu procesu, panākumu un metožu kopums. Apmācības vajadzības noteikšana nozīmē noskaidrot, kas notiek pašlaik un kam būtu jānotiek, ko darbinieki zina un prot, un kas viņiem būtu jāzina un jāprot. Š īs analīzes galvenais mērķis ir atklāt attīstības vajadzības. Pie apmācības attīstības vajadzībām pieder nepieciešamība apgūt jaunus posmus, lai nodrošinātu darba uzdevumus, saglabātu cilvēkus atbildīgu amatu ieņemšanai, palielinātu vispārīgo kompetences līmeni. 1961. gad ā izstrādātais Makgija un Tejiera organiz ācijas vajadzību pēc apmācības noteikšanas modelis, kurā paredzēti trīs diagnostiskie posmi, vēl joprojām ir populārs starptautiskajā personāla vadīšanas praksē [6]. T ā galvenie elementi ir: 1. Organiz ācijas analīze. Šaj ā posmā jārod atbilde uz jautājumiem: kur ās tieši organizācijas struktūrvienībās galvenokārt ir nepieciešama personāla apmācība; k ādas ir organizācijas prasības pret darbinieku kvalifikāciju; kāds ir organizācijas klimats (cik liela ir gatavība apmācībai). Faktiski šaj ā posmā tiek veikts personāla audits, esošas zināšanas un prasmes tiek salīdzinātas ar nākotnes prasībām; 2. Uzdevuma analīze. Šaj ā posmā tiek noteikts apmācības saturs un izstrādāti vēlama rezultāta sasniegšanas standarti. 3. Personību analīze. Šaj ā posmā tiek noskaidrots, kādiem darbiniekiem apmācība ir nepieciešama. Pētot darbinieku individuālās vajadzības un apmācības mērķus, parasti tiek noskaidroti vairāki ne mazāk būtiski faktori. Nevienmēr atbilstība starp gaidāmo un faktisko darba izpildi slēpjas tieši attiecīgo zināšanu trūkumā. Vajadzību izpētei seko mācību programmas izstrāde, kuras pamatprincipi ir šādi [6]: 1. Vēlamas uzvedības operantā pastiprināšana (tūlītēja apbalvošana un atbalstīšana); 2. Modelēšana (videomateriālu izmantošana, instruktoru uzvedības atdarināšana); 3. Biež ā un precīza atgriezeniskā saikne; 4. Iespēja praktizēt apgūtas prasmes; 5. Mācību situāciju maksimāla pielīdzināšana reālām darba situācijām. Tradicion āli profesionāla personāla apmācība ietver: kvalifik ācijas paaugstināšanu, kuras uzdevums – profesion ālo zināšanu padziļināšana, lai adekvāti reaģētu uz vides izmaiņām; vad ības prasmju apgūšanu, izkopšanu, pilnveidi, lai papildinātu vadības rezervi un sagatavotu darbam vadošajos amatos; p ārapmācību, 284 VADĪBAS ZIN ĀTNE kvalifikācijas maiņu, būtībā dodot izglītību, mainot profesionālo orientāciju, tādējādi ļaujot pretendēt uz darbu jaunā specialitātē ; apm ācību – visp ārējo un profesionālo izglītību, kura sniedz nepieciešamās zināšanas, attīsta iemaņas, ļauj uzkrāt pieredzi. Pareizi organizēto mācību rezultāta labumu gūst ne tikai organizācija, bet arī pats darbinieks. Paaugstinot savu kvalifikāciju, apgūstot jaunas zināšanas un pieredzi, darbinieks kļūst konkurētspējīgāks darba tirgū. Populārākās apmācības metodes ir: instrukt ā ža, praktisko situ āciju iztirzājums, lekcijas, semināri, lietišķas spēles, trenažieru izmantošana, audiovizu ālo līdzekļu izmantošana, staž ēšanās, rotācija, tālmācība, patstāvīgas mācības. Jaunas tendences (un ar ī jaunas problēmas) personāla attīstīšanas sfērā var saprast tikai atceroties tās tradicionālus mērķus [1]: 1. Paaugstināt darba efektivitāti tagadējos amatos; 2. Sagatavot nākotnes amatiem; 3. Adekvāti reaģēt uz vidē notiekošajām izmaiņām. No šī uzskaitījuma var redzēt, ka tradicionālos personāla apmācība ietver profesionālo iemaņu pilnveidošanu un zināšanu uzkrāšanu, kas dod iespēju efektīvāk pildīt pienākumus, kā arī adekvāti reaģēt uz vides izaicinājumu sakarā ar nemitīgām pārmaiņām. Būtu jāpiebilst, ka darba efektivitātes paaugstināšana un jaunu iemaņu attīstīšana darbiniekiem ir iespējama un lietderīga tikai tad, ja vienlaicīgi mācības nodrošina darbinieku motivācijas un lojalitātes organizācijai paaugstināšanu. Personāla vadības kontekstā darbinieku lojalitāte galvenokārt tiek saprasta kā uzticība organizācijai, gatavība ilgstoši uzturēt darba attiecības un arī gatavība pašaizliedzīgi kalpot (darīt vairāk, nekā tiek prasīts), uztverot organizācijas mērķus kā sev nozīmīgus. Analizējot tendences personāla attīstīšanā XXI gadsimta s ākumā, kā visspilgtākās jāatzīmē šādas: 1. Vides tendenču apsteigšana (benchmarking ). 2. Periodiskus kursus, kurus darbiniekus konsultē no ārpuses aicinātie speciālisti, nomaina mācību sistēma (learning organizations ). 3. Mācību pakārtošana biznesa attīstības stratēģijai. 4. Balstīšanās uz nopietniem pētījumiem, kas tiek veikti pirms mācību organizēšanas, lai atklātu būtiskākās vajadzības, un uz regulāro monitoringu. 5. Mācību sistēmas integrācija (nepārprotamo sakarību veidošanās) ar personāla novērtēšanas un atalgošanas sistēmām. 6. Mācību sistēmas aptver visas iemaņu grupas un visas darbinieku kategorijas. Ja v ēl nesen mācību sistēmas uzdevums bija nodrošināt tādu prasmju attīstīšanu darbiniekiem, kas dotu organizācijai iespēju dod adekvātu atbildi uz jau notikušajām izmaiņām, tad šobrīd no personāla speciālistiem tiek gaidīts kas vairāk, proti, iespējamo izmaiņu prognozēšana un apsteigšana, piedāvājot attiecīgas personāla apmācības sh ēmas. Ar pirmo tendenci cieši saistīta arī otrā, proti, pāreja uz mācību sistēmu, kas pakāpeniski nomaina tradicionālos kursus, kuros darbiniekiem laiku pa laikam tiek stāstīts par to, kādas izmaiņas viņu profesionālajā sfērā ir vērojamas un kā ar tām tikt galā. Š ādu kursu zemā efektivitāte bieži izraisa vilšanos gan organiz āciju vadītājiem, gan personālam un pat spēj diskreditēt viņu acīs pašu regulāro mācību ideju. Arī personāla speciālisti nereti secina, ka nekompetenci nevar “izkurs ēt ārā ”. Līdz ar to parādījās arī jauna mācību definīcija. Mūsdienas par mācībām pieņemts V. Dubra, J. Netunahina. Personāla attīstīšanas mūsdienu tendences 285 uzskatīt tādu kompetences paaugstināšanu un zināšanu pilnveidošanu, kas noved pie jaunas attieksmes un jaunas uzvedības. Un tieši mācību rezultāta atspoguļojums uzvedībā nodrošina augstāku darba efektivitāti, kas dod arī zināmu ekonomisku rezultātu. Atšķirībā no tradicionāliem kvalifikācijas celšanas kursiem, mācību sistēmas gala mērķis ir attīstīt organizācijas biznesu, nevis darbinieku kompetenci. Personāla attīstīšana kļūst par līdzekli, nevis par mērķi, un šim līdzeklim būtu jākalpo organizācijas attīstībai. Darbinieku attīstība un apmācība bieži paliek idejas līmenī, nevis iemiesojas reāli veicamos pasākumus, kas savukārt veicinātu organizācijas attīstību. Viens no personāla vadības stratēģiskiem uzdevumiem ir organizācijas konkurētspējas paaugstināšana, iesaistot organizācijai lojālus un kompetentus darbiniekus organizācijas mērķu sasniegšanā. Neapšaubāmi mūsdienās darbinieki ir svarīgākais resurss, kura attīstībā ir vērts ieguldīt organizācijas līdzekļus. Šie ieguldījumi atmaksājas ar to pievienoto vērtību, ko organizācija iegūst no kompetentākiem darbiniekiem. Efekt īva mācību sistēma sekmē biznesa rezultātus. Sakarību varētu ilustrēt šādi: efekt īvas mācību sistēmas nodrošināšana → paaugstinās darbinieku kompetence → palielinās organizācijas klientu un biznesa partneru apmierinātība → tiek sasniegti biznesa mērķi → nodrošināta organizācijas īpašnieku apmierinātība → vadība gatava turpmāk atbalstīt personāla daļas piedāvātās procedūras un metodes, arī investēt mācību sistēmas uzturēšanā. Bet patiesībā darbinieku apmācībai bieži tr ūkst stratēģiskas orientācijas. M. Hilbs (Hilb) atz īmē, ka darbinieka apmācība ir bezjēdzīga, ja kompānijai trūkst šīs apmācības mērķu “strat ēģiskās vīzijas” [6]. Pat, ja organiz ācija ir gatava investēt naudas līdzekļus darbinieku kompetences paaugstināšanā, šie pasākumi nereti ir nepietiekami integrēti organizācijas attīstības stratēģijā, kā arī nekorespondē ar darbinieku novērtēšanas un atalgošanas sistēmu. Mācību mērķu sakarība ar darba analīzes rezultātiem ir viens no svarīgākajiem mācību sistēmas veiksmīgas funkcionēšanas nosacījumiem. Veicamajai darba izpildes analīzei jākalpo par karjeras un apmācības plānošanas pamatu. Tam j ābūt sistemātiskām procesam, kurā tiek izvērtēts indivīda darbs noteiktajā laika posmā ar mērķi uzlabot rezultātus perspektīvā, noteikt vai paaugstināt viņa potenciālu. Sasniegumu novērtēšana un apmācības plānu apspriešana ir tradicionālā darba izpildes analīze. Sistemātiskā darba izpildes analīze dod ieguvumu organizācijai – var sekot person āla kompetences attīstībai un redzēt apmācības vajadzības organizācijā kopumā, dod iespēju apzināties darbinieku potenciālu un plānot mācības. Š īm vajadzībām jābūt noskaidrotām indivīda, nodaļas un organizācijas līmenī. Darba izpildes analīze palīdz pievērst uzmanību ne tikai augstāka, bet arī vidēja un zemāka līmeņa darbinieku potenciālam, kas bieži netiek att īstīts, radot savdabīgu disbalansi mācību sistēmā [6]. Viena no cilvēkresursu attīstīšanas pamatidejām ir tā, ka darbinieku vajadzībām pēc apmācības jābūt integrētām ar organizācijas attīstības vajadzībām. Mācības – plānots process, kurā tiek veidota jauna, efektīvāka darbinieku uzvedība, kas spēj garantēt augstākus turpmākas darbības rezultātus. Var teikt, ka mācību procesā notiek organizācijas attīstība, ja īsā laikā organizācijā tiek noteiktas un attīstītas nepieciešamās kompetences, kuras nodrošina tās efektīvu darbību. Mācību sistēma strādā, lai attīstītu biznesu kopumā, nevis paaugstinātu atsevišķu darbinieku kompetenci (tāpēc viens no kritiskākajiem uzdevumiem: saska ņot darbinieku individuālus attīstības mērķus ar organizācijas attīstības mērķiem). Mācības kļūst par mācību sistēmu, ja ir saistītas ar tuvākajiem biznesa plāniem. Attiecīgas mācību sistēmas piedāvāšana no personāla daļas puses ir saistīta ar nepieciešamību pierādīt 286 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE organizācijas vadībai, ka tās īstenošana veicinās peļņas palielināšanu vai arī palīdzēs taupīt kādus resursus un pazeminās produkcijas pašizmaksu. Tas ir aktu āls uzdevums, ņemot vērā mūsdienu tirgus tendences: konkurences palielin āšanos un tieksmi pazemināt ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas pašizmaksas lielākā mērā nekā to var atļauties konkurējošas firmas. Citas tendences, kas būtiski (kaut gan varbūt netieši) ietekmē personāla attīstības perspektīvas, ir informācijas tehnolo ģiju attīstība un īpaša uzmanība pret klientu, tieksme apmierināt viņa vajadzības pēc iespējas pilnīgāk, ekskluzīvajā līmenī. Š īs tendences veicināja gan štatu samazināšanās, gan to darbinieku pilnvaru palielināšanos, kuri tieši mijiedarbojas ar organizācijas klientiem [4]. Tas rad īja zināmas izmaiņas profesionālās attīstības struktūrā. Tradicion ālais darbinieku attīstības rādītājs bija karjera un izvirzīšana augstākajos amatos. Mūsdienās paša darbinieku attīstības jēdziena būtība sāk mainīties. Tradicion ālas hierarhisk ās daudzlīmeņu piramīdas nomaina organizācijas ar trim vai diviem hierarhijas l īmeņiem. Līdz ar to vēsturiski izveidojies karjeras modelis – darbinieka pak āpeniskā virzīšanās uz augšu pa hierarhijas k āpnēm vienā organizācijā (vai vismaz saglabājot piederību darba dzīves sākumā izvēlētajai specialitātei) [2] – pak āpeniski zaudē savu aktualitāti. Mainās arī darbinieka profesionālās izaugsmes veicināšanas paņēmieni. J āatzīmē, ka daudzu Rīgā darbojošos uzņēmēju padotie pauž neapmierin ātību (pie tam ar zināmu bezcerības pieskaņu) par savām karjeras iespējām – proti, par tādu iespēju trūkumu. Darbinieki vēl joprojām identificē veiksmi ar izvirzīšanos vadošajos amatos un ar kāda cita darbinieka ceļa uz augšu atkārtošanu. E. Šeins sav ā klasiskajā pētījumā secināja, ka starp organizāciju un darbinieku veidojas zināmas nerakstītas vienošanās par to, ka organizācija garantē darbiniekam izaugsmi un nodarbinātību, bet darbinieks savukārt garantē organizācijai lojalitāti un gatavību strādāt tās mērķu sasniegšanai [3]. Darbinieki izj ūt to, ka organizācija nepiedāvā karjeras iespējas: distance starp di viem hierarhijas l īmeņiem ir daudz lielāka divlīmeņu piramīdā, nekā daudz līmeņu struktūrā. Te atrodas pretrunu punkts starp divām koncepcijām – hierarhijas reduc ēšanu un attīstības kā pārvietošanas hierarhijas ietvaros izpratni. Abi šie mode ļi balstās uz organizācijas iekšējiem darba resursiem, bet gandrīz vienīgais veids, kas var apmierināt darbinieka vajadzību pēc attīstības (vai vismaz rādīt apmierinājuma ilūziju), ir rotācija: funkcion āla, mainot amatu, vai ģeogrāfiska, mainot darba vietas punktu. P. Heriots atz īmē, ka darbiniekam karjera ir savas attīstības un izaugsmes apzināšanās veids, profesionālas biogrāfijas subjektīvais ekvivalents [4]. Iesp ējams, darbinieku neapmierinātība ar attīstības iespējām organizācijās, ar mazo hierarhijas l īmeņu skaitu ir saistīta ar to, ka cikliskais karjeras modelis, kurš ekonomiskajā realitātē pakāpeniski nomaina vertikālo modeli, pagaidām nav nostiprinājies darbinieku apziņā kā vertikālas karjeras attīstības ekvivalents. Iespējams, ka viņi neuztver ciklisko karjeru kā attīstību vai kā karjeru vispār. Lai paaugstinātu darbinieku apmierinātību ar darbu un viņu lojalitāti, vajadzētu veikt noteiktus pasākumus, kas palīdzētu nomainīt novecojušo savas profesionālās izaugsmes apzināšanas modeli uz jauno, kurš būtu orientēts, nevis uz kāda cita darbinieka ceļa atkārtošanu, bet uz neatkārtojamas profesionālas pieredzes gūšanu, izejot ciklisko karjeras attīstības ceļu organizācijas ietvaros vai ārpus tās. Nav nejaušība, ka viena no aktuālākajām personāla attīstības tendencēm ir tas, ka mācības aptver visas darbinieku grupas. Tas noz īmē, ka tiek attīstītas visdaž ādākās prasmes daž ādu līmeņu darbiniekiem. Situācija Latvijā liecina par to, ka zināšanu un prasmju pilnveidošana notiek galvenokārt apmācot firmas vadību (nemaz nerunājot par to, ka salīdzinoši bieži š ī apmācība pārvēršas par izklaides braucienu uz ārzemēm), V. Dubra, J. Netunahina. Personāla attīstīšanas mūsdienu tendences 287 sūtot organizācijas grāmatvežus uz ikgad ējiem kursiem un nodrošinot elementāro apmācību vienkāršo profesiju darbiniekiem. Tam ir divi galvenie iemesli: izpratnes trūkums par personāla attīstīšanas nozīmi un ieguldījumu organizācijas attīstībā un ierobežots finans ējums. Viens no svarīgākiem jautājumiem personāla vadības jomā ir, cik daudz laika un cik daudz naudas var un vajag tērēt efektīvas mācību sistēmas uzturēšanai. Atbilde skan šādi: efekt īvas mācību sistēmas uzturēšanai būtu jātērē 4–6% no organizācijas peļņas [6]. Var diskut ēt gan par to, cik šis cipars ir pamatots, gan pat to, ko darīt, ja tās peļņas nemaz nav un varbūt tieši darbinieku nekompetences dēļ, gan par to, vai nauda tiešam ir tas izšķirošais faktors mācību sistēmas nodrošināšanā. Vadošo organizāciju menedžmenta pieredze dr īzāk liecina par to, ka nemitīgas mācības ir dzīves stils, kas izriet no domāšanas stila, bet precīzāk formulējot – no organizācijas kultūras vērtībām [5]. Viena no t ām ir priekšstats par savstarpējo dalīšanos ar zināšanām kā pār augstu vērtību. Būtu jāuzsver, ka mācību sistēmas veidošanas kontekstā tieši dalīšanās ar zināšanām ir vērtība (nevis zināšanas un informācijas kā tādas). Mācību sistēmu izstrādes pamatideja un arī pamatproblēma ir nepieciešamība atrast produktīvus esošo zināšanu nodošanas veidus, tāpēc kā jebkurā organizācijā ir vērtīga informācija un uzkrāta unikāla pieredze. Š īs informācijas sistematizācija un nodošana notiek ar divu pieeju palīdzību: 1. Kodēšana. T ā ietver informācijas tehnolo ģiju un procesu kontroles sistēmu radīšanu, kodētu zināšanu profesionālo izmantošanu. Darbinieki tiek apbalvoti gan par esošo zināšanu produktīvo izmantošanu, gan par savas pieredzes pievienošanu esošajai datu bāzei. 2. Personālizācija. T ā ir individuālās pieredzes nodošana tiešas saskarsmes ceļā. Lai uzturētu šo procesu, parasti tiek izvēlētas relatīvi vienkāršas metodes [3]. T ās ir: iekš ējie kursi, kurus vada pieredzējušie darbinieki, individuālas supervīzijas un darba grupas, kurās notiek konsultēšanās un darbinieku savstarpēja apmācība, tā saucamās “darbn īcas par īstenošanu” ( objective workshops ), kuru laikā darbinieki regulāri apspriež gan sasniegumus, gan probl ēmas jauno darba metožu ieviešan ā. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir tā saucamais always on-line nosacījums: mācību sistēmai jāfunkcionē nepārtraukti. Turkl āt, efektīvas mācību sistēmas esamība un iespēja gūt jauno pieredzi ir svarīga ne tikai esošā personāla lojalitātes uzturēšanai, bet arī jauno perspektīvo speciālistu piesaistīšanai. Tas var b ūt viens no atlīdzības faktoriem, tādiem, kas paaugstina organizācijas pievilcību potenciālo darbinieku acīs. LITERAT ŪRA 1. Armstrong M. Personnel Management . Practice. – London: Hogan Page, 1996. 2. Arthur B., Hall T. D., Lawrence B. S. Handbook of Career Theory . Cambridge University press, 1989. 3. Senge P. The fifth discilpline. Le arning organizations. – Harvard: 1990. 4. Sparrow P. R. Organizational competencies: creating a strategic behavioural framework for selection and assessment ; in N. Anderson & P. Herriot , Handbook of assessment and appraisal. – London: 1994. 5. Большаков А. С., Михайлов В. И. Современный менеджмент, теория и практика. – Санкт-Петербург : 2002. 6. Управление человеческими ресурсами (под ред. М. Пула, М. Уорнера) – Санкт- Петербург : 2002. 288 VADĪBAS ZIN ĀTNE Modern Tendencies in Personnel Development Summar y In the twenty first century as a result of lasting changes in outer and inner organizational environment a new type of organizations is developing – a learning organization. Organizations’ success in market competition depends on competencies and motivation of personnel. Authors present a review of modern tendencies in personnel development and connected problems’ analysis. As most remarkable trend there is considered a developing of inner learning systems in organizations, but as most remarkable problem emphasized the new cyclic model or professional career development changing the traditional vertical model. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 289.–299. lpp. Sabiedrisk ā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirgū T he Tendencies of Public Radio’s Competition Development in Europe’s Radiomarket Uldis Duka Valsts bezpeļņas SIA „Latvijas radio” Doma laukums 8, Rīga, LV-1015 E-pasts: uldis.duka@radio.org.lv Roberts Škapars LU Tautsaimniec ības institūta direktors Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: skapars@lanet.lv Raksta mērķis ir izpētīt sabiedriskā radio auditorijas daļas izmaiņu tendences Eiropas valstu radiotirgos, lai apzinātu Latvijas sabiedriskā radio vietu un perspektīvas Eiropas Savien ībā. Sabiedriskais radio Eirop ā ieņem nozīmīgu radiotirgus daļu, kas ir visai atšķirīga katrā valstī. Latvijai, iestājoties Eiropas Savien ībā, saasināsies konkurence vietējā radiotirgū, kurā jau ir ienākušas un turpinās ienākt ārvalstu komercraidorganizācijas, konkurējot ar sabiedrisko radio. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, rakstā ir analizēta sabiedriskā radio attīstība Eiropas valst īs un Latvijā, pētīta sabiedriskā radio darbības nozīme un uzlabošanas iespējas, atsegti pozitīvie momenti un trūkumi sabiedriskā radio programmu pozicionēšanā, finansēšanā un reklāmas izvietošanā. Rakstā izdarīti secinājumi un izstrādāti priekšlikumi par Latvijas sabiedriskā radio darbību un konkurētspēju Eiropas Savien ības radiotirgū. Rakstā izmantotas pētījumu kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes, tai skaitā datu grupējuma, analīzes un sintēzes metodes. Atslēgvārdi: Eiropas radiotirgus, sabiedrisk ais radio, biznesa vidi ietekmējošie faktori. Key words: European radiomarket, public radio, audience’s market share. Raidorganiz āciju tirgus biznesa vidi ietekm ē jošie faktori Lai objektīvi spriestu par sabiedriskā radio konkurences attīstības tendencēm Eirop ā, jāsalīdzina atsevišķu valstu sabiedriskā radio darbības biznesa vide. Sabiedriskās raidorganizācijas cenšas informēt, izglītot un izklaidēt, piedāvājot visaptverošu programmu klāstu un pakalpojumus, kas ne vienmēr atbilst tirgus prasībām. Tas j āīsteno, piedāvājot sabalansētu programmu un vispārēju uztveršanas iespēju. Plaša mēroga sasniegumi informācijas un komunikācijas nozarē radījuši lielas pārmaiņas elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā visā pasaulē. Ta ču šie sasniegumi veicinājuši arī elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu komercializēšanos, radot veselu virkni jaunu problēmu nacionālo mēdiju struktūrai 290 VADĪBAS ZIN ĀTNE un raidīšanas pamatfunkcijām, kā arī apgrūtina nacionālās identitātes saglabāšanu un nacionālās kultūras attīstību. Pastāv risks, ka tīri komerciāla attieksme pret raidīšanu pazeminās programmu kvalitatīvo līmeni ne tikai komercraidstacijās, bet arī sabiedriskajās un, neņemot vērā programmu skaita fizisko palielināšanos, to daudzveidība praktiski samazināsies [7, 3 6 ]. Saasinoties raidorganizāciju konkurencei, priekšrocības gūst tādas starptautiskas raidorganizācijas (radiostacijas „Easy FM”, „Skon to”, „European Hit Radio”), kas aptver lielāku teritoriju, spēj piesaistīt lielos reklāmas devējus, koncentrēt prāvākus līdzekļus, veidot labākus raidījumus un vienlaikus arī pazemināt izplatāmo programmu pašizmaksu. Tom ēr 2004. gada sākumā Latvijas sabiedriskais radio ar savu 48% radiotirgus da ļu ir neapšaubāms līderis Latvijas radiotirgū. Sabiedrisk ā radio tirgus poz īcijas Eirop ā Lai salīdzinātu, kādas ir sabiedriskā radio tirgus pozīcijas daž ādās Eiropas valstīs, izmantotas pasaulē lielākās profesionālās nacionālās raidorganizāciju apvienības: EBU (Eiropas raidorganiz āciju apvienības) ietilpst 71 aktīvs biedrs 52 Eiropas, Tuvo Austrumu un Zieme ļāfrikas valstīs un 46 asoci ētie biedri 29 pasaules valstīs [5, 2 ]. P ārskatāmības labad Eiropas valstis sadal ītas 4 lielās grupās – Skandināvijas, Centrālās un Austrumeiropas, Eiropas liel ās un Eiropas vid ēji lielās valstīs. Katrā no šīm grupām autori ir iekļāvuši arī Latvijas sabiedrisko radio, lai salīdzinoši parādītu, kādas ir Latvijas pozīcijas katrā valstu grupā. 1.– 4 attēli veidoti, salīdzinot katras Eiropas valsts sabiedrisk ā radio klausītāju skaita un attiecīgās valsts visu radioklausītāju skaita procentuālo attiecību. Kopējo radiostaciju klausītāju skaitu (RCH 000), izteiktu t ūkstošos no mērķgrupas katrā valstī, salīdzinājumam izmantot nav iespējams, jo iedzīvotāju skaits katrā Eiropas valstī ir atšķirīgs. Piemēram, Vācijā 82 miljoni, bet Islandē tikai 280 tūkstoši iedzīvotāju [6, 3 3 ]. Vienk āršs radio klausīšanās salīdzinājums daž ādās valstīs var būt maldinošs, jo atšķiras klausītāju uzskaites metodika. Piemēram, Austrijā tiek skaitīti visi cilvēki, kas sasnieguši 10 gadu vecumu, kamēr 5 valstīs reitingi tiek aprēķināti, iekļaujot cilvēkus no 15 gadu vecuma, bet Latvijā aptaujā iekļauj cilvēkus no 12 gadu vecuma. Īpaši piemēri mērījumu metodikas ziņā ir Polija un Krievija, kurās radiotirgus pētījumu metodes laikā no 1995. gada līdz 2000. gadam tika mainītas pat četras reizes. Salīdzinot datus, jāpievērš uzmanība tieši metožu izmai ņām, bet ne kultūras vai valsts iedzīvotāju klausīšanās atšķirībām. Vācijā būtiskas izmaiņas klausītāju uzskaitē bija novērojamas brīdī, kad tiešā kontakta interviju metode tika nomainīta pret telefonintervijām. Vidēji radio klausīšanās paradumi visās rietumu valstīs ir līdzīgi, jo mediju tehnolo ģijas stabili iesakņojušās cilvēku ikdienas dzīvē. Spānijā radio klausās mazāk kā citās valstīs, Īrijā sabiedriskā radio klausīšanās ir acīmredzami augsta, bet dati attiecas tikai uz darba dienām, neiekļaujot nedēļas nogales reitingus, kad tie ir viszemākie un no saraksta tiek izslēgti radio neklausītāji. Arī Rietumeiropu nevar tieši salīdzināt ar Austrumeiropu, jo mērīšanas metodes un klausīšanās paradumi atšķiras [6, 1– 2 ]. Tom ēr kopaina ir pietiekoši objektīva un salīdzināma. Dramatiskie politiskie notikumi 90. gados un apraides monopola zaudēšana ir mainījusi mediju patēriņu un lietošanas ieradumus Centrālajās un Austrumeiropas valstīs. No postsociālisma valstīm tikai Latvijas un Bulgārijas sabiedriskajam radio ir tendence uz tirgus daļas pieaugumu (1. att.), un tas ir vispozitīvākais piemērs Austrumeiropā. U. Duka, R. Škapars. Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū 291 0 10 20 30 40 50 60 70 80 1995. 1996. 1997. 1998. 1999. 2000. 2001. 2002. gadi % no klaus ītā ju kopskait a P R / P ol i j a ROR / Rum āni j a CR / Čehi j a M R / Ung āri j a B NR / B ul g āri j a S K / S R / S l ov āk i j a LV R / Lat vi j a S LO / S lov ēni j a E R / Igauni j a K ri evi j a 1. att . Sabiedrisko radiostaciju klausītāju skaits (%) no kop ējā radioklausītāju skaita (SHR) Centrālās un Austrumeiropas valstīs The Amount of Public Radio Listener s (%) from the Amount of Common Radio Listeners (SHR) in the Countries of Central and Eastern Europe [6, 27 ] Polij ā sabiedriskā radio monopols beidzās 90. gados. Sabiedriskā radio programma PR1 piesaistīja gados vecāku klausītāju auditoriju ar ziņām un runas raidījumiem, PR3 ar moderno mūziku, straujo tempu, sporta pārraidēm piesaistīja gados jaunāku auditoriju. Privātās stacijas RMF FM un Radio Zet ieguva noz īmīgu tirgus daļu. Palielinājās klausītāju iespējas izvēlēties, un tā rezultātā Polijā samazinājās sabiedriskā radio tirgus daļa no 60 uz 25%. Rum ānij ā nacionālo ziņu kanāls ROR1, uz kult ūru un jaunatni orientētie kanāli ROR2 un ROR3 zaud ēja 22% auditorijas. Dinamiskie komercradio s ākotnēji klausītāju auditoriju palielināja, tomēr šobrīd komercradio tirgū vērojams kritums un attiecīgi – sabiedrisk ā radio auditorijas daļas pieaugums. Čehija 90. gadu beigās ieguva lielus ārvalstu kapitālieguldījumus. Sabiedriskais radio CR sastapās ar lielu konkurenci gan nacionālajā, gan reģionālajā līmenī un piekāpās komercradio, šobrīd aizņemot tikai ap 26% radiotirgus. Ung ārijas sabiedriskais radio MR, lai gan zaudējis ap 30% klaus ītāju, pēdējos 3 gados izceļas ar stabilitāti. MR1 ar kultūras programmām ieguvis stabilu klausītāju skaitu un MR2, spēlējot roku un vieglo mūziku, kā arī piedāvājot aktuālu informāciju, palielina savu auditorijas daļu. Igaunij ā sabiedriskā radio auditorijas daļa ir kritusies no 75% uz 38%, tom ēr galvenais ziņu kanāls igauņu valodā stabili notur klausītājus, sākot no 2000. gada, bet jauniešu kanāls Radio 2 zaudējis privātajiem kanāliem klausītāju piesaistes ziņā. Krievij ā Radio RUSSIA un MAYAK ir zaud ējušas auditoriju par 20%. Komercradio palielina savu tirgus daļu, neskatoties uz radiosignālu pārklājuma problēmām. Sabiedriskais radio Krievijā nespēj noturēt savas pozīcijas un tā daļa radiotirgū ir samazinājusies līdz 48%. Pētot Skandināvijas valstu radiotirgu, var secināt, ka gandrīz visās valstīs (izņemot Somiju) sabiedriskais radio ir nostabilizējis (Zviedrija, Norv ēģija) un pat 292 VADĪBAS ZIN ĀTNE palielinājis (Dānija, Islande) savas tirgus daļas, kas ir 50– 70% robež ās. Latvijas sabiedriskais radio ir ar tendenci tuvoties Skandināvijas valstu skaitļiem (2. att.). Lai gan arī Skandināvijas valstīs pieaug konkurence radiotirgū, nozīmīgs auditorijas daudzums sabiedriskajam radio saglabājas. Tas ir v ērā ņemams spēks, kas var būt arī viegli ievainojams no privāto raidstaciju puses. 0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 1995. 1996. 1997. 1998. 1999. 2000. 2001. 2002. gadi % no k laus īt āju kopskaita S R / Zvi edri j a DR / D āni j a Y LE / S om i j a NRK / Norv ēģi j a RUV / Is l ande LV R / Lat vi j a 2. att . Sabiedrisko radiostaciju klausītāju skaits (%) no kop ējā radioklausītāju skaita (SHR) Skandināvijas valstīs The Amount of Public Radio Listeners (%) from the Amount of Common Listeners (SHR) in Scandinavian Countries [6, 25 ] Somij ā 2002. gadu sabiedriskais radio YLE sagaida ar 20% auditorijas kritumu, kuru gan cer atgūt nākošo pāris gadu laikā, jo Somijas sabiedriskajam radio pieder arī tikko raidīt sākušie trīs digitālie nacionālie radiokanāli. Tieši ar digit ālā radio klausītāju auditoriju Somijas sabiedriskais radio saista auditorijas lejupslīdes apturēšanu un auditorijas pieaugumu. Zviedrij ā sabiedriskais radio SR jūt konkurenci, bet te nav nacionālo komercradio operatoru. Lielākais tirgus spēlētājs ir radiostacija P4 ar 46% no auditorijas. Plaši izmantota prakse, kad radio tiek miksētas nacionālās un lokālās ziņas. Radiostacija P3 piesaista jaunās paaudzes klausītājus, spēlējot roku, popu, joku programmas un ziņas, tādējādi nostabilizējot savas pozīcijas. Dānijas sabiedriskajam radio DR ir spēcīgs reģionālais tīkls, ko veido 9 stacijas. Pēc veiktajām sabiedriskā radio reformām tā klausītāju skaits ir pieaudzis, un sabiedriskais radio aizņem 68% D ānijas radiotirgus. Islandē sabiedriskais radio RUV izjūt aktīvu komercraidstaciju spiedienu, tāpēc Islandes sabiedriskā radio klausītāju auditorijas daļa ir regulāri svārstījusies 25% robež ās. Konkurence īpaši saasinājās pēc 1998. gada, kad sabiedriskais radio tikai vienā gadā zudēja ap 18% klaus ītāju auditorijas. Lai gan sabiedriskais radio Islandē turpina izjust asu konkurenci no komercraidstaciju puses, tā auditorijas daļa ir nedaudz pieaugusi un veido 54%. U. Duka, R. Škapars. Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū 293 Norvēģij ā radio monopols tika sagrauts jau 1993. gadā. Norvēģijas sabiedriskais radio NRK piesaista galveno auditorijas daļu. Sekmīgi darbojas nacionālais privātais kanāls P4, atskaņojot pieaugušo mūziku, tomēr radiotirgū dominē NRK programma P1 ar ziņām, izklaidi (gados veca auditorija). Klasiskās mūzikas kanālam P2 klausītāju skaits pieaudzis, bet jauniešu kanāls klausītājus zaudējis. Norvēģijā sabiedriskā radio tirgus daļa ir visstabilākā – 58%, sv ārstoties tikai 4% robež ās. Ar 85% Eiropas vid ēji lielajās valstīs sabiedriskā radio auditorijas tirgus daļas līdere ir Beļģija (Flandrija), Austrija atpaliek tikai ar 80%. Sp ēcīgu pieauguma tendenci pēdējo divu gadu laikā uzrāda Šveices sabiedriskais radio, kas savu tirgus daļu ir palielinājis pat par + 15% un ir visveiksm īgākais Eiropas radioirgus sp ēlētājs (5. att.). Īrijas un Nīderlandes sabiedriskā radio tirgus daļa ir stabila, 32–42% robež ās. Latvija uz šo valstu fona atrodas tieši vidū, pārsniedzot Beļģijas (Valonijas), Nīderlandes rādītājus un pietuvojoties Īrijai (3. att.). Šaj ā reģionā ir 6 valstis, kuras finansē pat 9 sabiedriskā radio sistēmas (piem., Beļģija un Šveice), jo t ām ir vairāku valodu klausītāju auditorijas. Nīderlande šajā grupā ir vispieredzējušākā radio tirgus ziņā – ar stabil ām privātām radiostacijām, jo jau 1995. gadā visā valstī tika ieviesta raidīšana FM diapazonā un strauji pieauga radiostaciju konkurence. Spēcīgas konkurences rezultātā Holandes sabiedriskais radio notur tikai 31% radiotirgus auditorijas da ļas, toties tā ir izteikti stabila un nav mainījusies kopš 1996. gada! 0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 1995. 1996. 1997. 1998. 1999. 2000. 2001. 2002. gadi % no k laus ītā ju kopskaita NOS / N īderl ande RTB F / B e ļģi j a / V al oni j a V RT / B e ļģi j a / F l andri j a RDP / P ort ug āl e ORF / A us t ri j a S RG S S R / Š vei c e RTE / Īri j a LV R / Lat vi j a 3. att . Sabiedrisko radiostaciju klausītāju skaits (%) no kop ējā radioklausītāju skaita (SHR) Eiropas vid ēji lielajās valstīs The Amount of Public Radio Listener s (%) from the Amount of Common Radio Listeners (SHR) in Average Large Europe’s Countries [6, 22 ] Austrij ā ir maza auditorijas fragmentācija (vismazākā Eirop ā). Darbojas labi izvērsts reģionālais radio tīkls, miksējot lokālās ziņas ar nacionālajām, bet trūkst 294 VADĪBAS ZIN ĀTNE privāto raidstaciju reģionālajā līmenī, kas palīdzējis Austrijas sabiedriskajam radio kopš 1998. gada noturēt stabilu tirgus daļu, kas ir ap 80%. Šveicē radio darbošanās balstīta uz trīs atsevišķu valodu reģioniem. 2001. gadā tā bija pirmā Eiropas valsts, kas ieviesa audiometru tehnolo ģiju radio auditorijas izpētē. Sabiedriskā radio tirgus daļai raksturīgs visstraujākais klausītāju auditorijas pieaugums Eirop ā (+13% p ēdējo 2 gadu laikā !), un kop ējā sabiedriskā radio klausītāju auditorijas daļa ir ap 64%. Īrij ā četras sabiedriskās radiostacijas sajūt lielu konkurenci no labi attīstītajām nacionālajām un lokālajām komercstacijām. Neraugoties uz to, Īrijas sabiedriskais radio vairākus gadus stabili notur ap 44% klaus ītāju auditorijas. 0 1 0 2 0 3 0 4 0 5 0 6 0 7 0 1 9 9 5 . 1 9 9 6 . 1 9 9 7 . 1 9 9 8 . 1 9 9 9 . 2 0 0 0 . 2 0 0 1 . 2 0 0 2 . gadi % no klaus īt āju skaita A RD / V āc ija BBC / Lielbr it ānija Radio Fr anc e / Fr anc ija RA I / It ālija RNE / Sp ānija LV R / Latv ija 4. att . Sabiedrisko radiostaciju klausītāju skaits (%) no kop ējā radioklausītāju skaita (SHR) Eiropas lielaj ās valstīs The Amount of Public Radio Listener s (%) from the Amount of Common Radio Listeners (SHR) in Average Large Europe’s Countries [5, 19 ] Arī uz Eiropas lielo valstu fona Latvijas sabiedriskais radio ie ņem vidējo rādītāju, apsteidzot Itāliju, Spāniju un Franciju, kuru sabiedrisk ā radio tirgus daļa ir 20–25%. Latvija atpaliek no Lielbritānijas un Vācijas sabiedriskā radio ar attiecīgi 52% un 54% tirgus da ļas. Ja Eiropas lielo valstu grup ā kopš 2000. gada ir vērojama sabiedriskā radio tirgus daļas stabilizācija, tad Latvija uz tās fona izskatās ļoti cerīgi ar stabilu pieauguma tendenci (4. att.). Vācij ā no 1995. gada lielākā daļa sabiedrisko reģionālo staciju zaudēja auditoriju komercstacijām. Radio tirgus pētījumu sistēma 2000. gadā tika mainīta ar telefonintervijām, kas auditoriju sadalīja. Uzlabojot programmu un mēģinot piesaistīt gados jaunus klausītājus, ieviešot lokālās ziņas, Vācijas sabiedriskā radio auditorija pieaug un ir 54%. Lielbritānij ā komercradio nostabilizējis savas pozīcijas gan lokālā, gan reģionālā līmenī (valstī darbojas 250 radiostacijas). Lielbritānijas sabiedriskā radio (BBC) kopējais klausītāju skaits kopš 1999. gada ir samazinājies, bet 2002. gadā BBC izveidoja piecus digitālos kanālus, tā piesaistot noteiktus klausītāju auditorijas segmentus un palielinot kopējo klausītāju auditoriju, kas ir sasniegusi 55%. U. Duka, R. Škapars. Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū 295 Francij ā radio klausītāju auditorijas segmentācija ir diezgan liela. T ā sadalīta pa 4 sabiedriskā radio un Radio France kan āliem. Sabiedriskā radio auditorijas tirgus daļa Francij ā, lai gan ir salīdzinoši neliela – 24%, ir apskaužami stabila un nav mainījusies kopš 1995. gada. Interesanti, ka arī Itālij ā un Sp ānij ā sabiedriskā radio tirgus daļa ir tāda pat kā Francij ā, ar tikpat apskaužamu stabilit āti. NRK / Norv ēģ ija NOS / N īderland e RTE / Īrija DR / D ānija SLO / Slov ēnija Radio France / Francija RNE / Sp ānija RTBF / Be ļģ ija /Valonija VRT / Be ļģ ija /Flandrija RUV / Island e ORF / Austrija ROR / Rum ānija BNR / Bulg ārija PR / Polija YLE / Somija MR / Ung ārij a SK/SR / Slov ākij a CR / Č ehija ER / Igaunija ARD / V ācij a RAI / It ālij a SR / Zviedrij a BBC / Lielbrit ānija LVR / L at vi ja SRG SSR / Šveic e -20 -15 -10 - 5 0 5 10 15 20 5. att . Eiropas sabiedrisko raidstaciju klaus ītāju skaita dinamika % punktos no 1999. – 2002.g. The Dynamics of Europe Public Radio St ations Listener in % Points Amount from 1999–2000 [6, 19–31 ] Salīdzinot (1.–4. att.) Eiropas valstu sabiedrisk ā radio klausītāju skaita dinamiku, var secināt, ka “vecaj ās” Eiropas valst īs (Šveice, Lielbrit ānija, Austrija) sabiedriskā radio klausītāju auditorijas tirgus daļa uzrāda pieauguma tendenci, bet tā dēvētajās “postsoci ālisma” valst īs sabiedriskais radio ir zaudējis pat līdz 40% (Polija) radiotirgus un sabiedriskā radio auditorijas daļa šajās valstīs turpina samazināties. Arī daļā ES kandid ātvalstu (Čehija, Igaunija), lai ar ī ne tik izteikti, bet ir vērojama tāda pati tendence. Ļoti pozitīvi uz šī fona izskatās Latvija, kas pēc sabiedriskā radio tirgus daļas pieauguma ir otrajā vietā uzreiz pēc Šveices. Īrijā, Norvēģijā un Nīderlandē sabiedriskais radio saglabājis savas pozīcijas radiotirgū bez izmaiņām (5. att.). Sabiedrisk ā radio tirgus situācija Latvij ā Latvijas Radio saimniecisko darbību, konkrēti reklāmu piesaisti, ierobežo NRTP noteikt ās normas, kas tirgus apstākļos Latvijas Radio nostāda neizdevīgā pozīcijā, salīdzinot ar komercradio stacijām, tādējādi ierobežojot konkurenci. Sabiedriskajam radio atļautais reklāmas laiks ir 10% no kop ējā raidlaika, komercradio stacijām tas ir 20% [1, 2 1 ]. Gatavojoties ieviest abonentmaksas, jau 296 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE vairākus gadus tiek apzināta citu valstu pieredze, lai pamatoti apšaubītu nodomus atteikties no reklāmas sabiedriskajā radio. Arī Eiropas Raidorganiz āciju savienības (EBU) viedoklis ir viennoz īmīgi atbalstošs sabiedrisko raidorganizāciju jauktam finansējumam no sabiedriskiem un komerciāliem avotiem. Kā uzsvērts vienā no pēdējiem perspektīvu nosakošajiem EBU dokumentiem, “paredzam ā nākotnē sabiedriskajām raidorganizācijām būs nepieciešams līdzšinējā apmērā saglabāt ieņēmumus no reklāmas” [3, 5 ]. Turpat teikts, ka “sabiedrisko raidorganiz āciju reklāmas raidlaika ierobežojumi zem 12 minūtēm stundā ir diskriminējoši, turklāt ierobežo rekl āmdevēju brīvību” [3, 6 ]. Kas attiecas uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm, tad jākonstatē, ka Igaunijas TV šobr īd ir vienīgā, kur noteikts reklāmas aizliegums. Visās pārējās valstīs reklāma un sabiedriskās raidorganizācijas ir savietojamas. Pieredze citās valstīs rāda, ka radiostacijām, šo soli sperot, ir jāatrod papildus finansējums. Eiropas Komisija 2001. gadā skaidrojusi, ka sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma sh ēmas noteikšana ir valsts kompetencē un sabiedriskās raidstacijas iespējams finansēt gan no reklāmas, gan no valsts budžeta. Eirop ā sastopami trīs veidu sabiedrisko raidorganizāciju modeļi: viens, kur pārsvarā ir finansējums no abonentmaksām vai valsts dotācija (Somija, Grie ķija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija), otrs – l īdzsvarotais finansējums, ar valsts dotāciju un reklāmas ieņēmumiem (Čehija, Francija, Austrija, Latvija) un trešais, kur p ārsvarā ir reklāmas ieņēmumi (Itālija, Spānija, Dānija, Polija) [7, 43 ]. Arī Latvijā, izpildot NRTP veidoto Nacion ālo pasūtījumu, pietiekami liela daļa finansējuma, apmēram 1/3, netiek segta no valsts budžeta l īdzekļiem [11; 8; 23; 6]. Reklāmas daļa to sedz ar ienākumiem no saimnieciskās darbības, respektīvi, reklāmas pārdošanas. Valsts finansējums Latvijas Radio netiek palielināts jau vairākus gadus. Programmu attīstībai atbrīvotie līdzekļi tiek iegūti, slēdzot mazāk efektīvos un neekonomiskos raidītājus vai ņemot kredītus, kas tiek dzēsti no reklāmas ieņēmumiem, kā arī piešķirti, ieķīlājot reklāmas raidlaiku. Sabiedriskais radio (1. tab.) no 2002.– 2004. gadam ir nostiprinājis savas pozīcijas Latvijas radiotirgū, palielinot klausītāju auditorijas daļu par 6%. Latvijas radiotirgū, tāpat kā visās Eiropas valst īs, valda sīva konkurence. Latvijā darbojas 31 licencēta raidorganizācija ar 36 radiostacij ām [8, 4 – 5 , 8 – 9 ]. 1. tabula Latvijas sabiedrisk ā radio klausītāju auditorijas sadal ī juma (SHR) izmai ņas (%) no 2002.– 2 0 0 4. g. The Changes (%) of Latvia’s Public Radi o Listener Audience’s Distribution (SHR) from 2002 to 2004 [21; 22; 23] Programmas nosaukums 2002. gads 2004. gads Auditorijas daļas izmaiņas Latvijas radio 1 18 15 -3 Latvijas radio 2 19 25 +6 Latvijas radio 3 0 1 +1 Latvijas radio 4 5 7 +2 Latvijas radio 5 0 0 0 KOP Ā: 42% 48% + 6% Kā redzams 6. att ēlā, sabiedriskais radio 2004. gada sākumā ar 48% klaus ītāju auditorijas daļu ir stabils Latvijas radiotirgus līderis. Tuv ākais konkurents ir komercradio SWH grupa (rad io SWH un SWH +) ar t ā kopējo tirgus daļu 15%. U. Duka, R. Škapars. Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū 297 NOV A 2 % MIX F M 2% K RIS T ĪGA IS 1% S WH ROC K 1% E UR HIT R 6% 1 0 0 F M 4% S K ONTO 4% S WH + 6% S TA RF M 4% C ITI RA D IO 13 % S WH 9% * LR4 7% * LR3 1% * LR1 15% * LR2 25% * sabiedrisk ā radio programmas * public radio stations [22; 23] 6. att . Latvijas radiotirgus auditorijas sadalījums uz 2004. gada 1. februāri Latvia’s Radiomarket’s A udience Distribution for 02/01/2004 Secin ājumi Sabiedriskais radio visā Eirop ā izjūt asu komercraidstaciju konkurenci, kā rezultātā sabiedriskā radio tirgus daļa visās Eiropas valst īs kopš 1995. gada ir samazinājusies. Visjūtamāk sabiedriskā radio auditorijas daļa (40% apm ērā) samazinājusies Centrālajā un Austrumeiropā, t. s. postsociālisma valstīs (Rumānijā, Bulgārijā, Polijā, Ungārijā) no 65 – 75% uz 25–35%. Tas izskaidrojams ar p ārejas ekonomikas nestabilitāti un tirgus ekonomikas vājajām pozīcijām. Tuv āko 3– 5 gadu laikā šo valstu radiotirgus vēl tiks vairākkārt pārdalīts. Otrs liel ākais sabiedriskā radio auditorijas daļas samazinājums novērojams Skandināvijas valstu grupā (Somija, Zviedrija), no 62 – 78% uz 50 – 68%. Da ļēji auditorijas samazinājumu var izskaidrot ar jaunu, digitālā radio sistēmu ieviešanu. Var prognozēt, ka, izmantojot jaunās tehnolo ģijas, sabiedriskais radio Skandināvijas valstīs savas pozīcijas var atgūt. Vismazāk sabiedriskā radio auditorijas daļa ir samazinājusies vidēji lielajās un lielajās Eiropas valst īs, t. s. „vecaj ās” valst īs – da ļā no tām pat ir vērojams sabiedriskā radio auditorijas pieaugums 2– 13% apjom ā (Šveice, Lielbrit ānija, Austrija, Beļģija, Francija, Sp ānija). To var izskaidrot ar šo valstu ekonomisko stabilitāti un jau sadalītu radiotirgu. Sabiedriskā radio tirgus daļa „vecaj ās” Eiropas valstīs ir apskaužami stabila. Latvijas sabiedriskais radio ir ar otru lielāko (+9%) klaus ītāju auditorijas daļas pieauguma dinamiku Eirop ā (uzreiz pēc Šveices ar t ās +13%). 2004. gad ā Latvijas sabiedriskā radio tirgus daļa veido 48%. Sal īdzinot ar citām Eiropas valst īm, Latvija ar 48% tirgus da ļas ir stabilā vidus pozīcijā. Var prognozēt, ka turpmākajos 3–5 gados Latvijas sabiedriskais radio ne tikai saglab ās esošo tirgus daļu, bet varētu to palielināt vēl par 3– 5%, att īstot reģionālo apraidi. 298 VADĪBAS ZIN ĀTNE LITERAT ŪRA 1. Radio un TV likums: LR likums // Latvijas V ē stnesis Nr. 137 , 1995. 2. Eiropas Kopienas l īguma Amsterdamas protokols, h ttp://www.ttc.lv/New/primarie/ 11997D.doc 3. Eiropas padomes Ministru komitejas rekomend ācija par sabiedrisko raidorganizāciju neatkarības garantiju, htpp:/www.nrtp.lv/Eiropas dokumenti 4. http://data.csb.lv/ 5. European Broadcasting Union, http://www.ebu.ch /union/union/php . 