Teātra režisoru pašreprezentācija publiskajā telpā: Latvijas piemērs

Abstract

Maģistra darbs “Teātra režisoru pašreprezentācija publiskajā telpā: Latvijas piemērs” ir mēģinājums raksturot Latvijas teātra režisorus kā publiskas figūras, fiksējot un analizējot viņu publiskās pašizpausmes ārpus teātra. Pētījumā tiek uzrādīti vēsturiski nozīmīgi latviešu teātra laikmeti un tendences, kas ietekmē režisoru publisko aktivitāti, aptverot laiku kopš latviešu profesionālā teātra sākotnes 19. gadsimta 70. gados līdz 21. gadsimtam. Darbā atsevišķi izcelti četri spilgti režisori – Ādolfs Alunāns (1848–1912), Alvis Hermanis (1965), Regnārs Vaivars (1973), Vladislavs Nastavševs (1978) – aplūkojot viņus kā publiskus aktierus un interpretējot viņu aktivitātes kā izrādes, balstoties Ērvinga Gofmaņa (Erving Goffman, 1922–1982) dramaturģiskajā pieejā.

Master thesis “Public Self-Representation of Theatre Directors: Example of Latvia” is an attempt to characterize Latvian theatre directors as public figures by presenting and analyzing their public self-expression outside the realm of theatre. The study presents historically significant eras and tendencies of Latvian theater, which influence the public activity of directors, covering the period from the beginning of Latvian professional theater in the 1870s to the 21st century. Four expressive theatre directors are highlighted in the paper - Ādolfs Alunāns (1848–1912), Alvis Hermanis (1965), Regnārs Vaivars (1973), Vladislavs Nastavševs (1978) - viewing them as public actors and interpreting their activities as performances, based on the dramatic approach of Erving Goffman (1922–1982).