Piederības izjūtas dabai un piederības izjūtas valstij saistības ar psiholoģisko labklājību

Abstract

Pētījumā analizēta piederības izjūtas dabai un valstij saistība ar psiholoģisko labklājību PERMA modeļa ietvaros. Teorētiskajā daļā aplūkoti piederības jēdzieni sociālajā un ekoloģiskajā kontekstā. Izvirzītas hipotēzes: (H1) piederības izjūta dabai pozitīvi saistīta ar piederības izjūtu valstij; (H2) piederības izjūta valstij ir spēcīgāks labklājības prognozētājs nekā piederība dabai. Pētījumā piedalījās 248 respondenti (M=38,44, SD=12,48; 88% sievietes). Abas hipotēzes apstiprinājās. Piederības izjūta valstij statistiski nozīmīgi prognozē gan kopējo labklājību, gan tās dimensijas, savukārt piederība dabai ciešāk saistīta ar zemāku negatīvo emociju līmeni. Tas norāda, ka daba var kalpot kā emocionālās regulācijas resurss, bet sociālā piederība ir būtiskāka labklājībai.The study examined the relationship between nature relatedness and sense of belonging to the country in relation to psychological well-being within the PERMA model framework. The theoretical section explored the concept of belonging in both social and ecological contexts. Two hypotheses were proposed: (H1) nature relatedness is positively associated with national belonging; (H2) national belonging is a stronger predictor of well-being than nature relatedness. The study included 248 participants (M=38,44, SD=12,48; 88% women). Both hypotheses were confirmed. National belonging significantly predicted overall well-being and its dimensions, while nature relatedness was more strongly associated with lower levels of negative emotions. These findings suggest that nature can serve as an emotional regulation resource, but social belonging is more essential for psychological well-being.