LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Ekonomika un vadības zinātne ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS Economics and Management ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS Economics and Management LATVIJAS UNIVERSITÂTE LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Ekonomika un vadības zinātne LATVIJAS UNIVERSITÂTE UDK 33+005(082) Ek 700 Galvenās redaktores Dr. oec., prof. Elena Dubra, LU EVF Zinātņu prodekāne Dr. hab. oec., prof. Ludmila Frolova, Vadības zinību bakalaura un maģistra studiju programmu direktore Redakcijas kolēģija Dr. oec., prof. Elena Dubra (galvenā redaktore), LU EVF Zinātņu prodekāne Dr. hab. oec., prof. Ludmila Frolova (galvenā redaktore), LU EVF Studiju programmu direktore Dr. habil. oec., prof. Baiba Rivža, Latvijas Republikas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Dr. hab. oec., prof. Elmārs Zelgalvis, LU Ekonomikas doktorantūras padomes priekšsēdētājs Dr. hab. oec., prof. Edvīns Vanags, LU Vadības zinātnes doktorantūras padomes priekšsēdētājs Dr. oec., prof. Arilds Saeters (Arild Sather), Agderes Universitāte (Norvēģija) Dr. oec., prof. Pēteris Blatners (Peter Blattner), Štralzundes Universitāte (Vācija) Dr. oec., prof. Dirks Linovskis (Dirk Linowski), Berlīnes Universitāte (Vācija) Dr. oec., prof. Žans Dāvids Avenels (Jean David Avenel), Evrī Universitāte (Francija) Redkolēģijas sekretāre – Agnese Krūmiņa, LU EVF Zinātņu prodekānes sekretāre Literārās redaktores: Eda Ansone, Aina Gore, Aija Lapsa Maketu veidojis Ludis Neiders Visi krājumā ievietotie raksti recenzēti. Pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama Latvijas Universitātes atļauja. Citējot atsauce uz izdevumu obligāta. © Latvijas Universitāte, 2004 ISBN 9984-770-13-3 Saturs / Contents Jaan Alver. On Some Problems of Pr eparation and Analysis of Cash Flow Statements / Naudas pl ūsmas pārskata sagatavošanas un analīzes problēmas 9 Sandis Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības / Professional Service Company Management Features 16 Sergejs Babuskins. Investīciju vide Baltijas valstīs / Investment Climate in the Baltic States 26 Ilze Barga, Jevgenijs Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical Information Systems (GIS) Market and Opportunities in Latvia / Ģeogrāfisko informācijas sistēmu (ĢIS) jaunā tirgus analīze un iespējas Latvijā 37 Konstant īns Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis / Econometric Models of Latvian Import 52 Krist īne B ē r zi ņa, Gundars B ē r zi ņ š . Organiz ācijas misija kā vadības instruments / The Mission of Organization as a Management Tool 63 Iveta Biez ā. Informācijas kvalitāte par teledarbu Latvijas interneta tīklā / The Information Quality about Telework in the Latvian Internet 76 Sergejs Bo ļšakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā / Financial Problems of Innovative Business in Latvia 85 Viesturs Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā / Tacit Knowledge Management in Latvian Banks and their Role in the Promotion of Knowledge Creation Process 97 Edgars Br ēķis. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode / An Econometrical Method for Estimating the Size of Shadow Economy 113 J ānis Caune. Nozares veiksmes faktori un to salīdzināšana ar uzņēmuma darbību / Industry Success Factors and Their Comparison to Activities of the Company 123 Uldis Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos / The Operation Problems of Public Radio under Conditions of Competition and Monopoly 132 Eli Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner / Pat ēriņa preču vadīšana efektīvai patērētāju reaģēšanas nodrošināšanai 142 Rita Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana / Estimating the Effects of Monetary Policy 152 M ā ra Gulbe, In ā ra Kant āne. Matemātikas iestājpārbaudījuma nozīmīguma analīze / The Significance of Enrollment Test in Mathematics’ 164 Inese Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā / The Use of International Experience for Poverty Parameter Definition in Latvia 171 Aigars Kivli ņ š . Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi / Potential Development of Bioethanol in Latvia Based on World Experience 184 Valent īna Kondziorha. Transfertu cenu pielietošana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšanā / Application of Funds Transfer Pricing in the Profitability Estimation of the Br anches of the Commercial Banks 194 I n ta Kot ā ne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā / Role of Credit in Formation of Financial Resources for Agriculture Branch 203 Antje Krey. Verbreitung der “Wunderwaffe“ BSC in Deutschland / “Br īnumieroča” – BSC lietošana V ācijā 214 Leons Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā / Latvian Bank Systems Integration Process Problems in EU Context 225 Aleksejs Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā / Latvian Confidence Indicators and Short-term Forecasting of Economic Activities 239 Aleksejs Nipers. Ekonomikas attīstības etapi un nodokļu politika Eiropas Savienībā / Stages of Economic Development and Taxation Policy in the European Union 251 Daina Paula. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretācijas iespējas / Contents of Competitiveness Indicators and their Possible Interpretation 262 K ā rlis Purmalis, Roberts Škapars. Iespējamās migrācijas izmaiņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā / Possible Changes of Migration during Latvia’s Integration into European Union 271 M ā ris P ūķis, Ligita Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības / An Opportunity to Create Large-scale Regional Governments in Latvia 280 Inna Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā / The Role of Commercial Banks Loans in the Long-term Development of Economy 290 Krist īne Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā / Customers Behaviour Analysis in the Process of Yield Management Implementation 300 Andris Runde. Efektīva brenda komunikācijas koncepcija / Communication Conception of an Effective Brand 313 Ramona Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Mechanism in the Baltic Countries / Monet ārās politikas transmisijas meh ānisms Baltijas valstīs 320 Uldis Rutkaste. Kā Latvijas integrācija EMS ietekmē ārējo tirdzniecību: valūtas riska mazināšanās aspekts / The Impact of Latvia’s Integration into the EMU on Foreign Trade: The Aspect of Diminishing Exchange Rate Risk 330 Iluta Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem / The Effect of Market Orienta tion on Business Performance 338 Ella Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia / Globaliz ācijas sociālie aspekti 349 Ieva Sloka. Bezdarba analīze Latvijā / Unemployment Analysis in Latvia 360 Dainis Stikuts. Latvia’s Potential Output – Using Production Function and HP-filter / Latvijas potenci ālā IKP aprēķināšana, izmantojot ražošanas funkciju un HP-filtru 372 Dzintars Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā / Interaction between In dicators of Monetary and Settlement Systems in Latvia 383 K ā rlis Subatnieks. Naudas plūsmas pielietojums uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtēšanā un brīvās naudas plūsmas būtība / The Use of Cash Flow in Determining Financial Position of an Enterprise and the Concept of Free Cash Flow 394 Ruta Šneidere. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums uzņēmumu maksātspējas prognozēšanai / The Historical Development of Methods of Financial Analysis and Their Application to Business Solvency Prediction 403 Sandis Šteins. E-komercija un tās aplikšana ar nodokļiem / E-Commerce and its Taxation 413 Ivars Tillers. Short Term Forecasting of the Money Supply in Latvia / Latvijas naudas piedāvājuma īstermiņa prognozēšana 422 Deniss Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā / The Role of Technology Parks in the Development of Innovative Business Activity 431 M ā rti ņ š Valters. Interešu grupu analīze / Stakeholder Analysis 442 Inese V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā / The National Economy Benefits from Latvia’s Accession to the European Union 456 Edgars Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis / Sabiedr ības novecošanās procesa un valsts politisko lēmumu ietekme uz augošo pensiju krīzi pasaulē 467 Normunds Zalp ē teris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti / Retail Banking – between Standardization and Individuality 478 Zane Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku / The Economic Impact of Foreign Private Investment 488 LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 9.–15. lpp. On Some Problems of P reparation and Analysis of Cash Flow Statements Naudas plūsmas pārskata sagatavošanas un analī zes probl ēmas Jaan Alver Tallinn University of Technology Department of Accounting 101 Kopli Street Tallinn 10114, Estonia E-mail: jaan.alver@ttu.ee The subjectivity of conventional accounting has become a matter for persistent debate in the academic and professional literature. Cash flow accounting (CFA) is a straightforward information system that avoids complex issues of conventional accounting. Not surprisingly, cash flow statements (CFSs) have become importa nt sources of information for users. A cash flow statement is required as part of a complete set of financial statements prepared in conformity with IFRS as well as US GAAP for all business enterprises. The purpose of this paper is to provide users with a guide which will assist them in the preparation of cash flow statements and in pa rticular provide a practical approach to the problems which may be encounter ed in implementing IAS 7. Key words: cash flow, operating activities, inves ting activities, financing activities. 1 . About Terminology It is clearly fundamental for understandin g cash flow statements that the reader should be familiar with terms like ‘cash flow’, ‘operations’, ‘investing activities’, ‘financing activities’ and so on. Few analytical terms are more widely used and, at the same time, less understood than the term ‘cash flow’. Professor Bernstein notes: “Standing alone and unqualified, the term cash flow is in its literal sense, meaningless.” (Bernstein, 1989) . The author of this paper shares that opinion. An analysis of accounting and finance literature shows that there is no standard definition of ‘cash flow’. ‘Cash flow’ has been defined as • movement of money into and out of a business. ( The Oxford Dictionary for the Business World , 1993) • the movement of money into (cash inflow) and out of (cash outflow) a business. (Bannock and Manser, 1990) • the movement of cash into and out of a business. (Hussey, 1995) • the money coming into a business from sales and other receipts and going out of the businesses in the form of cash payments to suppliers, workers, etc. (Pass, Lowes, Pendleton and Chadwick, 1995) 10 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • the amount of money flowing through an organisation in a given period. A company’s cash flow is equal to its trading profit plus any new money raised through a share issue or a loan during the period. (Hindle, 1998) • the amount of cash being received and expended by a business. ( A Concise Dictionary of Business , 1991) • the amount of cash being received and expended by a business. (A Dictionary of Finance , 1993) • the amount of cash generated from a particular business activity or project. (Westbrook). • w hat is taken in minus what is paid out in a given time period. (Shafritz and Oran, 1990) • the receipts and payments made by a business. (Moles and Terry, 1999) • the actual net cash, as opposed to accounting income, that flows into (or out of) a firm during some specified period. It includes net income plus depreciation and other noncash charges. (Oldham, 1993). • the reported net income of a firm, plus depreciation, depletion, amortization, and extraordinary charge s to reserves not paid in cash. (Caruth and Stovall, 1994). • a company adds the annual depreciation charge for fixed assets to its earnings after interest, taxes, and preferred dividends. (Shook and Shook, 1990) • net change in cash position during a period. ( Terminology for Accountants , 1992) According to IAS 7 para. 6 cash flows are inflows and outflows of cash and cash equivalents. Often writers when referring to cash flow mean cash generated by operations. At the same time the meaning and content of the term ‘operating activities’ (‘operations’) remains debatable 1. 2 . The Structure of the Cash Flow Statement and Classification of Cash Flows The IASB rules on the cash flow statemen t are set out in two standards: IAS 1 and IAS 7. IAS 7 lays down a formal stru cture for the cash flow statement. Cash flows should be classified under th e following three standard headings: • ‘Operating activities’; • ‘Investing activities’; • ‘Financing activities’. Therefore the cash flow statement is based on an activity format which classifies cash inflows and outflows in terms of operating, investing and financing activities. The classification of cash flows into operating, investing and financing activities is essential for the analysis of cash flow data. Net cash flow (the change in cash and equivalents during the period) has little informational content by itself; it is the classification and individual components that are informative. According to IAS 7 classification by activity provides information that allows users to assess the impact of those activities on the financial position of the enterprise and the amount J. Alver. On Some Problems of Preparation a nd Analysis of Cash Flow Statements 11 of its cash and cash equivalents. This inform ation may also be used to evaluate the relationships among those activ ities (IAS 7, para. 11). The most important section of CFS is cash flows from operations or operating activities . In accounting literature it is possible to find different explanations of operating activities (operations): 1) Operating activities are the principal revenue-producing activities of an enterprise and include delivering or producing goods for sale and providing services (Epstein and Mirza, 2003). 2) Operating activities are the principal revenue-producing activities of the enterprise and other activities that are not investing or financing activities (IAS 7, para. 6). 3) Operating activities include all transactions and other events that are not defined as investing or financing activities. Operating activities generally involve producing and delivering goods and providing services (i.e., transactions that enter into the determination of net income) (FAS95, para. 21). In general, operating activities are the major profit-directed activities of a company that eventually enter into the determination of profit. The question is: which kind of profit? Investing activities. This area lists all the cash used or provided by the purchase and sale of income-producing as sets. Activities in this category involve major changes in total assets and asset composition. Financing activities. This section measures the flow of cash between a firm and its owners and creditors. Activities in this category involve transactions with creditors and owners. Although the classification of cash flow s into the three main categories is important, it should be mentioned that classification guidelines are arbitrary. IAS 7 has not indicated clearly how to classify certain items that might fit logically in more than one of the major categories of the statement of cash flows. Differences in treatments of some items of CFS have set up a necessity to formulate explicit criteria for the classification of items on CFSs. 3 . Two Approaches in the Treatme nt of Operating Cash Flows A typical format of the multiple-step income statement divides the income statement into operating and nonoperating sections and would contain the following components: I Operating section. Includes the revenues and expenses of the company’s primary operations A. Revenue (sales). B. Cost of goods sold or service provided. C. Selling expenses. D. General and administrative expenses. E. Other operating expenses. I I Nonoperating section. Income from investments, gains and losses from the sale of operating assets, interest revenue, and interest expense are reported as arising from nonoperating activities. 12 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE The operating section includes sales, COGS, and operating expenses, while nonoperating section includes revenues, gains, expenses, and losses stemming from activities that are not part of the main activity of the business. Therefore, according to the income st atement operating activities are related to the transactions and other events entering into the determination of operating profit . As its name implies, CFS is a flow statement , like the income statement. The format of CFS is grounded on the same idea – to classify activities as operating and nonoperating (the latter are subclassified as investing and financing activities). Interpreting CFS requires an understanding of two relations: • the relation between profit (net profit or operating profit) and cash flows from operations; • the relation between the net cash flows from operating, investing, and financing activities. Operating activities in CFSs can be treated as inflows and outflows of cash related to the transactions entering into the determination of 1) net profit; 2) net operating profit. Consequently, depending on choice, net operating cash flow should 1) highlight the differencies between operating profit and net cash flow from operating activities; 2) highlight the differencies between net profit and net cash flow from operating activities. It is worth mentioning that these two versions are based on different concepts of operating activities . The first concept could be denominated as ‘net profit approach’ and the second one as ‘operating profit approach’. The conversion process classifies the inco me statement’s operating section into its major components and determines cash collections or payments for each of them. It clearly appears from the direct method of preparing CFS. Under the indirect method of preparing CFS the reconciliation of net profit with cash flows from operating activities is somewhat misleading becau se the operating activities (and therefore, the content of op erating sections) on two financial statements are treated differently (and therefore, content of oper ating sections on the income statement and CFS is different). In our opinion the treatment of an item in the income statement should determine its classification in the cash flow statement. The only reconciliation of operating profit with cash flows from really operating activities provides the link between the operating sections of two financial statements. 4 . The Main Differences in the Classification of Cash Flows Different treatments of operating activities and operating cash flows result in differences in classifications. For example, there is little worldwide consensus as to the classification of interest and divi dends paid and received in CFS. The classification of interest and dividends paid and received is solved very differently in various national standards. Interest paid can be considered as: • operating cash outflow (because it enters into the determination of net profit); J. Alver. On Some Problems of Preparation a nd Analysis of Cash Flow Statements 13 • financing cash outflow (because it is the cost of obtaining a financial resource). Dividends paid may be classified as either: • operating cash outflows (thereby assisting users to determine the enterprise’s ability to make dividend payments out of operating cash flows); • financing cash outflows (since they ar e a cost of obtaining financial resources). Dividends and interest receivable may be considered as either: • operating cash inflows (since they enter into the determination of net profit); • investing cash inflows (since they re present a return on investments). These classification problems point out the complexity of financial statement classification and the fact that the termi nology used in CFS does not correspond precisely to the more early terminology that has been developed for the income statement. USA New Zealand IAS 7 Interest paid Operating activity Financing activity Operating activity or financing activity Interest received Operating activity Investing activity Operating activity or investing activity Dividends paid Financing activity Financing activity Financing activity or operating activity Dividends received Operating activity Investing activity Operating activity or investing activity According to FAS95 interest received, dividends received, and interest paid are all classified as operating activities, while dividends paid are classified as financing activities. This different treatment for dividend s paid relates, in part, to the fact that dividends paid do not appear in the accrual income statement, whereas dividends and interest received (revenues) and interest paid (expense) do. Excluding dividends paid from the operating activities section simplifies the reconciliation of operating cash flows with net profit. This treatment separates investment returns and interest payments from the sources of these activities, the purchase and sale of investments which are disclosed as investing activities, and the sale and retirement of debt which are disclosed as financing activities. As a result, the presentation of dividends and interest received and interest paid on CFS is not consistent with their presentation on the income statement . Many professionals have found these different treatments of interest and dividends (and dividends received vs dividends paid) inconsistent and hard to defend. The FASB cash flow pronouncement, FAS95, illustrates that the setting of an accounting standard is not a science, but is a “balancing act” with the differing opinions of users and preparers being weighed against one another and the 14 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE considerations of the cost of implementation being weighed against the potential benefits. Since standard setting is a balancing act, not all interested parties will agree on the final outcome. In fact, three of the seven members of the Financial Accounting Standards Board dissented to the issuance of FAS95. They believed that interest payments should be classified as an outflow from financing rather than as a cash outflow from operations. The same three members also would have classified interest and dividend receipts under investing rather than operations. New Zealand’s standard classifies intere st and dividend payments as financing outflows and interest and dividends received as investing inflows which is consistent with their presentation on the income statement but it should be emphasized that in this case the net operating cash flow cannot be treated as cash-based equivalent to net profit. IASB has not taken stand on the case – it is CFS’s preparers choice how to classify interest and dividends. The illustrative example in Appendix 1 to IAS 7 (which does not form part of the standard) but should illustrate the application of the standard to assist in clarifying its meaning. Unfortunately, it does not make the situation clearer. First of all, the illustrative example in Appendix 1 to IAS 7 is at variance with paragraph 20 of IAS 7 which states that under the indirect method, net cash flow from operating activities is determined by adjusting net profit or loss . Also, the presence of such an item as ‘ cash generated from operations’ is worth mentioning in addition to ‘net cash from operating activities’ in the operating section of illustrative CFS while the former is al so a net amount. In the illustrative example interest paid is classified as an operating activity, while interest received and dividends received are classified as investing activities and dividends paid as a financing activity. It means that in the classification of interest and dividends two different approaches have been used – in terest and dividends received have been classified depart of their association with investment activities whereas interest paid has been classified depart of its association with the determination of net profit. Interest paid and dividends paid are payments to providers of financial resources. Financial decision making emphasizes the similarity of interest and dividend payments – interest is paid for the use of debt capital, whereas dividends are paid for the use of equity capital. Different approaches in treatments of interest received and paid as well as interest and dividends paid are not justified and acceptable. Given the availability of alternative modes of the presentation of interest and dividends received, and of interest paid, it is particularly critical that the policy adopted be followed consistently. In the analysis of CFS, each of the three principal segments should be reviewed separately since each focuses on a distin ct part of business activities. Different combinations for classification of interest and dividends received as well as interest and dividends paid and the influence of differences in classification on cash flow data should be taken into account. NOTES 1 Different interpretations of ‘operating activities’ will be examined further. J. Alver. On Some Problems of Preparation a nd Analysis of Cash Flow Statements 15 BIBLIOGRAPHY 1. A Concise Dictionary of Business . (1991). Oxford: Oxford University Press. 2. A Dictionary of Finance . (1993). Oxford: Oxford University Press. 3. Bannock, G. and Manser, W. (1990). The Penguin International Dictionary of Finance . London: Penguin Books. 4. Bernstein, L.A. (1989). Financial Statement Analysis: Theory, Application and Interpretation , 4th edn. Homewood, IL: IRWIN. 5. Caruth, D. L. and Stovall, S. A. (1994). NTC’s American Business Terms Dictionary . Lincolnwood, IL: National Textbook Company. 6. FASB (1987) The Statement of Cash Flows. Statement of Financial Accounting Standards No. 95 . Stamford, Conn.: FASB. 7. Hindle, T. (1998). Pocket International Business Terms . London: Profile Books. 8. Hussey, R. (1995). A Dictionary of Accounting . Oxford: Oxford University Press. 9. IASC (1992) Cash Flow Statements. International Accounting Standard 7 (revised 1992) . London: IASC. 10. Moles, P. and Terry, N. (1999). The Handbook of International Financial Terms . Oxford: Oxford University Press. 11. Oldham, G. E. (1993). Dictionary of Business and Finance Terms . New York: Barnes & Noble Books. 12. Pass, C., Lowes, B., Pendleton , A. and Chadwick, L. (1995). Collins Dictionary of Business , 2nd edn. Glasgow: HarperCollins Publishers . 13. Shafritz, J. M. and Oran, D. (1990). The New American Dictionary of Business and Finance . A New York: Mentor Book. 14. Shook, R. J. and Shook, R. L. (1990). The Wall Street Dictionary . New York: New York Institute of Finance. 15. Terminology for Accountants , 4th edn. (1992). Toronto: The Canadian Institute of Chartered Accountants. Toronto. 16. The Oxford Dictionary for the Business World (1993). Oxford: Oxford University Press. 17. Westbrook, P. (1997). Word Smart for Business . New York: Random House. Summar y The paper focuses on the statement of cash flows that recasts the financial statement data provided by th e accrual process. It discusses the use and analysis of the information provided by the cash flow statement. Three important areas that affect cash flows are operations, financing, and investing. Not surprisingly, they provide the structure for both the preparation and interpretation of the cash flow statement. Although the classification of cash flows into the three main categories is important, it should be mentioned that classification guidelines are arbitrary. IAS 7 has not indi cated how to classify certain items that might fit logically in more than one of th e major categories of the statement of cash flows. The opinion that the treatment of an item in the income statement should determine its classification in the cash flow statement is expressed in paper. For classification of operating cash flows, prepearing and analysis of cash flow statements two approaches ( net profit approach and operating profit approach ) are recommended. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 16.–25. lpp. Profesion ālo pakalpojumu uz ņēmumu vadī šanas īpatnības Professional Service Company Management Features Sandis Babris Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: sandis.babris@latvenergo.lv Mūsdienās arvien lielāku lomu pasaules ekonomikā ieņem jauna tipa uzņēmumi – profesionālo pakalpojumu uzņēmumi, kas sniedz daudzveidīgus profesionālos pakalpojumus visdaž ādākajās sfērās – gan finanšu, gan mārketinga, personālvadības, informāciju tehnolo ģiju, juridiskajā un vadības konsultāciju jomā. Pasaules mērogā profesionālo pakalpojumu uzņēmumi ir vieni no visstraujāk augošām uzņēmumu kategorijām, un arī Latvijā šāda tipa uzņēmumi strauji attīstās. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumiem ir virkne īpatnību, kas tos atšķir no tradicionālajiem uzņēmumiem, tādēļ autors aplūko profesionālo pakalpojumu attīstības tendences pasaulē un Latvijā, kā arī analizē šo specifisko uzņēmumu vadīšanas īpatnības, aplūkojot tādus jautājumus kā profesionālo pakalpojumu uzņēmumu stratēģijas, darbs ar personālu, struktūras un pārvaldes, organizācijas kultūras un darbinieku vadīšanas īpatnības. Atslēgvārdi: profesionālo pakalpojumu uzņēmumi, intelektuālā organizācija, vadīšanas metodes, organizācijas struktūra, organizācijas kultūra. Pēc industriālās revolūcijas, kas nomainīja laiku, kad naturālajās saimniecībās tika saražots gandr īz viss sev nepieciešamais, ir pagājuši pāris gadu simti, taču pasaules ekonomikas attīstībai joprojām ir raksturīga pieaugoša specializācija – gan ražošanas, gan pakalpojumu sniegšanas jom ā. Mūsdienās ir grūti iedomāties tādu cilvēku, kurš saviem spēkiem iegūtu izejvielas un saražotu sev nepieciešamo pārtiku, apģērbu vai uzceltu mājokli. Līdzīgi tas ir arī uzņēmumos – lai gan pastāv virkne vertikāli integrētu uzņēmumu, tomēr gan šauri specializētos, gan arī pietiekami diversificētos uzņēmumos tomēr ir raksturīga attiecīgā specializācija uz savas pamatdarbības veidiem, piemēram, piena pārstrādātājs ražo un p ārdod pienu, šādā uzņēmumā visbiež āk būs nodarbināti tieši ar nozari saistītie darbinieki – pārtikas tehnologi, ražošanas str ādnieki, jaunu produktu izstrādātāji, kvalitātes kontroles speciālisti, vadošais personāls utt., tomēr ar pamatdarbību nesaistītie produkti visbiež āk tiks iegādāti no sadarbības partneriem – zemniekiem, iekārtu un iepakojuma ražot ājiem, pārtikas piedevu ražot ājiem. Līdzīgi tas notiek arī ar pakalpojumiem – transporta un loģistikas pakalpojumi tiek saņemti no specializēta uzņēmuma, tāpat arī reklāmas, sabiedrisko attiecību, juridiskie, kvalitātes vadības, finanšu, vadības konsultāciju, personāla atlases un citi pakalpojumi tiek iepirkti “no ārienes” – no specializ ētiem profesionālo pakalpojumu S. Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 17 sniedzējiem. Līdz ar to var izdalīt jauna tipa uzņēmumus – profesionālo pakalpojumu uzņēmumus, kuri sniedz pakalpojumus citiem uzņēmumiem, izmantojot savu darbinieku profesionālās zināšanas kādā noteiktā jomā. Šādi uzņēmumi fiziski neko neražo vai ar ī fiziski nesniedz pakalpojumus, kā, piemēram, transporta, telekomunikāciju vai iekārtu uzstādīšanas pakalpojumu gadījumā, tātad to piedāvātais pakalpojums ir intelektuālo darbinieku izstrādātas stratēģijas, plāni, idejas, metodes vai konsultācijas, kas palīdz pakalpojuma saņēmējam strādāt efektīvāk un uzlabot uzņēmuma konkurētspēju. Bez specializēto profesionālo pakalpojumu sniedzējiem nav iedomājama neviena mūsdienīga uzņēmuma pastāvēšana, nemaz nerunājot par attīstību, tādēļ autors centīsies rast ieskatu šo uzņēmumu vadīšanas īpatnībās un principos, par pamatu ņemot ASV vadošo profesionālo pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu pētījumu rezultātus, kā arī šī profila uzņēmumu attīstības tendences Latvijā. Ta ču ne jebkurš pakalpojumus sniedzošs uzņēmums ietilpst profesionālo pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu kategorijā. Galven ā pazīme, lai uzņēmumu varētu uzskatīt par profesionālo pakalpojumu uzņēmumu, ir – vai šis uzņēmums ir intelektuāla organizācija. Apkopojot daž ādu autoru definīcijas, var teikt, ka ar jēdzienu “intelektu āla organizācija” saprot t āda tipa organizāciju, kuras pastāvēšana ir pilnīgi atkarīga no personāla garīgajām spējām. Šis definējums atdala šo īpatnējo organizāciju veidu no tām organizācijām, kuru pastāvēšana vairāk ir atkarīga no tehnikas, ko t ā izmanto, nekā no cilvēkiem, kas tajā strādā. Līdz ar to uzņēmumi, kas sniedz vienkāršus pakalpojumus, ir samērā viegli nošķirami no profesionālos pakalpojumus sniedzošajiem. Mūsdienās profesionālo pakalpojumu uzņēmumi darbojas visdaž ādākajās sfērās, taču autors minēs svarīgākās no tām: • finanšu jomā – grāmatvedības, auditoru, investīciju pakalpojumi un konsultācijas (piem., PricewaterhouseCoopers ); • mārketinga jomā – reklāmas, sabiedrisko attiecību, mediju plānošanas, pasākumu rīkošanas, interaktīvie u. c. pakalpojumi (piem., Saatchi&Saatchi ); • personālvadības jomā – personāla vervēšanas, atlases, novērtēšanas, plānošanas, atalgojuma sistēmas izveides u. c. pakalpojumi un konsultācijas (piem., Fontes R&I ); • informāciju tehnolo ģiju jomā – tehnolo ģiju izstrāde, apkalpošana, konsultācijas (piem., IT Alise); • juridiskajā jomā – advokātu un juristu pakalpojumi (piem., Carrington Hall & Hamburg Law Office ); • vadības konsultāciju jomā – stratēģiskās plānošanas, kvalitātes vadības, uzņēmumu pārveides pakalpojumi (piem., Zygon Baltic Consulting ). Gandr īz katrā vidējā un lielā uzņēmumā varēs atrast darbiniekus, kas nodarbojas gan ar finanšu, gan mārketinga, personālvadības, informāciju tehnolo ģiju, juridiskajiem un visbeidzot arī vadības jautājumiem, taču tieši vidējie un lielie uzņēmumi gan visā pasaulē, gan arī Latvijā ir vislielākie profesionālo pakalpojumu uzņēmumu pakalpojumu izmantotāji – uzņēmumu augstākā līmeņa vadītāji piesaista stratēģijas izstrādes konsultantus, juristus, vadošo darbinieku atlases uzņēmumus, mārketinga vadītāji pērk pakalpojumus no reklāmas vai mediju aģentūrām, informāciju tehnolo ģiju departamentu vadītāji nolīgst informāciju tehnolo ģiju izstrādātājuzņēmumus un konsultantus, personāldaļas izmanto personāla atlases, 18 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE atalgojuma vai novērtējuma sistēmas izstrādes konsultantu pakalpojumus utt. Rodas jautājums – kādēļ gan paši uzņēmumi neveido spēcīgas nodaļas vai departamentus finanšu, IT, m ārketinga, personālvadības u. c. jomās, bet gan paļaujas uz profesionālo pakalpojumu uzņēmumu sniegtajām konsultācijām vai izstrādnēm? Iemesli, kādēļ veidojas, pastāv un attīstās profesionālo pakalpojumu uzņēmumi un kādēļ to pakalpojumus iegādājas, ir sekojoši: • specializēti pakalpojumi ir nepieciešami periodiski vai īslaicīgi; • specializēto pakalpojumu iegāde “no ārpuses” ir l ētāka; • ir nepieciešama vislabāko attiecīgās jomas speciālistu piesaiste, kuriem būtu uzkrāta pieredze darbam ar daž ādiem uzņēmumiem, daž ādos uzņēmējdarbības segmentos; • ir nepieciešams iegūt pieeju ļoti specializētai informācijai un zināšanām par attiecīgo jomu Latvijā vai pasaulē, izmantojot profesionālā servisa uzņēmuma iekšējo zināšanu apmaiņas sistēmu; • ir nepieciešams neatkarīgs “skats no malas” attiec īgo problēmu noskaidrošanā un risināšanā ; • problēmas risināšanā ir nepieciešams izmantot specializētas metodes un metodiku, kuru iegādāties vai izstrādāt pašam uzņēmumam būtu laikietilpīgi un dārgi; • profesionālo pakalpojumu uzņēmumā strādājošie profesionāļi, strādājot kopā, iegūst sinerģisku efektu – iespēju savstarpēji gūt zināšanas un mainīties pieredzē ; • ja starp uzņēmuma īpašniekiem vai vadību ir domstarpības par kādas uzņēmuma problēmas risināšanas ceļiem vai attīstības stratēģiju. T ātad profesionālo pakalpojumu uzņēmumu pastāvēšana ir objektīva nepieciešamība, lai nodrošinātu savu klientu – tradicionālo uzņēmumu – konkurētspēju un izstrādātu tiem konkurētspējīgu priekšrocību bāzi attiecīgajā jomā. 390 911 107 0 100 200 300 400 500 600 700 800 900 1000 1980 1990 2000 Gads M ljr d. A SV d ol ār u 1. att . Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu kopējais apgrozījums pasaulē [3, 12 ] Global Revenue for Professional Services (in billions of USD) S. Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 19 Tieši profesion ālo pakalpojumu uzņēmumi ir vieni no visstraujāk augošajiem uzņēmumiem pasaulē, par ko liecina arī statistikas dati – ja 1980. gadā profesionālo pakalpojumu uzņēmumu kopējais apgrozījums pasaulē bija 107 miljardi ASV dolāru, tad jau 1990. gadā šis apjoms sasniedza 390 miljardus, taču vēl pēc 10 gadiem – 2000. gadā – šis apjoms jau bija 911 miljardi ASV dolāru. T ātad vidējais profesionālo pakalpojumu uzņēmumu apgrozījums pasaulē pēdējo 20 gadu laikā ir pieaudzis vidēji par 11% gad ā, kas ir ārkārtīgi augsts izaugsmes rādītājs, salīdzinot ar pasaules ekonomikas kopējo izaugsmi vai citām nozarēm (sk. 1. attēlā). Arī Latvijā profesionālo pakalpojumu nozare ir ieņēmusi savu nišu ekonomikā un stabili attīstās – laika posmā no 1999. līdz 2002. gadam profesionālo pakal- pojumu uzņēmumu skaits Latvijā ir palielinājies vairāk nekā divas reizes; 1999. gadā ekonomiski aktīvo profesionālo pakalpojumu uzņēmumu skaits bija 213, 2000. gadā – 250, 2001. gadā – 417, bet 2002. gadā – jau 450 uzņēmumi. Uzņēmumu skaita dinamika atsevišķās profesionālo pakalpojumu sfērās parādīta 2. attēlā. 0 20 40 60 80 100 120 140 160 1999 2000 2001 2002 Gads U zņ ēm um u sk ai ts Reklāmas pakalpojumi Konsultēšana programmatūras jautājumos, programmēšana Konsultēšana komercdarbībā Datu bāzu un interneta portālu uzturēšana un ekspluatācija Gr āmatvedības, auditorpakalpojumi un konsultācijas Juridiskie pakalpojumi Tirgus un sabiedrisk ās domas izpēte Darbaspēka vervēšana un nodrošināšana ar personālu 2. att . Ekonomiski aktīvo profesionālo pakalpojumu uzņēmumu skaita dinamika Latvijā [6] Number of Professional Service Firms in Latvia Kā redzams 2. attēlā, visstraujākais uzņēmumu skaita pieaugums, ja salīdzina 2002. gadu ar 1999. gadu, ir vērojams datu bāzu un interneta portālu uzturēšanas, darbaspēka vervēšanas un personāla nodrošināšanas, kā arī grāmatvedības, auditorpakalpojumu un konsultāciju jomā. Palielinoties profesionālo pakalpojumu sniedzēju skaitam Latvijā, palielinās arī šo uzņēmumu kopējais apgrozījums, kas liecina par šīs nozares stabilo attīstību. 1. tabulā attēlota Latvijas profesionālo pakalpojumu uzņēmumu apgrozījuma dinamika, kas liecina, ka 2002. gadā, salīdzinot ar 1999. gadu, šo uzņēmumu vidējais apgrozījuma pieaugums ir 77,9%, ta ču daž ās jomās tas ir daudzkārt lielāks. 20 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. tabula Latvijas profesion ālo pakalpojumu uz ņēmumu apgroz ījuma dinamika (mlj. Ls) [6] The Turnover of Professional Service Firms in Latvia (millions of LVL) 1999 2000 2001 2002 Pieaugums % 2002. pret 1999. gadu Datu bāzu un interneta portālu uzturēšana un ekspluatācija 1,4 3,5 5,2 8,8 522,4% Juridiskie pakalpojumi 1,8 3,1 6,2 5,6 207,3% Darbaspēka vervēšana un personāla nodrošināšana 1,3 3,8 3,2 2,8 110,6% Konsultēšana programmatūras jautājumos, programmēšana 27,6 32,5 44,5 51,5 87,0% Reklāmas pakalpojumi 46.1 54,9 72,3 81,2 76,0% Komercdarbības konsultēšana 4,8 5,3 6,7 7,7 61,9% Gr āmatvedības, auditorpakalpojumi un konsultācijas 10,5 10,9 13,0 14,5 38,6% Tirgus un sabiedrisk ās domas izpēte 7,7 10,1 9,0 7,8 2,2% Kopā 101,2 124,1 160,1 179,9 77,9% Neskatoties uz to, ka profesionālo pakalpojumu nozare Latvijā vēl ir salīdzinoši neliela apgrozījuma izteiksmē (gandrīz 180 miljoni 2002. gadā), tomēr tā aug straujāk nekā Latvijas ekonomika kopumā – vidēji par 21% ik gadu, t ādēļ var apgalvot, ka profesionālo pakalpojumu uzņēmumu sniegtie pakalpojumi kļūst arvien nepieciešamāki tradicionālajiem uzņēmumiem. T ā kā profesionālo pakalpojumu uzņēmumi ir atkarīgi no saviem labākajiem speciālistiem, tad šajos uzņēmumos īpaši aktuāls ir jautājums par šo speciālistu vajadzību izzināšanu un apmierināšanu, motivāciju un karjeras izaugsmi. Kā rāda ASV pieredze, aptuveni 65% vadošo valsts uz ņēmējdarbības (vadībzinību) augstskolu beidzēju uzsāk darbu tieši profesionālo pakalpojumu uzņēmumos. Tas ir saist īts ne tikai ar salīdzinoši augstāku atalgojumu nekā, piemēram, ražošanas uz ņēmumos vai valsts pārvaldē, bet arī ar to, ka jaunie speciālisti ir ieinteresēti strādāt ar pašiem labākajiem un pieredzējušākajiem attiecīgās jomas speciālistiem vai arī nodarboties ar interesantām klientu problēmām. T ā kā profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vienīgais resurss, ko tie pārdod, ir savu darbinieku spējas un zināšanas, šie uzņēmumi daudz vairāk laika un līdzekļu iegulda savu jauno un arī pieredzējušo darbinieku attīstībā un izglītošanā visas karjeras laikā, nekā to spēj un var atļauties tradicionālie uzņēmumi. Zīmīgi, ka profesionālo pakalpojumu uzņēmumi, kas savās rindās iesaista vadošos nozares profesionāļus, kļūst par visas ekonomikas zināšanu radītājiem un virzītājiem, pārspējot pat akadēmiķus gan grāmatu rakstīšanas jomā par uzņēmējdarbību, gan publikāciju veidošanas un konferenču rīkošanas jomā – profesionālo pakalpojumu uzņēmumi ir kļuvuši par svarīgu inovatīvu pakalpojumu un ideju radītājiem [3, 15 ]. Diemž ēl šie uzņēmumi ir pārāk maz pētīti, un par tiem tikpat kā nav atrodamas analītiskas publikācijas, lai gan profesionālo pakalpojumu uzņēmumiem kā klasiskākajiem intelektuālo organizāciju piemēriem ir raksturīgas savas vadīšanas S. Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 21 īpatnības. Ta ču zināmas iestrādnes tomēr ir. Piemēram, H ārvardas biznesa augstskolas profesors Džejs Loršs ( Jay W. Lorsch ) un bijušais vadības konsultāciju uzņēmuma “ Bain & Company ” prezidents Tomass T īrnijs ( Thomas J. Tierney ) ir veikuši pētījumus 18 daž ādos starptautiskos profesionālo pakalpojumu uzņēmumos piecu gadu ilgā laikā, lai noskaidrotu profesionālo pakalpojumu uzņēmumu darbības un vadīšanas īpatnības salīdzinājumā ar tradicionālajiem uzņēmumiem. Kā vienu no svarīgākajām atšķirībām autori atzīmē to, ka profesionālo pakalpojumu uzņēmumi pirmām kārtām ir atkarīgi no savu darbinieku – augstākās klases juristu, konsultantu, programmētāju un citu speciālistu – lojalitātes un nodošanās uzņēmuma mērķiem. Tas izskaidrojams ar to, ka attiec īgajiem profesionālo pakalpojumu uzņēmuma darbiniekiem, ko autori dēvē par “zvaigzn ēm”, pašiem par sevi ir noteikta darb ības sfēra, kurā tie ir sasnieguši visaugstāko zināšanu un pieredzes līmeni, kā arī ieguvuši noteiktu pastāvīgo un lojālo klientu loku. Zaudējot kaut vienu no savām “zvaigzn ēm”, to nav iesp ējams īstermiņā aizstāt ne ar vienu citu, savukārt aizejošā “zvaigzne” sev pa ņem līdz arī attiecīgo klientu loku, samazinot profesionālo pakalpojumu uzņēmuma apgrozījumu un, protams, peļņu. Zināmā mērā var pat minēt, ka beidzot ir realizējusies viena no K. Marksa idejām par to, ka ražošanas l īdzekļi pieder pašam darbiniekam, taču tikai ar to atšķirību, ka ražošanas l īdzeklis ir attiecīgā speciālista zināšanas, nevis darbgaldi, iekārtas, datori utt. – šie palīglīdzekļi, bez šaubām, arī ir nepieciešami, taču tie veic tikai palīgfunkcijas un nebūt nav izšķirošie attiecīgā profesionālo pakalpojumu sniegšanas uzņēmuma pastāvēšanai. Līdz ar to attiecības starp darba devēju (profesionālo pakalpojumu uzņēmuma vadību) un tā darbiniekiem, kas ir no klientu, savu kolēģu un citu speciālistu puses atzīti profesionāļi, ir radikāli atšķirīgas no tradicionālajām organizācijām. Augsta līmeņa profesionāļi ir orientēti uz savas kompetences paaugstināšanu un, ja viņi citā organizācijā redz labākas iespējas, viņi aiziet uz šo organizāciju. Aiziešanas novēršanai ir jāveido tāda darba kultūra, kurā cilvēki jūtas stabili, pārliecināti un redz savas attīstības iespējas. Kā atzīst viens no pasaules vadošajiem vadībzinību teorētiķiem Pīters Drakers (Peter F. Drucker ), vadības darbs ar intelektuālajiem darbiniekiem ir salīdzināms ar orķestra diriģenta darbu. Vadītājs, kas strādā ar intelektuālajiem darbiniekiem, pats nevar izpildīt tos pienākumus, ko veic darbinieki, tāpat kā orķestra diriģents neprot spēlēt tūbu. Taj ā pat laikā intelektuālais darbinieks ir atkarīgs no sava vadītāja, lai tas sniegtu informāciju par darbības virzienu, mērķiem, darba izpildes standartiem, organizācijas vērtībām, indivīda un organizācijas sniegumu un rezultātiem. Un, līdzīgi kā orķestranti var sabotēt pat visspējīgāko diriģentu, jo īpaši, ja tas ir autoritārā stila piekritējs, arī uz zināšanām balstītā organizācija tikpat viegli var sabotēt visspējīgāko, bet autoritāro vadītāju [2, 20 ]. Sekmīgākie profesionālo pakalpojumu uzņēmumi nepārtraukti spēj: • atrast, identificēt, piesaistīt un noturēt izcilus speciālistus; • šos speciālistus ieinteresēt sekot līdzi uzņēmuma stratēģijai; • vadīt speciālistu darbu, neskatoties uz ģeogrāfisko attālumu, darbības virzienu daž ādību vai demogrāfiskām atšķirībām; • vadīt speciālistus tā, lai gan organizācija, gan tās speciālisti būtu finansiāli veiksmīgi. Šīs spējas, pēc Dž. Lorša un T. T īrnija domām, ir izšķirošās, lai nodrošinātu profesionālo pakalpojumu sniedzējuzņēmumiem konkurences priekšrocības. 22 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Pašus vērtīgākos profesionālo pakalpojumu uzņēmumu speciālistus, kuri nodrošina uzņēmumam vislielākos ienākumus, kuri ieņem vadošos amatus vai arī kuri nav vadītāji, bet gan vadošie speciālisti, autori dēvē par “zvaigzn ēm”. L īdz ar to profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadītāju galvenais uzdevums, pēc autoru domām, ir šīs zvaigznes “sak ārtot”, nevis vad īt tradicionālā izpratnē, savukārt sakārtošanas process nozīmē izveidot tādu organizatorisko sistēmu un struktūru, kas nodrošina gan uzņēmuma stratēģisko mērķu sasniegšanu, vienlaikus apmierinot uzņēmuma vadošo speciālistu jeb “zvaigž ņu” vajadz ības [3, 3 ]. Autori secina, ka veiksmīgākajos profesionālo pakalpojumu uzņēmumos to organizatoriskās struktūras un stratēģijas ir savstarpēji saskaņotas un palīdz viena otrai, darbinieki strādā uzņēmuma interešu vārdā. Šī zvaigž ņu sakārtošana prasa no uzņēmumu vadības izpratni par to, ka organizācija ir sistēma, kurā viens lēmums ietekmē otru, un otrādi, tādējādi pieņemot lēmumus, kas atbilst uzņēmuma stratēģijai un vērtībām. T ā, piemēram, kādi kritēriji tiek izmantoti speciālistu apmaksas sistēmā, noteiks to, kā profesionāļi sadalīs savu laiku starp darbu klienta uzdevumā vai veltot laiku jauna speciālista apmācībai, vai arī, piemēram, paredzot sodu sistēmu par darbinieku mainību – darbinieku mainība var samazināties līdz nullei, taču arī uzņēmuma darba kvalitāte līdz ar to var samazināties, jo viduvējiem darbiniekiem ir iespējas turpināt darbu un pat iegūt paaugstinājumu amatā. Zvaigž ņu sakārtošana arī bieži vien noz īmē panākt tādu rīcību, kas nodrošina uzņēmuma labklājību, bet prasa no profesionāļu puses atteikties no kādiem finansiāliem labumiem. Lai gan sākotnēji varētu domāt, ka starp daž ādās nozarēs strādājošiem profesionālo pakalpojumu uzņēmumiem ir būtiskas organizatoriskas atšķirības, tomēr daž ādajās organizācijās ir atrodams vairāk kopīgu iezīmju nekā atšķirīgā – advokātu biroji var gūt noderīgu pieredzi no vadības konsultāciju uzņēmumiem, reklāmas aģentūras var mācīties no advokātu birojiem, informāciju tehnolo ģiju uzņēmumi var gūt noderīgas atziņas no vadošo darbinieku atlases kompānijām utt. Lai gan darbības nozares ir atšķirīgas, uzņēmējdarbības principi tomēr ir ļoti līdzīgi, proti, šie uzņēmumi pārdod savu speciālistu darba stundas par ļoti augstu cenu, kas turpretī ir atkarīga no attiecībām ar klientiem un no tā, cik lielu pievienoto vērtību šie pakalpojumi klientam spēj radīt, taču šī pievienotā vērtība bieži vien nevar tikt kvantitatīvi novērtēta, un nereti tās vērtīguma novērtējums ir atkarīgs tikai no klientu uztveres [3, 6 ]. Pēc Dž. Lorša un T. T īrnija, svarīgākie profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadības jautājumi ir izstrādāt uzņēmuma stratēģiju, izveidot organizāciju (darbs ar personālu, organizatoriskā struktūra un pārvalde), ieviest organizācijas kultūru un veikt darbinieku vadīšanu [3, 7 ]. Šie vad īšanas svarīgākie jautājumi attēloti “vad īšanas trīsstūrī” 3. att ēlā, un uz šī trīsstūra pamata autori ir veikuši pētījumus profesionālo pakalpojumu uzņēmumos, lai atklātu šo uzņēmumu īpatnības salīdzinājumā ar tradicionālajiem uzņēmumiem. Lai stratēģija būtu efektīva, tajā ir jāparedz, kā apmierināt noteikta klientu segmenta vajadzības labāk, nekā to dara konkurenti. Ta ču profesionālo pakalpojumu uzņēmumu īpatnība ir tā, ka tie bieži vien strat ēģijā nosaka arī zināmus ierobežojumus, ar k āda tipa klientiem tie strādās vai nestrādās, kamēr tradicionālajiem uzņēmumiem, piemēram, plaša patēriņa preču ražot ājiem, nav tik būtiski, kāds ir viņa ražoto pre ču pircēja raksturs, politiskā pārliecība vai uzskati noteiktā jautājumā – svarīgākais ir šī klienta pirktspēja. Zināmi ierobežojumi tiek noteikti arī attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfiju, cenu stratēģiju, pakalpojumu klāstu utt.; p ēc būtības tā tas ir gan tradicionālajos, gan intelektuālajos S. Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 23 uzņēmumos. Ta ču atšķirība profesionālo pakalpojumu uzņēmumos ir tā, ka stratēģisko mērķu un stratēģiju izstrādi un izvēli augstākā līmeņa vadība nevar atļauties veikt, neiesaistot visus savus intelektuālos darbiniekus, jo pretējā gadījumā tie vienkārši šo stratēģiju atteiksies īstenot. Augstākā līmeņa vadītāju uzdevums stratēģiskās plānošanas procesā ir līdzīgs partiju priekšvēlēšanu kampaņai – kurš savu viedokli par uzņēmuma attīstību spēs labāk “p ārdot” saviem darbiniekiem, tas arī var pretendēt uz to, ka viņa idejai būs atbalstītāji un sekotāji. Tas, bez šaub ām, stratēģiskās plānošanas procesu padara daudz sarež ģītāku un laikietilpīgāku, taču tiek nodrošināts tas, ka darbinieki strādās saskaņā ar kopīgi izveidoto stratēģiju un necentīsies pamest uzņēmumu tikai tādēļ, ka viņiem nav pieņemami izvirzītie mērķi vai to sasniegšanas ceļi. Stratēģija Darbs ar personālu, organizācijas struktūra un pārvalde Organiz ācijas kultūra Darbinieku vadīšana 3. att . Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu svarīgākie vadīšanas jautājumi [3, 61 ] Major Management Topics of Professional Service Firms Atšķirību tradicionālo un intelektuālo organizāciju stratēģijās nebūt nav daudz, taču divas svarīgākās iezīmes ir tās, ka profesionālo pakalpojumu uzņēmumos nav novērojamas sakarības starp tirgus daļu un rentabilitāti – lielāka tirgus daļa vai lielāks profesionālo pakalpojumu uzņēmums nebūt negarantē lielāku peļņu un rentabilitāti, kā tas ir novērojams, piemēram, ražošanas uz ņēmumos, kā arī zemas profesionālo pakalpojumu uzņēmuma izmaksas nebūt nenodrošina konkurences priekšrocības; t ā kā lielāko profesionālo pakalpojumu uzņēmumu izmaksu daļu veido tieši darbinieku atalgojums un darbinieku apmācības izmaksas, tad zemas izmaksas signalizē uzņēmuma darbiniekiem, ka viņos netiek pietiekami investēts un viņi netiek pienācīgi atalgoti, salīdzinot ar citu uzņēmumu speciālistiem, un viņi var ātri vien izlemt aiziet strādāt uz citu uzņēmumu, paņemot līdzi arī savus klientus. Savukārt priekš potenciālā klienta zemākas speciālistu stundu likmes norādīs, ka viņi nesaņems visaugstākā līmeņa profesionāļu pakalpojumus, tādēļ varētu izlemt sadarboties ar citu profesionālo pakalpojumu sniedzēju. Darbs ar personālu nozīmē veikt darbinieku piesaisti, darbu sadali starp speciālistiem, izstrādāt darba novērtēšanas un atalgojuma sistēmu. Darbs ar personālu ietver arī tādus jautājumus kā speciālistu attīstīšanu un motivēšanu, kas profesionālo pakalpojumu uzņēmumos ir tikpat svarīgi kā sniegt pakalpojumus 24 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE saviem klientiem – ja profesionālo pakalpojumu uzņēmuma vadošie speciālisti neveltīs pietiekoši daudz laika jaunāko speciālistu attīstīšanai un apmācībai, tad uzņēmums riskē ātri novecot un pazust no tirgus, jo vāji apmācīti speciālisti nespēs aizstāt pensijā vai citā darbā strādāt aizgājušos, savukārt tamdēļ cietīs uzņēmuma sniegto pakalpojumu kvalitāte, pasliktināsies uzņēmuma reputācija utt. Tas tikai nozīmē, ka arī pieredzējušo speciālistu motivācijas sistēmai ir jābūt virzītai uz to, lai šie speciālisti būtu ieinteresēti savu laiku veltīt ne tikai darbam ar klientiem, bet arī jaunāko speciālistu apmācībai, konsultēšanai u. c. Organizatorisk ā struktūra savukārt atbild uz jautājumu – kurš ko dara un kurš kuram ir padots, bet pārvalde nosaka, kā un kurš pieņem un izpilda lēmumus. Šajās jomās profesionālo pakalpojumu uzņēmumiem ir savas īpatnības, no kurām pati svarīgākā ir tā, ka augstākā līmeņa profesionāļi vienlaikus pilda vairākas lomas – tie ir gan profesionālo pakalpojumu uzņēmuma līdzīpašnieki, gan šo uzņēmumu vadītāji, gan arī darbinieki, kas apkalpo savus klientus. Līdz ar to arī formālā vara, ko nodrošina organizatoriskā struktūra, nebūt nav noteicošais varas veids – darbinieki un kolēģi ir gatavi sekot vai atbalstīt vadītāja lēmumus ne jau tādēļ, ka viņš ieņem noteiktu pozīciju hierarhij ā, bet gan tādēļ, ka tie uzticas viņa profesionalitātei, pieredzei un tiem ir patīkami ar šādu vadītāju strādāt kopā. Cita īpatnība ir tā, ka katram profesionālo pakalpojumu uzņēmuma darbiniekam, veidojot savu karjeru, ir iespēja kļūt par šī uzņēmuma līdzīpašnieku (partneri), kas ir tikpat kā neiespējami tradicionālajos uzņēmumos. Šis faktors ir svarīgs ne tikai tādēļ, ka līdzīpašnieks saņem noteiktu daļu no uzņēmuma peļņas, bet arī tādēļ, ka tas līdzīpašniekam garantē iespēju līdzdarboties organizācijai svarīgu lēmumu pieņemšanā. T ādējādi attiecības starp profesionālo pakalpojumu uzņēmuma vado- šajiem darbiniekiem ir kā līdzīgam ar līdzīgu, kur nepieciešamā lēmuma pieņemšanai ir jāiegūst bieži vien liel ākās daļas vai pat visu līdzīpašnieku (partneru) atbalsts. Arī organizatoriskā struktūra profesionālo pakalpojumu uzņēmumos ir nedaudz savādāka nekā tradicionālajos uzņēmumos – tai ir ļoti maz vadīšanas līmeņu, neliels augstākā (korporatīvā) līmeņa vadītāju un atbalsta dienestu skaits, struktūras pamatā ir matricas veida organizatoriskā struktūra ar fiksēto daļu, bet struktūrai ir mainīgā daļa – tie ir profesionālie speciālisti, kuri strādā pie viena vai vairākiem projektiem atkarībā no klientu vajadzībām, taču, salīdzinot ar tradicionālo organizāciju matricas tipa organizācijām, darbiniekiem nav neviena funkcionālā vadītāja, bet tikai attiecīgā projekta (vai vairāku projektu) vadītājs. J āatzīmē arī, ka gandrīz visi vadītāji profesionālo pakalpojumu uzņēmumos šos amatus ieņem amatu apvienošanas kārtībā, vienlaikus turpinot strādāt arī kā ierindas darbinieki – apkal- pojot savus klientus un vadot projektus. Bez tam profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadītāji lielākoties tiek ievēlēti amatos (nevis iecelti) uz noteiktu laiku, viņi var tikt atsaukti pirms termiņa, ja to darbs neapmierina darbiniekus – šāda demokrātijas pakāpe nav iedomājama nevienā no tradicionālajām organizācijām. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumos, kuros ir tik izteikta demokrātija un kuros iespējas izpausties formālajai varai ir visai ierobežotas, bet darbinieku r īcības brīvība formāli netiek reglamentēta, ir nepieciešami daudz neformālāki līdzekļi, lai saturētu organizāciju kopā un spētu to vadīt un attīstīt. Šajā gadījumā īpaši svarīga loma ir organizācijas kultūrai, jo tā nosaka darbinieku uzvedību un to, cik lielā mērā darbinieki būs ieinteresēti uzsākt darbu un strādāt konkrētajā uzņēmumā. Kultūra reti kad tiek formalizēta ar kāda rakstiska dokumenta palīdzību, tā veidojas darbinieku ikdienas saskarsmē vienam ar otru, saskarsmē ar vadību vai ar klientiem un aptver visplašāko jautājumu loku – sākot ar to, kāds apģērbs ir un kāds nav pieņemams darba vietā, beidzot ar stratēģiskiem jautājumiem – kādās nozarēs S. Babris. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 25 uzņēmums darbojas un kādās – ne. Ta ču vissvarīgākie jautājumi, kas ar kultūras palīdzību tiek risināti profesionālo pakalpojumu uzņēmumos, ir: • īpašuma forma (uzņēmums pieder darbiniekiem, kas ir tā līdzīpašnieki); • komandas darbs (panākumus nodrošina nevis katra indivīda sniegums, bet gan visas projekta komandas darba rezultāts); • sadarbība starp kolēģiem (darbinieki ir izpalīdzīgi un gatavi sadarboties ar jebkuru citu kolēģi, neskatoties uz ģeogrāfiskajām, etniskajām, profesionālajām vai ieņemamā amata pazīmēm); • darbinieki un klienti ir svarīgākie uzņēmuma aktīvi (uzņēmumam nebūs apmierinātu klientu, ja tam nebūs vislabāko profesionāļu, kas spēj apkalpot šos klientus, tāpat uzņēmumam nevar būt vislabākie profesionāļi, ja nav apmierinātu klientu); • orientācija uz nākotni (uzņēmuma ietvaros attīstīt jaunos profesionāļus, lai tie nākotnē varētu aizstāt pensijā vai uz citiem uzņēmumiem aizgājušos profesionāļus). Kā redzams, profesionālo pakalpojumu uzņēmumos salīdzinājumā ar tradicionālajiem uzņēmumiem ir virkne īpatnību, tādēļ tās visas ir nepieciešams pētīt daudz detalizētāk, lai izstrādātu vadīšanas principus, kas palīdzētu efektīvāk vadīt šo tik specifisko uzņēmumu veidu. LITERAT ŪRA 1. Brooking A. Intellectual Capital . – London: Thomson Bu siness Press, 1996. 2. Drucker P. F. Management Challenges for the 21st Century . – Oxford: Butterworth Heinemann, 2000. – 205 p. 3. Lorsch J.W., Tierney T.J. Aligning the Stars . – Boston: Harvard Business School Press, 2002. – 234 p. 4. Roos J., Roos G., Dragone tti N. C., Edvinsson L. Intellectual capital . – London: Macmillan Press Ltd., 1997. – 143 p. 5. Senge P. M. The Fifth Discipline . – Great Britain: Century Business, 1997. – 424 p. NEPUBLICĒTIE AVOTI 6. LR Centrālās statistikas pārvaldes uzņēmumu apsekojumu dati 1999–2002. Summar y Nowadays the new type organizations – professional service firms – play increasing role in the world economy, providing various professional services in finance, marketing, personnel management, information technology, legal and management consultancy. In the world economy professional service firms are among the fastest growing industries, and also in Latvia professional service firms are developing very rapidly. Professional service firms have many features, differentiating them from traditional enterprises, that is why the author studies development tendencies of professional service firms worldwide and in Latvia, as well as analyzes management features of professional service firms, analyzing the strategy of professional service firms, personnel management, structure and government, organizational culture and leadership. Key words: professional service companies, management methods, organisational structure, organisational culture. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 26.–36. lpp. Investment Climate in the Baltic States Invest ī ciju vide Baltijas valst īs Sergejs Babuskins University of Latvia Department of Economics and Management, Institute of Finance Aspazijas bulv. 5, Riga, LV–1050, Latvia Phone +371 9 695 480 E-mail: sergejs.babuskins@nordea.lv In this paper studies investment climate in the Baltic States. These countries are usually perceived as one region and investors very often judge about them from the overall impression about the Baltic Region. As a resu lt it is important to have homogeneous investment environment. The main problem described in this article is how to measure investment climate among the Baltic States. As a result the aim of this report is to compare investment climates in these countries in order to determine, which one has the most favourable preconditions for attracting investments. Investment climate index is elaborated to implement this task. Key words: investment climate, investment climate index, Baltic States. 1 . Introduction During the last years economies of the Baltic States have shown good progress after deep fall in the beginning of 1990s. The most visible indicator of it is GDP growth rate. In Estonia average one was 4.7% in 1998–2003, Latvia posted 6.0% and Lithuania – 5.2%. First months of 2004 also showed excellent figures. Despite good development pace GDP per capi ta is significantly below the average one of EU countries. Human development index also indicates that the Baltic States have a room for improvement. Neve rtheless the latter place them among the developed countries. The latest available data (2002, released in 2004) shows that Estonia has rank 36, Latvia – 50 and Lithuania – 41 [20]. Growth of Baltic States is fostered by inflow of foreign direct investment (FDI), assistance of EU programmes (PHARE, ISPA, SAPARD), Structural Funds and increase of internal demand. The second and third mentioned have also important contribution in facilitating structural reforms and development of basic infrastructure. Developed banking sector also fuels growth by offering credits at reasonable interest rates. Availability of credit encourages new investments made by private companies. As mentioned above Estonia, Latvia and Lithuania have posted good progress in transforming economies to modern market ones. Nevertheless there are enough things to pay attention to. The Baltic States have negative current account, which is mainly covered by inflow of FDI and other long-term capital. Export is based on low value added goods. The biggest enterprises are mainly monopolies. As S. Babuskins. Investment Climate in the Baltic States 27 I. Spīča reckons then many of Baltic enterprises have small profit margins: 1–5% [16, 2 ]. It limits their future development. R.Karn īte describes investment environment in Estonia as open without sentiment. Amount of sentiment is higher in Lithuania’s economy. Research institutes are active in both countries, which suggest possible development of the c ountry. Latvia’s economic policy was less purposeful. There were a lot of ideas and suggestions but they failed due to lack of financing. Traditional branches of indus try are strong but their competitiveness may diminish if labour costs increase. In the same time Estonia starts to focus more on innovative branches of industry [11, 2 ]. All Baltic States have favourable preconditions for inflow of foreign capital. There are no any limitations for outflow of it as well. Foreign companies have the same rules as local ones. There are some restrictions for foreigners regarding ownership of land in rural areas. It is explained by price difference of land in the EU and Baltic States and fears that land can be bought by non-residents for very cheap price. It is believed that Estonia has more advanced economy and significantly better conditions for investors. As a result its investment climate is assumed to be better than one in Latvia and Lithuania. As the main argument amount of FDI per capita is mentioned. Estonia has recei ved 3.4 times more FDI per capita if compared to other two Baltic States. In the end of 2003 FDI stock was 6.5 billions USD in Estonia, 3.2 billions USD in Latvia and 5.0 billions USD in Lithuania [5, 3 7 ]. U.Varblane reckons that geographical closeness is an important factor in explaining investment flows to Estonia. Around 70% of FDI in Estonia is from Sweden and Finland. Many Scandinavian countries initially entered in Estonia. Later they moved (directly or via Estonian daughter companies) to Latvia and Lithuania. In Estonia FDI outflow was 20% of FDI inflow in 1993–2000. In 1999 and 2000 it reached respectively 28% and 39%. Majority of outflow was to Lithuania and Latvia or 87% of all FDI outflow from 1993 till 1999 [13, 1 4 ; 21, 1 4 ]. In the same time FDI outflow from Latvia and Lithuania to Estonia was insignificant. Part of investments was attracted during the privatisation process. Nevertheless E.Berghall argues that the ro le of privatisation in explaining FDI appears to have been overestimated as between 1993 and 1998 it directly induced around 17% of total FDI and not 30–40% as it was estimated previously. Indirectly, privatisation made a significant contribution of FDI, as it has imposed market conditions on the domestic corporate sector and fostered structural changes [4, 8 4 ]. Estonia is also mentioned as very favourable country for investors regarding corporate income tax. As a rule it is 26% but one can avoid to pay it if gained profit is reinvested. Estonia has also bette r image created. Internal disagreements were less exposed in foreign press. Various indexes are very often used in many researches to compare development of countries. The most popular ones are UNDP’s Human Development Index, Transparency International’s Corruption Perception Index, The Heritage Foundation’s Index of Economic Freedom and many others. Index tries to capture several factors in a summary number by weighting them. It gives overall picture of the observable subject. They are better perceived if countries, which are compared, are later ranked by the index performance. For instance, Human Development Index measures a country’s achievements in terms of life expectancy, educational attainment and adjusted real income. Countries are 28 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ranked and categorized under high, medium, or low human development. Corruption Perception Index ranks several countries in terms of the degree to which corruption is perceived to exist among public officials and politicians. It is a composite index, drawing on 14 different polls and surveys from seven independent institutions carried out among business people and country analysts, including surveys of residents, both local and expatriate. Index of Economic Free- dom measures degree of economic freedom. It includes the broadest array of institutional factors: corruption, non-tariff barriers to trade, fiscal burden, rule of law, regulatory burdens on business, restrictions on banks regarding financial services and other factors. The main problem described in this article is how to measure investment climate among the Baltic States. Investment climate is conceptual notion, about which everyone has intuitive idea. There is no universal and obvious quantitative measure of it. The aim of this report is to compare investment climates in the Baltic States in order to determine, which one has the most favourable preconditions for attracting investments. To implement this task investment climate index is elaborated using main factors, which influences decision to make investment. Several factors are used because no single factor is likely to measure investment climate perfectly. Detailed description of them is given below. 2 . Methods and Data Investment climate index is elaborated in this report to compare investment environment among the Baltic States. The main assumption is that rationale and prudent investor must make survey of the main economic indicators in the country before investment is made. There are a lot of indicators, which analysts in many companies are using to make final conclusion about the future prospects of the country. Author chose the following ones, which had direct impact on production costs: • education level of labour force; • costs of labour force; • tax burden; • interest rate on credits; • amount of public investments; • fluctuations of exchange rate of national currency to other currencies; • changes of price level. All these factors have direct impact on production costs or on costs of providing services. If production costs are low then investor can gain higher profit margin and vice verse. As a result he is more willing to undertake investment project if there are low costs and high profit options. More detailed information and motivation of choosing above mentioned factors are given below. Labour is one of the main input in production process. There is not possible to produce goods or to provide services if labour is not involved. Even the most automatic equipment needs at least one human to monitor how system is operating. As a result the quality of labour force is very vital. Quality depends on level of education. The more country has skilled workers the more it is productive S. Babuskins. Investment Climate in the Baltic States 29 and competitive. It leads to higher productivity when less input is needed to produce one unit of output. Higher productivity leads to lower costs for investors. They are always keen to start investment project if there is skilled labour force and no need or limited need for special training. Educated labour force ensures that less discarded goods are produced and services are provided keeping high standards. Vice verse is true if labour quality is poor. There was hard to choose one indicator for education level of labour force. One way is to choose amount of money spent on education in the country. Nevertheless it is more quantitative measure than qualitative. Other option is to choose amount of students per ten thousand inhabitants. Nevertheless author chose amount of graduates from universities and colleges per ten thousand inhabitants as measure of education level of labour force. These institutions are providing future engineers, managers, lawyers and other specialists, which the national economy needs. These ones are usually in charge of giving instructions and managing the remaining labour force at different levels of modern organization. Moreover the Baltic States are in the process of transformation from planned economy to market one. As a result a lot of new knowledge and capable leaders are needed. The more country has graduates per ten thousand inhabitants the bigger options are for investors to recruit skilled staff to run the business. Labour costs is also important factor to be considered before final decision about investment is made. The more skilled is labour the higher wages they may demand. On the other hand if the labour force is less skilled it leads that more workers will be needed and there will be bi gger payroll. If the country has strong trade unions then they may force to increase wages and salaries at higher speed than productivity growth. Investments promote employment. Nevertheless if investments are made to increase productivity then it may foster temporary increase of unemployment. If resources are invested in modernization of factory, which reduces costs of labour twice, then half of employees will be fired if the company keeps the same output volume. Nevertheless it cannot be treated only negative. By investing in new, more productive equipment enterprise increases productivity. It may allow to decrease price, which may lead to higher demand and therefore to expansion of production activities in the near future. As a result new workers will be needed. If the company decides not to invest in improvement of production process then it seriously risk to run out of business in the next years due to competition if competitors are able to produce cheaper. As a result all workers will loose jobs if the company is out of business. In early nineties one of the biggest problems for Latvia’s economy was too many workers employed in some factories. This problem still persists in industries inherited from Soviet times, which survived and adapted to ne w conditions. As labour force is cheap (relatively speaking) then it pays back but not in the long run. One can increase output by employing more workers other one can increase output by using more efficient equipment and less workers. As wages tends to increase all time then the first company may face serious problems if there is price drop due to higher competition or ability to produce goods cheaper by some market players. As measure of labour costs for calculation of investment climate index author chose share of employees’ compensation in GDP. The less this figure is the more investors are willing to undertake investme nt projects. It eliminates the effect weather the companies employ a lot of workers with low average salary due to 30 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE weak productivity or less people with high average salary due to higher productivity. Tax burden is the next factor chosen for the investment climate index calculation. The higher are taxes the less investments are made. It is natural. Investments are always associated with risk and profit is reward for it. If this reward is taxed to heavy then less disposable income investor will have. Regarding tax regime it must be said that it is soft in the Baltic States if compared to other EU countries. If the same principles are kept in the future then it will facilitate new investments. Moreover tax regime in the Baltic States is similar more or less. The biggest difference is in corporate income tax in Estonia if compared to Latvia or Lithuania. Ther e is zero tax rate in Estonia if gained profit is not distributed to shareholders. Other Baltic States have 15% rate (in Latvia since 2004). Nevertheless in Latvia and Lithuania there are special zones where reduced corporate income tax is applied or huge investment is made (40% discount of made investment over 10 million LVL in Latvia). As former Estonian prime minister Mart Laar reckons then lower taxes, less regulations and higher options for innovation is only growth possibility if the Baltic States want to be competitive in the world market. As a result the Baltic States must continue started tax regime competition with other EU regions [3, 1 3 ]. Survey by J. Anderson regarding Tax Misery Index also showed that the Baltic States have competitive tax regime if compared to many EU old member countries [1]. In 2002 burden of taxation (ratio of state and local taxes in GDP) was 28.1% in Latvia, 28.8% in Lithuania and 31.5% in Estonia. This ratio of state and local taxes was used in calculation of investment climate index. The smaller it is the better. Interest rate on credits is another input factor included in the investment climate index calculation. Interest rates ar e very important for creating fixed assets in the economy as part of them are erect ed using borrowed resources. Majority of investment projects are made using bank loans. As a result interest rate is very important for almost each investor. If there is very high interest rate then only projects with very high return will be undertaken. The lower is interest rate the more investment projects will be launched as ceiling for required return on capital are lower. Estonia had smaller interest rates than in other Baltic States. For instance, average short-term loan interest rate was 16% in 1995. It can be treated as extraordinary high one if compared with rates in the developed countries. Nevertheless it was small one if compared with other Baltic States. In Latvia average loan interest rate was 35% and in Lithuania – 29% in this period. As a result it was harder for these countries to develop using debt capital. In the next years fall of interest rates was observed in all Baltic region. In 2001 average short term loan interest rate was 9.4% in Estonia, 11.2% in Latvia and 9.6% in Lithuania [18, 2 47 ]. Fall of interest rates was partially fuelled by presence of foreign banks and severe competition among them. Low interest rates caused increase of bank loan portfolio and development of other credit products (for instance, private person mortgage lending). Interest rate fall on credits also continued in 2002 and 2003. In this report average interest rates on long-term credits were used. The smaller it is the better conditions country has. Public investment is the next factor used in this report. Public investment is usually used for development of economic and social infrastructure. Developed infrastructure fosters new investment projects. There is no need to explain the S. Babuskins. Investment Climate in the Baltic States 31 impact of investment on country’s growth. Besides in most cases private sector’s resources would not be enough to improve road’s quality, ensure stable energy and water supply. If resources were in sufficient amount then it would make investment project more expensive. As a result it ma y be rejected. Furthermore every member of society uses elements of basic infrastr ucture to commute to work, to heat and light apartments and etc. As S. J. Eren burg reckons when a private firm utilizes public infrastructure the productivity of that firm increases because it combines its own capital with public one, thereby cutting the cost per unit of output [6, 1 3 ]. In most cases private sector will not be so keen to start major activities in order to develop infrastructure due to huge investment costs and unclear return from that, which is not always easy to evaluate in money value. As a result state should play significant role in the developing of basic infrastructure. Moreover by investing in infrastructure state may level differences among regions and foster regional development. Public investment are expected to be followed by private ones because roads and water treatment pl ants themselves will not create growth in the economy if private investments are not made alongside. In this report gross fixed capital formatio n in the government sector is used as measure of public investment. The higher is public investment share in GDP the better options country has. Nevertheless it is not always true. D. A. Aschauer raises the question: how big should the public capital stock be? It is easy to recognise economic inefficiency stemming from too little public capital. Nevertheless economic inefficiency caused by too much public capital is somewhat harder to detect [2, 7 – 8 ]. In author opinion this is not a case for Baltic States as these countries still need a lot of investments to improve living conditions of population. It corresponds also to public investment. Fluctuations of exchange rate of national currency to other currencies are also important factor in each economy. Exchange rate stability is important for importers and exporters. It is also crucial factor for foreign investors if they wish to withdraw gained profit. The less are fluc tuations the better it is for investors. As many currencies are involved in every day transactions the author decided to choose only the main ones: EUR and USD (the most popular ones in the Baltic Region). They are weighted at equal proportions and absolute values of changes were used. Changes of price level are the last input in the investment climate index calculation. In the formula author used absolute value of CPI. The closer it is to zero the better. Inflation rises doubts about the future costs of inputs. It also raises interest rates, as lenders do not want to see a drop in real interest rates. Deflation also is not welcomed in the economy. It does not promote increase of production volumes as due to price fall profit margins diminish. All above mentioned factors and their impact on production or service providing costs are illustrated in Figure 1. There can be other factors, which influence decision to make investment. One of them is political risk or risk associated directly with the country and transparent legislation, which should be common for all economic subjects. In this report author ignored this factor as all Baltic States had governments, which strongly followed the way to make structural reforms and was market oriented. Despite changes of many governments the vision of countries remained the same: to integrate it in the society of developed countries and to follow the traditions of democracy. 32 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Educ a tion Labo ur cos t s T ax bur den In ter es t on cr edits Public inves t m ent Ex c han ge rate stab ilit y Pr ic e leve l stability C O S T S I N V E S T M E N T Fig. 1 . Factors Influencing Investment Climate Index Several economic factors used to calculate investment climate index are shown in Table 1. Table 1 Economic Indicators in the Baltic Sates, 1999 – 200 2 Estonia Latvia Lithuania 1999 2000 2001 2002 1999 2000 2001 2002 1999 2000 2001 2002 Tax burden / GDP, % 32.9 31.7 30.7 31.5 31.6 29.3 28.1 28.1 31.7 30.1 28.6 28.8 Interest rate*, % 8.6 8.9 10.1 6.6 13.2 10.3 10.4 8.5 12.3 11.4 9.0 6.7 Exchange rate stability, abs. changes % -- against USD 4.3 15.6 2.9 5.1 0.8 3.6 3.6 1.6 0.0 0.0 0.0 8.2 -- against EUR 0.7 0.0 0.0 0.0 5.6 10.4 0.5 3.6 4.9 13.3 3.1 3.5 CPI 3.3 4.0 5.8 3.6 2.4 2.6 2.5 1.9 0.8 1.0 1.3 0.3 * Average annual interest on long term credits in national currency in credit institutions The following formula was used to cal culate investment climate index: n MinVMaxV MinVFakV Ii n i ∑ = − − = 1 , (1.1) where Ii – investment climate index; FakV – actual value of factor n; MinV – minimal value of factor n; MaxV – maximal value of factor n; n – number of factors. S. Babuskins. Investment Climate in the Baltic States 33 The numerator in Formula 1.1. is the sum of individual indexes. All of them have the same weight. Equal weighting is also used by many other indexes (Human Development Index, Index of Economic Freedom), which proved to be accurate. The gain in precision from non-equal weights seems hardly worth the complexity involved in computing them and they will not reduce opacity so significantly. In Formula 1.1. there is also need to determine maximal and minimal value for each factor. Author chose zero as minimal value for all factors. It is rational as chosen factors cannot be negative (changes in price level and exchange rate stability are absolute figures in this report). It was more complicated to determine maximal value for each factor. Theoretically some factors may have very large or even unlimited intervals. On the other hand maximal value of some factors (like tax burden, public investment) are limited to maximal value of 100. Nevertheless in both cases these maximal values are only theoretical ones and without practical meaning. As a result author used as maximal value the highest one observed in the given time interval within Baltic Region fo r each factor. Time interval chosen is 1999–2002. Unfortunately all data for 2003 were not available when this report was made and they still may be subject for corrections. 3 . Results The maximal and minimal values for each factor are given in Table 2. Inverse values were used for education and public investment factors because remaining ones had trend: the smaller the better. Table 2 Maximal and Minimal Values of Factors Used in Investment Climate Index Calculation Factor Maximal val ue Minimal value 1 2 3 1 / graduates from higher education institutions per 10000 inhabitants 0.03 0.00 Compensation of employees in GDP, % 50.15 0.00 Tax burden, % from GDP 32.90 0.00 Interest rate on long term credits 13.20 0.00 1 / public investment, % from GDP 0.46 0.00 Exchange rate stability, % – USD 15.65 0.00 – EUR 13.34 0.00 CPI 5.80 0.00 Analysis showed that investment clim ate was almost equal in Latvia and Lithuania in 2000–2002 and it was better than in Estonia. This result surprises as many assume by default that Estonia has the most favourable investment climate compared to other Baltic neighbours. As mentioned above then the difference between indexes of Lithuania and Latvia was small. The bigger difference was observed with Estonia (see Table 3). The difference was less in 1999 and 2002. In 34 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2000 investment climate index worsened almost in all Baltic States. In 2001 and 2002 improvement of it was seen. Due to nature of factors chosen for calcu lation of investment climate the smaller index means the better investment climate has the country. For instance, the smaller is tax burden the better it is for investors or the smaller is interest rate on credit the better it is for investors. As it was mentioned above inverse values was used for public investments and education level as these ones have opposite effect if conversion is not done. Table 3 Investment Climate Index in the Baltic States 1999 – 2 002 1999 2000 2001 2002 1 2 3 4 5 Investment Climate Index in Estonia 0.70 0.74 0.70 0.60 Investment Climate Index in Latvia 0.68 0.66 0.58 0.55 Investment Climate Index in Lithuania 0.65 0.67 0.59 0.54 Investment Climate Index rank in Estonia 3 3 3 3 Investment Climate Index rank in Latvia 2 1 1 2 Investment Climate Index rank in Lithuania 1 2 2 1 In general it is believed that Estonia has better conditions for making investment. As it was mentioned above then results of the research surprised that it did not have the first rank. The main r eason for such research outcome was that Estonia did not have the best factors for chosen period, which was used to calculate index (see Table 1). Nevertheless it does not mean that they were so bad and not attractive. It must be said that investment climate in Latvia and Lithuania has also significantly improved in the last years and it can be well comparable with Estonia’s one. Reasons why Estonia is still believed to be better place for investment are following: • Good country’s promotion in the world, which created valuable image. There was less scandals and negative information in world press associated with this country if compared with Latvia and Lithuania. • Amount of FDI accumulated in the economy from the previous years. Nevertheless geographical closeness to main investing countries must also count. Finland and Sweden accounts for more than 70% of total FDI in Estonia. Moreover part of them later was transferred to Latvia and Lithuania as Estonia had the highest outflow of investment to other countries (mainly to Latvia and Lithuania). Latvia and Lithuania had significantly smaller amounts of outward investment. • Absence of corporate tax for reinvested profit. Nevertheless Latvia and Lithuania has also enough initiative for reducing corporate tax. But these allowances are more associated with specific regions or refer to higher investment amount. S. Babuskins. Investment Climate in the Baltic States 35 4 . Conclusions Analysis made in this report showed that the most favourable investment climate was in Lithuania and Latvia in 1999–2002 (almost equal in 2000–2002). The bigger difference was observed with Estonia. Nevertheless in general it can be said that investment climate is almost equal in all Baltic countries. As indexes show then it is improving. It must also be pointed out that a lot depends on country’s promotion of investment climate. Good example is Esto nia, which has managed to create the best image among Baltic States by exposing less domestic disputes and more achievements to world society. Estonia’s image as the country with th e best investment climate among the Baltic States comes from good country’s promotion in the world. The next factor responsible for this image is amount of FDI accumulated in the economy. Nevertheless geographical closeness to main investing countries also counts. Finland and Sweden accounts for more than 2/3 of total FDI in Estonia. Moreover part of them later was transferred to Latvia and Lithuania as Estonia has the highest outflow of investment to other countries (mainly to Latvia and Lithuania). Latvia and Lithuania had significantly smaller amounts of outward investment. In this report presented approach can be used for calculation of investment climate indexes not only in the Baltic States but it can also be used for other countries. BIBLIOGRAPHY 1. Andersen J. Misery Hates Company. Forbes Global. 2003, May 26. pp. 30 –38 2. Ashauer D. A. How Big Should the Publ ic Capital Sock Be. The Jerome Levy Economics Institute of Bard College. Public Policy Brief . 1998, No 43. p. 48 3. Baltija kļūst par nodokļu paradīzi. Dienas bizness . 2002. 13.decembris. 13.lpp. 4. Berghall E. FDI Impact and Policy Survey: Estonia . OECD. 1999, p. 150 5. Canstat Statistical bulletins. Central Statistical Bureau of Latvia. 2003, No 4 6. Erenburg J.S. Public Capital: The Missing Link between Investment and Economic Growth . The Jerome Levy Economics Institute of Bard College. Public Policy Brief. 1994, No 14: p. 56. 7. Estonia, Latvia, Lithuania in Figures 2003 . Statistical Office of Estonia. 8. Estonia, Latvia, Lithuania in Figures 2004 . Statistical Office of Estonia. 9. Estonian Investment Agency Inte rnet Home Page, http://www.eia.ee . 10. Investor’s Guide Book. Lithuanian Development Agency. 2001, April. 11. Karnīte R. Kaimiņiem ekonomika ir mērķtiecīgāka. Dienas biznesa pielikums “Baltijas valstis” . 2003. 25. marts. 2. lpp. 12. Lithuanian Development Agency Inte rnet Home Page, http://www.lda.lt . 13. OECD Reviews of Foreign Direct I nvestments: Estonia. OECD. 2001. 14. Pašnov ērtējuma p ētī jums par administrat īvo proced ūru ietekmi uz uz ņē m ē jdarb ības vidi Latvij ā. Latvijas Attīstības aģentūras un Pasaules Bankas Ārvalstu investīciju konsultatīvais dienesta (FIAS) veiktais pētījums. 2003. janvāris. 15. Review of the Economic and Soc ial situation in Lithuania . The Ministry of Economy of The Republic of Lithuania. 2002, March. 16. Spīča I. Uzņēmējdarbības vide Baltijā. Dienas biznesa pielikums “Baltijas valstis” . 2003. 25. marts. 2. lpp. 17. Statistical Office of Estonia Intern et Home Page, h ttp://www.stat.ee . 36 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 18. Statistical Yearbook of Latvia 2002 . Central Statistical Bureau of Latvia. 19. Transition: The First Ten Years ( Analysis and lessons for Eastern Europe and the Former Soviet Union ). The World Bank. 2002, p. 128. 20. UNDP Internet Home Page, http://hdr.undp.org. 21. Varblane U. Foreign Direct Investments in Estonia (major characteristics, trends and developments in 1993–1999). Phare research – Ace research project. – Tartu: 2000, p. 43. Kopsavilkums Darbā autors analizē investīciju vidi Baltijas valstīs. Baltijas valstis bieži pasaules skatījumā tiek uztvertas kā viens reģions. Par Latvijas investīciju vidi daudzi potenciāli investori sākumā spriedīs no vispārīgā priekšstata par Baltijas valstīm. T ādēļ ir svarīgi, lai visā Baltijas reģionā kopumā būtu viendabīga investīciju vide. Galven ā problēma, kas tiek apskatīta darbā, ir, kā mērīt investīciju vidi Baltijas valstīs. Darba mērķis ir salīdzināt investīciju vidi Baltijas valstīs, lai noteiktu, kurai ir vislabākie nosacījumi investīciju veikšanai. Lai veiktu šo uzdevumu, darbā ir izstrādāts Investīciju vides indekss. Investīciju indeksa aprēķini parādīja, ka Latvijā un Lietuvā ir viendabīga investīciju vide, jo netika novērotas krasas atšķirības starp aprēķinātajiem indeksiem. Lielākas atšķirības bija Igaunijas Investīciju vides indeksiem (tas nenozīmē, ka tie bija slikti vai neapmierinoši). Igaunijas ierindošanās trešajā vietā samazina mītu, ka šajā valstī ir vieni no vislabākajiem nosacījumiem investīciju veikšanai. Kā apstiprinājumu tam parasti min lielāku iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju un lielu ārvalstu investīciju apjomu. Raksturīgi, ka Igaunijas ārvalstu investīciju apjoms lielā mērā ir izskaidrojams ar valsts ģeogrāfisko tuvumu Skandināvijas valstīm. Daudzi Skandināvijas uzņēmumi pirms ieiešanas pārējos Baltijas valstu tirgos apguva tiem tuvāko valsti un daļēji tieši vai netieši ar Igaunijas meitas uzņēmumu palīdzību apguva Latvijas un Lietuvas tirgu. Uzskatus par Igauniju kā labāko valsti investīciju veikšanai Baltijas reģionā ietekmēja arī diezgan pozitīvs valsts tēls, kā arī atvērtas ekonomikas principu propagandēšana. Igaunija to varēja atļauties, jo tās ekonomika ir neliela, kā arī tai nebija tik smaga rūpnieciskā mantojuma no PSRS, kuru jaudas būtiski pārsniedza iekšzemes pieprasījumu. Raksturīgi, ka investīciju vide Baltijas valstīs pakāpeniski uzlabojas. To par āda darbā veiktie aprēķini. Investīciju vides uzlabošanas pamatā ir zemākas kredīta procenta likmes, cenu stabilitāte, nodokļu sloga samazināšanās un citu investīciju vidi ietekmējošo rādītāju uzlabošanās. Tas liecina, ka pag ājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāktās reformas ir bijušas pareizas un veicina Baltijas valstu attīstību un integrāciju pasaules attīstīto valstu saimē. Atslēgvārdi: investīciju vide, investīciju vides indekss, Baltijas valstis. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 37.–51. lpp. Analysis of Emerging Geographical Information Systems (GIS) Market and Opportunities in Latvia Ģeogrā fisko inform ā cijas sist ēmu ( ĢIS) jaun ā tirgus analī ze un iesp ējas Latvijā Ilze Barga University of Latvia Raiņa bulv. 19, Riga, LV-1586 E-mail: ilze@gis.lv Jevgenijs Kovalcuks Riga Technical University Kalku str. 1, Riga, LV-1658 E-mail: Jevgenijs.kovalchuks@vereinsbank.lv The objective of this paper is to research the existing situation and activities in Geographical Information Systems (GIS) market in Latvia and to evaluate a marketing potential for GIS technologies and opportunities for a leading GIS co mpany in Latvia. In this research authors present the market potential for GIS in Latvia , examine the market structure, analyse the needs of existing customers, overview a lead ing GIS company in Latvia – Envirotech, identify and analyse main competitors of the company in the Latvian market. The research investigates opportunities in the context of product positioning and marketing issues. The qualitative and quantitative analysis of opportunities in public, utility and private markets will report competitive strategies for product positioning marketing, distribution and service offerings. Taking into account that there is no statistical data available on GIS technology and related activities in the country , different alternative considerations (for instance, micro analysis of existing customers and competitors) were used in order to understand the Latvian market. The main research problem is to find out the reasons why GIS technologies have not yet become very popular among organisations in La tvia and is there a hope that the situation will change in the nearest future . At present, organisations mainly use basic GIS functionality and are not eager to develop centralised and integrated system. Key words: GIS, GIS technology, GIS solutions, spatial analysis, primary data, competitive environment, addition of the value. Introduction Today the use of information is a key factor to any organisation. Significance of GIS in data management and decision making is enormous. According to the leading provider in the Location Based Sector – Spatial Technologies company – this technology holds tremendous potential for improving productivity, credibility and profitability of any organisation. GIS can be customised to meet these specific 38 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE requirements (Spatial Technologies, 2004). The pace of GIS development is largely determined by 3 considerations: • ability to structure and manipulate multiple sources into useful information, • software development to handle different classes of geographical problems, • prospects for disseminating developments in spatial data handling (http://www.gisdevelopment.net). Because the Internet, mobile comm unication and GPS technologies are evolving, it is likely that GIS applications will meet a large growth. Some of the applications are expected to reach completely new ways. As GIS becomes mainstream, the number of business users is likely to grow. While GIS usage keeps growing, it can become a totally different industry than we know today (Das, 2004). In Latvia, there is a general confusion around GIS. IT people of different organisations who are responsible for technology development have the knowledge, but they lack the resources and time because they are assigned to different jobs that are considered more important than GIS. Overall potential customers are short of knowledge, and do not appr eciate the urgency and necess ity of investing a lot of time in new technologies and solutions re garding this matter. There is awareness around GIS as well, in other words, most know what they should be doing, but have not yet got around to it. Also it is not clear what kind of investment and resources they will need to implement GIS solutions. There are mainly two kinds of organisations. The first kind includes co mpanies, which core activities are GIS based and they use GIS as a tool in everyday work (for example, State Land Service of the Republic of Latvia, State Forest Author ity). The second kind covers the rest of organisations. For them GIS is only supplemented tool which potentially may improve productivity as well as profitability. General Economic Developments and GIS Industry Information on general economic development helps to determine the particular directions for GIS in private sector and potential GIS solutions for the interested parties. For example, most likely the companies which are raising exports are interested in GIS logistics solutions. Special customer research based on in depth interviews with top executives would pres ent how they who feel the need for GIS view the technology, the industry and its future. The information then would help a GIS company to identify more specific product philosophies, marketing strategies and most valuable products for the Latvian market, based on the company data such as revenue, market focus, installed base, key executives, product offerings, supported platforms and much more. According to ESRI, GIS is defined as follows: GIS is a combination of robust hardwa re, powerful software, special data and thinking explorer. The user manipulates the hardware, which engages the software to work on the data. Together, they handle: • Computerizing of information (data entry, either through digitizing, scanning, keyboard entry, or data transfer), • Data selection and query (information processing through database mani- pulation and advanced math analysis functions), • Data display (map creation through drawing capacity). I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 39 However, the key requirement in any GIS application is primary data and data quality (Munshi). In Latvia basic data is available, however, the main problems related to primary data are the unavailability of comprehensive digital data, maps on necessary scales and legal implications of map digitisation. For instance, there is a lack of data such as address register, gas pipelines, telecommunication lines, connections, etc.) The role of the Internet as the most powerful medium for geographic data dissemination has increased. The rapid development of GPS technologies and applications also require an adequate support from GI S. Consumer expectations from the GIS technology involves primary data acquisition, data integration, key software applications and customisation, information acquisition for planning and management, data analysis and addition of the value, analyses and visualization of statistical data, crime forecasting and trend analysis, resource allocation, vehicle routing and event management, 911 call locating (Nijkamp and Scholten, 1993). The following GIS industry trends may be noted in the market. More vendors appear in the market, GIS related companies begin to focus on technology solutions, which include special applica tions for particular needs. GIS interaction with other technologies, for example, GPS Internet data base is also an important trend in the industry (Sonnen and Clay, 2004). Market Segmentation Effective market segmentation demands that customers are divided into three relatively homogeneous groups. Considering this, there are three key market segments which are the most attractive to focus on. According ESRI (Environmental Systems Research Institute) they are: 1) public sector, 2) utilities sector, 3) private sector. Public Sector At present, this is the largest sector for GIS which has a significant potential and there are many good opportunities for larg e GIS projects. The main actors of this sector are public authorities, administration offices, municipalities, educational institutions, universities, etc. Some of the key areas of GIS applica tions specified by world’s leading GIS company ESRI are listed below: • utilities infrastructure management, • environment pollution control, • forestry, • police and security agencies, • urban planning, • water resources, • defence. Many organisations, which belong to the public sector, are the customers of GIS companies, however, the furt her cooperation should be more active. The existing 40 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE customers related to governmental organisations, which already know GIS and could be interested in other GIS products and solutions are listed in the Table 1. It represents the micro analysis of the exis ting GIS initiatives, extent of GIS activities in a particular organisation and it suggests focused activities which have a potential in the future. Table 1 The Type of Service which the le ading GIS Company Envirotech has Provided to the Public Sector Public Sector Type of the service provided Name of the customer Software sale GIS solution Other service State Land Service of the Republic of Latvia + + + (mapping) State Forest Authority + + SSC “Latvijas valsts mezi” + + (training) Latvian Geological Service + Republic of Latvia Ministry of Environmental Protection and Regional Development + Latvian Environmental Agency + + + (mapping) Republic of Latvia Ministry of Defence + Riga City Council + Municipalities + Agriculture Rural Development Authority + + + (mapping, training) Latvian Road Administration + (mapping) Central Statistics Bureau + + (training) It is visible that potential customers in this sector could be many other governmental organisations, for instance, Latvian Hydrometeorological Agency, Environment Modelling Centre of Riga Tec hnical University, Centre of Processes’ Analysis and Research (PAIC), Latvian Sea Administration, Environmental Impact Assessment State Bureau, Environmental State Inspectorate, State Enterprise “Teritorijas attistibas planosanas centrs”, State Construction Inspectorate etc. State institutions can become competitors in project realisation as well, if they decide to offer GIS related activities on their own and do not subcontract. The Table 1 above shows that Envirotech has good contacts with State Forest Authority, Latvian Environmental Agen cy, Agriculture Rural Development Authority. These are the customers, whic h have acquired the most comprehensive service. However, there is still a room for further cooperation, for instance, additional software extensions, advanced and integrated GIS applications are some general ideas which need to be investigated and discussed. Furthermore, customers which could be interested in large GIS pr ojects are very passive at the moment, for instance, Ministry of Environmental Protection and Regional Development of Republic of Latvia, Riga City Council, and others. Also a common GIS strategy for the entire enterprise is missing. The main issue here is the knowledge of the specific customer needs which can be obtained only with contacts on a regular basis. The Table 1 also represents that I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 41 the share of software sales is dominant in the type of services provided by Envirotech. A smaller share belongs to the development of maps and provision of training. The least share repres ents the number of cases in GIS solution sales. All of the above suggests that there were good initiatives started by Envirotech, which need to be developed further in order to reach the growth of tu rnover in a public sector. Interviews with the director of th e company also proved that there is a room to grow in this sector and activities should be more focused on GIS solution integration and new applications. GIS Potential in Environmental Sphere All the issues, which will be mentione d below, suggest that environmental sector is the core potential business area in GIS. However, Table 1 shows that right now the opposite picture is present on the market. Envirotech activities in this particular area are not spread out yet. Becau se of this, the overall picture of the GIS related developments in this sphere is provided. A Unified Environmental Information System has been established by the Ministry of Environmental Protection and Regional Development to collect monitoring data as well as statistics and cadastres. Right now among the typical data formats, statistical environment information is commonplace, and this tends to be stored and maintained in specialised databases (Oracle), and GIS. Aerial photographs, satellite images, spatial maps, cadastres, etc. are also typical, generally at the national level but increasingly at the local level. Following, one can see that GIS is becoming of increasing significan ce for environmental planning, landscape planning and environmental impact studies. The main reason in environmental planning for this is the need to comp are a great number of area-related data describing the affected natural resources and their sensitivity related to the effects of impacts. GIS can be used to coupe area rela ted data with their attributes and overlay different data, therefore it represents a high ly efficient instrument for such planning tasks. Environmental impact studies additionally need the prediction of environmental effects of impacts. Therefore model approaches or risk analysis has to be imbedded in GIS in order to offer competitive solutions in the market. In addition, GIS should serve not only to collect environmental data, but also to provide decision support because it is noted that GIS is still relied on as an information system, rather than as a decision making support system. Nevertheless, GIS growth does appear to be fastest in environmental spheres in other European countries (REC, 1999). In Latvia, modelling is performed as a decision support tool for air and water pollution. Satellite and aerial photography is being widely introduced along with GIS technology, which is increasingly being used by the Ministry of Environmental Protection and Regional Development by national and regional bodies responsible for environmental data collection and local government (REC, 1999). According to National ISPA Strategy for Environmental Sector financing of environmental projects points to rather comprehensive sources. For instance, the Government of Latvia uses co-financing from different sources in order to support environmental investment programmes and projects. These sources are: • State budget. The main state fina ncial sources for environmental infrastructure projects are the Public Investment Programme; 42 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • Bilateral and other donors. Bilateral and other donors are participating in preparation of feasibility studies, te nder documents, co-financing of investment projects; • EU funding. Since 1992 Latvia has r eceived the financial assistance in the environmental sector from the EU in amount of 34 million EUR. Initially this was in the form of technical assi stance, but since 1994 EU is providing assistance also in co-financing of investment projects. Some of the projects raised from the funding described above are: − “Strategies and visions development zone Tampere – Helsinki – Tallinn – Riga” which was financed by Phare program, − “Latvia in your computer” finan ced by Soros Foundation, and others. Instrument for Structural Policies for Pre-Accession (ISPA) program is the main source of finance in environmental sphere. The program is managed by EU Commission and its main focus is on the improvement of state’s environmental sector. Community assistance may take the form of non-repayable direct assistance, repayable assistance of any other form of assistance. The rate of Community assistance granted under ISPA can go up to 75% of the total cost of expenditures by public bodies. Ministry of Environmental Protection and Regional Development has published the preliminary indicative costs for potential ISPA projects which represents approximate investments in different water services and waste management projects. The total foreseen costs of the projects in 2003 and 2004 increased by 30 million Euro. There is a close cooperation between the Ministry of Environmental Protection and Regional Development and municipalities in the implementation of investment projects. For instance, in Programme 800+ (Water supply and waste water treatment in small and medium size towns of Latvia) projects are only started after the municipal council makes a decision to take part in the programme and considers it as a priority (National ISPA strategy 2000). It is interesting that a cost assessment for implementation of the most expensive dir ectives in water, waste and air sectors presents that planned investments for the period 2003–2006 are about 80 million EUR per year (REC, 1999). All of the above suggests that GIS solutions have a great potential in environmental sphere, however, at the particular moment little initiative has been shown from the side of these governmental organisations. Utilities Sector Utility sector is one of the fastest growing sectors in which GIS technology may be used. GIS emerges as a very important tool in planning, implementation management and operations management for the utility industries such as telecom, transportation, energy, water supply, sewa ge and health. Deregulation could push utilities into the competitive world where competitive edge comes from the latest technologies. The main existing customers of Envirotech related to the utilities are represented in the Table 2 below. I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 43 Table 2 The Type of Service which the Le ading GIS Company Envirotech has Provided to Utilities Sector Utilities sector Type of the service provided Name of the customer Software sale GIS solution Other service JSC Lattelekom + + (training, data preparation) JSC Rigas Siltums + + (training) JSC Latvijas Gaze + + + (training) LMT, LTD + Latvenergo, SC + (training) Latvijas Gaisa Satiksme, SC + + + (training, mapping) Utilities sector is widely using GIS technology. The reason for this most likely is the best practices adapted from the western countries. Also financial resources allow these companies to invest in GIS applications. This sector remains one of the most interesting ones due to the wide opportunities for additional GIS solutions and software upgrades. New possibilities will be offered with liberalisation of telecommunication market as well. It is visible that some of the potential customers in this sector could be several other organisations such as Latvian Railway, Rigas Udens and TELE 2. Private Sector Use of information is a key to any organisation. Significance of GIS in data management and decision making is enormous for some companies. The technology holds tremendous potential for improving productivity, credibility and profitability of any organisation. The horizontal spread of GIS includes such target as marketing customer service, demand forecasting, property management/real estate market share analysis, merchandise planning, distribution logistics and many more areas. GIS can be customised to meet the sp ecific requirements (Krishna and Pia). Business GIS is a concept by which corporations begin to use spatial information to manage their business. Since some research has proved that 70–80% of any data has geographic location, it becomes important to use GIS for analysing them, spatially. The corporate investment in spatial data would yield as an efficient sitting of new customer base, cutting the cost of finding new retail or distribution centres, realigning sales territories to utilise the sales force more efficiently, for instance, monitoring the profit and loss of each reta il node. This GIS ability to quickly interpret large quantities of data and visualising the proximity of spatial attributes to each other is being used fo r modelling future business trends (Krishna and Pia). Strategic planning for private organisations requires information, since it is the information that provides the context for management decision making. Turning data into useful information is largely acco mplished by adding meaning to this data, while meaning depends upon the context and decision for which the data is required. A GIS must help attributes add meaning to data and provide information for making decisions. The private sector is another ta rget for Envirotech. If the company meets 44 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE the challenge of satisfying the most important needs of the sector, GIS will gain popularity among business organisations (Sonnen and Clay, 2004). Only some private organisations in Latvia use GIS. This is partly because of the lack of data, high cost of GIS technology, problems with integration of data with existing systems, cost of data maintena nce, difficulties in quantifying payback period, lack of GIS skilled staff, and other problems. One of the instruments targeting the market can be GIS Association which will not only disseminate the actual information, but also provide the information on advanced GIS solutions for potentially interested groups of customers. Existing customers of Envirotech in a pr ivate sector are relatively very few. Main customers are Latvijas Finieris and Ja na Seta. In looking at the customers of other GIS companies it seems that this sector is underdeveloped. Only few companies are ready to invest in GIS solutions and find these investments necessary. The process of GIS awareness is only the initial stage in Latvia even though a lot of different GIS business solutions exist in the market. The private sector in comparison with two other sectors has the lowest level of competition. It allows raising profit in working with business customers and offering those specific solutions. Businesses widely use GIS in other countries especially those working in the field of health, logistics and finance. After joining EU new opportunities will appear for GIS companies which most likely pr ovide wide possibilities for business in European countries. Key accounts management In every service based business key account s management plays crucial role for sustainable development of the company and very often is a critical success factor. The most important issue is to define the target customers. It could be done by answering the following questions: 1. Who are the key customers for a GIS company today? 2. Who can still be added to the list of the key customers? 3. What are the priorities of the segments of specified customers? 4. W hat particular products/solutions can a GIS company offer them in order to add value? 5. W hich segment of the key customers has the most potential and the need for products and solutions offered by a GIS company (McDonald, 1999). Competitive Forces In this research authors analyse comp etitive forces from the leading GIS company Envirotech point of view. The developments of GIS have brought in their wake new competitive forces. This highlights the fact that GIS is an area, which has low entry barriers, which enables new challengers to enter the market, and poses enhanced competitive threats for the established firms. In addition, GIS has created new relationships within organisations: th e concept of “interrelatedness”, where organisation has to consider the compatibility of systems and the establishment of standards as well as networks, also leads to new collaborations. I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 45 In the light of Porter’s model (Porter, 1998), competition in the field of GIS is fiercer than in the case of traditional busi ness. There are 5 main forces, which drive this competition: The threat of entry: The primary reason that makes the GIS market so attractive is low entry barriers. This is a very fragmen ted market, in which there are some small firms, which, through the establishment of networks, strategic relationships and partnering, are able to offer good and flexible GIS services. It is also important to be aware of unexpected new entrants from diffe rent industries such as IT, consulting, and so on. Other aspects, such as capital requirements, economies of scale or know how, can also be solved through the collaboration with other firms and outsourcing. The threat of substitutes: Obviously, the main substitute for GIS is the traditional way of information systems. From the tech nological side, at this moment there are similar substitutive products such as MapInfo, AutoCAD, MikroStation in the market, but they do not provide the whole range of operations automation that ArcGIS does. According to expert’s evaluation, MapInfo and MicroStation are products which promise no further rapid developments in the Latvian market. Supplier power: This point is related to supplier concentration and GIS power of bargaining with them. For example, the mo st profitable players involved in GIS industry are not IT companies but Envirotech or MikroKods, which have virtual monopolies on the supply of critical components. Buyer power: This allows customers to squ eeze industry margins by pressing competitors to reduce prices or to increase the level of service offered. In the case of GIS, buyer’s power is not excessively high . Although there are several players in the market, in matters related to GIS, most customers prefer a “brand name” and are willing to pay a premium price for having the guarantee of a good job done. The degree of rivalry: GIS players know they are in a potentially lucrative industry, but customers have not determined what th ey expect from GIS, so companies must fight to create awareness and distinguish themselves. It is difficult for firms to offer differentiated services in such a competitive market, with new small firms arising constantly. However, the ESRI products ca n be distinguished with the user friendly interface, easy to use software, strong editin g, analysis and mode lling features, along with cutting-edge data models and management. In addition, Envirotech provides advanced GIS technology solutions, process automation as well as professional services to its customers, for instance, professional mapping, training, etc. Analysis of Competitive Environment in Latvia After the EU accession the competition will increase. Most of all local companies have to compete with entrepre neurs from neighbouring countries. The main reason for this is the EU regulatio n, which requires organisation of tenders internationally. For instance, the compan y “Geodezists” already cooperates with Byelorussian company “Credo-Dialogue” a nd Lithuanian company “InfoEra”. In addition, “InfoEra” offers ArcGIS based solutions. Taking into account the globalisation, one must realise that Envirotech has a good position because of well established relationships with Lithuanian HNIT-Baltic GeoInfoServisas and Iceland 46 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE HNIT hf. Some of the competitors (for instance, Datorkarte) run projects for international customers abroad. Table 3 below represents all existing and potential competitors in GIS which have already developed their activities in the Latvian market. Table 3 Analysis of Competitors No Name Core activities Status Comments 1 Mikrokods, Ltd. Software sales, GIS solutions, service Main competitor Considerable net turnover, number of employees – 11, could potentially become a partner 2 Datorkarte, Ltd. Mapping, GIS training, former GIS project developer. “Important” competitor, has necessary GIS skills Related to the University of Latvia. Now works in close cooperation with Swedish company ComBase AB. Considerable net turnover, number of employees – 22 The company was selling ESRI software. Main customers the company had are LMT, TELE2, Rigas Gaze, Jana Seta, Latvian Environment Data Centre, State Land Service, municipalities 3 University of Latvia, Institute of Geodesies and Geoinfor- matics Mapping for municipalities Competitor, has necessary GIS skills The same management and employees which has Datorkarte, Ltd. (see above) 4 Latgeo, Ltd. Leica distributor in Latvia, focuses on GPS solutions Competitor in mapping, at the moment not a serious one Considerable net turnover, number of employees – 10 5 GIS Projekts, non-profit organisation GIS for planning based on objectives specified by muni- cipalities (in the frame of Phare project), development of maps, databases Competitor, has necessary GIS skills Founded by the University of Latvia and 4 municipalities, non-profit organisation 6 Jana Seta, Ltd. Development of maps, logistics solutions Competitor in mapping and logistics 7 Hamilton Global Management, Ltd. GPS solutions and digital mapping Competitor in mapping and logistics, at the moment not a serious one Not registered in Latvian Register of Enterprises 8 Kogra, Ltd. Software sales (Autodesk Map), map production, GIS automatic production, manipulations with data and analysis, mapping, editing, data topology analysis, data conversion, etc. At the moment not a competitor, potential competitor in the future Works mainly with municipalities and architects, considerable net turnover, number of employees – 19 9 Colla, Ltd. Systems integration, hardware, software, maintenance service At the moment not a competitor, potential competitor in the future CAD/CAE/CAM software distributor I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 47 No Name Core activities Status Comments 10 Geodezists, Ltd. Service engineering company Potential customer and partner 11 IT Alise, Ltd. Software development, integrated solution providers Potentially a very serious competitor Oracle partner in Latvia 12 PAIC, LU Service engineering company in hydrology Potential customer which could become a competitor 13 RTU EMC University laboratory for environmental modelling in hydrology Potential customer which could become a competitor 14 Carl Bro, Ltd. Consultations on environmental issues Competitors for the solution development Financed by public funding, focused on the international projects 15 Estonian, Latvian and Lithuanian Environment (ELLE) Environmental consulting company Competitor for projects Could become a cooperation partner 16 Company L4 Service engineering company Competitor for projects Could become a cooperation partner 17 Info Era (Lithuania) Integrated solutions based on ArcGIS products Competitor Already on the Latvian market 18 Credo- Dialogue (Byelorussia) Integrated GIS services Competitor Already on the Latvian market New Market Opportunities After the research on GIS market in Latvia authors came to several findings regarding the new market opportunities. Several issues which are described below need to be considered by Envirotech in developing business strategy for the next several years. 