Sākumskolas vecuma bērnu tēvu iesaiste bērna audzināšanā, pašefektivitāte un attiecības ar bērna māti

Abstract

Dotā bakalaura darba mērķis bija noskaidrot, kādas saistības pastāv starp tēvu attiecībām ar bērna māti, tēvu pašefektivitātes izjūtu vecāku lomā un iesaisti viņu sākumskolas vecuma bērna izglītības procesā. Pētījumā piedalījās 86 respondenti vecumā no 26 līdz 61 gadam (M = 38,93, SD = 6,26), kuri ir tēvi vismaz vienam sākumskolas vecuma bērnam un dzīvo kopā ar šī bērna māti. Pētījumā tika izmantotas 3 aptaujas: 1) Vecāku kompetences izjūtas skala (The Parenting Sense of Competence Scale, Johnson & Mash, 1989), kuru latviešu valodā adaptējušas Inga Skreitule-Pikše un Sandra Sebre (Skreitule-Pikše & Sebre, 2008); 2) Ģimenes iesaistīšanās aptauja (Family Involvement Questionaire, Fantuzzo et al, 2013), kuru Latvijā ir adaptējusi Kristīne Bondere (2014); 3) Autonomijas un tuvības aptauja (ARI - Autonomy and Relatedness Inventory, Schaefer & Edgerton, 1982), kuru latviešu valodā ir adaptējusi Dace Ķiršakmene (Ķiršakmene, 2004). Rezultāti norādīja, ka pastāv pozitīvas sakarības starp sākumskolas vecuma bērnu tēvu izjusto pašefektivitāti vecāku lomā un iesaisti bērna izglītības procesā kopumā. Aprēķini uzrādīja, ka kopējās iesaiste bērna izglītībā rādītāji prognozē 13% no tēvu izjustās pašefektivitātes vecāku lomā, savukārt tēvu pašefektivitātes rādītāji prognozē 8% no tēvu kopējās iesaistes bērna izglītībā. Tika konstatēts, ka pastāv pozitīvas sakarības starp tēvu uztverto pieņemšanu no bērna mātes puses un skolas balstīto iesaisti. Rezultāti atklāja, ka tēvu uztvertā tuvība un pieņemšana no partneres ir pozitīvi saistīta ar viņu pašefektivitātes izjūtu vecāku lomā. Novērojot demogrāfisko datu saistības ar tēvu pašefektivitāti, iesaisti bērna izglītībā un attiecībām ar bērna māti, tika atklāts, ka tēvi ar augstāku pabeigto izglītību vairāk iesaistīsies bērna izglītības procesā mājās un ka, pieaugot bērna vecumam, tēvi izjutīs mazāk tuvības no bērna mātes.

The aim of this study was to find out the relationship between fathers' relationship with the child's mother, paternal self-efficacy and fathers' involvement in the primary school child's educational process. The study involved 86 respondents aged 26 to 61 (M = 38,93, SD = 6,26) who are fathers of at least one primary school child and live with child's mother. 3 surveys were used in the study: 1) The Parenting Sense of Competence Scale (Johnson & Mash, 1989), adapted in Latvia by Inga Skreitule-Pikše and Sandra Sebre (Skreitule-Pikše & Sebre, 2008); 2) Family Involvement Questionnaire (Fantuzzo et al, 2013), adapted in Latvia by Kristīne Bondere (2014); 3) Autonomy and Relatedness Inventory (ARI, Schaefer & Edgerton, 1982), adapted in Latvia by Dace Ķiršakmene (Ķiršakmene, 2004). The results indicated that there are positive correlations between the paternal self-efficacy of primary school children and their involvement in the child's educational process in general. Calculations showed that the total involvement in the child's education predicts 13% of the paternal self-efficacy, while the paternal self-efficacy predict 8% of the fathers' total involvement in the child's education. It was found that there is a positive correlation between the father's perceived acceptance of the child's mother and school-based involvement. The results revealed that the intimacy and acceptance of fathers from the partner are positively related to their sense of paternal self-efficacy. Observing the association of demographic data with paternal self-efficacy, involvement in the child's education and relationship with the child's mother, it was found that fathers with higher education was more involved in the child's education at home, and, as a child ages, fathers were less intimate with the child's mother.