6. EBU Guides. Information Pack Volume: 2 „EBU Members` Audience Trends 1991– 2002” GEAR – EBU Information and Statistics Network. Strategic In formation Service. August 2003. pp. 41., www.ebu.ch/sis 7. Elektroniskie sabiedr ības sazi ņas l īdzek ļi Latvij ā. Nacionālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2000, 179 lpp. 8. Elektroniskie sabiedr ības sazi ņas l īdzek ļi Latvij ā. Nacionālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2002, 19 lpp. 9. Hofs K. G. Biznesa ekonomika . – R īga: J. Rozes apg āds, 2002, 559. lpp. 10. Jakubowitz K. The broadcaster societal obligati ons in the public service and commercial sectors, presentation. – Riga: NRTP, 2003, p. 46. 11. Kotler P. Principle of Marketing. – London: Prentice Hall Europe, 1999, p. 879. 12. Latvijas elektronisko sabiedr ī bas sazi ņas l īdzek ļ u att ī st ī bas Nacion ālā koncepcija. 2003.–2005. gadam . Nacionālā radio un televīzijas padome. – R īga: NRTVP, 2003, 20 lpp. 13. Latvijas radio 75 . Juškevi čas D. red. – R īga: Latvijas radio, 2000, 235 lpp. 14. Latvijas radiostaciju pied āvāj uma v ērtējums . Baltijas Datu Nams. – Rīga: BDN 2003, 72. lpp. 15. Levis B. O` Donell, Carl Hausman, Philip Benoit. Radio station operation . – NY: Wodsworht Publishing Company, 1999, p. 479. 16. McK`insey A. Sabiedrisk ās raidorganiz ācijas vis ā pasaul ē. 1999, 127. lpp. 17. Michael C. Keith, Joseph M. Krouse. The radio station . – London: Focal Press, 1989. p. 432. 18. Nacion ālā radio un telev ī zijas padome un t ās darb ī ba 2001.–2002. g. Nacionālā radio un televīzijas padome. – R īga: NRTVP, 2002, 30. lpp. 19. Praude V., Beļčikovs J. M ārketings . – R īga: Vaidelote, 1999, 559 lpp. 20. Pringle P. K., Star M. F. Electronic Media Management . – London: Focal Press, 1995, p. 469. 21. Radio, 2002. BMF Nacion ālais mediju pētījums. – R īga: BMF 2002, 120 lpp. 22. Radio, ziema 2004. TNS/BMF Nacion ālais mediju pētījums, – R īga, TNS/BMF 2004, 123 lpp. 23. Veinberga S. Radio att ī st ī bas tendences un prognozes Latvij ā. – R īga: Latvijas radio semināra materiāli, 2003, 32. lpp. 24. Latvijas radio p ārskats NR TVP par darbu 2001./2002./2003.g . Latvijas radio nepublicētie materiāli. – R īga: Latvijas radio 2001.–2003.g. U. Duka, R. Škapars. Sabiedriskā radio konkurences attīstības tendences Eiropas radiotirg ū 299 The Tendencies of Public Radio’s Competition Development in Europe’s Radiomarket Summar y The competition in the local radiomarket in Latvia will intensify when Latvia joins European Union. Foreign commercial radio stations already have entered and continue to enter the local radio market competing with Latvia’s public radio. In order to discover the place and perspectives of Latvia’s public radio in Europe’s radio market, in the article are researched and analyzed the tendencies of public radio’s audience share’s (SHR%) changes in European countries’ radio markets. The aim of the article is to come to conclusions and suggestions about Latvia’s public radio’s place and competitiveness in EU radi o market. The public radio in Europe occupies a significant shar e in the radio market. However, because of different reasons this share significantly di ffers from country to country. Generally accepted quantitative and qualitative methods of the economy science are used in the article, including: classification, analysis, induction, deduction, logically constructive, and statistic methods, and numerical information representation, description and projection methods. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 300.–312 . lpp. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess Management of the Softw are Development – a Multi-dimensional Process Programmatūras attīstības vadība kā daudzdimension āls process Hauke Heiseler , Dipl.-Kfm. D-38229 Salzgitter, Werkstrasse 3 E-mail: h.heiseler@forum-bauunternehmen.de Im vorliegenden Beitrag wird dargelegt, dass es für das erfolgre iche Management von Softwareentwicklungsprojekten notwendig ist, vi ele verschiedene Einflussgrößen gleichzeitig zu berücksichtigen. Diese reichen von den richtigen technischen Hilfsmitteln über das angemessene Management- und Kostenschätzungsverfahren bis hin zur Berücksichtigung von Grundstrukturen im menschlichen Charakter. Beispiele aus einer »traditionellen« Ingenieursdisziplin, dem Bauwesen , dienen zur Illustration. Key words: Bauwesen, Kosten, Qualität, Anwendungs tauglichkeit, Teamgeist, Brooks'sche Gesetze. 1 . Vorbemerkung In diesem Beitrag hat der Verfasser ein Ziel gestellt, durch diesen kurzen Abriß möglicher Themen deutlich zu zeigen, unter welch vielfältigen Aspekten das Thema »Management von Softwareprojekten« betrachtet werden kann – und sollte. Vielleicht können folgende Überlegungen außerhalb des »Mainstream« auch dazu beitragen, Lösungsansätze für Probleme zu finden, die bisher als »behandlungsresistent« gegolten haben. »Querdenken« soll ja manchmal helfen. Es fällt weiterhin auf, wie alt viele der dargestellten Denkansätze sind. Sie erscheinen auch immer wieder in der Literatur und we rden nach wie vor als »beherzigenswert« anerkannt. Nur hatte das bisher wenig Konsequenzen. Es bleibt zu hoffen, dass der mit dieser Abhandlung erneut gemachte Versuch, in der Softwareentwicklung ein themenübergreifendes, »multidimensionales« Denken zu ermuntern, diesmal Erfolg hat. Wenn man, wie der Verfasser, seit 1989 die verschiedenartigsten Softwareentwicklungsprojekte – vom Compilerbau über Leitsysteme in der Energieversorgung bis zu europäischen multinationalen Entwicklungen – in den verschiedenartigsten Umgebungen – von deutschen Universitäten über US- Behörden bis zum internationalen Großkonzern – miterlebt, miterlitten oder geleitet hat, baut man, selbst wenn man es vielleicht ursprünglich gar nicht beabsichtigte, H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 301 einen ziemlichen Vorrat an – guten wie schlechten – Erlebnissen auf, die sich irgendwann zu Erfahrungen verdichten. Das geschieht meist wenig systematisch nach dem Motto des Konfuzius: »Der Weise lernt durch Anekdoten.« Wenn man dann auch noch – vielleicht zunächst nur, um eigene schlechte Erfahrungen einmal mit Leidensgenoss(inn)en diskutieren zu können – seit 1986 in Workshops [Elz 87, ElR 96], Tagungen, Forschung, Ausbildung und Lehre versucht, einige Grundlinien »in der Erscheinungen Flucht« zu erkennen, herauszupräparieren und weiterzuvermitteln, scheint sich das Bild allmählich zu klären und man hofft, dazu beitragen zu können, aus leidvoller Empi rie ein lernbares Handwerk zu machen. Wenn man aber schließlich, weil man ursprünglich »aus einer ganz anderen Welt« – nämlich dem Bauwesen – kommt, in der man seit 1975 – also seit Kindesbeinen – das Handwerk »von der Pike auf« gelernt hat, Vergleiche zieht zwischen einer solchen jahrtausendealten »ausgereiften« Ingenieursdisziplin und unserer Branche, wundert man sich sehr. Es gibt nämlich kaum Unterschiede! 2 . Bauwesen und Datenverarbeitung – ungleiche Geschwister? Worauf mag nun diese Ähnlichkeit zwischen zwei technischen Disziplinen beruhen, die auf den ersten Blick eigentlich nichts gemeinsam haben? Das Bauwesen ist (mindestens) 4000 bis 5000 Jahre alt, beruht auf »einfachen« naturwissenschaftlichen Grundprinzipien, die als bekannt gelten und wird von Menschen ausgeübt, denen man in ihrer Mehrzahl einen etwas einfacheren geistigen Zuschnitt zuschreibt. Die elektronische Da tenverarbeitung dagegen ist (höchstens) 60 Jahre alt, beruht auf neuester Technologie, und die Forschung nach ihren Grundprinzipien ist noch in vollem Gang. Deshalb erfordert sie – gemäß allgemeiner Ansicht – höchstqualifizierte, in ihrer überwältigenden Mehrheit akademisch ausgebildete Fachleute. Also hält man es eigentlich für selbstverständlich, dass Datenverarbeitungsprojekte risikoreich sind. Doch sehen wir einmal genauer hin und vergleichen einige überlieferte Weisheiten aus der Datenverarbeitungsbranche mit dem Bauwesen . So heißt es zum Beispiel, dass etwa die Hälfte aller begonnenen DV-Projekte nie zu Ende geführt werden. Nun, als man in Europa begann, gotische Dome zu bauen, stürzten erst einmal eini ge ein, bevor man die »neue Technologie« zu beherrschen gelernt hatte. Viele wurden auch nie fertig. Dieser Punkt scheint zunächst an die Vertreter des »wissenschaftlichen SW-Engineering« zu gehen. Sie werden entgegnen: »Die Baumeister damals konnten ihre Konstruktionen ja nicht durchrechnen. Wenn wir nur genügend mathematische Methoden beim SW-Entwurf anwenden, werden diese Probleme gar ni cht auftreten!« Die Wirklichkeit sieht anders aus: Gegen Mitte des 20. Jahrhund erts waren mathematische Methoden im Bauwesen längst allgemein üblich. Der Verfasser erinnert sich noch deutlich, wie stolz die Ingenieure deshalb damals waren, dass sie mit deren Hilfe Spannbetonbauten von bisher nie gekannter Eleganz und Leichtigkeit entwerfen konnten. Doch schon nach wenigen Jahren mussten die schönen neuen Brücken saniert werden. Grund: Materialermüdung, ein vorher nicht gekanntes Problem. Das Dach der Berliner Kongreßhalle (die we ltberühmte »schwanger e Auster«) stürzte ein. Gründe: Materialermüdung, mangelhafte Bauausführung und Korrosion der Monierung aufgrund vorher nicht verstandener Anfälligkeit des Betons gegen atmosphärische Feuchtigkeit. Ein besonderer Schock für die (auf ihre Rechenkünste besonders stolzen) Brückenbauer war der Einsturz der Tacoma Narrows 302 VADĪBAS ZIN ĀTNE Hängebrücke bei mäßigem Sturm im Jahre 1940. Seit Roeblings Brooklyn Bridge (1883) hatte man gelernt, Hängebrücken perfekt durchzurechnen und wagte sich deshalb an immer größere Spannweiten und elegantere Konstruktionsformen. Man hatte nur vergessen (oder verdrängt), dass der Wind derartige Gebilde nicht nur statisch belastet, sondern auch zum Schwingen anregt! Mathematische Methoden allein helfen also nichts, wenn man nich t alle relevanten physikalischen Effekte kennt und berücksichtigt. Deswegen haben es die Ingenieure inzwischen aufgegeben, sich nur auf Berechnungen zu ve rlassen. In einem neueren Artikel über Brückenbau [hit98] heißt es: »Das Ende des Rechenschiebers. Immer wieder gehen daher die Ingenieure mit detailgetreuen Modellen ihrer Brücken in den Windkanal, um deren Stabilität zu testen.« Dass es selbst nichts nützt, wenn man dies theoretisch weiß, kann man an der ganz neuen, vergleichsweise kleinen und unbedeutenden Fußgängerbrücke sehen, die in London von der »New Tate Gallery« über die Themse zur »St. Paul's Cathedral« führ t. Sie trägt jetzt den Spitznamen »wobbly bridge«, weil sie zunächst beim geringsten Fußgängerverkehr so sehr ins Schwingen geriet, dass sie für die Benutzung gesperrt werden musste. Erst der nachträgliche Einbau von Schwingungsdämpfern behob das Problem. Die Ähnlichkeit mit den üblichen »Software Patches« ist wohl unverkennbar. Es gibt jedoch auch Punkte, bei denen es besser wäre, wenn die selbstbewußten »Praktiker« auf die »Theoretiker« hören würden. Einer davon ist die Verw endung von »Softwareentwurfshilfsmitteln« wie z. B. SADT, SA/SD, OOD, UML oder wi e sie alle heißen mögen. So äußerte sich einmal ein sonst hoch qualifizierter und für seine ordentliche und sorgfältige Arbeitsweise bekannter Mitarbeiter ge genüber dem Verfasser folgendermaßen: »Diese Techniken helfen mir ja nicht, eine Lösung zu finden, sie sind vielleicht dazu gut, diese ordentlicher aufzuschreiben, wenn ich sie gefunden habe. Aber darauf kann ich verzichten.« Also erfindet weiterhin (fast) jeder Entwickler seine »Privatsym-bole« und hält das für eine »notwendige schöpferische Freiheit«. Etwas Kenntnis des Bauwesens könnte diese irrige Meinung schnell korrigieren. So hatte der große Barockbaumeister Balthasar Neumann (1687 – 1753) ein großes Problem damit, den für ihn arbeitenden Maurermeistern klarzumachen, wie genau die von ihm erdachten komplizierten Gewölbekonstruktionen zu errichten seien. Er musste deshalb die entsprechenden Arbeiten immer persönlich anleiten, was ihn zu heftiger Reisetätigkeit zwang. Die heute allgemein üblichen Techniken der technischen Zeichnung standen ihm nämlich nicht zur Verfügung. Sie existierten aber schon, und zwar in Frankreich. Dort wurden sie aber als militärisches Geheimnis des Festungsbaus gehütet! Dem Verfasser ist nicht bekannt, dass SW-Entwurfstechniken als Betriebsgeheimnis gehütet würden. Vielleicht wären sie weiter verbreitet, wenn das der Fall wäre. Sicher, nicht jeder Architekt ist ein Balthasar Neumann und nicht einmal das Eigenheim eines sehr erfolgreichen Softwareunternehmers enthält nennenswerte bautechnische Experimente, aber man überlege sich einmal, was passieren würde, wenn es keine genormten Symbole für Elektropläne in Bauten gäbe! Welche Katastrophen eintreten können, wenn man schon länger existierende Softwaresysteme (»Heritage SW«) ände rt (»wartet«), ohne die Dokumentation genau zu lesen, ist allgemein bekannt. Noch schlimmer wird es natürlich, wenn die Dokumentation (milde gesprochen) ungenügend ist. Im Bauwesen sollte das eigentlich nicht so kritisch sein, da dort di e Konstruktionsweise offen zu Tage liegt und von »Fachleuten sofort erkannt werden kann«. Irrtum! Am 14. Juli 1902 stürzte der Jahrhunderte alte Campanile des Markusdoms in Venedig ein, nachdem man einen Aufzug eingebaut hatte. In einem süddeutschen Kloster wurde das aus gotischer Zeit stammende Kapitelhaus baufällig, als man in der Barockzeit im ersten H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 303 Stock die »unmodernen« Bögen entfernte und durch eine weit gespannte Holzbalkendecke ersetzte. Durch viele auße n angelehnte Stützpfeiler (= »patches«) konnte es allerdings stabilisiert werden und steht heute noch. Das bei Großbaustellen Termin- und Kostenüberschreitungen an der Tagesordnung sind, ist pressenotorisch. Dass dies aber auch noch bei einem »ein fachen« Umbau eines Wohnhauses mit acht Wohnungen passieren kann, muss der Verfasser derzeit miterleben. Die Terminüberschreitung wird über 100 % betragen. Grund: Unfähigkeit und Mangel an Erfahrung beim (inzwischen gekündigten) Bauleiter. Zum Glück ist für die Endkunden keine Kostenüberschreitung zu erwarten, da mit dem Bauträger ein Festpreis vereinbart wurde. Hoffentlich geht aber die ausführende Firma nicht in Konkurs. Nach Ansicht des Verfassers sind diese Ähnlichkeiten zwischen Bauwesen und Datenverarbeitung kein Zufall. In beiden Fällen handelt es sich um die Entwicklung komplexer technischer Systeme. In der Mehrzahl der Fälle weisen diese auch einen gewissen Einmaligkeitscharakter auf und es wird jeweils versucht, die Grenzen des Machbaren noch etwas weiter hinauszuschieben. Insgesamt gesehen ist im Bauwesen aber doch der Anteil an Projekten, die erfolgreich abgewickelt werden und zu benutzbaren Bauwerken führen, noch deutlich höher als in der Datenverarbeitung. Das scheint aber hauptsächlich darauf zurückzuführen zu sein, dass man in der langen Geschichte des Bauwesens gelernt hat, mit Widersprüchen zu leben. Jedes gelungene Bauwerk ist ein »Ingenieurkompromiss« zwischen vielen, sich zum Teil widersprechenden Anforderungen, jedes erfolgreich abgewickelte Bauprojekt ein Balanceakt mit vielen Parametern, die auch oft nur zum Teil bekannt sind. Einen Durchbruch bei der Beherrschung von Softwareprojekten können wir nur erreichen, wenn auch wir lernen, diese »Vieldimenmsionalität« des realen Lebens zu akzeptieren und damit umzugehen. Im Folgenden sollen deshalb – noch ungeordnet – einige Gedanken dazu dargestellt werden. 3. Die »Dimensionen« eines Projekts Man stelle sich so z. B. ein Dreieck vor, wie es so oder ähnlich in vielen Abhandlungen über »Projektmanagement« erscheint. Sie wird auch oft als »Teufelsdreieck« bezeichnet. Dabei wird angenommen, dass die Fläche des Dreicks konstant bleibt, gleichgültig, an welcher Ecke man »zieht«. Das bedeutet, dass man einen Parameter nur auf Kosten der anderen »verbessern« kann. Im dargestellten Fall wird die Aufgabe der Projektleitung dabei hauptsächlich unter »verwaltungstechnischen« Gesichtspunkten gesehen: sie muss ein Gleichgewicht zwischen Kosten, Zeit und Qualität erhalten. Was heißt aber »Qualität«? Sie könnte man z. B. durch ein anderes Dreieck darstellen: »Anwendungstauglichkeit <–> Erweit er-/Wartbarkeit <–> Technik der Erstellung.« Doch leider sind das nur einige wenige Aspekte des Begriffs der »Qualität«. Bei Personalführungsseminaren wird man wieder mit einem anderen Dreieck konfrontiert: »Leistung<–>Teamgeist<–>Selbstverwirklichung« . Angeblich kommt es nur darauf an, hier das richtige Gleichgewicht zu erhalten, dann würde im Projekt alles andere schon richtig laufen. Der Verfasser kann sich noch eine ganze Reihe anderer derartiger »Dreiecke« vorstellen. In der Praxis stellt sich jedoch heraus, dass das Bild des »Gummituchs mit konstanter Fläche« nicht immer zutrifft. Es gibt durchaus Parameter, die voneinander abhängig sind oder sich sogar gegenseitig verstärken. In manchen Veröffentlichungen (z. B. [Mik 91]) wird daraus 304 VADĪBAS ZIN ĀTNE dann ein so unüberschaubares Geflecht von menschlichen, technischen und finanziellen »Beziehungen«, dass ein »Praktiker« es aufgibt, überhaupt hinzusehen und sich wieder lieber auf »Intuition« und »Improvisationstalent« verlässt. Doch das ist ein Fehler. Der wirkliche Könner wird sich bemühen, die wenigen – für sein »real existierendes Projekt« – maßgeblichen Spannungsfelder und Zielkonflikte herauszupräparieren und auf deren Lösung hi nzuarbeiten. Dabei muss er allerdings völlig vorurteilsfrei vorgehen und wirklich erst einmal mit einem »multidimensionalen Problemraum« beginnen . 4 . Der »richtige Managementstil « In der »Frühzeit der Datenverarbeitung« hatten wir – besonders in traditionell erfolgreichen deutschen Großfirmen der Elektro- oder Chemieindustrie – meist das Problem, unsere Vorgesetzten, die – anders als im Bauwesen – in Produktlinien und -feldern dachten, davon zu überzeugen, dass es so etwas wie ein »Projekt« als eigenständige Organisationsform überhaupt gab. Wir hatten aber auch das Problem, unsere Mitarbeiter von der Notwendigkeit eines »Stundenzettels« zu überzeugen. Dummerweise waren es sogar meist die »besten Techniker«, die Meinungen vertraten wie: »Fertig bin ich, wenn ich das verantworten kann« oder »Das ganze kaufmännische Wesen vedirbt nur die Qualität und hält mich von der Arbeit ab«. Als dann aber durchsickerte, dass derartige Argumente eine Ursache für den Untergang der deutschen Optikindustrie gewesen waren, wurden wir eher gehört. Heute ist »Projektmanagement« in allen einigermaßen gut geführten Firmen eine Selbstverständlichkeit. Doch das stellte sich inzwischen als ein »mixed blessing«, ja in vielen Fällen sogar als »Pyrrhussieg« heraus. Letzteres wurde dem Verfasser vor einigen Jahren schlaglichtartig vor Augen geführt, als sich bei einer namhaften Fluzeugfirma herausstellte, dass einige technische Unterlagen über die Entwicklung eines wichtigen Flugzeugtyps nicht mehr auffindbar waren und die Gefahr drohte, dass die betreffenden Komponenten »von Punkt null aus« neu entwickelt werden mussten! Das Problem wurde durch reines Glück »gelöst«. Jemand kannte jemanden, der wieder jemanden kannte, der vor 20 Jahren dem Vernehmen nach bei dieser Entwicklung dabeigewesen war und der nun – kurz vor der Pensionierung – eine Stabsstelle auf dem gleichen Flur innehatte. Es war dann dieser »alte Herr«, der auch noch ahnte, in welchem Keller welc hen Gebäudes die Unterlagen bei einem der vielen Umzüge »archiviert« worden waren. Nun, bei uns in der Softwareentwicklung gilt schon lange der Satz: »Eine SW ist nur so lange brauchbar, wie der letzte der an ihrer Entwicklung Beteiligten noch persönlich greifbar ist.« Doch: Muss das wirklich so sein? Inzwischen ist auch in unserer Branche bekannt, dass man außer Proj ektmanagement auch noch Prozess-, Konfigurations- und Produktmangement beherrschen muss. Doch wie viel von welcher Sorte braucht man bei welcher Art von Entwicklung? Wie erzielt man das optimale Gleichgewicht? Wie lernt man welc he Art? Hierzu – leider – noch eine Anekdote: Als der Verfasser am Anfang des Wintersemesters 2002/2003 seine Vorlesung über Management von Softwareprojekten auf den neuesten Stand bringen wollte, war die Universitätsbuchhandlung nicht in der Lage, Bücher über Konfigurationsmanagement zu beschaffen. H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 305 5 . Management als regelungstechnisches Problem Von einem sehr erfolgreichen und deshalb bei seinen Mitarbeitern sehr geschätzten Entwicklungschef hat der Verfasser in seiner »fachlichen Jugendzeit« einmal Folgendes gelernt: »Die Genauigkeit von 3 – 5 %, die Sie brauchen, um ein Projekt zum Erfolg zu führen, können Sie nicht mit reiner Steu erung erzielen. Dafür müssen Sie Regelung einsetzen.« Für eine n elektrotechnisch vorgebildeten jungen Ingenieur war das sofort und unmittelbar einsichtig – vor allem, was die finanziellen Aspekte anging. Die Analogie geht jedoch viel tiefer. Ein kleiner Exkurs in die Regelungstechnik soll dies verdeutlichen. Der zu regelnde Prozess (auch »Regelstrecke« genannt) sei z. B. das jeweilige Projekt. Dieses hat »Eingangsgrößen« (z. B. Budget, Lastenheft, vorhandene technische Hilfsmittel) und liefert »Ausgangsgrößen« (z. B. fertig es Softwaresystem). Auf diesen Prozess wirken »Störgrößen« (wie z. B. auftretende technische Probleme, Ausfall von Mitarbeitern). Wenn nichts dagegen unternommen wird, werden die Ausgangsgrößen dadurch negativ beeinflusst werden, ja, im schlimmsten Fall gar nicht zustande kommen. Die Aufgabe des Reglers (= Projektleiters) ist es nun, die Auswirkungen der Störgrößen abzumildern oder im günstigsten Fall ganz zu kompensieren. Dazu muss er den wahren Zustand der Ausgangsgrößen kennen (= »Istwerte«), sie mit den Vorgaben (= »Sollwerte«) vergleichen und entsprechende Korrekturmaßnahmen (= »Stellwerte«) vornehmen. Ein Projekt als regelungstechnische Aufgabe Soweit klingt das alles sehr einfach und vielleicht zu selbstverständlich, um hilfreich zu erscheinen. Betrachtet man jedoch die möglichen Funktionsweisen eines Reglers genauer, so tauchen plötzlich interessante Analogien zum menschlichen Verhalten auf. Das heute in der überwiegenden Zahl der Fälle angewandte Reglerprinzip ist der »PID-Regler«. PID steht für »Proportional-Integral-Differential« und bedeutet, dass man, um eine hohe Regelgüte zu erreichen, mindestens diese drei Vorgehensweisen kombinieren muss. Warum? »Proportionales« Verhalten eines Reglers bedeutet, dass die Intensität der von ihm eingeleiteten Korrekturmaßnahme proportional zur gemessenen Abweichung de r Ist-Werte von den Soll-Werten ist. Das sollte eigentlich ausreichen. Leider ist es aber sehr schwierig, diesen Proportionalitätsfaktor (= »Verstärkung sfaktor«) präzise zu bestimmen und einzuhalten. Und wenn er etwas zu groß wird, gerät das ganze System ins Schwingen! Das ist aber aus dem realen Leben nur zu gut bekannt: Der hektische Projektleiter, der zwar immer eingreift, wenn Probleme sichtbar werden, aber häufig überreagiert! Deshalb wird als erste Korr ektur das »Integrierende Verhalten« hinzugefügt. Es bewirkt, dass die Intensität der Reaktion des Reglers auch von der Summe aller bisher schon aufgetretenen Abweichungen abhängt. Damit wird das Systemverhalten natürlich stark beruhigt. Es entspricht in etwa dem des »alten Hasen«, der »schon alles gesehen hat« und sich (meist zu Recht) darauf verlässt, dass viele Probleme »sich schon von selbst geben werden«. Diese Taktik des »Aussitzens« verbessert natürlich meistens das Betriebsklima, birgt aber die Gefahr, dass auf plötzlich auftretende wirkliche Probleme viel zu spät reagiert wird. Also wird eine weitere Korrektur eingefügt: das »Differentialverhalten«. Es bewirkt, dass sich die Intensität der Korrektur nach der Geschwindigkeit der Änderung der Abweichung der Ist- von den Sollwerten rich tet. Ein so geschulter Projektleiter wird also ein ernsthaftes Problem an der Geschwindigkeit der Änderung ihm wichtiger Kenngrößen erkennen und sofort kräftige Gegenmaßnahmen einleiten. Wenn man 306 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE dann noch ein Element der »modernsten Regelungstheorie« dazu nimmt, den »Look Ahead« (= vorausschauenden) Regler, wird die Analogie zu den notwendigen Fähigkeiten eines Projektleiters im realen Leben vollkommen deutlich. Wie erkennt man aber Abweichungen – und zwar so re chtzeitig, dass noch Zeit und finanzielle Reserven zu ihrer Korrektur bleiben? Es gibt inzwischen viele Methoden und auch rechnergestützte Verfahren dafür. Diese ko sten natürlich Geld. In großen Projekten müssen sie aber einfach angewandt werden . Was macht man aber in einem kleinen Projekt von wenigen Mannmonaten? Auch dort können existenzgefährdende Risiken auftreten. Dafür gibt es ein sehr einfaches Verfahren, das nur eine Seite »A4 quer« benötigt und aus zwei Kurven besteht: dem geplanten und dem tatsächlichen Mittelabfluss über die Zeit. Es hat sich hervorragend bewährt und ist eines der besten »Frühwarnsysteme« für Projektprobleme, das der Verfasser je gesehen hat. 6. Kostenschätzung »Wenn aber einer ein Haus bauet, so siehet er vorher zu, ob er's habe, hinauszuführen.« Diese Einsicht ist SEHR alt, wird aber auch in der Bauindustrie nicht immer beherzigt! Dann ist dort die Schätzunsicherheit genau so hoch wie bei der Softwareentwicklung. Dem Verfasser sind viele Gründe dafür bekannt. Sie haben weder mit Korruption noch mit Unfähigkeit zu tun, sondern liegen in der Natur der Sache. In der Softwareentwicklungsbranch e war die Problematik aber offenbar nicht bekannt und so wurden schon vor vielen Jahren viele mehr oder weniger detaillierte Verfahren für die Schätzung der voraussichtlichen Kosten eines Softwareentwicklungsprojektes entwickelt. Das Hauptproblem ihrer Anwendung besteht aber bis heute darin, dass sie eine sehr große Streubreite der Vorhersagen aufweisen. Außerdem sind ihre Parameter nicht verallgemeinerbar, sondern hängen stark von der Organisation ab, in der sie ermittelt wurden. So zeigt Tabelle 1 die Werte, die vom Verfasser einmal im Rahm en einer Angebotserstellung errechnet wurden. Wie man sieht, stellte sich heraus, dass die Faustregel: »Schätze die voraussichtliche Größe des Codes in einem Projekt und teile sie durch die vom Teamleiter angegebene Produktivität des Te ams«, einen extrem guten Wert liefern kann. Natürlich ist allgemein bekannt, dass eine solche lineare Relation zwischen Programmgröße und Projektkosten bei wirkli ch großen Programmen nicht mehr gilt. Ebenalls ist bekannt, dass eine Schätzung nach »lines of code« streng genommen gar nicht funktionieren kann. Aber auch neuere Verfahren zur Kostenschätzung ergeben keine besseren Werte. Der Verfasser hat sogar einmal einen detaillierten Erfahrungsbericht darüber gehört, wie die Schätzgenauigkeit in einem namhaften Unternehmen nach Einführung eines namhaften neuen Schätzverfahrens völlig »aus dem Ruder lief« – was aber interessanterweise keinen negativen Einfluss auf den Erfolg der betreffenden Entwicklungsabteilung hatte! Soll man deswegen auf Schätzverfahren völlig verzichten? Die Antwort ist ein ganz klares NEIN! Allein die dazu gemachten Untersuchungen von Boehm [Boe 81], Putnam [Put 78], Halstead [Hal 77] etc. haben wertvolle Einsichten in die inneren Gesetzmäßigkeiten des Softwareentwicklungsprozesses gebracht. » Offizielle« Kostenschätzungsmodelle, wie CoCoMo, SLIM, oder die » Function Point Methode« sind bei Vorbereitung und Nachkalkulation nichttrivialer Projekte einfach notwendig. So ergibt sich z. B. aus der – etwa mit Hilfe der SLIM-Methode ermittelten – Projektdauer als Funktion der Systemgröße bei verschiedenen H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 307 Teamgrößen der zunächst nicht verständliche Effekt, dass man das gleiche Softwarepaket mit sehr verschiedenem Au fwand entwickeln kann. Dabei reduziert sich aber die Entwicklungszeit nicht umgekehrt proportional dem Aufwand. Außerdem weisen die Schätzverfahren eine » unmögliche Zone« aus, innerhalb derer ein Projekt offenbar undurchführbar wird. Solche quantitativen Werte sind natürlich eine wertvolle Argumentationshilfe, wenn es darum geht, unrealistischen Vorstellungen über die Erzwingbarkeit von Projektterminen durch den Einsatz von »unbegrenzt vielen« Arbeitskr äften entgegenzutreten. 7 . Die »Brooks'schen Gesetze« Einige der wesentlichen Hintergründe für viele Probleme bei der Softwareentwicklung sind auch schon lange bekannt. Sie wurden zum ersten Mal 1975 von Brooks in seinem Buch »The Mythical Man Month« [Bro 75] formuliert, in dem er seine Erfahrungen beim Management des IBM OS 360, einem der ersten wirklich großen Softwaresysteme, die je geschrieben wurden, zusammenfasste. Besonders oft zitiert – aber ebenso of t vernachlässigt – wird sein »erstes Brooks´sches Gesetz«: »Adding manpower to a late project makes it later«, eine komprimierte Formulierung für alle Probleme, die durch den panikartigen Einsatz zusätzlicher Entwickler in Projekten mit Terminverzug üblicherweise eintreten und nur zu weiterem Terminverzug führen. Da s »zweite Brooks´sche Gesetz« ist im Kern eine einfache Formel für die Anzahl N der Kommunikationskanäle in einem Team von n Mitgliedern: N = n(n-1)/2. Damit macht er eine der wesentlichen Ursachen für den Zusammenbruch der Produktivität in größeren Teams klar: den Zeitaufwand, den jedes Teammitglied für die Kommunikation mit anderen Teammitgliedern aufwenden muss, um z. B. Schnittstellen zu klären, Lösungsdiskussionen zu führen oder die Arbeitsanteile der anderen zu verstehen, um sie benutzen zu können. Es hat im Verlauf der vergangenen 25 Jahre nicht an Versuchen gefehlt, dieses Problem in den Griff zu bekommen. Da es sich bei der Softwareentwicklung aber um eine geistige Tätigkeit handelt, die bei Teamarbeit schließlich sogar zur Bildung einer gemeinsamen Meinung führen muss, kann der Kommunikationsanteil nie völlig eliminiert werden und wird so die Teamgröße immer begrenzen. Natürlich hängt er von der Schwierigkeit der Aufgabenstellung ab, so dass einfachere Anwendungsprobleme auch von größeren Teams bearbeitet werden können. Die alte, für Verwaltungs- und Planungsaufgaben gültige Organisationsregel, dass ein Vorgesetzter nie mehr als sechs direkte Untergebene haben sollte, gilt jedoch auch für die meisten Softwareentwicklungsteams. Das bestätigt auch die Ansicht des Verfassers, dass es sich bei der Softwareentwicklung nicht um eine Produktions- sondern um eine Planungstätigkeit handelt. 8 . Die „Produktivität“ von Programmierern Für den Praktiker ist es allerdings wichtig, zu wissen, mit welchen absoluten Werten für die Produktivität er rechnen kann. Hier ergab sich über lange Jahre die Beobachtung, dass sich die Produktivitätswerte im Schnitt nicht wesentlich verbesserten. Bei Gesprächen unter Entwicklern wurde dies als selbstverständlich 308 VADĪBAS ZIN ĀTNE betrachtet. Es wurde auch durch Werte bestätigt, die der Verfasser durch Umfrageaktionen bei Workshops der IFAC (= International Federation of Automatic Control) ermittelte. Bei Betrachtung der Werte aus jüngerer Zeit wird überraschenderweise das Bild undeutlicher. Obwohl die statistische Basis besser wurde, nahm die Streuung der Werte zu, und am »oberen Ende der Skala« ist doch eine zum Teil erhebliche Steigerung der Produktivität festzustellen. Die errechnete mittlere Produktivität verdreifachte sich fast von 1988 bis 1995, wobei aber der ermittelte Wert durch die rapide Zunahme der Standardabweichung nahezu keine Aussagekraft mehr zu haben schien. Bei näherer Analyse der Zahlen zeigte sich jedoch eine Aufspaltung: »am unteren Ende« blieb die Produktivität nahezu gleich (bei wenigen Hundert »LOC/MY«!), am »oberen Ende« kam eine Anzahl von Projekten mit sehr hoher Produktivität (einige 100-tausend »LOC/MY«) dazu. Innerhalb dieser beiden Grupp en war die statistische Streuung wieder relativ gering. Nach Ansicht des Verfassers würde diese Beobachtung einmal intensive Recherchen mit Berücksichtigung der Eigenheiten verschiedener Anwendungsklassen rechtfertigen. 9. Menschenführung Unter dieser Rubrik werden, wie eingangs schon erwähnt, üblicherweise Gesichtspunkte betrachtet, die am besten unter dem Begriff »Gruppendynamik« zusammengefasst werden können. Es wird z. B. dargelegt, wie man Mitarbeiter am besten dazu motiviert, in einem Team zusammenzuarbeiten und optimal zur Lösung der diesem Team gestellten Aufgabe beizutragen. Dabei muss natürlich auch versucht werden, die Neigungen des Einzelnen zu berücksichtigen, sein Selbstwertgefühl zu erhalten und seine fachliche Kompetenz zu pflegen und zu verbessern. Einen etwas anderen Denkansatz hat der Verfasser schon an verschiedenen anderen Stellen zur Diskussion gestellt. Demgemäß sind im Prinzip drei Arten von Beziehungen (oder Wechselwirkungen) zu betrachten: 1. Wechselwirkung zwischen Mensch und Aufgabenstellung. 2. Wechselwirkung zwischen Orga nisation und Aufgabenstellung. 3. Wechselwirkung zwischen Mensch und Organisation. Die dritte Art von Beziehung wird in der einschlägigen Literatur am häufigsten und eingehensten behandelt. Also kann man sich im Folgenden auf die beiden ersten beschränken. Die erste Art der genannten Beziehungen wird üblicherweise durch das Schlagwort »der richtige Mensch fü r die richtige Aufgabe« zusammengefasst. Doch was ist die »richtige Aufgabe«? Beim Studium der einschlägigen (psychologisch orientierten) Literatur fällt auf, dass eigentlich immer von einer beliebig änderbaren Eignung von Menschen für verschiedene Aufgaben ausgegangen wird, vorausgesetzt, man wendet die »richtigen psychologischen Mittel« an. Dies setzt aber doch streng genommen eine (fast) beliebige Manipulierbarkeit des Menschen voraus, die so sicher nicht gegeben ist. Zumindest wird es von den Betroffenen als unangenehm empfunden, wenn sie sich manipuliert fühlen. Ein Projektleiter sollte also lieber davon ausgehen, dass er es mit bestimmten konkreten Menschen zu tun hat, die, aus welchen Gründen auch immer, bestimmte festgelegte Eigenschaften haben, einen bestimmten »Menschentyp« verkörpern. Welche solcher »Menschentypen« sind denn nun vorstellbar? Es soll natürlich jedem selbst überlassen bleiben, entsprechende Kategorien zu finden, aber die folgenden scheinen doch in den technisch-wissenschaftlichen Berufen besonders H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 309 häufig vorzukommen: »Pionier«, »Forscher«, »Ingenieur«, »Handwerker«, »Tüftler«, »Sammler«, »Ordner«, »Lehrer« etc. Eine Schwierigkeit bei der Diskussion über »Menschenführung in der Softwareentwicklung« scheint nun darin zu liegen, dass sich dieses Problem in den ersten Jahren der Entwicklung unseres Fachgebietes gar nicht stellte. Softwareentwicklung war eine reine Pioniertätigkeit, die dementsprechend von Menschen mit »Pioniercharakter« ausg eübt wurde. Dieser Menschentyp ist normalerweise »selbstmotivierend« un d bezieht seine Befriedigung aus der Tatsache, dass er Dinge tut, zu denen andere Menschen nicht in der Lage sind. Eine »Führung« im traditionellen Sinne erübrigt sich also bei solchen Menschen. Andererseits sind sie aber auch meist nich t »führbar«, da sie sich ihrer Fähigkeiten bewußt sind und höchstens jemanden als »Vorgesetzten« akzeptieren, der auf einem Gebiet, dessen Wichtigkeit sie ihrerseits anerkennen, »besser« ist als sie selbst. Geht man aber von einer gewissen statistischen Verteilung der Begabung von Menschen aus, so wird klar, dass dieser Menschentyp nicht sehr zahlreich ist. Daraus folgt wiederum, dass es in dem Moment, in dem die Datenverarbeitung das Stadium der Laborexperimente verließ und zu einer breit eingesetzten (»etablierten«) Technik wurde, notwendig wurde, den schnell wachsenden Bedarf an Arbeitskräften auch mit Menschen anderer »Begabungsklassen« zu decken. Die inzwischen aufgebauten Verhaltensmuster und Leitbilder waren aber so sehr auf die »Pioniere« zugeschnitten, dass der Versuch scheitern musste, sie auf andere Menschentypen zu übertragen. Dazu trat ein Problem auf, da s nach (heutiger) Sicht des Verfassers zum einen aus dem schnellen Breitenwachstum der Branche, zum anderen aus gleichzeitig noch vorhandener Überbeschäft igung in traditionellen Industriezweigen erklärbar war: Am unteren Ende der Qualifikationsskala in dem neu entstehenden Berufszweig siedelten sich Arbeitskräfte an, die gerade das Minimum an Qualifikation durch schnelle Umschulung, durch Selbststudium oder aber einfach dadurch erwarben, dass sie sich selbst zum »Programmierer« ernannten. Der Verfasser erinnert sich noch deutlich an Einstellungsgespräche in den »späten Sechzigern«, bei denen sich Bewerber al s Programmierer bezeichneten, die gerade einen Formulargenerator bedienen konnten. Wenn man häufig mit heutigen »PC- Experten« zu tun hat, macht man leider vergleichbare Beobachtungen. In den USA, wo dieser Effekt noch stärker fühlbar war als in Europa, führte er zu einer bis heute nachwirkenden Verzerrung des Berufsbildes des Programmierers als eines kleinen »Konjunkturritters«, der unzureichend ausgebildet ist und weder eine Bindung an seine konkrete Aufgabe noch an seinen Arbeitgeber besitzt. Folglich könne er nur durch extreme Kontrollmaßnahmen, die nach Möglichkeit vom Rechner selbst durchgeführt werden müssten, zum Abliefern eines ordentlichen Arbeitsergebnisses gebracht (= gezwungen) werden. Die radikalste Darstellung dieses Menschenbildes findet sich in dem Papier »The Average Coder« [Coo 75], das in die Beratungen zur Gestaltung der Programmiersprache »Ada« einging. Das Problem der Unterqualifikation auf breiter Basis wurde aber schnell erkannt und durch Einrichtung entsprechender Ausbildungsgänge zu beheben versucht. Dabei wurde jedoch ein Fehler gemacht, der wiederum aus dem Zeitgeist der »frühen Siebziger« zu erklären ist: Man versuchte, den Mangel an Arbeitskräften, deren Qualifikation in tradi-tionellen technischen Berufen typischerweise »Technikern« oder »Konstrukteuren«, vielleicht sogar »Facharbeitern«, entsprochen hätte, durch vollausgebildete Akademiker zu beheben. Eine Berechtigung dieses Ansatzes bestand darin, dass sich plötzlich ein völlig neues Fachgebiet herausgebildet hatte, dessen elementarste Grundlag en erst systematisch erforscht werden mussten. Der 310 VADĪBAS ZIN ĀTNE dadurch angezogene Menschentyp, der »F orscher«, muss willens und in der Lage sein, auch diese Grundlagen immer wieder in Frage zu stellen. Das macht ihn jedoch für die ingenieurtechnische Lösung konkreter Aufgaben nur bedingt geeignet. Setzt man nun Menschen mit einer solchen Befähigung für Routineaufgaben ein, die in einem zur Großindustrie gewordenen technischen Gebiet eben die Mehrzahl der notwendigen Tätigkeiten darstellen, so werden sie entsprechend unterfordert, frustriert und in ihrer wirklichen Leistungsfähigkeit gehemmt sein. Aus dieser Einsicht kann man die Forderung nach einer grundsätzlichen Reform von Berufsbildern und Ausbildungsgängen in der Datenverarbeitung ableiten, wie sie der Verfasser auch schon an anderen Stellen ve rtreten hat. Inzwischen scheint jedoch Bewegung in den Arbeitsmarkt und die Definition von Berufsbildern gekommen zu sein. Es sei den Lesern anheim gestellt, sich zu überlegen, für welche speziellen Aufgaben im Rahmen eine s Softwareentwicklungsteams die anderen der oben genannten Menschentypen eventuell geeignet sind. Dass diese Gedanken so neu auch nicht sind, ist wiederum bei Brooks nachzulesen, der schon damals Überlegungen angestellt hat, wie man z. B. nach dem Muster eines chirurgischen Operationsteams ein »Chief Programmer Team« strukturieren könne. Der Verfasser seinerseits möchte anregen, z. B. einmal die Aufgabenverteilungen in Architekturbüros auf ihre Vorbildfähigkeit für Softwareentwicklungsteams hin zu untersuchen. 10. Organisationsformen In diesem letzten Abschnitt soll noch die zweite Art der genannten Beziehungen, nämlich die zwischen einer Organisation und der von ihr zu lösenden Aufgabe diskutiert werden. Dazu sc heint es sinnvoll, einmal einen Diskussionsbeitrag aus anderen Bereichen der Industrie zu betrachten. Als Beispiel diene eine dänischen Studie zum Einfluss von CIM-Verfahren auf die Unternehmensstruktur [CIM 86]. Sie bezieht sich unter anderem auf Überlegungen von Mintzberg [Min 83] zur Wechselbezieh ung zwischen dem Aufgabengebiet einer Organisationen und ihrer Struktur. Gemäß seiner »structure of fives« gliedert Mintzberg ein Unternehmen in: »Strategic Top«, »Middle Line« und »Operating Core«, die unterstützt werden von »Technostructure« und »Support Staff«. Nach Mintzberg sind diese Komponenten in allen Unternehmensformen vorhanden, aber je nach deren Aufgabengebiet verschieden stark ausgeprägt. Beispiele für Organisations formen (nach Mintzberg): 1. Simple Structure: Alles, was nicht zu groß ist; „cheforientierter“ Ein-Mann-Betrieb 2. „Machine Bureaucracy“: Großserienpr oduktion, z. B. Autohersteller 3. „Professional Bureaucracy“: Klinik, Universität, Anwaltskanzlei 4. „Divisionalized Form“: Großkonzern, speziell dezentral und auf internationaler 5. „Administrative adhocracy“: Petrochemie, Redaktionsstab, Raumfahrtagentur 6. „Operating adhocracy“: Ingenieurbüro, Softwarefirma Die „adhocracy“ ist eine interessante Mischf orm, die folgende Haupteigenschaften aufweist: • Sie unterstützt das Teamwork unter Gleichgestellten. H. Heiseler. Management der Softwareentwicklung – ein multidimensionaler Prozess 311 • Sie löst komplexe, ei nzigartige Aufgaben. • Die interne Arbeitszuweisung wechselt ständig. • Sie ist »multistrukturell«, d. h. sie enthält MINDESTENS zwei verschiedenartige »Befehlsstrukturen«: – eine formale Pyramide, – ein Netzwerk von Projektgruppen. • Mitarbeiter haben ÜBLICHERWEISE mehrere Vorgesetzte. • Ständige Umorganisation ist die Regel. Die oben genannte CIM-Studie äußert nun bezüglich der Organisationsform folgende Empfehlung: »The introduction of Computer Manufacturing Integration in any production enterprise will, however, aim at a thorough automation of the Operating Core, and will thus tend to reduce the relative size of, or truncate, the Operating Core drastically and consequently shift the organization structure towards an Administrative Adhocracy.