1. Engage with software majors and major database vendors. Delivering value to GIS customers with large spatial databa ses could be introduced together with competitively priced servers. Such systems have a significant presence in large, critical GIS solutions, including spatial database implementation. So, the breath of Envirotech product and services portfolio will enable the company to put together the most cost-effective spatial solutions, on a choice of platforms, for the customers (Francica, 2002). Therefore partnerships with such visible information systems integrators as Hewlett Packard, Comp aq, Microsoft, Oracle, IBM and other companies will be much better able to demonstrate the advantages of integrated new GIS solutions. In addition, major roadblock has been the spatial data support available from major database vendors. While Oracle has been first off the block to provide spatial extensions, other products also are available today from IBM, Informix and Sybase. As soon as seamless support for geospatial data similar to all the other types of enterprise data is available, GIS beco mes fully mainstream. Analysis, queries typically supported by the GIS platforms today would get subsumed into standard database systems. Today most of GIS systems have open architecture design and support technology like CORBA, XML and Extended Java Beans that makes GIS 48 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE integration process neutral to heterogeneous platforms. This also suggests that there is a big market for GIS solutions and possible benefits from the partnerships with information system integrators must be investigated (Das). 2. Use the Internet as a major driving fo rce. The Internet obviously is a major driving force of some significant changes happening with GIS industry. One of the biggest benefits the Internet delivers, is the ease with which content can reach the end customer. Rather than trying to manage the underlying communication infrastructure, Envirotech could only to focus on the data and the application. It seems that a sure indicator of this tre nd is that every GIS software developers have web-enabling tools available (Das). 3. Rent the software. One of the actual trends in software distribution is ASP (Application Service Provider) solutions. In Latvia, this service is offered by DEAC Ltd. the first Microsoft ASP solution provider in the Baltic States. The possible cooperation with this company and other ASP providers must be investigated. 4. Found GIS Association in the Baltic States. The involvement of the different organisations in the GIS Association may incorporate value addition in different issues related to GIS. Members of the Association could benefit from tremendous growth of the Internet as a medium for data dissemination, experiences with GIS projects and other valuable information. For instance, the solving of problems associated with primarily data acquisition is extremely important for GIS applications to be capable of integrating data from diverse sources. GIS Association and data server technology could be the main driving force behind that. As a result, it should be no longer necessary to combine data from different sources and therefore it will be possible to avoid data compatibility problems. Decision makers, planners, managers, consumers of the member organisations will benefit from full range of GIS capab ilities such as the open GIS resources and fast access to comprehensive and thematic da tabases in order to perform queries and analysis on GIS data over the Internet or a secure Intranet with only standard Web browsers. Web mapping enables combining different layers of data from different GIS vendors as products to support such interoperability have also become available, for instance, ArcGIS Desktop. The Association will raise a prestige of GIS in Latvia, create a public awareness on the issues related to GIS technologies and applications, and represent the local players (first of all the Envirotech and HN IT-Baltic GeoInfoServisas as the founders and main organisers of the Association) internationally. An active work in the Association will give Envirotech additio nal possibilities for market monitoring and advertisement. Envirotech must be in constant touch with main actors of the industry and related parties. As a benchmark one can mention GIS Association of Russia (www.gisa.ru ). Results Obtained and Conclusions Overall picture of the market in Latvia shows that the potential market for GIS at the present moment is limited. Therefore Envirotech primarily should focus on existing customers, particularly, on governmental organisations and utility companies in offering them new GIS applications, so lutions, and services. The environmental sector as well as utilities and governments are the core potential business area. Universities and consulting companies are potential customers and partners as well, most likely related to the EU funded projects (ISPA projects and I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 49 other EU projects). However, there is a danger that these actors may become competitors as well. Established companies did not yet rethink their strategies towards GIS to enhance their market. Some well-entrench ed names have taken the lead in GIS (Envirotech, MikroKods, Dato rkarte, etc.). Others like Kogra, Colla as well as different consulting companies could be followers to join the GIS field. This will require the established companies’ management teams to move away from the traditional thinking of IT and start an updating process. GIS businesses will need to co-operate with utilities, net carriers, hardware and software vendors, banks, other private companies and the government. This entails a strategic shift for the Envirotech (Fordahl, 2004). There is the lowest level of competition in the private sector in comparison with the public and the utilities sectors. It allows to raise a profit in working with business customers and offering them specific solutions. There is a significant potential for business GIS projects in specific industries. The key requirement in any GIS application is primary data. In Latvia the main problems related to primary data are the unavailability of digital data, maps on necessary scales and le gal implications of map digitisation. In order to succeed in a long run Envirotech must develop strategy and the action plan for each of the key customer s. All segments of customers may be divided into two groups – customers interested in GIS software and customers interested in GIS solutions. The first group includes mainly educational organisations, consulting companies and GI S service providers. The second group represents all end users of the technology and international projects. It is foreseen that potentially there is a danger that th e first group of the customers may become competitors for Envirotech after they decide to offer GIS solutions in the market. Suggested Further Research on Specific Issues There are many issues confronting the slow down of the development of GIS industry. These issues should be addresse d with particular research in order to understand customer needs. Some of them are the following: • platform issues including hardware, operating systems, distributed processing, graphics performance and software pricing, • data issues including data availability, data accessibility and data accuracy, • technology issues, • user issues including education and training, ease of use, management and implementation issues. In Latvian market a realisation of feasibility studies is very important. A feasibility study is used to determine th e extent of the organisation’s current resources, potential interest in GIS and use of geographic data in the daily working environment. It helps the organisation to determine which GIS software to purchase, what type of hardware is needed, where to place the data and the necessary human resources. This type of study reduces the possibility of duplicating the data and streamlines a work flow. A feasibility study provides with the following benefits (Hofstrand and Holz-Clause 2004 ) : • determines which organisations/departments are interested in GIS, • determines how organisations/departments would use GIS, 50 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • determines what type of existing da ta each organisation/department is already maintaining, • determines the type of existing computer equipment and networking already available, • determines the type of existing GIS data, • determines how and where the GIS data would exist and how it would be maintained. This is probably the most efficient evaluation method of customer potential and it will provide the comprehensive and very precise information about customer needs regarding GIS solutions. In the future to ensure long run success operation new radical marketing methods should be researched and applied to the particular groups of key customers. BIBLIOGRAPHY 1. Bal K. and P. GIS cruises through business lanes. GIS Development, http://www.gisdevelopment.net/a pplication/business/bus0004.htm , retrieved March 4, 2004. 2. Bandhu S. and Zhivichin V. I mplementing Enterprise GIS for an International Oil and Gas Company. ESRI Users Conference, San Diego, 2003. 3. Basker S. Directions 2004 Part II. GPS World, December 1, 2003. Website: http://www.gpsworld.com . 4. Chutkay S. Spatial world chants the EAI mantra . GIS Development, http://www.gisdevelopment.net/a pplication/business/mi03201.htm , retrieved March 5, 2004. 5. Clay K. GDT and TeleType turn GPS/Java En abled Phones into Tracking Devices. Directions Magazine, March 04, 2004. Website: http://www. directionsmag.com. 6. Das D. Some GIS industry trends (In th e Internet era and otherwise) . GIS Development, http://www.gisdevelopment.net/a pplication/business/bus0013.htm , retrieved March 5, 2004. 7. ESRI Website: http://www.esri.com. 8. Fordahl M. Established companies ma y be forced to rethink their business plans. Technology & Science, July 16, 2004. http://www.msnbc.msn.com/id/5452524/ , retrieved August 18, 2004. 9. Francica J. HP, Compaq carve out new organization to address GIS market. Directions Magazine, June 2, 2002. Website: http://www.directionsmag.com/ article.php?article_id=224, re trieved December 8, 2004. 10. Hill S. and Rifkin G. Radikalnij marketing. Alpina Biznes Buks, Moskva, 2004. 11. Hofstrand D. and Holz-Clause M. Feasibility study – a valuable business tool. Ag Marketing Resource Center, Iowa State University, 2004. Website: http://www.extension.iastat e.edu/agdm/homepage.html. 12. Janszen F. The age of innovation. Prentice Hall, 2000. 13. McDonald M. Key Account Management. FT Prentice Hall, 1999. 14. Ministry of Environmen t, Investment Department. National ISPA Strategy Environmental Sector , http://www.varam.gov.lv /id/PUBL/Eispa_str.htm, retrieved March 5, 2004. 15. Munshi, M. K. Consumer driven changes in the GIS market”. GIS Development. Website: http://www.gisdevelopment.net/applic ation/business/bus 0011.htm retrieved June 22, 2004. 16. Nijkamp P. and Scholten A.J. Spatial information systems: design, modelling and use in planning. Int. J. Geographical In formation Systems, 1993. I. Barga, J. Kovalcuks. Analysis of Emerging Geographical In formation Systems (GIS) Market and … 51 17. Porter M. E. Competitive Strategy: techniques fo r analyzing industries and competitors with a new introduction. The Free Press, 1998. 18. REC (The Regional Environmental Ce nter for Central and Eastern Europe). Q ualitative Environment Survey Results. Application of Technical Measures , August 1999. Website: http://www.rec.org . 19. Renschler C. S., Engel B.A. and Flanagan D. C. Strategies for implementing a multi- scale assessament tool fo r natural resource management: a geographical information science perspective. 4th International Conference on Integrating GIS and Environmental Management: Problems, Prospects and Research Needs. Banff, Alberta, Canada, 2000. 20. Sonnen D. A Road Map for Spatial Information Systems within the Enterprise . Directions Magazine, May 06, 2004. Website: http://www.directionsmag.com . 21. Spatial Technologies We bsite: http://www.spatial.co .za/spatial/page/location.asp , retrieved August 18, 2004. 22. Van Wyk, R. Technology analysis: a foundati on for technological expertise in Gaynord G. Handbook of technology management. McGraw-Hill, 1996. Kopsavilkums Raksta mērķis ir izpētīt esošo situāciju un aktivitātes, kādas notiek ģeogrāfisko informācijas sistēmu (ĢIS) tirgū Latvijā un novērtēt ĢIS tehnolo ģiju tirgus potenciālu, kā arī Latvijā vadošā ĢIS uzņēmuma iespējas. Pētījumā apskatīts ģeogrāfisko informācijas sistēmu (ĢIS) tirgus potenciāls Latvijā, pētīta tirgus struktūra, analizētas esošo klientu vajadzības un analizēts Latvijā vadošais ĢIS uzņēmums Envirotech, k ā arī identificēti un analizēti galvenie uzņēmuma konkurenti tirgū. Pētījumā apskatītas ĢIS produktu pozicionēšanas un mārketinga attīstīšanas iespējas. Kvalitatīvā un kvantitatīvā iespēju analīze publiskajā, inženierkomunik āciju un privātajā tirgus daļās parāda konkurētspējīgas stratēģijas, kas izmantojamas produktu pozicionēšanā, izplatīšanā un piedāvāto servisu izstrādāšanā. T ā kā nav pieejami statistikas dati par ĢIS tirgu un tehnolo ģiju attīstību Latvijā, pētījumā tika izmantotas alternatīvas tirgus analīzes metodes (piemēram, klientu un konkurentu mikroanalīze). Galven ā pētījuma problēma ir noteikt iemeslus kāpēc ĢIS tehnolo ģijas joprojām nav ļoti populāras starp daž ādām organizācijām Latvijā un vai situācija varētu mainīties tuvākajā nākotnē. Patreiz organizācijas pārsvarā izmanto tikai pamata ĢIS funkcionalitāti un savā uzņēmumā necenšas attīstīt centralizētu un integrētu sistēmu. Atslēgvārdi: ĢIS, ĢIS tehnolo ģijas, ĢIS risinājumi, konkurētspējīga vide. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 52.–62. lpp. Latvijas importa ekonometriskais modelis Econometric Models of Latvian Import Konstantīns Beņkovskis Bank of Latvia K. Valdemāra iela 2A, Riga, LV–1050, Latvia E-mail: Konstantins.Benkovskis@bank.lv The analysis of Latvian import gives helps to better understanding the causes of a current account deficit. The goal of this paper is to examine Latvian im port using econometric modelling approach. For a deeper analysis Latvian nominal import is viewed as a sum of real import and import prices. Import prices are regressed on price levels in partner countries and nominal effective rate of lat. The real import is modelled using the domestic demand variables and real exchange rate of lat. The results of the model explain the rapid growth rates of Latvian import and a high current account deficit by the st rong development of Latvian domestic demand. Key words: import, import prices, balance of payments, current account, econometric model. At the time of rapid globalisation, neither of the countries can be regarded as closed system. This statement is especia lly true for Latvia, so, the analysis of international relations is of great importance for us. The most reliable statistical document that describes all international economic relations is balance of payments. The curr ent account of the balance of payments is usually in the focus of economists' attention, as it shows strong and weak sides of the economy on the world market. For the time being, the current account of Latvia is negative – total import exceeds total ex port – and that is one of the most significant risk factors of Latvian economy. Import of goods is one of the most important items in the current account. The analysis of import helps to better understa nd the causes of a current account deficit. The goal of this paper is to examine Latvian import using econometric modelling approach. Latvian import is not homogeneous and its different parts are influenced by different factors. It is obvious that, for example, import of oil products depends on oil prices, while food import is not influenced by oil prices directly, but depends on external and internal food prices. Latvian import could be divided into three parts: • capital goods – in this group we included all durable goods that form fixed assets and that are not consumed (mai nly machinery and equipment as well as transport vehicles); • intermediate and consumption goods – goods that are used in producing process (like raw materials and semi products) or consumed. This group of import is still not homogenous, but, using Harmonized System classification, it was not possible to make further decomposition; K. Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis 53 • mineral products – the most important goods in this group are fuel and other oil products as well as electricity and gas. The distribution of Latvian import by the above mentioned categories is shown in Figure 1. The most important group is intermediate and consumption goods (approximately two thirds of the total Latvian import). It is dominated by the import of food, chemistry products, textile and metals. The next is import of capital goods that amounts one fourth of total import – the most important goods are machinery, mechanisms and transport vehicles. Import of mineral products is only about 10% of the total import and contains oil products, electricity and gas. 100 200 300 400 500 600 700 800 I 1996 II III IV I 1997 II III IV I 1998 II III IV I 1999 II III IV I 2000 II III IV I 2001 II III IV I 2002 II III IV I 2003 II III m ln . o f l at s Import of mineral products Import of intermediate and consumption goods Import of capital goods Fig. 1 . The Structure of Latvian Import Figure 2 represents the dynamics of Latvian total nominal import and its main groups during the last seven years. -30% 0% 30% 60% 90% I 1997 II III IV I 1998 II III IV I 1999 II III IV I 2000 II III IV I 2001 II III IV I 2002 II III IV I 2003 II III y-o -y g ro wth Total import Import of capital goods Import of intermediate and consumption goods Import of mineral products Fig. 2 . Dynamics of Latvian Import 54 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Observed period can be divided into three samples: • In 1997─1998 yearly growth rates of total nominal import were very high and exceeded 20%; • In the year after the Russian crisis, in 1999, the growth rate of import diminished and even turned into negative; • After the beginning of 2000 and till now, yearly growth of total nominal import is positive (but not as high as in the first period) and range between 10% and 20%. The development of import of capital goods as well as intermediate and consumption goods is very similar to one of total nominal import. The import of mineral products, however, is much more volatile: there are long periods of negative growth rates (years 1997–1999) and moments of sharp increases (in the beginning of years 2000 and 2003). Until this moment we looked only on the levels and dynamics of nominal import. For deeper analysis, however, we need to disaggregate nominal import into two parts: real import and import prices. The first component represents physical amount of import, the second one – its value. Latvian Import Prices Unfortunately, there is no data available on prices of Latvian capital import as well as intermediate and consumption import (but we have import prices of mineral products, see Figure 3). 0,5 0,6 0,7 0,8 0,9 1,0 1,1 1,2 I 1998 II III IV I 1999 II III IV I 2000 II III IV I 2001 II III IV I 2002 II III IV I 2003 II III Import prices of mineral products 1.2 1.1 1.0 0.9 0.8 0.7 0.6 0.5 Fig. 3 . Import Prices of Mineral Products (2000 = 1) Import prices of capital goods and import prices of intermediate and consumption goods were calculated, using the weighted average method. Import prices of capital goods were computed from import prices of machinery, equipment and transport vehicles, but import prices of intermediate and consumption goods – from import prices of food, chemistry products and textile. Calculated import price indexes are shown in Figure 4 and Figure 5. K. Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis 55 0,85 0,95 1,05 1,15 1,25 I 1998 II III IV I 1999 II III IV I 2000 II III IV I 2001 II III IV I 2002 II III IV I 2003 II III Import prices of capital goods Import prices of machinery and equaipment Import prices of transport vehicles 1.25 . . . 0.85 Fig. 4 . Import Prices of Capital Goods (2000 = 1) 0,85 0,90 0,95 1,00 1,05 1,10 1,15 1,20 I 1998 II III IV I 1999 II III IV I 2000 II III IV I 2001 II III IV I 2002 II III IV I 2003 II III Import prices of interm. and consumption goods Import prices of food Import prices of chemical products Import prices of textile 1.20 1.15 1.05 1.00 0.95 0.90 . Fig. 5 . Import Prices of Intermediate and Consumption Goods (2000 = 1) One more disadvantage of Latvian import price statistics is shortage of data series (available only from 1998) that made the modelling process more complicated. To analyse Latvian import prices and to explain, which factors and how much influence its dynamics, we should develop ec onometric models of Latvian import prices. Latvia is a small and open economy, so the level of internal demand cannot influence the world price level, and Latvia is a price-taker in the world markets. So, import prices depend on the price level in partner countries (mainly the price levels in Europe) and changes in exchange rates. These independent variables are commonly used in import price modelling (see, for example Warmedinger (2004) for the case of Euro Area or Vetlov (2002) for the case of Lithuania). Import price models were estimated for the period from the beginning of 1998 till the second quarter of 2003, using quar terly data (so, each equation contains 22 observations – maximal available number). To avoid seasonality, all data series were seasonally adjusted by standard X12 procedure. The same sample and seasonal adjustment methodology was used for real import equations. In addition, all variables in import price models are in logs (that give a possibility to interpret regression coefficients as elasticities). Statistical tests indicate 56 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE that all variables are integrated at order 1, variables in equations are cointegrated, and there are no persistence of au tocorrelation and heteroscedasticity. 1 Import Prices of Capital Goods More than a half of Latvian capital goods import is from Economic and Monetary Union (EMU) countries, so, import prices of capital goods should be influenced by producer prices of capital goods in EMU. The second explanatory factor is nominal effective exchange rate of lat that is calculated as weighted average exchange rate of lat to principal partners' currencies (Latvia’s main trading partners are Germany, Lithuania, Russia, Finland, Sweden, Estonia, Denmark, Netherlands, UK, USA and Ukraine; exchange rate of lat was weighted by the level of nominal import, excluding import of mineral products). It is seen from equation (1) that import prices of capital goods (PM_CAP) are significantly influenced by nominal effective exchange rate of lat (NEER) and Producer Price Index (PPI) of capital goods in EMU (PPI_CAP_EMU): Log(PM_CAP) = -0.012 + 4.000*Log(PPI_CAP_EMU) + 0.619 *Log(NEER) (1) (st. error) (0.006) (0.414) (0.061) (p-value) (0.078) (0.000) (0.000) R 2 =0.874 DW=2.09 According to estimates, elasticity of Latv ian import prices to PPI in EMU is 4.0, namely, if prices in Europe increase by 1%, Latvian import prices increase by 4%. One possible explanation for this high elasticity could be structural difference between Latvian import of capital goods and production of capital goods in Europe. The second explanation is qualitative changes in Latvian import – during the sample period Latvian enterprises started to import higher quality and more expensive machinery and equipments. The elasticity of import prices to exchange rate of lat is lower – only 0.62. This number is smaller than unity 2 (result that was expected theoretically, because in the case of small and open economy all changes of exchange rate fully translate into import prices). Lower elasticity can be expl ained by the fact that not all payments for import from EMU are made in euro, but part of them is made in US dollars. Dynamics of euro and dollar exchange rate to lat are the opposite, and that reduces the elasticity of import prices to nominal effective exchange rate of lat. Import Prices of Intermediate and Consumption Goods Analogically to the previous model, import prices of intermediate and consumption goods (PM_CON) should depend on PPI of intermediate goods (PPI_INT_EMU) and PPI of durable consumption goods (PPI_CON_EMU) in EMU countries, as well as on nominal eff ective exchange rate of lat (NEER). Results of equation (2) are similar to those of equation (1). Import prices of intermediate and consumption goods significantly depend on both Producer Price Indexes of EMU countries and exchange rate of lat: Log(PM_CON)=-0.001 +1.369*Log(PPI_CON_EMU ) +0.582*Log(PPI_INT_EMU) +0.727*Log(NEER) (2) (st. error) (0.006) (0.286) (0.243) (0.059) (p-value) (0.870) (0.000) (0.028) (0.000) R 2 =0.904 DW=2.59 K. Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis 57 The import price elasticity to price level in Europe is smaller than in the case of capital goods: elasticity to PPI of intermediate goods is 0.58, but elasticity to PPI of durable consumption goods is 1.37. Still, the sum of these two coefficients is bigger than 1 that means Latvian import prices were growing faster than PPI in EMU countries in observed period. Explanations of this fact could be the same as in the previous model – different structure of Latvian import and European production as well as qualitative changes in Latvian import structure. Import prices of intermediate and consumption goods are positively and significantly dependent on exchange rate of lat with elasticity of 0.73 (that is smaller than 1 3 because of dollar use in payments between Latvia and EMU countries). Import Prices of Mineral Products In this model import prices of mineral products (PM_MIN) depend on Brent oil prices (OIL_LVL), expressed in lats. As o il prices are expressed in lats, they are influenced both by world oil prices and exchange rate of lat to US dollar (as oil prices are usually denominated in dollars). Log(PM_M IN)= -1.624 + 0.565*Log(OIL_LVL) (3) (st. error) (0.118) (0.046) (p-value) (0.000) (0.000) R 2 =0.885 DW=1.11 The import prices of mineral products significantly depend on world oil prices (in lats) with elasticity that is equal to 0.57. The elasticity is smaller than 1 4, because some prices of mineral goods (like salt, sulphur, ore and turf) are practically independent from oil prices, but some goods prices (like electricity and gas prices) depend on oil prices only partially. Latvian Real Import Now, using import price indexes we can compute Latvian real import and make econometric models of its main parts. In our research Latvian real import was regressed on 2 exogenous variables. 1. Latvian domestic demand. Remembering, that different part of domestic demand could have different influence on real import, we divided domestic demand into three parts: − real consumption (including private and government consumption); − real investments. The level of real investments was adjusted in the 4 th quarter of 2001 by excluding purchase of the ships made by Latvian Shipping Company (71.6 mln. of lats ), as this transaction was not accounted in foreign trade statistics; − real export of goods and services. The expected influence of domestic demand on Latvian real import is positive – the higher is domestic demand, the higher is real import; 2. Real exchange rate of lat. It shows changes of the proportion between internal and external level of prices. Changes in real exchange rate indicate the changes in Latvian competitiveness in the external market. The increase of real exchange rate means that Latvian goods become relatively more expensive and the level of 58 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE real import should increase. The real exch ange rate of lat is usually computed from three components: nominal exchange rate of lat, CPI in Latvia and CPI abroad. However, we use another definition of real exchange rate, because CPI index is too broad category and doesn’t indicate price changes in specific group of goods. We will use the following definitions for real exchange rate of lat: − for the real import of capital good s – PPI of capital goods in Latvia divided by import prices of capital goods; − for the real import of intermediate and consumption goods – PPI of non-capital goods in Latvia divided by import prices of intermediate and consumption goods; − for the real import of mineral products – as there virtually no production of mineral products in Latvia, it can be assumed that internal prices are constant, so real exchange rate of lat is equal to inverse import prices of mineral products. The use of domestic demand and real excha nge rate as explanatory variables of import is a traditional and widely spread practice. See, for ex ample, Senhadji and Montenegro (1998) for the theoretical framework and Sepp (1999) for the model of Estonian import. There are two types of equations for each group of real import - in levels and in logs: • The equations in levels give the possibility to interpret regression coefficients of domestic demand as Marginal Propensity to Import (MPI). To compute MPI correctly all r eal import and domestic demand’s components are expressed in prices of the year 2000; • The equations in logs give the possibility to interpret regression coefficients as elasticities that is especially useful for the coefficient of real exchange rate. Statistical tests indicate that all variables in equations are integrated at order 1 (except the real import of mineral products, which is stationary), variables in equations are cointegrated, and there are no persistence of autocorrelation and heteroscedasticity. 5 Real Import of Capital Goods In our model the real import of capital goods (MR_CAP) depends on real investments (I), real export of goods and services (X) and real exchange rate of lat (RER). Real consumption was not included in the model because capital goods cannot be consumed. M R_ CAP = -121 6 7.5 + 0.207 * I + 0.182 * X – 119 2 1.8*(RER) (4) (st. error) (5632 8) (0.030) (0.043) (3500 3) (p-value) (0.831) (0.000) (0.000) (0.737) R 2 = 0.969 DW=1.49 Log(MR_CAP) = –3.066 + 0.500 *Log(I) + 0.649 *Log(X) – 0.104 *Log(RER) (5) (st. error) (2.109) (0.076) (0.145) (0.238) (p-value) (0.163) (0.000) (0.000) (0.667) R 2 = 0.966 DW=1.58 K. Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis 59 The real import of capital goods is significantly dependent on real investments and export. The estimation results of equation (4) show that MPI is 0.21 for investments and 0.18 for export of goods and services. So, if real investments will increase by 1 lat (in prices of year 2000) that will increase real Latvian import of capital goods by 0.21 lats. Analogically, if real Latvian export of goods and services will increase by 1 lat, that will increase real Latvian import of capital goods by 0.18 lats. These coefficients show th at the rapid development of export and investments during the sample period gave a significant positive impulse to the dynamics of real import of capital goods. The impact of real exchange rate of lat on real import of capital goods turned to be insignificant. This result is not surprising. Latvian economy is now in transition and needs a huge amount of investments. As local production of capital goods is still small in Latvia, the only way to invest is to import capital goods from developed countries. Therefore the physical amount of import depends only on domestic demand, but not on price factors. Real Import of Intermediate and Consumption Goods The real import of intermediate and consumption goods (MR_CON) was expected to depend on real consumption (C ), real investments (I), real export of goods and services (X) and real exchange rate of lat (RER). M R_ C O N = -31 4 1 7 7.3 + 0.186 * C + 0.226 * I + 0.438* X + 162 2 7 2.0*(RER) (6) (st. error) (4057 9) (0.056) (0.049) (0.064) (4250 7) (p-value) (0.000) (0.004) (0.000) (0.000) (0.001) R 2 =0.990 DW=2.35 Log(MR_C O N) = –7.453 + 0.548 *Log(C) + 0.235*Log(I) + 0.731*Log(X) + 0.522*Log(RER) (7) (st. error) (0.730) (0.136) (0.045) (0.086) (0.116) (p-value) (0.000) (0.001) (0.000) (0.000) (0.000) R 2 =0.992 DW=2.47 T he real import of intermediate and consumption goods significantly depends on all components of domestic demand: real consumption, investment and export. According to equation (6), MPI is 0.19 for consumption, 0.23 for investment and 0.44 for export. Although estimated MPI for real investment looks reliable, it seems that MPI for real consumption ca n be underestimated, but MPI for real export - overestimated (this guess is made on the basis of latest available Latvia's Input-Output table for the year 1997). This scenario is very likely, regarding very high correlation between real consumption and export. 6 In addition, real import of intermediate and consumption goods is positively related with real exchange rate of lat. According to estimation results from equation (7), elasticity is 0.52. So, how ever real exchange rate of lat is a significant factor, real import of intermediate and consumption goods is inelastic to changes in relative prices in Latvia and abroad. This is so because there is virtually no domestic production of many categories of intermediate and consumption goods (like metals or some categories of fruits). 60 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Real Import of Mineral Products The model of real import of mineral products (MR_MIN) contains the following exogenous variables: real consum ption (C) and real exchange rate of lat (RER). Although real export and real investments also were among the potential explanatory variables, they were excl uded from the model because of their insignificance. In addition to abovementioned variables we introduce a diminishing asymptotic time trend to the model. The logic behind this is the following: In the observed period Latvian heat and electricity enterprises gradually re-oriented the producing process from the use of mazut to the use of gas. As calorific power of gas is higher than that of mazut, it ha s increased the effectivenes s of heat and electricity producing process and diminished the necessary level of mineral products. M R_ M IN = -18 4 19.7 + 0.072* C + 169 4 1.0*(1/t) + 1618 4.4*(RER) (8) (st. error) (4286 8) (0.037) (1011 7) (9824) (p-value) (0.673) (0.067) (0.111) (0.117) R 2 =0.248 DW=2.00 Log(MR_M IN) = -9.852 + 1.548*Log(C) – 0.127*Log(t) + 0.241*Log(RER) (9) (st. error) (8.554) (0.630) (0.176) (0.062) (p-value) (0.265) (0.024) (0.186) (0.055) R 2 =0.306 DW=2.01 The real import of mineral products is positively and significantly dependent on real consumption with MPI equal to 0.07. The elasticity of real import to real exchange rate of lat is significant but low (0.24) and is lower than those of real import of intermediate and consumption goods (that could be explained by the fact, that demand for fuel usually has low price elasticity). The equation (8) shows that diminishing tren d is significant (p-value is slightly above 0.1) and in observed period of time Latvian real import of mineral products had a tendency to decrease that was not c onnected with changes in domestic demand and oil prices. In log model, however, trend turned to be insignificant (but p-value is not very high). The results of all three models of La tvian real import are summarized in Table 1, which shows estimated Marginal Propensities to Import for all groups of domestic demand and real import. Estimated real import elasticities to real exchange rates of lat are represented as well. Table 1 shows that the highest total MPI is for real export (0.62). MPI for investment is also high (0.43), but the lowest one is for consumption (0.26). Still, we should remember about the problem of high correlation between Latvian consumption and export (discussed above), and it can be expected that total MPI for real consumption should be higher, but total MPI for export should be lower than reported values. K. Be ņkovskis. Latvijas importa ekonometriskais modelis 61 Table 1 T he Results of Latvian Real Import Models Real import Real consumption (MPI) Real investments (MPI) Real export of goods and services (MPI) Real exchange rate of lat (elasticity) Capital goods - 0.207 0.182 -0.104 Intermediate and consumption goods 0.186 0.226 0.438 0.522 Mineral products 0.072 - - 0.241 TOTAL 0.258 0.433 0.620 - In our models import prices were regressed on price levels in partner countries (in this case it was EMU) and nominal effec tive exchange rate of lat. According to our estimates Latvian import prices of capital goods, as well as intermediate and consumption goods are significantly influenced by price level in EMU countries with elasticity that exceeds unity. Possible explanation fo r this high elasticity could be structural difference between Latvian import and production of goods in Europe as well as qualitative changes in Latvian import during the observed period. On the other hand, the elasticity of abovementioned import prices to exchange rate of lat is lower than unity. Low elasticity can be expl ained by the fact that not all payments for import from EMU are made in euro, but part of them is made in US dollars. The import prices of mineral products significantly depend on world oil prices (in lats). The real import was modelled using the domestic demand variables and real exchange rate of lat. The elasticity of import to real exchange rate of lat differs across the groups of import. Import of capital does not depend on real exchange rate. Import of intermediate and consumption goods as well as real import of mineral products is positively related to real exchange rate, but their elasticities are low. These low elasticities imply that in the case of increasing import prices, physical amount of import will decrease at a sma ller rate and nominal import will grow. All components of real import significantly depend on real domestic demand. Although there are possibilities of biased es timates of total Marginal Propensities to Import (due to high correlation between some components of domestic demand), results show clearly that the MPI levels are high, reflecting openness, small size and high specialization of Latvian economy. Thes e results explain the rapid growth rates of Latvian import and a high current account deficit by the strong development of Latvian domestic demand. NOTES 1 Stationarity of variables was tested by ADF test. Persistence of co integration was tested by Engle-Granger procedure. The residual terms of equations were tested on auto- correlation (by correlogram) and heteroskedastic ity (by White Heteroskedasticity test). 2 Wald test rejects the hypothesis that this regre ssion coefficient is equal to 1 (p-value is 0.000) 3 Wald test rejects the hypothesis that this regre ssion coefficient is equal to 1 (p-value is 0.000) 4 Wald test rejects the hypothesis that this regre ssion coefficient is equal to 1 (p-value is 0.000) 5 Stationarity of variables was tested by ADF test. Persistence of co integration was tested by Engle-Granger procedure. The residual terms of equations were tested on auto- correlation (by correlogram) and heteroskedastic ity (by White Heteroskedasticity test). 62 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 6 The correlation coefficient between real cons umption and real export of goods and services is 0.926 BIBLIOGRAPHY 1. Benacek V., Prokop L., Visek J. A. Determining Factors of the Czech Foreign Trade Balance: Structural Issues in Trade Creation. C zech National Bank, Working Paper Series, No 3. 2003, p. 56. 2. Senhadji A., Montenegro C. Ti me Series Analysis of E xport Demand Equations: A Cross- Country Analysis, I M F Working Paper . October 1998, p. 29. 3. Sepp U. Factors of Trade of Trade-Deficit Convergence in Estonia, Working Papers of Eesti Pank No 1. 1999, p. 26. 4. Vetlov I. Monetary transmissi on Mechanism in Lithuania, Bank of Lithuania . 2002, p. 51. 5. Warmedinger T. Import Prices and Pricing-to-Market Effects in the Euro Area. European Central Bank Working Paper Series No. 299 , January 2004, p. 36. 6. Foreign Trade of Latvia. Central Statistical Bureau of Latvia . 1996–2003. 7. Foreign Trade Unit Value Indices. Central Statistical Bureau of Latvia . 1998–2003. 8. Latvia's Balance of Payments. Bank of Latvia. 2000–2003. Kopsavilkums Latvijas imports bija sadalīts trijās daļās: kapitāla preču imports, starppatēriņa un patēriņa preču imports un minerālo produktu imports. Katrai importa daļai tās fizisko apjomu (jeb reālo importu) un importa vērtību (jeb importa cenas) pētīja atsevišķi. Mūsu modeļos importa cenas tika regresētas atkarībā no cenu līmeņa partnervalstīs (galvenokārt EMS valstīs) un lata nominālā efektīvā kursa. Latvijas importa cenas ir pozitīvi un nozīmīgi atkarīgas no cenām EMS valstīs un no lata nominālā kursa. Reālais imports tika modelēts atkarībā no iekšzemes pieprasījuma un lata reālā kursa. Modeļu rezultāti norāda uz reālā importa zemo elastību pret reālo kursu. Tas ir saistīts ar Latvijas atvērto un specializēto ekonomiku. Visas reālā importa sastāvdaļas ir nozīmīgi un pozitīvi atkarīgas no reālā iekšējā pieprasījuma, turklāt robežtieksmes import ēt ir augstas. Šie rezultāti parāda, ka augsts importa pieauguma temps un liels tekošā konta deficīts ir izskaidrojams ar straujo iekšzemes pieprasījuma attīstību. Atslēgvārdi: imports, importa cenas, ekonometriskais modelis. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 63.–75. lpp. Organiz ā cijas misija k ā vadības instruments T he Mission of Organizatio n as a Management Tool Kristīne Bērzi ņa Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: evf1@lanet.lv Gundars Bērzi ņ š Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: gundars.berzins@lu.lv Autoru grupa veica pētījumu par iespēju izveidot misijas vadības modeli un misijas izmantošanu kā vadības instrumentu. Pētījumā tika apkopotas torētiskās atziņas par misiju, izstrādāta misijas analīzes metode, kura balstās uz autoru piedāvāto uzņēmumu vadības orientācijas klasifikāciju, kas ir analīzes pamats. Pētījuma gaitā tika pamatota nepieciešamība misijas izveidi un ieviešanu iedalīt pēc uzņēmuma attīstības stadijas, aprakstot nepieciešamās procedūras atkarībā no šī iedalījuma. Šis ir praktisks pētījums, kurā analizētas 12 energo- uzņēmumu misijas, izmantojot autoru piedāvāto modeli; ieg ūti dati par energouzņēmumu prioritātēm un orientāciju, kas pamatoja šīs metodes pielietošanas iespējas. Atslēgvārdi: misija, vīzija, uzņēmējdarbības vide, konkurence, energouzņēmumi, stratēģija. Organiz ācijas misija ir kļuvusi par vienu no mūsdienu uzņēmumu vadības komandas instrumentiem, kas tiek pielietots samērā plaši. Bieži uz ņēmumi uzsver un reklamē savu misiju kā organizācijas identitātes apliecinājumu. Tom ēr samērā bieži ir vērojams plašs diapazons izpratnē par to, kas tad ir organizācijas misija, kam būtu jābūt iekļautam tajā un kāpēc tā ir vajadzīga? Latvij ā 2004. gadā tika veikta uzņēmumu aptauja [2], kas aptv ēra 161 Latvijas uz ņēmumu, un viens no jautājumiem bija: „Vai j ūsu uzņēmumam ir formāli izveidota uzņēmuma misija?” Rezultāti rāda, ka tikai 54,7% aptauj āto uzņēmumu tā ir izveidota. T ātad dati liecina, ka Latvijai vēl ir lielas iespējas pilnveidoties šī vadības instrumenta izmantošanā, kas, pēc pētījuma autoru domām, varētu būtiski uzlabot uzņēmumu darbības rādītājus. Pētījuma mērķis ir apkopot un izanalizēt uzņēmumu misijas pielietojumu energoapgādes uzņēmumos pasaulē un Latvijā, izveidot uz misijas pamata balstītu līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas un vadības modeli un uz iegūtās informācijas pamata sniegt ieteikumus energouzņēmumu vadības darba pilnveidošanai. 64 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Vispārējās atzi ņas par misijas noz īmību Tiek pie ņemts, ka, izmantojot misiju kā vadības instrumentu, uzņēmums palielina savu konkurētspēju, tāpēc ļoti būtiski ir nevis tikai izveidot, bet arī izprast tās iespējas, ko sniedz misijas pilnīga izmantošana. Formulējot un izveidojot uzņēmuma misiju, tā dod iespēju: 1) izkristalizēt firmas augstākā līmeņa vadītāju viedokli par firmas eksistences būtību un ilgtermiņa virzību; 2) vadītājam izvairīties no nepārskatāmiem lēmumiem un nekonsekvences vadīšanā ; 3) palielināt darbinieku atbalstu un piedalīšanos uzņēmuma darbības mērķu sasniegšanā ; 4) veikt vienotas, saskaņotas darbības ar zemāka līmeņa vadītājiem; 5) kalpot par robežu starp to, ko vajag un ko nevajag dar īt; 6) kalpot par darbības vadmotīvu; 7) izveidot motivācijas un darba resursu menedžmenta pamatu; 8) stratēģijas izveides pamatam, atskaites punktam; 9) izveidot plānošanas konstanti (neviena uzņēmuma plāns nedrīkst būt pretrunā ar misijas paziņojumu); 10) izveidot uzņēmuma mārketinga koncepciju un būt par uzturēšanas atskaites punktu; 11) uzņēmuma iekšējo konfliktu risināšanai (misija ir visiem zināma un nepārkāpjama, parasti ar to tiek uzsākta jebkura darbinieka iepazīstināšana ar uzņēmumu); 12) izveidot arī galveno uzņēmuma kultūras elementu, kas apvieno darbiniekus kopējam darbam. Apkopojot daž ādos literatūras avotos un autoru veiktajā uzņēmumu aptaujā iegūtās atziņas, tika izveidots šis plašais un daudzsološais misijas pozitīvo efektu klāsts, ko uzņēmums varētu iegūt, izveidojot un izmantojot misiju savā darbā. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir – kā misijas formulēšanu pārvērst par šo daudzsološo vadības instrumentu? Iepriekš minētie iespējamie ieguvumi ir vērā ņemami, lai veltītu laiku un enerģiju šī jautājuma pamatīgai izpētei un ieviešanai jebkurā uzņēmumā. Tom ēr, kā var secināt no aptaujas rezultātiem, uzņēmējiem nav ticības, ka misija var sniegt ievērojamus uzlabojumus viņu uzņēmumu ikdienas vadībā un darba raž ības uzlabošanā. Līdz ar to autori sīkāk aprakstīs apkopoto informāciju par misijas izveidi. Misijas izveide ir cieši saistīta ar integrētu stratēģisko vadības procesu un ir neatņemama tā sastāvdaļa, kā redzams 1. attēlā. Misiju ir pieņemts uzskatīt arī par vienu no mērķu veidiem; to hierarhija: misija, v īzija, stratēģiskie mērķi, taktiskie mērķi, operatīvie mērķi. K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 65 1. att . Stratēģiskā menedžmenta process The Strategic Management Process [2, 244 ] Misijai ir vairākas definīcijas un izpratnes iespējas. Minēsim dažas vispopul ārākās: 1. Misija ir organizācijas eksistences iemesls [2, 209 ]. 2. Misijas paziņojums – plaša organizācijas uzņēmējdarbības pamatiespēju un ope- rāciju definīcija, uzsverot atšķirīgo starp līdzīga rakstura organizācijām [2, 209 ]. 3. Misija ir organizācijas eksistences iemesls, sfēra, kurā tā darbojas, klienti, ko tā apkalpo, prasmes, ko tā cenšas attīstīt. Misija dod plašas vadlīnijas, kā uzņēmumam sasniegt vīziju noteiktā laika periodā. 4. Skaidrs, kodolīgs misijas paziņojums izklāsta uzņēmuma pastāvēšanas iemeslu, filozofiju un vērtības. 5. Īsumā misija var būt atbilde uz šādu jautājumu: “K āds ir mūsu darbības veids?” 6. Stratēģiskā misija ir paziņojums, kurā tiek aprakstīts uzņēmuma eksistences unikālais iemesls un darbības sfēra produktu un tirgus izteiksmē [1, 27 ]. Autori piedāvā uzņēmuma misijas formulējumu, kas atbilst autoru izstrādātajam „misijas vad ības modelim”: misija ir organiz ācijas eksistencei un attīstībai nepieciešamās informācijas un principu apvienojums, kas ietver eksistences jēgu, principus, pamatvērtības, darbības veidu un virzienu. Autoru skatījumā organizācijas misija ir kā organizācijas ģenētiskais kods, kurš ir pamats organizācijas eksistencei un attīstībai, kā arī kalpo par atsauces punktu lēmumu pieņemšanas procesā, nodrošinot lēmumu un organizācijas viengabalainību. Autoru veiktajā uzņēmumu aptaujā iegūto datu analīze parāda, ka lielai daļai uzņēmumu, kuriem ir izveidota uzņēmuma misija, tā tomēr netiek pielietota kā vadības instruments. Līdz ar to pēc tam, kad ir apskatīts misijas izveides teorētiskais pamats, viens no svarīgākajiem aspektiem ir misijas izveide un ieviešana uzņēmumā. Autori misijas ieviešanu uzņēmumā iesaka veidot divos etapos: vispirms izveidot, tad ieviest. T ātad pastāv divi uzdevumi: izveidot misiju, kas atbilst visām iepriekš minētajām prasībām, un vēl svarīgāks process ir tās padarīšana par katra uzņēmuma darbinieka izpratnes, motivācijas un lēmumu pieņemšanas atsauces punktu. Uzņēmumus pēc misijas un uzņēmuma attīstības stadijas autors iesaka iedalīt 3 grupās: 1. Uzņēmums darbojas, un tam ir izveidota misija. T ādā gadījumā tā tiek pārskatīta un aktualizēta, sākot izstrādāt jaunu uzņēmuma attīstības stratēģisko koncepciju. 6 6 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2. Uzņēmums darbojas, bet tam nav izveidota misija. 3. Jauns uz ņēmums uzsāk savu darbību, un tam ir jāveido misija. Analizējot šīs trīs pieejas, sīkāk var izdalīt sekojošus pasākumu kompleksus katrā uzņēmuma misijas attīstības stadijā. I . Uz ņēmums darbojas, un tajā ir strādāts pie misijas izveides un ieviešanas Šajā gadījumā galvenais ir jautājums, vai misija atbilst uzņēmuma stratēģiskajai virzībai un vai tā ir saskaņota ar uzņēmuma stratēģiju. Uzņēmumu aptaujas dati un teorija rāda, ka visās uzņēmumu stratēģijas izstrādes metodēs ir pieņemts izvērtēt esošās misijas aktualitāti un pozitīvo vai negatīvo rezultātu, kas radies iepriekšējās stratēģijas darbības laikā (sk. 1. attēlu). Rezultātā misijas izvērtējums un tās aktualizācija ir jebkuras stratēģijas izstrādes atskaites punkts, jo tajā vadītāji pēc būtības iekļauj galvenās idejas un virzienus, kuros attīstīsies uzņēmums. T ātad stratēģija pēc būtības ir misijas realizācijas plāns. Ja uz ņēmumā misija ir izveidota un tā atbilst stratēģiskajam plānam, tas ir, ja uzņēmuma stratēģija paliek nemainīga un ir veiksmīga, tad uzņēmuma galvenais uzdevums ir tās izmantošana par vispāratzītu, apzināti pieņemtu un lietotu vadības instrumentu. Šī uzdevuma sasniegšanai var tikt izmantotas vairākas metodes: 1. T ā tiek lietota kā uzņēmuma identitātes apliecinājums vienmēr, kad ir saskare ar kādu jaunu uzņēmuma ārējās vides elementu, interesentu: klientiem, presi, valdības pārstāvjiem, jauniem darbiniekiem, nevalstiskām organizācijām, reprezentācijas pasākumos, izstādēs. Tas ļauj ļoti īsā un kodolīgā veidā informēt interesentus par uzņēmuma darbības jomu, reģionu, principiem un vērtībām. Kā pozitīvs blakusefekts ir tas, ka šāda pieeja veido vienotu priekšstatu par uzņēmumu tā ārējā vidē, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kurš nosaka sabiedrības priekšstatu par uzņēmumu kā stabilu un uzticamu organizāciju. Jaut ājums par vienota priekšstata trūkumu ir īpaši aktuāls lielos uzņēmumos. Šī metode dod rezultātu ilgā laika periodā, kad pakāpeniski tā kļūst par uzņēmuma vizītkarti. Tom ēr šī metode vairāk ir vērsta uz āru no uzņēmuma un neietver plašu uzņēmuma darbinieku loku, tāpēc lielāka pozitīvā efekta sasniegšanai ir vēlama tās izmantošana kombinācijā ar citām metodēm. 2. Uzņēmuma darbinieku iesaistīšana misijas izvērtēšanā, rīkojot seminārus, speciālas apmācības programmas, veicinot ierosinājumu saņemšanu no darbiniekiem par misijas aktualizāciju, veicot skaidrojošo darbu par tās pielietošanu ikdienas lēmumu pieņemšanā un komunikācijā ar uzņēmuma ārējo vidi. Parasti šīs funkcijas un ieviešanu veic personāla departaments, un tas tiek izvirzīts par vienu no galvenajiem personāla departamenta uzdevumiem, jo ir pamats vienotības saglabāšanai uzņēmumā. 3. Aktīva visu līmeņu vadības komandas iesaistīšana misijas ieviešanā, kad darbs notiek vairākos līmeņos: • Vadība apspriež un aktualiz ē misiju, izmantojot daž ādas izbraukuma apspriedes, „pr āta vētras” metodi, un pan āk vienošanos, ka katrā apspriedē tiks veltīts laiks stratēģisko jautājumu izskatīšanai, līdz ar to izmantojot misiju par atskaites punktu. Rezultātā misijas izmantošana ienāk ikdienas darbā. Izmantojot šo metodi, ar laiku visstabilākais K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 67 ieguvums ir jebkura uzņēmuma līmeņa vadošā darbinieka lēmuma pakļaušanās uzņēmuma stratēģiskajai virzībai, kas ir viens no galvenajiem vadības uzdevumiem. • Vadības komandai tiek uzdots nodrošināt misijas un tās būtības izskaidrošanas darbu līdz katram individuālajam darbiniekam atbilstoši vadības struktūrai konkrētajā uzņēmumā. Kontroli par šīs metodes izmantošanu nodrošina personāla departaments, veicot regulāras darbinieku aptaujas, kurās tiek iekļauti jautājumi par misijas izmantošanu ikdienas darbā. 4. Konsultantu komandas piesaistīšana misijas aktualizēšanai un ieviešanai. Šai metodei ir pozitīvās un negatīvās puses: • Plusi – darbības ātrums, augsta profesionalitāte, jaunāko teorētisko nostādņu izmantošana praktiskajā darbā, darbiniekiem bieži ir intere- santi saskarties ar jauniem cilvēkiem, kuri sniedz jaunu informāciju interesantā veidā, kas rada papildus motivāciju jautājumu apgūšanai. • M īnusi – uzņēmuma darbinieku neiesaistīšana visos misijas izstrādes un ieviešanas procesos rada iespaidu, ka misija ir kaut kāds no viņiem atrauts veidojums, ideja, kas ir „nolikta” no augšas. Tas var rad īt misijas atgrūšanas efektu, ko pēc tam ir ļoti grūti mainīt. Konsultācijās uzņēmumiem būtu ieteicams maksimāli izmantot darbiniekus misijas aktualizēšanas un ieviešanas procesā, radot iespaidu, ka uzņēmuma darbinieki šo darbu veic paši. I I . U z ņēmums darbojas, bet tam nav izveidota misija Šādā gadījumā var tikt izmantotas daž ādas pieejas: 1. Informē vadītāju grupu par misijas izveides nepieciešamības iemesliem un iespējamiem ieguvumiem, ja uzņēmuma misija tiks ieviesta. 2. Izvēlas un izskata vairākus misijas formulēšanas piemērus un apspriež tos vadītāju starpā kopējā priekšstata iegūšanai, panākot kopsaucējus jautājumā par uzņēmuma pastāvēšanas jēgu, darbības motivāciju, produktiem, darbības jomām un virzieniem, kas būs pamats tālākas misijas izveidei. Prakse rāda, ka izveidot veiksmīgu misiju, tikai izmantojot teorētisku informāciju, ir grūti, tāpēc parasti tiek izmantoti vairāki piemēri, kas kalpo par pamatu un no kā tiek aizgūtas idejas savas misijas veidošanai un tajā iekļaujamajiem jautājumiem. 3. Uzdod vadītājiem izveidot savus misijas formulēšanas variantus, kas jāiesniedz atbildīgajai personai vai konsultantam aptuveni 2 nedēļu laikā. 4. Augstāko vadītāju grupa vai īpaši uzaicināts konsultants apkopo iesniegtos formulējumus vienā dokumentā. Šis process ir samērā sarež ģīts, jo pastāv liela viedokļu daž ādība, tāpēc šo darbu ir ieteicams veikt izbraukumu semināru laikā, kuros tiek veiktas vairākas „pr āta vētras” pozit īva rezultāta iegūšanai. Izbraukuma semināri ir ieteicami, jo nodrošina kolektīva pilnīgāku nodošanos veicamajam darbam, un tiem ir pozitīvs blakusefekts vadības kolektīva saliedētības stiprināšanā. 5. Gatavo dokumentu izplata starp uz ņēmuma darbiniekiem apspriešanai, veicinot un motivējot ieteikumu, ierosinājumu iesniegšanu. 68 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 6. Visus ieteikumus, iebildumus un atsauksmes apkopo, apstrādā un izveido dokumentu, kas var apmierināt lielāko daļu vadītāju un darbinieku. Visu uzņēmuma vadītāju un darbinieku līdzdalība misijas formulēšanā nodrošina uzņēmuma vadībai viņu atbalstu misijas realizēšanā. I I I . Jauns uz ņēmums uzs āk savu darbību, un tam ir jāveido misija Šādā situācijā, ja uzņēmums uzreiz veido misiju kā savas darbības idejisko pamatu pirms darbības plāna, finanšu resursu piesaistes, uzņēmuma struktūras projekta, stratēģijas izveides un darbinieku uzņemšanas, tam rodas lielas priekšrocības attiecībā pret potenciālajiem konkurentiem, ja tiks nodrošināta plānveidīga misijas ieviešana, lai nodrošinātu katra uzņēmuma darbinieka, struktūras, vadības metodes atbilstību vienotības principam. Saskaņota darbība nodrošina efektīvu resursu izmantošanu un ir viens no efektivitātes pamatelementiem. Jauniem uz ņēmumiem par pamatu misijas izveidei ir jāņem misijas izveides pamatprincipi un teorētiskās atziņas. Atkarībā no uzņēmuma misijas attīstības stadijas ir nepieciešamas daž ādas pieejas misijas izveidei un misijas vadības metodes ieviešanai. Pētījuma gaitā autors secināja, ka pastāv daž āda uzņēmumu vadītāju izpratne par organizācijas darbības principiem, jēgu un vērtībām. Tieši izpratne par organiz āciju nosaka organizācijas attīstības virzienu. Līdz ar to tieši izpratni par organizāciju var uzskatīt par cēloni uzņēmuma stratēģijas izvēlei, darba resursu politikai utt. Misijas vadības modelis paredz, ka izpratne par uzņēmējdarbības pamatprincipiem ir primārais nosacījums, no kā ir atkarīga uzņēmuma tālākā eksistence un attīstība. Uzņēmuma stratēģija ir sekundāra. Uzņēmējdarbības koncepcijas, kuras ir pamatā izpratnei par uzņēmējdarbību, ir vispārzināmas, tomēr kā tālākās attīstības un stratēģijas pamats ir samērā maz izmantotas. Viens no pilnīgākajiem avotiem, kurā ir apkopotas šīs izpratnes un koncepcijas, ir Gareth Morgan grāmata „ Images of Organizations ” [3], kuru š ī pētījuma autors izmantoja par pamatu organizāciju izpratnes iedalījumam, papildinot un klasificējot šīs izpratnes. Autors piedāvā vērtēt uzņēmumus pēc to misiju, vīziju atbilstības vairāk pielietotajām vadības pieejām, izpratnēm, kuras autors ir klasificējis sekojošā veidā: 1. Visu izš ķir darbinieki. Organiz ācijas uzskata, ka personāls ir tas, kas nodrošina ražošanas kvalit āti, pakalpojumu sniegšanas kvalitāti, līdz ar to lielu vērību pievēršot darbinieku atlasei un to spēju un prasmju attīstībai; tiek nodrošināta un paaugstināta uzņēmuma konkurētspēja. 2. Orient ācija uz klientu. Mārketinga pieeja „klientam vienm ēr taisnība” ir raksturīga uzņēmumiem, kuri vislielāko vērību velta mārketinga pasākumiem, piemēram, šī pieeja tiek uzskatīta par Philip Moris pamatkompetenci. [1, 26 ] 3. Orient ā cija uz procesiem, proced ūrām, menedžmenta praksēm. Šī pieeja ir raksturīga tā saucamajām meh āniskajām, birokrātiskajām organi- zācijām, kurās vissvarīgākās ir hierarhisk ās vadības struktūras. [3, 13 ] 4. Orient ā cija uz ideju, unik ālu produktu – inov ā cij ām. Šī pieeja ir kļuvusi populāra pēdējos gados, kad daudz ko nosaka spēja ātri radīt jaunu, izdomas pilnu produktu, kas atvieglo cilvēku ikdienas dzīvi. 5. Orient ā cija uz produktu. Šī pieeja it īpaši bija raksturīga agrīnajā kapitālisma periodā, kad bija vērojams labu, kvalitatīvu produktu deficīts. Uzņēmuma darbībā uzsvars tiek likts uz saražot ās produkcijas apjomu un izmaksu kontroli. K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 69 6. Orient ā cija uz kvalit āti. T ā ir par pamatu vairāku organizāciju darba organizācijai un tiek aprakstīta tādās vadības koncepcijās kā TQM ( Total Quality Management ). Šī pieeja ir raksturīga vadītājiem ar tehnisko izglītību un plašām zināšanām produkta izstrādes un tehnolo ģijas jomā. 7. Orient ācija uz n ākotni parasti tiek aprakstīta vīzijā par nākotni, kuru mēģina padarīt maksimāli pieejamu un saprotamu klientiem, lai tos varētu piesaistīt un orientēt uz ilglaicīgu sadarbību ar organizāciju. Šī pieeja raksturīga vadītājiem ar spēju saskatīt iespējas nākotnē, uzsākot lielus projektus. 8. Orient ā cija uz pe ļņu. Ļoti daudzi tieši peļņu uzskata par galveno organizācijas eksistences iemeslu. Organiz ācijas misijās iekļauj informāciju par savu īpašnieku peļņas interesēm, tomēr aprobežojoties ar t ādām frāzēm kā „god īga peļņa”, „izaugsmi nodrošinoša pe ļņa”, „ilgsp ējīgu uzņēmumu nodrošinoša peļņa” utt. 9. Orient ā cija uz sabiedr ību – sabiedrības interešu ievērošana, ekoloģiskās situācijas uzlabošana. Pieeja, kas lielākoties raksturīga sabiedriskajām organizācijām, valsts iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, reģionālajiem sabiedrisko pakalpojumu kooperatīviem. Būtu vēlama lielāka komercorganizāciju interese par šīs pieejas ievērošanu stratēģisko un operatīvo lēmumu pieņemšanā, kas ilgā laika periodā nodrošinātu augstāku konkurētspēju caur ciešāku saikni ar sabiedrības interesēm. Grafiski šo pieeju var att ēlot šādi: Uzņēmums Misija Kval i - t āt e Pe ļņ a D arb i - n i e k i Sa bi ed - r ī b a I n ov ā - ci j as ProcesiKl i e nt i P ro - dukt s Nākot- ne Iekšējā vide Ārējā vide Uz ņē mu m a iekš ēj o vad īb a s proc e s u l īd z s v ar a model i s 2. att . Uzņēmumu iekšējās vadības procesu līdzsvara modelis Internal Balanced Management Process Model 70 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Apkopojot visas šīs daž ādās pieejas, var nākt pie atziņas, ka, uzsverot tikai vienu vai divas no šīm pieejām, uzņēmums nevar attīstīties pilnvērtīgi, jo zūd līdzsvars. Par līdzsvara nepieciešamību uzņēmējdarbībā ļoti plaši tiek rakstīts, piemēram, minot līdzsvaroto rādītāju pieejas – Kaplana un Nortona – kritērijus. Šajā darbā līdzsvarotā pieeja tiek vērsta citā griezumā – kā daž ādo menedžmenta koncepciju un prioritāšu līdzsvarošana uzņēmuma vadības procesā, izmantojot misijas formulējumu kā galveno līdzekli šī mērķa sasniegšanai. Analizējot uzņēmumu darbības praksi, autori secina, ka uzņēmumi lēmumu pieņemšanā balstās uz samērā nelielu prioritāšu, orientāciju skaitu, kas parasti ir tuvākas uzņēmuma vadības izpratnei par svarīgāko saistībā ar uzņēmuma spēju pastāvēt. Kā piemēru varētu minēt uzņēmuma „X” darb ības orientāciju attēlojumu (sk. 3. att.). 3. att . Piemērs uzņēmuma vadības orientācijām un misijas saistībai Example of Management Team Orientations in Organization Kā redzams attēlā, uzņēmums uzskata, ka pats svarīgākais ir labs produkts, kas ir pirmā prioritāte šim uzņēmumam. Katrai orientācijai, faktoram tiek piešķirts apzīmējums K n, un to nozīmīgums, svars apzīmēts ar X n, kur X ir vienāds ar faktora nozīmību uzņēmuma acīs un grafiski ir attēlots ar diametra izmēru no misijas, kas ir uzņēmuma centrā. • Orient ācija, faktors – Produkts K 1 ar svaru koeficentu X 1 . • Orient ācija, faktors – Peļņa K 2 ar svaru koeficentu X 2 . • Orient ācija, faktors – Klienti K 3 ar svaru koeficentu X 3 . • Orient ācija, faktors – Vadības procesi K4 ar svaru koeficentu X 4 . • Orient ācija, faktors – Inovācijas, jaunievedumi K5 ar svaru koeficentu X 5 (zīmējumā tas ir atzīmēts ar pārtrauktu līniju, jo uzņēmums tikai daļēji pievērš uzmanību inovāciju nozīmībai uzņēmumā). T ātad lēmumu pieņemšanas sistēmu šajā uzņēmumā var attēlot ar šādu vienādojumu: Y = K 1 X 1 + K 2 X 2 + K 3 X 3 + K 4 X 4 +K 5 X 5 ... K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 71 Autora piedāvātajā līdzsvarota uzņēmuma vadības modelī ir 9 orientācijas, kas būtu jāņem vērā, lai lēmums būtu ilgspējīgs. Līdz ar to mēs varam jau iepriekš paredzēt potenciālas problēmas jautājumos, kas ir saistīti ar darba resursiem, kvalitāti, sabiedrības interešu ievērošanu, attīstības un nākotnes redzējumu šim uzņēmumam. Ideālā gadījumā lēmumi būtu jāpieņem pēc sekojoša vienādojuma: Y = K 1 X 1 + K 2 X 2 + K 3 X 3 + K 4 X 4 +K 5 X 5 + K 6 X 6 + K 7 X 7 + K 8 X 8 + K 9 X 9 Grafiski š ādu lēmumu pieņemšanu var attēlot kā vienotā sistēmā iekļautu lēmumu pieņemšanas trijstūri (sk. 4. att.), kur visi faktori ir saistīti un tiek ņemti vērā, izvērtējot lēmuma ietekmi uz organizāciju. Autors apzināti ir izvēlējies trijstūri, lai demonstrētu līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas procesu, jo, lēmumu pieņemšanas procesā virzoties pa trijstūra malām uz augšu, notiek viedokļu tuvināšanās, līdz trijstūra virsotnē tiek panākts visvairāk iespējamais tuvinājums starp it kā pretējiem un atšķirīgiem faktoriem lēmuma pieņemšanas procesa sākumā. Kva lit āt ePe ļņa Pr odukt s I nov ācijas Klient i Sabiedr ī ba Dar binieki Pr ocesi Nākotne L īd z s v a r o t s l ē m u m s 4. att. Iterāciju lēmumu pieņemšanas modelis Model for Decision Making Iterations Organiz ācijas misijā iekļautās orientācijas ir tas instruments, kas nodrošina organizācijas attīstības virzienu un lēmumu līdzsvarotību. Līdz ar to rodas iespēja veikt organizācijas analīzi un atrast šaurās vietas, analizējot misijā iekļautos jautājumus un orientācijas. Līdz ar to mēs varam paredzēt, kādas pozitīvas un kādas negatīvas sekas var rasties uzņēmumam un kuras ir ieliktas pašā tā idejiskajā, cēloņu līmenī. Misija pēc būtības ir cēlonis, sākuma darbība, pēc kuras seko daž ādi pasākumi un darbības. Ja darb ības cēlonī ir ieviesusies nepilnība, tad arī sekas būs 72 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE nepilnīgas. Strādājot ar cēloni, mēs jau laikus varam izmainīt negatīvās sekas. Tabul ā dots paraugs, pēc kura autors iesaka veikt misijas analīzi un kurš papildināts ar seku vērtējuma sadaļu, kas jāaizpilda, ja strādā pie konkurentu analīzes un to konkurētspējas izvērtēšanas. Iespējamās sekas var noteikt pēc iepriekš dotā menedžmenta pieeju anal īzes. Energouz ņēmumu misiju analī ze Šīs koncepcijas pielietojuma pārbaudei autori veica energouzņēmumu misiju un tajās iekļauto orientāciju analīzi, lai noteiktu šo uzņēmumu šaurās vietas, pamatojoties uz nepieciešamību uzņēmumu līdzsvarotai attīstībai un pieņemot, ka misijā neiekļautie jautājumi netiek pietiekoši nopietni novērtēti uzņēmumu stratēģisko un taktisko lēmumu pieņemšanas procesos. Tika veikta uz ņēmumu apsekošana internetā, lai noskaidrotu, kā uzņēmumi, kas nodarbojas ar enerģijas ražošanu un apg ādi, izprot misijas nozīmi un to izmanto. Papildus autori piedāvā modeli, pēc kura, apskatot uzņēmuma misiju, var noteikt uzņēmuma izpratni un zināšanu līmeni par menedžmentu un klientu attiec ībām kopumā. Vadības komandas zināšanu līmenis par uzņēmuma vadības metodēm un misijā iekļautā informācija pēc būtības norāda, kas tad ir uzņēmuma galvenais darbības vadmotīvs, kas savukārt ļauj ļoti īsā laikā noteikt uzņēmuma stiprās un vājās puses. Tas ir saist īts ar vadības un darbinieku neapzinātu sekošanu galvenajai izpratnei par uzņēmuma eksistences iemeslu. Informāciju par uzņēmumu autori apkopo 1. tabulā. 1. tabula U z ņēmumu orientā ciju anal īzes tabula T he Table for Analyzing Orientations of Organizations Uz ņēmuma nosaukums Galvenā uz ņēmuma orientā cija Ir/nav Iesp ējamās sekas / v ērtējums 1 Visu izšķir kadri, darbinieki 2 Orient ācija uz klientu 3 Orient ācija uz procesiem 4 Orient ācija uz ideju, inovācijām 5 Orient ācija uz produktu 6 Orient ācija uz kvalitāti 7 Orient ācija uz nākotni 8 Orient ācija uz peļņu 9 Orient ācija uz sabiedrību Kopā punkti Par ierobežojumu p ētījumam var tikt uzskatīts tas, ka tas veikts, izmantojot uzņēmumus, kas nodrošināti ar informāciju internetā ; l īdz ar to, lai dati būtu salīdzināmu un objektīvi, autors izmantoja tikai šo informācijas avotu. Šajā pētījumā nav noteikta katra uzņēmuma specifiskā konkurētspēja, līdz ar to sadaļa „Iesp ējamās sekas / v ērtējums” netiks izmantota. Sakarā ar ierobežoto raksta apjomu autori k ā piemēru parāda „Latvenergo” vērtējumu pēc piedāvātās metodes un arī analīzes kopējos rezultātus pētījuma apkopojumu tabulā. K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 73 Latvenergo misija un vīzija nav atzīmēta kā atsevišķa nodaļa, bet tiek piedāvāts uzņēmuma apraksts: M ūsu uz ņēmums – Latvenergo galvenais uzdevums ir nepārtraukta, maksimāli droša jūsu biznesa apgāde ar elektroenerģiju. Katrs Latvijas uzņēmējs var paļauties uz mūsu godaprātu, profesionalitāti un atbildīgumu, veicot jebkuru darbu [4]. 2. tabula U z ņēmuma A/S Latvenergo orient ā ciju anal īze The A/S Latvenergo Orientation Analyzes U z ņēmuma nosaukums: Latvenergo Galvenā uz ņēmuma orientācija Ir/nav 1 Orient ācija uz darbiniekiem 0 2 Orient ācija uz klientu 1 3 Orient ācija uz procesiem 0 4 Orient ācija uz ideju, inovācijām 0 5 Orient ācija uz produktu 1 6 Orient ācija uz kvalitāti 1 7 Orient ācija uz nākotni 0 8 Orient ācija uz peļņu 0 9 Orient ācija uz sabiedrību 0 Kopā punkti 3 3. tabulā apkopoti iegūtie rezultāti no 12 energouzņēmumiem, kuri tika analizēti pētījuma gaitā. 3. tabula Energouz ņēmumu orientā ciju tabula Orientations of Power Companies Kopējie dati A S L at vi ja s G āze A /S L at ve ne rg o L ie tu vo s E ne rg ija A B E es ti E ne rg ia Cle ar wat er P owe r L ock har t P owe r A lp en a Po wer B ru ce Po wer A V K S E G Ogl et hor pe P owe r St oe n Ten de rL an d OK G A kt ie bo la g K op ā K op ā % Galvenā uz ņēmuma orientā cija Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav Ir/nav 1 Orient ā ci ja uz darbiniekiem - 0 0 1 0 0 1 1 1 0 0 0 0 4 3 6 % 2 Orient ā ci ja uz klientu - 1 0 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 1 0 0 % 3 Orient ā ci ja uz procesiem - 0 0 1 1 0 0 1 1 1 0 0 0 5 4 5 % 4 Orient ā ci ja uz ide ju, inovā ci jām - 0 0 0 0 0 0 0 1 1 1 1 0 4 3 6 % 5 Orient ā ci ja uz produktu - 1 1 1 1 1 0 1 1 1 1 1 1 1 1 1 0 0 % 6 Orient ā ci ja uz kvalit āti - 0 1 1 1 0 1 0 1 1 1 0 0 7 6 4 % 7 Orient ā ci ja uz n ākotni - 1 1 1 0 0 0 0 0 0 1 1 1 6 5 5 % 8 Orient ā ci ja uz peļņu - 0 0 1 0 1 1 1 1 1 0 0 0 6 5 5 % 9 Orient ā ci ja uz sabiedr ību - 0 1 0 0 0 0 0 0 0 1 1 0 3 2 7 % Kopā punkti - 3 4 7 4 3 4 5 7 6 6 5 3 74 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5. att. Uzņēmumu vadības orientācijas energouzņēmumos Management Orientations of Power Companies Secin ājumi un priekšlikumi • Autoru piedāvāto modeli nevar uzskatīt par absolūtu un precīzu uzņēmuma šauro vietu noteikšanas metodi, tomēr tas parāda iespējamās problēmas, ar ko pētāmais uzņēmums var sastapties nākotnē. • Misijai ir jākalpo par atsauces punktu uzņēmuma lēmumu pieņemšanas procesā, līdz ar to veidojot iteratīvu lēmumu pieņemšanas procesu, kura pamatā ir misijā iekļautās orientācijas. • Veiksmīgas misijas vadības modeļa ieviešanai ir nepieciešams misijas izveides un ieviešanas procesus iedalīt atkarībā no uzņēmuma attīstības stadijas: – Uzņēmums darbojas, un tam ir izveidota misija. – Uzņēmums darbojas, bet tam nav izveidota misija. – Jauns uz ņēmums uzsāk savu darbību, un tam ir jāveido misija. • Pētījumā iegūto rezultātu dziļākai analīzei būtu jāvelta atsevišķa publikācija, jo šis pētījums galvenokārt tika veikts, lai pārbaudītu autora piedāvāto „misijas vad ības modeļa” pielietojumu uz ņēmumu analīzē. Tom ēr iegūtie rezultāti var kalpot par pamatu uzņēmumu darbības uzlabošanai. • 27% energouz ņēmumu savās misijās sabiedrības kopējo interešu ievērošanu uzskata par prioritāti. • 36% energouz ņēmumu uzskata inovācijas un jaunievedumus par prioritātēm. • Latvijas energouzņēmumi maz uzmanības pievērš sabiedrības informēšanai par to uzņēmējdarbības izpratni, pastāvēšanas filozofiju un ideju: – nepietiekoši novērtē sabiedrības izglītības līmeni; – apzināti neatklāj informāciju par uzņēmumu (izpratne par komercnoslēpumu); – nepiegriež v ērību misijas izmantošanai kā vadības un viengaba- lainības saglabāšanas instrumentam. 0% 20% 40% 60% 80% 100% Orient ācija uz darbiniekiem Orient ācija uz klientu Orient ācija uz procesiem Orient ācija uz ideju, inovācijām Orient ācija uz produktu Orient ācija uz kvalitāti Orient ācija uz nākotni Orient ācija uz peļņu Orient ācija uz sabiedrību K. B ērzi ņa, G. B ērzi ņ š. Organiz ācijas misija kā vadības instruments 75 • Pievērst Latvenergo uzņēmuma uzmanību šādiem momentiem: – uzsākot kārtējo stratēģiskās plānošanas posmu, formulēt un ieviest jaunu pilnveidotu uzņēmuma misiju; – taktiskās un operatīvās vadības procesā: • personāla vadībai (darbinieku motivācijai, vērtībai un piederībai uzņēmumam); • jaunāko vadības / menedžmenta metožu un procesu ieviešanai; • inovācijām, taupības politikai; • nākotnes attīstības politikai / virzieniem; • peļņas koncepcijai kā attīstības nodrošināšanas līdzeklim; • sabiedrības interešu ievērošanai – ekoloģija, energotaupība, tautsaimniecības attīstības jautājumi (cenu politika). LITERAT ŪRA 1. Hilt M. A., Irland R. D., Hoskisson R. E. Strategic management: competitivness and globalization . − 4th ed. − South-Western college publishing, 2001. 2. Daft R. L. Management . − 5th ed. − The Dryden Pres, 2000. 3. Morgan G. Images of Organizations .− 2nd ed.− SAGE pablications, Inc., 1997. − 485 p. 4. http://www.energo.lv/lv/latvenergo/3_0.php 5. Shapek R. A. Strategic planning gide for public and non-profit organizations . − University of Central Florida, 1996. Summar y The group of authors made research on how to develop mission managment model and to apply the mission as a management tool. General conclusions were made about the theory of mission, developed mission analyses method, that is based on the company’s management orientation cla ssification as the bases of the reasarch. In the practical part of the research mi ssions of 12 power suply companies where examined using the model developed by the authors, acquiring data on priorities and orientations of the power suply companies. Key words : mission, competition, strategy, vision, business environment. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 76.–84. lpp. Inform ā cijas kvalit āte par teledarbu Latvijas interneta tīklā The Information Quality about Telework in the Latvian Internet Iveta Biez ā Latvijas Universitāte, Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: biezai@one.lv Vispasaules informācijas tīmeklī atrodams liels informācijas daudzums par teledarba pieredzi Eiropā un ASV, tomēr Latvijā aktivitātes šajā jomā ir minimālas. Lai apjaustu publikāciju daudzumu un kvalitāti par jauno darba organizācijas formu – teledarbu, autore ir apkopojusi esošās elektroniskās publikācijas un izanalizējusi to nozīmi teledarba attīstībai Latvijā. Šī publikācija dod ieskatu par to, cik lielā mērā Latvijas iedzīvotāji var būt informēti par jaunās darba organizācijas formas – teledarba – nozīmi, priekšrocībām un trūkumiem. Lai uzlabotu sabiedrības priekšstatu par teledarbu, tiek realizēti pirmie pilotprojekti Latvijā, integrējot darba tirgū cilvēkus ar kustību traucējumiem un jaunās māmiņas, radot vislabāko „izskaidrojošo materi ālu” veiksm īgiem teledarba piemēriem. Publikācijā aplūkotie informācijas materiāli ir atrasti ar meklētājserveru www.google.lv un www.siets.lv palīdzību, norādot zīmīgākos raksturvārdus. Publikācijā ir apskatīts 1 zinātniskais pētījums par teledarbu, valdības attieksme un aktivitātes teledarba jomā, izglītības prasības vidusskolēniem, divi latviešu autoru raksti un trīs tulkojumi no ārzemju pieredzes, kā arī divi Latvijā realizētie starptautiskie projekti. Atslēgvārdi: teledarbs, distances darbs, virtuālais birojs, informācijas sabiedrība (IS), informācijas tehnolo ģijas (IT), komunik āciju līdzekļi (KL). Teledarbs – jaun ā darba organiz ācijas forma Mūsdienu pārmaiņu laikos organizācijas darba vides izmaiņas ir pakļautas darba ņēmēju un darba devēju vēlmēm un vajadzībām. Straujais informācijas tehnolo ģiju un komunikācijas līdzekļu attīstības temps ļauj veiksmīgi mainīt esošo darba organizācijas formu uz daudz elastīgāku, efektīvāku un finansiāli izdevīgāku – teledarbu. Pēc veikto pētījumu rezultātiem Eiropas Savienības valstis teledarba attīstības jomā organizāciju un nacionālajā līmenī atrodas stipri priekšā Latvijai. Latvija teorētiski atrodas pašā teledarba attīstības sākumposmā, lai arī šo darba organizācijas formu tās vienkāršākajā izpratnē izmanto kopš interneta pakalpojumu ieviešanas. Teledarba noz īme informācijas sabiedrības veidošanas procesā ir skaidri norādīta un dokumentēta. “..Eiropa v ēlas pēc iespējas labāk izmantot informācijas sabiedrību, tā atbalsta jaunās darba organizācijas formas tādā veidā, kas apvieno I. Biez ā. Informācijas kvalitāte par teledarbu Latvijas interneta tīklā 77 elastību un drošību, paaugstina darba kvalitāti un palielina līdz šim darba nespējīgo cilvēku izredzes kopējā darba tirgū.” ( Eiropas Ietvarprogrammas vienošan ās par teledarbu, 1. sada ļa, galvenie apsv ērumi) Teledarba att īstības tendences tuvākajā nākotnē paudis Jacques Babot, Eiropas Komisijas Informācijas sabiedrības direktorāta sektora vadītājs, norādot, ka teledarbs jeb distances darbs ir viens no veidiem, kā Latvijas un citu Baltijas reģiona valstu speciālisti varētu ieiet Eiropas darba tirgū. Teledarba att īstības perspektīvas ir saskatījusi Nicole Turbe-Suetens, "Distance Expert Ltd" direktore: „Teledarbs jeb di stances darbs ir viena no pēdējo gadu Eiropas nodarbinātības tirgus stratēģijām, un vidēji ES valstīs distances darba vietas izmanto 13% str ādājošo. Plānots, ka 2005. gadā 16 miljoni Eirop ā strādājošo izmantos teledarbu.” “Teledarbs ( telework) ir darba veikšana/organiz ēšana, izmantojot informācijas tehnolo ģijas, kas notiek pēc darba līguma/vienošan ās. Šajā gadījumā darbs, ko varētu veikt darba devēja telpās, tiek veikts ārpus biroja darbavietas. Šī vienošanās attiecas uz teledarbiniekiem. Teledarbinieks ir ikviena persona, kas veic iepriekš definēto teledarbu”. (Eiropas Ietvarprogrammas vienošan ās par teledarbu) [1] Teledarbam rakstur īgas laikā un vietā neierobežotas darb ības, ko veic algots darbinieks, izmantojot informācijas tehnolo ģijas un komunikācijas līdzekļus, uz kuriem pamatā balstās veicamās darbības. [2] Jaun ās darba iespējas nozīmē mainīt ne tikai darba vidi, laiku un vietu, bet arī paša darbinieka uztveri, attieksmi un darbības principus. Galven ās teledarba pazīmes ir: • teledarba modelis “pieg ādā ” darbiniekam darbu, pateicoties jaunajam statusam; • teledarbs rada iespēju strādāt jebkurā pasaules malā, nemainot dzīvesvietu; • teledarbs maina pierasto darba saturu un metodiku, izmantojot IKT sasniegumus; • teledarbs nenozīmē jaunu profesiju, bet gan jaunu darba organizācijas veidu, kas piemērojams daž ādu profesiju pārstāvjiem. Jaun ās darba iespējas nozīmē attīstību: NO UZ Ierindas darbs Iespēja brīvi mainīt darba specifiku Nemainīgs darba grafiks Elastīga darba programma Karjera dzīves garumā Plašas karjeras iespējas jebkurā sfērā Ofisa priorit ātes Darba prioritātes Fiksēta darbavieta Mobila darbavieta Darbinieki, kas iet uz darbu Darbs, kas nāk pie darbiniekiem Dzīvo un strādā lokāli! Dz īvo un strādā glob āli! Teledarbinieku klasifik ācija • Mājās strādājošie teledarbinieki Mājās strādājošie teledarbinieki strādā uzņēmuma pakļautībā no savām mājas darba stacijām, kas iekārtotas viņu dzīvesvietās (neietilpst individuālas pašnodar- binātas personas). 78 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Darbinieks, kurš strādā mājās, kompānijai ir ekonomiski izdevīgs. Elastīgā darba organizācijas forma prasa darba devējam un darba ņēmējam parakstīt vienošanos par saistošajiem izdevumiem, kas rodas, strādājot mājās, piemēram, par interneta pieslēgumu un sakariem, telefonlīniju, mobilo telefonu, elektrību, datoru u. c. nepieciešamām lietām, lai iekārtotu atbilstošu darba vietu. Pašreiz Latvijā nav atsevišķu normatīvo aktu, kas būtu attiecināmi uz teledarbiniekiem un kompānijām, kas izmanto šo jauno darba organizēšanas veidu. • Teledarbinieki telecentros Telecentrs ir ar IT un KL apr īkota vieta/telpa, kas nodrošin āta ar visu teledarbam nepieciešamo aprīkojumu, ko darba vajadzībām izmanto teledarbinieki. Teor ētiski telecentra prasībām atbilst: ƒ zvanu centrs, ƒ speciāls uzņēmuma komunikāciju ofiss, ƒ atsevišķs teledarba centrs, ƒ interneta kafejnīca. Ja uz ņēmuma vadība piekrīt darba veikšanai telecentros atbilstoši darba specifikai, nepieciešamais nākamais formalitātes solis ir vienošanās ar darba ņēmēju par izdevumu segšanu, piemēram, čeku apmaksāšanu par interneta kafejnīcā pavadīto laiku. Darba vietas biroja nodrošināšana prasa vairāk investējamo līdzekļu uz laiku piesaistītajiem darbiniekiem. • Mobilie teledarbinieki Galvenais teledarba princips ir veicin āt no attāluma veiktas profesionālās darbības visur, kur vien dotajā brīdī atrodas teledarbinieks. Protams, tas nozīmē, ka teledarbinieks izmanto IT un KL (kl ēpjdatoru, mobilo telefonu u.c.) aprīkojumu darba vajadzībām. Pārmaiņu laiks liek izmantot modernu darba vidi. Rūpējoties par kompānijas vārdu, par augstākās vadības uzdevumu veikšanu, kā arī par pārdošanas daļas vadītājiem, kam uz vietas jāveic kvalitatīva produkta prezentācija un tūlītēja klientu apkalpošana, mobilā darba organizācijas forma dod papildus iespējas efektīvāk sasniegt definētos mērķus īsā laikā. [2] Iepriekš minētā teledarba klasifikācija ir tikai viens no variantiem, ko piedāvā daž ādu valstu speciālisti. Kopumā klasifikācija bāzējas uz šiem trīs pamata veidiem, kur pretī citi piedāvā to apvienojumu vai sīkāku sadalījumu atbilstoši specifikācijai. Inform ācija par teledarbu Latvijas interneta vid ē Izpētot pieejamās informāciju daudzumu un kvalitāti par teledarbu Latvijā, tiek secināts, ka tā ir visai niecīga un tās būtība ir nesaprotama. Latvijā nav pieejama neviena biznesa vadības grāmata, kurā būtu apskatīta jaunā darba organizācijas forma – teledarbs. T ādēļ par piemērotāko informācijas meklēšanas vidi autore uzskata interneta vidi. Vienu no nopietnākajām zinātniskā pētījuma publikācijām par teledarbu veikusi Daiga Kamerāde. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai teledarbs kā alternatīva darba forma var novest pie tādas sabiedrības, kurā cilvēki ir izolēti cits no cita un sociāli neaktīvi. Pētījuma rezultāti liecina par to, ka teledarbinieki ir 1,35 līdz 1,7 reizes I. Biez ā. Informācijas kvalitāte par teledarbu Latvijas interneta tīklā 79 aktīvāki politiskajos un arodbiedrību pasākumos. Šī pētījuma rezultāti varētu tikt izmantoti nodarbinātības politikas veidošanā Eiropas Savienībā. [3] Latvijas valdības aktivitātes teledarba jomā Šobrīd informācijas tehnolo ģiju attīstības plānos un pasākumos teledarbs ir kā „pied ēklis”. Ekonomikas ministrijas Koncepcijas par elektronisko komerciju rīcības plānā ir iekļauts punkts par teledarbu, kur Labklājības ministrijai jāsagatavo priekšlikumi par tiešsaistes rež īmā strādājošo sociālo aizsardzību. Kā plānā rakstīts, šis uzdevums ir veikts, taču pie dokumenta piekļūt neizdodas. [4] “Vai IT darbinieki atz īst teledarbu?” Uz šo jautājumu atbildi sniedz Saeimas ES Informācijas centrs. Ir paskaidrots, kas ir teledarbs, norādīts attīstības virziens Eiropas Savienības IT jom ā attīstītajās valstīs, secināts, ka nav nekādu nopietnu attīstību traucējošu faktoru, lai ieviestu teledarbu Latvijā, un uzskaitīts tehniskais apr īkojums, kas nepieciešams, lai strādātu ārpus biroja, kas prasa ne mazums finanšu līdzekļu. Attīstoties informācijas tehnolo ģijām un komunikācijas līdzekļiem, labākas iespējas uzsākt teledarbu pavērsies arī Latvijas mazpilsētām un laukiem. [5] Ar ISEC (Izglītības satura un eksaminācijas centrs) 2003. gada 13. oktobra rīkojumu nr. 86 Inform ātika I (vidējās izglītības standarts pārejas posmam) ir apstiprinātas prasības obligātā mācību satura apguvei pēc paplašinātās un padziļinātās programmas (apjomā vairāk par 70 stundām), kur informācijas tehnolo ģijas pamatjēdzienos ir iekļauts jēdziens “teledarbs” un skol ēniem jāprot aprakstoši izskaidrot jēdzienu un nosaukt tā priekšrocības un trūkumus. Lai kvalitatīvi sagatavotos stundām, informātikas skolotājiem jāmeklē nepieciešamā informācija ārzemju literatūras avotos. [6] Autore uzskata, ka labākā publikācija par teledarbu informācijas avotu ir www.e-pasaule.lv mājas lapa. Tom ēr šī informācija jau ir diezgan novecojusi, jo jaunākā publikācija šajā jomā ir 2001. gadā, vecākā – 1998. gadā. Seko jautājums: „Vai tieš ām no 2001. līdz 2004. gadam nekas jauns nav noticis?” Atseviš ķi ir atrodama informācija par ES 5. Ietvarprogrammas projektiem, kur par projektu partneriem ir organizācijas no Latvijas. Teledarba l īderpoz īcijas tuv ākajā desmitgadē Šo tēmu apskata Ilze Boitmane savā publikācijā www.e-pasaule.lv . I. Boitmane uzskata, ka: “Teledarbs nav saist īts ar tirdzniecību, kā liela daļa cilvēku pieraduši domāt, bet ir darba izpildes forma. Vispopulārākās darba jomas ir Web dizaineri, programmētāji, gidi, žurn ālisti, rakstnieki, tulki un aģenti (telesales).” Teledarba organizācijas formu var pielietot arī tirdzniecībā, tikai jāprot atšķirt divas daž ādas lietas, ko tiešām cilvēki parasti jauc: 1) tirdzniecības aģenti pēc darba specifikas strādā ārpus biroja, dodas pie klientiem, pārdod preci utt.; š īs aktivitātes nav saistītas ar teledarbu; 2) tirdzniecības aģenti, kuri pārdod pakalpojumus, izmantojot informācijas tehnolo ģijas un komunikāciju līdzekļus, piemēram, dodas pie klienta ar klēpjdatoru, kur ir viss nepieciešamais produkta prezentēšanai, uz vietas izraksta rēķinu, piekļūstot kompānijas sistēmai, utt. 80 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Daži autori uzskata, ka teledarbinieks komp ānijai izmaksā daudz lētāk nekā štata darbinieks un viņš spēj strādāt ar lielāku atdevi, sasniedzot maksimālus rezultātus. Šim viedoklim autore piekrīt, ja kompānija atbilst virtuālā biroja prasībām. Mainot darba organizācijas formu no ierastā biroja darba uz teledarbu, tas jādara pakāpeniski, jo sākumā tehnisk ās izmaksas ir ļoti augstas. Latvijā vairāk izmanto kombinēto darba organizācijas formu, kad darbinieki daļu darba laika atrodas birojā un daļu darba veic ārpus biroja – mājās, interneta kafejnīcā. T ādā veidā iespējams optimizēt laiku un resursus, kā arī panākt augstu darba efektivitāti. Pētījumos un intervijās ir apskatīts psihologu viedoklis par moderno tehnolo ģiju izmantošanu. Psihologi uzskata, ka š ī darba organizācijas forma grauj saskarsmi un socializāciju. Situāciju raksturojošs zīmīgs teiciens ir: „Prom no ac īm, ārā no sirds!”, to pielāgojot darba attiecībām – „Prom no biroja, ārā no prāta.” Šaj ā sakarā uzņēmuma vadībai jāmaina arī darbinieku motivācijas sistēma, izvērtējot katru darbinieku atsevišķi. Darbiniekam jābūt arī pašmotivētam, lai neļautos citiem „k ārdinājumiem”, ko var ētu padarīt darba vietā. Jebkura adapt ācija cilvēkam prasa laiku – citam vairāk, citam mazāk. Darbiniekam jābūt ar augstu atbildības sajūtu un pašdisciplīnu. Uzņēmuma darbinieka novērtēšana iespējama tikai pēc darba rezultātiem, kas dažiem darba devējiem rada problēmas, ja nav kontakta ar darbinieku „aci pret aci”. Speciālisti iesaka izmēģināt savas iespējas dabūt darbu, izmantojot teledarba organizācijas formu, apmeklējot virtuālās personāla atlases kompānijas. Šo kompāniju elektroniskajos informācijas resursos atrodami daž ādi darba piedāvājumi un darba meklētājam noderīga informācija. Populārākās ir šādas Web lapas www.telejob.ru , www.it-telejob.com , www.telejob-europa.com . Bieži vien š ādas mājas lapas tiek izveidotas kāda projekta ietvaros. Lai nodrošinātu projekta ilgtspējību, kompānijas nodarbojas ar komercdarbību, nodrošinot teledarba biržas turpmāko darbību. Svarīgi atcerēties, ka, uzsākot jebkuras darba attiecības, jānoslēdz darba līgums, vienojoties gan par darba apjomu, gan par darba samaksu. Formālā pieeja darba attiecībām pasargā no krāpšanas un neuzticības vienam pret otru. I. Boitmanes publikācija atstāj ļoti labu iespaidu, jo redzams, ka autore pārzina šo jomu. [9] Teledarbs un sapnis par to „Viens no liel ākajiem informācijas tehnolo ģiju sapņiem ir darbs, kas neatbilstu tagadējiem ierobežojumiem – laikam, vietai, ierobežot ām komunikācijas iespējām. Bet kāda tad būtu nākotnes darba vīzija?” – šo jaut ājumu savā publikācijā par teledarbu uzdod Andris Anspoks. Par teledarbam piemērotu profesiju tiek uzskatīts žurn ālistu un redaktoru darbs, jo darba specifika prasa laiku un iedvesmu tur un tad, kur un kad ir ērtāk. Ta ču radošajam personālam ir nepieciešams reizi mēnesī satikties ar kolēģiem klātienē, lai ģenerētu idejas un, tieši kontaktējoties, saskaņotu plānus. Publikācijā ir uzsvērta tiešo kontaktu nozīme ikdienas darbā, ko nevar aizstāt pat vismodernākās tehnolo ģijas, simulējot virtuālo darba vidi. Nākotnes vīzija šajā aspektā tiecas uz komunikāciju ar „pel ēko kasti”, izsl ēdzot tiešo komunikāciju ar kolēģiem, klientiem, partneriem, pat draugiem, radiem un ģimenes locekļiem. Neizbēgami tehnolo ģijas attīstās, un teledarbs ir viena no jomām Eiropas Savienībā, kurā tiek stimulēti izpētes un praktiskie darbi. Šī publikācija atkal atgādina jauno tehnolo ģiju iespējas un virzību nākotnē, liekot apstāties un padomāt, vai tas ir tas, ko mēs vēlamies. [10] I. Biez ā. Informācijas kvalitāte par teledarbu Latvijas interneta tīklā 81 Tulkojumi no ārzem ēs veiktajiem projektiem un publikācij ām Informācija par amerikāņiem, no kuriem trešā daļa ir gatavi atteikties no kārtējās algas palielināšanas apmaiņā pret iespēju strādāt, neizejot no mājām, publicēta Webprojekts.lv . Šī ziņa ņemta no ElectricNews . Net , un pētījumu veikusi firma Winston Group . Vēl vienā projektā, ko realizē Uzvedības pētījumu centrs (Behavior Research Center ) AT&T sponsor ētajā 2000. gada jūlija pētījumā "Teledarbs Amerik ā ", public ēti līdzīgi rezultāti. [7] Atliek secināt, ka Latvijā vēl nav tik labi attīstītas „sabiedrisk ās attiecības”, jo par šeit veiktajiem projektiem un to rezultātiem zina tikai tie, kas piedalās projekta realizācijā, un vēl daži, kas nav tieši ar šo projektu saist īti. [8] Teledarbs izmaina m ūsu dz īvi DT Madia Group žurn ālā DatorPasaule 8 '98 un m ājas lapā www.e-pasaule.lv publicēta pēc E uropien Information Technology Observatory (EITO) ' 9 8 sagatavotās informācijas par teledarbu, lai dotu ieskatu tā attīstībā un sniegtajās priekšrocībās. Nedaudz plašāk ir paskaidroti arī citi teledarba veidi, būtiski iezīmēta informācijas un komunikācijas tehnolo ģiju izmantošana darba veikšanai jebkurā vietā, izņemot fiksēto darba vietu. Publikācijā ir norādīti teledarba tirgus attīstību veicinošie un kavējošie faktori trīs posmos: sākumposmā (1985.−1991.), vidus posmā (1992.−1998.) un nākotnē (1999.−2005.). Kā virzošie faktori ir minēti: teledarba aizsācēji, sabiedrības arvien pozitīvāka attieksme pret tīkliem un ar tiem saistītajiem pakalpojumiem, pašnodarbinātības pieaugums, uz teledarbu balstītu biroju parādīšanās, reģionālās attīstības iespējas, darījumu ceļojumu kvalitātes un kvantitātes pieaugums, dzīvesveida maiņa, tehnolo ģiju attīstība un pārzināšana. Kavējošie faktori: tehnolo ģiju un telekomunikāciju izmaksas, vidējā līmeņa menedžeru attur ība, likumdošanas neskaidrības, pozitīvu piemēru trūkums, lēnā organizāciju adaptācija izmaiņām un personāla pretošanās tām. [11] Virtuālais birojs Jaanus Kaase no kompānijas Privador AS savā publikācijā (tulkojis Guntars Gulbis, e-pasaule 3, 2001) uzsv ēris, ka „..ir j āaplūko ne tikai tā pozitīvās īpašības, bet arī draudi, kas varētu skart kompānijas informācijas pilnīgumu un korektumu.” Definējot, kas ir virtuālais birojs, J. Kaase pielīdzina to darbam mājās, teledarbam, kur galvenā kopīgā iezīme ir darbs ārpus biroja. Tom ēr pilnībā šim definējumam nevar piekrist, jo autora izpratnē virtuālais birojs ir uzņēmums bez fiziskas biroja telpas – ir tikai virtuālā telpa. Tas atbilst tikai vienam teledarba modelim, kad visi uzņēmuma darbinieki, ieskaitot tā vadītāju, 100% str ādā „ ārpus biroja”. Attālinātā piekļuve „birojam” rada nopietnus draudus droš ībai daž ādos aspektos: • Fiziskā (ne)drošība – lietojot mājas datoru vai piezīmjdatoru, ir minimāla aizsardzība pret tehnikas saboj āšanos, zādzību vai neautorizētu lietošanu, kā rezultātā iespējama informācijas noplūde vai iznīcināšana, bet informācija ir daudz vērtīgāka par pašu aparatūru. T ādēļ ieteicams vismaz veikt pienācīgu datu rezerves kopēšanu organizācijas serveros. 82 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • Programmu (ne)drošība – tā rodas, brīvi instalējot gan internetā, gan tirgū pieejamās programmatūras, kā arī inficējot datoru ar pasaulslaveniem vīrusiem, kas spēj pilnībā nograut esošo sistēmu vai radīt nopietnu informācijas noplūdi. T ādēļ ik pēc kāda laika ir nepieciešams veikt atklāto drošības „caurumu” labojumus. • Sakaru (ne)drošība – lai nodrošinātu teledarbiniekam drošu pieeju biroja serverim, sakariem jābūt šifrētiem. Atbildība par šifrētu sakaru nodrošināšanu, e-pasta drošību un vīrusu aizsardzības programmnodro- šinājumu gulstas vienīgi uz organizācijas IT person ālu. Drošība, kā arī tās uzturēšana ir dārga, tādēļ jāsabalansē drošības izmaksas ar informācijas vērtību. Uzņēmumam svarīgi ir izstrādāt drošības politiku. Iespējams, ka, izvērtējot varbūtējo risku un ieguvumu, kompānijai izdevīgāk ir strādāt ierastajā darba vidē – birojā. Ja veikti virtu ālā biroja darbības drošības pasākumi, nepieciešamas obligātas apmācības personālam, kā pareizi lietot izvēlēto programmu, kā lietot mājas datoriem daudzlietotāju operētājsistēmu, kādas pārnēsājamiem datoriem ir šifrēšanas programmas, kas liedz pieeju informācijai datora nozaudēšanas gadījumā. Publikācijā minētie virtuālā biroja plusi un mīnusi būtiski neatšķiras no jau minētajām teledarba priekšrocībām un trūkumiem. J. Kaase liek paskatīties uz jauno tehnolo ģiju izmantošanas iespējamiem draudiem, ja netiek labi plānoti drošības pasākumi. [12] Projektu ietekme uz teledarba att īstību Latvijā 2002.−2003. gadā Latvijā visnopietnākie bija 2 projekti teledarba jomā, kuros Latvija bija kā partnervalsts. e3Work projekts E3WO R K ( Eastern Europe E-Work ) projektā veikta daž āda teledarba organizācijas formas popularizācija: prezentācijas konferences, izdots informatīvais buklets par teledarbu. Tika veiksm īgi realizēts pilotprojekts teledarba ieviešanai organizācijā, darba gaitā noskaidrojot nepieciešamo infrastruktūru, tehnisk ās iekārtas, identificējot iekšējos organizatoriskos un sociālos šķēršļus distances darba praksē. Ir veikta tirgus apzināšana 4 projekta dalībvalstīs, lai noteiktu, kādas iespējas teledarba attīstībai ir konkrētā valstī. Paši projekta vadītāji savu darbu veica izveidotajā virtuālajā kopienā, lai paši izjustu teledarba atmosfēru. Visu projekta vadīšanas procesu koordinēja kompānija Distance Ekspert no Francijas. [13] T H I N K projekts THINK (Towards Handicap Integration Negotiating Knowledge) projekta galve- nais uzdevums bija apmācīt un sagatavot darbam cilvēkus ar kustību traucējumiem, izmantojot jaunās tehnolo ģijas un komunikācijas iespējas atbilstoši darba tirgus prasībām. Projektā izmantota teledarba organizācijas forma, kas dod iespēju mainīt to cilvēku dzīvesveidu, kuriem ir kustību traucējumi, un palielināt viņu konkurētspēju darba tirgū. Projekta ietvaros darba tirgū tika integrēti 20 cilvēki ar kustību traucējumiem, darba gaitā veikta nepieciešamā apmācība un uzraudzība, risinātas I. Biez ā. Informācijas kvalitāte par teledarbu Latvijas interneta tīklā 83 radušās problēmas un dots novērtējums. Ar savu pieredzi projektā dalījās kompānija no Portugāles Teleman Nutencao,S.A., kas bija šī projekta koordinatore. [14] Tika izveidota m ājas lapa www.think.lv, kurā ir uzsākts darbs pie teledarba biržas, kas dom āta cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Diemž ēl projekts ir beidzies, un darbs pie tā aktualizācijas arī apstājies. Secin ājumi Labākās publikācijas balstās uz ārzemju organizāciju pieredzi vai uz kādu konkrētu projektu rezultātu publicēšanu. Pārsvarā tiek runāts par teledarba priekšrocībām un to, ka noteikti tas ir izdevīgi un nepieciešams izmantot šo darba organizācijas formu. Tom ēr reti kurš paskatās uz izmaksām, kas nepieciešamas teledarba ieviešanai un turpināšanai organizācijā. Ir vērts parēķināt, vai nepie- ciešams par katru cenu ieviest visjaunākās tehnolo ģijas, un kāda būs to atdeve darbā. Apkopojot un izvērtējot informāciju, kas atrodama Latvijas interneta vidē, ir jāsecina, ka informācijas ir maz, un tā ir samērā veca, to nepieciešams aktualizēt, dalīties jaunā pieredzē, nepieciešama interesantu rezultātu un pārdomu publicēšana. Latvijā ir maz tādu speciālistu, kas varētu rakstīt par teledarbu Latvijā un citās valstīs, tādēļ šī tēma paliek vēl neizsmelta un kļūst arvien aktuālāka. LITERAT ŪRA 1. European Commission, Framework Agreement on Telework. − Brusels, 16 July 2002. 2. e3Work projekts:: e-apm ācības – Modulis 1. 3. 17.08.2004, plkst.18:01; http:/ /www.lza.lv/Z V/zv040200.htm; Zin ātnes V ēstnesis, 2004. gada 26. janv āris: 2 (273) ISSN 1407-6748. 4. 17.08.2004, plkst. 17:54; http://www.em.gov.lv/e m/images/modules /items/item_file_1127_em_181201_konc_par _elektron_komerc_ric_pl.doc. 5. Vai IT darbinieki atz īst teledarbu?”;17.08.2004, plkst. 17.08; http://www.eiroinfo.lv/pages/ESIC/conten t_list.jsp?category_id=30&chapter_id=2395& content_id=1457. 6. 17.08.2004, plkst. 17:18; http://isec.gov .lv/saturs/standarti/stvinfo1.htm. 7. 17.08.2004, plkst. 16:48; h ttp://www.e-pasaule.lv/00602429. 8. 17.08.2004, plkst.18:07; http:/ /www.webprojekts.lv/?id=1654. 9. Teledarba l īderpozīcijas tuvākajā desmitgadē;17.08.2004, plkst. 16 :46; http://www.e- pasaule.lv/00702472. 10. Teledarbs un sapnis par to; 17.08.2004, pl kst. 15:35; http://www.e-pasaule.lv/00802780. 11. Teledarbs izmaina m ūsu dzīvi. DT Media Group; 17.08.2004, plkst. 16:22; http://www.e-pasaule.lv/02900865. 12. Virtuālais birojs; 17.08.2004, plkst. 16: 13; http://www.e- pasaule.lv/02901810. 13. 17.08.2004, plkst. 16:00; e3Work projekts www.e3work.com. 14. 17.08.2004, plkst. 16:07; TH INK projekts www.think.lv. Summar y The article studies the information acce ssibility on the Latvian internet about telework experience and activities in Latvia. The author found only a few publications with relevant information and analyzed their quality. This article gives the real situation of information on the web and shows the quality and quantity of 84 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE information accessible for inhabitants of La tvia about the importance, priorities and weaknesses of telework – a new method of work organization. To improve the image and understanding of teleworking first 2 pilot project were carried out, involving handicapped people and “new mothers” into the labor market. This pilot project served as a very good material for explaining what telework means and how it works. The information is found through searching servers www.google.lv and www.siets.lv using key words. The paper examines one scientific publication about telework, the government’s attitude regarding telework and their activities in this field, two publications of Latvian authors and three translations from foreign experience, also two finished projects realized in Latvia. Key words: telework, distance work, virtual bureau, information society (IS), information communication technologies (ICT). LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 85.–96. lpp. Inovat īvās uz ņēmējdarbības finans ēšanas problēmas Latvijā Financial Problems of Inno vative Business in Latvia Sergejs Boļšakovs Rēzeknes Augstskola Atbrīvošanas aleja 90, Rēzekne, LV−4600 E-pasts: sergejs@ru.lv Raksta uzmanības centrā ir inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas aspekti. Viena no galvenajām šāda veida uzņēmējdarbības attīstības problēmām ir tās finansiālais nodrošinājums. Savā rakstā autors, pirmkārt, noskaidro finansiālā nodrošinājuma vietu un lomu ideju komercializācijas procesā. Otrk ārt, autors analizē zinātniski pētnieciskā darba finansēšanas situāciju Latvijā salīdzinājumā ar ES vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Pētījuma rezultātā autors nonāk pie secinājuma, ka inovatīvās uzņēmējdarbības finansiālais nodrošinājums salīdzinājumā ar ES vecajām un jaunajām dalībvalstīm ir nepietiekams. Problēmas pamatā ir šādi aspekti: kritiski zems inovāciju finansējums no valsts budžeta un uzņēmēju līdzekļiem; finans ējuma neefektīva izmantošana; uz ņēmēju nepietiekama izpratne par inovāciju saikni ar konkurētspējas jautājumiem; neakt īva citu finansēšanas avotu izmantošana. Autora ieguldījumu problēmas izpētē raksturo izvirzītie priekšlikumi, kas veicinātu uzņēmēju izpratnes pieaugumu par inovāciju jautājumiem, par efektīvāku valsts un ES fondu līdzekļu izmantošanu un inovāciju stimulēšanas meh ānismu ieviešanu. Savā analīzē autors ir izmantojis zinātnisko literatūru un publikācijas, kā arī ES un Latvijas institūciju piedāvāto statistiku. Atslēgvārdi: inovatīvā uzņēmējdarbība, Nacionālā inovāciju sistēma, zinātniski pētnieciskais darbs (R&D), ārvalstu investīcijas. Ievads Saskaņā ar Latvijas ekonomikas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju inovatīvai uzņēmējdarbībai ir izšķiroša nozīme Latvijas produkcijas konkurētspējas celšanā pasaules tirgū un līdz ar to valsts sociāli ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā kopumā. Zināšanu transformēšana labklājībā un pārticībā – šī problēma ir ļoti svarīga vienmēr un visur, jebkurā laikā un valsts iekārtā. Ekonomiski spēcīgāko pasaules valstu attīstības pieredze uzskatāmi parāda, ka pēdējos gadu desmitus tās ir veidojušas inovācijām atvērtu ekonomiku. Analizējot inovatīvo uzņēmējdarbību, jāiezīmē nosacījumu kopums, kas ir nepieciešams šāda veida uzņēmējdarbības veiksmīgai īstenošanai. Šie nosacījumi, pēc autora domām, ir sekojoši: spēcīgs zinātniskais potenciāls; ideju komerciali- zācijas process, kura pamatā ir cieša sadarbība starp augstākās izglītības, zinātnes un biznesa sfērām; speci ālā likumdošana, kas reglamentē "sp ēles noteikumus" un paredz stimulēšanas meh ānismus inovāciju veicējiem; finanšu sist ēma, kas nodrošina sekmīgu inovatīvo projektu realizāciju, apvienojot valsts, pašvaldību, 86 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE biznesa sfēras, ES fondu un programmu finanses. Pasaules valstu pieredze liecina, ka šie nosacījumi ir apvienoti Nacionālās inovāciju sistēmas ietvaros. Šādas sistēmas pamatelementi ir: izglītība un zinātne, uzņēmējdarbība, likumdošana un finanšu sistēma. Tikai apvienojot šos elementus, ir iesp ējama sekmīga inovatīvās uzņēmējdarbības īstenošana. Diemž ēl Latvijā šāda sistēma vēl nav izveidojusies. Valstī ir diezgan spēcīgs zinātniskais potenciāls un spējīgi uzņēmēji, taču sadarbībai starp izglītības, zinātnes un biznesa sfēras subjektiem ir gadījuma raksturs. Šai sfērai nav izveidota speciāla likumdošana. Inovatīvai uzņēmējdarbībai nav stabila finansiālā pamata. Tieši finansi ālā nodrošinājuma problēmas ir šī raksta pamatā. Pētījuma mērķis ir analizēt inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas apmērus un avotus Latvijā salīdzinājumā ar ES vecajām un jaunajām dalībvalstīm, kā arī iezīmēt finansēšanas problēmu loku un izteikt priekšlikumus šo problēmu novēršanai. Pētījuma mērķa sasniegšanai ir izvirzīti šādi uzdevumi : 1) noskaidrot finansiālā nodrošinājuma lomu un vietu ideju komercializācijas procesā ; 2) analizēt R&D finans ējuma struktūru pēc finansēšanas avotiem Latvijā un ES valstīs; 3) pētīt R&D izdevumus valsts un priv ātā sektora griezumā Latvijā un ES valstīs; 4) apkopot un izvērtēt statistiku par pieejamo riska kapitālu, ārvalstu tiešajām investīcijām inovatīvajā uzņēmējdarbībā un IT izdevumiem Latvij ā un ES valstīs; 5) pētīt ES programmu un strukturālo fondu nozīmi inovatīvās uzņēmēj- darbības finansēšanā Latvijā. Savā analīzē autors ir izmantojis zinātnisko literatūru un publikācijas, kā arī ES un Latvijas institūciju piedāvāto statistiku. Pētījuma metodes Savā analīzē autors ir izmantojis: 1) Latvijas un ārvalstu zinātniskās literatūras un publikāciju kvalitatīvās pētīšanas metodes – Nacionālās inovāciju sistēmas un tās elementu kontentanalīzi, speciālo gadījumu pētījuma metodi un fenomena studijas saistībā ar ES valstu pieredzi inovāciju finansēšanas jomā ; 2) statistisko datu – datu par R&D izdevumiem, ārvalstu tiešajām investīcijām inovācijās, pieejamo riska kapitālu un IT izdevumiem Latvij ā un ES valstīs – kvantitatīvās pētīšanas metodes: salīdzināšanu, grupēšanu, struktu- rālo un vidējo lielumu aprēķinu. Finansiālā nodrošin ājuma vieta un loma ideju komercializ ācijas proces ā Inovācijas ietver sevī jaunus produktus un procesus vai arī nopietnus tehnolo ģiskus esošo produktu un procesu uzlabojumus. Inovācijas uzskatāmas par ieviestām, ja tās tiek realizētas tirgū vai izmantotas ražošanas proces ā. Inovācijas ir saistītas ar zinātnisko, tehnolo ģisko, organizatorisko, finansiālo un komerciālo darbību [4, 7 ]. S. Boļ šakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā 87 Inovatīvā darbība ir process, kas ļauj eksistējošajai nacionālajai uzņēmējdarbībai, kuras mērķis ir preču un pakalpojumu ražošana, sasniegt jaunu attīstības līmeni, ražojot jaunas preces, pakalpojumus un tehnolo ģijas. Šāds inovāciju skaidrojums ir ietverts ES Inovāciju zaļajā rokasgrāmatā, kā arī EDSO Fraskatti un Oslo rokasgr āmatās. Šis skaidrojums uzskatāms par kompromisu daudzu ekonomistu strīdos par to, cik plaši jātraktē termins "inov ācija". Promocijas pētījuma rezultātā autors noformulēja savu termina "inov ācija" definējumu: inovācija ir uz zinātniski pētnieciskajām, tehnolo ģiskajām, finan- siālajām, sociālajām un uzņēmējdarbības aktivitātēm balstīts process, kā rezultātā inovācijas īpašnieks iegūst jūtamu pārsvaru pār konkurentu, jo viņš piedāvā tirgū jaunus vai ievērojami uzlabotus patentētus produktus un pakalpojumus, kas spēj apmierināt patērētāju vajadzības, vai arī inovācijas īpašnieka ražošan ā tiek izmantoti jauni vai uzlaboti patentēti tehnolo ģiskie procesi, kā arī jaunas vai uzlabotas darbības procesa vadības un organizācijas metodes. Paņēmiens, kā saīsināt un padarīt efektīvāku klasisko ceļu no idejas līdz produktam tirgū, ir intelektuālo vērtību radīšanas formula. Izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības (kā inovāciju sistēmas sastāvdaļu) mijiedarbība attīstītās pasaules valstīs notiek pēc šādas intelektuālo vērtību radīšanas formulas [1]: ERTDI (1), kur: E – augstākā izglītība; R – fundamentālie pētījumi; TD – tehnolo ģijas attīstība; RTD – lietišķie pētījumi; DI – RTD rezult ātu ieviešana. Inovāciju process ir tieši saistīts ar intelektuālo vērtību radīšanas formulas elementiem, jo šis process iekļauj sevī secīgu darbību īstenošanu, kuru pamatā ir šīs formulas ekspluatācija. Ideja Idea Fundamen- tālais pētījums Fundamen- tal research Lietišķs pētījums Applied research Konstruktoru izstrādnes, patentēšana Constructors work, patents Mārketings, komerciālās darbības sākums Marketing, Commercial start-up Regulārā ražošana Regular produc- tion 1. att. Inovāciju procesa etapi [1] Stages of Innovative Process [1] Inovāciju procesā notiek idejas pārvēršana produktā, izejot cauri fundamentālo un lietišķo pētījumu, konstruktoru izstrādņu, mārketinga, ražošanas un noieta posmiem (sk. 1. attēlu). T ātad inovāciju process ir ideju komercializācijas process [1]. No 1. att ēla izriet, ka inovāciju procesa pamatā ir zinātniski pētniecisks darbs. Inovāciju procesa veiksmīga īstenošana ir iespējama tikai nacionālās inovāciju sistēmas ietvaros, kuras mērķis ir sekmēt augstākās izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības sfēru mijiedarbību. Nacionālā inovāciju sistēma ietver sevī arī tādus svarīgus elementus kā likumdošana un finanšu sistēma inovāciju jomā [6, 2 ]. Saskaņā ar Latvijas nacionālo inovācijas koncepciju nacionālā inovāciju sist ē ma ir valsts tautsaimniecības struktūra un vide, kas nepieciešama 88 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE produktīvai inovatīvai darbībai. Nacionālajai inovāciju sistēmai ir četras pamat- sastāvdaļas: • pētniec ība (izgl ītība un zin ātne), • uz ņēmējdarbība, • finanšu sist ēma, • likumdošana [6, 2 ]. Nacionālo inovāciju sistēmu var definēt arī kā struktūru (institūciju) un funkciju kopumu Latvijas ekonomikas ilgspējīgas attīstības nodrošināšanai. Nacionālā inovāciju sistēma aptver ļoti plašu institūciju un funkciju loku tautsaimniecībā. No tā izriet secinājums, ka inovatīvā ekonomika būtībā ir tā pati parastā ekonomika, tikai tās attīstību daudz lielākā mērā nosaka zināšanas, augsts profesionālais līmenis, jaunas tehnolo ģijas tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs, tehnolo ģiski jaunas nozares. T ādēļ vecajā ekonomikā un vecajā valsts pārvaldē parādās jauns, nozīmīgs aspekts – inovāciju prognozēšana, to zinātniskā izstrādāšana, to ieviešanas plānošana, veicināšana, finansēšana un izglītošana [12, 104 ]. T ātad finanses ir viens no Nacionālās inovāciju sistēmas pamatelementiem, un tās ieņem nozīmīgu vietu ideju komercializācijas procesa nodrošināšanā. Zinātniski pētniecisk ā darba (R&D) pašreiz ējais finansi ālais nodrošin ājums Latvijā salīdzin ājumā ar Eiropas Savienības vecaj ām un jaunajām dalībvalstīm No iepriekšējās analīzes izriet, ka inovāciju procesa pamatā ir zinātniski pētniecisks darbs (R&D). Par R&D finansi ālā nodrošinājuma analīzes pamatrādītāju tiek uzskatīts R&D finans ējuma īpatsvars no IKP. Šāds rādītājs ļauj salīdzināt valstu panākumus šajā sfērā. Autors apkopoja vairākos ES un Latvijas oficiālajos izdevumos publicēto statistiku par R&D izdevumiem p ēc finansēšanas avotiem (sk. 1. tabulu). No tās var secināt, ka Latvija starp visām ES dalībvalstīm un jaunpienācējām ieņem priekšpēdējo vietu (apsteidzot tikai Kipru), ja runājam par R&D finans ēšanas īpatsvaru no IKP. Turkl āt Latvijas rādītājs divkārt atpaliek no vidējā rādītāja ES jaunpienācēju valstīs un gandrīz pieckārt no šāda rādītāja ES dalībvalstīs. Vēl vairāk, Latvijā pēdējos gados ir vērojams, ka R&D finans ējuma īpatsvars no IKP samazinās. Ja 2000. gad ā šis rādītājs bija 0,48%, tad 2001. gad ā tikai 0,44% [5, 2 69 ]. Analizējot R&D finans ējuma struktūru pēc finansēšanas avotiem, jāsecina, ka arī šajā ziņā Latvija apsteidz tikai Kipru. Vienlaicīgi jāuzsver, ka Latvija izceļas ar vislielāko ārvalstu finansējuma īpatsvaru no kopējā R&D finans ējuma starp visām 25 valstīm. Pēc autora domām, šādu situāciju varētu izskaidrot labvēlīgs ārvalstu investīciju klimats, salīdzinoši spēcīgs Latvijas zinātniskais potenciāls, kā arī fakts, ka pašiem Latvijas uzņēmējiem trūkst izpratnes par inovatīvās uzņēmējdarbības būtību, saturu, rezultātiem un to sasniegšanas ceļiem, par inovāciju ciešo saikni ar konkurētspējas jautājumiem, par sadarbības nozīmi ar inovāciju atbalsta institūcijām. Latvijas uzņēmēji nedomā, ka pašiem vajadzētu piedalīties inovāciju rezultātu ieviešanā. Uzņēmēji neuztver konkurētspējas nodrošināšanu un inovācijas kā vienotu veselumu. Šo secinājumu autors izdarīja, apkopojot 97 ražošanas uzņēmumu aptaujas rezultātus. Autors veica šādu aptauju sava promocijas darba S. Boļ šakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā 89 izstrādes ietvaros. T āpēc autors uzskata, ka inovāciju atbalsta institūcijām Latvijā jāveic aktīva informatīvi izglītojoša kampaņa uzņēmēju vidū par inovatīvo uzņēmējdarbību un tās saistību ar konkurētspējas jautājumiem. Tikpat svar īgi, lai arī jaunajiem speciālistiem būtu izpratne par šiem jautājumiem. T āpēc autors piedāvā Latvijas augstskolām iekļaut menedžmenta vai makroekonomikas kurs ā tematu par inovatīvo uzņēmējdarbību, kā arī piedāvāt īslaicīgus kursus par inovatīvo uzņēmējdarbību vietējiem uzņēmējiem. 1. tabula R&D finans ējuma struktūra pē c finans ēšanas avotiem Latvij ā 2001 .gad ā, ES vecaj ās dalībvalstīs 2002.gad ā un ES jaunajās dalībvalstīs 2000 . gad ā [2, 1 1 ; 3, 33 ; 10, 2 ; 15; 5, 9 0 ] R&D Expenditure by Source of Funding in Latvia in 2001, in the EU Old Member States in 2002 and in the EU New Member States in 2000 [2, 11; 3, 33; 10, 2; 15; 5, 90] Valsts finans ējums Uz ņēmumu finanses Ārvalstu finans ējums Valsts % no IKP % no kopējā % no IKP % no kopējā % no IKP % no kopējā Kopā ES jaunās valstis 0,45 53,57 0,35 41,67 0,04 4,76 0,84 Kipra 0,17 65,38 0,07 26,92 0,02 7,70 0,26 Čehija 0,60 45,11 0,69 51,88 0,04 3,01 1,33 Igaunija 0,42 63,64 0,16 24,24 0,08 12,12 0,66 Ungārija 0,40 50,00 0,30 37,50 0,10 12,50 0,80 Lietuva 0,46 76,67 0,09 15,00 0,05 8,33 0,60 Latvija 0,22 50,00 0,08 18,18 0,14 31,82 0,44 Malta ... ... ... ... ... ... . .. Polija 0,46 65,71 0,23 32,86 0,01 1,43 0,70 Slovēnija 0,61 40,13 0,81 53,29 0,09 6,58 1,52 Slovākija 0,29 43,28 0,36 53,73 0,02 2,99 0,67 ES 15 0,68 35,23 1,12 58,03 0,13 6,74 1,93 Austrija 0,59 30,41 0,94 48,45 0,41 21,14 1,94 Beļģija 0,58 26,73 1,47 67,74 0,12 5,53 2,17 Vācija 0,81 32,53 1,61 64,66 0,07 2,81 2,49 Dānija 0,67 27,92 1,48 61,67 0,25 10,41 2,40 Spānija 0,69 71,88 0,19 19,79 0,08 8,33 0,96 Grie ķija 0,28 41,79 0,22 32,84 0,17 25,37 0,67 Francija 1,03 46,82 0,97 44,09 0,20 9,09 2,20 Somija 1,00 28,65 2,35 67,34 0,14 4,01 3,49 Itālija 0,69 64,49 0,33 30,84 0,05 4,67 1,07 Īrija 0,33 28,21 0,74 63,25 0,10 8,54 1,17 Holande 0,76 39,18 0,92 47,42 0,26 13,40 1,94 Luksemburga 0,20 11,70 1,17 68,42 0,34 19,88 1,71 Portugāle 0,70 83,33 0,10 11,90 0,04 4,77 0,84 Zviedrija 0,87 20,37 3,07 71,90 0,33 7,73 4,27 Lielbritānija 0,69 37,50 0, 73 39,67 0,42 22,83 1,84 1. tabulas dati pierāda autora secinājumu par to, ka Latvijas uzņēmējiem trūkst ieinteresētības par inovāciju jautājumiem. Analizējot tādu R&D finans ēšanas avotu kā uzņēmumu finanses, jāatzīmē, ka Latvija apsteidz vienīgi Kipru, ja salīdzina gan 90 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE uzņēmumu finanšu īpatsvaru no IKP, gan šādu īpatsvaru no kopējā R&D finansējuma. Attiecībā uz uzņēmumu ieguldījumiem inovatīvajā uzņēmējdarbībā autors ir ievērojis tādu tendenci: jo attīstītāka ir ES valsts, jo lielāks ir tās uzņēmumu ieguldījums inovācijās un jo augstāks ir izpratnes līmenis par inovāciju ietekmi uz konkurētspējas jautājumiem un ilgspējīgas attīstības tempiem. Šī tēze attiecas uz Beļģiju, Vāciju, Dāniju, Somiju, Īriju, Zviedriju un Luksemburgu. Vājāk attīstītu ES valstu (Spānijas, Grie ķijas un Portugāles) pieredze rāda, ka šajās valstīs uzņēmumu ieguldījums inovācijās ir salīdzinoši niecīgs. Attiecībā uz uzņēmumu lomu R&D finans ēšanā jāuzsver arī, ka, pateicoties tieši salīdzinoši lieliem uzņēmumu ieguldījumiem Slovēnijā un Čehij ā, šīm divām valstīm pieder vadošās pozīcijas starp 10 ES jaunajām valstīm (sk. 1. tabulu). Turpinot domu par inovat īvajiem uzņēmumiem Latvijā, jāpiemin arī, ka Latvijas Centrālā statistikas pārvalde 2002. gada beigās veica Latvijā pirmo inovāciju attīstības apsekojumu, kurā tika apkopoti dati par laika periodu no 1999. līdz 2001. gadam. Pēc apsekojuma datiem, tikai 19% no Latvijas uz ņēmumiem no 1999. līdz 2001. gadam bija inovatīvi un ievadīja tirgū jaunus vai būtiski uzlabotus produktus, vai arī šajos uzņēmumos tika ieviestas jaunas būtiski uzlabotas tehnolo ģijas. Inovatīvo uzņēmumu īpatsvars Latvijā ir ievērojami zemāks nekā vidējais rādītājs ES valstīs, kur tas ir 45% no visiem uz ņēmumiem [13, 12 3 ]. Kā būtiskākie inovācijas kavējošie faktori tika minēti ekonomiskie faktori: finansējuma trūkums, pārāk augstās inovāciju izmaksas, pārāk lielais ekonomiskais risks, kvalificētu darbinieku trūkums un pircēju piesardzība pret jaunajām precēm vai pakalpojumiem [13, 12 3 ]. Ekonomisko faktoru būtisko ietekmi apstiprina arī apkopotā apsekojuma informācija, ka tikai 8% no inovat īvo uzņēmumu skaita inovāciju ieviešanai ir saņēmuši finansiālu palīdzību no valsts vai pašvaldības budžeta. Apsekojuma rezultāti norāda uz nepietiekamu valsts atbalstu pētniecībai un inovācijām. Lai nodrošinātu turpmāku ekonomikas izaugsmi, veicinātu jaunu inovatīvu uzņēmumu veidošanos un sekmētu esošo uzņēmumu konkurētspēju, nepieciešams palielināt gan valsts, gan privātā sektora ieguldījumu pētniecībā un attīstībā [13, 124 ]. Saskaņā ar Nacionālo inovāciju programmu un attīstības plānu šobrīd tiek izstrādāti valsts atbalsta instrumenti, kuri būs vērsti uz sadarbības veicināšanu starp uzņēmumiem un pētniecības iestādēm, jaunu produktu un tehnolo ģiju attīstības un ieviešanas veicināšanu, kā arī uz uzņēmējdarbības un zinātnes infrastruktūras pilnveidošanu, lai nodrošinātu zinātnisko iestrā žu komercializ āciju un jaunu inovatīvu uzņēmumu veidošanos [13, 12 4 ]. Ņemot vērā pašreizējo sociāli ekonomisko situāciju valstī un valsts budžeta stāvokli, ir skaidrs, ka inovatīvā darbība nevar tikt realizēta ar valsts līdzekļiem vien. Šeit ļoti svarīgi no valsts puses stimulēt uzņēmumus ieguldīt savus līdzekļus inovatīvajā darbībā. Viens no svarīgākajiem inovāciju stimulēšanas instrumentiem ir saistīts ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Visnotaļ pozitīvi jāvērtē Latvijas valdības uzņemtais kurss uz uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazinājumu. Ar 2004. gada 1. janvāri uzņēmumu ienākuma nodokļa likme no 19% samazin āta līdz 15%. Taj ā pašā laikā, pēc autora domām, negatīvi jāvērtē fakts, ka vienlaikus spēku zaudē uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU; likuma "Par uz ņēmumu ienākuma nodokli" 17. pants) un uz ņēmumiem, kas ražo augstas tehnolo ģijas produktus un programmproduktus (likuma 18'.pants). Autors uzskata, ka, neskatoties S. Boļ šakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā 91 uz pamatlikmes vērā ņemamo samazinājumu (īsā laikā likmi pakāpeniski samazināja no 25% l īdz 15%), valst ī tomēr obligāti jāpastāv uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaižu meh ānismam. Nodokļa likmes samazinājums skar visus uzņēmumus. Turpret ī uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaižu meh ānisms dod priekšroku tādiem uzņēmumiem, kas attīsta savu darbību valstij prioritārajā virzienā. Augstas tehnolo ģijas ir viena no valdības noteiktajām ekonomikas attīstības prioritātēm. Arī MVU attīstības veicināšana ir valsts prioritāšu sarakstā. Pasaules prakse rāda, ka nodokļu atlaides ir viens no visefektīvākajiem paņēmieniem, kā valdība panāk nosprausto ekonomikas attīstības prioritāšu īstenošanu dzīvē no privātuzņēmēju puses. T āpē c autors uzskata, ka nekav ējoties jāatjauno likuma "Par uz ņēmumu ienākuma nodokli" 17. un 18'.panta normas par nodok ļa atlaidēm MVU un uz ņēmumiem, kas ražo augstas tehnolo ģijas produktus. Analizējot nepietiekamo R&D finans ējumu no valsts budžeta l īdzekļiem, jāatzīmē, ka uz šo problēmu jāraugās ne tikai no kvantitātes, bet arī no finansējuma sadales kvalitātes un efektivitātes pozīcijām. Vispirms tas ir saistīts ar to, ka tāda maza valsts kā Latvija nevar atļauties izkliedēt savas finanses pa vairākām aktivitāšu sfērām. Mazai valstij ir svarīgi rūpīgi izanalizēt savu zinātnisko potenciālu, biznesa iespējas un noteikt prioritārās nozares, uz kurām jākoncentrē visa sava uzmanība, jāveido pētniecības centri un jānovirza finansējums. Latvijā šādas prioritārās nozares tika noteiktas jau 1997. gadā ar Ministru kabineta lēmumu. Piecas no tām ir tieši saistītas ar ekonomikas attīstību: biomedicīna, organiskā ķīmija, materiālu zinātne, informācijas tehnolo ģijas, kā arī mežu un koksnes zin ātne [6]. Autors piedāvā š ādus finans ējuma sadales efektivit ātes problēmas risinājumus: 1. Līdzekļu novadīšana tiešajiem zinātniskajiem pētījumiem būtu jādiferencē, piemēram, kā grantu finansējums caur Latvijas zinātnieku padomi (LZP), caur augstskolu un LZP atestētu zinātnisko iestāžu padom ēm, senātiem vai analogiem vēlētiem formējumiem. 2. Augstskolu dotēšanas meh ānisms, ka finansējums tiek piešķirts vienam saimnieciskajam gadam un tiek noteikti limiti pa izdevumu posteņiem un izlietojamās summas katrā mēnesī, neļauj augstskolām plānot finanses vairāku gadu perspektīvā. Augstskolām nav motivācijas sekot cenu izmaiņām tirgū, lai vajadzīgo pirkumu iegādātos ar izdevīgākiem nosacījumiem. T ā kā pastāv iespēja, ka nākamajā gadā pieejamo līdzekļu apjoms var mainīties, iesaistīties ilgtermiņa darījumos ir riskanti, bet plānot pirkumus nākamajos gados – neracionāli. Meh ānisms nemudina augstskolas izvērtēt dotāciju izmantošanas lietderību. Jebkuri centieni ietaupīt līdzekļus nozīmē to, ka gada beigās tie tiek ieskaitīti budžet ā. Ja izdodas gūt papildu ieņēmumus, pastāv risks, ka gada sākumā augstskolai iedalītais valsts finansējums tiks samazināts. Pašreizējais finansēšanas meh ānisms nerosina augstskolas pelnīt. Ta ču aktivitātes peļņas gūšanas virzienā arvien vairāk ir raksturīgas augstskolām Eiropā un Ziemeļamerikā. Skaidrs, ka valsts līdzekļi nevar būt vienīgais inovatīvo aktivitāšu finansēšanas avots. Pēc autora domām, finansēšanas problēma slēpjas vispirms neaktīvajā daudzu citu finansēšanas avotu izmantošanā (piemēram, daž ādu fondu, inovāciju atbalsta institūciju un ES programmu finanses). T āpēc, pēc autora domām, problēmas risinājums vairāk jāsaista ar apstākļu radīšanu citu finansēšanas avotu efektīvākai izmantošanai, nevis ar R&D finans ējuma palielinājumu no valsts budžeta līdzekļiem, kaut gan arī šāds solis ir vitāli svarīgs un visnotaļ apsveicams. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā par svarīgu finansēšanas avotu kļūs ES strukturālie fondi, kuru mērķis tiks saistīts arī ar inovatīvo aktivitāšu 92 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE atbalstu. Attīstības plānā, kas ir pamatdokuments ES četru strukturālo fondu finansējuma saņemšanai 2004.−2006. gad ā, ir iekļauta arī tāda Ministru kabineta apstiprinātā prioritāte kā uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšana (jaunu tehnolo ģiju ieviešana, pētnieciskais darbs, uzņēmējdarbības infrastruktūras attīstība un valstij nepieciešamo pētījumu veikšana). Šādas aktivitātes tiks finansētas no Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanai būs pieejami 25% no 539,47 milj. Ls (t. i., trijos gados Latvijai pieejamie kopējie līdzekļi no četriem strukturālajiem fondiem) [16]. Šeit ir svar īgi, lai Latvijas uzņēmēji spētu izmantot visas iespējas. Latvijas valdībai šajā procesā arī ir svarīga nozīme – izveidot efektīvu fondu administrēšanas meh ānismu un nodrošināt vidējo 24,7% l īdzfinansējuma daļu [16]. Strukturālo fondu specifika saistās ar to, ka uzņēmumu projekti netiks finansēti avansā. Uzņēmēji varēs atgūt projektā ieguldītās finanses tikai tad, kad tiks realizēts vismaz kāds no projekta posmiem. T āpēc, pēc autora domām, galvenā problēma strukturālo fondu līdzekļu apgūšanā varētu saistīties ar projektu sākumposma finansēšanu. Īpaši šis jautājums ir aktuāls mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Autors uzskata, ka viens no problēmas risinājumiem varētu būt apstiprināto projektu sākumposma kreditēšana no kredītiestā žu l īdzekļiem uz uzņēmējiem izdevīgiem nosacījumiem (piemēram, piedāvājot pazeminātas kredītu procentu likmes un procentu maksājumu atlikšanu – "kred īta brīvdienas"). Šie nosac ījumi varētu būt atrunāti sadarbības līgumā starp Finanšu ministriju (kā Strukturālo fondu vadošo institūciju) un banku. Šādu kreditēšanu varētu īstenot arī valsts banka – "Hipot ēku banka", papildus piesaistot ar ī valsts budžeta finanses, lai atseviš ķos gadījumos daļēji vai pilnā apmērā dzēstu kredītus un procentu maksājumus. Viena no svarīgākajām projektu finansējuma iegūšanas iespējām ir līdzdalība starptautiskajos projektos. Viena no lielākajām programmām ES valstīs inovāciju jomā ir ES Ietvara programma, kurā var iegūt finansējumu 35–100% apm ērā no projekta kopējām izmaksām [14]. Šaj ā programmā aktīvi piedalās arī Latvija. Latvijas dalība 5. Ietvara programmā jāvērtē pozitīvi. Programmas kopējā budžet ā Latvija ieguldīja 7,28 milj. eiro. Savukārt no budžeta projektu finans ēšanas veidā tika iegūti 15,03 milj. eiro. T ātad Latvija no ES 5. Ietvara programmas ieguva 2,07 reizes vairāk, nekā tajā ieguldīja. Salīdzinājumam, Lietuvā šis koeficients ir 1,29, bet Čehij ā – 1,10 [11]. Kopumā jāsecina, ka, tikai apvienojot valsts, pašvaldību, privāto, ES un ārvalstu investoru finansējumu, varētu būt garantēts stabils finansiālais pamats sekmīgai inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībai. Apskatot R&D finans ēšanu no citas puses, proti, kādā sektorā šis finansējums nonāk, jāsecina, ka 2001. gadā valsts sektorā nonāca 13,4 milj. Ls jeb 0,28% no IKP (t.sk. 8,9 milj. Ls jeb 0,19% no IKP non āca augstākās izglītības sektorā), bet privātajā sektorā 7,7 milj. Ls jeb 0,16% no IKP. Sal īdzinājumam, vidēji ES valstīs šis rādītājs ir attiecīgi 0,67% no IKP valsts sektor ā un 1,28% no IKP priv ātajā, Somijā – attiecīgi 0,98% un 2,68%, V ācijā – 0,72% un 1,80%, Zviedrij ā – 0,94% un 2,84% [5, 26 9 ; 2, 11 ]. Ar ī šāds salīdzinājums liecina par ES valstu uzņēmēju dziļo izpratni par inovatīvās uzņēmējdarbības būtību. Pēc R&D izdevumu apjoma valsts sektorā no 10 ES jaunpienācējiem Latvija apsteidz tikai Slovākiju (0,24%) un Kipru (0,20%), bet priv ātajā sektorā Igauniju (0,15%), Lietuvu (0,07%) un Kipru (0,05%) [2, 1 1 ; 14]. Pētot Latvijas situāciju dinamikā, jāpiezīmē, ka 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, R&D finans ējums valsts sektorā ir pieaudzis par 1,3 milj. Ls jeb 0,01% S. Boļ šakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā 93 no IKP, bet privātajā sektorā ir samazinājies par 1,2 milj. Ls jeb 0,03% no IKP [p ēc 5, 26 9 ]. Izdarot pieņēmumu, ka valsts sektors Latvijā savas inovatīvās aktivitātes finansē tikai no valsts līdzekļiem, bet privātais – no uzņēmumu līdzekļiem, tad no 1. tabulas datiem jāsecina, ka ārvalstu līdzekļi starp šiem diviem sektoriem sadalās diezgan vienmērīgi. Analizējot dažus inovat īvās uzņēmējdarbības rādītājus (sk. 2. tabulu), nevar neatzīmēt Latvijai pozitīvās tendences. Saskaņā ar E uropean Scoreboard datiem, pieejamais augsto tehnolo ģiju riska kapitāla apmērs ir gandrīz trīskārt lielāks nekā vidēji 15 ES dalībvalstīs. J āpiezīmē, ka riska kapitāls ir uzņēmējdarbības sākumposma kapitāla (starta kapitāla) un paplašināšanās kapitāla summa. Rādītājs tiek aprēķināts sekojošos augstu tehnolo ģiju firmu sektoros: datoru tehnolo ģijas, elektronika, biotehnolo ģijas, medicīna, ražošanas automatiz ācija un finanšu pakalpojumi [14]. Informācijas un komunikāciju tehnolo ģiju (IT) izdevumu zi ņā Latvijai ir gandrīz identisks rādītājs ar ES dalībvalstīm (sk. 2. tabulu). Tom ēr tas ir zemāks nekā Igaunijā, Čehij ā un Ungārijā. IT iek ļauj sevī ofisa iekārtas, datu apstrādes iekārtas, datu komunikācijas un telekomunikācijas aparatūru, kā arī attiecīgo programmatūru un telekomunikācijas pakalpojumus [14]. IT r ādītājs ir fundamentāls zināšanu ekonomikas raksturotājs. J āpiemin, ka IT ir atz īta par vienu no prioritārām nozarēm Latvijā. Autors uzskata, ka IT nozares izraudz īšana par prioritāti ir izskaidrojama ar to, ka šī nozare ir salīdzinoši jauna un pasaulē pašlaik tikai turpinās cīņa par tirgu un par ietekmes sfērām. Latvijai ir ļoti svarīgi piedalīties šajos procesos. Ir ļoti būtiski palielināt speciālistu skaitu un zinātnisko potenciālu šajā sfērā. Šāda nostādne atbilst biznesa sfēras interesēm, jo Latvijā pēdējā laikā ir nodibinājušies un labi sevi prezentējuši Eiropas tirgū vairāki IT uz ņēmumi. Latvijai šajā jomā būtu jāieņem vadošā loma – te vajadzīgas smadzenes, nevis kapitāls [8, 2 ]. 