Mentālo slimību kategorizācija un pieņemšana vācu medicīnas studentu vidū

Abstract

Izmantojot medicīnas antropoloģijas pieeju un Guda un Klainmana darbus, es pētu, kā medicīnas studenti no Vācijas kategorizē mentālas grūtības. "Mentālas grūtības" attiecas uz dažāda līmeņa pieredzēm, kuras pētījuma dalībnieki uzskatīja par nepatīkamām. Balstoties padziļinātās intervijās un līdzdalīgajā novērojumā, es parādu, kā grūtības tiek kategorizētas kā nopietnas/nekaitīgas un normālas/nenormālas. Pirmā atšķirība balstījās pašu student noteiktos konkrētos kritērijos, kamēr grūtību nosaukšana par "normālām" saistījās ar pašu p’et’ijuma dalībnieku studiju pieredzi. Savas un tuvu draugu grūtības tika normalizētas. Lai izprastu šo normalizāciju, es pētīju medicīnas studenta ideālu. Saskaršanās ar grūtībām tika uzskatīta par novirzi no ideāla, kas potenciāli var novest pie nosodījuma. Tādējādi, normalizējot savas grūtības, studenti pārvaldīja savu sociālo identitāti.

Adopting a medical anthropology approach, following Good and Kleinman, I explore categorizations of mental struggles among German medical students in Riga. ‘Mental Struggles’ refers to all degrees of experience my participants deemed unpleasant. Based on in-depth interviews and participant observation, I show how they categorized into serious/harmless and normal/abnormal. The first distinction was based on their established criteria of several factors, whereas naming a struggle normal was connected to own experience. Own and also close friends’ struggles were normalized. To understand this normalization I explored the perceived ideal of a medical student. Struggling was seen as a deviance of this ideal, hence potentially resulting in judgement. Therefore, by normalizing their own struggles students managed their social identity