Nepārtrauktās glikozes monitorēšanas datu saistība ar diabētisko retinopātiju 1. tipa cukura diabēta pacientiem

Abstract

Tēmas aktualitāte: Diabētiskā retinopātija (DR) ir viens no galvenajiem redzes zuduma cēloņiem pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu. Pētījumi liecina, ka 20 gadus pēc diabēta diagnozes DR attīstības risks svārstās no 60% līdz 90% . Pēc 15 slimības gadiem tīklenē parādās izmaiņas vidēji 40% pacientiem ar CD, un 10% gadījumu retinopātija ir redzi apdraudoša. Mērķis: Izpētīt nepārtrauktās glikozes monitorēšanas datu saistību ar diabētiskās retinopātijas attīstību un progresiju 1. tipa cukura diabēta pacientiem. Metodes: tika veikta retrospektīva analīze, kurā iekļauti 98 pacienti ar CD1. NGM tehnoloģijas apskats un NGM datu analīze. Statistiskajā analīzē tika izmantota Spīrmana rangkorelācija, Mann-Whitney U tests, regresijas modeļi un hi-kvadrāta testi. Vērtēti oftalmoloģisko izmeklējumu rezultāti, kas balstotīti uz fundus oculi apskati. Rezultāti: 1. tipa cukura diabēta pacientiem, NGM glikozes kontroles kvalitātes rādītāji saistījās ar DR. Analizējot NGM datus, tika atklāts, ka pacientiem ar sliktāku glikozes kontroli (augsts TAR un zems TIR) bija lielāks risks attīstīties un progresēt diabētiskai retinopātijai. Secinājumi: nepārtraukta glikozes monitorēšana ir efektīvs rīks, lai uzlabotu glikozes līmeņa kontroli pacientiem ar 1. tipa cukura diabētu un samazinātu diabētiskās retinopātijas attīstības risku. Pacienti ar labāku glikozes kontroli, kuru TIR ir augstāks, ir mazāk pakļauti diabētiskās retinopātijas progresijai. NGM dati (īpaši TIR un glikozes variabilitāte) var kalpot kā prognozējošs rādītājs diabētiskās retinopātijas attīstībai un tās smaguma pakāpei.

Introduction: Diabetic retinopathy (DR) is one of the leading causes of vision loss in patients with type 1 diabetes (T1D). Studies show that within 20 years after diagnosis, the risk of developing DR ranges from 60% to 90%. Additionally, after 15 years of disease duration, retinal changes appear in an average of 40% of patients with T1D, and in 10% of cases, DR is vision-threatening. Aim: To investigate the association between continuous glucose monitoring (CGM) data and the development and progression of DR in patients with T1D. Methods: a retrospective analysis was conducted, including 98 patients with T1D. The study involved a review of CGM technology and analysis of CGM data. Statistical analysis included Spearman rank correlation, the Mann-Whitney U test, regression models, and chi-square tests. Ophthalmological assessment was performed based on fundus oculi examination. Results: In patients with type 1 diabetes, CGM-derived indicators of glycemic control quality were associated with diabetic retinopathy. Analysis showed that patients with poorer glycemic control (higher TAR and lower TIR) had an increased risk of developing and progressing diabetic retinopathy. Conclusions: Continuous glucose monitoring is an effective tool for improving glycemic control in patients with type 1 diabetes and for reducing the risk of diabetic retinopathy. Patients with better glycemic control and higher TIR are less likely to experience DR progression. CGM data, especially TIR and glycemic variability, may serve as predictive indicators for the development and severity of diabetic retinopathy.