2. tabula Inovat īvo uz ņēmējdarbību raksturojošie r ādītāji ES jaunajās dalībvalstīs 2001 . gad ā (procentos no IKP) [2, 1 1 ] Indicators on Innovative Business in the EU New Member States in 2001 (percentage of GDP) [2, 11 ] Valsts Augsto tehnolo ģiju riska kapitāls Inform ācijas un komunikācijas tehnolo ģiju izdevumi Ien ākoš ās ārvalstu tieš ās investī cijas Kipra ... ... 23,7 Čehija 0,02 9,5 42,6 Igaunija ... 9,6 53,2 Ungārija 0,35 8,9 43,4 Lietuva 0,90 5,9 20,6 Latvija 0,62 7,9 29,1 Malta ... 4,1 84,7 Polija 0,05 5,9 21,3 Slovēnija 0,15 4,7 15,5 Slovākija ... 7,5 24,2 ES 15 0,24 8,0 30,3 94 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2. tabulas dati par ienākošo ārvalstu investīciju apjomu liecina, ka arī šis rādītājs Latvijā ir līdzīgs attiecīgajam radītājam ES valstīs. Tom ēr tas atpaliek no Maltas, Igaunijas, Čehijas un Ung ārijas rādītāja [14]. T ādējādi zinātniski pētniecisko aktivitāšu finansējums Latvijā nav pietiekošs veiksmīgai inovatīvās darbības attīstībai. Finansēšanas problēmu pamatā ir šādi aspekti: kritiski zems inovāciju finansējums no valsts budžeta un uz ņēmēju līdzekļiem; finans ējuma neefektīva izmantošana; uz ņēmēju neizpratne par inovāciju saikni ar konkurētspējas jautājumiem; neakt īva citu finansēšanas avotu izmantošana. Pētījuma rezult āti Apkopojot pētījuma rezultātus, autors nonāca pie šādiem secinājumiem: 1. Nacionālā inovāciju sistēma aptver ļoti plašu tautsaimniecības institūciju un funkciju loku. Inovatīvā ekonomika būtībā ir tā pati parastā ekonomika, tikai tās attīstību daudz lielākā mērā nosaka zināšanas, augsts profesionālais līmenis, jaunas tehnolo ģijas tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs, tehnolo ģiski jaunas nozares. T ādēļ vecajā ekonomikā un vecajā valsts pārvaldē parādās jauns, nozīmīgs aspekts – inovāciju prognozēšana, to zinātniskā izstrādāšana, to ieviešanas plānošana, veicināšana, finansēšana un izglītošana. Finanses ir viens no Nacionālās inovāciju sistēmas pamatelementiem, un tās ieņem nozīmīgu vietu ideju komercializācijas procesa nodrošināšanā. 2. Zinātniski pētniecisko aktivitāšu finansējums Latvijā nav pietiekošs veiksmīgai inovatīvās darbības attīstībai. Salīdzinājumā pat ar 10 ES jaunpienācējiem, Latvija ar R&D finans ējumu 0,44% no IKP apsteidz tikai Kipru. Šis rādītājs ir gandrīz divas reizes mazāks nekā vidēji ES jaunajās dalībvalstīs (0,84%) un četras reizes mazāks nekā ES vecajās valstīs (1,93%). 3. Inovāciju finansēšanas problēmu pamatā ir šādi aspekti: kritiski zems inovāciju finansējums no valsts budžeta (0,22%) un uz ņēmēju līdzekļiem (0,14%); finans ējuma neefektīva izmantošana; uz ņēmēju neizpratne par inovāciju saikni ar konkurētspējas jautājumiem; neakt īva citu finansēšanas avotu izmantošana. 4. Ņemot vērā pašreizējo sociāli ekonomisko situāciju valstī un valsts budžeta stāvokli, ir skaidrs, ka inovatīvā darbība nevar tikt realizēta ar valsts līdzekļiem vien. T āpēc, pēc autora domām, problēmas risinājums jāsaista ar apstākļu radīšanu citu finansēšanas avotu efektīvākai izmantošanai, ieviešot daž ādus stimulēšanas instrumentus un veicot izglītojošās kampaņas. 5. Tikai apvienojot valsts, pašvald ību, privāto, ES un ārvalstu investoru finansējumu, varētu būt garantēts stabils finansiālais pamats sekmīgai inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībai. Autora ieguldījumu problēmas izpētē atspoguļo šādi aspekti: 1. Veicot pētījumu, autors ar kvantitatīvo pētījuma metožu starpniec ību apkopoja un sistematizēja vairākos oficiālajos izdevumos publicēto statistiku par inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas rādītājiem Latvijā un ES valstīs. Autors savu šo datu interpretāciju sniedza secinājumu veidā, tostarp izmantojot arī sava promocijas darba ietvaros veiktās 97 ražošanas uzņēmumu aptaujas rezultātus (šie rezultāti detalizēti tika izvērtēti LU starptautiskās zinātniskās konferences " Enlargement of the European S. Boļ šakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā 95 Union in the Baltic Sea Region: Social and Economic Challenges and Opportunities " refer ātā). 2. Autors uzskata: lai risinātu izpratnes trūkuma problēmu par inovatīvās darbības būtību, inovāciju atbalsta institūcijām Latvijā jāveic aktīva informatīvi izglītojošā kampaņa uzņēmēju vidū par inovatīvo uzņēmējdarbību un tās saistību ar konkurētspējas jautājumiem. 3. Autors izvirzīja priekšlikumu veikt grozījumus likumā "Par uz ņēmumu ienākuma nodokli", atjaunojot 17. un 18'.panta normas, kas paredz nodok ļa atlaides MVU un uzņēmumiem, kuri ražo augstas tehnolo ģijas produktus. 4. Autors piedāvāja paaugstināt valsts finansējuma sadales efektivitāti, diferencējot līdzekļu novadīšanu tiešajiem zinātniskajiem pētījumiem (grantu finansējuma veidā caur Latvijas zinātnieku padomi (LZP), caur augstskolu un LZP atestētu zinātnisko iestā žu padom ēm, senātiem vai analogiem vēlētiem formējumiem), kā arī mainot augstskolu dotēšanas meh ānismu (finansējuma piešķiršana vienam saimnieciskajam gadam bez tiesībām izmantot finansējuma atlikumu nākošajā gadā neļauj augstskolām plānot finanses vairāku gadu perspektīvā un neveicina šo finanšu izmantošanas efektivitāti). 5. Autors izteica savu viedokli, ka galvenā problēma strukturālo fondu līdzekļu apgūšanā varētu saistīties ar projektu sākumposma finansēšanu, jo projekti netiks finansēti avansā (t.i., pirms darbu izpildes). Šajā sakarā autors uzskata, ka viens no problēmas risinājumiem varētu būt apstiprināto projektu sākumposma kreditēšana no kredītiestā žu l īdzekļiem uz uzņēmējiem izdevīgiem nosacījumiem. Šie nosacījumi varētu būt atrunāti sadarbības līgumā starp Finanšu ministriju (kā strukturālo fondu vadošo institūciju) un banku (piemēram, valsts banku – "Hipot ēku banku"). LITERAT ŪRA 1. Dravniece A., Silins A., Stradins J., Viestu rs U. Development of Higher Education, Research and Implementation (Innova tion) in Latvia // www.innovation.lv . – 2001. 2. European Innovation Scoreboard 2002 – European Commission, 2003. – 15 p. – www.cordis.lu . 3. Innovation Policy in Six Candidate Countries : The Challenges. – European Commission, 2001. – www.cordis.lu . 4. Frascati Manual. – Paris: OECD, 1994. – www.cordis.lu . 5. Latvijas statistikas gadagr āmata . – Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, 2002. – 269 lpp. 6. Nacionālā inovāciju koncepcija. – Rīga: LR Ekonomikas ministrija, 2001. – www.lem.gov.lv . 7. Oslo Manual – Oslo: OECD, 1996. – www.cordis.lu . 8. Padegs A. Zinātnieku kongress un zinātne Latvijā //Otrais pasaules latviešu zin ātnieku kongress. – Rīga, 2001. – Publikācijas elektroniskā versija internetā, www.lvzs.lv . 9. Statistics in Focus: R&D Expenditure and Personnel in the EU // Eurostat. – Theme 9- 8/2003. – 8 p. 10. Statistics in Focus: R&D Expenditure and Pe rsonnel in the Candidate Countries in 2000. // Eurostat. – Theme 9-1/2003. – 8 p. 11. Ūbelis A. Participation of Latvia in Fifth Framework Programme // www.zinatne.lv . 12. Zinātniskais pētījums nacionālās inovāciju programmas izstrādei, valsts pārvaldes institūcijas pasūtītais pētījums //SIA ”BDO Invest R īga”, 2002. – 208 lpp., www.lem.gov.lv . 13. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – Rīga: Ekonomikas ministrija, 2003. g. jūnijs. – 192. lpp. 96 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 14. ES 5. Ietvara programmas oficiālā mājas lapa internetā. – www.cordis.lu/fp5 . 15. Eiropas drošības un sadarbības organizācijas oficiālā mājas lapa internetā.– www.oecd.org . 16. Latvijas Republikas Finanšu ministrijas oficiālā mājas lapa internetā. – www.fm.gov.lv . Summar y This analysis is focused on financial problems of innovative business in Latvia. One of the key issues for successful de velopment of innovative business is the problem of financial insurance in order to run this kind of business. According to the results of comparativ e analysis, Latvia with its 0.44% is legging behind all the EU member states and 8 newcomers in terms of R&D expenditure as percentage of GDP. This indicator for Latvia is twofold lower than overage one in the EU new member states (0.84%) and almost fourfold lower than in the EU old member states (1.93%). This problem could be explained, firstly, by critically low R&D expenditure from the state budget and private enterprises' funds, and, secondly, by lack of awareness on innovative business among Latvia's businessmen. According to the author's opinion, Latvia should more actively exploit all possible financial resources of innovative business. Ability to attract funds from the EU Structural Foundations will become a new challenge both for Latvia's businessmen and government. It is vitally important for Latvian government to deliver the transparent administration scheme of the EU funds and to grant co-finance. The major EU programme on innovation is considered the EU Framework Programme. Latvia's participation in th e EU Fifth Framework Programme (1998- 2002) should be recognised as successful, at least from financial point of view. Latvia has retrieved from the FP5 budget 2.07 times more than it has contributed into the budget. Key words : innovative business activity, National Innovations System, foreign investments, R&D. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 97.–112. lpp. Vārdos neizteikto zin ā šanu vad ība bankās un tās loma zin ā šanu jaunrades procesa stimul ēšan ā Tacit Knowledge Management in Latvian Banks and their Role in the Promotion of Knowledge Creation Process Viesturs Brālis A/s “Latvijas Kr ājbanka” Palasta iela 1, Rīga, LV−1050 E−pasts: Viesturs.bralis@lkb.lv Raksta mērķis ir parādīt vārdos neizteikto zināšanu lomu banku attīstībā, banku darbības efektivitātes nodrošināšanā, palielinot organizācijai potenciāli piemītošo zināšanu pārdali un adaptāciju organizācijas vidē, efektīvi nodrošinot zināšanu jaunrades procesu. Vārdos neizteiktās zināšanas atkarībā no konkrētās situācijas var ietvert sevī darbinieku uzkrāto pieredzi, iedzimtās specifiskās spējas, ilggadējas darbības rezultātā iegūtās prasmes, attieksmi pret noteiktiem jautājumiem, vērtības un citus uz papīra neuzrakstītus un vārdos neizpaustus aspektus. Šīs zināšanas, būdamas tikai organizācijas darbinieku prātā, rada organizācijai unikālas konkurences priekšrocības, jo šādu zināšanu nozagšana un transformācija citās zināšanu formās ir ārkārtīgi apgrūtināta, tai pašā laikā šīs pašas īpašības padara vārdos neizpaustās zināšanas par vienu no galvenajiem organizācijas riska faktoriem, jo to iegūšana saistās ar pastiprinātu kadru mainību. Rakstā ir parādīta vārdos neizpausto zināšanu loma organizāciju (banku) konkurētspējas palielināšanā, tāpat raksturota šo zināšanu saistība ar organizācijā valdošo organizācijas kultūru, raksturots efektīvs zināšanu jaunrades process. Rakstā ir apskatīti četri zināšanu jaunrades procesa modeļi un desmit izplatītākās vārdos neizpausto zināšanu vadības metodes, ir dots banku zināšanu vadības sistēmas raksturojums gan no komunikatīvā, gan daž ādo subkultūru aspekta. Pētījuma ietvaros analizēta daž ādu zināšanu vadības metožu piem ērotība banku zināšanu vadības sistēmai, mēģināts rast atbildi uz jautājumu: “K ādas varētu būt piemērotākās vārdos neizpausto zināšanu vadības metodes efektīvas kreativitātes nodrošināšanai banku zināšanu vadības sistēmas ietvaros?” P ētījuma rezultāti ir izmantojami zināšanu vadības sistēmas darbības efektivitātes uzlabošanai, stimulējot organizācijas darbinieku ikdienas jaunrades procesu organizācijas (bankas) konkurētspējas palielināšanai. Atslēgvārdi: zināšanu menedžment s, organizāciju kultūra, intelektuālais kapitāls, zināšanu radīšana. Zināšanas un efektivit āte – vad ības aspekts Sabiedrība, kurā mēs pašreiz dzīvojam, pakāpeniski pārvēršas par “zin āšanu sabiedrību”, “inform ācijas sabiedrību” [10]. Pak āpeniski pieaugošā zināšanu loma mūsu sabiedrībā izraisa nepieciešamību pēc pavērsiena mūsu domāšanā tajos aspektos, kuri ir saistīti ar inovāciju procesu lielās biznesa organizācijās, arī bankās, vienalga, vai tās ir procesu inovācijas, tehnisk ās inovācijas, vai stratēģiskās un 98 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE organizāciju struktūras inovācijas. Šādā stāvoklī likumsakarīgs ir jautājums, kā organizācijas strādā ar zināšanām, jeb vēl būtiskāk, kā tās rada zināšanas. Šāds pavērsiens domāšanas orientācijā bez visa cita izraisa arī nepieciešamību pēc organizācijas zināšanu radīšanas procesa koncepcijas pārveides un atjaunošanas. Organiz āciju teorijās ilgu laiku dominēja paradigma, kas attēloja organizācijas kā sistēmas, kuras “p ārstrādā ” inform āciju vai “risina” probl ēmas [9]. Centr ālais šajā paradigmā ir pieņēmums, ka organizācijas tiek vērtētas pēc tā, cik efektīvi tās darbojas ar informāciju un lēmumiem nenoteiktā vidē. Šīs paradigmas ietvaros tika uzskatīts, ka hierarhisk ā informācijas procesā “risin ājums” atrodas “ieejas-procesa- izejas” sec ībā. Šīs paradigmas kritika izriet no tās skatījuma uz organizāciju kā uz pasīvu un statisku. Informācijas apstrādes process tika uzskatīts par problēmas risināšanas aktivitāti, kura tiek koncentrēta pamatā uz to, kas organizācijai ir dots, bez pietiekamas šī procesa laikā radītā apsvēršanas. Jebkurai organiz ācijai, kas dinamiski mijiedarbojas ar mainīgo ārējo vidi, ir ne tikai nepieciešams efektīvi darboties ar informāciju, bet arī radīt informāciju un zināšanas. Jebkurai bankai, lielai vai mazai, ir nepieciešams spēt operatīvi apstrādāt visu pieejamo informāciju par milzīgi daudziem gan iekšējiem (personāla mainība, rentabilitātes rādītāju dinamika u. c.), gan ārējiem (valūtas kursu svārstības, reitingu dinamika, klientu domas u. c.) procesiem, tai pat laikā paturot prātā savu iepriekšējo pieredzi par visiem šiem procesiem, to attīstību. Ir jāspēj radīt jaunas zināšanas no jau esošās pieredzes, tās jāspēj efektīvi uzkrāt un izmantot. Ir rinda pazīmju, kas liecina, ka organizācijai, bankai (vai kādam atsevišķam tās departamentam) ir svarīgs vārdos neizteikto zināšanu menedžments [16], piem ēram, organizācijai svarīgi ir darbinieki, kuru prasmes vairāk ir atkarīgas no iedzimta talanta vai ilggadējas pieredzes un nevis no uzcītības; organiz ācijā ir darbinieki, kuriem būtu ļoti grūti atrast aizvietotāju; organiz ācijas darbība ievērojami ciestu, ja viens vai vairāki svarīgi darbinieki pēkšņi pamestu organizāciju; organiz ācijā ir amati, kuros formālā apmācība nav pietiekoši labs kompetences indikators; organizācijā ir amati, kuros ir svarīgākas šo amatu ieņemošā darbinieka personības īpašības un nevis akadēmiskais diploms, u. c. Zināšanas, kas nekur nav pierakstītas, kas ir tikai organizācijas darbinieku prātā, sastāda ievērojamu daļu no organizācijas kopējo zināšanu bāzes, un šīs zināšanas nevar tikt nodotas citiem darbiniekiem savādāk, kā vien tiešā kontaktā, darbībā, kuras galvenā persona ir cilvēks, kura zināšanas mēs gribam pārņemt. Lai arī šobrīd vadības jomā zināšanām tiek pievērsta liela uzmanība, relatīvi maz uzmanības tiek pievērsts tam, kā zināšanas tiek radītas un kā šo zināšanu process tiek vadīts. Viena no šī zināšanu radīšanas procesa dimensijām izriet no zināšanu dalījuma divos tipos – eksplicitajās (no angļu explicit – precīzi formulēts, skaidri izteikts; turpm āk “v ārdos izteiktās”) un tacitaj ās (no angļu tacit – “v ārdos neizteikts”; turpm āk – “v ārdos neizteiktās”) zin āšanās. Šo dalījumu pirmais ir ierosinājis Maikls Polani ( Michael Polanyi ) [7]. Raksta mērķis ir parādīt vārdos neizteikto zināšanu lomu banku attīstībā, banku darbības efektivitātes nodrošināšanā, palielinot organizācijai potenciāli piemītošo zināšanu pārdali un adaptāciju organizācijas vidē, efektīvi nodrošinot zināšanu jaunrades procesu. Vārdos neizteiktās zināšanas atkarībā no konkrētās situācijas var ietvert sevī darbinieku uzkrāto pieredzi, iedzimtās specifiskās spējas, ilggadējas darbības rezultātā iegūtās prasmes, attieksmi pret noteiktiem jautājumiem, vērtības [16] un citus uz pap īra neuzrakstītus un vārdos neizpaustus aspektus. Šīs zināšanas, būdamas tikai organizācijas darbinieku prātā, no vienas puses, rada organizācijai V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 99 unikālas konkurences priekšrocības, jo šādu zināšanu nozagšana un transformācija citās zināšanu formās ir ārkārtīgi apgrūtināta. No otras puses, šīs pašas īpašības padara šī tipa zināšanas par vienu no galvenajiem organizācijas riska faktoriem, jo, ja šīs zināšanas nevar iegūt citādi, tad tās var iegūt kopā ar cilvēkiem, kuriem tās pieder. Un šeit mēs saskaramies ar tādu parādību kā darbinieku aizplūšana no organizācijas. Šī aizplūšana var notikt daž ādās formās, tai var būt daž ādi cēloņi, bet visos gadījumos tā noved pie viena kopīga rezultāta – pie zināšanu aizplūšanas no organizācijas. T āpēc organizācijai ir jāapzinās šie neizbēgamā riska faktori un jāizveido organizācijai piederošo zināšanu aizsardzības sistēma. Neatņemama šīs zināšanu aizsardzības sistēmas sastāvdaļa ir vārdos neizpausto zināšanu transformācijas un adaptācijas metožu apzin āšana un efektīva attīstība bankas ikdienas darbā un šo metožu iedz īvināšana bankas zināšanu vadības sistēmā. Raksta tapšanā ir izmantoti internetā pieejamie materiāli par zināšanu menedžmenta teor ētiskajiem aspektiem. Par pamata informācijas avotiem raksta tapšanā tika izmantota Leifa Edvinsona un Maikla Melouna grāmata “Intelektu ālais kapitāls” ( Leif Edvinson, Michael S. Malone. Intellectual capital ) [3] un Zin āšanu menedžmenta gadagr āmata, 2000.–2001. gads (The knowledge management yearbook 2000 – 2001 ; Boston, 2001) [4]. Praktisku, ar bankas zin āšanu menedžmenta sist ēmu saistītu jautājumu risināšanā autors ir vadījies no ekspertu intervijām un personīgās pieredzes. Zināšanu konversijas mode ļi Vārdos neizteiktās zināšanas ir tās, kuras būtiski ietekmē organizācijas veikumu, tai pašā laikā paliekot neatpazītas, vārdos un rakstos neizteiktas, nepierakstītas un rezultātā formāli nenovērtējamas [3, 35 ; 17]. Ne visas v ārdos neizteiktās zināšanas var tikt kodētas vai padarītas par vārdos izteiktām. Bet tikai pēc kodificēšanas vārdos neizteiktās zināšanas var kļūt par informācijas sistēmas sastāvdaļu un attiecīgi – par informācijas menedžmenta ietekmes objektu. Atbilstoši ASV Datoru asociācijas pētījumiem, vārdos izteiktās zināšanas sastāda mazāk kā 5% no jebkuras organiz ācijas kopējām zināšanām [17]. Viss pārējais ir vārdos neizteiktās zināšanas. T ādēļ varētu būt skaidrs, kāpēc zināšanu (īpaši vārdos neizteikto) menedžments ir svar īgāks par informācijas menedžmentu. Vārdos neizteiktās zināšanas ir ievērojams konkurences priekšrocību avots. Pieredze, kas tiek glabāta kā vārdos neizpaustās zināšanas, parasti sasniedz apziņu kā intuīcija, iedvesmas uzplaiksnījumi u. c. Vārdos neizpaustās zināšanas pretēji vārdos izteiktajām zināšanām ir daudz mazāk taustāmas, mazāk reāli apzinātas un apzināmas un ir dziļi integrētas organizācijas ikdienas darbībā. Bieži vien š īs vārdos neizpaustās zināšanas tiek sauktas par organiz ācijas kult ūru [4, 13 ]. Š īs zināšanas ietver sevī attiecības, normas, vērtības, darbības izpildes standartus. T ās ir grūti formalizēt, pārvērst rakstiskā un mutiski tālāk nododamā formā, tāpēc tās kalpo par ievērojamu konkurences priekšrocību avotu. Tieši sp ēja lokalizēt, piegādāt un prasmīgi kombinēt pieejamās, vārdos izteiktās zināšanas ar internāli, organizācijas darbības rezultātā radītajām vārdos neizpaustajām zināšanām ir tas, kas ievērojami nosaka atšķirību starp organizācijas veiksmi un neveiksmi. Atbilstoši pieejamo pētījumu datiem, zināšanu adaptācija, transformēšana ir jo dārgāka, jo lielāks šajās zināšanās ir vārdos neizpaustais komponents [14]. Zin āšanu transformēšana (pārnese) no uzrakstītas grāmatas ir lēta, jo tā prasa tikai kopēšanu 100 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE vai izlasīšanu. Ja t ās pašas zināšanas ir tikai cilvēkam prātā, tad tas prasa, pirmkārt, speciālu apstākļu radīšanu šo zināšanu pierakstam, otrkārt, šo zināšanu adekvātu pierakstu, treškārt, interpretāciju, un ar to šis saraksts noteikti nebūtu izsmelts. Fundamentālā līmenī zināšanas rada indivīdi. Banka nevar radīt jaunas zināšanas bez indivīdiem. Banka var atbalstīt indivīdus jaunrades procesā, tā var radīt nepieciešamo kontekstu šiem indivīdiem jaunu zināšanu radīšanai. Organiz ācijas zināšanu radīšana tātad var tikt saprasta tāda procesa terminos, kurā “organiz ācijas līmenī” tiek paplašin ātas un kristalizētas zināšanas, kas tika radītas individuāli un kas pēc šī procesa kļūst par organizācijas zināšanu tīkla sastāvdaļu. Ir iespējams identificēt četru veidu interakcijas starp vārdos izteiktajām un vārdos neizteiktajām zināšanām, kuras ir iespējams attēlot sekojošā matricā. 1. tabula Zinā šanu konversijas mode ļi Models of Knowledge Conversion Vārdos neizteikt ās zin ā šanas PAR Vārdos izteiktaj ām zin ā šan ām Vārdos neizteikt ās zin ā šanas Socializ ācija Eksternaliz ācija PAR Vārdos izteiktaj ām zin ā šan ām I n ternaliz ācija Kombin ē šana Šī matrica attēlo veidus, kuros eksistējošās zināšanas (vai tās būtu vārdos neizteiktās, vai vārdos izteiktās), var tikt konvertētas jauna veida zināšanās. Atzinums, ka zināšanas var tikt radītas zināšanu konversijas rezultātā, palīdz nonākt pie secinājuma, ka pastāv četri no 1. tabulas izrietoši zināšanu konversijas ceļi: • no vārdos neizteiktajām uz vārdos neizteiktajām zināšanām, • no vārdos izteiktajām uz vārdos izteiktajām zināšanām, • no vārdos neizteiktajām uz vārdos izteiktajām zināšanām, • no vārdos izteiktajām uz vārdos neizteiktajām zināšanām. Pirmajā gadījumā vārdos neizteiktās zināšanas tiek konvertētas par vārdos neizteiktajām zināšanām indivīdu mijiedarbības rezultātā. Šeit ir svarīgi pieminēt, ka indivīdi var iegūt vārdos neizteiktās zināšanas bez valodas starpniecības. Izejot praksi, praktikants nemācās no tā, ko skolotājs viņam stāsta, bet gan no tā, ko praktikants redz, izdara, sajūt utt. Pamats vārdos neizteikto zināšanu iegūšanai ir pieredze. Vārdos neizteikto zināšanu primārais avots ir prakse un pieredze. Process, kura pieredzes apmaiņas rezultātā tiek radītas jaunas zināšanas, tiek dēvēts par “socializ āciju”. Otraj ā gadījumā vārdos izteiktās zināšanas, kas piemīt indivīdiem, tiek konvertētas par vārdos izteiktajām zināšanām. Indivīdi apmainās ar zināšanām, kombinē tās satiekoties, sarunājoties pa telefonu u. c. Eksistējošās informācijas pārkonfigurācija, šķirojot to, pievienojot jaunu, pārdefinējot kategorijas, izmainot kontekstu, var no esošajām vārdos izteiktajām zināšanām radīt jaunas. Mūsdienu dators piedāvā ideālu piemēru šādai pārkonfigurācijai – tie ir grafiki. Process, kad no esošajām vārdos izteiktajām zināšanām tiek radītas jaunas, tiek saukts par “kombin ēšanu”. V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 101 Trešais un ceturtais gad ījums ietver situācijas, kad konvertācijas process saistīts ar pāreju no viena zināšanu tipa uz citu – no vārdos izteiktajām uz vārdos neizteiktajām jeb no vārdos neizteiktajām uz vārdos izteiktajām zināšanām. Šie konversijas modeļi ietver sevī ideju, ka zināšanas ir papildinošas un var bagātināties laika gaitā savstarpējas interakcijas procesa rezultātā. Šī interakcija ietver sevī divas daž ādas operācijas. Viena no tām ir vārdos neizteikto zināšanu konversija vārdos izteiktajās zināšanās, un tā tiek saukta par eksternalizāciju. Otra ir v ārdos izteikto zināšanu konversija vārdos neizteiktajās zināšanās, tai var tikt piešķirta zināma līdzība ar tradicionālo terminu “m ācīšanās”, un t ā tiek saukta par “internaliz āciju”. Trim no četriem nosauktajiem zināšanu konversijas veidiem ir zināmi analogi aspekti organizāciju teorijā. Socializācija ir saistīta ar organizāciju kultūru, kombinēšana sakņojas informācijas apstrādē un internalizācija asociējas ar organizāciju mācīšanos. Eksternalizācijas koncepcija savukārt nav detalizēti izstrādāta. Lai arī katra no četrām minētajām zināšanu konversijas metodēm spēj neatkarīgi no citām radīt jaunas zināšanas, organizāciju zināšanu modeļa centrālā tēma ir savstarpējā interakcija starp četriem minētajiem modeļiem. Zināšanu radīšana centrējas ap abu – gan vārdos izsakāmo, gan vārdos neizsakāmo – zināšanu izveidi, un, kas ir daudz svarīgāk, uz mijiedarbību starp šiem diviem zināšanu aspektiem, balstoties gan uz eksternalizāciju, gan internalizāciju. Ja neizdodas rad īt veiksmīgu dialogu starp vārdos neizteiktajām un vārdos izteiktajām zināšanām, tas var radīt rindu problēmu. Piemēram, gan tīrai kombinēšanai, gan tīrai socializācijai ir savi trūkumi. Uzticēšanās trūkums un nevērība pret zināšanu personisko raksturu nozīmē to, ka tīra zināšanu kombinēšana kļūst par paviršu esošo zināšanu interpretāciju, kam ir maz sakara ar situāciju šeit un tagad. Tas var trauc ēt arī kristalizēt vai iemiesot zināšanas formā, kas būtu pietiekoši konkrēta, lai stimulētu nākošo zināšanu radīšanu plašākā sociālā kontekstā. Ar tīras socializācijas palīdzību radīto zināšanu “p ārdalāmība” ir ļoti ierobežota, un rezult ātā tās ir grūti pielietot ārpus specifiskā konteksta, kurā tās tika radītas, līdz ar to katastrofāli samazinot konkurētspēju, kuras palielināšana varētu būt viens no galvenajiem mērķiem, kas ticis izvirzīts zināšanu “socializ ācijas” procesam organizācijā. Organiz āciju zināšanu radīšana atšķirībā no individuālās zināšanu radīšanas sākas tad, kad organizācija vada visus četrus zināšanu konversijas tipus, veidojot nepārtrauktu ciklu. Šo ciklu veido vairākas pārslēgšanās sērijas starp daž ādiem zināšanu konversijas tipiem. Pastāv vairāki pārslēgi, kas iniciē pārslēgšanos starp daž ādajiem zināšanu konversijas tipiem. Pirmkārt, socializācijas modelis ieslēdzas, izveidojot komandu vai “interakcijas lauku”. Šis lauks stimul ē dalībniekus apmainīties ar savu pieredzi un perspektīvu redzējumu. Otrk ārt, eksternalizācijas tipu ieslēdz veiksmīgas jēgpilnu dialogu sērijas. Šajos dialogos ar izsmalcinātu metaforu palīdzību komandas locekļiem tiek atļauts izteikt savas perspektīvas, sajūtas, tādā veidā atklājot viņu slēptās, vārdos neizteiktās zināšanas, kuras citos gadījumos grūti pakļaujas komunikācijas procesam. Koncepcijas, ko formē komandas, tālāk var tikt kombinētas ar ārējiem datiem vai esošajām zināšanām, lai sameklētu specifiskāku un konkrētā situācijā piemērotāku atbildi. Mēģinājumu un kļūdu rezultātā koncepcija tiek attīstīta un konkretizēta, kamēr galu galā iegūst konkrētu veidu. Šī eksperimentēšana ieslēdz internalizāciju “m ācīties darot” procesa rezultātā. Dalībnieki “darb ības” lauk ā dalās ar vārdos izteiktajām zināšanām, kuras 102 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE interakcijas un mēģinājumu un kļūdu rezultātā pakāpeniski tiek translētas daž ādos vārdos neizteikto zināšanu aspektos. Indivīdi akumulē vārdos neizteiktās zināšanas tieši no savas ikdienas darbības pieredzes. Šo iegūto zināšanu kvalitāti iespaido divi faktori. Viens no tiem ir esošās pieredzes daž ādība. Ja šo eksperiment ālo pieredzi ierobežo limit ētas ikdienas operācijas, vārdos neizteikto zināšanu apjoms, kuru indivīds iegūst, pildot šīs darbības, laika gaitā samazinās. Otrs faktors, kas nosaka v ārdos neizteikto zināšanu kvalitāti, ir “pieredzes zin āšanas”. Š ī termina esenci izsaka zināšanu iemiesošana personīgajā pieredzē caur dziļu personīgu saistību. Viens no ceļiem, kā uzlabot organizācijas zināšanu radīšanas vadību, ir radīt “lauku” vai “pašorganiz ējošu komandu”, kur ā indivīdi varētu sadarboties, lai radītu jaunas koncepcijas un zināšanas. Bankās, kā arī citās organizācijās, interakcijas “lauks” bieži vien tiek veidots autonomas, pašorganiz ējošas komandas veidā, kuras sastāvā ir dalībnieki no funkcionāli daž ādiem departamentiem. Katrām zināšanām ir nereducējams, vārdos neizteikts komponents, un zināšanām pastāv pilnīgi noteikta likumsakarība – jo vairāk pieaug zināšanu vārdos neizteiktais komponents, jo grūtāka kļūst šo zināšanu nodošana tālāk un adaptācija. Vārdos izteiktās zināšanas var tikt efektīvi nodotas tālāk un adaptētas, izmantojot dokumentus, elektroniskos medijus, izmantojot artefaktus, kamēr vārdos neizteiktās zināšanas prasa daudz personīgāku mijiedarbību un treniņa metodes – stāstu stāstīšana, mentoru darbs un citi. Samazinoties zināšanu tālāk nodošanā izmantoto artefaktu apjomam, katastrofāli pieaug zināšanu tālāk nodošanas izmaksas. Attiecības starp zināšanu vārdos neizsakāmo komponentu apjomu un tālāk nodošanas un atbalsta grūtībām ir tikušas empīriski pārbaudītas un atzītas par nozīmīgām. Banku zin ā šanu vad ības sistēma Lai varētu piemērot kādu konkrētu zināšanu menedžmenta strat ēģiju, ir nepieciešams noskaidrot bankas zināšanu vadības sistēmas īpatnības, no kuru detalizētas analīzes varētu izdarīt tālākus secinājumus par meklējamās konkrētās metodikas raksturu. Autors atbilstoši veiktajiem pētījumiem Latvijas bankās ir nonācis pie secinājuma, ka var definēt sekojošas bankas zināšanu vadības sistēmas īpatnības, no kurām arī izriet nepieciešamie jaunu zināšanu radīšanas sistēmas nodrošināšanas aspekti: • Zināšanu vadības sistēmu raksturo augsts zināšanu polarizācijas līmenis. Ir ļoti daudz mazu grupu, un tām piemīt unikālas zināšanas, kādas nepiemīt nevienam citam bankā un kas ir vitāli nepieciešamas darbības nodrošināšanai; vienk āršiem vārdiem to var formulēt kā “vieni nezina, ko dara citi”. L īdz ar to ir izteikta nepieciešamība operēt ar daž ādām (pēc satura) zināšanām, kas liedz izveidot centralizētu zināšanu vadības sistēmu jeb padara tās izveidi ārkārtīgi dārgu. No šīs šaurās specializācijas izriet nepieciešamība deleģēt noteiktu zināšanu vadību ekspertiem; ar to ir saistītas arī grūtības esošo zināšanu izpētē un savākšanā. Par reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt banku organizatorisko struktūru analīzi – tās rezultātā var iegūt priekšstatu par specializācijas pakāpi, kāda pastāv jebkuras bankas darbībā (kredītu apkalpošana; citu V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 103 produktu izstrāde un pārdošana; nor ēķinu apkalpošana; gr āmatvedības organizācija; IT nodrošin āšana; strukt ūras uzturēšana; person āla vadība; u. c.). No polarizācijas pakāpes izrietošā zināšanu jaunrades specifika ir saistīta ar “interakcijas lauka” vai “pašorganiz ējošās komandas” rad īšanu efektīvas domu apmaiņas organizēšanai maksimāli daudzos aspektos. Tam ir jākļūst par pamata elementu vārdos neizteikto zināšanu kreatīvai apzināšanai un izmantošanai. Šai gadījumā mēs redzam iespēju piemērot gan modeli “no v ārdos neizteiktajām uz vārdos izteiktajām zināšanām”, gan modeli “no v ārdos neizteiktajām uz vārdos neizteiktajām zināšanām”, lai arī šaurākā apjomā. • Tai paš ā laikā ir zināšanas, kas ir jāzina visiem jeb vismaz lielākajai daļai organizācijas. Tas rada nepieciešam ību pēc pastāvīgas, straujas zināšanu apmaiņas bankas ietvaros, pie tam ievērojot augstu standartizāciju un kvalitāti. Lai nenotiktu “rite ņa izgudrošana”, šai zin āšanu apmaiņai ir jābūt adekvātai un savlaicīgai; j ānotiek zināšanu apmaiņai gan starp daudzajām specifiskajām grupām bankas ietvaros, gan starp banku un ārējo vidi, jo zināšanu aktualitātes termiņš ir ļoti īss. Tas prasa īpašu zināšanu plūsmas koordināciju un pastiprinātu zināšanu adaptācijas meh ānismu, zināšanām ir jābūt viegli adaptējamām un izmantojamām; zin āšanu adaptācijā ir svarīgi zināt, kādā mērā no ārējās vides iegūtās zināšanas var transformēt bankas videi piemērotās zināšanās; vai to ir iesp ējams izdarīt attiecībā 1:1 un kādā mērā neadekvāta adaptācija ir pakļaujama bankā izstrādātajai risku vadības sistēmai. Ar to ir saistītas problēmas zināšanu izplatīšanā un adaptācijā. Kā reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt pirms vairākiem gadiem uzsākto pārdošanas modeļu ieviešanu vienā no vadošajām Latvijas bankām; šo p ārdošanas modeļu piemērotība tika pārbaudīta ASV, un tie tika tieši pārnesti uz Latvijas situāciju, neapskatot iespējamos adaptācijas un integrācijas meh ānismus. Rezultātā modeļu ieviešana tika bremzēta, to ieviešanas laikā daudzas modeļos ietvertās zināšanas tika “izgrieztas” un pati mode ļa izmantojamības iespēja tika pakļauta riskam. J āatzīst, ka arī nākamajā līdzīgajā eksperimentā banka nebija mācījusies no iepriekšējās pieredzes un pieļāva tās pašas kļūdas. Zināšanu jaunrade šai gadījumā ir saistīta ar modeļa “no v ārdos neizteiktajām uz vārdos neizteiktajām zināšanām” izmantošanu. • Zināšanu specifika ir saistīta ar atsevišķās struktūrvienībās jeb darbības jomās dominējošajām subkultūrām. Struktūrvienībās jeb darbības jomās, kurās pārsvarā valda vieni subkultūru tipi, ir efektīvas vienas zināšanu vadības metodes, savukārt citos subkultūru tipos efektīvas būs citas zināšanu vadības metodes. Bankā ir izteikta diferenciācija starp subkultūrām, un tas nosaka nepieciešamību pēc plašu zināšanu vadības metožu kl āsta pielietošanas. Kā reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt manis veikto pētījumu par tīkla banku klientu apkalpošanas centros valdošo organizācijas kultūras tipu, kurā tika konstatēts, ka tajos valda hierarhisk ā un tirgus kultūra. Paralēli tika veikta zināšanu vadības metožu apzin āšana un tika konstatēts, ka tās zināšanu vadības metodes, kurās ir augsts vārdos neizpausto zināšanu komponents, ir mazāk efektīvas salīdzinājumā ar tām, kurās šis komponents ir mazāks; šai gadījumā mēs izmantojam modeli “no v ārdos izteiktajām zināšanām uz vārdos neizteiktajām zināšanām”. 104 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • Daudzu specifisko subkultūru esamība un tām piemītošās speciālās kompetences padara starpgrupu komunikāciju sarež ģītu, tāpēc ir nepieciešamas papildus vadības metodes zināšanu sinerģijas nodrošināšanai un komunikācijas un iekšējās interakcijas attīstībai. Bez noteiktas sinerģijas pakāpes starpgrupu zināšanu vadība zaudē jēgu, tā nespēj sasniegt savu pamata uzdevumu – radīt jaunas zināšanas, kas palielinātu bankas konkurences priekšrocības. Ar šo momentu ir saistītas problēmas zināšanu izplatīšanā un adaptācijā. Kā reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt paralēlo vienādas tēmas projektu norisi vienā no pētītajām bankām – komunikācijas problēmu rezultātā vienlaikus tika attīstīti divi paralēli, uz vienu rezultātu vērsti projekti. Tas pats attiec ās uz uzsāktiem projektiem viena departamenta ietvaros – projekts ir uzsākts, nesaskaņojot to ar paralēlajām un ieinteresētajām institūcijām, un kaut kādā attīstības posmā tiek konstatēts, ka tas saturiski neatbilst esošajai situācijai; šai gadījumā projekti tiek uzsākti pārliecībā, ka gatavs projekts tiks pieņemts un pēc tam pārējie iesaistītie subjekti būs spiesti piemēroties iegūtajiem rezultātiem. Zināšanu jaunrades procesā šai gadījumā tiek izmantots modelis “no v ārdos neizteiktajām zināšanām uz vārdos neizteiktajām zināšanām”, jo tas ir saist īts ar subkultūru analīzi un specifiku. • Zināšanu vadības sistēmai ir jābūt inovatīvai un līdz ar to jāspēj efektīvi izmantot vienu no zināšanu vadības procesa gala produktiem – jaunas zināšanas. Bankas darbības rezultātā tiek radītas aizvien jaunas un jaunas zināšanas, kuras rada bankas konkurences priekšrocības, ar kurām ir nepieciešams operēt un tās efektīvi iedzīvināt ikdienas darba procesos, piemēram, kā piemērot zināšanas strauji mainīgajai situācijai, kā padarīt tās inovatīvas un maksimāli efektīvas. Bieži vien ir gr ūti izmērīt iegūto labumu, inovāciju apjomu un to efektivitāti, jo tas paliek lokāli pieejams atsevišķām grupām, efekts nav tūlītējs un acīmredzams, tas izpaužas daž ādi daž ādu subkultūru interpretācijā. Kā reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt nelielas darba racionalizācijas metodes, ko darbinieki izmanto sava ikdienas darba atvieglošanai – visi šie racionalizācijas paņēmieni paliek individuālajā līmenī, kaut arī bieži vien šie paņēmieni būtu efektīvi arī citu darbinieku darbā. Šai gadījumā runa varētu būt par zināšanu jaunrades procesā radīto zināšanu uzglabāšanu un tālāku izmantošanu; ir iesp ējami divu variantu modeļi – “no v ārdos neizteiktajām zināšanām uz vārdos neizteiktajām zināšanām” un “no v ārdos neizteiktajām uz vārdos izteiktajām zināšanām”. • Zināšanu vadības sistēma banku gadījumā ir tieši saistīta ar darba procesu, tās darbības subjekts ir bankas darbības nodrošināšanai nepieciešamās zināšanas, tāpēc tā ir tendēta rīkoties reaktīvi, nevis proaktīvi. Līdz ar to vairāk būs izplatītas tās zināšanu vadības metodes, kas operē ar esošajām zināšanām, nevis ir tendētas uz jaunu zināšanu radīšanu; tas savuk ārt rada vajadzību pievērst papildus uzmanību tieši jaunas pieredzes un zināšanu uzkrāšanas un savākšanas metodēm. Kā reālu piemēru, kas raksturo augstākminēto secinājumu, var minēt to, ka bankas Latvijā nenodrošina saviem darbiniekiem ar specifisko darbību nesaistītu apmācību, neinvestē laiku un resursus ar tiešajiem pienākumiem nesaistītās darbībās u. c. V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 105 • Eksistē vesela rinda barjeru, kas traucē vārdos neizteikto zināšanu tālāku nodošanu un korektu adaptāciju organizācijas, tai skaitā arī banku, ietvaros: − hierarhija, kad noklus ēti tiek pieņemts, ka gudrība pieaug, pieaugot titula iespaidīgumam organizācijas hierarhij ā ; − kad tiek dota priekšroka konkrētai analīzei, atstājot novārtā intuīciju, darbinieki zaudē drosmi izteikt savas idejas bez pamatīgiem faktiskiem pierādījumiem; − sods par pārkāpumiem iznīcina vēlmi eksperimentēt; − bailes nespēt izteikt vārdos zināšanas, mēģinot padarīt vārdos neizteiktās zināšanas par vārdos izteiktām; − dalībnieku statusa nevienlīdzība ir ievērojams vārdos neizteikto zināšanu pārdalīšanas traucēklis; − grūtības izteikt savas emocionālās dzīves pieredzi pretēji intelektuālās dzīves konfliktiem; − distance – gan fiziskā, gan laika. 2. tabula Zinā šanu menedžmenta strat ēģija vārdos neizteikto zin ā šanu transform ē šanai KM Strategy’s for Tacit Knowledge Transforming Nr.p. k. Metode Defin ī cija Metodes labumi Kad lietot metodi? 1. Prakse, treniņ š Prakse, treniņš ir formāla sistēma, kurā persona saņem praktisku pieredzi vai zināšanas, iepriekš noteiktu laiku strādājot vairāk pieredzējuša kolēģa uzraudzībā. Treni ņš un prakse nodrošina strukturētu veidu, kā specifiskas zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas veiksmīgai noteiktas darbības veida nodrošināšanai, tiek iemiesotas dzīvē. Šīs metodes ir vērtīgi pielietot, ja specifiskā darba veikšanai nepie- ciešamo prasmju iemācī- šanās prasa ilgu apmā- cības periodu. Tipiski š īs metodes tiek lietotas profesijas ievada periodā, lai apmācāmais apgūtu profesijas pamatus. 2 . Labākā prakse “Lab ākā prakse” ir procesi, metodes, stratēģija, veidi, kā veikt biznesu u.c., kas ved pie labākā rezultāta. Ieviešot labākās prakses metodes un citus elementus, tiek apzinātas konkrētās situācijas, vietas un apstākļi, kuros tās darbojas vislabāk un dod pašus labākos rezultātus. Identificēt un pēc tam dalīties ar labākās prakses pieredzi ir vitāli svarīgs ceļš, kādā var zināšanas, kas darbam ir pieejamas tikai dažiem, padar īt pieejamas daudziem. Bieži vien darbinieki nelabprāt dalās ar citiem savās zināšanās un darba metodēs, tādā veidā it kā saudzējot savu unikālo pozīciju organizācijā. Daudz nopietnāks cēlonis vēlmei nedalīties ar informāciju ir nepatika teikt, ka kaut kas ir “lab ākais ceļš”. “Nav izgudrots šeit” sindroms spēj negatīvi ietekmēt jaunas, citur (citā nodaļā, departamentā u. c.) izgudrotas darba metodes ieviešanu un attīstību. 3 . Praktiķu savienības Praktiķu savienības ir indivīdu kopa, kuras biedri ir uzkrājuši kopēju darba pieredzi kādā noteiktā laika periodā, taču tie nav Praktiķu savienības no- drošina zināšanu plūsmu gan vienas organizācijas ietvaros, gan starp vairākām organizācijām. T ā ir īpaši vērtīga vārdos Lai praktiķu savienības izmantošana būtu efektīva, tai ir nepieciešams organizācijas atbalsts. Teor ētiski praktiķu 106 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Nr.p. k. Metode Defin ī cija Metodes labumi Kad lietot metodi? daļa no formāli eksistējošās darba grupas. neizpausto zināšanu tālāk nodošana un adaptācija. savienības darbības principus var lietot visur organizācijā, gan vienas organizācijas struktūr- vienības ietvaros, gan starp daž ādām organi- zācijām, gan ar lielām, gan ar mazām cilvēku grupām, gan vienā ģeogrāfiskā teritorijā − gan daž ādās. T āpat to var pielietot, lai savestu kopā cilvēkus, kuri darbojas vairākās līdzīgās profe- sijās un kuriem ir kopīgas lomas vai kopīga darbība. 4 . Ekspertu intervijas Ekspertu intervijas ir sanāksmes, kurās viens vai vairāki cilvēki, kuri tiek uzskatīti par ekspertiem kādā konkrētā darbības sfērā, programmā, procesā, satiekas ar citiem, kuri nav eksperti šajos jautājumos, un šo sanāksmju laikā dalās ar savām zināšanām. Ekspertu intervijas ir ceļš, kādā vārdos neizpaustās zināšanas var padarīt par vārdos izpaustām. Eksperts var aprakstīt ne tikai to, kas ir jādara, bet arī – kāpēc tas ir jādara, nodrošinot plānotās darbības kontekstu un dodot spriedumus par darbību pēc tās veikšanas. Vārdos neizpausto zināšanu nodošanā ekspertu intervijas ir svarīgas, jo, neprofesionālim klausoties eksperta viedokli, uzzinot viņa attieksmi, redzot viņa reakciju un vērtējumu, ir iespējams iegūt papildus nepieciešamās zināšanas, kuras nevar iegūt formālas apmācības ceļā. Labākā situācija, kad sākt lietot šo metodi, ir tad, kad cilvēkiem ar unikālām, ilgākā laika periodā iegūtām zināšanām, ir potenciālas iespējas pamest organizāciju tuvākajā laikā. Nākošais solis varētu būt to misijas kritisko procesu un programmu identifikācija, kurās tikai vienam vai dažiem no personāla pieder augsts tehnisko zin āšanu līmenis un kuriem līdz ar to ir jāpievērš īpaša uzmanība no zināšanu menedžmenta viedok ļa. Lai veiksmīgi pielietotu šo metodi, ir jāizzina mērķauditorijas vēlmes, zināšanu līmenis un jāsniedz attiecīgi sagatavotas atbildes. 5 . Zinā šanu gadatirgus Zināšanu gadatirgus ir notikums, kurš speciāli veltīts tam, lai demonstrētu informāciju par orga- nizāciju vai konkrētu notikumu, tēmu. Šī demonstrācija var tikt organizēta daudzos veidos, gan izmantojot lektorus, gan demonstrācijas, vai visbiež āk abus kopā, vispusīgi sniedzot apmeklētājiem viņus interesējošo informāciju. Šajos pasākumos var padarīt apmeklētājiem pieejamu lielu daudzumu informācijas par organizācijā notiekošo, un apmeklētājiem ir iespējams koncentrēties, izvēlēties tieši tās zināšanas, informāciju, par kuru tiem ir specifiska interese. Atkarībā no notikuma mēroga un apjoma tas var prasīt lielu personāla laiku, lai izveidotu stendus, savāktu demonstrācijām nepieciešamo informāciju, lai visu organizētu un piegādātu nepieciešamo. Potenciāli pastāv iespēja, ka apmeklētāji tiks apžilbin āti ar pasniegtās informācijas apjomu un daž ādību. V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 107 Nr.p. k. Metode Defin ī cija Metodes labumi Kad lietot metodi? 6. Apmā coš ās spēles Spēles var pielietot, lai: - palīdzētu cilvēkiem sagatavoties apmācības procesam, testējot viņu pašreizējo zināšanu līmeni; - palīdzētu pielietot jauniegūtās zināšanas; - mācītu cilvēkus, kamēr tie spēlē spēles; - praktizēties tajā, kas jāprezentē, lai stiprinātu apmācību; - padarītu zināšanu apguves procesu interesantāku. Spēles uzlabo zināšanu pārraidi un pārdali: - palielinot visu dalībnieku iesaistīšanos procesā ; - uzlabojot apmācības procesu, radot tādu vidi, kurā tiek iedrošināta cilvēku kreati- vitāte un attīstīta inteliģence; - samazinot apmācības procesa stresa līmeni, padarot procesu jautru un aizraujošu; - ir iespējams pielietot daž ādus apmācības ceļus, kuros cilvēki mācās vislabāk, izmantojot kus- tību, klausīšanos un skatīšanos; - ir iespējams apmācības programmām pievienot daž ādas spēles, tā palīdzot cilvēkiem iesaistīties apmā- cības procesā. Pārāk bieža sp ēļu lietošana viena apmācības kursa ietvaros var iznīcināt apmācības efektivitāti. Spēles, kas notiek apmācības procesa sākumā, palīdz noteikt esošo zināšanu līmeni un spēj radīt tūlītēju interesi par apmācībā ietverto materiālu. Spēles, kas tiek lietotas apmācības procesa laikā, palīdz dalībniekiem atklāt apmācību pašiem (tas stiprina atmiņu un savstarpējo uzticēšanos), praktizēties jauniegūto zināšanu un prasmju pielietošanā vai stiprināt iepriekšējās apmācības rezultātus. Spēles, kas tiek lietotas apmācības procesa beigās, testē iegūtās zināšanas un dalībnieku spēju pielietot jauniegūtās zināšanas un prasmes darbā. 7 . Pārskata mā c ību nodarbības Pārskata mācību nodarbības ir apmācības sesijas, kas tiek novadītas kāda projekta vai aktivitātes noslēgumā vai kādā stratēģiski svarīgā projekta punktā, vai darba grupas rezultātu apskatā, kurā grupas vai komandas dalībnieki novērtē darba gaitu, sasniegtos rezultātus. Šo sesiju laikā tiek identificētas un apzinātas gan tās lietas, kas virzās labi, gan tās, kas būtu jāuzlabo. Šāda veida pieredzes apmaiņas apmācībām ir jābūt novadītām pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 30 dienas pēc konkrētās aktivitātes vai projekta beigām. Šī pieredzes apmaiņa var notikt jebkurā no projekta stratēģiskajiem punktiem. Pārskata mācību nodarbības ir visiedarbīgākās, ja tās tiek veiktas kā formāla pārskata sesija, notiek sanāksmju telpā, tajā piedalās fasilitators un ir nozīmēta persona, kas dokumentē notikumu gaitu. 108 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Nr.p. k. Metode Defin ī cija Metodes labumi Kad lietot metodi? 8. Treni ņ š darba vietā (TDV) Treni ņš darba vietā ir jebkura veida instrukcijas, kas tiek pielietotas aktuālajā darba procesā un ietver mācību uzdevumus, prasmes vai procedūras, kas tiek nodotas no rokas rokā. Tas var notikt neformāli, piemēram, ja kāds darbinieks jautā pieredzējušākam kolēģim, kā veikt to vai citu darbību, vai tā var būt daļa no daudz formālākas TDV sistēmas. TDV var b ūt ļoti efektīvs, ja savā amatā prasmīga un augsti kvalificēta persona vada nepieciešamo treniņu procesu. Neskaidri definēti un izprasti apmācības mērķi, slikti sagatavots apmācošais personāls vai nenopietni uztverts apmācību process var samazināt apmācības vērtību un kļūt par lieku laika izšķiešanu. Šīs metodes pielietošana apmācības procesā ir attaisnota, ja: - materiāli vai ekipējums, kas nepieciešami darba veikšanai, nav pielietojami klases apstākļos; - kad instrukcijas, kas apraksta kādu konkrētu darba procesu, kuru nepieciešams iemācīties, ir nepilnīgas vai to nav vispār, un darbinieka apmācīšana ārpus darba procesa ir neefektīva laika izmantošana; - ja darbinieku skaits, kurus nepieciešams apmācīt, ir pārāk mazs efektīvas apmācības novadīšanai mācību klasēs; - kad reāli parādīt, kā tiek pildīts konkrētais darbs, ir pati efektīvākā apmācības metode. 9 . Stāstu stāstī šana Stāstu stāstīšanā izmanto anekdotiskus piemērus no dzīves, lai ilustrētu kādu viedokli vai situāciju un efektīvi pārnestu zināšanas starp daž ādiem organizācijas līmeņiem, daž ādām organizācijām. Ir divu veidu stāstu stāstīšanas varianti: - organizācijas nostāsti, stāsti (biznesa anekdotes) ir menedžmenta vai - stāsti spēj ietvert sevī kontekstu, kas piešķir tiem jēgu un dara tos spēcīgus; - mēs bieži izmantojam stāstus savā ikdienā ; tie ir dabiski, viegli saprotami un lietojami, izklaidējoši, un tie piešķir cilvēkiem enerģiju; tos atcerēties ir Stāsti ir labi, ja tie spēj padarīt to pamatā esošās idejas saprotamas klausītājiem. T ā kā stāsti parasti tiek stāstīti mutiski, to stāstītājam ir jāpiemīt labām prezentācijas spējām. Stāsti piešķir jēgu un kontekstu idejām, faktiem un citiem zināšanu veidiem, kuri ir atvasināti no citiem zināšanu menedžmenta līdzekļiem. Izmantojot V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 109 Nr.p. k. Metode Defin ī cija Metodes labumi Kad lietot metodi? darbinieku rīcību, darbinieku interakciju vai citu organizācijas iekšējo vai ārējo notikumu atstāsts; - nākotnes scenāriji, kas rada nākotnes vīziju par uzņēmumu un apraksta, kā mainīsies dzīve pēc kādas konkrētas vienas jaunas iniciatīvas ieviešanas, pārmaiņām u.tml., ja tas patiešām tiks realizēts. vieglāk nekā pliku faktu uzskaitījumu; - stāsti palīdz to klausītājiem sajust lietas būtību, saprast lietas komplekso raksturu, saskatīt savas organizācijas un pašiem sevi savādākā gaismā ; - stāstos netiek izvirzīti pretinieki, un stāstiem nav hierarhiska rakstura; - stāsti nodarbina klausītāju jūtas un prātu un tāpēc ir daudz spēcīgāki nekā tad, ja tiek lietota tikai loģika. Stāsti papildina abstrakto analīzi; − u.tml. stāstu stāstīšanu kā apmācības metodi, ir nepieciešams apdomāt nododamās informācijas saturu un tēlus, par kuriem tiks stāstīts. Nepieciešams apsvērt, kādu kontekstuālu ziņojumu jūs vēlaties ietvert savā stāstījumā (piemēram, organizācijas mērķu svarīgums u.c.). Kā stāsts spēs ilustrēt tā pamatā esošo ziņojumu? Kādi personā ži tiks izmantoti, lai stāstā ietvertā ideja klausītājiem uzreiz būtu skaidra? T āpat nepieciešams padomāt par stāsta mērķauditoriju. 1 0 . Mentoru izman- tošana Mentors ir pilnvarotais treneris vai skolotājs. Mentorēšana ir process, kura laikā apmācāmais staigā līdzi apmācībai pilnvarotajai personai, lai mācītos no tās. Termins mentors apraksta plašu attiecību un uzvedības diapazonu. Mentors palīdz gan ar tehniskaj ām zināšanām, gan karjeras attīstībā, gan psihosoci ālajā sfērā. Mentoram parasti ir jābūt vecākam par apmācāmo, ar lielāku pieredzi, amata pakāpi un ietekmi organizācijā. Mentorēšana organizācijās bieži vien notiek uz neformāliem pamatiem. Tikai p ēdējā laikā mentorēšana tiek veidota kā apzināta apmācības sistēma un tai tiek piešķirts formāls raksturs. Mentors parasti tiek aprakstīts kā pilnvarots skolotājs, treneris vai vienkārši persona, kurai ir kāda interese par jūsu karjeras attīstību un kura sniedz jums nepieciešamos padomus un atbalstu. Efektīvās mentora un apmācāmā attiecībās abas puses izvairās no savstarpējas atkarības un spēj sajust brīdi, kad laiks doties prom. Mentoru programmas attīsta personālu, daloties zināšanās, kuras palīdz veidot kopīgu komandu, attīstīt līderības spējas, prasmīgas vadības spējas, karjeras plānošanu. Mentorēšana uzlabo komunikācijas spējas, attīsta starppersonu komunikāciju un veido pašpārliecinātību. 110 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. att . Zināšanu menedžmenta strat ēģiju pozicionēšana Disposition of Knowledge Management Strategy’s 1. attēlā ir redzams autora skatījums uz zināšanu menedžmenta strat ēģijas pozicionēšanas iespējām Latvijas banku zināšanu vadības sistēmas kontekstā. Attēls rāda, ka ir iespējams pozicionēt visas iepriekš uzskaitītās apmācības metodes un izvēlēties to pielietošanu atsevišķi vai kombinējot vairākas atkarībā no apmācības mērķa, zināšanu satura, apmācāmo skaita. Meklējot piemērotākās vārdos neizpausto zināšanu vadības metodes efektīvas kreativitātes nodrošināšanai banku zināšanu vadības sistēmas ietvaros, mums ir jāņem vērā iepriekš minētās šīs sistēmas īpatnības. Metožu piem ērotība tieši izriet no uzskaitīto īpatnību kopas un ir skatāma tikai konkrēto situāciju kontekstā. Līdz ar to autors, pamatojoties uz augstāk minēto, izdara vairākus secinājumus par vienas vai otras metodes piemērotību banku zināšanu vadības sistēmai. • Pirmkārt, efektīvai vārdos neizpausto zināšanu nodošanai būs piemērotākas metodes, kas darbojas individuāli vai mazam cilvēku skaitam (to robežas varētu noteikt mazo grupu robežas), un t ās varētu būt – prakse, treniņš (1.), apmācošās spēles (6.), mentor ēšana (10.). No šīm trim metodēm pirmā – prakse, treniņš – varētu būt mazāk piemērota izmantošanai banku zināšanu sistēmas ietvaros tieši specifisko zināšanu satura dēļ, jo banku zināšanu kopumam nav 100% jeb tuvu tam st āvošu vārdos neizpausto komponentu, kā tas, piemēram, varētu būt jogas praksē. • Otrk ārt, par piemērotām var tikt atzītas metodes, kas izrādās efektīvas lielākam cilvēku skaitam, bet tomēr neaptver visu bankas kolektīvu (iet pāri mazo grupu ietvariem) – ekspertu intervijas (4.), pārskata mācību nodarbības (7.) un treniņš darba vietās (8.); no š īm trim metodēm trešā – treniņš darba vietās – atšķiras no iepriekš minētās prakses, treniņa (1.) metodes ar plašāku brīvības pakāpi apmācamajam darbiniekam un precīzāku sasniegtā kontroles meh ānismu, un līdz ar to arī ar iespēju V. Br ālis. Vārdos neizteikto zināšanu vadība bankās un tās loma zināšanu jaunrades procesa stimulēšanā 111 uzraudzīt un sekot vairākiem apmācāmajiem. Šīs metodes pielietošanai bankā ir plašākas iespējas nekā prakses, treniņa metodei, jo tā paredz konkrētākus kontroles meh ānismus. • Trešk ārt, par piemērotām bankas zināšanu vadības sistēmas ietvaros var tikt atzītas metodes, kas darbojas visas bankas mērogā, un tās ir: praktiķu savienības (3.) un stāstu stāstīšana (9.), jo to darbības mērogs iet pāri atsevišķu daļu vai pārvalžu darb ībai, ietverot sevī visai bankai kopīgas atziņas un praksi, tādā veidā iekļaujot visus jeb lielu daļu darbinieku kopīgajās vērtībās un atziņās. • Ceturtkārt, par piemērotām, bet grūti izmantojamām bankas zināšanu sistēmas ietvaros var tikt atzītas metodes labākā prakse (2.) un zināšanu gadatirgus (5.), jo tās piedāvā plašu pasākumu klāstu bez to adaptācijas konkrētā vidē. Lai tās piemērotu, ir nepieciešami papildus pasākumi, kurus var reducēt uz kādu no iepriekš minētajām metodēm. Kopumā autors iesaka sekojošu atsevišķu vai kopā lietojamu metožu kl āstu vārdos neizpausto zināšanu efektīvas izmantošanas nodrošināšanai: 1) patstāvīgu un uz uzdevumu orientētu starpdisciplināru, starp−departamentu darba grupu organizācija; 2) nekritiska pamata ideju, domu savākšana, attiecīgas datu bāzes veidošana; 3) mentoru darba pilnveidošana, efektivitātes palielināšana, pilnvaru paplašināšana; 4) zināšanu apmaiņas grupu (darba grupu) organizēšana; darb ības formāts – līdzīgu jeb vienādu amatu grupu pārstāvju domu apmaiņa konkrētu problēmu risinājumu meklēšanai; 5) pastiprināta kadru rotācija; 6) esošās bankas struktūras pozitīvā un negatīvā efekta analīze (struktūras “atmi ņas” anal īze). Kopumā analizējot vārdos neizpausto zināšanu nodošanas metodes bankas zināšanu sistēmas ietvaros, varam secināt, ka par piemērotākajām ir atzīstamas tās, kas saistās ar individuālu apmācību vai apmācību mazo grupu ietvaros. Ievērojams potenciāls ir metodēm, kuras atsaucas uz visiem darbiniekiem zināmo organizācijas (bankas) kontekstu, tādā veidā stimulējot kopīgo ideju un sapratnes rašanos. Mazāk piemērotas ir metodes, kuras ietver plašu darbinieku skaitu un nebalstās uz konkrēto esošo pieredzi vai prasa plašus papildus pētījumus to pielietošanas iespējamībai. LITERAT ŪRA 1. Davis J. L., Harrison S. S. Edison on the Boardroom . − New York, 2002. 2. Roos J., Roos G., Edvinson L., Dragonetti N. C. Intellectual capital . − Basingstoke, 1997. 3. Edvinson L., Malone M. S. Intellectual capital . − New York, 1997. 4. The knowledge management yearbook 2000 −2001 . − Boston, 2001. 5. Managing intellectual capital .− Oxford, 2002. 6. Gamble P. R., Blackwell J. Knowledge management . − London, 2001. 7. Polanyi M. Personal Knowledge: Towards a Post Critical Philosophy . − Chicago: University of Chicago Press, 1958/1974. 8. T he strategic management of intellect ual capital and organizational knowledge. − Oxford, 2002. 9. Холл Р. Х. Организации : структуры, процесси, результаты. − Санкт-Петербург: ПИТЕР, 2001. 112 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 10. Камерон К., Куинн Р. Диагностика и изменение организационной культуры.− Санкт-Петербург: ПИТЕР, 2001. 11. http://www.brint.com/OrgLrng.htm; 12. http://www.kmresource.com; 13. http://www.systems −thinking.org/kmgmt/kmgmt.htm; 14. http://www.sveiby.com; 15. http://www.media −access.com; 16. http://www.thedocuments ite.co.uk/knowledge.html; 17. http://www.infed.org/th inkers/polanyi.htm; 18. http://www.mwsc.edu/orgs/polanyi; 19. Ekspertu intervijas un personīgā pieredze. Summar y The aim of the article is to show the role of Tacit Knowledge in development and enhancement of banking business effici ency, thus increasing the reallocation of knowledge, potentially possessed by the organization and adaptation of knowledge in organizational environment, ensuring knowledge creation process. Tacit Knowledge depending on real situation can include accumulated experience of employees, inborn specific abilities, know −how gained by long −term experience, their attitude to the different questions, shared values and other non −written and non−spoken aspects. This knowledge, existing only in minds of employees, gives the organization unique competitive advantage because it makes inconvenient the stealing of knowledge or its transformation into other forms. The same reasons make Tacit Knowledge the key risk factor for the organization b ecause it is related to high turnover of personnel. The Article shows the role of Tacit Knowledge in increasing the competitiveness of organization (Bank) along with featuring the relationship of this knowledge with main organizationa l culture. Four models of creation of knowledge and ten most popular methods of managing Tacit Knowledge are presented in this Article including the characteristics of knowledge management system (KMS) in the Bank. Analysis of different KMS’ suitability for the Bank KMS is made in this Study. The author of this article tries to answer the question “Which methods of the management of Tacit Knowledge in the framework of the bank KMS could be more efficient to improve staff creativity? “ Results of this Study can be applied for improvement of the efficiency of KMS, stimulation of creativity of employees’ everyday functions and finally to improve competitiveness of the organization itself. Key words: tacit knowledge, organizational culture, intellectual capital, knowledge management, knowledge creation. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 113.–122. lpp. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode An Econometrical Metho d for Estimating the Size of Shadow Economy Edgars Brēķis Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: edgars@lanet.lv Darba mērķis ir novērtēt Latvijas ēnu ekonomikas apjomu laika periodā no 1995. līdz 2003. gadam. Ēnu ekonomikas apjoms ir novērtēts kā IKP nepieskaitītā daļa, kas atspoguļojas apgrozībā esošā naudas daudzumā. Izveidotais naudas pieprasījuma modelis tiek izmantots, lai iegūtu ēnu ekonomikas un IKP attiecības laika rindu. Īpaša uzmanība tiek veltīta datu stacionaritātei un modeļa parametru sākuma vērtību noteikšanai. Atslēgvārdi: ēnu ekonomika, naudas pieprasījums, IKP, nelineāri modeļi, Latvija. Ofici ālo statistikas pārvalžu public ēto IKP un patieso IKP rādītāju starpībai ir divi cēloņi. Pirmkārt, netiek uzskaitītas neoficiālajā sektorā radītās preces un pakalpojumi un, otrkārt, nav ņemtas vērā ar nodokļu apiešanu un slēpšanu saistītās ekonomiskās darbības. Ja analiz ē nodokļu ieņēmumu dinamiku un izmanto IKP kā vienu no izskaidrojošiem mainīgiem, bet neņem vērā oficiālā un patiesā IKP starpību, tad iegūtos novērtējumus nevar efektīvi pielietot nodokļu politikas prognozēšanā. Darbā ēnu ekonomikas apjoms ir novērtēts kā IKP nepieskaitītā daļa, kas atspoguļojas apgrozībā esošajā naudas daudzumā. Ēnu ekonomikas struktūra shematiski dota 1. att ēlā [2, 15 −17 ]. Apgabala R kontūra atdala ražošanai pied ēvējamus darījumus no tādiem, kas nav attiecināmi uz ražošanu. Robežu starp dar ījumiem, kas ir vai nav attiecināmi uz ražošanu, daudzos gad ījumos ir ļoti grūti novilkt. Piemēram, samaksu sievai par darījuma vēstules tulkojumu var uztvert kā atalgojumu par izmantoto ražošanas faktoru, turpretī viņai piešķirtie uzturlīdzekļi nav piedēvējami ražošanai. Apgabals O apzīmē oficiāli definēto ražošanu, kas tiek uzskait īta nacionālos rēķinos. Šis apgabals pilnībā ietilpst apgabalā R , jo oficiālie statistikas biroji skaidri definē, kas piedēvējams ražošanai, ņemot vērā reālās uzskaites iespējas. Līdz ar to, pieņemot, ka sabiedrība ir absolūti godīga, turpinās pastāvēt neoficiālais sektors – darījumi, kurus praktisku iemeslu dēļ nav iespējams uzskaitīt oficiālajā statistikā (1. attēlā apgabals starp O un R kontūrām). Ēnu ekonomikas sektors zīmējumā attēlots kā apgabals P. To p ēc ekonomiskās aktivitātēs veida var sadalīt trīs apakšgrupās. Apgabaliem c un d tiek pieskaitītas tādas ekonomiskās aktivitātes kā neoficiāla nodarbinātība, nereģistrēta tirdzniecība, neoficiāla ražošana. Apgabalam e piedēvētie darījumi ir 114 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE līdzīgi apgabala d darījumiem, bet nav saistīti ar ražošanu. Piem ēram, krāpšanās ar pabalstiem, izvairīšanās no nodokļiem par darījumiem ar kapitālu u. tml. Avots: [2, 15 ] 1. att . Ēnu ekonomikas struktūra R – ražošana; O – oficiāli definētā ražošana, P – ēnu ekonomika. a – pašu darbs mājsaimniecībā, brīvprātīgo darbs organizācijās; b – ofici ālie darījumi privātajā un sabiedriskajā ražošanas sektor ā ; c – ēnu ekonomikas darījumi, kas piedēvējami nacionālajiem rēķiniem; d – ēnu ekonomikas darījumi, kas nav piedēvējami nacionālajiem rēķiniem; e – labumu ieg ūšana no darījumiem, kas nav piedēvējami ražošanai. Scheme of the Shadow Economy R – production; O – officially defi ned production, P – shadow economy. a – housework, voluntary organizations; b – le gal official transactions in private and public sectors; c – shadow’s economy transactions a llowed for in official accounts; d – shadow’s economy transactions not allowed for in official accounts; e – benefit fraud from transactions outside production boundaries. Latvijas ēnu ekonomikas apjoma novērtējums ir iegūts no naudas pieprasījuma modeļa, kas izveidots, pamatojoties uz Battačarias (Bhattacharyya ) modeli Lielbritānijas ēnu ekonomikas apjoma novērtēšanai [1]. Model ī nav iekļauti nodokļu mainīgie, tāpēc iegūtos ēnu ekonomikas apjoma novērtējumus var izmantot, lai, piemēram, modelētu mijiedarbību ar uzņēmējiem uzlikto nodokļu slogu. Modelējot ēnu ekonomikas apjomu pēc naudas pieprasījuma, izdara šādus pieņēmumus [1, 70 4 ]: (a) ēnu ekonomikas darījumos galvenokārt izmanto skaidro naudu; (b) naudas pieprasījumu veido divi galvenie komponenti – pieprasījums oficiālajā ekonomikā un pieprasījums neoficiālajā ekonomikā ; (c) mainīgie, kas iekļauti modelī, lai izskaidrotu naudas pieprasījuma variācijas, ir izsmeļoši un pietiekami; (d) modelī oficiālā sektora naudas pieprasījuma funkcijai nav specifikācijas trūkumu. Atbilstoši pieņēmumam (b), kopējais naudas pieprasījums: = +t Rt HtM M M , kur (1) E. Br ēķis. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode 115 tM – naudas pieprasījums; R tM – naudas pieprasījums oficiālajā sektorā ; H tM – naudas pieprasījums neoficiālajā sektorā. Naudas pieprasījumu oficiālajā sektorā ietekmē trīs galvenie faktori: procentu likmes, cenu līmenis un reālais ienākumu līmenis. Procentu likmes palielināšanās rosina katru indivīdu samazināt pieprasījumu pēc naudas. Līdz ar to, visiem pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem, naudas pieprasījums samazinās, palielinoties procentu likmei. Ja palielin ās cenu līmenis, tad mājsaimniecībām un uzņēmumiem jāizdod vairāk naudas nekā iepriekš, lai iegādātos savu ierasto preču un pakalpojumu grozu. Lai saglabātu pirmscenu paaugstināšanas likviditātes līmeni, viņiem ir nepieciešams vairāk naudas. Pieaugot reālam nacionālo ienākumu līmenim, palielinās pārdoto preču un pakalpojumu apjoms ekonomikā. T ādējādi, pie esošā cenu līmeņa palielinoties reālai transakciju vērtībai, pieaug naudas pieprasījums [5, 6 2 − 65 ]. Naudas pieprasījuma aprakstīšanai oficiālajā sektorā Battačaria (Bhattacharyya ) izmanto sekojošu vienādību [1, 70 4 ]: ( )31 2 0 tA L u Rt Rt t tM Y R P e ββ ββ ′= , kur (2) R tY – ienākumu līmenis oficiālajā sektorā (novērtēšanai izmanto reālo IKP); tR – īstermiņa procentu likmes; tP – patēriņa cenu līmenis; ( )A L – kavējuma operatora L polinoms; tu – kļūda; , 0,3i iβ = – novērtējamie parametri un 00 eββ ′ = . Vienādība (2) logaritmiskā formā ir sekojoša: ( )0 1 2 3R t Rt t t tm y r p A L uβ β β β= + + + + , kur (3) m , r un p atbilstoši apzīmē naturālos logaritmus no M , R un P. T āpat pieņem, ka ( ) 0tE u = un ( ) 2 , 0, t s t s E u u t s σ⎧ == ⎨ ≠⎩ Katrs darījums neoficiālajā sektorā palielina neoficiālā sektora naudas pieprasījumu par darījumam atbilstošu naudas vienību skaitu (pieņēmums (a)). Naudas pieprasījumu neoficiālajā sektorā Battačaria (Bhattacharyya ) tāpēc uzdod ar sekojošu vienādību [1, 7 05 ]: 4 H t Ht tM Y v β= + , kur (4) H tY – ēnu ekonomikas sektora ienākumu līmenis; 4β – parametrs, kura vērtība atbilstoši pieņēmumam (a) ir tuva vieniniekam; tv – kļūda, kas apmierina normalitātes pieņēmumus: ( ) 0tE v = ( ) 2 , 0, σ⎧ == ⎨ ≠⎩ v t s t s E v v t s 116 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE T āpat pieņem, ka ( ), : 0t st s E u v∀ = . Mainīgie M Rt , M Ht un Y Ht nav novērojami individuāli, turpretī ir novērojams R t HtM M+ , t. i., kopējais naudas pieprasījums M t. Pieņemot, ka M Rt ir dots, apzīmē M t kā funkciju no M Ht , t. i., ( )t Ht Rt HtM f M M M= = + . 1 (5) Logaritmējot (5) un izvirzot pēc Teilora formulas nulles punkt ā (kas atbilst pieņēmumam: ja neeksistē ēnu ekonomikas sektora radīts naudas pieprasījums, tad kopējais pieprasītais naudas daudzums ir identiski vienāds ar oficiālajā sektorā pieprasīto naudas daudzumu), iegūst: ( ) ( ) 2ln 0 ln 0ln ln (0) ... 1! 2!t Ht Ht f f M f M M ′ ′′= + + + . (6) No tā, ka ln (0) ln Rf M= , un ( )0 1f ′ = , (7) seko: ( ) ( ) ( ) 1 1ln 0 0 0 R f f f M ′ ′= ⋅ = (8) Pie dotā naudas pieprasījuma oficiālajā sektorā katrs darījums ēnu ekonomikas sektorā tieši proporcionāli palielina kopējo naudas pieprasījumu, tāpēc Teilora polinoms (6), ņemot vērā (7) un (8), ir sekojošs: ( )21ln lnt Rt Ht Ht Rt M M M o M M = + + , (9) kur ( )2Hto M ir rindas pirmās pakāpes atlikuma loceklis. Atbilstoši iepriekš ieviestiem apzīmējumiem: Ht t Rt Rt Mm m k ļūda M = + + (10) Aizstājot vienādībā (10) R tm un H tM atbilstoši ar (3) un (4), iegūst naudas pieprasījuma modeli, kurā kā mainīgais ietverts ēnu ekonomikas sektora ienākumu līmenis jeb ēnu ekonomikas apjoms: ( ) ( ) 4 31 2 0 1 2 3 0 t Ht t t Rt t t t A L u Rt t t Y vm y r p A L u Y R P e β ββ ββ β β β β += + + + + + ′ (11) Apzīmējot ( ) tA L u ar tε , tiek atdalīts vienādojuma (11) kļūdas jēdziens: 31 2 0 t t t Rt t t v Y R P eβ εβ β ε β+ ′ (12) Pamatojoties uz pieņēmumu, ka u t un tv ir neatkarīgi gadījuma lielumi, seko, ka arī tε un tv ir neatkarīgi lielumi. Battačaria (Bhattacharyya ) apgalvo, ka kļūda izteiksmē (12) ir aptuveni vienāda ar E. Br ēķis. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode 117 t tε ω+ (13) (skatīt autora pierādījumu 1. pielikumā) kur ( ) ( ) 0t tE Eε ω= = un ( ) 2 , 0, t s t s E t s ωσωω ⎧ == ⎨ ≠⎩ [1, 705]. Atbilstoši ieviestiem apzīmējumiem, tε ir ar autoregresīvu struktūru, kuras kārta ir atkarīga no polinoma ( )A L . Pieņemot, ka ( ) 2t tE εε ε σ= , vienādību (11) var pārrakstīt formā: 4 31 20 1 2 3 0 Ht t Rt t t t t Rt t t Ym y r p Y R P β ββ ββ β β β ε ωβ= + + + + + +′ (14) Vienādība (14) atšķiras no naudas pieprasījuma vienādojumiem, kas aplūkoti vispārējos ekonomikas kursos. Izveidotajā modelī naudas pieprasījums īstermiņā nav ar konstantu elastību attiecībā pret procentu likmes, cenas vai kopējo ienākumu izmaiņām (sk. 2. pielikumu). No 0Rt t m p ∂ >∂ neseko, ka 0t t m p ∂ >∂ , un no 0Rt t m r ∂ <∂ neseko, ka 0t t m r ∂ <∂ . T ādējādi parametriem 1 2 3, ,β β β nav spēkā klasiskie pieņēmumi, ka 1 0β > , 2 0β < un 3 0β > . Vienādību (14) var novērtēt tikai tad, ja Y H ir zināms. Saprotams, ka šo mainīgo tieši nevar novērot. Ja modeli nov ērtē, neiekļaujot mainīgo Y H , tad kļūdu vidējais nebūs nulle. T āpēc, lai novērstu šo modeļa specifikācijas trūkumu, izmanto Ramseja RESET proced ūru. T ā paredz, ka eksistē tāda mainīgo kopa, kurus var izmantot kā instrumentālos mainīgos nenulles vidējā mainīgā lieluma aizstāšanai. Instrumentālos mainīgos izvēlas tā, lai tie labi attēlotu aizstāto mainīgo īpašības, t. i., tiem ir labi jākorelē ar dotajiem neatkarīgajiem mainīgajiem, bet nav jākorelē ar kļūdām. Dotajiem nosacījumiem atbilst ceturtās pakāpes polinoms no izskaidrojošā mainīgā. T ā kā modelī vienīgais nezināmais ir Y H , tad atbilstoši Battačaria (Bhattacharyya ) [1, 7 06 ] pie ņem, ka tā novērtējums ir polinoms: 4 2 i i Rt t i Yα ξ = +∑ , kur tξ ir kļūda. (15) Ievietojot instrumentālā mainīgā izteiksmi (15) vienādojumā (14), iegūst: 4 31 2 4 2 0 1 2 3 0 i i Rt i t Rt t t t t Rt t t Y m y r p Y R P β ββ β α β β β β ε ωβ = ⎛ ⎞⎜ ⎟⎝ ⎠= + + + + + +′ ∑ (16) Parametru 2 3 4, ,α α α novērtējumus iegūst ar nelineāro mazāko kvadrātu metodi. Pētījumā ir izmantota Markvarda – Levenberga ( Marquardt – Levenberg ) metode, kuras algoritms nodrošina pozitīvi definētu virziena matricu un kas praksē ir sevi pierādījusi un labi darbojas pat tad, ja sākotnējo parametru vektors nav mērķa funkcijas minimuma tuvākā apkārtnē [6, 9 63 −964 ]. Zinot parametru 2 3 4, ,α α α vērtējumus, ēnu ekonomikas apjomu var aprēķināt pēc vienādības: 4 2 ˆ ˆ iH t i Rt i Y Yα = =∑ (17) 118 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE J āatzīmē, ka modeli (16) ar element āru algebrisku pārveidojumu palīdzību var pārrakstīt formā: 4 0 1 2 3 4 2 0 1 2 3 Rt Rt t t i y i i t Rt t t t ty r p e m y r p e β β β β β α β β β β ε ω × = + + + ⎛ ⎞⎜ ⎟⎝ ⎠= + + + + + + ∑ (18) Pētījums par ēnu ekonomikas apjomu Latvijā aptver laika periodu no 1995. gada 1. ceturkšņa līdz 2003. gada 2. ceturksnim. Modelī tiek izmantoti sekojoši dati (iekavās norādīts datu avots): M – M2X: skaidr ā nauda apgrozībā + iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi, milj. Ls (Latvijas Banka); Y R – IKP salīdzināmās (2000. gada) cenās, milj. Ls (CSB); R – latos izsniegto kredītu (ar termiņu līdz vienam mēnesim) procentu likmes, % gad ā (Latvijas Banka); P – iepriekšējā perioda patēriņa cenu izmaiņas, % pret iepriekš ējo periodu (CSB). Latvijas datu laika rindas par skaidro naudu apgrozībā, IKP, procentu likmēm un patēriņa cenu indeksiem ir īsas. Aplūkotais laika periods satur tikai 34 ceturkšņu datus. Turpret ī pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Lielbritānijā izmantoti 100 ceturkšņu dati, līdz ar to Latvijas gadījumā jāizvēlas mazām izlasēm piemērotas metodes. Klasiskie regresijas modeļa pieņēmumi nosaka, ka pētāmiem lielumiem jābūt stacionāriem, kļūdu vidējiem jābūt vienādiem ar nulli un to dispersijai noteiktam skaitlim, lai mazinātu viltus regresijas iespējamību. Modelī izmantoto laika rindu stacionaritātes pētīšanai ir izmantots paplašinātais Dikeja – Fullera tests (The Augmented Dickey – Fuller (ADF) Test ). Ceturkšņu kavējumu skaitu k katrai no rindām nosaka pēc AIC statistikas (Akaike information criterion ) un pārbaudot, vai regresijas kļūdas ir gadījuma lielumi. Laika rindu stacionaritātes analīzes rezultāti ir apkopoti 1. tabulā. 1. tabula Vienības saknes testa rezult āti (logaritm ētiem ceturkš ņu datiem) Tests for Unit Roots (on Logarithmic Quarterly Data) k a0 a2 γ Secin ājums m t 4 3,406 (3,854) 0,022 (3,603) −0,551 (−3,779) hipot ēzi par vienības sakni noraida – rinda nejauši virzās, svārstoties ap stohastisku trendu y Rt 8 4,049 (3,129) 0,031 (4,338) −1,311 (−4,580) hipot ēzi par vienības sakni noraida – rinda nejauši virzās, svārstoties ap stohastisku trendu rt 7 2,453 (3,239) −0,024 (−1,799)* −1,306 (−4,037) hipot ēzi par vienības sakni noraida – rinda nejauši virzās, svārstoties ap stohastisku trendu * p t 3 0,001 (0,398) −− −0,345 (−3,518) hipot ēzi par vienības sakni noraida Piezīmes: 1. Ar (*) apz īmēts būtiskums pie ticamības līmeņa 0,1. Pārējos gadījumos aplūkots pie ticamības līmeņa 0,05. 2. a0 un a2 , atbilstoši konstante un trenda parametrs. Zem parametru novērtējumiem iekavās norādītas atbilstošās t vērtības. 3. Hipot ēzes γ=0 p ārbaudīšanai parametru novērtējumu t vērtības tiek salīdzinātas ar Dikeja – Fullera kritiskajām vērtībām pie ticamības līmeņa 0,05 [3, 4 3 9 , A tabula]. Notes: 1. A (*) denotes significance at the 0,1 level. Otherwise significance are at the 0,05 level. 2. a0 and a2 denotes constant and trend’s parameter, accord ingly. Entries in parentheses represent the t−test values. 3. Under hypothesis γ=0 for t −values are used the Dickey −Fuller critical values at the 0,05 significance level. E. Br ēķis. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode 119 No testu rezultātiem (skatīt 1.tabulu) var secināt, ka logaritmētās laika rindas , , ,t Rt t tm y r p ir pirmās pakāpes integrētas laika rindas. Lai pierādītu, ka eksistē līdzsvara nosacījums starp mainīgiem , , ,t Rt t tm y r p , t. i., tie ir kointegrēti, tiek pielietots Engla – Granžera ( Engle – Granger (EG)) tests. Pārbaudot, vai eksistē vienības sakne , , ,t Rt t tm y r p kointegrācijas vienādojuma (kur tm regresants) kļūdām tu , tika iegūts sekojošs rezultāts: ( ) 2 1 5,230( ) ˆ 0,728 0, 457 2,014t t t u u R d−−= ∆ = − = = (19) Vienādībā (19) aprēķinātā t vērtība ir statistiski nozīmīga pie 5% ticam ības līmeņa (četru mainīgo Engla – Granžera kointegr ācijas testa teorētiskā t vērtība, ja izlases apjoms ir vienāds ar 25, pie 5% ticam ības līmeņa ir vienāda ar 4,55). Tas nozīmē, ka tu ir nulles pakāpes integrēta laika rinda, t. i., tā ir stacionāra. Līdz ar to ir pierādīts, ka starp , , ,t Rt t tm y r p eksistē līdzsvara nosacījums, t. i., tie ir kointegrēti. Lai atrastu ticamus modeļa (18) parametru 2 3 4, ,α α α novērtējumus, vispirms ir jāatrod sākuma parametru vektors, kas atrastos pēc iespējas tuvāk optimumam. Pēc Hartlija un Bukera ( Hartley un Booker) aprakstītās metodes vispārīga nelineāra modeļa konverģējoša sākuma vektora noteikšanai [6,203 −204] nov ērojumu kopa tiek sadalīta 8 šķirtās apakškopās (novērtējamo parametru skaits modelī) ar 4 novē- rojumiem katrā (neizmanto 2003. gada divus ceturkšņus; atlikušos 32 ceturkš ņus sadala pa 8 apakškopām) un aprēķināti katras apakškopas vidējie. Ievietojot vienādojumā (18) mainīgo vidējos, iegūst astoņu vienādojumu sistēmu ar astoņiem nezināmiem parametriem ( )0 1 2 3 4 2 3 4, , , , , , , , 1,..,8j jm m jβ β β β β α α α= = . Izveidotā sistēma nav lineāra un tāpēc tiek risināta, izmantojot iteratīvas metodes. Ar Ņūtona metodi aprēķinātās vienādojuma saknes ir dotas 2. tabulā. 2. tabula Mode ļa sākuma parametru novērtējums pē c Hartlija – Bukera metodes The Initial Estimates of Model’s Parameters According to the Hartley – Booker Method β0= −3,094 β4=0,880 β1=2,010 α2=1,19 ×10−3 β2= −1,982 α3= −1,53×10−6 β3= −3,886 α4=5,56 ×10−10 Sakņu noteikšanai izmantota Ņūtona metode. To find roots there is used the Newton’s method. Izmantojot iegūtos parametru 2 3 4, ,α α α novērtējumus, iegūstam (sk. vienā- dojumu (17)), ka ēnu ekonomikas apjoms attiecībā pret IKP ( Y Rt ) svārstās no 29% 1995. gadā līdz 19−20% 2001. −2002. gadā (sk. 2. attēlu). Iegūtais rezultāts ir nedaudz augstāks, salīdzinot ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes ziņojumos minēto ēnu ekonomikas apjomu valstī 16 −18% robež ās 2001. un 2002. gadā [8]. Aplūkotajā laika periodā ēnu ekonomikas apjoms salīdzināmās (2000. gada) cenās 120 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE no 153 un 168 milj. Ls 1995. gada 1. un 2. ceturksn ī pieaug līdz 228 un 242 milj. Ls 2002. gada 1. un 2. ceturksnī. 2. att. Latvijas ēnu ekonomikas apjoma pret IKP izmaiņas − 1995.−2002. g. pēc modeļa sākuma parametru novērtējumiem: α2=1,19 ×10−3, α3= −1,53×10−6 , α4=5,56 ×10−10 Changes in the ratios of Shadows Economy to GDP in Latvia 1995 −2002 according to the initial estimates of parameters: α 2 = 1,19 × 10 −3 , α 3 = −1,53 × 10 −6 , α 4 = 5,56 × 10 −10 Secin ājumi Rakstā ir aplūkota ekonometriskā metode ēnu ekonomikas apjoma novērtēšanai, un tā ir pielietota Latvijas datu apstrādei. Modeļa priekšrocība Latvijas gadījumā ir iespējā iegūt ēnu ekonomikas apjoma novērtējumus pēc četrām laika rindām: M2X (skaidrā nauda apgrozībā + iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi), IKP salīdzināmās (2000. gada) cenās, latos izsniegto kredītu ar termiņu līdz vienam mēnesim procentu likmes, patēriņa cenu izmaiņas. Lai nākotnē pilnveidotu modeli, pirmkārt, jāaplūko modeļa kļūda ar autoregresīvu struktūru, kuras kārta ir lielāka vai vienāda ar 1. J āatrod kļūdas autoregresīvās struktūras minimālo kavējumu kārta, kas pietiekami labi aizstātu modeļa dinamikas struktūru. Pieņemot, ka tā ir AR(1) kļūda un apzīmējot vienādojumā (18) kļūdas jēdzienu ar te , modeli var pārrakstīt sekojoši: 4 0 1 2 3 4 2 0 1 2 3 1 Rt Rt t t i y i i t Rt t t ty r p t t t e m y r p e e e e β β β β β α β β β β ρ η × = + + + − ⎛ ⎞⎜ ⎟⎝ ⎠= + + + + + = ⋅ + ∑ , kur (19) kur ρ ir autokorelācijas parametrs un tη – kļūda, kas atbilst klasiskajiem MKM pieņēmumiem. Otrk ārt, jāņem vērā, ka modeļa parametru vērtējumi ir jutīgi pret sākuma nosacījumiem. 0 0,05 0,1 0,15 0,2 0,25 0,3 Q 1 199 5 Q 1 199 6 Q 1 199 7 Q 1 199 8 Q 1 199 9 Q 1 200 0 Q 1 200 1 Q 1 200 2 Y h/ Yr E. Br ēķis. Ēnu ekonomikas ekonometriskā novērtēšanas metode 121 1. pielikums Apzīmē izteiksmes 31 2 0 t t t Rt t t v Y R P eβ εβ β ε β+ ′ otro saskaitāmo ar ( , )t tg v ε un nosaka 1. pakāpes Teilora polin omu nulles punktā jaunieviestai funkcijai: ( )0;0 0g = ; ( ) 3 31 2 1 2 0 0(0;0) 1 10;0 t tv Rt t t Rt t t g Y R P e Y R Pβ ε ββ β β ββ β′ = =′ ′ ; ( ) 31 2 0 (0;0) 0;0 0 t t t Rt t t vg Y R P eε β εβ ββ′ = − =′ ; 31 2 2 0 1( , ) 0 0 ( )t t t t Rt t t g v v o g Y R P ββ β ε εβ= + ⋅ + ⋅ +′ , tātad 31 20 1( , )t t t Rt t t g v v Y R P ββ β ε β≈ ⋅′ , jeb ( ) ( ),t t tg v vε ω≈ . Līdz ar to 31 2 0 t t t t t Rt t t v Y R P eβ εβ β ε ε ωβ+ ≈ +′ . 2. pielikums Ja ( )X X= z , kur ( )1 2, ,.., nz z z=z , tad dotās funkcijas elastība ir vienāda ar , 1,..., k k k z z z X k n X µ ′= ⋅ = . Logaritmējot ieviesto funkciju, iegūstam ( )ln X f= z . No logaritmiskā formā uzrakstītās funkcijas parciālā atvasinājuma ( )1 k kz z X f X ′ ′⋅ = z seko ( ) k kz z X f X′ ′= ⋅z . Aizstājot elastības vienādojumā kz X ′ ar iegūto izteiksmi un vienkāršojot, ( ) k kz z k f zµ ′= ⋅z . T ā kā lnm M= , tad no vienādojuma (14) seko, ka: procentu likmes elastība 4 31 22 0 1 HtR Rt t t Y Y R P β ββ βµ β β ⎛ ⎞= −⎜ ⎟′⎝ ⎠ ; cenu elastība 4 31 23 0 1 HtP Rt t t Y Y R P β ββ βµ β β ⎛ ⎞= −⎜ ⎟′⎝ ⎠ . Lai noteiktu kopējo ieņēmumu elastību (oficiālā plus ēnu ekonomika), ievieš apzīmējumu ln H t HtY y= un pārraksta vienādojumu (14): 0 1 4 2 3 0 1 2 3 R t Ht t ty y r p t Rt t tm y r p e β β β β ββ β β β − − + − −= + + + + . Kopējo ieņēmumu elastība 0 1 4 2 3 1 4 1 1 1 1 Rt Ht t ty y r pRt Ht Rt Y t t t t t t y y ye Y Y y Y y Y y β β β β βµ β β β− − + − −⎛ ⎞⎛ ⎞∂ ∂ ∂= + − ⋅⎜ ⎟⎜ ⎟⎜ ⎟∂ ∂ ∂⎝ ⎠⎝ ⎠ vai arī 0 1 4 2 3 1 4 1 Rt Ht t ty y r pR t Ht Rt Y t t t y y ye y y y β β β β βµ β β β− − + − − ⎛ ⎞∂ ∂ ∂= + −⎜ ⎟∂ ∂ ∂⎝ ⎠ . 122 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 (11) formulas izvedums (5) −(10) − autora. LITERAT ŪRA 1. Bhattacharyya D. K. An Econometric Me thod Of Estimating: The „Hidden Economy”, United Kingdom (1960 −1984): Estimates And Tests // The Economic Journal , 1990; 100 (September): 703−717. 2. Cowell F. A. Cheating the Government: the Economics of Evasion . − The MIT Press, 1990. 3. Enders W. Applied econometri c time series .− 2nd ed.− WIE: Wiley Series in Probability and Statistics, 2003. 4. Frey B. S. and Weck-Hanneman H. The Hi dden Economy as an „Unobserved” Variable”. // E uropean Economic Review , 1984; 26: 33 −53. 5. G ärtner M. Macroeconomics . − Pearson Education Limited, 2003. 6. Judge G. G. The Theory and Practice of Econometrics .− 2nd ed.− Wiley Series in Probability and Mathematical Statistics, 1985. 7. Schneider F. and Enste D. H. Shadow Ec onomies: Size, Causes, and Consequences // Journal of Economic Literature , 2000; 38 (March): 77 −114. 8. Ziņojums par Latvijas Tautsaimniec ības attīstību. – Rīga: Latvijas Ekonomikas ministrija, 2002. gada jūnijs, 2003. gada jūnijs. Summar y This paper develops a money demand model for estimating the size of shadow economy. In this model the size of shadow economy is defined as omitted part of the GDP that is reflected by the money in circulation to the public. The shadow economy estimates are obtained using only observable variables. In the model tax variables are not used considering that shadow economy estimates will be used for simulating the shadow economy and the ta xation policy relationship. The research covers Latvia during the period of 1st quarter 1995 till 2nd quarter 2003. Key words : shadow economy, money demand, GDP, Latvia. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 125.–133. lpp. Nozares veiksmes faktori un to sal īdzin ā šana ar uz ņēmuma darbību Industry Success Factors and Their Comparison to Activities of the Company J ānis Caune BALTA eko, SIA Valguma iela 8/10, R īga, LV–1048 E−pasts: janis@balta −eko.lv Autors šajā rakstā apkopo un analizē zinātniskajā literatūrā pieejamos teorētiskos pētījumus par nozares analīzi. Darbā autors aplūko jautājumus, kas saistīti ar nosacījumiem, kuri pastāv jebkurā nozarē un ar kuru pastāvēšanu ir jārēķinās jebkuram uzņēmumam. Zinātniskajā literatūrā šie jautājumi ir maz pētīti, un līdz ar to autors dod savu skatījumu par nozares veiksmes faktoriem un to ietekmi uz uzņēmumu, kā arī piedāvā vairākus jaunus jēdzienus un to skaidrojumu. Otrs b ūtiskais jautājums, kas tiek aplūkots darbā, ir salīdzināšana kā metode, lai radītu uzņēmuma konkurētspējīgo priekšrocību. Autors atklāj metodes būtiskākos trūkumus un priekšrocības, kā arī piedāvā jaunus pielietojuma veidus. Atslēgvārdi: konkurētspējīgā priekšrocība, stratēģiskā vadīšana, salīdzināšana, prasmes, nozares veiksmes faktori Raksta mērķis ir noskaidrot nozares un uzņēmuma prasmju ietekmi uz uzņēmuma konkurētspējīgās priekšrocības rašanos. Mērķa sasniegšanai autors izvirza sekojošus uzdevumus: pirmkārt, izvērtēt nosacījumus uzņēmuma sekmīgai darbībai nozarē, analizējot nozares veiksmes faktorus un, otrkārt, izmantojot salīdzināšanas pamatprincipus, veikt nozares veiksmes faktoru un uzņēmuma prasmju salīdzināšanu. 1 . Nozares veiksmes faktori un to raksturojums Konkurētspējīgās priekšrocības kontekstā ir būtiski noskaidrot, kāda loma ir nozarei uzņēmuma konkurētspējīgās priekšrocības radīšanā. Konkurētspējīgā priekšrocība var rasties tikai situācijā, kad uzņēmumam ir konkurenti, jo pretējā gadījumā nav nepieciešamības runāt par priekšrocību attiecībā pret kādu citu uzņēmumu, ja tādu nav. Līdz ar to var secināt, ka konkurētspējīgā priekšrocība rodas mijiedarbībā ar pārējiem nozares dalībniekiem, tādēļ ir jāveic nozares analīze, lai noskaidrotu nozares ietekmi uz uzņēmuma konkurētspējīgās priekšrocības rašanos. Pirms runāt tālāk par nozari, ir jānoskaidro, ko saprot ar nozari šī darba ietvaros. Ar nozari saprot uzņēmumu grupu, kas ražo produktus (pied āvā pakalpojumus), kas ir tuvi aizvietotāji cits citam [1, 5 ]. Š ī definīcija ir salīdzinoši vienkārša, taču ļoti precīzi atspoguļo nozares kā jēdziena saturu, norādot uz konkurējošām attiecībām uzņēmumu starpā, novelkot skaidru tās robežu, taj ā pašā laikā aptverot ļoti plašu 124 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE uzņēmumu loku. Ņemot vērā, ka piedāvātais definējums ir samērā neskaidrs no statistikas datu apkopošanas viedokļa, datu uzskaitei un apkopošanai ir izmantota ekonomisko aktivitāšu klasifikācija – NACE [2]. Š ī darba ietvaros netiek izmantota ekonomisko aktivitāšu klasifikācija, lai raksturotu kādas nozares robežas, jo min ētā dalījuma izmantošana ir ierobežota t āpēc, ka tas ir statisks, bet nozares attīstās, un to saturs dinamiski mainās, mainoties uzņēmumu darbības principiem un ģeogrāfiskam izplatījumam. Papildus jēdzienam “nozare” ir j āaplūko pakārtots jēdziens – “apakšnozare”, to defin ējot kā nozares sīkāku dalījumu, ko nosaka produkts, process vai ģeogrāfiskā teritorija. Apakšnozare ir nozares pakārtots (zemāks) dalījums. 1 .1 . Strat ēģiskās grupas nozares ietvaros Pirms analizēt noteiktas nozares spēles noteikumus, ne mazāk svarīgs ir jautājums par to, kādā konkrētās nozares segmentā uzņēmums darbojas un konkurē. Aplūkojot zinātnisko literatūru par jautājumiem, kas saistīti ar nozares analīzi, autori, kuri pārstāv diametrāli pretējus uzskatus par nozares attīstību, savos darbos atsaucas uz vienu autoru, t. i., M. Porteru [1]. Š ī iemesla dēļ, aplūkojot nozares analīzes jautājumus, autors savā darbā izmantos atziņas, kas paustas M. Portera darbā. Veicot nozares analīzi, pirmais solis tajā ir nozares segmentēšana, izmantojot segmentēšanas mainīgos jeb tādus parametrus, kas iespējami precīzi raksturo tos nozares segmentus, kuros uzņēmums konkurēs. Segmentēšanas parametri var būt vairāki, tomēr, segmentējot tirgu, ir jāizvēlas svarīgākie [4, 2 49 ]. Daž ādos segmentos ir atšķirīgas prasības pret uzņēmumu, un, lai šo segmentu apkalpotu un tajā konkurētu, ir jāanalizē, kādas ir prasības pret klientu apkalpošanu atšķirīgos nozares segmentos. Nozares segmentus dēvē par stratēģiskajām grupām, kur noteiktas grupas ietvaros uzņēmumi seko līdzīgai stratēģijai un attiecīgi cenšas balstīt to uz līdzīgām konkurētspējīgām priekšrocībām [1, 1 29 ]. Uz ņēmumu veiksme stratēģiskās grupas ietvaros ir saistīta ar to spēju realizēt stratēģiju jeb, citiem vārdiem, ar tās spēju radīt konkurētspējīgo priekšrocību, kas nodrošina veiksmi dotajā stratēģiskajā grupā. Stratēģiskajām grupām nozares ietvaros ir šādi raksturojumi: • ieiešanas barjeras, ar ko ir raksturīga stratēģiskā grupa, t. i., ar kādiem šķēršļiem attiecīgajā grupā ir jārēķinās jaunienācējam; • grupas spēks attiecībā pret piegādātājiem un pircējiem; • stratēģiskās grupas ievainojamība attiecībā pret substitūtiem; • cik būtiski konkurences aspektā grupu apdraud citas stratēģiskās grupas [1, 1 42 ]. Šos raksturlielumus arī izmanto, lai raksturotu nozares pievilcību. T ādēļ tie ir salīdzinoši vispārīgi, un praksē parasti izmanto citus – daudz konkrētākus raksturlielumus, lai raksturotu kādu no stratēģiskajām grupām, piemēram, produktu stratēģija, tirgus stratēģija, klientu vēlmju apmierināšana, pārdošanas personāls, atsevišķu resursu pieejamība u. c. iespējamie raksturlielumi. Kad ir noskaidrots jautājums par nozares stratēģiskajām grupām, ir jānoskaidro, kā un kādas ir prasības pret uzņēmumiem, kas darbojas atšķirīgās stratēģiskajās grupās, un kādi ir darbības veiksmes nosacījumi, jo tas tieši ietekmē konkurētspējīgās priekšrocības rašanos uzņēmumā. J. Caune. Nozares veiksmes faktori un to salīdzināšana ar uzņēmuma darbību 125 1.2. Nozares veiksmes faktori Zinātniskie pētījumi par darbības nosacījumiem stratēģiskās grupas ietvaros aprobežojas ar konstat āciju, ka tādi nosacījumi pastāv, bet nav aplūkots, kādi tie ir un kādu iespaidu atstāj uz uzņēmumu un tā konkurētspējīgo priekšrocību. Atsevišķos darbos [5, 3 57 ], run ājot par darbības nosacījumiem nozarē, autori min jēdzienus «nozares soci ālā struktūra» un «nozares recepte». Ar šiem j ēdzieniem saprot vispārpieņemtos rīcības un uzvedības jeb ētiskos modeļus nozarē: pieņemamās konkurences formas, standarta procedūras, uzņēmumu uzvedības normas nozarē. Aplūkojot minētos jautājumus, autors secina, ka darbības nosacījumi nozarē nav zinātniski izstrādāti un nav aprakstīts to saturs. Autors piedāvā savu skatījumu uz uzņēmuma darbības nosacījumiem nozares ietvaros. Neatkarīgi no tā, kādu nozaru vai stratēģisko grupu analizē, uzņēmumu darbība ir pakļauta noteiktām sakarībām un darbības principiem jeb raksturlielumiem, kas piemīt noteiktai stratēģiskai grupai. Ar darbības principiem autors saprot prasības, principus, noteikumus – gan rakstītus, gan nerakstītus –, kritērijus un citus rakstītus un nerakstītus likumus, kas konkrētās nozares ietvaros ir pašsaprotami un kuri uzņēmumam ir jāievēro, lai varētu darboties attiecīgajā nozarē. Bez likumdošanas prasībām pastāv virkne prasību, kas izriet no attiecīgās nozares prakses: ir nepieciešamas daž ādas informatīvās uzskaites sistēmas, apmācīts personāls, biroja telpas un iekārtas, finanšu resursi utt. T ātad ir gan oficiālo prasību minimuma, gan nerakstītu prasību un principu izpildes nepieciešamība, lai sāktu darboties izvēlētajā nozarē. Šo prasību minimumu sekmīgai uzņēmējdarbībai autors savā darbā dēvē par minimālām prasībām nozarē. J ēdzienu «minim ālās prasības nozarē » autors skaidro š ādi: resursu un prasmju kopums, kas nepieciešams, lai uzsāktu uzņēmējdarbību attiecīgajā nozarē un lai uzņēmuma piedāvātais produkts būtu tāds, ko pircēji būtu gatavi pirkt. Definīcijā ir ietverts jautājums par uzņēmuma piedāvāto produktu, un tas nav nejauši. Piedāvātajam produktam ir jāatbilst pircēja izpratnei un vēlmēm par konkrēto produktu un tā cenu, lai viņi būtu gatavi to iegādāties. Savukārt, lai to nodrošinātu, uzņēmuma rīcībā ir jābūt noteiktām prasmēm, lai tādu produktu radītu, kā arī noteiktiem resursiem, lai tas būtu iespējams. Un, kā jau norādīts, minimālās prasības katrā nozarē ir atšķirīgas. Neatkarīgi no tā, kādas ir minimālās prasības nozares ietvaros un konkrētās specializācijas prasības (noteiktas atšķirīgas prasības gan pret produktu, gan produkta tapšanas procesu veidojas atkarībā no piedāvātā vai plānotā produkta vai stratēģijas, un autors tās dēvē par specializācijas prasībām), ir noteiktas minimālās prasības, kas ir svarīgas piedāvātā produkta pircējam. Autors tās dēvē par nozares veiksmes faktoriem. Nozares veiksmes faktori ir tādas minimālās prasības nozarē, ko uzņēmumi izmanto par pamatu, lai veidotu savu konkurētspējīgo priekšrocību. Pārfrāzējot var teikt, ka nozares veiksmes faktori ir svarīgākās pircēju vēlmes, ko uzņēmumi cenšas apmierināt. Katra uzņēmuma veiksme ir atkarīga no tā, cik lielā mērā uzņēmums spēj izpildīt nozares veiksmes faktoru. Turkl āt pircēju vēlmju apmierināšanas veids katram uzņēmumam ir citādāks. T ā kā pircēju vēlmes ir daž ādas, tad arī nozares veiksmes faktori ir daž ādi. Visas pircēju vēlmes apmierināt pilnībā vienam uzņēmumam nav iespējams, tādēļ katra uzņēmuma ziņā ir izvēlēties tos veiksmes faktorus, ko akcentēt savā darbībā. 126 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Aplūkojot nozari kopumā, ir jāsecina, ka veidojas vairāki veiksmes faktori, tomēr katrai stratēģiskai grupai faktoru svarīgums ir atšķirīgs. T ādēļ, analizējot nozares veiksmes faktorus, ir jāaplūko, kādi veiksmes faktori vai vairāki faktori ir kritiskie darbībai dotajā stratēģiskajā grupā. Katrā stratēģiskajā grupā kritiskie veiksmes faktori ir atšķirīgi. Tas noz īmē, ka nozares veiksmes faktori ir jāranž ē, lai noteiktu attiecīgās stratēģiskās grupas kritiskos veiksmes faktorus. Analizējot nozari un stratēģiskās grupas raksturojošos faktorus – minimālās prasības nozares darbībai, nozares veiksmes faktorus, kritiskos veiksmes faktorus, jāņem vērā, ka šo faktoru analīze ir apgrūtināta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nozares dinamisms nosaka minimālo prasību izmaiņu ātrumu nozarē. Atsevišķu nozaru veiksmes vai kritiskie veiksmes faktori pagātnē bieži vien k ļūst par minimālo prasību, lai turpinātu darboties nozarē. Otrk ārt, straujā tehnolo ģiju maiņa nojauc robežas starp nozar ēm, un ir grūti noteikt, kādā nozarē uzņēmums darbojas. Trešk ārt, atkarībā no tā, cik plaši uzņēmums formulē, kas ir viņa darbības nozare, ir atkarīgs veiksmes faktoru skaits. Nozares veiksmes faktoru noteikšana līdz ar to ir pabeigta, un nākamais būtiskais analizējamais jautājums ir sekojošs: kā uzņēmuma pamata un atšķirīgās prasmes attiecina uz nozares veiksmes faktoriem. Salīdzināšanas rezultātā būtiski ir noskaidrot, kādas prasības nozarē uzņēmums izpilda un kādas neizpilda. Pats būtiskākais jautājums: kā rodas uzņēmuma konkurētspējīgā priekšrocība, kas ir tās pamatā un uz ko to balstīt. 2. Uz ņēmuma darbības salīdzin āšana ar nozares veiksmes faktoriem Uzņēmuma spēju būt veiksmīgam jeb konkurētspēju tirgū var novērtēt un konstatēt, izmantojot salīdzinošos rādītājus. Tas noz īmē, ka faktiski tiek vērtēta uzņēmuma konkurētspējīgā priekšrocība, kas nosaka uzņēmuma konkurētspēju. Zinātniskajā literatūrā izmanto jēdzienu «sal īdzināšana» (ang ļu valodā benchmarking ). Aplūkojot zinātnisko literatūru [6, 25 1 ; 7, 18 1 ; 8, 14 9 ; 9, 5 ], var secināt, ka salīdzināšanas definīcijas ir daž ādas, tomēr visām tām ir kopīgas iezīmes: pirmkārt, salīdzināšana ir process, kas atkārtojas – ko veic atkal un atkal no jauna, un, otrkārt, salīdzināšanas pamatā ir uzņēmuma atbilstošo rādītāju salīdzināšana ar konkurentu atbilstošo rādītāju. Pastāv vairāki salīdzināšanas veidi, ko raksturo ar atšķirīgu skatījuma plašumu un sarež ģītību: • Iekšējā salīdzināšana, kad salīdzina viena uzņēmuma daž ādas nodaļas. Lai arī šis salīdzināšanas veids ir visvienkāršākais, jo ir pieejami visi nepieciešamie dati, tomēr tam ir vairāki trūkumi. Salīdzināt ir iespējams tikai atsevišķas biznesa vienības, bet nevar salīdzināt atsevišķas uzņēmuma funkcijas. • Salīdzināšana ar nozares labāko praksi vai nozares normām. • Darbību salīdzināšana ar nozares labāko (subjektīvi noteikto) uzņēmumu. • Funkcionālā salīdzināšana nozīmē uzņēmuma atbilstošo darbību salīdzināšanu ar attiecīgās nozares labākajiem rādītājiem. Tas noz īmē, ka uzņēmums salīdzina savas darbības ar citu nozaru labākajiem rādītājiem attiecīgajā sfērā. J. Caune. Nozares veiksmes faktori un to salīdzināšana ar uzņēmuma darbību 127 Neatkarīgi no tā, kādu salīdzināšanas veidu izmanto, galvenais tās mērķis ir noteikt un izvērtēt, kādas ir uzņēmuma stiprās un vājās puses attiecībā pret salīdzināmo objektu. Salīdzināšanas pamatā izmanto uzņēmuma vērtību ķēdi, jo pēc būtības tiek salīdzinātas uzņēmuma vērtību ķēdes darbības. Uzņēmums var izvērtēt, vai tas veic attiecīgo darbību labāk nekā konkurenti. T āpēc netiek izvērtēta visa situācija kopumā, bet gan noteikta darbība salīdzināta ar konkurenta to pašu veikto darbību. Izdarot salīdzināšanu, ir jānoskaidro, kādas ir izmaksu priekšrocības un vērtības priekšrocības attiecībā pret salīdzināmā uzņēmuma attiecīgajiem rādītājiem. Izvērtējot visus minētos salīdzināšanas veidus, ir būtiski noskaidrot, kāds veids ir piemērotākais Latvijas apstākļiem. Analizējot visu veidu priekšrocības un trūkumus, autors iesaka izmantot otro un trešo salīdzināšanas veidu. Nosakot konkurentu vai nozares labāko praksi, abiem veidiem ir būtiski ņemt vērā attiecīgās stratēģiskās grupas īpatnības, nosakot un mērot attiecīgos salīdzināšanas parametrus. Otrais sal īdzināšanas veids ir piemērotākais uzņēmumiem, kas ir salīdzinoši nelieli un kas nav orientēti uz lielas tirgus daļas vai līdera pozīciju iegūšanu. Savukārt uzņēmumiem, kas orientējas uz līdera pozīciju vai salīdzinoši lielas tirgus daļas iegūšanu, eksportu, pilnīgai situācijas analīzei būtu jāizmanto gan otrais, gan trešais veids. Ta ču trešā veida izmantošana ir riskanta, lai gan ļoti efektīva. Risks, pēc autora domām, pastāv tajā apstāklī, ka nozares līdera (kas ir izvēlēts par pamatu salīdzinājumam) darbība, iespējams, ir salīdzinoši vāja un tas zaudē savu lomu tirgū, tādēļ ir lietderīgi paralēli noskaidrot nozares veiksmes un kritiskos veiksmes faktorus un tiem pielāgoties. Aplūkojot trešo salīdzināšanas veidu, ko raksturo kā procesu, ir jāizdala septiņi salīdzināšanas procesa elementi: • Noteikt, kādas uzņēmuma funkcijas salīdzināt. • Noteikt, kādus izpildes parametrus mērīt. • Noskaidrot attiecīgās nozares labākos uzņēmumus. • Mērīt noteikto labāko uzņēmumu rādītājus. • Mērīt uzņēmuma attiecīgos rādītājus. • Izstrādāt programmas un darbības, lai likvidētu atšķirību. • Ieviest un pārraudzīt rezultātus [6, 2 51 ]. Analizējot aplūkotā salīdzināšanas veida procesa elementus, ir jāsecina, ka, pielāgojot procesu citiem salīdzināšanas veidiem, ir tikai jāmaina procesa 3. un 4. elements, attiecīgi pielāgojot tos izvēlētajam salīdzināšanas veidam. Bez tam procesa elementi liecina, ka salīdzināšana ir daudz plašāks pasākumu kopums, un tas neaprobežojas tikai ar attiec īgo parametru salīdzināšanu, bet ietver sevī konkrētu programmu izstrādāšanu, kas likvidētu šo rādītāju atšķirības. Salīdzināšanas procesa pirmajā posmā ir jānosaka, kādas funkcijas tiks salīdzinātas. Minētais posms ir svarīgs, jo vērtību ķēdes visu darbību salīdzināšana ir darbietilpīgs un bieži vien nevajadzīgs process, tādēļ ir būtiski izvēlēties salīdzināšanai tās darbības, kas ir saistītas ar nozares veiksmes faktoriem. Salīdzināšanas metodes pamatā izmanto visaptverošās kvalitātes vadības principus, ko izstrādāja Jap ānā. Salīdzināšanas pamatā ir kvalitātes funkcijas lietošanas koncepcija (angļu valodā quality function deployment (QFD), ko izstr ādāja un ieviesa 20. gs. 70. gadu sākumā Jap ānas uzņēmumā Mitsubishi Heavy Industries . QFD koncepcija aplūko produkta radīšanas un uzlabošanas procesu, izmantojot produkta radīšanas grupas. QFD izmanto efektivit ātes novērtēšanas metodes kā pircēju vēlmju apkopošanas programmas elementus, radot jaunus produktus [9, 77 −78 ]. Min ētās metodes autors izmanto salīdzināšanas procesa veikšanai. Salīdzināšana, izmantojot QFD koncepcijas pamatprincipus, ir par ādīta 1. attēlā. 128 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Nozares veiksmes faktori F a k t o r s 1 F a k t o r s 2 F a k t o r s 3 F a k t o r s 4 F a k t o r s 5 F a k t o r s 6 1 2 5 3 4 6 Ve ik s m e s fa k to ra s va rī gu m a r a n ž ē ju m s Parametrs 1 Parametrs 2 Parametrs 3 Parametrs 4 Parametrs 5 P ro cesa/P rodukta raksturojošie parametri Konkurentu konkurētsp ējas novērtējums X - d o t a i s u z ņē m u m s A - K o n k u r e n t s A B - k o n k u r e n t s B 1 2 3 4 5 A X B X A B B X A B A X X B A A X B 4 2 7 1 5 2 1 1 2 P a r a m e t r a s v a r ī g u m a i n t e g r ā l a i s r ā d ī t ā j s A B X B X A X A B X B A B A X Konkurentu iz pild ījuma novērtējums 5 4 3 2 1 3 1 2 1. att . Salīdzināšanas matrica, izmantojot QFD koncepciju Benchmarking Matrix Using FQD Approach 1. attēlā parādītā matrica ir balstīta uz J. Mihailovas darb ā izmantoto matricu [9, 7 9 − 80 ], to p ārveidojot. Matricā ir savstarpēji attiecināti nozares veiksmes faktori un produktu vai procesu raksturojošie parametri. Nozares veiksmes faktori ir ranž ēti svarīguma secībā, kur 1. ir svarīgākais, bet 6. ir vismaz āk svarīgais faktors. Ir būtiski saprast, ka nozares veiksmes faktori ir tās specifiskās vēlmes, ko klienti cenšas apmierināt. Apskatāmajā matricā ir jāuzskaita visi konkrētās nozares un konkrētā segmenta veiksmes faktori. Produktu vai procesu raksturojošie parametri ir tie parametri, kas ir uzņēmuma rīcībā un kas apmierina identificētās klientu specifiskās vēlmes, citiem vārdiem – ir nozares veiksmes faktori. Matricas krustpunktos ir attēlots, cik cieša ir krustpunktā esošā nozares veiksmes faktora izpildes jeb vēlmju apmierinājuma pakāpes atkarība no attiecīgā produktu vai procesu raksturojošā parametra izpildījuma. 1. attēlā atkarības ciešumu vērtē, izmantojot trīs kritērijus: • kvadrāts nozīmē ļoti ciešu savstarpējo atkarību, un tam ir piešķirta vērtība 3; • aplis nozīmē vidēji ciešu savstarpējo atkarību ar vērtību 2; • trijstūris nozīmē vāju savstarpējo atkarību ar vērtību 1. J. Caune. Nozares veiksmes faktori un to salīdzināšana ar uzņēmuma darbību 129 Krustpunkti, kur nav neviena atkarības apzīmējuma, nozīmē, ka attiecīgā veiksmes faktora izpilde vai nu nav saistīta ar atbilstošo raksturojošo produkta vai procesa parametru, vai arī savstarpējā attiecināšana nav loģiska. Nozares veiksmes faktoru sasniegšanā ir jānosaka būtiskākie produktu vai procesu raksturojošie parametri. Matricas kreisajā malā ir nozares veiksmes faktori un to ranž ējums, šīs vērtības ir jākoriģē ar savstarpējās atkarības vērtējumu. To iegūst, ranž ējuma vērtību reizinot ar atkarības rādītāju. Līdzīgi reizina visu attiecīgā produkta vai procesa parametra krustpunktu vērtības, un to summa ir parametra svarīguma integrālais rādītājs. Iegūstot visu parametru svarīguma rādītājus, ir iespējams noteikt svarīgākos parametrus – tos, kuru rādītāji pēc absolūtiem skaitļiem ir lielākie. Šie parametri nozares veiksmes faktoru sasniegšanā ir būtiskākie un tiem būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Pēc 1. attēla spriežot, svar īgākais ir 1. un 4. parametrs, pēc vērtības salīdzinoši tuvu atrodas arī 3. parametrs. Analizējot matricu, var ievērot atsevišķus tās trūkumus. Pirmkārt, matricā nav izmantotas tās prasmes, kas nav vērstas tieši uz nozares veiksmes faktoriem, bet kas var pildīt atbalstošu funkciju kādas darbības veiksmīgai norisei vai pašas par sevi pilda būtisku lomu. Otrk ārt, matrica neparāda vērtību ķēdes darbību veikuma izvērtējumu, līdz ar to nenoskaidro tās darbības, ko uzņēmums veic salīdzinoši sliktāk. Matricas analīzes rezultātā iegūtos svarīgākos parametrus izmanto salīdzinā- šanas procesa 1. posmā, jo tie ir attiecīgie salīdzinājuma parametri jeb, kā norādīts procesa aprakstā, funkcijas, kas tiek šajā posmā identificētas. Svarīgākos parametrus izmanto salīdzināšanas procesā, lai tos detalizēti un iespējami daž ādos rakursos salīdzinātu ar konkurentu attiecīgajiem rādītājiem. Bez jau minētajiem secinājumiem, kas izriet no 1. attēla, ir parādīts attiecīgo matricas elementu salīdzinājums attiecībā pret uzņēmuma konkurentiem. Matricas labajā malā ir salīdzināts attiecīgo nozares veiksmes faktoru sasniegšanas līmenis uzņēmumā un konkurentu starpā. Sasniegumu vērtē, izmantojot vērtējuma skalu no 1 līdz 5, kur 5 ir vislabākais rezultāts. Savienojot ar līniju attiecīgo faktoru izpildi konkrētajā uzņēmumā, ir iespējams parādīt uzņēmuma konkurētspējas diagrammu un salīdzināt to ar konkurentiem, nosakot, cik lielā mērā ir apmierinātas klientu vēlmes. Matricas apakšējā malā ir salīdzināti attiecīgie procesu vai produktu raksturojošie parametri konkurentu starpā. Sasniegumu vērtē, izmantojot vērtējuma skalu no 1 līdz 5, kur 5 ir vislabākais rezultāts. Tas noz īmē, ka attiecīgais produkta vai procesa parametrs ir izpildīts visaugstākajā līmenī. Parametru salīdzinājums parāda to, kā daž ādu uzņēmumu piedāvātie produkti atšķiras savā starpā, par pamatu ņemot produktu attiecīgos raksturojošos parametrus. Savienojot savā starpā attiecīgo parametru izpildes rādītājus, ir iespējams iegūt uzņēmuma produktu raksturojošo diagrammu salīdzinājumā ar tiešajiem konkurentiem. Zinātniskajā literatūrā nav norādīts, kā radīt uzņēmuma konkurētspējīgo priekšrocību, bet ir aplūkoti tās rašanās priekšnosacījumi. Pēc autora domām, salīdzināšana un salīdzināšanas matrica ir jāuzskata par konkurētspējīgās priekšrocības radīšanas metodi. Izmantojot šo matricu, ir iespējams pārskatīt uzņēmuma mērķus un noteikt prioritātes attiecībā pret klientiem un attiecībā pret produktu. Prioritātes ir attiecīgo veiksmes faktoru sasniegšanas līmeņa un procesu vai produktu raksturojošo parametru sasnieguma rādītājs. Nosakot šīs prioritātes jeb mērķus, uzņēmums faktiski nosaka, kas būs tā konkurētspējīgā priekšrocība, jo prioritātes ir definētas divās svarīgākajās dimensijās: produkts un klients. Līdz ar to 130 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ir noteikta sava vēlamā pozīcija attiecībā pret konkurentiem, par pamatu izmantojot šīs divas dimensijas. Ņemot vērā iepriekš teikto, ir jāsecina, ka, izmantojot salīdzināšanas matricu, ir rasta atbilde uz jautājumu: kādas klientu vēlmes tiks apkalpotas un kā tas atspoguļosies produktā. Ta ču matrica nedod atbildi uz daudz svarīgāko jautājumu: kādā veidā šī konkurētspējīgā priekšrocība tiks sasniegta. Matrica 1. attēlā neparāda, uz ko ir balstīta uzņēmuma noteiktā konkurētspējīgā priekšrocība, jo lēmums darboties izvēlēto dimensiju ietvaros pats par sevi vēl neko nenozīmē. Daudz būtiskāk ir saprast, kā uzņēmumam ir jādarbojas. Savukārt uzņēmuma veiksmīgas darbības jeb konkurētspējīgās priekšrocības pamatā ir uzņēmuma atšķirīgās prasmes, kas veidojas no pamatprasmēm. Matricā ir parādīts, kā ikviens produkta parametrs un veiksmes faktors ir saistīts ar kādu noteiktu darbību vērtību ķēdē. Tas noz īmē, ka ir jānoskaidro, vai un kā šī darbība ir saistīta ar kādu no uzņēmumā esošajām pamata vai atšķirīgajām prasmēm. Līdz ar to ir iespējams noskaidrot, cik lielā mērā uzņēmums izmanto savas pamata un atšķirīgās prasmes savas konkurētspējīgās priekšrocības nodrošināšanā. T ātad, veicot salīdzināšanu, uzņēmumam ir jāsalīdzina savas pamatprasmes ar attiecīgā salīdzināmā pamatprasmēm, noskaidrojot, kādas ir salīdzināmā uzņēmuma atšķirīgās prasmes. Secin ājumi un priekšlikumi Raksta ietvaros autors izdara vairākus secinājumus. Pirmkārt, zinātniskajā literatūrā par nozares attīstību autori atsaucas uz vienu autoru – M. Porteru, kura atziņas autors ir izmantojis savā darbā. Otrk ārt, darbības nosacījumi nozares zinātniskajā literatūrā netiek detalizēti pētīti, tie nav izstrādāti un nav aprakstīts to saturs. Ar jēdzienu “darb ības nosacījumi” nozar ē tiek saprasti nevis darbības nosacījumi nozares ietvaros, bet gan rīcības ētiskie aspekti. Aplūkojot jautājumus, kas saistīti ar salīdzināšanu, var secināt, ka, neskatoties uz to, ka definīcijas zinātniskajā literatūrā ir daž ādas, tām ir vairākas kopīgas iezīmes. Visbeidzot, analizējot salīdzināšanas matricu, autors konstatē vairākus tās trūkumus: pirmkārt, matrica neanalizē darbības, ko uzņēmums veic sliktāk, otrkārt, matrica nevērtē atbalsta funkcijas, kuras tieši neiesaistās nozares veiksmes faktoru realizēšanā, bet ir būtiskas. Izvērtējot situāciju, autors ir izstrādājis vairākus priekšlikumus. Autors piedāvā jaunu skatījumu uz uzņēmuma darbības nosacījumiem nozares ietvaros, definē un skaidro atsevišķu jēdzienu saturu, piemēram, minimālās prasības nozarē, nozares veiksmes faktori, kritiskie veiksmes faktori. Izvērtējot visus salīdzināšanas veidus, autors Latvijas apstākļos iesaka un pamato izmantot otro un trešo salīdzināšanas veidu. Autors iesaka salīdzināšanas procesā salīdzināt sava un salīdzināmā uzņēmuma pamatprasmes. Autors iesaka izmantot salīdzināšanu un salīdzināšanas matricu kā metodi, lai radītu uzņēmuma konkurētspējīgo priekšrocību. LITERAT ŪRA 1. Porter M. E. Competitive Strategy . − New York: The Free Press, 1998. − 396 p. 2. Vispārējā ekonomiskās darbības aktivitātes klasifikācija NACE 1.1 /Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. − Rīga, 2003. − 76 lpp. 3. De Wit B., Meyer R. Strategy: Process, Content, Context. An International Perspective . − 2nd ed. − London: International T hompson Business Press, 1998. − 1252 p. J. Caune. Nozares veiksmes faktori un to salīdzināšana ar uzņēmuma darbību 131 4. Porter M. E. Competitive Advantage . − New York: The Free Press, 1998. − 557 p. 5. Barney J. B. Gaining and Sustaining competitive advantage . − 2nd ed. − Upper Saddle River: Prentice Hall, 2002. − 600 p. 6. Kotler P. Marketing Management . 11th ed. Upper Saddle River: Prentice Hall, 2003. − 706 p. 7. Johnson G., Scholes K. E x ploring Corporate strategy . 5th ed. Harlow: Pearson Education, 1999. − 972 p. 8. Hill C. W. L., Jones G. R. Strategic Management Theory. An Integrated Approach . 5th ed. − New York: Houghton Mifflin Company, 2001. − 512 p. 9. Михайлова Е. А. Основы бенчмаркинга. − Москва: Юристъ, 2002. − 110 c. 10. Hamel G., Prahalad C. K. Competing for the future . − Boston: Harvard Business School Press, 1996. − 357 p. Summar y In this article author reviews and analyses theoretical approach es to the analysis of industry success factors as determinants for a company to oper ate in a particular industry, since issues described and analyzed in the article are not widely analyzed in scientific literature The author provides with his own insight in the problem and develops his own approach to the industry success factors and their impact on the company. The author introduces several new definitions and provides their explanation. The second part of th e article is concentrated to bench −marking as a supplement to industry success factor analysis. In author’s opinion bench −marking could be used as a tool to create competitive advantage for the company. The author reveals major pros and cons of the method as well as introduces several new applications of bench −marking tool. Key words: competitive advantage, strategic management, bench −mark, compe- tencies, industry success factors. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 132.–141. lpp. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos T he Operation Problems of Public Radio under Conditions of Competition and Monopoly Uldis Duka Valsts bezpeļņas SIA „Latvijas radio” Doma laukums 8, Rīga, LV−1015 E–pasts: uldis.duka@radio.org.lv Raksta mērķis ir pētīt un analizēt sabiedriskā radio programmu, īpaši nopietnās mūzikas programmas „Klasika”, klaus ītāju skaita (RCH 000) un auditorijas da ļas (SHR %) izmai ņu tendences monopoldarbības apstākļos, izdarīt secinājumus un dot priekšlikumus „Klasikas” klausītāju skaita un tirgus daļas palielināšanai. Rakstā izvirzīto mērķu sasniegšanai lietotas vispārpieņemtās ekonomikas zinātnes pētījumu kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes, tai skaitā grupējumu, analīzes, indukcijas, dedukcijas, loģiski konstruktīvās, statistiskās metodes, kā arī skaitliskās informācijas attēlošanas, aprakstīšanas un prognozēšanas metodes. Atslēgvārdi: monopols, konkurence, sabiedriskais radio, misijas efektivitāte, nopietnā mūzika, tirgus daļas dinamika. Jebkuras raidorganiz ācijas tirgus biznesa vidi ietekmē visdaž ādākie faktori. Politiski tiesisko, kā arī ekonomisko faktoru ietekme Latvijas sabiedriskā radio darbā ir visjūtamākie, jo ikdienā jādarbojas saskaņā ar “Radio un telev īzijas likumu”, „Konkurences likumu”, “Elektronisko sabiedrisko sazi ņas līdzekļu attīstības Nacionālo koncepciju”, “Latvijas rekl āmas profesionāļu ētikas kodeksu” un VBS “Latvijas Radio” vad ības apstiprinātiem nolikumiem gan ikdienas darbam, gan atsevišķi pašvaldību un Saeimas vēlēšanu laikam, kad gan sabiedriskā, gan komercradio darbu pastiprināti kontrolē NRTP un citi valsts kontroles org āni. Latvijā sabiedriskais radio ir monopols, tomēr sabiedriskā radio programmām jākonkurē ar komercraidstacijām, lai piesaistītu trūkstošo finansējumu. Ir ļoti grūti sabalansēt komercintereses ar klausītāju sabiedriskajām interesēm [25, 1 ]. Latvijas Radio reklāmu piesaisti ierobežo NRTP noteikt ās normas, kas tirgus apstākļos Latvijas Radio nostāda neizdevīgā pozīcijā, salīdzinot ar komercradiostacijām, tādējādi ierobežojot konkurenci. Sabiedriskajam radio atļautais reklāmas laiks ir 10% no kop ējā raidlaika, komercradiostacijām tas ir 20% [1, 2 1 ]. Gatavojoties ieviest abonentmaksas, Latvijā jau vairākus gadus tiek apzināta citu valstu pieredze, lai pamatoti apšaubītu nodomus atteikties no reklāmas sabiedriskajā radio. Eiropas Raidorganizāciju savienība (EBU) viennozīmīgi atbalsta sabiedrisko raidorganizāciju jaukto finansējumu no sabiedriskiem un komerciāliem avotiem. Kā uzsvērts vienā no jaunākajiem turpmāko perspektīvu noteicošajiem EBU dokumentiem, “paredzam ā nākotnē sabiedriskajām raidorganizācijām būs U. Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos 133 nepieciešams līdzšinējā apmērā saglabāt ieņēmumus no reklāmas” [3, 5 ]. Turpat teikts, ka “sabiedrisko raidorganiz āciju reklāmas raidlaika ierobežojumi zem 12 minūtēm stundā ir diskriminējoši, turklāt ierobežo rekl āmdevēju brīvību” [3, 6 ]. ES valstīs reklāma un sabiedriskās raidorganizācijas ir savietojamas. Eiropas Komisija 2001. gadā skaidrojusi, ka sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma sh ēmas noteikšana ir valsts kompetencē, un sabiedriskās raidstacijas iespējams finansēt gan no reklāmas, gan no valsts budžeta. Eiropā sastopami trīs veidu sabiedrisko raidorganizāciju modeļi: viens, kur pārsvarā ir finansējums no abonentmaksām vai valsts dotācija (Somija, Grie ķija, Vācija, Nīderlande, Zviedrija), otrs – līdzsvarotais finansējums ar valsts dotāciju un reklāmas ieņēmumiem (Čehija, Francija, Austrija, Latvija) – un trešais, kur p ārsvarā ir reklāmas ieņēmumi (Itālija, Spānija, Dānija, Polija) [9, 43 ]. Arī Latvijā, izpildot NRTP veidoto Nacion ālo pasūtījumu, pietiekami liela daļa finansējuma, apmēram 1/3, netiek segta no valsts budžeta l īdzekļiem [20, 8 ; 31, 6 ]. Valsts finansējums Latvijas Radio netiek palielināts jau vairākus gadus (1. tab.). Programmu attīstībai līdzekļi tiek iegūti, slēdzot mazāk efektīvos un neekonomiskos raidītājus vai ņemot kredītus, kas tiek dzēsti no reklāmas ieņēmumiem un ieķīlājot reklāmas raidlaikus. Sabiedriskās raidorganizācijas misijas apzināšanās ir nopietns izaicinājums, jo laika posms pēc neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedriskajām raidorganizācijām bijis ļoti sarež ģīts. Sabiedriskās raidorganizācijas (Latvijas radio un Latvijas TV) joprojām saglabā klausītāju atzinību, kā arī spēju un prasmi veidot Latvijas kultūrai nozīmīgu produkciju, pastāvot regulārām finansiālām un organizatoriskām problēmām un arvien asākajai konkurencei Latvijas radiotirgū [20, 5 ]. Latvij ā sabiedrisko radio daļēji finansē no valsts budžeta, past āv t. s. „jaukt ā finansējuma modelis”, kurš sedz tikai 67% no sabiedrisk ā radio uzturēšanas un apraides izdevumiem (1. tab.). Pārējais jānopelna pašam Latvijas radio ar saimniecisko darbību (studiju, telpu īri u. c.) un reklāmu, konkurējot ar komercradio Latvijas radiotirgū. Šādos sarež ģītos nepietiekama finansējuma apstākļos Latvijas radio jādomā gan par programmu kvalitāti, gan arī par iespēju ar šīm programmām piesaistīt noteiktu klausītāju auditorijas daļu un, protams, reklāmdevējus. 1. tabula Latvijas Radio valsts pieš ķirto līdzek ļu un pašu ie ņēmumu apjoms 2000.– 2004 . g. (Ls) [31] Latvia’s Radio State’s Assigned Resources and the Amount of its Income 2000– 200 4 (Ls) [3 1] Finansējuma veids 2000. gads 2001. gads 2002. gads 2003. gads 2004. gads* Valsts budžets 2 345 090 2 363 044 2 579 064 2 538 481 2 538 481 Investīcijas 200 000 184 000 216 000 200 000 200 000 Reklāma 645 160 865 755 982 463 795 000 815 000 Citi ieņēmumi 186 608 301 567 237 580 218 706 230 271 KOP Ā 3 376 858 3 714 366 4 015 107 3 752 187 3 783 752 * projekts Viens no galvenajiem faktoriem radio programmu kvalitātes uzlabošanā ir konkurence. Konkurence liek izstrādāt jaunus piedāvājumus, pilnveidot un attīstīt 134 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE vecos [7, 263 ]. Latvijas radiotirg ū darbojas 31 licencēta raidorganizācija, 36 radiostacijas [19, 2 ; 5, 8 −11 ], un tirgus ekonomikas apst ākļos katrai radiostacijai jāstrādā konkurences apstākļos [7, 265 ]. Iz ņēmums nav arī tās, kuras piedāvā klasisko un nopietno mūziku. Līdz pat 2002. gada 1. janvārim Latvijas radiotirgū savstarpēji konkurēja divas klasiskās un nopietnās mūzikas radiostacijas: komercradio SWH programma „Amadeus” un sabiedrisk ā radio programma „Klasika”. 1. att. Klasiskās mūzikas kanālu auditorijas tirgus daļa konkurences apstākļos 2001. gadā [33, 1 − 9 ] Classic Music Broadcasting Radio Stations’ Market Share in Competition Conditions in 2001 [33, 1 −9 ] Kā redzams 1. att., 2001. gadā klasiskās mūzikas kanāli savstarpēji un visai līdzvērtīgi konkurēja Latvijas radiotirgū, neraugoties pat uz to, ka “Klasikai” 2001. gada vasarā bija 3 raidītāji Latvijas lielākajās pilsētās, bet „Amadeus” tikai 1 raidītājs Rīgā. 2001. gada vasarā „Klasika” palielin āja raidītāju skaitu līdz 8 raidītājiem (2. att.), kuri nodrošināja „Klasikas” uztveršanu stereo rež īmā 52,4% Latvijas teritorijas, un 9 stundas diennaktī programma bija dzirdama 80,9% valsts iedzīvotāju. 0 0,1 0,2 0,3 0,4 0,5 0,6 0,7 0,8 Tirg us d a ļa % 2001 Ziema 2001 Pavasaris 2001 Vasara 2001 Rudens LR3 "Klasika" SWH "Amadeus" U. Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos 135 2. att. Latvijas Radio 3 programmas „K lasika” apraides karte [34] Latvia’s Radio Program’s ”Klasika” Broadcasting Map [34] J āsecina, ka apraides teritorijas un programmas dzirdamības paplašināšana 2001. gadā „Klasikai” nedeva pašu galveno – auditorijas da ļas pieaugumu un stabilitāti (1. att.), kas ir katras radiostacijas – gan sabiedriskās, gan komerciālās – darbības galvenais mērķis. Pēc īslaicīga klausītāju intereses un pat auditorijas daļas divkārša pieauguma 2001. gada vasarā seko tikpat strauja „Klasikas” auditorijas daļas samazināšanās, un rudenī „Klasikas” auditorijas da ļa samazinās līdz līmenim, kāds tas bija pirms „Klasikas” apraides paplašin āšanas. Var secināt, ka 2001. gadā „Klasika” nav izmantojusi lielisku iesp ēju palielināt un nostabilizēt savu klausītāju auditorijas daļu. 2002. gada sākumā, kardināli mainot programmas saturu un arī nosaukumu uz „SWH Rock”, programma „Amadeus” beidz raid īt klasisko un nopietno mūziku. No 2002. gada „Klasika” k ļūst par nopietnās un klasiskās mūzikas monopolistu Latvijas radiotirgū. Šo monopolstāvokli nostiprina Nacionālā radio un TV padome savā „Latvijas elektronisko sabiedr ības saziņas līdzekļu attīstības Nacionālajā koncepcijā 2003.–2005. gadam”, defin ējot, ka: „3. programma LATVIJAS RADIO 3 („Klasika”) ir vien īgā nopietnās mūzikas raidstacija Latvijā ” [20, 8 ]. Ne par sabiedriskā radio integrācijas programmu „Doma laukums”, ne par radio 1. programmu, ne par latviešu mūziku raidošo „Latvijas radio 2” koncepcij ā nav minēts būtiskais vārds „vien īgā ”, t ādējādi netieši norādot, ka pārējām sabiedriskā radio programmām ir jākonkurē radiotirgū [19, 8 ]. Lai analizētu, kā „Klasikas” monopolst āvoklis ietekmējis pašu galveno radio darbības rezultātu – klausītāju skaita un auditorijas daļas pieaugumu, aplūkosim abu šo rādītāju dinamiku no 2002. līdz 2004. gadam. Vieni no galvenajiem jebkura radio darbības rādītājiem ir t.s. kvantitatīvie rādītāji [25, 1 77 ]: kop ējais klausītāju skaits no mērķa grupas noteiktā laika posmā (RCH, Reach – izteikts tūkstošos no mērķa grupas lieluma) un radiostacijas klausītāju skaita un visa radio klausītāju skaita procentuālā attiecība konkrētajā laika intervālā (SHR, Share %) [30, 5 ], ko var definēt arī kā konkrētās radiostacijas tirgus daļu. 136 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 3. att. „Klasikas” klaus ītāju skaita (RCH 000) dinamika 2002.–2004. g. [33, 9 −25 ] The Dynamics (RCH 000) of Listener Amount of ”Klasika” 2002–2004 [33, 9 −25 ] Kā redzams 3. att., pat pēc programmas „Klasika” 2002. gada vasar ā veiktās apraides teritorijas paplašināšanas un programmas uztveršanas iespēju nodrošināšanas lielākajai daļai (80,9%) valsts iedz īvotāju, „Klasikas” klaus ītāju skaits regulāri turpina samazināties. „Klasikas” klaus ītāju interese par programmu un attiecīgi klausītāju skaits 2002. gadā gan īslaicīgi ir pieaudzis, tomēr jākonstatē, ka jau 2004. gada sākumā „Klasikas” klaus ītāju skaits ir samazinājies par 25% (no 70,8 t ūkstošiem 2002. gada vasarā līdz 52,9 tūkstošiem 2004. gada ziemā), t. i., neraugoties uz savu monopolstāvokli, programma „Klasika” ir zaud ējusi ceturto daļu savu klausītāju! 4. att . “Klasikas” klaus ītāju auditorijas daļas (SHR %) dinamika 2002.–2004. g. [33, 9 −25] The Dynamics (SHR %) of Listener Share of ”Klasika” 2002–2004 [33,9 −25] 51,652,9 57,359,3 66,865,9 70,8 57,2 60,9 38,1 0 10 20 30 40 50 60 70 80 2002 Ziema 2002 Pavasaris 2002 Vasara 2002 Rudens 2003 Ziema 2003 Pavasaris 2003 Vasara 2003 Rudens 2004 Ziema 2004 Pavasaris Pētījumu periods K la us ītā ju sk ai ts (t ūk st oš os ) 0,36 0,44 0,49 0,72 0,65 0,63 0,65 0,91 0,53 0 0,1 0,2 0,3 0,4 0,5 0,6 0,7 0,8 0,9 1 2002 Ziema 2002 Pavasaris 2002 Vasara 2002 Rudens 2003 Ziema 2003 Pavasaris 2003 Vasara 2003 Rudens 2004 Ziema Pētījumu periods A ud ito rij as d aļ a % U. Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos 137 Aplūkojot klausītāju auditorijas daļas izmaiņas (4. att.), vēl uzskatāmāk var redzēt, ka „Klasika”, b ūdama monopolstāvoklī, zaudējusi ne tikai klausītājus, bet arī savu auditorijas (radiotirgus) daļu pat par 42% (no 0,91% 2002. gada vasar ā līdz 0,53% 2004. gada ziem ā). Salīdzinājumam: „Klasikai” l īdzīga satura radio programmas EBU valstīs aizņem 2–4% radiotirgus. Var secināt, ka meh āniska raidītāju skaita palielināšana, raidīšanas apjoma un apraides teritorijas paplašināšana pat monopoldarbības apstākļos nevar nodrošināt klausītāju skaita pieaugumu un pat ne klausītāju skaita stabilizēšanu, ja pietrūkst paša galven ā – programmas satura, kurš sp ētu ieinteresēt, piesaistīt un noturēt klausītājus. Pēc pārejas uz raidīšanu FM diapazonā kopējā Latvijas radio visu programmu klausītāju auditorija ir palielinājusies par 7,8% – no 1,164 milj. klaus ītāju 2002. gada vasarā līdz 1,255 milj. klausītāju 2004. gada sākumā (5. att.). 5. att. Latvijas radio kopējā klausītāju skaita dinamika no 2002. g. vasaras līdz 2004. g. ziemai (pēc pārejas uz apraidi FM diapazonā) [33, 9 −25 ] Latvia’s Public Radio’s All Programms Combined Listener Amount Dynamics 2002 − 2004 (after Transition to Broadcasting in FM Diapason) [33, 9 −25 ]. Secinām, ka no 2002. gada vasaras, kad tika paplašināta apraides teritorija un palielināts raidapjoms visām sabiedriskā radio programmām, Latvijas radio kopējais klausītāju skaits ir pieaudzis un turpina uzrādīt pieauguma tendenci arī pēc neliela klausītāju skaita krituma 2003. gada rudenī. Lai gan paša Latvijas sabiedriskā radio programmu starpā pēc programmu pozicionēšanas [13, 4 2 ] ir notikusi auditorijas pārdale, tomēr sabiedriskais radio pratis „at ņemt” auditorijas da ļu arī komercradio. Ar šo teicamo sasniegumu Latvijas sabiedriskais radio pozitīvi izceļas citu EBU dalībvalstu vidū, jo pēc sabiedriskā radio auditorijas daļas pieauguma Latvijas radio ir godpilnā otrā vieta (pēc Šveices) starp 52 EBU dalībvalstīm [6, 27 −29 ]. 1297 1164 1256 1270 1 321 1210 1255 1050 1100 1150 1200 1250 1300 1350 Vasara '02 Rudens '02 Ziema '03 Pavasaris '03 Vasara '03 Rudens '03 Ziema '04 Pētījumu periods K la us ītā ju sk ai ts (t ūk st oš os ) 138 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Diemž ēl programmas „Klasika” pien esums Latvijas sabiedriskā radio kopējā klausītāju skaitā kopš 2002. gada rudens ir bijis negatīvs, t. i., klausītāju skaits programmai „Klasika” regul āri samazinājies (3. att.). Cēloņi „Klasikas” klaus ītāju skaita un auditorijas daļas zaudēšanā jāmeklē tās darbībā monopola apstākļos un „Klasikas” pied āvātās programmas saturā, kurš nespēj piesaistīt un noturēt klausītājus. 