Latviešu jūrniecība trimdā (1944-1987): kuģi, jūrnieki, organizācijas

Abstract

Maģistra darbs ir pirmais mēģinājums Latvijas vēstures literatūrā (vismaz autora apzinātajā tās daļā) aplūkot tādu Latvijas un latviešu nācijas vēstures fenomenu kā latviešu jūrniecība trimdā, kas ietver kādreizējo Latvijas Republikas tirdzniecības flotes kuģu, kā arī latviešu izcelsmes jūrnieku un jūrniecības darbinieku gaitas Rietumvalstīs pēc Otrā pasaules kara un daļēji arī tā laikā. Latvijas historiogrāfiskā tradīcija pazīst gan Latvijas jūrniecības vēsturi 20. gadsimta vidū–otrajā pusē kā okupētās Latvijas saimniecības vēstures sektoru, gan latviešu trimdas vēstures pētījumus ar kultūrantropoloģisku ievirzi, tomēr ne reizi nav mēģināts, pirmkārt, sakausēt šos tematus un, otrkārt, runāt par to, ka starpkaru Latvijas jūrniecības nozare pēc brīvvalsts sabrukuma turpinājās ne tikai padomju, vācu un vēlāk atkal padomju varas okupētajā Latvijā, bet paralēli arī Rietumvalstīs, saglabājot idejisku, politisku un juridisku saikni ar Latvijas Republiku.

The study has been carried about a previously undiscussed subject in Latvian historiography (so far been able to identify) – Latvian maritime in exile – one of phenomena of Latvian and Latvian nation’s history. It includes aspects related Latvian Republic merchant navy ships and seamens that during the Second World War or after it arrived and remained in the West. Until now Latvian historiography included researches in maritime history as part of the occupied Latvian economical history, also studies in the history of Latvian exile, but not attempt to connect these topics and show that also after Latvian occupation at least part of the Latvian Republic maritime industry continued to exist not only in the occupied Latvia, but also abroad (in the West) and maintaining links with the statehood of the independent Latvian state.