Jēdziena “vispārzināms fakts” izpratne civilprocesā

Abstract

Lietas dalībnieki var tikt atbrīvoti no pierādīšanas pienākuma, ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu. Civilprocesa likums nesatur šī jēdziena definīciju, līdz ar to tiesai paredzēta rīcības brīvība katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt, vai fakts ir vispārzināms, tomēr, nepamatoti atbrīvojot lietas dalībniekus no pierādīšanas pienākuma, tiesa pārkāpj vienu no svarīgākajiem civilprocesa principiem – sacīkstes principu. Pētījuma mērķi ir atklāt jēdziena būtību, salīdzināt tā izpratni juridiskajā literatūrā un tiesu praksē, kā arī noskaidrot, vai pastāv problēmas jēdziena piemērošanā. Pētījuma rezultātā autore konstatēja, ka tiesu argumentācija, atzīstot vai neatzīstot faktu par vispārzināmu, nav vienveidīga.

Parties can be exempted from the burden of proof if the court finds a fact to be common knowledge. The Civil Procedure Law does not contain a definition of this concept, so the court has discretion to assess whether a fact is common knowledge on a case-by-case basis, but by unreasonably relieving the parties of the burden of proof, the court violates one of the most important principles of civil procedure, that is, the adversarial principle. Research objectives: reveal the essence of the concept, compare its understanding in legal literature and case law, and find out whether there are problems in applying the concept. As a result of the research, the author found that the courts reasoning in recognising or not recognising a fact as common knowledge is not uniform.