6. att . „Klasikas” klaus ītāju ienākumu līmenis [30, 84 ] Family Income Level of Listener „Klasika” [30, 84 ] Potenciālajiem reklāmdevējiem viens no svarīgākajiem auditorijas profila radītājiem ir ienākumu līmenis. No 6. att. var secin āt, ka „Klasikas” klaus ītāju īpatsvars (40%) ar vid ēji augstiem un augstiem ienākumiem ir vislielākais starp visu Latvijas sabiedriskā radio programmu klausītājiem [30, 84 ]. Tas var ētu ieinteresēt potenciālos reklāmdevējus un izgaisina sabiedrībā izplatīto mītu, ka „Klasiku” klausās nabadzīgi inteliģenti. Pēc auditorijas pētījumu firmas TNS/BMF datiem, varam defin ēt „Klasikas” „vid ējo” klaus ītāju: tā ir 35–54. g. v. sieviete ar augstāko izglītību, latviete, dzīvo pilsētā, un viņas ģimenes ienākumu līmenis ir vidējs. Rūpīgāk plānojot programmu saturu, ir iespējams piesaistīt papildus klausītājus un reklāmdevējus programmai „Klasika”, īpaši jau rītos – ar dinamisku programmu, populāru operu un operešu ārijām. Līdz šim klausītāju ignorētā „Klasikas” r īta programma var iegūt „otru elpu”, un „Klasika” piln ībā varētu izmantot savu monopolstāvokli. Kurā Latvijas radiostacijā rīta programmā vēl skan pasaules operu un operešu mūzikas pērles? „Radio galvenais uzsvars ir uz programmas form ātu un ētera personībām [25, 1 60 ]”. „R īta stundās jāliek akcents uz labi pazīstamiem, ātriem skaņdarbiem, jāizvairās no „tumšas”, smagn ējas mūzikas. Veiksmīgs piemērs ir Bostonas klasiskās mūzikas kanāls [17, 20 6 ].” Lai padar ītu klasiskās mūzikas kanālus dinamiskākus un atbilstošākus laika garam, nepieciešams izvietot īsus ziņu blokus ik pa pusstundai, jo lielākā daļa auditorijas ir izglītoti cilvēki, kas vēlas būt 8% 9% 27% 22% 18% Zemi, līdz 30 Ls Vid.zemi, 30 - 50 Ls Vidēji, 51-80 Ls Vid.augsti, 81-10 0 Ls Augsti, 201-4 00 Ls U. Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos 139 lietas kursā par dienas notikumiem, pretējā gadījumā viņi šo informāciju meklēs citās stacijās [17, 20 6 ]. Secin ājumi un priekšlikumi Lai gan sabiedriskais radio tikai daļēji, 67% apm ērā, tiek finansēts no valsts budžeta, tr ūkstošo finansējumu sabiedriskajam radio neļauj nopelnīt ar reklāmas raidlaiku. To var uzskat īt par konkurences ierobežošanu, jo komercradio ar rekl āmu atļauts aizpildīt 20% raidlaika, kam ēr sabiedriskajam radio tikai 10%. Kopš 2002. gada, paplašinot apraides teritoriju un raidapjomu, Latvijas sabiedriskā radio visu programmu kopējais klausītāju skaits ir palielinājies par 7,8% (no 1,164 milj. klaus ītāju 2002. gada vasarā līdz 1,255 milj. klausītāju 2004. gada sākumā). „Klasikas” ieguld ījums kopējā klausītāju skaita pieaugumā šajā laikā ir bijis negatīvs. Lai gan kopš 2002. gada II pusgada „Klasika” uztverama 52,4% Latvijas teritorijas un to var dzirdēt 80% valsts iedz īvotāju, programmas klausītāju skaits un auditorijas tirgus daļa regulāri samazinās. Monopoldarbības apstākļos meh āniska apraides teritorijas un raidapjoma palielināšana nevar dot meh ānisku klausītāju skaita pieaugumu, ja netiek domāts par programmas saturu. 2004. gada sākumā „Klasikas” klaus ītāju skaits (RCH 000) ir samazin ājies par vienu ceturto daļu − 25% (no 70,8 t ūkstošiem 2002. gada vasarā līdz 52,9 tūkstošiem 2004. gada ziemā), un auditorijas daļa (SHR %) ir samazin ājusies par 42% (no 0,91% 2002. gada vasar ā līdz 0,53% 2004. gada ziem ā). Viens no „Klasikas” galvenajiem uzdevumiem ir aptur ēt klausītāju skaita samazināšanos – „Klasikai” tuv ākā gada laikā būtu jāsasniedz vismaz tāds klausītāju skaits, kāds bija 2002. gadā (70 tūkstoši klausītāju (RCH), un vismaz t āda pati auditorijas daļa (0,9% SHR). Pārstrukturējot programmas saturu un optimizējot raidlaikus, iespējams piesaistīt ne tikai klausītājus, bet arī reklāmdevējus, jo „Klasika” citu radiostaciju vidū pozitīvi izceļas ar reklāmdevējiem interesantu auditorijas profilu: augstākās izglītības līmeni (51%), ar klaus ītāju nacionālo sastāvu (31% klaus ītāju ir cittautieši), ar klausītāju vecuma struktūru (50% ir vecum ā no 25–54 gadiem) un ienākumu līmeni (vidēji augsti un augsti ienākumi ir 40% klaus ītāju). LITERAT ŪRA 1. Radio un TV likums: LR likums // Latvijas V ēstnesis, Nr. 137, 1995. 2. Eiropas Kopienas līguma Amsterdamas protokols. http://www.ttc.lv/Ne w/primarie/11997D.doc 3. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija par sabiedrisko raidorganizāciju neatkarības garantiju. htpp:/www.nrtp.lv/Eiropas dokumenti 4. http://data.csb.lv/ − 2004. − 30. aprīlis 5. European Broadcasting Union. http://www.ebu.ch /union/union/php 6. EBU Guides. Information Pack. Volume 2: „EBU Members` Audience Trends 1991– 2002.” GEAR – EBU Information and Statistics Network. Strategic In formation Service. August 2003. − 41 lpp. www.ebu.ch/sis 7. Bikse V. Ekonomikas teorijas pamati. I da ļa. – Rīga: SIA „Izgl ītības soļi”, 2000. − 186 lpp. 8. Blaits Dž. M ārketings . Rokasgrāmata. – Rīga: Zvaigzne ABC. − 284 lpp. [tulk. no Jim Blythe. Essentials of marketing . Financial Times Prof essional Limited, 1998] 9. Hofs K. G. Biznesa ekonomika . − Rīga: J.Rozes apg āds, 2002. – 559 lpp. 140 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 10. Jakubowitz K. The broadcaster societal obligations in the public service and comercial sectors [presentation]. − Riga, 2003. − 46 p. 11. Пособие для программного директора общественного радио / Под. pед. Краснолобова Е. В. – Москва: Издательство им Сабашникогвых, 2000. – 85 с. 12. Tirgzin ības pamati /D. Kaparkal ējas red. – Rīga: Jumava, 2002. − 307 lpp. 13. Keith M. C., Krouse J. M. The radio station . − Focal Press, 1989. − 432 p. 14. Latvijas radio 75 /D. Juškevi čas red. – Rīga: Latvijas radio, 2000. − 235 lpp. 15. Levis B., O`Donell, Hausman C., Benoit P. Radio station operation . – New-York: Wodsworht Publishing Company, 1999. – 479 p. 16. McK`insey p ētījums: Sabiedriskās raidorganiz ācijas vis ā pasaul ē. – 1999. – 127 lpp. 17. Keith M. C. Radio Production: art and science . – London: Focal Press, 1990. – 247 p. 18. Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi Latvijā /Nacion ālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2000. – 179 lpp. 19. Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi Latvijā /Nacion ālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2002. – 19 lpp. 20. Latvijas elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības Nacionālā koncepcija 2003.– 2005. gadam /Nacion ālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2003. – 20 lpp. 21. Nacionālā radio un televīzijas padome un tās darbība 2001.–2002. g. /Nacion ālā radio un televīzijas padome. – Rīga: NRTVP, 2002. – 30 lpp. 22. Krastiņš O., Ciemi ņa I. Statistika. – Rīga, 2003. – 267 lpp. 23. Kotler P. Principle of Marketing . – Prentice Hall Europe, 1999. – 879 p. 24. Praude V., Beļčikovs J. M ārketings . – Vaidelote, 1999. – 559 lpp. 25. Pringle P. K., Starr M. F. Electronic Media Management . – London: Focal Press, 1995. – 469 lpp. 26. Škapars R. Mikroekonomika . – Rīga, 2002. – 380 lpp. 27. Latvijas radiostaciju piedāvājuma vērtējums /Baltijas Datu Nams. – R īga: BDN, 2003. – 72 lpp. 28. BMF Nacionālais mediju pētījums „Radio, 2001”. 29. BMF Nacionālais mediju pētījums „Radio, 2002”. 30. TNS/BMF Nacion ālais mediju pētījums „Radio, ziema 2004”. – R īga: TNS/BMF, 2004. – 123 lpp. 31. Latvijas radio pārskats NRTVP par darbu 2001./2002./2003. g. 32. Veinberga S. (Zviedrija) Radio att īstības tendences un prognozes Latvij ā [semin āra materiāli]. – R īga, 2003. 33. http://www.latvijasradi o.lv/reklama/superNova 34. http://www.lvrtc.lv/imag e/MAP/LR_Klasika.gif/ 2004. g. 24. marts. 35. http://www.latvijasradio.lv/ 2004. g. 6. maijs. Summar y The article researches and analyzes the amount of public radio programmes listeners and tendencies of audience’s market share changes under conditions of monopoly. To reach the objectives of the article, generally accepted economic science’s research quantitative and qualitative meth ods are used: grouping, analysis, induction, deduction, logic constructive, and statistic methods, as well as numerical information’s portraying, describing and prognosis. Although only 67% of the required public radio’s funding is financed from the state’s budget, public radio is not allowed to earn the missing funding by using commercial radio time. It can be considered as a competition restriction as commercial radio is allowed to fill up 20% of its radio time with commercials while public radio – only 10%. U. Duka. Sabiedriskā radio programmu darbības problēmas monopola apstākļos 141 Since the expansion of the broadcasting territory and radio amount in 2002, listener amount of Latvia’s public radio has increased +9.1% (from 1.164 million listeners in summer 2002 to 1.278 million listeners in spring 2004). ”Klasika” is the only public radio program with decreasing listener amount during this period. “Klasika’s” listener amount has decreased by – 28% (from 70.8 thousand listeners to 51.6 thousand listeners). Under the conditions of monopoly, m echanical increase of broadcasting territory and radio amount it will still not increase the amount of listeners, if the content of the program is not considered. One of the main tasks of the program ”K lasika” is to avoid the decrease of listeners’ amount. During this year ”Klasik a” has to reach at least the same listener amount it had in 2002 – 70 000 listeners and at least the same audience market share – 0.9%. Key words: monopoly, competition, classical music, mission efficiency, public radio, market share dynamics. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 142.–151. lpp. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner Patēriņa preču vadī šana efekt īvai patērētāju reaģēšanas nodrošin ā šanai Eli Fel Doctoral Student at the University of Latvia Faculty of Economics and Management The present report on Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response (ECR) Manner has been prepared from a heuristic perspec tive. The target is to map the subject matter for further methodical research with the focus on cross-boarder and Small and Medium Enterprises (SME) applying ECR and related met hods. I will therefore review existing litera- ture – scientific as well as management literature 1 and provide an overall description of ECR. ECR is a comprehensive manageme nt concept, which is based on vertical collaboration in manufacturing and retailing with the objective of an efficient satisfaction of consumer needs. 2 “Vertical collaboration” means a partnership between organizations that do not compete in the same business, e.g. manufacturer and trade. The key el ements of ECR are supply Chain Management and Category Management. The c oncrete goal, in the realm of cooperative logistics and thereby in supply chain management , is the elimination of inefficiency which occurs through uncoordinated sequences in the supply chain. The goal of category management, is a cooperative marketing agreement, in which the objective it is to rectify erroneous trends in promotional activities, assortment decisions and product introduction. Summarizing the findings, there are two aspects that have to been taken into account: (1) ECR allows savings in the supply-chain-costs of more than 10%. (2) Consumers may save more than 5 percent on product prices. As to the focu s of my present resear ch – Small and Medium Enterprises (SME) in cross boarder business – there was no evidence, however, that the above findings concerning ECR and based on data of global players could be applied. For these Enterprises empirical research on ECR remains to be done. 3 Key words: consumer goods, vertical collaboration, small and medium enterprises. Retail Market – Worldwide ECR is a comprehensive management concept for retailing and manufacturing based on a value-adding partnership between the participants. 4 Until now, there was no openness between manufacturers (suppliers) and trade – no relevant consumer data were exchanged. There was no shared marketing understanding. In the past decades push and pull activities of manufacturer and trade were scarcely synchronized, which resulted in inefficient realization of market opportunities. This lead to unnecessary stock-keeping- costs, logistics problems, delayed product launches etc. In the world of increasing competitive challenges, declining margins and saturated markets a completely new approach had to be developed – ECR was an answer. E. Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner 143 The origin of ECR is the US – consumer goods market. The by far biggest single market worldwide. 5 The US-share of the total consumer goods market worldwide – which is $ 7,529 billion worth – is $ 2,424 billion (32.2%), as compared to $ 2,139 billion (28.4%) for Europe, and $ 2,242 billion (29.8%) for Asia respectively. 6 North-America makes up for 5.2% of the world population (Europe: 13.1% and Asia: 59.4%). Obviously the spending / population-ratio for the US is significantly higher than the one for Europe and Asia. (2.424/5.2 : 2.139/28.4 : 2.242/59.4) This ratio may explain why in the USA the co mpetition for the consumer buying-power is so fierce. For further insights see Table 1. Table 1 Consumer Goods Market Worldwide Population in Million % from world- population Consumer- goods Billion $ % from world-trade North-America 314 5.2% 2.424 32.2% Europe 795 13.1% 2.139 28.4% Asia 3.599 59.4% 2.242 29.8% South-America 533 8.8% 433 5.8% Oceania 30 0.5% 111 1.5% Africa 785 13% 180 2.4% Total 6.056 100% 7.529 Billion $ 100% Source: Metro Handelslexikon (2003) The retail market is dominated by an oligopoly of about 10 big players, five of them are American, five European. In terms of scale Wal-Mart has an outstanding position. More than 3% of the worldwide buying power is spent at Wal-Marts (The number two – French Carrefour generates 0.9% of the global retail turnover). Fig. 1 . Global retailer – Turnover in Mio. EUR 2002 On the manufacturing side of Fast moving consumer goods (=FMCG) there is a comparable oligopoly. The following ta ble gives an overview of the German 255.530 68729 62683 54040 51526 45851 41667 41496 37430 37241 0 50.000 100.000 150.000 200.000 250.000 300.000 Wal-Mart (USA) Carrefour (F) Ahold (NL) Kroger (USA) METRO Group (D) Target (USA) Costco (USA) Tesco (GB) Rewe-Gruppe (D) Albertsons (USA) Turnover in million EUR 2002 144 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE supplier market. Multinational companies such as Philip Morris, British-American Tobacco, Unilver or Nestlé are in leadin g positions in the global competition. Table 2 Global Manufacturer – Ranking in Germany Ranking Top 10 producers in Germany 1 Henkel-Group 2 Tcibo-Holding 3 Philip Morris 4 Südzucker –Süd (sugar) 5 British-American Tobacco 6 Oetker-Group 7 Campina 8 Nestlé-Group Germany 9 German Unilever 10 Procter & Gamble The leading retailer Wal-Mart and the leading manufacturer P&G are known to be the pioneers of ECR 7, more than that they owe part of their success to the early implementations of vertical collaboration. Thinking ECR was only possible after redefining the principle roles of the players in the value chain. It became clear th at competition has to be restricted to the horizontal dimension, whereas vertical competition inside the value-chain would lead to inefficient consumer response. ECR: Concepts and Tasks The cooperation between manufacturer and retailer started off from the necessity to minimize warehouse-capacity. 8 Wal-Mart and Procter & Gamble – as an example – invented the “cross- docking” of goods, i.e. the fast exchange of consignments without intermediate stocking at any warehouse. This requires information about what, how much, when and where to assemble, transport and hand- over a consignment. The operational tool was the introduction and application of IT-S ystems starting from registered sales at the POSs (by means of scanners and application of barcodes). The combination of logistical improvements and correlated data-bases provided a powerful tool in the competitive consumer market, which was given the name of “Efficient Consumer Response” (ECR) 9. ECR is mostly defined as “a comprehensive management concept based on vertical collaboration in manufacturing and retailing with the objective of an efficient satisfaction of consumer needs. The main components of ECR are Supply Chain Management and category Management.” 10 The pioneers of the method – Wal Mart and Procter & Gamble – grew considerably faster than competitors who didn’t apply these methods or did so only later. 11 E. Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner 145 ECR-Collaboration Field Logistics: Supply Chain Management Working between participants in the supply chain historically has always led to conflicts in the trade channel. Every player within the chain is trying to minimize its own costs. The isolated optima of the indi vidual stages did not lead to an overall optimum in the supply chain. Supply Chain management, as the logistics foundation of the ECR concept, is defined as a set of approaches utilized to efficiently integrate suppliers, manufacturers, warehouses and stores, so that merchandise is produced and distributed at the right quantities, to the right location, and at the right time, in order to minimize system wide costs while satisfying service level requirements . 12 T hus, the emphasis is not on simply minimizing transportation cost or reducing inventories, but rather on taking a system approach to supply chain management. Manufacturers are constantly being ch allenged by volatile economic conditions, global competition, and well-informed and demanding customers. In response to these challenges, successful companies must be vigorous in speeding up product cycles, cutting costs, and focussing on thei r core competencies to deliver maximum customer value. The focus on core compet encies has resulted in a transformation of the supply chain in which manufacturers increasingly outsource some or all of their production. The management of the entire supply chain, the vertical collaboration and the optimized delivery to the end consumer was improved by two technology driven approaches: optimized Supply Chain Planning , and Customer Relationship Management. 13 In the planning process of the logistics supply chain, manufacturers and retailers are supported by so-called supply chain planning (SCP) systems. Companies reach an optimal allocation of resources with these computer based applications. The following illustration gives an overview of the primary uses of SCP. Table 3 Primary application of the Supply Chain Planning System SCP-Application Task Demand Planning Optimized quantification of demand Distribution Planning Demand-oriented management Constraint Based Master Planning Delivers real time planning in consideration of materials, capacities, and individual restrictions in integrated distribution, manufacturing and suppliers networks. Transportation Planning Transportation planning that gives the necessary transparency and which can accomm odate all movements Manufacturing Planning & Scheduling Detail planning of production. A precise time and dependencies plan is assured Network Design and Optimization Modelling of the entire supply chai n and its business situation, in order to recommend the most economic strategy. Thereby, companies can quickly and easily see the course of the dovetailed process chain Available to promise Integrated view on all available inventories, orders, resource availability (transportation, prod uction capacity, personnel etc.) Source: Seifert (2002), p.21 146 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Supply chain design and application of SCP has a large impact on various measures of performance such as profita bility, customer service, flexibility and reliability. It is a critical source of competitive advantage given that as much as 80% of total product cost may be fixed by these decisions. 14 In a value chain analysis by PriceWat erhouse Coopers, the essential cost components of retail and manufacturing in Europe were calculated. According to it, 21% of the manufacturer’s total costs went on logistics. On the retail side, the study revealed that 44% of total costs were attributable to logistics and thereby that, savings in the supply chain tended to be potentially stronger for retailers. A study of Coca-Cola Retailing Research Group came to the conclusion that through supply chain management a cost savings potential of 1.5 to 2.5% of end consumer prices is achievable. 15 ECR-Collaboration Field Mark eting: Category Management Category Management can be defined as a retailer-supplier process of managing categories (distinct manageable group of products) as Strategic Business Units (SBUs), producing enhanced results by focussing on delivering consumer value. 16 Category Management was developed as a strategy for retailers to successfully compete in each retail category of the shopper’s loyalty and money. A category is defined as a distinct manageable group of products that consumers perceive to be related and/or substitutable in meeting a consumer need and the category management rather insists th at retailer’s categories, rather than the manufacturer’s brand, become the focus of management resources. 17 In the recent past, studies have shown the increasing interest of retail chain operators into category management. In a report (Progressive Grocer, 1996), 83% of retailers viewed category management as the most important issue facing them. In another study (chain drug review, 1997), Category Management initiatives were shown to be the most important reason behind retailers improving their technology systems. Such trends seem to continue, with its implications on the way principles of category management are getting shaped. A very popular report 18 presented the process of applying category management principles to practice. This report essentially contains the how-to of Category Management and lays our eight critical steps that are necessary for a proper implementation of Category Management by a retailer. Step 1: Category Definition This step determines the products that constitute a category, sub-category and major segmentation. At this step, the retailer assigns products to the various categories based on factors such as consumer usage and packaging. The category definition shou ld include all products that are either highly substitutable or closely replaced. So, there may be a category of hair- shampoos with a sub-category of hair- and body-Shampoos; or there may be a separate category for hair- and body Shampoos altogether. Similarly, there may be a category for soft drinks and a separate one for soft drinks in cans, or the second one may be a sub-category. Step 2: Category Role This step assigns the category role ba sed on a cross-category analysis that considers the consumer, distributor, su pplier, and marketplace. Designing a E. Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner 147 category role gives the retailer a pers pective to allocate resources among various categories. Traditionally, four category roles have been identified as follows: • Destination categories: These are the ones in which the retailer positions itself as the store of choice to the co nsumers by offering better value. • Routine Categories: There are those that the consumer purchases as a matter of routine. Toothpastes, soaps etc. form part of this group. • Convenience Categories: These are th e categories that the consumer finds convenient to pick up at a neighberhood retailer rather than go to a distant retailer offering better value. Stationery products, and certain commodity items form part of this group. • Seasonal/Ocassional Categories: Theses are ourchased infrequently or seasonally. Seasonal fruits and sim ilar food items are part of this group. Some of the seasonal categories amy become part of the destination category group on that season for the retailer. Step 3: Category Assessment This step involves gathering and analyzing historical data and relevant information and then developing insights for managing the category. At his stage, a detailed assessment of the sales and profit is done on the basis of an analysis of categories ´ components including elements such as subcategories, brands and SKUs. Step 4: Category Scorecard The step involves establishment of performance measures to evaluate program execution. At this stage, baselines and targets are established. The category role matrix is used here along with other parameters such as GMROI (Gross Margin Return on Investment), return on inventory goals, service levels and so forth. Step 5: Category Strategies This step involves the development of marketing strategies for the category. Category marketing strategies can be classified into demand-chain and supply-chain categories. The strategies regarding cash generation, traffic building, profit, transaction, image, and excitement creation come under the demand-chain strategies. The strategies regarding merchandising flow and transaction costs come under the supply chain categories. Step 6: Category Tactics This step involves the determination of optimal category pricing, promotion, assortment, and shelf management that are necessary to achieve the agrred-on-role. Scorecard, and strategies. Literature19 proposes that pricing policies should be applied to the current prices to develop price changes and set overall price changes fo r the category. Promotional prices should be applied in the development of a promotional plan that includes frequency of promotions and recommended price points. Step 7: Category Plan Implementation This is the stage where the action happens by virtue of implementation. The implementation plan includes what speci fic tasks need to be done, when each task should be completed, and who is to accomplis h each task. The 148 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE implementation of the category plan is perhaps the most vital linkage in the entire chain. Step 8: Category Review This step involves the regular management of the intended results of the overall plan. Reviews should be scheduled at established intervals in the implementation plan. Source: Scalem, M and Divyanshu (2003) / Seifert (2002) Fig. 2. The Category Management Planning Process Choice and implementation of category strategies is one of the keys of category management process. Retailers practice category management with several ends in mind, but increasing profitability, increas ing revenue and optimizing item mix are some of the most important strategies. Effects of ECR Within the ECR-driven channel, no ineffi ciencies prevail. Each step of the channel concentrates on its own core co mpetencies and reduces non-value-adding activities. The four major areas listed bellow ensure the demanded end-user orientation. E. Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner 149 Table 4 The ECR Strategies ECR Strategies Scope of the ECR Strategies Total Savings Efficient Store Assortment Providing a complete, easy-to-handle assortment of products 1.5% Efficient Replenishment Maintain high in-stock levels of the required assortment 4.1% Efficient Promotion Harmonising the promotion activities between manu- facturer and retailer by communicating benefits and value 4.3% Efficient Product Introduction Developing and introducing new products that the consumers really want by meeting their ultimate needs 0.9% 1 0 . 8 % Source: ECR-Europe (www.ecr-central.com ) The benefit of ECR were calculated for the US grocery industry with US $ 30 billion. The savings potential results from a 41% total-chain reduction of inventory by speeding up cycle time from originally 104 days to 61 days. 20 The interaction of the focus areas of Category Management and Supply Chain Management leads to improvements of the overall supply chain’s performance and consequently to higher cons umer value. The applicati on of the ECR practices, as suggested by ECR Europe, allows savings up to 5.7% – based on retailing prices – which is equal to € 25 billion. 21 As ECR was introduced as the strategi c “weapon” to dramatically change the way business is performed in the grocery supply chain, several studies have indicated that companies can gain huge savings potentials. As for the Baltic States, ECR is not yet well introduced. Further research of the author in this field should adopt the ECR-Methodology to the specific requirements of the retail-and manufacturer market in the Baltics. Conclusions ECR is a set of comprehensive management methods predominantly applied by the big players in retail and manufacturing of Fast Moving Consumer Goods (FMCG). Several major Retailers and Manufacturers – growing faster than the market – ascribe this to ECR methods. Supply Chain management , as the logistics foundation of the ECR concept, may significantly reduce logistics costs whic h represent a major part of corporate expenditures – in retail up to 42% of overall company costs. While in Supply Chain Management, cost optimization stand in the foreground, in Category Management revenue optimization and the improvements of the gross margin are paramount. This is achieved through more efficient structuring of promotional activities , efficient control of product assortment , or through the optimized development and introduction of new products . It is Category Management’s task to offer a platform to retailers and manufacturers which supports the exchange of consumer data and tactics for a successful value-adding partnership. Summarizing the findings, there are two aspects that have to been taken into account: (1) ECR allows savings in the supply-c hain-costs of more than 10 percent. (2) Consumers may save more than 5 percent on product prices. As to the focus of my 150 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE present research – Small and Medium Enterprises (SME) in cross boarder business – there was no evidence, however, that the above findings concerning ECR and based on data of global players could be applied. For these Enterprises empirical research on ECR – with focus on the Baltic retailers and producers of FMCG – remains to be done. NOTES 1 Existing literature on ECR is predominantly “Management literature” – experience reports and descriptions – whereas the academic research ha s up to now concentrated on measuring and modelling specific tools. As done e.g. by Ho ch, S. and Lodish, L.M. (1998) on customer knowledge and Perceptions of Price Gaps or Thal er, Klaus (1999) on process optimization by means of Data Flow Diagrams and Structured Analysis and Design techniques. 2 In 1993 the Executive Board of the US-FMCG-Industry commissioned an consulting company to analyse the US-Market. The paper “Efficient Co nsumer Response” published by Kurt Salomen Associates investigated that within the supply-ch ain of US-FMCG-Industry more than 30 Billion US- $ are wasted due to inefficient process and missing orientation toward consumer needs. Kurt Salmon Associates, Inc.: Efficient Consumer Response – Enhancing consumer Value in the Grocery Industry, published by Food Marketing Institute, Washington DC, 1993, p. 4. 3 In a non-representative inquiry of the Latvia n journal “Supermarkets” it became clear that ECR respectively the comprised methods is neither known nor applied in Latvian trade. (Oral communication with the Managing Director of “Supermarkets” Mr. Zakman (13.09.2004)). 4 Seifert (2002), p. 16. 5 Metro Handleslexikon (2004). 6 Ibit. 7 Metro Handelslexikon (2003). 8 Ibit. 9 Kurt Salmon Associates (2003). 10 Seifert (2004 ). 11 Seifert (2002). 12 D. Simchi-Levi et. Al (2003). 13 Customer Relationship Ma nagement will not be di scussed in this paper. 14 Harrison, Terry P. (2003): Principles for the strategic design of supply chains. The Practice of supply chain management, p. 5. 15 Seifert, D (2002), p. 22–23. 16 Scalem, M and Divyanshu (2003): Category Management: A Strategic Perspective and it’s Application in Indian Context. 17 Ibid. 18 Category Management Subcomitee of the ECR Best Practices Operationg Comitee & Partnering Group Inc. (1995), “Category Mana gement Report: Enhancing Consumer value in the Grocery Industry”, ECR Canada. See also http://www.ecrne t.org /global scorecard (published on 26.09.2004) and http://www.ean.de/e2 (published on 26.09.2004). 19 Scalem, M and Divyanshu (2003): 20 Kotzab, Herbert (2002): Managing the Gro cery Industry in an Efficient Consumer Response manner. 21 Ibit. BIBLIOGRAPHY 1. Category Management Subcomitee of the EC R Best Practices Operationg Comitee & Partnering Group Inc. (1995), “Category Ma nagement Report: Enhancing Consumer value in the Grocery Industry”, ECR Canada. E. Fel. Managing Consumer Goods in an Efficient Consumer Response Manner 151 2. Harrison, Terry P. (2003): Principles for the strategic design of supply chains . In. The Practice of supply chain management. P. 5. 3. Hur, Daesik et. Al (2004) An exploration of supply chain structure in Korean companies . In. International Journal of Logistics 7 . 2004, 2 S. 151–164. 4. Kurt Salmon Associates, Inc.: Efficient Consumer Response – Enhancing consumer Value in the Grocery Industry, published by Food Marketing Institute, Washington DC, 1993. 5. Kotzab, Herbert (2002): Managing the Grocery Industry in an Efficient Consumer Response manner. 6. Hoch, S. and Lodish, L. M. (1998): St ore Brands and Category Management. In: papers of Wharton School , University of Pennsylvania. 7. Metro Handleslexikon (2003) – Daten, Fakten und Adressen zum Handel in Deutschland, Europa und weltweit. 8. Metro Handleslexikon (2004) – Daten, Fakten und Adressen zum Handel in Deutschland, Europa und weltweit. 9. Olbrich and Grünblatt (2004): 25 Jahre S canning am Point of Sale (POS) in Deutschland: Ergebnisse ei ner empirischen Untersuchung zum Stand der Nutzung von Scanningdaten in der Konsumgüterwirtschaft. In. Controlling -München , Frankfurt, M.- 16.2004, 4.5, p. 265–272. 10. Scalem, M and Divyanshu (2003): Category Management: A Strategic Perspective and it’s Application in Indian Context. 11. Seifert, Dirk (2002): Collaborative Planning Forecasting and Replenishment. 12. Kracklauer / Mills/ Seifert (2004): Collabor ative Customer Relationship Management. 13. Thaler (1999), Klaus: Supply Chain Mana gement – Prozessoptimierung in der logistischen Kette. Köln 1999. Websites http://www.ecrnet.org /global scorecard (published on 26.09.2004) http://www.ecr.de/ecr/Inhalt/e21 (published on 26.09.2004) http://www.ean.de/e2 (published on 26.09.2004) Kopsavilkums Efektīvā Patērētāju Reaģēšana (EPR) ir daudzpusīgs vadīšanas koncepts, kas balstīts uz vertikālo sadarbību ražošan ā un mazumtirdzniecībā ar mērķi efektīvi apmierināt patērētāju vajadzības. Ar vertikālo sadarbību saprot partnerattiecības starp organizācijām, kas nekonkurē vienā un tajā pašā komercdarbības jomā, piemēram, ražot ājs un tirgotājs. Konkrēts mērķis kooperatīvas loģistikas un piedāvājuma ķēdes vadīšanas jomās ir novērst neefektivitāti, kas rodas, nesaskaņojot procesu secību piedāvājuma ķēdēs. Kategorijas vadīšanas mērķis ir vienoties par kooperatīvu tirgvedību ar nolūku novērst kļūdas reklāmas un produkta pārdošanas sekmēšanas aktivitātēs, sortimenta izvēlē un produktu ieviešanā. Rezumējot pētījuma rezultātus, ir jānorāda uz diviem būtiskiem aspektiem: 1. EPR ļauj samazināt izmaksas piedāvājuma ķēdēs par vairāk nekā 10%. 2. Produkta cena samazinās par vairāk nekā 5%, kas ļauj ietaupīt patērētājam. Attiecībā uz manu pašreizējo pētījumu – mazie un vid ē jie uz ņē mumi starpvalstu biznes ā – trūka pierādījumu tam, ka varētu izmantot par EPR iegūtos datus, jo tie ir balstīti uz informāciju par globāliem spēlētājiem. Šiem uzņēmumiem jāturpina veikt empīriskie pētījumi par EPR. Atslēgvārdi: patēriņa preces, vertikālā sadarbība, mazie un vidējie uzņēmumi. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 152.–163. lpp. Monet ārās politikas efektu nov ērtēšana Estimating the Effects of Monetary Policy Rita Freimane Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV–1050 Rakstā aplūkotas daž ādas monetārās transmisijas meh ānisma kvantitatīvās analīzes metodes, sniegts īss procentu likmju, valūtas, aktīvu cenu pārmaiņu un labklājības kanālu darbības vērtējums Latvijā. Raksta mērķis ir analizēt vektoru autoregresijas (VAR) modeļa piemērotību monetārās politikas transmisijā svarīgāko mainīgo lielumu noteikšanā un, izmantojot VAR modeļus, kvantitatīvi novērtēt monetārā šoka ietekmi uz daž ādu tautsaimniecības lielumu svārstībām. Pamatojoties uz VAR modeļu rezultātiem, iegūts secinājums, ka pastāv statistiski nozīmīga, bet pārejoša procentu likmju ietekme uz IKP, un ka valūtas kursa pārmaiņu ietekme uz cenu līmeni un produkcijas izlaides apjomu ir pārejoša, bet lielāka un ilgāk vērojama nekā procentu likmju iespaids. Atslēgvārdi: vektoru autoregresija, monetārā politika, transmisijas meh ānisms. Ievads Pasaulē monetārās politikas ietekme uz tautsaimniecību ir plaši pētīts jautājums. Pēdējā laikā šī analīze veikta arī daudzās pārejas ekonomikas valstīs, secinot, ka arī tur monetārās politikas transmisijas meh ānisms palēnām sāk darboties saskaņā ar ekonomiskās teorijas principiem. Kaut arī, saskaņā ar teoriju, valstīs ar fiksētu vai maz ietekmējamu valūtas kursu monetārās politikas ietekme uz tautsaimniecību ir mazināta, tā tomēr ir iespējama. Piemēram, tā kā Latvijā lats ir piesaistīts SDR grozam un to veidojošo valūtu kursi brīvi svārstās tirgus spēku ietekmē, arī lata kurss svārstās pret katru no šīm valūtām atsevišķi. T āpēc tirdzniecības nosacījumi un neto eksports starp Latviju un kādu no citām valstīm ir atkarīgs no atbilstošo valūtas kursu dinamikas un attiecīgajiem cenu līmeņiem. Bez tam, kaut arī Latvijā ir brīva kapitāla mobilitāte, vietējie un ārvalstu aktīvi tomēr nav pilnībā aizstājami, tādēļ pastāv procentu likmju atšķirības Latvijā un pasaulē. Rezultātā mainās cenu līmenis un reālais valūtas kurss, tāpēc iespējama ietekme uz neto eksportu (šāda monetārās politikas ietekme ir mazāka un lēnāka salīdzinājumā ar peldoša valūtas kursa situāciju, bet tā tomēr pastāv). Latvijā centrālās bankas (Latvijas Bankas) monetārajai politikai īpaša nozīme bija stabilizācijas procesā deviņdesmito gadu sākumā un vidū, veicot inflācijas samazināšanas pasākumus un radot ticību nacionālās valūtas dzīvotspējai. Stabilizācijas procesa sākumposmā pārejas ekonomikas valstīs cīņai ar inflāciju faktiski bija jāizvēlas starp diviem alternatīviem variantiem – stabilizācija uz naudas vai valūtas kursa bāzes. Valstīm ar mazu atvērtu ekonomiku tradicionāla ir valūtas kursa fiksēšana (tā daž ādajos variantos: stingri fiksēts valūtas kurss, valūtas padome, R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 153 „r āpojošā ” piesaiste, val ūtas koridors). Latvijā, tāpat kā daudzās citās pārejas ekonomikas valstīs, iekšējo ekonomisko situāciju raksturoja straujš kritums ražošan ā, reālā dzīves līmeņa pazemināšanās, cenu liberalizācijas rezultātā bija novērojama hiperinfl ācija. Ārējā ekonomiskā situācija bija saistīta ar ārējās tirdzniecības nosacījumu pasliktināšanos, konkurences spējas krišanos un maksājumu bilances stāvokļa pasliktināšanos un tradicionālo tirgu zaudēšanu [8]. Šo problēmu novēršanai tika ieviesta pagaidu valūta – Latvijas rublis, sagatavojot vidi lata ieviešanai. Stabilitātes sasniegšanai Latvijas Banka izvēlējās fiksētā nacionālās valūtas maiņas kursa politiku, piesaistot lata kursu SDR (Special Drawing Rights – speciālās aizņēmuma tiesības; val ūtas kods saskaņā ar starptautisko valūtu klasifikatoru ISO 4217 – XDR; 1 SDR = 0,7997 LVL) [13]. Š ādu izvēli veicināja arī nestabilais un mainīgais naudas pieprasījums Latvijas tautsaimniecības lielo strukturālo pārmaiņu dēļ. Pasaules pieredze rāda, ka valūtas kursa piesaistes līmenis stabilizācijas procesa sākumā un valūtas kursa rež īma izvēle ietekmē tādu svarīgu jautājumu tautsaimniecības attīstībā kā konkurences spējas pasliktināšanās [8]. 1. att ēlā apskatāma Latvijas eksporta un importa dinamika attīstības gados. 1. att . [dati no LR Centr ālās statistikas pārvaldes] Importa (milj. Ls ) un eksporta (milj. Ls) dinamika Latvijā Dynamics of Import and Export in Latvia 1. attēlā redzamais importa pārsvars pār eksportu varētu liecināt, ka lata kurss vairāk stimulē plašu patēriņa preču importu un izspiež Latvijas ražot ājus no vietējā tirgus. 2003. gadā Latvijas imports pārsniedz eksportu aptuveni par 79,3%, v ēl vairāk palielinot starpību starp eksporta un importa kopvērtību [13]. Detaliz ēta monetārās transmisijas valūtas kanāla izmantošanas iespēju analīze varētu raksturot monetārās politikas spējas ietekmēt šīs problēmas risinājumu. Turpm āk rakstā pētīta Latvijas bankas monetārās politikas ietekme uz tautsaimniecību, analizējot procentu likmju un valūtas kursa lomu šajā procesā. 0 50 100 150 200 250 300 Jan .9 5 Jū l.9 5 Jan .9 6 Jū l.9 6 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 Imports, milj. Ls Eksports, milj. Ls 154 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1 . Monet ārās politikas transmisijas kanāli Daudzu centrālo banku, t. sk. arī Latvijas Bankas, monetārās politikas galvenais mērķis ir zema un stabila inflācijas līmeņa nodrošināšana. Monetārās politikas transmisija ir to ekonomisko procesu kopums, ko centrālā banka izmanto sava mērķa sasniegšanai un kas saista naudas daudzumu, procentu likmes, valūtas kursu ar ekonomiskās aktivitātes jeb iekšzemes kopprodukta izmaiņām. Monetārās politikas šoku pārnese uz tautsaimniecību iedalāma trīs etapos: • centrālā banka ietekmē naudas piedāvājumu un procentu likmes; • naudas piedāvājums un procentu likmes ietekmē kopējo pieprasījumu; • kopējais pieprasījums ietekmē kopējo piedāvājumu un inflāciju. Modernajā finanšu sistēmā tradicionāli izdala četrus pamatkanālus monetāro šoku transmisijai: • Procentu likmju kanāls. Ekspansīva monetārā politika samazina reālās procentu likmes, radot pieaugumu investīcijās, kas noved pie kopējā pieprasījuma un produkcijas izlaides palielinājuma. • Valūtas kursa kanāls. Ekspansīvas monetārās politikas rezultātā samazinoties reālajai procentu likmei, nacionālajā valūtā piesaistītie depozīti kļūst salīdzinoši mazāk pievilcīgi par depozītiem ārvalstu valūtā, samazinās to apjoms un pieprasījums pēc nacionālās valūtas, rezultātā samazinās valūtas vērtība, un vietējās preces, salīdzinot ar importētajām, palētinās, un pieaug neto eksports. • Labklājības kanāls (aktīvu cenu pārmaiņu kanāls). Pieaugot naudas piedāvājumam, palielinās iedzīvotāju tieksme tērēt. Daļa naudas var tikt investēta akciju tirgū, palielinot pieprasījumu un līdz ar to arī akciju cenas. Rezultātā akcijas kļūst pievilcīgākas par fiksēta vai salīdzinoši zemāka ienesīguma vērtspapīriem, palielinās Tobina q koeficients (uz ņēmuma tirgus vērtība attiecībā pret pamatkapitāla aizstājamības izmaksām) un investīciju apjoms. • Kredītu kanāls. Ekspansīva monetārā politika palielina banku rezerves un noguldījuma apjomu, līdz ar to arī kredītu izsniegšanai pieejamo līdzekļu apjomu. Tas veicina invest īcijas un patēriņu, līdz ar to arī produkcijas pieaugumu [2]. 2. Īss monetārās transmisijas kanālu darbības apraksts Latvijā Galvenais m ērķis Latvijas Bankas darbībā ir apgrozībā esošā naudas daudzuma regulācija, īstenojot tādu naudas politiku, kas saglabātu cenu stabilitāti valstī. Lai ietekmētu inflācijas līmeni (un naudas pieprasījumu), centrālā banka var izvēlēties procentu likmju kontroli. Bet Latvijas Bankas situācijā nav iespējams īstenot neatkarīgu monetāro politiku, vienlaicīgi kontrolējot procentu likmes un nodrošinot nacionālās valūtas stabilitāti, bet ir iespējams mazināt nevēlamas procentu likmju svārstības [10]. Monetārās politikas ietekmes lielumu vērtē, analizējot, cik elastīgi attiecīgo monetārās transmisijas kanālu pārveidojumu virknes posmi reaģē uz iepriekšējā posma izmaiņām. Jo liel ākas ir šīs izmaiņas, jo lielāka ir mainīgo savstarpējā elastība, jo apskatāmais monetārās transmisijas kanāls ir spēcīgāk attīstīts. R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 155 2 .1 . Procentu likmju kan āla darbība Centrālās bankas noteiktās procentu likmes ietekmē naudas tirgus procentu likmes, kas savukārt ietekmē kapitāla tirgus, kredītu un noguldījumu procentu likmes. Latvijas Bankas noteiktajās procentu likmēs vērojama stabilitāte, no tām atkarīgo starpbanku likmju svārstības radušās, sekojot likviditātes līmeņa situācijai. Kaut gan procentu likmes kanāls rietumvalstu tautsaimniecībā pašlaik tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem monetārās transmisijas kanāliem, tā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību, īpaši finansiālo reformu sākumā, bijusi ierobežota. P ārejas perioda sākumā inflācija bijusi ļoti augsta un būtiski ietekmējusi kredītu procentu likmes, bet centrālās bankas procentu likmju politikas ietekme uz investīciju apjomu un attiecīgi arī uz kopējo pieprasījumu bija ierobežota. Tom ēr paredzams, ka Latvijā procentu likmju kanāla loma pamazām kļūst arvien svarīgāka [Lo čmelis A. Par procentu likumu dinamiku, 13]. 2 .2 . Val ūtas kursa kanāla darbība Saskaņā ar teoriju, fiksēta valūtas kursa apstākļos valūtas kursa kanāla darbība nav efektīva. Latvijas situācijā šis secinājums nav viennozīmīgs, jo lata kurss paliek fiksēts tikai pret pašu SDR grozu, bet tas svārstās pret katru no SDR grozā ietvertajām valūtām. 2. att . [dati no LB] Lata kursa dinamika attiec ībā pret USD un eiro Exchange Rate of the Lat against USD and Euro 2. attēlā redzams ieguvums no piesaistei izvēlēto valūtu diversifikācijas. Periodā, kad vērojams lata vērtības kritums pret ASV dolāru, redzams tā pieaugums pret eiro, kā rezultātā lata kursa svārstīgums tika samazināts. T āda pieeja devusi iespēju minimizēt valūtas risku un nestabilitāti. Pastāvot valūtas kursu un arī cenu līmeņa atšķirībām, tiek ietekmēts reālais efektīvais lata maiņas kurss (3. att.). 0 0,1 0,2 0,3 0,4 0,5 0,6 0,7 0,8 Jan .9 5 Jū l.9 5 Jan .9 6 Jū l.9 6 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 156 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 3. att. [dati no LB] Re ālā efektīvā valūtas maiņas kursa dinamika Real Effective Exc hange Rate of the Lat Sekas reālā efektīvā valūtas maiņas kursa svārstībām ir neto eksporta izmaiņas. Tom ēr šo izmaiņu cēlonis drīzāk meklējams ārējo faktoru darbībā (ārējā pieprasījuma izmaiņas, pasaules valūtu kursu svārstības utt.), nevis Latvijas Bankas monetārajā politikā. Līdz ar to valūtas kursa kanāla darbība Latvijā saistīta galvenokārt ar zema inflācijas līmeņa noturēšanu, bet tik stingras piesaistes rezultātā (LB noteiktais oficiālais lata kurss ir fiksēts pret SDR, bet komercbanku kursa koridora robežas ir +/– 1% no ofici āli noteiktā kursa [13]) val ūtas kursa kanāla radītie efekti atzīstami par maznozīmīgiem. Tirdzniec ības nosacījumi un neto eksporta apjoms starp Latviju un kādu citu valsti ir atkarīgs no attiecīgo valūtas kursu dinamikas un atbilstošajiem cenu līmeņiem. Lai gan pastāv brīva kapitāla mobilitāte, ārējo faktoru ietekme ir iespējama, jo vietējie un ārvalstu aktīvi nav perfekti aizstājami un vērojama procentu likmju atšķirība Latvijā un pasaulē. Šo atšķirību rezultātā tad arī rodas cenu līmeņa izmaiņas un reālā valūtas kursa svārstības, kas ietekmē neto eksportu. 2 .3 . Labkl ājības (akt īvu cenu p ārmaiņu) kan āls Labklājības kanāla darbības efektivitāti nosaka vietējā kapitāla tirgus attīstības pakāpe. Neattīstīts vērtspapīru tirgus nereaģē uz monetārās politikas radītajām izmaiņām naudas piedāvājumā un procentu likmēs. Latvijas akciju tirgus kapitalizācija, salīdzinot ar kopējo ekonomikas attīstības līmeni, ir viena no zemākajām starp Eiropas Savienības kandidātvalstīm [11]. Tirdzniec ība ar vērtspapīriem Latvijā notiek Rīgas Fondu birž ā, kuras darbības efektivitāti raksturo vairāki rādītāji: svērtais indekss DowJones RSE, cenu indekss RICI un kopējā tirgus kapitalizācija. Latvijas Bankas veiktajos pētījumos šo rādītāju attīstība vērtēta kā samērā stagnatīva, no kā var secināt, ka Latvijas fondu tirgus ir vāji attīstīts. Pietrūkst lielu uzņēmumu ar sadalītu kapitāla piederības struktūru, kas nodrošinātu nepieciešamo kapitalizācijas līmeni, veicinot investoru piesaisti un fondu tirgu likviditāti [10]. Aktīvu cenu pārmaiņu kanāla ietekme uz Latvijas ekonomiku spēcīgāk izpaužas zemes un nekustamā īpašuma tirgus attīstībā. Visvairāk šis tirgus aktivizējies Rīgā, 0 20 40 60 80 100 120 140 160 D ec .9 5 Jū n. 96 D ec .9 6 Jū n. 97 D ec .9 7 Jū n. 98 D ec .9 8 Jū n. 99 D ec .9 9 Jū n. 00 D ec .0 0 Jū n. 01 D ec .0 1 Jū n. 02 D ec .0 2 Jū n. 03 R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 157 lielākajās pilsētās un tām tuvākajā apkārtnē, kur arī vērojams straujākais nekustamā īpašuma cenu pieaugums. Šis cenu kāpums veicinājis hipotek āro kredītu apjoma pieaugumu pēdējos gados. 2 .4 . Kred ītu kanāls Kredītu kanālu raksturo banku aizdevumi mājsaimniecībām un nefinanšu uzņēmumiem. T ā darbība atkarīga no banku sistēmas attīstības pakāpes. Pēdējos gados vērojamais Latvijas banku sistēmas nostiprināšanās process un banku relatīvais svarīgums nebanku sektora apgādē ar finanšu līdzekļiem varētu veicināt monetāro transmisiju pa kredītu kanālu. Tom ēr augsta likviditāte un augošs banku vidējais lielums var vājināt saiti starp procentu likmju un kredītu politikas pārmaiņām [12]. Bez tam Latvijā ir augsts ārvalstu kapitāla īpatsvars banku apmaksātā kapitāla struktūrā. Saskaņā ar Finanšu un kapitāla komisijas datiem, 2003. gada beigās 53,9% no Latvijas banku apmaks ātā kapitāla piederēja ārvalstu akcionāriem, bez tam ārvalstu akcionāriem deviņās bankās piederēja vairāk nekā 50% no apmaks ātā pamatkapitāla [13]. P ēc aktīvu apjoma Latvijas lielākās bankas (kā Hansabanka, Unibanka) ir starptautisku finanšu grupu pārstāvji, kam ir iespēja vieglāk apiet kredītu kanāla ierobežojumus, mazinot t ā nozīmi. 3 . Metodes izv ēle monetārās politikas efektu nov ērtē šanai Pasaulē monetārās politikas transmisijas meh ānisma analīzei veltīto pētījumu skaits ir liels. Plašāks to apkopojums piedāvāts arī grāmatās, piemēram, Walsh [2]. Pētījumos izvēlētas daž ādas metodes (atkarībā no mērķa), bet visbiež āk lietotā ir strukturālā vektoru autoregresijas metode. Šīs metodes priekšrocība ir iespēja laikrindu analīzes modelī iekļaut ekonomikas teorijai atbilstošus nosacījumus. Latvijas situācijā monetārās politikas transmisijas meh ānisma daž ādo kanālu darbība, to veicinošo un ierobežojošo faktoru izp ēte ir veikta Latvijas Bankas pētījumā [12]. Šim m ērķim lietots strukturālais vektoru autoregresijas modelis un mazs strukturāls makromodelis. Turpm ākajā izklāstā piedāvātajā pētījumā vērtēti monetārās politikas šoki, izmantojot vektoru autoregresijas modeļus, iekļaujot tajos no LB pētījumā apskatītā modeļa atšķirīgus ekonomiskos rādītājus, identifikācijai lietojot citu pieeju un izmantojot citus eksogēnos mainīgos. Rezultāti salīdzināti raksta secinājumu daļā. Lai veiktu monetārās transmisijas kvantitatīvus pētījumus, parasti lieto sekojošas metodes: • vektoru autoregresīvi modeļi (VAR); • mazi strukturāli makromodeļi; • liela mēroga makroekonometriski modeļi. Katrai no šīm metodēm ir savas priekšrocības un savi trūkumi. VAR un mazie makromodeļi ir salīdzinoši vienkārši, to novērtēšanā nav jāizmanto liels skaits laikrindu. Vispārīgā gadījumā šīs metodes tiek izmantotas, lai novērtētu monetārās politikas efektus caur atsevišķiem monetārās transmisijas kanāliem, katru no tiem aprakstot atsevišķi. Šādā pieejā ir vērojami arī trūkumi, jo tādā gadījumā nav ņemti vērā monetārās politikas sistemātiskie komponenti, tiek uzskatīts, ka monetārās politikas darbības nav iepriekš paredzamas. VAR modeli lietojot, nepieciešams izmantot pietiekami garas laikrindas, kas nav pieejamas 158 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Latvijas situācijā (modeļa izveide iespējama, izvēloties mēneša datus, bet, piemēram, IKP dati pieejami tikai ceturkšņa griezumā). T ā kā lielu makroekonometrisku modeļu aprakstā iespējams iekļaut visas svarīgākās attiecības ekonomikā, ir iespējams aprakstīt sakarības daž ādos tirgos, tiem tiek dota priekšroka. Tom ēr to realizācijā rodas nopietnas problēmas. Atsevišķu sektoru aprakstā jālieto spēcīgi teorētiski pieņēmumi, kas attiecīgajai ekonomikai nemaz neizpildās (šī problēma īpaši raksturīga pārejas ekonomikas valstīm, kā, piemēram, Latvijai). Ņemot vērā, ka raksta mērķis ir identificēt tos mainīgos lielumus, kuri monetārās politikas transmisijas procesā ir vissvarīgākie, tālākai izpētei izvēlēts vektoru autoregresijas modelis. 3 .1 . VAR metodolo ģija Kopš Sims 1980. gadā apraksta modeli, kas „ ļauj runāt datiem pašiem par sevi” un kurā nav strikti jāizšķiras, kurš mainīgais ir eksogēns, kurš endogēns, šī metode ir plaši lietota arī monetārās politikas analīzē [1]. Vispārīgā gadījumā m mainīgo ar p novēlošanām vektoru autoregresijas modelis pamatformā uzrakstāms sekojoši: ∑ = − ++µ= p i tititt ,uxAx 1 kur ( )Tmtttt xxxx ... ; 21= – m×1 endog ēno mainīgo vektors; tu ~ N(0; ∑ u ) – kļūdu lielumu vektors; tµ satur determinētus mainīgos (tādus kā konstante, laika trends vai fiktīvie mainīgie). Koeficientu matricu Ai un kovariāciju matricu ∑ u var novērtēt, izmantojot parasto mazāko kvadrātu metodi [4]. Modeļa pieņēmumi: (1) visi vektorā x t iekļautie mainīgie ir stacionāri; (2) kļūdu lielumi ir baltā trokšņa procesi, nav korelēti savā starpā. VAR metodes lietojumā monetārās politikas efektu novērtēšanā rodas vairāki kritiski jautājumi: • izvēlētais novēlošanos garums un modeļa novēlošanos struktūra; • modeļa dimensiju noteikšana (modelī iekļauto mainīgo izvēle); • monetārās politikas strukturālo šoku identifikācijas metode. Optim ālā novēlošanās garuma izvēlei tradicionāli izmanto informācijas kritēriju salīdzinājumu (piemēram, Akaike Information Criterion; Hannan – Quinn Criterion vai Schwarz Criterion ). Metožu lietojum ā secinājumi ne vienmēr ir viennozīmīgi. J āatzīst, ka piemērotākā novēlošanās garuma izvēle ir lielākā VAR praktiskā lietojuma problēma. Pārāk liela novēlošanās garuma vērtība rada nepieciešamību novērtēt lielu parametru skaitu, kā rezultātā pat pie liela novērojumu skaita būtiski samazinās brīvības pakāpes jeb tiek samazināta hipot ē žu p ārbaudes jauda. (Ja ir m vienādojumi ar p novēlošanos, kopā rodas nepieciešamība novērtēt (m + pm 2 ) parametrus [4]). Savuk ārt, izvēloties pārāk īsu novēlošanās garumu, var tikt zaudēta būtiska informācija par mainīgo savstarpējo ietekmi ilgākā laika posmā. R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 159 Modeļa novēlošanās struktūra ir literatūrā maz pētīts jautājums. Bet, tā kā dažiem no autores p ētījuma sākuma posmā izveidotajiem VAR modeļiem lielai daļai koeficientu novērtējumi nebija statistiski atšķirīgi no 0, tika meklēts risinājuma variants, kā uzlabot šo situāciju. Parasti veido modeļus ar simetrisku novēlošanās struktūru, t. i., visiem mainīgajiem viens un tas pats novēlošanās garums. Keating (2000) savos pētījumos ir secinājis, ka monetārās politikas efektu kvantitatīvā novērtēšanā piemērotāki ir VAR modeļi, kuros daž ādiem mainīgajiem, atbilstoši reāliem datiem, novēlošanās garums atšķiras, bet tas ir vienāds katram mainīgajam visos vienādojumos. Neatbilstību reālajai novēlošanās struktūrai raksturīgs liels statistiski nenozīmīgo koeficientu skaits modelī ( Runkle, 1987; Rudenbusch, 1998; Keating , 2000). Tas var rad īt problēmas, precizējot šoku radītos efektus, jo impulsu reakcijas un dispersiju dekompozīcijas funkcijas ir funkcijas no VAR reducētās formas novērtētiem parametriem. Cita problēma, kas saistīta ar VAR, ir mainīgo izvēle. Saskaņā ar teoriju, lai hipot ē žu p ārbaudei varētu lietot tradicionālās t un F statistikas, visiem m modelī iekļautajiem mainīgajiem vajadzētu būt stacionāriem [4]. Ja tas t ā nav, dati atbilstoši jātransformē, piemēram, ņemot pirmās kārtas diferenci. Pēc šādiem pārveidojumiem var tikt apšaubītas modeļa koeficientu interpretācijas iespējas. T ā kā ar VAR modeļiem novērtēto koeficientu interpretācija bieži ir gr ūti veicama, parasti novērtē tā sauktās impulsu reakcijas funkcijas (impulse response functions, IRF). T ās iezīmē VAR sistēmas katra atkarīgā mainīgā reakciju uz šokiem kļūdu lielumos un izseko šādu šoku efektu vairākus periodus uz priekšu. Impulsu reakcijas var novērtēt tikai modelī iekļautajiem mainīgajiem, kas parasti ir tikai maza daļa no interesējošo ekonomisko rādītāju kopas. Tas v ēlreiz pasvītro modelī lietoto mainīgo kopas pareizas izvēles nozīmību. 3 .2 . Main īgo izv ēle VAR modelī var iekļaut tikai ierobežotu main īgo skaitu. Sekojot Smets (1996) paraugam, rakstā apskatītajā modelī iekļauti 4 mainīgie: izlaide y , cenu līmenis p kā monetārās politikas gala mērķi raksturojoši lielumi, īstermiņa procentu likmes i un valūtas kurss e kā iespējamie monetārās politikas instrumenti. Plašākos modeļos parasti iekļauj vēl kādus no attiecīgās monetārās politikas transmisijas mainīgajiem, piemēram, ilgtermiņa procentu likmes, naudas agregātus vai kredītu apjomus. Modelī izmantoti mēneša dati laika posmā no 1995. gada janvāra līdz 2003. gada decembrim. T ā kā IKP dati pieejami tikai ceturkšņa griezumā, bet VAR modelī nepieciešamas garākas laikrindas, IKP dati interpolēti. Ideja balstīta uz [14]. Komen- tārs par e: salīdzinājumam veidots viens modelis ar lata un ASV dolāra attiecību, otrā modelī izmantots eiro kurss (no 1995. līdz 1999. gadam laikrinda papildināta ar lata kursu pret Vācijas marku). Iegūtie rezultāti bija atšķirīgi. Lata svārstībām attiecībā pret ASV dolāru bija vērojama nedaudz lielāka ietekme uz IKP un PCP. Tika veidots ar ī modelis, kas papildināts ar 2 ekogēniem mainīgajiem: vidēji Eiropas Savienībā novērotās patēriņa cenu gada pārmaiņas (dati no ECB) un vidējās īstermiņa procentu likmes (dati no ECB). Atšķirība rezultātos nebija būtiska. 3.3. Stacionarit ātes pārbaude Stacionaritātes pārbaudei lietotas autokorelāciju un parciālo autokorelāciju diagrammas un vienības saknes (unit root ) tests. Vienības saknes testa rezultāti redzami 1. tabulā. 160 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. tabula Paplašin ātais Dika – Fullera vien ības saknes tests Au g mented Dickey–Fuller Tests of a Unit Root Laikrinda ADF testa statistika ∆y – 4,269303 ∆p – 4,7477484 i – 3,2644231 * ∆e – 14,5000231 * nav statistiski nozīmīgs pie 1% ticam ības līmeņa Pēc 1. tabulas redzams, ka IKP interpolētajiem datiem, patēriņa cenu pārmaiņām un valūtas kursam izvēloties pirmās kārtas diferences, visi modelī iekļautie mainīgie būs stacionāri. Johansona kointegrit ātes testa rezultāti noraida kointegritāti, līdz ar to modeļa vērtēšanai var izmantot tradicionālās t un F statistikas. Tas izriet no Engers teiktā [4]. 3 .4 . Nov ēlošan ās garuma izv ēle VAR modelim 2. tabulā doti novēlošanās garuma izvēlei veikto informācijas kritēriju rezultāti. Divi no izvēlētajiem kritērijiem norāda uz 7 kā piemērotāko novēlošanās garumu. 2. tabula Novēlošan ās garuma izv ēle VAR modelim Op timal Lag Length Estimation using Different Information Criterions LR tests Akaikes inform ācijas kritērijs Švarca inform ācijas kritērijs Hannana – Kvinna inform ācijas kritērijs 0 xxx 0,723660 0,797456 0,750011 1 159,8210 –1,284232 – 1,104354 –1,260480 2 16,12722 –1,456322 –1,030623 – 1,298048 3 4,747309 –1,376900 –0,870733 –1,170636 4 3,245664 –1,290766 –0,710544 –1,057422 5 5,567432 –1,271380 –0,566239 –1,002309 6 6,097654 –1,263956 –0,437958 –0,975322 7 1 6,093324 –1,448897 –0,462043 –0,980032 8 0,880744 –1,360012 –0,263200 –1,021847 9 1,123422 –1,254455 –0,057798 –0,911381 10 1,632442 –1,180182 0,139133 –0,781743 11 0,453320 –1,084507 0,345774 –0,523976 12 3,423154 –1,051587 0,601130 –0,432632 Atbilstoši testa rezultātiem VAR modelī izmantots novēlošanās garums 7 visiem modelī iekļautajiem mainīgajiem. Izvēles piemērotību apstiprina fakts, ka regresiju atlikumi atbilda baltā trokšņa procesa raksturojumam. Ja ieg ūtie koeficientu novērtējumi vairumā būtu statistiski nenozīmīgi, varētu mēģināt uzlabot R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 161 modeļa kvalitāti, izvēloties nesimetrisku novēlošanās struktūru (šajā gadījumā tas nebija nepieciešams). 3 .5 . Identifik ā cija Modeļa identifikācijai izvēlēta tradicionāla metode – Choleski dekompozīcija. T ās ideja ir VAR modelī lietot sekojošu koeficientu matricu, ⎥⎥ ⎥⎥ ⎦ ⎤ ⎢⎢ ⎢⎢ ⎣ ⎡ ⋅ ⎥⎥ ⎥⎥ ⎦ ⎤ ⎢⎢ ⎢⎢ ⎣ ⎡ = e i p y BBB BB B XB to 1 1 1 1 434241 3231 21 , kurā koeficienti virs galvenās diagonāles vienādi ar 0. Šāds identifikācijas veids saistīts ar pieņēmumu, ka atbilstošajam mainīgajam nav acumirklīgas vai sinhronas ietekmes uz citu mainīgo [4]. Vispārīgā gadījumā šādam pieņēmumam nav teorētiska pamatojuma, bet, izvēloties atbilstošu mainīgo secību, to var izskaidrot (piemēram, IKP pašreizējai vērtībai nav tiešas ietekmes uz pašreizējo cenu līmeni, procentu likmēm un valūtas maiņas kursu). 3.6. Impulsu reakcijas funkcijas - 3 - 2 - 1 0 1 2 3 4 5 1 0 1 5 2 0 2 5 3 0 3 5 R e s p o n s e o f IK P t o P R O - 3 - 2 - 1 0 1 2 3 4 5 1 0 1 5 2 0 2 5 3 0 3 5 R e s p o n s e o f IK P t o V A L - . 3 - . 2 - . 1 . 0 . 1 . 2 . 3 5 1 0 1 5 2 0 2 5 3 0 3 5 R e s p o n s e o f P C P t o P R O - . 3 - . 2 - . 1 . 0 . 1 . 2 . 3 5 1 0 1 5 2 0 2 5 3 0 3 5 R e s p o n s e o f P C P t o V A L R e s p o n s e t o C h o l e s k y O n e S . D . In n o v a t i o n s ± 2 S . E . 4. att. Impulsu reakcijas funkcijas Impulse Response Functions 162 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 4. attēlā redzama IKP un PCP reakcija uz vienas standartnovirzes šokiem procentu likmju un valūtas kursu lielumu izmaiņās. Secin ājumi Veidojot VAR modeļus ar vienu un to pašu mainīgo komplektu, bet atšķirīgiem novēlošanos garumiem, būtiski atšķiras modeļa nozīmīguma vērtējums. Pamatojoties uz VAR modeļos iegūtajām impulsu reakcijas funkcijām, var secināt, ka pastāv statistiski nozīmīga, bet pārejoša procentu likmju ietekme uz IKP. Salīdzinot ar ES valstīs veiktajiem pētījumiem [2], Latvij ā reakcija uz mone- tāriem šokiem ir novērojama īsākā laika periodā, kas ir raksturīgi valstīm ar mazu atvērtu ekonomiku. Modeļu rezultāti rāda, ka valūtas kursa pārmaiņu ietekme uz cenu līmeni un produkcijas izlaides apjomu ir lielāka un vērojama ilgāk nekā procentu likmju iespaids. Šāds rezultāts iegūts gan modelī, kurā lietots lata kurss pret ASV dolāru, gan modelī ar lata kursu pret eiro. T ādējādi iegūstams secinājums – līdzīgi kā Latvijas Bankas veiktajā pētījumā [12] – monet āro šoku transmisijā nozīmīgākā ir tieši valūtas kursa kanāla darbība. Saskaņā ar teoriju, fiksēta valūtas kursa apstākļos centrālā banka nevar izmantot valūtas kursa kanāla darbību tautsaimniecības attīstības ietekmei. Līdz ar to, turpinot meh ānisku lata kursa piesaisti SDR valūtu grozam, Latvijas Bankas iespējas ietekmēt tautsaimniecību, izmantojot valūtas kursa kanālu, ir ierobežotas. Tom ēr, kā rāda VAR rezultāti, ja lata kursa svārstību koridors būtu bijis paplašināts, principā Latvijas Bankai būtu bijusi iespēja ietekmēt neto eksporta apjomu, pamatojoties uz nepieciešamību veicināt Latvijas ekonomisko attīstību. Padziļinātai pētījumu veikšanai vairāk piemērots būtu strukturāls vektoru autoregresijas modelis, kurā, izvēloties piemērotu identifikācijas sh ēmu (piemēram, bloku rekursīvo, līdzīgu kā Smets (1997)), būtu iespējams iegūt šoku strukturālu interpretāciju. LITERAT ŪRA 1. Sims C. A. Macroeconomics and Reality // Econometrica , 1980; vol. 48. 2. Walsh C. E. Monetary Theory and Policy , Ch. 9, section 9.4. – Cambridge, Massachusetts: MIT Press, 1998. – P. 404–428. 3. Zha T. Identifying Monetary Policy: A Pr imer Federal Reserve Bank of Atlanta // Economic Review , 1997 (Second Quarter); 82: 26–43. 4. Enders W. Applied Econometric Time Series. Ch. 5. sections 5–13. – New York: John Wiley, 1995. – P. 294–343. 5. McCallum B. T. Analysis of the monetary tr ansmission mechanism: methodological issues , NBER WP series, WP 7395, 10–1999. 6. Keuk–Soo Kim, W. D. McMillin. Estimating the Effects of Monetary Policy Shocks: Does Lag Structure Matter? 7. Leeper E. M., Sims Ch. A., Tao Zha. What does monetary policy do? // Brookings Papers on Economic Activity , 1996; 2: 1–78. 8. Road Maps of the Transition. Occas ional Paper 127, IMF; Sept. 1995. 9. Bitāns M. Re ālais valūtas kurss Latvij ā (1994–200 1) . – Rīga: Latvijas Banka, 2002. R. Freimane. Monetārās politikas efektu novērtēšana 163 10. Zubkova J., Kauž ēns E., Tillers I., Pr ūsis M. Latvijas finanšu tirgus . – Rīga: Latvijas Banka, 2002. 11. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – Rīga: LR Ekonomikas Ministrija, 2003. g. II. 12. Bitāns M., Stikuts D., Tillers I. Monet āro šoku transmisija Latvij ā: P ētī jums 1/2003 . – Rīga: Latvijas Banka, 2003. 13. http://www.bank.lv , Publikācijas, runas, monetārās politikas transmisijas meh ānisms, 1997-4. 14. Civcir I. Broad Money Demand and Currency Substitution in Turkey //The Journal for Developing Areas ; 2003; 36(2). Summar y The description of different methodologies for estimation of monetary policy effects to the economy is given. Short empiri cal analysis of the interest rate channel, the exchange rate channel, lending channel and wealth channel in Latvia is made. The main purpose of this paper is to analyze an applicability of VAR models for estimation of the monetary policy effects in Latvia. Results from VAR models show that changes in the exchange rate and in interest rates have a temporary effect on output, but the effect of the exchange rate s hock is larger and lasts longer than that of the interest rate. Monetary shocks mainly are transmitted to the economy through the exchange rate channel. Key words : vector auto regression (VAR) models, monetary policy, transmission mechanism. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 164.–170. lpp. Matem ātikas iestājpārbaudījuma noz īmīguma analī ze T he Significance of Enrollm ent Test in Mathematics’ M āra Gulbe Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīgā, LV–1050 E-pasts: mgulbe@latnet.lv In āra Kantāne Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīgā, LV–1050 E-pasts: inara@lanet.lv Raksts veltīts matemātikas iestājpārbaudījuma saistības analīzei ar vēlākajām studentu sekmēm. Pētījuma gaitā ir veikta iestājpārbaudījumu, skolas sekmju un augstskolas sekmju datu analīze. Noskaidrots, ka iestājpārbaudījuma rezultāti labāk nekā skolas sekmes korelē ar augstskolas sekmēm, it īpaši studiju sākumā. Ir arī parādīts, ka potenciālo studentu sagatavotību un sekmes studiju sākumā iespaido viņa skolas piederība noteiktai skolu grupai. Atslēgvārdi: Latvija, izglītība, sekmes, kvantitatīvā analīze. Sakarā ar izmaiņām augstskolu uzņemšanas noteikumos autores vēlējās izpētīt studentu sekmju korelāciju ar skolas vērtējumu un iestājpārbaudījumu rezultātiem. Darba mērķis bija noskaidrot, vai iestājpārbaudījums matemātikā kā reflektanta zināšanu kvalitatīvs vērtējums ļauj atlasīt spējīgākos studentus. T āds pētījums pašreiz ir ļoti aktuāls sakarā ar grozījumiem Augstskolu likumā [1], kas paredz uzņemšanu augstskolu studiju programmās, sākot ar 2004. gadu, organizēt konkursa kārtībā, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem. Latvijas Universitātē un arī citās augstskolās daudzās bakalaura un profesionālajās studiju programmās jau 2003. gadā uzņemšana notika pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Līdz ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā izglītības sistēmai jānodrošina iegūstamās izglītības atbilstība pieaugošajām izglītības kvalitātes prasībām un konkurencei starptautiskā mērogā. Visas Latvijas sabiedrības dzīves līmenis un valsts attīstība nākotnē atkarīga no izglītības efektivitātes un kvalitātes, no sabiedrības sagatavotības profesionālam darbam un brīvai konkurencei Eiropas kopējā ekonomiskajā telpā. Izglītības sistēmas turpmākie uzdevumi nosaka nepieciešamību nodrošināt izglītības kvalitāti, pieejamību un izmaksu efektivitāti. Izglītības sistēmas attīstības mērķus līdz 2005. gadam un rīcības virzienus to sasniegšanai nosaka Izglītības attīstības koncepcija 2002.–2005. gadam, kas tika akceptēta ar Ministru kabineta 2002. gada 17. jūlija rīkojumu. M. Gulbe, I. Kant āne. Matemātikas iestājpārbaudījuma nozīmīguma analīze 165 Izglītības attīstības koncepcijas kopējais mērķis ir nodrošināt tādas pārmaiņas izglītības sistēmā, kas veicinātu uz zināšanām balstītas demokrātiskas un sociāli integrētas sabiedrības veidošanos un Latvijas iedzīvotāju un tautsaimniecības konkurētspējas paaugstināšanos, kā arī vienlaikus saglabātu un attīstītu Latvijai raksturīgas kultūras vērtības. Augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju var raksturot ar daž ādiem rādītājiem, taču vissvarīgākie visā pasaulē ir absolventu konkurētspēja un profesūra. Lai sagatavotu konkurētspējīgus absolventus, viens no priekšnoteikumiem ir uzņemt studijām studentus ar labām priekšzināšanām mācību priekšmetos, kuri ir svarīgākie izvēlētajam studiju virzienam. Pētījumā tiek analizēti dati par Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studentiem. Pētījuma ierobežojumi: • pētījumā izmantoti dati par Ekonomikas un vadības fakultātes studentiem; • analizēti tiek iestājpārbaudījumu rezultāti matemātikā ; • pēc sākotnējo datu sagatavošanas apsekojamo studentu skaits samazinājās līdz 1234, kas ir saistīts ar sākotnējo datu nepilnību. Lai novērtētu iestājpārbaudījumu nozīmīgumu augstskolās, vai tos var uzskatīt par kvalitatīviem reflektantu zināšanu vērtējumiem, tika lietotas matemātiskās statistikas atkarības metodes [2; 5; 7]. Tika piem ērotas divas parametriskās statistikas metodes – korelācijas metode un dispersiju analīzes metode – un no neparametriskās statistikas – Kruskola – Valisa tests. Datu apstrāde un analīze pētījumā tiek veikta ar paketes SPSS palīdzību (SPSS – statistiskā pakete sociālajām zinātnēm [2]). Ar to iesp ējams ātri un efektīvi apkopot nepieciešamo informāciju, izmantojot funkcionāli augstvērtīgas statistiskās metodes, iegūtos rezultātus iespējams atspoguļot tabulārā un grafiskā formā, kā arī padarīt šos rezultātus pieejamus citiem, izmantojot daž ādas tehnolo ģijas, tai skaitā drošu publicēšanu Web tīklā. Lai izpildītu izvirzīto uzdevumu – pārbaudīt iestājpārbaudījumu nozīmīgumu augstskolās, tiek izvēlēti sekojoši rādītāji: studenta atzīmes skolas eksāmenos, atzīmes augstskolā, iegūtais punktu skaits iestājpārbaudījumā un skola, kura pabeigta. Sākotnējie dati pētījuma veikšanai ir no Latvijas Universitātes informatīvās sistēmas (LUIS) datu bāzes, ievērojot visus personas datu aizsardzības likumus. Dati satur informāciju par Ekonomikas un vadības fakultātes studentiem, kuri studē universitātē laikā no 1999. līdz 2003. gadam. Izvirzīto mērķu sasniegšanai tika izmantotas kvantitatīvās analīzes metodes [3; 4; 6; 7]. Lai varētu veikt jebkādu kvantitatīvu analīzi, izmantojamiem datiem jābūt sakārtotiem, strukturētiem un metodei pielāgotā formātā. LUIS sistēmā ievadītā informācija pēc savas struktūras un formātiem ir pakārtota LUIS funkcionalitātei. Šī informatīvā sistēma satur samērā plašu informāciju, ko var izmantot daž ādiem pētījumiem, tai skaitā arī šim pētījumam. Ta ču, lai šo informāciju varētu izmantot, ir jāveic daudzi pārveidojumi. J āatzīmē, ka LUIS dati par apskatāmo periodu vēl ir nepilnīgi. Pilnīgi visa informācija par studējošo sekmēm tiek atspoguļota sistēmā tikai pēdējā gada laikā. Tas saist īts ar studentu rotācijas ieviešanu, kuru veic, balstoties uz LUIS datiem. Grafikos ir att ēlots trīs mainīgo lielumu “punktu skaits iest ājpārbaudījumā ”, “atz īmes augstskolā ”, “atz īmes skolā ” sadal ījums. 166 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. att . Mainīgā lieluma “punkti iest ājpārbaudījumā ” sadal ījums Distribution of Variable „Poi nts in Entrance Examination” Punktu skaits ir sadalīts diezgan proporcionāli, tuvu normālam sadalījumam. Mainīgā lieluma vidējā vērtība ir 578 punkti. Analizējot skolas atzīmju un augstskolas atzīmju sadalījumu, redzams, ka tas nav proporcionāls, bet ir nobīdīts nedaudz pa labi. Vidējā atzīme skolā ir 6,95, bet augstskolā – 6,79. atzî mes augstskolâ 10 , 00 9, 008,0 0 7, 0 0 6, 0 0 5 , 004 , 003, 0 0 2 , 001 , 0 0 0,00 300 200 100 0 Std. Dev = 1,30 Mean = 6,79 N = 1234,00 atzîmes skolâ 9,00 8,50 8,00 7,50 7,00 6,50 6,00 5,50 5,00 4,50 4,00 3,50 3,00 300 200 100 0 Std. Dev = 1,10 Mean = 6,95 N = 1234,00 2. att . Mainīgo “atz īmes augstskolā ” un “atz īmes skolā” sadal ījums Distribution of Variables „Marks in Higher School” and „Marks in School” M. Gulbe, I. Kant āne. Matemātikas iestājpārbaudījuma nozīmīguma analīze 167 Tika analiz ēti Pīrsona un Spīrmena korelācijas koeficienti starp mainīgo lielumu pāriem. To v ērtības vislielākās ir starp mainīgajiem “atz īmes skolā ” un “atz īmes augstskolā ”. Sp īrmena korelācijas koeficienta vērtība ir 0,548, bet Pīrsona korelācijas koeficienta vērtība ir nedaudz mazāka – 0,494. Starp mainīgajiem “punktu skaits” un “atz īmes augstskolā ” Sp īrmena korelācijas koeficienta vērtība ir 0,468, bet P īrsona korelācijas koeficients ir 0,415. Var secināt, ka starp mainīgajiem “atz īmes skolā ” un “atz īmes augstskolā ” past āv ciešāka sakarība nekā starp pārējiem diviem mainīgo pāriem. Starp visiem mainīgo pāriem sakarību ciešumu var raksturot kā vidēji ciešu. Tika analiz ētas atzīmes augstskolā un atzīmes skolā daž ādos iestājpārbau- dījumos iegūto punktu intervālos un pētīts, vai neparādās atšķirības. Iegūtie rezultāti ļauj izdarīt secinājumu, ka visaugstākā vidējā atzīme 7,55 augst- skolā ir studentiem, kuru punktu skaits ir intervālā no 700 līdz 1000, skolā šiem pašiem studentiem vidējā atzīme bijusi zemāka – 7,42. Apskatot vidējās atzīmes studentiem, kuriem punkti ir intervālā no 500 līdz 699, redzams, ka vid ējā atzīme augstskolā ir 6,88, bet vid ējā atzīme skolā – 7,07. Arī vēl zemākos intervālos ir novērojams tas pats – ka vidējā atzīme skolā ir augstāka nekā vidējā atzīme augstskolā. No šiem iegūtajiem rezultātiem var secināt, ka matemātikas eksāmens, kura rezultātus parāda mainīgais lielums “punkti”, ļauj no reflektantiem, kuru zināšanas ir viduvējas, atlasīt tos, kuriem ir labākas zināšanas matemātikā. Asimetrijas koeficients abiem mainīgajiem visos punktu intervālos ir negatīvs, kas norāda, ka sadalījums nav simetrisks attiecībā pret vidējo atzīmi, bet nobīdīts pa labi. Tas ir viegli izskaidrojams, jo vair āk tomēr ir tādu studentu, kam ir atzīmes starp 6 un 10, nek ā starp 1 un 5, kas jau liecina par vājām zināšanām. Autores interesēja arī jautājums, vai vidējais punktu skaits katrā skolu grupā ir vienāds. Vai nav vērojamas atšķirības starp Rīgas skolām, lauku skolām un lielpilsētu skolām? Atbildes uz šiem jaut ājumiem dotu iespēju novērtēt skolu izglītības kvalitātes viendabīgumu. Šāda analīze tika veikta, izmantojot dispersiju analīzes metodi ANOVA . Iegūtie rezultāti ar 99% ticam ību ļauj teikt, ka studentiem vidējais iegūtais punktu skaits, kārtojot matemātikas eksāmenu, visās skolu grupās nav vienāds. Tas ir atšķirīgs Rīgas skolu, lauku skolu un lielpilsētu skolu grupās. Rīgas skolu un lauku skolu vidējais punktu skaits atšķiras nozīmīgi (1. tabula). 1. tabula Vidējā punktu skaita salīdzin ājums trīs skolu grupās Average Points Comparison in Three School Groups 9 5 % ticam ības intervāls Skolu grupas (I) Skolu grupas (J) Vidējo starpība (I-J) Apakš ējā robeža Augš ējā robeža Rīgas skolas Lauku rajonu skolas 37,45(*) 14,78 60,12 Lielpilsētu skolas 30,16 -15,72 76,05 Lauku rajonu skolas Rīgas skolas -37,45(*) -60,12 -14,78 Lielpilsētu skolas -7,29 -54,17 39,60 Lielpilsētu skolas Rīgas skolas -30,16 -76,05 15,72 Lauku rajonu skolas 7,29 -39,60 54,17 168 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE T āpat tika salīdzinātas mainīgo “atz īmes skolā ” un “atz īmes augstskolā ” vid ējās vērtības trīs skolu grupās. Ar 95% ticam ību var teikt, ka vidējās atzīmes skolā trīs skolu grupās nav vienādas, bet vidējās atzīmes augstskolā ir vienādas. Vislielākās atšķirības vidējai atzīmei skolā atkal ir starp Rīgas skolām un lauku skolām. Rezultāts ir nozīmīgs – ar 95% ticam ības līmeni. Apskatītās analīzes rezultāti ļauj izdarīt secinājumu, ka vidējās atzīmes atšķiras Rīgas un lauku skolās, punktu skaits arī šais grupās ir atšķirīgs. Mācoties augstskolā, šīs atšķirības izlīdzinās, jo pēc iestājeksāmenu rezultātiem iespējams atlasīt konkrētam studiju virzienam visspējīgākos studentus. ANOVA metode tika izmantota arī, lai salīdzinātu mainīgo “atz īmes skolā ” un “atz īmes augstskolā ” vid ējās vērtības četrās iestājpārbaudījumu punktu grupās. Visi dati par iegūto punktu skaitu iestājpārbaudījumos tika sagrupēti četrās grupās (2. tabula). 2. tabula Iest ājpārbaudījumu punktu grupas Entrance Examination Point Groups Grupa Punktu skaits 1 700 - 1000 2 500 - 699 3 350 - 499 4 100 - 349 0 1 2 3 4 5 6 7 8 1 0 0 -3 4 9 3 5 0 -4 9 9 5 0 0 -6 9 9 7 0 0 -1 0 0 0 punk t u s k ai t s V i d ēj ā at z īm e s k ol ā V i d ēj ā at z īm e mat em āt i k ā augs k ol ā V i d ēj ā at z īm e mi k roek onom i k ā un mak roek onom i k ā V i d ēj ā at z īm e s t at i s t i k ā 3. att . Vidējās sekmes punktu grupās Average Marks in Point Groups Testa rezult āti parāda, ka lielākas atšķirības daž ādās punktu grupās ir mainīgajam “atz īmes augstskolā ” nek ā mainīgajam “atz īmes skolā ”. Visi apr ēķinātie rezultāti ir statistiski nozīmīgi – ar ticamības līmeni 95%. No šiem rezult ātiem var M. Gulbe, I. Kant āne. Matemātikas iestājpārbaudījuma nozīmīguma analīze 169 secināt, ka pēc iegūtā punktu skaita iestājpārbaudījumos mēs tomēr varam atlasīt spējīgākos studentus. 4. att . Vidējās atzīmes augstskolā matemātikā un vidējās atzīmes skolā salīdzinājums punktu grupās Comparison of Average Mark in Higher Scholl in Ma thematic and Average Mark in School in Point Groups Ta ču, salīdzinot vidējos sekmju rezultātus skolā un augstskolā, jāpiebilst, ka arī skolas atzīme ļauj atlasīt potenciālos studentus. 5. att . Vidējo atzīmju salīdzinājums skolā un augstskolā Average Marks Comparis on in Higher School and School Nobeigumā autores gribētu piebilst, ka pētījums ir tikai aizsākts. Saistībā ar jaunajiem noteikumiem par uzņemšanu augstskolās pēc vidusskolas centralizēto eksāmenu rezultātiem noteikti jāpēta arī šī rādītāja sakarība ar sekmēm augstskolā. Neapšaubāmi būs interesanti noskaidrot, kurš rādītājs būs nozīmīgāks. 170 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE LITERAT ŪRA 1. URL: http://www.izm.lv/ 2. Norušis M. J. SPSS/PC + Studentware Plus TM for Business . – Chicago, 1991. 3. Lasmanis A. Datu ieguves, apstr ādes un anal ī zes metodes pedago ģijas un psiholo ģijas p ētī jumos. 1. gr āmata . – Rīga: SIA Izglītības soļi, 2002. 4. Lasmanis A. Datu ieguves, apstr ādes un anal ī zes metodes pedago ģijas un psiholo ģijas p ētī jumos. 2. gr āmata . – Rīga: SIA Izglītības soļi, 2002. 5. Arhipova I., B āliņa S. Statistika ar MS Excel ikvienam : Mācību līdzeklis. – Rīga: Datorzinību Centrs, 2000. 6. Harvey L., Green D. Defining quality, Assessment & Evaluation in Higher Education . – 1993; 18: 9 –34. 7. Norušis M. J. SPSS 10.0. Guide to Data Analysis. Upper Sadle River . – New Jersey: Prentice Hall. 07458. Summar y The article deals with anal ysis of how the results of entrance examinations in mathematics relate to the students’ later success. In the course of research the analysis of entrance exams, study achievements at school and analysis of study data at Higher Educational Establishments have been carried out. It has been proved that the results of the entrance exams at University better correlate with study achievements at the University than study ac hievements at school, especially in the beginning of the study process. It has also been described that potential preparation of the student and study achievements are influenced by belonging to the specific group of schools. Key words: Latvia, education, success, quantitative analysis. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 171.–183. lpp. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadz ības rādītāju noteikšanai Latvij ā T he Use of International Experience for Poverty Parameter Definition in Latvia Inese Kalnmeiere Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV–1050 Pētījums veltīts nabadzības noteikšanas metožu evol ūcijas izpētei. Autores mērķis ir, salīdzinot daž ādu koncepciju un starptautisku organizāciju vērtējumus par nabadzības jēdziena attīstību, noteikt kopīgās un atšķirīgās šo metožu paz īmes, kā arī izvērtēt pozitīvās pieredzes izmantošanas iespējas Latvijas apstākļos. Darba ietvaros autore vērtē absolūto, relatīvo un subjektīvo nabadzības robežu, soci ālās izstumtības, budžeta normas un citu pieeju priekšrocības un trūkumus. Svarīgākās nabadzību ietekmējošās pārmaiņas izskaidro starpvalstu atšķirības. Šo atšķirību izskaidrošana ir būtiski svarīga nabadzības izpratnei mūsdienu sabiedrībā. Lielākā daļa kvantitatīvo rādītāju pētniekus nodrošina tikai ar mainīgajiem, kas identificē indivīdu atrašanos zem vai virs oficiāli noteiktā nabadzības līmeņa. Arī daž ādi nabadzības novērtēšanas veidi uzrāda nelielas, bet nozīmīgas atšķirības valstu ranž ējumā. Lai maksimizētu pētnieku ieguldījumu vienota nabadzības noteikšanas modeļa izstrādē, jāatrisina divi jautājumi: 1. T ā kā pastāv grūtības salīdzināt nabadzību laikā un vietā, nepieciešami rādītāji, kuri apvienotu to pašu parādību katrā sabiedrībā. 2. T ā kā daž ādās sabiedrībās eksistē atšķirīga nabadzības būtības nozīme, rodas vajadzība paplašināt pašu nabadzības definīciju. Atslēgvārdi: nabadzības pētīšana, absolūtās nabadzības robežas; relat īvās nabadzības robežas, Eurostat metodoloģija Latvijā, monetārā nabadzība. 1 . Nabadz ības noteikšanas metožu evol ūcija Jebkura kompleksa pieeja dz īves līmeņa, nabadzības un izaugsmes novērtēšanā saskaras ar vienota kritērija trūkumu. Vairākas desmitgades pētnieki savu uzmanību ir veltījuši nabadzībai un nevienlīdzībai, vērtējot to vēsturiskos attīstības virzienus un meklējot salīdzināmu modeļu iespējas (Alderson, Nielsen , 1999; Firebaugh, 2000). Nabadzības noteikšanas metodes, tāpat kā nabadzības jēdziens, atrodas nepārtrauktā dinamikā. Tiek pilnveidotas iepriekš ējās metodes un meklēti jauni risinājumi. Jebkurš m ēģinājums noteikt resursu pietiekamību vai raksturot nabadzības izplatību pieprasa noteikt slieksni, attiecībā pret kuru var izmērīt indivīda, ģimenes 172 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE vai mājsaimniecības dzīves līmeni. Slieksnis ir nepieciešams, lai konstatētu indivīdu atrašanos virs vai zem konkrētā nabadzības līmeņa. Daž ādi nabadzības sliekšņi ir ieviesti kopš Rauntrī ( Rowntree ) pirmā mēģinājuma 1901. gadā fiksēt nabadzību, kad vērtēja nepieciešamos ienākumus tikai fizisko vajadzību apmierināšanai. Absol ū to vajadz īb u defin ē šanas pieeju var uzskatīt par vienu no pirmajām nabadzības noteikšanas metodēm. T ās pamatā ir iztikas līdzekļu minimuma jēdziens1 (Alcock, 1997). Atsevišķās situācijās absolūtisma pieejas ietvaros preču grozam pievieno tādus papildinošus faktorus kā minimālais nepieciešamais uzņemto kaloriju daudzums un pajumte. Sabiedrībai attīstoties un paaugstinot dzīves kvalitāti raksturojošos kritērijus, absolūtisma pieeja zaudē savu nozīmi. Lai gan reģionos / valst īs, kur galējā nabadzība joprojām izplatīta, absolūtisma pieeju izmanto, nosakot minimālo pieļaujamo dzīves līmeni. Pēc autores domām, šai metodei ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, pieejas ietvaros cilvēciskās vajadzības tiek interpretētas pārsvarā kā fiziskās vajadzības pēc pārtikas, pajumtes, apģērba. T ādējādi tiek ignorētas indivīdu sociālās vajadzības. Otrk ārt, strīdīgs ir pirmās nepieciešamības preču noteikšanas process. Nav skaidrs, kā pamatvajadzības tiek definētas un kurš to dara, kāds ir vispārpieņemtais minimālais dzīves līmenis un kurš to nosaka. Trešk ārt, rodas grūtības noteikt iztikai nepieciešamo preču kvantitatīvo daudzumu. Patērētais pārtikas daudzums un izmaksas ir atkarīgas gan no vietas, kas sabiedrībā tiek ieņemta, gan ikdienas paradumiem, gan pārtikas pieejamības tirgū. Relat īvisma pieeja , balstīta uz Taunsenda ( Townsend ) 1979. gadā definēto nabadzības teoriju, izmanto nacionālā ienākuma vidējo vai mediānas rādītāju. T ā attēlo ekonomiskos rādītājus, kuri atbilst dominējošam dzīves stilam valstī. T ādējādi rodas iespēja izvairīties no absolūto vajadzību definēšanas, uzsvaru liekot uz taisnīguma sadales principa. Neskatoties uz to, ka relatīvisma koncepcija ir uzlabota absolūtisma pieeja, autoresprāt, tai ir vairāki nozīmīgi trūkumi. Pirmkārt, relatīvisma pieeja uztver nabadzību kā statistisku parādību (neatkarīgi no nabadzības robežas izv ēles, noteikta sabiedrības daļa vienmēr tiks uzskatīta par nabadzīgu). Otrk ārt, nabadzības kvantitatīvais rādītājs neatspoguļo nabadzīgo indivīdu dzīves kvalitāti (neparādās kvalitatīvais aspekts). Relatīvisma pieeju papildinot ar sociāli nozīmīgu faktoru izmantošanu, tiek radīta vienpr ā t ības / soci ālo indikatoru pieeja. T ā analizē sociāli nozīmīgas vajadzības, kas izvēlētas demokrātiskā ceļā. Taunsends pirmais uzs āk izmantot sociāli nozīmīgus faktorus, vērtējot nabadzības līmeni valstī. Maks ( Mack ) un Lanslī (Lansley ) papildina šīs pieejas tehniku, pamatojot zaud ējuma indeksa izmantošanas lietderību ( Mack, Lansley, 1985). Lielbritānijas zinātniece Pantacis (Pantazis ) un pētnieks Gordons ( Gordon ) piedāvā demokratizēt sociālās izslēgšanas indikatoru izvēli, kā arī atšķirīgi uztvert trūkumu, kas rodas līdzekļu neesamības rezultātā un trūkumu, ko izraisa indivīda nevēlēšanās iegādāties attiecīgo preci vai pakalpojumu ( Gordon, Pantazis, 1997). Lai arī sociāli nozīmīgākās vajadzības tiek noteiktas aptauju rezultātā, faktiski to atlasi veic pētnieki. Turkl āt par galveno šīs metodes trūkumu var uzskatīt grūti sasniedzamu augstu ticamības pakāpi. Soci ālās izstumt ības pieeja veidojas, ņemot vērā iepriekšējo koncepciju trūkumus. T ā vērtē sociālās izstumtības jēdzienu – atteikšanos no pieejas sabiedriskām attiecībām un sabiedrībā pieņemtiem paradumiem vai to trūkumu, pie kura lielākā daļa indivīdu pieraduši (Levitas, 1998). Šīs pieejas galvenais mērķis ir apzināt un analizēt neaizsargātās iedzīvotāju grupas, kuras skar vai var skart sociālā I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 173 izstumtība. Pastāv uzskats, ka šo metodi var izmantot daudzdimensiju mērauklas izstrādāšanā, kas būtu neatkarīga no citiem nabadzības rādītājiem. Metodes galvenais trūkums ir grūti iegūstamie dati. Iepriekšējās metodes papildinot ar ekonomiska rakstura rādītājiem, tika izstrādāta subjekt īv ā pieeja , kas analizē subjektīvās nabadzības robežas (indiv īdu pašu doto vērtējumu par minimālo ienākumu līmeni, pie kura vēl ir iespējams apmierinoši dzīvot). Autore saskata vairākus pieejas trūkumus. Pirmkārt, vairākumā gadījumu nabadzības robežas tiek noteiktas relat īvi augstāk. Otrk ārt, subjektīvās nabadzības robežas paaugstin ās sistemātiski (svārstās atkarībā no mājsaimniecības vai indivīda faktiskajiem ienākumiem). Ien ākumu pilnvaru pieeja vērtē indivīdu patēriņa struktūru. T ā saistās ar biheiviorisma pieeju, kuras pamat ā tiek pētīta indivīdu patēriņa struktūra ( Orshansky, 1965; Rug gles, 1990). Pieejas ietvaros redzama vajadzību prioritātes izvēle, ko diktē indivīda ienākumu līmenis. Autoresprāt, metodei ir vairāki trūkumi: pirmkārt, pieeja ignorē patēriņa struktūras mainīgo dabu, otrkārt, netiek ievērotas ģeogrāfiskās atšķirības, nosakot nabadzības slieksni, treškārt, metode ir darbietilpīga un laikietilpīga. Ien ākumu sliekš ņa pieeja definē nabadzību tikai naudas izteiksmē, galveno uzsvaru liekot uz minimālā ienākuma lieluma noteikšanu (Smith, Townsend, 1965). Kā nabadzīgi indivīdi / m ājsaimniecības tiek definēti tie, kuru ienākumi (retāk izdevumi) ir zem noteikta sliekšņa neatkarīgi no viņu dzīves līmeņa. Par galveno šīs metodes priekšrocību uzskata tās vienkāršību. Tom ēr autore šīs pieejas izmantošanā ir saskatījusi vairākas nepilnības. Pirmkārt, nabadzības robeža nav fiksēta (izmaiņas vidējā iedzīvotāju patēriņā rada nabadzības robežas korekcijas). Otrk ārt, indivīdi ar zemiem ienākumiem, bet augstu dzīves līmeni nevar tikt uzskatīti par nabadzīgiem. Trešk ārt, rodas problēmas, nosakot kā materiālo, tā sociālo vajadzību un resursu diapazonu, kas palielina ienākumus. Budžeta normas pamatā ir Rauntrī koncepcija. Budžetu izmanto k ā standartlielumu, kurā iekļauts iztikas līdzekļu un sabiedriskās dzīves minimums. Saunders (Saunder ) uzskata, ka, lai izveidotu budžeta normu, tiek sast ādīts nepieciešamo preču saraksts, kas balstās uz zinātniskiem pierādījumiem. Savukārt pēc struktūras tā atgādina absolūtisma pieeju (Bernstein, 2000). Būtībā budžeta norma apvieno svarīgākos cilvēka eksistēšanas elementus. Autoresprāt, budžeta normas metodei ir vairāki nozīmīgi trūkumi. Pirmkārt, strīdīgs ir jautājums par vajadzību izvēli. Otrk ārt, subjektīvais vērtējums sarež ģī vajadzību noteikšanu. J āņem vērā katras sociālās grupas ekonomiskie apstākļi. Trešk ārt, sarež ģīta ir tāda budžeta izstr āde, kuru varētu papildināt ar jaunāko informāciju, ņemot vērā mainīgos sociālos apstākļos. Izsekojot nabadzības metožu att īstībai, ir skaidri redzams, kā mainījusies nabadzības būtības izpratne. Vienkāršākās nabadzības noteikšanas metodes vērtē tikai relatīvos ienākumus, nosakot zemāko ienākumu grupu. Savukārt starptautiskā līmenī apstiprinātās nabadzības definīcijas vērtē pastāvošos sociālos priekšstatus, tādējādi paplašinot pašu nabadzības definīciju. 2 . Absol ūto un relatīvo kategoriju atš ķirības Daudzus gadus tiek diskutēts par relatīvās un absolūtās nabadzības definīcijas izvēli (Sen, 1979, 1983; Madden, 2000). Definīcijas atšķiras pēc daž ādajiem 174 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE uzskatiem par zaudējumiem (Shanahan, Tuma, 1994). Taunsends uzskata, ka absolūtie un relatīvie standarti paredz daž ādu politiku un atšķirīgu koncepciju izmantošanu. Relat īvie m ēri vērtē vajadzību izmaiņas atkarībā no laika un vietas, daudz efektīvāk novērtē relatīvās vēsturiskās pārmaiņas salīdzināmajā valstī attiecīgajā laika periodā. T āpēc attīstītās kapitālistiskās demokrātiskās valstīs relatīvā nabadzības definīcija ir vairāk piemērota (Atkinson, 1998; Gordon 1972; Hagenaars, 1991; Madden, 2000; Ravallion, 1998; Sen, 1992). Alternatīvi, absolūtie rādītā ji vērtē iztikas līdzekļu minimumu un tāpēc ir vairāk piemēroti attīstības valstīm. 2 .1 . Absol ūtie nabadz ības rādītāji Absolūtā nabadzības robeža ir noteikta re ālos skaitļos, turklāt ikviens indivīds, kura līdzekļi ir mazāki par atskaites punktā minēto, tiek uzskatīts par nabadzīgu. Absolūtai nabadzības robežai, p ēc autores domām, raksturīgas vairākas pamatiezīmes. • T ā ir fiksēta laikā un tiek koriģēta tikai atkarībā no cenu svārstībām. • T ā tiek uzskatīta par dzīves līmeņa nemainīgu lielumu. • Parasti tā balstās uz pamatvajadzību koncepciju. • T ā ietver starptautiski salīdzināmu un vēsturiski konstantu slieksni, kas atšķir nabagos no bagātajiem (piemēram, neraugoties uz inflācijas izmaiņām, ASV nabadzības slieksnis ir absolūts neatkarīgi no laika, reģiona vai ģimenes tipa). • Tiek pie ņemts, ka noteikts materiālais līmenis ļauj iegādāties pirmās nepieciešamības preces labklājības nodrošināšanai. T ādējādi attīstības valstīs absolūtie rādītāji var būt saistīti arī ar labklājības absolūto definīciju, kur vērtē bērnu mirstību, paredzamo mū ža ilgumu un ar p ārtiku uzņemto enerģētisko vielu daudzumu (Bradshaw, 1993). Vairāki autori uzskata, ka absolūtie rādītāji ir saistīti ar daž ādiem ierobežojumiem, kas padara tos nepiem ērotus attīstīto kapitālistisko valstu salīdzināšanai (Sen, 1992; 1999). Absolūto rādītāju trūkumi ir aplūkoti darba turpinājumā. • Absolūtie mēri ir ļoti nepilnīgi (līdz ar mājsaimniecību ienākumu pieaugumu nabadzība samazinās). • Skeptiski tiek vērtēts noteiktais preču daudzums vai labklājības absolūtais slieksnis, kas var ietekmēt nabadzīgo skaitu (Atkinson, 1998). • Tie ir patva ļīgi izvēlēti objektīvi rādītāji, taču nabadzības līmenis nevar būt noteikts neatkarīgi no ekonomiskā vai sociālā konteksta, kur tiek definētas vajadzības un kur tās rodas (Smeeding, O’Higgins, Rainwater , 1990). • Tiek ignor ētas sociālās vajadzības (cilvēciskās vajadzības pārsvarā interpretējot kā fiziskās vajadzības pēc pārtikas, pajumtes, apģērba). • Izpratne par labklājību ir atkarīga no apstākļiem, kādos atrodas aptaujājamie indivīdi (raksturīga subjektivitāte). Iepriekš minēto iemeslu dēļ absolūtie rādītāji tiek izmantoti visai reti. Lai gan atsevišķi autori tos izmanto vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, absolūtie nabadzības rādītāji atspoguļo nabadzības līmeņa un ienākumu izmaiņu savstarpējo sakarību. Otrk ārt, rādītājs nav patvaļīgi pieņemts, jo vērtētas tiek pamatvajadzības un minimālie uzturlīdzekļi. I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 175 2 .2 . Relat īvie nabadz ības rādītāji Relatīvisma pieeja ir radījusi specifisku nabadzības robežu katrai indiv īdu grupai (sabiedrībai) konkrētā laika periodā, kas atkarīga no ienākumu sadalījuma modeļa. Parasti par relatīvās nabadzības robežu uzskata vid ējos vai mediānos ienākumus / izdevumus. Visbiež āk izmantotā relatīvā nabadzības robeža ir 50% no mediānajiem ienākumiem. Turkl āt indivīdi, kuri atrodas zem konkrētā nabadzības sliekšņa, tiek uzskatīti par tādiem, kuru ienākumi ir krietni zem nepieciešamā līmeņa, lai pilnībā iekļautos sabiedrībā (Shanahan, Tuma, 1994). T ādējādi relatīvie rādītāji atspoguļo pastāvošo dzīves apstākļu atšķirību starp nabadzīgo indivīdu un pārējo sabiedrības daļu. No teorētiskā viedokļa relatīvo rādītāju vērtība ir: • indivīda iespējamo zaudējumu vērtējums atkarībā no konkrētās sabiedrības kultūras normām un paradumiem (Townsend, 1980; Sen, 1979); • iespēja izvairīties no absolūto vajadzību definēšanas, uzsvaru liekot uz ienākumu sadales principa taisnīgumu ( Ravallion, 1994). T ādējādi relatīvā nabadzības robeža formul ē nabadzību kā sociālu stāvokli. Lai arī lielākā daļa nabadzības pētnieku priekšroku dod relatīvajiem rādītājiem, autore saskata vairākus nozīmīgus to trūkumus. • Relatīvā nabadzības robeža atspogu ļo pastāvošo dzīves apstākļu atšķirību konkrētā sabiedrībā, bet nesniedz informāciju par nevienlīdzības izplatību. • T ā nav fiksēta, t. i., izmaiņas vidējā iedzīvotāju patēriņā prasa nabadzības robežas korekcijas, t ā ir stipri atkarīga no labklājības izplatības sabiedrībā. • Šī metode neļauj nofiksēt atskaites punktu, no kura var tikt mērīta izaugsme. • Vērtējot valsts ienākumu sadales modeli, nevar iegūt informāciju par ienākuma lielumu absolūtā izteiksmē. Tas noz īmē, ka starptautiskā kontekstā relatīvisma metode ignorē nabadzības un faktiskā iztikas līmeņa sakarību. Nabadzības robežas daž ādām sociālām grupām tiek pieskaņotas daž āda lieluma ģimenēm. T ās atšķiras pa gadiem un pēc aprēķinos izmantotajām metodēm. Katras valsts ietvaros izstrādātās nabadzības robežas izmanto atš ķirīgus datus sliekšņa aprēķināšanai. Savukārt valdību politika, nosakot nacionālās nabadzības robežas, var būt atšķirīga no tās, kādu piedāvā starptautiskās attīstības aģentūras. 2 .3 . Starptautiski noteikt ās nabadz ības robežas Lai atvieglotu datu starptautisku salīdzināšanu, daž ādas starptautiskas organizācijas (Pasaules Banka, Starptautiskā darba organizācija, Amerikas Starptautiskā attīstības banka u. c.) fiksē nabadzības robežas daž ādiem reģioniem. Šim mērķim galvenokārt tiek izmantota budžeta normas metode, kur v ērtē ienākumu standartlielumu, kurā iekļauts iztikas līdzekļu un sabiedriskās dzīves minimums. Lai arī starptautiski pielietotās nabadzības robežas tiek uzskat ītas par praktiskām un viegli izmantojamām, tām ir vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā kā nabadzība ir sabiedriski radīts jēdziens, to ietekmē daž ādi mainīgie – laiks, vieta un dominējošie sociālie apstākļi. T ādējādi dzīves līmeņa pastāvošās atšķirības jaunattīstības valstīs un attīstītajās valstīs pieprasa atšķirīgu nabadzības robežu noteikšanu. Otrk ārt, vairākumā gadījumu aprēķinātais nabadzības slieksnis ir patvaļīgi pieņemts. Ir 176 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE nepieciešamas nabadzības robežas korekcijas, kas atspogu ļotu kā cenu pieaugumu, tā dzīves līmeņa uzlabošanos. Tas noz īmē, ka nabadzības robežas piel āgošana mainīgajiem apstākļiem paredz aprēķinos iekļaut arī svarīgākos priekšmetus modernas dzīves nodrošināšanai. Trešk ārt, netiek ievērotas atšķirības, vērtējot nabadzību laukos un pilsētās. Ceturtkārt, netiek ņemtas vērā nabadzīgo valstu daž ādās situācijas. Aprēķinot nabadzības slieksni, bez inflācijas jāanalizē arī vidējais dzīves līmenis, kas mainās līdz ar sociālo attīstību un ekonomisko izaugsmi. Turkl āt cenu pieaugums pilnībā neatspoguļo dzīves līmeņa celšanos. Piektkārt, lai arī valstu salīdzināšanas procesā tiek lietots pirktspējas paritātes rādītājs (PPP – purchasing power parity ), aprēķini ignorē iztikas minimuma vai dzīves dārdzības nepastāvīgumu gan valstīs ar augstiem, gan valstīs ar zemiem ienākumiem. Neskatoties uz augstāk minētajiem trūkumiem, starptautiski noteiktās nabadzības robežas tiek izmantotas, jo: • vienlaicīgi var salīdzināt daudzas valstis; • iespējama vairāku alternatīvu nabadzības noteikšanas sliekšņu izvēle; • nav nepieciešami speciāli aprēķini, jo tiek izmantoti jau gatavi nacionālo statistikas institūciju dati. 2 .4 . Nacion ālās nabadz ības robežas Izstrādājot nacionālās nabadzības robežas, parasti ņem vērā: • patēriņa struktūru; • vietējos apstākļus iztikas minimuma noteikšanā. Ta ču papildus minētajam jāņem vērā vairāki nosacījumi. • Papildu izmaksas, kas rodas pilsētas teritorijā (transports, īres maksa, ūdens, veselības un citu pakalpojumu dārdzība). • Standartlielums, pēc kura nosaka nacionālo nabadzības robežu. Izmantošanas ziņā tas ir visai ierobežots (dz īves dārdzība atšķiras ne tikai valstu starpā, bet arī vienas valsts iekšienē, parasti starp pilsētas un lauku teritorijām). • Tiek ignor ēta apstākļu mainība vienas pilsētas ietvaros vai vairāku pilsētu starpā (dzīves dārdzība lielajās pilsētās). Daudzi eksperti apstiprina, ka svarīgākās nabadzību ietekmējošās pārmaiņas izskaidro starpvalstu atšķirības (Atkinson, 1998). Turkl āt šo atšķirību izskaidrošana ir būtiski svarīga nabadzības izpratnei mūsdienu sabiedrībā ( Cantillion, 1997). Papildus salīdzinošā perspektīva nodrošina tādu cēlonisku faktoru ietekmi kā pārmaiņas ekonomikā, sabiedriskajā kārtībā un demogrāfijā. Izceļot augstākminētos faktorus, var rasties atsevišķas metodoloģiskas problēmas, salīdzinot nabadzības pakāpi starp valstīm. Arī daž ādi nabadzības novērtēšanas veidi uzrāda nelielas, bet nozīmīgas atšķirības valstu ranž ējumā (Atkinson, 1998; Hagenaars, 1991). T āpēc pētniekiem veicot starpvalstu nabadzības salīdzinājumus (Atkinson, 1990), vajadzētu ņemt vērā salīdzināmības un novērtēšanas kļūdas iespējamību. 3 . Latvij ā veiktie pētījumi Latvijā ir veikti vairāki vispusīgi pētījumi par nabadzību un sociālās noslāņošanās procesu attīstību valstī. Ta ču tie galvenokārt atspoguļo ienākumu līmeņa un patēriņa izdevumu izmaiņas, sniedz ieskatu par materiālās nabadzības I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 177 apjomu. Turkl āt nav aprakstīta ne nabadzības sliekšņa izvēle, ne faktori, kas ietekmē to izvēli laika gaitā. • Labklājības ministrija katru gadu saņem noteiktu valsts budžeta da ļu, kas tiek izlietota pētījumu finansēšanai, uz kuru secinājumu pamata tiek izstrādāta sociālās drošības politika. • Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu p ētījums, kas aizsākts 1995. gada septembrī sadarbībā ar Pasaules Bankas tehnisku atbalstu, ir vienīgais regulāras informācijas avots par ģimeņu materiālajiem apstākļiem. Turkl āt tas ir vienīgais datu avots, lai argumentēti runātu par nabadzību valstī un to, cik dziļa ir plaisa starp vidējo ienākumu līmeni un trūkumu. Lai paaugstinātu statistisko datu kvalitāti un pilnveidotu rādītājus atbilstoši Eiropas Savienības Statistikas biroja ( E urostat ) prasībām, CSP kopš 2001. gada maija uzsāka jaunu mājsaimniecību budžetu p ētījumu, kas lielākā mērā nekā līdz šim pamatojas uz pasaules praksē aprobētu analoģisku pētījumu pieredzi un Eurostat rekomendācijām. • UNDP Latvijā kopš 1995. gada regulāri izstrādā pārskatus par tautas attīstību Latvijā un pievērš uzmanību uzdevumiem, kas veicami Latvijas sociālekonomiskās attīstības jomā. ANO Att īstības programma Latvijā kopš 1997. gada ir atbalstījusi piecus nozīmīgus pētījumus nabadzības jomā2, uz kuriem pamatojoties ir izstrādāta koncepcija “Nabadz ības situācijas risināšana”. Visaptverošs Latvijas nabadz ības situācijas izvērtējums ir sniegts arī 2000. gada Pasaules Bankas ekspertu pētījumā (Latvia Poverty Assessment ). • Papildus informāciju atsevišķu nabadzības aspektu analīzei sniedz 1999. gadā veiktais dzīves apstākļu pētījums (tapis CSP sadarbībā ar Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūtu Fafo ) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta darba grupas pētījumi par ģimenes situāciju Latvijā (1998. gada pētījums), sociālo pabalstu lietošanu naba- dzības un sociālās izstumtības izskaušanā (2000./2001. gada p ētījums). J āatzīst, ka faktiski nav pieejama informācija par Latvijā izmantoto nabadzības sliekšņu izvēli un izmantoto metodoloģiju nabadzības rādītāju aprēķināšanā. 4. E u rostat metodoloģijas izmantošana Latvij ā No statistikas viedokļa, aprēķinot jebkuru nabadzības indikatoru, vajadzīgs sākotnējais lielums, proti, iztikas minimums. Latvijā nav strikti izstrādātu iztikas minimuma kritēriju. Vēsturiski tam kalpojuši vairāki absolūtie iztikas minimuma grozi, kas ar laiku zaudējuši savu nozīmi. T ā kā Latvijā nav vispārēji akceptēta nabadzības sliekšņa, Centrālā Statistikas pārvalde (CSP) var izmantot vienīgi to starptautisko pieredzi, kas tiek izmantota Eiropas Savienības Statistikas birojā (E urostat ). T ādēļ CSP ir veikusi nabadzības riska rādītāju metodoloģijas harmoniz ēšanu atbilstoši E urostat rekomendācijām un pieņēmusi konceptuālu lēmumu turpmāk nabadzības indikatoru aprēķinā izmantot E urostat metodes. E urostat metodoloģiju raksturojošās pamatiezīmes:3 • CSP nabadzības sliekšņa konstatēšanā izmantoto budžeta normas metodi (nepieciešamā patēriņa izdevumu fiksēšanai) aizstāj relatīvā ienākumu metode , tādējādi aprēķinos ņemot vērā vidējos mājsaimniecības ienākumus 178 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE pēc nodokļu un citu maksājumu nomaksas. T ā kā vidējais lielums ir objektīvāks rādītājs, ja tas aprēķināts no viendabīgākas statistiskās kopas datiem, iespējams, ka vidējo rādītāju izmantošana dos iespēju tikai fiksēt ienākumu nevienlīdzības tendenci sabiedrībā. Lai iegūtu precīzāku priekšstatu par iedzīvotāju dzīves līmeni, vispārējie vidējie lielumi analīzē būtu jāpapildina ar grupu vidējiem, kas aprēķināti daž ādām labklājības, sociālajām, teritoriālajām un demogrāfiskajām grupām. Līdzīgi ienākumu kritērijs vienlaikus jāvērtē daž ādu sociālo faktoru iespaidā. • Nabadzības radītāju aprēķināšanā un nabadzības sliekšņa definēšanā iepriekš izmantoto patēriņa izdevumu vietā vērtē rīcībā esošo ien ākumu , tādējādi izrādot lielāku uzticēšanās pakāpi respondentam (ienākumi netiek slēpti vai uzrādīti zemāki par faktiskajiem, nav novērojama izvairīšanās no nodokļu maksāšanas utt.), bet aprēķinos neņemot vērā izdevumu izmaiņas, kā arī vajadzību mainīgo dabu. • Ienākumu rādītāju pārrēķina uz ekvivalento patērētāju, aizstājot CSP agrāk izmantoto OECD nemodific ēto ekvivalences skalu ar OECD modific ēto ekvivalences skalu (1; 0,5; 0,3). Jaun ā metodika visvairāk ietekmē vieninieku mājsaimniecības un lielas ģimenes5. Aprēķinos izmantojot OECD modific ēto skalu, vienas personas mājsaimniecībai risks iekļūt trūcīgo kategorijā ievērojami pieaugs, savukārt mājsaimniecībās ar 3 un vairāk bērniem nabadzības riska biežums b ūs ievērojami augstāks salīdzinājumā ar OECD nemodific ēto skalu5. • Relatīvā nabadzības sliekšņa aprēķināšanā iepriekš izmantotā rādītāja – 50% no vid ējiem patēriņa izdevumiem – vietā tagad CSP izmanto 6 0 % no ekvivalento ienākumu medi ānas. Pēc autores domām, pilnais iztikas minimums, tāpat kā relatīvo nabadzības sliekšņu aprēķināšana no vidējā svērtā, nesniedz objektīvu informāciju par nabadzību valstī. T āpēc ekvivalentie mediānas ienākumi ir atzīstami par labāku rādītāju, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka ienākumu sadalījumu varētu ietekmēt ļoti augsti vai ļoti zemi ienākumi. CSP pārņemtais nabadzības indikatoru aprēķins uzskatāmi parāda, ka arī jaunajai Eurostat metodikai ir vairāki būtiski trūkumi, kas, pēc autores domām, var ietekmēt pētījuma rezultātus, novērtējot nabadzības apjomu un dziļumu. Pamatā izmantojot relatīvo ienākumu koncepciju, nabadzības slieksnis tiek definēts kā vidējais ienākumu vai patēriņa līmenis sabiedrībā. T ādējādi šāda relatīvās koncepcijas izpratne norāda, ka ir iespējams atšķirīgs nabadzības novērtējums sabiedrībā, kuras labklājības līmenis ir relatīvi zems, un sabiedrībā ar augstiem ienākumiem un augstu patēriņa līmeni. Kārtējie ienākumi nevar tikt atzīti par piemērotāko instrumentu dzīves līmeņa noteikšanā, jo ienākumu apjoms nesniedz informāciju par citiem mājsaimniecības rīcībā esošajiem resursiem. Latvijā CSP regulāri veic nabadzības un ekonomiskās nevienlīdzības rādītāju (relatīvās nabadzības robežas, nabadz ības riska un dziļuma indeksu, ienākumu kvintiļu attiecības indeksu) aprēķinu, savukārt specifiskāki ienākumu nabadzības indikatori tiek aprēķināti, izmantojot Eiropas Padomes 2001. gadā Lākenā apstiprinātos monetāros nabadzības rādītājus. Pēc Eurostat metodikas tiek vērtēti kā primārie, tā sekundārie nabadzības rādītāji (sk. 1. tabulu), kur galvenais uzsvars tiek likts uz: • nabadzības relatīvo dabu (tiek vērtēts katras valsts dzīves līmenis, nepieprasot universālu minimālā dzīves standarta definīciju); I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 179 • mediānas ienākumu vērtēšanu, t. i., ienākumu sadalījumu neietekmē galējas vērtības. 1. tabula Monet ārās nabadz ības Lākenes rādītāji6 The Laeken Indicators of Monetary Poverty Primārie rādītāji Risks k ļūt trūcī giem p ēc sociālo transfertu saņemšanas Indivīdu procentuālā attiecība, kuru ienākumi ir zem 60% no nacionālā ekvivalentā mediānas ienākuma. Var izmantot vairākus mainīgos: vecumu un dzimumu, nodarbinātības statusu, mājsaimniecības tipu, īpašumpiederības veidu. Ien ākumu nevienlīdz ī ga sadale Salīdzina kopējo ienākumu proporciju, ko saņem 20% tur īgāko iedzīvotāju attiecībā pret to ienākumu daļu, ko saņem 20% tr ūcīgāko iedzīvotāju. Pastāvī ga pieder ība nabadz ī go grupai Personu procentuālā attiecība, kuru ienākumi ir mazāki par attiecīgo nabadzības robežu attiec īgajā gadā un vēl vismaz divos no 3 iepriekšējiem gadiem. Relat īvais nabadz ības dzi ļ uma indekss Atšķirība starp personas mediānas ienākumu, kas atrodas zem nabadzības robežas noteikt ā lieluma, un pašu nabadzības robežu, kas izteikta kā procentuālā attiecība no rādītāja “risks atrasties zem nabadzības robežas”. Sekundārie rādītāji Dispersija ap nabadz ības robežu Atspoguļo risku kļūt trūcīgam pie daž ādām nabadzības robež ām. Nabadz ības riska pak āpe laika izteiksm ē Risku atrasties zem nabadzības robežas atvasina no b āzes gada izvēles. Nabadzības robežu piel āgo sekojošajiem gadiem, rādītāju reizinot ar cenu indeksu. Risks k ļūt trūcī giem pirms sociālo transfertu saņemšanas Iedzīvotāju procentuālā attiecība, kuru ienākums pirms sociālo transfertu saņemšanas nepārsniedz nacionālo nabadzības robežu. Džini koeficients Iedzīvotāju kopīgās daļas attiecība pret visu saņemto ienākumu kopīgo daļu. Pēc tabulā apkopotajiem rādītājiem ir redzams, ka labklājības monetāro indikatoru izvēle ir komplicēts process. Praksē visvairāk izmantotais dzīves līmeni raksturojošais rādītājs ir kopējie mājsaimniecības ienākumi gada laikā. Ta ču mājsaimniecības ekonomiskie resursi nav atkarīgi tikai no to šā brīža ien ākumiem. T ādējādi, autoresprāt, galveno uzsvaru liekot uz ienākumu kritēriju, nav iespējams noteikt kādas konkrētas robežas absol ūto pārākumu. Arī dzīvesveidu raksturojošie rādītāji paši par sevi ir nepietiekami, lai novērtētu nabadzības pakāpi. T āpēc ideālā gadījumā būtu jāvērtē abu faktoru kombinācija. Autore ir pārliecināta, ka sociālā izstumtība veicina nabadzības koncepcijas maiņu vismaz divos virzienos. Pirmkārt, tīri teorētiski relatīvie nabadzības rādītāji ir savienojami ar nedrošības un sociālās izslēgšanas faktoru. Otrk ārt, sociālā izslēgšana un tirgus (ekonomiskā nozīmē) ir cieši saistīti lielumi. Citiem vārdiem sakot, sociālā izslēgšana veicina ekonomisko nevienlīdzību. 180 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE No iepriekš izdarītajiem secinājumiem autore var minēt vairākus būtiskus E urostat metodikas trūkumus. Pirmkārt, labklājības analīzes kontekstā ienākumi nav uzskatāmi par drošu indikatoru. Bez kārtējiem ienākumiem aprēķinos jāiekļauj arī saņemtā sociālā vai hum ānā palīdzība; paša saražot ās produkcijas vērtība, no kuras netiek gūts ienākums; iepriekš ējo paaudžu atst ātā materiālā bāze un citi faktori. Otrk ārt, noteikta sabiedrības daļa vienmēr tiks uzskatīta par nabadzīgu, ja tiek vērtēts relatīvais rādītājs nacionālā ienākuma vērtībai. Trešk ārt, relatīvais nabadzības noteikšanas veids neatklāj trūcīgo indivīdu faktiskos dzīves apstākļus. Ceturtkārt, sarež ģīta ir starptautiski salīdzināma atskaites punkta izvēle. Lai izstrādātu vienotu modeli, pēc kura varētu identificēt nabadzību, joprojām tiek pilnveidotas nabadzības jēdziena definīcijas un aprēķini. T ā kā Latvijā nav strikti izstrādāts atskaites punkts, lai varētu raksturot nabadzības izplatību, vēsturiski par sākotnējo lielumu kalpojuši vairāki absolūtā iztikas minimuma grozi7, kas ar laiku zaudējuši savu nozīmi. Vairumā gadījumu šim nolūkam pieņemtie valdības dokumenti bija politiski noteikti un praktiski netika radīti sociālo garantiju noteikšanai, turklāt neatbilda reālajai situācijai valstī. Latvijas gadījumā, pēc autores domām, par efektīvu risinājumu varētu uzskatīt: • budžetu normas izstr ādi daž ādiem mājsaimniecības tipiem; • sliekšņa konstatēšanu, attiecībā pret kuru var izmērīt indivīda dzīves līmeni; • papildus definēt nabadzības riska zonu, kas samazinātu nabadzības zemāko robežu, kas ļautu niansētāk izprast nabadzības rādītāju ietekmējošos faktorus, atskaites punkta un atbilstošākas ekvivalences skalas izvēli. Nobeigums Lai arī lielākā daļa nabadzības pētnieku priekšroku dod relatīvo rādītāju izmantošanai, debates par absolūto un relatīvo rādītāju izvēli joprojām eksistē. Absolūto rādītāju piekritēji galvenokārt vērtē pamatvajadzības. Turkl āt, ja tās nav apmierinātas, tad no fizioloģiskās eksistēšanas un drošības viedokļa nabadzība patiešām pastāv. Savukārt relatīvisma koncepcijas piekritēji ir pārliecināti, ka termins „vajadz ība” pats par sevi ir relat īvs, tātad no konteksta izrietošs. Izvērtējot nabadzības noteikšanas metožu att īstības gaitu, var secināt, ka patlaban nepastāv tikai viena vislabākā metodika. Daž ādas pieejas var tikt atzītas par piemērotām atšķirīgu rezultātu sasniegšanai. Apkopojot vairāku zinātnieku viedokļus, autore secina, ka ideālā gadījumā nabadzības rādītājiem būtu: 1) efektīvi jānovērtē vēsturiskās pārmaiņas un tādi cēloniski faktori kā pārmaiņas ekonomikā, sabiedriskajā kārtībā vai demogrāfijā ; 2) jāizmanto relatīvie rādītāji; 3) jāpaplašina nabadzības definīcija (ienākumu kritērijs + sociālā izstumtība); 4) jāvērtē kā nabadzības dziļums, tā nevienlīdzība nabadzīgo starpā ; 5) jānovērtē nodokļu, transfertu un valsts maksājumu ietekme. I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 181 ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Preču un pakalpojuma grozs, ko uzskata par nepieciešamu atsevišķa indivīda vai ģimenes fizisko vajadzību apmierināšanai. 2 Nabadzība un darba tirgus; kas un kur Latvij ā ir nabadzīgi; nabadz īgo cilvēku viedokļi – nabadzības sociālais vērtējums Latvijā ; etnisk ā piederība un nabadzība Latvijā ; k ā izdzīvot ar niecīgiem līdzekļiem Latvijā. – Labklājības ministrija, UNDP, 1999. 3 LR Centrālās Statistikas pārvaldes mājas lapa http://www.csb.lv 4 Izmantojot OECD nemodific ēto skalu, t. i., lielāku svaru piešķirot bērniem, bērnu risks kļūt trūcīgiem pieaug 1,1–1,3 reizes vairāk salīdzinājumā ar modificēto skalu. Savukārt gados vecāku cilvēku starpā OECD nemodific ētā skala ievērojami samazina nabadzības rādītājus (sk. Dennis I., Guio A.C. Statistics in Focu s, Population and social conditions, 12 / 2004, European Communities, 2004). 5 Dennis I., Guio A. C. Statistics in Focu s, Population and social conditions, 12 / 2004, European Communities, 2004. 6 European Commission Doc.E2/IPSE/3–2/02 Bila teral Meeting between Eurostat and the Statistical Office of Estonia (Statitikaamet) and the Central Statistical Bureau of Latvia (Latvijas Statistika), Living Conditions Unit (HBS, IP&SE and EU – SILC), Eurostat: August 2002. 7 – 1991. gada aprīlī Ministru Padomes apstiprinātais pilnais iztikas minimuma grozs, ko statistiski aprēķina katru mēnesi; – 1994. gada aprīlī Ministru kabineta apstiprinātais krīzes iztikas minimums (38,23 Ls), ko pārtrauca aprēķināt kopš 2003. gada 6. marta, jo faktiski šis lielums bija zaudējis savu lomu nabadzības novērtēšanā; – No krīzes iztikas minimuma atvasināti 75% (28,67 Ls), ieg ūstot summu, uz kuru pamatojoties, no pašvaldībām var pieprasīt sociālo palīdzību (Rīgas pašvaldība noteikusi citu nabadzības robežu R īgā); – 2000. gada februārī Ministru kabinets akceptē Labklājības ministrijas koncepciju „Par minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanu trūcīgajiem iedzīvotājiem” (21 Ls), savuk ārt Ministru kabineta noteikumi Nr. 95, pieņemti 2003. gada 25. februārī, nosaka garantēto minimālo ienākumu vienai personai 15 Ls apmērā ; – Ministru kabineta noteikumi Nr. 97, izdoti 2003. gada 25. februārī, nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, pie kura persona atzīstama par trūcīgu (50% no attiec īgā gada 1. janvārī spēkā esošās minimālās algas valstī). LITERAT ŪRA 1. European Commission Doc.E2/IPSE/3–2/02 Bilate ral Meeting between Eurostat and the Statistical Office of Estonia (Statitikaamet) and the Central Statistical Bureau of Latvia (Latvijas Statistika), Living Conditions Unit (HBS, IP&SE and EU – SILC). – Eurostat, August 2002. 2. Dennis I., Guio A.C. Statistics in Focus, Population and social conditions, 12 / 2004, European Communities, 2004. 3. Statistics in Focus, Theme 3–21 / 2003, European Communities, 2003. 4. Alcock P. Understanding Poverty . – London: Macmillan Press Ltd, 1997. 5. Atkinson A.B. Introduction //Smeeding T., O’Higgins M., Rainwater L. Poverty. Inequality and Income Distri bution in Comparative Perspective. – Washington, D.C.: The Urban Institute Press, 1990. 6. Atkinson A. B. Poverty in Europe . – Malden, MA: Blackwell, 1998. 7. Bradshaw J. Budget Standards for the United Kingdom . – Aldershot: Avebury, 1993. 8. Gordon D., Pantazis C. Breadline Britain in the 1990s . – Ashgate: Aldershot, 1997. 9. Gordon D. M. Theories of Poverty and Underemploym ent: Orthodox, Radical and Dual Labor Market Perspectives . – MA: Lexington Books, 1972. 182 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 10. Hagenaars A. J. M. The Definiti on and Measurement of Poverty // Economic Inequality and Poverty: International Perspectives . – NY: M. E. Sharpe, 1991. 11. Levitas R. The Inclusive Society? Soc ial Exclusion and New Labour . – London: Macmillan Press, 1998. 12. Mack J., Lansley S. Poor Britain. – London: George Allen and Unwin, 1985. 13. Ravallion M. Poverty Comparisons. Fundamentals of Pure and Applied Economics . – Switzerland: Harwood Academic Press, 1994. 14. Ruggles P. Drawing the Line . – Washington, D.C.: The Urban Institute Press, 1990. 15. Sen A. Development as Freedom . – New York: Anchor Books, 1999. 16. Sen A. Inequality Reexamined . – Cambridge, MA: Harvard University Press, 1992. 17. Shanahan S. E., Tuma N. B. The Soci ology of Distribution and Redistribution //Smelser N. J., Swedberg R. The Handbook of Economic Sociology . – Princeton, N.J.: Princeton University Press, 1994. 18. Smeeding T. M., O’Higgi ns M., Rainwater L. Poverty, Inequality and Income Distribution in Comparative Perspective . – Washington, D.C.: The Urban Institute Press, 1990. 19. Smith A., Townsend P. The Poor and the Poorest . – London: Bell, 1965. 20. Townsend P. Research on P overty //Atkinson A. B. Wealth, Income and Inequality . – NY: Oxford University Press, 1980. 21. Alderson A.S., Nielsen F. Income Inequality, Development and Dualism: A Reconsideration // American Sociological Review , 1999; 64: 606–631. 22. Bernstein J. How much is enough? Basic Family Budgets for Working Families . – Washington: Economic Policy Institute, 2000. 23. Brady D., Wallace M. Deindustrialization and Poverty: Manufacturing Decline and AFDC Recipiency in Lake Country, Indiana, 1964–1993 // Sociological Forum , 2001; 21(2): 321–358. 24. Cantillion B. The Challenge of Poverty and Exclusion // Social Policy Studies No. 21; Family, Market and Community: Equity and Effi ciency in Social Policy. – Paris: OECD, 1997. 25. Firebaugh G. Empirics of World Income Inequality // American Journal of Sociology , 2000; 104: 1597–1630. 26. Madden D. Relative or Absolute Poverty Lines: A New Approach // Review of Income and Wealth , 1999–2000; 46: 181. 27. Orshansky M. Counting the Poor: another look at the poverty profile // Social Security Bulletin , June 3 – 29, 1965. 28. Ravallion M. Poverty Lines in Theory a nd Practice. Living Standards Measurement Study Working Paper, Number 133. – Washington, D.C.: The World Bank, 1998. 29. Sen A. Issues in the Measurement of Poverty // Scandinavian Journal of Economics , 1979; 81: 285–307. 30. Sen A. Poor, Relatively Speaking // Oxford Economic Papers , 1983; 35: 153–169. 31. Eiropas Savienības Statistikas biroja mājas lapa http://www.europa.eu.int/comm/eurostat 32. LR Centrālās Statistikas pārvaldes mājas lapa http://www.csb.lv Summar y Despite advance in the scientific measurements of poverty there has no yet been reached a consensus on a single approach. The debate between absolute and relative measures still persists. Advocates of absolute measures concentrate on basic needs because poverty is really ex ists (in terms of physiologi cal subsistence and safety ─ if those are unmet). On the other hand advocat es of relative measures are convinced that the concept of „need” is actually relative itself, consequently reflecting on contextual norms. Thus the choice of conceptual framework largely depends on analytical focus of the studies. I. Kalnmeiere. Starptautiskās pieredzes izmantošana nabadzības rādītāju noteikšanai Latvijā 183 By exploring poverty measurement development process it is possible not only to distinguish the most useful methodologies, but also to prove that there might not be the „best” methodology in the current situation. Different approaches suit different purposes. Generalizing the findings of several analysts author concludes that the ideal poverty measures must meet various criteria. 1. Poverty indices must effectively gauge historical variation and causal factors like economic changes, pub lic policy and demographic shifts. 2. Poverty must be detected in relative terms. 3. Poverty definition must be expanded (the poor should be identified using both ─ a deprivation and an income criteria). 4. Poverty measure must consider not only the incidental poverty but also the income distribution among the poor. 5. Poverty measures should include not only current income, but also taxes, transfers and state benefits. Key words: poverty, measures, Eurostat methodology in Latvia, monetary poverty. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 184.–193. lpp. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi Potential Development of Bioethanol in Latvia Based on World Experience Aigars Kivliņ š SIA “Latvija Statoil” Citadeles iela 12, Rīga, LV–1010 E-pasts: aigars.kivlins@statoil.com Lai nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību un pildītu tās uzņemtās starptautiskās saistības vides aizsardzībā, Latvijai ir aktīvi jāveicina atjaunojamo energoresursu ražošana un izmantošana. Latvijai ir jāpilda Eiropas Savienības direktīva 2003/30/EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā ”, kas nosaka dal ībvalstu tautsaimniecības apritē esošās biodegvielas minimālo procentuālo daudzumu; un tam ir j ābūt ne mazākam par 2% 2005. gad ā un jāsasniedz ne mazāk kā 5,75% 2010. gad ā. Vienu no lielākajiem ieguldījumiem šīs direktīvas prasību izpildē var sniegt bioetanola ražošana un lietošana. Latvijā ir apstiprināta “Biodegvielu ražošanas un pielietošanas nacion ālā programma 2003.–2010. g.”, tom ēr tās īstenošana nenotiek tādā tempā, kā būtu nepieciešams. Pētījuma mērķis ir, balstoties uz bioetanola lietošanas attīstības vēsturi, pasaules un citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, rekomendēt, kāds ceļš Latvijai šai nozarē ir ejams. Pētījuma rezultātā autors secina, ka Latvijai ir visas iespējas ne tikai izpildīt Eiropas Savienības prasības, bet arī eksportēt bioetanolu uz tām valstīm, kurām trūkst savu resursu, kā arī to, ka Latvijas autobraucēji nav gatavi pāriet uz tīra bioetanola lietošanu, tāpēc tā būtu jātirgo kā 5% piedeva benz īnam, bet tam savukārt ir vajadzīgi attiecīgi likumdošanas akti. Atslēgvārdi: ilgtspējīga attīstība, alternatīvie energoresursi, biodegviela, bioetanols. Ievads Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai nozīmē, ka turpmāk mums vajadzēs stingri ievērot tās politiku daudzās tautsaimniecībai svarīgās nozarēs. Tas vistieš ākā mērā attiecas arī uz enerģētiku. Galvenais m ērķis Eiropas Komisijas enerģētikas politikā ir attīstīt alternatīvos enerģijas avotus. Tam ir divi galvenie iemesli – kait īgo izmešu, sevišķi oglekļa dioksīda, samazināšana un enerģētiskās atkarības samazināšana no energoresursu importa. Pētnieki ir pierādījuši, ka globālā sasilšana nodara lielu ļaunumu mūsu planētai, piemēram, izsauc neprognozējamus laika apstākļus, mežu ugunsgr ēkus, plūdus, sausumu, jūras līmeņa celšanos un citus. Oglek ļa dioksīds ir galvenais iemesls šādām klimata izmaiņām. 94% no CO 2 emisijas, kas notiek Eiropā, var tikt attiecināta uz enerģētikas nozari, un sevišķi pie tā ir vainīgi tādi fosilā kurināmā veidi kā degviela, ogles un dabas gāze. Patiešām, degvielas patēriņš dod 50% no Eiropas CO 2 emisijas. Transporta nozare dod 28% no Eiropas CO 2 emisijas, un tā ir atbildīga par 90% no š īs emisijas pieauguma laikā no 1990. līdz 2010. gadam [1]. 1997. gada Kioto protokol ā Eiropas Savienība apņēmās A. Kivli ņ š. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi 185 samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju par 8% laika posm ā no 2008. līdz 2012. gadam, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Bet saskaņā ar Eiropas Dabas aizsardzības aģentūras prognozēm, ja nekavējoties netiks veikti neatliekami pasākumi situācijas uzlabošanai, tad kopējā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija vecajās 15 Eiropas Savienības valstīs 2010. gadā būs pieaugusi par 5,2%, salīdzinot ar 1990. gadu [1]. Situācijas uzlabošanai ir pieņemta programma “Inteli ģenta enerģija Eiropai 2003–2006”. Š īs programmas mērķis ir panākt enerģētikas efektivitātes paaugsti- nāšanos par 1% gad ā ; pan ākt, lai līdz 2010. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā pieaugtu no pašreizējiem 6% l īdz 12%; att īstīt potenciālos atjaunojamos energoresursus. Šīs programmas budžets ir 215 miljoni EUR [2]. Nozīmīga Eiropas Savienības problēma ir tās milzīgā atkarība no importētajiem energoresursiem, kam ir tendence pieaugt. Paredzams, ka 2030. gadā Eiropas Savienība gadījumā, ja tās ražošanas metodes un pat ēriņa veids nemainīsies, importēs jau 70% no tai nepieciešamajiem energoresursiem. Vissmag ākā atkarība būs tieši degvielas sektorā, kur, ja nekas nemainīsies, 2030. gadā būs jāimportē jau 95% no nepieciešam ā patēriņa. Degvielas cenu pieaugums pēdējo gadu laikā parādīja, ka ārējā atkarība noved pie augstām ekonomiskām, politiskām un vides izmaksām. 