Cilvēktiesību diskursa lingvistiskie un pragmatiskie aspekti

Abstract

Maģistra darbs veltīts viena runas akta veida, t.i. ilokūcijas akta (illocutionary act), un modalitātes lietojuma pētījumam cilvēku tiesību diskursa publiskajās runās. Ilokūcijas akta lietojuma pētījums cilvēktiesību diskursā tiek veikts ar nolūku, lai noteiktu kādas valodas funkcijas tas veic. Pamatojoties uz runas aktu klasifikāciju, darbā apskatīti šādi ilokūcijas akta lietojuma paveidi kā asertīvie, direktīvie, komisīvie un ekspresīvie runas akti. Pētījumā tika izvirzīta sekojoša hipotēze: publiskā runa cilvēktiesību diskursā izpauž pārliecību un runātāja personisko attieksmi modalitātes lietojumā un veic galvenokārt asertīvo un direktīvo funkciju. Pētījumā izmantota kvalitatīvā pētījuma metode. Pētījuma rezultāti liecina, ka publiskajās runās lietotie runas akti veic asertīvo, direktīvo, komisīvo un ekspresīvo valodas funkciju. Epistēmiskās modalitātes lietojums norāda uz runātāju personisko attieksmi, kā arī pārliecību.

The present study aim at investigating a speech act, in particular an illocutionary act, and use of modality via public speech within the framework of Human Rights discourse. The use of illocutionary acts within the Human Rights discourse is investigated in order to determine what functions it fulfils. On the basis of the classification of the illocutionary acts, the paper investigates the following types of illocutionary acts: assertives, directives, commissives and expressives. The paper addresses the following hypothesis: Human Rights discourse via public speech expresses certainty and personal attitude by use of modality and fulfils mainly functions of assertive and directive illocutionary acts. The study is approached from qualitative research. The results show that the most frequently used illocutionary acts are assertives, followed by directives, commissives and expressives. The use of epistemic modality reflects upon the personal attitude of the speaker and suggests certainty.