Draudzes sociālais kapitāls kā resurss indivīda dzīves kvalitātes un rīcībspējas veicināšanai

Abstract

Šajā darbā tiek izvirzīts uzdevums meklēt veidus, kā draudze var kļūt efektīva, atbildot uz nabadzības problēmu Latvijā. Darba centrā ir indivīda - draudzes locekļa - vajadzība saņemt atbalstu, lai realizētu savu gribas poteciālu. Darbā veiktā analīze liecina, ka draudzes sociālais kapitāls, kas ietver vēsturiski izveidotās struktūras, kopīgas vērtības un attiecības, jāuzlūko kā nozīmīgs resurss gan nabadzības pārvarēšanas, gan arī plašākā kontekstā, jo konceptuāli šādu pieeju būtu iespējams attiecināt uz dažāda veida krīzes situāciju risināšanu. Par draudzes svarīgāko resursu var uzskatīt attiecību sociālo kapitālu, kas balstās uzticībā un uzticamībā. Būtiski, ka savstarpējās saites ir stiprākas draudzēs, kuras aktīvi darbojas sociālajā jomā, - šajās draudzēs ir salīdzinoši lielāks aktīvo draudzes locekļu īpatsvars, kas saskan ar sociālā kapitāla teoriju, ka kopīga rīcība veicina organizācijas izdzīvošanas potenciālu.

The main task of this work is to look for instruments to enable the church provide more effective solutions to the poverty problem in Latvia. At the centre of this work is an individual – the member of the church, who needs support to enforce his/her capacities. Analysis demonstrates that social capital of the church, which comprises historic structures, common values and relationships, should be considered as a significant resource to overcome the poverty; it should also be considered in the wider context, since it should be possible to use this approach to answer other types of crisis. The most significant resource of the church is relationship social capital, which is based on trust and trustworthiness. Common ties are stronger in those churches, which are more actively involved in social work – the number of active members is higher, which corresponds to the theory of social capital, that common actions contribute to sustainability of the organisation.