Posthumānisma domstarpības un Pigmaliona mīts Ričarda Pauersa romānā "Galatea 2,2"

Abstract

Tehnoloģijas, īpaši mākslīgais intelekts, strauji attīstās. Posthumānisms kā teorija noraida humānisma antropocentriskumu, kas uzskata cilvēku par Visuma centru. Līdz ar augošo mijiedarbību start tehnoloģijām un cilvēku, robežas starp tiem pamazām izzūd. Šī darba mērķis ir izpētīt attiecības starp cilvēku un tā radīto būtni Ričarda Pauersa romānā “Galatea 2,2”, intelektuālo mašīnu un cilvēka mijiedarbību posthumānisma kontekstā un tehnoloģiju spēju parādīt pašapziņu par spīti to bezķermeniskumam. Helēna ir posthumānisma ķermenis, kuru cilvēki ir radījuši ar cerību, ka tā spēs nokārtot Turinga testu. Helēna sāk izrādīt apziņu, kas palīdz tai izveido ciešas attiecības ar Pauersu.

Technologies, especially artificial intelligence, are evolving rapidly. Posthumanism as a theory rejects the anthropocentric ideas of humanism that sees the human as the centre of the universe. With the emergence of a relationship between the machine and the human, the boundaries between them are disappearing. The purpose of this paper is to analyse the theme of a human creating a non-human companion in Richard Powers’ novel “Galatea 2.2”, the posthuman nature of the concept of an intelligent machine and human interaction, and the question of consciousness in machines. Helen is a posthuman who is created by humans to pass a Turing Test. In her training, Helen develops a close relationship with Powers and starts to exhibit consciousness.