Latvijas materiālā kultūras mantojuma aizsardzības tiesiskā regulējuma attīstības atsevišķi vēsturiskie un socioloģiskie aspekti

Abstract

Maģistra darbā „Latvijas materiālā kultūras mantojuma aizsardzības tiesiskā regulējuma attīstības atsevišķi vēsturiskie un socioloģiskie aspekti” ir izvirzīta kultūras mantojuma nozīmes un vērtības sabiedrībai, kā arī tā saglabāšanas nākamajām paaudzēm nodrošināšanas efektivitātes tēze. Darbā ir identificēta pēctecības principa nozīme, kā arī kultūras mantojuma saglabāšanas pienākums, mazinot atstumtību un veicinot trešās paaudzes cilvēktiesību nodrošināšanu. Darbā ir akcentēta Satversmes preambulas, VIII nodaļas un Satversmes tiesas nolēmumos sniegto atziņu nozīme kultūras mantojuma saglabāšanas jomā, kā arī viens no demokrātiskas valsts priekšnoteikumu aspektiem – kultūras mantojuma aizsardzības nodrošināšana. Pētījums sniedz salīdzinošo 1923.gada Likuma par pieminekļu aizsardzību un 1992.gada likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību tiesību normu analīzi materiālā kultūras mantojuma definēšanā. Darbā ir analizēta tiesu prakses attīstība un sabiedrības tiesiskās apziņas kopšanas nozīme identitātes saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Sabiedrības līdzdalības nozīme un valsts institūciju atbildība par pieņemtajiem lēmumiem kopsakarā ar tiesiskā regulējuma izpratni un tiesu prakses attīstību atklāj kultūras mantojuma tiesiskā regulējuma efektivitāti. Pētījums praktiski noderīgs kultūras mantojuma tiesību normu piemērotājiem valsts un pašvaldību institūcijās – gadījumos, kad jārod atbildes uz tiesību jautājumiem, ņemot vērā konkrētā tiesību jautājuma sistēmisku iekļaušanos Latvijas tiesiskajā sistēmā.

Dans le mémoire de Master "Certains aspects historiques et sociologiques du développement de la réglementation juridique de la protection du patrimoine culturel matériel de Lettonie" soulève la thèse de l'importance et de la valeur du patrimoine culturel pour la société, ainsi que l'efficacité de sa préservation pour les générations futures. Le mémoire identifie le rôle du principe de continuité ainsi que l'obligation de préserver le patrimoine culturel tout en réduisant l'exclusion sociale et en promouvant la garantie des droits de la troisième génération. Il met en lumière l'importance des déclarations du préambule et du chapitre VIII de la Constitution (Satversme) ainsi que des décisions de la Cour constitutionnelle dans le domaine de la préservation du patrimoine culturel, soulignant la protection du patrimoine culturel comme l'un des aspects préalables d'un État démocratique. L'étude propose une analyse comparative des normes juridiques définissant le patrimoine culturel dit ‘matériel’, en examinant la Loi sur la protection des monuments de 1923 et la Loi sur la protection des monuments culturels de 1992. Elle analyse l'évolution de la jurisprudence et l'importance de la conscientisation juridique de la société dans le but de préserver l'identité pour les générations futures. L'implication de la société et la responsabilité des institutions étatiques dans les décisions prises, en relation avec la compréhension de la réglementation juridique et le développement de la jurisprudence, révèlent l'efficacité de la réglementation juridique pour la protection du patrimoine culturel. L'application pratique de cette étude est bénéfique pour les praticiens des normes juridiques sur le patrimoine culturel dans les institutions étatiques et municipales lorsqu'ils doivent répondre à des questions juridiques, en tenant compte de l'intégration systémique des questions juridiques spécifiques dans le système juridique letton.