Estētiskās neieinteresētības koncepcija: feministisks izvērtējums un adaptācija politiskajā mākslā

Abstract

Darba mērķis ir pierādīt, ka estētiskās neieinteresētības koncepcija, lai arī sākotnējā pieteikumā nesaskanīga ar feminisma nostādnēm, ir adaptējama feminisma ietvaros un kā derīga attiecināma uz politisko, tostarp feministisko, mākslu. Mērķa sasniegšanai izvirzu trīs uzdevumus, kas atbildīs darba struktūrai nodaļās: pirmkārt, sniegt Imanuela Kanta pieteiktās estētiskās neieinteresētības koncepcijas rekonstrukciju, balstoties darbā “Spriestspējas kritika” (1790); otrkārt, sniegt un izvērtēt neieinteresētības koncepcijas feministisko, Pjēra Burdjē socioloģisko un Džordža Dikija estētiskās attieksmes kritiku; treškārt, pieteikt transformētu neieinteresētības koncepciju, kas būtu derīga politiskajā mākslā. Atslēgvārdi: estētiskā neieinteresētība, politiskā māksla, feminisms, Imanuels Kants.

The aim of this work is to prove that it is possible to adapt aesthetic disinterestedness with feminism discourse as appropriate lens to political art, including feminist art. To reach this aim I put forward following tasks in accord with chapters of my work. Firstly, give reconstruction to Immanuel Kant’s concept of disinterestedness based on “Critique of Judgment”. Secondly, give and evaluate critics of concept of disinterestedness: feminist critique, sociologist Pierre Bourdieu and philosopher George Dickie. Thirdly, apply transformed concept of disinterestedness that could be useful for political art. Keywords: aesthetic disinterestedness, political art, feminism, Immanuel Kant.