Gūžas locītavas endoprotēzes pozīcijas korelācija ar mežģījumiem pēcoperācijas periodā

Abstract

KOPSAVILKUMS Nosaukums: Gužas locītavas endoprotēzes pozīcijas korelācija ar mežģījumiem pēcoperācijas periodā Ievads: Pēcoperācijas luksācija joprojām ir viena no galvenajām komplikācijām pēc totālās gūžas endoprotezēšanas (TGE), un tai ir daudzfaktoru etioloģija, kurā iesaistīta gan implanta pozicionēšana, gan biomehāniskā atjaunošana. Mērķis: Identificēt ar implantu un ķirurģisko tehniku saistītos parametrus, kuri palielina luksācijas risku. Materiāli un metodes: Retrospektīva analīze, kurā iekļauti 100 pacienti ar totālo gūžas endoprotezēšanu (26 ar dislokāciju, 74 bez dislokācijas). Analizēti radioloģiskie un ķirurģiskie parametri, tostarp kausa inklinācija, augšstilba nobīde, augšstilba galvas izmērs, stumbra novietojums, rotācijas centrs un ķirurģiskā pieeja. Tika izmantoti statistiskie testi, tostarp salīdzinošās analīzes, p-vērtības, t-testi, Mann–Whitney U tests un khi kvadrāta tests. Rezultāti: No 100 pacientiem, kuriem tika veikta totāla gūžas endoprotezēšana, 26 piedzīvoja pēcoperācijas dislokāciju. Pacientiem ar dislokāciju bija ievērojami mazāks augšstilba galvas izmērs (mediāna 28 mm salīdzinājumā ar 32 mm, p < 0.001), lielāks acetabulārā kausa inklinācijas leņķis (vidēji 41,7° salīdzinājumā ar 38,5°, p = 0.043), mazāks augšstilba nobīdes attālums (mediāna 40 mm salīdzinājumā ar 44 mm, p = 0.002) un izteiktāka stumbra valgus novietojuma ass (mediāna 1,5° salīdzinājumā ar 0,5°, p = 0.001). Turklāt dislokācijas grupā tika novērotas lielākas horizontālās un vertikālās rotācijas centra nobīdes (attiecīgi p = 0.014 un p = 0.009). Trauma kā pirmsoperācijas diagnoze bija statistiski nozīmīgi saistīta ar dislokāciju, salīdzinot ar osteoartrītu (61,5% salīdzinājumā ar 13,5%, p < 0.001). Citi mainīgie, tostarp vecums, ĶMI, kājas garuma atšķirība un fiksācijas veids, neuzrādīja statistiski nozīmīgas atšķirības. Secinājumi: Pēcoperācijas dislokācija pēc totālās gūžas endoprotezēšanas bija statistiski nozīmīgi saistīta ar vairākiem implantiem saistītiem faktoriem, tostarp mazāku augšstilba galvas izmēru, palielinātu kausa inklināciju, mazāku augšstilba nobīdi, stumbra valgus novietojumu un izmainītu rotācijas centra pozīciju. Turklāt pacientiem ar traumām saistītām pirmsoperācijas diagnozēm bija ievērojami lielāks dislokācijas risks salīdzinājumā ar pacientiem, kuriem bija osteoartrīts. Šie rezultāti uzsver precīzas implanta novietošanas un pacientam individuāli pielānotas ķirurģiskās plānošanas izšķirošo nozīmi dislokācijas riska samazināšanā. Atslēgvārdi: Totālā gūžas artroplastika, implanta pozicionēšana, pēcoperācijas luksācija, pirmsoperācijas diagnoze, dinamiska implanta pozicionēšana.

Title: Correlation between implant placement and postoperative dislocation risk in total hip replacement Background: Postoperative dislocation remains a major complication following total hip replacement (THR), with multifactorial etiologies involving implant placement and biomechanical restoration. Objective: To identify implant and surgical related correlation associated with dislocation risk following THR Material and methods: A retrospective analysis of 100 THR patients (26 with dislocation, 74 without). Analyse of radiographic and surgical parameters, including cup inclination, femoral offset, femoral head size, stem alignment, rotational center and surgical approach. Statistical tests included comparative analyses, p-values, t-tests, Mann–Whitney U, chi-square. Results: Out of 100 patients undergoing total hip arthroplasty, 26 experienced postoperative dislocation. Patients with dislocation had significantly smaller femoral head sizes (median 28 mm vs. 32 mm, p < 0.001), higher cup inclination angles (mean 41.7° vs. 38.5°, p = 0.043), lower femoral offset (median 40 mm vs. 44 mm, p = 0.002), and more valgus stem alignment (median 1.5° vs. 0.5°, p = 0.001). Additionally, greater horizontal and vertical rotational center shifts were observed in the dislocation group (p = 0.014 and p = 0.009, respectively). Trauma as a preoperative diagnosis was significantly associated with dislocation compared to osteoarthritis (61.5% vs. 13.5%, p < 0.001). Other variables, including age, BMI, leg length discrepancy, and fixation type, showed no significant differences. Conclusion: Postoperative dislocation following THR was significantly associated with multiple implant-related factors, including smaller femoral head size, increased cup inclination, lower femoral offset, valgus stem alignment, and altered rotational center positioning. Additionally, patients with trauma-related preoperative diagnoses had a markedly higher dislocation risk compared to those with osteoarthritis. These findings emphasize the critical importance of precise implant placement and patient-specific surgical planning to minimize dislocation risk.