Eiropas Savienības aizsardzības industrijas integrācijas process

Abstract

Šajā darbā tiek pētīts Eiropas Savienības aizsardzības industrijas integrācijas process. ES aizsardzības industrija tradicionāli ir bijusi sadrumstalota starp Savienības dalībvalstīm, kuras vēlas aizsargāt nacionālos ražotājus gan militāru, gan ekonomisku iemeslu dēļ. Tā rezultātā ES aizsardzības industrija nespēj būt tik efektīva kā ASV, kur tiek nodrošināti vienoti darbības noteikumi vietējām aizsardzības kompānijām. Īpaši šī problēma ir aktualizējusies globālās ekonomiskās krīzes laikā, kad ES dalībvalstu aizsardzības budžeti sarūk un tās ir spiestas meklēt risinājumus, lai saglabātu aizsardzības spējas.

Neofunkcionālisma pieejā aprakstītā pārplūšanas procesa rezultātā pēc ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas izveides 1999. gadā ES institūcijas ir īstenojušas vairākus pasākumus ar mērķi liberalizēt ES bruņojuma tirgu un veicināt dalībvalstu sadarbību bruņojuma izstrādē un ražošanā. Kā nozīmīgākos pasākumus var minēt Eiropas Aizsardzības aģentūras izveidi, kuras viens no uzdevumiem ir stiprināt Eiropas aizsardzības rūpniecisko un tehnisko pamatu, un Eiropas Komisijas sagatavoto Aizsardzības likumdošanas paketi, kuras mērķis ir veidot vienotu Eiropas bruņojuma tirgu.

Pētot, vai šo darbību rezultātā ir panākta ES aizsardzības industrijas integrācija likumdošanas, organizāciju un transnacionālo aktieru dimensijā, tika secināts, ka tas nav noticis. Būtiskas pārmaiņas aizsardzības industrijas darbā nav radušās un tā joprojām tiek pārvaldīta starpvaldību veidā, savukārt aizsardzības kompāniju aktīvie mēģinājumi pārstāvēt savas intereses ES institūcijās ar lobija palīdzību, kas norāda uz jomas integrāciju, nav skaidrojami ar pārplūšanas procesu. Tajā pašā laikā tiek secināts, ka Eiropas Komisijas un EAA īstenotie pasākumi ilgtermiņā var nest rezultātus, kas novedīs pie aizsardzības industrijas dziļākas integrācijas.

This paper is about the integration of the European Union defence industry. The EU defence industry has traditionally been highly fragmented among its member states, which try to protect their national defence companies. After the establishment of a Common Security and Defence policy in 1999, the EU has made several efforts to open the European defence market and foster cooperation among member states in developing and producing armament. This can be seen as a process of spill-over, which is a concept of neofunctionalism. The integration of the European defence industry is analyzed in three dimensions – rules, organizations and transnational actors. The results of this research show that the European defence industry is not integrated, despite the efforts of the EU. Neither implementation of the defence package, nor the work of the European Defence agency have lead to significant changes in the industry, and it is still governed in intergovernmental way.