« Es wäre nun sicher interessant, analoge Überlegungen auf die Softwareentwicklungsbranche anzuwenden. LITERATURHINWEISE [Boe 81] B. W. Boehm: Software Engineering Economics ; Prentice Hall, – New York, London: 1981. [Bro 75] F. P. Brooks Jr.: The Mythical Man Month . Addison Wesley, 1975. [CIM 86] Report on a Principal Model for Computer Integrated Manufacturing. Danish Standards Association , Hellerup, 1986. [Coo 75] J. D. Cooper, J. D. Perkins: A Description of the Average Coder involved in producing Navy Tactical Software. Informal Report, US Navy, May, 1975. In: P. Elzer: Ergebnise der Mitarbeit am Projekt Programmiersprache Ada. Report KfK-PFT 19. Kernforschungszentrum Karlsruhe, 1982. [ElR 96] P. Elzer, R. Richter (Hrsg.): E x perience with the Management of Software Projects ; Proceedings of the 5th IFAC /IFIP Workshop. Karlsruhe 1995, Pergamon Press, – Oxford: 1996. [Elz 87] P. Elzer (Hrsg.): E x perience with the Management of Software Projects ; Proceedings of the 1st IFAC/IFIP Workshop. Heidelberg 1986. Pergamon Press, Oxford. 1987. [Hal 77] M. H .Halstead: Elements of Software Science . Elsevier, North Holland. 1977. [hit 98] http://www.hitech.at/archiv/4_98/bruecken.htm . [Mik 91] J. Mikus: Strukturen und Führungstechniken als Randbedingungen für ein erfolgreiches Software Projektmanagement . In: P. Elzer (Hrsg.): Multidimensionales Software-Projektmanagement; ein Handbuch für Projektleiter zur Entwic klung komplexer Informationssysteme. AIT Verlags GmbH, Hallbergmoos. 1991. [Min 83] H. Mintzberg: Structure in Fives . Prentice Hall, – New York, London: 1983. [Put 78] L. H. Putnam: A General Empirical Solution to the Macro Software Sizing and Estimating Problem . IEEE Trans.on SW Engineering, Vol SE-4, No.4. 1978. Management of the Software Development – a Multi-Dimensional Process Summar y This article examines problems are to th e development of management within a multi-dimensional process of software. 312 VADĪBAS ZIN ĀTNE There are the descriptions of using different methods in order to influence above-mentioned process. The methods of controlling and organisation were considered and standardized in order to reveal the procedure of construction- company. The results are that the possible profits and cash-flow statements can be forecasted in order to vitalize the ma nagement of construction-company. Programmat ūras att ī st ī bas vad ī ba k ā daudzdimension āls process Kopsavilkums Šaj ā rakstā ir aplūkotas problēmas, kas saistītas ar programmatūras attīstību, uztverot to kā daudzdimensionālu procesu. Aprakstītas daž ādas nestandarta pielietojamās metodes un pieejas, kā arī to ietekme uz iepriekšminēto procesu. Tika izskatītas un izvērtētas kontroles un organizācijas metodes, lai izstrādātu celtniecības uzņēmumu vadības procedūras. Š ī darba galvenais rezultāts uzņēmumos ir peļņas un naudas plūsmas prognozēšana, kas kļūst iespējama, uzlabojot celtniecības kompāniju struktūru un vispārējo vadību. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 313.–320. lpp. R ūpnieciskā politika Latvij ā Eiropas Savien ības kontekstā Industrial Policy in Latvia in Connection with European Union Ieva Lūciņa Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: lucina.i@inbox.lv Rakstā ir apskatīta Latvijas rūpnieciskā politika Latvijā Eiropas Savien ības kontekstā. 2003. gadā tika apstiprināts dokuments “Latvijas r ūpniecības attīstības pamatnostādnes”. Tas ir ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments, kurā ir ietverti valsts politikas pamatprincipi, mērķi un prioritātes rūpniecības sektora konkurētspējas veicināšanai. Uz Rūpniecības attīstības pamatnostādņu pamata tiks izstrādāts īstermiņa un vidēja termiņa rīcības plāns definēto mērķu sasniegšanai, kur kā galvenais mērķis ir efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības attīstība, kas nodrošinātu augstus tautsaimniecības izaugsmes tempus. Analizējot esošo Latvijas rūpniecības stāvokli, jāsaka, ka Latvijas rūpniecība tautsaimniecības struktūrā ieņem mazāk nozīmīgu vietu nekā tas ir vairumā ES valstu un t ās kandidātvalstīs. Latvijā rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā 2002. gadā bija tikai 14,8%. Turpret ī vairumā kandidātvalstu šis rādītājs ir 20%. Kaut ar ī rūpniecības izaugsmes tempi Latvijā pēdējos trīs gados ir straujāki nekā vidēji tautsaimniecībā, tās īpatsvars nepalielinās, jo ražot āju cenu izmaiņas atpaliek no vispārējā cenu kāpuma. Rūpniecības attīstības pamatnostādnēs definētie uzdevumi un to izpildes veidi ļaus vieglāk sasniegt Eiropas Savien ības valstu līmeni un palielināt Latvijas rūpniecības konkurētspēju. Atslēgvārdi: rūpniecība, apstrādes rūpniecība, rūpniecības konkurētspēja, inovācijas, rūpniecības politika, rūpniecības attīstības pamatnostādnes, Eiropas Savien ības rūpniecības politika. Key words: Industry, manufacturing, industrial co mpetitiveness, innovations, industrial policy, industrial developmen t guidelines, European Union’s industrial policy. Latvijas ekonomiskās politikas galvenie mērķi ir sasniegt ilgstošu un stabilu ekonomisko izaugsmi, panākt sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī pakāpenisku reģionālās, sociālās un citas nevienlīdzības izzušanu, vides aizsardzību un resursu efektīvu izmantošanu. Ekonomisk ā politika, kas būtu vērsta uz šo mērķu sasniegšanu, sekmēs nosacījumu izpildi, palīdzot Latvijai integrēties Eiropas Savienībā. Valdība plāno atbalstīt tos reģionus, kas visvairāk cietuši rūpnieciskā pārstrukturizācijā. Latvijas Rūpniecības attīstības stratēģijas galvenais mērķis ir noteikt Latvijas valsts vidējā termiņa ekonomisko politiku rūpniecības konkurētspējas paaugsti- nāšanai, identificējot Latvijas rūpniecības prioritārās nozares. Rūpniecības attīstības stratēģija ir balstīta uz pieņēmumu, ka rūpniecība nav uzskatāma par izolētu nozari, tādēļ stratēģija aptver gan tradicionālās rūpniecības 314 VADĪBAS ZIN ĀTNE nozares, gan ar rūpniecību saistītās jomas. Stratēģijā ietvertas Latvijas rūpniecības SWOT un pasaules ekonomikas att īstības tendenču analīzes, nosakot rūpniecības attīstības prioritāros virzienus un attīstības instrumentus. Prioritāro nozaru izvēlei izmantoti sekojoši pamatkritēriji: kompetences un zin āšanu līmenis, pievienotā vērtība uz vienu strādājošo, ārēja tirgus esamība un prognozes par esamību nākotnē, mazs enerģijas un izejvielu patēriņš un apkārtējās vides pasargāšana no degradācijas [8]. Kopumā rūpniecības politika Eiropas Savien ībā struktūrpolitikas izteiksmē nepastāv. Šie jaut ājumi atrodas dalībvalstu kompetencē. Eiropas Savien ības kompetence pamatā attiecas uz nodarbinātības veicināšanas, kopējās konkurētspējas palielināšanas, kadru apmācības, attiecīgu finanšu līdzekļu izmantošanas, darba drošības un standartizācijas pasākumiem. 2004. gada 24. februārī Ministru kabineta sēdē tika apstiprinātas Ekonomikas ministrijas izstrādātās “Latvijas R ūpniecības attīstības pamatnostādnes” (turpm āk tekstā – Pamatnost ādnes) 2004.– 2013. gadam. Pamatnostādnes ir izstrādātas, lai precizētu darbības virzienus rūpniecības attīstības politikas virzienu saskaņošanai ar Eiropas Savien ības (turpmāk tekstā – ES) deklar ēto rūpniecības politiku paplašinātā Eirop ā (Eiropas Komisijas 2002. gada paziņojums “R ūpniecības politika paplašinātā Eirop ā ” (Industrial Policy in an Enlarged Europe). ES normat īvo aktu kopums rūpniecības politikas jomā galveno uzmanību pievērš rūpniecības konkurētspējas paaugstināšanai, ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 157. (iepriekš 130.) pantu, kas nosaka rīcības virzienus, lai sasniegtu šo mērķi: • paātrināt rūpniecības piemērošanos strukturālajām pārmaiņām; • nodrošināt iniciatīvai un uzņēmumu attīstībai labvēlīgu vidi visā Kopienas teritorijā, to īpaši attiecinot uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; • nodrošināt labvēlīgu vidi uzņēmumu sadarbībai; • veicināt jauninājumu, pētījumu un tehnolo ģiskās attīstības politikas radītā rūpniecības potenciāla labāku izmantojumu [3, 11 7 ]. Kā uzskata Eiropas Komisija, desmit jaun ās ES locekles var sasniegt Kopenh āgenas Eiropas Padomes 1993. gad ā noteiktos kritērijus: 1. Eiropai nepieciešams balst īties uz zinātni. Ir nepieciešamība pēc lielākiem ieguldījumiem izglītībā, arodapmācībā un pētniecībā, kas ļautu ieguldīt šīs zināšanas rūpniecībā. J āattīsta jaunās tehnolo ģijas, ietverot IT tehnolo ģijas, biotehnolo ģijas un nanotehnolo ģijas, kā arī zināšanas to izmantošanā ; 2. Eiropas r ūpniecībai ir jākļūst daudz inovatīvākai. Katram sektoram un darbībām jābūt produktu, pakalpojumu un procesu uzlabojošai, bagātinošai; 3. Eiropai ir j āuzlabo uzņēmējdarbības kapacitāte uzņemties riskus un augt lielākai, kā arī attīstīt jaunus biznesa veidus [6]. Tiek zi ņots, ka jaunās dalībvalstis vēl nav sākušas reformas, kas skar darba un finanšu tirgus. Daž ās no valstīm ir noteiktas vidēja termiņa attīstības pamatnostādnes uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstībai [2]. Līdz ar jauno Pamatnostādņu un dokumentu par inovācijām pieņemšanu, Latvija ir sākusi ceļu uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanu un attīstību. Tas arī palīdzētu ātrāk sasniegt ES tagad ējo dalībvalstu līmeni ienākumos uz vienu iedzīvotāju, kur mūsu valsts šobrīd nozīmīgi atpaliek. Latvijas rūpniecības rādītāji pēdējā gada laikā ir strauji kāpuši (skat. 1. att.). I. L ūciņa. Rūpnieciskā politika Latvijā Eiropas Savien ības kontekstā 315 100 107,3 125,6 130,2 122,8 130,9 143,5 152,5 164,7 0 20 40 60 80 100 120 140 160 180 1995.g. 1996.g. 1997.g. 1998.g. 1999.g. 2000.g. 2001.g. 2002.g. 2003.g. 1. att . Apstrādes rūpniecības ražošanas apjomu dinamika Manufacturing Output (1995 = 100%) [7, 79–82 ] Pēdējos trīs gados rūpniecībā ir vērojama stabila izaugsme, un ikgadējie vidējie pieauguma tempi sasniedz 8%, kas krietni p ārsniedz tautsaimniecības vidējos pieauguma tempus. 2003. gadā turpinās iepriekšējo gadu stabilās rūpniecības izaugsmes tendences. Gada vienpadsmit m ēnešos ražošanas apjomi par 8,2% p ārsniedz iepriekšējā gada līmeni. Stabili pieauguma tempi ir kokapstrādē un mašīnbūves nozarēs. Galvenok ārt izaugsmi veicināja eksporta paplašināšanās, ko pozitīvi iespaidoja Latvijai labvēlīgais eiro kursa palielinājums. Latvijas rūpniecība tautsaimniecības struktūrā ieņem mazāk nozīmīgu vietu, nekā tas ir vairumā ES valstu un t ās kandidātvalstīs. Latvijā rūpniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā 2002. gadā bija tikai 14,8%. Turpret ī vairumā kandidātvalstu šis rādītājs ir 20%. Kaut ar ī rūpniecības izaugsmes tempi Latvijā pēdējos trīs gados ir straujāki nekā vidēji tautsaimniecībā, tās īpatsvars nepalielinās, jo ražot āju cenu izmaiņas atpaliek no vispārējā cenu kāpuma. Mazo nozares īpatsvaru tautsaimniecībā lielā mērā nosaka tās zemais produktivitātes (darba raž īguma) līmenis uz vienu strādājošo. T ā ir viena no zemākajām starp ES kandid ātvalstīm. 2000. gadā tā bija 12 tūkst. (pirktspējas paritātes standarts (turpmāk – PPS)) uz vienu str ādājošo, kas ir divas reizes zemāka nekā Čehij ā un Slovēnijā. T ā atpaliek arī no Igaunijas (14 tūkst. PPS) un Lietuvas (19 tūkst. PPS) rādītājiem [7, 7 7 – 78 ]. Raksturojot rūpniecības nozares, jāatzīmē, ka Latvijā lielākā ir p ārtikas rū pniec ības nozare – t ā veido gandrīz 1/3 da ļu no rūpniecības pievienotās vērtības. Apmēram 3/4 da ļas no nozarē saražot ā tiek patērētas vietējā tirgū, pārējo eksportē – galvenok ārt uz Krieviju, Lietuvu un Igauniju. Pieprasījums pēc Latvijas pārtikas produktiem ir krietni palielinājies visos tirdzniecības virzienos – gan uz Krieviju un citām Neatkarīgo Valstu Savienības (turpmāk tekstā – NVS) valst īm, gan uz ES, k ā arī uz Lietuvu un Igauniju. Taj ā pašā laikā bija vērojams straujš pārtikas produktu importa pieaugums. Šaj ā periodā ražot āju cenas kopumā samazinājās, kas negatīvi ietekmēja pārtikas ražot ājus. Cenu samazinājumu noteica lielā konkurence iekšējā tirgū vairākās preču grupās, piemēram, gaļas produktiem. 316 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Savukārt eksporta cenas pārtikas produktiem ir palielinājušās diezgan būtiski (izņemot 2002. gadā). 2003. gadā pārtikas produktu realizācija palielinājās kā iekšējā, tā ārējā tirgū (gada trīs ceturkšņos par 6,6% sal īdzinājumā ar 2002. gada atbilstošo periodu), bet straujāk pieauga eksportētās produkcijas apjoms (par 11,3%). Otra liel ākā nozare ir kokapstr āde (apmēram 17% no r ūpniecības pievienotās vērtības). 2003. gadā ļoti strauji palielinājās produkcijas izlaide (janvārī – septembr ī par 16,5%). Gada laik ā krietni palielinājās ražot āju cenas augstā eiro kursa dēļ, jo produkcijas galvenie noieta tirgi ir ES valst īs. J āatzīmē, ka notiek strauja tirgus paplašināšanās arī uz citām valstīm, t. sk. uz Lietuvu, Igauniju un Krieviju. Vietējā tirgū cenas, salīdzinājumā ar 2001. gadu, ir krietni samazinājušās, bet 2003. gada beigās tās atkal palielinājās. Met ālapstr ādes un maš īnu, un iek ārtu ražošana veido gandrīz 1/5 da ļu no rūpniecības pievienotās vērtības. No šo nozaru ražošanas kopapjoma eksports sastāda 60–70%. P ēdējā laikā vērojama tendence palielināties vietējā tirgus daļai. Attīstoties būvniecībai, pieaug pieprasījums pēc gataviem metālizstrādājumiem. Var vērot izteiktu nozares ražošanas un eksporta apjomu sezonalit āti, kad katra gada 1. ceturksnī eksports krietni samazinās. Bet kopumā nozarē ir stingra izaugsme. 2000.– 2002. gada vidējie pieauguma tempi pārsniedz 10%. Nozares ražot āju cenas trīs gados ir palielinājušās tikai nedaudz – galvenok ārt, metālizstrādājumu eksporta cenu samazinājuma dēļ. 2003. gadā metālizstrādājumu rūpniecībā ražošanas apjomi pieauga ļoti strauji (janvārī – septembr ī par 20,2%). Tas bija veiksm īgāks gads arī mašīnbūves nozarēm (pieaugums par 16,8%). Metālapstrādē 2003. gada vidējais konfidences rādītājs ir pozitīvs, bet mašīnbūvē – negat īvs. Nozaru pārstāvji kā galveno ražošanu ierobežojošo faktoru min nepietiekamu iekšzemes pieprasījumu un mazākā mērā atsaucas uz ārējā pieprasījuma trūkumu. Vairumā mašīnbūves nozaru ir ļoti jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Augsti pieauguma tempi ir radio un sakaru iek ārtu ražošan ā, kaut arī pastāv sīva konkurence ar citu valstu ražot ājiem. 2003. gada beigās ražošanas apjomi 2,5 reizes pārsniedz 2001. gada līmeni. Visstraujākie ir to mazo uzņēmumu izaugsmes tempi, kas sekmīgi darbojas un investē jaunu ražot ņu izveidošanā. Relatīvi liela eksporta daļa no eksporta tirgiem saistīta ar NVS valstīm un atbilstoši mazāka daļa, nekā tas ir citās preču grupās, ir saistīta ar ES valst īm. T āpēc eksporta cenu kāpums bija 2001. gada beigās, bet 2002. un 2003. gadā cenas nedaudz samazinājās dolāra kursa krituma dēļ. Nozares īpatsvars kopējā rūpniecības struktūrā nav augsts – apm ēram pus procents. Tom ēr, neraugoties uz straujo attīstību, uzņēmumos trūkst jaunās paaudzes elektronikas speciālistu. Lai situāciju uzlabotu, nepieciešams divkāršot studiju vietu skaitu inženierzin ātņu specialitātēs. Tieši elektronikas un elektrotehnikas nozar ēs ir vislielākais aptaujāto uzņēmēju skaits, kas kvalificēta darbaspēka trūkumu min kā vienu no ražošanu ierobežojošiem faktoriem. Tekstilr ū pniec ība un ap ģērbu ražošana veido apmēram 10% no r ūpniecības pievienotās vērtības. Tikai 16% no saražot ās produkcijas paliek Latvijā. Lielākā daļa produkcijas (72% no visa produkcijas eksporta) tiek eksport ēta uz Eiropas Savienības valstīm. Pēdējie gadi tekstilrūpniecībai nav bijuši veiksmīgi. Ražošanas apjomi un eksports ir samazinājušies, it īpaši gatavo apģērbu ražošan ā. Latvijas tekstilrūpniecībai galvenie noieta tirgi ir ES valst īs. Sakarā ar vājo pieprasījumu ES I. L ūciņa. Rūpnieciskā politika Latvijā Eiropas Savien ības kontekstā 317 valstīs un augsto konkurenci nozarē, Latvijas ražot āji nav spējuši paplašināt ražošanas apjomus, neraugoties uz sp ējo cenu kāpumu 2002. gada beigās un 2003. gadā. Daļēji eksporta sašaurināšanos uz ES kompens ēja tā pieaugums uz citām valstīm, it īpaši uz Igauniju. Abās nozarēs konjunktūras konfidences rādītājs 2003. gadā bija vidēji pozitīvs, pie tam apģērbu ražošan ā, salīdzinājumā ar iepriekšējo, tas ir samazinājies, bet tekstilrūpniecībā nedaudz palielinājies. Tekstilizstr ādājumu ražošan ā problēmas sagādā kā iekšzemes, tā ārzemju pieprasījums. Apģērbu ražošan ā to pamatā izraisa kvalificēta darbaspēka trūkums, ko atzīmē 52% respondentu. Par ādās arī vispārējs darbaspēka trūkums, kas pašlaik Latvijā pieminēts tikai daž ās rūpniecības nozarēs. Tom ēr trešdaļa uzņēmēju uzskata, ka apģērbu ražošan ā nav izteiktu ierobežojošu faktoru. Ķīmiskajai r ūpniec ībai Latvijā ir stabilas tradīcijas, augsti kvalificēti speciālisti, ilgstoši ir ražota plaša spektra produkcija gan gala pat ēriņam, gan starppatēriņam, ir laba ķīmijas zinātniskās pētniecības bāze. Ķīmiskās rūpniecības īpatsvars apstrādes rūpniecības kopējā pievienotajā vērtībā veido 5%. Ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksports gandrīz vienmērīgi sadalās pa galvenajiem Latvijas eksporta partneriem, kas tomēr liecina par nozares vājo konkurētspēju attīstīto valstu tirgos. Nozares izaugsme atsevišķos gados nav noturīga. Ir lejupslīdes periodi, piemēram, pēc vērā ņemamā ražošanas apjomu pieauguma 2002. gad ā, 2003. gadā tie samazinājās. Galvenais nozares izaugsmi bremz ējošais faktors ir nespēja paplašināt tirgu attīstītajās valstīs. Vidējais konjunktūras konfidences rādītājs 2003. gadā ķīmiskajā rūpniecībā pasliktinājās un ir negatīvs (2002. gadā bija pozitīvs). J āatzīmē nozares uzņēmumu zemais ražošanas jaudu noslogot ības līmenis, kas 2003. gada sākumā vidēji bija 62%. Galvenie ražošanu ierobežojošie faktori ir tradicion ālie: nepietiekošs ārzemju un iekšzemes pieprasījums, konkurējošs imports. 2002. gadā rūpniecībā investēja (ieguldījumi pamatlīdzekļos) par 15% vair āk nekā 2001. gadā. Rēķinot uz vienu strādājošo, visapjomīgākās investīcijas veiktas ķīmiskajā rūpniecībā un būvmateriālu ražošan ā. Augsts investīciju līmenis ir pārtikas rūpniecībā, kokapstrādē, poligrāfijā un metālu ražošan ā. Toties ārvalstu tiešo investīciju (turpmāk – Ā TI) iepl ūde Latvijas rūpniecībā 2002. gadā bija mazāka nekā iepriekšējā gadā. Visvairāk tika investēts kokapstrādē (45,2% no ārvalstu tiešajām investīcijām rūpniecībā) un būvmateriālu rūpniecībā (26,7%). 2003. gada trijos ceturkšņos ārvalstu tiešās investīcijas rūpniecībā bija gandrīz divas reizes lielākā apjomā nekā visā iepriekšējā gadā. Visvairāk tiek investēts kokapstrādē (puse no visām Ā TI) un p ārtikas rūpniecībā [7]. Rūpniecības konkurētspēju ietekmē daudzi faktori. Ņemot vērā apzinātos rūpniecības attīstību ietekmējošos faktorus, pamatnostādnēs tika izdalītas šādas būtiskas problēmas, kas kavē rūpniecības attīstību un konkurētspējas veicināšanu: • augsti kvalificētu speciālistu trūkums, it īpaši inženiertehniskaj ās nozarēs; • dominē novecojušu tehnolo ģiju izmantošana, vāja moderno tehnolo ģiju pārnese, zems inovāciju līmenis; • nepietiekama investīciju piesaiste bāzes infrastruktūras un rūpniecības attīstībai, it īpaši Latvijas reģionos; • kvalitātes un vides pārvaldības sistēmu ieviešanas, sertificēšanas un uzturēšanas augstās izmaksas, nepietiekami pieejama strukturēta 318 VADĪBAS ZIN ĀTNE informācija par brīvprātīgajām un obligātajām kvalitātes un vides pārvaldības prasībām; • nepietiekama informācija un atbalsts vides aizsardzības un darba aizsardzības prasību ieviešanā; • netiek sekmēta jaunu tirgu apgūšana un mārketinga pasākumi ārējā tirgū ; • apgrūtināta pieeja finansējumam, lai risinātu minētās problēmas [4]. Ņemot vērā kopējo Eiropas Savien ības industriālo politiku, Latvijas pašreizējos rūpniecības attīstības politikas virzienus, kā arī Latvijas rūpniecības stipro un vājo pušu izvērtējumu, Pamatnostādnēs tika izvirzīti šādi galvenie rūpniecības attīstības politikas pamatprincipi: • uz zināšanām un zinātnes sasniegumiem balstītu rūpniecības nozaru (sektoru/kopu) att īstība, izvirzot zinātni un zināšanas kā galveno rūpniecības attīstības faktoru; • produktivitātes paaugstināšana tradicionālajās rūpniecības nozarēs, to modernizācija; • zinātniskās pētniecības, augstākās un profesionālās izglītības, tālāk izglītības, kvalifikācijas celšanas un pārkvalifikācijas lomas ievērojama palielināšana rūpniecības attīstības nodrošināšanā, augsti kvalificētu cilvēkresursu sagatavošanā un iesaistīšanā rūpnieciskajā ražošan ā ; • inovatīvo procesu ievērojama stimulēšana, inovācijām labvēlīgu priekšnosacījumu nodrošināšana, vispusīgs atbalsts inovatīvajai darbībai; • uzņēmējdarbības vides pilnveide, kas aktivizētu uzņēmējdarbību, veidojot jaunas darba vietas un palielinot nodarbināto skaitu; • jaunu tirgu apgūšana; • resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana [4]. Īstenojot rūpniecības attīstības politiku, Ekonomikas ministrija pl āno sasniegt: rūpniecības apjoma ikgadēju pieaugumu par septiņiem līdz desmit procentiem, laika posmā līdz 2010. gadam augsto tehnolo ģiju produktu īpatsvara pieaugumu eksporta struktūrā uz desmit procentiem, kā arī to uzņēmumu skaita, kuros ieviestas vides pārvaldības un kvalitātes vadības sistēmas un labas ražošanas prakse, pieaugumu gadā par desmit procentiem [1]. L īdzās minētajam, tuvākajos piecos gados tiek plānots rūpniecības apjoma pieaugums iekšzemes kopprodukta struktūrā no pašreizējiem 15% l īdz 20% [5]. Atbilstoši noteiktajām problēmām un ņemot vērā minētos rūpniecības attīstības politikas pamatprincipus, Pamatnostādnēs tika noteikti galvenie rīcības virzieni, kurus ietvēra šādās pamatgrupās: • nodrošinājums ar augsti kvalificētiem speciālistiem un zināšanu bāzes veidošana; • zinātņietilpīgu tehnolo ģiju un inovāciju attīstības sekmēšana; • biznesa vides un rūpniecības bāzes infrastruktūras pilnveidošana; • kvalitātes nodrošināšana; • ilgspējīga attīstība; • eksporta veicināšana [4]. Eiropas Komisija uzsver, ka produkcijas strukt ūras ziņā Baltijas valstis visvairāk atšķiras no ES valst īm kā pārējās jaunās dalībvalstis, jo galvenās rūpniecības nozares ir pārtikas ražošana un kokapstr āde. Pamatnostādnes ļaus I. L ūciņa. Rūpnieciskā politika Latvijā Eiropas Savien ības kontekstā 319 izlīdzināt šo atšķirību, paverot iespējas zinātņietilpīgajām nozarēm, kā arī uzlabojot darbaspēka produktivitāti, kas nav pietiekama, lai konkurētu ar ES valst īm. Galvenie instrumenti r ūpniecības konkurētspējas paaugstināšanai ir: • rūpniecības attīstībai labvēlīgu priekšnoteikumu radīšana (uzņēmējdarbības vides uzlabošana, infrastruktūras attīstība utt.); • efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības struktūras radīšana, nodrošinot valsts atbalstu prioritārajām nozarēm (zināšanu ietilpīgas nozares ar potenciāli augstu pievienoto vērtību), attīstot cilvēkresursus, veicinot inovācijas un jaunās tehnolo ģijas, atbalstot jaunu uzņēmumu veidošanos. Rūpniecības attīstības stratēģijas ieviešanu nodrošinās vidēja termiņa pasākumu plāns rūpniecības politikas virzienu īstenošanai, kuru paredzēts regulāri atjaunot. LITERAT ŪRA 1. Iecerēts ik gadu palielināt rūpniecības apjomu // Latvijas V ē stnesis Nr. 29, 2004. gada 24. februāris. 2. Impact of enlargement on industry : Commission of the European Communities staff working paper SEC (2003) 234. – Brussels: 24.2.2003. 3. Konsolid ētais Eiropas Kopienas dibin āšanas l ī gums . – R īga: Tulkošanas un terminoloģijas centrs, 1999, 117 lpp. 4. Par Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnēm (2004.–2013.): Ministru kabineta 2004. gada 25. februāra rīkojums Nr. 120 // Latvijas V ē stnesis Nr. 32, 2004. gada 27. februāris. 5. Sedliņa I. Apstiprinātas Rūpniecības attīstības pamatnostādnes // Latvijas V ē stnesis Nr. 5, 2004. gada 13. janvāris. 6. The new communication “Industrial policy in an enlarged Europe ”. europa.eu.int 7. Zi ņojums par Latvijas tautsaimniec ī bas att ī st ī b u. – Rīga: Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2003, 79.–82. lpp. 8. w w w.em.gov.lv Industrial Policy in Latvia in Connection with European Union Summar y The article is about industrial policy in Latvia in connection with European Union. The “Industrial Development Gu idelines of Latvia” (hereaft er called – Guidelines) were updated in 2003. The Guidelines is a long-term planning document, which includes basic principles, goals and priorities to promote competitiveness of industry. The Industrial Development Guidelines will become the base for the short and medium-term action plan to reach the object ives indicated in th e guidelines. The key aim of the plan is to develop efficient an d competitive industry and to maintain high economic growth rates. The share of industry in the whole structure of the national economy in Latvia is smaller than in the majority of EU member states and candidate countries. The share of industry in GDP of Latvia in 2002 was only 14.8%. In the majority of candidate countries it is 20%. Despite the fact that gr owth rates of industry in Latvia are faster than the average growth of economy. The most important problems in the develo pment of industry, for example, are: shortage of highly qualified specialists , especially in sectors of technical engineering, dominance of out-dated technology, inadequate modern technology 320 VADĪBAS ZIN ĀTNE transfer, low level of innovation, inadequate attraction of investment for the development of the basic infrastructure and industry, in particular in regions of Latvia, etc. Main directions of work which will be detailed out in the Action Plan to be finalised at the beginning of 2004 have been identified in accordance with the problems and the general principles of the development of industry. Some of these directions are: provision with human resources and creation of the knowledge base, development of science-intensive technologies and innovation, perfection of business environment and the basic infrastructure of industry, etc. These directions will help Latvia to reach the same level of industry as EU countries. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 321.–337. lpp. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues Rokas stiepiena att āluma principa un salīdzin ā šanas piemērošana transfertcenu jaut ā jumos Diāna Ļubimova Bank of Latvia K. Valdemāra iela 2a, Rīga, LV-1050 E-mail: Diana.Lubimova@bank.lv The article “Application of the arm’s length principle and comparability” presents a brief overview of the economic theories regarding th e existence and expansion of MNEs. It is elaborated on the economic backgrounds of MNEs and of markets, in order to define how “arm’s length principle” can be approached in the practice of both establishing and testing the tax consequences of transfer pricing. This is done on the basis of the author’s conviction that the transfer pricing for tax practice has move d too far away from insights developed within the economic discipline. That arti cle investigates the effect of the ever increasing attention for the issue by tax authorities in situations where tr ansfer pricing plays or is assumed to play an active role for managerial purposes. The descri ption in this article of economic thinking appears effectively to indicate a compromise: it is the relationship between the transacting parties that one should analyse and describe , and from thereon one can develop judgements both on transactional terms applied and on outco mes of the dealings. To achieve nominated objective as a main research method author has used the economic analysis approach. Key words: arm’s length principle, comparability, transfer pricing, taxation, transaction, enterprise. Atslēgvārdi: “rokas stiepiena att āluma” princips, transfertcenas, nodok ļi, transakcijas, uzņēmums. Introduction Transfer pricing has grown to be the most important issue on the tax agenda of multinational enterprises (hereinafter – MNEs) [7, 2 ]. It deals with terms and conditions for transactions between related pa rties, i. e. in the absence of the open market as the regulator of those terms a nd conditions. Transfer pricing is relatively complicated in its set-up because it makes active use of concepts from different disciplines, namely economics, management and law. Its implementation is laborious due to the fact that so many parties (both inside and outside companies) are involved, with conflicting interests, differing views, and thus diverging approaches, however still having to interact . In these circumstances it is reassuring to know that there is at least one starting point that all parties involved in judging the tax effects of transfer pricing agree on: the principle of dealing at arm’s length. Consequently, finding transfer pricing so lutions acceptable for tax purposes, all over the world, is dependent on developing realistic, workable and equitable 322 VADĪBAS ZIN ĀTNE applications of the arm’s length principle. This is valid for setting prices within multinational enterprises, as well as for testing the outcomes of their operations and the allocation of the outcomes among related companies. The interpretation and practical application of the arm’s length principle has evolved significantly during the past year [11, 13 1 ]. The United States (hereinafter – US), as usual ahead of the pack in the field of transfer pricing, has developed its own practical application, the comparable profits method (hereinafter – CPM), which since its introduction in the 1994 Regulations has taken a dominant place in the US practi ce. CPM can certainly be viewed as a workable approach, but opinions differ abou t whether it effectively enables parties to set prices on an arm’s length basis. It has even been argued that CPM tends to lead to a presumptive taxation [12, 90 ]. Without entering in to any of the academic arguments, it must be recognized that the CPM at best offers very approximate insights into behaviour at arm’s length, but also that, if parties are aware of this, it may play a positive role in finding solutions for transfer pricing practices of multinational enterprises, acceptable for tax purposes. In its approximate character, the notion of “arm’s length” underlying the CPM may well not be realistic as such in many individual cases. The explicitness of the conclusions is in marked contrast to the vagueness of defined notions of comparability – which constitutes a fundamental flaw in the approach. Still, as long as it ca n be used to generate solutions that are deemed acceptable for MNEs and tax auth orities, it may have its place in the practice of dealing with the effects of transfer pricing on a company’s tax position (hereinafter – TP-for-tax), in particular in the United States. Based on her long experience in dealing with transfer pricing issues in Latvia and in Europe on the whole, the author is of the opinion that business in Europe can, in general, not generate its solutions with the help of the CPM, as the fragmentation of the EU market compared to the United States (an integrated market consisting of 25 countries/tax jurisdictions instead of one) forms an obstacle for its application, and asks for different, more refined approaches. When looking for more appropriate appr oaches, one fundamen tal characteristic of transfer pricing should first be recognized: it may have a huge impact on the tax bill of an MNE, but it is not a tax issue in itself. Price setting in the context of dealings of group companies inside and outside MNEs, and identifying the relevant aspects in order to apply or satisfy the arm’s length principle, are primarily economic issues. The next step, once the pr icing system has been defined, is its justification and its explanation, which need to be prepared and documented in such a way that tax experts can be reassured th at the prices used are acceptable for their purposes or, if not, be given the arguments to settle disputes. The OECD reflects all these elements in its Guidelines on transfer pricing issues (hereinafter: the Guidelines ); fundamentally, however, the preoccupation of the Guidelines is tax, and references to econom ics and business issues are casual and are made as an illustration, rather than “carrying” the reasoning. All eminent and valuable comments and observations offered in the Guidelines cannot hide the differences in views and approaches mainta ined in different economic environments which often lead to different conclusions being attached to the same circumstances that are relevant for a specific MNE. The state of the practice worldwide confirms this fundamental confusion. The increasing complexity of the functioning of integrated MNEs and of markets leads to less insight by observers, particularly tax authorities. Lack of insight leads to suspicion, which tends to trigger a tightening of the regulatory framework. More rules, cert ainly if they are not the same from one D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 323 country to another, are more demanding to comply with on the one hand, and call for stepped-up enforcement efforts on the ot her. All together an unfailing recipe for an explosion of disputes about transfer pricing [8, 83 ]. This article will elaborate on the ec onomic backgrounds of MNEs and of markets, in order to define how “arm’s length” can be approached in the practice of both establishing and testing the tax consequences of transfer pricing. This is done on the basis of the author’s conviction that the TP-for-tax practice has moved too far away from insights developed within the economic discipline. It is remarkable however that in the past year, while all attention has been directed towards the tax dimension of transf er pricing, there has been considerable development of economic insights, specifically in fields directly relevant to understanding how companies behave, both internally and between them, and how markets work. The discussion below will describe developments in three fields of economics, and bring them together in a cont ext that allows conclusions with regard to TP-for-tax. These are (1) theories explaining the MNE phenomenon, (2) game theory, and (3) experimental economics. Hopefully, this effort may contribute to a more realistic approach to the arm’s length principle, thus helping to develop more workable solutions for managing transfer pricing and to reduce the number and depth of future disputes, as well as allowing for more equitable outcomes of transfer pricing practices of multinational companies, in the perception of both enterprises and authorities. 1 . The Arm’s Length Principle The arm’s length principle is worded in Article 9(1) of the OECD Model Treaty which reads as follows: “Where [...] cond itions are made or imposed between two enterprises in their commercial or financial relations which differ from those which would be made between independent enterprises, then any profits which would, but for those conditions, have accrued to one of the enterprises, may be included in the profits of the enterprise and taxed accordingly” [3, 30 ]. Article 9(2) stipulates that if a state e ffectively does apply Article 9(1), the other state should make an appropriate adju stment (the so-called corresponding adjustment). The relevance of Article 9(2) is not so much that it has triggered effective procedures to achieve this (it ha s not really), but that it emphasizes the fundamentally bilateral (or multilateral) ch aracter of the application of the arm’s length principle. The Transfer Pricing Guidelines 1995 –1999 explain that the reference to independent enterprises in similar circumstances, inevitably introduces the so-called separate entity approach. This approach, the Guidelines continue, concentrates the attention on the nature of the dealings (more precisely, the transactions) between related enterprises. In this respect, it is significant that the glossary in the Guidelines defines the analytical funda ments (functional analysis and comparability analysis) as relating to “transactions”. The TP-for-tax practice has in deed historically concentr ated on transactions. As long as transactions between independent parties are a representative phenomenon in the economy (or a part thereof, such as a specific country, industry or market), the application of the arm’s length principle can concentrate fruitfully on comparisons at that level. In terms of methods of establishing transfer prices, this relates to the comparable uncontrolled price (hereinaft er – CUP), resale minus, and cost-plus 324 VADĪBAS ZIN ĀTNE methods. In the glossary preceding the Guidelines, these methods are each defined as “a transfer pricing method...” (emphasis added), and together they are labelled as traditional transaction methods. They serve to set and agree on prices, in advance of events, just like third parties do. Although transfer pricing has presente d a challenge to enterprises and tax authorities for a long time (in fact, the pr edecessor of the present OECD Guidelines dates from 1979), the past years have been the scene of an ever increasing presence of MNEs in the markets worldwide. Not only has the issue of transfer pricing increased in size as a consequence, but the fact that, in large parts of the global economy, MNEs have occupied a dominant position, brings with it that it is often extremely difficult, if not impossible, to fi nd relevant arm’s length orientation at a transactional level any longer. As noted above, the United States has developed its answer to these developments by focusi ng on a comparison of profits, measured annually or over a series of years, rather than per transaction. This gave rise to a confusing compromise in the OECD Guidelines in 1995, which tries to reconcile the US approach with views in the rest of the world. In their final wording, the Guidelines have labelled the methods other than the three mentioned above, i. e. in particul ar the profit split and the CPM (relabelled as transactional net margin method, hereinaf ter – TNMM), as “transactional profit methods”, but have at the same time defined them as a “method whereby it is established what the [...] profit is [...], th at should be divided” and a “method that analyses the net profit”, respectively. This means that they are supposed to be used after the events have taken place (ex post). Therewith, the methods no longer focus on setting prices, but rather on analysing or checking the outcome of transactions and, what is more, even at an aggregated level, which means at the level of the operations of a party or parties as a whole and over a period of time. The ambiguity is that by choosing this approach, the Guidelines sacrifice a carrying element of the arm’s length principle, i. e. that parties define the price in advance of their dealings and not afterwards, in exchange for an emphasis on an element that is only a partial expression of the arm’s length principle, the transactional focus. A transaction is indeed an expression of a relationship between parties, but not necessarily the only one. Independent parties define the terms and conditions (“price”) for their dealings, against the backgr ound of who (as Article 9 of the Model Treaty puts it) “in their commercial and financial relations” is responsible for which of the actual developments and which of the risks involved. As events take place, and reality is al ways different from what can be seen beforehand (caught in assumptions underlyi ng expectations, forecasts and budgets), the outcomes for each of the parties involved will depend on which party has to bear the consequences of these deviations from the assumptions. The dynamics of this allocation process are driven by the terms and conditions agreed on beforehand, expressed in particular in the pricing system (terms and conditions) applied. In summary, a realistic and equitable application of the arm’s length principle (in the absence of relevant transactiona l comparables) requires an adequate identification of the circumstances under which parties operate (“their commercial and financial relations”), as “similarity” of those circumstances is a necessary starting point for comparing the pricing prac tices of related parties with those of unrelated parties. In this regard, one should concentrate on the relationship between parties concerned as a whole, rather th an per transaction. Terms and conditions (price) per transaction will follow from ap plying the agreements which were made in view of the total set of roles and resp onsibilities of the individual parties to the D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 325 transaction, and those terms and conditions are precisely what one would want to compare with how third parties would behave in such a relationship. 2 . The Arm’s Length Tool Set Old-Style TP-for-tax identifies relevant circumstances, which serve to judge the essential “similarity” criterion, by u ndertaking a so-called functional analysis. The functional analysis serves to identify functions carri ed out, assets employed, and risks assumed by the parties involved and generally leads to a labelling of the functional profile of those parties. Commonly used labels are full fledged, contract, or consignment manufacturer; full fledged or limited risk (stripped) distributor; and commissionaire or agent. These labels are approximate and descriptive; they do not offer tools for analysis. They presuppose that, once la belled, parties operate more or less exclusively as such and, if that is not the case, the parties are e ither eliminated from the comparison that serves to identify arm’s length behaviour or adjusted in their outcomes by applying a “synthetic” approach in bringing together distinct additional or complementary roles, activities or functions carried out by the parties concerned. The vulnerability of su ch an analysis in today’s TP-for-tax practice is that it is static in its approach a nd incorrect in its just stapling different functions. Furthermore it fails to bring together functions, assets, and risks in a coherent model. The synthetic approach can be illustrated with an example borrowed from game theory. In its introduction, the Adam M. Brandenburger and Barry J. Nalebuff book “Co-opetition” describes a simple situation in which a card game is being played between one party holding 26 black cards and 26 parties each holding one red card; at the end of the game USD 100 is availa ble for each pair of cards, one black and one red. Negotiation is free-form. The only stipulation is that the 26 cannot get together and bargain as a group. Suppose the party with the 26 black cards offers you, as one of the “red” parties, USD 20 for your red card. Would you accept that? Isn’t the other party in a stronger position, holding all the cards? In short, what appears to happen is that parties reacti ng impulsively tend to accept, but if you are not so fast in accepting, in the end you ha ve one red card, and the other party one black: a 50-50 split is the most likely outcome. Now suppose that the one party does not have 26, but only 23 cards, and the game is the same. He again offers USD 20. And what do you do? A typical TP-for-tax application might be as follows. In the 26-26 relation, the outcome is a 50-50 split; in the 23-26 situation, the one player holding the black cards has about 12% less, so he will be entitled to a correspondingly lower outcome, approximately 44, and consequently the others would attract approximately 56. A nice “synthetic” reasoning, but is it correct? If you turn down the USD 20 offer and ask too much, you may end up with a red card and no money. So, better take it, in fact even USD 10 would be good as compared to being left out with nothing. The synthetic reasoning is painfully off- track [2, 1 65 ]. This article will turn to the book regularly in order to examine how the insights from game theory can help one in identifyi ng more realistic approaches to the arm’s length principle. The context for the arm’s length game is constituted by the value chains in which parties concerned play their role and to which they contribute their added value. But in order to understand how parties would behave “at arm’s length”, one 326 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE must first be able to more accurately id entify the relevant characteristics of the players (the parties involved in the related transactions); this should be done with a view to map more realistically the “sim ilar circumstances” unde rlying appropriate applications of the arm’s length principle. Why, to start with, do related parties operate as part of an MNE rather than going into the market on their own? It is worthwhile to take a look at what economic theory offers as insights. 