2000. gada novembrī Eiropas Komisija publicēja Eiropas energo- neatkarības stratēģijas “Za ļo grāmatu” ( Green Paper ) [2]. Biodegvielas Riodežaneiro vald ību galotņu sanāksmes lēmumi, Kioto protokols un ES direktīva pieprasa valstīm veikt pasākumus, kas samazinātu un novērstu globālās sasilšanas radītos draudus. T āpēc ir jāsamazina vides piesārņojums ar kaitīgajiem izmešiem, kuri rodas, sadedzinot fosilo kurināmo. Eiropas Komisija 2002. gada 12. septembrī pieņēma Eiropas transporta politikas “Balto gr āmatu” ( White Paper ), aptverot laika periodu līdz 2010. gadam. Kā viens no veicamajiem uzdevumiem šajā periodā tika minēta likumdošanas ietvara radīšana alternatīvajam degvielām, lai īsā un vidējā termiņā nodrošinātu biodegvielu pieejamību un nākotnē samazinātu enerģētiskās atkarības draudus. 2003. gada 8. maijā Eiropas Parlaments un Padome akceptēja direktīvu 2003/30/EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā”. Š ī direktīva nosaka ES dalībvalstu tautsaimniecības apritē esošās biodegvielas minimālo procentuālo daudzumu, kam ir jābūt ne mazākam par 2% 2005. gad ā un jāsasniedz ne mazāk kā 5,75% 2010. gad ā [3]. Starplaik ā īpatsvaram vajadzētu būt šādam: 2006. g. – 2,75% 2007. g. – 3,50% 2008. g. – 4,25% 2009. g. – 5,00% Šobrīd vispāratzīts ir viedoklis, ka biodegvielai ir sekojošas priekšrocības, salīdzinot ar fosilas izcelsmes degvielu. T ā: • nesamazina stratosfēras ozona slāni; • neizsauc oglekļa dioksīda (CO 2) palielināšanos atmosfērā ; biodegvielai sadegot, izdalās tikpat daudz CO 2, cik augi augot uzņem no atmosfēras, līdz ar to atgāzes neietekmē siltumnīcas efektu; 186 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • samazina kaitīgo un toksisko, tai skaitā arī kancerogēno savienojumu, izmešus gaisā ; • samazina cilvēku saslimstību ar elpošanas orgānu slimībām urbanizētos rajonos, kur apkārtējā gaisā ir daudz kaitīgo auto motoru izmešu; • samazina ekonomikas atkarību no naftas izcelsmes energonesēju importa; • uzlabo ārējās tirdzniecības bilanci valstī; • aktivizē ekonomiku, veido jaunas darba vietas pilsētās un laukos, samazinot sociālo spriedzi; • neprasa iekšdedzes dzinēju modifikāciju, vai, ja tā ir vajadzīga, tad tikai minimāla [4]. Naftas resursi pasaulē samazinās, un, kaut arī tiek atklātas arvien jaunas atradnes un uzlabojas tehnolo ģijas, kas tagad ļauj iegūt naftu tādās vietās, kur tas agrāk nebija iespējams, tomēr nafta, tāpat kā dabasgāze un ogles, ir neatjaunojams resurss. Pieredze ar bioetanolu pasaul ē un Eiropā Bioetanols ir etanols, ko iegūst no biomasas raudzēšanas ceļā, lai izmantotu kā biodegvielu. Par izejvielu bioetanola ieguvei izmanto cukurniedres, cukurbietes, cieti saturošus materiālus, piemēram, graudus pēc to fermentatīvas apstrādes vai koksni pēc tās hidrol īzes. Iegūtos cukuru saturošos substrātus raudzē, galvenokārt izmantojot raugu. Raudzēšanas procesā apmēram puse no cukura pārvēršas etanolā, bet otra puse – oglekļa dioksīdā (CO 2). Vienlaicīgi nelielos daudzumos rodas augstākie spirti (sīveļļa), kā arī aldeh īdi un citas gaistošas vielas. Etanolu un citas gaistošās vielas atdala destilējot, bet palikušo ūdeni no destilāta atdala, dehidrat ējot ar molekulāro sietu, vakuumdestilāciju vai citu metožu pal īdzību. Ja bioetanolu izmanto sajaukšanai ar benzīnu, tad sajaukšanas brīdī tam jābūt ar samazinātu ūdens saturu – līdz 1% (masas). Bioetanolu izmanto ar ī etil-treš-butilētera (ETBE) ražošanai [8]. Bioetanola molekula satur 34% sk ābekļa. T ādēļ tā pievienošana ogļūdeņražu degvielai veicina degvielas pilnīgāku sadegšanu iekšdedzes dzinējos, kā rezultātā spēkrats saņem no motora vairāk enerģijas, bet degot izveidojušās gāzes iznes atmosfērā kaitīgus nepilnīgās sadegšanas produktus mazākā daudzumā. Bioetanola blīvums 150C temperatūrā ir 0,7937–0,7977 kg/l, zem ākā siltumspēja 26,9 MI/kg jeb 21,2 MI/l, un p ētniecības oktānskaitlis 106–111, bet p ēc motora metodes noteiktais oktānskaitlis ir 89–100 [8]. Okt āna skaitļa augstais lielums liecina par etanola izcilajām pretdetonācijas īpašībām. Ņemot vērā augstu skābekļa saturu un lielo oktāna skaitli, bioetanola pievienošana benzīnam uzlabo degvielas kvalitāti. Visizplatītākās bioetanola ieguves izejvielas ir graudi (ASV un Eiropā) un cukurniedres (Brazīlijā). Nākotnē perspektīvas varētu būt bioetanola ražošanai no lauksaimniecības un koksnes atlikumiem. ES ietilpstošās valstis pašas var izlemt, kādas biodegvielas lietošanu vairāk stimulēt, bet visperspektīvākās pašreizējos apstākļos ir biodīzeļdegviela un bioetanols, jo citu alternatīvo degvielu ražošana pagaid ām vēl ir stipri dārga. Etanols kā auto degviela ir pazīstams jau kopš autobūves rašanās pirmsākumiem. Jau 19. gadsimta 80. gados, kad Henrijs Fords uzb ūvēja vienu no saviem pirmajiem automobiļiem – kvadraciklu, tas par degvielu izmantoja etanolu. 1908. gadā viņa konstruētajā slavenajā Ford T modelī kā degvielu bija iespējams A. Kivli ņ š. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi 187 izmantot arī etanolu [11]. Tom ēr nodokļu palielināšana etanolam un strauji augošā naftas rūpniecība noveda pie tā, ka fosilā degviela kļuva daudz lētāka nekā biodegviela, un līdz ar to biodegvielu, tai skaitā bioetanola, ražošanas un lietošanas nozīme samazinājās. Izņēmums bija vienīgi 1. un 2. pasaules kara laiks. Pēc 2. pasaules kara naftas produktu cenas turpināja kristies, un bioetanols nebija konkurētspējīgs. Šāds stāvoklis saglabājās līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem, kad pasaulē sākās naftas krīze, tāpēc daudzu valstu valdības sāka atbalstīt bioetanola ražošanas programmas. Pašlaik etanols ir pasaulē visvairāk ražot ā biodegviela, un 2003. gadā tika saražots vair āk nekā 18,3 miljoni tonnu. Visnopietnāk etanola kā auto degvielas izmantošanai pievērsās ASV un Brazīlija, un šīs divas valstis joprojām ir neapstrīdamas līderes pasaulē šīs degvielas ražošan ā un lietošanā – tajās saražo gandrīz visu pasaules bioetanolu, krietni atstājot aiz sevis Eiropas Savienību, kur 2003. gadā bioetanols tika saražots tikai nepilnu 0,5 miljonus tonnu apjom ā [6]. Pašlaik pasaules līderis bioetanola ražošan ā un lietošanā ir Brazīlija, kur 2003. gadā tika saražots 9,9 miljoni tonnu bioetanola un 2004. gad ā plāno saražot jau 11,3 miljonus tonnu [6]. Braz īlijā bioetanola ražošana strauji att īstījās pēc 1973. gada naftas krīzes, un galvenais mērķis bija nodrošināt valsts neatkarību no importētās fosilās degvielas. 1975. gadā valdība radīja Brazīlijas Nacionālo alkohola programmu, kuras mērķis bija regulēt etanola tirgu un sekmēt etanola ražošanu no vietējām cukurbietēm. Šai nozarei tika sniegts ļoti liels valsts atbalsts un tika ieviesti tādi nodokļi, lai bioetanols būtu lētāks par fosilo degvielu. Pirmie automobiļi, kas var braukt ar etanolu, tika saražoti 1979. gad ā, un, kad tika atrisinātas tehnisk ās problēmas, šādu auto skaits strauji pieauga. 1990. gadā jau 5 miljoni auto brauca ar etanolu, kas bija puse no valstī reģistrētajām mašīnām. Tom ēr 1989. gadā radās problēmas ar etanola piegādēm, un šādu auto skaits sāka strauji samazināties (2001. gadā to bija vairs tikai 3,7 miljoni). Tom ēr bioetanola patēriņš Brazīlijā no gada gadā pieaug, jo arvien populārāka kļūst bioetanola pievienošana fosilajai degvielai, un tur to veic līdz pat 24% no tilpuma [6]. Braz īlijā likums nosaka, ka alkohola saturs degviel ā nedrīkst būt mazāks par 22% [10]. ASV stabili atrodas otrajā vietā pasaulē bioetanola ražošan ā un lietošanā, bet sagaidāms, ka drīz tā apsteigs Brazīliju un kļūs par līderi pasaulē. 2003. gadā ASV saražoja 8,4 miljonus tonnu, un paredzams, ka ražošanas jaudas 2004. gad ā sasniegs 10,3 miljonus tonnu. ASV bioetanolu ražo no graudiem [6]. L īdz 2002. gadam ASV izmantoja 3 veidu bioetanola maisījumus ar fosilo degvielu: E95, E85 un E10, kuri saturēja attiecīgi 95%, 85% un 10% bioetanola. Tagad E95 vairs netiek izmantots, bet pārējo divu maisījumu lietošana ievērojami palielinās. Iespējas biodegvielas pieaugumam ASV ir ļoti lielas, jo 1998. gadā no vairāk nekā 200 miljoniem auto tikai 14 000 izmantoja bioetanolu [11]. Iemesls, k āpēc pieaugums nav vēl straujāks, ir samērā lēnā infrastruktūras attīstība. Kaut arī degvielas uzpildes staciju skaits, kas tirgo E85 maisījumu, ASV laika posmā no 1995. līdz 2002. gadam ir pieaudzis no 37 līdz 121, tas tomēr ir stipri par maz, un stacijas galvenokārt ir izvietotas vidējos rietumos, tuvu pie galvenajiem bioetanola piegādātājiem. Aprēķini liecina, ka, lai degvielas uzpildes stacijai atmaksātos tirgot E85 maisījumu, tai ir nepieciešami vismaz 200 pastāvīgie klienti, bet auto, kas var lietot šādu degvielu, ir “izkais īti” pa visu lielo valsti [11]. T āpēc ASV daudz lielākas attīstības perspektīvas ir E10 degvielai, kas satur 10% bioetanola piedevu. T ā kā Latvija kopš 2004. gada 1. maija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tad mums daudz svarīgāk ir izmantot Eiropas Savienības valstu pēdējo gadu pieredzi bioetanola ražošan ā un lietošanā. Eiropas Savienības valstis ir pasaules līderi 188 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE biodīzeļdegvielas ražošan ā un patēriņā, bet bioetanola ražošan ā un patēriņā ievērojami atpaliek no Brazīlijas un ASV, kas ir pasaules līderes šajā nozarē. Tom ēr pēdējo 10 gadu laikā bioetanola ražošana un lietošana auto degvielai ir iev ērojami pieaugusi. 48 59 58 80 103 118 111 191 216 317 310 0 50 100 150 200 250 300 350 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Gadi B io et an ol a ra žoš an a tū ks t. to nn u 1. att. Bioetanola ražošana Eiropas Savien ībā 1993.–2003. gadā [5; 6]. Bioethanol Production of the European Union 1993 – 2003 [5; 6]. 1. attēlā parādītie dati ir par “vecaj ām” Eiropas Savien ības valstīm, bet, ja pieskaitītu “jaun ās” dal ībvalstis, kuras tad vēl neietilpa savienībā, tad 2003. gadā būtu nevis ražošanas kritums no 317 t ūkstošiem tonnu uz 310 tūkstošiem tonnu, bet gan ražošanas pieaugums no 388 t ūkstošiem tonnu uz 446 t ūkstošiem tonnu [6]. Ražošanas jaudu noslogot ība abos pēdējos gados bijusi lielāka par 90% [6]. Tom ēr no 25 Eiropas Savienības valstīm tikai 5 nodarbojas ar bioetanola ražošanu, to skait ā 3 “vec ās” valstis – Sp ānija, Francija un Zviedrija – un 2 “jaun ās” valstis – Polija un Čehija. Sp ānija ir lielākā bioetanola ražot āja Eiropas Savienībā, tās ražošanas jaudas ir 180 t ūkstoši tonnu gadā un tiek pilnībā izmantotas. Saražotais etanols pēc tam tiek izmantots, lai ražotu ETBE, kura ražošan ā Spānija arī pārliecinoši ieņem 1. vietu Eiropā. Bioetanola ražošanas pan ākumi Spānijā ir izskaidrojami ar to, ka tur nav nekādu nodokļu bioetanolam, kā rezultātā uz kubikmetru degvielas nodokļos tiek ietaupīti 390 EUR [6]. Otra noz īmīgākā bioetanola ražot āja Eiropas Savienībā ir Polija. Tur š ī nozare attīstās ļoti strauji, ražošanas apjomi 2003. gad ā ir dubultojušies, sasniedzot 132 tūkstošus tonnu pretstatā 66 t ūkstošiem tonnu 2002. gadā. Viss saražotais bioetanols tika pārstrādāts par ETBE. Paredzams, ka ražošanas k āpums turpināsies, jo 2003. gada novembrī Polijas parlaments pieņēma jaunu likumu, kas nosaka nodokļu atvieglojumus bioetanolam, kurš ir sajaukts ar fosilo degvielu. Jau 2002. gadā 29% no Polij ā patērētā benzīna saturēja vismaz 4,5% bioetanola [6; 16 ]. Paredzams, ka bioetanola patēriņš pieaugs vēl straujāk, jo Polijā šā gada 1. janvārī ir pieņemts likums, kas nosaka obligātu biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai. A. Kivli ņ š. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi 189 Līdz 2001. gadam vadošā bioetanola ražot ājvalsts Eiropā bija Francija, bet 2003. gadā tā ir noslīdējusi uz 3. vietu. Francija, pateicoties savai augsti attīstītajai un tradīcijām bagātajai lauksaimniecībai, vienmēr ir bijusi līderis biodegvielas ražošan ā Eiropā, bet tagad tā daudz lielāku vērību ir pievērsusi biodīzeļdegvielas ražošanai, kur ā tā atrodas 2. vietā Eiropā uzreiz aiz Vācijas. Bioetanola ražošana Francijā 2003. gadā bija 77 tūkstoši tonnu pretstatā 91 tūkstotim tonnu 2002. gadā [6]. Š āda ražošanas krituma galvenais iemesls bija ļoti sausais laiks 2003. gada vasarā, kas stipri ietekmēja graudu ražu no hekt āra. Tom ēr svarīga nozīme bija Francijas valdības lēmumam samazināt nodokļu atlaides no 502 EUR uz 380 EUR par kubikmetru. Sākot no 2004. gada 1. janvāra, bioetanola pievienošanai fosilajā degvielā nodokļu atlaide ir 370 EUR par kubikmetru pievienotā bioetanola [6]. Zviedrija ir ceturtā lielākā bioetanola ražot āja Eiropā, tur 2003. gadā tika saražots 52 t ūkstoši tonnu, kas ir tikai nedaudz vairāk kā 2002. gadā, kad tika saražots 50 t ūkstoši tonnu. Zviedrijas īpatnība ir tāda, ka saražotais bioetanols netiek pārstrādāts par ETBE. Zviedrij ā visam valstī patērētajam benzīnam ir 4,8–4,9% bioetanola piejaukuma (ES standarts EN 228 paredz maksimāli 5% piejaukuma). T ā rezultātā kopējais nepieciešamais bioetanola daudzums Zviedrijā 2003. gadā bija 158 tūkstoši tonnu, un divas trešdaļas no tā vajadzēja importēt. Zviedrijā nodokļu atlaides par pievienoto bioetanolu ir 520 EUR/m 3. Liela problēma, ar ko saskaras Zviedrija šajā situācijā, ir tā, ka no Brazīlijas importētais bioetanols ir apmēram 2 reizes lētāks par pašu ražoto, un bioetanola ražošana Zviedrij ā var pastāvēt, tikai pateicoties valsts atbalstam [6; 9]. Piektā Eiropas Savienības valsts, kurā tiek ražots bioetanols, ir Čehija. Kaut ar ī ražošanas jaudas ir 30 t ūkstoši tonnu bioetanola gadā, pēdējos 2 gados ražošanas apjomi bija tikai 5 tūkstoši tonnu gadā. Arī Čehij ā bioetanols netiek pārstrādāts ETBE [6]. Vācijā, kas ir lielākā biodīzeļdegvielas ražot āja pasaulē, bioetanols netiek ražots, tom ēr ir plāni tā ražošanas uzs ākšanai. 2005. gadā ir plānots uzsākt darbu bioetanola rupnīcai, kuras ražošanas jauda b ūs 260 t ūkstoši kubikmetru gadā, kas Vāciju uzreiz ierindotu starp bioetanola ražošanas l īderiem Eiropā. Šādas rūpnīcas plānotās izmaksas ir 185 miljoni EUR, un, lai nodrošinātu tās darbu, būs nepieciešams vairāk nekā 700 tūkstoši tonnu graudu gadā [6]. Pašreiz ējā situācija Latvij ā Latvijai ir pieredze ar etanola izmantošanu automobiļu motoros pirms 2. pasaules kara. 20. gadsimta 30. gados benzīns Eiropā bija dārgs, tāpēc vairumā Eiropas valstu, tai skaitā arī Latvijā, bija obligāta prasība benzīna taupīšanas nolūkos automobiļu motoros izmantot benzīna-etanola maisījumu ar 30–50% etanola piedevu. Šo maisījumu sauca par “Latolu”. Benz īna un etanola attiecība vasarā bija 50:50, bet ziemā 70:30 [8]. Latola izmantošana t īra benzīna vietā pirmskara Latvijā ļāva ne tikai taupīt dārgo benzīnu, bet arī veicināt lauksaimniecisko ražošanu un kopējo ekonomisko aktivitāti. Mūsdienās, lai Latvija sekmīgi izpildītu Eiropas Savienības direktīvu 2003/30EC “Par biodegvielu un citu atjaunojamo degvielu izmantošanas veicināšanu transportā ”, kas nosaka, ka jau 2005. gad ā biodegvielas īpatsvaram kopējā tautsaimniecībā un degvielas tirgū jāsasniedz vismaz 2%, bet 2010. gad ā – vismaz 5,75%, Latvij ā jau 2005. gadā būtu jāsaražo 20 t ūkstoši tonnu, bet 2010. gadā – 75 tūkstoši tonnu biodegvielas, vai arī jāimportē šāds daudzums no 190 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ārvalstīm. T ā kā dīzeļdegvielas patēriņš Latvijā ir lielāks nekā benzīna patēriņš, tad no nepieciešamo biodegvielu daudzuma lielākā daļa ir jāsedz biodīzeļdegvielai, tomēr arī bioetanola loma būs ļoti nozīmīga [8]. 1. tabul ā ir parādīts, cik daudz katru gadu Latvijai būs jāpatērē biodegvielas, lai izpildītu Eiropas Savienības prasības, ņemot vērā prognozējamo kopīgo degvielas patēriņu laika periodā līdz 2010. gadam. 1. tabula Degvielas patēriņa prognoze Latvij ā 2004 . – 201 0.g. un nepieciešamais ikgadējais biodegvielas daudzums, lai izpild ītu ES direktīvu 2003/3 0EC [8] Fuel Consumption Forecast in Latvia 2004 – 201 0 and Requested Yearly Amount of Biofuels to fulfil EU Directive 2003 /30 EC [8] 2004. 2005. 2006. 2007. 2008. 2009. 2010. Biodegvielas īpatsvars 1,25% 2,0% 2,75% 3,5% 4,25% 5% 5,75% Benzīns, tūkst. t 450 465 480 495 510 525 540 Bioetanols, tūkst. t 5,7 9 13 17 22 27 32 Dīzeļdegviela, tūkst. t 500 540 580 620 660 700 740 Biodīzeļdegviela, tūkst. t 6,3 11 16 22 28 35 43 Latvijai ir jāizvēlas, vai attīstīt biodegvielas, tai skaitā bioetanola, ražošanu, izmantojot vietējās izejvielas, vai arī importēt nepieciešamo degvielas daudzumu. Nenoliedzami, ka daudz izdevīgāk būtu ražot visu nepieciešamo bioetanolu Latvij ā, kā arī eksportēt to uz tām Eiropas Savienības valstīm, kurās vietējie resursi neatļauj saražot tik daudz degvielas, lai izpild ītu ES direktīvu. Situācija Eiropas Savienības “vecaj ās” 15 dal ībvalstīs ir tāda, ka tikai 5 no 15 valstīm 2010. gadā spēs izpildīt ES Biodegvielas direktīvas prasības – nodrošināt vismaz 5,75% l īmeni, izmantojot tam paredzētās aramzemes platības savās valstīs. Šīs valstis ir Francija, Spānija, Zviedrija, Dānija un Somija. Četras valstis – Vācija, Lielbritānija, Austrija un Portugāle – spēs nodrošināt biodegvielu īpatsvaru 2 līdz 4% robež ās, toties tādas valstis kā Itālija, Grie ķija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga un Īrija, izmantojot tikai savas aramzemes platības, nespēs nodrošināt pat 2% biodegvielu īpatsvaru kopējā degvielas patēriņā [9]. Toties, lai Latvija 2010. gad ā saražotu nepieciešamos 32 t ūkstošus tonnu bioetanola, vajadzīgi 26 t ūkstoši hekt āru graudaugu sējumu, kas Latvijai ir pilnīgi iespējams, kaut arī 2001. gadā graudaugu kultūru sējumu platība Latvijā bija tikai 420 tūkstoši hekt āru, salīdzinot ar 675 t ūkstošiem hekt āru 1990. gadā [8]. L īdz ar to potenciāls eksportam ir pietiekami liels. Bioetanola ražošana un tirdzniec ība Latvijā pagaidām ir tikai sākusies. Šī gada aprīlī SIA “Jaunpagasts Plus” ir nodevis ekspluat ācijā bioetanola rūpnīcu Iecavā, un tā ir veiksmīgi uzsākusi bioetanola ražošanu. Iecavas spirta r ūpnīcas plānotā ražošanas jauda ir aptuveni 15 tonnas bioetanola diennakt ī, un ražošanas process notiek nepārtraukti 24 stundas diennaktī. T ātad gadā varētu saražot apm ēram 5000 tonnu, pārstrādājot aptuveni 15 tūkstošus tonnu labības, kuru uzņēmums gan audzēs pats, gan iepirks no vietējiem zemniekiem. Kopējais investīciju apjoms ražotnes izveid ē pārsniedz 1,6 miljonus latu, kas ietver remonta, iek ārtu un tehnolo ģiju izmaksas. Ražotn ē ir nodarbināti aptuveni 50 darbinieki, tādējādi radot jaunas darba vietas. Ražošanas proces ā kā blakusprodukts bioetanolam tiek atdalīts šķiedenis, kuru paredzēts realizēt apkārtnes zemniekiem. “Jaunpagasts Plus” ir A. Kivli ņ š. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi 191 noslēdzis līgumus ar vairākiem degvielas vairumtirgotājiem, kuri ir apņēmušies iegādāties no uzņēmuma visu saražot ās produkcijas apjomu [15]. Sagaidāms, ka bioetanola ražošanu, k ā arī degvielas tirgotāju pievēršanos šī veida degvielas tirdzniecībai sekmēs 2004. gada 18. martā Saeimā pieņemtie grozījumi likumā “Par akc īzes nodokli”, kas nosaka, ka no 2004. gada 1. maija akcīzes nodoklis svinu nesaturošam benzīnam, tā aizstājējproduktiem un komponentiem par 1000 litriem ir 174 lati, bet šo nodokli aprēķina pēc likmes 165 lati par 1000 litriem, ja attiec īgajiem naftas produktiem ir pievienots viens no šādiem produktiem: 1) etilspirts, kas iegūts no lauksaimniecības izejvielām un kas ir dehidrat ēts (ar spirta saturu vismaz 99,5 tilpumprocenti) un denaturēts – no 4,5 līdz 5,0 tilpumprocentiem no kopējā naftas produktu daudzuma; 2) etilspirta atvasinājums ETBE (atseviš ķi vai kopā ar etilspirtu) – līdz 12 tilpumprocentiem no kopējā naftas produktu daudzuma [14]. Šī gada jūnijā valdības komiteja akceptēja Zemkopības ministrijas izstrādāto rīcības plānu programmas “Biodegvielas ra žošana un lietošana Latvij ā” īstenošanai. Pašlaik izskatīšanā ir likumprojekts “Par biodegviel ām”, kam j ānosaka arī atbalsts bioetanola un graudu ražot ājiem. Saskaņā ar šo likumprojektu paredzams, ka bioeta- nola ražot āji saņems cenas kompensāciju par denaturēta bioetanola ražošanu un realizāciju Latvijas uzņēmumiem – 25% no iepriekš ējā kalendārā gada vidējās bioetanola realizācijas cenas, savukārt graudu audzētāji saņems cenas kompensāciju par graudu izaudzēšanu un realizāciju Latvijas bioetanola ražošanas uz ņēmumiem ar tiem noslēgto graudu piegādes līgumu ietvaros – 20 latus par tonnu graudu. Š ķērš ļi bioetanola sekmīgai ieviešanai Latvijas degvielas tirg ū un pasākumu plāns to novēršanai Bez jau pieminētās SIA “Jaunpagasts Plus” Iecavas r ūpnīcas Latvijā neviens cits bioetanolu neražo. Latvij ā vēl ir 2 spirta rūpnīcas, bet tās novecojušo iekārtu un tehnolo ģiju dēļ bioetanolu nav spējīgas ražot. Ar pašreiz ējām ražošanas jaud ām Iecavas rūpnīca gadā spēs saražot tikai nedaudz vair āk par 5000 tonnu bioetanola, bet, lai izpildītu ES direktīvu par degvielām, pie prognozētā benzīna patēriņa 465 tūkstoši tonnu 2005. gadā, būtu nepieciešami jau 9000 tonnu bioetanola. Tom ēr Latvijā jau ir seni plāni par jaunu bioetanola rūpnīcu būvi, no kuriem visievērojamākie bija tā paša SIA “Jaunpagasts Plus” pl āni Jaunpil ī uzcelt jaunu bioetanola rūpnīcu, kuras izmaksas bija paredzētas apmēram 9 miljoni latu, bet kredīta saņemšanai tika prasītas valsts garantijas, kas netika saņemtas. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijā kavējas bioetanola rūpnīcu celtniecība, ir nepieciešamo likumdošanas aktu trūkums. Kaut arī darbs pie programmas “Biodegvielas ražošana un lietošana Latvij ā ” s ākās jau pagājušā gadsimta 90. gados, šī programma tika pieņemta tikai 2003. gadā, un tikai 2004. gada jūnijā ir akceptēts tās īstenošanas rīcības plāns. Saskaņā ar to jāveic šādi pasākumi: 1) Latvijas apstākļiem piemērotākā attīstības modeļa noteikšana; 2) biodegvielas kvalitātes kontroles sistēmas ieviešana; 3) biodegvielas nozares organizētas, lemtspējīgas un atbildību nesošas struk- tūras izveidošana; 4) ES prasību izpildei nepieciešamo resursu nodrošināšana; 192 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5) biodegvielas pašizmaksas samazināšana; 6) informācijas aprites veicināšana; 7) biodegvielas lietošanas veicināšana; 8) zinātnisko pētījumu veicināšana [13]. Bez šiem minētajiem pasākumiem vēl ir nepieciešams: 1) ekonomiski pamatoti viest skaidrību un valstij orientējoši noteikt, ar kādu biodeg- vielas veidu (biodīzeļdegviela, bioetanols, biogāze) tiktu sasniegti ES direktīvā 2003/30/EC min ētie kopējie procentuālie izmantošanas apjomi Latvijā; 2) rekomendēt biodegvielu ražot ņu un rūpnīcu jaudu optimālos apmērus un izvietojumu Latvijā, izveidojot informatīvu un sektorāli strukturētu karti [13]. Domājot par biodegvielu, tai skaitā bioetanola, ieviešanu Latvijas tirgū, ir jāņem vērā arī degvielas tirgotāju un autobraucēju intereses. Degvielas tirgotājiem ir jāzina, ka noteiktās nodokļu atlaides saglabāsies ilgtermiņā, jo degvielas tvertņu piemērošana biodegvielu tirdzniecībai prasa ieguldījumus: pirms degvielas un bioetanola maisījuma piegādes degvielas uzpildes stacijas tvertnes ir jāpārbauda un nepieciešamības gadījumā jāizž āvē. Degvielas staciju tvertnes pārklājums ir jāpārbauda uz izturību pret spirtu. Latvijas autobraucēju vidū valda uzskats, ka fosilā degviela tomēr ir labāka par biodegvielām, tāpēc cerēt uz labprātīgu autovadītāju pāriešanu uz alternatīvajiem degvielas veidiem, ja vien tam nav spēcīgs ekonomisks izdevīgums, nevar. Valsts institūcijas pagaidām neveic nekādu izskaidrojošu darbu, sabiedrības izglītošanu par to, ko Latvijai, tās dabai un iedzīvotajiem dos biodegvielu, tai skaitā bioetanola, ražošana no viet ējām izejvielām un to lietošana automobiļu motoros. Secin ājumi 1. Kā Eiropas Savienības dalībvalstij Latvijai būs jāizpilda ES direktīvas 2003/30EC pras ības un jānodrošina, lai 2005. gadā vismaz 2%, bet 2010. gad ā vismaz 5,75% no pat ērētajām degvielām būtu biodegvielas, bet, lai to izdarītu, jau vistuvākajā laikā ir nepieciešams izstrādāt un pieņemt attiecīgos likumdošanas aktus. 2. Latvija ir spējīga nodrošināt sev nepieciešamo bioetanola apjomu, kā arī eksportēt to uz tām Eiropas Savienības valstīm, kuru aramzemju platības un to izmantojums neļaus īstenot direktīvas prasības. Šādā veidā tiks sekmēta arī Latvijas lauksaimniecības attīstība, radītas jaunas darba vietas un uzlabota Latvijas ārējās tirdzniecības bilance. 3. Ņemot vērā samērā negatīvo autobraucēju un autoražot āju nostāju pret tīra bioetanola izmantošanu, kā arī pasaules un citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, Latvijai vispieņemamākais veids ir piejaukt benzīnam 5% bioetanola, vienlaicīgi nodrošinot, ka ar attiecīgas likumdošanas un kontroles palīdzību tiek stingri ievērota degvielas kvalitāte. 4. Pašreizējais Eiropas Savienības un Latvijas standarts neatļauj par 5% liel āku bioetanola piedevu benzīnam, bet paredzams, ka, automobiļu ražošanai attīstoties, tuvākajā nākotnē to sērijveidā ražotie motori b ūs spējīgi izmantot degvielu ar vēl lielāku bioetanola piedevu, kas līdz ar to sekmētu tā ražošanas un lietošanas ikgadēju straujāku pieaugumu. A. Kivli ņ š. Bioetanola attīstības perspektīvas Latvijā, balstoties uz pasaules pieredzi 193 LITERAT ŪRA 1. Intelligent Energy for Europe. European Commission Directorate General for Energy and Transport, Multianual Action Programme 2003–2006. 2. http://europe.eu.int/energy 3. Directive 2003/30/EC of the European Parliame nt and of the Council of 8 May 2003 on the promotion of the use of biofuels or other renewable fuels for transport // O f ficial Journal of the European Union , May 17, 2003. 4. Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā. LR Nacionālā programma (neapstiprināta). – Rīga, 2002, 83. lpp. 5. E. van Thuijl, Roos C. J., Beurskens L. W. M. An overview of biofuel technologies, markets and policies in Europe. ECN-C – 03-008, January 2003, 64 p. 6. Systemes solaires. No. 161, Bi ofuels Barometer, June 2004. 7. Latvijas Enerģētikas nacionālā programma. – Rīga, 1997, 122 lpp. 8. Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā 2003.–2010. g. LR Programma.– Rīga, 2003, 42 lpp. 9. “Statoil ASA” apkopotie, nepublic ētie materiāli. 10. Biofuels for Transport. IEA Bioenergy: T39:2004:01. 11. Trends in Vehicle and Fuel Technologies. Re view of Past Trends. European Commission Joint Research Centre, Report EUR 20746 EN, May 2003, 242 p. 12. Trends in Vehicle and Fuel Technologies. Scenarios for Future Trends. European Commission Joint Research Centre, Report EUR 20748, May 2003, 51 p. 13. Rīcības plāns programmas “Biodegvielas ražošana un lietošana Latvij ā ” īstenošanai. ZMpl_260504. 14. Groz ījumi likumā “Par akc īzes nodokli” // Latvijas V ēstnesis, Nr. 50 (2998), 31.03.2004. 15. www.DELFI.lv 14.04.2004. Darbību uzsāk “JaunpagastsPlus” bioetanola r ūpnīca Iecavā. 16. http://viewls.viadesk.com 17. www.afdc.nrel.gov/altfuel/ 18. www.baff.info Summar y To secure sustainable development of Latvia and fulfil international obligations in the field of environment it is necessary to focus on alternative energy resources. With accession to European Union (EU) for Latvia mandatory is EU directive 2003/30/EC which demands 2% biofuel from total fuel consumption in year 2005 and 5,75% in year 2010 for all member count ries. In Latvia gasoline consumption is the second highest among fuels therefore bioethanol is important product to fulfil the demand of this directive. The aim of this article is based on the world and other EU countries’ experience to make recommendati ons which way Latvia should choose to develop bioethanol production and consumption. Main conclusions are - Latvia has resources not only to fulfil EU directiv e demand, but have possibility to produce bioethanol for export to countries which due to limited agricultural resources cannot produce it by themselves; production of bioethanol will support agriculture, create new jobs in rural areas and improve Latvia’s trade balance. Vehicles owners in Latvia are not yet r eady to accept pure bioethanol; pr eference is to bioethanol mix into fossil gasoline up to 5% by volume, but it requires legislative changes. Key words : long-term development, alternative energo-resources, bio fuel, bioethanol. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 194.–202. lpp. Transfertu cenu pielieto šana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšan ā Application of Funds Transfer Pricing in the Profitability Estimation of the Branches of the Commercial Banks Valentīna Kondziorha A/s “Latvijas Kr ājbanka” E–pasts: valentina.kondziorha@lkb.lv Naudas resursu transfertu cenu noteikšana ir komercbankas vadības informācijas sistēmas nozīmīgākā sastāvdaļa, kas ietver aktīvu/pas īvu vadību, risku vadību, bankas struktūrvienību, pakalpojumu un klientu rentabilitātes noteikšanu, tarifu un procentu politikas pamatnostādņu noteikšanu. Šo jautājumu aktualitāte pieaug līdz ar konkurences pieaugumu banku sektorā un tīrās procentu maržas samazin āšanos. Šajā publikācijā tiek sniegts komercbanku iekšējo transfertu cenu būtības apraksts, transfertu cenu piemērošanas un noteikšanas principu apkopojums. Publikācijā ir iekļautas praktiskās rekomendācijas komercbanku filiāļu tiešo darbības rezultātu novērtēšanas precizitātes paaugstināšanai, pielietojot transfertu cenas. Atslēgvārdi: komercbanka, transfertu cenas, rentabilitāte, aktīvu un pasīvu pārvaldīšana, risku pārvaldīšana. Latvijas komercbanku sektorā procentu ienākumi sastāda dominējošo kopējo ienākumu daļu. 2001. gadā, atbilstoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem, tie sastādīja 58,8% no kop ējiem komercbanku ienākumiem, 2002. gadā – 57,2%, bet 2003. gadā – 54,3%. Komercbanku vid ējā tīrā procentu ienākumu marža 1 pēdējos gados nepārtraukti samazinājās. 2001. gadā tā sastādīja 3,1%, 2002. gad ā – 2,9%, bet 2003. gadā – 2,64% 2. Komercbanku konkurences pieauguma tendences izpaužas lētākā ārvalstu kapitāla piesaistīšanā un pakalpojumu tarifu samazinājumā. Līdz ar to pašreizējos apstākļos komercbanku rentabilitātes pārvaldīšanas jomā aizvien lielāku nozīmi iegūst efektīvas aktīvu un pasīvu pārvaldīšanas un konkurētspējīgas procentu politikas realizācija, vadoties no prognozēm par procentu likmju izmaiņām nākotnē. Komercbankās ar plašu filiāļu un norēķinu grupu tīklu parasti tiek īstenota vienota procentu likmju noteikšanas politika, līdz ar to tiek ierobežotas struktūrvienību tiesības patstāvīgi noteikt maksu par piesaistītajiem resursiem un kredītu procentu likmju piemērošanas pamatprincipus. Komercbanku filiāļu aktīvu un pasīvu struktūra atšķiras pēc apjomiem, valūtas, termiņiem, aktīvu un pasīvu veidiem un to riska pakāpes, jo filiāles saimniecisko darbību veic reģionos ar atšķirīgu ekonomikas attīstības līmeni, kas ietekmē klientu izmantojamo banku pakalpojumu struktūru. Tas noved pie t ā, ka katras bankas filiāles ietvaros ļoti reti tiek panākta aktīvu un pasīvu sabalansēšana pēc atlikušajiem atmaksas/dz ēšanas termiņiem, valūtām un procentu likmju pārskatīšanas termiņiem un regularitātes. Pie tam komercbanku darbības praksē reti ir sastopama situācija, kad katras atsevišķās V. Kondziorha. Transfertu cenu pielietošana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšanā 195 bankas struktūrvienības piesaistīto naudas resursu apjoms sakrīt ar izvietoto naudas resursu apjomu peļņu nesošajos aktīvos (kredītos, prasībās pret kredītiestādēm, vērtspapīros u. c.). Praksē ir iespējamas situācijas, kad: 1) komercbankas struktūrvienības piesaistīto resursu apjoms pārsniedz izvietoto resursu apjomu peļņu nesošajos aktīvos; 2) komercbankas struktūrvienības piesaistīto resursu apjoms ir mazāks par izvietoto resursu apjomu peļņu nesošajos aktīvos. Filiāļu brīvo naudas resursu kopējais pārpalikums parasti tiek novirzīts Resursu pārvaldei ( Treasury) , kas veic šo resursu izvietošanu kredītiestādēs, vērtspapīros un citos finanšu instrumentos. Ja komercbankas fili āļu piesaistīto naudas resursu kopējais apjoms ir mazāks par izvietoto resursu apjomu peļņu nesošajos aktīvos, Resursu pārvalde veic resursu aizņēmumus starpbanku resursu tirgū vai arī tās bilancē esošo aktīvu restrukturizāciju (sk. 1. attēlu). Fi l i ā l e A Fi l i ā l e B Ak t ī v i , Ls P a s ī v i , Ls A k t ī v i , Ls P a s ī v i , Ls K re d ī t i 5 0 0 000 N o g u l d ī j u m i 4 0 0 000 A i z ņ e m t i e resu r s i 1 0 0 000 K re d ī t i 3 0 0 0 00 B r ī v i e res u rs i 2 0 0 000 N o g u l d ī j u m i 5 0 0 000 Res u r s u p ā r v a l d e i nodo d a m i e resu r s i R e s u r s u p ā r v a l d e A k t ī v i , Ls P a s ī v i , Ls In v e s t ī c i j a s v ē r t s p a p ī ros 2 0 0 000 Fi l i āļ u br ī v i e res u rs i 1 0 0 0 00 A i z ņē m u m i stap b a n k u res u rs u ti rg ū 1 0 0 0 00 1. att. Peļņu nesošo aktīvu un ar procentu izdevumiem saistīto pasīvu sadalīšanas piemērs starp komercbankas struktūrvienībām An Example of Distribution of Earni ng Assets and Interest Bearing Liabilities among Structural Units of Commercial Bank Pēc būtības naudas resursi komercbankas ietvaros tiek pārdalīti starp struktūrvienībām. Līdz ar to ir nepieciešams efektīvs instruments naudas resursu optimālas pārdalīšanas nodrošināšanai starp bankas struktūrvienībām aktīva un pasīva operāciju efektivitātes paaugstināšanai, risku minimizācijai, struktūrvienību darbības koordinācijai, vadoties no bankas kopējiem finanšu mērķiem. Ja bankas filiāļu piesaistītie un izvietotie naudas resursi nav sabalansēti, ir svarīgi to darbības rentabilitāti novērtēt pēc vienotiem kritērijiem, objektīvi nosakot katras filiāles ieguldījumu bankas kopējos finansiālajos rezultātos. No šī ieguldījuma apjoma ir jābūt atkarīgai arī filiāļu materiālās stimulēšanas sistēmai. Pie tam jāatzīmē, ka procentu, likviditātes un valūtas risku pārvaldīšana komercbankās parasti tiek veikta centralizēti un komercbanku struktūrvienību finansiālās darbības rezultātu analīzei veltītajās publikācijās bieži vien tiek nor ādīts uz to, ka objektīvai komercbankas filiāļu rentabilitātes noteikšanai no to faktiskajiem darbības rezultātiem ir jāizslēdz 196 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE šo risku ietekme, jo pēc būtības filiāles tieši kontrolē tikai kredītu risku un operāciju risku [8, 4 4 ; 5, 2 7 ; 15, 11 ]. Komercbanku struktūrvienību darbības efektivitātes novērtēšanai resursu piesaistīšanas/izvietošanas un risku p ārvaldīšanas jomā pasaules praksē plaši tiek pielietota tā saucamā transfertu cenu metode. Šo metodi pēdējos gados sāka pielietot arī lielākās Latvijas komercbankas. Transfertu cenu metode komercbank ās parasti tiek saistīta ar tīro procentu ienākumu sadalīšanu starp struktūrvienībām [5, 25 ; 7, 38 ]. Pielie- tojot transfertu cenu metodi komercbanku struktūrvienību rentabilitātes novērtēšanas jomā, komercbanku struktūrvienību tiešie (ārējie) procentu ienākumi/izdevumi tiek palielināti/samazin āti par iekšējiem transfertu procentu ienākumiem/izdevumiem, kas saistīti ar naudas resursu nosacītu nodošanu citām struktūrvienībām vai nosacītu aizņēmumu ņemšanu no citām struktūrvienībām komercbankas ietvaros. Transfertu ienākumi/izdevumi tiek noteikti, balstoties uz t ā saucamajām transfertu likmēm. Naudas resursu transfertu cenu noteikšana ir komercbankas vadības informācijas sistēmas nozīmīgākā sastāvdaļa, kas ietver aktīvu/pas īvu vadību, risku vadību, bankas struktūrvienību, pakalpojumu un klientu rentabilitātes noteikšanu, tarifu un procentu politikas pamatnostādņu noteikšanu. Šajā publikācijā tiks apskatīti ar transfertu cenu noteikšanu saistītie jautājumi komercbanku filiāļu rentabilitātes novērtēšanas jomā. Lai nodrošinātu iekšējo transfertu procentu ienākumu/izdevumu nodal īšanu no tiešajiem komercbanku struktūrvienību procentu ienākumiem/izdevumiem, kas saist īti ar klientu apkalpošanu, komercbankas struktūrvienību peļņas/zaud ējumu aprēķini ar iekļautajiem transfertu ienākumiem/izdevumiem parasti tiek veidoti atseviš ķā analītiskajā sistēmā, kas tiek nodalīta no sistēmas, kurā tiek uzskaitīti darījumi ar klientiem. Šiem nolūkiem komercbanku finanšu uzskaites ietvaros parasti tiek ieviesta arī nosacītā bilances un kapitāla vadības struktūrvienība, kurā tiek akumulēti iekšējie transfertu procentu ienākumi/izdevumi, lai nodrošin ātu to savstarpējo balansēšanu (sk. 2. attēlu) un nepieļautu bankas faktiskā finansiālās darbības rezultāta mākslīgu samazināšanu/palielin āšanu operācijās ar ārējiem darījumu partneriem. Nosacītā bankas kapitāla un bilances vadības struktūrvienība analītiskajā uzskaitē tiek ieviesta arī, lai nodalītu likviditātes, valūtas un procentu risku pārvaldīšanas rezultātus no klientus apkalpojošo struktūrvienību tiešajiem darbības rezultātiem. Pēc būtības nosacītās bilances un kapitāla vadības struktūrvienības peļņas un zaudējumu aprēķinā tiek atspoguļots naudas resursu atlikušo atmaksas/dz ēšanas termiņu, procentu pārskatīšanas periodu un valūtu transformācijas procesu rezultāts. Fili āle A P roc entu i en āk um i, Ls P roc ent u i zdev um i, Ls Fili āl e B P roc entu ien āk um i , Ls P roc entu izdevum i , Ls Nos ac īt ā bil ance s un k apit āl a v ad ības struk t ūrv ien ība P rocent u i en āk um i, Ls P rocen tu i zdev um i, Ls Ban k as k ons oli d ētai s pe ļņas un zaud ējum u apr ēķ ins Proc ent u ien āk um i, Ls P roc ent u izdev um i, Ls No dar ījum iem ar k l ient iem 10 000 T rans fertu i zdev um i (3 000) T rans f ert u ien āk um i 4 000 P ar k l ientu nogul d ījum iem (6 000) T rans fertu ien āk um i 3 000 T rans fert u izdevum i (4 000) N o da r īj um iem ar k lient iem 10 000 P ar k l ient u nogul d ījum iem (6 000) 2. att . Komercbankas transfertu ienākumu un izdevumu sadalīšana starp struktūrvienībām Commercial Bank’s Funds Transfer Inco me and Expenses Distribution among Structural Units Lai novērtētu komercbankas filiāļu darbības rentabilitāti un noteiktu filiāļu transfertu ienākumus vai izdevumus par aizdotajiem/aiz ņemtajiem naudas resursiem bankas ietvaros, tiek noteikts katras filiāles aizdoto/aiz ņemto brīvo naudas resursu V. Kondziorha. Transfertu cenu pielietošana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšanā 197 vidējais apjoms. Vispārējā gadījumā šis apjoms noteiktajā laika periodā tiek noteikts pēc sekojošas formulas: Komercbankas strukt ūrvienības brīvo naudas resursu vid ē jais apjoms/no citā m strukt ūrvienībā m aiz ņemto naudas resursu vid ē jais apjoms = noguld ījumu vid ē jais atlikums – oblig āto rezervju vid ē jais apjoms – kases vidē jais atlikums – kred ītu vid ē jais atlikums (ieskaitot nokav ētos kredītus) – pe ļņu nenesošo akt īvu vid ē jais atlikums (ieskaitot nemateri ālos aktīvus un pamatl īdzek ļus) – ārpusbilances saist ību vid ējais atlikums. 3 Ja atbilstoši šai formulai noteiktais bankas fili āles naudas resursu apjoms ir lielāks par nulli, tad filiālei tiek noteikti transfertu ienākumi, un attiecīgi, ja naudas resursu apjoms ir mazāks par nulli, filiālei tiek noteikti transfertu izdevumi. T ādējādi tiek noteikts, vai analizējamajā periodā konkrētā filiāle bankas ietvaros bijusi neto naudas aizņēmēja vai aizdevēja. Pie tam iespējama arī situācija, kad kādā periodā struktūrvienība maina statusu no neto aizņēmējas uz neto aizdevēju, un līdz ar to šajā periodā tai tiek noteikti gan transfertu ienākumi, gan transfertu izdevumi. Augstāk aprakstītais komercbanku struktūrvienību brīvo vai aizņemto naudas resursu apjoma noteikšanas princips ir viens no vienkāršākajiem no aprēķinu veikšanas viedokļa, bet tanī pat laikā tā pielietošanas ietvaros netiek ņemta vērā naudas resursu valūtas struktūra un resursu atlikušie atmaksas/dz ēšanas termiņi, kā rezultātā kopējie struktūrvienības transfertu ienākumi/izdevumi tiek noteikti ar zin āmu neprecizitātes pakāpi. Šo aprēķinu precizitātes palielināšanas nodrošināšanai publi- kācijas autore iesaka noteikt filiāļu brīvo naudas resursu apjomu atbilstoši 1. tabulā iekļautajam piemēram, identificējot katras filiāles brīvo/no cit ām struktūrvienībām aizņemto naudas resursu vidējo apjomu, valūtu un atlikušo termiņu. 1. tabula Komercbankas fili āles brīvo/no cit ām struktūrvienībām aiz ņemto naudas resursu apjomu noteikšanas piem ērs (bez resursu transform ā cijas efekta izsl ēgšanas) An Example of Amount Estimation of Own/Borrowed Funds of Commercial Bank’s Branch (without Exclusion of Resource Transformation Effect) Aktīvu veids Aktīvu atlikušais dz ēšanas termiņš, dienas Aktīvu valūta Aktīvu vidējais apjoms, LVL* Pasīvu veids Pasīvu atlikušais atmaksas termiņš, dienas Pasīvu valūta Pasīvu vidējais apjoms, LVL* Kredīti 120 USD 1 000 000 Noguldījumi** 120 USD 20 000 Noguldījumi** 110 USD 600 000 Noguldījumi ** 100 LVL 380 000 Kredīti 80 LVL 200 000 Noguldījumi** 80 LVL 200 000 Kredīti 70 EUR 100 000 Noguldījumi** 65 LVL 100 000 Kredīti 60 USD 300 000 – – – – Kase uz piepras. LVL 40 000 *** Noguld ījumi** 30 LVL 40 000 Resursu trū- kums kredītu finansēšanai 60 LVL – 300 000 * P ārrēķināts pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa. ** Noguld ījumu apjoms katrā atlikušo termiņu grupā tiek samazināts par Latvijas Bankas noteikto obligāto rezervju apjomu. *** Tiek uzr ādīts attiecīgajā valūtā bankas struktūrvienībai noteiktais kases limits. 198 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. tabulā nosacītās komercbankas filiāles aktīvi un pasīvi tiek sagrupēti dilstošā secībā pēc atlikušajiem dzēšanas/atmaksas termi ņiem, lai noteiktu atbilstošu finansējumu katram aktīva veidam. Resursu transformācijas efekts šajā gadījumā no filiāļu darbības rezultātiem netiek izslēgts. Šis efekts filiāļu darbības novērtēšanā netiek atspoguļots, ja katras atsevišķas resursu atlikušo atmaksas/dz ēšanas termiņu grupas ietvaros filiāļu brīvo/no cit ām struktūrvienībām aizņemto naudas resursu apjomiem tiek piemērotas atšķirīgas transfertu likmes. Filiāļu brīvo/no cit ām struktūrvienībām aizņemto naudas resursu apjomu noteikšanu šinī gadījumā var veikt atbilstoši 2. tabulā iekļautajam piemēram. 2. tabula Komercbankas strukt ūrvienības brīvo/no cit ām struktūrvienībām aiz ņemto naudas resursu apjomu noteikšanas piem ērs (ar resursu transform ā cijas efekta izsl ēgšanu) An Example of Amount Estimation of Own/Borrowed Funds of Commercial Bank’s Branch (with Exclusion of Resource Transformation Effect) Filiāles brīvo (+)/no cit ām struktūrvienībām aiz ņemto (–) naudas resursu apjoms nominālajā valūtā Uz piepra- sījumu Līdz 30 dienām 30 – 60 dienas … Vairāk par 1800 dienām Filiāles A resursu apjoms, LVL + 500 000 + 200 000 + 50 000 ... – 200 000 Filiāles A resursu apjoms, USD – 100 000 – 50 000 + 100 000 ... – 100 000 Filiāles B resursu apjoms, LVL + 200 000 –100 000 + 200 000 ... –300 000 Filiāles B resursu apjoms, USD + 150 000 + 150 000 –100 000 ... + 50 000 ... ... ... ... ... ... Resursu apjoms bankā kopā LVL + 25 000 000 + 15 000 000 + 10 000 000 ... –30 000 000 Resursu apjoms bankā kopā USD + 2 000 000 +5 000 000 –3 000 000 ... –10 000 000 Pielietojot atšķirīgas transfertu likmes katrai resursu atlikušo atmaksas/dz ēšanas termiņu grupai, tiek stimulēta/ierobežota attiec īgo resursu piesaistīšana/izvietošana atbilstoši bankas risku pārvaldīšanas politikas pamatnostādnēm. Šāda pieeja nodrošina objektīvāku un precīzāku bankas filiāļu resursu piesaistīšanas un izvietošanas operāciju efektivitātes novērtēšanu un var tikt izmantota komercbanku aktīvu un pasīvu struktūras optimizācijas uzdevumu risināšanas jomā. Komercbanku filiāļu brīvo/aiz ņemto naudas resursu noteikšanai var izmantot arī Aitkvl x P j tkvl veida matricas, kur Ai ir i–tā veida aktīvs, Pj – j–tā veida pasīvs, tk – aktīvu/pas īvu atlikušo atmaksas/dz ēšanas dienu skaits, vl – aktīvu/pas īvu oriģinālā valūta. Nosakot komercbanku filiāļu transfertu ienākumu/izdevumu apjomu, balstoties uz brīvo vai aizņemto resursu apjomu bankas ietvaros, ir svarīgi izvēlēties korektu transfertu procentu likmi, lai sasniegtu konkrētus komercbankas mērķus resursu V. Kondziorha. Transfertu cenu pielietošana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšanā 199 piesaistīšanas un izvietošanas jomā – piemēram, nodrošinātu resursu piesaistīšanu noteiktā valūtā uz noteiktiem termiņiem, kredītu izsniegšanas stimulēšanu, aktīvu un pasīvu sabalansēšanu no likviditātes, valūtas un procentu riska viedokļa u. tml. J āuzsver, ka transfertu likmju noteikšanas principu izvēle ir viens no sarež ģītākajiem etapiem transfertu ienākumu/izdevumu noteikšanas proces ā, kas bieži vien tiek saukts par “zin ātni un mākslu” [3, 30 ]. Pasaules banku praks ē eksistē vairākas transfertu likmju piemērošanas pieejas filiāļu piesaistītajiem un izvietotajiem resursiem. Šo pieeju pamatprincipi ir apkopoti 3. tabulā. 3. tabula Komercbanku strukt ūrvienībām nosakāmo transfertu likmju piemērošanas metodes Funds Transfer Rate Application Methods for Structural Units of Commercial Bank Transfertu likmes piemē - rošanas metode “Vienot ā fonda” jeb single pool metode “Dal ītā vienotā fonda” jeb split single pool metode “Multipl ā fonda” jeb m ultiple pool metode Transfertu likmes piemē- rošanas pamat- principi Komercbanku struktūrvienībām – neto naudas resursu piesaistītājiem un aizņēmējiem – tiek piemērota vienāda transfertu procentu likme Komercbanku struktūrvienībām – neto naudas resursu piesaistītājiem un aizņēmējiem – tiek piemērotas atšķirīgas transfertu procentu likmes Komercbanku struktūrvienību aktīvi un pasīvi tiek sadalīti grupās atbilstoši to atlikušajiem termiņiem, valūtām un procentu likmju noteikšanas principiem. Katrai aktīvu un pasīvu grupai tiek piemērotas atšķirīgas transfertu likmes. Komercbanku struktūrvienībām par brīvajiem naudas resursiem transfertu likmes parasti nosaka, piemēram, balstoties uz: 1) vidējām svērtajām faktiskajām resursu piesaistīšanas likmēm, kas stimulē lēto īstermiņa naudas resursu piesaistīšanu, bet tanī pašā laikā nenodrošina atsevišķo komercbanku struktūrvienību funkcionēšanas specifikas ievērošanu no darījumu struktūras viedokļa un ierobežo ilgtermi ņa resursu piesaistīšanu; 2) vidējām svērtajām faktiskajām, pēc termiņiem diferencētajām resursu piesaistīšanas likmēm, kas stimulē ilgtermiņa resursu piesaistīšanu, bet nenodrošina bankas specifisko vajadzību nodrošināšanu pēc noteikta veida un termiņa resursiem; 3) faktisko resursu piesaistīšanas izmaksu kompensāciju un noteiktās peļņas maržas nodrošin āšanu, kas stimulē jebkura veida resursu piesaistīšanu bez bankas specifisko vajadzību ievērošanas pēc noteikta veida un termiņa resursiem; 4) alternatīvajām resursu piesaistīšanas izmaksām starpbanku naudas resursu tirgū, kas stimulē resursu piesaistīšanu pēc tirgus likmēm, kas ne vienmēr ir efektīvi, jo tirgus likmes var tikt pakļautas biež ām svārstībām; 200 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5) bankas konkrētajiem mērķiem aktīvu un pasīvu pārvaldīšanas jomā, stimulējot noteiktu veidu resursu piesaistīšanu un izvietošanu noteikta veida aktīvos, nodrošinot aktīvu un pasīvu struktūras optimizāciju, bet tanī pat laikā ierobežojot strukt ūrvienību papildus peļņas gūšanu uz riska ierobežošanas r ēķina [4, 6 – 8 ; 11, 1 4 – 15 ; 14, 1 5 ]. Aktīva operācijām savukārt transfertu likmes var noteikt, balstoties uz šo aktīvu finansēšanas resursu faktiskajām izmaksām un noteikto likviditātes, darījumu pirmstermiņa pārtraukšanas un citu risku pieskaitījumiem. Eksistē arī sarež ģītākas transfertu cenu noteikšanas metodes, kas paredz atmaksāto aktīva darījuma summu un saņemto procentu ienākumu atkārtotās reinvestēšanas efektu novērtēšanu. Šīs metodes ārvalstu praksē tiek sauktas par naudas plūsmas atbilstības vai cashflow congruence metodēm [2, 363 ] un p ēc publikācijas autores viedokļa ir ieteicamas transfertu procentu izdevumu noteikšanai nokavētiem kredītiem. Kā atzīst vairāki speciālisti, nav universālas pieejas transfertu likmju noteikšanai [4, 8 ; 7, 3 8 ]. Visp ārējā gadījumā konkrēto transfertu cenu noteikšanas principu izvēle ir atkarīga no bankas kopējiem finanšu mērķiem un realizējamās aktīvu un pasīvu pārvaldīšanas politikas. Transfertu cenas komercbankas struktūrvienībām tiek noteiktas centralizēti, un to pārskatīšanas biežums var b ūt atkarīgs no naudas tirgus situācijas stabilitātes līmeņa. Transfertu cenu metodes pielietošana motiv ē bankas struktūrvienības ne tikai paaugstināt resursu piesaistīšanas un izvietošanas efektivitāti un tīro procentu ienākumu optimizāciju, bet arī nodrošināt pārējo ienākumu un izdevumu optimizāciju, jo komercbanku struktūrvienību darbības efektivitāte parasti tiek vērtēta, vadoties no kopējā peļņas vai zaudējumu apjoma, kurā ietilpst arī transfertu ienākumi/izdevumi. J āievēro, ka no citām struktūrvienībām aizņemtie naudas resursi parasti tiek atspoguļoti filiāles korespondējošajā kontā ar mīnus zīmi. Līdz ar to bankas filiāļu darbības rādītāju objektīvai salīdzināšanai pēc daž ādiem koeficientiem un nosakot piemēram, filiāļu aktīvu atdevi (ROA), publik ācijas autore iesaka uz filiāles aktīviem attiecināt arī no citām struktūrvienībām aizņemto naudas resursu apjomu. Naudas resursu transformācijas efektu nodalīšanai no bankas filiāļu darbības tiešajiem rezultātiem (no likviditātes, valūtas un procentu riska viedokļa) autore iesaka uz naudas tirgus procentu likmēm balstītas transfertu cenu metodes pielietošanu, katram komercbankas aktīva un pasīva darījumam nosakot alternatīvās finansēšanas izmaksas vai izvietošanas alternatīvos ienākumus, ievērojot šo darījumu atlikušos termiņus, darījumu valūtu un procentu likmju noteikšanas principus (sk. 4. tabulu). Alternatīvo naudas tirgus procentu likmju izmantošana transfertu ienākumu un izdevumu noteikšanas jomā ir plaši izplatīta pasaules banku darbības praksē [5, 25 ; 12, 35 ; 14, 1 4 ]. Pielietojot uz alternatīvām naudas tirgus procentu likmēm balstītās transfertu cenu metodes, bankas resursu un risku pārvaldīšanas efektivitāti var vērtēt pēc starpības starp faktiskajiem tīrajiem procentu ienākumiem un tīrajiem procentu ienākumiem, kuros tiek iekļauti transfertu ienākumi/izdevumi, jo finanšu tirgus apstākļos vienmēr efektīva ir iespēja piesaistīt vai aizņemties naudas resursus par tirgus likmēm. Uz naudas tirgus likmēm balstītas transfertu cenu noteikšanas metodes ir sarež ģītākas no tehnisk ās realizācijas viedokļa, jo transfertu ienākumi/izdevumi šai gadījumā tiek noteikti katram atsevišķam aktīva/pas īva darījumam, ko var nodrošināt tikai ar jaudīgu analītisku programmnodrošinājumu. V. Kondziorha. Transfertu cenu pielietošana komercbanku fili āļu darbības rentabilitātes novērtēšanā 201 Transfertu cenu noteikšanas rezult āti var kļūt par pamatu komercbankas risku vadības un procentu politikas pārskatīšanai, kā arī organizatoriskās struktūras optimizācijai. Tie ļauj identificēt no ienesīguma viedokļa nepietiekami efektīvas operācijas un līdz ar to veikt pasākumus aktīvu un pasīvu struktūras optimizācijas jomā, piemērojot struktūrvienībām attiecīgo resursu piesaistīšanu/izvietošanu stimulējošās/ierobežojoš ās transfertu likmes. 4. tabula U z naudas tirgus likm ēm balstītās transfertu cenu metodes piemērošanas piem ērs An Example of Application of Fund s Transfer Pricing Method Based on Money Market Rates Aktīvu/ pasīvu veids Aktīvu/ pasīvu atlikušais dz ē šanas termiņ š, mēneši Aktīvu/ pasīvu valūta Aktīvu/pas īvu oriģinālā procentu likme (likmes noteikšanas kārtība) Aktīvu/ pasīvu apjoms oriģinālajā valūtā Faktiskie procentu ienākumi/ izdevumi ceturksn ī oriģinālajā valūtā Faktiskie procentu ienākumi/ izdevumi ceturksn ī latu ekvivalentā (val ūtas kurss 1 USD = 0,5320 LVL) Kredīts 12 USD Fiksētā, 10% gad ā 1 000 000 25 000 13 300 Noguldījums 9 USD Fiksētā, 4% gad ā 200 000 2 000 1 064 Noguldījums 9 LVL Fiksētā, 5% gad ā 159 600 1 995 1 995 Noguldījums 6 LVL Fiks ētā, 4,5% gad ā 266 000 2 992,5 2 992,5 Kopējie faktiskie tīrie procentu ienākumi 7 248,5 Kredīts 12 USD Fiksētā, 10 % gad ā 1 000 000 25 000 13 300 Kredīta alternatīvais (transfertu) finansējums 12 USD Transfertu likme * 4,5% 1 000 000 11 250 5 985 Kopējie tīrie procentu ienākumi, ievērojot alternatīvo (transfertu) finansējumu 7 315 * transfertu likme tiek noteikta k ā attiecīgā termiņa noteiktās valūtas aizņēmumu starpbanku resursu tirgus procentu likme. Nobeigumā jāatzīmē, ka transfertu cenu sistēmas veiksmīgas funkcionēšanas nodrošināšanai komercbankās svarīgs ir bankas vadības atbalsts sistēmas ieviešanai un attīstībai, transfertu cenu noteikšanas principu izpratne no bankas struktūrvienību puses, kā arī sistēmas tehnisk ās realizācijas vienkāršība un salīdzinoši zemas uzturēšanas izmaksas. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Tiek noteikta k ā tīro procentu ienākumu attiecība pret vidējo aktīvu apjomu. 2 2003. gada informācija par tīrajiem procentu ienākumiem un tīro procentu maržu tiek sniegta atbilstoši komercbanku neauditētajiem darbības rādītājiem. 3 Ārpusbilances saistības ir iekļautas komercbankas brīvo naudas resursu aprēķinā, jo no likviditātes pārvaldīšanas viedokļa šīm saistībām ir nepieciešams likvīdu līdzekļu segums. 202 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE LITERAT ŪRA 1. Chittenden J. A. Bank’s Focal Point for Market Risk: The Tranfer Pricing Mismatch Unit // The Journal of Bank Cost & Management Accounting , 2000; 13(1): 3–23. 2. Flesch H.-R., Piaskowski F. and Sievi C. R. Erfolgsquellensteuerung durch Effektivzinsen im Konzept der Wertsteuerung // Die Bank, 8/84:357–366. 3. Kafafian R. E. Keys to Community Bank Success: Utilizing Management Information to Make Informed Decisions // The Journal of Bank Cost & Management Accounting , 2001; 14(1):30–36. 4. Kawano R. T. Funds Transfer Pricing // The Journal of Bank Cost & Management Accounting , 1990; 3(1):3–10. 5. Kimball R. C. Innovations in Performance Measurement in Banking // New England Economic Review , May/June 1997; pp. 23–38. 6. Oyelere P. B. and Turner J. D. A survey of transfer pricing practices in UK banks and building societies // E uropean Business Review , 2000; 12(2):93–99. 7. Rout R. E. and Kochvar M. Transfer Pricing: A Poor Man’s approach // The Journal of Bank Cost & Management Accounting , 2000; 13(3):38–55. 8. Young H. W., Reiter S. W. Bottom Line Pr ofitability: Measuring the Risk Components Within a Corporate Treasury Funding Center // The Journal of Bank Cost & Management Accounting, 2000 ; 13(3):44–55. 9. Арсланбеков–Федоров А. А. Институт « казначейство » в банке. Концепция деятельности // Банковское дело, 2001; 1: 18–24. 10. Есенин С. Финансовая модель банка на основе внутреннего ценообразования // Банковское дело в Москве, 2000; 3: 41–44. 11. Зубарев А. В. Внутренний хозрасчет в банке, трансфертное ценообразование // Банковское дело, 2001; 1: 14–17. 12. Косован К. С. Управление ресурсами в коммерческом банке // Деньги и кредит, 2001; 6: 32–36. 13. Ларионова И. В. Управление активами и пассивами в коммерческом банке. – Москва: Издательство « Консалтбанкир », 2003. – 272 c. 14. Поморина М. А. Некоторые подходы к управлению эффективности деятельности банка // Банковское дело, 2001; 10: 11–16. 15. Шемпелев В. А. Анализ эффективности деятельности Казначейства коммерческого банка // Банковское дело, 2002; 4: 10–15. 16. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Latvijas komercbanku darbības rādītāju apkopojums par 2001.–2003. gadu, elektroniskais resurss www.fktk.lv/statistika/kreditestades/ . Summar y Interest profit comprises the major income for commercial banks. The funds transfer pricing is an analytical tool, wh ich provides the assignment of interest income to the branches of the banks, serv ices and customers. It is important to exclude the results from resource transformation and funding mismatch related to liquidity, interest and foreign exchange risks from direct financial results of the branches of the banks. For these purpos es on the alternative money market rates based funds transfer prices are recommended. The results of funds transfer pricing measurements can be used as a basis to change the risk management and products pricing policies and to optimise organisational structure of the bank. The choice of transfer pricing methods depends on the bank’s financial goals, current asset/liabilities management policy and available technological resources. Key words: commercial bank, transfer pricing, profitability, risk management. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 203.–213. lpp. Kredīta loma lauksaimniec ības nozares finanšu resursu veidošan ā Role of Credit in Formatio n of Financial Resources for Agriculture Branch Inta Kot āne Rēzeknes Augstskola Atbrīvošanas aleja 90, Rēzekne, LV–4601 E –pasts: inta@ru.lv Rakstā ir analizēti lauksaimniecības kreditoru raksturīgākie riska veidi, izsniegto kredītu īpatsvari, kredītu indeksi un lauksaimniecības produkcijas indeksi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī LR ZM lauksaimniecības kreditēšanas programmas. Pētot savstarpējās sakarības, raksta autore nonāca pie secinājuma, ka 30,98% kop ējo ieņēmumu iedzīvotāju saimniecībās, kas iegūti no 1 ha lauksaimniec ībā izmantojamās zemes (LIZ), ir atkarīgi no saņemtajiem banku kredītiem, bet 88,94% izsniegto banku kred ītu atkarīgi no saņemtajām subsīdijām. Raksta autore lauksaimniecības kreditoru riska samazināšanai un kredīta lomas palielināšanai lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā piedāvā valdībai izstrādāt lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēmu, sekmējot arī pašu lauksaimnieku līdzdalību daž ādās riska apdrošināšanās programmās. Atslēgvārdi: kredīts, kredītu īpatsvars, kredītu indeksi, lauksaimniecības produkcijas indeksi. Kredītu izmantošana lauksaimniecības nozarē dod iespēju paplašināt lauksaimniecības produkcijas ražošanu un uzlabot t ās kvalitāti, kas perspektīvā rada iespējas nodrošināt lauksaimniecības uzņēmuma produkcijas augstāku konkurēt- spēju tirgū un tādējādi palielināt lauksaimnieku ienākumus. Viens no galvenajiem lauksaimniecības nozares attīstības nosacījumiem ir investīciju piesaistīšana. Latvijas lauksaimnieku rīcībā nav pietiekamu brīvu resursu ilgtermiņa investīciju realizēšanai, un līdz ar to nav iespējama vienlīdzīga konkurence ar ES valstu lauksaimniekiem. Iestājoties ES, Latvijas lauksaimniekiem būs jāspēj konkurēt ar dalībvalstu uzņēmējiem, un tas iespējams, panākot optimālu lauku saimniecības lielumu un investējot modernās ražošanas un vides aizsardz ības tehnolo ģijās. Pētījuma mērķis ir izvērtēt kredīta lomu lauksaimniecības nozares attīstības veicināšanā. Pētījuma mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti šādi uzdevumi: 1) raksturot un izvērtēt lauksaimniecības kreditoru raksturīgākos riska veidus; 2) analizēt lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējās pievienotās vērtības īpatsvaru Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ; 3) analizēt lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvaru, kredītu indeksu un lauksaimniecības produkcijas indeksus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ; 4) izvērtēt LR ZM lauksaimniecības kreditēšanas programmas. 204 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Pētījumā izmantoti LR likumdošanas akti, pārskati, ziņojumi un statistikas dati. Kredīta lomas izvērtēšanai tiek izmantotas loģiskās, salīdzināšanas un matemātiski statistiskās saišu pētīšanas metodes. Lauksaimniecības nozares īpatnības un iespējamie lauksaimnieciskās ražošanas riski nosaka kreditoru uzvedību attiecībā pret aizņēmējiem lauksaimniecības nozarē. Lauksaimniecības kreditoriem tiek noteiktas vairākas riska klasifikācijas, piemēram, kredīta risks, likviditātes un procentu likmes risks, vadīšanas un darbības risks, īpašuma tiesību risks [15, 11 ]. Autore lauksaimniec ības kreditoru riskus analizēs, pamatojoties uz Lī un Bekera ( W. F. Lee un C. B. Baker ) lauksaimniecības risku un kreditoru uzvedības klasifikāciju: likviditātes risks, lauksaimnieku ienākumi un maksātnespējas risks, maksātnespējas risks, kreditēšanas izmaksas un atdeves efekts [16, 201.–205 ]. • Likviditātes risku nosaka kredīta pieprasījumu nenoteiktība, kā arī kreditori var tikt apdraudēti, pieaugot konkurencei lauksaimniecībā, notiekot lauksaimniecības strukturālajām izmaiņām un mainoties likumdošanai. • Lauksaimnieku ien ākumu un saist ību nepild īšanas risks nosaka, ka aizņēmējs nav spējīgs nomaksāt kredīta procentus, kādu kredīta daļu vai arī kredītu pilnībā. Aizņēmēja saistību nepildīšanas varbūtību var palielināt kredīta procentu likmju pieaugums, kredīta dzēšanas termiņa samazināšanās un abu iepriekšminēto faktoru kombinācija. • Saistību nepild īšanas risks un kredit ē šanas izmaksas nosaka saistību nepildīšanas varbūtības ietekmi uz riska prēmiju un tādā veidā arī kreditēšanas izmaksas. Faktiskā saistību nepildīšana reti sastopama lauksaimniecības kredītiem, jo potenciālā saistību nepildīšana, piemēram, tiek vadīta ar dzēšanas termiņu pagarinājumiem vai pārceltajiem maksājumiem. • Atdeves efektu nosaka tas, ka bieži vien lauksaimniekiem tiek pied āvāti kredīti ar zemākām procentu likmēm, jo vietējie kredīti palielina banku depozītus, palielinās aizņēmēja ekonomiskā aktivitāte un kopumā tiek stimulēta arī vietējā biznesa aktivitāte. Ienākums no kreditēšanas ir nenoteikts, jo uzņēmējdarbības attīstības līmeni un it īpaši lauksaimnieciskās ražošanas att īstības līmeni ietekmē daudzi ārējie un iekšējie faktori. Nav iespējams prognozēt arī bankas depozīta apjoma pieaugumu. T ātad jāsecina, ka lauksaimniecības nozare nebūt nav pievilcīgākais bankas kredīta līdzekļu izvietošanas objekts. Pēc autores domām, Latvijas lauksaimniecības kreditoriem raksturīgākie riska veidi ir likviditātes risks un lauksaimnieku ienākumu un saistību nepildīšanas risks. Savukārt atdeves efektu tiek mēģināts panākt ar LR ZM izstrādāto lauksaimniecības kreditēšanas programmu palīdzību. Lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējā pievienotā vērtība Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1999.– 2002. gadā (1. attēls) liecina, ka analizējamajā laika periodā 1. vietā ir Lietuva (vidēji 7,7%), 2. viet ā Igaunija (5,9%) un 3. viet ā Latvija (4,7%). I. Kot āne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā 205 1. att. Lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējās pievienotās vērtības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1999. – 2002. gadā, % [3, 34 ] Share of Agriculture, Hunting Branch, Fore stry and Fishery Total Value Added in Total Value Added of Latvia, Lithuania and Estonia in 1999 – 2 0 02, Percentage [3, 34 ] Lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējās pievie- notās vērtības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā Lietuvā un Igaunijā 1999.– 2002. gadā samazinājās. 2002. gadā, salīdzinot ar 1999. gadu, lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējās pievienotās vērtības īpatsvars Latvijā samazinājās par 0,2%, Lietuv ā – par 1,4%, bet Igaunij ā – par 1,2%. 1999.– 2002. gadā Lietuvā un Igaunijā lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējās pievienotās vērtības īpatsvara izmaiņās vērojamas līdzīgas tendences – samazinājums, turpretī Latvijā vērojams gan neliels pieaugums – 2000. gadā, gan arī neliels samazinājums – 2002. gadā. Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars kopējā kredīta portfelī raksturo nozares attīstības iespējas uz aizņemto līdzekļu rēķina. Iespēja saņemt papildus kapitālu dod iespēju paplašināt savas produkcijas ražošanu un uzlabot pre ču kvalitāti, kas turpmākajā darbībā paver iespējas nodrošināt konkrētā uzņēmuma produkcijas augstāku konkurētspēju tirgū un rezultātā palielināt uzņēmēja peļņu. Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars kopējā kredītu portfelī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1997. – 2003. gadā liecina, ka analizētajā laika periodā lielākas iespējas paveras tieši Latvijā (2. attēls). Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars Latvijā 1997.– 2003. gadā sastādīja vidēji 5,88%, Lietuvā – 3,33%, bet Igaunij ā – 1,85%. Analiz ējot lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara dinamiku 1997.– 2003. gadā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, jāsecina, ka Lietuvā un Igaunijā 1997.– 2000. gadā bija vērojama lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara samazināšanās. Lietuvā lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars 2000. gadā, salīdzinot ar 1997. gadu, samazinājās par 3,91% un Igaunij ā – par 1,41%. Lietuv ā 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, turpinājās lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars samazināšanās, bet Igaunijā 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars palielinājās par 0,25%. 2002. gad ā lauksaimniecībai, medniecībai un 8,5 6,6 4,9 8 6,1 4,9 7,2 4,4 5,6 5,4 7,1 4,7 0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 Latvija Lietuva Igaunija Pr oc en ti 1999 2000 2001 2002 206 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars Lietuvā, salīdzinot ar 2001. gadu, palielinājās par 0,64%, bet Igaunij ā samazinājās par 0,11%. 2003. gad ā Lietuvā un Igaunijā lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars, salīdzinot ar 2002. gadu, samazinājās attiecīgi par 0,03% un 0,26%. Latvijā lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars 1998. gadā, salīdzinot ar 1997. gadu, palielinājās par 1,55%, ko galvenokārt noteica nozarei piešķirtais valsts atbalsts subsīdiju veidā. Subsīdijas lauksaimnieciskās ražošanas att īstībai un tehnolo ģiskajai modernizācijai radīja lauksaimnieku pieprasījumu pēc kredītiem, bet valsts atbalsts lauksaimniecībai radīja uzticību nozarei, un bankas sāka aktīvāk kreditēt lauksaimniecības nozari. Finanšu un kapitāla tirgus krīzes samazināja banku ieinteresētību lauksaimniecības kreditēšanā, un jau 1999. gadā atkal bija vērojama lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara samazināšanās, kas turpinājās arī 2000. un 2001. gadā. Viens no svarīgākajiem faktoriem 2002. gadā, kas palielināja lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu apjomu, bija lauksaimniecību un lauku attīstību atbalstošo programmu darbības uzsākšana. 2. att . Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars kopējā kredītu portfelī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1997. – 2003. gadā, % [1; 4; 7; 13] Share of Distributed Credits for Agriculture, Hunting Branch and Forestry in Total Credits Portfolio in Latvia, Lithuania and Estonia in 1997 – 2003 [1; 4; 7; 13] Analizējot lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu indeksus, jāsecina, ka Latvijā 1998.– 2003. gadā izsniegto kredītu apjoms nemainīgi palielinājies, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, neskatoties uz lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara svārstībām. Latvijā lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu apjoma lielākais pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija vērojams 1998. gadā (1. tabula). Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu apjoms Lietuvā 1998.–2001. gadā pakāpeniski samazinājies, bet 2002.–2003. gadā, salīdzinot ar 2001. gadu, lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu apjoms palielinājās. Igaunijā lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu apjoms samazinājās 1998. un 2002. gadā, bet 1999.–2001. gadā un 2003. gadā palielinājās. 5,66 7,21 7,14 6,25 4,65 4,71 5,54 6,13 4,4 4,39 2,22 2,25 2,88 2 1,89 1,47 1,35 2,281,64 1,611,72 0 1 2 3 4 5 6 7 8 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Pr oc en ti Latvija Lietuva Igaunija I. Kot āne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā 207 1. tabula Lauksaimniec ībai, medniec ībai un mežsaimniec ībai izsniegto kred ītu indeksi Latvijā, Lietuvā un Igaunij ā 1998. – 2003.gad ā (iepriekš ējais gads = 100) [1; 4; 7; 13] Indexes on Distributed Credits for Agricu lture, Hunting Branch and Forestry in Latvia, Lithuania and Estonia in 1998 – 2003 (Preceding Year = 100) [1; 4; 7; 13] Gadi 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Latvija 190,58 110,44 115,67 111,4 128,76 147,83 Lietuva 88,92 96,73 51,46 90,41 163,95 144,63 Igaunija 85,06 102,36 100,27 149,28 98,42 113,94 Izmantojot kredītu termiņus, iespējams kopumā raksturot valsts ekonomisko stāvokli, attīstības iespējas. Analizējot lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu termiņu struktūru Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, jāsecina, ka 1997.–2002. gadā samazinājās īstermiņa kredītu īpatsvars, bet palielinājās ilgtermiņa kredītu īpatsvars. Piemēram, 1997. gadā ilgtermiņa kredīti Latvijā sastādīja 26,7%, Lietuv ā – 33,77%, bet Igaunij ā – 68,11%. 2003. gada 2. ceturksnī lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegtie ilgtermiņa kredīti lielāko īpatsvaru sastādīja Latvijā – 85,11%, 2. viet ā Igaunija – 84,48% un 3. vietā Lietuva – 83,3% [4; 7; 13]. Analiz ējot komercbanku vidējās procentu likmes Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1999.– 2002. gadā, jāsecina, ka augstākās procentu likmes bija Latvijā, bet zemākās Igaunijā. 2002. gadā komercbanku vidējās procentu likmes izsniegtajiem kredītiem Latvijā sastādīja 7,5%, Lietuv ā 6,6% un Igaunij ā 5,9% [3, 5 4 ]. 2003. gad ā Latvijā vidējās svērtās gada likmes latos izsniegtajiem ilgtermiņa kredītiem sastādīja 7,5%, bet īstermiņa kredītiem – 5,4% [9, 6 ]. 2. tabula Lauksaimniec ības produkcijas indeksi Latvij ā, Lietuvā un Igaunij ā 1998 . – 200 2. gad ā (iepriekš ējais gads = 100) [3, 34 ] Indexes on Agricultural Production in Latvia, Lithuania and Estonia in 1998 – 200 2 (Preceding Year = 100 ) [3, 34] Gadi 1998 1999 2000 2001 2002 Latvija 90,11 90,5 104,1 106,7 104,0 Lietuva 96,5 85,5 105,4 94,6 106,0 Igaunija 95,0 89,6 108,2 99,0 96,9 Lauksaimniecības produkcijas indeksi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā liecina, ka 1998.– 1999. gadā visās trijās Baltijas valstīs saražot ās lauksaimniecības produkcijas apjoms bijis mazāks nekā iepriekšējā gadā (2. tabula). 2000. gadā visās trijās Baltijas valstīs bija vērojams saražot ās lauksaimniecības produkcijas pieaugums, salīdzinot ar 1999. gadu. J āatzīmē, ka 2000. gadā bija vērojama lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara samazināšanās visās trijās Baltijas valstīs, bet izsniegto kredītu apjoms, salīdzinot ar 1999. gadu, Latvijā un Igaunijā palielinājās, bet Lietuvā – samazinājās. Latvijā 2001. un 2002. gadā saražot ās lauksaimniecības produkcijas apjoms, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, 208 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE palielinājās attiecīgi par 6,7% un 4%. Lietuv ā 2001. gadā bija vērojama saražot ās lauksaimniecības produkcijas apjoma samazināšanās par 5,4%, sal īdzinot ar 2000. gadu, kā arī lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara un kredītu apjoma samazināšanās attiecīgi par 0,58% un 9,59%. Savukārt 2002. gadā Lietuvā bija vērojama saražot ās lauksaimniecības produkcijas apjoma palielināšanās par 6%, sal īdzinot ar 2001. gadu, kā arī lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvara un kredītu apjoma palielināšanās attiecīgi par 0,64% un 63,95%. Igaunij ā 2001.–2002. gadā bija vērojama saražot ās lauksaimniecības produkcijas apjoma samazināšanās attiecīgi par 1% un 3,1%. Taj ā pašā laikā 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars un kredītu apjoms palielinājās attiecīgi par 0,25%, un 49,28%, turpret ī 2002. gadā, salīdzinot ar 2001. gadu, samazinājās attiecīgi par 0,11%, un 1,58%. Lai varētu novērtēt atsevišķu faktoriālo faktoru ietekmi uz atsevišķiem rezultatīvajiem faktoriem, izmantojot CSP datus par 1996. – 2001. gadu [12], tika aprēķināti korelācijas un determinācijas koeficienti. Valsts saimniecības un statūtsabiedrības CSP iesniedz statistiskos pārskatus, bet zemnieku saimniecībās, piemājas saimniecībās un personiskajās palīgsaimniecībās tiek veikti izlases veida apsekojumi. Vispārinot apsekoto saimniecību datus un attiecinot tos uz visām iedzīvotāju saimniecībām, ņemts vērā, cik sev līdzīgās saimniecības pārstāv izlasē iekļautās saimniecības, kā arī faktiskais respondences līmenis katrā no apsekotajām teritorijām [12]. T ātad izlasē iegūtā informācija ir attiecināma uz visu ģenerālo kopu, kas saskaņā ar 2001. gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem sastāda 180,3 tūkst. saimniecību [6, 52 ]. Kreditoru uzvedību attiecībā uz lauksaimniecības nozares aizņēmējiem ietekmē valsts līdzdalība lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā. Korelācijas koeficients starp saņemto lauksaimniecības subsīdiju apjomu un bankas kredītiem sastādīja 0,9431 – ciešas sakarības, tātad 88,94% izsniegto bankas kred ītu variāciju bija atkarīgas no saņemtajām subsīdijām. T ātad saņemto bankas kredītu apjomu noteica saņemto subsīdiju apjoms. Sakarību ciešums starp kredītu atmaksu un kredīta procentu maksājumiem, no vienas puses, un kopējiem izdevumiem iedzīvotāju saimniecībās uz 1 ha LIZ, no otras, sast ādīja –0,6663. Past āvēja vidēji ciešas nelineāras sakarības, jo, palielinoties kredītu atmaksai un kredītu procentu atmaksai, kopējie izdevumi iedzīvotāju saimniecībās no 1 ha LIZ samazin ājās, un 44,4% no kop ējiem ieņēmumiem iedzīvotāju saimniecībās no 1 ha LIZ vari ācijas bija atkarīgi no kredītu atmaksas un kredīta procentu atmaksas. Bankām lauksaimniecības kreditēšana nav saistoša šīs nozares augstā riska dēļ, tādēļ LR ZM izstrādāja kreditēšanas programmas, kas veicinātu kapitāla piesaisti laukos un lauksaimniecībā. Lai lauku saimniecībām radītu iespēju saņemt ilgtermiņa finansējumu ar pieņemamiem nosacījumiem, tika izstrādāta „Lauksaimniec ības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma” (LIIKP) [11; 20, 1 ]. LR MK LIIKP akceptēja 2001. gada 9. oktobrī, bet darbību uzsāka 2002. gada aprīlī, un šīs programmas realizācijā tika iesaistīta vienīgā valsts banka – a/s HZB, bet ilgtermi ņa kredītu var saņemt jebkurā citā sev pierastā bankā, jo HZB darbojas k ā valdības deleģēts šī īpašā kredītportfeļa administrators. LIIKP mērķis ir veicināt ilgspējīgu un konkurētspējīgu saimniecību veidošanos kapitālietilpīgajās lauksaimniecības nozarēs. LR MK 2002. gada 4. jūnijā apstiprināja ZM izstrādāto „Lauksaimniec ībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programmu ” (LIZKP), un viens no šīs programmas mērķiem ir iedarbināt efektīvāku lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus funkcionēšanas meh ānismu, radot līdzvērtīgu, ES pieejamu ilgtermiņa I. Kot āne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā 209 finansējuma piedāvājumu lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei; sekm ēt konkurētspējīgu, ES standartiem atbilstošu ražošanas plat ību attīstību un zemju konsolidāciju, paātrinot reformas lauku teritorijas darbaspēka struktūrā un sociālajā sektorā, un veicināt efektīvu lauksaimniecībā izmantojamās zemes apsaimniekošanu [10, 2 ]. LIIKP finansējums ir 24 milj. Ls, tajā skaitā 8 milj. Ls no valsts budžeta. L īdz 31.12.2016. v ēl ir paredzēts papildu finansējums no ZM, lai nodrošinātu aizdevumu procentu likmes, tāpēc programmas ietvaros izsniegto aizdevumu procentu likme nepārsniegs 7% gad ā. Minimālā aizdevuma summa ir 5000 Ls, maksimālā summa – 200.000 Ls. T ā kā jaunu aizdevumu finansēšanai izmantos arī iepriekš izsniegto aizdevumu atmaksu, tad faktiskais izsniegto aizdevumu apjoms pārsniegs 24 milj. Ls. Paredzams, ka 15 gadu laikā lauksaimniecības pamatprodukcijas ražot ājiem un zivkopjiem tiks izsniegti aizdevumi 68 milj. Ls apm ērā [20, 6 ]. LIIKP uz 01.07.2003. bija iesniegti 133 kredīta pieteikumi, un, salīdzinot ar 31.12.2002., to skaits bija pieaudzis par 38 kredīta pieteikumiem (3. tabula). Kredīta pieteikumi uz 01.07.2003. sastādīja 3,18 milj. Ls; sal īdzinot ar 31.12.2002., palielinājās par 0,85 milj. Ls. Vidējais aizdevuma termiņš uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., samazinājās par 0,3 gadiem, bet vidējais aizdevuma lielums uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., palielinājās par 1,3 tūkst. Ls. 3. tabula Lauksaimniec ības ilgtermiņa investīciju kredit ē šanas programma [8; 1 4 ] Long – term Investment Crediting Pr ogramme of Agriculture [8; 14] uz 31.12 . 2 0 0 2. uz 01.07 . 2 0 0 3. novirze (+, –) Kredīta pieteikumu skaits 95 133 + 38 Kredīta pieteikumu vērtība, milj. Ls 2,33 3,18 +0,85 Vidējais kredīta termiņš, gadi 9,0 8,7 – 0,3 Vidējais kredīta lielums, tūkst. Ls 22,6 23,9 + 1,3 LIIKP naudas plūsmā 2002. gadā no jauna piešķirtie aizdevumi sastādīja 2000 tūkst. Ls, 2003. gadā – 4250 tūkst. Ls, 2004. gadā plānots izsniegt aizdevumus par 6337 t ūkst. Ls. No jauna piešķirto kredītu skaits 2002. gadā bija 88 projektiem, 2003. gadā – 187 projektiem un 2004. gadā plānots izsniegt aizdevumus 279 pro- jektiem [19]. LIZIKP kopējais finansējums sastāda 9 milj. Ls, t. sk. 2002. gadā – 2,5 milj. Ls, 2003. gadā – 4,2 milj. Ls un 2004. gadā – 2,3 milj. Ls. Kopējais kreditējamais zemes apjoms ir 42,2 tūkst. ha, t. sk. 2002. gad ā – 9,7 tūkst. ha, 2003. gad ā – 21,1 tūkst. ha un 2004. gadā – 11,4 tūkst. ha [18]. Pie ņemts, ka vidējā zemes cena par 1 ha ir 220 Ls. LIZIKP dod iespēju Latvijas lauksaimniekiem saņemt ilgtermiņa aizdevumus ar 4% gada likmi LIZ ieg ādei. Nosacījumi: vismaz 60% saimniec ības kopējo ieņēmumu jādod lauksaimnieciskā ražošan ā, 51% kapit āla jābūt Latvijas pilsoņu īpašumā un nelauksaimniecības ēku un būvju vērtība nedrīkst pārsniegt 30% no zemes kadastrālās vērtības. Pērkamajai zemei ir jābūt vai nu potenciālā pircēja vismaz 3 gadus nomātai un apstrādātai, vai arī zemes nepieciešamība ir aprakstīta uzņēmuma darbības pamatojumā. Priekšroka aizdevumu saņemšanā ir tiem, kuri zemi pērk īpašumu apvienošanai. Viens aizņēmējs LIZIKP var saņemt kredītu ne vairāk kā 250 ha ieg ādei, maksimālā aizdevuma summa – 40 000 tūkst. Ls. LIZIKP paredz grozījumus, kuru galvenais mērķis ir panākt, lai līdzekļi tiktu izmantoti tieši 210 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE zemes iegādei, nevis vērtīgu lauksaimniecisku būvju pirkšanai. Līdz šim ierobežojumi par 30% ēku vērtību attiecās tikai uz nelauksaimnieciskām būvēm, bet lauksaimniecības vajadzībām paredzētus objektus varēja iegādāties bez ierobežojumiem, un veidoj ās situācija, ka, izmantojot programmu, tika iegādāti nelieli zemes gabali ar būvēm, kaut arī kreditēšanas programmas mērķis ir veicināt tieši zemes pirkšanu. LIZIKP uzsvērts, ka 30% no programmas finans ējuma jānovirza īpaši atbalstāmajiem reģioniem un piena ražošanas saimniec ībām (ne mazāk kā 5 slaucamas govis, un izslauktais piens jānodod piena pārstrādes uzņēmumiem). Pēc Hipot ēku un zemes bankas iesniegtā pārskata par LIZIKP realizāciju, redzams, ka piena ražošanas saimniec ības ir izmantojušas 27,77% no finansējuma apjoma. Īpaši atbalstāmajos reģionos izmantoti 24,12% no kop ējā finansējuma 2003. gada pēdējā ceturksnī [18] LIZIKP uz 01.07.2003. bija iesniegti 153 kredīta pieteikumi, un, salīdzinot ar 31.12.2002., to skaits palielinājās par 9 kredīta pieteikumiem (4. tabula). 4. tabula Lauksaimniec ībā izmantojam ās zemes ieg ādes kreditēšanas programma [8; 14 ] Programme for Crediting the Procurement of Land Used for Agriculture [8; 14] uz 31.12 . 2 0 0 2. uz 01.07 . 2 0 0 3. novirze (+, –) Kredīta pieteikumu skaits 144 153 + 9 Piešķirto kredītu skaits 119 146 + 27 Kredīta pieteikumu vērtība, milj. Ls 2,6 2,5 – 0,1 Piešķirto kredītu vērtība, milj. Ls 2,1 2,4 + 0,3 Veikto darījumu apjoms, ha 9706 10964 + 1258 Vidējais aizdevuma termiņš, gadi 8 8 – Uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., piešķirto kredītu skaits palielinājās par 27 kredītiem, kopējā kredītu pieteikumu vērtība samazinājās par 0,1 milj. Ls. Piešķirto kredītu vērtība uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., palielinājās par 0,3 milj. Ls, bet veikto darījumu apjoms uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., palielinājās par 1258 ha. Vid ējais aizdevuma termiņš ir 8 gadi. Programmas realizācijā galvenā problēma ir zemnieku saimniecību kredīta nodrošinājums un kredīta saņemšanas iespējas, jo jau esošie saimniecību aizdevumi neļauj pretendēt uz jaunu aizdevumu saņemšanu [8; 14 ]. Lauksaimniecības ārējo finanšu resursu saņemšanas iespējas kredītu veidā nosaka arī kredītgarantiju esamība vai to trūkums, jo kā viena no lauksaimnieku galvenajām grūtībām kredīta saņemšanā ir nepietiekošs nodrošinājums. VAS "Lauku attīstības fonds" (LAF) ar savu vair āk nekā 4 milj. Ls kapitālu garantē lauku uzņēmēju, kā arī LIIKP un LIZKP programmas ietvaros ņemtos kredītus Latvijas bankās, ja kredīta ņēmējam pietrūkst kredīta nodrošinājuma. LAF garantijas tiek pielīdzinātas valsts garantijām. Vienošanās atļauj arī izsniegt LAF garantijas divkāršā apjomā pret pašu kapitālu. 2001. gadā LAF piešķīra 156 kred ītu garantijas (5. tabula), kas parāda straujo pieprasījuma pieaugumu pēc garantijām, un garantētā summa 2001. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, pieauga 3,8 reizes, bet kredītu apjoms, kas saņemts ar LAF garantijām – 3,5 reizes. Ta ču 2002. gadā izsniegto garantiju skaits, salīdzinot ar 2001. gadu, palielinājās aptuveni 2 reizes, jo, sākot ar 2002. gadu, LAF garantē arī LIIKP un LIZKP ņemtos kredītus. I. Kot āne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā 211 5. tabula Va/s „Lauku att īstības fonds” izsniegto garantiju skaits un kred ītu apjoms 1999.–2 002 . gad ā [2, 6 ; 5, 2 ] N u mber of Guaranties and Volume of Credits Distributed by he State JSC "Fund on Rural Development" in 1999– 200 2 [2, 6 ; 5, 2 ] Gadi 1997. 1998. 1999. 2000. 2001. 2002. Kopā Izsniegto garantiju skaits 55 108 94 53 156 305 771 Garant ētā summa, milj. Ls 0,5 1,3 0,6 0,5 2,0 5,9 10,8 Kredītu apjoms, kas saņemts ar VAS “LAF” garantijām, milj. Ls 1,6 4,7 2,3 1,7 5,9 14,6 30,8 2002. gadā garantētā summa, salīdzinot ar 2001. gadu, palielinājās aptuveni 3 reizes, un kredītu apjoms, kas izsniegts ar LAF garantijām, palielinājās 2,5 reizes, salīdzinot ar 2001. gadu. 2002. gada 1. pusgadā lielāko īpatsvaru no garantētajām summām sastādīja garantijas tehnikas ieg ādei – 36,5%, celtniec ībai un iekārtām – 19,7% un apgroz āmo līdzekļu papildināšanai – 15,3%. Laika period ā no 1997. līdz 2002. gada 1. jūlijam izsniegto garantiju skaita ziņā lielāko īpatsvaru sastādīja Bauskas rajons – 16,9%, Jelgavas rajons – 11,3% un Valmieras rajons – 10%. Eiropas Komisijas (EK) 2001. gada ziņojumā „Riska vad ības līdzekļi, Eiropas Savienības lauksaimniecībai koncentrējoties uz apdrošināšanu” [17, 3 1 – 3 9 ], analizējot lauksaimniecības politiku un risku vadību, tiek secināts, ka pastāvošais ES lauksaimnieku riska vadības līdzekļu tirgus nespēj nodrošināt efektīvu resursu piešķiršanu, jo tirgū pastāv monopoli, ārējie apstākļi un „sabiedrisko pre ču” raksturs noteiktiem produktiem. T ātad, ja riska vadības līdzekļu tirgus ir nepilnīgs vai tāda vispār nav, tad attaisnojas valsts intervence. EK Ziņojumā tiek analizētas daž ādas apdrošināšanas sistēmas un valstu rīcība risku iestāšanās gadījumos, bet jāatzīmē, ka pastāv valsts lauksaimniecības apdrošināšanas sistēma (Grie ķijā), privātā (Itālijā, Francijā, Austrijā un Vācijā) un arī valstiski privātā (kombinētās partnerattiecības), kur valstij ir galvenā loma (Spānijā un Portugālē). Pasaules pieredze liecina, ka arī labi attīstītās lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmās zemnieku līdzdalība ir neliela – Spānijā 30% un ASV 20% no kop ējā zemnieku skaita. Lauksaimnieku un apdrošinātāju sadarbība ir sākuma stadijā – tiek pētītas iespējas un tirgus, bet tajā pašā laikā ārkārtas finansiālo palīdzību sniedz valsts, piemēram, dabas vai tirgus radīto seku likvidācijai izmanto lauksaimniecības subsīdiju vai valsts budžeta līdzekļus, un lauksaimniekiem nav jāizmanto privātie lauksaimniecības riska vadības instrumenti. Raksta autore lauksaimniecības kreditoru finansiālo zaudējumu samazināšanai riska iestāšanās gadījumā un kredīta lomas palielināšanai lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā piedāvā izstrādāt lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēmu, kā arī sekmēt pašu zemnieku līdzdalību daž ādās riska apdrošināšanas programmās. Secin ājumi 1. Kreditoru uzvedību attiecībā uz lauksaimniecības nozares aizņēmējiem nosaka likviditātes risks, lauksaimnieku ienākumu un saistību nepildīšanas risks, saistību nepildīšanas risks, kreditēšanas risks un atdeves efekts. 212 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2. Lauksaimniecībā, medniecībā, mežsaimniec ībā un zvejniecībā kopējā pievienotā vērtība Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1999.–2002. gadā liecina, ka analizējamajā laika periodā 1. vietā ir Lietuva (vidēji 7,7%), 2. viet ā Igaunija (5,9%) un 3. viet ā Latvija (4,7%). 3. Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu īpatsvars 1997.–2003. gadā Latvijā sastādīja vidēji 5,88%, Lietuv ā – 3,33%, bet Igaunij ā – 1,85%. 4. Lauksaimniecībai, medniecībai un mežsaimniec ībai izsniegto kredītu termiņu struktūrā 1997.–2002. gadā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā samazinājās īstermiņa kredītu īpatsvars, bet palielinājās ilgtermiņa kredītu īpatsvars. 5. Augstākās komercbanku vidējās procentu likmes 1999.–2002. gadā kopumā bija Latvijā, bet zemākās – Igaunijā. 2002. gadā komercbanku vidējās procentu likmes izsniegtajiem kredītiem Latvijā sastādīja 7,5%, Lietuv ā – 6,6% un Igaunijā – 5,9%. 6. Kreditoru uzvedību attiecībā uz lauksaimniecības nozares aizņēmējiem ietekmē valsts līdzdalība lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā. Lauksaimniecības nozares saņemto bankas kredītu apjomu galvenokārt ietekmēja lauksaimniecības nozarei piešķirtais subsīdiju apjoms. Korelācijas koeficients starp saņemto lauksaimniecības subsīdiju apjomu un bankas kredītiem sastādīja 0,9431 (ciešas sakarības), tātad 88,94% izsniegto bankas kredītu variāciju bija atkarīgi no saņemtajām subsīdijām. 7. Bankām lauksaimniecības kreditēšana nav saistoša šīs nozares augstā riska dēļ, tādēļ ZM izstrādāja kreditēšanas programmas, kas veicinātu kapitāla piesaisti laukos un lauksaimniecībā. 8. Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmā uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., kredīta pieteikumu skaits palielinājās par 38 vienībām, kredīta pieteikumu vērtība palielinājās par 0,85 milj. Ls, vidējais kredīta termiņš samazinājās par 0,3 gadiem, bet vidējais kredīta lielums palielinājās par 1,3 tūkst. Ls. 9. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programmā uz 01.07.2003., salīdzinot ar 31.12.2002., kredīta pieteikumu skaits palielinājās par 9 vienībām, piešķirto kredītu skaits palielinājās par 27 vienībām, kopējā kredītu pieteikumu vērtība samazinājās par 0,1 milj. Ls, piešķirto kredītu vērtība palielinājās par 0,3 milj., veikto darījumu apjoms palielinājās par 1258 ha. 10. Lauksaimniecības ārējo finanšu resursu saņemšanas iespējas kredītu veidā nosaka arī kredītgarantiju esamība jeb to trūkums, jo kā viens no lauksaimnieku galvenajiem kavēkļiem kredīta saņemšanā jāmin nepietiekošs nodrošinājums. VAS "Lauku att īstības fonds" l īdz 2003. gadam kopumā ir izsniedzis 771 garantiju, kopējā garantētā summa sastādīja 10,8 milj. Ls, bet kredītu apjoms, kas saņemts ar garantijām – 30,8 milj. Ls. 11. Lauksaimniecības kreditoru finansiālo zaudējumu samazināšanai riska iestāšanās gadījumā un kredīta lomas palielināšanai lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā izstrādāt lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēmu, kā arī sekmēt pašu zemnieku līdzdalību daž ādās riska apdrošināšanās programmās. LITERAT ŪRA 1. Banku darbība Latvijā 2003. gada 4. ceturksnī. (saite pārbaudīta 15.02.2004.) http://www.fktk.lv/downloads/n ews/Bankas_ceturksnis_4_2003_L.xls . I. Kot āne. Kredīta loma lauksaimniecības nozares finanšu resursu veidošanā 213 2. Būmane I. Ja ķīla par mazu, kredītu garantē LAF // Agropols. – Nr. 15. – 2002. gada augusts. 3. Eiropas Savienības kandidātvalstu statistikas biļetens 2003/2. – Rīga, 2003.– 125 lpp. 4. Igaunijas Centrālās bankas mājas lappuse – http://213.180.8.164/dynamic/itp/index_koik_en.jsp (saite pārbaudīta 15.02.2004.). 5. Kirstuks A. Aug pieprasījums pēc LAF garantijām // Agropols . – Nr. 5. – 2003. gada marts. 6. Latvijas 2001.gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti.– Rīga: LR CSP, 2003. – 416 lpp. 7. Latvijas Bankas Monetārie apskati 1997.–2003. gadi. http://www.bank.lv/ lat/main/pubrun/ monaps/?PHPSESSID=312a 315fcd07c085bce4f33d6f941b48 (saite pārbaudīta 15.02.2004.). 8. Latvijas lauksaimniecības gada ziņojumi 1999., 2000., 2001., 2002. – Rīga: LR ZM. 9. Latvijas statistikas ikmēneša biļetens 12(115)/2003.– R īga: LR CSP, 2004. – 140 lpp. 10. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programma. LR MK akceptēta 04.06.2002. 11. Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma. LR MK akceptēta 09.10.2001. 12. Lauku saimniecības Latvijā 1996., 1997., 1998., 1999., 2000., 2001. gad ā. – Rīga: LR CSP. 13. Lietuvas Centrālās bankas mājas lappuse – http://www.lb .lt/eng/stat istic/index. html (saite pārbaudīta 15.02.2004.). 14. Mazūre G. Latest agricultural and rural enterpreneurship crediting programmes in Latvia //Lithuanian University of Agricultural, Corporat ion of Ph D students „Kolegos”, Youth seeks progress 2003 // Paper collection of scientific conference of PH.D students . – Akademija, 2003. – 160.–167. lpp. 15. Prudential Regulation and Supervision for Agricultural Finance. http://www.fao.org/ag/ags/ags m/RuralFinance /pdf/afr5_e. pdf (saite pārbaudīta 15.02.2004.) 16. Risk management in agriculture /Edited by Peter J.Barry. – First Edition.– The Iowa State University Press, 1994. – 282 p. 17. Risk Management Tools for EU Agricultur e with a special focus on insurance. – http://europa.eu.int/comm/agriculture/publi/insurance/text_en.pdf . 18. Skagale G. Ierobežo l ētos zemes kredītus // DB, 2004. gada 10. februāris. 19. Skagale G. Paplašin ās lēto kredītu saņēmēju loku // DB, 2004. gada 26. janv āris. 20. Šmelde A. Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju programmas aizdevumu nosacījumi // Agropols . – Nr. 5. – 2002. gada marts (96). Summar y Exploitation of the credits in agriculture branch gives an opportunity to extend agricultural production and to improve its quality, which in perspective creates opportunity for higher competitiveness of agricultural enterprises' products on the market, accordingly the increase in farm ers' income. Paper analyses the most specific kinds of creditors' risks, density of distributed credits, trends of the index on credits and the index on agricultural production in Latvia, Lithuania and Estonia as well as agriculture crediting programmes deliv ered by the Ministry of Agriculture of Latvia. The author of the paper has come to the conclusion that 30.98% of income per 1 hectare in farms depends on attracted bank loans, but 88.94% of distributed bank loans depend on received subsidies. In order to decrease the agriculture creditors' risks and to increase the credits' role in formation of financial resources for agriculture branches, the author of the paper proposes to work out the system on insurance of the agricultural risks and to support farmers participation in different programmes on insurance of the agricultural risks. Key words : credit, credit indexes, agriculture production indexes, credit density. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 214.–224. lpp. Verbreitung der “Wunderwaffe“ BSC in Deutschland “Br īnumieroča” – BSC lietošana V ā cij ā Antje Krey Universität Rostock Lehrstuhl Cotrolling Ulmenstrasse 96, 18051 Rostock, Deutschland antje krey@wisofak.uni-rostock.de Die Methode der Balanced Scorecard hat in den letzten 15 Jahren eine enorme Verbreitung in Deutschland gefunden. Der Artikel zeigt auf, dass die Balanced Scorecard in nahezu allen Branchen angewendet wird, zum Beispiel in Industrie- und Handel, im Gesundheitswesen und in der äoffentlichen Verwaltung. Anhand der Verbreitung der Balanced Scorecard im deutschen Schrifttum wird eingeschätzt, ob di e Balanced Scorecard als jene Wunderwaffe gelten kann, als die sie häufig proklamiert wird. Die Schlüsselwörter: die klassische Form der Balanced Scorecard, EFOM- Modell. 1 . Einleitung Seit einigen Jahren ist auch in Deutschland die Balanced Scorecard und die Diskussion um sie nicht mehr aus der Controllerpraxis wegzudenken. Als Beleg dafür können die zahlreiche Veröffen tlichungen in Fachzeitschriften, z.B. „controllermagazin“ angesehen werden. Vo n vielen wurde die Balanced Scorecard als „Wunderwaffe“ beschworen. Kritiker sahen und sehen in der Balanced Scorecard jedoch lediglich „alten Wein in neuen Schläuchen“. Dennoch: aus der aktuellen Diskussion lässt sich die Balanced Scorecard nicht mehr wegdenken, und das ist gut so. Wie haben deutsche Unternehmen und Institutionen das Konzept von Kaplan/Norton aufgegriffen? In welcher Form hat die Balanced Scorecard Einzug in deutsche Unternehmen und Institutionen gehalten? In diesem Artikel sollen Anwendungskonzepte der Balanced Scorecard aus verschiedenen Brachen betrachtet werden. Zwangsläufig kann dieser Artikel nur einige wenige Ansatzpunkte aufgreifen und Beispiele darstellen. Außerdem sollen die „Wunder der Balanced Scorecard“ etwas näher beleuchtet we rden – freilich kann dies nicht wissenschaftlich fundiert geschehen, so ndern eher pragmatisch-humoristisch. 2 . Die klassisches Balanced Scorecard Von Kaplan/Norton wurde das Konzept de r Balanced Scorecard zu Beginn der Neunziger Jahre in Zusammenarbeit mit amerikanischen Unternehmen entwickelt. Mit einiger zeitlicher Verzögerung wurde dieses Konzept auch auf dem europäischen Festland und auch in Deutschland bekannt. Dazu trug wesentlich die vortreffliche Übersetzung des Balanced Sc orecard-Klassikers von Horváth bei. Ziel A. Krey. Verbreitung der “Wunderwa ffe“ BSC in Deutschland 215 von Kaplan/Norton war es, mit der Balanced Scorecard ein Instrument zu schaffen, welches die Strategie eines Unternehmens in den Mittelpunkt stellt, diese Strategie in operationale Ziele transformiert und durch Maßnahmen und Kennzahlen die Strategieumsetzung messbar macht. Das alles soll zudem handhabbar sein und die strategierelevanten Bereiche des Unternehmens abdecken. Die klassische Form der Balanced Scorecard (ausgewogener Berichtsbo gen), enthält vier Perspektiven, deren Zielgrößen miteinander verbunden sind, da alle strategische Relevanz besitzen (siehe Abbildung 1). Die klassische Balanced Scorecard Kundenperspektive W ie solle n wi r gegenü b e r unser e n Kunden a uf t r et e n , um unser e Vi si o n zu v erwi r k li c h en ? Finanzperspektive W ie solle n wi r gegen ü be r unser e n Tei lh ab e r n auft r et e n , um fi nanzi elle n Erfolg zu haben ? Lern- und Entwicklungsperspektive W ie können wi r Verän der u n gs - un d Ent wi c k lun g s po t e n t i a le f ör de r n, um unser e Vi si o n zu v er wi r kli c h e n? Interne Perspektive In we lc he n Gesc hä f t s pr oze s s en müss en wi r di e Best e n sei n, um unser e Kunde n und Tei lh a be r zu befri e di g en ? Vision und Strategie Qu e lle : in Anle h n ung an : Ka p la n , R./N o rto n , D. (1 9 97 ), S. 9. Abbildung 1. Die klassische Balanced Scorecard Von Kaplan/Norton wird betont, dass die Anzahl der Perspektiven und die jeweilige Ausgestaltung unternehmens- und strategieabhängig sind. Somit fordern die Begründer der Balanced Scorecard, dass sich jedes Unternehmen seine eigene Scorecard „bastelt“ [7, 33 ]. Die nachfolgenden Ausführungen sollen zunächst zeigen, inwieweit Unternehmen/Institutionen davon Gebrauch machen. 3 . Anwendungskonzepte in verschiedenen Branchen Deutschlands 3 .1 Industrie Beispiel: DaimlerCrysler Ziel des Projektes bei DaimlerCrysler war es, das im Zuge der Fusion neu zu gestaltende Produktionssystem an der Konzerstrategie auszurichten und diese Strategie bis auf die untersten operativen Einheiten in der Produktion herunter zu brechen [12, 1 ]. In aller Kürze lässt sich die Vo rgehensweise bei der Konzeption der 216 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Balanced Scorecard mit folgenden Schritten beschreiben: Ausgehend von den zwölf Visionselementen bei DaimlerCrysler wurde das Leitbild für den Geschäftsbereich Mercedes Benz PKW entwickelt. Daraus leitete sich die Detailstrategie für den Produktionsbereich ab, die neun Strategieelemente enthält. Durch eine Zusammenfassung wurden diese Strategi eelemente in eine Vier-Perspektiven- Balanced Scorecard überführt [12, 59 ]. Abbildung 2 zeigt di ese Perspektiven und einige ausgewählte typische Kennzahlen. Auf einige Besonderheiten soll besonders hingewiesen werden. So enthält die Finanzperspektive Kennzahlen wie Flächenproduktivität, Stillstandzeiten, Krankenstand, Werkzeugkosten [12, 72 ]. Diese Größen verdeutlichen, die eindeutige Ausrichtung auf den Produktionsprozess und seine Wirtschaftlichkeit. Ebenfalls zu beachten ist die Einordnung von Kenngrößen zu Material- und Arbeitsausschuss in die Kundenperspektive, die bei anderen Unternehmen wohl eher in der Prozessperspektive anzutreffen sind. Insgesamt wird für das Balanced Scoreca rd Projekt ein positives Gesamturteil gefällt. Zu den „üblichen Vorteilen“ der Balanced Scorecard wie Strategientransparenz, Komplexitätsredukt ion, Operationalisierung der Strategie kommt die Erkenntnis, dass ein Streben nach Shareholder Value durch die Balanced Scorecard gefördert wird, ohne in kurzfri stigen Aktionismus zu verfallen, denn Balanced Scorecard bedeutet „Nachhaltigkeit“ [12, 72 ]. Balanced Scorecard DaimlerChrysler Finanzperspektive Flächenproduktivität, Stillstandzeiten Zinsaufwand, Abschreibungen, Krankenstand, Unfälle, Personalkosten, Qualitätskosten, Lagerkosten Innovations- und Entwicklungsperspektive Vorschlagswesen, externe und interne Schulungen, Mitarbeiterzufriedenheit, Teamentwicklungsaktivitäten Prozessperspektive Durchlaufzeit, Produktivitäts- steigerung, Mitarbeiterproduktivität, Rüstzeiten, Qualitätscheck für jedes Produkt, Nacharbeitszeit Kundenperspektive Höchste Kundenzufriedenheit, fehlerfreie Produkte, Senkung Arbeits- und Materialausschuss Vision und Strategie Qu e lle : in Anle h n ung an : Sch lag , S./R u n zh e im er, B . (20 0 1 ), S. 69 ff . Abbildung 2. Balanced Scorecard im Produktionssyst emcontrolling bei DaimlerCrysler A. Krey. Verbreitung der “Wunderwa ffe“ BSC in Deutschland 217 Beispiel: TQM- Scorecard (Siemens) Insbesondere Industrieunternehmen haben in den letzten Jahren große Anstrengungen unternommen produktiver zu werden und die Qualität der Produkte und Prozesse weiter zu erhöhen. Unter Total Quality Management wurden diese Anstrengungen zusammengefasst und mit Hilf e von Kennzahlensystemen auch einer Messung und Kontrolle unterzogen. Ein Konzept zur Ausrichtung eines Unternehmen an TQM ist das EFQM-Modell (EFQM = European Fundation for Quality Ma nagement). Dieses Konzept beinhaltet 9 Bewertungsfelder zur Einschätzung der TQM-Umsetzung. Diese Zielfelder sind in zwei Gruppen, die Befähiger und die Ergebnisse, eingeteilt. Damit soll berücksichtigt werden, dass langfristiger Geschäftserfolg auf Maßnahmen basiert, die erst in einem zweiten Schritt zu Ergebnissen führen. Die European Fundation for Quality Management vergibt jährlich den Europaen Quality Award (EQA) [3, 11 ]. Unternehmen, die das EFQM- Modell eingeführt haben, können sich um diesen Award bewerben. Damit sehen sich Unternehmen, die das EFQM-Modell nutzen, in der aktuellen Balanced Scorecard Diskussion in einem Dilemma. Sollen sie trotz EFQM-Modell auch Balanced Scorecard einführen? Was br ingt die Balanced Scorecard gegenüber dem EFQM-Modell? Lassen sich beide Konzepte verbinden? Die Siemens AG hat in einem ihrer Tochterunternehmen den Versuch gestartet, EFQM-Modell und Balanced Scorecard miteinander zu verbinden. Ziel war es, ein Kennzahlensystem bzw. ein Berichtswesen zu implementieren, dass strategiefokussiert, handhabbar und flexibel ist. Es entstand die TQM-Scorec ard. In der TQM-Scorecard werden die Zielfelder des EFQM-Modells den klassischen Perspektiven der Balanced Scorecard zugeordnet bzw. in einem „Unterbau“ integriert (siehe Abbildung 3) [11, 3 2 ]. Architektur der TQM-Scorecard Interne Prozesse Mitarbeiter/ Innovation Finanzen Kunde/Markt Führung Politik und Strategie Ressourcen Mitarbeiter- orientierung EFQM-Ergebnisse BSC-Perspektiven EFQM-Befähiger BS C-Treiber Qu e lle : in Anle h n ung an : W olte r , O. (2 0 0 2 ), S. 3 2 . Abbildung 3. Die TQM-Scorecard 218 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Der obere Teil der TQM-Scorecard stellt die Führungs-Scorecard dar, in welcher die Ziele, Maßnahmen und Messgrößen zur Um setzung der qualitätsorientierten Strategie festgehalten werden [11, 32 ]. Die Zielfelder des „Unterbaus “ dienen der Identifikation und Definition von maßgeschneiderten Kennzahlen für die Ebenen der Führung, der Hauptprozesse, Abteilungen und Teilprozesse (Systementfaltung) [11, 44 ]. Dadurch können die im Rahmen der Balanced Scor ecard eingeforderten Ursache-Wirkungsketten erarbeitet werden. Die Führ ungsscorecard hat starke Ähnlichkeit mit der Balanced Scorecard wobei die einzelnen Kennzahlen anha nd der EFQM-Kriterien definiert werden. So können vorhandene Strukturen optimal genutzt werden, ein zusätzliches System wird nicht erforderlich und das Streben nach TQM wird dennoch gefördert. Somit besitzen Unternehmen, die bereits mit dem EFQM-Modell arbeiten, beste Voraussetzungen für die erfolgreiche Umsetzung des Balanced Scorecard Konzeptes. Sei es als zusätzliches System oder im Rahmen einer Kombination als TQM-Scorecard. 3 .2 Handelsunternehmen Beispiel: Stationärer Einzelhandel Wenngleich die ersten Anwendungen der Balanced Scorecard in Deutschland in Industrieunternehmen zu beobachten waren, liegen auch für Handelsunternehmen erste Umsetzungen bzw. Konzepte vor. Wichti g dabei ist, dass die Besonderheiten des Handels ausreichend berücksichtigt werden. Als besonders strategierelevant erweist sich für Handelsunternehmen die richtige So rtiments- bzw. Liefer antenauswahl. Somit ist es nicht verwunderlich, dass entspr echende BSC-Konzepte eine gesonderte Lieferanten-/Sortimentsp erspektive aufweisen [6, 6 ]. Damit ergibt sich eine Balanced Scorecard mit fünf Perspektiven (siehe Abbildung 4). BS C für Handelsunternehmen Finanzielle Perspektive Kundenperspektive Sortiment/Lieferanten Interne ProzesseLernen und Entwickeln Handelsspanne, Umsatzrentabilität, Umsatz je qm, Umsatz je Mitarbeiter, Lagerumschlag DB je qm, Fast-Seller-Quote, Anzahl Reklamationen, Lieferantenqualitätsindex, Anzahl ECR-Kooperationen Leerbestandshäufigkeit, Käufer je Arbeitsstunde, Dauer Wareneingang von Zentrale zu Filiale, Logistik-Kostenquote Mitarbeiterzufriedenheit, Krankenstand, Anzahl Verbesserungsvorschl äge, Spitzenlast der EDV, Anteil nicht verwendeter Software Anteil Kunden mit Kundenkarte, DB je Bon, DB je Kundenkartenbon, Kundenbegeisterungsindex Vision Strategie Abbildung 4. Balanced Scorecard für stationären Einzelhandel A. Krey. Verbreitung der “Wunderwa ffe“ BSC in Deutschland 219 Kennzahlen in dieser Perspektive sollten Auskunft über die Attraktivität des Sortimentes (Fast-Seller-Quote) und die Qualität der Lieferantenbeziehung geben (Reklamationen, ECR-Cooperation, Qualitätsindex). Zu den weiteren Besonderheiten können Kennzahlen zur Messung der EDV-Leistungsbereitschaft bzw. – auslastung gezählt werden. Eine leistungsfähige EDV ist für Handelsunternehmen im stationären Einzelhandel überlebenswichtig – allein die Vorstellung von ausfallenden Kassensystemen an einem Adventssamstag sorgt bei allen Beteiligten für massives Unbehagen. Die vollständige Umsetzung des Balanced Scorecard-Konzeptes sieht das Herunterbrechen der Ziele, Maßnahmen und Kennzahlen bis zum einzelnen Mitarbeiter vor. Für Handelsunternehmen mit vielen Beschäftigten und tendenziell zahlreichen Teilzeitkräften sowie Aushilf en bedeutet dies eine zusätzliche Herausforderung. Beispiel: Quelle-Versand Auch im Versandhandel lassen sich erste Balanced Scorecard-Umsetzungen dokumentieren. Ziel bei Quelle war es, sowohl den Vertriebsaußendienst als auch die Inhaber der Quelle-Shops in Deutschland neu zu motivieren und auf die Unternehmensstrategie einzuschwören. Gründe dafür waren die mangelnde Ertragskraft zahlreicher Shops und die hohe Fluktuationsrate bei den Shop-Inhabern. Um dieses Ziel zu erreichen, wurden zunächst alle verfügbaren Informationen zu den 6.500 Quelle Shops zusammengetragen und analysiert. Ergebnis dieser Analyse waren 45 Komponenten zur Erfolgsmessung und – steuerung der Shop-Inhaber. Diese Komponenten wurden weiter verdichtet und in eine 3-Perspektiven-BSC eingeordnet (siehe Abbildung 5). Balanced Scorecard Quelle Shops Die Organisation Provisionszahlungen Sondervergütungen Extra-Einsatz Seminare, Wettbewerbe Eigeninitiative zur Absatzförderung Die Kunden Umsatz, Retourenquote, Anteil Kundenadressen im Einzugsgebiet, Quelle- Shop Q uelle: in Anlehnung an: Mende, M./ St ier , S. (2 002), S. 104. Abbildung 5. Balanced Scorecard für den Shop-Vertrieb bei Quelle Die BSC wurde in Kombination mit einem neuen Anreizsystem für die Shop- Inhaber eingeführt. Die ermittelten Kennza hlenwerte aus den einzelnen Perspektiven werden gewichtet und für jeden Shop als Summenwert ausgewiesen. Dieser Wert wird Sternewert genannt, da das Anreizsystem den Namen „Sternepartner- 220 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Programm“ trägt. Der erzielte „Stern ewert“ je Shop ist Grundlage für die Prämierung in Form von „Sterntalern“ (Sachprämien) bzw. „Sternestunden“ (Reisen, Seminare) [10, 96 ]. Obgleich die Anleihe in der Märchenwelt auf besonders „innovative“ Marketingfachleute schließen lässt, und dem eher nüchternen Controller Stirnrunzeln bereiten mag, zeigt das Konzept erste nachhaltige Erfolge. Neben dem dringend benötigten „frischen Wind“ konnten Umsatzsteigerungen, bessere Standortausschöpfung und mehr Eigeninitiative bei den Shop-Inhabern festgestellt werden [10, 106 ]. Die konzipierte Balanced Scorecard bei Quelle hat mit der ursprünglichen Idee von Kaplan/Norton vielleicht nicht mehr sehr viel Ähnlichkeit. Dennoch hat sie offensic htlich für das konkrete Konzept Pate gestanden und überzeugte nicht zuletzt durch die hohe Plausibilität und die Möglichkeit zur Kommunikation zwischen den Beteiligten. Aus diesem Grund kann das „Sternepartner-Programm“ mit gutem Gewissen als Erfolg für das Balanced Scorecard-Konzept angesehen werden – Ka plan/Norton werden nichts dagegen einwenden. 3 .3 Gesundheitswesen Beispiel: Krankenhäuser Nicht nur Handel und Industrie agieren in einem turbulenten Umfeld und versprechen sich durch die Einführung der Balanced Scorecard mehr Chancen zur Existenzsicherung, auch deutsche Krankenhäuser suchen nach Methoden, im schwierigen Markt zu bestehen. Die wirtschaftlichen und politischen Rahmenbedingungen für Krankenhäuser sind u.a. gekennzeichnet durch: • Einführung von Fallpauschalen • Gestiegene Ansprüche der Patienten • Politische Aufkündigung der Überlebensgarantie für alle Krankenhäuser • Diffuse Kundenstruktur aus Patienten, Politik, Forschung, Krankenkassen und überweisenden Ärzten [1, 15 ]. Das Ziel für Krankenhäuser ist klar: langfristige Existenzsicherung am Gesundheitsmarkt und wirtschaftliche Effizienz. Um die Balanced Scorecard für dieses Anliegen zu nutzen, muss sie auf die Besonderheiten von Krankenhäusern zugeschnitten werden. Die alleinige Ausrichtung auf die Patienten(Kunden)perspektive wird diesem Anspruch nicht gerecht, denn die angesprochene diffuse Struktur der Anspruchsgruppen erfordert eine andere Herangehensweise. Ebenso ist es sinnvoll, eine Wettbewerber-Perspektive in die Balanced Scorecard aufzunehmen, da diese den Entscheidungsrahmen der Krankenhäuser beeinflussen [1, 3 23 ]. Ergebnis dieser Überlegungen ist eine Balanced Scorecard mit 6 Perspektiv en, wie sie Abbildung 6 darstellt. Wie auch für alle anderen Branchen gilt, dass die Einführung nur erfolgreich verlaufen kann, wenn zahlreiche flankierende Maßnahmen ergriffen werden und alle Beteiligten zum Umdenken bereit sind. Erst dann wird der Weg zu einem „Balanced Hospital Management“ frei. Dennoch zeichnen sich schon jetzt einige Vorteile der Balanced Scorecard für Krankenhäuser ab [2, 11 6 ]. A. Krey. Verbreitung der “Wunderwa ffe“ BSC in Deutschland 221 Balanced Scorecard Krankenhaus Patienten- und Marktdimension Lern- und Personal- dimension Prozess- und Wertketten- Dimension Strategie des Krankenhauses Stakeholder- Dimension Finanz- und Ergebnisdimension Wettbewerbs- und Konkurrenzdimension Qu e lle : in An le h n un g an : Bra u n v on Re ine r sdo rff, A. (2 00 2 ), S. 33 3. Abbildung 6. Balanced Scorecard für Krankenhäuser So bringt die Balanced Scorecard Disziplin in bis dato „disziplinlos“ geführte Krankenhäuser, da sie eine pragmatische Orientierungshilfe zur Erreichung der Unternehmensziele darstellt. Zudem werden die Interessen aller Anspruchgruppen berücksichtigt und damit nervenaufreibende Grabenkämpfe verhindert. Allerdings kommt auch hier die Mühe vor dem Lohn: zunächst muss die Organisationsstruktur flexibilisiert werden denn bisherige starre Hierarchien wirken sich hemmend aus. Weiterhin sind die Ängste der Mitarbeiter ernst zu nehmen, das dafür erforderliche Changemanagement ist kosten- und zeitaufwändig [2, 166 ]. 3 .4 Öffentlichen Verwaltung/NPO Beispiel: Stadt Passau Abseits des Klageliedes von starren Organisationen und verkrusteten Strukturen in der öffentlichen Verwaltung gibt es in vielen Kommunen das Bestreben nach Modernisierung und Flexibilisierung. Diese Kommunen haben erkannt, dass Bürgerzufriedenheit, Haushaltsdisziplin, Effektivität und Effizienz solange leere Hüllen bleiben, wie es an einer nachhaltig en und strategisch ausgerichteten Führung mit entsprechenden Instrumenten fehlt. Darum ist es nicht verwunderlich, dass für die öffentliche Verwaltung in Deutsc hland spezifische Balanced Scorecard Konzepte entstanden sind. Nachfolgend soll dies am Beispiel der Stadt Passau kurz dargestellt werden [4, 245 ]. Das grundsätzliche Spannungsfeld von öffentlichen Verwaltungen lässt sich kurz durch die z.T. widerstrebenden Interessen von Politik, Bürgern und Finanzen beschreiben. Zudem wirken sich festgefügte Hierarchien, das Dienstrecht und eventuell mangelnde Leis tungsbereitschaft einiger Mitarbeiter 222 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE negativ auf die Zielerfüllung aus. Ziele des Balanced Scorecard-Projektes und der damit einhergehenden Verwaltungsreform in Passau waren deshalb: • Ergebnisorientierung statt Tätigkeitsorientierung • Stärkung der Eigeninitiative • Hohe Transparenz durch Kennzahlen und Berichte. Gemeinsam erarbeiteten Stadtrat, Bürger und Verwaltung das Leitbild „Wir sind ein modernes Dienstleistungsunternehmen zum Wohle der Stadt!“. Es folgte die Konkretisierung der Produkte und Leistungen, die durch die Stadtverwaltung zu erbringen sind. Der Weg vom Leitbild zu den Produkten/Leistungen soll dabei über die Balanced Scorecard sichergestellt werd en. Als Zielperspektiven wurden neben den Basics Kunde/Bürger und Finanzen die Perspektiven „Zukunftsorientierung“ und Personal/Organisation“ gewählt und mit strategischen Zielen versehen (siehe Abbildung 7). BS C Stadtverwaltung Passau Bürger/Kunden Wir handeln aktiv, nicht reaktiv. Personal/Organisation Wir verbessern die internen Rahmenbedingungen. (Führung, Motivation, Freiräume) Finanzen Wir sorgen für Kostentransparenz und stellen den Wert der Leistungen dar. Zukunftsorientierung Wir betreiben systematisches Wissensmanagement. Wir sind ein modernes Dienstleistungs- unternehmen zum Wohl der Stadt. Qu e lle : in Anle h n un g an : Ferr a r i, E ./ Ta u sch , C . (20 02 ) , S. 252 . Abbildung 7 . Balanced Scorecard für die Stadtverwaltung Passau Als Vorteil der Balanced Scorecard Einführung bei der Stadt Passau lässt sich die offene Diskussion über Ziele und Prioritäten und das Überwinden von Denk- und Handlungsbarrieren konstatieren. Als na chteilig werden der hohe Zeitaufwand bei der Einführung und die z.T. unüberwindbar en Interessenkonflikte zwischen Politik und Verwaltung angesehen. 4. Die „Wunder“ der Balanced Scorecard Die vorangegangenen Ausführungen zeigen recht deutlich, wie vielfältig das Konzept der Balanced Scorecard in Deutschland eingesetzt wird. Diese Flexibilität A. Krey. Verbreitung der “Wunderwa ffe“ BSC in Deutschland 223 allein, kann als ein „Wunder“ auf der Habenseite der Balanced Scorecard verbucht werden, denn es ist Kaplan/Norton gelungen ein „Universalinstrument“ zu kreieren, dass sich auf die verschiedensten Gegebenheiten übertragen lässt. Um zu beurteilen, ob es sich bei der Balanced Scorecard um eine „Wunderwaffe“ handelt, sollen aber di e Verbreitung des Begriffes beleuchtet werden. Unter dem Stichwort „Balance d Scorecard“ finden sich bei der Suchmaschine www.google.de ca. 499.000 Einträge, davon 96.800 aus Deutschland. Ebenfalls unter www.google.de lassen sich für den Suchbegriff „Seminar Balanced Scorecard“ 10.700 Treffer für Deutschland fi nden. Doppelzählungen vermeidend, kann von ca. 7.000 Seminarangeboten pro Jahr ausgegangen werden. Sollten zu jedem Seminar 5 Teilnehmer kommen, die jeweils 1.000 EUR Seminargebühr entrichten, entspricht dies einem Umsatz von 35 Mio. EUR pro Jahr. Deutschen Buchhändler und Verlage habe Anteil de r Verbreitung der Balanced Scorecard. Beim Internet-Buchhändler www.amazon.de finden sich am 28.04.2004 insgesamt 173 deutschsprachige Bücher zu m Thema Balanced Scorecard. Es lassen sich aber noch weitere „wundersame“ Dinge für die Balanced Scorecard anführen. Im Gesamtkatalog de s gemeinsamen Bibliotheksverbundes (GBV) in Deutschland werden für „Balan ced Scorecard“ 458 Treffer angeführt. Unter dem Suchbegriff „Deckungsbeitragsrechnung“ finden sich 292 Treffer. Unter Berücksichtigung, dass seit mehr als 50 Jahren über die Deckungsbeitragsrechnung diskutiert und geschrieben wird, kann die Balanced Scorecard mit einem Alter von 10 Jahren eine erstaunliche Bilanz aufweisen. Damit nicht genug - für die berufliche, schulische und universitäre Ausbildung in Deutschland ist die Balanced Scorecar d ein ganz besonderer Gewinn. Wegen der hohen Verbreitung kommen kaufmännische Ausbildungen an der Balanced Scorecard nicht mehr vorbei. Vorlesun gskonzepte an Universitäten und Hochschulen werden überarbeitet und aktualisiert. Ebenso bietet die Balanced Scorecard die Möglichkeit, in unzähligen Diplomarbeiten, Dissertationen und Habilitationen betrachtet zu werden. Über Ergebnisse dieser Arbeiten lässt sich dann vortrefflich auf Konferenzen und Tagungen im In- und Ausland berichten und diskutieren. Fazit Die Balanced Scorecard hat deutschlandwe it in kurzer Zeit viele Unternehmen, das Controlling und den wirtschaftlichen Sprach gebrauch erobert. Fast alle Balanced Scorecard–Einführungen werden von den Unternehmen und Institutionen positiv beurteilt. Das Konzept wird für zahlreiche verschiedene Aufgabenstellungen herangezogen, modifiziert und für die konkreten Belange angepasst. Es gibt, wie kurz angerissen, wu nderbare Nebenwirkunge n der Balanced Scorecard für die Aus- und Weiterbildung und das gesellschaftliche Leben. Kaplan/Norton haben mit ihrem Konzept „Bewegung“ in Unternehmen, Institutionen und Köpfe gebracht. Weit mehr, als es viele andere angebliche Wunderwaffen in den letzten Jahrzehnten vermochten. Aus diesem Grund ist es nahezu unerheblich, dass manche, mit heißer Nadel gestrickte, „Balanced Scorecard“ ni cht das halten kann, was sie verspricht. Ernsthafte Bemühungen um die Balanced Scorecard haben aber noch einen weiteren Vorteil: sie fördern eine nachhaltige Unternehmensführung und stellen damit ein lang ersehntes Gegengewicht zur überzogenen Ausprägung des „Shareholder Value“ dar - für Unternehmen, Kunden, Gesellschaft und Anleger ein unschätzbarer Wert. 224 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5. Summary Nearly in all industries the Balanced Scorecard is used in Germany. Most enterprises estimate the method pos itively and increased the profit with implementation of the method. The side effects of the Balanced Scorecard are "marvelously" numerous publications, dissertations, seminars and information possibilities developed. No other instrument of controlling and management accounting could achieve a similar success in the last decades. QUELLEN 1. Braun von Reinersdorff, Andrea (2002): Strategische Krankenhausführung , Bern u.a. 2002. 2. Dick, Beate/Krieg, J.-C./ Schreiber, W. (2002): Die „Balanced Scorecard“ als Chance für die ärztliche Klinikleitung, in: Gesundhe itsökonomie und Qualitäts kostenmanagement, Stuttgart u.a. 2002, S. 166–172. 3. Dirk Wilmes/Phillip Radke/Martin Aurich (2000): TQM-gerechtes Controlling , 2. Aufl., München 2000. 4. Ferrari, Elisabeth/Tausch, Christa (2002): Balanced Scorecard – und die Verwaltung findet ihren Weg, in: Controlling, Heft 4./5. 2002, S. 245–255. 5. Fischer, Thomas M. (2001): Impl ementierung von Balanced Scorecards in Handelsunternehmen, in: Control ling, Heft 1/2001, S. 5–13. 6. Guldin, Andreas (2000): Balanced Scorecard: Erfahrungen mit einem Instrument zur ganzheitlichen Unternehmenssteuerung in einem Handelsunternehmen, Vortrag beim EUROFORUM/Horváth-Konferenz zum Them a: Ergebnissteuerung im Handel, 8.-9. Juni 2000. 7. Kaplan, Robert/Norton, David (1997): Balanced Scorecard: Strategien erfolgreich umsetzen. Stuttgart: 1997. 8. Krey, Antje (2002): Controlling filialisierter Handelsunternehmen . Hamburg: 2002. 9. Lange, Wilfried/ Lampe, Stefanie (2 002): Balanced Scorecard als ganzheitliches Führungsinstrument in Non-Profit-Organisationen, in: krp: 46. Jg. Heft 2/2002, S. 101-108 10. Mende, Marcus/Stier, Sabine (2002): Den Ve rtrieb steuern mit der Balanced Scorecard, in: Harvard Business manage r, Heft 2/2002, S. 107. 11. Olaf Wolter (2002): TQM Scor ecard, 2. Aufl. München: 2002. 12. Schlag, Sabine/Runzheimer, Bodo (2001): Balanced Scorecard im Produktionssystemcontrolling : Anwendbarkeit und Ausgestaltung für den operativen Bereich. Wiesbaden: 2001. Kopsavilkums Vācijā gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs izmanto Balanced Scorecard metodi. Lielākā daļa uzņēmumu ir ļoti apmierināti ar ieviešanas rezultātiem un atzīst šīs metodes izdevību. Balanced Scorecard ieviešanai ir “br īnišķīgs” blakus efekts – daudzas publikācijas, disertācijas, semināri, informācijas ieguves iespējas. Neviens cits kontroles instruments līdzīgus rezultātus pēdējā desmitgadē nav devis. Atslēgvārdi: kontroles instrumenti, BSC metode. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 225.–238. lpp. Latvijas banku sistēmas integrā cijas procesa problēmas ES kontekstā Latvian Bank Systems Integration Process Problems in EU Context Leons Mednis A/S Hansabanka Kaļķu iela 26, R īga, LV–1050, Latvija E-pasts: L.Mednis@inbox.lv Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), Latvijai nākas saskarties ar daudz straujākiem integrācijas procesiem, kas skar daudzas nozīmīgas Latvijas ekonomikas sfēras, tai skaitā Latvijas banku sistēmu. Rakstā aplūkots Latvijas banku sistēmas integrācijas process ES banku un finanšu sistēmā, kur galvenā uzmanība veltīta iespējamām problēmām, kas var rasties integrācijas procesā un izraisīt gan pozitīvus, gan negatīvus ekonomiskos un sociālos procesus. Darbā tiek analizēta integrācijas procesā iespējamo problēmu ietekme uz Latvijas ekonomiku, t. sk. uz Latvijas banku sistēmu, kā arī aplūkoti šo problēmu attīstības varianti. Atslēgvārdi: integrācijas process, fiskālā un monetārā politika, nacionālo banku sistēma, Latvijas banku sistēma, Eiropas Centrālo banku sistēma (ECBS), eiro sistēma. Mūsdienās ir grūti iedomāties pasaules tautsaimniecību bez bankām un citām finanšu institūcijām, kuras nodrošina pašu būtiskāko tautsaimniecībā, t. i., fizisko un juridisko personu līdzekļu uzkrāšanu, valsts maksājumu sistēmas nodrošināšanu, kā arī, veic naudas līdzekļu pārdales funkcijas, vienlaikus piedāvājot tirgū kredītresursus. Bankas un finanšu institūcijas ne velti tiek uzskatītas par tautsaimniecības sirdi, kam ir jānodrošina stabila ekonomiskās sistēmas funkcionēšana, apgādājot tautsaimniecību ar finanšu līdzekļiem saimniecisko darījumu kārtošanai un visas tautsaimniecības attīstībai, kā arī jānodrošina finanšu resursu uzkrāšana un sadale, veicinot ekonomikas augšupeju. Gan pirms, gan p ēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) par Latvijas Bankas mērķi un uzdevumu kļuva pēc iespējas labāka Latvijas banku un finanšu sistēmas sagatavošana dalībai ES Ekonomikas un monetārajā savienībā un līdzdalībai Eiropas Centrālās bankas darbībā. Saskaņā ar izvirzīto mērķi un uzdevumiem Latvijas Bankai jāpanāk Latvijas banku un finanšu sektora konverģence jeb tuvināšanās ar ES valstīm. Pašreiz Latvijas banku un finanšu sistēma arvien vairāk integrējas ES banku un finanšu sistēmā. Līdzīgi integrācijas procesi noris arī pārējās ES kandidātvalstīs, arī pašā ES notiek banku un finanšu sektora savstarpējs integrācijas process, kura laikā tiek noteikti vienādi darbības principi, kritēriji un prasības pret nacionālajām bankām. Integrācijas process ir ilgstošs un nepārtraukts process, kura laikā notiek nemitīga attīstība, pilnveidošanās un arvien lielāka savstarpējā harmoniz ācija un vienotas sistēmas izveidošana. Šāds integrācijas process ir unikāls, tas ietver sevī daudzas un daž ādas jaunas sistēmas, kurām nākotnē būs nepieciešams 226 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE strādāt vienotā sistēmā, līdz ar to katra no iesaistītajām pusēm saskarsies ar daž āda rakstura problēmām, ko nāksies risināt, vadoties no nacionālajām un visas Eiropas interesēm. Lai raksturotu tās problēmas, ar kurām nāksies saskarties, vispirms nepieciešams aplūkot Latvijas banku sistēmu, kā arī salīdzināt Latvijas banku sistēmas galveno rādītāju (banku aktīvi) ar autora izvēlētajām Eiropas bankām. Latvijas banku sistēma savā īsajā pastāvēšanas laikā ir pārdzīvojusi daž ādus ekonomiskos un sociālos procesus, kas atstājuši savu ietekmi uz visas Latvijas banku sistēmas attīstību. Kā vienu no Latvijas banku sistēmas attīstības raksturotājiem var apskatīt banku skaita izmaiņas pa gadiem (sk. 1. att.), kas parāda banku sistēmas sakārtošanās posmus, kā rezultātā samazinājies banku skaits Latvijā. 1. att . Banku skaita dinamika Latvijā pa gadiem [7] N u mber of Banks Dynamic in Latvia [7] Var izdalīt sekojošus posmus: pirmais posms – sistēmas pirmsākumi un veidošanās (līdz 1994), otrais posms – Latvijas Bankas realizētā komercbanku uzraudzības un kontroles pastiprināšanās ar tai sekojošu bankas “Baltija” bankrotu un banku sistēmas krīzi Latvijā (1995–1996), trešais posms – Krievijas finanšu krīzes izraisītās sekas skar Latvijas banku sistēmu un tiek piedzīvota otra Latvijas banku krīze (1997–1998), ceturtais posms – strauja un stabila banku sistēmas attīstība un pastiprināts integrācijas process ES banku un finanšu sistēmās (no 1998). Aplūkojot integrācijas procesu ES un visas pasaules banku un finanšu sektoros, skaidri iezīmējas daž ādo dalībnieku atšķirības un vieta Eiropas un pasaules finanšu sistēmā, kaut vai, ja salīdzinām Latvijas banku sistēmas aktīvu rādītājus ar daž ām no lielākajām Eiropas bankām, piemēram, Deutsche Bank (Vācija) un Barclays Bank (Anglija), vai arī ar Skandināvijas pārstāvi F öreningsSparbanken (Zviedrija) (sk. 2. att.). 5 0 6 1 5 5 4 0 2 3 2 3 2 32 22 4 2 8 3 23 3 0 10 20 30 40 50 60 70 1992 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 227 3 6 2,9 45 0,2 50 7,8 57 4,0 63 1,3 70 0,9 2,9 4,0 5,1 6,6 8,5 21,116,713,911,89,6 54,650,954,354,848,2 74 2,473 1,2 0 100 200 300 400 500 600 700 800 1999 2000 2001 2002 2003 Latvijas banku sistēma Baltijas banku sistēma FöreningsSparbanken (Swedbank) Barclays PLC Deutsche Bank 2. att . Banku aktīvu apjomu dinamika pa gadiem (miljr. EUR, gada beigās) [7; 9; 10; 11] Banks Asset Growth During Years [7; 9; 10; 11] Salīdzinot Latvijas banku sistēmu ar citu Eiropas valstu bankām, ir redzamas būtiskas atšķirības starp šo sistēmu lielumiem, darbības virzieniem un iespējām (sk. 2. tabulu), kas nosaka to, ka ir jārēķinās ar šo sistēmu iespējamo ietekmi uz Latvijas banku sistēmu. 