Stratēģiskās kultūras ietekme uz valsts nacionālās drošības doktrīnu: Izraēlas gadījums

Abstract

Darba mērķi ir izprast iemeslus, kādēļ Izraēla par vienīgo iespējamo veidu, kā sasniegt tās drošību, uzskata pārākuma doktrīnas īstenošanu, un attiecīgi, kādēļ tā par neiespējamu uzskata varbūtību, ka gadījumā, ja Irāna attīstītu kodolieročus, starp abām valstīm varētu pastāvēt stabilas savstarpējās kodolatturēšanas attiecības. Tika pētīts, vai iemesli attiecīgajai Izraēlas nacionālās drošības doktrīnas izvēlei ir saistīti ar Izraēlas unikālo stratēģisko kultūru. Darbā tika izvirzīta sekojoša hipotēze: Savstarpējās kodolatturēšanas doktrīnas pieņemšanu kavē dziļi iesakņojies priekšstats par kaimiņvalstu naidīgumu. Izanalizējot Izraēlas stratēģisko kultūru veidojošos elementus un to savstarpējās attiecības, tika secināts, ka darbā izvirzītā hipotēze ir apstiprinājusies.

The thesis aims to explore and create understanding of the reasons Israel views the implementation of the superiority doctrine as the only possible way of achieving security; and thus, why it considers it an impossible probability that in the case Iran develops nuclear arms, stabile mutual nuclear deterrence relations could exist between both countries. Research was conducted to identify whether Israel’s unique strategic culture played a role in the choice of this national security doctrine. The thesis put forth the following hypothesis: acceptance for the mutual nuclear deterrence doctrine is hindered by the deeply rooted presumption that neighboring states are hostile. After analysis of elements comprising Israel’s strategic culture the hypothesis was approved.