Sociālās audzināšanas vēsturiskā attīstība Latvijā 20.gs. 20.-30.gados

Abstract

Anotācija Pētījumā tiek analizēta sociālās audzināšanas teorētiskās nostādenes un prakstiskā pieredze Latvijā neatkarīgās valsts rašanās, demokratizācijas un autoritārisma apstākļos 20.gs. 20.-30.gados. Vēsturisko anoloģiju kontekstā pētītas galvenās problēmas, sakarības un attīstības tendences, kas ietekmējušas valsts audzināšanas koncepcijas izveidi un realizāciju, tās atbilstību humānpedagoģijas pamatprincipiem un demokrātiskas valsts attīstības ideāliem. Atklātas sociālās vides audzinošo ietekmju audzinošā nozīmība un svarīgāko sociālo institūciju (ģimenes, skolas, jaunatnes organizāciju) specifiskie uzdevumi sabiedriskajā un valstiskajā/ pilsoniskajā audzināšanā. Izvērtēta vēsturiskās pieredzes mūsdienu refleksija un atklātas audzināšanas metodes un darba formas individuālo un sociālo vērtību harmonizēšanai mainīgajā sabiedrībā. Atslēgas vārdi: sociālā audzināšana, socializācija, sociālā videAnnotation The research work analyses theory and practice of social education during transition and democratization periods in Latvia. Within analogical historical context, the main problems, coherence and development tendencies were researched which have strong impact on the choise and development of educational conception, its relevance to the fundamentals of humanistic pedagogy principles as well as the developmental ideals of a democratic state are outlined. The research reveals the importance of social environment in the educational process, as well the impact and tasks of the major social institutions (family, school and youth organizations). Having assessed the historical experience, the author singles out educational methods, instruments, pedagogical approach in order to harmonize individual and social values in the changing society. Key words: social education, socialization, social environment