1. tabula Banku struktūras un to darbību raksturojošie r ādītāji [7; 9; 10; 11] Bank Structure and Activity Characterized Indicators [7; 9; 10; 11] Filiāļu skaits Banka 2003 2002 Darbinieku skaits Pārstāvēta valstīs Barclays Bank Anglijā Ārvalstīs 2070 846 2080 499 ~ 75 000 < 60 Deutsche Bank Vācijā Ārvalstīs 845 731 936 775 ~ 68 000 ~ 76 F öreningsSparbanken (Swedbank) 516 686 ~ 10 000 5* Latvijas banku sistēma 206 199 ~ 8 895 0 * valstis, kur ās strādā ar Swedbank saistītas bankas Līdz ar to, pēc autora domām, arī Latvijas banku sistēma var saskarties ar vairākām integrācijas radītajām problēmām, kas saistītas ar daž ādo tirgus dalībnieku interesēm, pieredzi un finansiālajām iespējām, kā arī ar pastāvošo likumdošanu un 228 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE valsts un centrālās bankas realizēto politiku. Integrācijas problēmas var iedalīt sekojoši: 1) banku sistēmas darbības ilgums, pieredze un vēsture; 2) banku darbību regulējošā likumdošana; 3) līdzdalība Eiropas Centrālo banku sistēmā (ECBS) un Ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS); 4) fiskālās un monetārās politikas realizēšana; 5) nacionālā banku sistēma, tās attīstība un stabilitāte; 6) Latvijas banku sist ēma kā tilts starp Eiropas un Krievijas banku un finanšu sektoriem. Banku sistēmas darbības ilgums, pieredze un v ēsture Viena no pirmajām problēmām, kas integrācijas procesā var ietekmēt Latvijas banku sistēmu, ir tās nelielais pastāvēšanas ilgums un līdz ar to arī pieredzes trūkums daž ādu jaunu jautājumu risināšanā. Salīdzinot Latvijas banku sistēmu ar Eiropas Savienības un pārējām Eiropas valstu banku sistēmām, skaidri iezīmējas tas, ka pašos pamatos banku sistēmas ir līdzīgas vai pat vienādas. Tas ir likumsakar īgi, jo Latvijas banku sistēma ir veidota, balstoties uz ES un pasaules banku sistēmas pieredzi. Salīdzinot Latvijas banku sistēmas pastāvēšanas vēsturi ar Vācijas, Anglijas un Zviedrijas banku sistēmām, iezīmējas šo banku sistēmu lielā pieredze un tradīcijām bagātā vēsture. T ā Anglijas, Vācijas un Zviedrijas banku sistēmu pirmsākumi meklējami laika posmā no 16. l īdz 18. gs. Šo banku sistēma ir attīstījusies daudzu gadu garumā, tās ir ieguvušas ļoti lielu pieredzi un izveidojušas pašreizējās banku sistēmas, kuras ir mainījušās līdzi laikam un visas pasaules ekonomikas attīstības procesiem, turpretī Latvijas banku sistēmai attīstības process ir bijis ļoti straujš un īsā laika posmā tā ir izgājusi procesus, kuri daudzās Eiropas un pasaules banku sistēmās norisinājās vairākus gadu desmitus. Banku sistēmai ir liela nozīme valsts ekonomikā, tās stabilitātes un attīstības nodrošināšanā. Lai tā veiksmīgi noritētu, ir nepieciešama pieredze, jo banku sistēma nevar attīstīties stihiski, nekontrol ēti, bez stingras uzraudzības un haotisku l ēmumu iespaidā, kas var neizbēgami novest pie dziļas banku sistēmas krīzes valstī. Pieredzes trūkums uzskatāmi izpaudās Latvijas banku sistēmas izveides un pastāvēšanas pirmsākumos, kad pieredzes trūkums neļāva izvairīties no kļūdām. Salīdzinot Latvijas Banku ar Vācijas centrālo banku (Deutsche Bundesbank ) un Anglijas centrālo banku (Bank of England ), kuru darbības vēsture ir mērāma gadsimtos un attīstījusies pakāpeniski kopā ar savas valsts un pasaules ekonomiku, šajā laikā iegūstot gan neatsveramu skolu un pieredzi, gan pārdzīvojot banku sistēmas un pasaules ekonomikas krīzes, ir likumsakarīgi, ka Latvijas Bankai trūkst šāda veida pieredzes un zināšanu. Latvijas Bankai ir ļoti plašas iespējas un tiesības Latvijas banku sistēmas drošības un stabilitātes nodrošināšanai, bet, kā prakse liecina, vēl ir nepieciešams gudri un pārdomāti izmantot šīs tiesības, ko nevar veikt bez attiecīgām zināšanām un pieredzes. Vēl viena problēma – straujas izaugsmes un ekonomikas pārejas apstākļos ne vienmēr var izmantot pasaules pieredzi un praksi, lai izvairītos no negatīviem procesiem banku sektorā. Latvijas banku sistēma savā īsajā pastāvēšanas vēsturē ir piedzīvojusi gandrīz visus ekonomikas attīstības procesus, kuru laikā ir notikušas gan krīzes, gan sekojusi sistēmas sakārtošana un integrācijas process ES vienotajā banku un finanšu sistēmā. L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 229 Banku darbību regulējoš ā likumdošana 2004. gada 1. maijā Latvija un pārējās kandidātvalstis kļuva par ES dalībvalstīm. Līdz ar to neizbēgama ir Latvijas tiesību saskaņošana ar ES tiesībām un vēl intensīvāka Latvijas ekonomikas, t. sk. Latvijas banku sistēmas, integrācija ES. Šajā procesā liela nozīme ir sakārtotai, labi uzraudzītai un spēcīgai banku sistēmai un finanšu sektoram, kurš pilnībā ir gatavs veiksmīgi iekļauties kopējā ES banku un finanšu sistēmā un izpildīt tai izvirzītās prasības, jo tikai stabils un konkurētspējīgs banku sektors spēs [15]: • sniegt efektīvus finanšu starpnieka pakalpojumus; • nodrošināt norēķinu un maksājumu darbību, kas palielina saimnieciskās darbības efektivitāti; • nodrošināt banku savstarpēju uzticību; • sniegt precīzu informāciju, kas nepieciešama efektīvai monetārajai politikai; • atbalstīt valūtas maiņas kursa stabilitāti, jo droša banku sistēma palīdz stabilizēt ārvalstu valūtas tirgu un samazina valūtas kursa svārstības. Lai tas notiktu, banku un finanšu sistēmas regulējošai likumdošanai un procesiem jābūt savlaicīgi harmoniz ētiem jeb saskaņotiem ar ES normatīvo aktu prasībām, jo tikai pārdomāta un pakāpeniska pāreja var nodrošināt banku sistēmas darbības stabilitāti un novērst daž ādu negatīvu procesu parādīšanos. Pēc autora domām, šeit parādās nākošā problēma, ar kuru ir jāsaskaras integrācijas procesā, t. i., likumdošanas procesā ir svarīga ne tikai daž ādu likumu un normatīvo aktu saskaņošana ar ES prasībām, bet arī šo likumu saskaņotība ar nacionālajām interesēm un īpatnībām; šaj ā procesā nav pieļaujama arī steiga, kas var radīt kļūdas un problēmas banku sistēmas turpmākajā pastāvēšanā. Par Latvijas banku sistēmas sakārtošanas sākumu un integrācijas pirmsākumiem var uzskatīt 1995. gadu, kad stājās spēkā “Kred ītiestā žu likums”, kurš nomain īja likumu “Par bank ām”. P ēc autora domām, 1995. gadu var uzskatīt par Latvijas banku sistēmas sakārtošanas sākumu un galveno atskaites punktu, kad tiek uzsākta Latvijas banku un finanšu sistēmu regulējošās likumdošanas un normatīvo aktu saskaņošana ar ES standartiem un prasībām. "Kred ītiestā žu likum ā " laika gait ā veikti vairāki grozījumi, kas nepieciešami mūsdienu prasībām – atbilstu starptautiski pieņemtajām normām un integrācijai ES banku un finanšu sistēmā. Pēdējo gadu laikā iezīmējas Latvijas banku sistēmas stabilitāte, ko nodrošina pašreizējā likumdošana, bankas darbinieku pieredzes palielināšanās un Latvijas Bankas stingrā uzraudzības politika un operatīvā reaģēšana uz daž ādu iespējamo problēmu atrisināšanu. Integrācijas procesā būs nozīmīga loma tieši spējai savlaicīgi paredzēt un novērst iespējamo problēmu rašanās cēloņus vai to sekas ar daž ādu pieejamo likumdošanas instrumentu palīdzību, kas nav pretrunā ar ES prasībām. "Kred ītiestā žu likum ā " laika gaitā ir veikti vairākkārtēji labojumi. T ā no 2001. gada 1. jūlija finanšu sektora uzraudzību veic Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), kas banku uzraudz ības funkciju pārņēma no Latvijas Bankas. Šobrīd FKTK ir galven ā institūcija, kas atbild par finanšu tirgus stabilitāti un attīstību Latvijā. Ta ču tas nenozīmē, ka Latvijas Banka turpmāk pievērsīs mazāku uzmanību finanšu sistēmas kopējai stabilitātei. Latvijas Bankas uzmanības centrā arī turpmāk būs finanšu un banku sistēmas stabilitāte. Abas institūcijas turpinās sadarbību, jo, lai nodrošinātu atbilstošu kontroli pār finanšu stabilitāti, ir jāapvieno makro- un mikroskatījums. Nākotnē Latvijas 230 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Banka pievērsīs lielāku uzmanību finanšu sistēmas stabilitātes analīzei makroekonomiskā kontekstā, bet FKTK – uzraudz ībai un regulēšanai mikroekonomikas līmenī. T ādējādi banku sistēma būs pakļauta vēl efektīvākai finanšu sektora konsolidētajai uzraudzībai, kuras efektivitāte daudzējādā ziņā būs atkarīga no šo institūciju realizētās uzraudzības politikas un savstarpējās sadarbības. Līdzdal ība Eiropas Centr ālo banku sistēmā un Ekonomiskajā un monetārajā savienībā Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas Bankai klāt nāks jaunas funkcijas, kas būs saistītas ar pievienošanos eiro zonai un ar Eiropas Savienības prasībām monetārās un fiskālās politikas jautājumos, tāpēc arvien vairāk darbības virzienu centrālās bankas nodod neatkarīgām vai no bankas atdalītām pamatdarbības struktūrām (piemēram, FKTK), koncentr ējot visu uzmanību tieši centrālās bankas tiešo funkciju nodrošināšanai. Latvijas banku un finanšu sistēmas integrācija Eiropas Savienībā ir saistīta ar iekļaušanos Eiropas Centrālajā bankā un Eiropas Savienības Ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS). Abas organizācijas tika izveidotas, lai realizētu kopējo ES dalībvalstu izvirzīto mērķi pilnveidot un ieviest „Vienoto tirgu” ar br īvu personu, preču, pakalpojumu, kapitāla kustību un kopējo konkurences politiku, kā arī radīt vienotu valūtu (eiro), kopēju neatkarīgu centrālo banku un kopēju monetāro politiku [12; 13]. P ēc autora domām, šo mērķu realizācija aizsāka līdz šim visdziļāko integrācijas procesu pasaules ekonomikas vēsturē, kā arī sasniedza jaunu pakāpi Eiropas ekonomiskajā un monetārajā integrācijā, salīdzinot ar iepriekš veiktajiem integrācijas mēģinājumiem. Analizējot ES integrācijas procesa norisi, skaidri iezīmējas Latvijas banku un finanšu sistēmas tālākās integrācijas procesa norises etapi, kuru ieviešanā un nosacījumu izpildē var rasties problēmas. Kā pirmo aplūkosim Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveidošanos un integrācijas procesu norisi starp ES dalībvalstīm, kur EMS ieviešana noritēja trīs etapos: • Pirmais etaps. 1990. gada 1. jūlijā ES dalībvalstīs tika uzsākta EMS ieviešana, kā rezultātā tika atcelti valūtas maiņas ierobežojumi, notika kapitāla plūsmas liberalizācija, monetārās un ekonomiskās politikas koordinācijas pastiprināšana, lai veicinātu dalībvalstu ekonomisko tuvināšanos (konverģenci). • Otrais etaps. 1994. gada 1. janv ārī tika izveidots Eiropas Monetārais institūts (EMI), kas ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) priekštecis. EMI galvenais mērķis bija izstrādāt dalībvalstu monetārās politikas principus, sadarbojoties ar ES dalībvalstu centrālajām bankām, kā arī pārraudzīt EMS darbību un valstu ekonomisko konverģenci, lai sagatavotos dalībvalstu valūtas kursu fiksēšanai pret eiro. Līdz ar to sākās ekonomiskās un monetārās sistēmas ieviešana. Neilgi pirms trešās pakāpes sasniegšanas, 1998. gada 1. jūnijā, tika dibināta Eiropas Centrālā banka un līdz ar to savu pastāvēšanu izbeidza Eiropas Monetārais institūts. • Trešais etaps. Tas s ākās 1999. gada 1. janvārī, kad tika nemainīgi fiksēti EMS dalībvalstu valūtas kursi pret eiro, t. i., sākās EMS ieviešanas noslēdzošā pakāpe un ECB pārņēma pilnīgu kontroli pār eiro zonas monetāro politiku. 2002. gada janvārī eiro banknotes un monētas nonāca apritē, bet jau nedaudz vēlāk, 2002. gada martā, tā kļuva par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli eiro zonā. L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 231 Līdzīgi apskatītajiem trim etapiem notiks arī Latvijas pievienošanās EMS, bet atbilstoši jau izstrādātajiem nosacījumiem. Lai iestātos Ekonomikas un monetārajā savienībā, Latvijai, tāpat kā citām valstīm, kas vēlas pievienoties eiro zonai, būs jāizpilda šādi konverģences jeb Māstrihtas krit ēriji [6]: • budžeta fisk ālais deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP; • valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP; • inflācijas procents nedrīkst pārsniegt triju ES dalībvalstu, kurām ir visaugstākā cenu stabilitāte vidējo inflācijas rādītāju vairāk par 1,5 procentiem; • valdības ilgtermiņa vērtspapīru procentu likmes nedrīkst pārsniegt triju ES dalībvalstu, kurām vislabākie inflācijas indeksi, vidējo rādītāju vairāk par 2%; • valstij jāpiedalās Eiropas monetārajā sistēmā vismaz 2 gadus, un nacionālās valūtas maiņas kurss ir jānotur atļauto svārstību robež ās. Bez Māstrihtas krit ēriju izpildes Latvijai vismaz divus gadus jādarbojas valūtas kursa meh ānismā. Savukārt, lai Latvijas Banka kļūtu par Eiropas Centrālo banku sistēmas biedru, tās monetārās politikas instrumentiem un procedūrām jābūt saskaņotām ar ECB prasībām. Ekonomikas un monetārās savienības dalības kritēriju izpilde kandidātvalstīm vēl netiek prasīta, un Māstrihtas konver ģences kritēriju izpildi Latvija noteikusi par vidēja termiņa uzdevumu, tomēr jāatzīmē, ka Latvija tiem praktiski atbilst jau pašlaik. Salīdzinot abu gadu kritērijus, tie ir palikuši nemainīgi, izņemot vienu – gada vidējo inflāciju, kas, pēc autora domām, varētu liecināt par to, ka šie kritēriji var tikt mainīti laika gaitā, un tajā brīdī, kad Latvija pievienosies EMS, Māstrihtas krit ēriji var būt pavisam citādi. Šādu iespēju apstiprina arī tas, ka pašreizējās ES kandidātvalstis būs pievienojušās un jau ilgāku laiku strādājušas šajā savienībā, kas, iespējams, būs mainījis gan pašu kandidāt- valstu, gan jau esošo ES valstu ekonomisko un monetāro politiku un situāciju. Fiskālās un monetārās politikas realiz ē šana Eiropas centrālo banku sistēmā ietilpst visas ES valstis, tādējādi tiek kontrolēta un uzraudzīta visas ES banku sistēmas un ES valstu nacionālo banku darbība, kas ļauj veikt un izstrādāt vienotu monetāro un fiskālo politiku. Līdz ar vienotas monetārās un fiskālās politikas ieviešanu visā ES būs jāsaskaras ar problēmām, ko jau risina ESCB un eiro sistēmas dalībvalstis, kuras saistītas ar katras valsts ekonomikas atšķirībām un nacionālajām interesēm. Monetārās politikas īstenošana noris decentralizēti – ar nacionālo centrālo banku starpniecību, līdz ar to pēc iestāšanās ES līdz pat dalībai EMS Latvijas Banka varēs turpināt īstenot savu monetāro politiku ar nosacījumu, ka tā saskan ar kopējām ES interesēm un nekaitē pārējo ES dalībvalstu attīstībai un veicina ekonomisko stabilitāti. Līdz ar Latvijas iestāšanos EMS un eiro ieviešanu Latvijā tiks īstenota Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārā politika un lietoti tādi paši monetārās politikas instrumenti kā citur eiro zonā. Latvijas Bankai ir jāgatavojas ECB vienotās monetārās politikas īstenošanai, izmantojot tos pašus monetārās politikas instrumentus. Latvijas Bankas monetārās politikas instrumenti jau patlaban atbilst eiro zonā lietotajiem, un tie ir sekojoši [6]: • rezervju prasības, • tirgus operācijas, • pastāvīgas finanšu resursu aizņemšanās un noguldīšanas iespējas. 232 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE T āpat kā ECB, arī Latvijas Banka izmanto gan obligāto rezervju prasības, gan tirgus operācijas, gan arī pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanās un noguldīšanas iespējas, līdz ar to turpmākajā darbībā būs nepieciešamas dažas nianses, kas skars monetāro operāciju rīkošanas procedūru, biežumu un termi ņus. Viena no šādām niansēm ir Latvijas Bankas noteiktās rezervju prasības konverģence ar ES noteikto, kuras izpilde šobrīd var radīt negatīvas sekas Latvijas banku sistēmai un ekonomikai kopumā. Šobrīd Latvijas ekonomikā ir vērojams augsts iekšējais pieprasījums un strauja kreditēšanas attīstība banku un finanšu sektorā, kas raksturīga straujas ekonomiskās attīstības laikam ekonomikā. Kreditēšanai un iekšējam pieprasījumam ilglaicīgi strauji un nekontrolēti pieaugot, var sākties tirgus pārkaršana un tai sekojošas banku krīzes, inflācija un tekošā konta pieaugums. Lai zināmā mērā novērstu šos draudus, Latvijas Bankas noteiktās rezervju prasības patlaban ir 4% pret ES noteiktajiem 2%. Rezervju pras ības nozīmē to, ka kredītiestādēm noteikta daļa no piesaistītajiem nebanku noguldījumiem jāglabā Latvijas Bankā. Rezervju prasību palielinājuma gadījumā kredītiestādēm nepieciešams turēt lielākus naudas resursus centrālajā bankā. Tas noz īmē, ka kredītiestā žu r īcībā samazinās piesaistīto līdzekļu apjoms, ko tās var brīvi izvietot un tādējādi palielināt kredītu un pašas naudas apjomu. Pēc autora domām, šeit būs nepieciešams pamatots un pārdomāts, kā arī strikti realizēts pārejas process, kura laikā rezervju prasība no 4% tiks samazināta uz 2%. Šo procesu v ēl vairāk sarež ģī pašreizējie Latvijas ekonomiskās attīstības tempi, kad ir vērojami strauji kreditēšanas un iekšējā pieprasījuma attīstības tempi, Latvijas Bankas bažas par ekonomikas p ārkaršanu, kā arī centieni ierobežot iekš ējā pieprasījuma straujo pieaugumu. Vēl viena eiro zonas problēma ir fiskālā politika, kuras ietvaros ir nepieciešams ievērot ES noteiktās galvenās fiskālās un monetārās politikas vadlīnijas un nacionālās intereses, kas sevī ietver uzņēmējdarbības stimulēšanu un attīstību. Tas nozīmē, ka nepieciešams izvērtēt un realizēt tādu fiskālo un monetāro politiku, kas ir elastīga un piemērota konkrētajai ekonomiskajai situācijai konkrētā ES dalībvalstī, lai daudz straujāk notiktu eiro zonas reģionu un valstu ekonomiskās attīstības līmeņu izlīdzināšanās. Šie jautājumi ir arī Latvijas ekonomisko interešu lokā. T ādēļ Latvijai kā ES dalībvalstij ekonomiskās politikas jomā nevajadzētu aprobežoties tikai ar ES finansējuma apgūšanu un paklausīgu ES likumdošanas normu ieviešanu, kā tas lielā mērā notiek pašreiz. Latvijai ir nepieciešams aktīvi līdzdarboties ES institūcijās daudzo ES kopējo ekonomisko problēmu risināšanā. Pretējā gadījumā Latvija var saskarties ar problēmām, kuru risināšana būs saistīta ar negatīvu seku un ekonomisko problēmu likvidēšanu. Nacion ālā banku sistēma, tās attīstība un stabilitāte Pēc autora domām, nākošās problēmas, ar kurām var nākties saskarties, Latvijas banku sistēmai integrējoties ES, ir saistītas ar nacionālo banku sistēmas attīstības un lomas aspektiem valsts ekonomikā un tautsaimniecībā. Nacionālajā banku sistēmā ir izveidota stingra uzbūves struktūra ar sarež ģītu, savstarpēji saistītu un pakārtotu elementu kopu, kuriem savstarpēji iedarbojoties vienam uz otru, tiek nodrošināta banku sistēmas stabilitāte un zināmā mērā tās darbības un attīstības prognozējamība. Par galvenajām šīs sistēmas loceklēm ir uzskatāmas bankas, daž ādas kredīta un finanšu institūcijas un valsts nacionālā banka. Šīs sistēmas uzbūvē un darbībā ir vērojama daž ādu savstarpēji saistītu faktoru mijiedarbība un reakcija uz izmaiņām ārējā un iekšējā vidē. Nacionālā banku sistēma mūsdienās ir pakļauta daž ādiem L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 233 procesiem, kas norisinās gan pašā banku sistēmā, gan ārpus tās. Tehnolo ģiju nepārtrauktā attīstība, daž ādi globalizācijas un integrācijas procesi, jaunu prasību parādīšanās ir neatņemamas sastāvdaļas, kas ietekmē banku sistēmas attīstību. Nacionālā banku sistēma ir ļoti cieši saistīta ar valsts ekonomiku, tās vietu starptautiskajā ekonomikā un sadarbībā ar daž ādām starptautiskām finanšu institūcijām. Bankas vieta ekonomiskajā hierarhij ā, pēc autora domām, varētu būt sekojoša (sk. 3. att.). Starptautiskā ekonomika NACION ĀLĀ EKONOMIKA Starptautiskā banku un finanšu sistēma STARPTAUTISK ĀS FINANŠU INSTIT ŪCIJAS Eiropas Centrālā Banka NACION ĀLĀ BANKU SIST ĒMA Banka 3. att. Banku sistēmas vieta ekonomiskajā sistēmā Banks System Position in Economics Systems Banka ir vismazākais apskatāmās sistēmas objekts, bet vienas atsevišķas bankas darbība atkarībā no tās lieluma un ietekmes pakāpes var būtiski ietekmēt visu nacionālo banku sistēmu un valsts ekonomiku. Mūsdienās daudzās valstīs un to nacionālo banku sistēmās ir sastopamas bankas, kas ietilpst atsevišķās banku un finanšu grupās un korporācijās, kuras bieži vien p ēc savām finansiālajām iespējām pat pārsniedz daudzu valstu, kurās tās darbojas, ekonomiskās iespējas. Vienlaicīgi šo banku grupu un korporāciju darbību nevar skatīt tikai konkrētās valsts bankas sistēmas ietvaros, jo tās darbība vienlaicīgi ir saistīta arī ar citu valstu nacionālo banku un starptautisko banku un finanšu sistēmām. Starptautiskajā banku un finanšu sistēmā ietilpst gan atsevišķas bankas, to grupas un korporācijas, gan nacionālo banku sistēmas, kas pārstāv daž ādas valstis ar atšķirīgu likumdošanu, ekonomiskās attīstības pakāpi un citiem faktoriem. Pieaugot valstu un to ekonomikas integrācijas pakāpei, arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš starptautiskajam aspektam, kas vēl vairāk sarež ģī aplūkojamo sistēmu un lēmumu pieņemšanu tajā. Nacionālā banku sistēma darbojas valsts ekonomikas ietvaros, kur mijiedarbojas visi iepriekš apskatītie elementi, t. i., nacionālā banku sistēma ar tās dalībniecēm bankām, banku grupām un klientiem. Valsti, tās nacionālo banku sistēmu un atsevišķas bankas ietekmē procesi, kas norisinās starptautiskajā banku un finanšu tirgū. Nacionālo banku sistēmu mūsdienās arvien vairāk ietekmē starptautiskās finanšu institūcijas, kas var darboties uz nacionālās centrālās bankas un līdz ar to uz visu nacionālo banku sistēmu kopumā, piemēram, Eiropas Centrālās Bankas un ES Ekonomiskās 234 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE un monetārās savienības, kuru ietekme uz nacionālajām banku sistēmām pieaug proporcionāli ES savstarpējās integrācijas pakāpei. Līdz ar to bankas darbojas sarež ģītas daudzpakāpju sistēmas ietvaros, kur starp sistēmas elementiem darbojas daž āda līmeņa saiknes un notiek mijiedarbība. Aplūkojot banku sistēmas lomu valsts ekonomikā un tās ciešo savstarpējo saistību, redzam, ka banku sistēmas attīstība bieži vien ir atkar īga no visas valsts tautsaimniecības attīstības stāvokļa un tendencēm. Banku sistēmas attīstība ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko stāvokli un otrādi. Problēmas, kas parādās valsts ekonomikā, noteikti daž ādos veidos atspoguļosies arī nacionālajā banku sistēmā, kas var radīt tās nestabilitāti un ievērojami bremzēt banku sistēmas attīstību. Līdz ar to ir ļoti svarīgi, kā valsts un Latvijas bankas realizē savus izvirzītos mērķus un uzdevumus, vienlaicīgi ņemot vērā nacionālās intereses un ES prasības. Autors izdala sekojošus galvenos ekonomiskos faktorus, kas ietekmē nacionālās banku sistēmas stāvokli [14, 38 ]: • Valsts ekonomikas kopējais līmenis un attīstības tendences • Valsts tautsaimniecības nozaru struktūra • Viendabīga ekonomiskā attīstība valsts teritorijā • Nacionālās ekonomikas integrācijas pakāpe starptautiskajā un pasaules ekonomikā • Īpašuma formu struktūra valsts ekonomikā • Vadošās ekonomikas vadības metodes • Valsts realizētā nodokļu un kredītpolitika, inflācijas līmenis, valsts iekšējās maksājumu bilances stāvoklis Visiem šiem faktoriem ir būtiska loma un ietekme uz nacionālo banku sistēmas attīstību. Liela nozīme banku sistēmas darbībā ir vispārējam valsts ekonomikas līmenim un attīstības tendencēm. Līdzekļu trūkums valsts ekonomikā un attīstības perspektīvu trūkums bremzēs nacionālās banku sistēmas attīstību, kas liks bankām strādāt ļoti grūtos un ārējam investoram nepievilcīgos apstākļos, kas savukārt neapšaubāmi var novest pie banku sistēmas attīstības apstāšanās un krīzes. Šādos apstākļos banka nespēj pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas. Lai nacionālā banku sistēma spētu veiksmīgi attīstīties, ir nepieciešama sabalansēta valsts tautsaim- niecības attīstība, kas ir vienmērīgi izkliedēta visā valsts teritorijā. Nacionālās banku sistēmas un atsevišķu banku darbības attīstībai ir nepieciešama cieša savstarpējā sadarbība, kas rada pamatu tautsaimniecības attīstībai, bet bankām dod iespēju pilnībā pildīt savas funkcijas. Pēc autora domām, var izdalīt sekojošas funkcijas, kas stiprina tautsaimniecības un banku savstarpējo sadarbību: • Aktīva banku operāciju veikšana un piedāvāšana • Savstarpējo norēķinu piedāvāšana un apkalpošana • Brīvo līdzekļu piesaistīšana un pārdale • Līdzekļu piesaiste un piedāvāšana investīcijām tautsaimniecībā • Garantiju pied āvāšana un nodrošināšana • Tautsaimniec ības izpēte un konsultatīvā darbība Minēto funkciju pildīšana nosaka banku un kredītiestā žu noz īmīgo vietu valsts tautsaimniecībā, kur tās veiksmīgi sadarbojas ar citām valsts tautsaimniecības nozarēm, nodrošinot abpusēju sadarbību un attīstību, veicot fizisko un juridisko personu līdzekļu uzkrāšanu un kredītresursu piedāvāšanu tirgū. Arvien vairāk mūsdienās ir jāņem vērā integrācijas pakāpe starptautiskajā ekonomikā, piemēram, Latvijas integrācija ES. Latvijas banku sistēmas un Latvijas Bankas kā valsts L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 235 centrālās bankas integrācija ES banku sistēmā nozīmē arvien lielāku ietekmi no ES institūciju puses. No integrācijas pakāpes un savstarpējo attiecību regulēšanas formas ir atkarīgs tas, kādu ietekmi šī integrācija un vēlākā sadarbība atstās uz sistēmu. Integrācijas procesu starptautiskajā ekonomikā pavada konkurences pieaugums, kas izpaužas jaunu tirgus dal ībnieku ienākšanā valsts banku un finanšu tirgū, kurā tās vēlas realizēt savus mērķus. Pēc autora domām, ārvalstu banku darbības uzsākšanai nacionālajā banku sistēmā var būt sekojoši mērķi [14, 142 ]: • Savu klientu pavadīšana uz valstīm, kurās viņi realizē savu biznesu • Tieksme paplašin āt savu biznesu ar ienesīgākiem tirgiem, kuros ir salīdzinoši vāja konkurence un mazi nodokļi • Nepieciešamība bankai būt pārstāvētai atzītos pasaules finanšu centros • Finansiālās un tehnisk ās palīdzības sniegšana attīstības valstīm un pārejas ekonomikas valstu nacionālajām banku sistēmām Pēc autora domām, no minētajiem mērķiem, kādēļ ārvalstu bankas uzsāk darbību citā valstī, visbiež āk ir tieksme paplašināt savu biznesu ar ienesīgākiem tirgiem, kuros ir salīdzinoši vāja konkurence, liels tirgus potenciāls un attīstības iespējas. Šeit kā piemēru var minēt ārvalstu banku ienākšanu Baltijas valstu banku tirgos, kas ir viens no straujāk augošajiem tirgiem Eiropā. Turpret ī Eiropas ekonomikā pašreiz ir vērojami zemi ekonomikas attīstības tempi un stagnācija. Atsevišķi katras Baltijas valsts banku un finanšu tirgus ir mazs, bet, skatoties uz Baltijas valstu banku tirgu kā uz vienu veselumu, iegūstam daudz pievilcīgāku tirgu gan pēc apjomiem, gan izaugsmes un potenciāla iespējām. Līdzīgi procesi ir novērojami gandrīz visās ES kandidātvalstīs. Nacionālajā banku sistēmā ienākot ārzemju bankām, tās var gan pozitīvi, gan negatīvi ietekmēt pašu sistēmu un tās dalībnieku darbību un attieksmi pret šo procesu. Citu banku ienākšana valsts nacionālajā banku sistēmā ir saistīta ar vairākiem aspektiem, kas var ietekmēt visu nacionālo banku sistēmu kopumā un līdz ar to arī ekonomiskos procesus valstī. Vispirms jāizdala faktori, kas nenoliedzami dos pozitīvus rezultātus un ietekmēs nacionālo banku sistēmu kopumā. Autors atzīmē sekojošus pozitīvus faktorus [14, 1 55 ]: • Papildus investīcijas nacionālajā banku sistēmā un ekonomikā • Jaunu banku tehnolo ģiju ieviešana • Konkurences līmeņa pieaugums sistēmā • Vietējo banku klientu apkalpošanas standartu, inovāciju un investīciju paaugstināšana • Neatkarīga nacionālās banku sistēmas darbības procesu ārēja novērošana un sekošana tiem • Starptautisko grāmatvedības standartu ieviešana Visu minēto faktoru realizēšanai ir viens nosacījums, t. i., šo faktoru izpausmē lielu lomu ieņem valsts un nacionālās centrālās bankas realizētā politika. Pēc autora domām, pie iepriekš minētajiem vēl var minēt sekojošus faktorus, kas visā pasaulē un arī Latvijā banku sistēmā nodrošina dinamisku attīstību, un tie ir: • Jaunu, sp ējīgu speciālistu ienākšana bankās • Jaunu konkurentu ien ākšana, tirgus daļu pārdale starp visiem tirgus dalībniekiem, līderu lomas pastiprināšanās • Tirgus globaliz ācija, t. i., banku apvienošanās, stratēģisko investoru ienākšana • Jaunu pakalpojumu un tehnolo ģiju ieviešana atbilstoši laikam un tehnolo ģiju attīstībai 236 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Tom ēr konkurences līmeņa pieaugumu banku sistēmā vēlos izdalīt kā faktoru, kam ir divējāda izpausme. Pirmkārt, konkurences pieaugums ir izdevīgs klientiem, kuri saņem arvien kvalitatīvākus, progresīvākus un lētākus pakalpojumus. Otrk ārt, konkurences pieaugums banku sistēmā, ienākot ārvalstu bankām, var radīt pretdarbību no sabiedrības un vietējo banku puses. Tam pamat ā ir sekojoši faktori: • vietējo banku bailes no tā, ka ārzemju bankas tās pārņems, to lielajām finanšu iespējām, kas rada nosacījumus nevienādiem konkurences apstākļiem; • negatīva sabiedrības attieksme, ko izraisa neziņa par nākotni un vietējo banku atbalstīšana, bažas par nacion ālo neatkarību un drošību. Šie faktori parāda problēmas otru pusi, kad pret ārvalstu banku ienākšanu nacionālajā banku sistēmā var rasties negatīva attieksme. Autors atzīmē sekojošus negatīvi ietekmējošus faktorus [14, 155 ]: • Ārzemju bankas, kuras ir tehnolo ģiski nodrošinātas un drošas, izstumj vietējās bankas no vispievilcīgākajiem tirgus segmentiem • Ārējo banku stilu un tradīciju pārnešana uz nacionālo banku sistēmu un sistēmas tradīciju un pārvaldīšanas veida izjaukšana • Problēmu rašanās banku uzraudzības jomā Ārvalstu banku ienākšanai nacionālajā banku sistēmā ir būtiska loma pašas banku sistēmas attīstībā un pastāvēšanā. Valstij un valsts centrālajai bankai ir pilnībā jāizmanto sev piešķirtās tiesības, lai kontrolētu ārvalstu banku ienākšanu un tās darbību nacionālajā banku sistēmā un nodrošinātu nacionālās banku sistēmas attīstību, drošību un stabilitāti. Nosakot ierobežojumus ārvalstu banku ienākšanai nacionālajā banku sistēmā, vienlaikus ir jāņem vērā vienotā tirgus principi un integrācijas procesā pieņemtās saistības par vienotā tirgus izveidi. Finanšu tirgiem raksturīgs augsts ienākumu līmenis, kas nosaka tirgu pievilcīgumu un konkurences pastiprināšanos ar katru brīdi. Finanšu tirgi atšķiras no pārējiem tirgiem ar lielo jutīgumu pret izmaiņām ārējā vidē, valsts ekonomikā un pašā sistēmā. Mūsdienās bankās arvien vairāk ienāk modernās informāciju tehnolo ģijas, kas nepieciešamas mūsdienu straujo attīstības tempu nodrošināšanai bankas darbībā, kā arī ir saistītas ar to, ka banku darbībā arvien vairāk tiek izmantotas sarež ģītas finanšu sh ēmas. Dinamiskās attīstības un lielās konkurences apstākļos bankām ir nepieciešams izmantot pašus jaunākos vadīšanas principus un pēc iespējas efektīvākus risinājumus savas darbības nodrošināšanā. Ar katru gadu bankas darbība kļūst arvien atkarīgāka no informācijas un piedāvāto iespēju pilnīgas izmantošanas. Tehnolo ģijas arvien vairāk tieši ietekmē pakalpojumu un konkurences veidus finanšu tirgos, kas vienlaikus rada kontroles un uzraudzības grūtības. Mūsdienu apstākļos izmaiņas ekonomikas attīstībā un problēmu parādīšanās var notikt ļoti strauji, kas nosaka nepieciešamību pēc stingra kontroles un uzraudzības meh ānisma, kā arī augsta līmeņa zināšanām un pieredzes iespējamo problēmu paredzēšanā, konstatēšanā un ātrā atrisināšanā vai novēršanā, pamatojoties uz pārdomātiem un pamatotiem lēmumiem. L. Mednis. Latvijas banku sistēmas integrācijas procesa problēmas ES kontekstā 237 Latvijas banku sistēma kā tilts starp Eiropas un Krievijas banku un finanšu sektoriem Latvijas integrācija ES nākotnē paver vēl plašākas sadarbības iespējas ar pasaules bankām, jo pievienošanās ES ir vēl viens apstiprinājums tam, ka Latvijas un visas Baltijas banku sistēma ir sakārtota atbilstoši ES un pasaulē pieņemtajām normām. Latvijas bankām šobrīd ir dota iespēja, ko nepieciešams pārdomāti un gudri izmantot, lai kļūtu par savdabīgu tiltu starp Eiropas un Krievijas banku un finanšu sektoriem. Šādas sadarbības formas realizēšana ir pamatojama ar to, ka Baltijas valstu pieredze un izpratne par procesiem Krievijā ir daudz lielāka nekā rietumu pārstāvjiem. Nedaudz vairāk par pusi no Latvijas banku apmaksātā pamatkapitāla pieder ārvalstu akcionāriem, kas varētu kalpot par pamatu vieglākai sadarbības partneru atrašanai un šāda tilta veidošanai. Latvijas banku akcionāri ir Vācijas, Zviedrijas, Somijas, Igaunijas un Krievijas bankas, kā arī vairākas svarīgas starptautiskas finanšu institūcijas (ERAB, Swedfund u. c.), kas nozīmē, ka Latvijas bankas jau pašreiz ir ciešā sadarbībā ar Eiropas bankām un finanšu organizācijām. Latvijai, kļūstot par šādu tiltu starp Eiropas un Krievijas banku un finanšu sektoriem, nāksies uzņemties riskus, kuri pastāv un ir saistīti ar Krievijas ekonomiku. Šo risku nenovērtēšana vai neņemšana vērā var radīt būtiskas problēmas, kuru sekas var ietekmēt gan Latvijas banku sistēmu, gan valsts ekonomiku. LITERAT ŪRA 1. Vaidere I. Banku sist ē mas att īstība Latvij ā 1988–1997 : Māc. līdz. – R.: Latvijas Universitāte, 1999. – 108 lpp. 2. LR Ekonomikas ministrijas Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – R.: LR Ekonomikas ministrija, 2003. – 151 lpp. 3. Latvijas Banka. 2003. gada monetārais apskats Nr. 4. – R.: Latvijas Banka, 2004. – 103. lpp. 4. w w w.lem.gov.lv (Latvijas Ekonomikas ministrija). 5. www.fktk.lv (Finanšu un kapitāla tirgus komisijas interneta mājas lapa). 6. www.bank.lv (Latvijas Bankas interneta mājas lapa). 7. www.bankasoc.lv (Latvijas Komercbanku asociācijas interneta mājas lapa). 8. www.csd.lv (LR Centrālās statistikas pārvalde). 9. www.deutsche-bank.de (Deutsche Bank interneta m ājas lapa). 10. www.barclays.com (Barclays Bank Plc. interneta m ājas lapa). 11. www.foreningssparbanken.se (FöreningsSparbanken Swedbank interneta m ājas lapa Latvijā). 12. www.escb.int/ (Organisation of the European System of Central Banks). 13. www.ecb.int/ (European Central Bank). 14. Масленников В. В., Соколов Ю. А. Националъная банковская система. Научное издание. – М.: ТД Элит – 2000, 2002. – 256 с. 15. Банковское дело : стратегическое руководство. – Москва: Издателство АО “ Консолтбанкир ”, 1998. – 432. с. 16. Лъвов В. С., Иванов В. В. Анализ финансового состояния коммерческих банков. – Москва: Издателъство Агенства “ Яхтсмен ”, 1996. – 215 с. 17. Роуз П. С. Банковский менеджмент / Пер. с англ. cо 2-го изд. – Москва: Дело, 1997. – 768 с. 18. Уткин Э. А. Банковский маркетинг. 2-е изд. – Москва: ИНФРА – М., 1995. – 304 с. 19. Черкасов В. Е., Плопицына Л. А. Банковские операции : маркетинг, анализ, разчеты. Учебно–практическое пособие. – Москва: Метаинформ, 1995. – 208 с. 238 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Summar y Having entered European Union, Latvia should collide with powerful integration processes, which can render influence on many important spheres of economy of Latvia, for example on Latvian bank system. The author studies the integration process of the Latvian bank system into the bank and financial system of European Union. The main attention is given to the possible problems which can appear during the integration process a nd can cause both positive and negative economic and social processes. The pape r analyses the influence of possible integration process problems on the Latvian economy including Latvian bank system and also considers possibl e ways to solve this problem. Key words : integration process, national bank system, Latvian bank system, EIRO system, European Central bank system. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 239.–250. lpp. Pārliecin ātības rādītāji un ekonomisko aktivitā šu īstermiņa prognoz ēšana Latvij ā Latvian Confidence Indicators and Short-term Forecasting of Economic Activities Aleksejs Me ļihovs Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: Aleksejs.Melihovs@bank.lv Šis darbs veltīts tautsaimniecības reālā sektora attīstības prognozēšanai, kas ir aktuāls jautājums ekonomikas analītiķiem, politikas veidotājiem un dažiem ekonomikas a ģentiem. Konjunktūras rādītāji ir operatīvie ekonomikas attīstības indikatori. Tiem p ēc savas būtības ir jāatspoguļo tautsaimniecības attīstība tuvākajā nākotnē. Latvijā līdz šim brīdim, cik ir zināms, ekonometriskajos modeļos pārliecinātības (konfidences) rādītāji prognozēšanai netika izmantoti. Šajā pētījumā tika veikti pieņēmumi par nozaru attīstību ietekmējošiem faktoriem un izvirzītas hipot ēzes. Tika izveidoti ekonometriskie mode ļi, lai pārbaudītu Latvijas konjunktūras indikatoru lietderību un lai pilnvērtīgi varētu piedalīties Latvijas reālā sektora attīstības prognozēšanas procesā. Pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, tika secināts, ka Latvijas konjunktūras indikatoriem piemīt prognozēšanas potenciāls. Atslēgvārdi: Latvija, pārliecinātības rādītāji, nozaru pievienotā vērtība, īstermiņa progno- zēšana. Ievads Eiropas Savienībā analītiķi un prognozētāji plaši izmanto pārliecinātības (konfidences) rādītājus, lai novērtētu iespējamās īstermiņa tautsaimniecības attīstības tendences. Šim mērķim izmanto vairākus atsevišķus nozaru un patērētāju pārliecinātības indikatorus (confidence indicators ), kā arī saliktos (kombinētos) indikatorus (composite indicators ) [7]. Viens no plaši izmantojamiem saliktajiem indikatoriem ir ekonomikas jutīguma indekss (economic sentiment indicator – ESI), kuru Eiropas Komisija rēķina kā atsevišķo konfidences indikatoru vidējo svērto lielumu [8]. OECD sav ām dalībvalstīm rēķina citu komplekso noteicošo indikatoru – composite leading indicator [7]. P ētījumi, kas tika veltīti daž ādu pārliecinātības rādītāju izmantošanai prognozēšanā, apstiprina to lietderīgumu, kaut arī to ieguldījums prognozēšanas procesa uzlabošanā ir daž āds atkarībā no valsts ekonomikas specifikas [1; 2; 4; 6]. Līdz šīm Latvijā nebija pieredzes pārliecinātības rādītāju pielietošanai ekonomikas attīstības novērtējuma vajadzībām. Šī pētījuma mērķis bija apskatīt ES valstīm analoģiskus, ES valstīs ekonomiskās attīstības īstermiņa prognozēm 240 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE izmantojamus konfidences indikatorus un ar ekonometrisko modeļu palīdzību novērtēt iespēju izmantot Latvijas konjunktūras apsekojumu rezultātus Latvijas ekonomiskās aktivitātes īstermiņa prognozēšanā. Pārliecinātības rādītāju izmantošanas iespējas ekonomisko rādītāju īstermiņa prognozēšanā Latvijā tika analizētas, veidojot prognozēšanas modeļus, kas balstās uz šiem rādītājiem. Visi izmantotie modeļi tika novērtēti ar mazāko kvadrātu metodes palīdzību. 1. Konjunktūras indeksi Eiropas Savienībā un Latvijā 1 .1 . Konjunktūras indeksi Eiropas Savienībā Eiropā konjunktūras apsekojumus veic jau no 20. gadsimta 50. gadu sākuma. Tom ēr katrai valstij pastāvēja savi apsekojumi, kas nebija salīdzināmi savā starpā daž ādās metodoloģijas pielietošanas dēļ. Lai izmainītu šādu situāciju, Eiropas Savienība izveidoja Harmoniz ācijas programmu, visām Eiropas Savienības dalībvalstīm izveidojot vienādu metodoloģiju [8]. Konjunktūras rādītāju aprēķināšana Eiropas Savienības un Ekonomikas un monetāras savienības teritorijai tiek uzskatīta par prioritāru uzdevumu. Šī informācija reprezentē ekonomisko attīstību minētajos reģionos un tādējādi ir ļoti svarīga Eiropas Savienības speciālistiem, dalībvalstīm un citiem ekonomikas aģentiem. Biznesa un patērētāju apsekojumu harmoniz ēšanas programma Eiropas Savienībā sāka darboties 1961. gada 15. novembr ī. Vispirms šī programma aptvēra tikai rūpniecības sektoru, vēlāk tai tika pievienoti arī patērētāju apsekojumi. Pašreiz Eiropas Savienībā pastāv pieci konjunktūras apsekojumi, kas notiek katru mēnesi un aptver šādas ekonomikas nozares un jomas: rūpniecības nozare (no 1962. gada); b ūvniecības nozare (no 1966. gada); pat ērētāji (no 1972. gada); mazumtirdzniecība (no 1984. gada); pakalpojumu nozare (no 1996. gada), k ā arī harmoniz ētais investīciju apsekojums, kas notiek divas reizes gadā, sākot no 1966. gada marta/apr īļa. Aptaujas tiek veiktas, vācot atbildes uz jautājumiem, kam piedāvāti atbilžu varianti, to skaits parasti nepārsniedz 5 (lielākoties ir 3). Aptaujas rezultātus aprēķina kā starpību starp pozitīvajiem un negatīvajiem atbilžu īpatsvariem. Gad ījumā, ja jautājumam tiek piedāvāti trīs atbilžu varianti – • "pozit īvais" (piem ēram, "augst āk", "vair āk", "labi", "apmierinoši" u. tml.); • "neitr ālais" (piem ēram, "esošaj ā līmenī", "t āpat", "adekv āti" u. tml.); • "negat īvais" (piem ēram, "zem āk", "maz āk", "slikt āk", "neapmierinoši" u. tml.), – un P, E un M (ar nosacījumu, ka P + E + K = 100) procentu āli nosaka respondentu skaitu, kas izvēlējušies attiecīgi pozitīvo, neitrālo vai negatīvo atbildes variantu, bilance tiek aprēķināta pēc formulas: MPB −= (1) Gad ījumā, ja pastāv seši atbildes varianti (ļoti pozitīvais, pozitīvais, neitrālais, negatīvais un ļoti negatīvais), bilance tiek aprēķināta, pamatojoties uz vidējiem svērtiem lielumiem. Ja P, E un M ir t āda pati nozīme kā iepriekšējā rindkopā, tad PP atspoguļo respondentu īpatsvaru, kas izvēlējušies " ļoti pozitīvo" variantu, un MM atspoguļo respondentu īpatsvaru, kas izvēlējušies " ļoti negatīvo" variantu. Savuk ārt A. Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā 241 N parāda to respondentu īpatsvaru, kuriem nav sava viedokļa. Šajā gadījumā bilance tiek aprēķināta pēc formulas: ( ) ( )MMMPPPB +−+= 2121 , (2) kur: 100=+++++ NMMMEPPP (3) Aptaujas rezultātus apkopo sintētiskajos rādītājos, kurus sauc par konfidences rādītājiem: rūpniecības konfidences rādītājs; pat ērētāju konfidences rādītājs; būvniecības konfidences rādītājs; mazumtirdzniec ības konfidences rādītājs; pakalpojumu konfidences rādītājs. Pašlaik Eiropas Savienībā aptuveni 68 000 firmu un 26 000 pat ērētāju tiek aptaujāti ik mēnesi (skat. 1. tabulu). Investīciju apsekojumi notiek divas reizes gadā, un tajos piedalās 32 479 vienības. 1. tabula I zlases apjomi ES Sample Sizes in the EU Patērētāju apseko- jums Rūpniec ības nozares apsekojums Būvniec ības nozares apsekojums Mazumtirdz- niec ības apsekojums Pakalpojumu sektora apsekojums Invest ī - ciju apse- kojums Eiropas Savienība 25775 26212 10235 14351 16963 32479 Avots: [8] Lai atspoguļotu kopējās ekonomikas aktivitāti, tika izveidots ekonomikas jutīguma indikators. Kopējo ekonomikas jutīguma indeksu Eiropas Savienībā rēķina, sākot no 1985. gada un izmantojot četrus konjunktūras indikatorus. Līdz 2001. gadam tie bija rūpniecības, patērētāju, būvniecības konfidences rādītāji, kā arī akciju cenu indekss. Tika apr ēķināts katra indikatora īpatsvars, ņemot vērā tā svarīgumu Eiropas Savienības tautsaimniecības attīstībā (sk. 2. tabulu). 2. tabula ES ekonomikas jutīguma indikatora indeksa komponenti The Components of the EU Econ omic Sentiment Indicator Index Rādītājs Īpatsvars, % Rūpniecības konfidences rādītājs 33 Patērētāju konfidences rādītājs 33 Būvniecības konfidences rādītājs 17 Akciju cenu indekss 17 Avots: [3] 2001. gadā Eiropas Komisija pārskatīja šī indikatora aprēķināšanas metodi. Tika secināts, ka līdz šīm aprēķinātais jutīguma indikators nepietiekoši veiksmīgi atspoguļo ekonomikas attīstības tendences. Šis indekss bija vairāk informatīvs, atspoguļojot ekonomikas attīstības tendences, nevis reālās izmaiņas. 242 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Eiropas Komisija, izpētot esošo indeksu un citu pastāvošo konjunktūras indikatoru potenciālo ieguldījumu, izveidoja jaunu ekonomikas jutīguma indeksu, izmainot konfidences radītājus, kas tika izmantoti ekonomikas jutīguma indeksa aprēķināšanā. T ā rezultātā akciju cenu indekss tika aizvietots (jo izrādījās pārāk svārstīgs faktors, kas mazināja ekonomikas jutīguma indeksa spēju attēlot Eiropas Savienības attīstības tendences) ar mazumtirdzniecības konfidences rādītāju. Tika izmainīts arī rādītāju īpatsvars (sk. 3. tabulu). Savā pēdējā versijā Eiropas ekonomikas jutīguma indekss daudz labāk seko līdzi Eiropas Savienības attīstībai. 3. tabula ES ekonomikas jutīguma indikatora indeksa komponenti The Components of the EU Econ omic Sentiment Indicator Index Rādītājs Īpatsvars, % Rūpniecības konfidences rādītājs 40 Patērētāju konfidences rādītājs 20 Būvniecības konfidences rādītājs 20 Mazumtirdzniecības konfidences rādītājs 20 Avots: [3] Eiropas Savienības ekonomikas jutīguma indekss, kas tiek aprēķināts pēc jaunās metodoloģijas, ir saglabājis indeksa iepriekšējās versijas priekšrocības. Indekss sniedz nepieciešamo informāciju par ekonomisko aktivitāti daudz ātrāk, nekā kļūst pieejami dati par iekšzemes kopproduktu, un tas apsteidz IKP datus par trim mēnešiem. 1 .2 . Konjunktūras indeksi Latvijā Latvijā konjunktūras apsekojumu vēsture ir salīdzinoši īsa. Latvijas Statistikas institūts tos veic kopš 1993. gada, kad pirmo reizi tika veikta rūpniecības un būvniecības uzņēmumu vadītāju aptauja. Tagad Latvijas Centr ālā statistikas pārvalde veic septiņus apsekojumus: rūpniecības nozares apsekojums (no 1993. gada); b ūvniecības nozares apsekojums (no 1993. gada); mazumtirdzniec ības apsekojums (no 1996. gada); lauksaimniec ības apsekojums (no 1997. gada); patērētāju apsekojums (no 1993. gada); invest īciju apsekojums1 (no 2001. gada); pakalpojumu nozares apsekojums (no 2002. gada) [9]. Pašreiz Latvij ā aptuveni 1 800 firmu un 1 000 patērētāju tiek aptaujāti ik mēnesi (sk. 4. tabulu). 4. tabula Izlases apjomi Latvij ā Sample Sizes in Latvia Patērētāju apsekojums Rūpniec ības nozares apsekojums Būvniec ības nozares apsekojums Mazumtirdz- niec ības apsekojums Pakalpojumu sektora apsekojums Invest ī ciju apsekojums Latvija 1000 581 250 340 634 632 Avots: [8] Līdz 2001. gadam apsekojumus veica reizi ceturksnī, bet, sākot ar 2001. gadu, rūpniecībā tie tiek veikti reizi mēnesī. Sākot ar 2002. gadu, uz ikmēneša aptaujām A. Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā 243 pārgāja arī būvniecībā un mazumtirdzniecībā. 2002. gadā no jauna uzsāka ikmēneša apsekojumus arī atsevišķās pakalpojumu sektora nozarēs. Ņemot vērā datu vākšanas ilgumu, var sacīt, ka no visiem konjunktūras apsekojumu rādītājiem, kas ir pieejami Latvijā, šobrīd ekonometriskajā modelēšanā var izmantot tikai rūpniecības, būvniecības un mazumtirdzniecības rādītājus, jo tiem ir salīdzinoši ilgas laika rindas. 2. Pētījuma metodoloģija Par nozīmīgāko pētījumu pēc šīs metodoloģijas var uzskatīt Eiropas Komisijas apjomīgo un detalizēto Eiropas ekonomikas jutīguma indeksa izpēti [4]. Šaj ā pētījumā tika parādīts, ka konjunktūras indikatori spēj attēlot ekonomikas attīstības tendences. Pētījums par konfidences rādītāju izmantošanas iespējamību īstermiņa IKP prognozēs [1], ko inici ēja Eiropas Centrālā Banka, apliecināja šo iespēju. Paul Schreyer un Corinne Emery [6] izpētīja rūpniecības konfidences rādītāja derīgumu, prognozējot rūpniecības ražošanas r ādītājus. Viņi atbalstīja viedokli par konfidences rādītāju derīgumu ekonomiskās aktivitātes prognozēšanā. Šo pašu viedokli, bet daudz plašākā aspektā, atbalstīja Ronny Nilsson [2], k ā arī Sylvain Broyer un Guilhem Sarvy [5]. Lai pārbaudītu konjunktūras indikatoru spēju pilnvērtīgi piedalīties reālo vērtību dinamikas reprezentētajā nozarē, tika konstruēti uzvedības vienādojumi katram no indikatoriem. Vispārīgā veidā uzvedības vienādojumi var tikt atspoguļoti šādi: t i t i t YcX ∑++= ∑ )log(*)log( β , (4) kur c – konstante; tX – endogēnais mainīgais attiecīgajā laika periodā t; i tY – eksogēnais mainīgais i laika periodā t; iβ – eksogēnais mainīgā i koeficients; t∑ – vienādojuma vispārinātā neizskaidrotā kļūda (generalized residual ). Šī pētījuma ietvaros uzvedības vienādojumu vispārīgā forma (4) tika modificēta, ņemot vērā pētījuma īpašības un vajadzības: tttttt MREVKKIKIcPV ∑++++= − )log(*)log(*)*log(*)log( 3211 βββ , (5) kur tPV – attiecīgās nozares pievienotās vērtības izmaiņas periodā t attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu; 1* −tt KIKI – attiecīgās nozares konjunktūras indikatora ģeometriskā vidējā izmaiņas periodā t un t-1 attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu2; tREVK – reālā efektīvā valūtas kursa izmaiņas periodā t attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu un tM – skaidrā nauda apgrozībā (perioda beigās) pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu. Skaidrā nauda apgrozībā un reālais efektīvais kurss, no vienas puses, ir operatīvie dati3, bet, no otras puses, tie nosaka vispārīgas ekonomikas attīstības tendences – biznesa ciklus [11, 1 2 ], pamatojoties uz iekš ējo pieprasījumu un ārējo konkurētspēju. Savukārt konjunktūras indikatori ir daudz specifiskāki, jo tie pēc savas dabas atspoguļo reprezentētās nozares ekonomiskos ciklus. T ā kā atsevišķu nozari nevar izņemt no ekonomikas struktūras konteksta, var sacīt, ka reālais efektīvais kurss vienlaikus ar iekšējo pieprasījumu reprezentē pētāmo nozaru 244 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE attīstības tendences vispārīgās ekonomikas kontekstā, bet konjunktūras indikatori attēlo nozares specifiskos aspektus. Iekšējā pieprasījuma pieaugums stimulē attiecīgās nozares pievienotās vērtības pieaugumu, tādējādi stimulējot nozares attīstību; savuk ārt reālā efektīvā valūtas kursa palielinājums mazina konkurētspēju un ārējo pieprasījumu, kas negatīvi ietekmēs attiecīgās nozares attīstību [10]. Latvij ā ir prognozējams, ka tirdzniecības nozare ir pozitīvi jutīga pret iekšējā pieprasījuma izmaiņām un nav jutīga pret faktoriem, kas ietekmē ārējo pieprasījumu. Beidzot, konjunktūras indeksa pieaugums norāda uz attiecīgās nozares konjunktūras uzlabošanos, kas pozitīvi ietekmē tās attīstību. Reālais efektīvais kurss4 ir vispārīgs ekonomikas konkurētspējas indikators un aprakstāms ar vienādojumu: ∏ ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛= iw i t i tLV tt PCI E PCIREVK * , (6) kur tREVK – reālais efektīvais valūtas kurss; LV tPCI – Latvijas patēriņa cenu līmenis; itE – cik maksā 1 vienība i-tas valsts valūtas latos (nominālais valūtas kurss); itPCI – i valsts cenu līmenis; iw – i-tas valsts īpatsvars Latvijas kopējā ārējās tirdzniecības apgrozījumā5. Ņemot vērā Krievijas krīzi, kas notika pētāmajā laika posmā, Latvijas ekonomikas straujo pārorientāciju no austrumu tirgiem uz Eiropas Savienības ekonomisko sistēmu un Latvijas ekonomikas specifiku, modeļos vispārējā reālā efektīvā valūtas kursa ( tREVK ) vietā tika izmantots reālais efektīvais kurss ar "rietumu valstu" kopumu 6 ( rietumitREVK ) un reālais efektīvais kurss ar "austrumu valstu" kopumu 7 ( austrumitREVK ). Modeļos tika izmantoti ceturkšņa dati. Atkarībā no datu pieejamības un izmantošanas lietderības laika, periods vienādojumos aptver laika posmu no 1997. gada līdz 2003. gada 3. ceturksnim. Visi mainīgie, kas tika izmantoti vienādojumos, tika logaritmēti un pielāgoti sezonālajām izmaiņām, izmantojot multiplikatīvo Census X-11 versijas metodi. T ā kā visos vienādojumos tiek izmantoti logaritmētie mainīgie, eksogēno mainīgo koeficienti ( iβ ) ir interpretējami kā elastības. Savukārt izmantojamās multiplikatīvās Census X-11 versijas metodes būtība ir šāda: datu rindas mainīgais ( tX ) var iekļaut sevī četrus komponentus – sezonālo komponentu ( tS ), tendences komponentu ( tT ), ciklisko komponentu ( tC ) un nejaušu, kļūdas vai neregulāro komponentu ( tK ). Šo komponentu attiecības forma var būt prezentēta ar multiplikatīvās formulas palīdzību: ttttt KSCTX ***= , (7) Lai samazinātu mainīgo ietekmi uz pētāmo vienādojumu kvalitāti, ar multiplikatīvās Census X-11 versijas metodes palīdzību no mainīgiem tika izņemts cikliskais komponents ( tC ). Eksogēno mainīgo laika kavējumi tika izvēlēti, pamatojoties uz koeficientu t- statistiku un modeļu Akaike informācijas kritēriju. Visi izveidotie uzvedības A. Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā 245 vienādojumi tika novērtēti ar mazāko kvadrātu metodes palīdzību. Visiem aprēķiniem tika izmantota E Views programmatūra. Modeļu analīzes gaitā tika veikti vairāki statistiskie testi (sk. 5. tabulu). 5. tabula Pielietotie statistiskie testi un to rezult āti Ap plied Statistic Tests and Outcomes Tests Hipot ē ze Rezult āts Novirzes testi Atlikumu korelogrammas tests Breusch-Godfrey seri ālo korelāciju LM tests H 0: pastāv atlikumu autokorelācija H 0 tika noraidīta visos modeļos White heteroskedasticit ātes tests H 0: pastāv atlikumu heteroskedasticit āte H 0 tika noraidīta visos modeļos Normalitātes tests (Jarque-Bera statistika) H 0: novirzēm piemīt normālais sadalījums H 0 netika noraidīta visos modeļos Stabilitātes testi CUSUM tests H 0: modelim piemīt stabilitāte H 0 netika noraidīta visos modeļos Ramsey RESET tests H 0: modeļa struktūra un izskaidrojošo mainīgo izvēle ir korekta H 0 netika noraidīta visos modeļos Pētījuma mērķis bija visiem izveidotajiem modeļiem novērtēt prognozēšanas spējas un prognozēšanas kvalitāti. T āpēc tika aprēķināts Teila nevien ādības koeficients (Theil Inequality Coefficient ), kas ļauj salīdzināt daž ādu modeļu līdzīgas datu rindas. Jo maz āks ir minētais koeficients, jo labākas prognozēšanas spējas piemīt modelim. Tas vienm ēr ir starp nulli un vieninieku, kur nulle norāda uz perfektu prognozēto un faktisko datu atbilstību. Teila nevienl īdzības koeficients var būt sadalīts trīs sastāvdaļās, kuru kopsumma līdzinās vieniniekam, un tas ļauj sīkāk izpētīt modeļa prognozēšanas spējas un trūkumus: • Tieksmes īpatsvars (Bias Proportion ): sniedz informāciju par to, cik tālu prognozētās laika rindas vidējais ir no faktiskās laika rindas vidējā ; • Variāciju īpatsvars ( Variance Proportion ): sniedz informāciju par to, cik tālu prognozēto lielumu variācija ir no faktiskās laika rindas variācijas; • Kovariāciju īpatsvars ( Covariance Proportion ): novērtē atlikušās nesistemātiskās prognozēšanas kļūdas. Gad ījumā, ja prognoze ir "laba", tieksmes un vari ācijas īpatsvaram ir jābūt mazam. Šai gadījumā visa prognozes nobīde no faktiskiem lielumiem koncentrējas kovariāciju īpatsvara koeficientā. Ideālais Teila nevienl īdzības koeficienta sastāvdaļu īpatsvars ir šāds: tieksmes īpatsvars = 0,000, vari āciju īpatsvars = 0,000 un kovariāciju īpatsvars = 1,000. Šaj ā gadījumā prognozētās laika rindas absolūti sakrīt ar faktiskajām laika rindām, un Teila nevienl īdzības koeficients ir nulle. 3. Nozaru pievienot ās vērtības prognoz ē šana Kā jau tika diskutēts metodoloģijas daļā, reālajam valūtas kursam ir liela ietekme uz Latvijas tautsaimniecības attīstību, arī uz apstrādes rūpniecības nozari. Apstrādes 246 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE rūpniecība tiek virzīta uz eksportu un lielā mērā ir atkarīga no konkurētspējas rādītājiem (piem., no reālā valūtas kursa) un galveno tirdzniecības partneru ekonomiskā stāvokļa. Krievijas krīzei bija liela negatīva ietekme uz šo nozari. T ā skāra gan noieta tirgu, gan saražot ās produkcijas cenas un to konkurētspējas potenciālu. Līdz šai krīzei Latvijas ekonomika, tai skaitā apstrādes rūpniecība, tika orientēta galvenokārt uz austrumiem. Ekonomikas restrukturizācija un virzība uz rietumiem tika stimulēta šīs krīzes ietekmes dēļ. 1998.−1999. gada laikā Latvijas ekonomika pārorientējās uz Eiropas tirgiem. Līdz krīzei, krīzes laikā un krīzes pārvarēšanas laikā Latvijas rūpniecības attīstība bija statistiski nozīmīgi atkarīga no reālā efektīvā Krievijas valūtas kursa8 ( austrumitREVK ), bet pēc 1999. gada, kad krīze tika pārvārēta un apstrādes rūpniecība sāka atveseļoties, pārorientējoties uz Rietuma tirgiem, par statistiski nozīmīgu kļuvis reālais efektīvais Eiropas valstu kurss9 ( rietumitREVK ). Modelī tika ievietots fiktīvais mainīgais ( 3:1998d ), lai izņemtu Krievijas krīzes šoku, kas tika saistīts ar straujo Krievijas rubļa devalvāciju 1998. gada 3. ceturksnī (sk. 6. tabulu). Modeļa koeficientu zīmes sakrīt ar teorētiski sagaidāmajām. Gad ījumā, ja reālais efektīvais valūtas kurss ar "rietumu valstu" kopumu ( rietumitREVK ) periodā t pieaugs par 1%, sal īdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošu periodu (t-4 ), tad, nemainoties citiem mainīgajiem, apstrādes rūpniecības nozares pievienotā vērtība periodā t izmainīsies attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu, samazinoties par 0,299%. L īdz 1999. gadam, kad Latvijas apstrādes rūpniecības pievienoto vērtību statistiski nozīmīgi ietekmēja reālais "austrumu valstu" kopuma efekt īvais kurss, tādas pašas izmaiņas, bet reālajā "austrumu valstu" kopuma efekt īvajā kursā ( austrumitREVK ) izraisītu nozares pievienotās vērtības samazināšanos attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu par 0,563%, kas ir daudz vair āk nekā tagad. Tas noz īmē, ka, pārorientējoties uz austrumu tirgiem, Latvijas apstrādes rūpniecība vairāk diversificēja savas attīstības riskus, kas bija saistīti ar reālā valūtas kursa svārstībām. Savukārt apstrādes rūpniecības konjunktūras indeksa ģeometriskās vidējās vērtības palielināšanās periodā t-1 un t ( 1* −tt KIKI ) par 1%, sal īdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu ģeometrisko vidējo, norāda, ka konjunktūras uzlabošanās rezultātā apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība pieaugs periodā t par 0,265% (skat. 6. tabulu). Iekš ējā pieprasījuma palielinājums, kuru reprezentē apgrozībā esošās skaidras naudas apjoma pieaugums ( tM ) par 1%, nodrošina apstrādes rūpniecības pievienotās vērtības pieaugumu par 0,515%, sal īdzinot ar iepriekšējā gadā atbilstošajā periodā sasniegto līmeni. 6. tabula Apstrādes rūpniec ības reālās pievienotās vērtības prognoz ē šanas modelis Forecasting Model of Manufacturing Industry Real Added Value Metode: Mazāko kvadrātu Izlase: 1997:1 2003:3. Novērojumu skaits: 27 −−+= − 11 *)ln(*563,0)*ln(*265,0783,4)ln( dREVKKIKIPV austrumitttrt t-statistika (116,678) (4,604) (-4,517) )ln(*515,0*)ln(*299,0 2 n rietumi t MdREVK +− t-statistika (-2,603) (5,015) A. Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā 247 Determinācijas koeficients 0,919 Akaike informāciju kritērijs -4,085 Koriģētais determinācijas koeficients 0,904 Švarca kritērijs -3,845 Regresijas standartkļūda 0,029 Durbina-Vatsona statistika 1,737 Spriežot p ēc determinācijas koeficienta, modelis ļoti labi atspoguļo apstrādes rūpniecības attīstības tendences. Novērtējot prognozes kvalitāti pēc Teila nevienlīdzības koeficienta un tā sastāvdaļām (sk. 7. tabulu), var apgalvot, ka modelim piemīt ļoti labas prognozēšanas iespējas. Teila nevienl īdzības koeficients ir mazs (1,3%), un vair āk nekā par 96,0% tas koncentr ējās kovariācijās, kas ir ļoti labs rezultāts. 7. tabula Prognozes nov ērtējums Forecast Evaluation Teila nevienl īdzības koeficients 0,013 Tieksmes īpatsvars 0,000 Variāciju īpatsvars 0,040 Kovariāciju īpatsvars 0,960 Analoģiski tika konstruēti modeļi tirdzniecības un būvniecības nozarēm. Tirdzniec ības nozare, kā jau bija paredzēts pirms modeļa strukturēšanas, izrādījās nejutīga pret reālā valūtas kursa svārstībām, izņemot stipru ārējo šoku (Krievijas krīze – 3:1998d ). Modeļa koeficientu zīmes sakrīt ar teorētiski sagaidāmiem. Mazumtirdzniecības konjunktūras indeksa ģeometriskās vidējās vērtības palielināšanās periodā t-1 un t ( 1* −tt KIKI ) par 1%, sal īdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu ģeometrisko vidējo, norāda, ka konjunktūras uzlabošanās rezultātā apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība pieaugs periodā t par 0,271% (sk. 8. tabulu). Iekš ējā pieprasījuma ( tM ) palielinājums par 1%, salīdzinot ar iepriekšējā gadā attiecīgajā periodā sasniegto līmeni, spriežot p ēc iegūtiem rezultātiem, pieaugs par 0,278% tirdzniec ības nozares pievienotajā vērtībā attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu. 8. tabula Tirdzniec ības nozares re ālās pievienotās vērtības prognoz ē šanas modelis Forecasting Model of Trade Industry Real Added Value Metode: Mazāko kvadrātu Izlase: 1997:2 2003:3. Novērojumu skaits: 26 3:1998 1 *065,0)ln(*278,0)*ln(*271,0677,4)ln( dMKIKIPV ttt r t +++= − t-statistika (399,335) (3,631) (3,127) (3,663) Determinācijas koeficients 0,738 Akaike informāciju kritērijs -4,527 Koriģētais determinācijas koeficients 0,703 Švarca kritērijs -4,333 Regresijas standartkļūda 0,024 Durbina-Vatsona statistika 2,001 Spriežot p ēc determinācijas koeficienta (sk. 8. tabulu), modelis spēj diezgan labi atspoguļot tirdzniecības nozares attīstības tendences. Novērtējot prognozes kvalitāti 248 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE pēc Teila nevienl īdzības koeficienta un tā sastāvdaļām (sk. 9. tabulu), var apgalvot, ka modelis spēj diezgan labi prognozēt vidējo pieaugumu. Variācijas īpatsvars Teila nevienlīdzības koeficientā arī ir pietiekami mazs (1,1%), tas neliecina par mode ļa prognozēšanas īpašu neprecizitāti ceturkšņa griezumā vidēji apskatāmajā laika posmā. 9. tabula Prognozes nov ērtējums Forecast Evaluation Teila nevienl īdzības koeficients 0,011 Tieksmes īpatsvars 0,000 Variāciju īpatsvars 0,074 Kovariāciju īpatsvars 0,926 Būvniecības nozarē nav novērojama statistiska sakarība starp iekšējo pieprasījumu un šīs nozares pievienoto vērtību. Modeļa koeficientu zīmes sakrīt ar teorētiski sagaidāmo. Būvniecības konjunktūras indeksa ģeometriskās vidējās vērtības palielināšanās periodā t-1 un t ( 1* −tt KIKI ) par 1%, sal īdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošā perioda ģeometrisko vidējo, norāda, ka konjunktūras uzlabošanās rezultātā būvniecības nozares pievienotā vērtība pieaugs periodā t par 0,059% (skat. 10. tabulu). Atšķirībā no apstrādes rūpniecības nozares, būvniecības nozare joprojām atkarīga no "austrumu valstu" re ālā valūtas kursa. Savukārt pieaugums reālajā efektīvajā valūtas kursā ( austrumitREVK ) par 1%, sal īdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgajā periodā sasniegto līmeni, par 0,645% samazina b ūvniecības nozares pievienoto vērtību attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu (skat. 10. tabulu). 10. tabula Būvniec ības nozares re ālās pievienotās vērtības prognoz ē šanas modelis Forecasting Model of Construction Industry Real Added Value Metode: Mazāko kvadrātu Izlase: 1997:1 2003:3. Novērojumu skaits: 27 4:20003:1998 1 *098,0*074,0)ln(*645,0)*ln(*059,0678,4)ln( ddREVKKIKIPV austrumi ttt r t ++−+= − t-statistika (642,188) (3,464) (-3,332) (2,289) (2,991) Determinācijas koeficients 0,649 Akaike inform āciju kritērijs -3,937 Koriģētais determinācijas koeficients 0,585 Švarca kritērijs -3,697 Regresijas standartkļūda 0,031 Durbina-Vatsona statistika 1,887 Spriežot p ēc determinācijas koeficienta (sk. 10. tabulu), modelis ne visai labi spēj atspoguļot būvniecības nozares attīstības tendences. Novērtējot prognozes kvalitāti pēc Teila nevienl īdzības koeficienta un tā sastāvdaļām (sk. 11. tabulu), var apgalvot, ka modelis spēj diezgan labi prognozēt vidējo pieaugumu. Variācijas īpatsvars Teila nevienl īdzības koeficientā nav īpaši liels (1,4%), tom ēr kovariācijas proporcija (tikai 89,1%) neliecina par mode ļa prognozēšanas īpašu precizitāti ceturkšņa griezumā. A. Me ļihovs. Pārliecinātības rādītāji un ekonomisko aktivitāšu īstermiņa prognozēšana Latvijā 249 11. tabula Prognozes nov ērtējums Forecast Evaluation Teila nevienl īdzības koeficients 0,014 Tieksmes īpatsvars 0,000 Variāciju īpatsvars 0,109 Kovariāciju īpatsvars 0,891 4. Galvenie secin ājumi Lai novērtētu Latvijas konjunktūras indikatoru lietderību reprezentēto nozaru attīstības prognozēšanā, šī pētījuma ietvaros tika konstruēti un izanalizēti trīs modeļi. Rezultāti apliecina, ka Latvijas konjunktūras indikatoriem piemīt prognozēšanas potenciāls reprezentētājās nozarēs. Latvijas konfidences rādītājus var uzskatīt par nozīmīgiem elementiem reālā sektora prognozēšanas procesā. Konstruētie modeļi var būt pielietojami attiecīgo nozaru attīstības dinamikas prognozēšanai un ar laiku var būt ekstrapolēti uz citiem konfidences indikatoriem, ja datu laika rindas būs pietiekoši garas. Šāds pētījums nākotnē varētu dot interesantus papildus rezultātus. Savukārt šī pētījuma rezultāti liecina par Latvijas konjunktūras indikatoru dziļākas izpētes lietderību. Šo indikatoru sasaiste ar Latvijas tautsaimniecības reālo sektoru un tā attīstības tendenču detalizēta analīze var uzlabot zināšanas par Latvijas ekonomiku kopumā un konkrēto nozaru attīstības īpašībām, kā arī uzlabot attīstības tendenču prognozēšanas kvalitāti. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Rūpniecības un būvniecības nozarē. 2 Divu ceturkšņu vidējais tika izvēlēts tāpēc, kā konjunktūras apsekojumi ietver sevī jautājumus gan par tagadējo situāciju, gan par tendencēm. 3 Dati, kas kļūst pieejami diezgan ātri pēc mēneša vai ceturkšņa beigām. 4 Reālais efektīvais valūtas kurss aprēķināts 13 Latvijas galvenajiem ārējās tirdzniecības partneriem – Vācijai, Lielbritānijai, Zviedrijai, Somijai, Dānijai, Nīderlandei, ASV, Itālijai , Francijai, Lietuvai, Igaunijai, Polijai un Krievijai. 5 Tirdzniec ības apgrozījums ir eksports plus imports. 6 Vācija, Lielbritānija, Zviedrija, Somija, Dānija, Nīderlande, ASV, Itālija un Francija. 7 Lietuva, Igaunija, Polija un Krievija. 8 Laika posma ierobežojumu nosaka fikt īvais mainīgais 1d . 9 Laika posma ierobežojumu nosaka fikt īvais mainīgais 2d . LITERAT ŪRA 1. Mourougane A., Roma M. Can confidence indicators be useful to predict short term real GDP growth? // E CB , Working Paper No. 133; 2002, p. 49. 2. Nilsson R. Confidence Indicators and Composite Indicators [CIRET Conference in Paris] // OECD , 10−14 October 2000, p. 31. 3. E uropean Economy , Supplement B, Business and Consumer Survey Results, No. 8/9, 2001. 250 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 4. European Commission. Evaluation and development of confidence indicators based on harmonised business and consumer surveys . 2001, p. 172. 5. Broyer S., Sarvy G. German leading indi cators: Which one should be monitored? // CDC I X I C Capital Markets , 2002. 6. Schreyer P., Emery C. Short-Term Indicators: Using Qualitative Indicators to Update Production Indices // OECD , 1996, p. 22. 7. State-of-the-art report on cu rrent methodologies and practices for Composite Indicator Development. − Applied Statistics Group, European Commission, 2002, p. 72. 8. The Joint Harmonised EU Programme of business and consumer surveys : User guide. − European Commission, 2003, p. 98. 9. Konjunktūras un patērētāju apsekojumu rezultāti /LR Centr ālā statistikas pārvalde. − Rīga: LR CSP, 1998.-2003. 10. Krugman P. R., Obsfeld M. International Economics: Theory and Policy . Third Edition. − York: Harper Collins, 1994. − P. 795. 11. Aylmer C., Gill T. Business surveys and economic activity // Research Discussion Paper . Reserve Bank of Australia, 2003, p. 87. 12. World Economic Outlook: Financial Crises: Causes and Indicators . International Monetary Fund, 1998, p. 228. Summar y The given article is devoted to the ke y aspect of policymaking – short-term forecasting of economic activities. Precise and credible forecasting is extremely important for economic agents and police-makers. In this light, finding new operative indicators that prope rly highlight the dynamics of economic activities has a very high level of importance. Latvian confidence indicators have been involved into the forecasting proces s via the econometric model ling and their forecasting potential have been exam ined in this article. The usefulness of the confidence indicator s was discussed in this article, taking as an example European Union experience . Hypothesis for the factors, that has major influence on the manufacturing, construction and trade industries were developed and three models for each industry, involving corresponding confidence indicators, have been constructed. The qua lity of forecasting was discussed for each model, taking into account Theil Inequality Coefficient . Latvian confidence indicators proved their pote ntial to reflect the specific dynamics of represented industry development in all models. The n ecessity for further deeper analysis of Latvian confidence indicators and their relati onship with the real sector of Latvian economy were underlined in th e conclusions of this article. Key words: Latvia, confidence indicators, short-term forecasting. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 251.–261. lpp. Ekonomikas attīstības etapi un nodokļu politika Eiropas Savienībā Stages of Economic Develo pment and Taxation Policy in the European Union Aleksejs Nipers Rīgas Tehnisk ā universitāte Tautsaimniec ības un reģionālās attīstības fakultāte Kaļķu iela 1, Rīga, LV–1050 E-pasts: asharov@one.lv Šī raksta mērķis ir izanalizēt jautājumu par to, kā un kāpēc mainās nodokļu politika atkarībā no tā, kurā ekonomikas attīstības etapā atrodas valsts. Sadalot ES valstis un kandidātvalstis pēc attīstības līmeņa, var konstatēt, ka Eiropas kontekstā ir vērojama tendence – jo ekonomiski mazāk attīstīta ir valsts, jo nodokļu slogs tajā ir zemāks. Savukārt, no otras puses, jo ekonomiski attīstītāka ir valsts, jo lielāku daļu no IKP tā tērē pētniecībai un jauninājumiem. Lai tas neizskatītos kā nejaušu tendenču meklēšana, šī pieeja tika izskatīta Portera teorijas kontekstā par valsts attīstības etapiem. Izanalizējot šo jautājumu matemātiski un grafiski, ir parādīts, kāpēc ekonomiski mazāk attīstītas valstis konkurē tieši nodokļu sloga samazināšanas jomā, savukārt ekonomiski attīstītākās valstis vairāk investē pētniecībā un attīstībā. Atslēgvārdi: ekonomikas attīstības etapi, nodokļu politika, nodokļu konkurence, P&A. Problēmas apraksts Atkarībā no tā, kurā etapā atrodas valsts savas ekonomikas attīstības procesā, tā sastopas ar atšķirīgām problēmām un izaicinājumiem, ko nepieciešams risināt, lai stimulētu ekonomikas attīstību. Absolūti vienāda pieeja nav piemērojama, piemēram, Zviedrijai un Latvijai, kur ir būtiskas strukturālas atšķirības ekonomikā, bet, piemēram, Latvijai un Lietuvai šī pieeja varētu būt ļoti līdzīga. Pamats šim apgalvojumam ir tāds, ka Zviedrijā darbaspēka izmaksas ir apmēram 10 reižu augst ākas nekā Latvijā [2], ar ī korporatīvais nodoklis Latvijā pēdējā laikā bija par trešdaļu zemāks nekā Zviedrijā, tomēr Zviedrija spēj veiksmīgi piesaistīt investīcijas [1]. Rodas jaut ājums, vai, samazinot nodokli darbaspēkam Latvijā tā, lai darbaspēka izmaksas Latvijā kļūtu 11 reizes zemākas salīdzinājumā ar Zviedriju, Latvija varēs kļūt par pievilcīgāku zemi investīcijām? Tas pats attiecas ar ī uz korporatīvo nodokli: ja Latvija pazeminās šo nodokli vēl vairāk – līdz trīsreiz zemākam līmenim nekā ir korporatīvais nodoklis Zviedrijā, vai investēt Zviedrijā kļūs neizdevīgi un investori pārorientēsies uz Latviju? Š ķiet, ka problēma slēpjas kaut kur citur, jo ir redzams, ka investori nesteidzas pārvietoties uz Latviju, kaut gan pamatfaktoru analīze rāda, ka vismaz eksportējamo preču nozarēs šeit ir daudz izdevīgāk izvietot savu kapitālu. 252 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE No otras puses, skatoties uz to, cik spēcīga ir konkurence starp Latviju un Lietuvu (kaut vai piemēram pārtikas nozarē), var pieļaut, ka nodokļiem savstarpējā konkurencē ir diezgan liela nozīme vai vismaz tiem ir būtiskāka nozīme nekā Latvijas un Zviedrijas gadījumā. T ātad rodas jautājums – vai ir loģiski un racionāli piemērot standarta nodokļu konkurences pieeju, kurā netiek ņemts vērā valstu ekonomikas (uzņēmējdarbības) attīstības līmenis vai kāds cits līdzīgs rādītājs, kas atspoguļo nevienlīdzību starp atsevišķām valstīm ekonomikas jomā? Š ķiet, ka ne visai. Darbā uzmanība tiks pievērsta tam, kā attīstības etaps, kurā atrodas ekonomika, ietekmē nodokļu politikas izvēli. Nodokļu politika tiks izanalizēta konceptuāli, dažu svarīgu rādītāju kontekstā ES-28 valstīm kopumā. Lai piedāvātu savu iespējamo interpretāciju, ņemsim par pamatu secinājumus no Portera ekonomikas izaugsmes teorijas. Porters apgalvo, ka, ekonomiski attīstoties, valsts saskaras ar atšķirīgiem izaicinājumiem atkarībā no tā, kurā attīstības etapā tā atrodas [3]. Saskaņā ar šo teoriju, ekonomikai attīstoties, mainās tie spēki, kas virza šīs ekonomikas attīstību. Ekonomikas attīstības procesu var nosacīti sadalīt trijos pamatetapos (saskaņā ar Porteru [3]), un tie ir: • faktoru balstīts, • investīciju balstīts, • inovāciju balstīts. T ā saucamais faktoru etaps ir pirmais, un tā galvenie ekonomikas uzdevumi ir saistīti ar zemes, darbaspēka un kapitāla tirgus izveidošanu, kas ir labvēlīgas uzņēmējdarbības vides pamats. Investīciju etaps šīs klasifikācijas kontekstā ir saistīts ar citiem mērķiem. Kad valstī jau ir nodrošināta darbaspēka, kapitāla un zemes tirgus normāla funkcionēšana, tad, lai tā spētu attīstīties tālāk, valstij ekonomiskā politika ir jāorientē uz nacionālās ekonomikas integrāciju globālajā ekonomikā un investīciju aktīvu piesaistīšanu. Pamats attīstībai šajā etapā ir citur radītu zināšanu un saražotu tehnolo ģiju absorbcija un aktīva kapitāla piesaistīšana, kas ir nepieciešams, lai paaugstinātu darbaspēka produktivitāti. Inovāciju etaps balstās uz jauno tehnolo ģiju attīstības un to komercializācijas principiem. Paliekot investīciju etapā, valsts ir spiesta konkurēt ar daudzām citām šajā etapā esošajām valstīm, kas neļauj ekonomikai strauji attīstīties tālāk, jo, pieaugot labklājībai, valsts no faktoru viedokļa kļūst mazāk konkurētspējīga, un sakarā ar to ekonomikas attīstība tiek bremzēta. Tas noz īme, ka šajā etapā teorētiski eksistē zināma robeža, virs kuras iedz īvotāju ienākumi nevar palielināties. Atkarībā no tā, kurā etapā atrodas ekonomika un kādi ir ekonomikas mērķi, atšķirīga ir arī valsts politika, valsts attīstības stratēģija un nepieciešamie izdevumi ekonomisko mērķu sasniegšanai. Izanalizēsim sīkāk, kādiem ir jābūt ekonomikas mērķiem, lai pārietu no faktoru etapa uz investīciju etapu un no investīciju etapa uz inovāciju. Faktoru etaps –> invest īciju etaps . Valstī jau funkcionē darba un kapitāla tirgus, privātīpašums, kas nozīmē, ka kopumā valstī funkcionē tirgus ekonomika. Tom ēr ekonomikas pamatā ir darbietilpīga ražošana ar zemu pievienoto v ērtību, un produkcijas ražošanai p ārsvarā tiek izmantots nekvalificēts vai mazkvalificēts darbaspēks. A. Nipers. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 253 Lai pārietu uz investīciju etapu, nepieciešams sākt ražošanu ar liel āku pievienoto vērtību, pārsvarā akceptējot vai absorbējot pasaulē jau esošas tehnolo ģijas un zināšanas, kuras ļauj palielināt produktivitāti. Šajā etapā svarīgākie valsts uzdevumi ekonomikā: • prognozējama makroekonomiskā vide, • attīstīta infrastruktūra (komunikācijas, biznesa infrastruktūra), • labvēlīga nodokļu vide investīcijām. Prognozējama makroekonomiskā vide ir vajadzīga, lai samazinātu nenoteiktības risku – precīzāk spētu prognozēt savus ieņēmumus. Savukārt attīstīta infrastruktūra ir vajadzīga labvēlīgai biznesa videi. Nodokļu videi arī ir liela nozīme, jo no nodokļu politikas ir atkarīgs, cik ienesīgas būs investīcijas. T ā, piemēram, viens no svarīgākajiem nodokļiem ir korporatīvais nodoklis, jo no nodokļa lieluma tiešā veidā ir atkarīgs peļņas procents. T ā kā šajā etapā lielākās investīcijas vispārpieejamās tehnolo ģijās vai zināšanās, kuras var viegli izmantot arī konkurenti, tad, jo mazāks ir nodokļu slogs, jo lielāks peļņas procents no investīcijām un pievilcīgāka valsts ekonomika investīcijām. Invest īciju etaps –> inov āciju etaps . Pārejot no investīciju etapa uz inovācijām balstīto, publiskajam sektoram jākoncentrējas uz citiem mērķiem – pamatā tie ir P&A 1 sektora attīstība un izgudrojumu komercializācijas veicināšana. Tas rada papildus slodzi budžetam, un princip ā, lai kļūtu par pasaules mēroga inovatīvo ekonomiku, ir vajadzīgas lielas investīcijas zinātniskās bāzes izveidošanā un zinātniskā potenciāla attīstībā. Lielas investīcijas ir nepieciešamas arī, lai izveidotu vidi šo izgudrojumu komercializācijai [4, 35 ]. Pasaules prakse rāda, ka sākotnējās investīcijas ir jāveic valstij, bet privāto kapitālu var gaidīt tikai tad, kad bāze jau ir izveidota. Bet arī tad parasti ir nepieciešams valsts līdzfinansējums, labākajā gadījumā augsta riska projektu daļējai segšanai. Salīdzinot šīs divas pārejas, var redzēt, ka valsts loma ir atšķirīga. Pirmajā gadījumā, lai veicinātu ekonomisko attīstību, valsts ir ieinteresēta samazināt nodokļu slogu uzņēmējiem un kapitālam, kā rezultātā samazinās publiskais sektors, ideālā variantā atstājot tikai tik daudz, cik nepieciešams infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai. Pārejot no investīciju etapa uz inovāciju etapu, valstij jānodrošina infrastruktūras uzturēšana un attīstība, bet, no otras puses, arī jāiegulda P&A un ar to saistītajos sektoros. Inovatīvajās nozarēs galvenais uzņēmējdarbības risks ir saistīts ar to, vai izdosies komercializēt izgudrojumu vai neizdosies, un tas parasti ir diezgan liels. Savukārt arī iespējamā peļņa varētu būt salīdzinoši liela; rezult ātā tam, vai nodokļi ir nedaudz augstāki vai nedaudz zemāki, nav primāras nozīmes. Šāda pieeja nozīmē, ka valstis, kas atrodas faktoru etapā un grib pāriet uz investīciju etapu, starptautiskas konkurences kontekstā mēģinās samazināt nodokļu slodzi, savukārt valstis, kas gribēs pāriet no investīciju etapa uz inovāciju etapu, lielāku uzmanību pievērsīs P&A sektora att īstībai. (T ālāk darbā tiks parādīts, kāpēc valstij no faktoru etapa ir ļoti grūti vai gandrīz neiespējami uzreiz pāriet uz inovāciju etapu.) Grafik ā (1. att.) var redzēt, ka ekonomiski mazāk attīstītajās valstīs (vērtējot pēc IKP rādītājiem) nodokļu slogs kā procents no IKP jeb, citiem vārdiem sakot, valsts sektora īpatsvars ekonomikā kopumā ir zemāks nekā ekonomiski attīstītajās valstīs2. Pēc mūsu domām, tas apliecina, ka ekonomiski mazāk attīstītas valstis cenšas sevi pozicionēt kā investīcijām pievilcīgu vietu, samazinot nodokļu slogu. 254 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. att . Nodokļu slogs atkarībā no IKP lieluma 2000. g.3 GDP per capita vs. tax Burden (as % of GDP), 2000 No 1. att. var redzēt, ka, neskatoties uz to, ka kopumā Eiropā var vērot aprakstīto situāciju, tomēr ir arī izņēmumi. Piemēram, Īrijā (1. att. „IE”), kurai pēdējo 20 gadu laikā izdevās strauji attīstīt savu ekonomiku, nodokļu slogs salīdzinājumā ar apskatāmajām valstīm ir viszemākais. Un daļēji, tieši pateicoties tik zemai likmei, Īrijai izdevās attīstīt savu ekonomiku no faktoru balstītas līdz investīciju balstītai ekonomikai. No otras puses, var redzēt (2. att.), ka ekonomiski attīstītāko valstu lielāku nodokļu slogu var izskaidrot ar publisko izdevumu līmeni P&A sektor ā. 2. att . P&A sektora publisk ā finansējuma līmenis atkarībā no IKP lieluma 2000. g.4 GDP per capita vs. Public P&A (as % of Total Budget Expenditure), 2000 Tik liela relat īva atšķirība starp ekonomiski vairāk un mazāk attīstītām valstīm Eiropā ir izskaidrojama, pirmkārt, ar jau pieminēto vēlmi ekonomiski mazāk attīstītām valstīm kļūt par pievilcīgāku zemi investīcijām, ekonomējot uz valsts izdevumiem un samazinot nodokļu likmes. Otrk ārt, ekonomiski attīstītākās valstis, uzskatot, ka tālāka valsts attīstība ir saistīta ar inovācijām un ar jaunas produkcijas komercializāciju, finansē P&A sektoru. A. Nipers. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 255 3. att. Publiskais P&A sektora finans ējums atkarībā no IKP 2000. g.5 GDP per capita vs. Public P&A (EUR), 2000 Vēl spilgtāk šī tendence ir redzama, ja mēs palūkosimies uz rādītājiem absolūtajos skaitļos (3. att.). Šajā attēlā var pamanīt vēl vienu svarīgu momentu – to, cik liela ir atšķirība starp ekonomiski attīstītjām un ekonomiski mazāk attīstītajām valstīm. Brīvas tirdzniecības kontekstā (kad zinātniski pētnieciskas aparatūras cena ir gandrīz vienāda visās valstīs) un brīvas augsti kvalificēto speciālistu kustības kontekstā šī situācija izskatās vēl nopietnāka. Matem ātiskā analī ze Lai labāk izanalizētu apskatīto situāciju, izanalizēsim to matemātiski. Lai to izdarītu, pieņemsim, ka: • Nodokļi tiek sadalīti divās grupās. Viena daļa tiek novirzīta sociālām vaja- dzībām (pārdalīšanas process), otra daļa ir domāta, lai investētu P&A sektor ā. • Nodokļu slogs ietekmē peļņas lielumu pēc nodokļu nomaksas. Kaut gan nevar teikt, ka šāda pieeja ir absolūti korekta, tomēr, tā kā korporatīvais nodoklis atstāj tiešo ietekmi uz peļņas lielumu pēc nodokļu nomaksas un tā kā šo nodokli var pieņemt par viselastīgāko, šādi pieņēmumi ir pieļaujami [1]. • Nodokļu slogs ir vienāds ar valsts sektora īpatsvaru, savukārt valsts ieņēmumi ir vienādi ar valsts izdevumiem. • Optim ālās nodokļu likmes termins nenozīmē, ka citas likmes nav optimālas. Tas ir pie ņemts, balstoties uz ekonomiski attīstītāko valstu vidējo likmi, jo tām ir ilgāka kapitālistiskā vēsture salīdzinājumā ar lielāko daļu no mūsu piemērā analizējamo EMAV un lielāks īpatsvars Eiropas ekonomikā. Pie tam ekonomiski mazāk attīstītās valstis bija spiestas pielāgoties eksistējošai sistēmai (attiecībā uz postkomunistiskām valstīm – pārejot no ekonomikas, kuru gandrīz visu kontrolēja valsts, uz tirgus ekonomiku), kura jau bija izveidojusies ekonomiski attīstītākajās valstīs. Protams, mēs apzināmies, ka šis rādītājs ir sintētisks, jo katrai sabiedrībai un katrai valstij šī likme var atšķirties. 256 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Pieņemsim, ja visās valstīs ir vienāds nodokļu slogs (bet tajā neietilps nodokļu daļa, kas ir domāta P&A sektoram – t ātad šeit ir runa par nodokļa pirmo daļu, kas ir domāta pārdalīšanas procesam), tad šī nodokļu sloga likme būtu vienāda ar optimālo nodokļa likmi topt . Balstoties uz to, var aprēķināt to summu, kuru saņems budžets: YtT optopt ⋅= (1) kur Y – IKP uz vienu iedzīvotāju (gan šeit, gan tālāk pieņemsim, ka visi rādītāji absolūtos skaitļos ir uz vienu iedzīvotāju). Aprobežosimies ar pie ņēmumu, ka šis kumulatīvais nodoklis ir domāts pārdalīšanas funkciju nodrošināšanai – jo lielāka ir likme, jo vairāk valsts iejaucas ieņēmumu pārdalīšanas procesos, jo mazāka likme – mazāk. Tom ēr, kā mēs jau redzējām, ir vērojama tāda situācija, ka EAM valstīs valsts sektors ir lielāks nekā EMAV . Sakarā ar to pieņemsim, ka reālais nodokļu slogs treal = f(Y) (2) Un, balstoties uz 1.att., pieņemsim, ka izmaiņas ir lineāras, treal = a + bY (3) kur b > 0. Reālais nodokļu apjoms būs vienāds ar YtT realreal ⋅= = aY + bY 2 (4) Pieņemsim, ka EAV valstu vidējais nodokļu slogs ir vienāds ar topt . Balstoties uz šādu pieņēmumu, aprēķināsim to vietu, kur krustojas optimālā un reālā nodokļa lielumi, 0)(2 2 =−+ +=⋅ = YtabY bYaYYt TT opt opt realopt (5) b at Y opt −=⇒ * , (6) jo Y nevar būt vienāds vai mazāks par nulli. Y < Y * ⇒ (T opt – T real) > 0 (7) Y > Y * ⇒ (T opt – T real) < 0 (8) Balstoties uz mūsu pieņēmumiem, ja visās valstīs nodokļu slogs būtu vienāds ar topt , tad arī peļņas lielums pēc nodokļu nomaksas būtu vienāds ar peļņas pirmsnodokļu lielumu. Tom ēr, tā kā nodokļu slogs mainās atkarībā no ekonomikas attīstības līmeņa, tad vienīgā vieta, kur optimālā un reālā nodokļu sloga līmenis sakrīt, ir topt = t real (Y * ) (9) Pieņemsim arī, ka šajā punktā nodokļu slogs ir 100% no topt vai ( optt⋅1 ). A. Nipers. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 257 Jebkur ā citā punktā aprēķināt, cik liela daļa no treal (Y * ) ir valstī atkarībā no Y , var šādi: Y t b t a Yt bYaY T T optoptoptopt real ⋅+=⋅ += 2 (10) No tā var redzēt, ka šī attiecība mainās lineāri un pieaug, pieaugot Y , jo b > 0. Sākumā mēs bijām pieņēmuši, ka nodokļu slogā – gan topt lielumā, gan treal – neietilpst budžeta izdevumi P&A. Tagad pie ņemsim, ka atsevišķa valsts P&A sektoram no valsts budžeta t ērē kaut kādu summu R . Pie tam kopējie nodokļu apjomi (nodokļu slogs) valstī ir aprēķināmi kā T = T real + R, (11) kur YrR ⋅= (12) r – valsts finansējuma (tikai P&A sektor ā) īpatsvars IKP. Tom ēr pieņemsim, ka valsts finansējuma īpatsvars ir atkarīgs no tā, cik attīstīta ir valsts, jo, kā mēs jau redzējām, izdevumu procents no IKP, ko valsts tērē P&A sektoram, mainās no tā, cik ekonomiski attīstīta ir valsts. r = f(Y) = c + eY (13) ⇒ R = cY + eY 2 (14) Balstoties uz šo, var aprēķināt, cik valsts tērē (absolūtos skaitļos), atrodoties Y * punktā: 2*** )()( YecYYR ⋅+= 2 ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ −⋅+−⋅= b at e b at c optopt (15) T ā kā EAV no budžeta izlieto gan absol ūtos skaitļos, gan relatīvi (kā % no budžeta izdevumiem un k ā % no IKP) vair āk nekā EMAV , apskatīsimies, kas notiks, ja EMAV gribēs uzsākt konkurenci un sāks tērēt P&A sektoram absol ūtos skaitļos tādu pat summu, kādu tērē EAV – kā tas ietekmēs nodokļa sloga līmeni šajās valstīs. Pieņemsim, ka visas valstis, neatkarīgi no Y lieluma, sāks tērēt P&A vajadz ībām tikpat daudz, cik tērē EAV, atrodoties punktā Y * . Mūsu gadījumā R(Y * ) lielumu. No sākuma izanalizēsim situāciju, kad nodokļa likme treal = t opt . Tad kop ējais nodokļu apjoms veidojas, pamatojoties uz valsts izdevumiem, piemērojot topt un izdevumiem P&A: T + = T opt + R(Y * ) (16) No tā var aprēķināt mūs interesējošo t + , ņemot vērā (16) vien ādojumu Y Tt + + = (17) Y b at e b at c t Y YRtt optopt optopt 2 * )( ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ −⋅+−⋅ +=+=+ (18) 258 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Var redzēt, ka lielums t + ir atgriezeniskā atkarībā no Y (4. att.). 4. att. Grafiks T + = T opt + R(Y * ) Ja pie ņemsim, ka kopējais nodokļu apjoms veidojas, balstoties uz valsts nodokļu izdevumiem, piemērojot treal un izdevumiem P&A, T ++ = T real + R(Y * ) (19) T ā kā Y Tt ++ ++ = , var aprēķināt, ka Y YRtt real )( *+=++ (20) Ņemot vērā vienādojumus (3) un (15), Y b at e b at c bYat optopt 2 ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ −⋅+−⋅ ++=++ (21) A. Nipers. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 259 5. att. Grafiks T ++ = T real + R(Y * ) No grafikā (5a. att.) atspoguļotās t++ līknes var redzēt, ka reāli valstis, kas ekonomikas attīstības ziņā ne visai daudz atpaliek no EAV , var uzsākt konkurenci ar tām P&A jom ā, nepalielinot savu nodokļu slogu vairāk par nodokļu slogu EAV . Savukārt ekonomiski mazāk attīstītas valstis no EMAV grupas šādi rīkoties nevar, jo investīcijas P&A sektor ā ir pārāk liels slogs. Rezult āti Balstoties uz teorētisko analīzi, var pieņemt, ka pašlaik ir vērojama tendence, ka EAV un EMAV valstis izmanto atšķirīgu pieeju turpmākai ekonomikas attīstības veicināšanai. No vienas puses, EMAV piedāvā zemāku nodokļu slogu, lai stimulētu kapitāla pieplūdi (un stimulētu ekonomisku aktivitāti) valstī. No otras puses, EAV salīdzinājumā ar EMAV investē daudz vairāk P&A sektor ā. Teor ētiski šādu atšķirīgu pieeju var izskaidrot Portera attīstības teorijas kontekstā – proti, EMAV cenšas pāriet no faktoru balstītas ekonomikas uz investīcijām balstītu, bet no attīstītākās ekonomikas – uz inovācijām balstītu ekonomiku. Protams, tas notiek pakāpeniski, 260 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE nevis uzreiz sasniedzot kādu lielumu – un tieši šāda pakāpeniska pieeja arī ir redzama mūsu analīzē. Izanalizējot šo jautājumu matemātiski, mēs secinājām –ja pieņemam, ka nodokļu slogs (tā daļa, kas domāta sociālām vajadzībām) abās EAV un EMAV grupās būs vienāds, EMAV valstīm būs ārkārtīgi grūti konkurēt ar EAV valstīm P&A jomā, un, ja EMAV no budžeta l īdzekļiem iegulda P&A sektor ā tikpat daudz, cik EAV , tad EMAV valstīs pieaug nodokļu sloga līmenis (t+ līkne). Tom ēr realitātē situācija ir tāda, ka, pateicoties tam, ka Eiropā kopumā nodokļu slogs (izņemot P&A da ļu) pieaug, pieaugot IKP (pareizāk būtu sacīt – samazinās, samazinoties IKP rādītājiem), tad var redzēt, ka konkrēta valsts, ja tās ekonomiskās attīstības līmenis būtiski neatpaliek no EAV valstu līmeņa, var konkurēt ar EAV gan kapitāla izmaksu ziņā, gan investīciju ziņā P&A sektor ā. Tom ēr, jo lielāka ir ekonomikas attīstības rādītāju atšķirība, jo grūtāk ir konkurēt ar EAV valstīm, rezultātā sasniedzot tādu punktu, kurā valsts reāli nevarēs konkurēt ar EAV valstīm P&A sektor ā, pat ja novirzītu tam finansējumu, kas vienāds ar 100% no IKP. Tom ēr, pat ja EMAV var atļauties konkurēt ar EAV P&A jom ā un kopējais nodokļu slogs tajā nebūs lielāks par nodokļu slogu EAV valstīs, ir viena nianse, kas ir jāpiemin – nodokļu atvieglojumi ekonomikā ir jūtami īstermiņā, savukārt valsts investīcijas P&A sektor ā efektu ekonomikas attīstībai nedod uzreiz, jo, lai konkurētu ar EAV valstīm, ir nepieciešams izveidot stipru zinātniski tehnisko un ekonomisko bāzi, kas ir vidēja vai pat ilgtermiņa process. Sakarā ar to EMAV valsts, kura nolems konkurēt ar EAV valstīm P&A jom ā, var ātri pazaudēt savu konkurētspēju salīdzinājumā ar citām valstīm, kurās būs zemāks nodokļu slogs, un rezultātā tā var atpalikt, nesasniegusi uzstādīto mērķi. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 P&A – p ētniecība un attīstība ( R &D – Research and Development ). 2 Šeit un tālāk: Ekonomiski attīstītākās valstis (EAV) – Austrija, Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Nīderlande, Zviedrija, Lielbritānija. Ekonomiski mazāk attīstītās valstis (EMAV) – Grie ķija, Portugāle, Spānija, Čehija, Igaunija, Ung ārija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Slovēnija, Turcija, Bulg ārija, Rumānija, Kipra. 3 Avots: Eurostat, OECD, autora apr ēķini (nav Rumānijas, Bulgārijas un Kipras). 4 Avots: vairāki EUROSTAT un OECD statistiskie p ārskati (nav Rumānijas, Bulgārijas un Kipras). 5 Tas pats, bet ar Rum āniju, Bulgāriju un Kipru. LITERAT ŪRA 1. Dovladbekova I. un Nipers A. Korporatīvo nodokļu konkurence paplašinātā Eiropas Savienībā: situācija Baltijas jūras reģionā // LU zin ātniskie raksti (iesniegts publicēšanai), 2003. 2. Eurostat. Labour Costs Survey 2000. EU Member States and Candidate Countries, Statistics in focus, Theme 3 – 18/2003. 3. Porter E. The competitive Advantage of Nations . – New York: The Free Press; London: Macmillan Press, 1990. 4. Watkin A. and Agapitova N. Creating a 21 st Century National Innovation System for a 21st Century Latvian Economy // World Bank draft report . 2003. A. Nipers. Profesionālo pakalpojumu uzņēmumu vadīšanas īpatnības 261 Summar y The aim of this paper is to analyze the question of different taxation policies in Europe (EU, acceding and candidate countries). The analysis is made in the context of Porter’s theory of different stages of economic development of countries. In the paper we showed that economically more de veloped countries and economically less developed countries use different taxation patterns. Less developed countries try to reduce tax burden to attract investments, but more developed countries emphasize R&D, increasing public expenditures in this sector. In the paper we mathematically analyzed this problem and showed that there is an equilibrium curve which points at the ideas enounced above. As a result of this research it has been established why less developed countries can not compete with more developed countries in R&D and that the “race to the bottom” in taxation must be initiated by the less developed countries. Key words: stages of economic development, taxation policy, taxation competition, R&D. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 262.–270. lpp. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretā cijas iesp ējas Contents of Competitiveness Indicators and their Possible Interpretation Daina Paula Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: Daina.Paula@bank.lv Ekonomikas konkurētspēja pasaulē arvien biež āk tiek aplūkota kā tautsaimniecības attīstības iespēju raksturotāja. Ar konkurētspēju tiek saprasti ļoti daž ādi nosacījumu kompleksi. Kritēriji svārstās no dažu konkr ētu rādītāju starptautiskas salīdzināšanas vai to dinamikas analīzes līdz komplicētam ekonomiskās politikas vērtējumam, kā arī kvantitatīvo metožu izmantošanai sakarību noteikšanā starp konkurētspējas pārmaiņām un to ietekmi uz ekonomiskās attīstības rezultātu (overall economic performance ). Rakstā izskaidrotas ekonomikas konkurētspējas izvērtēšanas metodes, uzsverot atsevišķu rādītāju interpretācijas iespējas un norādot aspektus, kam jāpievērš uzmanība, interpretējot konkurētspējas rādītāju pārmaiņas Latvijā. Atslēgvārdi: konkurētspēja, relatīvās cenu pārmaiņas, ekonomikas izaugsmes rādītāji, nominālais un reālais efektīvais valūtas kurss. Ievads Pēdējos gados, pastiprinoties ekonomikas globalizācijai, pieaug interese par uzņēmumu, nozaru un valstu iespējām panākt un saglabāt zināmas priekšrocības tirgū. Tas ar ī raksturo konkurētspējas jēdziena izpratni, lai gan pasaulē tas netiek vienoti definēts. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā lielā mērā ir izaicinājums kā ekonomiskās politikas, tā arī tautsaimniecības tālākās attīstības ziņā. Pilnīgs konkurētspējas vērtējums parasti ietver gan mikroekonomisko analīzi, noskaidrojot ieguldījumus (input ) konkurētspējas nodrošināšanā, gan arī makroekonomisko analīzi, kur, izmantojot statistiskās un ekonometrijas metodes, iespējams izvērtēt ārējo ekonomisko attiecību rezultātus atkarībā no daž ādu faktoru pārmaiņām (t. s. output analīze). Darba mērķis ir, analizējot pasaulē lietotās ārējās konkurētspējas izvērtēšanas metodes, noteikt to izmantošanas iespējas Latvijā, norādot uz iespējamām problēmām rādītāju interpretācijā. D. Paula. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretācijas iespējas 263 Konkurētspējas novērtē šanas metodes un r ādītāji Lai arī nolūki, kādiem tiek veikts konkurētspējas vērtējums, laika gaitā nav būtiski mainījušies, tomēr ir pilnveidotas pētījumu metodes un procesus raksturojošo rādītāju interpretācijas iespējas. Jau v ēsturiski ražošanas izmaksu ( īpaši – darbaspēka izmaksu) un relatīvo cenu salīdzināšana starp valstīm kalpoja kā tirdzniecības plūsmu izskaidrojoša analīze. Līdzīgi arī mūsdienās, izmantojot vairāk un sarež ģītākus rādītājus, tiek noskaidrota valsts pozīcija ārējā tirgū, lai varētu prognozēt ārējā sektora attīstību, tirdzniecības bilanci utt. Ekonomikas konkurētspējas pārmaiņas un šo pārmaiņu ietekmi uz makroekonomiskajiem rādītājiem iespējams skaidrot kā kvalitatīvi, tā arī kvantitatīvi. Kvalitatīvais vērtējums galvenokārt sniedz aprakstošu slēdzienu par to, kādas ir valsts ekonomiskās izaugsmes iespējas pie pastāvošajiem mikroeko- nomiskās un makroekonomiskās, politiskās un institucionālās vides nosacījumiem. Šādu vērtējumu var veikt gan par atsevišķu valsti, rezultātā iegūstot aprakstošu informāciju, gan arī starptautiski, plašākā skatījumā, rezultātā iegūstot ne vien aprakstu, bet arī t.s. rangu. Šāda veida pētījumi tiek sagatavoti ik gadus, un to veic starptautiskas organizācijas. J āatzīst, ka kvalitatīvā vērtējuma izmaiņas dinamikā ir grūti salīdzināmas. T āpat tās grūti salīdzināt starp valstīm. Izmaiņas ranga tabulā nesniedz nepārprotamu priekšstatu par konkurētspējas pārmaiņu virzienu un pārmaiņu intensitātes pakāpi. Valsts var saglabāt savu vietu kopējā vērtējumā pat tad, ja visos aspektos vērtējums mainījies pozitīvi (negatīvi). Pasaulē plašāk pazīstami kvantitatīvās pieejas rezultāti ir tādi indeksi kā augsmes konkurētspējas indekss un uzņēmējdarbības konkurētspējas indekss (Business competitiveness indicator ). Ja augsmes konkur ētspējas indeksu nosaka, lai izprastu daž ādu valstu iespēju sasniegt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi vidējā un ilgā laika periodā (apkopojot informāciju par ekonomikas struktūru, institūciju darbību un politikas virzību), tad biznesa konkurētspējas indekss raksturo mikroekonomisko līmeni divos galvenajos virzienos: pirmkārt, kā konkurences apstākļus iekšzemē darbojošamies uzņēmumiem savā starpā, un otrkārt, kā uzņēmējdarbības vidi, kurā šī konkurence norit. Šāda pieeja skaidro konkurētspējas pārmaiņas, norādot uz produktivitātes un labklājības jeb pārticības ( prosperity ) līmeņu atšķirībām starp valstīm un meklējot šo atšķirību cēloņus ekonomikas struktūrā. Citiem vārdiem, tiek meklēti iekšējie konkurētspēju noteicošie faktori. Aprakstītā kvantitatīvā pieeja piemērota ilgtermiņa ekonomiskās politikas lēmumu pieņemšanai, tautsaimniecības attīstības stratēģiju izveidei, aplūkojot ekonomisko sistēmu kopumā. Galvenie š ādas pieejas trūkumi ir tādi, ka, pirmkārt, nevar izslēgt subjektivitāti (jebkuras kvantitatīvās metodes trūkums), un otrkārt, ka trūkst individuālas pieejas, kas varētu sniegt rekomendācijas konkrētai valstij par tajā pastāvošajām problēmām. Konkurētspējas pārmaiņu vērtējumam dinamikā, kā arī kvantitatīvajai analīzei piemērotāki ir ārējās konkurētspējas rādītāji, kas balstīti uz relatīvo cenu, izmaksu, produktivitātes u.c. rādītāju pārmaiņu indeksiem, aplūkojot tās paralēli valūtas kursu pārmaiņām. Šādus aprēķinus visbiež āk veic konkrētas valsts centrālā banka (Eiropas Monetārajā savienībā to veic ECB). Rezultātā iespējams novērtēt dinamiku, vērtēt sakarības ar ārējā sektora attīstību, modelēt un prognozēt ārējās tirdzniecības plūsmas, maksājumu bilances tekošā konta stāvokli. Vispārīgā gadījumā valsts ārējās tirdzniecības plūsmas tiek uztvertas kā funkcija, kas, pirmkārt, importa gadījumā (M – imports) atkarīga no iekšzemes 264 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ienākumiem (Y), relat īvo cenu izmaiņu attiecības (P/P * , kur P* – cenu līmeņa pārmaiņas ārvalstīs) un valūtas kursa E, un, otrkārt, eksporta gadījumā (X – eksports) – no ienākumu līmeņa ārvalstīs (Y * ), atbilstošajām relatīvo cenu līmeņu attiecības pārmaiņām un valūtas kursa [3, 2 ]: ),( ** YP EPFX = (1) ),( * YP EPFM = (2) Pie šādiem nosacījumiem ir redzams, ka pirktspēja un cenu (izmaksu) līmenis nosaka potenciālās tirdzniecības plūsmas starp valstīm. T ā kā starpvalstu tirdzniecībā cena ir „salikts” r ādītājs, t. i., atkarīga ne vien no izmaksām un vispārējā cenu līmeņa valstī, bet arī no valūtas vērtības un tās maiņas kursa, tad kompleksi šādus „tirdzniec ības izdevīguma nosacījumus” raksturo re ālie valūtas kursi. Vispārīgā gadījumā reālais efektīvais kurss (REK) visbiež āk tiek definēts kā ģeometriskais vidējais galveno tirdzniecības partnervalstu valūtas kurss, kas koriģēts ar kādu no cenu (izmaksu) līmeni raksturojošiem vai citiem rādītājiem un kur katras valūtas un atbilstošo koriģētāju rādītāju nozīmīgums atkarīgs no ārējās tirdzniecības ģeogrāfiskās struktūras (w t) [1, 5 ]. Tw eP PREK )1( *∏= (3) 3. formulā e apzīmē nominālo valūtas kursu, P un P* – cenu vai izmaksu līmeņa pārmaiņas attiecīgi iekšzemē un ārvalstīs. Ja val ūtas kursu un koriģējošo rādītāju izmaiņas tiek raksturotas ar indeksiem (parasti – bāzes indeksiem), tad valsts „svar īguma” noteikšanai domin ē daž ādas pieejas. Populārākās svaru metodes ir: • uz modeli balstīti “svari”; • bilateriālie tirdzniecības “svari” (tiek lietoti ar ī Latvijā), kas paredz, ka katras valūtas nozīmīgums efektīvā kursa aprēķinā atbilst konkrētās valsts īpatsvaram ārējās tirdzniecības kopējā apgrozījumā ar tām valstīm, kas vispār ir ietvertas aprēķinā ; • divkāršie “svari” ( double −weighting schemes ), kad eksporta īpatsvaru sver divreiz, t. i., ņemot vērā, ka uzņēmēji konkurē ārējā tirgū ne tikai ar konkrētās valsts preču un pakalpojumu ražot ājiem, bet arī ar citu valstu ražot ājiem, kas ienākuši tajā pašā tirgū. Citiem vārdiem, ir jāzina galveno tirdzniecības partnervalstu iekšzemes piedāvājuma struktūra: kāds tajā ir iekšzemē saražoto pre ču un pakalpojumu īpatsvars un kāds ir citu valstu īpatsvars. J āatzīmē, ka biež āk šī metode ietver tikai starpvalstu tirdzniecību ar rūpniecības precēm [2, 9–13 ]. Praksē biež āk lietotos koriģē jošos r ādītā jus autore nosacīti iedala 3 grupās: • Relatīvo cenu līmeņu atšķirību rādītāji. Šeit ietilpst, pirmkārt, patēriņa cenu indeksu attiecība, tirgojamo un netirgojamo preču cenu indeksu attiecība (internal terms of trade ), relatīvo eksporta vienības vērtību indeksi (reizēm uzsver tieši rūpniecības preču eksportu), kā arī deflatori (privātā patēriņa, preču un pakalpojumu eksporta, IKP deflators). D. Paula. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretācijas iespējas 265 • Relatīvo izmaksu attiecību rādītāji. Šeit galvenokārt jāatzīmē ražot āju cenu indeksu attiecība (rūpniecībā), normalizētās vienības darbaspēka izmaksas vai algu izmaiņas (rūpniecībā vai kopumā tautsaimniecībā) • Rentabilitātes rādītāji: normalizētā vienības darbaspēka izmaksa (VDI – darbaspēka izmaksas iekšzemē, VDI* – ārvalstīs) un pievienotās vērtības deflatoru (PV/PV * ) attiecība rūpniecības sektorā (4) [5, 27 ]: * * / / PVPV VDIVDI REK REKREK PV VDI P == (4) Interpretējot minētos reālo kursu rādītājus, kā kopīga to īpašība jāatzīmē tendences norāde: samazinoties reālā (vai nominālā) efektīvā kursa indeksam, konkurētspēja pieaug, un teorētiski ir sagaidāms eksporta pieaugums vai pat ārējās tirdzniecības bilances uzlabošanās. Tom ēr katram rādītājam piemīt virkne priekšrocību un trūkumu. T ā, piemēram, relatīvo cenu līmeņu salīdzināšana ļauj izmantot plaši lietotus un saprotamus makroekonomiskos lielumus, pie tam tādi rādītāji kā patēriņa cenu indekss ir pieejami visātrāk un ļauj operatīvi novērtēt situāciju. Taj ā pašā laikā tie mēdz ietvert daudz „liekas” informācijas, padarot vērtējumu neviennozīmīgu. T ā, piemēram, PCI ietver pārāk daudz informācijas par netirgojamo preču sektoru, kā arī par precēm un pakalpojumiem (iekšzemes patēriņam ražot ās preces un pakalpojumi), kas netiktu eksportēti pat tad, ja tirdzniecības nosacījumi būtu ļoti labvēlīgi. Savukārt te nav ietvertas tirgojamās investīciju preces. Bez tam PCI ir pakļauts subsīdiju, nodokļu, kā arī cenu regulēšanas ietekmei. Šādu trūkumu var novērst, lietojot ražot āju cenu indeksus, jo tie tuvāk atspoguļo ražošanas izmaksu sal īdzinājumu, izslēdzot to cenas daļu, ko mazumtirdzniecībā var būtiski ietekmēt regulēšana, nodokļi u. c. faktori. Tom ēr ražot āju cenu indeksu struktūra starp valstīm ir grūti salīdzināma, jo ikvienā valstī atšķiras rūpniecības nozaru sadalījums un katras nozares ražošanas izmaksas ietekm ē pilnīgi citi faktori. T ādējādi nav iespējams salīdzināt konkurētspēju starp valstīm, kur vienā dominē, piemēram, lauksaimniecības nozare, bet otrā – mašīnbūve. Daļēji iepriekšminētos trūkumus novērš arī IKP deflatora kā koriģētāja izmantošana reālo efektīvo kursu aprēķinā. Tom ēr būtiskākie trūkumi ir tādi, ka tik un tā netiek izslēgts netirgojamo preču sektors, bez tam vēl tiek pievienots sabiedriskais sektors. Rādītājam raksturīgi arī, ka tas tiek aprēķināts reizi gadā vai reizi ceturksnī un ar diezgan lielu novēlošanos. Relatīvo eksporta cenu pārmaiņu indeksu galvenā priekšrocība ir izteikta tirgojamo preču sektora atspoguļošana, taču šo indeksu nav iespējams interpretēt ļoti daudzās tirgus formās. Patiesībā tas sniedz priekšstatu par konkurētspējas pārmaiņām vienīgi tad, ja eksportētājs darbojas nepilnīgas konkurences apstākļos. Šāds rādītājs neatspoguļos konkurētspēju pilnīgas konkurences, oligopolistiskas konkurences, monopolu vai karteļu vienošanās situācijā. Iekšējie tirdzniecības nosacījumi raksturo netirgojamo un tirgojamo preču cenu līmeņu atšķirību. Galven ā priekšrocība ir tā, ka tiek izmantoti dati tikai par situāciju iekšzemē. Turkl āt rādītājs ietver arī informāciju par to, kā efektivitāte netirgojamā sektorā nosaka tirgojamo preču sekmīgu attīstību. Vienības darbaspēka indeksu lietošana efektīvo kursu aprēķinā ir lietderīga no tā viedokļa, ka balstās uz ražošanas izmaksu sal īdzināšanu, tomēr arī šeit jāņem vērā nozaru struktūras problēma, jo darbaspēka izmaksas nebūt nav vienīgās, un ne katrā nozarē tās var būt noteicošās izmaksas, turklāt citu valstu statistikas pieejamība ne 266 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE vienmēr nodrošina iespēju iegūt salīdzināmus rādītājus. T ādēļ nereti tiek lietoti algu izmaiņu rādītāji, kas savukārt izslēdz darba devēja samaksāto nodokļu ietekmi. Rentabilitātes un pievienotās vērtības deflatoru izmantošanas galvenie trūkumi izpaužas datu pieejam ības problēmā: informācija tiek saņemta ar kavēšanos. Ta ču rādītājam ir būtiskas priekšrocības: tajā ietverts vairāk informācijas par ražošanas faktoru cenu izmaiņām, un tas satur ne vien normalizēto darbaspēka izmaiņu indeksu, bet arī pievienotās vērtības indeksu (saucējā), kas ļauj spriest par starppatēriņa (šajā gadījumā input ) cenu izmaiņām [3, 1 4 ]. Tom ēr, lai arī reālo efektīvo kursu pārmaiņas norāda, cik labvēlīgi mainījušies tirdzniecības nosacījumi, zinot REK izmaiņu virzienu un intensitāti, nevar droši spriest par gaidāmajām pārmaiņām ārējās tirdzniecības plūsmās noteiktā periodā. To ir iesp ējams skaidrot daž ādos aspektos. Vispirms, tiešu ietekmi uz nominālo importu vai eksportu varam ievērot tad, ja reālā efektīvā kursa pārmaiņas galvenokārt noteikušas nominālā efektīvā kursa izmaiņas. Ta ču relatīvo cenu pārmaiņu ietekme nevar izpausties uzreiz, jo nereti jau noslēgtie līgumi neļauj eksportētājam nekavējoties pielāgoties relatīvo cenu līmeņu attiecību dinamikai (līdzīgi arī potenciālajiem eksportētājiem var nebūt iespējas nekavējoties iziet ārējā tirgū, tiklīdz tirdzniecības nosacījumi mainījušies pozitīvi). Otrk ārt, atcerēsimies jau aprakstītās rādītāju izmantošanas iespējas: cenu vai izmaksu indeksu struktūra pati par sevi definē, ka to salīdzinājums starp valstīm vai nu nav precīzs, vai arī ne visa informācija, kas ietverta indeksa aprēķinā, pietiekami raksturo tirgojamo preču sektoru. Konkurētspējas rādītāju interpretācija Latvij ā Aplūkojot Latvijas situāciju, varam ievērot, ka lata reālā efektīvā kursa pārmaiņas jau aptuveni 2 gadus liecina par labvēlīgām konkurences nosacījumu pārmaiņām (tā kā uz PCI, RCI un algu bāzes aprēķināto indeksu vispārējā tendence ir līdzīga, tālāk tiek sīkāk aplūkots uz PCI bāzes aprēķinātais indekss). No tā teorētiski izriet pozitīva eksporta pieauguma tendence. Kā redzams 1. attēlā, eksporta gada pieauguma tempu vērtības mainās pretēji REK indeksa vērtībām. Tas it kā norāda uz pozitīvu sakarību starp konkurētspējas nosacījumu uzlabošanos un eksporta dinamiku (1. att.; augš ējā līkne ir eksporta sezonālais izlīdzinājums). -10 -5 0 5 10 15 20 25 30 35 Jan .0 0 A pr .0 0 Jū l.0 0 Okt .0 0 Jan .0 1 A pr .0 1 Jū l.0 1 Okt .0 1 Jan .0 2 A pr .0 2 Jū l.0 2 Okt .0 2 Jan .0 3 A pr .0 3 Jū l.0 3 Okt .0 3 Eksporta gada izmaiņas, % REK gada izmaiņas, % 1. att . Lata REK un nominālā eksporta pieaugums, % (dati: Latvijas Banka, LR CSP) REER of the Lats and Growth of Nominal Exports (source: Bank of Latvia, CSB) D. Paula. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretācijas iespējas 267 Vienlīdzīgām REK pārmaiņām vajadzētu atšķirīgi ietekmēt eksporta un importa (2. attēlā augšējā līkne – importa sezonālais izlīdzinājums) tendences. Tom ēr, kā redzams 1. un 2. attēlā, Latvijā sakarība starp reālā kursa pārmaiņām un importa vai eksporta pieauguma tempiem ir līdzīga. Pie tam importa pieaugums ir nedaudz straujāks, apliecinot gan to, ka mazām, atvērtām ekonomikām raksturīga cieša importa un eksporta savstarpējā atkarība, gan arī to, ka daļa importa ir nepieciešama tieši privātā iekšzemes patēriņa nodrošināšanai. -10 -5 0 5 10 15 20 25 30 35 365 26 3661 7 367 08 368 00 368 92 369 82 37 07 3 37 165 37 25 7 37 34 7 37 43 8 37 53 0 37 622 37 71 2 37 80 3 37 89 5 Importa gada izmaiņas, % REK gada izmaiņas, % 2. att . Lata REK un nominālā importa pieaugums, % (dati: Latvijas Banka, LR CSP) REER of the Lats and Growth of Nominal Imports (source: Bank of Latvia, CSB) T ā kā daudzos gadījumos REK izmaiņas var atstāt līdzīgu ietekmi kā uz importu, tā arī uz eksportu, tad šādās situācijās REK pārmaiņu ietekme uz ārējās tirdzniecības plūsmām, kā arī tirdzniecības bilanci un ekonomikas izaugsmi nav interpretējama bez papildus ekonomiskās analīzes. Kā redzams 3. attēlā, Latvijā joprojām raksturīga ir nominālā efektīvā kursa noteicošā ietekme uz REK izmaiņām, kas arī daļēji izskaidro nominālā kursa ietekmi uz ārējās tirdzniecības dinamiku. -12,0 -8,0 -4,0 0,0 4,0 8,0 12,0 16,0 20,0 24,0 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 NEK % gada izmai ņas, % REK gada izmaiņas, Relatīvo cenu ideksa gada izmaiņas, % 3. att. Lata REK un tā komponentu dinamika Latvijā, gada izmaiņas, % (dati: Latvijas Banka) The Dynamics of the Components the REER of the Lats, y −o−y Changes in % (source: Bank of Latvia) 268 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Nominālā kursa būtisku ietekmi uz ārējā sektora attīstību varam ievērot arī, aplūkojot reālā eksporta un efektīvā kursa komponenšu pārmaiņas. -10 -5 0 5 10 15 20 25 30 35 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 Reālā eksporta gada izmaiņas, % REK gada izmaiņas, % 4. att . Lata REK un reālā eksporta dinamika Latvijā, gada izmaiņas, % (dati: Latvijas Banka, LR CSP) The Dynamics REER of the Lats and the Real Exports (source: Bank of Latvia and CSB) 4. un 5. attēlā redzams, ka, arī izslēdzot eksporta cenu pārmaiņas, eksporta fiziskā apjoma indeksa tendence un reālā efektīvā (nominālā efektīvā) kursa svārstības lielā mērā apstiprina teorētisko sakarību ar konkurētspējas pieaugumu, ja efektīvu kursu indekss samazinās, un otrādi. -10 -5 0 5 10 15 20 25 30 35 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 Reālā eksporta gada izmaiņas, % NEK % gada izmai ņas, % 5. att . Lata NEK un reālā eksporta (apjoma) dinamika Latvijā, gada izmaiņas, % (dati: Latvijas Banka, LR, CSP) The Dynamics NEER of the Lats and the Real Exports (source: B ank of Latvia, SCB) Savukārt relatīvo cenu pārmaiņu indekss svārstās līdzīgi reālā eksporta pārmaiņām (6. att.). Teor ētiski, iekšzemē pastāvot zemākai inflācijai nekā ārzemēs, D. Paula. Ekonomikas konkurētspējas rādītāju saturs un to interpretācijas iespējas 269 konkurētspējai būtu jāpieaug, taču šādu sakarību ar eksporta apjoma indeksu novērot nevar. -10 -5 0 5 10 15 20 25 30 35 Jan .9 7 Jū l.9 7 Jan .9 8 Jū l.9 8 Jan .9 9 Jū l.9 9 Jan .0 0 Jū l.0 0 Jan .0 1 Jū l.0 1 Jan .0 2 Jū l.0 2 Jan .0 3 Jū l.0 3 Reālā eksporta gada izmaiņas, % Relatīvo cenu ideksa gada izmaiņas, % 6. att . Relatīvo cenu attiecības pārmaiņas un reālā eksporta dinamika Latvijā, gada izmaiņas, % (dati: Latvijas Banka, LR CSP) Changes in Relative Consumer Pri ce Levels and the Real Exports, % y −o−y (source: Bank of Latvia, CSB) T ātad ir skaidrs, ka daļa teorētisko atziņu tiešā veidā Latvijas situācijā nav izmantojamas. Cik lietderīga var būt konkurētspējas analīze, respektīvi, cik daudz tā mums spēj „pateikt”? Vispirms j āatzīmē, ka konkurētspējas izvērtējums ir tikai daļa no ekonomiskās analīzes, lai izvērtētu ārējo ekonomisko attiecību sagaidāmos rezultātus. Bez tam rezultāta, t.i., pozīcijas, iespēju, potenciāla noskaidrošana neļauj viennozīmīgi izdarīt secinājumus par reālajām sagaidāmajām izmaiņām ārējā tirdzniecībā. Secinājumi par konkurētspējas pārmaiņām (un interpretācija) var būt atkarīgi no tā, kā REER aprēķināts (pret kurām valūtām, ar kādu svaru metodi). Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā nenosaka reālo efektīvo kursu metodoloģijas izmaiņas vai nepieciešamību aprēķināt kādus papildus rādītājus. Tom ēr, pakāpeniski pilnveidojot statistiku, būs iespējams veikt arī detalizētāku kvantitatīvo vērtējumu un izmantot konkurētspējas rādītāju pārmaiņu analīzi, lai prognozētu izmaiņas ekonomikas ārējā sektora attīstībā. LITERAT ŪRA 1. Bitāns M. Re ālais valūtas kurss Latvij ā (1994 −2001) . − Rīga: Latvijas Banka, 2002. 2. Buldorini L., Makrydakis S., Thimann C. The Effective Rates of the Euro . − ECB Occasional Paper, 2002 3. Competitiveness Indicators: A Theoretical and Empirical Assessment //IMF Working Paper, 1994. 4. Ketels C., Porter M. UK Competitiveness: Moving to the Next Stage. − Institute of Strategy and Competitiveness, 2003. 5. McGettigan D., Nugent J. Competitiveness Measures for Ireland: An Assessment . − Dublin, 1995. 270 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 6. National Competitiveness Council. Annual Competitiveness Report 2003.− Dublin, November 2003. Summar y Economists often regard the changes in competitiveness as the basis of the expected changes in country’s overall economic performance. Very different sets of conditions may be seen as key measures reflecting competitiveness. Used criteria is of a very wide range: beginning with international comparisons of particular indicators or their dynamics within a count ry up to a very sophisticated assessment of economic policy in general, as well as the use of quantitative methods to define and explain the relations between trends in competitiveness and their impact on the expected economic performance. The article explains the methods of measuring the country’s competitiveness, emphasizing the possible ways of interpretation of particular indicators, as well as indicating the aspects which must be taken notice of when assessing the changes in competitiveness of Latvian economy. Key words : competitiveness, relative price indices, nominal and real effective exchange rate, growth indicators. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 271.–279. lpp. Iesp ējamās migrā cijas izmai ņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā Possible Changes of Migration during Latvia’s Integration into European Union Kārlis Purmalis Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: purmalis@lanet.lv Roberts Škapars Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: skapars@lanet.lv Rakstā tiek analizēta migrācijas ietekme uz tautsaimniecības attīstību Latvijā. Daudz daž ādu faktoru ietekmē migrāciju. Ekspertu vidū ir atšķirīgi viedokļi par galvenajiem migrāciju ietekmējošiem faktoriem un to, kāda ir un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā varētu būt to ietekme uz Latvijas tautsaimniecības attīstību. Autori analizē būtiskākos migrāciju ietekmējošos faktorus, balstoties uz Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi. Rakstā ir izstrādātas prognozes par migrācijas iespējamo attīstību, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Pētījuma mērķis ir izpētīt migrāciju ietekmējošos faktorus un prognozēt migrācijas attīstību. Risināmie uzdevumi ir novērtēt migrāciju ietekmējošo faktoru nozīmīgumu, analizēt statistikas datus. Pētījumā izmantotas ekonomiski matemātiskās un salīdzinošās analīzes metodes. Atslēgvārdi: migrācija, bezdarbs, iedzīvotāju blīvums, iekšzemes kopprodukts. Iedzīvotāju un darbaspēka migrācija pastāv jau kopš seniem laikiem. Ta ču vēsturiski daž ādos posmos atšķiras tās formas, apjoms un intensitāte. Eksistē atšķirīgi migrācijas scenāriji, jo ir daž ādi tās cēloņi, respektīvi, daž ādi iemesli migrēt. Migrācija ir kļuvusi par savā veidā neatņemamu indivīdu izdzīvošanas un pastāvēšanas sastāvdaļu. Iedzīvotāju migrācija ir sarež ģīts sociāls process, kura norise ir cieši saistīta ar ražošanas un darbasp ēka attīstību, tā izvietojumu, urbanizāciju un iedzīvotāju sociālo mobilitāti. Šie procesi atsevišķās valstīs un to teritorijās noris atšķirīgi. Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, neizbēgami mainīsies arī tās darba tirgus. Svarīgi ir noskaidrot šo izmaiņu galvenās tendences un savlaicīgi, plānojot tautsaimniecības attīstību, paredzēt nepieciešamās izmaiņas gan tautsaimniecības nozaru struktūrā, gan likumdošanā un izglītības sistēmā, lai nākotnē samazinātu bezdarbu, paaugstinātu iedzīvotāju dzīves līmeni un samazinātu augsti kvalificēta 272 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE darbaspēka aizplūšanu uz ārvalstīm. Svarīga ir arī Eiropas Savienības strukturālo fondu savlaicīga, mērķtiecīga un efektīva izmantošana. Latvijas iedzīvotāju migrāciju un darba tirgus izmaiņas pašreiz, kā arī pēc Latvijas iestāšanās ES ietekmēs šādi galvenie faktori: dabiskā iedzīvotāju skaita izmaiņas, Latvijas, ES kandidātvalstu un ES valstu reģionu ekonomiskās attīstības līmenis, izglītības līmenis, darbaspēka pieprasījums un piedāvājums daž ādās tautsaimniecības nozarēs, darba samaksas līmenis, Latvijas un citu valstu likumdošana attiecībā uz iedzīvotāju migrāciju. Latvijas darba tirgus izmaiņu prognozes pēc iestāšanās ES ietekmē šādi galvenie riska faktori: inflācijas pieaugums Latvijā pēc eiro ieviešanas; Eiropas valstu izglītības sistēmu integrācijas veiksmīga norise; ES pras ību izpildes ietekme uz Latvijas tautsaimniecību; Latvijas, ES kandid ātvalstu un ES valstu tautsaimniecības attīstības tempi, strukturālās izmaiņas, attīstības virzieni un scenāriji, globālā ekonomikas attīstība, terorisma draudu novēršanas procesa norise pasaulē ; glob ālo un lokālo katastrofu un epidēmiju draudi. Latvijas iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties, tādēļ nākotnē var rasties situācija, kad būs jāpiesaista papildus darbaspēks no ārvalstīm, realizējot efektīvu papildus darbaspēka importa politiku. Šim procesam ir jābūt ļoti pārdomātam un jau laikus ir jāizstrādā risinājuma varianti, apkopojot citu valstu pieredzi un izanalizējot Latvijas vietējos sociāli ekonomiskos apstākļus. Lai izprastu migrācijas iemeslus un tās ietekmi uz tautsaimniecības attīstību, ir jāapskata cilvēkkapitāla teorija, kas iedzīvotāju brīvprātīgo migrāciju apskata kā ieguldījumu, lai no īslaicīgām izmaksām gūtu peļņu ilgākā laika posmā. Visbiež āk cilvēks par dzīvesvietas maiņu izšķiras darba maiņas gadījumā vai arī izvēlas sev labāku dzīves vietu kā papildus labumu, pārceļoties uz labāku un sev patīkamāku vidi, vai to diktē sociālie faktori − pārcelšanās pie dzīvesbiedra, bērniem, vecākiem vai citiem radiniekiem. To cilv ēks nosaka, iedalot sociālos labumus pēc prioritātēm, kas katram indivīdam ir atšķirīgi un ko nosaka vecums, ģimenes stāvoklis, izglītība un ienākumu līmenis. Pastāvot informācijai par darba tirgus iespējām un labumiem, indivīds, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus attiecībā uz esošās darba vietas un dzīvesvietas maiņu pret potenciālo, var pieņemt vai nepieņemt lēmumu par pārceļošanu. Vērtību jeb nākotnes labumu, ko gūs cilvēks, migrējot no esošās situācijas, var izteikt ar vienādojumu [13]: kurZCVp N 1n n N 1n n 12 r1r1 EE , )()( −−−= ∑ +∑ + == Vp − iegūstamo labumu vērtība, E 1 − ienākumi vecajā darba vietā ; E 2 − ienākumi jaunajā darba vietā ; N − paredzamais laiks, kas jāpavada, strādājot jaunajā darba vietā ; n − gadu skaits, kuros veidojas labumu un izmaksu uzkrājums; r − diskonta likme C − tiešās un netiešās naudas izmaksas, kas saistītas ar pārcelšanos n gados; Z − neto psiholo ģiskās izmaksas, kas veidojas no psiholo ģiskiem zaudējumiem, atņemot psiholo ģiskos ieguvumus. No vienādojuma redzam, ka cilvēks veic daudz daž ādu aprēķinu, no kuriem visi nav izsakāmi skaitliski, tādējādi lēmumu pieņemšana vairāk balstās uz intuīciju. Ja K. Purmalis, R. Škapars. Migrācijas iespējamās izmaiņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā 273 iegūtais Vp>0, tad cilv ēks var izšķirties par pārcelšanos, ja Vp<0, tad vi ņš, iespējams, paliks pašreizējā dzīves un darba vietā. Būtisks ir psiholo ģiskais faktors, kas nosaka, ka jauni un neprecēti cilvēki pēc skolas beigšanas migrē vairāk nekā veci cilvēki vai ģimenes, kurās ir pirmsskolas vai skolas vecuma bērni. Daudzi maina dzīvesvietu studiju vai mācību dēļ. Otrs b ūtisks faktors ir migrācijas rezultātā gūtais labums ilgtermiņā. T ādējādi var būt, ka cilvēks pārceļas, bet sākotnējie ienākumi ir mazāki nekā iepriekšējā darba un dzīves vietā. Bet nākotnē viņš cer savu labumu krājumus palielināt. Katrā ziņā cilvēkus piesaista tie rajoni, kuros pilna laika strādājošiem darba samaksa ir visaugstākā. T āpat migrāciju veicinošs faktors būs un reģionu pievilcīgāku padarīs arī darba atrašanas iespējas jaunajā reģionā. Viens no faktoriem, ko iespējams ņemt vērā, ir bezdarba līmenis, tomēr statistisko datu analīze nenorāda uz viennozīmīgu bezdarba un imigrācijas līmeņa korelāciju. Reģiona kopējais bezdarba līmenis nav salīdzināms ar atsevišķiem nodarbinātības sektoriem. Trešk ārt, bezdarbs var stimulēt darbaspēka aizplūšanu uz vietām, kur bezdarba līmenis ir zemāks. Bieži par migr āciju iedzīvotāji izšķiras pēc darba zaudēšanas, bet tas vairs nav pilnīgi brīvprātīgi. Ceturtkārt, būtisks ierobežojums ir laul ātā drauga ieņēmumi − ja migrācijas procesā krītas kopējie ģimenes ienākumi, ģimene var izšķirties par palikšanu esošā dzīves un darba vietā. Līdzīgi ir arī, ja ģimenē ir skolas vecuma bērni. Pārcelšanās rezultātā rodas lieli psiholo ģiskie zudumi. Piektkārt, valsts vai reģiona ekonomiskās aktivitātes. Veicot ekonomiskās aktivitātes, palielinot darbavietu skaitu, uzlabojot infrastruktūru, kā arī izveidojot ekonomiskās zonas, var stimulēt migrantu pieplūdumu reģionā. Ļoti svarīgs faktors ir attālums, cik tālu cilvēks migrē no savas dzīvesvietas. Izmaksas līdz ar attāluma pieaugumu palielinās divu iemeslu pēc – pirmkārt, cilvēkiem varētu būt sarež ģīti un dārgi iegūt informāciju par darba iespējām kaut kur citur. Darba meklēšana tuvāk dzīvesvietai ir izdevīgāka arī tādēļ, ka ir pieejami laikraksti, radi un draugi var palīdzēt, telefonu izmaksas ir zemākas, bet potenciālo darba devēju pārzināšana ir lielāka. Otrk ārt, lielāks attālums sadārdzina ceļošanu un draugu apciemošanu vēlāk, tādējādi pieaug arī fiziskie un psiholo ģiskie tēriņi. Cilvēki drīzāk uzņemsies migrēt mazākos attālumos [14]. Starpvalstu migrācijai iepriekš minētajiem nāk klāt vēl sekojoši faktori [15]: • valodas barjera, • migrācijas kvotas un ierobežojumi valst ī, • sociālās atšķirības starp pamatnāciju un migrantiem, • klimats, laika apstākļi, • valsts savstarpējie līgumi robežas š ķērsošanas un uzturēšanās gadījumā, darba atļauju izsniegšanas kārtība un ierobežojumi, kontroles instit ūciju darbība. Starptautisko migrāciju bez jau pieminētajiem faktoriem ietekmē arī daž ādi individuālie faktori – vecums, izglītības līmenis un svešvalodu (it īpaši attiecīgās valsts valodas) zināšanas, kā arī valsts regulējošie pasākumi (likumdošana u. tml.). Vecums ir viens no nozīmīgākajiem migrāciju determinējošiem faktoriem. Ir vairāki iemesli, kuru dēļ ir lielāka varbūtība, ka migrēs tieši jauni cilvēki. Pirmkārt, jo cilvēks jaunāks, jo lielāks potenciālais ieguvums no investīcijām cilvēkkapitālā. Jo ilg āks laika periods, kurā iespējams gūt labumu no šīm investīcijām, jo lielāka to pašreizējā vērtība. Otrk ārt, lielu zaudējumu daļu, kas saistīta ar migrāciju, veido fiziskie tēriņi – šķiršanās no draugiem, ģimenes, ierastās vides. Jaunieši v ēl īsti nav nostabilizējušies pieaugušo pasaulē, tādēļ minētie tēriņi būs salīdzinoši mazi. Saitēm 274 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ar apkārtējo vidi kļūstot spēcīgākām, iespējamie fiziskie zaudējumi palielināsies un migrācijas varbūtība samazināsies. T āpat ir lielāka varbūtība, ka migrēs tieši neprecētie cilvēki, savukārt precēto vidū mobilāki ir pāri bez bērniem [12]. Izglītība ir labākais faktors, lai prognozētu, kas varētu pārvietoties vecuma grupas ietvaros. Izglītības trūkums ir lielāks migrāciju traucējošs faktors nekā vecums. Šī atziņa savukārt liecina par to, ka informācijai ir lielāka absolūtā ietekme uz migrāciju, salīdzinot ar fiziskām izmaksām. T ālāk sīkāk apskatīsim citus faktorus, kas varētu ietekmēt migrāciju. Pastāv daž ādi viedokļi: migrāciju ietekmē bezdarba līmenis valstī, uz kuru persona gatavojas migrēt, iedzīvotāju blīvums jaunajā valstī, IKP uz iedzīvotāju un mēneša vidējā darba samaksa. 1,4 1 1,6 1,5 0,3 0,4 0,3 0,2 1,6 0,4 4,5 1,1 0,2 0,9 0,9 0 0,5 1 1,5 2 2,5 3 3,5 4 4,5 5 A B D DK E FIN FIN EL IRL I L NL P S UK ES dalībvalstis Im ig ra nt u īp at sv ar s u z ie dz īv ot āj ie m da rb as pē jīg ā ve cu m ā, % Avots: Employment in Europe 2001, Recent Trends and Prospects, Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 1. att . Imigrantu īpatsvars uz vienu darbspējas vecuma iedzīvotāju ES dalībvalstīs [11] Migration Density pe r Capita in Working Age in EU Countries [11] 3,9 8,8 8,6 5,2 15,9 10,2 11,2 11,6 5,6 11,3 2,4 3,3 4,5 7,2 6,1 0 2 4 6 8 10 12 14 16 18 A B D DK E FIN FIN EL IRL I L NL P S UK ES dalībvalstis B ez da rb a līm en is , % Avots: Employment in Europe 2001, Recent Trends and Prospects, Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 2. att . Bezdarba līmenis ES dalībvalstīs [11] Unemployment Rate in EU Countries [11] K. Purmalis, R. Škapars. Migrācijas iespējamās izmaiņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā 275 2. attēlā parādīti dati par bezdarba līmeni ES dalībvalstīs un 1. attēlā – imigrācijas procentuālais lielums uz iedzīvotājiem darbspējas vecumā. Korelācija šiem rādītājiem ir R 2= −0,61. T ātad korelācija pastāv, tomēr tā nav nozīmīga. Tas pierāda, ka bezdarba līmenis ir migrāciju ietekmējošs faktors, bet nav noteicošais. Pārsvarā gadījumu migrācija būs uz valsti, kurā bezdarba līmenis ir zemāks, bet daudzos gadījumos šāda sakarība nepastāvēs. 23590 22640 22630 25390 17480 21490 21200 14520 23750 21980 39390 24340 15600 21550 21420 0 5000 10000 15000 20000 25000 30000 35000 40000 45000 A B D DK E FIN FIN EL IRL I L NL P S UK ES dalībvalstis IK P uz v ie nu ie dz īv ot āj u pē c PP S, e iro Avots: Employment in Europe 2001, Recent Trends and Prospects, Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 3. att . IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS ES dalībvalstīs [12] GDP per Capita According to PPS in EU Countries [12] Korelācijas koeficients IKP uz iedzīvotāju pēc PPS un imigrācijas procentuālajam lielumam uz iedzīvotājiem darbspējas vecumā ir R 2=0,94. Tas norāda uz to, ka IKP uz vienu iedzīvotāju pēc PPS ir noteicošais imigrācijas faktors ES dalībvalstīs, jo korelācija starp abiem pētāmajiem lielumiem ir ļoti cieša. 