Eitanāzijas neatzīšana kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums pret pacientiem ar neārstējamām slimībām

Abstract

Bakalaura darba mērķis ir analizēt eitanāzijas neatzīšanas ietekmi uz pacientu ar neārstējamām slimībām tiesībām uz privāto dzīvi, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Pacientu autonomijas un cieņas saglabāšana visas dzīves garumā ir ne tikai no cilvēktiesību dokumentiem izrietošas tiesības, bet arī nozīmīgi principi medicīnā, kas jāievēro arī ārstniecības personām. Pamatojoties uz visām iepriekš minētajām tiesībām tiks uzsvērta nepieciešamība valstīm atzīt pacientu tiesības uz cieņpilnu nāvi. Kā arī tiks izklāstīta vajadzība valstīm ne tikai atzīt tiesības un cieņpilnu nāvi, bet arī aktīvi iesaistīties to nodrošināšanā, lai netiktu pieļauti ētisku principu un absolūtu cilvēktiesību pārkāpumi.

The aim of the bachelor’s thesis is to analyze the impact of the non-recognition of euthanasia on the right to private life of patients with incurable diseases, based on Article 8 of the European Convention on Human Rights and the case law of the European Court of Human Rights. The preservation of patient autonomy and dignity throughout life is not only a right derived from human rights documents, but also important principles in medicine that must be observed by healthcare professionals. Based on all the above-mentioned rights, the necessity for countries to recognize the right of patients to a dignified death will be emphasized. Additionally, the need for countries not only to recognize these rights and dignified death but also to actively engage in ensuring them will be outlined, in order to prevent violations of ethical principles and absolute human rights.