Prasījuma tiesību cesija patērētāju kreditēšanas līgumos

Abstract

Maģistra darbā tiek apskatīts šobrīd aktuāls jautājums par to, vai prasījuma tiesību cesija ir pieļaujama patērētāju kreditēšanas līgumos, vai iekļaujot noteikumus par prasījuma tiesību cesiju, netiek pārkāptas patērētāju kā neaizsargātākās darījuma puses tiesības, un kādi ar prasījuma tiesību cesiju saistīti noteikumi kreditēšanas līgumā vārētu tikt uzskatīti par netaisnīgiem kreditēšanas līguma noteikumiem. Darba mērķis ir apzināt prasījuma tiesību cesijas institūta būtību un to, vai prasījuma tiesību cesija saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Eiropas Savienības un Latvijas Republikas tiesību normām ir pieļaujama patērētāju kreditēšanas līgumos. Maģistra darbs sniedz ieskatu prasījuma tiesību cesijas institūta būtībā un patērētāju tiesību aizsardzībā kreditēšanas jomā, vienlaikus apskatot uz kredīta devēju attiecināmos pienākumus. Kopumā darbā secināts, ka Latvijas Republikā savulaik nav pilnībā tikusi ieviesta Direktīva 87/102/EEK, kā arī šobrīd spēkā esošā Direktīva 2008/48/EK, jo vērtējot Direktīvas 87/102/EEK 9.panta un Direktīvas 2008/48/EK 17.panta 1.punktu kopsakarā ar Latvijas Republikas spēkā esošo regulējumu, prasījuma tiesību cesija patērētāju kreditēšanas līgumu ietvaros nebūtu iespējama, ņemot vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 1800. un 1801.pantā noteikto cedēt var prasījumus, bet ne līgumisko attiecību, bet līdz ar patērētāja tiesībām vērsties pret cesionāru ar jebkuriem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas patērētājam bijuši pret kredīta devēju, tajā skaitā dzēst prasījumu ar pretprasījumu (ieskaits, CL 1846.pants), ja pēdējais konkrētajā Eiropas Savienības dalībvalstī ir atļauts, saskaņā ne tikai ar kreditēšanas līgumu, bet līgumu kā tādu, ar cesiju cesionāram tiktu cedētas līgumiskās attiecības. Turklāt patērētāju kreditēšanas līgumos paredzētās prasījuma tiesību cesijas īstenošanas pamats ir tiesiska darījuma rezultāts pēc labprātības principa, un par kredīta devēju patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma ietvaros nav uzskatāms cesionārs, kurš nepiešķir vai neapsola piešķirt patērētājam kredītu.

The Master’s Thesis looks at the currently topical issue of whether assignment of rights is allowable in credit agreements for consumers, whether the inclusion of provisions on assignment of rights violates the rights of the consumer as the least protected party, and whether inclusion of such provisions can be considered as unfair terms in credit agreements for consumers. The purpose of the Thesis is to identify the essence of assignment of rights institute, and whether the current European Union and Latvian legal provisions permit it in credit agreements for consumers. The Thesis provides insight into the core of assignment of rights institute and protection of consumers’ rights in the field of consumer credit, simultaneously looking at the creditors’ responsibilities. Overall, the Thesis concludes that the Republic of Latvia has not fully implemented Directive 87/102/EES, as well as Directive 2008/48/EC. Evaluating Article 9 of Directive 87/102/EEC and Article 17.1 of Directive 2008/48/EC in relation with the Republic of Latvia legislation the assignment of rights in credit agreements for consumer should not be possible, as Article 1800 and 1801 of Civil Law permit assignment of rights, except contractual rights. Along with the consumer rights to plead against the assignee any defences which was available to him against the creditor, including set-off (Article 1846 of Civil Law) where the latter is permitted in the Member State, under credit agreement or agreement itself, the assignee would be ceded contractual relations. Furthermore, basis for implementation of assignment of rights in credit agreements for consumer is the result of a voluntary legal transaction, and the assignee according to the regulation of consumer protection is not considered as creditor who grants or promises to grant a credit to a consumer.