Nepieciešamība kā valsts darbības prettiesiskuma izslēdzošs apstāklis

Abstract

Nesen tiesību zinātnieki pauda viedokli, ka nepieciešamības kā paražu tiesība nav kodificēta Starptautiskās tiesību komisijas ”Panti par valsts atbildību”. Nepieciešamības pastāvēšana netiek noliegta, bet nav skaidrs pie kura tiesību avota tā pieder. Tagad nepieciešamību piesauc investīciju šķīrējtiesās saistībā ar ekonomisku krīzi valstī un investīcijām. Nav skaidrs vai tādos apstākļos ir pieļaujams atsaukties uz nepieciešamību un kādas ir tās mijiedarbība ar investīciju tiesībām. Tādēļ jānoskaidro nepieciešamības piederību tiesību avotam, tās mijiedarbību ar investīciju tiesībām un vai ir iespējams to izmantot ekonomiskas krīzes apstākļos. Autors secināja: nepieciešamību varētu uzskatīt par vispārēju tiesību principu, kas pie noteiktiem nosacījumiem aizpilda investīciju līguma robus un, ko var izmantot ekonomisku krīžu laikā.

Recently, legal scholars diffused the opinion that the ILC Articles on the Responsibility of States for Wrongful Acts do not codify the customary rule of necessity. The existence of necessity is not denied, but it is not clear to what source of international law it belongs. Nowadays, necessity is used in investment disputes to preclude the wrongfulness of state actions during an economic crisis. However, it is not evident that the aforementioned is admissible in investment law. Thus, the author aims to identify the source of international law that necessity belongs to and its interaction with investment law. As a result of the study, it was concluded that necessity may be recognised as a general principle of international law that fills legal gaps of investment treaties and may be used in times of economic crises.