3. Grounds for the Existence of MNEs The quest for an answer is undertaken with the help of a number of leading economic thinkers about the subject [5, 64 ]. Relevant theoretical approaches to the nature and existence of MNEs (also called transnational firms) are the transaction costs theory, the monopolistic advantage theory, and the resources theory. For the purposes of this article, the following summary may be useful. Markets function through prices, but – unlike the assumptions underlying classical micro-economic price theory – markets “fail” because of imperfect information and irrational behaviour. Opportunism and bounded rationality make prices not fully efficient. This implies that transaction costs (the total of information, bargaining, and enforcement costs) arise when dealing in the market. MNEs exist and expand because they organize “interdependencies” better (i. e. more efficiently) than markets do. This is basically the transaction costs theory; the monopolistic advantage theory leads to similar conclusions, but where transaction costs theory identifies inefficiencies in the market as a gi ven, it emphasizes that MNEs create and manipulate inefficiencies in order to maximize profits by building and maintaining monopolistic situations. It is perhaps useful to realize that this monopolistic view was developed in the 1960s and 1970s, critical times, when the public perception of MNEs contrasted sharply with that in the last year. In the following, a neutral approach is followed, using transaction cost s, as the distinction between the theories has no importance for the subject here. MNEs do not simply replace (inefficient ) market prices with internal ones. MNE employees are not guided and rewarded by market prices, but by directives of superiors, voiced in many ways, formalized through company rules, and internalised through indoctrination (training, culture and reward). In short, MNEs do not operate by replicating what markets do, but by using a different organization method, i. e. hierarchy. They replace price constraints and incentives by behaviour constraints and incentives. Hierarchy also has its costs, caused by internal organization efforts to prepare and motivate employees to fully contri bute to the firm’s goals, to collect information, and to transmit it to their superiors. If in fact what MNEs do is to shift transactions from the market of goods and services to that for labour, where does that leave the arm’s length principle? This discussion will continue with the theory and subsequently come back to this question. Expansion of an MNE will take place wh en transaction costs in the product market exceed those in the labour market. Th e fact that the latter costs are those of internal organization and control, of creating a “cohesive shell”, leads to the realization that here in fact the transact ion costs theory meets the resources theory. The resources theory leads back to Penrose, who defined the firm as a bundle of resources –tangible and intangible – under administrative coordination [4, 2 43 ]. Of D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 327 the latter resources, human resources and knowledge management are the most important. The administrative structure forms the shell within which teamwork, learning by doing, and wo rking with others can take place; learning and indivisibilities lead to endogenous growth. Much knowledge is tacit and hard to transfer; MNEs exist and thri ve because they are better at transferring knowledge than are either markets or other firms. Where market failures (transaction-cost- related) explain the existence of MNEs, the differential efficiency in knowledge transfer can explain their success. Nowadays, it seems broadly recognized that for an understanding of the basic drivers for the existence of MNEs and the mode of expansion, transaction costs theory delivers the elements; the resource theory may help to explain the direction of expansion. But how can one, keeping in mind the fundamental distinction between market and hierarchy, explain the networ ks of cooperation and affiliation by which firms are interrelated? Most of the arguments relate to production-side capabilities, as well as informational interdependence. Cooperation, as an alternative to integration, tends to come up most in case of complementary, bu t dissimilar activities. When it concerns complementary, similar activities, integration is more likely, while the open market will prevail in situations where there ar e weakly complementary activities. This represents an indication of trends, and should be seen as dynamic. The considerable growth of clusters, networks, webs and industrial districts illustrates a phenomenon that has dominated the past year; an explosive development of communication and information technology has led to a decrea se in level of transaction costs, thus favouring the development of different forms of cooperation [13, 8 6 ]. Transaction costs theory may appear so mewhat static, but if one includes “flexibility”, as a more and more vital re quirement for success or survival in times that call for ever faster responses to de velopments in the market, one can see a similar trend. Flexibility represents the ab ility to reallocate resources quickly and smoothly in response to change. This may be a disincentive to integration – and an explanation for the new wave of interrelationships between firms, which cooperate where they complement each other, and compete in other respects. For the subject here, this is an utterly relevant development, as it yields a new field of references for arm’s length comparisons, not by “transaction” in its traditionally narrow focus on goods and services, but by the characteristics of the interrelationship between third parties. A final aspect of flexibility can be derived from the combination of transaction costs and resources theories. It was esta blished that the basic impulse for the creation of MNEs is that costs of organizing transactions inside MNEs (hierarchy costs) are less than those of dealing in th e market (transaction costs). Hierarchy costs are likely to vary across activities, firms, countries, industries and time periods. Performance management is relatively eas y for machine-paced or highly automated processes, but becomes more complicated and thus costly for tasks that are not programmable, but that require judgement and on-the-spot decisions, or for those that require employees to be dispersed over space. This may serve to explain why some activities are franchised while others are operated with employees of the MNE, and why trademark owners often operate easily accessible units themselves but franchise dispersed ones. A similar implication is caused by cultural differences, which raise the costs of doing business in another country; the great er the cultural distance, the more likely dealing in the 328 VADĪBAS ZIN ĀTNE market or cooperation, as opposed to integration. All these considerations demonstrate that firms use both market (price) and hierarchy. What is the role of transfer pricing in all this? How important is transfer pricing as a management tool for an MNE, helping to manage performance and to keep the costs of “hierarchy” down? The author's recent article about the management accounting role of transfer pricing in an international environment highlights the concurrence of the managerial and fiscal aspects of transfer pricing. That article investigates the effect of the ever increasing attention for the issue by tax authorities in situati ons where transfer pricing plays or is assumed to play an active role for managerial purposes. It is worthwhile, however, to realize that transfer pricing today should rather be seen as a potential management tool, one from a long list of possible tools, and that some firms do and others do not actively use it. Why is this so? And what can one advance as arguments in favour of or against the use of transfer pricing as a management tool? This article will come ba ck to that question (see paragraph 4). At this moment, recall what insight in dealing with the arm’s length principle one can deduce from the economic theories about the existence and expansion of MNEs. MNEs exist because transaction cost s in the market are higher than the internal organization costs inside MNEs. Pr icing as the market regulator is replaced by hierarchy. Internally, pric ing (“transfer pricing”) no longer has a carrying role; its role as a management tool is optional. Its role for tax compliance purposes, however, is considerable and only growing in importance [9, 1 34 ]. This triggers the question as to how “dealing at arm’s length” can be interpreted – a vital question, as arm’s length was and remains designated worldwide as the tool par excellence for judging the tax impact of transfer pricing practices of a multinational company. In business reality, firms use both hierarchy and market; why they choose for one rath er than for the other depends on the balance between costs of internal organization and transaction costs, in other words, all the costs apart from the price of underlying goods and services as such. If the costs of internal organization are high, there will be a lot of “market”. If they are low, one will see the MNE expand and operations being integrated. Looking at the dynamics, one can see that markets are becoming more transparent (Internet) and faster (ICT), consequently transaction costs tend to decrease and “market” seems to regain im portance. This is evidenced by the vast development of cooperative relationships and transactions in networks, webs, clusters, industry zones and the like. These are relationships between independent parties, with a whole new field of arm’s length references as a premium for the tax practitioners. All this opens new horizons for the arm’s length principle, but it requires that, where the focu s in applying the arm’s lengt h principle in practice used to be transactional (how do we judge pric es for goods and services?), one shifts the attention to a higher level of analytical focus. The appearance may be that this is exactly what happens with the CPM in the US practice, but by shifting the focus to outcomes for specific (“tested”) parties, in their unilateral role, it raises the fundamental question if this still can be co nsidered to relate to a principle that requires the identification of the terms a nd conditions of parties “dealing” at arm’s length. The description in this article of economic thinking appears effectively to indicate a compromise: it is the relationship between the transacting parties that one should analyse and describe, and from thereon one can develop judgements both on transactional terms applied and on outcomes of the dealings. D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 329 4 . Building Blocks for Applying th e Arm’s Length Principle in the Years 2000 In the introduction, it was concluded that the wording of Article 9 of the OECD Model Treaty does not dictate a specific mode of application of the arm’s length principle. If, as is the case in the United St ates, the focus is on testing and adjusting the outcomes of the actions of parties to related transactions, the transfer pricing system applied is not very relevant as such. The result for tax purposes is what counts. If the focus is on defining and testing terms and conditions as such, as is generally the case in the EU practice, a range of questions comes into sight, relating to how markets work and prices are formed. Classic micro-economic price theory expl ains how, in the market, supply and demand interact to reach equilibrium when they are in balance because both have reached their optimum outcome. This reasoning is developed with the help of a number of assumptions, in particular those with regard to perfect information and rationality of the players. This article alluded earlier to “market failures” (i. e. failures to confirm the assumptions); it is worthwhile to briefly expand on this. The assumption of rationality in social and economic contexts is derived from the assumed rationality of individual decision makers. Experimental economics proves this untrue, just like the assumption that decision making is the result of an objective process focused on maximizing in the self-interest. Individual decisions and behaviour are not predictable, based on ra tionality, even if all parties together (if one takes a sufficient number of them toge ther) do appear to follow or confirm the “rational” analysis [6, 184 ]. Vernon Smith identifies a number of eff ects that systematically appear to influence the decision making process of individual parties; some are mentioned below because they relate to arguments from economic theories explaining the existence of MNEs. The “endowment effect” implies that the minimum “WTA” (willingness to accept) is far larger than the maximum “W TP” (willingness to pay) ; this means that parties experience fewer problems in acce pting to miss the future revenue from certain possible decisions than that they are prepared to invest funds now for acquiring future revenue as a consequence of decisions. This is an explanation for under trading in the market (and an add itional explanation as such why MNEs are a successful business model). A second effect reflects the role of decision cost: decision outcomes are the result of an individual unconsciously weighing the cost of the decision against the value of the outcome. This means that more or less aggressive decision making depends on the low or high value of the outcome. People walk a few blocks to buy five extra packs of coffee with a 50-cent price reduction, thus saving USD 2.50 on a purchase of USD 10, but don’t do the similar for a USD 10 saving on the purchase of a washing machine for USD 500. Again, this may explain why MNEs, with their managerial organization, may be more successful in dealing with efficien cies involved in large transactions. In summary, theories generate “rationa l” models – which are reflected and confirmed in the behaviour of all parties t ogether – but they deliver no indication, let alone norm, for the individual behaviour of parties. These insights generate fundamental questions with regard to the reliability and equitability of the CPM, 330 VADĪBAS ZIN ĀTNE which is based on the assumption that an individual party (the tested party”), should not only act like the (theoretical) average of all parties, but also with the same degree of success. Businesses operate in an interactive worl d; they enter into deals with other parties, have to negotiate the terms and conditions, and prepare themselves for those negotiations. They anticipate and prepare for what is going to happen in the market, what competitors and partners will do, and which they will influence by their actions. Game theory delivers the tools to deal with these interactions in ways that do more justice to the “real life” behaviour of parties in the market, and thereby allows one to do so in a coherent and often quantitative way [10, 99 ]. T he past year has opened our eyes for chan ges in business that in fact had been going on for quite some time, but eventua lly became apparent. In stead of individual companies producing stand-alone products or services, carrying the full responsibility for entrepreneur ial success, it is now clear that business parties form part of integrated processes and of value-creating chains, both in an industry and inside an MNE. Instead of individual tr ansactions, that are incidental, of brief duration and with little exchange of knowledge, one must now think in terms of sustained relationships with extensive sharing of information. When companies act in the market, they do not interact with the whole market, but with a limited number of other partie s, whose specific decisions will influence the success of their actions. Their own choices will have an impact in an existing market, but may also affect the kind of ma rket they are in. This is dealt with in non- cooperative game theory: each player chooses th e strategy that will benefit him individually. There are no cooperative arrangements between players to maximize their gains collectively. However, in the market parties do ha ve the option to form alliances and networks to coordinate their actions and share profits. Moreover, such cooperation is not static (an alternative allocation of th e same returns), but it can create new value at new rates of return. The other branch of game theory, cooperative game theory, deals exactly with this situation. A particularly clear and practical ap proach to business applications of (cooperative) game theory delivers the fo llowing elements as tools for analysis aimed at identifying the issues that are relevant when applying the arm’s length principle in dynamic relationships between parties cooperating in the context of multinational enterprises. First, the players : each company, with in its network of relationships in the market, must interact with suppliers, customers, competitors and complementors. Complementors are parties that make the company’s offering higher value, instead of less valuable. It was concluded earlier in this article that MNEs result from a fundamentally different reaction to the challenges of the market compared to stand-alone enterprises. This has a potentially explosive impact on “comparability”, as parties in similar circumstances are not to be found in what usually is selected as such in traditional CPM-accommodating searches. More recently it has been the case that cooperation between complementors in the market has become a more and more frequent phenomenon. Comparability can be found, not in “unr elated” parties in their stand-alone outcome, but rather in cooperating parties in how they define the terms and conditions of their alliances and networks. The business models of MNEs are a relevant indication, just like the terms and conditions for cooperation between network partners, the terms of interaction. D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 331 Another sector of the discipline of economics can offer the tool set necessary to identify the relative roles of parties in cooperating contexts, namely management control with its concept of responsibility profiles. The relevant profiles are cost centre, expense centre, prof it centre, revenue centre and investment centre. What distinguishes this tool set from the traditio nal characterizations is that it allows one to analyse (and not only describe) the roles in and the contributions (in a qualitative sense) to joint processes. It allows one to effectively link activities, assets, and risks in a consistent model [1, 47 ]. What are the further constitutive elements ? What decides the role and place of the players in coopera tive contexts is the added value that they contribute to the shared context. Ultimately, a player’s adde d value is the size of the pie when that player is in the game, minus the size of th e pie when that player is out of it. The challenge is to find the tools that allow one to quantify the contributions. The joint processes constitute the value chains that companies are part of and, for a specific MNE, both the industry value chain and the company value chain deliver benchmarks for performance. An industry analysis can track the industry profit profile, define the key value drivers, constitute the industry profit pool, distinguish strategic groups, and identify the players that are relevant for comparability purposes in the sense described above, i. e. in their way of interacting with othe r players in the market. These elements are the relevant references when quantifying roles and contributions of parties, whereas the particular company value chain is the u ltimate platform that decides “the size of the pie”. This insight derived from game th eory is particularly revealing: not the pieces of the pie (individual outcomes) obtai ned by independent third parties (i. e. parties that have opted for circumstances that are not similar to those of the MNE) allow relevant comparisons, but rather the total pie (the combined outcome) of parties that have chosen similar circumstances (i. e. partners in cooperative contexts, and even other MNEs). The next issue is to identify what drives the allocation of the pie in parts to the different players. What a play er of a game can walk away with is decided by (1) the stakes, (2) what the rules of the game ar e, and (3) how well the player plays the game. Having identified the stakes (the added values), the next element is the rules , which are constituted by the terms and cond itions of the interactions between the parties and, within MNEs, represented in the transfer pricing system. The transfer pricing system follows directly from the business model of the MNE, or of the relevant division, business sector or business unit inside the MNE. Where the traditional functional analysis uses approxim ative, descriptive labels for companies or entities in their stand-alone role, what is needed for the purposes of developing a realistic application of the arm’s length prin ciple, is an analytical insight in the integrated processes that entities play a role in, together with other entities; more appropriately, this analysis would be calle d value chain analysis or business process analysis. The transfer pricing system which reflects the rules by which group entities can be more or less successful represents the dynamics of the allocation of parts of the total integrated profit to each of the individual participants. This carrying role of the transfer pricing system in regulating the shared processes, the individual contributions, and the allocation of the outcomes is in marked contrast with the irrelevance of the system in the application of the CPM. The approach based on game theory, designed by the authors of “Co-opetition”, and of which the first three steps are descri bed above, is referred to as PARTS (in 332 VADĪBAS ZIN ĀTNE addition to the elements just described, i. e. the Players, Added value, and Rules, it contains Tactics and Scope ). In the context of this article, those will not be specifically addressed, but it is just mentioned here that for TP-for-tax purposes, they correspond with the issues of implementation and of dealing with change. Using PARTS as a reference, the framework for developing more realistic, workable and equitable TP-for-tax solutions, and spec ific applications of this framework will be elaborated in future issues of this journal. 5 . Redefinition of “Comparabi lity” For Applying the Arm’s Length Principle Article 9 of the OECD Model Treaty provi des that (1) “where [...] conditions [...] between two enterprises in their comme rcial and financial relations [...] differ from those [...] between independent enterprises,” (2) “any profits which would, but for those conditions, have accrued, may be included [...] and taxed” [3, 30 ]. The TP-for-tax practice worldwide has developed two main streams of approaches to the arm’s length principle, which for practical purposes will be referred to here as (1) an OECD approach and (2) a US approach. The OECD approach favours a transacti onal focus, i. e. an application of the arm’s length principle that aims for an identification of acceptable prices for goods and services between related parties. The US approach re sults from the conclusion that in today’s economy, comparisons between related and un related transactions at a transactional level are no longer feasible. The US appro ach consequently shifts its focus to the performance of third parties involved in similar activities. Application of the arm’s length principle aims here for the identification of an outcome of the operations of those supposedly comparable parties, in order to derive an outcome or outcomes of the related (tested) party, which outcome s are deemed to be acceptable for tax purposes. Looking once more at the wording of Article 9, which speaks of parties “in their commercial and financial relations”, it can be said that the OECD maintains a narrow interpretation applied to the relati onship between parties (“transactions”) and the United States uses a broad interpretation applied to the stand-alone activities of a party (“outcome of the operations of an entity”). Moreover, where Article 9(1) speaks of “two enterprises”, today’s integrated business models generally involve not only two, but more enterprises in joint operations. Article 9(1) should therefore be read as “two or more enterprises”, whereas Article 9(2) should emphasize that “the other state s “ must make the corres ponding adjustment(s). Reflected graphically, the divergence in evolution of interpretations of the arm’s length principle can be illustrated even more clearly. The arm’s length principle requires comparing a group company when dealing with related entities, with its behaviour (or that of parties in similar circumstances) when dealing with unrelated parties. The basic parameters of arm’s length comparison can be identified as (1) the object of comparison and (2) the benchmark applied. These can be pictured along the axes of a graphic illustration. The object (reflected along the horizontal axis) can vary from a stand-alone gr oup company, through the group companies involved in transactions, to the market as a whole. Th e benchmark (reflected on the vertical axis) can vary from transactions, through the commercial and financial relation, to the operating profit of a company or a set of companies. D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 333 The starting point was a specific (group) company being scrutinized in its transactions with other parties, internal and external, as shown in Figure 1. Due to developments in the markets in practice, the realiza tion grew that the historic approach to arm’s length comparison was more and more problematic. Where those within enterprises and the auth orities involved in dealing with the tax effects of transfer pricing worldwide nevertheless continued to agree on a continued central role of the principle, different interpretations developed in efforts to deal with the problem. The US practice emphasized testing stand-alone entities by comparing their operating profits with those of other, non-related parties in what were deemed to be similar circumstances. In the illustration, this represents a move along the vertical axis, as shown in Figure 2, with the benchmark evolving from transactional terms to bottom line results, but with unchanged focus on the “tested party”, i. e. group companies on a stand-alone basis. Fig. 1 . Parameters of Arm’s Length Comparison The rest of the world (especially the Eu ropean countries) kept insisting on the unacceptability of the CPM; in the intensiv e discussions of 1994-95, a solution was reached by introducing an emphasis on tran sactional applications in all definitions used in the resulting OECD Guidelines. The text of the Guidelines however, shows many examples of how difficult what seem ed to be a compromise between CPM and transactional emphasis appears to be in its practical application. 334 VADĪBAS ZIN ĀTNE Fig. 2 . Arm’s Length Comparison in the US Practice In the illustration, the OECD approach (as becoming apparent in the definitions) can be shown as a move along the horizontal axis, as reflected in Figure 3, with the focus evolving from individual group companies to the wider context in which the companies operate, but with unchanged emphasis on transactions as the benchmark. Fig. 3 . Arm’s Length Comparison in the OECD Guidelines Definitions The worldwide practice of transfer pric ing suffers heavily from this lack of coherence in factual interpretations, i. e. how does one interpret comparability and, D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 335 what continues to be the agreed starting point, the arm’s length principle. Again the OECD has taken the initiative to identify solutions by inviting comments on the issue earlier this year, and the author hopes that the views expressed in this article may contribute to the success of that initiative. 6. Arm’s Length New-Style This article presented a brief overview of the economic theories regarding the existence and expansion of MNEs. MNEs develop because, by replacing “prices” with “hierarchy”, they are more efficient in dealing with how markets effectively work, including market failures. The conclusion that the author attaches in this regard is that the circumstances under which MNEs operate ar e so fundamentally different from the “open” market, that a comparison with unrelated transactions in “similar circumstances” is virtually impossible, if not an illusion in many specific cases. Furthermore, she concludes that surre ndering the transactional focus in favour of operating results as a benchmark, leads to giving up the ambition to understand and evaluate the behaviour of parties dealing with each other. A second conclusion is positive: the economy today is the scene of the development of cooperative relationships (s uch as networks, webs and clusters) that form value-creating chains exceeding company limits. This represents the birth of a new field of applications of the arm’s length principle, i. e. comparison at the level of interrelationships of parties in the mark et. Finally justice to the wording of Article 9 (“enterprises in their commercial or financial relation”) and to the spirit of the arm’s length principle. Fig. 4 . Parameters of Arm’s Length Comparison in the Year 2000 Considering Figure 4, it can now be seen that solutions should be found in an evolution of the practice in the middle between the axes, integrating a shift in 336 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE benchmarking on the one hand from transactional emphasis to the commercial and financial relations between parties dealing with each other, and a shift of focus on the other hand from individual group companies to the context of the dealings between those parties. The limited reach has been exposed of approaches to and the tool set used for applying the arm’s length principle in the traditional TP-for-tax practice, and this article has developed the view that, with the help of a more analytical tool set borrowed from management control (in particular, using responsibility profiles), insights derived from game theory can offer a new framework for applying the arm’s length principle in the economy of today, the year 2000. Game theory teaches us that for an anal ysis of the behaviour of parties in a relationship, we have to identify the total performance of the parties working together (the size of the pie), as well as the added value of each of the parties individually, because that decides ultimate ly which part of the pie each will get. Further, the article gives an indicatio n how these carrying elements can be identified, in a qualitative and in a quantif iable way, leading to an allocation of results “at arm’s length” to the parties involved by means of the rules of the cooperation expressed in the transf er pricing system of the MNE. Conclusions TP-for-tax is not an academic subject, but it is a huge concern of a practical, daily nature for businesses worldwide. MNEs and tax authorities have developed approaches and are trying to generate solutions for disputes that have arisen in all too large numbers and will continue to arise in the future. The author wishes to emphasize that the merits of existing approa ches must be recogn ized and maintained wherever these approaches l ead to satisfactory results. What is intended with the arm’s length principle new-style is to of fer a realistic approach, solidly based on modern economic thinking, and closely aligned with how businesses operate and how markets work, and to thereby generate solutions for situations that are in fact unsolvable by traditional approaches. Ranges identified through comparables searches on the basis of operating profits w ill remain of interest – as reference, but in most cases not as the answer as such. The new approach to the arm’s length principle and comparability gives priority to the analysis of relationships, why they are formed, and how the parties interact therein. Where the interaction is aimed to result in higher profits than parties would be able to generate by themselves, the outcome for an individual participant depends on the total outcome of the value chain of whic h he is a part, as well as the value that the party contributes to the joint context. Inevitably this implies that (in TP-for-tax terms) the profit split method will play a more prominent role than in the past. It also implies that an additional tax issue is hidden inside the new cooperative relationships, namely that of permanent establishments. The tool set developed above will also enable one to deal more efficiently with those phenomena. That is a challenge that will be taken up in fu ture issues of author’s research. BIBLIOGRAPHY 1. Anthony R. N. The Management Control Function . – Cambridge: Harvard Business School Press, 1988, p. 425. D. Ļubimova. Application of the Arm’s Length Principle and Comparability in Transfer Pricing Issues 337 2. Brandenburger A. M., Nalebuff J. B. Co-competition . – New York: Doubleday. 1996, p. 365. 3. Model tax convention on income and on capital: condensed version . – Paris: OECD Committee on Fiscal Affairs. 2002, p. 342. 4. Penrose E. T. The theory of the Growth of the Firm . – Oxford: Oxford University Press, 1959/1995, p. 339. 5. Pitelis C. N., Sugden R. The nature of the Transnational Firm . – London: Routledge, 2000, p. 238. 6. Smith V. Bargaining and market behaviour: e ssays in experimental economics . – Cambridge: Cambridge University Press, 2000, p. 524. 7. Transfer Pricing 2001 Global Survey . – US: Ernst & Young International, 2001, p. 55. 8. Transfer Pricing Guidelines for Multinat ional Enterprises and Tax Administrations . – Paris: OECD, 2001, p. 262. 9. Cools M. Increased Transfer Pricing Regula tions: What about the Managerial Role of Transfer Pricing? // International Transfer Pricing Journal , 2003, Nr. 4, pp. 129–135. 10. Finding Sanity with Game Theory // Strategy & Business , 2003, Nr. 30, pp. 91–112. 11. Fris P. The Transfer Pricing Agenda for Europe // International Transfer Pricing Journal . 2003, Nr. 4, pp. 131–142. 12. Hamaekers H. The Comparable Profits Method and the Arm’s Length Principle // International Trans fer Pricing Journal , 2003, Nr. 3, pp. 87–96. 13. Richardson G. The organisation of industry // Economic Journal . 1972, Nr. 327, pp. 83– 96. Rokas stiepiena att āluma principa un sal īdzin āšanas piem ērošana transfertcenu jaut āj umos Kopsavilkums Nesaistītu uzņēmumu jeb rokas s t iepiena a t tā luma pr incips (arm’s length principle ) tiek izmantots, nosakot transfertcenas daudznacionālo uzņēmumu iekšienē, arī pārbaudot uzņēmumu ieņēmumus un to sadali starp saistītājiem uzņēmumiem. Pēdējā gada laikā ir ievērojami mainījusies rokas s t iepiena at tā luma pr incipa interpretācija un paplašinājusies tā praktiskā pielietošana. Rokas s t iepiena at tā luma pr incipa piemērošanā izšķir divas metodes: OECD un ASV pieejas. OECD pieeja nosaka, ka jebkura kontrol ēta darījuma nosacījumi jāsalīdzina ar noteikumiem, kas būtu spēkā starp diviem neatkarīgiem (savstarpēji nesaistītiem) uzņēmumiem. ASV pieeja pievērš uzmanību darījumā iesaistīto trešo personu finanšu rezultātiem, kas nodarbojas ar līdzīgu saimniecisko darbību. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 338.–347. lpp. Videi draudz īgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas re ģionā : Latvijas situ ācijas anal ī ze Development of an Environmentally Friendly Transport Network in the No rthern Dimension Region: the case of Latvia Tatjana Muravska Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: muravska@lanet.lv Ilona Ozoli ņa Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: iozolina@lanet.lv Rakstā tiek aplūkoti un analizēti jautājumi, kas skar Eiropas Savien ības transporta politikas attīstības veicināšanu Zieme ļdimensijas reģionā. Īpaša uzmanība tiek veltīta Latvijas transporta tīkla integrācijai Zieme ļdimensijas reģionā. Raksta praktiskajā daļā tiek analizētas transporta sistēmas attīstības tendences Latvijā, nozari reglamentējošie normatīvie akti un strukturālo fondu iesaistīšana. Liela uzmanība tiek pievērsta Latvijas integrācijai Eiropas transporta koridoru sistēmā. Analīze ir bāzēta uz Eiropas Komisijas, Zieme ļdimensijas Padomes, LR Ekonomikas un Sa tiksmes ministriju materiālu izpēti. Atslēgvārdi: Zieme ļdimensijas reģions, integrācija, Trans – Eiropas transporta t īkls, transporta koridori. Key words: The Northern Dimension region, integr ation, the Trans-European Network, transport corridors. Ievads Zieme ļdimensijas reģionam ir īpaša nozīme Eiropas Savien ībā sakarā ar šī reģiona ievērojamu cilvēcisko un ekonomisko potenciālu. Viens no svarīgākajiem jautājumiem jaunajā Eiropas transporta politik ā ir saistīts ar videi draudzīgo transportu tīklu integrāciju starp Zieme ļdimensijas reģiona valstīm [1]. Tas var palīdzēt risināt grūtus jautājumus, kā pārvarēt lielas sociālās un ekonomiskās atšķirības starp Eiropas Savien ības dalībvalstīm. Šo jaut ājumu risināšana prasa darbības koordināciju un visu partneru ciešu sadarbību. Tas skar ar ī Latvijas Republikas transporta sistēmas efektīvu tālāko attīstību. T. Muravska, I. Ozoli ņa. Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : ... 339 Raksta mērķis ir aplūkot Latvijas transporta sistēmas integrācijas un attīstības iespējas Zieme ļdimensijas reģionā. Darbā tiek aplūkota transporta sistēmas nozīme Zieme ļdimensijas reģiona attīstībā, noteiktas transporta sistēmas attīstības tendences un tiek apskatīti nozari reglamentējošie akti un to ietekme uz Latvijas integrāciju Eiropas transporta sist ēmā. Vērtējot līdzšinējās aktivitātes transporta sfērā Latvijā, uzmanība tiek vērsta uz diviem integrācijas aspektiem – likumdošanas harmoniz ēšanu atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kā arī darbību kopuma iztirzājumu ar konkrētu Eiropas Savien ības atbalstīto projektu uzskaitījumu un prioritāšu vērtējumu, pakārtotu Latvijas transporta sistēmas integrācijai starptautiskajā transporta sistēmā. Mūsdienu ekonomikā transports uzskatāms par vienu no visdinamiskāk attīstošajām tautsaimniecības nozarēm un arī par vienojošo elementu sakariem starp valsts reģioniem un daž ādu nozaru kompleksiem. Nevar būt konkurētspējīgas ekonomikas bez labi attīstīta transporta tīkla. Transports ir izš ķiroša Eiropas ekonomiskās konkurētspējas sastāvdaļa. Transporta ieguld ījums ES IKP p ārsniedz 10% vai 1000 miljardu eiro un nodarbina vair āk nekā 10 miljonu cilvēku [3]. Trans–Eiropas t īklu (TEN) ideja rad ās 1980. gadu beigās sakarā ar Vienotā Eiropas tirgus veidošanu, kas paredz ēja brīvu preču, cilvēku un pakalpojumu pārvietošanu, kas, savukārt, prasīja reģionālo un nacionālo tīklu apvienošanu mūsdienu efektīvā infrastruktūrā. TEN izveidošana ir ar ī svarīgs ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības nodrošināšanas faktors. 1992. gadā parakstītais Māstrihtas l īgums par Eiropas Savien ību paredz TEN likum īgu pamatu. Saskaņā ar Līguma XV noda ļu (panti 154, 155 un 156), ES j āveicina TEN pilnveidošanu k ā galveno Vienotā tirgus izveidošanas elementu un Ekonomisk ās un sociālās koh ēzijas (ESC) pastiprin āšanu. TEN īstenošana paredz nacionālo tīklu savstarpēju sakarību un sadarbības spēju, kā arī šādu tīklu pieejamību. Šo m ērķu sasniegšanai Eiropas Komisija izstrādāja, bet Eiropas Parlaments un ES Ministru Padome apstiprin āja vadlīnijas, kas aptver attiecīgu projektu uzdevumus un prioritātes [4]. 2001. gadā Eiropas Komisija izstr ādāja Balto grāmatu “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pie ņemt lēmumus”, kur ā tiek izklāstīti 60 praktiskie pasākumi, kas ir vērsti uz nozīmīgu transporta kvalitātes un efektivitātes uzlabošanu līdz 2010. gadam ar mērķi nodrošināt transporta sistēmu atbilstību ekonomiskai izaugsmei [1]. Taj ā pašā gadā Eiropas Parlaments un ES Ministru Padome pie ņēma labojumus dokumentā „Kopienas vadl īnijas Trans-Eiropas transporta t īklam (TEN–T)”, kas bija pieņemti 1996. gad ā [2; 6]. Viens no š ī dokumenta uzdevumiem ir intensificēt jaunu dalībvalstu integrāciju Eiropas transporta sist ēmā. Turpm ākai transporta attīstībai ir paredzēta Pan–Eiropas koridoru ieviešana, kas var pastiprin āt Latvijas transporta sistēmas nozīmi Zieme ļdimensijas reģionā [6]. Aplūkojot transporta lomu Latvijas ekonomikas attīstības kontekstā, darba autores bāzējās uz tāda materiāla izpēti, kā “Transporta att īstības nacionālā programma (2000.