Biometrijas datu apstrādes samērīgums ar personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

Abstract

Tehnoloģiju attīstība maina datu apstrādes dabu un rada biometrijas datu apstrādes palielināšanos, kas liek pārdomāt priekšstatus, ciktāl ir pieļaujams veikt šādu datu apstrādi, un kad tā kļūst pārmērīga. Pētījuma ietvaros tiek gūts priekšstats par biometrijas datu izpratni, apstrādes robežām, gūts apstiprinājums, ka esošais biometrijas datu apstrādes regulējums, aizskar personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, pārkāpj informacionālo pašnoteikšanos, reducē šos datus līdz komerciālam līmenim, pārkāpj datu apstrādes principus un nevainīguma prezumpciju, jo datu apstrādi nedrīkst veikt tikai nākotnes mērķim, kriminālai apsūdzībai jābalstās uz pierādījumiem nevis uz prezumpciju par katru personu kā potenciālo noziedznieku un leģitīmo mērķi – sabiedrības labklājību. Nobeigumā tiek izteikti priekšlikumi apzināto problēmu risināšanā.

The developement of technologies changes the nature of data processing and produces increase of data treatment which has created the necessity to consider perceptions about the extent of data processing is permissible and when it becomes excessive. The study derives an idea of biometric data understanding, treatment boundaries, confirms that the data processing regulation violates right to privacy and to informational self-determination, reduces data to a commercial level, violates the principles of data handling and the presumption of innocence because the data cannot be processed only for the future purposes. Criminal prosecution should be based on the evidence not on a presumption of every person as a potential criminal and the legitimate aim - the public welfare. In conclusion for the problems raised solving proposals are suggested.