–2006. gads)”, kur ā ir atzīmēts, ka mūsdienās – globaliz ācijas fenomena izplatības apstākļos, transporta nozares kā vidutāja loma starp brīvo preču un pakalpojumu kustības tirgus dalībniekiem turpina pieaugt [8]. Vispārē j ās transporta tirgus attīstības tendences Latvij ā Attīstīta transporta sistēma ir vitāli svarīgs nosacījums kopējā tautsaimniecības pieauguma radīšanā. Izteikto tēzi pamato šādi argumenti: 1) attīstīta transporta sistēma veicina pārējo tautsaimniecības nozaru izaugsmi; 340 VADĪBAS ZIN ĀTNE 2) attīstīta transporta sistēma ietekmē valsts konkurētspējas līmeņa paaugstināšanu starptautiskajos tirgos. Transporta b ūtiskākā funkcija Latvijas tautsaimniecības attīstības kontekstā ir saistīta ar pārējo ekonomikas nozaru kāpuma veicināšanu, jo augsti attīstīta transporta nozare ietekmē kā ekonomisko un sociālo izaugsmi, tā arī nodarbinātības rādītājus valstī. Ekonomikas globaliz ācijas apstākļos šī sektora pilnvērtīga izaugsme nav iedomājama tikai šauri valstiskā apmērā, atrauti no kopējās starptautiskās vides. Arī viena no Latvijas transporta politikas izvirzītajām prioritātēm ir integrācija starptautiskajā transporta sistēmā. Efekt īva un konkurētspējīga transporta sistēma ir svarīgs priekšnoteikums Latvijas ekonomikas attīstības nodrošināšanai. Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis rada labas iespējas pasažieru un kravu p ārvadājumu attīstībai. Latvijas iekšzemes kopproduktā transporta un sakaru daļa jau ilgstoši, vairāku gadu garumā, veido 15–17% [13; 14]. P ēc daž ādiem datiem, aptuveni 8–9%, no iekšzemes kopprodukta ir pateicoties tieši tranzīta kravu apstrādei. Neapšaubāmi, tranzīta kravu apjomu palielināšana ir viena no Latvijas tautsaimniecības prioritātēm. T ādēļ tam tiek pievērsta īpaša uzmanība. Iespēju robež ās lielākās investīcijas transporta infrastruktūrā – gan ost ās, gan uz dzelzceļa, gan arī autoceļiem – tiek ieguld ītas tieši tranzītam izmantojamajos virzienos. Par īpaši svarīgu priekšnosacījumu tranzīta attīstībā uzskatāma robežu š ķērsošanas procedūru vienkāršošana. Turkl āt tranzīta attīstība nav iedomājama bez aktīvas sadarbības ar ārvalstu partneriem gan privātā, gan valsts līmenī, kā arī aktīva līdzdalība daž ādās starptautiskajās organizācijās [9]. Sekmīgas uzņēmējdarbības īstenošanas svarīgs nosacījums ir noteiktajā laikā un vietā paredzēto izejvielu, kurināmā materiālu, komplektējošo izstrādājumu, kā arī gatavās produkcijas piegāde uzņēmumam un tirdzniecības tīkliem. Transporta industrijas pamatfunkcijas ir uzskaitīto nosacījumu izpilde. Notiekoš ās pārmaiņas valsts tautsaimniecībā un sabiedrībā ietekmē transporta pakalpojumu pieprasījumu. Tradicion āli transports ir ticis saprasts kā preču pārvietošana ar dažādiem transporta līdzekļiem. Šodien transportu var uzskat īt par daļu no darbību virknes, kas vērstas uz pārvadājumu izmaksu samazināšanu, servisa uzlabošanu, nepieciešamā inventāra minimizēšanu, konkurētspējas palielināšanu. Seviš ķi svarīga ir efektivitāte un savlaicīgums. Bieži transportēšanas alternatīvu kombinācija dod lielāku efektu un ekonomiju nekā viena atsevišķa transportēšanas sistēma [8]. Transportam ir liela noz īme ekonomisko un kultūras sakaru īstenošanā ar citām valstīm, kā arī valsts drošības nostiprināšanā. T āpat pārliecinoši ir redzams, ka sabiedriskās ražošanas un t ās turpmākās efektivitātes paaugstināšanās lielā mērā ir atkarīga no transporta sistēmas attīstības līmeņa valstī, tās tautsaimniecības un iedzīvotāju vajadzību apmierinātības līmeņa pārvadājumos, transporta darbinieku darba raž īguma, to darba kvalitātes un materiālo resursu racionālās izmantošanas transportā. Tehniskais progress, kas īstenots visos transporta veidos, kā arī pārvadājumu procesa organizēšanas formu un metožu pilnveidošana , atrodas ciešā mijiedarbībā arī ar citu nozaru darbības efektivitātes paaugstināšanos. T ā, piemēram, jaunu autoceļu būvēšana un esošo autoceļu uzlabošana lauksaimniecības rajonos veicina produkcijas ražošanas palielin āšanu, nodrošina tās drošību un savlaicīgu piegādi patēriņa un glabāšanas punktos. Regulārs un drošs transporta darbs veicina izejvielu, materiālu, kurināmā krājumu samazināšanu ražošanas uz ņēmumos, celtniecībā, T. Muravska, I. Ozoli ņa. Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : ... 341 tirdzniecības bāzēs, kas atļauj atbrīvot materiālo resursu daļu produkcijas paplašināšanai. Par vienu no Latvijas ekonomikas attīstības pamatpunktiem ir kļuvusi transporta sistēmas pilnveidošana, nodrošinot vēl lielāku tranzīta potenciālu. Tieši š ī sfēra kļūs nākotnē par būtisku ieguldījumu Latvijas IKP paaugstināšanā, kā arī citu ekonomikas jomu attīstībā. Piemēram, elektroniskās tirdzniecības attīstība ar Interneta starpniecību starptautiskajā līmenī uzliek papildus pienākumus transporta nozarei preču piegādes jomā, jo ir nepieciešams ievērot ļoti precīzus to piegādes termiņus. Pamatojoties uz Eiropas Savien ības transporta politikas attīstību, svarīgi ir atzīmēt, ka ES uzdevumiem ir rakstur īgi ieviest mūsdienīgas transportēšanas tehnolo ģijas – t ādas kā daž ādu transporta veidu apvienošana, ar mērķi samazināt transportēšanas izdevumus, kā arī ievērot drošības un ekoloģijas normas. Viena no būtiskākajām problēmām ir transporta sistēmas organizācijas pilnveidošana. ES transporta politika ietver vairākus komponentus. Pirmkārt, tā nozīmē kopējo transporta tirgu, kurā ES transporta uz ņēmumi var neierobežoti pied āvāt savus pakalpojumus un kurā ir noteikta savstarpēja kvalifikācijas dokumentu atzīšanas kārtība. Otrk ārt, ES transporta politika nosaka vienotus noteikumus valsts atbalsta jomā un attiecībā uz saistībām sniegt sabiedriskos transporta pakalpojumus, lai visiem transporta uzņēmumiem radītu līdzvērtīgus apstākļus un garantētu brīvu konkurenci. Trešk ārt, liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai uzlabotu gan sauszemes transporta, gan aviācijas un kuģošanas drošību. Tiek veikti pas ākumi transportlīdzekļu izraisītā piesārņojuma samazināšanai. Eiropas Savien ībā transporta politika ir balstīta uz koncepciju “ Intelligent Transport ” (Intelektu ālās transporta sistēmas) [5]. Saska ņā ar ES nost ādnēm, “ Intelligent Transport ” vienotaj ā Eirop ā ir saistīts ar trim galvenajām vērtībām – lietošanas v ērtību, kvalitātes vērtību, nākotnes vērtību (skat. 1. att.). Norma NormaNorma Nākotnes vērtība Saskaņota un apvienota Eiropas transporta sist ēma Kvalitātes vērtībasLietošanas vērtības 1. att. Transporta v ērtību sistēma apvienotajā Eirop ā Major Values of European Common Transport System 342 VADĪBAS ZIN ĀTNE Lietošanas vērtība paredz, ka visas izmaksas ir deklarētas, t. i., zināmas lietotājam, valstis pārtrauc savu neefektīvo transporta veidu subsidēšanu, nozīmējot subsīdiju vietā grantus – stacion āru piemaksu. Transporta infrastrukt ūru jāfinansē lietotājiem no budžetiem caur nodok ļiem, bet nevis transportam. Tam j āmaksā par infrastruktūras izmantošanu, bet lietotājiem par transporta pakalpojumiem, tai skaitā arī par infrastruktūras izmantošanu. Valsts vai pašvaldību transporta politikā regulēšanas vietā jāpiemēro deregulēšana, t. i., jāatceļ ierobežojumi ieejai tirg ū, līdz ar to radot apstākļus pilnvērtīgai konkurencei. Infrastruktūras pilnveidošanas prioritātēs jāiekļauj nevis nacionālā transporta “šauro” vietu uzlabošana, bet gan Eiropas transporta koridoru infrastrukt ūras uzlabošana, rēķinoties ar starptautisko sadarbību. J āpastāv arī godīgai konkurencei starp visiem transporta veidiem. Kvalitātes vērtības galvenās nostādnes ir saistītas ar iedzīvotāju iespēju brīvi izvēlēties transporta veidus kā kravas, tā pasažieru p ārvadājumos, uzlabojot satiksmes drošību. Svarīgi ir noteikt pareizas attiecības starp maksu par pārvadājumiem un pārvadājumu kvalitāti (pasažieru transports var b ūt 1. klases, 2. klases un 3. klases), līdz ar to radot iespēju iedzīvotājiem izvēlēties atbilstošās klases transportu, nodrošinot komfortu, tīrību un atbilstošās kvalitātes palīgtelpas, tādējādi transportam jāuzņemas pilna atbildība par satiksmes kvalitāti, atbilstoši – satiksmes ātrumu un regularitāti. Nākotnes vērtība ietver enerģijas taupību, nodrošinājumu pret izplūdes gāzēm un to iedarbību uz cilvēku, galvenokārt samazinot NO x sastāvu gāzē (tas ir skābais lietus) un CO 2 izplūdi (siltumnīcas efekts). Svarīgi veikt bīstamu kravu pārvadāšanu ar minimālu bīstamību apkārtējai videi un cilvēkiem. Eiropas valstu likumdošanai jāparedz vienoti normatīvi zemes atsavināšanai transporta infrastruktūras vajadzībām. Visām trim vērtībām tiek izstrādātas noteiktas vienotas ES normas, kuras ir nepieciešams ievērot normatīvajos aktos, lai uzlabotu transporta organizāciju Latvijā. Transporta nozari reglament ē jošo normat īvo aktu atbilstība es prasībām un strukturālo fondu iesaist īšana Svarīgs priekšnoteikums Latvijas transporta sistēmas integrācijai vienotajā Eiropas sist ēmā ir nozari reglamentējošās normatīvās datu bāzes harmoniz ācija ar ES likumdošanu. Galvenais pas ākumu komplekss, kas šo mērķu realizācijai jāveic, ir Latvijas transporta nozares tiesību aktu harmoniz ācija ar Eiropas Savien ības prasībām un standartiem. Šaj ā kontekstā ļoti svarīga ir arī kopējas informācijas tehnolo ģijas izveidošana, attīstība un izmantošana transporta pārvadājumos. Transporta statistikas un informācijas infrastruktūras mērķis ir izveidot tādu transporta informācijas un statistikas sistēmu, kas visiem transporta pakalpojumu sniedzējiem un saņēmējiem ļautu precīzi iegūt informāciju, bet daž ādiem atbildīgajiem dienestiem vākt un apkopot statistisko informāciju. Turkl āt svarīgs arī tā saucamais “caursp īdīguma princips”, kas ļauj visām ar transportu saistītajām institūcijām un organizācijām šos datus iegūt un izmantot transporta norišu analīzē, plānošanā, lēmumu pieņemšanā un prognozēšanā. Šo m ērķu realizēšanai jāveic tādi pasākumi kā transporta statistikas vākšanas, apkopošanas un analīzes uzlabošana un attīstība, izglītības un pētniecības darba organizēšana, transporta informatīvās infrastruktūras pilnveidošana un likumdošanas sakārtošana atbilstoši ES standartiem un pras ībām. T. Muravska, I. Ozoli ņa. Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : ... 343 Spēkā esošā nozares likumdošanas bāze kopējās aprisēs ir atbilstoša ES prasībām, taču pastāv arī zināmas nepilnības un jautājumi, kuru ietvaros jāturpina veiksmīgi iesāktā programma. T ā normatīvie akti pilnveidojami šādos punktos: jauno, tā saucamās “infrastrukt ūras paketes” direkt īvu prasību iestrādāšanā dzelzceļa nozares likumos, kontrolē autopārvadājumu jomā, sociālajā likumdošanā iekšzemes pārvadājumos, ātruma ierobežošanas ier īču uzstādīšanā un izmantošanā bīstamo kravu pārvadājumos. Latvijas valdība ir izvirzījusi mērķi attīstīt konkurētspējīgu un integrētu transporta sistēmu. Izvēlētais plānošanas cikls ir saskaņots ar ES budžeta pl ānošanas termiņiem, ar integrētu Pirmsiestāšanās strukturālo fondu (ISPA) līdzekļu izmantošanu transporta infrastruktūras attīstībai [12]. T āpat 2000. gada 16. febru ārī Eiropas Komisija ir apstiprin ājusi Latvijas ISPA Nacionālo transporta stratēģiju. Pievēršoties Latvijas izvirzītajam mērķim transporta politikas attīstībā, proti, izveidot konkurētspējīgu un integrētu transporta nozari, atzinīgi vērtējams paveiktais darbs pie likumdošanas harmoniz ēšanas atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Spēkā esošā nozares likumdošanas bāze kopējās aprisēs atbilst ES pras ībām, taču pastāv arī zināmas nepilnības un jautājumi, kuros jāturpina veiksmīgi iesāktā programma. Eiropas Savien ība PHARE Programmas l īdzekļus transporta sektoram sāka piešķirt 1991. gadā, un kopš šī laika galvenokārt realizētie projekti ir saistīti ar institucionālo palīdzību sektora vadībā, ilgtermiņa attīstības plānu sagatavošanu, priekšprojektu izpēti, tehnisko pal īdzību PHARE projektu vad ības vienībai, darbinieku apmācību un konsultatīvo palīdzību likumdošanas harmoniz ēšanā u. c. Sākot ar 2000. gadu, par nozīmīgāko atbalsta instrumentu infrastruktūras attīstībā ir kļuvis ISPA fonds. Pirms iestāšanās ES, no PHARE un ISPA fondiem tika izmantoti aptuveni 24 miljoni eiro gadā. Pēc iestāšanās transporta infrastruktūras attīstībai ir pieejami tādi ES fondi k ā Koh ēzijas fonds (~80 milj. EUR gadā), Strukturālie fondi (transporta infrastruktūras attīstībai var izmantot vienīgi Eiropas Re ģionālās attīstības fonda līdzekļus, transportam – aptuveni 30 milj. EUR gadā), TEN–T (ja k āds no Latvijas projektiem tiek iekļauts 20 prioritāro ES transporta projektu sarakstā) [9]. Transporta sektor ā ISPA projektu sagatavošana Latvijā ir bijusi veiksmīga - jau līdz 2002. gada beigām Eiropas Komisija bija apstiprin ājusi projektus gandrīz par visu summu, kas pieejama laika posmā līdz 2006. gadam, t ādējādi visa paredzētā ISPA nauda transporta sektorā – 174 miljoni eiro – b ūs "pa ņemta" [12]. Transporta koridori – integr ācija starptautiskaj ā transporta sistēmā Bez likumdošanas saskaņošanas liela uzmanība Latvijas transporta politikā ir pievērsta Latvijas integrācijai Eiropas transporta sist ēmā – transporta koridoru izveidei. Ierosinātie 1992. gadā un oficiāli saskaņotie 1996. gad ā iecerētie Rietumeiropai Trans-Eiropas transporta t īkli vēlāk tika izvērsti visā Eiropas kontinent ā. Trij ās Pan– eiropas transporta ministru konferencēs (Prāga – 1991. g., Kr ētas sala – 1994. g. un Helsinki – 1997. g.) pan ākto lēmumu rezultātā tika izveidoti desmit daudzlīmeņu koridori – savienoti uz ES robež ām ar Centrālās un Austrumeiropas valstu infrastruktūrām [16]. Viena no galvenajām ES nost ādnēm transporta politikā ir labvēlīgu apstākļu radīšana starptautisko pārvadājumu attīstībai, kuras pamatmērķis ir kravu 344 VADĪBAS ZIN ĀTNE pārvadājumu plūsmas nobīde no sauszemes ceļiem uz gaisa vai ūdens ceļiem, kuri ir pārāk pārslogoti. 2. att . Pan–Eiropas (Helsinku) transporta koridori Pan–European (Helsinki) Transport Corridors [12] Jo īpaši šī pārslogojuma sekas jūtamas tādā Zieme ļdimensijas reģiona valstī kā Polijā, kur autoceļi ir kritiskā stāvoklī, kā arī riskanti no kravu un kravu pārvadātāju drošības aspekta. Līdz ar to autopārvadājumi caur Polijas teritoriju pēdējo gadu laikā tiek krietni vien ierobežoti. Tas, savuk ārt, rada problēmas daudzām valstīm, arī Latvijai, jo tiek nopietni ierobežots autop ārvadājumu atļauju skaits. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savien ībā vienreizējo atļauju sistēma būs atcelta un darbosies kopienas atļaujas. T āpēc, lai kompleksi risinātu šāda veida problēmas, ES aktīvi iesaistās un atbalsta tādu autoceļu koridoru attīstības mērķu realizēšanu kā efektīvu, pārvadājumu pieprasījumam atbilstošu koridoru funkcionēšanu, koridoru konkurētspējas palielināšanu, Latvijas autoceļu tīklu savienošanu ar citu valstu tīkliem. Latvijas valstij ir izdevīgi attīstīt augstākminēto transporta koridoru izveidi, jo tie rada iespēju izmantot ES finans ējumu, nodrošina politiskās un ekonomiskās vides veidošanos starptautisko pārvadājumu attīstībai, kas, savukārt, dod lielu ieguldījumu Latvijas iekšzemes kopprodukta palielināšanā, veicina Latvijas integrāciju Eiropas transporta sist ēmā un attīsta kooperāciju transporta sfērā. Pēc Eiropas Komisijas Pan–Eiropas koridora dokumenta ieviešanas, īpaši tas attiecas uz Pan–Eiropas koridors 1 un 1A (Helsinki–Varšava un Gda ņska caur Tallinu, R īgu un Kauņu) un koridors IX (Helsinki–Sanktp ēterburga, Maskava un Pleskava, Kijeva, līdz Kišiņevai un līdz Aleksandrupolei), kā arī ceļu no Kaļiņingradas un Klaipēdas caur Viļņu līdz Minskai, Latvija uzsāka aktīvu līdzdalību Trans–Eiropas transporta t īkla paplašināšanā, lai multimodālā transporta koridora Austrumi – Rietumi, t. i., Krievija un citas NVS valstis (dzelzce ļš, autoceļi, maģistrālie cauruļvadi, ostas), Rietumeiropas valstis (ostas) sasaistītu Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostas ar I., II un IX. Eiropas transporta koridoru [1; 8]. T ādā T. Muravska, I. Ozoli ņa. Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : ... 345 veidā tiks noslēgta jauna transporta tīkla pirmā fāze. Savukārt nākamajā fāzē jau būs koncentrēta uz papild tīkla identifikāciju un analīzi, kuru Trans-Eiropas tīklā būs iespējams iekļaut nākotnē. Neapšaubāmi, atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm, Trans–Eiropas transporta tīklu darbība prasīs paaugstināt kvalitāti gan no Latvijas uzņēmējdarbības sabiedrības, gan arī no valsts iestādēm, kā arī papildus dzelzceļa un autotransporta izveidi. Transporta pakalpojumu eksports ir un b ūs viens no būtiskajiem Baltijas valstu nacionālās ekonomikas elementiem. Pašlaik Latvijas tranzīts apkalpo galvenokārt tikai Krievijas eksportu. Ar jauno tranzīta koridoru ieviešanu var veidoties kopējs Latvijas un Krievijas biznesa tīkls ar mērķi apkalpot Rietumeiropas-Austrumāzijas preču plūsmas. Ik gadu Latviju šķērso ievērojamas kravu plūsmas Austrumu–Rietumu (Krievija un citas NVS valstis – Latvija – Rietumeiropas valstis) virzien ā (ap 50 milj. t) [17]. T āpēc īpaša uzmanība valstī tiek veltīta tranzīta pārvadājumu veicināšanai, kā arī transporta koridoru attīstībai un integrācijas procesam Eiropas transporta sist ēmā. I. Eiropas transporta koridora ( Via Baltica ) atzaru savienojumi ar Rīgas, Ventspils un Liepājas jūras ostām, kā arī ar II. un IX. Eiropas transporta koridoru un tā oficiālā iekļaušana Eiropas transporta koridoru t īklā, dos plašākas iespējas piesaistīt ievērojamus finanšu resursus šo Latvijai tik ļoti nozīmīgo starptautisko satiksmes savienojumu attīstībai. Latvijas starptautiskās nozīmes transporta artērijas – dzelzce ļš, autoceļi, ostas un lidostas – iek ļautas TINA ( Transport Infrastructure Needs Assessment ) – transporta infrastruktūras vajadzību apzināšanas procesā identificētā nākotnes Trans–Eiropas transporta t īklā. Tas dos plaš ākas iespējas piesaistīt ievērojamus Eiropas Savien ības pirmsiestāšanās finanšu instrumentu (PHARE un ISPA) resursus, kas Latvijai ir tik nozīmīgi transporta infrastruktūras objektu attīstībai. Latvijas transporta attīstības politikas mērķis ir efektīvas, drošas, multimodālas (t. i., loģisku autoceļu, dzelzceļu un jūras pārvadājumu apvienojumu vienotā kopumā), sabalansētas un konkurētspējīgas transporta sistēmas izveidošana. Jau tagad t ā tiek integrēta visas Eiropas transporta sist ēmā, tādejādi nodrošinot cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvalitatīviem pārvadājumiem, kā arī palielinot izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu p ārvadājumos [8]. Svar īgs aspekts transporta politikas mērķa sasniegšanā ir panākt kompleksu rezultātu, proti, reģionālo attīstību un palielināt Latvijas biznesa konkurētspējas līmeņa paaugstinājumu Eiropas un pasaules tirgos. Secin ājumi Transports k ā konkrēta saimniecības nozare, ir uzskatāma par vienojošo elementu sakariem starp daž ādiem valsts reģioniem un atšķirīgu nozaru kompleksiem. Transporta politikai ir īpaša nozīme Zieme ļdimensijas reģionā, lai izmantotu cilvēcisko un ekonomisko potenciālu, kā arī nodrošinātu šī reģiona ilgt spējīgu attīstību. Zin ātniski tehnisk ā progresa sasniegumi, kas neapšaubāmi ietverti arī transporta procesa organizēšanas uzbūvē un stratēģijas plānošanā, atrodas ciešā mijiedarbībā ar citu tautsaimniecības nozaru darbības efektivitātes paaugstināšanos. Pārmaiņas valsts ekonomikā un sabiedrībā kopumā, savukārt, ietekmē transporta pakalpojumu pieprasījumu. Latvijas transporta attīstības politikas mērķis ir efektīvas, drošas, sabalansētas, konkurētspējīgas un videi draudzīga transporta sistēmas izveidošana. Svarīgs aspekts transporta politikas mērķa sasniegšanā ir panākt kompleksu rezultātu, proti, 346 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE reģionālo attīstību un palielināt Latvijas biznesa konkurētspējas līmeņa paaugsti- nājumu Eiropas un pasaules tirgos. Ilgtspējīgu izaugsmi un pozitīvas strukturālās izmaiņas transporta nozarē var nodrošināt tikai ievērojamas investīcijas. Investīciju piesaistei ir nepieciešams veikt virkni pasākumu, kas nodrošinātu finansu resursus no valsts un privātiem, iekšējiem un ārvalstu avotiem, tai skaitā no ES budžeta. Transporta nozares anal īzei ir jābūt ekonomiskās politikas izstrādes pamatā. Šos darbus var nodrošin āt Eiropas Komisijas vadlīnijas Trans–Eiropas transporta t īklam (TEN–T) un Komisijas Balt ās grāmatas “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks pie ņemt lēmumus”. Lai uzlabotu situāciju un nodrošinātu investīciju efektīvu virzību optimālās infrastruktūras attīstībai transporta nozarē ir nepieciešams pievērst uzmanību likumdošanas harmoniz ācijai. Bez likumdošanas saskaņošanas liela uzmanība Latvijas transporta politikā atvēlēta Latvijas integrācijai starptautiskajā transporta sistēmā – konkr ēti transporta koridoru izveidē. Latvijas valstij ir izdevīgi attīstīt transporta koridoru izveidi, jo tie rada iespēju izmantot ES finans ējumu, nodrošina politiskās un ekonomiskās vides veidošanos starptautisko pārvadājumu attīstībai, kas, savukārt, dod lielu ieguldījumu Latvijas iekšzemes kopprodukta palielināšanā, veicina Latvijas integrāciju Eiropas transporta sistēmā un attīsta kooperāciju transporta sfērā. LITERAT ŪRA 1. White Paper. E uropean Transport policy fo r 2010: Time to Decide, http:// europa.eu.int/comm/energy_transport/en/lb_en.html 2. Decision N° 1346/2001/EC http://europa.eu.int/smartapi/cgi/sga_doc?smartapi! celexplus!prod!DocNumber&lg=en& type_doc=Decision&an_doc=2001&nu_doc=1346 3. http://europa.eu.int/comm/dgs/energy_trans port/international/doc/c hallenges/transport_ memo_latvia_en.pdf 4. http://europa.eu.int/comm/energy_tra nsport/library/lb_texte_complet_en.pdf 5. The Directorate General for Energy and Transpor t presents ITS – Intelligent Transport Systems and Services, http://europa.eu.int/comm/tran sport/themes/network/english/its/html/index.html 6. Decision N° 1692/96/EC on Community guidelines for the development of the trans– European transport network (TEN-T). 7. The Second Northern Dimension Action Plan, 2004–06. Commission of the EC. – Brussels: 10.06.2003 COM(2003) 343 final. 8. Transporta att ī st ī bas nacion ālā programma (2000.–2006.gadam) sada ļa. Esoš ā situ ācija un galven ās probl ēmas (aktualiz ēta 2002.gada august ā): LR Satiksmes ministrija. 9. Tranz īts: http://www.sam.gov.lv/bra nches/transit/character/ 10. Latvia's Goal – Competitive and Integrated Transportation System http://en.sam.gov.lv/about/ 11. Eiropas transporta att īstības tendences http://www.sam.lv.eu.funds 12. LR Satiksmes ministrijas informatīvs materiāls. Transporta infrastrukt ūras att ī st ī bai pieejamie ES fondi : http://www.sam. gov.lv/eu/funds/ 13. Zi ņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. LR Ekonomikas ministrija , 2002, 144 lpp. 14. Zi ņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību: LR Ekonomikas ministrija , 2003, 151 lpp. 15. Integrated Policy Aspects of Sustainable Mobility . September 21/Issued by: The EXTRA project, within the European Community’s Transport RTD Programme http://europa.eu.int/comm/transport/extra/sustainable_int.pdf 16. http://www.bs-petra.org/index.html 17. www.csb.lv T. Muravska, I. Ozoli ņa. Videi draudzīgo transporta tīklu attīstība Zieme ļdimensijas reģionā : ... 347 Development of an Environmentally Friendly Transport Network in the Northern Dimension Region: the Case of Latvia Summar y The paper examines transport system i ssues associated with the Northern Dimension (ND) concept as a policy of th e EU. One of the key elements of the ND is to provide added value through reinforced co-ordination and complementary in EU and Member States’ programmes an d enhanced collaboration between the countries in Northern Europe. To address bottlenecks and choke points in the Northern Dimension region, in its transpor t policy creating at the same time as environmentally friendly transport netw ork integrating accession countries. The paper focuses on application of the EU Commission Guidelines namely „The Second Northern Dimension Action Plan, 2004–06” for the Trans–European Network and infrastructure development in the region and its implementation in Latvia as a mean to develop competitive economic structure of the country to provide strengthened integration of the Northern Dimension region. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 348.–363. lpp. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija T he "True and Fair View" as a Concept for Financial Reporting Vilma Paupa Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Gr āmatvedības institūts Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: evf@lanet.lv Artūrs Prauliņ š Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Gr āmatvedības institūts Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: evf@lanet.lv Pētījums ir veltīts "patiesa un skaidra priekšstata" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcijas vēsturiskajiem pirmsākumiem Lielbritānijas likumdošanā un ieviešanas procesam Eiropas Savien ības 4. direktīvā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta atšķirībām koncepcijas būtības un prerogatīvas izpratnē starp anglosakšu un vācu uzskaites doktrīnām. Autori analizē jēdziena īpatnības atsevišķu Eiropas Savien ības dalībvalstu nacionālajā likumdošanā, kā arī koncepcijas lomu uzskaites harmoniz ācijā savienības ietvaros. Atslēgvārdi: direktīva, Eiropas Savien ība, patiess un skaidrs priekšstats, prerogatīva, uzskaites doktrīna. Key words: true and fair view, override, dire ctive, European Union, doctrine. "Patiesa un skaidra priekšstata" (ang ļu " true and fair view ", turpm āk TFV) sniegšana ir viena no fundamentālām prasībām, kas tiek izvirzīta finanšu pārskatiem, vienlaicīgi esot to kvalitātes nozīmīgs rādītājs. Š īs prasības ārējā vienkāršība ir maldinoša, un priekšstats, ka tieši šis kritērijs var kalpot kā daž ādās pasaules valstīs sagatavoto finanšu pārskatu vienojošais pirmsākums un uzskaites harmoniz āciju veicinošs elements uz grāmatvedību reglamentējošās likumdošanas daudzveidības fona, ir pilnīgi nepamatots. Gr āmatvedības teorētiķi J. Sokolovs un S. Bi čkova rakstīja: "Lasot pirmo reizi, TFV koncepcija atst āj lozunga iespaidu: kas tad apstr īd, ka uzskaites datiem jābūt patiesiem [..]? Tom ēr pilnībā šī prasība nav acīm redzama ļoti daudziem mūsu profesijas pārstāvjiem ne tikai ārzemēs, bet arī pie mums [16, 87 ]." TFV ir viens no visbiež āk lietotajiem grāmatvedības jēdzieniem, tomēr tas nav definēts ne ES 4. direktīvā, starptautiskajos grāmatvedības vai revīzijas standartos, ne arī V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 349 nacionālajā likumdošanā (t. sk. arī Lielbritānijā, kas tiek uzskatīta par TFV koncepcijas dzimteni) vai profesionālo grāmatvežu instit ūciju izdotajos memorandos un ziņojumos. "Finanšu gr āmatvedības teorija un prakse ir pārpildīta ar neparastiem jēdzieniem un kuriozām nejēdzībām (curious inconsistencies ), [..] bet, viennoz īmīgi, pats dīvaini sarež ģītākais ( bizarre ) no tiem ir britu TFV. No malas skatoties, tas paceļas pāri angļu grāmatvedībai, bet dīvainā kārtā neviens nezina, ko TFV noz īmē " – rakst īja P. Walton [11, 4 9 ]. Daži p ētnieki uzskata, ka definīcijas trūkums norāda uz TFV vair āk simbolisku nevis praktisku nozīmi, vienlaicīgi atzīstot, ka arī šī loma ir pētījumu vērta. Citi (piem., M. Arden ) tieši pauž cer ību, ka šis jēdziens nedz var būt definēts, nedz arī atrasti tā sinonīmi, jo pēc savas būtības tas ir neierobežots [2, 67 6 ]. D. Flint uzskatīja, ka TFV doktr īnas "fundament ālā un raksturīga iezīme ir apstāklis, ka tā balstās uz filozofisko koncepciju un nevar tikt definēta, izmantojot plašu detalizēto noteikumu klāstu [9, 483 ]." H. Edey TFV raksturoja k ā "m ākslas termins – tehniskais termins" ( a terms of art – a technical term ). Viņš rakstīja: "Cilv ēkam uz ielas [..] v ārdkopa "patiess un skaidrs" droši vien noz īmē, ka finanšu pārskati sniedz faktu patiesu izklāstu. "Fakti" viņam laikam asociējas ar faktisko peļņu un faktiskajām vērtībām. Viņš neapzinās, ka "pe ļņa" un "v ērtība" ir abstrakcijas. T ām jābūt definētām tādējādi, lai definīcija ietver vai skaidri nosaka aprēķina metodi, kuru ir iespējams izmantot praksē (" The True and Fair View ", 1971. g.) [11, 51 ]." L īdzīgu terminoloģiju (art jeb māksla) izmantoja arī P. Walton [11, 55 ]. Tom ēr ir jāpievienojas B. A. Rutherford viedoklim, kas 1985. gadā atzīmēja: "Pašlaik izmantotai TFV doktr īnai trūkst pamatota un plaši atzīta skaidrojuma – liekas, ka novērst šo trūkumu tuvākajā nākotnē nebūs iespējams [9, 49 3 ]." Kaut gan kopš šīs pesimistiskās prognozes izteikšanas momenta jau pagājuši gandrīz 20 gadi, situācija joprojām nav īpaši mainījusies. Vēsturiski vārdkopa (ne koncepcija) " true and fair view " ir radusies Lielbritānijā jau 18. gs., un ar to apzīmēja kādu paražu, kas ir izveidojusies saimnieciskajā praksē. Gadsimtu gait ā šis termins tika bieži lietots ar ī tiesu prāvās [16, 8 7 ]. Britu likumdošan ā TFV pirmo reizi tika nostiprin āts 1947. gada "Likum ā par kompānijām" ( Companies Act ). Angļu Companies Act (1900. g.) 23. pants pieprasīja no bilances " properly drawn up so as to exhibit true and correct view of the state of the company's affairs. " 1 Komiteja likumdošanas par kompānijām grozījumu jautājumos ( The Committee on Compan y Law Amendment jeb, t. s., The Cohen Committee ) savā ziņojumā 1945. gadā uzskatīja, ka vārds " correct" ir p ārāk precīzs, lai atspoguļotu uzskaites kārtošanas un revīzijas veikšanas praksi2, un tāpēc, balstoties uz Anglijas un Velsas zvērinātu grāmatvežu instit ūta (Institute of Chartered Accountants in England and Wales ) 1944. gada memorandā izteiktu priekšlikumu, tika izteiktas rekomendācijas ieviest vārdkopu " true and fair view ". 3 Savukārt R. A. Bryer aizstāvēja domu, ka vārds " correct" tika noraid īts, jo, pēc auditoru uzskatiem, tas paplašināja viņu tiesisko atbildību par revīziju, kas bija paredzēta jau 1844. gada " Joint Stock Companies Registration Act " likum ā [11, 57 ; 14, 3 6 ]. Memoranda 8.§ bija izteikts priekšlikums, ka pe ļņas-zaudējumu aprēķinam jāsniedz " a fair presentation " vai " a fair indication " par perioda laik ā gūtiem ieņēmumiem. Vienlaicīgi tika norādīts, ka pēdējā vārdkopa jāsaprot kā "b ūtiska vienveidība grāmatvedības principu konsekventā pielietošanā sekojošajos pārskatu periodos". Tom ēr tas bija grūts uzdevums, jo Companies Act (1900. g.) trūka prasības uzrādīt atsevišķus peļņas-zaudējumu aprēķina posteņus. T āpēc Komiteja 350 VADĪBAS ZIN ĀTNE likumdošanas par kompānijām grozījumu jautājumos sava 1945. gada ziņojuma 103.§ nor ādīja, ka likumā jāiekļauj minimālas prasības nolūkā "nodrošin āt, ka (peļņas-zaudējumu aprēķins) sniedz " a fair indication " par ie ņēmumiem". Formul ējums pēc kāda laika tika precizēts: "… sniedz " a true and fair indication " par ieņēmumiem". Vēlāk Anglijas un Velsas zvērinātu grāmatvežu instit ūta memorandā tika izteikts viedoklis, ka turpmāk norādi uz TFV (bez jebk ādiem skaidrojumiem) vajag iekļaut revidentu atzinumos, tādējādi attiecinot šo koncepciju arī uz bilanci. Tom ēr tā laika uzskaites praksē bija atsevišķi šķēršļi šā cēlā mērķa sasniegšanai. Komitejas ziņojuma 101.§ tika piev ērsta uzmanība faktam, ka "m ātes" uz ņēmumi mēdza ļoti bieži neuzr ādīt finanšu pārskatos savas rezerves, tādējādi liedzot iespēju "atspogu ļot kompānijas lietu stāvokļa patiesu ainu" ( present a true picture of the state of the company's affairs ). Kaut arī tāda uzskaites prakse bija pretrunā ar jau citētu un tajā laikā spēkā esošā Companies Act (1900. g.) 23. pantu, tomēr komiteja ieteica izdarīt grozījumus likumā, kas tiešā veidā uzliktu pienākumu uzrādīt, pirmkārt, rezerves un, otrkārt, aktīvu iegādes (sākotnējo) / tirgus realiz ācijas vērtības [9, 4 86 ]. J āatzīmē, ka 1947. gadā Companies Act izdarītie grozījumi, kas nostiprināja TFV koncepciju, netika uztverti k ā kaut kas jauns un nozīmīgs, jo 19. gs. likumdošanā bija plaši sastopamas arī citas vārdu " exact ", " distinct ", " just ", " full ", " fair ", " true ", " correct" un " properly drawn up " kombin ācijas. Līdz mūsdienām ir nonācis ļoti maz informācijas par šo terminu interpretāciju tā laika tiesu precedentos un gandrīz nav ziņu par mērķiem, kurus gribēja sasniegt, aizvietojot vienu vārdu ar citu. Savukārt angļu teorētiķis D. Flint uzskatīja, ka divu vārdu apvienošanai vienā vārdkopā bieži ir nevis nodoma, bet gan gad ījuma raksturs [10, 10 0 ]. Iesp ējams, ka tas notika arī Lielbritānijā. T ā kā Komiteja likumdošanas par kompānijām grozījumu jautājumos iztika bez aktīvām diskusijām par TFV, B. A. Rutherford secināja, ka apzīmējumu maiņa 1947. gada likumā, salīdzinot ar likumu 1900. gada redakcijā, īpaši neietekmēja koncepcijas būtību un tās jauna nozīme varēja būt identiska iepriekšējai [1, 60 ]. L īdzīgās domās bija arī C. W. Nobes [7, 46 ]. P. Walton izšķīra šādas TFV iesp ējamās interpretācijas angļu grāmatvedībā : • klauzula – darbojas k ā orientieris, ja kāds jautājums nav noregulēts vai arī regulējums nav pietiekami detalizēts un skaidrs; • neatkarīga koncepcija – m ērķis, kas ir neatkarīgs no uzskaites regulējuma, pēc tā vajag tiekties un tas jāsasniedz ikvienas kompānijas finanšu pārskatos; • vispār atzītie grāmatvedības principi – TFV tiek noteikts ar šiem principiem un tie nav savstarpēji saskaņotu, konsekventu noteikumu pastāvīgs statisks kopums, bet gan pragmātiskas atbildes uz problēmām, kas ir saistītas ar novērtēšanu [11, 50 ]. Gan J. G. Chastney , gan B. A. Ruthenford un P. Walton atbalstīja TFV k ā neatkar īgas koncepcijas interpretāciju un bija tā saucamās "main īgas nozīmes" teorijas piekritēji, kas īpašu lomu piešķīra konkrētā laikā periodā vispāratzītai uzskaites praksei, uzskatot to par minētās koncepcijas avotu. Viņiem pievienojās arī atsevišķi angļu juristi un tiesneši, piemēram, M. Arden un L. Hoffman (" Counsel's Opinion on True and Fair ", 1983. g.), J. Woolf (spriedums lietā Lloyd Cheyham & C o v. Littlejohn & C o, 1986. g.) u. c. T ā M. Arden rakstīja: "Tiesai b ūtu jāsniedz mūsdienu [TFV] interpret ācija. Tiesas nenosaka to [TFV] noz īmi, kas bija vai varēja būt, kad [TFV] pirmo reizi par ādījies angļu likumdošanā vai arī kad tika ieviesta V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 351 4. direktīva. [Tiesa] noteiks noz īmi uz brīdi, kad tiek sagatavots finanšu pārskats, kas ir izskatāmā strīda priekšmets. Š ādā veidā notiek TFV p ārveidošanās [2, 6 76 ]." D. Flint atzīmēja, ka profesionālais spriedums (acīmredzot, grāmatvežu – aut. piez.), kaut arī tas palīdz katrā konkrētā gadījumā noskaidrot TFV "sast āvu", tom ēr neļauj sagatavot finanšu pārskatus brīvi, t. i., bez jebkāda regulējuma, jo spriedumam jābūt formulētam, ievērojot noteiktas, uzticības vērtas etalona robežas. B. A. Ruthenford uzskatīja, ka ar "etalona robež ām" dr īzāk ir jāsaprot visp ār atz ītie gr āmatved ības principi ( generally accepted accounting principles jeb GAAP ), kaut gan atbilstība GAAP nebūt nav pietiekams vai pat nepieciešams priekšnoteikums TFV sniegšanai. Teor ētiski atbilstība GAAP , saskaņā ar B. A. Rutherford, var būt izmantota kā TFV esam ības finanšu pārskatos pārbaudes tests: pirmaj ā gadījumā GAAP aizvieto TFV (t. s. "legally-backed test" ), bet otrajā gadījumā pārbaudē izmanto G. A. Lee definīcijā4 noteiktos kritērijus (t. s. " GAAP based test ") [9, 491 – 493 ]. Neapšaubāmi, ka pirmajam testam ir būtiska priekšrocība – ir skaidri zin āms regulējums (GAAP ), atbilstoši kuram tiek vērtēta TFV esam ība, tomēr šis tests pauž stipri vienkāršotu TFV koncepcijas izpratni. Starptautiskajā līmenī "patiesa un skaidra priekšstata" koncepcija pirmo reizi tika nostiprināta Eiropas Savien ības 4. direktīvā ( Fourth Council Directive 78/660 /E E C of 25 July 1978 based on Article 54 (3) (g) of the Treaty on the annual accounts of certain types of companies ). T ās pirmais projekts, kuru 1971. gadā publicēja ES Komisija, bija sagatavots v ācu uzskaites filozofijas spēcīgā ietekmē. Šo apst ākli var izskaidrot ar faktu, ka 1960 – to gadu vidū tieši Vācijai bija viena no vislabāk attīstītām komerclikumdošanām Eirop ā, it īpaši 1965. gada "Likums par akciju sabiedrībām" ( Aktiengesetz ), kas pieprasīja konsolidēto pārskatu sagatavošanu (ievērojams tā laika sasniegums, salīdzinot ar citām kontinentālās Eiropas valst īm). Tom ēr vācu likumdošanā (līdzīgi citām pie kontinentālās Eiropas gr āmatvedības sistēmas piederīgo valstu vairumam5) nebija ne tiešā, ne arī netiešā veidā prasības ievērot TFV. T ā, piemēram, Aktiengesetz 149. (1) pantā bija noteikts: "Gada pārskatiem jāatbilst pienācīgiem grāmatvedības kārtošanas principiem. Tiem j ābūt skaidri redzamiem un labi izklāstītiem, kā arī jāsniedz pēc iespējas nemaldīgs ieskats (einen möglichst sicheren Einblick ) kompānijas finansiālajā stāvoklī un tās darbības rezultātos atbilstoši novērtēšanas prasībām [7, 37 ]." Izskatot ekspertu grupas (Groupe d'Etudes Droit des Sociétés des Experts Comptables de la CEE ), kas strādāja pie 4. direktīvas projekta, sagatavoto ziņojumu ( Elmendorff Report , 1967. g.), ES Komisija noraid īja grupas piedāvāto 2. panta 3. daļas fragmenta formulējumu, ka "gada p ārskati nodrošina cik vien iespējams skaidri redzamu ieskatu kompānijas tīrajos aktīvos un tās finanšu stāvoklī, kā arī ieņēmumos … un to, ka gada p ārskatiem jāatbilst grāmatvedības pamatprincipiem." 6 Komisija norādīja, ka neuzskata par nepieciešamu vai lietderīgu definēt šādus pamatprincipus, jo "nav iesp ējams noteikt to satura un svarīguma skaidras robežas. Šo principu noteikta kodifik ācija ir vairāk dalībvalstu profesionālo institūciju darbības joma, sekojot līdzi likumdošanas un prakses attīstībai [12, 7 24 ]." Rezultātā pirmā direktīvas projekta 2. panta 3. daļa tika formulēta šādi: "[Finanšu p ārskatiem] j ābūt sagatavotiem skaidri un, ņemot vērā prasības attiecībā uz aktīvu un saistību novērtēšanu, kā arī pārskatu sh ēmām, jāatspoguļo pēc iespējas akurāti kompānijas aktīvi, saistības, finanšu stāvoklis un rezultāti." 7 Salīdzinot direktīvas projekta 2. panta 2. daļu ("gada p ārskatiem jāatbilst pareizas un pienācīgas grāmatvedības kārtošanas principiem") un jau min ēto 3. daļu ar vācu Aktiengesetz 149. pantu, var pamanīt to ievērojamu līdzību gan pēc satura, gan pēc likuma gara (ratio leges ). Tom ēr vācu teorētiķis R. Niehus jau 1972. gada 352 VADĪBAS ZIN ĀTNE pavasarī norādīja uz nākotnē iespējamiem grozījumiem projekta pantos anglosakšu uzskaites filozofijas ietekmē, proti: "Ikvienam angloamerik āņu 4. direktīvas lasītājam vārdu " true and fair view " vai "skaidri atspogu ļo" ( represent fairly ) trūkums ir manāms uzreiz. T āpēc iespējams, ka pēc Lielbritānijas pievienošanās tiks sasniegts jauns kompromiss – saistoša gr āmatvedības regulējuma plašs vispārējs formulējums (nostiprinot kontinentālajā Eirop ā uz likumu orientētas koncepcijas), bet no citas puses no TFV un " fair presentation " doktr īnas atvasināti īpaši principi, kas nodrošina pilnīgu sekošanu angļu–amerik āņu uzskaites praksei [" Harmonized European Economic Community accounting – a German view of the draft Directive for Uniform Accounting Rules " 12, 72 8 ]." 1972. gada jūnijā žurn ālā UE C Journal šo R. Niehus pieņēmumu apstiprināja pati ekspertu grupa, izsakot priekšlikumu, ka "no paša sākuma ( primordial condition ) gada pārskatiem jānodrošina TFV par komp ānijas finanšu stāvokli un rezultātiem [12, 7 25 ]." J āatzīmē, ka ekspertu grupas vadītājs W. Elmendorff bija pret TFV ieviešanu. Viņš skaidri apzinājās, ka direktīvā visas normas balstās uz vācu "pien ācīgo grāmatvedības kārtošanas principu" (Grundsätze ordnungsmä βiger Buchführung ) doktrīnu un ka svešas anglosakšu koncepcijas "pot ēšana", vienlaic īgi neveicot nepieciešamus grozījumus citos pantos,8 ir rupja kļūda, kas nākotnē var novest pie direktīvas normu saskaņotības izjaukšanas. Tom ēr pastāvēja arī pilnīgi citi viedokļi. T ā žurn ālā " Accountancy " 1973. gada maija numur ā varēja atrast šādu komentāru: "Patiesi pat īkamas ziņas. Fakta, ka no komp āniju finanšu pārskatiem tiks pieprasīts sniegt " true and fair view ", atz īšana ir ļoti ievērojams progress direktīvas projektā [12, 72 8 – 72 9 ]." Tieši min ētajā ekspertu grupas viedokļa publikācijā pirmo reizi tika minēta vārdkopa " true and fair view ", kas nep ārprotami liecināja par grupas nostājas maiņu. Šis fakts zin āmā mērā liek apšaubīt daudzos literatūras avotos izteiktu apgalvojumu, ka 1973. gada janvārī, tieši pēc Dānijas, Īrijas un Lielbritānijas pievienošanās Kopienai, uz kontinentālo Eiropu sp ēcīgām anglosakšu uzskaites filozofijas vēsmām līdzi bija pārnesta arī TFV koncepcija. Kā pretargumentu var norādīt W. Elmendorff vārdus, ka "4. direkt īvas projekts tika izlaists 1971. gada oktobrī pirms Apvienotās Karalistes pievienošanos Eiropas Ekonomikas Kopienai. Tom ēr Lielbritānija piedalījās visās ekspertu grupas ar 4. direktīvu saistītajās diskusijās [12, 72 8 ]." No teikt ā izriet, ka 1972. gada jūnija ekspertu grupas viedokļa par TFV ieviešanas lietder ību sagatavošanā varēja piedalīties arī angļu grāmatvedības speciālisti. Kaut arī nevar noliegt faktu, ka dalībvalstu – jaunpien ācēju ietekmē tika pārstrādātas vairākas 4. direktīvas projekta pamatnostādnes, tomēr gadījumā ar TFV, D ānija, Īrija, Lielbritānija un Nīderlande vienkārši atbalstīja ekspertu grupas 1972. gadā pausto viedokli un sekmēja minētās koncepcijas nostiprināšanu 4. direktīvā. Par labu šim pieņēmumam liecina arī Gr āmatvežu–ekspertu p ētniecības grupas (Group d'Etudes des Experts Comptables de la Cee )9 un Komisijas viedoklis, ka tieši Lielbritānijas, kas uzskatāma par TFV ideoloģijas dzimteni, "pievienošan ās uzsāka šo procesu" (t. i., sekm ēja ekspertu grupas piedāvātas TFV koncepcijas ieviešanu 4. direkt īvas otrajā projektā, nevis bija iemesls tās ieviešanai – autoru izc ēlums un komentārs) [7, 3 7 ]. Lielbrit ānijas uzskaites doktrīnas nozīmi vienlaicīgi paaugstināja arī citu dalībvalstu kompāniju vēlme kotēt akcijas Londonas fondu birž ā – liel ākajā Eiropas birž ā. 1972. gada 11. decembrī tika publicēts Eiropas Parlamenta ofici ālais viedoklis – rezolūcijā tas izteica priekšlikumu aizvietot 2. panta 3. daļas vārdus " shall reflect as sure as possible " ar " shall give a true and fair view [12, 7 25 ]." V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 353 Pēc aktīvām diskusijām 1973. gada februārī pie līdzīga viedokļa par nepieciešamību grozīt minēto vārdkopu nonāca arī Ekonomisko un soci ālo lietu komiteja ( The Economic and Social Committee ). T ā ņēma vērā ieteikumus un 1974. gadā publicēja otro 4. direktīvas projektu, iekļaujot 2. panta 2. daļā prasību nodrošināt TFV. T ādējādi tika panākts kompromiss – Lielbrit ānija un Īrija piekrita ieviest savā nacionālajā likumdošanā vienotu bilances un peļņas/zaud ējumu formu, kā to paredzēja direktīva, bet kontinentālās Eiropas valstis akcept ēja angļu postulātu " true and fair view " k ā vienu no galvenajām finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcijām (4. direktīvas 2. panta 2.–5. da ļa) [5, 86 , 16, 88 ]. Tom ēr šis projekts joprojām nesniedza atbildi uz jautājumu, kā jārīkojas, ja atbilstība direktīvas prasībām nenodrošina TFV. Pastāvēja divi viedokļi: ƒ Vācu pieeja – direkt īvas priekšrakstu ievērošana automātiski noved pie TFV, bet pras ība nodrošināt TFV panta 2. da ļā attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kas nav attiecīgi noregulēti ar direktīvas normām. Šis uzskats bija diezgan izplat īts un atzīts ne tikai atsevišķu pētnieku, bet arī likumdevēju vidū. T ā vācu Revidentu institūta (Instutut der Wirtschaftsprüfer in Deutschland e. V.) 10 direktors un W. Elmendorff darbabiedrs H. Kaminski sav ā rakstā 1979. gada aprīlī (ar atsauci uz Ministru padomes tikšanās protokolu) norādīja, ka "Ministru padome un Komisija paziņoja, ka atbilstība [direkt īvas] pras ībām vispārējā gadījumā ir pietiekama, lai sasniegtu nosprausto mērķi [sniegt TFV] [1, 6 5 ]." D. Ordelheide protokola izvilkumu v ācu valodā, kurā tas sākotnēji tika formulēts, tulkoja šādi: "Ministru padome un Komisija secina, ka parasti direkt īvas piemērošana ir pietiekama, lai nodrošinātu kāroto "true and fair view" [8, 8 8 ]." ƒ Angļu pieeja – TFV ir virsnorma, kurai piem īt prerogatīvs raksturs. J. Grenside (Lielbritānijas pārstāvis ekspertu grupā) norādīja uz TFV koncepcijas ieviešanu kā nozīmīgu sasniegumu, jo uzskatīja, ka tā ir viena no garantijām pret pārmērīgi detalizēto regulējumu (kuru varētu dēvēt par "direkt īvas vācu perioda" mantojumu – aut. piez.), jo koncepcija nodrošin āja iespēju pārkāpt šo regulējumu, ja tāda atkāpe būtu nepieciešama patiesa atspoguļojuma ( fair presentation ) nodrošināšanai [12, 72 9 ]. L īdzīgās domās bija D. P. Tweedie – nepieciešam ība nodrošināt TFV var b ūt attaisnojums direktīvas prasību pārkāpšanai. Šo viedok ļu pamatotību apšaubīja vācu teorētiķis D. Ordelheide , norādot: "Normat īvajam regulējumam, kuru izstrādā kompetenta institūcija, ir jēga tikai tad, ja vienlaicīgi šī institūcija nepieņem noteikumus, kas viegli pieļauj atkāpi no minētā regulējuma [8, 8 2 ]." Raksturojot šo divu pieeju opozīciju, A. G. Hopwood atzīmēja: "Akcent ējot nepieciešamību pēc prātīgas, uz pieredzi balstītas [..] pieejas gr āmatvedībai, kas prasītu piesardzīgu pašregulēšanu nevis likuma vai valsts apsvērumus par standartizāciju, TFV par ādījies, lai atbalstītu īpašu attieksmi pret grāmatvedības normatīvā regulējuma īstenošanas iespējām [..]. Ja britu apsv ērumi ņems virsroku, tad jāprevalē arī revidentiem un grāmatvežiem, kas r īkosies pēc saviem ieskatiem, nevis valsts regulējumam [11, 56 ]." Virsroku guva angļu pieeja – p ārstrādātais 4. direktīvas projekts tika apspriests un 1978. gadā pieņemts ar Padomes (The Council of Ministers ) lēmumu [4, 8 5 – 86 ]. Tom ēr, kā liecināja TFV koncepcijas ieviešanas īpatnības dalībvalstu nacionālajā likumdošanā, tas nenozīmēja, ka izcīnīt uzvaru kaujā nozīmē uzvarēt karā. Pat veicot 4. direktīvas angļu un vācu teksta (kuriem formāli ir vienlīdzīgs spēks un nevienam no tiem nevar dot priekšroku direktīvas interpretācijā) salīdzinošu analīzi, var atklāt ievērojamas atšķirības (1. tabula). 354 VADĪBAS ZIN ĀTNE 1. tabula 4. direkt īvas 2. panta 3. da ļas teksta angļu un vācu valodā salīdzin ā jums Comparative Analysis of Article 2 Para graph 3 of the Fourth Directive in the English and German Versions Angļu valoda Vācu valoda T he annual accounts shall give a true and fair view of the company's assets, liabilities, financial position and profit or loss. Der Jahresabschlu β hat ein den tatsächlichen Verhältnissen entsprechendes Bild der Vermögens-, Finanz- und Ertragslage der Gesellschaft zu vermitteln. Gada p ārskatiem jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par kompānijas aktīviem, saistībām, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem. Gada p ārskatiem jāatspoguļo kompānijas aktīvu, finanšu un peļņas stāvokļa aina atbilstoši faktiem. Š īs problēmas ļoti precīzi identificēja franču profesors A. Burlaud : "Ja ES b ūtu viena oficiālā valoda, tad rastos problēmas ar tulkojumiem, vismaz tādā mērā, kādā tie attiecas uz 4. direktīvas 2. pantu vācu, angļu un franču valodā ". Nor ādot uz pastāvošām atšķirībām "patiesa un skaidra priekšstata" apz īmējumos un nozīmē, A. Burlaud apgalvoja, ka, viņaprāt, pastāv pat vairākas 4. direktīvas [3, 9 5 – 9 6 ]. Arī vācu nacionālajā likumdošanā 4. direktīvas 2. panta prasības tika nostiprinātas ar izmaiņām, kas dod pamatu apšaubīt pieņēmumu, ka panta jēga direktīvā atbilst vācu likumdošanā nostiprinātajai. Vispārējā prasība ikvienai uzņēmējsabiedrībai, neatkarīgi no tās tiesiskās formas, gada pārskatu sagatavošanā ievērot "pien ācīgos grāmatvedības kārtošanas principus" ( Grundsätze ordnungsmä βiger Buchführung ), ir nostiprināta Vācu tirdzniecības kodeksa (Handelsgesetzbuch , 1986. g.) 243. (1) pantā. Kapitālsabiedrību un komandītsabiedrību gada pārskatu sniegšanas kārtību plašāk regulē 264. (2) pants, kas ietver ar ī 4. direktīvas 2. panta 4. daļā esošas tiesību normas, bet ar zināmām izmaiņām. Piemēram, ja normatīvā regulējuma prasības nav pietiekamas, lai nodrošinātu "patiesu un skaidru priekšstatu", papildus inform āciju jāiekļauj tieši pielikumos (im Anhang ) nevis vienkārši jāsniedz (bez ierobežojumiem, kur tieši), kā to paredz direktīva. Šis papildin ājums radīja pamatu jaunas "separ ācijas – sašķelšanas tēzes" (v ācu Abkopplungsthese , angļu separation – uncoupling thesis ) doktrīnas11 vācu grāmatvedības teorijā attīstībai. D. Ordelheide tās būtību formulēja šādi: "Separ ācijas tēze nozīmē, ka gadījumā, ja uzskaites kārtošana, kas nodrošina "patiesu un skaidru priekšstatu", atš ķiras no uzskaites, kuru veic saskaņā ar " Grundsätze ordnungsmä βiger Buchführung ", papildus informācijas sniegšana pielikumos ir pietiekama, lai nodrošinātu "patiesu un skaidru priekšstatu [8, 84 ]." Doktrīnas piekritēji [t. sk. V ācijas Feder ālā Finansu tiesa ( Bundesfinanzhof ), kuras spriedums nav pārsūdzams] uzskat īja, ka "patiess un skaidrs priekšstats" attiecas tikai uz pielikumiem, bet bilancei un peļņas-zaudējumu aprēķinam jābūt sagatavotiem saskaņā ar " Grundsätze ordnungsmä βiger Buchführung " [1, 64; 12, 729 ]. Pēdējos gados šo teoriju atbalsta vairākas lielas vācu korporācijas, jo tā tiek uzskatīta par atbilstošu Handelsgesetzbuch 264 (2). pantam, bet p ēc D. Alexander un K. van Hulle uzskatiem tā ir krasā pretrunā ar 4. direktīvas 2. panta saturu un jēgu. Aizstāvot "separ ācijas– sašķelšanas tēzes" doktr īnu, tādi vācu teorētiķi kā A. Mohter (1979. g.) un H. Beisse (1989. g.), izmantojot D. Alexander līdzīgu domu gājienu 4. direktīvas 2. panta 1. un 3. daļas interpretācijai, proti, par gada pārskatā ietilpstošo dokumentu (bilance, peļņas– zaudējumu aprēķins un pielikumi) vienotību un no tās V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 355 izrietošu atzinumu, ka "patiesu un skaidru priekšstatu" nodrošina visi šie dokumenti kopumā, nonāca pie pilnīgi pretēja secinājuma – papildus inform ācijas iekļaušana pielikumos jau ir pietiekama 4. direktīvas 2. panta prasību ievērošanai. T ādā veidā pielikumi, kas sniedz "patiesu un skaidru priekšstatu", it k ā pārstāv to visā dokumentu kopumā [8, 8 4 – 85 ]. Š āda oriģināla interpretācija konfliktē gan ar D. Alexander atzinumu par nepieciešamību veikt korekcijas bilancē un peļņas-zaudējumu aprēķinā, ja tas ir nepieciešams TFV nodrošin āšanai, gan arī ar angļu Companies Act 228. pantu, jo vācu izpratnē angļu likumdošanas prasības vienkārši pārsniedz direktīvā norādīto minimumu. "Separ ācijas– sašķelšanas tēzes" virziens nav vien īgais vācu grāmatvedības teorijā, jo citi pētnieki ( W. Budde, G. Förschle, J. Hartle, D. Ordelheide u. c.) piekrīt nepieciešamībai "patiesa un skaidra priekšstata" d ēļ koriģēt arī bilanci un peļņas- zaudējumu aprēķinu. Tom ēr šīs korekcijas nedrīkst būt pretrunā ar "pien ācīgiem grāmatvedības kārtošanas principiem" – teor ētiski no vairākām uzskaites metodēm minēto principu ietvaros jāizvēlas tā, kas nodrošina "patiesu un skaidru priekšstatu". Iziet ārpus principiem gandrīz vienmēr ir aizliegts. Vācu teorētiķi uzskata, ka direktīvas prasību ievērošana automātiski garantē atbilstību Eiropas "patiesa un skaidra priekšstata" koncepcijai (t ā paredz, ka "patiesa un skaidra priekšstata" interpretāciju veic Eiropas Tiesa, un tai j ābūt vienotai visā ES). Kopš Bilanzrichtlinien-Gesetz likuma, ar kuru vācu likumdošanā tika ieviestas 4., 7. un 8. direktīvas, pieņemšanas 1985. gada 19. decembrī (spēkā no 1986. gada 1. janvāra), vācu grāmatvedības regulējums atbilst 4. direktīvai un tādējādi praksē nav tādas uzskaites metodes, kas būtu pretrunā ar direktīvas prasībām un kuras pielietošana automātiski nenodrošinātu "patiesu un skaidru priekšstatu". Tieši š ādā veidā var izskaidrot R. J. Niehus , Th. Schildbach un W. Scholtissek apgalvojumu, ka parasti " Grundsätze ordnungsmä βiger Buchführung " j āatbilst Eiropas "patiesa un skaidra priekšstata" principam [8, 85, 88 ]. Savukārt mēģinājums atrast Handelsgesetzbuch likumā 4. direktīvas 2. panta 5. daļā nostiprinātas TFV prerogat īvas ekvivalentu ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo tāda vienkārši nav. D. Ordelheide uzskatīja, ka izvairīšanās no "patiesa un skaidra priekšstata" prerogat īvas galvenais iemesls nebūt nav tās nesavienojamība ar vācu uzskaites filozofiju12, bet gan vispārējo – speci ālo normu savstarpēja mijiedarbība, proti, "visp ārējā norma ir spēkā tik tālu, cik tālu to neierobežo speci ālā norma." Tom ēr, kā liecina tiesu prakse, pastāv atsevišķi reti izņēmuma gadījumi, kad var notikt atkāpe no speciālo normu prasībām – vienu no priekšnoteikumiem 1950. gad ā noformulēja vācu Bundesgerichtshof 13, proti, "likuma j ēgai un mērķim ir lielāka nozīme nekā tā formulējumam." Min ētais izvilkums no sprieduma nepārprotami liecina, ka normatīvā akta satura izzināšanai tiesa izmantoja teleoloģiskās interpretācijas metodi. Kā piemēru normas teleoloģiskajai interpretācijai var minēt nepieciešamību, sagatavojot konsolidēto finanšu pārskatu, savstarpēji izslēgt zaudējumus no darījumiem starp grupā ietilpstošiem uzņēmumiem, kaut gan vācu Aktiengesetz (1965. g.) 331. pants š ādos apstākļos pieprasīja veikt tikai peļņu koriģējošus ierakstus. D. Ordelheide uzskatīja, ka no metodoloģijas viedokļa teleoloģiskā interpretācija ir TFV prerogat īvas ekvivalents, kas dod iespēju pielāgot uzskaites metodes mainīgai apkārtējai videi un kas var tikt izmantota pat tad, ja likumā teleoloģiskā interpretācija nemaz nav minēta [8, 87 ]. Apšaub īt šo apgalvojumu nav pamata, bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka TFV prerogat īvas ieviešana vācu likumdošanā garantētu tās biež āku pielietošanu, salīdzinot ar iespēju teleoloģiski interpretēt likuma normas tiesā. Līdz ar to angļu pieejas nostiprināšana 356 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE 4. direktīvā nenozīmēja automātisku uzvaru un grozījumus vācu grāmatvedības likumdošanā, kas palika uzticīga savām tradīcijām un ideāliem. Savas īpatnības "patiesa un skaidra priekšstata" j ēdzienam ir arī citu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajā likumdošanā, nemaz nerunājot par tā interpretācijas daudzveidību (2. tabula). 2. tabula J ēdziena "patiess un skaidrs priekšstats" nacion ālais analogs atseviš ķu dalībvalstu likumdošan ā The "True and Fair View" Si gnifiers in National Rules of Some Member States [7, 38 ; 41 ; 48 ] Dalībvalsts J ēdziens nacionālaj ā likumdošan ā J ēdziena nacionālais analogs 4. direkt īvas tekstā 4. direkt īvas ieviešanas datums nacionālaj ā likumdošan ā J ēdziens nacion ālaj ā likumdošan ā ( ja nesakr īt ar j ēdzienu 4. direkt īvas tekstā ) Lielbritānija a true and fair view (1947) patiess un skaidrs priekšstats 1981 ----- Īrija a true and fair view (1963) patiess un skaidrs priekšstats a true and fair view patiess un skaidrs priekšstats 1986 ----- Nīderlande 1. geeft een zodanig inzicht dat een verantwoord oordeel kan worden gevormd (1970) nodrošina tādu ieskatu, ka var veidoties labi pamatots viedoklis 2. geeft getrouw en stelselmatig (1970) atspoguļo ticami un konsekventi een getrouw beeld geven atspoguļo ticamu ainu 1983 1. geeft een zodanig inzicht dat een verantwoord oordeel kan worden gevormd nodrošina tādu ieskatu, ka var veidoties labi pamatots viedoklis 2. geeft getrouw, duidelijk en stelselmatig atspoguļo ticami, skaidri redzami un konsekventi Dānija ----- et pålideligt billede ticama aina 1981 et retvisende billede aina, kas izskatās pareizi (t. i. nemaldīgi) Francija une image fidèle ticama aina 1983 Luksemburga une image fidèle ticama aina 1984 Beļģija ----- une image fidèle (franču valoda) een getrouw beeld (flāmu valoda) ticama aina 1985 ----- Vācija ----- ein den tatsächlichen Verhältnissen entsprechendes Bild aina ir atbilstoša faktiem 1985 Unter Beachtung der Grundsätze ordnungsmässiger Buchführung ein den tatsächlichen Verhältnissen entsprechendes Bild saskaņā ar pienācīgiem grāmatvedības kārtošanas principiem aina ir atbilstoša faktiem Grie ķija ----- ten pragmatiki ikona reāla aina 1986 ----- Spānija ----- una imagen fiel ticama aina 1989 la imagen fiel [..] de conformidad con las disposiciones legales ticama aina saskaņā ar likuma prasībām V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 357 Dalībvalsts J ēdziens nacionālaj ā likumdošan ā J ēdziena nacionālais analogs 4. direkt īvas tekstā 4. direkt īvas ieviešanas datums nacionālaj ā likumdošan ā J ēdziens nacion ālaj ā likumdošan ā ( ja nesakr īt ar j ēdzienu 4. direkt īvas tekstā ) Portugāle ----- uma imagem fiel lojāls priekšstats 1989 uma imagem verdadeira e apropriada (Vispārēja kontu plāna Plano Oficial de Contabilidade 1989.g. redakcija) patiess un atbilstošs priekšstats Itālija ----- un quadro fedele ticama aina 1991 rappresentare in modo veritiero e corretto atspoguļo patiesā un korektā veidā Pēc tabulas secinām, ka absolūts vairākums dalībvalstu 4. direkt īvas tekst ā kā jēdziena "patiess un skaidrs priekšstats" nacion ālo analogu izmanto vārdu "ticams" (t. sk. arī Vācija 4. direktīvas projekta 1974. gada redakcijā14) un tikai dažas valstis (piem., Grie ķija – "re āls" vai V ācija 4. direktīvas 1978. gada redakcija – "atbilstoši faktiem") pielieto citu apz īmējumu. J ēdziena apzīmējums 4. direktīvā ir duāls tikai Lielbritānijā un Īrijā (true and fair view ), citās valstīs tas ir monostrukturāls. Analizējot jēdziena "patiess un skaidrs priekšstats" analogus dal ībvalstu nacion ālaj ā likumdošan ā, var konstatēt ievērojami lielāku daudzveidību. Šis apz īmējums ir divējāds Lielbritānijā un Īrijā ("patiess un skaidrs"), It ālijā ("patiess un korekts"), N īderlandē ("ticams, skaidri redzams un konsekvents") un Portug ālē ("patiess un atbilstošs"). Savuk ārt monostrukturāla uzbūve apzīmējumam ir Dānijas ("pareizs jeb nemald īgs"), Grie ķijas ("re āls"), Vācijas ("atbilstošs faktiem"), k ā arī Beļģijas, Francijas, Luksemburgas un Sp ānijas ("ticams") likumdošan ā. Literatūrā ir izteiktas vairākas hipot ēzes par TFV koncepcijas att īstības modeļiem ES dal ībvalstīs. Ir lietderīgi iepazīties ar K. van Hulle un C. W. Nobes viedokļiem, kas ir minēto hipot ē žu kvintesence – TFV koncepcijas noz īmes samazināšanās un pakāpenisks pieaugums. 1. K. van Hulle (1993. g.): "Nav ne maz āko šaubu, ka TFV koncepcija ir jauna dalībvalstu vairākumam.[..] Kontinent ālajā Eirop ā mēdz būt tendence [..] piem ērot grāmatvedību reglamentējošo likumu bez īpašas gādības par TFV prerogat īvu. Tas ir kultūras un izglītības, kā arī finanšu pārskatu būtības izpratnes jautājums. T ādējādi ir maz ticams, ka lielākajā kontinentālās Eiropas valstu da ļā TFV prerogat īva tiks bieži piemērota, vismaz uz pašreizējo momentu. Dalībvalstīs, kur attieksme pret grāmatvedību ir vairāk liberāla (piemēram, Nīderlande un Lielbritānija) bailes no profesionālās atbildības atturēs kompānijas un to auditorus no pārāk intensīvas TFV prerogatīvas pielietošanas [10, 103 ]." 2. Analizējot TFV koncepciju dal ībvalstu nacionālajā likumdošānā pēc 4. direktīvas ieviešanas, C. W. Nobes aprakstīja 3 situācijas: • TFV prerogat īva – plaši izmanto Lielbrit ānijā un Īrijā ne tikai finanšu pārskatu sastādītāji, bet arī uzskaites standartu izdevējinstitūcijas. T ā, piemēram, kaut arī angļu Companies Act (1985. g.) un 4. direktīvas 40. pants atļāva izmantot krājumu novērtēšanai LIFO metodi, piln īgi pretējs regulējums bija angļu grāmatvedības standarta SSAP 9 "Kr ājumi un nepabeigta ražošana" (" Stocks and Work-in-Progress ", 1975. g. maijs) – 39. punkts un 3. pielikuma 12 punkts visp ārējā gadījumā aizliedza LIFO izmantošanu, jo š ī metode var apdraudēt TFV. L īdzīga 358 VADĪBAS ZIN ĀTNE situācija bija arī ar SSAP 19 "Ieguld ījumi nekustamajos īpašumos" (" Investment Properties ", 1981. g. novembris) pras ību neaprēķināt šādam īpašumam nolietojumu. T ā bija pretrunā gan ar 4. direktīvu, gan ar tajā laikā spēkā esošo starptautisko grāmatvedības standartu Nr. 4 "Nolietojuma uzskaite" ( Depreciation accounting , 1974. g.), gan ar angļu Companies Act (1985. g.) 4. pielikuma 18. punktu. K. van Hulle , kontinentālās Eiropas uzskaites filozofijas piekrit ējs, situāciju raksturoja šādi: "[..] ir diezgan d īvaini, ka grāmatvedības standartu izdevējinstitūcija [..] var kvalificēt uzskaites praksi, kas ir saskaņā ar likumu, par neatbilstošu TFV un tādējādi aizliegt to. Likums ir jāievēro. It sevišķi Kopienas mērogā, pretējā gadījumā ar likumu noteikts un neapšaubāms fakts transformējas visatļautībā (extreme liberty ) [10, 102 ]." Š āda Lielbritānijā izplatīta TFV prerogat īva neatbilda arī ES Kontaktu komitejas ( Contact Committee ) 1990. gadā sniegtajam skaidrojumam – TFV principa prerogatīvu jāizmanto tikai atsevišķos gadījumos15" attiec ībā uz konkrētu kompāniju, nevis uz visām kompānijām vai noteiktu kompāniju kategoriju". Raugoties no citas puses, Kontaktu komitejas viedoklim nav saistoša spēka, un tas tikai atspoguļoja šīs pietiekami kompetentas institūcijas nostāju kādā jautājumā. Kontaktu komitejas skaidrojums tika pakļauts než ēlīgai kritikai no vairāku (it sevišķi angļu) uzskaites teorētiķu puses. T ā D. Alexander norādīja, ka komiteja ignorē ar 4. direktīvas 2. panta 5. daļu dalībvalstīm piešķirtas tiesības "noteikt izņēmuma gadījumus un izstrādāt atbilstošu īpašu normatīvo regulējumu" nevis piemērot 2. panta 5. daļu tikai atsevišķā gadījumā ar konkrētu kompāniju. Šo D. Alexander direktīvas panta interpretāciju ļoti kategoriski noraidīja vācu profesors D. Ordelheide : "Balstoties uz [4. direkt īvas] 2. panta 5. da ļu, ikviens var būt pavedināts apgalvot, ka TFV prerogat īvas būtība ir pieļaut atkāpi [..] tas ir iesp ējams tikai izņēmuma gadījumos. Līdz ar to TFV princips nevar b ūt pamats tādu fundamentāli atšķirīgu uzskaites principu un noteikumu ieviešanai, kas ir pretrunā ar skaidri noteiktiem ES direkt īvas principiem.[..] 2. panta 5. da ļa liekas par šauru, lai ietilpinātu visas britu grāmatvedības novirzes no 4. direktīvas principiem un prasībām. [..] nav iesp ējams, ka normatīvais regulējums kļūst par izņēmuma gadījumu [8, 83 – 84; 87 ]." M. Arden, anglosakšu uzskaites filozofijas pārstāve, nostājās D. Alexander pusē un uzskatīja, ka "iniciat īva noteikt " īpašus apstākļus" var n ākt ne tikai no finanšu pārskatu sastādītājiem, bet arī no grāmatvedības standartu izstrādāšanas institūcijas", vienlaicīgi paužot nopietnas bažas, ka "pien āks laiks, kad kāds norādīs, ka mūsu (t. i., angļu – aut. piez.) Companies Act interpretācija neatbilst direktīvu prasībām [2, 6 78 ]." Vi ņai bija taisnība, jo vācu zinātniskajā literatūrā tika izteikti zināmi pārmetumi, proti, "nacion ālajiem grāmatvedības standartiem pašlaik ir jāatbilst Eiropas TFV principam, kura saturu pamat ā nosaka kontinentālās Eiropas [poste ņu] novērtēšanas noteikumi", vienlaic īgi norādot, ka Lielbritānijai šāda Eiropas TFV būtības izpratne ir nekas cits kā Trojas zirgs [8, 8 3 ]. Savuk ārt K. van Hulle 1993. gadā pauda viedokli, ka 2. panta 5. daļas mērķis ir tiesību piešķiršana dalībvalstīm nevis tādēļ, lai izstrādātu nacionālo regulējumu (t. sk. uzskaites standartus), kas nodrošina TFV, vienlaic īgi esot pretrunā ar direktīvas (vai arī nacionālās likumdošanas) vispārējām prasībām, bet gan lai papildus ierobežotu tos gadījumus, kad nespēja nodrošināt TFV ir pamats direkt īvas (vai nacionālās likumdošanas) prasību pārkāpumam. Pretējā gadījumā ir apdraudēts uzskaites harmoniz ācijas process [10, 1 02 ]. Zin āmā mērā šim apgalvojumam piekrita arī H. Niessen , kas bija pārliecināts, ka 4. direktīvas 2. panta 5. daļā esošo ierobežojumu (respektīvi, atkāpe ir iespējama tikai izņēmuma gadījumos) mērķis bija nepieļaut V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 359 TFV prerogat īvas ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā attaisnot negatīvas " creative accounting " 16 izpausmes [10, 1 01 ]. ES Kontaktu komiteja sav ā skaidrojumā vērsa uzmanību arī uz faktu, ka normatīvā regulējuma prasību pārkāpšana ir galīgs līdzeklis, kas jāpiemēro tikai tad, ja papildus informācijas sniegšana (kā to paredz 4. direktīvas 2. panta 3. daļa) ir nepietiekama (insufficient ) [10, 1 02 ]. Ar ī šim viedoklim angļu TFV doktr īnas pārstāvji (t. sk. D. P. Tweedie un J. Kellas ) nepiekrita [1, 73 ; 7, 43 ]. Nīderlandē "patiesa un skaidra priekšstata" prerogat īva vēsturiski ieguva atbalstu Gada p ārskatu padomes ( Raad voor de Jaarverslaggeving ) vispārējās vadlīnijās ( Richtlijnen ), kas sevišķi plaši tika izmantotas jautājumos, kur nebija atbilstoša likumdošanas regulējuma. Teor ētiski tās nav saistošas, bet praksē tiek ievērotas, jo ir ieteiktas ar likumdošanu. J. W. Schoonderbeek šo īpatnējo parādību definē kā "autoritat īvu viedokli, kura ievērošanu sagaida no ikviena uzņēmuma" [6, 1 85 ]. Kopš N īderlandē ir nostiprinājusies Civilkodeksa tiesību sistēma, padome tomēr vairs nav tiesīga savās vadlīnijās noteikt gadījumus, kad likuma prasību pārkāpumu var attaisnot ar "patiesa un skaidra priekšstata" sniegšanas nepiecie- šamību. • Virz ība uz TFV prerogat īvu – šaj ā grupā var iekļaut Dāniju un ar zināmiem nosacījumiem arī Franciju . Kaut arī atsevišķi pētnieki (t. sk. D. Pham, 1984. g.) uzskatīja, ka franču " image fidèle " ir tieša ietekme, kas izpaužas uz nodokļu likumdošanu balstīta uzskaites regulējuma nozīmes graušanā (undermining the strength of tax-based rules ), tomēr, no mūsdienu viedokļa raugoties, šo apgalvojumu var attiecināt vienīgi uz konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošanu, kur nodokļu likumdošanai vienmēr bija minimāla ietekme. To apstiprina ar ī Université Paris Val de Marne profesora A. Burlaud atturīgā prognoze par "patiesa un skaidra priekšstata" noz īmes pieauguma tendencēm nākotnē : " Īstenībā ļoti maz kompāniju uzņemtos risku pārkāpt grāmatvedības normatīvo regulējumu, attaisnojot to ar ārkārtīgi nenoteikta (vague ) "patiesa un skaidra priekšstata" j ēdzienu. [..] būtības dominantes pār formu (la prééminence de la réalité sur l'apparence ) koncepcija, kas parasti ir nesavienojama ar mūsu tradicionālo vērtības jēdzienu bilancē, parādās Francijas gr āmatvedības likumdošanā ne tikai, lai pieteiktu savu nosaukumu, bet arī globālā mērogā – konsolid ētajos finanšu pārskatos [3, 9 8 ]." Autoritatīvājā grāmatvedības rokasgrāmatā "Mémento Pratique Francis Lefebvre- Comptable " 1992. gad ā bija izteikts viedoklis, ka " image fidèle " koncepcija ir jāizmanto tikai tajos gadījumos, ja jautājumam trūkst atbilstoša normatīva regulējuma [1, 67 –68 ; 70 ]. Bet tas ir diametr āli pretēji D. Pham uzskatiem, jo norāda uz " image fidèle " ļoti ierobežotu pielietošanas sf ēru – "robu" aizpildīšana, nemaz nerunājot par prerogatīvas eksistenci. Zin āmu līdzību ar Franciju var saskat īt arī procesos, kas aktīvi norisinās Spānijā. Par nož ēlu optimistiskam I. Casanovas viedoklim, ka patiesa un skaidra priekšstata ieviešana būs iemesls pilnīgai grāmatvedības transformācijai, piekrist ir grūti, ja vien ar transformāciju nav domāti procesi, kas Spānijā norisināsies vēl vairāku gadu desmitu garumā. Kaut arī 4. direktīvas ieviešana sekmēja "b ūtības dominantes pār formu" principa izplat īšanos, tomēr sākotnēji šīm pārmaiņām bija pietiekami daudz normatīvo šķērsļu.17 Tiesa, p ēdējos gados " imagen fiel " tika nostiprināts arī likumdošanā (Komerckodeksa 1. grāmatas III. nodaļas 2. sadaļas 34. (2) pantā), bet ar atrunu, kas vēl ir sastopama tikai vācu likumdošanā18, proti – "saska ņā ar likuma prasībām". Ir jāatzīmē, ka spāņu Vispārējā kontu plānā (Plan General de Contabilidad ) šādas atrunas nav [7, 4 4 ]. 360 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Portugālē " uma imagem fiel " misija tika defin ēta kā "tiesisk ās bāzes, kas nodrošinātu iespēju noteiktos gadījumos atkāpties no nodokļu likumdošanas prasībām, veidošana." Ar ī Vispārējā kontu plānā ("Plano Oficial de Contabilidade" ) 4 (f) princips nostiprināja "b ūtības dominanti pār formu", ta ču nepietiekami detalizēti izstrādātas likumdošanas dēļ ļoti bieži raduš ās problēmas ar šo normu piemērošanu praksē, piemēram, pārvērtējot aktīvus cenu izmaiņu [7, 44 ]. • Normatīvā regulējuma prerogatīva – Vācij ā pastāvoša "patiesa un skaidra priekšstata" j ēdziena interpretācija jau tika apskatīta iepriekš. Atliek tikai piebilst, ka daži v ācu zinātnieki (piemēram, H. – H. Otte ) optimistiski apgalvo, ka pašreiz vācu doktrīnā valdošā interpretācija ar laiku var mainīties, tomēr vācu likumdevējs vēl mazākā mērā nekā franču kolēģi cenšas paātrināt šo procesu. C. W. Nobes pamatoti atzīmēja, ka "V ācija, līdzīgi Lielbritānijai, ir atradusi ceļu, kā turpināt ievērot savas tradīcijas, neskatoties uz direktīvu [7, 45 ]." Š ādu pieeju nevar kritizēt, jo angļu TFV koncepcijas izpratne nebūt nav ideāla, un tā nevar būt pamats, lai noliegtu citu pieeju pastāvēšanu. Savukārt D. Ordelheide 1990. gadā izteica domu, ka vācu uzskaites nacionālajam regulējumam ir tendence izrādīt pretestību harmoniz ācijas procesiem ES ietvaros [7, 4 5 ]. Arī Itālijai ir daudz vairāk kopīga ar Vāciju nekā ar Franciju, Sp āniju vai Portugāli. Atšķirībā no pēdējām, Itālijā nav bijuši mēģinājumi grozīt likumdošanu nolūkā nostiprināt "b ūtības dominanti pār formu". Pat vair āk – ja l īdz 1991. gadam uzņēmumu, kas kotē savas akcijas fondu birž ās, revidentiem ar 1975. gada 31. marta likumu Decreto Presidente della Repubblica Nr. 136 bija uzlikts pienākums savā atzinumā norādīt, vai kompānijas ievēro " secondo corretti principi contabili " (korektus grāmatvedības principus), tad 1991. gadā šī prasība tika izslēgta. Arī grāmatvedības principu ( principi contabili ) izdevējinstitūcijai19 nav nodoma ieviest "patiesa un skaidra priekšstata" prerogat īvu. Uz nespēju precīzi nodefinēt šādus izņēmuma gadījumus, kad likuma prasības var būt pārkāptas "patiesa un skaidra priekšstata" v ārdā, norāda arī 1991. gada likuma Decreto Legislativo n.127/199 1 komentāri Relazione Ministeriale , ko sagatavoja itāļu valdība – šiem gad ījumiem jābūt " casi veramente eccezionale " jeb t ādiem, kas atgadās ļoti reti. Tom ēr kā pozitīvu iezīmi var uztvert faktu, ka 1991. gada likumā pieprasītas informācijas apjoms ir daudz lielāks nekā līdz šim itāļu kompānijas mēdza atspoguļot gada pārskatos [7, 45 ]. "Patiesa un skaidra priekšstata" koncepcijas b ūtība un izpratne joprojām paliek ikvienas ES dal ībvalsts nacionālās uzskaites filozofijas jautājums. Var secināt, ka koncepcijas nostiprināšana 4. direktīvā tā arī nenodrošināja vienveidību tās interpretācijā, kas ievērojami atšķiras pie anglosakšu un kontinentālās Eiropas grāmatvedības sistēmām piederīgajās valstīs. Neatrisināts paliek tikai jautājums, vai tāds ir bijis 4. direktīvas mērķis? Ļoti kategoriski uz šo jautājumu atbildēja D. Alexander : "Vai Eiropas gr āmatvedības galvenajam mērķim ir jābūt kopībai vai atšķirību apzināšanai un izpratnei? Atš ķirību pētīšana un izpratne [..], nevis m ēģinājumi uzspiest kopību, ir ceļš uz priekšu. Visai Eiropai kop īgs TFV noz īmē kopīgu un vienveidīgu Eiropas kult ūru. Nē, paldies [1, 7 5 ]! " Līdzīgās domās bija arī M. Arden : "Es saprotu argumentus, ka 4. direkt īvas mērķis ir nodrošināt finanšu pārskatu salīdzināmību un tāpēc katram jāizmanto vienādas metodes, jo pretējā gadījumā harmoniz ācija nav sasniedzama. Tom ēr tā ir vienkāršota pieeja, jo grāmatvedību reglamentējošas direktīvas paredz dalībvalstīm vairākas izvēles iespējas [2, 67 9 ]." V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 361 Zin āmā mērā šim viedoklim piekrita K. van Hulle : "Nopietna probl ēma, kas pašlaik pastāv ES saist ībā ar TFV principu, ir progresa tr ūkums harmoniz ācijas jomā. [..] Liekas mazticams, ka progress notiks ar unific ēta normatīvā regulējuma ieviešanas palīdzību un alternatīvu izvēles iespēju atcelšanu. Vairāk uzmanības jāpievērš atšķirību identifikācijai un tiltu celšanai starp atšķirīgiem noteikumiem un daž ādām praksēm [10, 10 3 – 10 4 ]." Tom ēr P. Walton oponēja: "[..] nolūkā radīt harmoniz ētu TFV b ūtu nepieciešams mainīt virzienu uz kopīgu GAAP un šādā veidā radīt kopīgu jēdzienu (jeb nozīmi). [..] Var ēja paredzēt, ka vārdkopas " true and fair view " uzspiešana ar 4. direktīvas palīdzību būs veltīga laika tārēšana tik ilgi, kamēr neradīsies iniciatīva izveidot kopīgu nozīmi [11, 53, 57 ]." "Patiesa un skaidra priekšstata" vienotas izpratnes tr ūkums ES dal ībvalstīs ir neapšaubāms fakts, un strīda priekšmets ir tā pozitīvs vai negatīvs vērtējums. D. Boussard (1981. g.) norādīja: "Accounting rules give true and fair views of business entities through GAAP just as laws are justice through legality [9, 49 3 ]." 20 Juristi nekad necenšas sasniegt taisn ību, bet gan vienkārši kalpo likumībai. Arī grāmatvežiem, p ārdomājot savu nostāju, ir vērts pašķirstīt vēstures apputējušas lappuses – v ēl 1518. gadā vācu grāmatvedis G. Schreiber rakstīja: "Lai katrs k ārto savu uzskaiti tā, kā prot". Iesp ējams, tas ir pats labākais un īsākais "patiesa un skaidra priekšstata" b ūtības skaidrojums. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Būt pienācīgi sastādītai, lai uzrādītu patiesu un korektu priekšstatu par kompānijas lietu stāvokli (aut. tulk.). 2 Šo secin ājumu komiteja izdarīja, noklausoties Anglijas un Velsas zvērinātu grāmatvežu institūta pārstāvja viedokli: "Dažiem cilv ēkiem liekas, ka, strādājot ar aptuvenām vērtībām, [..] v ārds " correct " ir p ārmērīgi nelokāms [9, 486 ]." Neviens cits pamatojums vārda " correct " izsl ēgšanai literatūrā nav minēts. 3 Š ī ir oficiālā " true and fair view " izcelšanas versija, kas tika iestr ādāta angļu literatūrā, balstoties uz 1961. gad ā Likumdošanas par kompānijām komitejai ( Company Law Committee ) sniegtajām Thomas Robson liecībām [9, 493 ]. 4 G. A. Lee: "[Ar TFV] visp ārējā gadījumā tiek saprasta saskaņā ar atzītiem grāmatvedības principiem sagatavoto finanšu pārskatu sniegšana, izmantojot cik vien ir iespējams akurātus skaitļus vai arī saprātīgus aptuvenus novērtējumus un sakārtojot tos pašlaik piekoptas grāmatvedības prakses noteiktās robež ās ar mērķi atspoguļot cik vien ir iespējams objektīvu ainu, kas ir brīva no tīšiem aizspriedumiem, sagrozīšanas, manipulēšanas vai būtisku faktu slēpšanas." ( Modern Financial Accounting , 1981. g.) [9, 488 ]. 5 Vienīgais izņēmums bija Nīderlande, kuru dažreiz (piem., H. Gernon , G. K. Meek un G. G. Mueller ) klasificē kā anglosakšu grāmatvedības sistēmas valsti – 1962. gada likums "Par auditu" ( Registeraccountants Act ) pieprasīja no revidentiem apliecināt finanšu pārskatu ticamību ( getrouwheid ) [7, 37 – 38 , 48 , 13, 17 ]. 6 "Showing as clear an insigth into the compan y's net assets and its financial position and earnings as possible … and that the annual accounts must comply with basic accounting principles [12, 72 4 ]." 7 "Shall be drawn up clearly and, in the context of the provisions regarding the valuation of assets and liabilities and the la y-out of accounts, shall reflect as accurately as possible the company's assets, liabilities, financial position and results [1, 77 , 7, 36 ]." 8 Uz šo aspektu pēc 20 gadiem norādīja arī D. Alexander , kas atzina, ka koncepcija, kas ir attīstījusies vienas kultūras (t. i., anglosakšu) ietvaros specifisku juridisko un citu faktoru ietekmē, nevar būt vienkārši pārnesta uz citu kultūru bez izmaiņām tās pielietošanā. 362 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Savukārt vācu pētnieks A. Haller šo situāciju raksturoja kā "p ārņemšanas disharmoniju" (disharmony of perception ) atzīmējot, ka finanšu pārskatu sagatavošana, ievērojot šo principu vienā valstī, nebūt nenozīmē, ka citas valsts uzņēmējsabiedrību sniegto finanšu pārskatu atbilstības pakāpe šim principam un jo vairāk principa izpratne ir identiski [6, 157, 184 ]. 9 Pētniecības grupa tika izveidota ar Komisijas lēmumu uz W. Elmendorff ekspertu grupas (Groupe d'Etudes Droit des Sociétés de s Experts Comptables de la CEE ) pamata nolūkā sniegt atzinumus par direktīvu projektiem. Kopš 1987. gada tā ietilpst Eiropas Gr āmatvežu-ekspertu feder ācijas sastāvā ( F édération des Experts Comptables Européens jeb F E E ), kas pārņēma arī Gr āmatvežu- ekspertu p ētniecības grupas funkcijas. 10 Revidentu institūts tika dibināts 1931. gadā, balstoties uz likuma "Par komp ānijām" (1931. g.) prasību. Institūta galvenā funkcija ir locekļu izglītība un interešu aizsardzība, kā arī profesijas prestiža sekm ēšana. Atsevišķos gadījumos institūts sniedz rekomedācijas un konsultācijas likuma projektu izstrādāšanas procesā. Piederība pie šīs organizācijas, pretēji Revidentu palātai, (Wirtschatsprüferkammer ) ir brīvprātīga, bet aptuveni 90% no zvērinātiem revidentiem ir institūta locekļi [5, 196 ; 14, 552 ]. 11 Parasti doktrīna tiek izmantota gadījumos, kas ir atrunāti 4. direktīvas 2. panta 4. daļā un neattiecas uz 5. daļu. 12 Tom ēr D. Ordelheide pilnībā nenoliedza arī šo apstākli, norādot, ka "p ēc būtības uzskaiti saskaņā ar "patiesa un skaidra priekšstata" principu V ācijā vienmēr saistīja ar piesardzīguma principam mazāk pakļautu angloamerikāņu uzskaites praksi. Pat izņēmuma gadījumos tās infiltrācija varētu radīt ar nodokļiem saistītu risku vācu korporācijām ciešo saikņu starp finanšu un nodokļu uzskaiti dēļ. T āpēc nav nekāds brīnums, ka [4. direkt īvas] 2. panta 5. daļa netika pārņemta [v ācu] likumdošan ā [8, 87 ]." P ēc W. Schulze uzskatiem tas būtu vienkārši pretrunā ar biznesa interesēm [8, 88 ]. 13 Bundesgerichtshof ir Vācijas Augstākā tiesa, kas izskata civiltiesiskos un komerctiesiskos strīdus. 14 Vācija ir vienīga valsts, kuras "patiesa un skaidra priekšstata" apz īmējums vācu valodā 4. direktīvas 2. projektā (1974. g.) atšķiras no apzīmējuma direktīvas 1978. g. Redakcijā – proti, " einen getreuen Einblick " [v ārds " Einblick " bija patapin āts no 1965. gada A ktiengesetz 149. (1) panta 2. teikuma] tika aizvietots ar " ein den tatsächlichen Verhältnissen entsprechendes Bild ". 15 Šis viedoklis piln ībā atbilst atsevišķās kontinentālās Eiropas valst īs valdošajiem uzskatiem (piem., Francijas Code de Commerce 9. panta 4. daļā " un cas exceptionnel "). 16 " Creative accounting " jeb "radoša gr āmatvedība" ir m ūsdienu apzīmējums jēdzienam " window-dressing " jeb finanšu p ārskatu sagrozīšanai. [13, 33 , 15, 73 ] 17 1989. gada likums (ar kuru spāņu likumdošanā tika ieviesta 4. direktīva) paredzēja, ka finanšu līzinga kārtībā iegūtie līdzekļi ir jāuzrāda bilancē kā uzņēmuma aktīvi. Tom ēr 1990. gada Vispārējs kontu plāns (Plan General de Contabilidad ) pieprasīja, ka kapitalizācija ir jāuzrāda kā nemateriālie aktīvi (jeb tiesības lietot finanšu līzinga kārtībā saņemtos līdzekļus) [7, 44 ]. 18 Luksemburgā 1984. gada likumā šīs atrunas nav, bet atrodamas Institut des Réviseurs d'Entreprises sagatavotās vadlīnijās par revīzijas atzinumiem. 19 Kopīga komiteja, kas sastāv no divu profesionālo grāmatvežu instit ūciju " Dottori Comercialisti " un " Ragionieri " p ārstāvjiem. 20 Gr āmatvedības normatīvais regulējums ar GAAP palīdzību sniedz patiesu un skaidru priekšstatu par komersantiem tāpat kā likumi ir taisnīgi ar likumības palīdzību [raksta autoru tulkojums]. V. Paupa, A. Prauli ņ š. "Patiess un skaidrs priekšstats" k ā finanšu pārskatu sagatavošanas koncepcija 363 LITERAT ŪRA 1. Alexander D. A European True and Fair View? // The European Accounting Review , Volume 2, Nr. 1, 1993, pp. 59–80. 2. Arden M. True and Fair View: a European Perspective // The European Accounting Review , Volume 6, Nr. 4, 1997, pp. 675–679. 3. Burlaud A. Commentary on the Article by Davi d Alexander "A European True and Fair View " // The European Accounting Review , volume 2, Nr. 1, 1993, pp. 95–98. 4. Comparative International Accounting // Edited by C. Nobes and R. Parker. – Homewood: Richard D. Irwin, Inc., 1981, p. 379. 5. Comparative International Accounting / Edited by C. Nobes and R. Parker. – New York: Prentice Hall, 1991, 520 p. 6. Haller A. Financial Accounting Developments in the European Union: Past Events and Future Prospects // The European Accounting Review , Volume 11, Nr.1, 2002, pp. 153–190. 7. Nobes C. W. The True and Fair View Re quirement: Impact on and of the Fourth Directive // Accounting and Business Research , Volume 24, Nr. 93, 1993, pp. 35–48. 8. Ordelheide D. True and Fair View – A European and a German Perspective // The European Accounting Review , Volume 2, Nr. 1, 1993, pp. 81–90. 9. Rutherford B. A. The True and Fair View Doctrine: A Search for Explication // Journal of Business Finance & Accounting , Winter, Nr. 12(4), 1985, pp. 483–494. 10. Van Hulle K. Truth and Untruth about True and Fair: A Commentary on "A European True and Fair View" Comment // The European Accounting Review , volume 2, Nr. 1, 1993, pp. 99–104. 11. Walton P. Introduction: The True and Fair View in British Accounting // The European Accounting Review , Volume 2, Nr. 1, 1993, pp. 49–58. 12. Walton P. The True and Fair View and th e Drafting of the Fourth Directive // The European Accounting Review , Volume 6, Nr. 4, 1997, pp. 721–730. 13. Крылова Т. Б. Выбор партнера : анализ отчетности капиталистического предприятия. М.: Финансы и статистика, 1991, с. 160. 14. Мэтьюс М. Р., Перера М. Х. Теория бухгалтерского учета. – М.: Юнити, 1999, с. 663. 15. Ноубс К. Карманный словарь- справочник бухгалтера. – M.: Аудит, 1997, с. 203. 16. Соколов Я. В., Бычкова С. М. Достоверность и добросовестность составления бухгалтерской отчетности / Бухгалтерский учет, Nr. 12, 1999, с. 87–90. The "True and Fair View" as a Co ncept for Financial Reporting Summar y After a brief historical introduction to th e origin of "the true and fair view" (TFV) in the British legislation, this paper traces the development of the TFV requirement in the Fourth Directive, and then the relevant effects of it on the laws and practices in some Member States of the European Union. In the article the apparently fundamental disagreement arising between Anglo-Saxon and German doctrines of the overriding requirement for financial reporting of giving the TFV is analyzed. Finally the authors observe the role of th e TFV in accounting harmonization within the European Union. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 364.–374. lpp. Personāla mācību vajadz ību noteikšanas būtība un metodes Identification of Training Needs and Its Essence and Methods Andris Sarnovi čs Informācijas sistēmu augstskola Lomonosova ielā 1 A, Rīgā, LV-1019 E-pasts: andris@isma.lv Organiz ācijas panākumus nosaka tās darbinieku sagatavotība, motivācija un spējas veikt savus pienākumus atbilstoši noteiktām prasībām un standartiem. To var sasniegt, savlaicīgi atklājot problēmas organizācijas darbā, izvēloties pareizo risinājumu un mērķtiecīgi to īstenojot. Viens no problēmu risināšanas ceļiem ir personāla apmācība. Mācību vajadzības rodas gan organizācijas ārējās vides izmaiņu dēļ, gan arī tāpēc, ka mainās darba apstākļi un attīstās darbinieku karjera pašā organizācijā. Mācību vajadzību noteikšana ir mācību procesa plānošanas neatņemama sastāvdaļa, jo no tās ir atkarīga mācību mērķu, auditorijas un metožu pareiza izv ēle. Atslēgvārdi: personāla mācības, mācību cikls, mācību vajadzības, mācību vajadzību rašanās, mācību vajadzību noteikšana. Key words: personnel training, training cycle, traini ng needs, arising of training needs, identification of training needs. Darbinieku mācības un attīstība ir jautājums, kas aktuāls katrai organizācijai – vai tas ir valsts civildienests, uzņēmums ar tūkstošiem strādājošo, vai neliela firma. Mācību daudzums un kvalitāte daž ādās organizācijās ļoti atšķiras. Bieži vien mācības tiek organizētas kādam konkrētam mērķim vai nejauši, bet notiek bez plāna un nesistemātiski. Citos gadījumos tiek izmantota metodiska pieeja darbinieku apmācībai un attīstībai, kad vispirms tiek noskaidrotas mācību vajadzības, tad plānotas nodarbības un, visbeidzot, tiek izvērtēti mācību rezultāti. Jaut ājuma pilnīgākai analīzei jānoskaidro jēdzienu „izgl ītība”, „m ācības” (apmācība) un „att īstība” noz īmi, to savstarpējo saistību. Izgl ītība ir sistematizēts zināšanu, prasmju un iemaņu apguves process un rezultāts, tāpēc nepieciešams noteikums cilvēka sagatavošanai daž ādām lomām sabiedrībā – pilso ņa, darbinieka, ģimenes locekļa utt. Izglītība centrējas, pirmkārt, uz indivīdu un viņa vajadzībām, otrkārt, uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Kā individuālo vajadzību piemērus varam minēt rakstīt un lasītprasmi, sagatavotību kādai profesijai vai arodam, kā arī personības un talanta attīstību. Šo uzdevumu cilv ēki sekmīgi var veikt tikai tad, ja viņi izglītības procesā apguvuši nepieciešamās zināšanas, attīstījuši spējas radoši risināt uzdevumus un problēmas, kas nodrošina indivīdam pašrealizācijas un A. Sarnovi č s. Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes 365 pašnoteikšanās iespējas. Sabiedrības vajadzības ietver nepieciešamību ievērot likumus un sabiedrisko kārtību, ekonomiskās aktivitātes un aizsardzības spēju nodrošināšanu [1, 1 4 ]. Mācības (personāla apmācību izpratnē) ir process, kurā indivīds apgūst iemaņas un darba paņēmienus. T ā ir attieksmju, zināšanu, prasmju un uzvedības, kas nepieciešamas doto uzdevumu un darbu adekvātai izpildei, metodiska attīstība. Prasmes var būt vienkāršas, piemēram, kā lietot datora klaviatūru, vai arī intelektuālas, piemēram, sarunu vešana nekustamā īpašuma pārdošanā vai kompetenta organizācijas vadīšana [1, 2 ]. Attīstību var aplūkot kā aktivitātes, kas vērstas uz nākotnes, nevis tagadnes vajadzību apmierināšanu. Individuālā līmenī attīstība ir personības izaugsme. T ā ir izglītošanās ļoti plašā iemaņu un prasmju jomā, izmantojot plānotas nodarbības un pieredzi. Organiz ācijas līmenī arvien nozīmīgāka kļūst aktīva darbinieku iesaistīšana organizācijas pārveides un attīstības procesā, jo tieši labi sagatavoti un motivēti darbinieki ar savām idejām veido visu organizācijas pārkārtojumu un attīstības pamatu. Mācību galvenos mērķus var definēt šādi: 1. Nodrošināt ikvienu darbinieku ar viņu darbam nepieciešamajām zināšanām, prasmēm, iemaņām. 2. Veicināt darbinieka personības izaugsmi un karjeras attīstību [9]. Plānveidīga pieeja mācību organizēšanai ir aktivitāšu loģiska secība, sākot ar politikas veidošanu un resursu nodrošināšanu, mācību vajadzību noskaidrošanu un atbilstošu nodarbību organizēšanu, un, visbeidzot, ar novērtēšanu. 1. attēlā parādīta minēto notikumu secība jeb cikls [3]. 1. att . Mācību cikls The Training Cycle Organiz ācijas personāla mācību politika ir cilvēkresursu attīstības politikas sastāvdaļa. T ā ir cieši saistīta ar īsa, vidēja un ilgtermiņa biznesa plānu un ir būtisks Mācību vajadz ību noteikšana Mācību realiz ē šana Mācību efektivit ātes novērtē šana Mācību organiz āciju veidošana Mācību politikas veidošana Mācību plānošana 366 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE posms klientu vajadzību apmierināšanā, organizācijas konkurētspējas nodrošināšanā un mērķu sasniegšanā. Mācību cikls sākas un beidzas ar mācību vajadzību analīzi. Mācību vajadzību noteikšana ir efektīva un rentabla mācību procesa neatņemama sastāvdaļa. Ja organizācija vēlas attaisnot tās mācību izdevumus, tai noteikti jāpanāk organizācijas vajadzību apmierināšana. Lai padarītu personāla mācības efektīvas un rentablas, jāievēro sekojoši nosacījumi: 1. J ābūt skaidrām mācību politikas nostādnēm. 2. J ānosaka precīza atbildība par personāla mācībām. 3. Nepieciešama plānveidīga pieeja mācību organizēšanā : a. mācību vajadzību noteikšana; b. mācību mērķu nospraušana; c. mācību metožu izv ēle; d. mācību novērtēšana; 4. rūpīgi jānovērtē mācību izmaksas un jāsastāda budžets [9]. Mācību vajadzību noteikšana ir efektīva un rentabla mācību procesa neatņemama sastāvdaļa. Diemž ēl mācību vajadzību noteikšana ne vienmēr tiek izmantota kā plānveidīga, sistemātiska metode un bieži vien netiek pielietota visp ār. Lai maksimāli precīzi noteiktu organizācijas personāla mācību vajadzības, būtiski ir izprast to rašanās cēloņus. M. Martins un T. Džeksone apl ūko divas mācību vajadzību rašanās cēloņu grupas: • mācību vajadzības rodas, jo pasaule mainās; • mācību vajadzības rodas, jo cilvēku darbs un karjera attīstās [1]. Mācību vajadz ību rašan ās ārē j ās vides izmai ņu dēļ Izmaiņas ir pastāvīgas, tās ietekmē vidi, kurā darbojas organizācija, kā arī notiek pašās organizācijās. T ās ietekmē arī darbiniekus – vi ņiem jāspēj adaptēties jaunajos apstākļos, jāapgūst jaunas iemaņas, jāpārvar daž ādas grūtības, jāiegūst jauna pieredze un jāveido jaunas attiecības. Mācības dod papildus iespēju katram indivīdam mainīties un attīstīties. Aplūkosim izmaiņu sfēras, kas ietekmē korporatīvo vidi saistībā ar mācībām un attīstību. • Pēdējo gadu politiskās izmai ņas ir radījušas nepieciešamību pēc plašām vadības iemaņām visos publiskās pārvaldes līmeņos. Piemēram, lai nodrošinātu Latvijas Valsts pārvaldes reformas sekmīgu norisi, tiek plānotas ierēdņu mācību programmas: prasmju paaugstin āšanai politikas veidošanā un ietekmes analīzē ; strat ēģiskajā, uz rezultātu sasniegšanu vērstajā plānošanā ; administrat īvā procesa piemērošanā ; programmu izmaksu aprēķināšanā ; darb ības rezultatīvo rādītāju plānošanā ; pakalpojumu sistēmas izveidošanā un vadībā ; kvalit ātes vadības sistēmas ieviešanā ; person āla vadīšanā ; publisk ās pārvaldes ētikā ; sabiedrisko attiecību veidošanā un pārmaiņu vadībā ; m ērķorientētu projektu plānošanā un vadīšanā u. c. jomās [11]. • Ekonomiskie apstākļi deviņdesmito gadu sākumā daudzus uzņēmumus spieda restrukturizēties, tādā veidā atlaižot vad ības līmeni, slēdzot ražošanu un zaud ējot pieredzējušus darbiniekus. Atlikušā personāla A. Sarnovi č s. Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes 367 atbildības palielināšanās un pieredzējušu darbinieku trūkums pastiprināja vajadzību pēc plašākām prasmēm, īpaši vadības un uzraudzības jomās. • Arī izmai ņas sociālaj ā sf ērā radījušas mācību vajadzības. Piemēram, jo vairāk cilvēku ceļo uz ārzemēm un izbauda augsta līmeņa klientu apkalpošanu, jo prasīgāki viņi kļūst pret klientu servisu mājās. Kā citu piemēru var minēt to, ka šodienas sabiedrībā mēs akceptējam sieviešu tiesības ieņemt kompāniju un institūciju augstākos amatus. Abi šie piemēri parāda mācību vajadzības, pirmkārt, pēc iemaņām klientu apkalpošanas servisā, un, otrkārt, pēc menedžmenta iema ņām sievietēm (kompensēt nelīdzsvarotību augstākajā līmenī). • Tehnolo ģiskās izmai ņas mūsdienu sabiedrībā ir straujas un ļoti nozīmīgas. T ās rada mācību vajadzības datorzinībās, modernajās tehniskaj ās zināšanās, un jaunie darba paņēmieni kļūst plaši izplatīti un nozīmīgi. Tehnolo ģijas veicina arī jaunu paņēmienu ieviešanu un izmantošanu mācību procesā. • Likumdošanas izmai ņas ir pastāvīgas, un mācību organizētāji uzmanīgi seko tām un veido atbilstošus mācību kursus. Starptautiskās integrācijas procesu ietekme uz nacionālo likumdošanu, nodarbinātības jautājumi, atbildība par produktu un pakalpojumu kvalitāti, patērētāju tiesības un finanšu pakalpojumu regulācija ir tikai daži piem ēri, kur likumdošanas izmaiņas rada mācību vajadzības. • Arī apkārtēj ās vides izmaiņas var būtiski ietekmēt organizācijas darba rezultātu atkarību no tās darbinieku teorētiskās un praktiskās sagatavotības līmeņa. 1995.–1996. gadu sausums Lielbrit ānijā bija liels izaicinājums neilgi pirms tam privatizētajām ūdenssaimniecībām. Daudzās ražošanas nozar ēs piesārņojums tika samazināts, pateicoties labākai darbinieku apmācībai [1]. Š īs izmaiņas ievadīja jaunus produktu, pakalpojumu un nepieciešamās kvalitātes standartus, kas, savukārt, prasīja jaunas prasmes un iemaņas. Organiz ācijas, kas, strauji reaģējot uz šīm izmaiņām, apmācīja savus darbiniekus, ieguva priekšrocības pār saviem konkurentiem. Mācību vajadz ību rašan ās darba apstākļu maiņas un karjeras attīstības dēļ Arī individuālās mācību vajadzības tieši vai netieši rodas kā ārējo izmaiņu rezultāts. Pat šķietami nenotiekot ārējām izmaiņām, mācību vajadzības radīsies tiem darbiniekiem, kas organizācijā ir jauni, kas grib izvirzīties, mainīt nodarbošanos, kā arī paredzamās rotācijas vai atbrīvošanas dēļ. Iesācējiem ir nepieciešama ievadapmācība, līdzīgas mācības ir nepieciešamas visiem darbiniekiem, kas organizācijā tiek pārcelti citā darbā. Kā piemērus jāaplūko dažus īpašus gadījumus: • Skolu beidz ē jiem ir jāiepazīst darba pasaule. Viņiem jāsaprot nepieciešamais saistību un uzticēšanās līmenis un jāzina, ko pārējie no viņiem sagaida. Darbs kopā ar pieaugušajiem būs jauna pieredze, tādēļ ir jāveido jauna attieksme pret to. Tas viss ir papildus tiešajiem darba veikšanas paņēmieniem. Salīdzinot ar vienkāršajiem ikdienas darbiem, piemēram, atbildēt uz telefona zvaniem, tas ir galvenais satraukuma cēlonis tiem, kas iepriekš nav strādājuši. 368 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE • Jauniem augstskolu beidz ē jiem , īpaši tiem, kam nav darba pieredzes, ir nepieciešama līdzīga pieeja kā skolu absolventiem, kaut arī viņu zināšanu līmenis ir augstāks un uztvere ātrāka. Daudzi organizācijas darbinieki īpaši apspriež iest ājušos darbā augstskolu beidzējus, jo nākotnē saskata viņos iespējamos organizācijas vadītājus. Attiecību veidošana ar cilvēkiem no daž ādām organizācijas struktūrvienībām un izpratnes veidošana par to, kādas ir katra darbinieka funkcijas, ir ļoti būtiskas tiem, kas tiecas kāpt pa karjeras kāpnēm. • Jauniem darbiniekiem, kuriem jau ir darba pieredze , jāapgūst konkrētās organizācijas darba kultūra un procedūras. Viņiem jāsatiekas un jāveido attiecības ar visiem tiem, ar kuriem būs jāsastrādājas turpmāk. Procedūras un darba kārtība būs atšķirīgas no tām, kas bija iepriekšējā darba vietā. Vienlaikus jaunie darbinieki veicina organizācijas darba uzlabošanos, ieviešot jaunus paņēmienus un metodes. • Darbinieki, kas atgriežas no bērna kopšanas atva ļinā juma, pārtraukuma karjer ā vai bezdarba perioda , bieži vien sastop jaunas vai nepazīstamas tehnolo ģijas, dažk ārt arī jaunu darba vidi. Viņiem ir nepieciešams laiks un palīdzība, lai iegūtu nepieciešamās iemaņas un pašpaļāvību. • Darbiniekiem, kam rotācijas vai p ārcelšanas rezult ātā mainījušie darba pienākumi, vai arī, kas tikuši pārcelti no citām struktūrvienībām, nepieciešams aklimatizācijas laiks neierastajā situācijā. Jaunu attiec ību un pareizas saskarsmes veidošanu var veicināt komandas veidošanas pasākumi un plānotas sabiedriskās aktivitātes. • Strādājošiem organizācijas darbiniekiem, kuru darba kvalitāte nav atbilstoš ā līmenī, nepieciešamas īpašas diagnosticējošas metodes. Problēma var slēpties nepietiekamās tehnisk ās iemaņās vai attieksmē, bet bieži vien var tikt atkl āti arī citi faktori, kas nav saistīti ar mācību vajadzībām. • Paaugstinā šana arī rada mācību vajadzības, diemž ēl to ļoti bieži neapzinās. Ne vienmēr ir tā, ka labākais darbinieks var kļūt par efektīvu vadītāju, ka labākais tirgotājs ir gatavs pārvaldnieks un labākais skolotājs zina, kas jādara skolas direktoram. Iespējams Pītera princips , kas saka, ka katrs, savā izaugsmē sasniedzis savu nekompetences līmeni, parāda atbilstošu mācību trūkumu, ko vairums darbinieku izjūt savā karjeras attīstībā. • Arī perspektīva darbinieka izaugsmes iesp ē jas n ākotnē var būt mācību un attīstības pamats. Šaj ā gadījumā tās iekļauj profesionālās kvalifikācijas ieguvi, rotāciju, nosūtīšanu darbā citā amatā tajā pašā vai citā struktūrvienībā, vai organizācijā, darbu projektā, kā arī viena vai vairāku darbaudzinātāju piesaistīšanu no augstāko vadītāju vidus [1]. Organiz ācijas attīstības pamatā un spējās nodrošināt plānveidīgas mācības ir pareiza mācību vajadzību noteikšanas procedūra. Procedūras izvēle ir atkarīga no tā, kādā līmenī ir pētāma identificētā problēma: • organizācijas līmenī; • organizācijas darbības virziena vai struktūrvienības līmenī; • amata vai darbinieku grupas līmenī; • konkrētā darbinieka līmenī [3]. A. Sarnovi č s. Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes 369 Atbilstošā līmeņa izvēli nosaka konkrētie apstākļi. Piemēram, ja izmaiņas organizācijā ir ārējās vides izmaiņu rezultāts, problēma jārisina organizācijas līmenī. Ja probl ēma ir noteiktu darbinieku prasmju attīstīšanā, tad atbilstošā mērķauditorija ir tieši šī darbinieku grupa. Parasti mācību vajadzību analīzes pamatā ir vidējā līmeņa vadītāju novērojumi par trūkumiem darba procesā vai arī nepieciešamība nodrošināt izmaiņas. Pirmais iemesls norāda uz „ugunsgr ēka dzēšanas” elementiem mācību vajadzību analīzē, bet otrais var tikt aplūkots kā plānota izmaiņu procesa posms [4]. Diemž ēl notiek arī liels daudzums nevajadzīgu mācību. Nevajadzīgas mācības visbiež āk notiek šādu iemeslu dēļ: 1. Vadība konstatē neapmierinošu darba kvalitāti un kļūdaini apzīmē to kā problēmu, kas var tikt kompensēta ar mācību programmas palīdzību. 2. Darbinieki vēlreiz apgūst mācību vielu vai iemaņas, ko viņi jau ir apguvuši. 3. Organiz ācija ir iegādājusies un lieto darbojošos un populāru mācību programmu neatkarīgi no tā, vai šī programma apmierina noteiktās mācību un attīstības vajadzības [5]. Mācību vajadzību izvērtēšana ļauj noskaidrot sekojošus būtiskus jautājumus: • noteikt, kādas mācības ir nozīmīgas organizācijas personāla darbā ; • noteikt, kādas mācības uzlabos darbinieku sasniegumu rādītājus; • noteikt, vai mācību rezultātā sagaidāms būtisks uzlabojums; • atšķirt mācību vajadzības no organizatoriskām problēmām; • piesaistīt sasniegumu rādītāju uzlabošanos organizācijas kopējiem mērķiem [12]. Problēmu un vajadzību analīzes process parādīts 2. attēlā [10]. Lai noskaidrotu vajadzības, vispirms jāidentificē problēmu risināšanā ieinteresētās puses, kā arī pamatjautājumu loks, kurā atklājas ieinteresēto pušu bažas un cer ības. Analītiķa uzdevums ir sagatavot jautājumus un novērojumus, kas nepieciešami, lai noskaidrotu pamatjautājumu, un jāizvēlas metodes, kā uzdot jautājumus un veikt novērojumus, lai iegūtu efektīvu un ticamu rezultātu. 2. att. Vajadzību analīzes process The Needs Analysis Process Ieinteresētās puses Pamatjaut ājumi Jaut ājumi, nov ērojumi Metodes Izpilde Datu vākšana Periodiski pārskati Zi ņojumi 370 VADĪBAS ZIN ĀTNE Izpildes fāzē, izmatojot izvēlētās metodes vai to kombinācijas, notiek datu vākšana, rezumēšana un izpratnes par iegūto rezultātu veidošana. Uz to pamata notiek valdošo tendenču noskaidrošana, lēmumu, rekomendāciju un izmaksu aprēķinu sagatavošana, kas parādās formālos vai neformālos ziņojumos ieinteresētajām pusēm un tiek apstiprināti nozīmīgākajos lēmumos. Lai izšķirtu, vai problēma ir atrisināma ar personāla mācību palīdzību, jāuzdod pamatjautājums: „Vai darbinieks zina, k ā sasniegt nepieciešamo darba kvalitāti?” Ja atbilde ir „n ē ”, m ācības ir nepieciešamas. Ja atbilde ir „j ā”, nepieciešama cita veida darbība, piemēram, konsultācijas, darba apraksta izmaiņas vai organizācijas pilnveide. Bieži vien darbinieki nesasniedz nepieciešamo kvalit ātes standartu laika, darba apstākļu vai šī standarta neizpratnes dēļ. Vadībai jāapzinās un jāņem vērā pārējie faktori, kas var ietekmēt darba kvalitāti, bet nevar tikt laboti ar mācību palīdzību. T ādi faktori kā procedūru kvalitāte, cilvēka faktors, vadības stils un darba vide, arī ietekmē darba rezultātu. Kā vienu no izvērtēšanas līdzekļu piemēriem var minēt Darba rezultātu analīzes diagrammu (skat. 3. att.) [8]. 3. att. Darba rezultātu analīzes diagramma The Performance Analysis Quadrant [8] Uzdodot divus jautājumus – „Vai darbiniekam ir darbam nepieciešam ās zināšanas?” un „Vai darbiniekam ir atbilstoša attieksme pret darbu?” – un katru atbildi novērtējot diapazonā 1 līdz 10, darbiniekus var nosacīti iekļaut vienā no četriem kvadrantiem: A – Motiv ācija. Ja darbiniekam ir darbam nepieciešam ās zināšanas, bet neatbilstoša attieksme, tā var tikt vērtēta kā motivācijas problēma. Personas darbības rezultātus (balvu, atalgojumu) vajadzētu pārvērtēt. Tas ne vienmēr ir slikti, jo darbinieks vienkārši varēja neapzināties sava padarītā vērtību. B – Resursi, process, vide. Ja darbiniekam ir gan zin āšanas, gan arī labvēlīga attieksme, bet darba rezultāti ir neapmierinoši, problēmas risinājums var nebūt darbinieka spēkos, piemēram, resursu vai laika trūkums, nepieciešamība uzlabot darba procesu, darba vieta var nebūt ergonomiski pareizi izveidota utt. A. Sarnovi č s. Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes 371 C – Atlase. Ja darbiniekam nav ne zin āšanu, ne labvēlīgas attieksmes pret darbu, šī persona varētu nebūt „ īstajā vietā ”. Tas var nor ādīt uz darbinieku atlases un izaugsmes problēmu organizācijā un rosina apsvērt atlaišanas vai pārcelšanas nepieciešamību. D – M ācības. Ja darbinieks v ēlas darbu paveikt, bet trūkst darbam nepieciešamo zināšanu un prasmju, risinājums varētu būt papildus mācības. Mācību nepieciešamības noteikšanai var tikt izmantota arī darba kvalitātes problēmu risinājuma sh ēma (skat. 4. att.) [7]. 4. att. Darba izpildes problēmu risinājuma sh ēma Performance Problem Chart [7] D. Klarks analizē divas galvenās metodes, kā noteikt mācību vajadzības. Pirmā metode paredz proaktīvu pieeju [7]. M ācību eksperts ieiet sistēmā vai procesā un atklāj problēmu vai potenciālu problēmu. Mērķis ir padarīt sistēmu efektīvāku un pasargāt to no problēmu rašanās nākotnē. Kad būs nepieciešams jauns darbinieks, nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes būs zināmas, kā arī būs zināmas zināšanas, prasmes un attieksmes, kas viņam būs jāapgūst uzreiz pēc stāšanās darbā. Otro metodi izmanto vad ītājs, dodoties uz mācību centru pēc palīdzības problēmu noteikšanā. Š īm problēmām par cēloni parasti mēdz būt jaunu darbinieku pieņemšana, esošo darbinieku paaugstināšana, pārcelšana, vērtēšana, organizācijas 372 VADĪBAS ZIN ĀTNE strauja paplašināšanās, izmaiņas vai jaunu tehnolo ģiju ieviešana. Mācību vajadzības pastāv, ja darbinieku zināšanas un prasmes nav pietiekamas uzticēto pienākumu apmierinošai izpildei. T ās rodas, kad pastāv atšķirība starp to, ko darbinieks ir iecerējis paveikt un viņa faktisko veikumu. Mācību vajadzību pamatā visbiež āk ir nepietiekama darba kvalitāte vai arī iespējamie trūkumi, kas varētu tikt laboti ar piemērotu mācību palīdzību. Ir vairāki veidi, kā pārvarēt nepilnības personāla darbā, un mācības ir tikai viens no tiem. Bieži vien darbinieku m ācībām tiek izvirzīti mērķi, kurus varētu sasniegt citādā ceļā, piemēram, izmainot darba samaksas sistēmu, pārvietojot ražošanas iek ārtas vai vienkāršojot procedūras. Mācību vajadzību vai radušos problēmu analīzē var izšķirt vairākus paņēmienus, ar kuru palīdzību var noteikt patiesos simptomus. Daži no tiem ir: • dokumentu izpēte: budžeta dokumentu, kvalit ātes vadības dokumentu, politikas nostādņu, izvērtēšanas ziņojumu, plānu sastādīšanas un personāla komplektēšanas pārskatu un citu dokumentu analīze; • intervijas: p ārrunas ar vadītājiem, nozares speciālistiem un darbiniekiem; • novērojumi: darbavietas vai uzdoto darbu izpildes v ērošana; • aptaujāšana: rakstveida anketu izs ūtīšana; • grupu diskusijas: diskusiju vad īšana grupās, kas sastāv no darbiniekiem un viņu vadītājiem [9]. Neatkarīgi no tā, kāda ir izvēlētā metode, iegūtajiem datiem precīzi jāparāda specifiskās vajadzības. Š ī informācija var tikt izmantota par pamatu to vajadzību atlasei, kas tiks risinātas ar mācību palīdzību. Pētījumā, kas veikts Lielbritānijā, Somijā un Portugālē, tika izvērtēta daž ādu mācību vajadzību noteikšanas metožu noz īmīgums un pielietošanas biežums. Respondentiem bija jāsarindo desmit piedāvātās metodes tādā secībā, kāda ir to nozīme mācību vajadzību novērtēšanā viņu organizācijās (skat. 1. tabulu) [13]. Kategorijas „nav izmantota” iek ļaušana ļāva iegūt informāciju ne tikai par konkrētās metodes nozīmību lēmuma pieņemšanā, bet arī par tās pielietošanas biežumu. Vairumā gadījumu rezultāti daž ādās valstīs ir līdzīgi un nacionālās atšķirības nav īpaši spilgti izteiktas, lai arī daži raksturlielumi atš ķiras. Augstākās vadības lēmumi un tiešo vadītāju viedokļi parādās kā visnozīmīgākie, ievērojami pārsniedzot pārējās metodes. Tas vedina dom āt, ka mācības varētu būt vadības uzspiestas, tai pat laikā to var aplūkot arī kā stingras vadības nodrošināšanu mācību kvalitātes jautājumos. Prasmju un iemaņu novērtējums, formālā un objektīvā analīze novērtēti salīdzinoši augstu, taču mācību audita, kas ir pietiekami objektīva metode, kā arī darbinieku aptauju novērtējumi varētu būt augstāki. No otras puses, vairumu mācību vajadzību novērtēšanas metožu ir min ējuši vidēji četri no pieciem respondentiem. Tas noz īmē, ka katra respondenta pārstāvētā organizācija pielieto piecas līdz sešas daž ādas metodes. Š āda daž ādība samazina subjektīvo metožu un vad ības kontroles procesu ietekmi. Nenoliedzami, lielākā ietekme mācību vajadzību noteikšanā ir vadītājam. Vadītājs, pamatojoties uz personīgo pieredzi un ekspertu vērtējumu, nosaka, kas nepieciešams, lai konkrētais darbs tiktu paveikts labāk. Protams, vadītājiem pieder noteicošais vārds, vai konkrētās mācības notiks vai nē. Tom ēr tiešo un augstāko vadītāju ietekme daž ādās organizācijās var būtiski atšķirties atkarībā no mikroklimata šajās organizācijās. Tur, kur vad ītāji ir atvērti un demokrātiski, viņu ietekme izpaužas m ācību sekmēšanā un atbalstīšanā. A. Sarnovi č s. Personāla mācību vajadzību noteikšanas būtība un metodes 373 1. tabula Mācību vajadz ību novērtē šanas metodes Training Needs Evaluation Methods Lielbritānija Somija Portugāle vid. nav izm. (%) vid. nav izm. (%) vid. nav izm. (%) Augstākās vadības lēmums 5,30 2,8 5,15 0 5,63 1,5 Tiešo vad ītāju viedokļi 5,06 1,6 4,54 7,8 5,79 5,8 Nepieciešamo prasmju un iemaņu novērtējums 4,94 11,9 4,29 28,4 5,38 11,4 Darbinieku aptauja 4,26 21,8 4,94 11,1 4,97 16,2 Biznesa un attīstības plānu analīze 5,07 17,2 4,92 14,9 4,64 26,6 Klienti 4,90 18,8 5,36 16,7 4,63 31,8 Mācību audits 4,64 14,8 4,71 18,8 4,68 20,3 Darba grupu pieprasījumi 4,43 23,4 4,83 12,1 4,60 33,3 Ārējie konsultanti 3,28 40,3 4,35 43,1 4,12 52,0 Konsultatīvā padome 3,58 44,1 3,61 59,6 4,60 55,8 7 – visnoz īmīgākā, 1 – vismaz āk nozīmīgā Efektivit āte un kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, kā organizācijā darbojas cilvēki un kā viņi izmanto savas iegūtās zināšanas. T āpēc ļoti svarīgi ir izprast darbinieku, apzināt viņa cerības, personiskos mērķus, vajadzības, problēmas, veidojot mācību programmas un attīstot katru darbinieku, veicināt visas organizācijas attīstību kopumā. LITERAT ŪRA 1. Martin M. and Jackson T. Personnel Practice . – London: IPD, 1997. 2. Бакирова Г. Х. Управление человеческими ресурсами. – СПб: « Речь », 2003. 3. Cole G. A. Personnel Management: Theory and practice . (4–th Ed.) – London: LEAP, 1997. 4. Torrington D., Hall L. Personnel Management and New Approach (2nd Ed.). – UK: Prentice Hall International (UK) LTD. 5. Stone T. H. Understanding Personnel Management // The Dryden Press , 1982. 6. Laird D. A p proaches to Training and Development (2nd Ed.) – MA: Addison-Wesley, 1985. 7. Clark D. Instructional System Design . Analysis Phase. 1995. http://www.nwlink.com/~ donclark/hrd/sat2.html . 8. Big Dog's Performance Coaching Page http://www.nwlink.com/~donc lark/perform/coach.html . 9. The Role of Personnel Management in Traini ng, with Particular Reference to the Identification of Training Needs . Civil Service College, Sunningdale Park, Ascot Berkshire. – UK: 1997. 10. The Needs Analysis Process. Certificate in Personnel Practice . Civil Service College, Sunningdale Park, Ascot Berkshire. – UK: 1997. 11. Valsts p ārvaldes reformas strat ēģija no 2001.–2006. gadam (Apstiprināta LR Ministru kabineta 2001. gada 10. jūlija sēdē, prot. nr. 32. 34.§) 12. Swist. J. Conducting a Training Needs Assessment . http://www.amxi.c om/amx_mi30.htm 374 VADĪBAS ZIN ĀTNE 13. Mathews B. P., Ueno A., Kekale T., Re pka M., Pereira Z. L. & Silva G. Quality training: Needs and evaluation – fi ndings from a European survey. Total Quality Management, vol. 12, No. 4, 2001, pp. 483–490. 14. Klauss A. Zin ī bas vad ītājam . – R.: Preses nams, 2002. Identification of Training N eeds and Its Essence and Methods Summar y The success of an organization lies in the qualification, motivation and ability of its employees to perform their tasks in acco rdance with establishe d requirements and standards. This may be achieved by timely detection of problems in the work of the organization, choice of an appropriate solution and its purposeful implementation. One of the ways of problem solving is the personnel training. Training needs arise both due to the cha nges in the external environment of the organization and as a result of changes in working conditions and the career development of workers within the organization. Identification of training needs is an integral part of training process planning, as from it follows the correct choice of training goals, target audience and methods. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 375.–386. lpp. Mazumtirdzniec ības attīstības tendences Latvij ā Development Trends of Retail Trade in Latvia Laila Stabulniece Latvijas Universitāte Ekonomikas un vad ības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: laila.stabulniece@lu.lv Referātā raksturotas tirdzniecības attīstības tendences un salīdzinoši analizētas makroekonomisko rādītāju (iekšzemes kopprodukta un privātā patēriņa izdevumu) izmaiņas Latvijā kopš 1996. gada. P ēdējos gados ir būtiski mainījusies mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūra un iezīmējušās jaunas tendences mazumtirdzniecības tīkla attīstībā, strauji ieviešot mūsdienīgas tirdzniecības koncepcijas. Veikalu ķēdes sāk izkonkurēt pārējos tirgus dalībniekus. Tirdzniec ības uzņēmumu struktūra nozarē sāk mainīties un pakāpeniski tuvoties Eiropas valstu l īmenim. Referātā salīdzināti atsevišķi rādītāji, kas raksturo situāciju Latvijas mazumtirdzniecībā. Atslēgvārdi: mazumtirdzniecība, iekšzemes kopprodukts, galapatēriņa izdevumi, reālie ienākumi, mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūra, veikalu ķēdes, tirdzniecības platība, tirdzniecības koncentrācija. Key words: retail trade, gross domestic product, final consumption expenditure, real income, structure of retail trade turnover, retail ch ains, selling area, market concentration. Pēdējos piecos gados Latvijā iezīmējušās principiāli jaunas tendences tirdzniecības attīstībā, dinamiski ieviešot mūsdienu mazumtirdzniecības koncepcijas, kas līdzinās Rietumeiropā izplatītajiem tirdzniecības uzņēmumu tipiem un patērētāju apkalpošanas sistēmām. Uzlabojoties tirdzniecības pakalpojumu kvalitātes līmenim, mainās arī cilvēku iepirkšanās ieradumi un paaugstinās tirdzniecības uzņēmumiem izvirzīto prasību līmenis, kas īpaši attiecināms uz Rīgu un pārējo lielāko pilsētu iedzīvotājiem. Tirdzniec ības attīstības izpētes metodoloģija ietver vairākus aspektus: makroekonomisko aspektu (būtiskāko valsts makroekonomiskās attīstības rādītāju analīze, salīdzinot to dinamiku ar tirdzniecības kā pievienoto vērtību veidojošas ekonomiskās darbības nozares attīstības tendencēm), mikroekonomisko nozares aspektu (pētot tirdzniecības un ražošanas uz ņēmumu mijiedarbību, apmierinot mājsaimniecību privāto pieprasījumu, rezultātā veidojot mazumtirdzniecības apgrozījumu un atbilstošo nozares infrastruktūru, kas attīstās tirdzniecības uzņēmumu savstarpējās konkurences ietekmē), kā arī var izdalīt sociāli ekonomisko aspektu (iedzīvotāju labklājības un izvēles iespēju nodrošināšana patēriņa sfērā) un tirdzniecības nozarē darbojošos uzņēmumu biznesa aspektus. Rakstā veiktā analīze attiecināma uz atsevišķu makroekonomisko un mikroekonomisko aspektu izpēti, raksturojot tirdzniecības attīstības tendences un tās ietekmējošos faktorus Latvijā, ar mērķi noteikt tām atbilstošo rādītāju savstarpējās sakarības. 376 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE Nepieciešams uzsvērt visu aspektu savstarpējo mijiedarbību, vērtējot tirdzniecības attīstības tendences un problēmas kā kompleksu un vienotu veselumu. Turkl āt jāņem vērā, ka no vienas puses – starp šiem aspektiem v ērojamas pretrunas, bet no otras puses – neb ūtu pareizi izcelt tikai kādu vienu pozitīvi vai negatīvi vērtējamu attīstības faktoru, ignorējot visus pārējos (piemēram, jautājumā par tirdzniecības apsteidzošajiem attīstības tempiem, salīdzinot ar tautsaimniecību kopumā, vai diskusijas par tirdzniecības koncentrācijas pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm). Iepriekšējie gadi Latvijas ekonomikā iezīmējušies ar to, ka tirdzniecība ir bijusi visstraujāk augošā tautsaimniecības nozare, ko tikai 2003. gadā apsteigusi būvniecība [2]. P ēc tirdzniecības īpatsvara iekšzemes kopprodukta struktūrā tā kļuvusi par valsts ekonomiskās izaugsmes stūrakmeni. Kā galveno cēloni šādai situācijai jāmin straujo iekšējā patēriņa pieaugumu, kas vistiešākajā mērā bija saistīts ar kredītlikmju kritumu Latvijas komercbankās un izsniegto kredītu apjomu strauju pieaugumu, šiem līdzekļiem likumsakarīgi ieplūstot ar patēriņu saistītās nozarēs, galvenokārt – tirdzniec ībā un būvniecībā. Uz straujās hipotek ārās kreditēšanas apjomu palielināšanās bāzes ievērojami pieaugusi jaunu dzīvojamo māju būvniecība un veco mājokļu remonti, kas veicināja būtisku būvmateriālu pieprasījuma pieaugumu, tādējādi pozitīvi ietekmējot arī tirdzniecību. Komercbankās 2003. gadā privātpersonām izsniegto kredītu apjomi pieauguši par 77%, sal īdzinot ar 2002. gadu, īpaši straujš kreditēšanas apjomu kāpums vērojams aizdevumiem mājokļu iegādei (pieaugums par 105%). B ūtiski auguši arī patēriņa kredīti. 2003. gada laikā palielinājies ilgtermiņa kredītu apjoms un arī īpatsvars kopējā banku kredītportfelī: no 37% gada s ākumā līdz 42% gada beigās, pieaugot kopējam apjomam gandrīz par 60%. Nozares speci ālisti uz privātpersonu hipotek āro kreditēšanu raugās optimistiski un prognozē, ka mājsaimniecību interese par aizņēmumiem jauna mājokļa iegādei, celšanai vai remontam turpinās augt. Š ādu pārliecību, salīdzinot ar Rietumeiropu, dod zemā kredītu izmantošana Latvijā, kā arī augošie iedzīvotāju ienākumi un vēlme uzlabot savus dzīves apstākļus. Speciālistu aprēķini liecina, ka mājokļa kredītu Latvijā izmanto no 4% l īdz 6% m ājsaimniecību, savukārt Skandināvijā, tā ir gandrīz puse mājsaimniecību [6, 14 ]. B ūtiski mainījusies arī Latvijas iedzīvotāju attieksme pret kredītiestā žu pied āvāto pakalpojumu izmantošanu: dz īve “uz par āda”, kas daudziem agrāk šķita nepieņemama un nedroša, tagad kļūst aizvien populārāka un ļauj iegādāties ilgtermiņa lietošanas preces, norēķinoties ilgākā laika periodā. Palielinās arī iedzīvotāju skaits, kas izmanto līzinga iespējas. Rezultātā, atbilstoši statistikas datiem, privātā patēriņa pieaugums apsteidz gan iekšzemes kopprodukta izaugsmes tempus, gan arī iedzīvotāju ienākumu pieaugumu (1. tabula), kas var negatīvi ietekmēt makroekonomisko situāciju tālākā perspektīvā, savukārt tirdzniecības attīstību ietekmē pozitīvi, nodrošinot tai strauju izaugsmi. Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm 2004. gadā sagaidāms privātā patēriņa pieaugums par 8%, iekšzemes kopproduktam augot par 7% [11]. Tirdzniec ības īpatsvars kopējā valsts tautsaimniecības struktūrā stabili aug un 2003. gadā bija 20,4% no iekšzemes kopprodukta, savuk ārt tirdzniecības apjomi pagājušajā gadā palielinājās par 11,3% [2]. Ja sal īdzina tirdzniecības un iekšzemes kopprodukta dinamiku pēdējos gados, tad jāsecina, ka šī nozare attīstās ievērojami straujāk, salīdzinot ar vispārējo ekonomisko attīstību valstī, apsteidzot arī iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Š ādu situāciju noteikuši vairāki faktori: jau pieminētais privātpersonu kreditēšanas apjomu pieaugums; ārvalstu investīciju piesaiste, vērtējot tirdzniecību kā perspektīvu nozari ar ātrāku nekā citās nozarēs kapitāla apriti; relat īvi zema nodrošinātība ar tirdzniecības platībām, salīdzinot ar L. Stabulniece. Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā 377 Rietumeiropas valstīm; straujš tirdzniec ības platību pieaugums, attīstoties mūsdienīgiem tirdzniecības uzņēmumu tipiem (lielveikaliem, tirdzniecības centriem u. c.), kā arī no makroekonomiskā viedokļa negatīvi vērtējamais importa apjomu straujāks pieaugums, salīdzinot ar eksportu. Kā uzsver nozares eksperti, tas izskaidrojams arī ar konkurences saasināšanos un koncentrācijas tendencēm tirdzniecībā, kas vecinājusi tirgus pārdali starp tirdzniecības uzņēmumiem. Bez tam lielveikalu parādīšanās ievērojami uzlabojusi statistisko datu uzskaiti: no ekonomiskās aprites tiek izspiesti mazie veikali un nelegālās tirdzniecības vietas, kuru apgrozījumu ir grūti reāli novērtēt [11]. 1. tabula Iekšzemes kopprodukta un priv ātā patēriņa dinamika Latvij ā 1996 .-2 003 .g. Development Trends of Gross Domestic Product and Final Consumption Expenditure 1996 – 2003 [3] 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Iekšzemes kopprodukts, milj. Ls, 2000. g. vid. cenās 3485,7 3777,7 3957,4 4069,8 4348,3 4693,4 4978,1 5348,9 Iekšzemes kopprodukta pieaugums (%) pret iepr. gadu salīdz. cenās 3,7 8,4 4,8 2,8 6,8 7,8 6,1 7,5 Iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju (Ls) 2000. g. vid. cenās 1418,6 1552,8 1642,1 1702,5 1832,4 1992,9 2128,7 2300,3 Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumi (milj.Ls) 2000. g. vid. cenās 2278,1 2390,7 2417,3 2507,9 2693,5 2904,4 3112,8 (2466,3)* Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumu pieaugums (%) pret iepr. gadu sal. cenās 9,9 4,9 1,1 3,8 7,4 7,8 7,2 (9,2)* Privātā patēriņa uz 1 iedzīvotāju pieaugums (%) pret iepr. gadu 11,2 6,0 2,0 4,7 8,2 8,8 8,0 ** Patēriņa cenu izmaiņas pieaugums (%) pret iepr. gadu 17,6 8,4 4,7 2,4 2,6 2,5 1,9 2,9 *** Reālās darba samaksas pieaugums (%) pret iepr. gadu - 9 4 5 3 3 4 6 10 *** *) 2003. gada trijos ceturkš ņos, par visu vēl nav precīzu datu **) Par visu gadu v ēl nav precīzu datu ***) CSP preses izlaidums 27.02.2004. 378 VADĪBAS ZIN ĀTNE Kā redzams 2. tabulā, tirdzniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā stabili pieaug. Ja 1995. gad ā tas bija 11,3%, bet 1997. gad ā – 16,0%, tad 2003. gad ā – jau 20,4%. Tom ēr sagaidāms, ka, palielinoties tirgus piesātinājumam un stabilizējoties valsts ekonomikai, tā savas prioritārās pozīcijas kā ekonomikas izaugsmes virzītājspēks pamazām zaudēs [11]. 2. tabula Iekšzemes kopprodukta un tirdzniec ības attīstība Latvij ā 1997.–20 03 .g. Development Trends of Gross Domestic Product and Retail Trade Turnover in Latvia 1997 – 2003 [3] 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Iekšzemes kopprodukts (%) pret iepr. gadu sal. cenās 108,4 104,8 102,8 106,8 107,9 106,1 107,5 Tirdzniec ības apgrozījums (%) pret iepr. gadu sal. cenās 113,9 119,9 110,4 109,4 110,6 112,7 111,3 Tirdzniec ības īpatsvars iekšzemes koppro- duktā (%) 16,0 16,8 17,6 18,0 18,5 19,9 20,4 Tirdzniec ības ietvaros mazumtirdzniecības apjomi salīdzināmās cenās 2003. gada laikā pieauga par 13%. P ārtikas preču mazumtirdzniecībā bija vērojams kāpums par 10%, bet nep ārtikas – par 15% (strauj ākā izaugsme bija vērojama audumu, apģērbu un apavu tirdzniecībā – par 36 %, elektropre ču tirdzniecībā – par 31%, b ūvmateriālu un santehnikas tirdzniec ībā – par 23%) [2]. Mazumtirdzniecības apgrozījuma apjoms 2003. gadā sasniedza 2758 milj. Ls jeb 1185 Ls, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Kopš 1995. gada mazumtirdzniecības apgrozījums salīdzināmās cenās ir palielinājies 2,15 reizes, vislielāko pieaugumu (+26,5%) attiec ībā pret iepriekšējo gadu uzrādot 1998. gadā. Izaugsme nav bijusi tikai kvantitatīva, bet arī apgrozījuma struktūra ir kvalitatīvi mainījusies. Ja 1995. gadā pārtikas preces veidoja 63%, bet nep ārtikas preces – 37% no kop ējā apgrozījuma, tad pašlaik šī proporcija ir pretēja (3. tabula). Pieaugot iedzīvotāju reālajiem ienākumiem, mainās arī mājsaimniecību patēriņa izdevumu proporcijas, kas atspoguļojas mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūras izmaiņās, nodrošinot straujāku izaugsmi nepārtikas preču apgrozījumam. Vērtējot mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūras izmaiņas nedaudz ilgākā laika periodā, nepieciešams atzīmēt, ka 1990. gadā pārtikas preču īpatsvars apgrozījumā bija 39,2%, bet nep ārtikas preču – 60,8%. Realiz ējot cenu reformu atbilstoši pārejai uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem, iezīmējās izteikti negatīvas tendences mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūrā, kas atspoguļoja straujo iedzīvotāju reālo ienākumu samazināšanos: 1991. gad ā pārtikas īpatsvars apgrozījumā bija jau 43,6%, bet 1992. gad ā sasniedza “rekordu” – 65,4% un saglabājās virs 50% l īmeņa līdz pat 1996. gadam. Tikai pak āpeniski parādoties iedzīvotāju reālo ienākumu pieaugumam no 1997. gada (1. tabula), pārtikas preču īpatsvars mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūrā sāka samazināties. L. Stabulniece. Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā 379 3. tabula Mazumtirdzniec ības apgroz ījums Latvij ā 1996 .– 200 3.g. Development Trends of Retail Trade Turnover in Latvia 1996 – 2003 [1; 2] 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Mazumtirdzniecības apgrozījums (milj. Ls) 835,2 1080,8 1404,2 1597,4 1763,3 1984,5 2362,7 2757,7 Pārtikas preces (%) no apgrozījuma 50,3 40,3 39,4 38,7 37,7 36,4 36,7 • uztura produkti 39,9 29,8 28,9 28,7 27,7 27,1 27,7 • alkoholiskie dzērieni 9,9 8,9 8,6 7,9 7,4 7,0 6,6 • tabakas izstrādājumi 1,2 1,7 1,9 2,1 2,7 2,3 2,4 Nepārtikas preces (%) no apgrozījuma 493,7 59,7 60,6 61,3 62,3 63,6 63,3 vēl nav precīzu datu Mazumtirdzniecības apgrozījums (%) pret iepr. gadu, sal. cenās 89,1 122,1 126,5 112,0 109,0 109,5 117,6 112,8 Fakts, ka mazumtirdzniec ības apgrozījuma izaugsmes tempi līdz šim ievērojami apsteiguši reālo ienākumu pieaugumu (1. un 3. tabula), uzskatāmi atspoguļo gan kreditēšanas attiecību attīstību, gan – daudz liel ākā mērā – statistiski neuzskait ītos iedzīvotāju ienākumus, kas tiek saņemti t. s. “aplokš ņu algās”, k ā arī, pēc ekspertu vērtējuma, nelegālās tirdzniecības legalizēšanos pēdējos gados. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem aplokšņu algu apmērs 2003. gadā bija 102 milj. Ls, savukārt atsevišķu ekonomistu aprēķini liecina, ka šī summa ir ievērojami lielāka – ap 840 milj. Ls un Centrālās statistikas pārvaldes uzrādītā vidējā mēnešalga 138 Ls ir vidēji par 70 Ls mazāka nekā reālā [9]. Turkl āt jāņem vērā arī mazumtirdzniecības statistiskās uzskaites īpatnības. Pielietojot izlases metodi, mazumtirdzniecības apgrozījums tiek uzskaitīts visos uzņēmumos, kuru galvenais vai viens no blakus darbības veidiem ir mazumtirdzniecība. Mazumtirdzniecības izlasē iekļauti visi uzņēmumi, kuru apgrozījums gada programmā pārsniedz 200 tūkst. Ls, kā arī 11% visu pārējo uzņēmumu, kuru izraudzīšanā pielietota vienkāršā gadījuma izlase. Līdz ar to mazumtirdzniecībā vērojamās koncentrācijas tendences, lielveikaliem izspiežot no tirgus mazos veikalus un atklātos tirgus, kā arī mazo uzņēmumu apvienošanās pēdējos divos gados, iespējams, ir ļāvušas precīzāk uzskaitīt tirdzniecības apgrozījumu. Latvijā mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, salīdzinot ar citām valstīm, ir samērā augsts. Kā secināts Zviedrijas Tirdzniec ības izpētes institūta pētījumā, visstraujākais apgrozījuma pieaugums kopš 2000. gada (starp Eiropas Savienības pašreizējām valstīm un 10 nākamajām dalībvalstīm) ir bijis Igaunijā – par 43,6%, Latvij ā reģistrēts pieaugums – 38,2% un Lietuv ā – 28,8%. Savuk ārt 2003. gadā lielākais mazumtirdzniecības pieaugums bijis Latvijā. Ceturtais lielākais mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums kopš 2000. gada ir bijis Ungārijā, piektais lielākais pieaugums – Čehij ā. Pretējā skalas galā atrodas Austrija un Vācija, kur mazumtirdzniecības apgrozījums ir samazinājies par 5 %. Lejupsl īde šajā sfērā ir reģistrēta arī Nīderlandē, Itālijā un Beļģijā. No pašreizējām ES valst īm lielākais apgrozījuma pieaugums kopš 2000. gada ir bijis Zviedrij ā, Somijā, Lielbritānijā un Grie ķijā – par 10–20% [10]. J āatzīmē, ka Skandināvijas valstīs ir arī visaugstākais mazumtirdzniecības koncentrācijas līmenis Eirop ā. 380 VADĪBAS ZIN ĀTNE Par koncentrācijas tendencēm Latvijas mazumtirdzniecībā liecina gan vadošo veikalu tīklu cīņa par tirgus pārdali, gan arī veikalu platību un skaita izmaiņas pēdējos 5–7 gados. Īpaši jāatzīmē straujais lielo mazumtirdzniecības objektu skaita pieaugums divu gadu laikā [7]. Struktur ālās izmaiņas Latvijas mazumtirdzniecības biznesā notiek divas vai pat trīs reizes straujāk nekā Rietumeiropā, uzskata SIA Rimi Latvia ģenerāldirektors un atzīts nozares eksperts Kristers Akerbergs. Viņš uzskata, ka tirgus vēl netuvojas piesātinājumam. Mazo veikalu un atklāto tirgu pārstrukturizāciju konservatīvākā iedzīvotāju daļa uztver ļoti emocionāli. Tas ir kultūras tradīciju un arī laika jautājums. Piemēram, Zviedrij ā pāreja uz lielveikaliem ilga 25 gadus. Latvijā analoģiskām pārmaiņām, pēc viņa domām, vajadzīgi tikai kādi 5–10 gadi [8]. Latvijā pēc CSP datiem 2002. gada beigās bija 24208 mazumtirdzniecības objekti (veikali, stendi, kioski), tai skaitā – 16363 veikali ar kop ējo tirdzniecības platību 1870 tūkst. m2, tām palielinoties gada laikā par 10%. Saska ņā ar Oberhaus nekustamā īpašuma tirgus apskata datiem, 2003. gada laikā mazumtirdzniecības platību apjoms tirdzniecības centros ar platību lielāku par 3000 m2 ir pieaudzis par 20% t. i. l īdz 485 tūkst. m2 2004. gada sākumā. Paredzams, ka turpināsies strauja tirdzniecības centru būvniecības attīstība un tuvākajos gados ir gaidāms tirdzniecības platību pieaugums vēl par apmēram 270 tūkst. m2 (tas ir – v ēl par 20%) [12]. Mazumtirdzniecības platības 1995.–2002. g. ir palielin ājušās par 57%, bet kopš 1990. gada – vair āk nekā 3 reizes. Salīdzinot mazumtirdzniecības apgrozījuma pieauguma tempus ar tirdzniecības platību pieaugumu, jāsecina, ka pirmie atpaliek, it sevišķi attiecībā uz jaunām platībām. Pēc statistikas datiem, veikalu tirdzniecības platības apsteidzošiem tempiem attīstījušās 1999., 2000. un 2001. gados; p ēc nekustamā īpašuma tirgus ekspertu domām šo tendenci var attiecināt arī uz 2003. gadu. Analizējot veikalu tirdzniecības platību attīstību ilgākā laika posmā, sākot no 1990. gada, var redzēt, ka vislielākie “l ēcieni” ir bijuši 1993. un 1994. gad ā, kad platību apjoms ir pieaudzis attiecīgi par 48% un 30% (strauja tirdzniec ības vietu iekārtošana visdaž ādākajās telpās, tai skaitā – nepiem ērotās, attīstoties uzņēmējdarbībai), bet pēc tam nākamos 2–3 gadus v ērojama platību samazināšanās tendence, pakāpeniski izzūdot no tirgus daudziem konkurēt nespējīgiem veikaliem, kā arī samazinoties iedzīvotāju ienākumiem. Līdz ar to var apgalvot, ka visstraujāk tirdzniecības platību sektors Latvijā attīstījies pagājušajā un aizpagājušajā gadā, gan atveroties jauniem un paplašinoties esošajiem tirdzniecības centriem [7], gan pastiprinoties konkurencei, ko veicināja VP Market un Kesko Food . Kā viena no būtiskākajām problēmām ir jānorāda izteiktā tirdzniecības platību koncentrēšanās Rīgā (gandrīz 60%), kas objekt īvi atspoguļo teritoriāli nevienmērīgo iedzīvotāju un ienākumu sadalījumu Latvijā. Ņemot vērā mazpilsētu iedzīvotāju salīdzinoši mazāku pirktspēju, pašlaik apdzīvotās vietās, kur ir mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju, tirdzniecības centri netiek būvēti, jo investīcijas var neatmaksāties [8]. Tom ēr, kā uzskata gan tirdzniecības, gan nekustamā īpašuma tirgus eksperti, tuvākajos gados jaunu tirdzniecības objektu celtniecība būs aktuāla ne tikai Rīgā, bet arī reģionālajos centros. Veikalu sadalījuma pēc tirdzniecības platībām analīze liecina, ka mazo veikalu (līdz 50 m2) skaits praktiski nemainās, vidēja lieluma veikalu (50–400 m 2) skaits stabili pieaug un pakāpeniski sāk nostabilizēties, bet lielveikalu (virs 400 m2) un citu lielo mazumtirdzniecības objektu segments strauji aug (4. tabula). Īpaši straujš pieaugums ir veikalu grupā ar tirdzniecības platību 400–999 m 2. L. Stabulniece. Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā 381 4. tabula Veikalu sadalījums p ēc tirdzniec ības platības Latvij ā 1999.–2002.g. (gada beig ās) The Structure of Retail Selling Area in Latvia 1999 – 2002 (at the end of the year) [1] Tai skait ā – ar tirdzniec ības platību, m2 Veikalu skaits < 19 20 – 49 50 – 119 120 – 399 400 – 999 > 1000 1999. gads Veikalu skaits, pavisam 14417 2260 5504 4691 1649 212 101 • pārtikas 5047 713 2309 1479 492 43 11 • nepārtikas 7822 1392 2747 2554 899 151 79 • jaukta tipa 1548 155 448 658 258 18 11 2000. gads Veikalu skaits, pavisam 15617 2226 5494 5248 2202 329 118 • pārtikas 4762 584 1853 1730 518 55 22 • nepārtikas 9359 1611 3097 2922 1419 227 83 • jaukta tipa 1496 31 544 596 265 47 13 2001. gads Veikalu skaits, pavisam 15569 1935 5166 5397 2490 403 178 • pārtikas 5114 391 1867 2008 708 92 47 • nepārtikas 9648 1514 3068 3091 1579 284 112 • jaukta tipa 807 30 231 298 202 27 19 2002. gads Veikalu skaits, pavisam 16363 2243 5508 5447 2458 495 212 • pārtikas 5052 372 1884 1922 661 158 55 • nepārtikas 10586 1862 3441 3207 1621 315 140 • jaukta tipa 725 9 183 318 176 22 17 2002. gads, salīdzinot ar 1999. gadu, % 113,5 99,3 100,1 116,1 149,1 233,5 209,9 Pēdējie 2–3 gadi Latvijas mazumtirdzniec ībā bijuši zīmīgi ar strauju tuvināšanos Eiropas standartiem – gan tirgus koncentr ēšanās, gan tirdzniecības centru izveides ziņā. Tirgus koncentr āciju tirdzniecībā nosaka pēc triju lielāko mazumtirdzniecības tīklu (TOP 3 retail organisations ) tirgus daļas kopējā nozares apgrozījumā. Skandināvijas valstīs tas vidēji ir 70–80%, Viduseiropas valst īs vidēji 50–60%, bet Dienvideiropas valst īs mazāk nekā 50% [4]. Latvij ā un Baltijā vēl nav sasniegta augstākā mazumtirdzniecības tīklu koncentrācija, tādēļ sagaidāms, ka šis process turpināsies. Latvijā triju lielāko mazumtirdzniecības tīklu kopējā tirgus daļa ir mazāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Latvijā 2003. gadā T OP 3 ( VP Market ar T - Market un Maxima , H yperMaxima veikalu tīkliem, ICA/Ahold ar Rimi un H y perRimi veikalu tīkliem, Mego veikalu tīkls) veido 44% no tirgus, bet Igaunij ā ( Kesko Food , E T K , SOK ) – 58%, savuk ārt Lietuvā ir visaugstākais koncentrācijas līmenis – tr īs lielākie tirgus dalībnieki (VP Market , I KI, ICA/Ahold ) aizņem 62% tirgus. Tirgus l īderi no T OP 3 , pretstatā citām mazumtirdzniecības organizācijām, tirgū ir pārstāvēti ne tikai ar vienu veikalu formātu, bet gan ar vismaz diviem (Latvijā VP Market ar trim formātiem, bet Lietuvā pat ar pieciem: Minima, Media, 382 VADĪBAS ZIN ĀTNE Maxima, HyperMaxima un T - Market ). T ā Latvijā VP Market piedāvā gan zemo cenu veikalus (discount ), gan pārtikas lielveikalus ( supermarket ), gan dižveikalus (hypermarket ); I C A / Ahold pārstāv gan lielveikalus, gan hiperm ārketus (nopirktā Interpegro veikalu ķēde, ko daļēji varēja uzskatīt par t. s. “kaimi ņu veikaliem” tika pilnībā integrēta lielveikalu koncepcijā). Arī citi lielākie tirgus dalībnieki seko līderu paraugam: piem ēram, Kesko Food Latvijā mazākā mērā koncentrējoties uz lielveikalu segmentu (veikali City Market ), ļoti sekmīgi virza tirgū zemo cenu veikalu ķēdi Supernetto . Latvijā 2003. gadā notikusi T OP 3 līdera maiņa: par liel āko pārtikas mazumtirgotāju kļuvis VP Market , kura apgrozījums ir dubultojies un sasniedzis 144 milj. Ls ar tirgus daļu 22%, atst ājot aiz sevis līdz šim Latvijas tirgū vadošo veikalu ķēdi Rimi [8]. Latvij ā 25 pilsētās darbojas 70 T-Market veikali un 10 lielveikali Maxima (dati uz 2004. gada janvāri), 2004. gadā paredzēts vēl atvērt 18 T - Market veikalus un 2 Maxima lielveikalus. Divarpus gadu laikā kopš ienākšanas Latvijas tirgū (pirmais veikals T-Market tika atvērts 2001. gada vasarā), lietuviešu uzņēmējiem piederošā kompānija ieguldījusi Latvijā vairāk nekā 50 milj. Ls un nodrošina darba vietas pāri par 4100 darbiniekiem [13]. Tuv āko gadu laikā kompānija plāno straujāk paplašināties reģionos ārpus Rīgas un palielināt savu tirgus daļu Latvijā līdz 30%. Patlaban VP Market ar 266 veikaliem ir liel ākais mazumtirgotājs Baltijā, kas 2003. gadā palielinājis apgrozījumu par 18%, bet 2004. gad ā plāno 10% pieaugumu [8]. Uz ņēmuma paplašināšanās stratēģija paredz, ka VP Market veikalam vai lielveikalam jābūt katrā apdzīvotā vietā, kur ir vairāk nekā 4000 iedzīvotāju. Kā apgalvo uzņēmuma pārstāvji, Lietuvā tā jau tiek sekmīgi realizēta (nodrošinot gandrīz 35 % lielu tirgus da ļu un atstājot nākamajam lielākajam tirgus dalībniekam – firmai IKI ar Francijas kapit āla līdzdalību – iev ērojami mazāku tirgus daļu 20% līmenī [8]), un t ālākie paplašināšanās plāni saistīti ar Latvijas, Igaunijas, Polijas un Čehijas tirgu [9]. Uz ņēmums 2001. gadā ienāca tirgū ar savām privātajām preču zīmēm ( private label ), kas bija novitāte Latvijas mazumtirdzniecībā. Interesanti, ka VP Market , vadoties no 2003. gada Latvijas mediju reklāmas tirgus apkopotajiem rezultātiem, ir iekļuvis desmit lielāko reklāmdevēju vidū [11]. Līdzšinējā līdera Rimi Latvia tirgus daļa pēc aprēķiniem ir par 2–3% maz āka; t ā apgrozījums 2003. gadā pārsniedza 128,7 milj. Ls, kas ir par 28% vair āk nekā iepriekšējā gadā, bet par 11% maz āk nekā pašreizējam tirgus līderim VP Market . 2004. gada sākumā Rimi veikalu tīkls ietvēra 37 veikalus – 33 Rimi lielveikalus un 4 Rimi hiperm ārketus, bet 2004. gadā plānots atklāt 5 lielveikalus Rēzeknē, J ēkabpilī, Cēsīs, Rīgā un, iespējams, Jelgav ā, kā arī 3–4 hiperm ārketus Daugavpilī, Liepājā un Rīgā. Pagājušajā gadā Rimi Latvia investīcijas Latvijā sasniedza 14 milj. Ls (lielākais ekspluatācijā nodotais objekts – Rimi izplatīšanas centrs 29 tūkst. m2 platībā, kas tiek uzskatīts par lielāko un modernāko loģistikas centru Baltijas valstīs, un septiņstāvu biroja ēka), nākamajā gadā plānots investēt apmēram 9,5 milj. Ls [8]. Kā ieguldījums nākotnes attīstībā jāatzīmē fakts, ka Rimi Latvia izveidojis darbinieku apmācības sistēmu R I M I Akad ēmija , kā arī pircēju lojalitātes nostiprināšanai sekmīgi tirgū tiek virzītas privātās preču zīmes Svaigs un Gards un R I M I . Rimi Latvia mātes uzņēmumam Baltijas valstīs kompānijai ICA Baltic kopā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir 74 lielveikali un hipermarketi (no tiem: Lietuv ā – 31 lielveikals un 2 hiperm ārketi, Igaunijā – 5 lielveikali un 2004. gada apr īlī pirmais hiperm ārkets), un tās apgrozījums, pateicoties meitas uzņēmumu Rimi Latvia, Rimi Lietuva un Rimi Eesti līdz šim par veiksmīgu uzskatītai ilgtermiņa stratēģijai, L. Stabulniece. Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā 383 2003. gadā pieaudzis par 35,8%. ICA Baltic investors ir Zviedrijas komp ānija ICA AB , kas ir viens no lielākajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem Skandināvijas reģionā ar vairāk nekā 3000 veikalu lielu tīklu, darbojoties ne tikai mazumtirdzniecībā, bet arī restorānu biznesā un komercbanku sektorā [13]. Trešaj ā pozīcijā esošā SIA Mego , kuras dibinātāji (1999. g.) ir ražošanas un tirdzniecības holdingkomp ānija Mono un viena no lielākajām vairumtirdzniecības firmām Latvijā Alianse-2 , pārstāvēta ar 35 veikaliem, no kuriem 21 atrodas Rīgā, 3 – Tukum ā, 2 – Daugavpil ī un pa vienam Cēsīs, Talsos, J ēkabpilī, Kauguros, Aizkrauklē, Rēzeknē, Valmierā, Brocēnos un Ventspilī. Veikalu tīkls Mego tirgū ir pārstāvēts ar lielveikaliem, t. s. “kaimi ņu veikaliem”, k ā arī ne visai veiksmīgi tas mēģināja izveidot zemu cenu veikalu tīklu Mini Market , izvietojot objektus netālu no T-Market veikaliem. SIA Mego pieder arī vairumtirdzniecības centrs Mego Max un kulinārijas cehi, kas nodrošina ķēdes veikalus ar kulinārijas un konditorejas izstrādājumiem sortimenta paplašināšanai. Savu pozīciju tirgū 2003. gadā ievērojami uzlabojusi Somijas mazumtirdzniecības kompānija Kesko Food , pirmo reizi pietuvojoties vadošajiem tirgus dalībniekiem. Kesko Food to nodrošinājis lielā mērā pateicoties SIA Ilga- Sigulda veikalu tīkla Globuss pārņemšanai ilgtermiņa nomā 2003. gada novembrī un izvietojot tur savu zemo cenu veikalu tīklu Supernetto . Līdz ar to Kesko Food apvieno 11 zemo cenu veikalus Supernetto (10 no tiem atvērti 2003. gadā), divus City Market lielveikalus Rīgā un trīs tirdzniecības centrus Liepājā, Ventspilī un Jelgav ā (atvērti 2003. gadā), investīcijās 2003. gadā ieguldot 28 milj. Ls [8]. Pēdējo trīs gadu laikā pārtikas mazumtirdzniecībā “liel ākā trijnieka” sast āvs ir būtiski mainījies. Ja 2001. gad ā lielāko trijnieku veidoja SIA Rimi Latvia , SIA Nelda , SIA Mego , tad 2002. gadā – Rimi Latvia , VP Market un Mego , bet 2003. gadā, kā jau minēts iepriekš, VP Market, Rimi Latvia, par trešo pozīciju pēc tirgus daļas līdzvērtīgi konkurējot vairākiem tirgus dalībniekiem. Mazumtirdzniecības firmas ar vietējo kapitālu no lielāko tirgus dalībnieku vidus tiek izspiestas, jo nav spējušas adekvāti reaģēt uz straujo mazumtirdzniecības tirgus izaugsmi ar atbilstošiem finanšu resursiem, kas dotu iespēju veikt aktīvākus virzīšanās pasākumus mārketinga jomā, kā arī nodrošinātu iespējas jaunu tirdzniecības vietu atvēršanai. Divi no lielākajiem tirgus dalībniekiem Rimi Latvia un Kesko Food ir paziņojuši par 2004. gadā plānoto apvienošanos, izveidojot kopuzņēmumu darbībai Baltijas tirgū un pretendējot uz 25% tirgus da ļas iegūšanu trīs gadu laikā, panākot līdera pozīciju ne tikai Latvijas tirgū, bet arī visā Baltijā [8]. Š āds lēmums neapšaubāmi saasinās jau tā izteikto konkurenci gan cenu jomā, gan piedāvāto pakalpojumu un sortimenta izvēles jomā. Lai spētu pastāvēt līdzās nemitīgi augošiem lielajiem tirdzniecības tīkliem, arī mazie tirdzniecības uzņēmumi ir spiesti apvienoties vai arī aiziet no tirgus. Piemēram, 2002. gada sākumā, atsakoties konkurēt ar ārvalstu lielveikalu tīkliem, viens no lielākajiem Kurzemes veikalu tīkliem – zemnieku saimniec ība Bumbieri – pārtrauca uzņēmējdarbību mazumtirdzniecībā, nododot sava lielveikala telpas Talsos Rimi Latvia . Reaģējot uz lielveikalu tīklu straujo ekspansiju, ir izveidojušās vairākas pēc daž ādiem principiem veidotas vietējo mazumtirgotāju apvienības: kooper ācijas uzņēmums CBA Aibe ar 86 dal ībniekiem un vairāk nekā 300 tirdzniecības vietām, plānojot to skaitu gada laikā palielināt līdz 450; p ēc franšīzes principiem veidotais mazumtirdzniecības tīkls Elvi Grupa (orientējošā tirgus daļa 2003. gadā ir 4–5% ar 45 veikaliem, kuru skaitu 2004. gada laikā paredzēts dubultot); 2003. gad ā izveidotā nacionālo pārtikas veikalu apvienība SIA Iepirkumu grupa . Pēdējā no minētajām apvienībām ir pati nozīmīgākā no izaugsmes potenciāla viedokļa: t ās tirgus daļa ir 384 VADĪBAS ZIN ĀTNE apmēram 4% (2004. gad ā to plānots palielināt līdz 7%) un to veido četri Kurzemē pazīstami uzņēmumi – Ventspils AS Diāna, AS Liep ā jas pat ērētā ju biedr ība , SIA Madara ’89 un SIA Dekš ņi ar apmēram 50 tirdzniecības vietām. Salīdzinot ar lielajām veikalu ķēdēm, mazumtirgotāju apvienību apgrozījums ir visai neliels (apmēram 10–20%), tom ēr tās spēj labi darboties vietās, kur lielie veikalu tīkli nav izvietojuši savus veikalus. Ja realiz ēsies vairākkārt biznesa presē izskanējusī informācija par esošo grupu apvienošanos, tad tas varētu veicināt viena nacionālā pārtikas mazumtirdzniecības tīkla izveidošanos, par kura izdevīgumu vairākkārt ir norādījuši nozares eksperti, un to apzinās arī paši mazumtirgotāji: piem ēram, SIA Iepirkumu grupa paredzējusi četrus attīstības posmus – kop īgu iepirkuma organizēšanu, kopīga mārketinga ieviešanu, kopīgu loģistiku un importu, un kopīga operatora ieviešanu [8], pretend ējot uz vietējo vidējo mazumtirdzniecības uzņēmumu lielāka mēroga apvienošanās iniciatora lomu ar mērķi izveidot vidēja lieluma veikalu tīklu visā valsts teritorijā [11]. Tirdzniec ības kooperācijas uzņēmums CBA Aibe savu izveidošanas mērķi pamato ar nepieciešamību īstenot tādu mazo tirdzniecības uzņēmumu sadarbību, kas balstās uz vienprātības un demokrātijas principiem, ar vienota mārketinga palīdzību panākot izdevīgu cenu, tādējādi palielinot tās biedru konkurētspēju [8]. CBA Aibe tīklu veido uzņēmumi Lietuvā (vairāk nekā 400 pārtikas veikali ar 441 milj. litu apgrozījumu 2003. gadā, kas ir par 5% vair āk nekā iepriekšējā gadā) un Latvijā (2003. gada apgrozījums bija 34,5 milj. Ls jeb 177 milj. litu, kas ir par 60% maz āk nekā Lietuvas uzņēmumiem). Kooperācijā ir izstrādāta vienota tirdzniecības zīme. 2003. gada oktobrī Lietuvas tīkls Aibe pievienojās Ungārijas mazumtirdzniecības tīklam CBA , kas apvieno veikalus septiņās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs [13]. Ņemot vērā šo faktoru, var prognozēt, ka tuvākajos gados kooperācijas Aibe loma Latvijas tirgū varētu palielināties, radot mazajiem tirdzniecības uzņēmumiem izdevīgākus darbības nosacījumus un dodot iespēju ne tikai izdzīvot, kas šodien ir īpaši aktuāli, bet arī sekmīgi darboties asas konkurences situācijā. Kopumā vērtējot situāciju mazumtirdzniecībā, var secināt, ka nākamajos 3–4 gados tirg ū sagaidāmi pārstrukturizācijas procesi. No vienas puses – turpin āsies tirgū esošo uzņēmumu apvienošanās process, kas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem dod iespējas iegūt izmaksu priekšrocības, organizējot centralizētus iepirkumus un kopīgu loģistikas sistēmu (kā perspektīvs darbības virziens varētu būt t. s. “kaimi ņu veikalu” t īkla izveide ar vienotu tirdzniecības zīmi; šis veikalu form āts arī tiek uzskatīts par piemērotu biznesa organizēšanai pēc franšīzes sistēmas), bet lielajiem lielveikalu un zemo cenu veikalu tīkliem – notur ēt savstarpējās konkurences cīņā pietiekoši lielu tirgus daļu un saglabāt esošo pircēju lojalitāti. No otras puses – tirg ū sagaidāma jaunu dalībnieku parādīšanās – t ādu kā Eirop ā lielākā mazumtirdzniecības tīkla Carrefoure un viena no spēcīgākajiem zemo cenu veikalu tīkliem Vācijas kompānijas Lidl – kas principi āli mainīs esošo spēju sadalījumu nozarē. Līdz ar to vēl izteiktāk iezīmēsies ne tikai tirgus koncentrācijas tendences, bet arī vertikālā integrācija: vairumtirdzniec ības funkcijas pārņems lielo mazumtirdzniecības uzņēmumu izveidotie sadales un loģistikas centri, kas veicina dotās veikalu sistēmas izmaksu optimizāciju, un rezultātā radīs papildus problēmas nelieliem tirdzniecības uzņēmumiem, jo samazināsies vairumtirdzniecības uzņēmumu skaits. Diskutējams ir jautājums par līdz šim tirgū dominējošas cenu konkurences nomainīšanos ar piedāvātā sortimenta daudzveidības un pakalpojumu kvalitātes konkurenci. Daļa nozares ekspertu uzskata, ka mazumtirdzniecības tirgus savā attīstībā ir par vairākiem gadiem apsteidzis iedzīvotāju ienākumu līmeni [8]. L. Stabulniece. Mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā 385 Iepriekš skatītais iedzīvotāju ienākumu, mazumtirdzniecības apgrozījuma un tirdzniecības tīkla attīstības tendenču kvantitatīvi salīdzinošais raksturojums to apstiprina. Liela daļa no jaunatvērtajiem lielajiem mazumtirdzniecības objektiem orientēta uz iedzīvotājiem ar vidēju un augstu ienākumu līmeni [7]. Pirktsp ējas dēļ nozīmīgākais patērētāju izvēles faktors joprojām ir cena. Sagaidāms, ka cenu atšķirības starp daž ādām lielveikalu ķēdēm samazināsies, līdz ar to likumsakarīgi nāksies akcentēt piedāvājuma klāstu un tā unikalitāti, lai tirgū iegūtu atšķirīgu pozīciju salīdzinājumā ar konkurentiem. Palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, šim faktoram būs izšķiroša nozīme klientu piesaistē un lojalitātes veidošanā. Neapšaubāmi, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem tirgus dalībniekiem ir finanšu līdzekļu piesaiste, ko ieguldīt savā attīstībā. Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, investīcijas būs viens no galvenajiem attīstības faktoriem, tai skaitā – ar ī mazumtirdzniecībā. Ārvalstu kapitāla, zināšanu un modernu tehnolo ģiju piesaiste ir svarīga ekonomikas stratēģijas sastāvdaļa, valstij integrējoties ES. T ādā veidā ir iespējams samazināt nacionālā kapitāla nepietiekamību, kas ir bremzējošs faktors nozares tālākā attīstībā. Cits jautājums, kas jārisina valsts ekonomiskās politikas līmenī – k ā izveidot meh ānismu vietējo uzņēmumu saglabāšanai un darbības nodrošināšanai, konkurējot ar ievērojami spēcīgākiem ārvalstu uzņēmumiem; t ā nav tikai ekonomiska, bet gan arī sociāla rakstura problēma. Vērtējot mazumtirdzniecības attīstības tendences Latvijā, jāsecina, ka nozare arī turpmāk uzrādīs visai augstus attīstības tempus, apsteidzot iekšzemes kopprodukta pieaugumu un pakāpeniski izlīdzinoties ar iedzīvotāju reālo ienākumu pieaugumu. LITERAT ŪRA 1. Latvijas statistikas gadagrāmata 2003 // www.csb.lv . 2. LR Centrālās statistikas pārvaldes 1999.–2004. g. preses izlaidumi // www.csb.lv . 3. LR Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes // www.data.csb.lv . 4. Baltic Trade 2001. Starptautisk ās konferences materiāli. – R īga: RMS Forum, 2001. 5. Baltic Trade 2002. Starptautisk ās konferences materiāli. – R īga: RMS Forum, 2002. 6. Finanses 2004. Finansu katalogs. – R īga: Diena-Bonnier , 2004. 7. Stabulniece L. Tirdzniec ības centru mārketinga komplekss // LU zin ātniskie raksti , sērija Ekonomika, 2004. ( redakcion ālā sagatavošanā 14 lpp.) 8. www.db.lv : 2002.–2004. arh īvs. 9. www.diena.lv : 2003.–2004. arh īvs. 10. www.leta.lv : 2002.–2004. arh īvs. 11. w w w.nozare.lv : 2003.–2004.g. 12. www.oberhaus.lv : nekustam ā īpašuma tirgus apskati 2003.; 2004.02. 13. www.terminal.bns : 2003.–2004. g. Development Trends of Retail Trade in Latvia Summar y The paper characterizes the development tr ends of retail trade and analyzes the changes in macroeconomic indicators (gross domestic product, final consumption expenditure of households) in Latvia since 1996. In recent years the structure of retail turnover has significantly changed. In 1995 foodstuffs composed 63% and non-food stuff composed 37% of the tota l turnover. However, in 2002 positive changes can be observed in the structure of the turnover: foodstuffs account only for 386 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE 37%, but non-food goods represent 63%. Besides the retail turnover is rising more rapidly than the income of population. During the last 7 years new trends have become visible in the development of retail network, which demonstrate rapid introduction of modern trade concepts. Retail chains are gradually ousting other market participants. The struct ure of trading companies is starting to change and will gradually approach the leve l characteristic to Europe an countries. The paper compares individual indicators, which char acterize the situation in retail trade in Latvia. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 674. s ēj. VADĪBAS ZIN ĀTNE, 387.–396. lpp. Tirgus koncentr ācijas r ādītā ji, to pielietojuma anal ī ze tirgus sadalī juma izmai ņu raksturošanai T he Indices of Market Conce ntration, Analysis of Use for Characterization of Market Distribution Changes Daina Šķiltere Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV-1050 E-pasts: elinae@lanet.lv Tirgus da ļu sadalījuma analīzei un prognozēšanai, kas ir viena no pieprasījuma prognozēšanas sastāvdaļām, zinātniskajā literatūrā veltīts diezgan maz uzmanības. Tirgus da ļu sadalījuma prognozēšanu var īstenot, izmantojot ekspertmetodes, un tirgus daļu sadalījuma izmaiņas var raksturot ar tirgus koncentrācijas rādītājiem. Š ī raksta mērķis ir apskatīt populārākos tirgus koncentrācijas rādītājus un noteikt to piemērotību tirgus daļu sadalījuma izmaiņu raksturošanai. Darbā apskatīti šādi tirgus koncentrācijas rādītāji – C R -n koncentrācijas koeficients, Herfind āla-Heršmana indekss, tirgus da ļu dispersija un logaritmu dispersija, entropijas absolūtais un relatīvais koeficients, Lernera koeficients u. c. Šos r ādītājus nepieciešams lietot tirgus pētījumos, tirgus attīstības prognozēšanā, praktiskajā statistikā un antimonopolistiskajā likumdošanā. Atslēgvārdi: pieprasījuma prognozēšana, tirgus daļu sadalījuma prognozēšana, tirgus koncentrācijas rādītāji. Key words: demand forecasting, forecasting of the market shares distribution, the indices of market concentration. Tirgus att īstības, pieprasījuma prognozēšana un plānošana ir visam pamatā, ja uzņēmuma vadītāji vēlas pilnībā izmantot savas uzņēmējdarbības iespējas. Pieprasījuma prognozēšana sekmē konkurētspēju, ražošanas programmu, t. sk. pre ču vai pakalpojumu struktūras atbilstību pieprasījumam, iespējami pilnīgāku pieprasījuma apmierināšanu, pieprasījuma kvalitātes paaugstināšanu un tā struktūras uzlabošanu, investīciju politiku, naudas apgrozības stabilitāti, pircēju un klientu apkalpošanas procesa pilnveidošanu, tā efektivitātes paaugstināšanu. Viens no pieprasījuma prognozēšanas svarīgākajiem uzdevumiem ir uzņēmuma tirgus daļas un tirgus daļu sadalījuma prognozēšana. Tirgus da ļu sadalījuma disproporcijas un deformācijas noved pie attīstības krīzes daž ādām formām, apgrūtina tirgus attiecības un padara tirgu nepietiekami efektīvu. Tirgus da ļu sadalījuma prognozēšanu veic ar ekspertmetožu pal īdzību [2; 3] un tirgus daļu sadalījuma izmaiņas raksturo ar tirgus koncentrācijas rādītājiem. Š ī raksta mērķis ir apskatīt populārākos tirgus koncentrācijas rādītājus un noteikt to piemērotību tirgus daļu sadalījuma izmaiņu raksturošanai. 388 VADĪBAS ZIN ĀTNE Tirgus koncentr ācijas rādītāji raksturo uzņēmumu, tirgus dalībnieku koncentrācijas līmeni dotajā reģionā. Šos r ādītājus lieto tirgus pētījumos, tirgus attīstības prognozēšanā, praktiskajā statistikā un antimonopolistiskajā likumdošanā. Tirgus koncentr ācijas rādītāji: • ļauj novērtēt konkurences līmeni tirgū, • noteikt uzņēmuma pozīciju izdevīgumu un priekšrocības tirgū, • palīdz prognozēt tirgus situāciju, • palīdz prognozēt jauna produkta vai jaunizveidota uzņēmuma ieiešanu tirgū. Tirgus koncentr ācijas rādītāji pamatojas uz uzņēmuma izmēra un tirgus izmēra salīdzināšanu. Jo liel āks relatīvais uzņēmuma izmērs salīdzinājumā ar tirgus mērogu, jo lielāka tirgus koncentrācija. Uzņēmuma dominējošais stāvoklis ir situācija, kad uzņēmumam ir ekonomiskā vara, kas ļauj novērst efektīvu konkurenci un darboties, neņemot vērā savus konkurentus, pircējus un pārdevējus [4]. Dominējošam uzņēmumam nav obligāti jāierobežo p ārējo tirgus dalībnieku darbības brīvību, bet tas ir spējīgs noteikt cenas vai kontrolēt lielu daļu no produkcijas ražošanas un realiz ācijas. Vispārīgie tirgus koncentrācijas rādītāji ir šādi: • Herfind āla-Heršmana indekss, • CR-n koncentrācijas koeficients, • minimālā koncentrācija – uz ņēmumu skaitam apgriezts lielums, • relatīvā koncentrācija – esoš ās un minimāli iespējamās koncentrācijas attiecība pie dotā uzņēmumu skaita nozarē, • liekās koncentrācijas indekss – re ālās entropijas maksimums, • tirgus daļu logaritmu dispersija un variācijas koeficients, • entropijas absolūtais un relatīvais koeficients, • Lorenca līkne, • Džini koeficients, • Holla-Taidmena indekss jeb Rozenbluta koeficients, • Linda indekss, • Lernera koeficients, • Beina koeficients, • Tobina indekss u. c [6; 9; 12]. Lielākajā daļā valstu obligāts rādītājs statistiskajā monitoringā ir CR-n koncentrācijas koeficients , kuru aprēķina kā n lielāko nozares uzņēmumu daļu kopējā ražošanas apjom ā vai apgrozījumā : ∑ = =− n i isnCR 1 , kur s i – liel āko uzņēmumu tirgus daļas. Jo liel āks CR-n vienam un tam pašam lielāko uzņēmumu skaitam, jo tālāk tirgus atrodas no pilnīgas konkurences. Š ī rādītāja trūkums ir tā tiešā atkarība no n – uz ņēmumu skaita, pie tam tā nav vienmērīga visām nozarēm. Nozaru salīdzināšanas rezultāti ir atkarīgi no n izvēles, piemēram, CR- 3 nozarei A var būt augstāks nekā B nozarē, bet CR- 4 – zem āks. Otrs trūkums – netiek ņemts vērā uzņēmumu skaits nozarē, tirgus dalībnieku skaits. Trešais tr ūkums – nepar āda uzņēmumu absolūtos un relatīvos izmērus, kuri iekļauti izlasē n. T āpēc var būt neprecizitātes CR-n interpretācijā. D. Š ķiltere. Tirgus koncentr ācijas rādītāji, to pielietojuma analīze tirgus sadalījuma izmaiņu raksturošanai 389 Populārākais un izplatītākais no šīs klases rādītājiem ir Herfind āla-Heršmana indekss ( Herfindal-Hirshman index ), ko aprēķina šādi: ∑= 2isHHI . Rādītāja interpretācija. HHI=0 pilnīgas konkurences apstākļos, ja tirgū ir „bezgal īgs” skaits dal ībnieku un katrs no tiem kontrolē niecīgu daļu tirgus. H HI =1 pie izteikta monopolstāvokļa. T ātad, jo lielāka indeksa vērtība, jo augstāka tirgus koncentrācija. Pieaugot tirgus koncentrācijai, indeksa vērtība aug, ātri reaģē uz izmaiņām tirgus daļu sadalījumā. Ja tirgus da ļas rēķina procentos, tad HHI būs robež ās no 0 līdz 1 0 000 . Herfind āla-Heršmana indeksa v ērtība ir tieši saistīta ar tirgus daļu dispersiju: m nHHI 12 += σ , kur 2σ – tirgus da ļu dispersija ( ) m yy m i i∑ = − = 1 2 2σ , m – uz ņēmumu skaits tirgū ; m y 1= – vid ējā tirgus daļa. HHI formula ļauj izšķirt uzņēmumu skaita un tirgus daļu sadalījuma ietekmi uz indeksa lielumu. Ja visi uz ņēmumi kontrolē vienādu tirgus daļu, tad dispersija vienāda ar nulli un HHI ir apgriezti proporcionāls uzņēmumu skaitam tirgū. Ja uzņēmumu skaits nemainās, tad, jo lielāka atšķirība starp tirgus daļām, jo lielāka H HI vērtība. Herfind āla-Heršmana indeksa galven ā priekšrocība salīdzinājumā ar citiem rādītājiem ir indeksa jūtīgums uz tirgus daļu sadalījuma izmaiņām. Tabul ā (skat. 1. tab.) parādīts, kā mainās HHI vērtības, pieaugot lielākā uzņēmuma tirgus daļai no vienas puses un izmainoties uzņēmumu skaitam tirgū no otras puses. Lielākā uzņēmuma tirgus daļas pieaugums, piemēram, no 40 % līdz 7 0 % izsauc HHI lielāku pieaugumu – par 3 300 punktiem, nekā no 1 % līdz 3 0 % – par 8 99 punktiem. HHI parāda monopolvaras pieaugumu ģeometriskajā progresijā, kad liels uzņēmums ieņem arvien lielāku tirgus daļu. 1. tabula Herfind āla-Heršmana indeksa v ērtības The Values of Herfinda l-Hirshman Index [3] Lielākā uz ņēmuma tirgus daļa, % Herfind āla- Heršmana indekss Vienādu uz ņēmumu skaits tirgū Herfind āla- Heršmana indekss 1 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 1 > 100 > 400 > 900 > 1600 > 2500 > 3600 > 4900 > 6400 > 8100 10 000 10 9 8 7 6 5 4 3 2 1000 1111 1250 1429 1667 2000 2500 3333 5000 390 VADĪBAS ZIN ĀTNE Bez šiem rādītājiem vēl plaši tiek pielietota Lorenca līkne ( Lorenz curve ), kas raksturo relatīvo uzņēmumu izmēru nevienādību. Klasiskajā variantā Lorenca līkni izmanto sociālajos pētījumos iedzīvotāju ienākumu koncentrācijas raksturošanai [7; 12; 13]. Lorenca līkne ir parādības koncentrācijas līmeņa grafiskā attēla veids. T ās konstruēšanai uz koordinātu asīm ar procentu skalu no 0 līdz 100 augošā kārtībā tiek atlikti uzkrātie jeb kumulatīvie rādītāji. Uz abscisu ass – uzkr ātie biežumi, uz ordinātu ass – par ādības kumulatīvie apjomi. Diagonālā līnija rāda vienmērīgu sadalījumu. Nevienmērīga sadalījuma gadījumā tā parāda vai nu uz augšu vai uz leju izliektu līkni. Atkarībā no koncentrācijas līmeņa, ir lielāka vai mazāka novirze no diagonālās taisnes. Tirgus koncentr ācijas analīzē Lorenca līkne parāda nozares ražošanas apjoma kumulatīvās (kumulētas no mazākā uz lielāko) tirgus daļas ( % ) – uz ordin ātu ass, atkarībā no uzņēmumu skaita, kumulatīvās daļas pieauguma (% ) – uz abscisu ass. Jebkurš punkts uz l īknes parāda uzņēmumu procentu, kas nodrošina attiecīgo nozares ražošanas vai realiz ācijas kopapjoma daļu. Salīdzinot ar CR-n , Lorenca līkne dod priekšstatu par to, kādu daļu no kopējā ražošanas vai tirdzniec ības apjoma dod katra no uzņēmumu grupām. Š ī tirgus koncentrācijas raksturošanas paņēmiena trūkumi. Pirmkārt, metodes rezultāti neparāda uzņēmumu skaitu tirgū. Piemēram, ja visi uzņēmumi ir ar vienādu tirgus daļu, tad, neatkarīgi no to skaita, Lorenca līkne būs diagonāla. To sauc par uzņēmumu izmēru absolūtās vienlīdzības līniju. Otrk ārt, pastāv Lorenca līknes aprēķināšanas grūtības – nepieciešams zin āt visu uzņēmumu, pat pašu mazāko, tirgus daļas. Izmantojot Lorenca līkni, var aprēķināt vispārīgāku rādītāju – Džini koeficientu (Gini coefficient ). Džini koeficientu jeb Džini nevienl īdzības indeksu tā klasiskajā variantā izmanto sociālajā statistikā [1; 7; 8; 11; 14]. Tas par āda laukuma, ko ierobežo Lorenca l īkne un diagonālā līnija, un laukuma – tr īsstūra zem diagonālās līnijas, attiecību. Jo liel āks Džini koeficients, jo lielāks tirgus daļu sadalījuma nevienmērīgums, t. i., lielāka tirgus koncentrācija. Tirgus da ļu sadalījuma nevienmērīgumu raksturo arī nākošais rādītājs – tirgus daļu dispersija : ( ) m yy m i i∑ = − = 1 2 2σ . To galvenok ārt izmanto agregētu objektu, piemēram, nozares koncentrācijas raksturošanai. Papildus ekonomisko interpretāciju var iegūt, analizējot dispersijas dinamikā. Parastās dispersijas vietā biež āk tiek lietota tirgus daļu logaritmu dispersija , kura jūtīgāk uztver nelielas izmaiņas līdzīgu uzņēmumu tirgus daļās. ( ) m ylnyln m i i∑ = − = 1 2 2σ . Interesi par šo rādītāju var pamatot ar to, ka, ja tirgū jauni uzņēmumi neparādās, esošie turpina darboties, tad uzņēmumu brīva attīstība laikā noved pie D. Š ķiltere. Tirgus koncentr ācijas rādītāji, to pielietojuma analīze tirgus sadalījuma izmaiņu raksturošanai 391 uzņēmumu sadalījuma pēc izmēriem, kas atbilst logaritmiski normālajam sadalījumam. Š ādā gadījumā sadalījuma dispersija ir tirgus struktūras summārais indekss. Atšķirībā no CR-n indeksa un HHI, logaritmu dispersija ir jūtīgāka pret mazu un vidēji lielu uzņēmumu tirgus daļu izmaiņām. Pie rādītāja trūkumiem var pieskaitīt sekojošus: ja mazs uz ņēmums nopērk vēl mazāku uzņēmumu, tad logaritmu dispersija parāda, ka koncentrācija palielinās, bet, ja mazs uzņēmums beidz eksistēt, tad koncentrācija samazinās. Bez tam logaritmiskie pārveidojumi ļoti lielā mērā samazina lielo uzņēmumu nozīmi, tāpēc ir iespējamas situācijas, kurās uzņēmumu apvienošanās samazina uzņēmumu skaitu, koncentrācijas indekss aug, bet logaritmu dispersija samazinās. Tirgus da ļu dispersijai, gan parastajai, gan logaritmu, ir viena un tā pati ekonomiskā jēga – t ā parāda tirgus daļu sadalījuma nevienmērīgumu, bet neraksturo uzņēmumu izmērus. T ā, piemēram, ja tirgū darbojas divi uzņēmumi vai 20 uzņēmumi ar vienādām tirgus daļām, dispersija abos gadījumos būs vienāda ar nulli, bet tirgus koncentrācijas līmenis un uzņēmumu izmērs atšķirīgs. Lernera koeficients – uz ņēmumu tirgus varas rādītājs jeb monopolstāvokļa raksturlielums. To apr ēķina kā produkta cenas un robežizmaksu starp ības attiecību pret cenu: P MCPL −= . Lernera koeficients tiešā veidā parāda cenas novirzi no robežizmaks ām, kas saistītas ar neefektīvu resursu izvietojumu monopola apstākļos. Jo liel āka starpība starp uzņēmuma noteikto cenu un robežizmaks ām, jo lielāka uzņēmumam ir tirgus vara. Ta ču tā kā informācija par robežizmaks ām ir grūti iegūstama, tad to aprēķina visai reti. Emp īriskajos pētījumos robežizmaksu noteikšanai, pamatojoties uz datiem par vidējām mainīgām izmaksām, izmanto formulu: ( ) Q KdrAVCMC ++= , kur AVC – vid ējās mainīgās izmaksas, r – pe ļņa, d – amortiz ācijas norma, K – kapit āla aktīvu lielums, Q – ražošanas apjoms vai apgroz ījuma apjoms. Ja Lernera koeficienta apr ēķinā tiešā veidā robežizmaksu viet ā tiek izmantotas vidējās mainīgās izmaksas, tad tas noved pie būtiskām kļūdām. Lieluma P AVCP − novirze no Lernera koeficienta palielinās, ja paaugstinās amortizācijas norma, peļņa un izmantotā kapitāla vērtība un pazeminās kopējie ieņēmumi. Holla-Taidmena indekss : ∑ −= 12 1 ii sR HT , 392 VADĪBAS ZIN ĀTNE kur R i – i – t ā uzņēmuma rangs – p ēc izmēriem dilstošā secībā sakārtotu uzņēmumu numurs, vislielākajam uzņēmumam rangs ir 1 . Entropijas koeficients pieder pie tā saucamajiem teorētiski informatīvajiem rādītājiem. Entropija (no grie ķu valodas εντροπια – pagrieziens, p ārveidošanās) ir informācijas teorijas jēdziens, kuru izmanto mēģinājuma vai eksperimenta nenoteiktības mērīšanai. Tirgus koncentr ācijas līmeņa vērtēšanai izmanto šādus entropijas koeficientus: • absolūto entropijas koeficientu ∑ ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛= i ia s lnsE 1 , • relatīvo entropijas koeficientu n s lns E i i o ∑ ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ = 1 . Entropijas koeficients par āda uzņēmumu vidējo tirgus daļu, kas nosvērta ar tās apgriezto lielumu naturālajiem logaritmiem. Entropij as koeficients ir apgriezts rādītājs koncentrācijas līmenim. Entropijas koeficients var b ūt no 0 līdz E max . Ja E = 0 , tad tas nozīmē, ka struktūrā ir tikai viena sastāvdaļa. Analizējot tirgus koncentrācijas līmeni, tas uzrāda monopolstāvokli. Maksimālā entropijas koeficienta vērtība ir sadalījumam ar vienādām varbūtībām jeb mūsu gadījumā – ar vien ādām tirgus daļām. T ādejādi, jo lielāks E , jo zemāka tirgus koncentrācija. Entropija m ēra tirgus daļu sadalījuma nesakārtotību: jo liel āks E , jo mazākas iespējas ietekmēt tirgus darbības. Entropijas koeficientu statistik ā izmanto arī sadalījumu atbilstības noteikšanai [5]. Beina koeficients : PK rgBk −= , kur: g – gr āmatvedības peļņa, r – pe ļņa, PK – uz ņēmuma pašu kapitāls. Tobina indekss : af f C P q = , kur: Pf – uz ņēmuma tirgus vērtība, C af – uz ņēmuma aktīvu atjaunošanas vērtība, kas vienāda ar izmaksu summu nepieciešamu aktīvu iegādei par esošajām tirgus cenām. Apskatīsim divus eksperimentālus piemērus, kuri atšķiras ar tirgus daļu sadalījumu – pirmaj ā piemērā tirgus dalībnieku skaits ir neliels, bet dažu uz ņēmumu tirgus daļas ievērojamas un to sadalījums nevienmērīgs, otrajā piemērā gluži otr ādi – tirgus dalībnieku skaits ir lielāks un tirgus daļu sadalījums vienmērīgāks. Tirgus da ļu sadalījumu 2006. gadam prognoz ē ar ekspertmetodi. Plašāk ar ekspertmetožu pielietošanu prognoz ēšanā var iepazīties darbos [2; 3]. Ieg ūtie ekspertvērtējumi parādīti 2. un 4. tabulā. Ekspertu prognoz ēm aprēķināts vidējais lielums, ekspertvērtējumu izkliedes rādītāji – standatnovirze un vari ācijas koeficients. D. Š ķiltere. Tirgus koncentr ācijas rādītāji, to pielietojuma analīze tirgus sadalījuma izmaiņu raksturošanai 393 2. tabula Tirgus da ļu sadalījumi un tirgus da ļu ekspertu prognozes The Market Shares Distributi ons and Expert’s Forecasts Tirgus da ļu sadalījums Ekspertprognozes 2006. g. Tirgus dalīb- nieki 1998.g. 2001.g. 2003.g. 1 2 3 4 5 Vid. St. V(%) A B C D E Pār. 30,4 23,5 16,1 12,6 13,2 4,2 35 2 24,7 13,4 10,6 13,0 3,1 38,4 25,5 12,1 8,2 13,0 2,8 40 45 42 43 41 28 30 35 25 25 10 10 15 10 12 5 0 2 5 8 10 10 5 15 10 7 5 1 2 4 42,2 28,6 11,4 4,0 10,0 3,8 1,7 3,7 2,0 2,8 3,2 3,1 4 13 17 69 32 80 100 100 100 100 No visiem tirgus koncentrācijas rādītājiem tirgus daļu sadalījumiem var aprēķināt CR-n koncentrācijas koeficientu, Herfind āla-Heršmana indeksu, tirgus daļu dispersiju un logaritmu dispersiju, kā arī absolūto un relatīvo entropijas koeficientus (skat. 3. tab.). Pārējos tirgus koncentrācijas rādītājus, piemēram, Holla- Taidmena indeksu, Lernera koeficientu, Beina koeficientu un Tobina indeksu, var noteikt, ja ir nepieciešamais informatīvais nodrošinājums. Šo r ādītāju aprēķināšanai vajadzīga informācija par uzņēmumu izmēriem, to tirgus vērtību, produktu cenām un robežizmaks ām. 3. tabula Tirgus koncentr ācijas r ādītāju dinamika The Dynamics of Market Concentration Indices Tirgus koncentrācijas rādītāji 1998. g. 2001. g. 2003. g. Ekspertprognoze 2006. g. C R - 2 HHI S2 lnS2 E a E r 53,9 2086 46,6 0,41 1,65 0,275 59,9 2320 108,8 0,67 1,61 0,27 63,9 2515 141,4 0,78 1,73 0,29 70,8 2859 198,8 0,95 1,66 0,28 CR-n koncentrācijas koeficients aprēķināts diviem lielākajiem tirgus dalībniekiem CR- 2 . Kā redzams tabulā, divu lielāko uzņēmumu tirgus daļas dinamikā pieaug. Tas noz īmē, ka pieaug tirgus koncentrācija un lielākā daļa tirgus pakāpeniski pāriet šo divu uzņēmumu rokās. Herfind āla-Heršmana indekss HHI salīdzinājumā ar citiem rādītājiem jūtīgāk reaģē uz tirgus daļu sadalījuma izmaiņām. Jo liel āka indeksa vērtība, jo augstāka tirgus koncentrācija. Piemērs HHI > 2000 nozīmē, ka tirgū ir izteikti līderi. Arī dinamikā HHI, sal īdzinot ar citiem rādītājiem, izņemot tirgus daļu dispersiju, visjūtīgāk reaģē uz tirgus daļu izmaiņām. Katru gadu H HI vidēji pieaug par 200 punktiem, bet prognozējamā periodā par 344 punktiem, tātad eksperti prognozē vēl straujāku lielāko uzņēmumu tirgus daļu pieaugumu. Tirgus da ļu dispersija raksturo to izkliedi – p ārskata periodā dispersija pieaug aptuveni trīs reizes, bet prognozējamā periodā – 4,2 reizes. Tas noz īmē, ka pieaug tirgus daļu sadalījuma nevienmērīgums. Analizējot entropijas koeficientus, jāatceras, ka šī rādītāja samazināšanās norāda uz tuvošanos monopolstāvoklim. Mūsu piemērā 394 VADĪBAS ZIN ĀTNE entropijas koeficienti būtiski nemainās, kas nozīmē, ka tirgū jānotiek ļoti būtiskām izmaiņām, lai entropijas koeficients uz tām reaģētu. Apskatīsim otru piemēru (skat. 4. tab.), kurā parādīts gandrīz vienmērīgs tirgus daļu sadalījums un nebūtiskas tā izmaiņas. 4. tabula Tirgus da ļu sadalījumi un tirgus da ļu ekspertu prognozes The Market Shares Distributi ons and Expert’s Forecasts Tirgus da ļu sadalījums Ekspertprognozes 2006. g. Tirgus dalīb- nieki 1998. g. 2001. g. 2003. g. 1 2 3 4 5 Vid. St. V(%) 1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. Pār. 11,4 10,3 10,2 9,4 9,0 7,7 6,8 6,2 5,5 5,2 5,1 4,9 4,7 3,6 11,0 10,7 9,0 9,1 9,0 8,0 7,2 6,5 6,2 6,1 5,0 4,3 4,1 3,8 10,3 9,5 8,4 8,7 8,6 8,1 7,8 7,0 6,9 6,6 6,1 5,4 4,9 1,7 9 10 8 12 11 9 10 8 10 9 9 8 8 10 7 9 8 8 10 8 8 8 8 8 7 8 7 8 7 7 8 7 8 7 9 7 7 8 8 8 7 7 7 8 8 7 6 7 7 7 6 6 7 5 7 6 5 6 3 6 6 5 6 3 5 1 6 3 2 1 10,0 9,2 8,4 8,4 7,8 7,4 7,8 7,6 7,4 6,8 6,2 5,2 5,0 2,6 1,40 0,75 1,02 0,82 0,40 0,49 0,76 0,49 0,49 0,40 0,75 1,17 1,10 1,85 14,1 8,1 12,1 9,8 5,1 6,6 9,7 6,4 6,4 5,9 12,1 22,4 21,9 71,3 100 100 100 100 5. tabula Tirgus koncentr ācijas r ādītāju dinamika The Dynamics of Market Concentration Indices Tirgus koncentrācijas rādītāji 1998. g. 2001. g. 2003. g. Ekspertprognoze 2006. g. C R - 2 CR-5 HHI S2 lnS2 E a E r 31,9 50,3 795,8 5,8 0,12 2,63 0,188 30,7 48,8 788,8 5,3 0,12 2,58 0,184 28,2 45,5 776,4 4,4 0,18 2,57 0,183 27,6 43,8 758,2 3,4 0,04 2,58 0,184 Tabul ā redzams, ka CR-n koncentrācijas koeficients aprēķināts diviem un pieciem lielākajiem tirgus dalībniekiem CR- 2 un CR-5 . Šie r ādītāji dinamikā samazinās. Tas noz īmē, ka šo lielāko uzņēmumu kopējās tirgus daļas sarūk un pieaug konkurences līmenis. Par to liecina arī Herfind āla-Heršmana indekss HHI , kas vidēji gadā samazinās par 1 0 punktiem, bet prognozējamā periodā – par 18 punktiem. Tirgus koncentr ācijas samazināšanās tendenci parāda arī tirgus daļu dispersija un tirgus daļu logaritmu dispersija. Tieši p ēdējais rādītājs – tirgus da ļu logaritmu dispersija visjūtīgāk reaģē uz nelielām tirgus daļu izmaiņām. Bet entropijas koeficienti apskatāmajā periodā, tāpat kā iepriekšējā piemērā, būtiski nemainās. D. Š ķiltere. Tirgus koncentr ācijas rādītāji, to pielietojuma analīze tirgus sadalījuma izmaiņu raksturošanai 395 Analizējot iegūtos rezultātus, var secināt, ka: • viens no svarīgākajiem pieprasījuma prognozēšanas uzdevumiem ir uzņēmuma tirgus daļas un tirgus daļu sadalījuma prognozēšana, ko veic, izmantojot ekspertmetodes; • tirgus daļu sadalījuma izmaiņas raksturo tirgus koncentrācijas rādītāji, kas ļauj novērtēt konkurences līmeni tirgū, noteikt uzņēmuma pozīciju tirgū izdevīgumu un priekšrocības, palīdz prognozēt tirgus situāciju, palīdz prognozēt jauna produkta vai jaunizveidota uzņēmuma ieiešanu tirgū ; • ja rīcībā esošā informācija ir tikai tirgus daļu sadalījums un tā izmaiņas laikā, tad no visiem tirgus koncentrācijas rādītājiem var aprēķināt CR-n koncentrācijas koeficientu, Herfind āla-Heršmana indeksu, tirgus da ļu dispersiju un logaritmu dispersiju, kā arī absolūto un relatīvo entropijas koeficientus; • lai noteiktu Holla-Taidmena indeksu, Lernera koeficientu, Beina koeficientu un Tobina indeksu, nepieciešama papildus inform ācija par uzņēmumu izmēriem, to tirgus vērtību, produktu cenām un robežizmaks ām; • vispiemērotākie rādītāji tirgus koncentrācijas līmeņa un tā izmaiņu raksturošanai ir Herfind āla-Heršmana indekss un tirgus da ļu dispersija; ja tirgus dalībnieku skaits ir neliels – CR-n koncentrācijas koeficients, ja uzņēmumu skaits ir liels, tirgus daļu sadalījuma izmaiņas visjūtīgāk parāda tirgus daļu logaritmu dispersija. LITERAT ŪRA 1. Krastiņš O., Ciemi ņa I. Džini. ( Gini) koeficients: t ā saturs, aprēķināšana, interpretācija // Statistikas un p ārvaldes probl ēmas 2003. Zin. raksti. – R.: LSI, 2003. 2. Š ķiltere D. Ekspertmetožu pielietošanas iesp ējas prognozēšanā // E konomikas un vad ī bas zin ī b u att ī st ī bas probl ēmas, IV . – R.: LU, 2002. 3. Vasermanis E., Š ķiltere D. Prognoz ē šanas metodes . – R.: LU, 2002. 4. Frazer T. Monopoly , Competition and Law . St. Martin’s Press, 1988. 5. Авдашева С. Б., Розанова Н. М. Теория организации отраслевых рынков. – М.: ИЧП Изд. Магистр, 1998. 6. Валитова Л. А. Показатели концентрации // Экономико- математический энциклопедии- ческий словарь. Под ред. В. И. Данилов-Данильян. – М.: ИНФРА-М, 2003. 7. Елисеева И. И., Юзбашев М. М. Общая теория статистики. – М.: Финансы и статистика, 2004. 8. Кевеш П. Теория индексов и практика экономического анализа. – М.: Финансы и статистика, 1990. 9. Попов Е. В. Рыночный потенциал предприятия. – М.: Экономика, 2002. 10. Пястолов С. М. Экономический анализ деятельности предприятий. – М.: Академ. Проект, 2003. 11. Социальная статистика. Под ред. И. И. Елисеевой. – М.: Финансы и статистика, 2002. 12. Статистика рынка товаров и услуг. Под ред. И. К. Беляевского. – М.: Финансы и статистика, 2002. 13. Чекотовский Э. В. Графический анализ статистических данных в Мicrosoft Excel 2000 . – М.: Вильямс, 2002. 14. Экономическая статистика. Под ред. Ю. Н. Иванова. – М.: ИНФРА-М, 2002. 396 VAD ĪBAS ZIN ĀTNE The Indices of Market Concentration, Analysis of Use for Characterization of Mar ket Distribution Changes Summar y Implement of the forecasting of mark et shares distribution with using expertmethods. The changes of the market shares distribution can characterize market concentration indices. The purpose of this work is to describe the most popular indices of market concentration and set down su itability for characterization of market shares distribution changes. In the work described the following indices of market concentration – CR-n concentration coefficient, Herfindal-Hirshman index, dispersion of market shares and dispersion of logarithm, absolute and relative coefficient of entropy, Le rner coefficient etc.