97 336 230 124 79 15 107 80 54 192 171 385 111 20 247 0 50 100 150 200 250 300 350 400 450 A B D DK E FIN F EL IRL I L NL P S UK ES dalībvalstis Ie dz īv ot āj u bl īv um s, ie dz īv ot āj i u z 1 kv ad r. km Avots: Employment in Europe 2001, Recent Trends and Prospects, Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 4. att . Iedzīvotāju blīvums ES dalībvalstīs [12] Density of Population in EU Countries [12] 276 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Korelācijas koeficients starp iedzīvotāju blīvumu un imigrāciju uz iedzīvotājiem darbspējas vecumā ES dalībvalstīs ir R2=0,17. Tas ir pietiekams pamatojums, lai uzskatītu, ka korelācija starp abiem pētāmajiem lielumiem nepastāv un nav sakarības starp iedzīvotāju blīvumu un migrāciju. Ar šo var apgāzt uzskatus par to, ka Latvijā varētu parādīties imigrantu pieplūdums, jo Latvijā iedzīvotāju blīvums ir ievērojami mazāks nekā tuvākajās kaimiņvalstīs. 12828 12333 8874 5898 7131 6602 y = 13895x -0,4432 R2 = 0,8017 0 5000 10000 15000 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Gadi C ilv ēk i Avots: Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 5. att. No Latvijas pastāvīgi izbraukušo skaits [10] Number of Permanent Emigrants from Latvia [10] Korelācijas vienādojums pastāvīgi izbraukušajiem no Latvijas ir y = 13895x −0,4432 un korelācijas koeficients R 2=0,8017. Neskatoties uz sam ērā augsto korelāciju, šie dati nav izmantojami emigrācijas prognozēšanai, jo pastāvīgi izbraukušo skaita dati atspoguļo tikai to iedzīvotāju daļu, kura izbraukusi no Latvijas, izrakstoties no dzīvesvietas Latvijā. Prognozējot emigrāciju, ir jāņem vērā apstāklis, ka daudzi emigrēs uz laiku un atkal atgriezīsies Latvijā. 2747 2913 3123 1813 1627 1443 y = 3344,6x -0,3917 R2 = 0,6054 0 1000 2000 3000 4000 1996 1997 1998 1999 2000 2001Gadi C ilv ēk i Avots: Latvijas Republikas Centrālās Statistikas pārvaldes dati 6. att . Latvijā pastāvīgi iebraukušo skaits [10] Number of Permanent Immigrants in Latvia [10] K. Purmalis, R. Škapars. Migrācijas iespējamās izmaiņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā 277 Līdzīgi pastāvīgi izbraukušo skaitam, arī pastāvīgi iebraukušo skaits atspoguļo tikai tās personas, kuras iebraukušas Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Šie dati neparāda tās personas, kuras ierodas Latvijā strādāt kādu noteiktu laiku un pēc tam atgriežas dzimtajā valstī. Korelācijas vienādojums pastāvīgi izbraukušo skaitam ir y = 3344,6x −0,3917 un korelācijas koeficients R 2=0,6054. Balstoties uz migrāciju ietekmējošiem faktoriem un ekspertu vērtējumiem, prognozējams, ka iebraukušo un izbraukušo skaits palielināsies, kā parādīts 7. un 8. att. A0 ir scenārijs, kurā izbraukušo un iebraukušo skaitu nosaka ietekmējošie faktori, A2 scenārijā ietekmējošo faktoru loma ir mazāka. 9500 10000 10300 10600 11200 11500 13000 16000 18000 20000 22000 24000 26000 27000 16000 18000 22000 30000 21000 20000 14000 12000 11000105001000099909950 10600 28750 27000 25000 23000 21000 18500 15000 13000 12000 11000 0 5000 10000 15000 20000 25000 30000 35000 20 02 20 03 20 04 20 05 20 06 20 07 20 08 20 09 20 10 20 11 20 12 20 13 20 14 20 15 Gadi C ilv ēk i A0 A2 A1 7. att . No Latvijas izbraukušo skaits Number of Emigrated from Latvia Prognozes par izbraukušo skaitu balstās uz statistikas datiem par pastāvīgi izbraukušajiem un ekspertu vērtējumu par emigrējušiem uz laiku, kuri vēlāk atgriezīsies Latvijā. Sākotnēji, pirmos 3−4 gadus pēc Latvijas iestāšanās ES, izbraukušo skaita dinamika būs nemainīga, izbraukušo skaits nedaudz palielināsies. Sākot ar 2008. gadu, pēc ekspertu vērtējuma, izbraukušo skaits sāks strauji pieaugt, un ap 2015. gadu tas varētu nostabilizēties. Pēc ekspertu vērtējuma, 80% no izbraukušajiem pēc 3−5 nostrādātiem gadiem ES atgriezīsies Latvijā. Īstermiņā izbraukušo skaita palielinājums Latvijas darbaspēka tirgum ir zaudējums, jo izbrauks aktīvākie un spējīgākie, tādējādi kvalitatīvi pavājinot darbaspēka tirgu, tomēr, vērtējot ilgtermiņā, tie, kuri atgriezīsies, būs papildinājuši savas zināšanas un pieredzi citās, lielākoties augsti attīstītās valstīs. Tom ēr arī šeit jāņem vērā, ka daļa no izbraukušajiem ārvalstīs nestrādās atbilstoši savai kvalifikācijai un izglītības līmenim. Scenārijs A1 parāda izbraukušo skaita dinamikas attīstību, kad pilnībā darbojas visi izbraukšanu veicinošie apstākļi, piemēram, attīstīta transporta sistēma ar ES, informācijas pieejamība, ierobežojumu atcelšana. Scen ārijs A2 parāda izbraukušo dinamiku, ja izbraukšanu bremzējošiem faktoriem būs salīdzinoši liela ietekme. 278 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Praktiski novērtējot formulu, kas nosaka iegūstamā labuma vērtību, personai migrējot, jāatzīst, ka ikvienā profesijā darba alga Latvijā ir ievērojami zemāka nekā ES dalībvalstīs. Tas ir migr āciju veicinošs faktors. Tom ēr šobrīd Latvijas iedzīvotājiem ir augstas tiešās un netiešās izmaksas, kas saistītas ar pārcelšanos, tādējādi šis faktors ievērojami mazinās iegūstamā labuma vērtību. Otrs migr āciju bremzējošs faktors ir psiholo ģiskie tēriņi. Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju, īpaši latviešu, mentalitāti, jāatzīst, ka psiholo ģiskie tēriņi arī lielā mērā negatīvi ietekmēs pārcelšanos uz kādu no ES dalībvalstīm. Pēc autoru domām, īstenosies A0 scenārijs. 3500 3600 3710 3820 3930 4040 4150 4300 4500 4800 5100 5400 5700 6000 5000 7000 4700 44604260 406038703760370036803620 3650 3670 3800 4000 4200 4400 4600 4830 5130 5520 5910 6360 6700 0 1000 2000 3000 4000 5000 6000 7000 8000 20 02 20 03 20 04 20 05 20 06 20 07 20 08 20 09 20 10 20 11 20 12 20 13 20 14 20 15 Gadi C ilv ēk i A0 A2 A1 8. att . Latvijā iebraukušo skaits Number of Immigrated in Latvia Attiecībā uz iebraukušo skaitu, Latvijai iestājoties ES, pastāv daž ādi viedokļi. Pēc ekspertu vērtējuma, iebraukušo skaita būtisks pieaugums sagaidāms, paaugstinoties dzīves līmenim Latvijā. Iebraukušo skaita prognozes balstās uz Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem par pastāvīgi iebraukušajiem un ekspertu vērtējumu par nereģistrētajiem ārvalstu strādājošajiem Latvijā. Pēc ekspertu vērtējuma, šobrīd Latvijā strādā aptuveni 2000 ārvalstu darbinieku. Apkopojot ekspertu viedokļus, ir izveidoti 3 attīstības scenāriji. A1 scenārijs balstās uz optimistiskām prognozēm par Latvijas ekonomisko attīstību, t. i., Latvija samērā strauji tuvināsies ES līmenim. Šie eksperti atbalsta konverģences teorijas. A2 scenārijs balstās uz ekspertu viedokļiem par to, ka Latvija ļoti lēni tuvināsies ES līmenim vai netuvināsies vispār. Vairums ekspertu uzskata, ka Latvija ES līmeni sasniegs 30−40 gadu laikā pēc iestāšanās, tomēr jau pirmo 10 gadu laikā būs vērojama strauja Latvijas tuvināšanās ES līmenim, ar ko arī skaidrojams prognozētais iebraukušo skaita palielinājums, sākot ar 2008. gadu. LITERAT ŪRA 1. Imigrācijas likums: LR likums // Latvijas V ēstnesis. − 2002. − 20. nov. − Nr. 169. 2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nolikums: LR Ministru kabineta noteikumi. − Nr. 7. − 2003. − 7. janv. // Latvijas V ēstnesis. − 2003. − 10. janv. − Nr. 5. K. Purmalis, R. Škapars. Migrācijas iespējamās izmaiņas, Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā 279 3. Rīga skaitļos. − Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. − 232. lpp. 4. ES kandidātvalstu statistikas biļetens 2002/2. − Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. − 62 lpp. 5. Latvijas reģioni skaitļos 2001. − Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. 6. Latvijas statistikas gadagr āmata 2002 . − Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. 7. Latvijas statistikas ikmēneša biļetens 2002. Nr 11. − Rīga: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. − 62 lpp. 8. Statistikas aktualitātes 2002. Nr 4. − R: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, 2002. − 60 lpp. 9. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. 2002. gada decembris.− Rīga: Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2002. − 146 lpp. 10. Latvijas Demogr āfijas gadagr āmata . − Rīga: LR Centrālā statistikas pārvalde, 2002. − 183. lpp. 11. Employment in Europe 2002 // European Commission , July 2002, 206 p. 12. Behrens A. Regional Unemployment Rates in the Central European Candidate Countries . – EU, 2000. − P. 6. 13. Dubra E., Kassalis E., Skribāne I. u. c. Darbaspēka brīvas kustības ekonomiskie un sociālie aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā //LZP Ekonomikas un Juridisk ās zinātnes galvenie pētījumu virzieni 2000. gadā. − Rīga. 2001.− 138 lpp. 14. Borjas G. J. Labor Economics . − MCGraw − Hill Companies, December 1999, 544 p. 15. Ehrenberg R. G., Smith R. S. Modern La bor Economics: Theory and Public Policy. − Pearson Education , July 2002, 587 p. Summary Migration of population and labor resources exists for a long time, although its form, volume and intensity depends on the historical periods. Different migration scripts exist with different reasons and causes to migrate. Migration has become, in a way, an integral part of human survival and existence. Migration of population is a complicated social process, closely connected with the development of manufacturing and labor resources, their location, urbanization and social mobility of the citizens. These processes vary in different coun tries and territories. Latvia’s labor market will be affected by changes after accession to the EU. It is very important to find out the main tendencies of these changes and, by early in the day planning the development of nationa l economy, provide the necessary changes in the national economy structure, legisl ation and educational system, to reduce unemployment, to rise the living standards and to reduce the outflow of qualified labor resources to foreign countries in the future. Timely, purposive and efficient operation with EU structural funds is also important. The prognosis of changes in Latvian labor market is influenced by the following main risk factors: inflation growth after introducing EURO in Latvia, a successful procedure of integration the educational sy stems in European countries, the impact on Latvian national economy when fulfilling the EU requirements, development tempo of national economy in Latvia, EU candidate states and EU member states, structural changes, trends of development and scripts, development of global economy, process of preventing terrorism danger in the world, danger of global and local disasters and epidemics. Key words: migration, unemployment, gross domestic product, population density. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 280.–289. lpp. Iesp ēja izveidot Latvij ā liela mēroga reģionālās pašvald ības An Opportunity to Create Large-scale Regional Governments in Latvia M āris Pūķis Latvijas Universitāte Publiskās pārvaldes katedra Aspazijas bulv.5, Rīga, LV−1050 E-pasts: maris@lps.lv Ligita Začesta Latvijas Universitāte Publiskās pārvaldes katedra Aspazijas bulv.5, Rīga, LV−1050 E-pasts: ligita@lps.lv T ēmas aktualitāte saistās ar ieilgušo izšķiršanās periodu, kurā tā arī nav sniegta atbilde uz jautājumu – būt vai nebūt Latvijā liela mēroga reģionālajām pašvaldībām. Darba mērķis ir izvērtēt, kāpēc līdzšinējie centieni izveidot šādas pašvaldības nav īstenojušies, kā arī piedāvāt problēmas risinājuma iespēju. Darbā raksturotas galvenās ar reģionālo reformu saistītās interešu grupas, veikta lielāka mēroga reģionālo pašvaldību izveidošanas ekonomisko, sociālo un politisko aspektu analīze, kā arī veikts salīdzinājums ar tendencēm Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Piedāvāts iespējamais reformas algoritms. Atslēgvārdi: reģioni, pašvaldības, attīstība, interešu grupas, reforma. Ievads Kaut arī reģionālās reformas nepieciešamība tika atzīta vēl 1993. gadā izstrādātajā Pašvaldību reformu koncepcijā (Ministru kabinets, 1993), gan 1998. gadā pieņemtais Administratīvi teritoriālās reformas likums (Saeima, 1998) paredzēja šādu pašvaldību izveidošanu, gan Induļa Emša valdības deklarācija (2004) paredz liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošanu, politiskā izšķiršanās joprojām nav notikusi. Kāpēc? Vienkārša, tomēr pēc būtības pareiza atbilde ir šāda: tāpēc, ka Latvijas sabiedrībā nav pārliecības, ka šāda reģionālā reforma ir nepieciešama. Reformas pretinieki viegli gūst atbalstu, bet tās piekritējiem iet daudz grūtāk. Tas saist īts ar īso periodu, kurā latviešu tauta dzīvojusi pati savā valstī. Daudziem šķiet, ka visiem spēkiem jānostiprina valsts, uztverot to kā visām vērtībām pāri stāvošu. No tā izriet nepareizs secinājums, ka nevajadzētu ļaut attīstīties citām teritoriālās varas formām, bet tās pēc iespējas vajadzētu ierobežot un pakļaut detalizētākai valsts kontrolei. Doma, ka attīstītas un demokrātiskas M. P ūķis, L. Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības 281 pašvaldības valsti stiprina, nevis novājina, pagaidām Latvijas sabiedrībā nav īpaši populāra. Tom ēr, ja politiskajai un intelektuālajai elitei būtu pietiekami argumenti par labu liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošanai, reforma nebūtu nekas neiespējams. Tas nosaka darb ā aplūkojamās tēmas aktualitāti. Darba mērķis ir izvērtēt, kāpēc līdzšinējie centieni izveidot šādas pašvaldības nav īstenojušies, kā arī piedāvāt problēmas risinājuma iespēju. Darba uzdevumi ir: 1) salīdzināt situāciju Latvijā reģionālās reformas jomā ar situāciju ES dalībvalstīs, 2) raksturot galvenās interešu grupas, kuras ietekmē politiķu viedokli par liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošanu, 3) izvērtēt reformas iespējamo ekonomisko ietekmi, 4) izvērtēt reformas iespējamo sociālo ietekmi, 5) izvērtēt reformas iespējamo politisko ietekmi, 6) piedāvāt algoritmu reģionālās reformas sekmīgai īstenošanai. Daži secin ājumi no ES reģionaliz ācijas pieredzes Pēc otrā pasaules kara Vācija un Austrija tika reorganizētas kā federatīvas valstis. Tom ēr uzvarētāju lielvalstu cerība, decentralizējot varu, vājināt šīs valstis politiski un zināmā mērā arī bremzēt to ekonomisko attīstību, neattaisnojās. Gluži otrādi – reģionālā daudzveidība Vācijā kļuva par būtisku attīstību veicinošu faktoru, un Vācija ar katru gadu noteiktāk ieņēma līdera vietu Eiropas ekonomikā. Notikumi norisinājās neatbilstoši tradicionālajam uzskatam, ka politiskā centralizācija labāk veicina attīstību. 20. gadsimta 70. un 80. gados vairākās Eiropas valstīs tika iecerētas pašvaldību mēroga reformas – gan veidojot tieši vēlētas reģionālās pašvaldības, gan apvienojot vietējās pašvaldības, lai izveidotu lielākas administratīvās teritorijas. Motivācija saistījās galvenokārt ar mēroga ekonomiju – ticību, ka gan preču un pakalpojumu ražošanai, gan publiskajai p ārvaldei lielākā mērogā ir acīmredzamas priekšrocības. Ta ču reformatori nereti sadūrās ar sabiedrības pretestību – vai nu veicamās reformas bija nepopulāras (kā Dānijā), vai arī reģionalizācijas priekšlikumi sākotnēji neguva atbalstu referendumos (kā Apvienotajā Karalistē). 90. gadu sākumā, īstenojot četru ES pamatbrīvību – brīvas preču, pakalpojumu, kapitāla un personu kustības – politiku, radās masveida migrācijas draudi uz ekonomiski un sociāli labvēlīgākām teritorijām. T āpēc pieauga nepieciešamība pēc efektīvas kopīgas reģionālās politikas visas ES mērogā. Atpalikušajās teritorijās vajadzēja cilvēkiem radīt sajūtu, ka migrācija nebūt nav vienīgais viņu problēmu risinājums. Par piemērotāko attīstības līmeņa izlīdzināšanai tika izvēlēts pēc valsts teritorijas nākamais lielākais administratīvi teritoriālais mērogs. Tika atz īts, ka šādā mērogā var labāk ievērot teritoriālās īpatnības, labāk plānot un vadīt attīstību. Gan ES Strukturālo fondu 1. mērķa programmas, gan ES Koh ēzijas fonda līdzekļi tika virzīti uz šā mēroga reģioniem. Šis apstāklis veicināja procesu, kas ieguva apzīmējumu „re ģionalizācija”, kura izpaud ās divās pamatformās – esošo reģionālo pašvaldību nostiprināšanā un jaunu reģionālo pašvaldību veidošanā. Rezultātā ES dalībvalstīs ir izveidojušās vairākas reģionālās pārvaldes formas, kā tas parādīts 1. tabulā. Veidojas četras valstu grupas: 1) 3 federatīvās valstis, 282 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2) 5 unitārās valstis ar 3 mērogu pašvaldībām, 3) 9 unitārās valstis ar 2 mērogu pašvaldībām un 4) 8 unitārās valstis ar 1 mēroga pašvaldībām. Piecās valstīs reģionālās pašvaldības tika izveidotas pēdējā desmitgadē – tās ir Īrija (1994), Apvienotā Karaliste (1998 un 1999), Polija (1999), Čehija (2000) un Slovākija (2002). Apvienotajā Karalistē tika izveidotas Ziemeļīrijas, Skotijas un Velsas reģionālās asamblejas, tiek plānots izveidot 8 reģionālās asamblejas Anglijā. Ungārijā tiek plānots 7 plānošanas reģionu vietā izveidot lielāka mēroga reģionālās pašvaldības. Lietuvā tiek diskutēts par piecu reģionālo pašvaldību izveidi. 1. tabula Valstu grupējums pē c to re ģionālās pārvaldes formas (avots: Falzon, 20 04) Grupa Valsts Reģionālās pārvaldes forma Raksturojums 1. Vācija Austrija Beļģija 16 Zemes 9 Zemes 1 reģions un 2 kopienas Darbojas reģionālie parlamenti, kuru kompetence nodalīta no valsts kompetences 2. Francija Īrija Itālija Polija Spānija 22 reģioni 8 reģioni* 20 reģioni 16 re ģioni 17 reģioni Daž āda autonomijas pakāpe. Atbildība par attīstības plānošanu un vadību 3. Čehija Dānija Grie ķija Ungārija Latvija Nīderlande Slovākija Zviedrija Apvienotā Karaliste 14 reģioni 13 reģioni** 50 departamenti 19 reģioni 26 rajoni un 7 republikas pilsētas 12 provinces 8 reģioni 21 reģions** 36 „liel ākā mēroga” pašvaldības** Reģioni īsteno valsts likumu administrēšanu un tiem ir patstāvīgs budžets. Daž āda autonomijas pakāpe. 4. Kipra Igaunija Somija**** Lietuva Luksemburga*** Malta Portugāle* Slovēnija Reģionālajā mērogā nav pašvaldību Reģionālajā mērogā darbojas valsts dekoncentrētā pārvalde Piezīmes: * – netieši v ēlētas pašvaldību lēmējinstitūcijas, uz Portugāli attiecas daļēji ** – politisku apsv ērumu dēļ tiek dēvētas par lielāka mēroga vietējām, nevis reģionālajām pašvaldībām *** – re ģionālais pārvaldes mērogs neeksistē **** – re ģionālajā mērogā efektīva pašvaldību sadarbība Daudzos gadījumos reģionalizācija saistījās ar mērķi efektīvāk īstenot reģionālo attīstību. Īpaši tas attiecās uz ES 1. mērķa reģioniem ( Territorial, 2003). Situācijā, kad visa valsts teritorija ir attīstījusies tiktāl, ka vairs nav 1. mērķa reģionu, daž ās valstīs (piemēram – Dānijā) tiek diskutēts par pāreju uz viena mēroga pašvaldībām. M. P ūķis, L. Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības 283 Latvijā, apzinoties tās pieaugošās iekšējās teritoriālās attīstības disproporcijas, būtu jāņem vērā citu dalībvalstu pozitīvā reģionalizācijas pieredze. Ar reģionālo reformu saist ītās interešu grupas Kaut arī Latvijā valsts pārvaldē tiek īpaši popularizēta racionālā politikas plānošanas metode (Ministru Kabinets, 2001), daudz piemērotāka reģionālās reformas analīzei ir grupu teorija. Saskaņā ar šo teoriju politisko lēmumu pamatā nav „vid ējais” publiskais labums, bet gan daž ādu grupu interešu līdzsvarošana. Šī darba apjoma dēļ nav iespējams sīkāk analizēt visas grupas un to saistību ar reģionālo reformu. Tom ēr ir lietderīgi iezīmēt vairākas būtiskas intereses. U z ņēmēju intereses nav vērtējamas viennozīmīgi. Vidējie un mazie uzņēmēji varētu sagaidīt, ka valsts varas decentralizācija uz reģioniem palielinātu viņu iespējas saņemt publiskās varas atbalstu. Turpret ī lielākie uzņēmēji varētu dot priekšrocību centralizētam attīstības modelim. Pagaidām iespējas gūt peļņu teritorijās, kurās relatīvi labāka infrastruktūras stāvokļa dēļ ir nodrošināta straujāka kapitāla aprite, nav izsmeltas. Tas noz īmē, ka liela daļa no uzņēmējiem, kuru ietekme uz politiskajām partijām var būt pat izšķiroša, vēl neizjūt nepieciešamību pēc Latvijas reģionu attīstības līdzsvarošanas. Tas var noz īmēt negatīvu attieksmi arī pret reģionālo reformu. Politisko partiju intereses pirmām kārtām saistās ar cīņu par vietām Saeimas vēlēšanās. Priekšplānā izvirzās jautājumi par izdevīgākiem vai mazāk izdevīgiem vēlēšanu apgabaliem, kā arī par reģionālo pašvaldību iespējamo ietekmi uz Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Ja izdotos jaut ājumu par reģionālo reformu izvirzīt politiskajā dienas kārtībā, tad, aizstāvot „par” vai „pret” viedok ļus, varētu gūt priekšrocības, salīdzinot ar partijām, kurām nav viedokļa. Tom ēr ilggadējā politiskā neizlēmība liecina, ka valdošās partijas nav pārliecinātas par sekmēm reģionālo pašvaldību vēlēšanās. Arī politiskajā dienas kārtībā šo jautājumu neviena partija līdz šim nav centusies izvirzīt. Lielo pilsētu intereses ir saistāmas gan ar vēsturisko tradīciju, gan šo pilsētu būtisko ietekmi uz politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem to pašreizējā statusā. Pie jebkuras varas, sākot ar viduslaikiem, pilsētas ir centušās iegūt lielāku autonomiju. Liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošana varētu nozīmēt republikas pilsētu iekļaušanu reģionos, tām zaudējot īpašo statusu. Pašlaik lielās pilsētas pilda gan rajona, gan vietējo pašvaldību funkcijas. Nododot rajona funkcijas apriņķa pašvaldībām, sagaidāma daļēja lielo pilsētu funkciju nodošana reģionālo varu kompetencē. Šis apstāklis var padarīt lielo pilsētu pašvaldības par reģionālās reformas pretiniecēm. Vietējo pašvald ību intereses izriet no centieniem gūt savas teritorijas iedzīvotāju atbalstu. Tam nepieciešami re āli, uzskatāmi attīstības pasākumi, kuru rezultātus iedzīvotāji var „lietot” ikdien ā. No vienas puses, pilsētu un pagastu pašvaldības ilgstoši ir atradušās konkurences attiecībās ar rajoniem, pastāvīgi apstrīdot rajonu kompetenci un cenšoties šo kompetenci pārņemt vietējā mērogā. Valsts līdz šim ir sekmējusi šo procesu, kas ne vienmēr ir novedis pie racionālām sekām. Par to liecina lielais savstarpējo maksājumu apjoms. Tom ēr inerces dēļ no šādām, vietējam mērogam neraksturīgām, kompetencēm ir grūti atteikties. Risinājums tiek meklēts lielāka mēroga vietējo pašvaldību – novadu veidošanā, nevis rajona mērogam raksturīgo funkciju atgriešanā piemērotā administratīvi teritoriālā līmenī. 284 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE No otras puses, rajonu pašvaldību pastāvēšana aizsargā vietējās pašvaldības no pārmērīgas centrālās valdības iejaukšanās un kontroles. T ā kā rajoni Latvijā neveido otrā līmeņa pašvaldības, bet gan lielāka mēroga viena līmeņa pašvaldības ar pilsētām, pagastiem un novadiem, tad rajoniem nav ne kontroles, ne pārraudzības, ne koordinācijas funkciju. Interešu koordinācija rajona mērogā notiek brīvprātīgi, un rajons nevar dot vietējām pašvaldībām nekādus rīkojumus. T ādējādi rajonu pastāvēšana ir vietējo autonomiju veicinošs faktors. T āpēc līdz šim visi Latvijas Pašvaldību savienības kongresi ir atbalstījuši tieši vēlētu reģionālo pašvaldību izveidošanu (www.lps.lv ). Likumā paredzēto apriņķa pašvaldību izveidošanu vietējās pašvaldības sagaida gan ar cerībām, gan aizdomām. Kritiskais jautājums ir – vai tādējādi neizveidosies augstāka līmeņa pašvaldības. Teor ētiski iespējamo augstāka līmeņa pašvaldību veidošanu vietējās pašvaldības vērtē negatīvi. Ministriju intereses šī pētījuma kontekstā izriet no centieniem attīstīt un pilnveidot savu veiktspēju. Katrs ierēdnis vērtē paša padarīto un cenšas palielināt savu ietekmi, īstenojot attiecīgās nozares attīstības plānus. Centienus palielināt katras ministrijas atbildības un pienākumu apjomu veicina arī ārējie faktori: • no politisko spēku samēra izrietošā koalīcijas valdību veidošanas prakse, kad ministrijas zināmā mērā kļūst par attiecīgo politisko partiju ietekmes nostiprināšanas līdzekli; • Latvijas likumdošanā valdošais „normat īvisms”, centieni p ēc iespējas sīkāk noregulēt sabiedriskās attiecības, kas veicina birokratizāciju un ierēdņu skaita pieaugumu. Latvijā likums nosaka, ka ierēdnim vai iestādei nav savu interešu, tie darbojas „sabiedr ības interesēs” (Saeima, 2001, 2002). Tom ēr nekas netraucē valsts pārvaldē strādājošajiem uzskatīt, ka arvien lielāka centralizācija kalpo šīm „sabiedr ības interesēm”. T ādēļ ministrijas nesekmēs ne kompetenču, ne finanšu decentralizāciju no ministrijām uz apriņķu pašvaldībām. Neitralizēt šādu nostāju var tikai skaidra un nepārprotama Ministru kabineta politiskā griba. Lauku un mazpils ētu iedz īvotāju intereses ir cieši saistītas ar reģionālo attīstību. Visu Latvijas reģionu arvien lielāka atpalicība no Rīgas reģiona nesekmē vēlmi saistīt savas aktivitātes ar dzīvesvietu, tā ir migrāciju veicinošs faktors. Tom ēr šajā gadījumā svarīga ir uztveres problēma. Kaut arī objektīvi šo reģionu iedzīvotāji būtu ieinteresēti savu interešu labākā pārstāvniecībā, liela sabiedrības daļa joprojām nesaista šo labāko pārstāvniecību ar decentralizāciju. Lai lauku un mazpilsētu iedzīvotāji kļūtu par reģionālās reformas sabiedrotajiem, viņiem jāiegūst labāka izpratne par pašvaldību demokrātiju un tās radītajām iespējām. Ekonomiskās ietekmes elementi Statistikas dati nepārprotami liecina, ka disproporcija reģionu ekonomikā palielinās. To raksturo iekšzemes kopprodukta dinamika uz vienu iedz īvotāju. Pastāvot centralizētai attīstības vadībai, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju laika posmā no 1997. līdz 2001. gadam Rīgas reģionā pieauga par 69,3%, kam ēr nākamais augstākais rādītājs Latgales reģionam bija tikai 41,4% (Vanags, 2004). Ja šo dinamiku attiecina pret ES vidējo rādītāju, tad tikai viens – Rīgas reģions nodrošina Latvijas tuvošanos ES līmenim, kamēr četri pārējie statistikas reģioni M. P ūķis, L. Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības 285 atpaliek arvien tālāk. Tas noz īmē, ka reģionālās attīstības politika Latvijā centralizētas vadības apstākļos ir nesekmīga, tās mērķi ar katru gadu attālinās. Šāda situācija jau pašlaik rada problēmas, kas nākotnē var tikai pieaugt. T āpēc var sagaidīt, ka tieši reģionu autonomijas nostiprināšana un tieši vēlētu apriņķa pašvaldību izveidošana spētu līdzsvarot Rīgas dominanti. Reģionālo pašvaldību jēga nav tikai „taisn īgākā ” resursu sadal ē. Demokrātiskas vēlēšanas veicina teritoriālo īpatnību labāku ievērošanu. Ja tautsaimniec ības struktūra Latvijā būtu homog ēna, tad tās attīstības līdzsvarošana būtu sasniedzama ar unificētiem centralizētiem pasākumiem, pārdalot publiskās investīcijas. Tom ēr 2. tabulā veiktais iekšzemes kopprodukta struktūras raksturojums liecina par pretējo. 2. tabula Lielākais nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā Latvijas reģionos (avots: Vanags, 2004 ) Reģions Nozares, kur ām ir lielākais īpatsvars Īpatsvars, % Rīgas Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobi ļu, motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu, sadzīves aparatūras un iekārtas remonts 20,9 Vidzemes Apstrādes rūpniecība 21,6 Kurzemes Transports, glab āšana un sakari 28,1 Zemgales Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniec ība 18,5 Latgales Transports, glab āšana un sakari 18,5 Tas noz īmē, ka no vietas mārketinga teorijas viedokļa (Vanags, 2003) šiem reģioniem veidojas atšķirīgas konkurences vai sadarbības attiecības ar citiem Eiropas ekonomiskās telpas reģioniem. Šī sacensība un sadarbība notiks par trīs lietotāju grupu – iedzīvotāju, uzņēmēju un apmeklētāju – piesaistīšanu. T ādējādi pastāv ne mazāk kā divi būtiski ekonomiskie argumenti par labu tieši vēlētām un spēcīgām reģionālajām pašvaldībām: • līdzšinējās, no centra vadītās, reģionālās politikas fiasko; • reģionu ekonomikas strukturālās atšķirības, kas nosaka atšķirīgu mārketinga politiku lietderību katrā reģionā. Soci ālās ietekmes elementi Ekonomiskās atšķirības ir cieši saistītas ar sociālajām atšķirībām, jo tās izriet gan no nodarbinātības līmeņa, gan no strādājošo ienākumiem, gan no pašvaldību sniegto publisko pakalpojumu kvalitātes un daudzuma. LSI un LU zinātnieku izstrādātais teritorijas attīstības sintētiskais indekss raksturo gan ekonomiskos, gan sociālos rādītājus (Vanags, 2004), to starpā bezdarba līmeni, iedzīvotāju ienākuma nodokļa lielumu, demogrāfisko slodzi, teritorijas pievilcības indeksu, uzceltos mājokļus uz 100 iedzīvotājiem. Pētījumi apliecina (Vanags, 2004), ka starp ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem arī Latvijā ir cieša sakarība. T ā 2001. gadā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju starp spēcīgāko un vājāko reģionu atšķiras 2,7 reizes, bezdarba līmenis – 3,1 reizi, iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju – 2,5 reizes. 286 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Iespējamās reģionalizācijas ietekmei uz sociālās politikas efektivitāti ir vēl viens būtisks aspekts. Centieni risināt sociālās palīdzības un ārstniecības problēmas centralizēti nav devuši gaidītos rezultātus. Veselības ministrija nespēj piedāvāt sabiedrībai pieņemamu slimnīcu restrukturizācijas sh ēmu, jo tā nav iespējama bez ciešas sasaistes ar reģionālā mēroga attīstības plāniem. Arī centieni centralizēti izlemt reģionāli jutīgus jautājumus sastop pretestību. Daudz dabiskāk būtu, ja šādus lēmumus pieņemtu reģiona pilsoņu tieši ievēlēti deputāti. T āpat arī centieni unificēt pašvaldību sociālo palīdzību pēc visā valstī vienotiem standartiem padara šo palīdzību neefektīvāku, mazina vietējo iniciatīvu un vietējo prioritāšu ievērošanu. T ādējādi var izvirzīt ne mazāk kā divus būtiskus sociālos argumentus par labu reģionālajai reformai: • panākot ekonomisko atšķirību samazinājumu, var sagaidīt arī sociālās situācijas uzlabošanos; • sociālās politikas decentralizācija labāk atbilst subsidiaritātes principam un varētu palielināt sociālo pakalpojumu efektivitāti. Politiskās ietekmes elementi Sabiedrisko aptauju rezultāti, aktuālās diskusijas masu medijos norāda uz pieaugošo atsvešināšanos starp valsts varu un sabiedrību. Ja 90. gadu s ākumā būt par nacionāla mēroga politiķi vēl bija godājama profesija, tad gadu no gada šis viedoklis mainās. Masu mediji arvien vairāk politiķus saista ar korupciju, par Saeimu un valdību dominē negatīva informācija. Tas izpaužas ar ī vēlēšanās – katru reizi liela daļa vēlētāju meklē kādu „jauno spēku”, kas izved īs tautu saulītē. Tas neveicina demokr ātisko institūciju stabilitāti un attīstību. T ālāka atsvešināšanās var novest pie konstitucionālās iekārtas krīzes. T āpēc pašvaldību nostiprināšana var tikai pozitīvi ietekmēt sabiedrības izpratni par varu un savu līdzdalību tajā. Tieši v ēlētas liela mēroga reģionālās pašvaldības veicinātu pilsoņu iesaistīšanos publiskajā pārvaldē visā valsts teritorijā. Tai paš ā laikā reģionālo politiķu lomas pieaugums var nonākt pretrunā ar pašreizējās politiskās elites interesēm. Tom ēr tas pozitīvi ietekmētu pašu politisko partiju attīstību – tām nāktos pārveidoties un aktivizēt savu darbību visos reģionos un pašvaldībās. Tas nodrošin ātu tik nepieciešamo atgriezenisko saiti – partiju vietējo nodaļu ietekmes pieaugums tuvinātu nacionālo politiku iedzīvotāju interesēm. Kopumā reģionalizācija nevis apdraud Latvijas valsti un tās iekārtu, bet gluži otrādi, ilglaicīgā perspektīvā var kļūt par demokrātiju stabilizējošu un attīstošu faktoru. Galven ā politiskā problēma šajā aspektā ir īslaicīgo interešu sabalansēšana ar ilgtermiņa perspektīvu. Reģionalizācija dotu arī papildus iespējas panākt lielāku Latvijas ietekmi Eiropas Savienībā. Reģionu un pašvaldību ietekme ES lēni, taču sistemātiski pieaug. Tas izpaužas ar ī jaunajās pilnvarās, ko atbilstoši ES konstitūcijai (Eiropas, 2004) iegūs Reģionu komiteja. Spēcīgi, tieši vēlēti reģioni spētu nodrošināt efektīvāku Latvijas interešu pārstāvniecību arī šajā institūcijā, tātad arī lielāku ietekmi uz ES reģionālo politiku. M. P ūķis, L. Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības 287 Iesp ējamais reformas algoritms Lai varētu izveidot Latvijā tieši vēlētas reģionālās pašvaldības, nepieciešama politiska izšķiršanās par vairākiem pamatjautājumiem. Pretējā gadījumā nav skaidru nosacījumu, kas ietekmēs nozaru ministriju, sociālo partneru un pašvaldību izvēli saistībā ar reformas turpmākajā gaitā saskaņojamajiem jautājumiem. Šo pamatjautājumu risinājums kļūtu par nosacījumu, lai turpinātu konsultācijas un nonāktu pie saskaņota reģionālās reformas modeļa. • Cik apriņķa pašvaldību jāveido? • Kurā administratīvajā teritorijā ietilps Rīga? • Vai starp apriņķa pašvaldībām un vietējām pašvaldībām pastāvēs hierarhiskas attiec ības? • Kāda būs pašlaik pastāvošo rajona pašvaldību saistība ar apriņķa pašvaldībām? • Kad plānojamas apriņķa pašvaldību vēlēšanas? • Vai Saeimas deputātu kandidāti varēs kandidēt apriņķa pašvaldību vēlēšanās? • Kad izveidojamas apriņķu administratīvās teritorijas un kā tās pārvaldāmas līdz vēlēšanām? Lai varētu izveidot apriņķa pašvaldības, pamatnostādņu izstrādes procesā būtu jāatrisina vēl vairākas problēmas, no kurām īpaši jāizdala apriņķa pašvaldību funkcijas un to finansēšanas avoti. Šīm problēmām ir vairāk profesionālas, nevis politiskas izvēles raksturs. T āpēc to risinājumā galvenā loma būs saskaņošanas procesam ar ministrijām un pašvaldībām. Turpret ī iepriekš konceptuāli izvirzītie jautājumi vairāk saistās ar politisko izvēli. Kad politiskā izvēle būs izdarīta, būs radīti priekšnosacījumi organizācijas, institucionālo un finanšu problēmu konstruktīvam saskaņošanas procesam. Problēmas risinājumu lietderīgi sadalīt trīs posmos: 1) koncepcijas pieņemšana valdībā, kurā tiktu atrisinātas politiski jutīgākās apriņķu izveidošanas problēmas, tādējādi radot priekšnosacījumus plašām konsultācijām starp nozaru ministrijām un pašvaldībām, kā arī pieaicinot citu ieinteresēto grupu pārstāvjus; 2) pamatnostādņu pieņemšana valdībā, kurās tiktu precizēti pārējie normatīvo aktu sagatavošanai un institūciju pārveidošanai nepieciešamie jautājumi; 3) nepieciešamo normatīvo aktu sagatavošana un pieņemšana. Koncepcijas pieņemšana pirmajā posmā ievērojami vienkāršotu vienošanās panākšanas iespēju otrajā. Lai radītu pamatu tālākam darbam pie apriņķu pašvaldību veidošanas, kā politisku kompromisu, kas ievēro arī kopējās sabiedriskās intereses, varētu piedāvāt šādus izvirzīto pamatproblēmu risinājumus. • Tiek veidotas asto ņas apriņķu pašvaldības. • Galvaspils ēta Rīga pilda gan vietējo, gan apriņķa pašvaldību funkcijas. • Starp apriņķu pašvaldībām un vietējām pašvaldībām hierarhiskas attiec ības nepastāv. Divu teritorijas mērogu pašvaldībām ir nodalītas finanses, īpašums un kompetences. • Apriņķu pašvaldības ir rajona pašvaldību tiesību un saistību pārmantotājas. Rajona pašvaldību īpašums tiek nodots attiecīgo apriņķu pašvaldībām. 288 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • Apriņķu pašvaldību vēlēšanas rīkojamas vienlaicīgi ar 9. Saeimas vēlēšanām 2006. gad ā. • Viena un tā pati persona varēs kandidēt gan Saeimas, gan apriņķa vēlēšanās, taču ievēlēšanas gadījumā viņai jāizšķiras par palikšanu tikai vienā deputāta amatā. • Apriņķu administratīvās teritorijas izveidojamas pēc 2005. gada vietējo pašval- dību vēlēšanām. Līdz apriņķu pašvaldību vēlēšanām tās pārvaldāmas saskaņā ar kārtību, kas noteikta likumā „Par pašvald ībām” attiec ībā uz rajonu pārvaldi. Lai no politiskās izšķiršanās par augstāk minētajiem jautājumiem nonāktu pie reālas reformas īstenošanas, jāveic plašs izskaidrošanas darbs, iesaistot dialogā visas interešu grupas, īpaši šajā darbā minētās. Labākais risinājums ir meklēt visām pusēm pieņemamus kompromisus, nepamatoti nesteidzinot reformas gaitu. Secin ājumi 1. Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Latvija ir iekavējusi spēcīgu, tieši vēlētu reģionālo pašvaldību izveidošanu, kas varētu kļūt par reģionālās attīstības dzinējspēku Latvijā. 2. Būtiskas interešu grupas, kuru intereses politiķiem jālīdzsvaro reģionālās reformas gaitā, ir uzņēmēji, politiskās partijas, lielo pilsētu pašvaldības, vietējās pašvaldības, ministrijas un lauku un mazpilsētu iedzīvotāji. 3. Liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošana radītu iespējas būtiskai ekono- misko un sociālo reģionālo atšķirību mazināšanai, Latvijas politiskās iekārtas stabilizēšanai un attīstībai. 4. Kā algoritms ar reformu saistīto pretrunu risinājumam varētu būt to līdzsvarošanas procesa dalījums trīs posmos: • koncepcijas pieņemšana valdībā, kurā tiktu atrisinātas politiski jutīgākās apriņķu izveidošanas problēmas, tādējādi radot priekšnosacījumus plašām konsultācijām ar pašvaldībām un starp nozaru ministrijām, kā arī pieaicinot citu ieinteresēto interešu grupu pārstāvjus; • pamatnostādņu pieņemšana valdībā, kurās tiktu precizēti pārējie normatīvo aktu sagatavošanai un institūciju pārveidošanai nepieciešamie jautājumi; • nepieciešamo normatīvo aktu sagatavošana un pieņemšana. LITERAT ŪRA 1. Saeima, Administratīvi teritoriālās reformas likums, 1998. 2. Saeima, Civildienesta likums, 2001. 3. Saeima, Valsts pārvaldes iekārtas likums, 2002. 4. Ministru kabinets, Pašvaldību reformas koncepcija, 1993. 5. Ministru kabinets, Politikas plānošanas pamatnostādnes, akceptētas 2001. gada 9. oktobrī, www.mk.gov.lv 6. Induļa Emša valdības deklarācija par valdības nodomāto darbību, 2004, www.mk.gov.lv 7. Vanags E., Locāne V., Vilka I. Pilsētu mārketings un tā nodrošināšana ar statistisko informāciju //Statistikas un p ārvaldes problēmas 2003. − LSI, 2003. − 21.−36. lpp. 8. Vanags E., Krastiņš O., Vilka I. u. c. Daž ādā Latvija: pagasti, novadi, pils ētas, rajoni, reģioni. V ērtē jumi, perspekt īvas, vī zijas . − Rīga: LSI/VRAA, 2004. − 539 lpp. 9. Falzon M., Peretti M., Verdier A. Local finance in the twenty five countries of the European Union . − Dexia Editions, 2004. − P. 189. M. P ūķis, L. Za česta. Iespēja izveidot Latvijā liela mēroga reģionālās pašvaldības 289 10. Territorial cohesion in Europe. − Commitee of Regions, 2003. − P. 103. 11. Latvijas Pašvaldību savienības mājaslapa www.lps.lv (skatīta līdz 2004. gada augustam). 12. Eiropas Savienības Konstitucionālā līguma projekts, TTC, 2004, www.mfa.gov.lv . Summar y Discussion about creating large scale regional governments is under discussion in Latvia since 1993. In 1998 the Law on Administrative territorial reform was accepted and the goal to create such regional governments was advanced. Nevertheless until present there is ab sence of corresponding political will. The main interest groups, which have different interests concerning regionalization, are entrepreneurs, political parties, large cities, local governments, ministries and residents from small cities and the countryside. In order to provide reform there has to be established a balance between those interests. The formation of large scale regional governments gives a chance to cohesion of economical and social conditions. Corresponding algorithm is proposed for successful implementation of reform. Key words: regions, self-governing, development, coterie, reform. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 290.–299. lpp. Komercbanku kred ītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā T he Role of Commercial Banks Loans in the Long-term Deve lopment of Economy Inna Rom ānova Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: inna_r@one.lv Raksts ir veltīts komercbanku kredītu lomai Latvijas ekonomikā. Par vienu no svarīgākajiem komercbanku darbības virzieniem ir kļuvusi kreditēšana. Lai izpētītu banku kredītu lomu ekonomikas ilgtspējīgā attīstībā, tiek izskatīta banku kredītu klasifikācija un veikta kredītu analīze pēc pazīmēm, kas raksturo kredītu virzību uz valsts ekonomikas attīstības stimulēšanu. Analizējot banku pēdējo gadu kreditēšanas virzienus, ir piedāvātas aktivitātes kredītu lomas palielināšanai atsevišķu tautsaimniecības nozaru konkurētspējīgai attīstībai, kā arī vērsta uzmanība uz piesardzības pasākumiem kreditēšanas straujās attīstības laikā. Atslēgvārdi: komercbankas, kredītu veidi, kredītu struktūra, analīze, tautsaimniecības kreditēšana. Ekonomikas ilgtspējīgas attīstības pamatā ir labvēlīga un stabila uzņēmējdarbības vide, kas veicina uzņēmumu konkurētspēju. Tautsaimniec ības funkcionēšanā un izaugsmē nozīmīga loma ir bankām. Bankas sekmē kapitāla pārplūdi no mazefektīvām ekonomikas nozarēm un uzņēmumiem uz konkurētspējīgām nozarēm un uzņēmumiem. Savukārt labvēlīgi ekonomiskie apstākļi ietekmēja Latvijas komercbanku sektora veiksmīgu attīstību, par ko liecina 1. tabulas dati. No tabulas redzams, ka banku sektora pēdējo gadu attīstības pamatrādītājiem ir augoša tendence. 1. tabula Latvijas komercbanku darb ības pamatrādītāji 2000. −20 03 . g. mlj. LVL 1 Key Indicators of Latvian Commercial Banks, 2000 −20 03, mln. LVL Pamatrādītāji 2000 2001 2002 2003 Noguldījumi 1864,6 2329,7 3070,3 3737,3 Kredīti 1086,7 1635,7 2125,1 3000,9 Kapitāls un rezerves 227,9 308,5 383,6 482,0 Aktīvi 2698,5 3458,5 4422,5 5716,7 Peļņa 38,3 49,6 56,3 71,5 Par vienu no svarīgākajiem komercbanku darbības virzieniem ir kļuvusi kreditēšana. Komercbankas vairāk nekā pusi no saviem resursiem (52,49% I. Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā 291 2003. gadā) virza kredītoperācijās. Bankas tās uzskata par visvairāk peļņu nesošām. Uz 2003. gada beigām procentu ienākumi par izsniegtajiem kredītiem sastādīja 39,43% no komercbanku kop ējiem ienākumiem. Banku kredītiem ir būtiska loma ekonomikas attīstībā. Kreditēšanas procesā uz laiku brīvie naudas līdzekļi tiek pārnesti uz naudas aprites procesiem. Pilnīgāka priekšstata iegūšanai par komercbanku kredītu nozīmi ekonomikas attīstībā ir nepieciešams veikt daž ādu kredītu veidu padziļinātu izpēti un analīzi. Pētot literatūru un zinātniskus darbus par banku kredīta jautājumiem, var secināt, ka ne vienmēr tiek novērtēta atsevišķu kredītu veidu loma ekonomikas ilgtspējīgā attīstībā. Komercbankas izsniedz saviem klientiem daž āda veida kredītus, kurus var klasificēt pēc daž ādām pazīmēm. Klasifikāciju visbiež āk veic pēc kreditēšanas subjektiem (pēc aizņēmēju grupām), pēc kredītu veidiem, pēc termiņiem, pēc aizņēmēju valsts piederības, pēc nozarēm, pēc kredītu kvalitātes, pēc kredīta cenas, pēc kreditēšanas metodēm, pēc nodrošinājuma, pēc kredītu izmantošanas mērķiem un citiem. Kredītu lomas pētīšanai ekonomikas attīstībā ir jāveic analīze pēc pazīmēm, kas raksturo kredītu virzību uz valsts ekonomikas attīstības stimulēšanu. Vispirms ir jānosaka kreditēšanas subjekti. Saskaņā ar banku teoriju [8, 2 21 ], kredit ēšanas subjekti ir juridiskās un fiziskās personas. Latvijā ir pieņemts kreditēšanas subjektus apskatīt pa aizņēmēju grupām: privātuzņēmumi, privātpersonas, valsts uzņēmumi, finanšu institūcijas, pārējie subjekti, ieskaitot valdību u. c. Uzņēmumiem komercbankas izsniedz kredītus galvenokārt ražošanas m ērķiem, tātad tautsaimniecības nozaru attīstībai, tādējādi stimulējot to izaugsmi. Privātpersonu kredīti ir vērsti uz iedzīvotāju privātā patēriņā paplašināšanu, kas nodrošina dzīves līmeņa paaugstināšanos un darbaspēka kvalitātes uzlabošanos, kas savukārt sekmē tautsaimniecības izaugsmi. Analizējot kredītu veidus, izšķir komerckredītus, industriālos kredītus, hipot ēku kredītus, patēriņa kredītus un citus (sk. 1. att.). Klasifikācija pēc kredītu veidiem parāda kredītu virzības mērķus. Kredītu līdzekļi var tikt virzīti apgrozāmo līdzekļu palielināšanai (komerckredīti) vai pamatlīdzekļu iegādei un atjaunošanai, kapitāliegul- dījumu finansēšanai (industriālie kredīti), vai nekustamā īpašuma iegādei, tā remontam un celtniecībai (hipot ēku kredīti). Privātpersonu personīgo vajadzību apmierināšanai visbiež āk tiek izmantoti patēriņa kredīti, kas galvenokārt ir paredzēti preču iegādei, tādējādi tie stimulē uzņēmumu preču realizāciju un rezultātā – ekonomikas attīstību. Atkarībā no banku kredītu termiņiem izdala īstermiņa, vidējā termiņa un ilgtermiņa kredītus. Īstermiņa kredīti (līdz 1 gadam) visbiež āk tiek piešķirti apgrozāmo līdzekļu palielināšanai un klientu tekošo vajadzību apmierināšanai. Ilgtermiņa kredīti (vairāk par 5 gadiem) ir paredzēti galvenokārt kapitālieguldījumu finansēšanas vajadzībām [1, 1 9 ]. Vid ējā termiņa kredītu (1–5 gadi) izmantošanas mērķi pēc vajadzību apmierināšanas līdzinās ilgtermiņa kredītiem. Pēc aizņēmēju valsts piederības izšķir kredītus, kas izsniegti savas valsts aizņēmējiem (rezidentiem) un citu valstu aizņēmējiem (nerezidentiem). Vietējiem uzņēmumiem izsniegtie kredīti kalpo Latvijas ekonomikas attīstībai un uzlabo iedzīvotāju dzīves līmeni. Komercbanku veiktā kredītu analīze tautsaimniecības nozaru griezumā (Latvijā nozaru saraksts tiek noteikts saskaņā ar Vispārējo ekonomiskās darbības (NACE) klasifikāciju) rāda, vai bankas kreditē nozares ar ātru kapitāla apriti un sekmē uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu palielināšanu, vai atbalsta ilgtspējīgu attīstību, finansējot kapitālieguldījumu palielināšanu. Analīze dod iespēju arī izvērtēt atsevišķu nozaru kreditēšanu dinamikā un nozaru attīstības tendences. 292 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Analizējot izsniegtos kredītus pēc kredītu kvalitātes (standarta kredīti, uzraugāmie kredīti un ieņēmumus nenesošie kredīti), var spriest par iespējamām problēmām attiecībā uz bankas darbības turpināšanu un tās pienākumu izpildīšanas iespēju pret klientiem. Lai analizētu Latvijas komercbanku kredītpolitikas galvenos virzienus, kas vērsti uz ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, veiksim komercbanku kredītportfeļa izpēti no vairākām pusēm. Latvijas komercbanku sektorā pēdējo trīs gadu laikā ievērojami pieaudzis kredītu īpatsvars banku kopējos aktīvos (skat.1.tabulu), tādējādi gūstot arvien lielāku nozīmi banku darbībā. Kredītu pieauguma paātrināšanos veicinājis gan tas, ka Latvijas tautsaimniecība pilnībā pārvarējusi 1998. gada Krievijas ekonomiskās krīzes sekas, gan arī reālā naudas pieprasījuma pieaugums uz valsts ekonomikas izaugsmes fona. Būtisku tautsaimniecības izaugsmi veicināja līdzekļu iekšējā pieprasījuma kāpums, ko noteica gan ārvalstu investīcijas, gan procentu likmju samazinājums, gan banku sektora attīstības izraisītais kreditēšanas pieaugums. Novērtējot Latvijas komercbanku uz 2003. gada beigām izsniegto kredītu apjomu (sk. 1. att.), var secināt, ka 31,04% no visiem kred ītiem bija kredīti apgrozāmo līdzekļu palielināšanai jeb komerckredīti. Kaut gan industriālo kredītu apjoms pieauga, procentuālā ziņā kopš 2000. gada izsniegto industriālo kredītu īpatsvars komercbanku portfelī pakāpeniski samazinās. Bez tam sāk augt arī hipotek ārie un patēriņa kredīti, kas pozitīvi iespaido iekšējo pieprasījumu. 38,69% 27,54% 4,46% 10,91% 42,90% 25,37% 3,94% 15,40% 37,07% 22,98% 4,27% 19,85% 31,04% 20,95% 4,98% 27,94% 0% 10% 20% 30% 40% 50% 60% 70% 80% 90% 100% 2000 2001 2002 2003 Pārējie Faktorings Hipot ēku kredīts Patēriņa kredīts Norēķinu karšu kredīts Finansu līzings Vekseļi Reverse repo darījumi Industriālais kredīts Komerckredīts Overdrafts 1. att . Latvijas komercbanku izsniegtie kredīti 2000.–2003. g. (%) 2 Loans Granted by Latvian Commercial Banks, 2000–2003 (%) Banku kredītportfeļa termiņstruktūrā ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas (sk. 2. att.). Pakāpeniski pieaug ilgtermiņa (vairāk par 5 gadiem) kredītu īpatsvars. Ja šādu kredītu īpatsvars komercbanku kredītportfelī 2000. gadā bija 22,2%, tad 2003. gada beigās sasniedza jau 41,6% l īmeni. Atsevišķas bankas piedāvā pat kreditēšanas programmas, kuru ietvaros klienti var saņemt kredītus uz I. Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā 293 20–25 gadiem. Tas liel ā mērā skaidrojams ar strauju būvniecības sektora un veiksmīgu nekustamā īpašuma kreditēšanas attīstību. Visvairāk tiek izsniegti vidējā termiņa kredīti (1–5 gadi). Pārmaiņas kredītu termiņstruktūrā rāda, ka bankas ir gatavas izsniegt industriālus kredītus uzņēmumu ilgtspējīgai attīstībai, kā arī ilgtermiņa kredītus nekustamā īpašuma finansēšanai. 50,7% 22,2% 44,8% 29,0% 44,4% 36,9% 38,1% 41,6% 0,0% 20,0% 40,0% 60,0% 80,0% 100,0% 120,0% 2000 2001 2002 2003 Virs 5 gadiem No 1 līdz 5 gadi Līdz 1 gadam Pieprasījuma 2. att. Latvijas komercbanku izsniegto kredītu termiņstruktūra 2000.–2003. g., % 3 The term structure of the loans grant ed by Latvian commercial banks, 2000–200 3 Izsniegto kredītu kvalitāti var redzēt 2. tabulā. Kredītportfeļa kvalitāti raksturo uzkrājumi sliktiem un nedrošiem aizdevumiem, kas ļauj novērtēt kredītu kvalitāti, norādot uz iespējamām problēmām attiecībā uz bankas darbības turpināšanu. Kredītu kvalitātes rādītāju dinamika (2000. g.–2003. g.) liecina, ka uzraugāmo kredītu daļa pastāvīgi samazinās un atbilstoši samazinās arī speciālo uzkrājumu summa nedrošiem kredītiem. T ā ir pozitīva tendence. 2. tabula Latvijas komercbanku kred ītportfe ļa kvalitāte 2000 .– 2003 . gad ā (perioda beig ās, %) [6] The Quality of the Credit Portfolio of Latvian Commercial Banks, 2000– 20 03 (end of period, %) 2000 2001 2002 2003 Standarta kredīti 93,3 95,8 97,1 97,3 Uzraugāmie kredīti 2,1 1,4 0,9 1,0 Ieņēmumus nenesošie kredīti 4,6 2,8 2,0 1,7 Zemstandarta 2,5 1,7 0,9 0,7 Šaubīgie 1,1 0,7 0,7 0,5 Zaudētie 1,0 0,4 0,4 0,5 Kopā 100,0 100,0 100,0 100,0 294 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Ja 2000. gada beig ās standarta kredīti veidoja 93,3% no visiem izsniegtajiem kredītiem, tad 2003. gada beigās 97,6% kred ītu bankas novērtēja kā standarta un tikai 1,0% – k ā uzraugāmos. Tas liecina par to, ka Latvijas komercbankas k ļuvušas piesardzīgākas. Lielāku uzmanību bankas velta speciālo uzkrājumu veidošanai. Speciālo uzkrājumu īpatsvara samazināšanās dod iespēju vairāk līdzekļu izmantot kreditēšanai. Analizējot Latvijas komercbanku kredītpolitiku attiecībā uz tautsaimniecības kreditēšanu nozaru griezumā, var secināt, ka uz 2003. gada beigām visaktīvāk tiek izsniegti kredīti iekšzemes aizņēmējiem, kas darbojas tirdzniecības (20,32% no iekšzemes uzņēmumiem izsniegto kredītu kopsummas), apstrādes rūpniecības (14,82%) un nekustam ā īpašuma jomā (12,27%). Kredītu sadalījuma dinamikā pa tautsaimniecības nozarēm (sk. 3. att.) ir redzams, ka pakāpeniski pieaugusi tirdzniecības un apstrādes rūpniecības uzņēmumu kreditēšana, tātad bankas turpina kreditēt uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu palielināšanu, bez tam strauji pieaugusi ar nekustamo īpašumu saistīto operāciju kreditēšana. Šobrīd tirdzniecības un apstrādes rūpniecības uzņēmumi ir lielākie kredītņēmēji, taču pēdējo divu gadu laikā ir vērojama šīm nozarēm izsniegto kredītu īpatsvara neliela samazināšanās. Kaut tirdzniecībā vēl joprojām tiek veiktas lielas investīcijas, taču tirgū ir jūtama pārorientācija uz jaunu prioritāro nozari – operācijām ar nekustamo īpašumu. 0,00% 5,00% 10,00% 15,00% 20,00% 25,00% Lauksaimniecība 4,64% 4,71% 5,50% Zvejniecība 0,40% 0,50% 0,50% Ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 0,05% 0,10% 0,10% Apstrādes rūpniecība 17,80% 16,41% 14,80% Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde 5,49% 6,48% 5,00% Būvniecība 6,94% 6,10% 6,60% Tirdzniec ība 23,07% 21,92% 20,30% Viesnīcas un restorāni 3,63% 2,38% 3,10% Transports, glab āšana un sakari 10,27% 10,00% 8,40% Finansu starpniecība 17,04% 17,40% 15,80% Oper ācijas ar nekust. īpašumu, noma 0 8,65% 12,30% 2001 2002 2003 3. att. Latvijas komercbanku kredītu sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm, 2001.–2003. g. (%) 4 Loans granted by Latvian commercial banks according to the industry, 2001–2003 (%) I. Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā 295 Atsevišķās bankās izsniegto kredītu atlikums 2003. gada beigās pārsniedza 80% no šo banku aktīviem (piemēram, Nordea, LHZB, Vereinsbanka, M āras banka). Tom ēr komercbankas veic kredītportfeļa diversifikāciju pa tautsaimniecības nozarēm, rezultātā vienas nozares uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms nepārsniedz 30% no uz ņēmumiem izsniegto kredītu kopapjoma [2, 8 ]. Rezumējot kredītu sadalījumu pa tautsaimniecības nozarēm, ir jāatzīmē, ka lielākā daļa kredītu tiek izsniegti tirdzniecības nozarei, ko var izskaidrot ar ātru kapitāla apriti šajā nozarē, kas savukārt nodrošina ātru bankas līdzekļu atmaksu. Otra liel ākā nozare, kas izmantoja banku kredītus, bija apstrādes rūpniecība. Šajā nozarē sakarā ar krasi pieaugušo peļņu ir vērojams, ka par noteicošo finansējuma avotu ir kļuvuši pašu līdzekļi. Bet tieši šai nozarei ir vislielākais eksporta potenciāls un kreditēšanas apjomu palielinājums, kas varētu atbalstīt ražošanu un uzlabot Latvijas negatīvo eksporta – importa saldo. Svarīgi ir izvērtēt izsniegto kredītu sadalījumu pēc aizņēmēju valsts piederības. Analizējot rezidentiem un nerezidentiem izsniegto kredītu apjomus, var secināt, ka iekšzemes aizņēmēju (vietējo uzņēmēju un privātpersonu) kreditēšana ir kļuvusi par komercbanku prioritāro darbības virzienu. Uz 2003. gada beigām 88,3% kred ītu no kopējā banku sektora kredītu atlikuma bija izsniegti Latvijas rezidentiem [6]. Nerezidentiem izsniegto kredītu īpatsvars pēdējo divu gadu laikā saglabājas aptuveni 11% l īmenī. T ātad ir skaidri redzama orientācija uz iekšzemes tirgu. T āda politika dod iespēju veikt efektīvāku izsniegto kredītu monitoringu, turklāt no ekonomiskā viedokļa kredīti, kas izsniegti vietējiem uzņēmējiem, ir virzīti uz Latvijas ekonomikas attīstību. Komercbanku loma tautsaimniecības attīstībā lielā mērā ir saistīta arī ar mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalstu, jo tieši šie uzņēmumi jebkurā tirgus ekonomikā ir ļoti būtisks ekonomikas sektors, kas nosaka valsts ekonomiskās attīstības tempus, iekšzemes kopprodukta (IKP) struktūru un kvalitāti. Latvijā MVU ir nozīmīgs darba vietu avots, šie uzņēmumi kopumā nodarbina aptuveni 70% darbaspēka un rada 63% no IKP [4, 12 8 ]. Latvij ā aptuveni 99% no visu uz ņēmumu kopskaita ir mazie un vidējie uzņēmumi. Ta ču ekonomiski aktīvo MVU skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā 2002. gadā bija 18,3. Tas ir krietni maz āk nekā Eiropas Savienības valstīs (starp 40–60) un pat sal īdzinot ar Igauniju (27) [9, 11 ]. Galvenais mazo un vid ējo uzņēmumu attīstību bremzējošs faktors ir finansēšanas trūkums. Viena no svarīgākajām problēmām, kas ir saistīta ar MVU finansēšanu no banku puses, ir kredītu nodrošinājuma nepietiekamība. Pēdējā laikā šajā ziņā ir parādījušās perspektīvas, kas saistītas ar iespēju izmantot Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļus. T ā 2003. gada 10. oktobrī Finanšu ministrija parakstīja vienošanos par 20 miljonu latu liela galvojuma izsniegšanu mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai [5], kas k ļūs par jūtamu MVU atbalstu no valsts puses. Jau 2004.–2005. gadu period ā Latvijas Hipot ēku un zemes banka izsniegs MVU attīstībai kredītus, kas saņemti no Eiropas Investīciju bankas (EIB) ar valsts garantijām. Kredīti īpaši ir domāti apstrādes rūpniecībai, viesnīcām, tūrismam, celtniecībai, tirdzniecībai, pakalpojumu sfērai. Bez tam, apstiprinātie “Latvijas politikas pamatnolikumi MVU attīstībā ” dos papildu stimulu to att īstībai. 296 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5,81% 11,90% 12,46% 10,72% 70,50% 64,32% 58,68% 55,97% 15,28% 15,48% 21,13% 26,14% 0,00% 10,00% 20,00% 30,00% 40,00% 50,00% 60,00% 70,00% 80,00% 2 0 0 0 2 0 0 1 2 0 0 2 2 0 0 3 valdībām valsts uzņēmumiem finansu institūcijām privātuzņēmumiem privātpersonām 4. att . Latvijas komercbanku 2000.–2003. g. izsniegto kredītu sadalījums pēc kredītņēmēja (%) 5 Loans granted by Latvian commercial banks regarding the borrower, 2000–2003 (%) Pēdējo gadu laikā ir vērojams arī straujš privātpersonām – rezidentiem izsniegto kredītu apjoma pieaugums. Tas pak āpeniski auga – no 15,28% 2000. gad ā, 21,13% 2002. gadā, līdz 2003. gadā sasniedza 26,14% l īmeni (sk. 4. att.). Kredītu straujāks pieaugums vērojams pārsvarā lielākajās pilsētās, kur palielinās ekonomiskā aktivitāte. Galvenie kredit ēšanas veidi ir patēriņu kredīts, kredīts nekustamā īpašuma iegādei, tā remontam un celtniecībai, norēķinu karšu kredīts u. c. 80% no pat ērētāju kredītiem ir paredzēti preču iegādei [3, 72 ]. Tas zin āmā mērā atbalsta uzņēmumu preču realizāciju. T ādējādi privātpersonu kreditēšana kļūst par neatņemamu ražošanas cikla sast āvdaļu un stimulē ekonomikas attīstību. Svarīgi ir izanalizēt attiecību starp izsniegto kredītu un piesaistīto noguldījumu apjomiem. Noguldījumos bankas 2003. gada beigās bija piesaistījušas 3,73 miljardus latu, kas ir par 21,5% vair āk nekā gadu iepriekš. Rezidentu – privātpersonu noguldījumi bankās sasniedza vairāk nekā 909,43 miljonus latu [6]. Banku sektor ā saglabājas liels nerezidentu noguldījumu īpatsvars, un tam ir augoša tendence. No Latvijas rezidentiem 2002. gadā tika piesaistīti 45,7% no visiem banku sektora noguldījumiem un 2003. gada beigās tas palielinājās līdz 46,4%. Noguldījumu apjoma palielināšanās ir saistīta ar to, ka ir pieaudzis iedzīvotāju dzīves līmenis, uzlabojusies uzņēmējdarbības vide, attīstījies nekustamā īpašuma tirgus. Nākotnē paredzams, ka šis noguldījumu apjoms augs, to var nodrošināt gan paredzamais ekonomiskās aktivitātes pieaugums (prognozētais IKP 2003. gadam – ap 7,2%, 2004. gadam – 7,0%), gan ar ī pārdomātas banku attīstības politikas īstenošana. Apskatot 2003. gadā rezidentu noguldījumus un tiem izsniegtos kredītus, redzams, ka no rezidentiem piesaistīto noguldījumu apjoms pieauga apmēram par 21,5%. Savuk ārt rezidentiem izsniegto kredītu pieaugums 2003. gadā bija ap 39,1% 6 . T ātad bankas, pirmkārt, izmantoja resursus, kuru avots ir nerezidentu I. Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā 297 noguldījumi, ne tikai par labu pašām bankām, kuras gūst ieņēmumus, izvietojot aktīvus gan rezidentu, gan nerezidentu kredītos, bet arī par labu Latvijas ekonomikai. Tom ēr situāciju, kad straujai kreditēšanas attīstībai neseko būtisks iekšzemes noguldījumu kāpums, nevar vērtēt pozitīvi no valsts makroekonomiskās stabilitātes viedokļa. Salīdzinot ilgtermiņa izsniegto kredītu apjomu ar piesaistīto noguldījumu apjomu termiņstruktūru, rodas bažas, ka ilgtermi ņa kredīti tiek izsniegti, izmantojot uz īsu laiku piesaistītos līdzekļus, tādējādi paaugstinot banku likviditātes risku [6]. Apskatot komercbanku izsniegto kredītu un piesaistīto noguldījumu dinamiku (skat. 1.tabulu), ir vērojama negatīva tendence – vidējie kredītu izsniegšanas tempi pēdējos gados (40,5%) p ārsniedz vidējos piesaistīto noguldījumu apjoma pieauguma tempus (26,1%). Ja kred ītu izsniegšanas apjomi un tempi tuvākajā laikā nesamazināsies, varētu augt kredītlikmes, jo bankas var izjust brīvu līdzekļu trūkumu kredītu piešķiršanai. Pašlaik konkurences apstākļos bankas piedāvā klientiem kredītus ar tik zemām likmēm, kā vēl nekad, pat izsniedzot kredītus ar minimālo peļņas maržu. Kopum ā Latvijas komercbanku kredītu likmes samazinās, kas ir banku konkurences sekas cīņā par klientiem, un līdz ar to pieaug kreditēšanas apjomi. Tikm ēr Igaunijā jau izskan pirmie brīdinājumi par to, ka privātpersonu pārmērīgais kredītu slogs var izraisīt krīzi tirdzniecībā un visā valsts ekonomikā. Lieli ikmēneša maksājumi par kredītu var izraisīt ikdienas patēriņa samazināšanos, kas savukārt izsauks patēriņa ierobežojumu, t ādējādi apdraudot tirdzniecības tālāku attīstību. Šādā situācijā bankām būs nepieciešams pārskatīt savu kredītpolitiku, lai atrastu “zelta” vidusce ļu. Asas konkurences apstākļos neviena banka nevēlēsies zaudēt savu tirgus daļu privātpersonu kreditēšanas jomā, bet, no otras puses, šādas krīzes apstākļos bankām būs grūtības atgūt tirdzniecības tīkliem un veikaliem izsniegtos kredītus. Vēl viens negatīvs moments ir saistīts ar to, ka pieaug ārvalstu valūtās izsniegto kredītu īpatsvars. 2003. gada vidū tas sasniedza 56,3% l īmeni [2, 30 ]. Tas ir saist īts ar to, ka Latvijas nekustamā īpašuma tirgū noteicošā darījumu valūta ilgu laiku bija ASV dolārs. Arī kredīti šo darījumu finansēšanai tika ņemti ASV dolāros. Ir jāatzīmē, ka šādu situāciju veicina arī pievilcīgā dolāru kredītu procentu likme, kas ir aptuveni par trīs procentu punktiem zemāka nekā attiecīgā kredītu procentu likme Latvijas latiem. Ņemot vērā to, ka privātpersonu ienākumu lielākā daļa ir latos, šāda situācija var izrādīties diezgan bīstama, ja ASV dolāra valūtas kurss attiecībā pret latu pieaugs. Šādā situācijā pieaugs arī kredītņēmēju saistības pret bankām, kas var pasliktināt aizņēmēju maksātspēju. Tas noz īmē, ka privātpersonu valūtas risks pieaug. Latvijas bankas speciālisti atzina, ka kreditēšanas straujā attīstība varētu nākotnē atstāt negatīvu iespaidu uz makroekonomiskajiem rādītājiem. Attīstītajās valstīs kreditēšanas attīstības tempi ir vidēji 10 līdz 15%, un tad jau ir bažas, bet Latvijā šie tempi jau vairākus gadus ir vidēji 40% gad ā. Tom ēr Finanšu un kapitāla tirgus komisija uzskata, ka pagaidām nav pamata baž ām, jo izsniegtajiem kredītiem ir segums. Tom ēr ir rūpīgi jāseko, kad kreditēšanas attīstības tempi Latvijā sasniegs piesātinājumu, īpaši privātpersonu vidū. Piesardzību prasa arī tāds fakts, ka pārmērīgā kredītu izsniegšana nekustamā īpašuma attīstītājiem var sekmēt dzīvojamo platību tirgus piesātinājumu. Bankām var rasties problēmas ar nekustamā īpašuma attīstības projektiem izsniegto kredītu 298 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE atgūšanu. Bankas var būt arī zaudētājas, realizējot ieķīlāto nekustamo īpašumu par zemāku cenu. Veiktā analīze liecina, ka banku sektors attīstās stabili. Banku panākumi ir sasniegti, pateicoties gan labvēlīgai situācijai Latvijas ekonomikā kopumā, gan veiksmīgai un produktīvai pašu banku darbībai. Bankām savukārt ir liela loma tautsaimniecības funkcionēšanā un izaugsmē. Banku sektors ir gatavs arī turpmāk veicināt ekonomikas ilgtspējīgu attīstību. Kreditējot konkurētspējīgas nozares un sabiedrībai vitāli nepieciešamas ražotnes, komercbankas var regul ēt nepieciešamo nozaru attīstību visas valsts labā. Latvijas Banka un valdība savukārt, regulējot procesus, kas saistīti ar tautsaimniecības tālāko izaugsmi, varētu novirzīt komercbanku aizdevumu kapitālu tieši to nozaru uzņēmumiem, kuru attīstība būtu svarīga valsts ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 1. tabula ir sastādīta, izmantojot Latvijas Komercbanku asociācijas un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datus. 2 1. attēls ir sagatavots, izmantojot Latvijas Komercbanku asociācijas datus. 3 2. attēls ir sagatavots, izmantojot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datus. 4 3. attēls ir sagatavots, izmantojot Latvijas Komercbanku asociācijas datus. 5 4. attēls ir sagatavots, izmantojot Latvijas Komercbanku asociācijas datus. 6 ir aprēķināts, izmantojot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datus. LITERAT ŪRA 1. Briede I., Liepiņa R. Bankas noguld ī j u mi un aizdevumi, to raksturojums un kontrole . − R.: Tur ības mācību centrs, 1997. − 19. lpp. 2. Latvijas Banka. Finanšu stabilitātes pārskats. − Rīga: Latvijas Banka, 2003. g. − Nr. 1, 39 lpp. 3. Lielāmers J., Geipele I. Priv ātpersonu kreditēšanas problēmas Latvijā // R TU zin ātniskie raksti, 2003 . 4. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. − Rīga: Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2003. gada jūnijs, 148 lpp. 5. Banku ziņas. www.bns.lv 6. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati. www.fktk.lv 7. Latvijas komercbanku asociācijas dati. www.bankasoc.lv 8. Банковское дело / Под ред. О. И. Лаврушина. − Москва: Финансы и статистика, 1998. − C. 221. 9. Чхартишвили С. Развитие малого и среднего бизнеса в Латвии // R TU zin ātniskie raksti, 2003 . Summar y Commercial banks play an important role in functioning and growth of national economy. Banks stimulate inflow of the capital to the most competitive branches and enterprises. In order to analyse th e role played by th e loans granted by commercial banks in the long-term development of Latvian economy, the article stresses the importance of the credit classifi cation. The analysis is made by several criteria in dynamics: types of credits, te rms, branches of the economy, borrower residence, legal status etc. The estimat ion of correlation between the volume of deposits and credits proves the orientation of bank credits to the internal market and I. Rom ānova. Komercbanku kredītu loma ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā 299 development of economy. The paper also provides the evaluation of credit quality that shows the positive tendency in reduction of the share of poor-quality credits. In conclusion the author points out the basic tendencies in the development of crediting, emphasizes the increase of a role of credits in the long-term development of the economy, and also draws the attention to the safety measures that should be taken into consideration during the peri od of the fast growth of crediting. Key words : commercial banks, credit classification, credit structure, analysis, crediting national economy. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 300.–312. lpp. Pirc ēju rī c ības analī ze ienes īguma vadī šanas procesa īstenošan ā Customers Behaviour Analysis in the Process of Yield Management Implementation Kristīne Roz īte Latvijas Universitāte Aspazijas bulv.5, Rīga, LV−1050 E-pasts: kristine.rozite@lu.lv Rakstā tiek aplūkota īpašas uzņēmuma vadības nozares – ienesīguma vadīšanas – principi, to pielietošanas iespējas uzņēmuma darbības plānošanā un analīzē, kā arī atsevišķu ienesīguma vadīšanas metožu pielietojums aviop ārlidojumu uzņēmumā. Ienesīguma vadīšanas principu realizācijas mērķis ir, efektīvi izmantojot iespējamu kapacitāti, noteikt tādu cenu struktūru un politiku, kas dotu uzņēmumam maksimālus ieņēmumus noteiktajos apstākļos. Ienesīguma vadīšana sākotnēji tika izmantota avioindustrijā Amerikas Savienotajās valstīs, bet šobrīd, izmantojot moderno informācijas tehnolo ģiju iespējas un matemātiskās modelēšanas principus, ienesīguma vadīšana tiek izmantota arī citās pakalpojuma nozares sfērās, piemēram, viesnīcu darbībā, interneta pakalpojumu sniegšanā, izstā žu un konferen ču organizēšanā un citur. Raksta nobeiguma daļā, izmantojot datus par aviobiļešu iegādes laiku, tiek veikta pircēju rīcības analīze, kas ir iesākuma posms ienesīguma vadīšanas principu izmantošanā. Atslēgvārdi: ienesīguma vadīšana, pakalpojumu sfēra, rezervēšanas sistēmas, pircēju segmentācija, pircēju rīcība. Ienes īguma vadī šanas j ēdziens Ienesīguma vadīšana ir īpašs biznesa paņēmiens, kas papildina tradicionālos mārketinga līdzekļus pārdošanas procesā. To var raksturot k ā procesu, kura mērķis ir maksimizēt uzņēmuma ieņēmumus, tādējādi arī peļņu, pārdodot īsto produkcijas veidu īstajam pircējam par īsto cenu pareizajā laikā. Ienesīguma vadīšanas (angļu valodā tiek izmantoti jēdzieni yield managament vai revenue management ) pielietošanas principi, izmantojot operāciju pētīšanas metodes, ļauj atrast līdzsvaru, no vienas puses, starp pārslodzes un nepietiekamas noslodzes risku un, no otras puses, starp apgrozījuma un seguma maksimizāciju [6, 176 ]. Ienes īguma vadīšanas metodes un pielietojuma principi pakāpeniski tika izstrādāti un sākotnēji izmantoti aviolidojumu nozarē ASV 20. gs. 70. gados, kad lēmuma pieņemšanas procesā tika apvienoti tādi savstarpēji saistīti faktori kā lidojumi un cenas [10]. P ārlidojumu tirgū ienākot jaunām aviosabiedrībām ar īpašu zemo cenu politiku, klasiskās aviosabiedrības savas darbības nodrošināšanai izmantoja jaunākās informācijas tehnolo ģiju iespējas un operāciju pētīšanas metodes daž ādu uzņēmuma darbībai būtisku lēmumu pieņemšanas procesā, kas ļāva tām efektīvi izmantot pieejamos resursus un saglabāt tirgu. K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 301 Turkl āt pakāpeniski ienesīguma vadīšanas principi tika pielietoti arī citās pakalpojumu sniegšanas nozarēs: viesnīcu biznesā, televīzijas reklāmu laika pārdošanā, automašīnu nomā, izklaides biznesā un citur. Ienesīguma vadīšanas metožu pielietojumu ir iesp ējams klasificēt tradicionālajā un netradicionālajā [2, 1 380 ]. T ā kā sākotnēji ienesīguma vadīšanas metodes tika izstrādātas avioindustrijas problēmu risināšanai – cenu diferencēšanai, sēdvietu sadalīšanai atšķirīgām pircēju kategorijām, tās vienkāršotā veidā tika izmantotas arī viesnīcu, automašīnu nomas biznesā, dzelzceļu pārvadājumu, kruīzu biznesa optimizācijai. Visas iepriekšminētās nozares raksturo līdzīgs realizācijas process – pārdošana tiek veikta, izmantojot autonomas, centralizētas rezervēšanas sistēmas. Netradicionālās ienesīguma vadīšanas metodes tiek izmantotas nozarēs ar atšķirīgu pārdošanas procesu un pasūtījuma izpildes struktūru, tādējādi arī veidojot atšķirīgus optimizācijas modeļus, piemēram, reklāmas laika pārdošana raidorganizāciju biznesā vai medicīnā, kur pārdotie pakalpojumi ir slimnīcas istabas, medicīniskās manipulācijas, aprūpe u. c. Pakalpojumu sf ēras īpaš ās iez īmes Atšķirīgās pakalpojuma sfēras ir iespējams raksturot ar vairām līdzīgām iezīmēm. Pircējam piedāvātais produkcijas veids ir nemateriāls, to nav iespējams uzkrāt, ražošana un pat ēriņš notiek vienlaicīgi, tātad pakalpojuma patēriņš ir saistīts ar noteiktu laiku jeb pats pakalpojums ir laika moments. Piemēram, viesnīcas istabas īre noteiktam dienu skaitam, televīzijas reklāmas laika pirkšana, telefonu zvanu laiks, koncerta laiks. Ja pakalpojums netiek izmantots noteiktaj ā laikā, tā realizācija vairs nav iespējama, jo laiks tā izmantošanai ir pagājis. Bet pakalpojuma sniedzējs līdz ar nerealizētajām iespējām – pakalpojumu kapacitāti (istabu īri, lidmašīnas sēdvietas pārdošanu, automašīnas īri) – nav guvis iespējamos ieņēmumus. Parasti pakalpojuma sniedzēja rīcībā ir ierobežots pakalpojumu sniegšanas apjoms – kapacitāte (sēdvietu skaits lidmašīnā, istabu skaits viesnīcā, iespējamo savienojumu skaits telekomunikācijā noteiktā laikā). Šīs kapacitātes palielināšana ir iespējama, bet saistīta ar papildus finanšu un laika resursu patēriņu. Turkl āt paša pakalpojuma mainīgās izmaksas parasti ir nelielas. Tas noz īmē, ka kopējo izmaksu ziņā nav būtiski, vai tiek apkalpots vairāk vai mazāk klientu, jo izmaksu summa, klientu skaitam pieaugot, kapacitātes robež ās būtiski nepalielinās. Pakalpojumu sniegšanas sfēru var raksturot ar mainīgu pieprasījumu daž ādos laikos, kas atkarīgs no konkrētās stundas, sezonas, kā arī no daž ādiem citiem ārējiem faktoriem. Pakalpojumu sfērā tiek izmantota piedāvātā pakalpojuma iepriekšēja pasūtīšana un iegāde (priekšapmaksa), pakalpojuma izpildi atliekot uz vēlāku laiku. T ādējādi uzņēmuma rīcībā ir iespēja par līdzvērtīgu pakalpojumu noteikt atšķirīgu cenu, kas ir atkarīga no laika, kad tiek veikta pakalpojuma iepriekšēja pasūtīšana, esošā pieprasījuma, uzņēmuma rīcībā esošās kapacitātes, pakalpojuma sniedzēja uzticamības, pircēja pārliecības par pakalpojuma vērtības līmeni pakalpojuma pirkšanas un patēriņa brīdī. Uzņēmumam ir jāizstrādā tāda cenu struktūra un pārdošanas politika, kas ļautu tam iegūt maksimāli iespējamo apgrozījumu esošajā situācijā. Piemēram, aviopārlidojumu kompānijai ir jāpieņem lēmums, vai šodien pārdot sēdvietu uz noteikto reisu par zemāku cenu vai gaidīt pircēju, kas ieradīsies pēdējā brīdī un būs gatavs maksāt augstāku cenu. Bet, atsakot klientam pārdot sēdvietu par zemāku cenu, uzņēmumam pastāv riska iespēja, ka sēdvieta paliks nepārdota un uzņēmums negūs ieņēmumus. 302 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Pirc ēju segmentācija avionozar ē Pakalpojuma pircēji, iepriekš pasūtot pakalpojumu, pārstāv daž ādus tirgus segmentus un ir gatavi maksāt atšķirīgu cenu par pakalpojumu. Piemēram, klientus noteiktam lidmašīnas reisam var iedalīt vairākās grupās: 1) klienti, kuri laicīgi plāno savu ceļojumu vai 2) kuri iegādājas biļetes pēdējā brīdī, 3) klienti, kuri ir gatavi maksāt zemāku cenu, bet tādējādi pakļaujas daž āda veida uzņēmuma noteiktiem nosacījumiem (uzturēšanās laika, izpirkšanas laika ierobežojami, datuma mai ņas vai biļešu atgriešanas ierobežojumi), vai 4) klienti, kuri par augst āku cenu vēlas saņemt pakalpojumu bez šāda veida ierobežojumiem. Papildinot autoru veidoto pieprasījuma sadalījuma attēlu [3, 3 9 ], ir iesp ējams shematiski atainot klientu r īcību, sadalot tos atsevišķos tirgus segmentos. 1. att . Pircēju segmentācija pēc to izturēšanās [3, 39 ] Division of Customers by Behaviour Tom ēr uzskats, ka biznesa klienti biļetes iegādi veic vēlāk nekā atpūtnieki, ne vienmēr apstiprinās [2, 13 69 ]. Uz ņēmums, nosakot tarifu klases cenu, orientējas uz noteiktu tirgus segmenta apkalpošanu. 10% no s ēdvietām nododot biznesa klasei, 40% no lidojuma ien ākumiem tiek iegūti tieši no augstākās tarifu klases [5, 24 0 ]. Tarifu klašu sadal ījuma principi Nosakot vairākas tarifu klases, to vietu savstarpējo sadalījumu, uzņēmumam jāpieņem lēmums, cik vietu pārdot iepriekš par zemāku cenu, cik vietu rezervēt nākamajam periodam, kad tās tiks piedāvātas par augstāku cenu, tomēr palielinoties riskam tās visas nerealizēt, neizpildot kapacitātes iespējas. Vietu skaita sadalījumam atsevišķām tarifu klasēm var tikt izmantotas vairākas metodes: fiksētā sadalījuma vai ligzdsadalījuma [2, 136 8 ] metodes. Ja fiks ētā sadalījumā katra tarifu klase tiek apstrādāta neatkarīgi no citām, tad ligzdsadalījumā katrai nākamai augstākai (dārgākai) klasei ir nodrošinātas arī brīvās zemākās klases K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 303 vietas. Piemēram, ja lidojumā tiek piedāvāti vairāku klašu tarifi Q 1 >Q 2 >Q 3 >Q 4 un kopējo sēdvietu skaits reisā ir 50, bet sākotnējais vietu sadalījums limitēts: Q 4=10 Q 3=20 Q 2=40 Q 1=50 Tad atbilstoši realiz ēto vietu skaitam mainīsies arī zemāko tarifu brīvo vietu skaits: Q=50 Q 1b= Q – (Q 1r +Q 2r +Q 3r +Q 4r) Q 2b= Q 2s – (Q 4r +Q 3r +Q 2r ) Q 3b= Q 3s – (Q 3r +Q 4r ) Q 4b= Q 4s – Q 4r 1. tabula Ligzdsadal ījuma metodes vietu sadalījuma piemērs, izmantojot autora pie ņemtās skaitliskās vērtības Nested Inventory Control Method by Author Assumed Values Limitētais vietu skaits Qs Rezerv ēto vietu skaits Qr Brīvo vietu skaits Qb Q 4 10 5 5 Q 3 20 10 5 Q 2 40 10 15 Q 1 50 5 20 Tuvojoties izlidošanas datumam, zem ākās klases tarifi tiek slēgti, centrālajā rezervēšanas sistēmā regulāri atjaunojot informāciju par pieejamiem tarifiem un to vietu limitiem, ko nosaka, izmantojot ienesīguma vadīšanas sistēmas prognozēšanas un optimizācijas metodes. Izmantojot ligzdsadalījuma metodi, vienmēr ir iespējams iegādāties augstāka tarifa klases biļetes, bet tiek izslēgta iespēja, ka tiek piedāvātas zemāku tarifu klases biļetes, slēdzot augstākas klases tarifa piedāvājumu. Zemāku tarifu klases vietas tiek slēgtas, pienākot noteiktam fiksētam laikam attiecībā pret izlidošanas brīdi, rezervēto vietu skaitam sasniedzot limitēto apjomu vai izsmeļot pieprasījuma iespējas. Tuvojoties izlidošanas br īdim, uzņēmums rēķinās ne tikai ar pircēju segmentācijas modeli, bet arī ar iespēju, ka, trūkstot biļetēm par pircēju interesējušo cenu, viņš iegādāsies biļeti par augstāku cenu. Speciālajā literatūrā [6, 18 2 ] š ādu pircēju rīcības modeli, kas noteiktos apstākļos rada apgrozījumu palielinošu efektu, apzīmē ar terminu u p sell . Ar šīs stratēģijas palīdzību, ar izdevīgu piedāvājumu palīdzību tiek stimulēts pieprasījums. Lai gan ienesīguma optimizēšanai u p-sell stratēģija ir ļoti vēlama, ne vienmēr tā dos rezultātu, jo tās izpilde ir atkarīga no alternatīvās kapacitātes iespējām, pircēja jutības pret cenas palielināšanos, kā arī konkurējošo uzņēmumu piedāvājuma. Optim ālā sadalījuma noteikšanu starp atsevišķām tarifu klasēm veic, izmantojot sagaidāmo marginālo ieņēmumu metodi (expected marginal seat revenue – EMSR) [2, 1 369 ]. Balstoties uz pl ānoto pieprasījumu pēc atsevišķām tarifu klasēm, pieeja zemākās tarifu klases biļetēm tiek slēgta brīdī, kad vienas papildus vietas vērtība ir mazāka par augstākas tarifu klases papildus vietas vērtību. Katras papildus vietas 304 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE vērtība tiek aprēķināta no vietas cenas un varbūtības pēc vēl vienas papildus vietas pieprasījuma reizinājuma [3, 6 8 ]. Visoptim ālākais vietu sadalījums būtu situācijā, ja pēdējās zemākās klases vietas vērtējums būtu vienāds ar tuvākās augstākās klases papildus vietas vērtējumu. Šādi vienmēr tiek nodrošinātas vietas augstākai tarifu klasei, zemākai tarifu klasei piedāvājot tikai brīvās, augstākas tarifu klases nepieprasītās vietas. Vietu sadalījuma noteikšana balstās uz kopējo brīvo vietu skaitu, nodrošinot rezervēšanas iespējas augstākas tarifu klases pircējiem, bet zemākajai tarifu klasei šādu nodrošinājumu nesniedzot. Ja U 1, U2, .....Um-1 ir optimālais atsevišķām tarifu klasēm nodrošināto vietu skaits, X 1, X 2 ...X m – pieprasīto vietu skaits un C1>C 2>...>C m – ieņēmumi no atsevišķām tarifu klasēm, kur indeksi apzīmē tarifu klases no augstākās (1) līdz zemākajai (m), turklāt zemākajai tarifu klasei (m) nenodrošinot vietas, tad optimālais limitēto vietu skaits ligzdmetodes sadalījumā ir: C2=C 1 P{X 1>U 1), C3=C 1 P{X 1>U 1 ∩ X 1+X 2>U 2}, Cm=C 1 P{X 1>U 1 ∩ X 1+X 2>U 2 ∩ ...∩ X 1+X 2+...+X m-1>U m-1}. T ā kā pieprasījums pēc zemākas tarifu klases tiek uzskatīts par notikumu, kura varbūtība ir 1, tad ieņēmumi no zemākas tarifu klases tiek līdzsvaroti ar sagaidāmajiem ieņēmumiem no augstākām tarifu klasēm. Parasti aviosabiedrība piedāvā daudz daž ādas tarifu klases, lai gan pastāv iespēja, ka daļa no tām vispār netiek piedāvātas pārdošanas procesā. Atsevišķu optimizācijas modeļu vajadzībām, piemēram, lidojumu grafika veidošanai [1, 5 ], tiek izmantots vidēji svērtais tarifs, kas tiek aprēķināts, vadoties no komplicēta cenu veidošanas procesa, pircēju rīcības, pieprasījuma un tirgus kapacitātes. Turkl āt pieprasījums ir tieši atkarīgs no veidojamā lidojuma grafika. Tarifu klašu rezerv ēto un limitēto vietu skaitu struktūra tiek nemitīgi mainīta, uzmanīgi sekojot konkurējošo uzņēmumu cenu izmaiņām. Globālās rezerv ē šanas sist ēmas Ienesīguma vadīšana var tikt pielietota, tikai izmantojot mūsdienu informācijas tehnolo ģijas iespējas. Veicot nepārtrauktu informācijas uzkrāšanu un analīzi, tiek veidota lēmumu atbalstu sistēma. Tradicion āli ienesīguma vadīšana ir cieši saistīta ar pakalpojuma izplatīšanas procesa veidu un centrālo rezervēšanas sistēmu [2, 1 365 ]. T ā, piemēram, aviosabiedrībās tiek izmantota centrālā rezervēšanas sistēma, kuras galvenais uzdevums ir uzskaitīt pārdoto un brīvo sēdvietu skaitu lidojumu reisiem. T ā kā biļete uz noteikto reisu ir tikai informatīvs produkts, tad tas var tikt realizēts neatkarīgi no uzņēmuma fiziskās atrašanās vietas, izmantojot centralizētu datu uzskaiti. Biļešu realizācija notiek tieši no pakalpojuma sniedzēja centrālās rezervēšanas sistēmas, izmantojot interaktīvu tīmekļa vietu – mājas lapu, ko uztur pati aviokompānija, vai izmantojot starpnieku pakalpojumus – tūrisma operatorus, kuru rīcībā ir pieeja kādai no globālām rezervēšanas sistēmām (Sabre, Galileo, Amadeus ). Šādas globālās rezervēšanas sistēmas integrētas informācijas sistēmas [3, 62 ] veido vair āku līmeņu klientu-serveru arhitekt ūru. Pirmo sistēmas līmeni veido aviosabiedrību centralizētās rezervēšanas sistēmas, kas nodrošina informācijas ģenerēšanu un apmaiņu, otrs līmenis ir pati globālā rezervēšanas sistēma, kas apkopo un apstrādā informāciju par lidojumiem, kapacitātes iespējām, cenām, trešais līmenis aptver tūrisma aģentūras, kas attālināti strādā ar globālās K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 305 rezervēšanas sistēmu. Ja s ākumā globālās rezervēšanas sistēmas bija tikai instruments rezervēšanai, tad šobrīd tas ir kļuvis par pastāvīgu biznesa nozari, kuras darbība ir saistīta ar noteiktu noteikumu izpildi. Glob ālās rezervēšanas sistēmai ir neitrāli jāuzrāda visi iespējamie reisi un to kapacitāte, īpaši neizceļot nevienu no pirmā sistēmas līmeņa dalībniekiem – informācijas sniedzējiem, jāuzrāda katras tarifu klases brīvā kapacitāte, jāveic vietu rezervēšana, izmatojot datus par klientu, jāizdara kopējās cenas aprēķins, jādod iespēja sagatavot atskaites tūrisma aģentūrām, jānodrošina papildus tūrisma pakalpojumu rezervēšana (viesnīcu istabu, mašīnu īre). T ātad klientiem ir vairākas iespējas, kā iegādāties biļetes uz noteikto reisu: izmantojot tūrisma aģentūras pakalpojumus (maksājot papildus atlīdzību par pakalpojumu) vai iegādājoties tieši kompānijas mājas lapā. 2. att. Aviobiļešu iegādes iespēju sh ēma [2, 1366 ] Distribution Enviroment Ienes īguma vadī šanas sist ēmas modelis Ienesīguma vadīšana ir saistīta ar vairākām savstarpēji saistītām uzņēmuma politikas sfērām un lēmumu pieņemšanas procesiem, kas nosaka atšķirīgus cenu līmeņus, tarifu veidus, kapacitātes sadalījumu atsevišķām tarifu klasēm, kā arī rezervēšanas apjomu un tā pārsniegšanas pieļaujamo līmeni, klientu rīcības modelēšanu. Šādā aspektā ienesīguma vadīšana papildina mārketinga klasisko instrumentāriju – preci, cenu, virzību un sadali, papildinot ar kapacitātes vadīšanas iespējām. Turkl āt ienesīguma vadīšana tiek izmantota arī pakalpojuma nozarei atbilstošās specifiskās sfērās – lidojumu galamērķu noteikšanā, lidmašīnas veida piesaistē noteiktajam reisam, apkalpes noslodzes plānošanā avioindustrijā, lai maksimizētu uzņēmuma apgrozījumu ierobežotas kapacit ātes apstākļos. 306 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Ienesīguma vadīšana uzņēmumā ir saistīta ar prognozēšanas un modeļu izstrādes tehnikas izmantošanu, strat ēģijas noteikšanu un maiņu, kā arī informācijas menedžmenta principu pielietošanu, veidojot vienotu sist ēmu. Parasti ienesīguma vadības sistēmā dominē četri pamatelementi: 1) kapacitātes kontroles meh ānisms, 2) optimizācijas principi, 3) pieprasījuma modeļi un prognozēšana [2, 1 36 5 ], k ā arī 4) neatņemama informācijas sistēmas sastāvdaļa – lietotāja interfeiss. Atsevišķie elementi ir savstarpēji saistīti, tā kapacitātes kontroles meh ānisms nosaka pielietojamā optimizācijas algoritma veidu, bet optimizācijas veikšanai tiek izmantoti pieprasījuma modeļi un prognozes. 3. att. Ienesīguma vadīšanas sistēmas modelis [8, 113 ] Yield Management System Model Ienesīguma vadīšanas sistēmas modelis ietver trīs menedžmenta aktivit ātes: prognozēšanas procesus, stratēģijas izstrādes procesus un cilvēcisko faktoru [8, 1 12 ]. Prognoz ēšanas metožu pielietojuma rezult ātā var tikt pieņemti lēmumi, balstoties uz iegūto informāciju par pircēju izturēšanos, kā arī ņemot vērā daž ādus citus ārējus prognozēšanu ietekmējošus faktorus – sezonalitāte, laika apstākļi, konkurentu rīcība. T ā, piemēram, avionozarē tiek izmantoti regresijas un laiku rindu modeļi [2, 1375 ]. Turkl āt, jo precīzākas ir prognozes, jo labāki biznesa lēmumi tiek pieņemti, kas attiecīgi palielina uzņēmuma peļņu. T ā kā ienesīguma vadīšana ir K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 307 saistīta ar lēmumu pieņemšanas procesu, uzņēmuma efektīgai darbībai ir nepieciešama darbības stratēģija, kas ietver darbības algoritmus, taktiku daž āda veida situācijās. Lai gan rutīnas darbu – reisu aizpildes kontroli ienesīguma vadības sistēma veic patstāvīgi, lēmumu pieņemšanas procesā ir iesaistīti cilvēki, kas atbild par uzņēmuma stratēģijas izpildi. Ar informācijas sistēmas palīdzību tiek pievērsta cilvēka uzmanība situācijām, kas uzrāda būtiskas novirzes no plānotā. Sistēmas modelis attēlo trīs būtiskākās ienesīguma vadīšanas dimensijas, apakšsistēmu sasvstarpējās kopsakarības un saistības. Turkl āt neviena no apakšsistēmām nav svarīgāka par kādu citu apakšsistēmu, vienas sistēmas darbības rezultāts ir citas sistēmas darbības pamats. Pirc ēju rī c ības analī ze Ienesīguma vadīšanas sistēma ietver vairākas uzņēmuma politikas sfēras: cenu politikas un tarifu klašu sadalījuma noteikšanu, pieejamās kapacitātes vadīšanu, rezervēšanas kapacitātes pārsniegšanas pieļaujamo robežu noteikšanu, optim ālā lidojuma grafika noteikšanu un citas. Daudzu lēmumu pieņemšanas pamatā ir informācija par klientu rīcības modeļiem. Vienkāršākā ienesīguma vadīšanas principu izmantošanas iespēja ir “sistem ātiska un nepārtraukta” [6, 18 0 ] esoš ā pieprasījuma salīdzināšana ar plānoto. Šādu pieprasījuma prognozēšanu iespējams veikt, izmantojot vēsturiskos datus par pieprasījumu iepriekšējos laika periodos, protams, ņemot vērā daž ādus tā izmaiņu ietekmējošus faktorus, piemēram, konkurentu rīcību, sezonalitāti, laika apstākļus, riska līmeni, pircēju rīcību pasūtījuma veikšanas brīdī, tā anulēšanā, biļešu neizpirkšanas gadījumu apjomu. Izzinot pircēju izturēšanos, veicot pakalpojuma iepriekšēju iegādi, uzņēmuma rīcībā ir pamatota informācija, lai varētu analizēt esošo situāciju un sekmēt lēmuma pieņemšanas procesu. Sekojot pircēja rīcībai, tiek pieņemti lēmumi par tarifu klašu sadalījumu, to atvēršanas un slēgšanas nepieciešamību, īpašu cenu piedāvājumu izsludināšanu, cenu politikas maiņu. Avioindustrijā cenas un tarifu klases ir nepārtraukti mainīgi lielumi, kas atkarīgi no klientu rīcības, pieprasījuma, laika, kā arī konkurentu rīcības. Lai izzinātu klientu rīcību biļešu iegādes procesā, ir jāveic datu analīze par iepriekšējiem laika periodiem. Raksta vajadzībām autore ir apkopojusi datus par biļešu iegādes brīdi, informācijas gūšanai izmantojot pasažieru bi ļešu lidojuma kuponus, kas tiek uzkrāti aviosabiedrības ieņēmumu uzskaites departamentā. Pētāmā aviosabiedrība 2004. gada jūnija mēnesī ir veikusi vairāk nekā 1300 regulāro lidojumu, pārvadājot gandrīz 49 000 pasažieru. P ēc uzņēmuma publicētajiem [9] datiem, lidmašīnu noslodze 2004. gada pirmajos sešos mēnešos veido 53%. Latvijas tirgū ienākot jaunām aviosabiedrībām, kuru pārdošanas politika ir klientu piesaiste ar pievilcīgām cenām, bet kuras nesniedz papildus servisa pakalpojumus, uzņēmuma izdzīvošanas un attīstības iespējas ir saistītas ar optimālu cenu politikas izstrādi, klientu pārliecināšanu par uzņēmuma uzticamību un pakalpojuma kvalitāti, pieprasījuma stimulēšanas pasākumiem. Pirmais analīzes uzdevums ir pircēju rīcības izzināšana pirkšanas procesā: kad pircēji iegādājas biļetes vai neatkarīgu pircēju rīcību var raksturot ar kādu no sadalījuma likumiem, vai pastāv sakarība starp iegādāto tarifu klasi un pirkšanas laiku, vai pastāv pieprasījuma atkarība no reisa grafika – nedēļas dienas un stundas. Pētījuma sākumā pircēju rīcības analīzei tiek izvēlēts reiss tikai uz vienu galapunktu. T ā 2004. gada jūnija mēnesī veiktajos 64 reisos kopum ā ir pārvadāti 308 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1130 pasažieri, lidmaš īnas noslodzei vidēji sasniedzot 33%. Reisa kapacit āte ir 51 sēdvieta. Reisu analīzei tiek izmatoti sistemātiskās izlases principi. Katram mēneša datumam un tajā iekļautajiem reisiem izvēloties soli 2, tiek iegūti dati par katru otrā reisa pasažieru bi ļetes iegādes datumu. Biļetes uz reisu ir iespējams iegādāties, izmantojot centrālās rezervēšanas sistēmu, izpērkot biļeti uzņēmuma noteiktajā laikā un vietā vai izmantojot tūrisma aģentūras pakalpojumus. Uz biļetes kupona, kas tiek uzglabāts aviosabiedrības ieņēmumu uzskaites departamentā, parādās biļetes izsniegšanas laiks, reisa datums, galamērķis, cena. Diemž ēl nav redzama informācija par pasūtīšanas datumu. Bet tā kā sabiedrības izpirkšanas noteikumos ir noteikts 48−72 stundu termiņš atkarībā no tarifu klases, pasūtīšanas datums būtiski neietekmē kopējo biļešu pirkšanas brīža analīzi. Ne visi kuponi uz noteikto reisu ir izmantojami pirkšanas datuma un reisa laika noteikšanai. Kuponiem, kas nodrošina pasažiera atpaka ļceļa lidojumu, trūkst informācijas par turpceļa datumu, tādējādi pastāv iespēja, ka iepriekšējais pasūtīšanas laiks nenorāda patiesu informāciju par pircēja rīcību, personai ilgstoši uzturoties galamērķī. Tom ēr šie dati ir būtiski, nosakot sēdvietu aizpildījumu noteiktā laikā pirms reisa. Bez pasažieriem, kuru lidojumu galam ērķis ir reisa galamērķis, lidojumu izmanto arī klienti, kas veic tālāku lidojumu, un konkrētais reiss ir tikai lidojuma viens posms. Arī šo pircēju biļešu iegādes datums nav pielietojams kopējai analīzei. 2. tabula Biļešu kuponu sadal ījums pē c ce ļojuma veidiem [11] Tickets Grouping by Leg Kind Skaits Sadalījums % Turpce ļš 352 43,4 Atpakaļceļš 297 36,6 Vienā virzienā 117 14,4 Starpposms 45 5,5 Kopā 811 100,0 Iegādes brīža anal īzē ietverot tikai biļešu kuponus, kas paredzēti turpceļam vai lidojumam vienā virzienā (neatkarīgi no reisa galamērķa), ir noteikts, ka pircēji uz reisu ir iegādājušies biļetes vidēji 13 dienas pirms izlidošanas, visagrākais iegādes brīdis ir 147 dienas pirms izlidošanas, 5,8% pasažieru bi ļetes iegādājas tieši izlidošanas dienā, visbiež āk iegāde notiek 1 dienu pirms izlidošanas (12% pasažieru), bet datu rindas medi āna ir 7 dienas. Lai izvēlētos piemērotas statistiskās metodes datu analīzei, būtiski ir pārliecināties, vai vērtību sadalījums var tikt uzskatīts par normālu. T ā kā vizuāli grafikā attēloto datu un normālā sadalījuma līknes salīdzinājums nesniedz informāciju par to, cik lielā mērā reālās vērtības atšķiras no normālā sadalījuma, var tikt izmantots Kolmogorova-Smirnova tests. T ā kā p<0,05, nulles hipot ēze par datu vērtību sadalījuma atbilstību normālajam tiek noraidīta un datu analīzei turpmāk ir jāizmanto neparametriskās metodes. K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 309 Dienu skaits 1501401301201101009080706050403020100 Kuponu skaits 200 180 160 140 120 100 80 60 40 20 0 Std. Dev = 17.97 Mean = 13 N = 469.00 4. att . Biļešu iegādes brīdis [11] Moment of Tickets Acquisition Pasažieriem uz noteiktiem reisiem tiek pied āvātas 9 tarifu klases (Q1>Q2>.....>Q9). Ja tiek aptverti dati par visiem lidojumiem, izslēdzot pasažierus, kuru kuponi uzrādījuši maršrutu tikai kā vienu lidojuma posmu, ir redzams reālais tarifu klašu sadalījums reisiem. Tarifu klases Q 987654321 Kuponu skaits 200 180 160 140 120 100 80 60 40 20 0 5. att . Tarifu klašu sadal ījums [11] Fares Grouping 310 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Tom ēr šos datus nav iespējams izmantot, lai analizētu atsevišķas tarifu klases pirkšanas laiku, jo ne vienmēr visas tarifu klases ir pieejamas. Ja k āda no tarifu klasēm ir slēgta centrālās rezervēšanas sistēmā, piemēram, tuvojoties izlidošanas datumam vai sasniedzot rezervēto klases limitu, attiecīgi nav arī novērojams pirkšanas fakts. Turkl āt nekur netiek reģistrēts pieprasījums pēc noteiktas tarifu klases, ja pircējs ir saņēmis atraidījumu. Tom ēr ir iespējams pārliecināties, vai atsevišķo tarifu klašu biļešu izpirkšanas vidējais laiks samazinās, pieaugot tarifa klases vērtībai, turpmāk izmantojot tikai kuponus, kuri sniedz ziņas par lidojumu vienā virzienā vai turpceļam. 7910377040541172834N = Tarifu klases Q 987654321 Videjais dienu skaits +- standartnovirze 80 60 40 20 0 -20 6. att . Iegādes brī ža vid ējā vērtība pēc tarifu klasēm [11] Mean for Moment of Tickets Acquisition by Fares Īsākais vidējais biļešu pirkšanas laiks pirms izlidošanas ir augstākajām tarifu klasēm (Q1, Q2, Q3), visliel ākais ir zemākajai tarifu klasei Q9, ko raksturo ar ī visliekākā standartnovirze. Zemākās tarifu klases biļetes ir iespējams iegādāties krietnu laiku pirms reisa datuma, gan arī īpašu akciju gadījumos – pēdējā brīža piedāvājumā, kad ir neliels pieprasījums uz noteikto reisu. T āpēc iegādes brīža analīzei vairāk būtu piemērojami citi datu centrālo tendenču rādītāji, piemēram, mediāna un kvartiles. Grafik ā ir attēlots biļešu pasūtīšanas laiks tiem pasažieriem, kuru lidojuma maršruts ir turpceļš vai vienā virzienā, turklāt nav attēlotas galējās vērtības, kas būtiski atšķiras no vidējām vērtībām. Lai gan biļetes uz noteikto reisu var iegādāties jau 12 mēnešus pirms izlidošanas datuma, pircēju aktivitāte ir vērojama tikai divus mēnešus pirms izlidošanas. T ātad prognozētā un reālā pieprasījuma salīdzināšanu ir nepieciešams veikt tikai pēdējās astoņās nedēļās, tādējādi samazinot analizējamo datu apjomu. K. Roz īte. Pircēju rīcības analīze ienesīguma vadīšanas procesa īstenošanā 311 7910377040541172834N = Tarifu klases Q 987654321 Dienu skaits 60 50 40 30 20 10 0 7. att . Biļešu iegādes brī ža medi ānu attēlojums atsevišķām tarifu klasēm [11] Median for Moment of Ti ckets Acquisition by Fares Nobeigums Ienesīguma vadīšana ir biznesa vadīšanas paņēmiens, kas piemērots daž ādām pakalpojumu sfērām, kur pircēji par līdzvērtīgu produktu ir gatavi maksāt atšķirīgu cenu. Ienesīguma vadīšanas mērķis ir efektīvi, izmantojot pieejamās kapacitātes robežas, noteikt t ādu cenu struktūru un politiku, kas dotu uzņēmumam maksimālus ieņēmumus noteiktajos apstākļos. Pircēju rīcības izzināšana ir pirmais solis ienesīguma principu izmantošanā. Izzinot pieprasījuma struktūru, var prognozēt pieprasījumu un, ņemot vērā daž ādus ārējus faktorus (sezonalitāti, laika apstākļus, konkurentu rīcību), var nepārtraukti analizēt vēlamās un esošās situācijas. Laicīgi pamanot novirzes no plānotā, uzņēmumam pastāv iespējas konstatēt to cēloņus un veikt pasākumus kopējo ieņēmumu palielināšanā. Avioindustrijā cenu politika ir saistīta ar brīdi, kad pircējs pieņem lēmumu par pakalpojuma iegādi, prognozēto un reālo pieprasījumu uz noteikto reisu, konkurentu piedāvātajām cenām uz līdzvērtīgiem lidojuma maršrutiem. Mūsdienās ceļojums, izmantojot gaisa satiksmi, vairs nav eksluzīvs pakalpojuma veids, kas pieejams tikai ļoti nelielai patērētāju daļai. Aviosabiedrību izmantotā cenu politika ļauj gaisa transportam konkurēt ar citiem transporta veidiem, tādējādi piesaistot arvien lielāku patērētāju skaitu aviopārlidojumu nozarei. Izmantojot autores veikto datu analīzi, var secināt, ka pircējs iegādājas biļeti galvenokārt neilgi pirms paša izlidošanas brīža. To var ētu skaidrot ar nenoteiktību pakalpojuma nākotnes vērtības noteikšanā. Lai noskaidrotu patieso lēmuma pieņemšanas brīdi, būtu nepieciešams veikt pircēju aptauju. Pieprasījumu pēc atsevišķām tarifu klasēm nevar aplūkot kā neatkarīgu – to tieši ietekmē atsevišķu tarifu klašu pieejamība. Lai pircēju rīcības analīzei bez 312 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE aprakstošās statistikas pielietotu arī analītiskās metodes, nepieciešams izstrādāt reprezentatīvu datu izlasi, ar kuras palīdzību varētu raksturot pakalpojumu saņēmēju rīcību. Uzņēmumam, lai spētu nodrošināt maksimāli iespējamo apgrozījumu, ir patstāvīgi jāpieņem lēmumi par cenu tarifu klašu noteikšanu, līdzsvara atrašanu starp atsevišķu grupu pieprasījumu izpildi, tarifu klašu pieejamības nodrošināšanu. Lai gan ienesīguma vadīšanas principu pamatā ir optimālu īstermiņa lēmumu pieņemšana, analizētā informācija ir būtiska arī uzņēmuma stratēģisko mērķu noteikšanā: maršrutu izvēlē, lidojuma grafika noteikšanā, avioparka papildināšanā. LITERAT ŪRA 1. Barnhart C., Cohn A. Airline Schedule Planning: Accomplishment and Opportunities //M&Som, 2004, 3 −22. 2. Boyd E. A., Bilegan I. C. Reve nu Management and E-Commerce // Management Science, 2003; (Inform): 1363 −1386. 3. Daudel S., Vialle G. Yield −Managemen . − Campus Verlag, 1992. 4. Davis P. Airline Ties Profitab ility Yield to Management // SIAM News , 1994; 27(5). 5. Holovejs Dž. K. T ūrisma bizness . − Rīga: J āņa Rozes apgāds, 1999. 6. Kirstges T. Management von Tourismusunternehmen . − Oldenburg, 1994. 7. McGill R. J. Revenue Management withou t Forecasting or Optimization: an Adaptive Algorithm for Determing Airlin e Seat Protection Levels // Management Science , 2000; (Inform): 760 −775. 8. Yeoman, Watson. Yield manageme nt: A human activity system // International Journal of Contemporary Ho spitality Management , 1997. 9. Air Baltic mājas lapa http:// www.airbaltic.lv. 10. Yeoman I. Research Interests. 11. http://www.nubs.napier.ac. uk/nubs/HTM/Research/RM/. 12. Autora veikts pētījums 2004. gada augustā, izmantojot aviobiļešu kuponus par 2004. gada jūnija mēnesi. Summar y Yield or revenue management is a manage ment technique suitable to be used by many service industries in order to maxi mize the effectiveness of their available capacity and to ensure financial success. Th e goal of this paper is to deal with principles of yield management and describe some of its methods in service industry. At the end of the paper the author researched the customers’ behavior in the purchase process of the tickets for flights. Key words: yield management, services area, customer segmentation, customer behaviour. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 313.–319. lpp. Efekt īva brenda komunikā cijas koncepcija Communication Conception of an Effective Brand Andris Runde SIA “Mirabella” Antonijas iela 23, Rīga, LV–1010 E-pasts: andrisrunde@hotmail.com Problēmraksta autors, analizējot Latvijas reklāmas tirgus dinamiku, pārliecinājies par komunikāciju aktivitāšu un brenda nozīmes pieaugumu biznesā. Latvijas ekonomiskajā situācijā no visiem uzņēmumiem 99,9% ir mazo un vid ējo uzņēmumu, kas nākotnē būs galvenie iespējamo potenciālo brendu saimnieki, bet kuriem lielākoties nav pietiekošu līdzekļu un kvalifikācijas, lai izstrādātu un attīstītu savus brendus. Tas prasa izstr ādāt jaunus, laikmetam atbilstošus brenda komunikācijas principus, izstrādājot to metodoloģiju praktiskam pielietojumam. Autors savā darbā pielietoja ekonomiskās un statistiskās analīzes metodes. Atslēgvārdi: brends, jaunie brenda komunikācijas principi, mazie un vidējie uzņēmumi, brenda aģentūras. Mūsdienās ražot ājs pārdod preci, bet patērētājs „p ērk” saj ūtas, kas saistās ar konkrētu preču zīmi, kas ražot ājam savukārt dod iespēju „piesaist īt” ražojumam un uzņēmumam reklāmas radīto veidolu. T ādējādi spēcīga preču zīme piesaista patērētāju un rosina viņu nopirkt tieši šo produktu un vienlaikus nodrošina ražot ājam īpašumtiesības uz radīto veidolu. T āpēc mūsdienu tirgus apstākļos preču zīmei ir būtiska nozīme preces virzīšanā un tālākā pozīciju saglabāšanā tirgū. Analizējot Latvijas reklāmas tirgus dinamiku (sk. 1. tabulu), var secināt, kar komunikāciju aktivitātes biznesā pieaug, tāpēc jo sevišķi nepieciešams izstrādāt jaunus, laikmetam atbilstošus brenda komunikācijas principus. Indikators, kurš šķir brendu no markas, ir izdevumi reklāmai, tāpēc reklāmdevēju tops gandrīz vienmēr sakrīt ar brenda topu (sk. 1. tabulu). 1. tabula Mediju a ģentūru kopējais pakalpojumu apgroz ījums Latvijā (milj. Ls) Media Agencies Total Services Turnover in Latvia (mil., Ls) Mediju aģentūra 2003. g. 2002. g. 2001. g. Noz īmīgākie klienti OMD Latvia 5,1 4,8 3,5 Lattelekom, Statoil, Gillette, Unilever, Masterfoods, Kesko, Electrolux Media House 4,6 3,8 3,8 Hansabanka, Wrigley, Scandinavian Tobacco, Reckitt, Benckiser, Beiersdorf VIA Media 3,7 3,3 3,0 Unilever, J&J, Tchibo, Danone, BBH, JTI 314 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Mediju aģentūra 2003. g. 2002. g. 2001. g. Noz īmīgākie klienti Mediapool 3,1 3,0 3,0 Tele2, Hewlett – Packard, RIMI Latvija, Linstow Varner, Drogas, Parekss banka, British Airways, Nissan Baltic Starcom 2,25 1,2 ** Kraft Foods, Philip Morris, Procter & Gamble Carat BMS 1,8 1,1 *** SCA Hygiene Products, The Coca - Cola Company, Ferrero, Philips, Renault, Dandy, Audi Media Bridge 2 1,6 2,1 Unibanka, Hoffman La Roshe, IBM, Ford, Kimberly Clark, Klosterfrau, Wilkinson Sword. CMS 2,2 1,0 2,5 Балтика, Bittner, Cido, Koenig Eurotrans, L`Oreal Avots: Latvijas reklāmas asociācija (LRA) Kaut arī komunikāciju aktivitātes Latvijā pieaug (sk. 1. tabulu), tomēr daudzi uzņēmumi mārketinga instrumentus neizmanto sabalansēti un sistemātiski, bet gan ekspluatē vienu iespēju, kas dod viszemāko rezultātu – veicinošās akcijas. Uzņēmumi dzenas pēc ceturkšņa rezultātiem, pielietojot dārgas īslaicīgas akcijas, pieradinot klientu pirkt tikai to produktu, kuram ir atlaide vai loterija. T āda pieeja rada divkāršus zaudējumus – tērējot līdzekļus akcijām un neiegūstot ilgtermiņa brenda vērtību. T āda stratēģija agri vai vēlu noved pie tā, ka uzņēmumi zaudē peļņu. Mārketinga komunikācijas ir masu komunikācijas atsevišķs gadījums, kas ir pakļauts kopējiem komunikācijas likumiem ar savām rakstura īpašībām, kuras nosaka preču ražot āja un patērētāja mijiedarbības panākumus. Mārketinga komunikācijas īpašības: • mērķtiecība (atšķirībā no masu komunikāciju dekoncentrētības, mārketinga komunikācijas ir precīzi virzītas uz mērķa auditoriju, pie tam šī precizitāte ir aprēķināta un sasniegta, pamatojoties uz mediju plānošanas kompleksu); • reklāmas atkārtošanās (reklāmas ziņojumi vairākkārt tiek dublēti, lai varētu sasniegt noteikto komunikācijas biežumu; š īs ietekmes biežums it k ā „uzkr ājas” m ērķauditorijā un nodrošina noteiktu iegaumēšanas līmeni); • kompleksa iedarbība uz mērķa auditoriju (reklāmas sludinājumi masu saziņas līdzekļos tiek papildināti ar tiešā mārketinga metodēm, personīgo pārdošanu, piedalīšanos izstādēs utt.); • pārliecinoša iedarbība, kas bāzējas vai nu uz nopietniem argumentiem, vai arī uz emocionālo iedarbību [6]. Pētot attiecības starp ražot āju un patērētāju, var saskatīt komunikācijas funkcijas esamību katrā no mārketinga kompleksa komponentiem, kas ļauj runāt par to tradicionālo funkciju izpildi, kā arī par jauno funkciju – komunikācijas funkciju, kas kļūst par bāzi augsto tehnolo ģiju sabiedrībā. Brends – vārds, izteiciens, zīme, simbols vai dizainisks risinājums, vai arī to kombinācija – tiek izmantots, lai apzīmētu konkrēta pārdevēja vai pārdevēju grupas preces vai pakalpojumus, efektīgi izceļot tos starp konkurentiem. Brenda vadības process, kurš ietver sevī brenda veidošanu, brenda virzīšanu tirgū, brenda adaptāciju mainīgiem apstākļiem, tiek saukts par brendingu [10]. A. Runde. Efektīva brenda komunikācijas koncepcija 315 Kā jebkurš elements uzņēmējdarbībā, tā arī brends veic savas noteiktas funkcijas: 1 ) mazina iesp ējamo risku, jo, kolīdz iepirkšanās situācija ir saistīta ar risku, pircējs, gluži dabiski, mekl ē ceļu, kā šo risku mazināt. Pastāv daž ādi risku veidi [1, 3 4–3 5 ]: a) finanšu risks, kas nozīmē, ka, pieaugot kādas preces cenai, palielinās brenda nozīme; b) fiziskais risks – izskaidrojams ar patērētāju pārdabisko pieķeršanos kādam vienam konkrētam brendam; c) risks, kas saistīts ar tehnolo ģiju attīstību, jo tiklīdz tirgū parādās kāds jauns zinātniskais izgudrojums, patērētāju interese to iegādāties manāmi pieaug, atstājot novārtā līdz šim pieejamo produkciju, kas nu jau viņiem šķiet morāli novecojusi; d) psiholo ģiskais risks, kas pastāv visu laiku, jo tirgū pieejamo brendu ir ļoti daudz un kļūst arvien vairāk, tādējādi teorētiski ir arvien mazāka iespēja, ka patērētāja izvēle būs par labu konkrētam uzņēmumam. 2 ) atvieglo patērētāja dz īvi. Plašais preču un pakalpojumu klāsts rada izvēles iespēju, un brendi atvieglo izvēli, sniedzot orientierus, kuri lielā mērā tiek identificēti ar pircēja gūto apmierinājumu [1, 35 ]. Galven ā brenda atšķirība no tirdzniecības markas ir tā, ka brends nosaka preces virzīšanas perspektīvu. Tas veidojas pat ērētāja apziņā, bet ne uz ražošanas l īnijas. Kopumā brendu var izprast pēc formulas „prece + pat ērētāja attieksme pret viņu”. Veiksmīgs vizuālo (iepakojums, reklāmas materiālu vizuāls izskats) un verbālo daļu (brenda vārds, logo, visāda veida reklāmas materiālu teksti, PR materiāli) apvienojums ir mārketinga komunikācijas pamats, jo 1) adresātam jāsaprot ziņa un 2) pašam uzņēmumam jāvar noteikt ar komunikācijām saistīto finansiālo izdevumu lietderība. Mārketinga komunikācijās ir svarīgi ne tikai verbālo un vizuālo daļu atbilstība, bet arī izmantojamo elementu nozīmīgums mērķa grupai virzāmo preču, pakalpojumu vai ideju kontekstā [3]. Autora piedāvātā brenda komunikācijas koncepcija balstās uz sekojošiem principiem: • komunikācijas funkcijas galvenā loma visā mārketinga kompleksā (prece, cena, preču kustības kanāli, virzīšana); • orientācija uz ilglaicīgu patērētāja priekšroku brendam; • kompānijas stabilitātes nodrošinājums (attiecībā pret ārējām iedarbībām uz brenda attīstības rēķina); • funkcionāli strukturālās – brendinga – vadīšanas sistēmas izveide; • ārējās sadarbības efektivitāti palielina aktīvā mārketinga darbība; • komunikāciju obligātā analīze un audits visos mārketinga darbības aspektos. Pirmais un pats galvenais princips – komunikā cijas funkcijas galven ā loma – izpaužas vien ā no četriem mārketinga darbības pamataspektiem, kuri savukārt pilda komunikācijas funkciju. • Preces kvalitātes līmenis, ko nosaka komunikāciju faktoru analīze, starp kuriem autors gribētu izcelt: - verbālo faktoru (nosaukums, sastāva apraksts, ekspluatācijas instrukcija utt.); - vizuālo faktoru (logotips, iepakojuma dizains, preces forma un krāsa); - pārējos faktorus (garša, smarža, svars utt.). 316 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Efektivitātes pakāpe, ar kādu daž ādi preces elementi izpilda komunikācijas funkciju, var būt novērtēta, pamatojoties uz patērētāju uztveres pētījumu. • Preces virzīšanas kanāli – komunikācijas funkcija, kas realizējama ar pasākumu kompleksa palīdzību – pārdošanas vietu noformējumu, pareizo preces izvietojumu, tirdzniecības ierīču piegādi mazumtirgotājiem ar brenda simboliku utt. • Cena – komunikācijas funkcija, kas izpaužas daž ādos aspektos. Ir zināms, ka brends nodrošina precei augstāku cenu nekā precei bez brenda, neskatoties uz preces reālo pašizmaksu. Attīstīta brenda cena ir relatīvs jēdziens. Patērētājs subjektīvi nosaka brenda „patieso” cenu, vadoties no preces bāzes cenām, kurām nav papildus vērtības, kas būtu radīta ar mārketinga komunikāciju palīdzību. Attīstīta brenda precēm ir raksturīgs „paradoks āls elastīgums”, t ātad arī elastīga cenas veidošana, elastīgums samazinot cenu un neelastīgums – palielinot to. • Virzīšana ir mārketinga kompleksa elementa, komunikācijas funkcijas neatņemama sastāvdaļa. Komunikācijas koncepcijas gaismā tā pastiprinās un gūst sevišķu nozīmi, pamatojoties uz mārketinga komunikāciju integrāciju brenda virzīšanas gaitā, kas savukārt rada sinerģisko efektu saskaņā ar integrētā mārketinga teorijas principiem. Mārketinga komunikācijas otrais princips – orientā cija uz ilglaic īgu patērētāja priekšroku brendam mārketinga darbības laikā, virzot brendu, tiek ņemta vērā lielā preču un pakalpojumu izvēle, kuru ražot āji piedāvā patērētājam, tomēr pamatā tā ir patērētāja lojalitāte pret brendu. Kā piemēru var minēt 2004. gadā „ Комерсант Baltic” veikto p ētījumu savu lasītāju vidū, lai noskaidrotu populāro Latvijas brendu reitingu (sk. 2. tab.). Puse no 2. tabulā iekļautajiem brendiem ir vēl labi pazīstami Baltijas patērētājiem no PSRS laikiem. 2. tabula Latvijas populārāko nacion ālo z īmolu reitings Most Famoust Latvian Brends [12] Nr. Latvijas nacion ālie z īmoli 1 Lido 2 Laima 3 Dzintars 4 Rīgas melnais balzāms 5 Double Coffee 6 Lauma 7 Cido 8 Maija 9 Delfi 10 Sakta 11 Rīgas miesnieks 12 Gutta Komunikācijas trešais princips – nodrošin āt kompānijas vai paša biznesa stabilitāti pret ārējo iedarbību, kas sevišķi aktuāli mūsdienās, kad ātri mainās A. Runde. Efektīva brenda komunikācijas koncepcija 317 ārējās vides apstākļi. Kā spilgtu piemēru varētu minēt divus lielākos dzērienu ražot ājus „Coca Cola” un „Pepsi Cola”, kuri ir dibin āti gandrīz vienā laikā – 19. gadsimta beigās, un tiem ir gandrīz vienāda garša un krāsa. Tom ēr „Coca Cola” ir dārgākais brends, kura vērtība sastāda 69 milj. dol āru, un tas ieņem pirmo vietu pasaules slavenāko brendu vidū, bet „Pepsi Cola” neierindojas pat slaven āko divdesmitnieku vidū [13]. Autors uzskata, ka „Pepsi Cola” nekad neg ūs tādu popularitāti kā „Coca Cola”, kas savu pre ču zīmi ir reģistrējusi dažus gadus agr āk par „Pepsi Colu”. Šī principa realizācija balstās uz sekojošām brenda attīstības raksturīgām iezīmēm: attīstīts brends nodrošina preces līderpozīciju tirgū, padara biznesu stabilāku salīdzinājumā ar neattīstītiem brendiem un samazina reklāmas darbības aktivitātes. Attīstītam brendam, to virzot, rodas papildus iespējas (piemēram, sponsorēšana); att īstīts brends rāda arī iespējas gūt papildus peļņu (piemēram, frančaizingu utt.). Komunikācijas koncepcijas ceturtais princips – funkcion āli strukturālā organiz ā cija, kas šīs koncepcijas ietvaros piedāvā divkāršu virzību – iekšējo un ārējo. Iekšējā virzība rada nepieciešamību koordinēt komunikācijas, tāpat rada nepieciešamību pēc visu komunikācijas procesā iesaistīto dalībnieku komunikācijas tirgus telpā, kas rada maksimālu efektu komunikācijas uzdevumu risināšanā. Komunikācijas piektais princips – iekš ējais partnerattiec ību princips brenda programmu realizācijas laikā. Tas paredz iesaist īt partnerus – konsultantus, kuri darbojas divos virzienos: nodarbojas ar funkcionāli strukturālo organizāciju vai arī darbojas pilna servisa reklāmas aģentūrās (piedalās arī tie, kuri ir atbildīgi par lielāko daļu no komunikāciju budžeta); t āpat arī tirgū tiek radīta jauna struktūra, kas tiek nosaukta par brenda aģentūru. Latvijā vidējie un mazie uzņēmumi sastāda 99,9% no kop ējā uzņēmumu skaita. Lielie uzņēmumi ir vēsturiski izveidojušies, un tie ir skaitāmi desmitos. Mazie un vidēji uzņēmumi Latvijā nodarbina ap 70% str ādājošo un rada 63% no iekšzemes kopprodukta [11]. N ākotnē vidējie un mazie uzņēmumi arī būs galvenie potenciālie iespējamo brendu saimnieki, kuriem lielākoties nav pietiekamu līdzekļu un kvalifikācijas, lai izstrādātu un attīstītu brendu. Tradicion āli lielāko komunikāciju funkciju skaitu tirgū pilda pilna servisa reklāmas aģentūras, kuras, pēc autora domām, mārketinga komunikācijas koncepcijas apstākļos būs spiestas uzņemties papildus funkcijas – savu klientu konsultēšanas funkcijas ne tikai reklāmas jautājumos, bet arī mārketinga plānošanas jautājumos, kas it kā neietilpst reklāmas aģentūras pienākumos, bet tomēr tiek risinātas ar pašas aģentūras spēkiem, tai skaitā risinot tādus jautājumus kā preces koncepcija, nosaukums, preces iepakojums, sortimenta politika, cenu politika utt. Maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri darbojas reģionālā līmenī un kuriem nav nepieciešamas pilna cikla komunikācijas funkcijas, bet kuri tomēr grib vērst savu uzmanību brenda radīšanas virzienā, tāpat jautājumiem par sortimentu, cenu un noieta tirgus politiku, ir nepieciešama konsultējoša tipa brenda aģentūra. Mazo un vidējo uzņēmumu pamatatšķirība no pilna servisa reklāmas aģentūrām ir tāda, ka tie nesniedz klientam brenda aģentūras pakalpojumus kompāniju reklāmas stratēģiju izstrādē. T āda šaura specializācija ļauj arī brenda aģentūrai būtiski samazināt izdevumus, jo nav jāuztur speciālistu komanda, kas tiešā veidā nav iesaistīta konsultēšanas procesā, un līdz ar to samazinās kopējās izmaksas, kas paredzētas klienta brenda stratēģijas izstrādei. 318 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Starp bāzes funkcijām, ko brenda organizācijas sistēmā pilda brenda aģentūras, var izcelt sekojošas darbības: • brenda izstrāde; • unikālas pozicionēšanas izveidošana; • nepieciešamības gadījumā – brenda pārpozicionēšanas iespēja; • noteikt brenda pastāvēšanas nosacījumus tādā veidā, lai turpmāk būtu nepieciešama minimāla piepūle tā korekcijai; • daž ādos komunikācijas līdzekļos nodrošināt vienotu mārketinga informāciju; • nodrošināt brenda nemainīgumu laikā un telpā neatkarīgi no reģiona vai valsts, kurā šis brends tiek pārdots. Gaid āmais efekts, realizējot komunikācijas mārketinga koncepciju, ir saistīts ar izdevumiem sadarbībā ar partneriem – konsultantiem, tie var būt kā pilna servisa reklāmas aģentūras, tā arī brenda aģentūras. Sadarbībā ar klientiem, izskatot ekonomiskos aspektus, tiek noteiktas gaidāmā efekta sastāvdaļas, kas ļauj izmantot izstrādātos modeļus un rekomendācijas, noteikt visus izdevumus pa pozīcijām, kurus brenda īpašniekam nepieciešams finansēt, realizējot savas attiecības ar partneriem – konsultantiem no brenda aģentūrām. Komunikāciju sestais princips – nepieciešam ība veikt kompānijas mārke- tinga darbības analīzi un auditu . Tas paredz veikt visa m ārketinga kompleksa komunikāciju analīzi, izstrādājot mārketinga stratēģiju. Brenda attīstības metodoloģiskās bāzes radīšana ir komunikāciju modeļu komplekss, kurā ietilpst: • potenciālā brenda novērtēšana, pamatojoties uz faktoru analīzi un eksperimentāli psiholo ģisko testēšanu; • brenda dzīvotspējas noteikšana tā attīstības daž ādos ciklos, pamatojoties uz zināšanām par konkrētās preces veidu; • nepieciešamība noteikt komunikāciju intensitātes iedarbību uz brenda patērētāju daž ādos ciklos; • racionālas komunikācijas iedarbības intensitātes modelis jaunā brenda virzīšanā. Apkopojot problēmrakstā minēto, autors vēlas uzsvērt sekojošo: augošā brenda nozīmi; komunik āciju aktivitāšu pieaugumu biznesā, kas ir saistīts ar augošu Latvijas reklāmas tirgu; Latvijas ekonomisko situ āciju, kur no visiem uzņēmumiem 99,9% ir mazie un vid ējie uzņēmumi, kas nākotnē var būt galvenie iespējamo potenciālo brendu saimnieki, bet kuriem lielākoties nav pietiekoši līdzekļu un kvalifikācijas, lai izstrādātu un attīstītu savus brendus. Viss tas prasa izstrādāt jaunus, laikmetam atbilstošus brenda komunikācijas principus. Autora piedāvātā brenda komunikācijas koncepcija balstās uz tādiem principiem kā komunikācijas funkcijas galvenā loma visā mārketinga kompleksā (prece, cena, preču kustības kanāli, virzīšana); orient ācija uz ilglaicīgu patērētāja priekšroku brendam; kompānijas stabilitātes nodrošinājums attiecībā pret ārējām iedarbībām uz brenda attīstības rēķina; funkcion āli strukturālās brendinga vadīšanas sistēmas izveide; ārējās sadarbības efektivitāte, lai palielinātu aktīvā mārketinga darbību; nepieciešamība pēc obligātas komunikāciju analīzes un audita visos mārketinga darbības aspektos. Autors skaidro katra principa metodoloģiju, kas padara to par pielietojamu praktiskajā darbībā kā reklāmas un mārketinga aģentūrās, tā arī, un varbūt jo īpaši, jaunai papildstruktūrai tirgū – brenda aģentūrai ar šauru A. Runde. Efektīva brenda komunikācijas koncepcija 319 specializāciju, kas ļaus tai būtiski samazināt izdevumus, jo nebūs jāuztur speciālistu komanda, kas tiešā veidā nav iesaistīta konsultēšanas procesā, un līdz ar to ir iespējams samazināt kopējās izmaksas, padarot šos pakalpojumus pieejamus plašākam spektram mazo un vidējo uzņēmumu Latvijā. LITERAT ŪRA 1. Kapfers Ž. Brendu [atkal] rad ī šana . – Rīga: SIA Baltijas vadības konferences, 2003. 2. Bасильева М., Надеин A. Бренд сила личности. – Санкт-Петербург, 2003. 3. Девис С. Управление активами торговой марки. – Санкт-Петербург, 2001. 4. Дуэйн Н. Политика бренда. – Санкт-Петербург, 2003. 5. Дэвид А. Войны врендов. – Санкт-Петербург, 2003. 6. Нильсон Т. Конкурентний брендинг. – Санкт-Петербург, 2003. 7. Новый брендинг. – Санкт-Петербург, 2003. 8. Котлер Ф., Триас де Без Ф. Новые маркетинговые технологии. – Санкт-Петербург, 2004. 9. Эл Р., Джек Т. Маркетинговые войны. – Санкт-Петербург, 2003. 10. Эллвуд А. Основы брендинга. 100 приемов повышения ценности товарной марки. – Москва, 2002. 11. Zeļenkovs A. Aicina sākt savu biznesu // Dienas Bizness . – 2004. – 24. februāris. 12. Максимова Н. Доспехи для брендиндов // Комерсант Baltic Daily. – Nr. 30. – 2004. 13. www.brandchannel.com lap ā ietvertā informācija. 14. w w w.added-value.com lapā ietvertā informācija. Summar y Analyzing Latvian advertising market dynamics, the author comes to the conclusion that there is a growing in crease in business communication which requires preparation of a number of modern brand communication principles. The main attention is paid to the small and medium-sized companies, which represent 99,9% of all Latvian companies and in the future will become potential brand owners. However, they lack enough financia l resources and qualif ication to create, develop and promote their brands. One of the new brand communication principles is creating a new organisational structure in the market – brand agency with a narrow specialization with significantly reduced direct costs. This convenient solution would not require involvement and maintenance of specialists’ teams, which are not directly engaged in the consu lting process, as a result decreasing total costs. The paper uses economical and statistical analysis. Key words: brand, new band communication principles, brand agencies. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 320.–329. lpp. Monetary Policy Transmission Mechanism in the Baltic Countries Monet ārās politikas transmisijas meh ānisms Baltijas valstīs Dr. oec. Ramona Rupeika-Apoga University of Latvia Aspazijas bulv. 5, Riga, LV–1050 E-mail: r.rupeika@tvnet.lv This paper reports on the results of research on monetary policy transmission mechanism in the Baltic States. The pur pose of this research is to desc ribe money supply effects on the economic indicators, by developing a methodol ogy, which helps to analyse how money supply aggregates affect the real economy indicator s in the Baltic States. In this research the author used traditional broad money supply aggregates (M2) and alternative monetary aggregates. Finally the proposals for economy forecasting using money supply aggregates option connected with monetary policy transm ission mechanism function were developed. Key words: divisia money, monetary policy, mo ney theory and transmission mechanism. 1. Monetary Policy Transmission Mechanism’s Theoretical Aspects By analysing monetary policy transmission mechanism, the author finds that according to different money theories tr ansmission mechanism is constructed in different ways. Differences in monetary policy transmission mechanism are some of the main factors, which conceptually diff erentiate one money theory from another. So, the main element of Keyne’s moneta ry policy transmission mechanism theory is interest rate. Money supply changes affect interest rates, by affecting investments and as a result real economy indi cators are changed (see Figure 1). Monetary policy changes Nominal money supply changes Nominal interest rate changes Planned real investments changes Equilibrium real revenue changes Fig. 1 . Transmission Mechanism in the J. Keynes Theory 1 R. Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Me chanism in the Baltic Countries 321 The main element of monetary policy transmission mechanism is demand for commodities and services: money supply ch anges affect demand, causing price changes (see Figure 2). Monetary policy changes Nominal money supply changes Total demand for commodities and services changes Price level changes Fig. 2 . Transmission Mechanism in the Monetarism 2 In accordance with the new classical model, systematic and predictable monetary policy does not affect real economy indicators in the short-term period, but non-systematic and unpredictable changes can only affect these indicators in the short-term period. Neokeynesian theory followers consider th at prices in the short-term period for many commodities are flexible, so money is not neutral. Taking into account that various money theories offer many various monetary policy transmission mechanisms and that a true transmission mechanism in the Baltic States is unknown, the author considers that it is necessary to research money supply significance in the transmission mechanisms channels: • interest rate (monetary); • credit; • exchange rate. By analysing modern specialist science literature the author could not find an answer to the question: “What is the money supply significance in the transmission channels?” A lot of researches are related to transmission channel’s effects on the economy indicators but they did not answer how money influences it. However, by analysing literature and dividing the world into three major groups: advanced economies, developing countries, and countries in transition, for more information, the author finds that money supply affect on the interest rate is negative and insignificant. By performing an empirical analysis to find money supply’s importance in the interest rate channel in the Baltic States, the author concludes that money supply does not affect the interest rate channel di rectly. Further research had found that the money supply interest rate channel’s impact on the real economy originated in the policy interest rate and goes through the bank-lending rate and bank balance sheets. As to credit channel, it is the oldest monetary policy channel, which affects economy by changing credit amounts in th e financial institutions and is closely connected with the interest rate channel. The credit channel includes two channels: the bank lending and the balance sheet channels. Monetary policy can have an impact on the economy by affecting credit amounts (the bank lending channel). The 322 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE balance channel or finance accelerator is based on the borrower balance sheet, which shows the borrower’s creditability. By analysing the credit channel importance in USA, EU, Peru, and Japan the author of the paper finds that credit channe l significance is variable. It cannot be denied, that the credit channel has an impact on the economy, though a degree of influence is rather variable; in some countries it is more important than in others. The author argues that credit channel w ill be effective if borrowers didn’t have another sources for borrowing except banks, or the lending would become the bank’s primary activity. However, the banks are not the only source of external financing, and the borrowers can also r eceive money from the banks not only as credits. That is why in some countries this channel is more significant then in others. In the Baltic States banks are the primary borrowing source, as also lending is the main activity of the banks. As a result the credit channel is important. By analysing correlations between money supply and bank credits it was found that M0 and M2 affect the credit channel directly and positiv ely. The author has predicted that such values as M2 and credits will have very strong interrelations, because lending is the main bank activity in the Baltic countries. As a result of the research, the author finds that strong correlations exist not only between M2 and credits, but also between M0 and bank credits. It means th at money supply significance in the credit channel is more important. By analysing the money supply effects on credits in Lithuania the author finds that money supply’s significance depends on long-term credits weights in the banks portfolios. The same results were achieved also by N. Siegfried by analysing credit channel importance in the EU. Achieved results in the Baltic States are consistent with other au thors’ results, for example, Morsink and Bayoumi argue that banking credits play important role as intermediaries, by transforming interest rates and money shocks that has an impact on economic activity. In addition, by analysing USA data Kashyap and Stein found that monetary policy has significant effect on the cred it policy in the small banks with small balance liquidity. The author agrees al so with the other authors’ views, who consider that the credit channel’s importance is neutralized by the ability of the businesses to borrow from nonbank system, and also according with bank consolidation and banking system stabiliza tion, for example, Cecchetti S., Quispe Misaico and Jan Kakes. In the Baltic States these processes are not yet actual, but it is only a question of time. The author thinks that when the finance market in Baltic States will be developed, money supply indicators will be extended. It means that additional money supply components, such as currency in circulation, demand deposits and time deposits will be added to traditional, and also another financial assets, for example, deposits’ certificates, government securities, shot-term bills. The author predicts that in the Baltic States the New Broad Money aggregates’ importance in the credit channel will decrease. A research of modern scientific literature provides the same results that exchange rate channel’s significance is different in various countries. By performing empirical analysis in the Baltic States the author finds that money supply does not affect the national currency rate. The author motivates this conclusion with currency strategy, where Lithuania and Estonia chose de jure , but Latvia de facto , namely, currency boards. The author wants to point out that diffic ulties of research ar e connected with a phenomenon, that transmission channels are very closely related and it is impossible R. Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Me chanism in the Baltic Countries 323 to measure a particular channel’s independen t influence. Also in this research it is very difficult to directly divide the si gnificance of the interest rate, credit and exchange rate channels in the transmission mechanism in the Baltic States. However, by comparing some indicators and its development, and by indirectly reviewing the transmission mechanism in the Baltic States, the author has found that in the Baltic Sates the credit channel is a dominant transmission mechanism. 2. Weighted Monetary Aggregates Ad aptability in the Baltic States If the previous chapter was devoted to analysis of how the money supply transmission mechanism affects economy through nominal money aggregates, according to different money theories, than in this chapter analyses the most appropriate aggregates. For this purpose the author has constructed alternative money supply aggregates, which can be competitive and possibly better than traditional money supply aggregates. As a result of the effects of the financial market’s globalisation on the world economics, some changes have occurred within the money supply components. Some experts hold an opinion that with the development of the financial sector still new financial intermediaries emerge, offering varieties of interest-bearing financial assets with various maturity dates. These financial assets should be added as components of traditional monetary ag gregates, giving a broader concept of monetary aggregates. To overcome thes e deficiencies, several procedures for constructing weighted monetary aggregates have been introduced in the literature. Alternative procedures to the construc tion of weighted monetary aggregates can be classified into three broad categor ies or approaches, namely: the regression model approach, the asset substitution approach and the index number approach. For alternative monetary aggregate construction the author used the index number approach. The index number approach for obtaining weighted monetary aggregates was first proposed by Barnett (1980). He, upon the derivation of user cost of monetary assets, was able to link index number theory with monetary aggregation theory. Barnett proposes two quantity indices that are relevant to monetary aggregation: • Fisher Ideal index; • Torngvist-Theil Divisia index. The Fisher Ideal index, which was proposed by Fisher (1922), is given as Q F t =QF 1−t [( ∑ = N i 1 p it m it ) ( ∑ = N i 1 p 1−it /m it ) ] 2/1 , (1)3 where Q F – Fisher Ideal index; m i represents components of monetary asset i; p i is the i-th asset’s “rental” price; t– time period; N – the number of components in the aggregate. The Divisia index due to Torngvist -Theil is given as: 324 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE QD t =QD 1−t ∏ = N i 1 (m it /m 1−it ) )1(2/1 −+sitsit , (2)4 where QD – Divisia index; s it = p it m it / ∑ = N k 1 p kt m kt is the expenditure share of monetary asset i and k ≠ i; m i , k represents components of monetary asset i, k; p i , k is the i-th , k-th asset’s “rental” price; t – time period; N – the number of components in the aggregate. The user cost of each asset is measured as: p it = (R t - r ji, )/(1+ R t ) , (3)5 where Rt – benchmark rate, the maximum [r j , r i ; i=1,2.....,n; j=1,2,....k.; i ≠ j]. r i , j – rate of return of each monetary components; t – time period. Rotemberg (1991) proposed an alternative weighted monetary aggregate, which is closely related to Divisia aggregate. They called this aggr egate the Currency ─ equivalent (CE) aggregate, which is interpreted as the stock of currency that yields the same transactions services as provided by all monetary assets. The CE aggregate index is given as follows: CE t = M t + Σ [R -r i /R] m it , (4)6 where CE – Currency-equivalent aggregate; M – currency, demand deposits and travellers‘ cheques; R – benchmark rate; r i – rate of return of each monetary components; m i – other assets ( without M ); t – time period. The author had computed the following Divisia monetary aggregates in the Baltic States: Fisher Ideal index (in the paper will be used name ─ Fisher aggregate ( Q F )), Torngvist and Theil Divisia index (in the paper will be used name – Divisia aggregate (QD )) and Currency-equivalent aggregate ( CE ). As computation theoretical foundation was used the Wester n authors researches, because the similar researches had never been conducted nor published in the Baltic States. By analysing specialist scientific literature the author has initiated some changes in the original weighted indexes measurement, ignoring the separability issue. R. Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Me chanism in the Baltic Countries 325 After formula 2 modification the author concluded that the user cost of monetary asset i can be computed by using formula 5. s it = p it m it / ∑ = N k 1 p it m it , (5) where sit is the expenditure share of monetary asset i; m i represents components of monetary asset i; p i is the i-th asset’s “rental” price; t – time period; N – the number of components in the aggregate. The same modification is connected with benchmark rate, by remodelling formula 3, the author concluded, that p it = (R t - r i )/(1+ R t ) , (6) where R t is the benchmark rate, the maximum [ r i ; i=1,2.....,n ]; r i – rate of return of each monetary components; t – time period. For alternative aggregate’s computation the author included the broad money M2 components, thus computing the weighed M2 indicators. All three Baltic States (Latvia, Lithuania, and Estonia) ha d almost identical components till 2002: 1) currency outs ide banks; 2) demand deposits ( from 2002 this item is extended with foreign currency demand deposits in Estonia); 3) timed deposits ( in Lithuania and Estonia savings and time deposits are measured separately, but for computing corresponding aggregates for Latvia, the author summarised both items); 4) foreign currency time deposits. In the computation of aggregates the author had initiated some additional modifications: 1) currency outside banks (asset with absolute liquidity): • pi = 1 (user cost (formula 2.6.)); • ri = 0 (rate of return); 2) demand deposits. By summarising all modification in the Fi gure 2, the author received a Figure for Fisher and Divisia ag gregates computation. 326 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Currency Outside Banks p i = 1 r i =0 D D r = r , demand deposits D D r = r , demand deposits ( Q F , QD) (QF1 , QD1) DDr = 0 (QF2 , QD2) DDr = 0 (QF3 , QD3) DDr = r L ( 1 -RRDD) (QF4 , QD4) DDr = r L ( 1-RRDD) (QF5 , QD5 ), Where: DDr – is the implicit rate on demand deposits; r L – is the rate of return on bank’s earning assets; R RDD – is bank reserves. Fig. 3 . Fisher and Divisia Aggregates Comput ation According to Some Modifications According to the modification the author constructed 6 different Fisher, Divisia (in Latvia’s case 8) and 3 Currency-equivalent aggregates in every country. Now when the author had constructed alte rnative aggregates in the Baltic States and made sure that new alternative aggr egates are substantially different from traditional money indicator M2, this conclusi on is motivated by different correlation coefficients between these indicators. It is possible to continue an empirical analysis, to determine the signifi cance of these indicators. 3. Money Supply and Real Econom y Indicators Correlations Analysis in the Baltic States By analysing correlations between mone y supply and real economy indicators in the Baltic States, the author has tested Keynes and monetarist transmission mechanisms, and also money supply effects on the real economy indicators. In this research the author has analysed the trad itional monetary aggregates (broad money M2) and alternative monetary aggregates, which the author has computed in the previous chapter: Fisher and Divisia a ggregates, and also Currency-equivalent aggregates. Before analysis all the data was gr ouped according to normal distribution belonging, by using Kolmogorov-Smirnov test. Prevalent, all data belong to normal distribution that is why the Pierson correlatio n test was used for correlation analysis. So the author finds correlation between money supply and interest rate in the Baltic States by using Keynes’ transmission mechanism. Correlation analysis shows that mostly this correlation is economically insignificant. However monetarist transmission mechanis m testing shows that there are very strong economically significant correlations between the money supply and GDP. R. Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Me chanism in the Baltic Countries 327 For example, in Latvia, between the Di visia aggregate QD1 and GDP correlation coefficient is 0.973 (see Chart 3). QD1, mln.LVL 1600140012001000800600400 GDP, mln.LVL 900 800 700 600 500 Chart 3 . Divisia Aggregate QD1 and GDP in Latvia, 1995–2001, million LVL After analysis of correlations between money supply and real economy indicators, the author offers research results with recommendations concerning usefulness of monetary aggreg ates for real economy anal ysis and forecasting, which are summarised in the Table 3. Table 1 Money Supply Aggregates Effects on the Real-sector Economic Indices in the Baltic States Latvija Lietuva Igaunija M2 QF, QF2, QF4 QF1, QF3, QF5 QD CE M2 QF, QF2, QF4 QF1, QF3, QF5 QD CE M2 QF, QF2, QF4 QF1, QF3, QF5 QD CE Short-term interest rate - (n) + - (n) - (n) - - - (n) +(n) - - (n) - - (n) - (n) - (n) - Long-term interest rate - - (n) + - (n) - (n) - - (n) +(n) - - - (n) - (n) - (n) - (n) - GDP + + - + + + + +(n) + + + + +(n) + + Consumer prise index - (n) - (n) +(n) - (n) - (n) - (n) - (n) +(n) - (n) - - (n) - (n) - (n) - (n) - Producer price index - (n) - (n) +(n) - (n) - (n) - (n) - (n) +(n) - (n) - (n) - (n) - (n) - (n) - (n) -(n) Unemployment +(n) +(n) +(n) +( n) +(n) + + +(n) + + + +(n) +(n) +(n) + Employment +(n) +(n) - (n) +(n) +(n) - - (n) - (n) - - (n) - - - (n) - (n) - Wages/Earning + +(n) - (n) + + + + +(n) + + + + +(n) + + Production index +(n) +(n) - +(n) + + + +(n) + + + + +(n) + + 328 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE “+” symbol means, that positive economically significant relations exist between money supply aggregates and real -sector economic indices. “+(n)” symbol means, that pos itive economically insignificant relations exist between money supply aggregates and real -sector economic indices. “-” symbol means, that negative economically significant relations exist between money supply aggregates and real -sector economic indices. “-(n)” symbol means, that ne gative economically insignificant relations exist between money supply aggregates and real -sector economic indices. NOTES 1 Figure composed in accordance with Blinder (1986) a nd Rozmainsky (2000) papers. 2 Figure composed in accordance with Gor don (1974 ) and Rozmainsky (2000) papers. 3 Fisher I. The Making of Index Numbers: A Study of Their Varieties, Tests and Reliability, ─ Boston: Houghton Mifflin, 1922, p. 126 4 Tornqvist L. The Bank of Finland’s Consumpt ion Price Index,- Bank of Finland bulletin 10, 1936, pp. 1–8.; Theil H. Economics and Information Theory. Amsterdam: North- Holland, 1967, p. 45 5 Barnett W. The User Cost of Money, – Economics Letter 1, 1978, p. 146 6 Rotemberg J. Commentary: Monetary Aggregat es and Their Uses, – In M. T. Belongia (ed.), Monetary Policy on the 75 th Anniversary of the Federal Reserve System, Boston: Kluwer academic Publishers, 1991; Rotember g J. and Driscoll J., Poterba J. Money, Output and Prices: Evidence from a New Mone tary Aggregate, – Journal of Business and Economic Statistics 13(1),1995, p. 75 BIBLIOGRAPHY 1. Barnett W. The User Cost of Money, Economics Letter 1, 1978, p. 146. 2. Blinder A. Keynes after Lucas, Eastern Economic Journal , 1986, pp 209–16. 3. Cecchetti S. Legal structure, financial structure, and the monetary policy transmission mechanism, NBER Working Paper No 7151 , 1999, pp. 85–99. 4. Fisher I. The Making of Index Numbers: A Study of Their Varieties, Tests and Reliability , Boston: Houghton Mifflin, 1922, p. 250. 5. Friedman M. and Schwartz A. Monetary statistics of the United States: Estimates, Sources, Methods , New York: Columbia University Press, 1970, pp. 151–152 6. Garretsen H. and Swank J. The transmission of interest rate changes and the role of bank balance sheets: a VAR analysis for the Netherlands, Journal of Macroeconomics , 1998, pp. 325–39. 7. Gordon R. Milton Friedman’s Monetary Framework: A Debate with His Critice, 1974, p. 152. 8. Hanke S. Dollarizatio n of Bond Yields, Friedberg's Commodity and Currency Comments 12 /5, August 1991, pp. 1–9. 9. Jappelli T. and Pagano M. Consumpti on and capital market imperfections, American Economic Review 79, 1989, pp. 1088─1105. 10. Kakes J. Identifying the mechanism: is there a bank lending channel of monetary transmission in the Netherlands?, Dutch Ce ntral Bank, AB Amsterdam: Netherlands, March 1998, pp. 1 ─36. 11. Kashyap A. Stein J. What do a million observations on banks have to say about the transmission of monetary policy? American Economic Review , NBER Working Paper No. 6065 , 1997, p. 15 . 12. Martinez L., Sanchez O. and Werner A. Monetary policy and the transmission mechanism in Mexico . Bank of Mexico, 2000, pp. 175–209. R. Rupeika-Apoga. Monetary Policy Transmission Me chanism in the Baltic Countries 329 13. Morsink J. And Bayoumi T. A Peek Inside th e Black Box: The Monetary Transmission Mechanism in Japan, IM F staff paper Vol. 48 N.1 , 2001, pp. 22–57. 14. Quispe M. Monetary policy in a dollarise d economy: the case of Peru, published in Monetary policy frameworks in a global contex t, edited by Lavan Mahadeva and Gabriel Sterne, Routledge & Bank of England, London, New York: 2000, pp. 10–231. 15. Rotemberg J. Commentary: Monetary Aggregat es and Their Uses, In M.T. Belongia (ed.), Monetary Policy on the 75 th Anniversary of the Federal Reserve System, Boston: Kluwer academic Publishers, 1991 ; Rotemberg J. and Driscoll J., Poterba J. Money, Output and Prices: Evidence from a New Monetary Aggregate, Journal of Business and Economic Statistics 13(1) , 1995, p. 75. 16. Tornqvist L. The Bank of Finland’s Consumption Price Index, Bank of Finland bulletin 10 , 1936, pp. 1–8; Theil H. Economics and Information Theory . Amsterdam: North- Holland, 1967, p. 45. 17. Розмаинский И. Традиционное Кейнсианство и Кейнсианско–Неокласический Синтез. Прогресс. Москва: 2000, c. 389. Kopsavilkums Publikācijas mērķis ir, analizējot monetārās politikas transmisijas meh ānismu, atklāt naudas piedāvājuma un reālās ekonomikas rādītāju sakarības un izstrādāt priekšlikumus, kā ekonomikas prognozēšanai objektīvi izvēlēties atbilstošākos naudas piedāvājuma rādītājus. Pētījuma rezultātā autore konstatēja: • starp naudas piedāvājumu un reālās ekonomikas rādītājiem pastāv korelatīva sakarība, tādēļ naudas piedāvājumu var lietot reālās ekonomikas analizēšanā un prognozēšanā ; • alternatīvie monetāri agregāti veido ciešākās likumsakarības ar reālās ekonomikas rādītājiem nekā tradicionālā plašā nauda M2; • naudas piedāvājums ietekmē sekojošus reālās ekonomikas rādītājus tiešā veidā: IKP, darba samaksu, ražošanas indeksu; • naudas piedāvājums ietekmē nodarbinātības līmeni, bezdarba līmeni daž ās valstīs tiešā veidā, bet citās netiešā ; • naudas piedāvājums pārsvarā neietekmē inflācijas indeksus. Atslēgvārdi: monetārā politika, naudas teorija, transmisijas meh ānisms. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 330.–337. lpp. Kā Latvijas integrā cija EMS ietekm ē ārējo tirdzniec ību: valūtas riska mazin ā šan ās aspekts T he Impact of Latvia’s I ntegration into the EMU on Foreign Trade: The Aspect of Diminishing Exchange Rate Risk Uldis Rutkaste Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Tautsaimniec ības institūts Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: ur@eriga.lv Rakstā tiek analizēta eiro ieviešanas iespējamā ietekme uz Latvijas eksportu, raugoties no valūtas riska mazināšanās aspekta. Šobrīd eiro ir nozīmīgs īpatsvars Latvijas eksporta norēķinos, un līdzšinējā pieredze liecina, ka arī LVL/EUR kursa sv ārstības ir bijušas būtiskas, kas mums ļauj izvirzīt hipot ēzi par to, ka valūtas risks varētu būt nozīmīgs Latvijas eksportu ierobežojošs faktors. Min ēto hipot ēzi apstiprina arī fakts, ka Latvijas eksportētāju rentabilitāte ir salīdzinoši zema un ka tie maz izmanto valūtas riska hedž ēšanas pakalpojumus. Novērtējot Latvijas eksporta funkciju uz EMS, kurā kā viens no ietekmes faktoriem ir iekļauts arī LVL/EUR kursa sv ārstīgums, iegūtie rezultāti neļauj viennozīmīgi apstiprināt vai noraidīt izvirzīto hipot ēzi, un tādēļ nevaram ar pietiekamu precizitāti noteikt eiro ieviešanas ietekmi uz Latvijas eksportu īstermiņā. Ta ču, analizējot monetārās integrācijas starptautisko pieredzi, varam viennozīmīgi secināt, ka ilgtermiņā eiro ieviešana jūtami palielinās Latvijas eksportu uz EMS valstīm. Atslēgvārdi: monetārā integrācija, valūtas kursa svārstīgums, eksports. Ievads Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) nenovēršama ir arī Latvijas iekļaušanās Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS) jeb pievienošanās ES vienotās valūtas telpai, kas ir viens no pievienošanās līgumā noteiktajiem obligātajiem nosacījumiem visām topošajām savienības dalībvalstīm. Neapšaubāmi, nacionālās valūtas aizstāšana ar eiro un monetārās politikas realizācijas tiesību nodošana Eiropas Centrālajai bankai var jūtami ietekmēt tautsaimniecības turpmāko attīstības gaitu. Gan teorija, gan emp īriskā pieredze liecina, ka monetārajai integrācijai ir raksturīgi gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti. T ādēļ svarīga ir to apzināšana un izpēte, lai laicīgi būtu iespējams veikt nepieciešamos pasākumus tautsaimniecības sagatavošanai veiksmīgai dalībai EMS. Viens no aspektiem, kas saistīts ar monetāro integrāciju, ir vienotās valūtas ietekme uz ārējo tirdzniecību. Teor ētiski valūtas risks var negatīvi ietekmēt ārējo ekonomisko darbību, tādējādi kopējas valūtas ieviešana varētu veicināt Latvijas U. Rutkaste. Kā Latvijas integrācija EMS ietekmē ārējo tirdzniecību: valūtas riska mazināšanās aspekts 331 tirdzniecības integrāciju ar EMS dalībvalstīm. Tom ēr šobrīd nav skaidrs, cik lielā mērā, ņemot vērā Latvijas ekonomikas īpatnības, lata kursa svārstības pret eiro ierobežo eksportu uz EMS valstu grupu, un l īdz ar to nav iespējams arī aprēķināt potenciālos ieguvumus no valūtas riska izzušanas. T ādēļ pētījuma mērķis ir noskaidrot, vai un cik lielā mērā LVL/EUR val ūtas kursa svārstību izzušana varētu veicināt Latvijas eksportu uz EMS valstīm. Lai novērtētu sagaidāmo eksporta pieaugumu īstermiņā, pētījumā, izmantojot daudzfaktoru regresijas analīzi, tiks aprēķināta Latvijas eksporta funkcija uz EMS valstīm, kā vienu no ietekmējošajiem faktoriem ietverot valūtas kursa standartnovirzi. Iespējamais eksporta kāpums ilgtermiņā tiks novērtēts, izmantojot starptautisko monetārās integrācijas pieredzi un gravitācijas modeļu rezultātus. Valūtas kursa svārstīgums un eksports: teor ētiskie apsvērumi Teorij ā saistība starp valūtas kursa svārstīgumu un eksportu bieži tiek skaidrota, izmantojot peļņas derīguma funkciju [1, 127 ]. L īdzīgi kā mikroekonomikas teorijā, derīguma funkcija tiek pielietota patērētāju uzvedības modelēšanai, pētot pieprasījumu pēc konkrētas preces, tāpat arī peļņas derīguma funkcija tiek izmantota ražot āju uzvedības modelēšanai, pētot to eksporta aktivitātes atkarībā no valūtas kursa svārstīguma. Peļņas derīguma funkciju raksturo tās pašas likumsakarības kā patēriņa derīguma funkciju – palielinoties kopējai peļņai, pieaug arī tās kopējais derīgums, tomēr katras nākamās peļņas vienības robežder īgums samazinās (piemēram, no ražot āja viedokļa peļņas pieaugums no Ls 1000 līdz Ls 2000 būs daudz derīgāks nekā peļņas pieaugums no Ls 100 000 līdz Ls 101 000). Peļņas derīguma koncepcija paredz, ka ražot āju racionālu uzvedību raksturo risku minimizēšana, tādējādi ražot āji dos priekšroku deterministiskam jeb noteiktam peļņas līmenim, nevis stohastiskam jeb sv ārstīgam peļņas līmenim ar analoģisku vidēji sagaidāmo vērtību. Pārdodot visu saražoto produkciju tikai viet ējā tirgū, peļņa ceteris paribus ir deterministisks lielums, jo tā nav pakļauta valūtas kursa svārstību riskam. Ta ču, ja daļa no saražot ās produkcijas tiek pārdota ārējos tirgos, peļņas līmenis var svārstīties atkarībā no valūtas kursa vērtības norēķinu periodā. T ādējādi, no vienas puses, ražot āju tieksmi eksportēt veicina iespēja realizēt lielāku produkcijas apjomu un izmantot mēroga ekonomiku, un līdz ar to gūt arī lielāku peļņu. Ta ču, no otras puses, lielāks eksportētās produkcijas īpatsvars palielina kopējās peļņas svārstīgumu, kas līdz ar to samazina tās derīgumu. Atkarībā no valūtas kursa svārstīguma ražot ājs izvēlas eksportēt tādu produkcijas apjomu, pie kura kopējās peļņas derīgums ir visaugstākais. T ādējādi, jo mazāks būs valūtas risks, jo mazāk svārstīga būs arī peļņa, un šajā gadījumā ražot ājs būs motivēts eksportēt lielāku produkcijas apjomu nekā lielāka valūtas riska gadījumā. Praksē iepriekš minēto sakarību starp valūtas kursa svārstīgumu un eksportu var ietekmēt vairāki faktori. Pirmkārt, ja valstī ir pietiekami attīstīts finanšu tirgus, ražot ājs var izmantot hedž ēšanas pakalpojumus un apdrošināties pret valūtas risku. Otrk ārt, ražot āju eksporta aktivitātes var ietekmēt arī to rentabilitātes līmenis. Jo lielāka būs uzņēmuma komerciālā rentabilitāte, jo relatīvi mazākas būs valūtas riska izraisītās peļņas svārstības, un līdz ar to valūtas kursa svārstīgums mazāk ietekmēs eksporta aktivitātes. 332 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE LVL/EUR kursa sv ārstīgums un Latvijas eksports uz EMS: līdzšin ējā pieredze Eiro īpatsvars Latvijas ārējās tirdzniecības norēķinos ir pieaudzis ik gadu, un šobrīd tas ieņem nozīmīgāko vietu Latvijas eksporta norēķinu valūtu struktūrā. 2002. gadā eiro īpatsvars kopējos eksporta norēķinos sasniedza 40,3% (sk. 1. att ēlu), un ir paredzams, ka arī nākotnē eiro īpatsvars Latvijas eksporta norēķinos palielināsies. To noteiks gan Latvijas turpm ākā ekonomiskā integrācija ar esošajām un topošajām ES dalībvalstīm, gan aizvien pieaugošā uzticība eiro kā starptautiskajai valūtas norēķinu vienībai. T ādējādi, Latvijai pievienojoties EMS un ieviešot eiro kā nacionālo valūtu, salīdzinoši liela eksporta daļa vairs netiks pakļauta valūtas riskam, kas var radīt jūtamu pozitīvu efektu. Jau šobr īd Latvijas eksports uz esošajām un topošajām ES dalībvalstīm veido aptuveni 80% no kop ējā eksporta, tādējādi, turpinoties ES ekonomiskajai un monetārajai integrācijai, aptuveni četras piektdaļas Latvijas eksporta norēķinu varētu tikt veiktas eiro valūtā. SEKLVL GBP EUR Pārējās USD Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas ārējā tirdzniecība. Nr. 4, 2002, Rīga, 2003 – 81 lpp. 1. att . Latvijas eksports 2002. gadā norēķinu valūtu dalījumā, % Latvian Export Share in Particular Currencies in 2002, % Kaut arī, sākot ar 1994. gadu, lats ir piesaistīts SDR valūtu grozam, kurā šobrīd ietilpst arī eiro, LVL/EUR val ūtas kursa svārstības ir salīdzinoši nozīmīgas. Pēdējo piecu gadu laikā lata kurss pret eiro ir svārstījies 25% robež ās (starpība starp minimālo un maksimālo kursa vērtību, attiecināta pret perioda vidējo valūtas kursu). T āpat arī valūtas kursa svārstīgums atsevišķos periodos ir būtiski atšķīries (sk. 2. attēlu). T ādējādi varam secināt, ka LVL/EUR kursa sv ārstības līdz šim ir radījušas nozīmīgu eksporta ienākumu nenoteiktību, un līdz ar to vismaz teorētiski radot šķēršļus Latvijas eksportam uz EMS valstīm. Arī salīdzinot ar atsevišķām EMS dalībvalstīm, lata kursa svārstīgums pret eiro līdz šim ir bijis lielāks nekā vairuma dalībvalstu nacionālo valūtu svārstīgums, tomēr apstrādes rūpniecības uzņēmumu rentabilitāte Latvijā ir krietni zemāka (sk. 1. tabulu). Pie tam arī valūtas riska hedž ēšanas pakalpojumi Latvijas eksportētāju vidū nav populāri, ko, iespējams, nosaka gan īsā finanšu tirgu attīstības vēsture un uzņēmēju inertums jaunu finanšu instrumentu izmantošanā, gan šāda pakalpojuma izmaksas, it īpaši uz eksportētāju zemās rentabilitātes fona. U. Rutkaste. Kā Latvijas integrācija EMS ietekmē ārējo tirdzniecību: valūtas riska mazināšanās aspekts 333 0 0,002 0,004 0,006 0,008 0,01 0,012 0,014 19 95 I 19 95 IV 19 96 III 19 97 II 19 98 I 19 98 IV 19 99 II I 20 00 II 20 01 I 20 01 IV 20 02 II I 20 03 II Avots: Latvijas Banka. Latvijas Bankas noteikto valūtu kursu pārskats (laika periodam no 1995. līdz 1999. gadam LVL/EUR sint ētiskais kurss) Latvijas Bankas nepublicētais materiāls. 2. att . LVL/EUR dienas kursa standartnovirze ceturksn ī, no 1995. gada 1. ceturkšņa līdz 2003. gada 2. ceturksnim The Standard Deviation of LVL/EUR Daily Valu es in Particular Quarter, from the 1 st Quarter of 1995 till the 2 nd Quarter of 2003 T ādējādi arī šie faktori norāda uz to, ka vismaz teorētiski LVL/EUR kursa svārstīgumam vajadzētu negatīvā veidā ietekmēt Latvijas eksportu uz EMS, un, balstoties uz iepriekš minēto informāciju, varam izvirzīt hipot ēzi, ka integrācija EMS un eiro ieviešana veicinās Latvijas eksporta pieaugumu uz EMS dalībvalstīm. 1. tabula Valūtas kursa svārstīgums un apstrādes rūpniec ības uz ņēmumu rentabilitāte Latvijā un atseviš ķās EMS dal ībvalstīs Exchange Rate Variability and Profit Ma rgin of Manufacturing Enterprises in Latvia and Several EMU Member States Valsts Vidējais valūtas kursa svārstīgums1 Komerci ālā rentabilitāte (2000. gads, %) Beļģija 3,0 10,3 Austrija 3,1 10,2 Nīderlande 3,1 11,7 Vācija 3,3 6,9 Somija 3,3 16,7 Īrija 7,4 - Grie ķija 8,0 - Latvija 8,2 2,1 Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde, Uzņēmējdarbības finansiālie pamatrādītāji 2000. gadā; Thomson Financial, Da tastream; European Commission, BACH database. Lai pārbaudītu izvirzīto hipot ēzi, tika novērtēta Latvijas eksporta funkcija uz EMS, kā vienu no faktoriālajām pazīmēm ietverot arī valūtas kursa svārstīgumu. Rezultātā tika iegūts sekojošs vienādojums: 334 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ln(X EMSt) = -22,4+3,92*ln(Y EMSt)+0,79*ln(PX EMSt)-6,66*STD EMSt+0,26*ln(X EMSt-1), (1) p v ērtība (0,00)(0,00) (0,03) (0,11) (0,06) R 2 =0,97 kur: X EMSt – Latvijas reālais eksports uz EMS; Y EMSt – EMS valstu reālais IKP; PX EMSt – Latvijas eksporta cenas uz EMS; STD EMSt – LVL/EUR val ūtas kursa standartnovirze; X EMSt-1 – Latvijas reālais eksports uz EMS iepriekšējā ceturksnī. No 1. vienādojuma redzams, ka Latvijas reālais eksports uz EMS ir pozitīvi atkarīgs (uz ko norāda atbilstošo faktoru ietekmi raksturojošo koeficientu pozitīvās vērtības) no: 1) EMS dalībvalstu reālā IKP, kas raksturo šo valstu pieprasījumu, 2) no eksporta cenām, kas raksturo Latvijas eksporta cenu elastību, un 3) no iepriekšējā ceturkšņa eksporta apjoma, kas atspoguļo eksporta līgumu izpildi vairāku periodu garumā. Tom ēr, lai gan LVL/EUR kursa standartnovirzes ietekmi raksturojošā koeficienta novērtējums ir negatīvs, nevaram izdarīt viennozīmīgu secinājumu par to, ka valūtas kursa svārstīgums negatīvi ietekmē Latvijas eksportu uz EMS, jo minētā koeficienta standartkļūda ir pārāk liela un ar 95% varb ūtības līmeni koeficienta patiesā vērtība atrodas robež ās no 14,76 l īdz 1,44. T ādējādi, zinot LVL/EUR vid ējo standartnovirzi pētījuma periodā un pareizinot ar to iegūtā koeficienta vērtējuma intervāla robežas, varam secin āt, ka, izzūdot LVL/EUR kursa svārstībām, Latvijas eksporta izmaiņas ar 95% varb ūtību varētu būt robež ās no – 1,1% l īdz +11,3%, un t ātad ietekme formāli var būt gan pozitīva, gan negatīva. Iegūto rezultātu pamatā varētu būt vairāki faktori. Pirmkārt, novērtējot Latvijas eksporta vienādojumu, tika izmantoti statistikas dati no 1995. gada 1. ceturkšņa līdz 2003. gada 2. ceturksnim, kas kopumā veido 34 novērojumus (šobrīd maksimāli pieejamais laika rindu garums). Ņemot vērā, ka regresijas vienādojumā ir iekļautas 4 faktoriālās pazīmes, novērojumu skaits varētu būt nepietiekams, lai korekti novērtētu faktoru ietekmi. Otrk ārt, valūtas kursa svārstīguma ietekmi varētu mazināt arī eksportētāju tieksme konkurences apstākļos ne tikai saglabāt, bet arī palielināt savu tirgus nišu ārvalstīs pat tajos periodos, kad valūtas kursa svārstības būtiski samazina to peļņu vai pat rada zaudējumus, tādējādi cerot nākamajos periodos kompensēt radušos zaudējumus. Bez tam, ņemot vērā Latvijas tirgus mazos izmērus, daudziem ražot ājiem vienīgā iespēja realizēt savu produkciju ir pārdot to ārējos tirgos. Kā Latvijas integrācija EMS ietekm ē eksportu ilgtermiņā Esošo valūtas ūniju dalībvalstu pieredze liecina, ka līdz ar vienotas valūtas ieviešanu ne tikai mazinās valūtas risks un ar to saistītās ārējās tirdzniecības darījumu izmaksas, bet arī būtiski izmainās visa uzņēmējdarbības vide, kurā darbojas eksportētāji, kā rezultātā vairāku desmitu gadu laikā tirdzniecības plūsmas skar ievērojamas pārmaiņas. Piemēram, valūtas riska izzušana var veicināt pārrobežu invest īciju aktivitātes, kas veicina starptautisku uzņēmumu veidošanos, kuru darbība ir vērsta uz produktu piegādi vairāku valstu tirgiem. T āpat vienotas valūtas ieviešana vairo cenu caurspīdīgumu, kas pozitīvā veidā var veicināt ārējo tirdzniecību. U. Rutkaste. Kā Latvijas integrācija EMS ietekmē ārējo tirdzniecību: valūtas riska mazināšanās aspekts 335 Lai novērtētu minētā efekta mērogu, pasaules praksē viens no plašāk pielietotajiem paņēmieniem ir tā saucamo gravitācijas modeļu izmantošana, kuru formu pēc būtības var raksturot ar sekojošu vienādojumu [6, 9; 3, 3]: ln(T ijt) = β0 + β1ln(Y iY j)t + β2ln(Dij) + γCUijt + β3X ijt + uijt, (2) kur: T ijt – kopējais ārējās tirdzniecības apjoms starp valstīm i un j laika periodā t; Y i,Y j – IKP līmenis attiecīgajā valstī; Dij – attālums starp valstīm i un j; CUijt – binārais mainīgais, kura vērtība ir 1, ja valstis i un j lieto vienotu valūtu, un 0 pārējos gadījumos; X ijt – kontrolmainīgo vektors, kas ietver tādus mainīgos kā kopēja valoda, kopīga robeža, br īvās tirdzniecības līguma eksistence, koloniālās saites starp valstīm u.c.; uijt – pārējo faktoru ietekme. T ādējādi, lai noteiktu vienotās valūtas ieviešanas efektu uz ārējo tirdzniecību, ir jānovērtē koeficienta γ vērtība. Ja koeficienta v ērtība ir statistiski nozīmīga un pozitīva, tad varam apgalvot, ka vienotās valūtas ieviešana starp valstīm i un j pozitīvi ietekmē šo valstu savstarpējo tirdzniecību. Nozīmīgu ieguldījumu pētījumos par vienotās valūtas ietekmi uz ārējo tirdzniecību, izmantojot gravitācijas modeļus, ir devis zinātnieks A. Rouzs, kurš, analizējot 186 valstu datus par laika periodu no 1970. l īdz 1990. gadam, secināja, ka koeficients γ ir pozitīvs un statistiski nozīmīgs un ka valstu, kuras lieto vienotu valūtu, savstarpējās tirdzniecības apjoms ceteris paribus ir aptuveni 3 reizes lielāks nekā pārējām valstīm [6, 2 1 ]. Tom ēr turpmākie pētījumi parādīja, ka A. Rouza iegūtais rezultāts ir pārvērtēts, un to nosaka vairāki faktori. Pirmkārt, analīzē tika salīdzināti valstu pāri, kuri lieto vienotu valūtu, ar pārējām valstīm, nevis valstis pirms un pēc iestāšanās (vai izstāšanās) valūtas ūnijā. Otrk ārt, modelī tika konstatētas atsevišķas endogeneitātes problēmas, piemēram, atsevišķi zinātnieki iebilda, ka sakarība starp IKP un ārējo tirdzniecību pastāv abos virzienos, jo ne tikai IKP apjoms nosaka ārējās tirdzniecības apjomu, bet arī ārējā tirdzniecība ietekmē IKP. Trešk ārt, vairāki zinātnieki iebilda, ka sākotnējā analīzē, novērtējot koeficienta γ lielumu, nav ticis ņemts vērā fakts, ka valstu grupas, kas ietilpst valūtas ūnijās, nav pilnībā savstarpēji salīdzināmas (piemēram, valstis, kas veido valūtas ūnijas Āfrikā, ievērojami atšķiras no pārējām valstīm). Turpm ākajos pētījumos analīze tika papildināta. Piemēram, R. Gliks sadarb ībā ar A. Rouzu papildināja pētījumā izmantojamo datu bāzi, papildus iekļaujot gan jaunas valstis, gan pagarinot rādītāju datu rindas, kas ļāva salīdzināt valstu tirdzniecības apjomu pirms un pēc iestāšanās un/vai izst āšanās no valūtas ūnijas. Šajā gadījumā tika secināts, ka vienotas valūtas ieviešana palielina valstu savstarpējo tirdzniecību aptuveni 2 reizes [3, 9 ]. Turpm ākajā pētījumu gaitā, novēršot endogenitātes problēmas un izslēdzot no analīzes Āfrikas valstis, vienotās valūtas ietekme uz ārējo tirdzniecību tika precizēta, un vienā no pēdējiem pētījumiem šajā jomā tika secināts, ka vienotas valūtas ieviešana ceteris paribus palielina valstu savstarpējo tirdzniecību par aptuveni 30% [7, 27 −30 ]. T ādējādi no starptautiskās pieredzes analīzes izriet, ka ilgtermiņā monetārā integrācija jūtami palielina valstu savstarpējās ārējās tirdzniecības apjomu. Pieņemot, ka Latvijas integrācija EMS nodrošina eksporta pieaugumu uz šo valstu grupu vismaz par aptuveni 30% un tirdzniec ības apjoms ar šo valstu bloku varētu 336 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE veidot aptuveni 80%, varam secin āt, ka Latvijas kopējais eksports, integrējoties EMS, ilgtermiņā par aptuveni 1/4 var ētu pārsniegt eksporta apjomu nekā tad, ja Latvija paliktu ārpus Monetārās savienības. Secin ājumi No veiktā pētījuma varam izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, sagaidāmā valūtas kursa riska izzušana neviennozīmīgi ietekmē Latvijas eksportu uz EMS dalībvalstu grupu īstermiņā, tomēr vairāki faktori norāda, ka šis efekts varētu būt pozitīvs. Lai gan ekonometriska analīze neļauj ar pietiekoši augstu varbūtību apstiprināt darbā izvirzīto hipot ēzi, tomēr ir jāņem vērā, ka tam pamatā varētu būt arī atsevišķas problēmas ar pieejamo datu apjomu un kvalitāti. Otrk ārt, no monetārās integrācijas starptautiskās pieredzes izriet, ka ilgtermiņā vienotās valūtas ieviešana, ja pārējie faktori ir nemainīgi, būtiski palielina valstu savstarpējo tirdzniecības apjomu. Tom ēr, interpretējot starptautiskās analīzes ceļā iegūtos rezultātus, ir jāņem vērā, ka šobrīd joprojām norisinās zinātniskā diskusija minētajā jautājumā, un, parādoties jauniem pētījumiem, var atklāties līdz šim neizpētītas nianses, kā rezultātā līdzšinējie rezultāti var tikt pārskatīti. Visbeidzot, šajā pētījumā tika akcentēts tas, ka eiro ieviešana, iespējams, ietekmēs Latvijas eksportu uz EMS valstu grupu. Tom ēr jāņem vērā, ka monetārās integrācijas rezultātā, no vienas puses, izzudīs LVL/EUR kursa sv ārstību risks, taču, no otras puses, palielināsies valūtas kursa svārstības pret ASV dolāru, kas šobrīd tomēr ieņem nozīmīgu īpatsvaru Latvijas ārējās tirdzniecības norēķinos. T ādēļ turpmāk, pētot ekonomiskos aspektus Latvijas integrācijai EMS, būtu jāpievēršas arī iespējamo negatīvo aspektu izpētei, kas varētu rasties, palielinoties valūtas riskam ASV dolāru norēķinos. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Vidējais valūtas kursa svārstīgums aprēķināts pēc sekojošas formulas: n AVE STDn i i i∑ = ⎟ ⎟ ⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ 1 1000* , kur iSTD − nacionālās valūtas kursa pret eiro standartnovirze i-tajā ceturksnī, iAVE − valūtas kursa vidējā vērtība i-tajā ceturksnī, n – ceturkšņu skaits (1994:1-1998:4). LITERAT ŪRA 1. Drud Hansen J., Ulf-Møller Nielsen J. An Economic Analysis of the EU . − 2nd edition. − United Kingdom: McGraw-Hill, 1997. – 212 p. 2. European Commission. BACH database. Internets – https://europa.eu.int/comm/ economy_finance/bach 3. Glick R., Rose A. K. Does a Currency Union Affect Trade? − Cambridge: National Bureau of Economic Research, July 2001. – 24 p. 4. Latvijas Banka. Latvijas Bankas noteikto valūtu kursu pārskats. Internets – http://www.bank.lv/lat/main/finfo/n otkurpars/ – 2004. gada 15. janv ārī. 5. LR Centrālā statistikas pārvalde. Uzņēmējdarbības finansiālie pamatrādītāji 2000. gadā. − Rīga, 2001. – 96 lpp. U. Rutkaste. Kā Latvijas integrācija EMS ietekmē ārējo tirdzniecību: valūtas riska mazināšanās aspekts 337 6. Rose A. K. One money, one market: Estimating the effect of common currencies on trade. − Cambridge: National Bureau of Economic Research, December 1999. – 48 p. 7. Smith C. Currency Unions and Gravity Models Revisited. Reserve Bank of New Zealand, November 2002. – 31 p. 8. T homson Financial. Datastream. Datu b āze. Summar y This article deals with the possible ef fects on Latvian export in consequence with the reduction of currency risk when Latvia becomes a member of the EMU. Presently considerable share of Latvian export is traded in euro, and the LVL/EUR exchange rate variability is notable to set forward hypothesis that foreign exchange risk is an important obstacle to external trade activities with the EMU. This fact is also justified by comparably low profit margin of Latvian exporters and limited use of hedging services. However, results ob tained from the estimation of Latvian export to the EMU function, with exchange rate variability included as a regressor, do not allow us to accept or reject mentio ned hypothesis with substantial level of accuracy. Therefore the possible short-term effect on Latvia n export is also rather unclear. Nevertheless, applying international analysis of monetary integration to the case of Latvia it follows that in the long-run the introduction of euro will substantially increase Latvian export to the EMU. Key words: monetary integration, exch ange rate variability, export. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 338.–348. lpp. U z ņēmuma tirgus orientā cijas ietekme uz uz ņēmējdarbības rezult ātiem T he Effect of Market Orientation on Business Performance Iluta Skr ū zkalne Latvijas Universitāte Ekonomikas un Vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: skalbe@navigators.lv Pēdējā desmitgadē arvien vairāk zinātnieku un akadēmisko izdevumu pievēršas tirgus orientētu uzņēmumu uzņēmējdarbības sasniegumu analīzes tēmai. Veicot akadēmiskās literatūras apskatu, nākas secināt, ka vairums empīrisko pētījumu veikti ekonomiski attīstītajās valstīs. Neskatoties uz tā dēvēto jauno jeb pārejas ekonomikas valstu straujo attīstību, tikpat kā nav veikti pētījumi, kas atbildētu uz jautājumu, kas ietekmē uzņēmējdarbības rezultātus tirgus dinamikas un pieaugošas konkurences nosacījumos. Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai nozīmē ne vien jaunus tirgus, bet arī jaunu konkurentu ienākšanu Latvijas tirgū, līdz ar to esošajā ekonomikas kontekstā palielinās uzņēmumu konkurētspējas un ilgtermiņa attīstības nozīme. Arvien pieaug nepieciešamība ne vien izvērtēt uzņēmumu spēju darboties piesātinātas konkurences apstākļos, bet arī analizēt uzņēmuma ilgspējīgas attīstības alternatīvas. Diskutabls ir jautājums par industriāli attīstītajās valstīs izstrādātu vadības teoriju piemērošanu valstīm ar atšķirīgu ekonomisko un kultūras pieredzi, tomēr viennozīmīgi jāatzīst daudzu šo teoriju konceptuālais ieguldījums ne vien ekonomikas, bet arī zinātnes attīstībā. T āpēc šī raksta pirmajā daļā autore apkopo ārvalstu zinātnisko pieredzi attiecībā uz tirgus orientētu uzņēmumu panākumu novērtējumu, tirgus orientācijas koncepcijas struktūru un sakarību pastiprinošos, izlīdzinošos faktorus, kā arī analizē līdzīga pētījuma nozīmīgumu Latvijā. Lai veicinātu diskusiju par uzņēmumu konkurētspējas priekšrocībām pārejas ekonomikas valstīs, autore raksta otrajā daļā izvirza iespējamā pētījuma hipot ēzes un piedāvā pētījuma ainu, kas novērtētu uzņēmumu vispārējo tirgus orientācijas pakāpi un sakarības starp tirgus orientāciju, uzņēmējdarbības rezultātiem, tirgus konkurenci un attīstības dinamiku. Atslēgvārdi: mārketings, tirgus orientēta uzņēmējdarbība, stratēģiskā vadība, stratēģiskās priekšrocības, tirgus un patērētāju pētījumi. Ievads Ar jēdzienu tirgus orient ācija saprot uz tirgu vērstu organizācijas rīcību un kultūru, kas palīdz uzņēmumam veidot un ieviest uz patērētājiem orientētu stratēģiju, kas savukārt dod iespēju uzņēmumam iegūt konkurences priekšrocības, laikus pamanīt un novērst draudus. Tirgus orient ācijas koncepcijas principi atspoguļo arī uzņēmuma organizācijas korporatīvo kultūru, kas akumulējas uzņēmuma attiecībās ar patērētājiem, konkurentiem un uzņēmuma darbiniekiem. Vairāki ārvalstīs veikti pētījumi ir apstiprinājuši hipot ēzi par pozitīvu sakarību starp I. Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem 339 veiksmīgu uzņēmējdarbību un uzņēmuma tirgus orientāciju. 20. gadsimta 90. gadu sākumā vairāki zinātnieki, lai atbildētu uz vadības zinātnes jautājumiem par kāda uzņēmuma stratēģiskajām priekšrocībām, izstrādāja un vairākkārtīgi izmēģināja mērījumu skalu, ar kuras palīdzību varēja novērtēt un izmērīt tirgus orientētu uzņēmumu panākumus. Balstoties uz šo skalu, aktivizējās un joprojām ir aktuāli pētījumi, kas cenšas pamatot, kāpēc viens uzņēmums nozarē ir veiksmīgāks par citiem, kādas cēloņsakarības nosaka vai ietekmē sasniegumus uzņēmējdarbībā un uzņēmuma ilgspējīgu attīstību. Vairāki šajā jomā veikto pētījumu rezultāti apstiprināja hipot ēzi, ka uzņēmuma izvēlētā un pielietotā uzņēmuma vadības orientācija ietekmē uzņēmuma peļņu, apgrozījumu, tirgus daļas rādītājus [ McNaugton R. B., Osborne P., Morgan R., Kutwaroo G. (2001)]. Laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam tika veikti 36 p ētījumi daž ādās valstīs, kuros tika meklētas sakarības starp uzņēmuma izvēlēto vadības stratēģiju un uzņēmējdarbības sasniegumiem. Tr īsdesmit gadījumos tika apstiprināta hipot ēze par pozitīvu sakarību esamību [ Uncles M ]. Neskatoties uz to, ka šie p ētījumi vairumā gadījumu nedeva skaidru atbildi uz jautājumu, kas ir šo uzņēmumu panākumu pamatā, tomēr tie vairoja izpratni par faktoriem, kas spēj palielināt uzņēmumu konkurētspēju normālos, evolucionāras vides apstākļos. Diemž ēl tikpat kā nav pētītas šīs sakarības tādos ekonomiskos modeļos kā pēcsociālisma sabiedrības (piemēram, Austrumeiropas valstīs) vai ekonomiskas krīzes apstākļi. Palielinās to pētījumu īpatsvars, kas apstiprina ne vien jau pieminētās sakarības, bet pēta arī daž ādus šī efekta pastiprinošus vai izlīdzinošus mainīgos. Ir veikti pētījumi, kas apstiprina pieņēmumus, ka pozitīvas sakarības starp veiksmīgu uzņēmējdarbību un tirgus orientāciju pastiprina tādi uzņēmuma iekšējās vides faktori kā uzņēmuma vadības un lēmuma pieņemšanas stils, atsevišķu marku stratēģija, organizācijas klimats, attieksme pret darbinieku mācīšanos, ieguldījumiem inovācijās un citi. Savukārt tādi tirgus ārējās vides faktori kā tirgus izmaiņu ātrums, konkurences intensitāte un godīgums, tehnolo ģisko pārmaiņu iespējamība valstī parasti tiek testēti kā efektu izlīdzinošie rādītāji, tomēr tie ne vienmēr viennozīmīgi izskaidro minēto sakarību virzienu [ Matsuno K., Mentzer T. J. (2000)]. Daži p ētījumi ir apstiprinājuši, ka sakarības starp tirgus orientāciju un sasniegumiem būs vēl ciešākas, ja uzņēmums darbojas paaugstinātas tirgus aktivitātes un tehnolo ģisko pārmaiņu vidēs [ Hooley G., Cox T., Fahy J., Shipley D., Beracs J., Fonfara K., Snoj B. ]. Savuk ārt, analizējot Āzijas ekonomisko krīzi ar Taizemes piem ēru, pētnieki [ Grewal R., Tansuhaj P. ] izvirzīja jaunu hipot ēzi, ka sava veida rīcībspējas inerce un standartizēta lēmumu pieņemšana, kas raksturīga tirgus orientētiem uzņēmumiem, var apdraudēt un ievainot šos uzņēmumus krīzes izraisīta haosa, izaicin ājumu apstākļos. Autori atzīst, ka šādos zemas iespējamības notikumos krīzes labāk pārdzīvo tie uzņēmumi, kuri spēj radoši, netradicionāli un nestandartizēti analizēt situāciju. Raksta mērķis ir apkopot akadēmisko literatūru par tirgus orientācijas un uzņēmējdarbības sasniegumu kopsakarībām, sakarību ietekmējošos faktorus, izvērtēt tirgus orientācijas koncepcijas būtību un tās saistību ar citām vadības zinātnes koncepcijām. Lai veicinātu zinātnisku diskusiju par uzņēmējdarbības sasniegumu cēļoņsakarībām pārejas ekonomikas apstākļos, autore piedāvā teorētisku modeli tirgus orientācijas, uzņēmējdarbības rezultātu un uzvedības stratēģijas sakarību noteikšanai tirgus dinamiskas attīstības apstākļos. 340 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Koncepcijas b ūtība un komponenti „Tirgus orient ācija ir uzņēmuma spēja iegūt un izmantot par patērētājiem iegūtu informāciju, spēja attīstīt un ieviest stratēģiju, kas palīdz reaģēt uz patērētāju vajadzībām un pilnībā apmierināt šīs vajadzības” [ Noble C. H., Sinha R.. K., Kumar A. ]. Tirgus orient ācija ir process un aktivitātes, kas saistītas ar patērētāju vajadzību izpratni un šo zināšanu pielietošanu uzņēmuma iekšējo un ārējo rezultātu uzlabošanā. Ar uzņēmuma iekšējiem panākumiem saprot peļņas vai apgrozījuma rādītāju pieaugumu, savukārt ar uzņēmuma „ ārējiem” sasniegumiem saprot tirgus daļas pieaugumu, panākumus jaunu produktu ieviešanā tirgū. Kā vispārliecinošākais arguments par labu tirgus orientētai stratēģijai liecina tirgus orientēto uzņēmumu spēja labāk apmierināt patērētāju vajadzības, līdz ar to veidot ilgstošas attiecības ar patērētājiem, kļūt par produktu kategorijas līderiem tirgū un noturēt labus tirgus daļas rādītājus, kas savukārt rezultējas stabilos finanšu rādītājos. Tom ēr šī stratēģija ir tikai viena no iespējamām uzņēmuma stratēģiskās uzvedības izvēlēm, pie tam tā ir viena no jaunākajām ekonomiskā laikmeta koncepcijām. Tom ēr, neskatoties uz šīs koncepcijas popularitāti un pētījumu apstiprinātiem rezultātiem par labu tirgus orientācijai, joprojām daudzas veiksmīgas kompānijas seko tradicionālākiem uzņēmuma vadīšanas principiem. Deviņdesmito gadu sākumā radās divas pieejas uzņēmuma tirgus orientācijas novērtēšanai. Viena pieeja tirgus orientācijas koncepciju [ Slater S. F., Narver J .C. (1990)] nov ērtē ar šādiem uzvedības faktoriem – patērētāju orientācija, konkurentu orientācija un uzņēmuma struktūras sistematizācija un koordinācija, kā arī šādiem menedžmenta krit ērijiem – ilgtermiņa intereses un peļņas motivācija. Izmērot šo piecu komponentu kopējo efektu, var noteikt jebkuras organizācijas tirgus orientācijas pakāpi. Otra pieeja [ Jaworski B. J., Kohli A. K. (1993)] šim nol ūkam piedāvā izmantot modeli, kas paredz novērtēt vadības procesa posmus, proti, informācijas vākšana, izplatīšana un reakcijas modelēšana, ņemot vērā iegūtās informācijas saturu. Kopumā abas pieejas ir līdzīgas, jo arī pirmā pieeja, mērot uzvedības faktorus, paredz informācijas izmantošanas posmus. Tom ēr, pateicoties modeļa priekšrocībām, biež āk akadēmiskās pētniecības nolūkos minēto sakarību pētīšanai tiek testēts vai izmantots piecu faktoru modelis [ Slater S. F., Narver J. C. (1990)]. Lai izm ērītu un novērtētu katru no pieciem komponentiem, tika izveidots 21 jautājuma komplekts. Autori, testējot skalas komponentu statistisko nozīmīgumu, atklāja, ka tikai uzvedību raksturojošie komponenti atbilst skalas drošības kritērijam (statistiskās nozīmības koeficienta Cronbach Alfa vērtības virs 0,5). Pārējos divus faktorus šie autori neiekļāva oriģinālajā modelī. Arī vairāki citi akadēmiskās literatūras avoti liecina, ka, lai gan ilgtermiņa attīstība un pelņas arguments ir cieši saistīti ar uzņēmuma tirgus orientāciju, tie var būt multikoleniāri. Piemēram, peļņa šajā modelī var būt gan kā tirgus orientācijas komponents, gan kā sekas tirgus orientētai darbībai. Pielietojot faktora analīzes metodi atlikušajiem trim mainīgajiem, autori ieguva viena faktora risinājumu, līdz ar to tirgus orientācijas mainīgais sarež ģītākos modeļos tiek mērīts kā minēto trīs komponentu (izmanto summētās skalas) vidējais lielums [ Siguaw J. A., Diamantopoulus A . (1995)]. Lai novērtētu sakarības starp tirgus orientāciju un uzņēmējdarbības sasniegumiem, oriģinālajā modelī tika iekļauti vairāki mainīgie, vairums no tiem ir kontrolmainīgie, kas izlīdzina to varbūtējo efektu uz uzņēmējdarbības rezultātiem, tādējādi modelis novērtē „t īro” tirgus orient ācijas ietekmi uz rezultātiem. I. Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem 341 Ori ģinālais tirgus orientāciju un uzņēmējdarbības rezultātu sakarību ciešuma novērtēšanas modelis [ Slater S. F., Narver J. C. (1990)]: ỹ = β0 + β1x 1 – β2 x 2 + β3 x 3 + β4 x 4 – β5 x 5 + β6 x 6 – β7 x 7 + β8 x 8 – β9x 9 ỹ (atkarīgais mainīgais) ir uzņēmuma uzņēmējdarbības novērtējums. Mainīgais tiek mērīts ar summēto skalu, vērtējot divus vai vairākus uzņēmuma ekonomiskos rezultātus aprakstošus mainīgos – tirgus daļu, relatīvo pārdošanas apjomu pieaugumu, jaunu produktu pārdošanas rādītājus pret kopējo pārdošanas apjomu, investīciju atdevi. x 1 (neatkarīgais mainīgais) – tirgus orientācijas pakāpe. Sagaidāmā zīme koeficientam β1 modelī pozitīva. x 2 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – pircēja spēks (buyer power ), tirgus vides nosacījuma mainīgais, kas parāda apjomu, kādā uzņēmuma klients spēj noteikt zemāku, sev pievilcīgāku cenu. Sagaidāmā zīme koeficientam β2 modelī – negatīva. x 3 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – piegādātāja spēks (supplier power ), tirgus vides nosacījuma mainīgais, kas parāda apjomu, kādā uzņēmums spēj noteikt sev pievilcīgākas cenas. Sagaidāmā zīme koeficientam β3 – pozitīva. x 4 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – piegādātāju koncentrācijas pakāpe produktu kategorijā. Tiek m ērīts kā tirgus daļu relatīvais novērtējums salīdzinot ar nozares lielākajiem konkurentiem. Sagaidāmā zīme koeficientam β4 modelī – pozitīva. x 5 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – tirgū ienākšanas izmaksas un barjeras. Sagaidāmā zīme koeficientam β5 – negatīva. x 6 (neatkarīgais kontrolmainīgais mainīgais) – tirgus izaugsmes tempi. Sagaidāmā zīme koeficientam β6 – pozitīva. x 7 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – tehnolo ģiskās izmaiņas valstī. Sagaidāmā zīme koeficientam β7 – negatīva. x 8 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – uzņēmuma relatīvais pārdošanas rādītāju lielums, salīdzinot ar lielāko konkurentu. Tiek m ērīts kā uzņēmumam specifisks mainīgais. Sagaidāmā zīme koeficientam β8 – pozitīva. x 9 (neatkarīgais kontrolmainīgais) – relatīvās izmaksas, salīdzinot ar lielāko konkurentu. Tiek m ērīts kā uzņēmumam specifisks mainīgais. Sagaidāmā zīme koeficientam β9 modelī – negatīva. Tirgus orient ācija tiek mērīta kā trīs mainīgo summētās skalas vidējais un sastāv no sekojošiem mainīgajiem: 1. Patērētāju orientētas aktivitātes, kas izpaužas k ā esošo un potenciālo patērētāju vajadzību un uzvedības izpēte. Šis nosacījums attiecas uz nepārtrauktu un pietiekami dziļu patērētāju esošo un slēpto vajadzību, vērtību un uzvedības izpēti, galvenokārt liekot uzsvaru uz patērētāju vajadzību izzināšanu un apmierināšanu. T ādējādi patērētāju orientācija postulē nepārtrauktu, proaktīvu (izlūkojošu, uzbrūkošu) rīcību attiecībā pret tirgu. Patērētāju orientētas programmas mērķis ir patērētāju apmierinātība un lojalitāte. Akadēmiskie un profesionālie pētījumi apstiprina hipot ēzi, ka apmierināti klienti ir lojālāki, daudz retāk izrāda gatavību pirkt citas markas. Līdz ar to, lai „notur ētu” š ādu patērētāju, nepieciešams mazāks investīciju apjoms mārketinga aktivitātēs. Šādi patērētāji bieži dod ar ī tieši nenovērtējamu efektu, jo darbojas kā markas aģenti un neapzināti veic markas popularizēšanu ar atsauksmju un rekomendāciju palīdzību. Viņi ir arī gatavi maksāt vairāk un arī ātrāk adaptē markas (vai ražot āja) jaunos piedāvājumus. Tas savuk ārt nodrošina finansiālu efektu – palielina ienākošo naudas plūsmu un samazina izejošo. Ieguvumi no šādas stratēģijas ir ilglaicīga spēja sekmēt inovāciju (jaunu vai uzlabotu produktu) radīšanu (sadarbībā ar uzņēmuma izpētes un attīstības nodaļām). 342 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Stratēģijas realizāciju nodrošina uzņēmuma mārketinga informācijas sistēmas funkcionēšana. Informācijas sistēma ir ilglaicīgi un plānveidīgi veidota un papildināta datu bāze par kategorijas un konkrētu marku patērētājiem, kas tiek veidota, regulāri veicot, sistematizējot un salīdzinot patērētāju pētījumus. Pētījumi tiek plānoti kā mārketinga budžeta izdevumi ikgad ējā mārketinga plānā. Uzņēmumu vadība atkarībā no produktu kategorijas, kurā markas darbojas, parasti reizi gadā vai divos veic kategorijas tendenču pētījumus, kas ietver sevī: (1) markas spontāno un virzīto atpazīstamību; (2) pat ērētāju apmierinātību ar markas kvalitāti; (3) markas un konkur ējošo marku lojalitātes pakāpi; (4) lojalit āti un pirmo pirkumu ietekmējošo faktoru mērījumus; (5) mārketinga elementu nozīmīgumu patērētāju lēmumu pieņemšanas procesā ; (6) kategorijai rakstur īgas patēriņa situācijas; (7) pat ērētāju segmentāciju un prioritāro segmentu noteikšanu u. tml. Kategorijas tendenču konstatācijai uzņēmumi Latvijā izmanto kvantitatīvās pētījumu metodes. 2. Konkurentu orientētas aktivitātes izpaužas konkurentu īpašo spēju un stratēģiju monitoringā. Šis nosacījums izpaužas k ā sekundāro un primāro tirgus datu vākšana par konkurentu mārketinga aktivitātēm (kampaņu, cenu, tirgus daļu, jaunu produktu līniju, integrēto aktivitāšu), par konkurentu iespējamo koalīciju veidošanu, par tehnolo ģiskajiem sasniegumiem. Šādu pētījumu struktūra parasti tiek veidota, lai salīdzinātu savu uzņēmumu ar citiem nozares dalībniekiem. Pieaugot konkurencei, uzņēmumi pastiprināti mēdz sekot konkurentu aktivitātēm. Uzņēmumu rīcību parasti nosaka kategorijas līderu tirgus uzvedība, uzņēmumi-sekotāji mācās no tirgus līderiem, imitē viņu stratēģijas un ievieš savā organizācijā līderu izraisītas pārmaiņas (piemēram, cenu un marku pozicionējumu stratēģijas). Diemž ēl ir nepietiekami izvēlēties tikai vienu no augstāk minētājiem aktivitāšu komplektiem, jo, tikai sabalansējot patērētāju un konkurentu orientāciju, uzņēmumam iespējams izveidot un saglabāt konkurences priekšrocības. 3. Organiz ācijas spēja koordinēt darbības un informāciju nozīmē uzņēmuma struktūras pielāgošanu un korporatīvās kultūras veidošanu iegūtās informācijas novērtēšanai (apstrādei, izplatīšanai, izmantošanai). Šis nosacījums izpaužas kā uzņēmuma spēja koncentrēt resursus (ieskaitot daž ādu uzņēmuma nodaļu – finanšu, personāla), lai palīdzētu veidot un nodrošināt patērētāju vajadzību apmierināšanu. Ja iepriekš min ētās aktivitātes nodrošina informācijas radīšanu, tad pēdējā garantē informācijas izplatīšanu un atbilstošu uzņēmuma rīcību, uzvedību, pielietojot jaunās zināšanas. Koncepcijas test ē šana un ieviešanas barjeras Biež āk veiktie pētījumi, kas pēta tirgus orientācijas koncepciju, ir: (1) tirgus orientācijas koncepcijas un tās mērījumu skalas derīguma testēšana [ Jaworski, Kohli (1993); Narver, Slater (1990)]; (2) koncepcijas sakarību mērījumi (uzņēmuma sasniegumu novērtējums pēc tirgus daļas, atpazīstamības, lojalitātes) [ Jaworski, Kohli (1993); Kumar, McNaughton, Mo rgan, Kutawaro (2001)]; (3) pētījumi par tirgus orientācijas koncepcijas un citu vadības koncepciju sinerģijas efektu uz sasniegumiem uzņēmējdarbībā (organizācijas kultūras, I. Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem 343 konkurences vides, konkurences uzvedības un markas specifiskas stratēģijas ietekme) [ Uncles M. (2000)]; (4) pētījumi par koncepcijas pielietošanas ietekmi uz finanšu rādītājiem (sasniegumu novērtējums pēc ROI, apgroz ījuma pieaugums, jaunu produktu relatīvie pārdošanas rādītāji, sagaidāmā peļņa, uzņēmuma vērtības pieaugums) [ McNaugton R. B., Osborne P., Morgan R., Kutwaroo G. (2001)]; (5) koncepcijas sakarību testēšana daž ādos kontekstos (nozaru vai valstu vide) [ Hooley G., Cox T., Fahy J., Shipley D., Beracs J., Fonfara K. and Snoj B. (2000)]. Bieži p ētījuma struktūrā un modelī tiek iekļauti tā dēvētie efektu izlīdzinošie mainīgie, lai samazinātu kāda neordināra uzņēmuma vai nestandarta ekonomikas, vai arī nozares papildus ietekmi. Piemēram, par biež āk pielietotajiem modeļa kontrolmainīgajiem tiek izmantoti uzņēmuma lielums, nozares specifika (piegādātāju vai pircēju spēja noteikt cenu) un uzņēmuma darbošanās izmaksas (administratīvās, ražošanas, m ārketinga, u.c.); par efektu izl īdzinošajiem modelī tiek iesaistīti makroekonomiskie (piemēram, tirgus izaugsmes tempi) vai valsts iekšējie regulējošie mainīgie (tirgus ienākšanas barjeras, valsts konkurences uzraudzība, ierobežojoši tarifi u.tml.), vai ar ī tirgus pašregulējošie kritēriji – augsta tirgus vides mainība un neprogronozējamība (konkurences, tehnolo ģiskā). Atzīti un popularizēti pētījumi par pozitīvām sakarībām starp tirgus orientāciju un veiksmīgu uzņēmējdarbību parasti ieinteresē ieviest tirgus orientētu filozofiju uzņēmumu darbībā. Diemž ēl nav pietiekami daudz empīrisko pētījumu, kas sekotu un apliecinātu daž ādās šīs koncepcijas ieviešanas stadijās konstatētās izmaiņas uzņēmumu sasniegumos (ilglaicīgi uzņēmumu paneļa pētījumi). Savukārt ir vairāki mēģinājumi identificēt visbiež āk sastopamās barjeras, šķēršļus vai ar uzņēmumu iepriekšējo pieredzi saistītus traucējošus faktorus. Biež āk praksē novērotās barjeras attiecas uz [ Haris L. C. (2002)]: 1) uz ņēmumu vadītāju personisko aktivitāti, attieksmi, uzvedību un 2) uzņēmumu arhetipu un organizatoriskaj ām tradīcijām. Analizējot minētās barjeras, pētījumi uzsver sekojošus biež ākos riskus tirgus orientētas kultūras ieviešanā – uzņēmumu struktūras iekšējie konflikti, vadības centralizācija, prēmiju sistēmas pārveidošana, piemēram, jautājums, kura nodaļa uzņēmumā tiek apbalvota par sasniegumiem [ Jaworski, Kohli (1993)], darbinieku mācīšanās tradīcijas. Pētījumu nepieciešam ība Latvijas kontekstā Stabilizējoties ekonomikas attīstībai un tirgus videi kļūstot prognozējamākai, kā arī pieaugot konkurencei un ekonomikas globalizācijas tendencēm, arvien biež āk uzņēmējiem rodas jautājums par uzņēmuma konkurences priekšrocību radīšanu, ilgspējīgas attīstības priekšnosacījumiem un uzņēmējdarbības sasniegumu argumentiem. Kad patērētāju segmenti nemainās kvantitatīvi vai kvalitatīvi, vai arī patērētāju vajadzības, vēlmes ir zināmā mērā stabilas, uzņēmumam nav vajadzības bieži main īt produktu portfeli vai pozicionējumu un līdz ar to izmainīt marketinga elementu stratēģiju. Iespējams, šādos apstākļos tirgus orientācijai ir mazāka ietekme uz rezultātiem, nekā tas ir dinamiskā tirgū. Strauji augošai tirgus ekonomikai raksturīgais patērētāju vajadzību pieaugums un patērētāju noteicošās lomas nostiprināšanās ir veicinājusi uzņēmumu interesi par patērētāju un tirgus orientētu 344 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE stratēģiju pielietošanu. Šo atziņu apliecina Latvijā katru gadu pieaugošais jaunu produktu piedāvājums un uzņēmumu reklāmas aktivitātes un izdevumi. Latvijas ekonomiku kā pārejas ekonomikas modeli no mārketinga viedokļa raksturo: (1) cenu jutīgi patērētāji; (2) jauni produkti, kas paredz jaunas produktu lietošanas situācijas; (3) strauji pieaugošs produktu piedāvājums kategorijas ietvaros; (4) produktu/marku kvalit ātes izlīdzināšanās; (5) jauna dzīves stila un vērtību rašanās un jaunu patērētāju segmentu rašanās. Šie faktori norāda, ka tirgus vide Latvijā joprojām strauji mainās. Uzņēmumi, atbildot uz tirgus vides nosacījumiem un izmaiņām, var demonstrēt atšķirīgu tirgus uzvedību, kas lielākā vai mazākā mērā liecina par šī uzņēmuma vadības stratēģiju. Izšķir četru veidu uzņēmumu uzvedības stratēģijas [ Matsuno K., Mentzer T. J. (2000)]: (1) Aizsardzības stratēģija. Uzņēmumus, kas realizē šo stratēģiju, var atpazīt pēc ierobežota produktu portfe ļa. Šie uzņēmumi koncentrējas uz esošo produktu stiprināšanu, un prioritārā uzmanība tiek pievērsta esošo resursu efektīvai izmantošanai. Parasti šī tipa uzņēmumi reti kad izrāda gatavību pēc izmaiņām tehnolo ģijās, struktūrā, darbošanās metodēs. Šie uzņēmumi var uzrādīt vidēju tirgus orientētu uzvedību, piemēram, meklējot zemāku cenu piegādātājus. (2) Pioniera (izlūka) stratēģija. Šie uzņēmumi gandrīz vienmēr meklē jaunas tirgus iespējas, un tie vienmēr eksperimentē, ar jauniem piedāvājumiem vai uzvedību reaģējot uz tirgus tendencēm. Šie uzņēmumi visbiež āk ir izmaiņu radītāji tirgū, līderi, kuri nosaka konkurences atmosfēru. Šie uzņēmumi koncentrējas uz jaunu tirgu iekarošanu, jaunu produktu radīšanu, tāpēc biež āk to resursi ir neefektīvi, tomēr viņi spēj sasniegt vislabākos atpazīstamības un tirgus daļas rādītājus, parasti tie uzrāda arī augstu tirgus orientācijas pakāpi. (3) Analītiķa stratēģija. Šie uzņēmumi spēj balansēt starp pirmo un otro stratēģiju. Atsevišķos tirgos/segmentos tie sp ēj darboties konservatīvi, demonstrējot aizsardzības uzvedību. Savukārt citos segmentos ar citām markām vai produktiem uzņēmumu vadība seko tirgus līderiem, ātri pārtver un pielāgo jaunās, konkurentu atrastās idejas. Šie uzņēmumi parasti ir ieguvēji, jo vienlaicīgi spēj ekonomēt resursus, iegūt atpazīstamību un labas tirgus daļas. Parasti šīs grupas uzņēmumi uzrāda vidēji augstu tirgus orientācijas pakāpi. (4) Reaģētāja stratēģija. Šie uzņēmumi bieži maina savu uzved ību tirgū, reaģējot uz pārmaiņām un tendencēm tirgū. Tie ir vair āk ievainojami stabilas ekonomikas apstākļos, bet var arī veiksmīgāk pārdzīvot ekonomiskās krīzes, tie ir diezgan neprognozējami un haotiski, parasti uzrāda mainīgu tirgus orientācijas pakāpi. Pārejas ekonomikas nosacījumos uzņēmumi meklē individuālu optimālo stratēģiju, tādējādi bieži vien neapzin āti izmēģina gandrīz visas minētās tirgus uzvedības izpausmes. Jebkurš uz ņēmums, pielietojot kādu no minētajām stratēģijām, var uzrādīt lielāku vai mazāku tirgus orientācijas pakāpi, kā arī atšķirīgus – vai nu finanšu vai nefinanšu – rezultātus. Aktualizējas jautājums, vai uzvedības stratēģija spēj ietekmēt attiecības starp uzņēmuma darbības rezultātiem un tirgus orientāciju. I. Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem 345 Daži autori [ Matsuno K., Mentzer T. J. (2000)] uzskata, ka īpaši mainīgos tirgus vides apstākļos tirgus orientācija ir kritisks kritērijs. No vienas puses – tā palīdz sekot tirgus un patērētāju izmaiņām, bet no otras puses – tirgus orientētiem uzņēmumiem raksturīgs pārlieku sistematizēts un subordinēts lēmumu pieņemšanas un informācijas apstrādes process. Tas var apdraud ēt gan uzņēmuma spēju reaģēt uz tirgus izmaiņām, gan arī uzņēmējdarbības rezultātus. Latvijas kontekstā būtu svarīgi pētīt šo divu stratēģiju – tirgus uzvedības un menedžmenta orient ācijas – sinerģiju. Vadītājiem būtu jāzina, cik lielā mērā stratēģija var izskaidrot panākumus, piemēram, uzņēmuma finanšu vai tirgus panākumus, kā šīs mainīgo attiecības ietekmē kopējā tirgus izaugsme vai konkrēta ražošanas/servisa sektora pievilc ība. Lai analizētu uzņēmumu konkurētspēju un ilglaicīgas attīstības iespējas pārejas ekonomikas apstākļos, būtu jāizvirza sekojoši pētījuma uzdevumi. Pirmais pētījuma uzdevums – noteikt uzņēmumu vispārējo tirgus orientācijas pakāpi. Analīzei būtu jāizvēlas kādas konkrētas nozares, piemēram, ekonomiski aktīvākās un konkurences piesātinātākās nozares uzņēmumu izpēte. Pētījuma hipot ēze: uzņēmumu rezultāti, kas realizē tirgus orientētu stratēģiju, būtiski atšķiras no to uzņēmumu rezultātiem, kas rīkojas saskaņā ar alternatīvām stratēģijām. Otrais p ētījuma uzdevums – noskaidrot, vai un kā tirgus orientācijas līmenis spēj ietekmēt uzņēmējdarbības iekšējos un ārējos rādītājus. Pētījuma hipot ēze: jo augstāka tirgus orientācijas pakāpe piemīt uzņēmumam, jo tas spēj uzrādīt labākus sasniegumus. Trešais pētījuma uzdevums – izpētīt, vai uzņēmuma izvēlētā tirgus uzvedības stratēģija ietekmē attiecības starp tirgus orientāciju un uzņēmējdarbības rezultātiem. Pētījuma hipot ēze: uzņēmuma realizētā uzvedības stratēģija būtiski ietekmē sakarību ciešumu starp tirgus orientāciju un rezultātiem. Ceturtais pētījuma uzdevums – izpētīt, vai uzņēmumi, kuri realizē daž ādas uzvedības stratēģijas, atšķiras pēc tirgus orientācijas pakāpes. Pētījuma hipot ēze: uzņēmumi, kuri uzrāda augstāku tirgus orientācijas pakāpi, realizē agresīvāku, uz ārējo vidi vērstu stratēģisko uzvedību (pioniera stratēģiskā uzvedība). Metodoloģija: modelis tiek testēts, izmantojot tirgus orientācijas koncepcijas modeli, mērījumu skalas un standartizētos apgalvojumus. Izlase: modeļa testēšanai ieteicams izmantot vienas nozares uzņēmumus. Autore rekomendē veidot izlasi no Latvijas pārtikas pārstrādes nozares uzņēmumiem (argumentējot izvēli ar šīs nozares straujo attīstību, spēju konkurēt ar ārvalstu uzņēmumiem, aktīvu mārketinga uzvedību). Par ģenerālo kopu būtu izmantojams nozares asociācijas dalībnieku saraksts. Ja, piem ēram, tiktu izmantota Lursoft uzņēmumu reģistra datu bāze, tad būtu jāsastopas ar uzņēmuma nozaru klasifikācijas un to reālās atrašanās vietas problēmām. Respondentu izlase tiek veidota pēc tipoloģiskās izlases metodes. Respondenti tiek sasniegti: 1) ar telefoninterviju palīdzību (lai noskaidrotu respondenta gatavību piedalīties pētījumā) un 2) ar vēstuļaptauju (lai saņemtu respondentu atbildes uz anketas jautājumiem). Metodes: modeļa analīzē pielieto sekojošas kvantitatīvās metodes: dispersijas analīzi (pirmās hipot ēzes testēšanai), faktoru analīzi (mainīgo samazināšanai un strukturēšanai), daudzfaktoru regresijas analīzi (modeļa prognozei), diskriminantu analīzi (diskrimējošo mainīgo identificēšana, nosakot uzņēmumu piederību grupām ar zemu un augstu tirgus orientācijas pakāpi). 346 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. att. Konceptuāls modelis tirgus orientācijas, uzņēmējdarbības rezultātu un uzvedības stratēģijas sakarību noteikšanai1 Secin ājumi, ierobežojumi • Tirgus orient ētu uzņēmumu atpazīstamības kritēriji ir: (1) agresīvāka, uz ārējo mārketinga vidi vērsta ilgtermiņa stratēģija; (2) reakcijas ātrums un darbības kvalitāte uz patērētāju vajadzību un konkurences apstākļu izmaiņām; (3) realiz ē daudz fokusētāku mārketingu uz specifiskiem patērētāju segmentiem (patērētāju segmentācija un marku pozicionējums pēc patērētāju unikālām vajadzībām); (4) uz ņēmuma nepārtraukts ieguldījums tehnolo ģiskās un administratīvās inovācijās; (5) tirgus uzvedības līderis. • Tirgus orient ācija iedarbina sekojošu vērtību ķēdi: rada paaugstinātu vēr- tību patērētājiem → patērētāji kļūst apmierinātāki un lojālāki pret marku → patērētāji kļūst atsaucīgāki pret markas līniju papildinājumiem → uzņēmums var rēķināties ar samazinātiem ieguldījumiem produkta popularizācijā → paātrinās uzņēmumā ienākošās naudas plūsmas → samazinās naudas plūsmu „ievainojam ība” → palielinās iespēja noteikt mārketinga uzvedības modeli kategorijā → pastiprinās barjeras jaunu konkurentu ienākšanai kategorijā. • Tirgus orient ācija ir arī uzņēmuma pašmācības koncepcija. Ar uzņēmuma spēju mācīties saprot izziņas procesu daž ādu kontaktu veidā (tiešie un netiešie kontakti ar patērētājiem un konkurentiem) un gatavību mācīties no uzņēmuma eksperimentiem un pieredzes [ Narver, Slater (2000)]. Tirgus orientēta uzņēmējdarbība demonstrē inovatīvu, riska balansējošu un „agres īvu” konkurences uzved ību un vērtības (Han Jin , K., Kim N., Srivastava, Rajendra K. (1998)]. Š ādi uzņēmumi biež āk kā citi identificē I. Skr ū zkalne. Uzņēmuma tirgus orientācijas ietekme uz uzņēmējdarbības rezultātiem 347 līdz šim neatklātus patērētāju vajadzību segmentus, attīsta jaunus un uzlabo esošos produktus, paplašina produktu piedāvājumu vienotas markas stratēģijas ietvaros. • Datu vākšanas process varētu būt kritiskākais pētījuma posms, jo problemātiska ir gan ģenerālās kopas izveidošana, gan arī apgrūtināta respondentu sasniedzamība (neprecīzas juridiskās adreses). Parasti šādi pētījumi tiek veikti ar respondentu pašadministrējošām (pašaizpildes) anketām, līdz ar to ir sagaidāmi augsti neatbildētības rādītāji, jo uzņēmumi nejūtas droši par informācijas konfidencialitāti. • T ā kā uzņēmējdarbības sasniegumu novērtējums tiek dots kā uzņēmuma vadības subjektīvs pašnovērtējums, tad arī šis nosacījums var radīt palielinātas kļūdas iespējamību (sakarā ar informācijas nepietiekamību un līdz ar to uzņēmuma vadības spēju salīdzināt savu un nozares līdera uzņēmumu sasniegumus). Kaut gan vairāki pētījumi apstiprinājuši, ka šādi subjektīvi novērtēti mērījumi ir ticami, tomēr Latvijā tie varētu būt apšaubāmi, jo uzņēmumiem nav pieejama pilnīga informācija par konkurentu aktivitātēm, ar kurām jāsalīdzina un jānovērtē savs uzņēmums. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 autores izstrādāts modeļa grafiskais attēls LITERAT ŪRA 1. Grewal R., Tansuhaj P. Buil ding Organizational Capabilit ies for Managing Crisis / /Journal of Marketing , 2001; 65 (April): 67 −80. 2. Han Jin K., Kim N., Srivas tava R.K. Market Orient ation and Organizational Performance: Is Innovation a Missing Link? / /Journal of Marketing , 1998; 62:30 −45. 3. Haris L. C. Developing Market Orientation: An Explorati on Differences in Management Approaches. // Journal of Marketing Management , 2002; 18: 603 −632. 4. Hooley G., Cox T., Fahy J., et al. Market Orientation in the Transition Economies of Central Europe: Tests of the Narver an Slater Market Orientation Scales. / /Journal of Business Research , 2000; 50: 273 −285. 5. Jaworski B. J., Kohli A. K. Market Or ientation: Antecedents and Consequences. / /Journal of Marketing , 1993; 57: 1 −22. 6. Kumar K., Subramanian R., Stradholm K. Ma rket Orientation and Performance: Does Organizational Strategy Matter? / / Journal of Applied Business , 18(1): 37−50. 7. McNaugton R. B., Osborne P., Morgan R., Ku twaroo G. Market Orientation and Firm value. / / Journal of Marketing Management , 2001; 17: 521 −542. 8. Matsuno K., Mentzer J. T. The Effects of Strategy Type on the Market Orientation- Performance Relationship. / /Journal of Marketing , 2000; 64: 1 −16. 9. Moorman C., Rust R.T. The Role of Marketing. / /Journal of Marketing , 1999; 63 (special issue): 180−197. 10. Morgan R. T., Strong C. A. Market Orientati on and Dimensions of Strategic Orientation. / / European Journal of Marketing , 1998; 32 (11/12): 51 −73. 11. Noble C. H., Sinha R. K., Kumar A. Mark et Orientation and Alternative Strategic Orientations: A Longitudinal Assess ment of Performance Implications. / /Journal of Marketing , 2002; 66: 25 −39. 12. Siguaw J. A., Diamantopoulus A. Measuring Market Orientation: Some Evidence on Narver and Slater’s Three Component Scale. //Journal of Strategic Marketing , 1995; 3: 77−88. 348 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 13. Slater S. F., Narver J. C. The Effect of Market Orientation on Business Profitability. / /Journal of Marketing , 1990; 54: 20 −35. 14. Slater S. F., Narver J. C. Does Comp etitive Environment Moderate the Market Orientation-Performance Relationship? / /Journal of Marketing , 1994; 58 (January): 46 −55. 15. Slater S. F., Narver J. C. The Positive Effect of a Market Orientation on Business Profitability: Balanced Replication. // Journal of Business research , 2000; 48:69 −73. 16. Uncles M. Market Orientation. // Austrian Journal of Management , 2000; 25(2). Summar y Although in the last decade the manage ment and academic literature is focused on empirical studies concerning market orientation effect on business performance, a review of the literature suggests that so far the majority of studies have been based on experience of industrialized countries. Despite the fact that market dynamism, competitive intensity and market growth in many transition coun tries is increasing from day to day, empirical research is not wide enough to draw conclusions about which factors influence business perform ance in these countries. Since Baltic countries are now integrated into European Union and global economy it is time to develop an understanding of those companies’ capabilities that could help to get long-term competitive advantage within industry and global market. It is still an issue whether the ma nagement theories and practice from industrialized countries can be applied for countries with completely different economical and social background. Hence th is article summarizes existing scientific experience related to market orientation impact on business performance, covers issue of conceptual framework and potential mediators of this market orientation- performance relationship as well as analys es necessity for empirical study on this topic. In order to encourage further discussion about competitive advantages in transition economies, author proposes research hypothesis and research design that might examine degree of market orienta tion of local enterprises, as well as coherence among market orientation, performance, market dynamism and competitive intensity. Key words: marketing, market orientation, business performance, strategic management, competitive advantages, market and consumer research. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 349.–359. lpp. Social Aspects of Globalization in Latvia Globaliz ā cijas soci ālie aspekti Ella Skvorcova Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV–1050 E-pasts: ella@lanet.lv The purpose of this paper is designed to st udy the social dimension of globalization. Statistical data show s that countries which globalize th emselves to a greater degree experienced higher growth rates. On the other hand, most individuals are ill prepared for the changes globalization brings and have developed a sense of in security that can immobilize them and stunt their development. The ability of the Latvia to anticipate and creatively deal with global changes will depend on the popula tion’s capacity, on an individual basis, to identify and deal with this insecurity as well as learn to cope with this new environment of risk and anxiety. Key words: globalization, social aspects of globalization, security, social exclusion, stratification. Introduction Globalization is multilateral phenomenon. It is most often described with economic terms, as if globalization is merely an economic phenomenon. Indeed, if we search a little deeper we will see many sides to globalization: economic globalization, military globalization, ecological globalization, social and cultural globalization. Dr. Henriot, defines globalization as, “the phenomenon of increasing integration of nation states through economic exchanges, political configurations, technological advances and cultural influences” [1,50]. Globalization affects the texture of life, sometimes the very struct ure of life, and much of our happiness depends on these things. Globalization is a term that is used in many ways, but the underlying idea is that it is a progressive integration of economies and societies within a common global framework. It is driven by new technologies, new economic relationships and the national and international policies of a wide range of actors, including governments, international organizations, business, labour and civil society. The most important question to ask is, “How should a country use the opportunities of globalization for economic growth so that it could avoid the negative results of globalization?” Many countries have already faced this problem. This question is especially significant for a developing countries economy which is extremely sensitive to international fluctuations. With this in mind, we will see how both the negative and positive influences of globalization play an important role in Latvia. 350 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Globalization is having a huge effect on the potential for development. Globa- lization is broadening the communication borders in all spheres of human activity. It is leading to the emergence of a global information network whose formation has various social consequences. For example, interd ependence, the necessity of working out agreed solutions and an increase in the volume of information exchange. While the necessities of economic, social and ecological policies have been recognized in our country, few recognize a long-term state information policy as a dynamic part of social and economic devel opment. Despite the global transition to information based societies, Latvia seems to have dismissed this as a high priority. The challenge of the 21 st Century will be finding a new balance between the market and society, which will allow the liberatio n of the creative entrepreneurial energy without the erosion of the social basis of cooperation. From the viewpoint of the market economy, competition is the main development force, but so is cooperation. One possible solution that would address this issue could be the emergence of a new ideology aimed at abandoning consumerism and guaranteeing predominance of moral values over material ones. And the mechanism for implementing this ideology could be through the building of an information society. The global information revolution has transformed the relationships between the government and its citizens, experts, professionals, donors and aid recipients. The spreading of information and communication technologies has the potential for development of a spirit of cooperation, mutual assistance and mutual information. However, its release requires special efforts by the spiritually advanced and informatively prepared to assist in the propagation of new opport unities for interaction and cooperation. Creation of civil society and a humane worl d order requires conscious efforts aimed at creation and dissemination of an ideology of cooperation. The transition from a planned to a market economy in Latvia is taking place alongside globalization. Globalization could be the link between social and economic processes in Latvia and those in other countries. By choosing foreign- made consumer goods, focusing its business activities on exports, studying abroad, and using the Internet in order to gain access to the flow of world information, the population of Latvia is actively or passively taking part in the global (world-wide) circulation of money, goods, services, information and human resources. The opening and liberalization of the economy is making the population in Latvia more sensitive to developments and processes elsewhere in the world. As is often the case during times of dramatic change, this period is marked by a new type of social and economic inequality – inequa lity of access to the opport unities of globalization. Inequality of access to globalization opport unities can intensify inequality that has existed previously – in terms of income, education and regional disparities [2]. Material and Methods Surveys and statistical materials around various issues have been used for analyzing the relations between different groups of residents in Latvia. This material has also been used to describe the social dimension of globalization in Latvia. The social dimension of globalization embraces the impact of globalization on the life and work of people, on their families, and their societies. Concerns and issues are often raised about the impact of globalization on employment, working conditions, income and the protection of individual rights. Beyond the world of work, the social aspects encompass security and social mobility, culture and identity, inclusion or exclusion and the cohesiveness of E. Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia 351 families and communities. A balanced view has been used to investigate the needs of positive and negative impacts of Latvian society related to globalization. Results Security and Social Mobility The safety problem relates to world globalization trends. Today globalization problems equally affect both small and big countries around the world. Countries of the world are now in an absolutely new geopolitical space and in a condition where the geographical strategic balance of forces is changing rapidly. The globalization process requires people and their respective countries to take joint action concerning the safety of the planet as a whole and fo r the sake of ensuring universal security. Global systems of security have been st udied as part of a social system by estimating various levels of the security need in different age groups and education levels. The system of security can be define d as the minimum level of social security that each resident perceives he/she needs. It has been analyzed by dividing the rights and duties of the state and individual in a manner, which raises the role of an individual and his or her family in social self-protection. The present social security system cannot satisfy all pressing needs of people and their families in crisis situations. There are a couple of reasons for this; too many residents have a very low income and the category of people who need special care and social rehabilitation is relatively high. No method has been found to prevent people from occasionally falling outside the social safety net. The co-operation between state institutions, local governments, non-governmental organizations and the private sector is gaining importance in the field of social programs [3]. Any sense of security these programs provide will depend upon both objective and subjective factors. People’s sense of security is influenced first and foremost by how objective they can be ab out their situation. A sense of security can be negatively influenced by irrational fears that are related to non – existent threats or insignificant issues. To reduce people’s sens e of insecurity and to enhance sense of confidence, Latvia will need to build a psychologically stable society. Currently, Latvia is society in transition, a nervous soci ety. Part of the problem lies in the fact that too many families in Latvia are unstable. According to leading psychologists, the family is a primary factor in enhancing a person’s sense of security [4, 6 6 ] . The results of a resent international study showed that Latvians are less satisfied with their lives than people from other countries with lower levels of economic development. The President of th e Latvian Academy of Sciences, J ānis Stradiņš, holds the view, “… We achieved a state of economic well – being quite quickly. Thus, we see the people’s positive attempts to look for solutions. On the other hand, there is a widespread feeling of envy towa rd those who are bette r off, particularly those who have become rich very quick, and may be undeservedly so. Latvians also have strong perception there has been so me social injustice done here.“ [4, 67 ] In recent years, several studies of attachment styles have been carries out in Latvia. Attachment theory is based on the view that human infants seek to create a bond with their parents, who serve as a source of security. The following three styles of insecure attachment erode an individual’s sense of security: • Fearful style – an inner sense of being accompanied by negative perceptions of others. These individuals long for relationships, yet at the 352 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE same time are afraid of them. Fearing rejection, they usually avoid close relationships with others. • Preoccupied style – these people are co nfused, anxious, overly dependent, jealous and overly emotional when expressing themselves. They demand increased attention from others. They have a negative self-perception, but perceive others in a positive way. They seek acceptance and recognition in the hope that others will provide them with the love that they do not feel towards themselves. • Dismissive style – pseudo self-confidence in combination with a negative attitude towards others. These people develop a pseudo-positive self- perception to counter their inner sense of insecurity. By avoiding close relationships and creating an image of independence and invulnerability, these people seek to defend themselves from potential disillusionment. [4, 7 0 ]. A study of 192 people (102 women and 89 – men) belonging to various professions in the 25 to 50 year age group showed that only 40% of the respondents reported a secure attachment style, while 60% reported an insecure attachment style [4, 6 9 ] (see Figure 1). Fig. 1 . Prevalence of attachment styl es for Latvian women and men (%) A similar study carried out in the U.S.A., using the same research methodology found that 47% of respondents reported a secure attachment style. Latvian women exhibit attachment styles that involve more negative self perception that do men. Latvian men more frequently report a dismissive attachment style, which implies pseudo self confidence and a lack of trust in other people. They do not feel that others can be relied upon, and avoid close relationships. The data of Latvia Human Development Report show that respondents from the age of 40 increasingly rely on themselves as a main source of security (see Figure 2). This is most notable for the oldest group of respondents (aged 65 to 80). Although, in fact they woul d warrant receiving the most assistance from both their family and friends. Unfortunately, many of the elderly have become socially isolated and compelled to fend for themselves [4, 72 ]. 40 20 23 17 43 12 14 31 0 5 10 15 20 25 30 35 40 45 50 Secure Fearful Preoccupied Dismissive Women Men E. Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia 353 Fig. 2 . Self-reliance as a source of security (%) Since 1990 Latvia has been include in an annual international study of “life satisfaction” in the European Values Survey. Respondents from each country indicate how they evaluate their satisfac tion with life. The study concluded that satisfaction with life is largely related to the average income w ithin each country, but only up to a certain point. Among these countries where a favorable average rate of income was that of a comfortable living standard, people’s life satisfaction rating not directly correlated with average rate of income. However, in those countries where people are more economically challe nged on a daily basis, life satisfaction correlated directly with in come level. In the former Soviet Union republics, satisfaction with life was lower than in other low-income countries. The sudden transition to a market economy and the disappearance of the centralized social security systems has resulted in heightened dissatisfaction on a wide scale. On a positive note, the average rate of life satisfaction for Latvian respondents had risen from 4.8 out of 10 in 1996 to 5.5 in 1999. This might be explained by the slow but gradual improvement of the economic situation in Latvia, and by the increasing ability of people to better adapt to political and social changes. This period of transition makes the i ssues of “inner security” and “inner stability” more timely. In an established political system, an individual can more or less rely upon stable external factors. On ly when the visible signs of security collapse, does the existence of lack of stability within a person become apparent. One significant problem for people in Latvia today is learning how to make decisions and taking responsibility for them. Making choices demands a certain level of competence, as well as advanced ethical criteria. The lack of such criteria creates confusion. People say that everything is bad, but do not know what to do in order to improve the situation. This is a period when it is possible to help people by stimulating the development of their personality, identity and values. Theologian and Lutheran pastor, Juris Rubenis, states, “I think that a stable society may grow out of the internal stability of individuals, and not vice versa. The more people there are with well – ordered internal lives, even in a disorganized society, the sooner social changes will take place” [4, 75 ]. 0 10 20 30 40 50 60 70 65-80 50-64 40-49 30-39 20-29 354 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Social mobility is defined as the change of social status of individuals and groups. During the 1990s, a decline in social status was the dominant trend. Consequently, a new social hierarchy develo ped, characterized by a sharp distinction between rich and poor. Isolation of segmen ts of the society began. Families with children, young people, persons over 45 years old, women, residents with a lower level of education – general and professional – persons with health problems, various professional groups (for exampl e, teachers, medical personnel, and engineers) were severely affected [3]. Culture and Identity A sense of belonging and relationship skills are important in any society. Latvian traditions still play a central role in the Latvian identity today. Ethnic belonging is still relevant among the young people in Latvia today, despite the spread of fast food chains and Western pop culture. Within Latvian culture the land and various natural phenomena are attribut ed special symbolic and sometimes even mythical significance. This se rves to strengthen the link between Latvians sense of belonging to their ethnic group and culture, and their love of the land and nature. Most young Latvians do not associate feelings of ethnic pride and belonging with ethnic conflict. According to the younger Latvian generation, “feelings of ethnic belonging must not become fanatical, and must not lead to dislike of people from other ethnic groups.” American mass culture, which is the driving force in the Americanization process, is considered the epitome of standardization, not of individualization. Americanization process ignores ethnic diff erences between peoples that appeared during the cultural and historical process of its development. Thus, we have the "globalism" or "globalization" of modern societies world wide. It is necessary to differentiate the globalization processes and the ideology of globalism. Globalism is concerned with a process of power separation and value system pressures. Globalism operates on the mono-causal, purely economical principle, it reduces the multi-dimension aspects of globalization in to a single economical dimension. Globalization is a world where separate countries grow closer to each other and have many more links due to the network of information through technology. Globalization prevents us from reco gnizing the three consequences of globalization including; americanization, transnationalization and commercialization of our contemporary life. Anglo-Americanization and globalization go hand in hand, enabling the United States to be in a position where it is able to control, influence, and dominate over other countries in terms of values, beliefs, and thoughts. The dominance of American media products provides the United States with a power to promote and facilitate globalization as well as to spread their values across the world. It also facilitates the global spread of English. It is necessary to mention that most scientific literature through out the world is printed in English. The entire world is simply bombarded with the images, ideas, and values that are not their own. Americanization and globalization thus caus e an ideological invasion into countries throughout the world and interfere with their cultural and political self- determination. The most striking characteristic of globalization is its transnationalizing force. Due to rapid developments of telecommunication technologies and networks such as comm unication satellites, personal computers, and Internet, most communication is disseminated on a global scale, easily going E. Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia 355 beyond national borders. The power of transnational communication is so powerful that the image from the West is believed to have influenced the people of Latvia. American cultural products such as Disneyland, rock & roll, McDonalds, etc., appeal to and satisfy the libido of the pe ople, thus transforming our existence into mere consumers of these products who willingly continue to purchase them without really knowing that they are trappe d in a cycle of consumption. The Americanization of the world culture and Mc Donaldization of the society: it is not a process carefully planned, but it is a mere affirmation of the structure of the unequal global relations in which a few Center nations dominate over the Periphery nations. In 2001 The Statistic Bureau of Latvia questioned respondents about Americanization trends in Latvia. The surveys were taken in the respondent’s home and provided the following results. The surveys were taken from 1002 respondents in an age group spanning 18 to 74 years old. By comparing these results with the data of January 1999 (50.3 per cent of residents were worried about the trends of Americanization) the number of re spondents, who are worried about Americanization has increased by 10.9 per cent. At the 2000 this number was 51 per cent; in 2001 – 58.5 per cent. The surveys taken from the age group from 20–24 were less worried (37.2%). In the age group from 25–34 showed an increase of 59% in the amount that were worried; in the age group from 35–40 there was 59.8%; in the age group from 40–45 there was 68.4%; and for the elderly ther e was 55–67.9%. 60.5% of respondents with a higher education are worried about the Americanization of Latvia. 25.5% of people said that Americanization did not worry them. Respondents with an elementary education – 46.5% were worried and, the opposite view was 37.8%. The respondents with secondary education who were worried was 62%; without education – 31.5%. (65.1%) Rural inhabitants were worried about the Americanization of culture. The least worried are resident s from Riga 58.8% stated they are not worried. From others Latvian towns, 60.8% are worried about these trends, 33.14% have the opposite view. Cultural identity can be described by the traditions that are wholly or in part still existing today or the application of inherited things, shapes, symbols and rites in everyday life. It could be mythical or metaphysical formulae for which the modern man feels the need to preserve the historical culture for the future. It could also be the tested historical values of classi cal art or the creativity of contemporary personalities. Cultural identity exists only so far as it refers to the present [5]. Inclusion or Exclusion The Globalization process touches all countries and can be explained with the example of joined vessels. No country can exist in the world community without connections to the others. So all the processes which occur station the state level in each nation inevitably affect at other states. The real difference between the levels of development of social policy and the degree of the economical stability in different countries is readily apparent in the proble m of social exclusion. Social exclusion seems to be one of the most thought provoking and important questions for the situation in Latvia today as well as to the whole world community. From the middle of the 1990’s the analysis of the processes of social excl usion took first place in the list of the most significant social problems that must be immediately solved. 356 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE For several social groups, the risk of soci al alienation is usually high. Increased attention should be paid to the fact of considering social integration. These groups consist of; orphans, at “risk" families in cluding large families, the unemployed, the homeless, people living in poverty, persons di scharged from prison, people with mental disabilities, people with special needs, and elderly people near retirement age [3]. According to the Statistic book, “Livin g Conditions Survey”, 20% of house- holds cannot afford to eat meat, poultry or fish at least 3 times a week, and 28% of households can barely manage it. One thir d of households (35%) pay for rent and communal services with difficulty. 17% of households have experienced difficulty once or twice in the last 12 months, 13% – several times, 5.2% – consistently. The degree of inequality in the distribution of income is usually characterized by the Gini coefficient. It varies from 0 to 1. If social distribution of income or consumption resources is equal, the Gini coefficient equals zero. The greater the inequality the higher the coefficient (see Table 1) [6, 1 48 ]. Table 1 Gini Coefficient [6, 1 48 ] 1996 1997 1998 1999 2000 All households 0.30 0.31 0.32 0.33 0.34 Urban households 0.30 0.31 0.32 0.32 0.33 Rural households 0.27 0.30 0.30 0.33 0.33 The table shows evidence of a Gini coeffi cient increase, which is particularly high in rural areas. The social stratification process is much more rapid in rural areas than in urban areas. In urban areas the mentioned indicator has increased by 4.0 points, while in rural areas it has increased by 6 points. The Gini coefficient as such characterizes neither poverty nor its distri bution. But its increase shows evidence of a possible origin of preconditions for poverty to increase, particularly if social income level is low or its variations for indigent groups of population are not adequate to keep up with the av erage income increases nationally. Table 2 Household’s Ability to Cover Select ed Kinds of Daily Expenditure (in %) [6, 64 ] Self – assessment of households All households We are neither rich nor poor We are not poor, but on the verge of poverty We are poor Could your household afford su ch expenditure if you wished? To eat meat, poultry or fish at least 3 times a week Yes, with difficulty 28.4 22.6 40.6 29.6 No, cannot afford 19.8 7.9 26.9 58.8 To cover the urgent medical expenditure Yes, with difficulty 43.8 38.0 58.9 45.2 No, cannot afford 16.2 5.8 22.8 47.7 Pay for children’s education Yes, with difficulty 12.4 13.9 13.1 9.2 No, cannot afford 10.9 6.8 14.8 22.1 E. Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia 357 Data from the Living Conditions Survey conducted in October 1999 shows that poverty excludes or limits ones individual ap proach to those elem ents of life which ensure his individual development. Households which have specified themselves as poor have to reside in apartments of lower amenity level, have to take on serious debt for paying rent and communal services, have a considerably lower access level to such consumer durables such as a TV or a washing machine, and do not have the opportunity to eat meat more than 3 time s a week. Almost half of the respondents could not cover their urgent medical expenses, slightly over 2/3 of the families with school age children are not ab le to pay for their education. The fact that the lack of hope for the improvement of their condition prevails in poor households complicates the situation [6, 64 ] (see Table 2). Poor families are often excluded from social contacts, from cultural events, access to good education, and quality health care. Celebr ations are rare in these families and family traditions are not deve loping. Members of poor families have lower self-confidence; they suffer more often from depression. Inheritance of poverty from generation to generation is characteristic of these families. At a time when a very large segment of the population is moving down in the social hierarchy, both individuals and social groups have difficulties in identifying with their new social status. A need arises to make a radical change in lifestyle and profession, to live within a reduced budge t and lower appraised priorities. Under these circumstances, the decisive element is self-confidence and trust in others as well as in the support of society [3]. Cohesiveness of Families and Communities Social contacts are highly valued amount the inhabitants of Latvia. Information is obtained primarily through social contacts. It is necessary for an emotion equilibrium and sense of belonging. The lack of social contacts is a primary factor for the isolation from other residents and society at whole. Table 3 Meeting with Others Pers ons, frequency, % [7, 202 ] Daily or nearly daily One time a week One time for month Several times for year Seldom Lives together with them Mother/ father 20.0 23.1 16.0 10.6 5.7 24.6 Parents of husband (wife) 11.3 24.9 25.0 19.3 15.5 4.0 Sister/brother 10.8 22.7 23.5 23.0 15.0 5.1 Others relatives 6.9 14.7 23.5 29.9 19.2 5.7 Others relatives of husband (wife) 3.1 10.4 23.7 34.5 28.3 0.1 Neighbourhood 38.5 33.4 12.1 3.5 12.4 0.1 Colleagues 9.0 29.0 25.0 13.0 23.5 0.5 Friends 15.9 39.0 27.0 12.6 5.5 - One fifth of the respondents have contact with their parents almost every day. Only a small part have contact once a week. Half of the respondents contact their parents once a month or more often. 5/6 of the respondents with living parents have 358 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE regular contact with them. One can accept that these contacts pr ovide a significant increase in the feeling of psychological security, and provide valuable information about community events and politics. Analyzing the contacts between regions has shown that 35% the residents of Riga meet with parents weekly, 51% of the residents of Zemgale meet with parents weekly, and in Latgale – 53%. Another interesting fact is that overall most of the contact between Latvians is primarily among relatives. Total isolation is seldom observed. Data has also shown a trend toward residents with lower education and elderly residents have a higher risk of social isolation. Social globalization is constrained by poverty, polarization of society, insufficient social mobility, and shortcomings in the social security system. In this context, the following problems of social development should be mentioned: an increase of social polarization caused mainly by gaps in scales of income, widespread poverty, and marginalization of individuals, families, and social groups. We should also mention that an increase of the number of beggars, homeless persons and "street" children, the spread of alcoholism as "an escape" from long-term stress, as well as an increasing incidence of dr ug and substance abuse are also readily apparent. BIBLIOGRAPHY 1. Henriot, Peter S. J. “Africa in the Age of Globalization” in Chiedza. Arrupe College Journal , May 2001, p. 50. 2. www.ilo.ru Internet resurss apskat īts 15.04.04. 3. http://www.latvia-usa.org Internet resurss apskatīts 20.04.04. 4. T he Latvia Human Development Report 2002/2003. 5. http://www.latinst.lv Internet resurss apskat īts 28.04.04. 6. Social trends in Latvia. – Central Statistical bureau of Latvia, 2003. 7. Dzīves apstākļi Latvijā 1999. gadā – LR Centrālās statistikas pārvalde, 2001. Kopsavilkums Globaliz ācija izpaužas kult ūras unifikācijā, preču sortimenta standartizācijā, darba iespēju paplašināšanā, iesaistīšanās globālajā informācijas tīklā u. c. Latvijas iedzīvotāji aktīvi vai pasīvi, bet tomēr ir iesaistīti globalizācijas procesā. Globaliz ācijas sociālie aspekti Latvijā ir plaši diskutējama problēma. To skait ā ir drošības izjūta un sociālā mobilitāte, identitāte, sociālā izolācija, ģimenes saišu nozīmība. Rakstā sniegtie statistikas dati liecina par to, ka Latvijas sociālās drošības sistēma pagaidām nav spējīga atrisināt iedzīvotāju problēmas, kas rodas iedzīvotājiem pārejas ekonomikas apstākļos. Analizējot globalizācijas procesu ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem, autore izdala vairākas tendences: • palielinās plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, kā arī iedzīvotāju noslāņošanās attīstītajās valstīs; • dominējošo dzīvesveidu izplatīšanās un nostiprināšanās arvien lielākā skaitā pasaules valstu līdz ar individuālisma izplatīšanos; • notiek sociālās mobilitātes palielināšanās; E. Skvorcova. Social Aspects of Globalization in Latvia 359 • ekonomikas internacionalizācijas un globalizācijas procesi, kas ienes korekcijas patēriņa modeļos, pilnveido multinacionālo korporāciju mārketinga stratēģijas u. c.; • globalizācijas process ietekmē patērētāju uzvedību, ņemot vērā sekojošas demogrāfiskās tendences: − paaudžu nomai ņas perioda paildzināšanās attīstītajās valstīs; − augsts iedzīvotāju skaita pieaugums attīstības valstīs, neskatoties uz dzimstības samazināšanos; − straujā urbanizācija mazattīstītajās valstīs, kas saistīta ar iedzīvotāju migrāciju uz vairāk attīstītajām industriālajām valstīm. • pieaugot globalizācijas iedarbībai, daž ādu valstu patērēšanas struktūras atšķirības kļūst acīmredzamākas, jūtamākas un svarīgas patērēšanas vadīšanā. T ā kā globalizācija ir neizbēgams process, kas notiek visā pasaulē un no kura nevar izvairīties, pat ja to ļoti vēlētos, ir jāmācās, jāmainās līdzi un jāpielāgojas, kā arī jācenšas izmantot visas tās iespējas, kas rodas globalizācijas procesa rezultātā, savā labā. Ir jāapzinās savas valsts stiprās puses un iespēju robež ās jāmēģina novērst negatīvas ekonomikas attīstības iezīmes Latvijā. Kopumā autore secina, ka globalizācijas procesam arī tuvākajā nākotnē būs nozīmīga loma, duāli ietekmējot Latvijas politisko, sociālo un ekonomisko attīstību. Atslēgvārdi: globalizācija, globalizācijas sociālie aspekti, drošība. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 360.–371. lpp. Bezdarba anal ī ze Latvij ā Unemployment Analysis in Latvia Ieva Sloka Latvijas Universitāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E-pasts: Ieva_S@one.lv Neskatoties uz pēdējos gados veiktajiem pasākumiem bezdarba mazināšanas jomā, bezdarba līmenis Latvijā joprojām ir uzskatāms par salīdzinoši augstu. Ir iezīmējušies vairāki segmenti, kuros bezdarba līmenis ir daudz augstāks par vidējo. T ādējādi autore darbā ir izvēlējusies apskatīt bezdarba līmeni Latvijā sadalījumā pa vecuma grupām, dzimumiem, pēc izglītības līmeņa un tautībām, kā arī pēc bezdarba līmeņa atšķirībām reģionālā līmenī. Analīzes beigās tiek norādīti izplatītākie bezdarbnieku darba meklēšanas veidi. Darbā tiek analizēti dati par laika periodu no 1997.–2002. g., atsevišķiem parametriem piemērojot īsāku laika posmu. Darba rezultātā varam secināt, ka, lai arī bezdarbs Latvijā samazinās, tas notiek samērā lēni. Latvijā ir iezīmējušās vairākas grupas, kurās bezdarba līmenis ir vidēji augstāks – sieviešu bezdarba līmenis joprojām pārsniedz vīriešu bezdarba līmeni, uzskatāmas atšķirības bezdarba līmenī vērojamas arī sadalījumā pēc tautībām – bezdarba līmenis latviešu vidū ir mazāks. Sasāpējusi problēma Latvijai ir arī lielās reģionālās atšķirības. Bezdarba līmenis vājāk attīstītajos reģionos ir līdz piecām reizēm augstāks nekā labāk attīstītajos. Darba beigās tiek uzrādīti izplatītākie darba meklēšanas veidi. Atslēgvārdi: bezdarbs un tā salīdzinājums; vecuma grupu, dzimumu, izgl ītības līmeņa, tautību, reģionu griezumā ; izplat ītākie darba meklēšanas veidi. Bezdarbs pēdējā laikā ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajām Latvijas problēmām. Tiek veikti iev ērojami pasākumi un ieguldītas ievērojamas investīcijas tā mazināšanai, tomēr rezultāts joprojām nav apmierinošs – arvien ir daudz cilvēku, kuri nespēj atrast darbu, tādējādi radot spriedzi sociālajam budžetam un v ājinot ekonomisko situāciju valstī. Bezdarbs sabiedrībai un pašam cilvēkam ir nelabvēlīga parādība. T ā sekas ir šādas: • tiek saražots maz āks iekšzemes kopprodukta apjoms, un tā sekas savukārt ir iedzīvotāju personisko ienākumu un uzkrājumu zaudējums; • krītas cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un darba iemaņas; • pieaug noziedzība; • cilvēks zaudē pašcieņu, pašrealizāciju darbā. [3, 81 ] Saskaņā ar Latvijas likumdošanu tiesības uz bezdarbnieka statusu pēc reģistrē- šanās Nodarbinātības valsts aģentūrā atbilstoši pamata dzīvesvietai ir personai, kura: 1) ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis vai ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju, vai ir saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju un ir Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušas personas laulātais; I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 361 2) nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts soci ālo apdrošināšanu”); 3) meklē darbu; 4) ir darbspējīga un gatava nekavējoties stāties darba attiecībās; 5) ir sasniegusi 15 gadu vecumu; 6) nav sasniegusi valsts vecuma pensijas pieš ķiršanai nepieciešamo vecumu vai nesaņem izdienas pensiju vai valsts speciālo pensiju; 7) neiegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai nav pilna laika studējošais augstskolā; 8) neveic komercdarbību vai tās komercdarbība apturēta saskaņā ar normatīvajiem aktiem; 9) nav pilnā valsts apgādībā. [1] Ta ču jāņem vērā, ka bezdarba līmenis nav precīzs rādītājs, jo: • personas, kas zaudējušas cerības atrast darbu, netiek uzskatītas par bezdarbniekiem; • pastāv slēptais bezdarbs. Ja ir piespiedu d īkstāves, bezalgas atvaļinājumi, bezdarbs netiek konstatēts, tādēļ reālais bezdarba līmenis ir daudz augstāks; • iespējama nepareizi sniegta informācija apsekojuma laikā. Vieni var norādīt, ka meklē darbu, bet patiesībā to nedarīt, citi var nodarboties ar ēnu ekonomiku u. tml. [3, 78 ] Ekonomikas teorija izšķir vairākus bezdarba veidus: • Īslaicīgs (frikcionālais) bezdarbs – pastāv īslaicīgi nenodarbināti iedzīvotāji, kā arī tie, kuri tikko ienāk darba tirgū un meklē savu pirmo darba vietu; • Strukturālais bezdarbs – situācija, ko izraisa izmaiņas ekonomikas struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām; • Cikliskais bezdarbs – bezdarbs, kas saistīts ar vispārējā ekonomiskās aktivitātes līmeņa izmaiņām; • Sezonas bezdarbs – nodarbinātība tūrismā, celtniecības un atpūtas organizēšanā, kā arī lauksaimnieciskās ražošanas sf ērās; • Brīvprātīgais bezdarbs – rodas tad, ja strādātāji nevēlas strādāt par viņiem piedāvāto darba algu; vi ņi labprāt strādātu, bet par lielāku atalgojumu; • Piespiedu bezdarbs – rodas tad, ja pastāv fiksēta darba alga, un tādējādi darbaspēka cena ir neelastīga; • Dabiskais bezdarbs – tāds bezdarba līmenis, kad ekonomikā ir pilnīga nodarbinātība. [3, 8 1 ] Bez tam Latvijā ir iezīmējušās vairākas grupas, kurām iekļaušanās darba tirgū sagādā salīdzinoši lielas problēmas. Darba mērķis ir noteikt galvenās bezdarbam pakļautās riska grupas, kā arī galvenos cēloņus Latvijā pastāvošajam bezdarbam. Mērķa sasniegšanai ir izvirzīti šādi uzdevumi – bezdarba analīze vecuma grupu, dzimumu, izglītības līmeņa, tautību, kā arī reģionālā līmeņa griezumā. Rakstā par pamatu kalpo Centrālās statistikas pārvaldes dati un autores aprēķini. Lai analizētu bezdarba līmeni valstī, nepieciešams vispārīgs nodarbinātības un bezdarba līmeņa apskats – tas attēlots 1. tabulā. 362 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. tabula Ekonomiski aktīvo iedz īvotāju, nodarbināto iedz īvotāju un bezdarbnieku skaits Latvij ā 1997 . – 2002 . g. Number of Economically Active, Employed and Unemployed Persons in Latvia in 1997– 2002 Ekono- miski aktīvie iedz* (t ūkst.) Nodarb. iedz. (t ūkst) Darba meklētāji (t ūkst.) Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedz. skaitā * (%) Bezdarb- nieki (t ūkst.) Bezdarb- nieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedz. skaitā * (%) ..no bezdarb- nieku kopskaita- ilgstošie bezdarbnieki (vair āk par 1 gadu) (t ūkst.) Ilgstošo bezdarb- nieku skaits bezdarb- nieku kopskaitā (%) 1997 1167 990 177 17,88% 85 7,28% 32 37,65% 1998 1149 986 162 16,43% 111 9,66% 29 26,13% 1999 1130 968 161 16,63% 110 9,73% 34 30,91% 2000 1100 941 159 16,90% 93 8,45% 27 29,03% 2001 1107 962 145 15,07% 92 8,31% 24 26,09% 2002 1123 989 135 13,65% 90 8,01% 24 26,67% Avots: Centrālā statistikas pārvalde, autores aprēķini * 1997. – 2001. g. personas 15 gadu vecumā un vecākas, 2002. gadā – 15– 74 gadu vecumā ; abu dzimumu personas, kas pārskata periodā piedāvā savu darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sn iegšanai. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no nodarbinātajiem un nestrādājošajiem iedzīvotājiem, kuri aktīvi meklē darbu (gan reģistrētie Nodarbinātības valsts dienestā, gan nereģistrētie). Tabula par āda ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, nodarbināto iedzīvotāju un bezdarbnieku skaita izmaiņas Latvijā 1997.–2002. g. Kā pozitīvs faktors minams nodarbināto iedzīvotāju skaita palielinājums, un bezdarbnieku, tai skaitā ilgstošo bezdarbnieku īpatsvara samazinājums ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā. Tom ēr jāatzīst, ka joprojām bezdarba līmenis Latvijā, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, ir augsts, un būtu nepieciešami efektīvāki pasākumi tā mazināšanai. Saskaņā ar statistikas datiem, darba meklētāju skaits ievērojami pārsniedz bezdarbnieku skaitu. Tas skaidrojams ar sam ērā zemajām darba algām vairākās nozarēs, kā arī ar strukturāla rakstura problēmām – daudzi cilvēki vēlētos strādāt citāda rakstura darbu, tomēr kādu iemeslu dēļ to nespēj atrast. Vispārīgie dati ļoti nepilnīgi atspoguļo situāciju darba tirgū Latvijā, līdz ar to turpmākajās tabulās tiek parādīts vairāk detalizēts bezdarbnieku sadalījums. Tabula sniedz p ārskatu par bezdarba līmeni vecuma grupās. Saskaņā ar datiem, 1997.–1999. g. ir vērojams bezdarba pieaugums visās vecuma grupās, taču pēdējos trīs gados tas samazinās. Kā izņēmums minama 55–59 gadu vecuma grupa. Pirmspensijas vecuma cilvēkiem darba tirgū klājas visgrūtāk. Tam ir vairāki iemesli: • pirmspensijas vecuma cilvēki nereti tiek uzskatīti par mazāk produktīviem, ar lielāku risku saslimt un mazākām uztveršanas spējām; • pirmspensijas vecuma cilvēki lielāko daļu pieredzes ir ieguvuši padomju laikā, kad valdīja cita tirgus sistēma – daudziem no viņiem joprojām ir grūti pārorien- tēties uz jaunajiem tirgus apstākļiem, kā arī trūkst pašreizējā darba tirgū nepieciešamu zināšanu – prasme strādāt ar datoru, kā arī svešvalodu zināšanas; • bieži šie cilv ēki ir ieguvuši tikai vidējo vai vidējo speciālo izglītību. I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 363 2. tabula Bezdarba l īmenis sadalījumā pa vecuma grup ām 1997.–2 002 . gad ā Division of Unemployed by Age Groups in 1997– 200 2 1 9 9 7 199 8 199 9 200 0 200 1 200 2 BEZDARBNIEKU KOPSKAITS 84934 111383 109497 93283 91642 89735 Vecuma grupa 15–19 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki/ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 2,21% 2,42% 1,76% 1,45% 1,38% 1,16% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā / pro- centuāls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 3625 4043 3034 2578 2497 2139 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 163933 166847 172615 178114 180407 184285 Vecuma grupa 20–24 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki / ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 7,13% 8,71% 8,13% 6,89% 6,76% 6,41% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā /procentu āls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 11782 14178 13192 11135 10877 10368 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 165195 162770 162187 161525 160998 161804 Vecuma grupa 25–29 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki/ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 6,43% 8,39% 8,35% 7,22% 7,06% 6,81% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā /procentu āls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 11053 14325 14017 11919 11552 10997 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 171875 170706 167949 164998 163587 161573 Vecuma grupa 30–49 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki/ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 6,53% 8,79% 8,77% 7,33% 7,18% 7,00% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā /procentu āls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 44063 59079 58723 48856 47667 46315 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 675019 672380 669739 666931 663498 661825 Vecuma grupa 50–54 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki/ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 6,97% 9,85% 1 0,47% 8,68% 8,20% 8,11% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā /procen- tuāls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 9429 13030 14048 12120 11785 11997 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 135225 132244 134191 139680 143657 147845 Vecuma grupa 55–59 gadi Bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā (bezdarbnieki/ekonomiski akt īvie iedzīvotāji vecuma grupā) 3,04% 4,22% 4,28% 4,53% 5,03% 5,82% Bezdarbnieku skaits vecuma grupā /procen- tuāls īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 4982 6728 6483 6458 6737 7290 Iedzīvotāju skaits vecuma grupā 163866 159370 151476 142508 133968 125360 Avots: Centrālās statistikas pārvaldes dati, autores aprēķini 364 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Pieaugošais bezdarba līmenis šajā vecuma grupā liecina par nepietiekami veiktiem pasākumiem bezdarba mazināšanā. J āņem vērā, ka gadījumā, ja šīs vecuma grupas cilvēki nespēj atrast darbu, tie nereti pirms laika dodas pensijā, tādējādi radot papildus slodzi sociālajam budžetam. Lai arī pēdējos gados nedaudz samazinājies, joprojām relatīvi augsts bezdarba īpatsvars ir 50–54 gadu vecuma grupā, pārsniedzot bezdarba līmeni 55–59 gadu vecuma grupā. Tik augstam bezdarba l īmenim šajā vecuma ir vairāki izskaidrojumi: • jau iepriekš minētie – cilvēki pēc 50 gadu vecuma lielākoties tiek uzskatīti par mazāk produktīviem, lielāko daļu pieredzes viņi ir ieguvuši padomju laikā, kad valdīja cita tirgus sistēma, līdz ar to viņiem trūkst pašreizējā darba tirgū nepieciešamu zināšanu; • bez tam šīs vecuma grupas cilvēkiem lielā mērā nepastāv iespēja pensionēties agrāk, jo aprēķinātā pensija ir ļoti zema. Eiropas Savienībā par problēmu tiek uzskatīts augsts bezdarba līmenis 20–24 gadu vecuma jauniešu grupā – pastāv uzskats, ka cilvēkiem bez darba pieredzes ir grūti integrēties darba tirgū. Latvijā bezdarbnieku īpatsvars 20–24 gadu vecuma grupā pēdējos gados ir 6–7% robež ās. Ļoti līdzīgs bezdarbnieku īpatsvars ir arī 25–29 un 30–49 gadu vecuma grupā. Līdz ar to jauniešu bezdarbs Latvijā nebūtu uzskatāms par aktuālāko problēmu. Tom ēr būtu jāņem vērā, ka Latvijā ir ļoti augsts dienas nodaļu studentu skaits augstskolās (viens no augstākajiem Eiropas Savienības valstu un kandidātvalstu starpā). Līdzšinējā likumdošana noteica, ka dienas nodaļas studentiem nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu, taču 2004. gada sākumā likums ir mainīts. T ādējādi nākamajos gados paredzams bezdarbnieku skaita pieaugums 20–24 gadu vecuma grupā. Joproj ām atšķirības vērojamas arī bezdarba līmenī dzimumu griezumā. 3. tabulā, kas prezentē bezdarba rādītājus dzimumu griezumā, redzamas atšķirības vīriešu un sieviešu bezdarba līmenī – sieviešu vidū tas joprojām ir augstāks. 3. tabula Bezdarbnieku skaits sadal ījumā pa dzimumiem 1997.–20 02 . g. N u mber of Unemployed Persons in Division by Genders 1997 –20 02 1997 1998 1999 2000 2001 2002 Vīriešu bezdarbnieku skaits (tūkst.) 34,5 46,2 46,7 39,5 39,0 37,0 Vīriešu skaits, vec. gr. 15− 64 gadi (t ūkst.) 1126,8 1115,4 1105,4 1095,0 1088,9 1080,1 Vīriešu bezdarbnieku īpatsvars kopējā vīriešu skaitā (vec. Gr. 15 – 64 gadi) 3,06% 4,14% 4,22% 3,61% 3,58% 3,43% Sieviešu bezdarbnieču skaits (tūkst.) 50,4 65,2 62,8 53,8 52,6 52,7 Sieviešu skaits, vec. gr. 15− 64 gadi (t ūkst.) 1318,1 1305,3 1293,8 1282,4 1275,4 1265,7 Sieviešu bezdarbnieču īpatsvars kopējā sieviešu skaitā (vec. gr. 15− 64 gadi) 3,82% 5,00% 4,85% 4,20% 4,12% 4,16% Avots: Centrālā statistikas pārvalde, autores aprēķini I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 365 Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, sieviešu bezdarbnieču skaits ir par 0,60% augst āks nekā vīriešu bezdarbnieku īpatsvars vīriešu kopskaitā. Turkl āt nav vērojams, ka sieviešu bezdarba līmenis samazinātos straujāk par vīriešu bezdarba līmeni. T ādējādi sieviešu bezdarba līmenis joprojām ir uzskatāms par aktuālu problēmu. Tom ēr šāda problēma ir vērojama gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs; saska ņā ar Eiropas Komisijas datiem sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā pat pārsniedz sieviešu nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā. Vīriešu nodarbinātības līmenis Latvijā savukārt ievērojami atpaliek no vidējā nodarbinātības līmeņa Eiropas Savienībā. Šie rādītāji tomēr nebūtu uzskatāmi par piemēru Latvijai, jo jāņem vērā, ka: • darba samaksa Eiropas Savienībā ir augstāka nekā Latvijā – ja sieviete Eiropas Savienības valstīs vēlas strādāt, taču nespēj atrast darbu, tas pārsvarā gadījumu nerada tik lielas finansiālas sekas ģimenes budžet ā kā Latvijā; • Eiropas Savienības valstīs liela daļa sieviešu vēlas darbu tikai uz pusslodzi. Gad ījumā, ja viņas to nespēj atrast, tiek nolemts nestrādāt; • sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā ir salīdzinoši zems un Latvijai šajā gadījumā nebūtu jāņem par piemēru šo valstu statistikas dati, bet gan maksimāli jācenšas uzlabot situāciju savā valstī. Kā zināms, situāciju darba tirgū ietekmē iedzīvotāju izglītības līmenis. Pēdējā laikā nereti ir nācies dzirdēt, ka augstskolu programmas ievērojami atpaliek no darba tirgus prasībām, un darba pieredze līdz ar to tiek vērtēta augstāk nekā izglītība. Darba tirgū neapšaubāmi lielu lomu spēlē iepriekš iegūtā darba pieredze, tomēr, lai noteiktu, kāda ietekme uz bezdarba līmeni ir izglītībai, 4. tabulā tiek atspoguļots bezdarbnieku sadalījums izglītības līmeņa griezumā. 4. tabula Bezdarbnieku sadal ījums pēc izgl ītības līmeņa 1997.–20 02 . g. Unemployed by Educa tion Level 1997–2002 1 9 9 7 199 8 199 9 200 0 200 1 200 2 BEZDARBNIEKU KOPSKAITS 84934 111383 109497 93283 91642 89735 Ar augstāko izglītību (tūkst. Cilv.) 5166 7569 7787 6420 6474 6518 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 6,1 6,8 7,1 6,9 7,1 7,3 Ar vidējo izglītību . . . . 63782 61309 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 69.6 68.3 ..ar vidējo vispārējo izglītību 25620 34821 33843 27648 25442 25379 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 30,2 31,3 30,9 29,6 27,8 28,3 ..ar vidējo profesionālo izglītību 18397 23827 23396 19452 38340 35930 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 21,7 21,4 21,4 20,9 41,8 40 Ar arodizglītību * 13895 18538 19365 18336 . . … (% no bezdarbnieku kopskaita) 16,3 16,6 17,7 19,6 . . Ar pamatizglītību . . . . 19531 20237 … (% no bezdarbnieku kopskaita) . . . . 21.3 22.5 ..ar pamatizglītību (7 – 9 mācību gadi) 19494 24219 23030 19424 18561 17974 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 22,9 21,7 21 2 0,8 20,3 20 Ar zemāku par pamatskolas izglītību un bez skolas izglītības 2362 2409 2076 2003 1855 1671 … (% no bezdarbnieku kopskaita) 2,8 2,2 1,9 2,2 2 1,9 Avots: Centrālā statistikas pārvalde, autores aprēķini 366 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Aptuveni 2% no bezdarbnieku kopskaita sast āda cilvēki, kuriem nav pamatskolas izglītības un skolas izglītības. Šo cilvēku skaits pēdējos gados turpina samazināties, tomēr jāņem vērā, ka pamatskolas izglītība Latvijā ir obligāta, tādējādi nedrīkstētu būt cilvēki, kuri ietilpst šajā kategorijā. Teor ētiski šie cilvēki ir spējīgi veikt vienkārša rakstura darbus, tomēr, ņemot vērā pastāvīgi pieaugošo konkurenci darba tirgū, iespējas iegūt darbu varētu būt arvien sarež ģītākas, un bezdarba līmenis starp šiem cilvēkiem varētu novest pie noziedzības palielināšanās. Saskaņā ar datiem, relatīvi mazs ir bezdarbnieku skaits ar augstāko izglītību. Ta ču jāņem vērā, ka bezdarbnieku skaitam ar augstāko izglītību ir tendence pieaugt. To var ētu skaidrot ar pieaugošo studentu skaitu augstskolās pēdējos gados un līdz ar to arī ar procentuālu bezdarbnieku skaita palielinājumu šajā segmentā. Tom ēr bezdarbnieku, kas ieguvuši augstāko izglītību, skaita pieaugums būtu jāuzskata par agru brīdinājuma signālu augstskolu programmu efektivizēšanai. Pretējā gadījumā augstākā izglītība var zaudēt savu vērtību sabiedrības acīs. 5. tabula Bezdarbnieku sadal ījums pa tautībām 2000.–20 02 . g. Unemployed by Nationalities 1997– 200 2 2000 2001 2002 BEZDARBNIEKU KOPSKAITS 93,3 91,6 89,7 Latviešu bezdarbnieku skaits 46,5 46,8 45,6 Latviešu skaits 1371 1369 1365 Latviešu bezdarbnieku īpatsvars 3,39% 3,42% 3,34% Krievu bezdarbnieku skaits 33,5 32,2 31,8 Krievu skaits 703 695 685 Krievu bezdarbnieku īpatsvars 4,77% 4,63% 4,64% Baltkrievu bezdarbnieku skaits 4,7 4,3 4,2 Baltkrievu skaits 97 96 94 Baltkrievu bezdarbnieku īpatsvars 4,85% 4,48% 4,47% Poļu bezdarbnieku skaits 2,8 2,7 2,5 Poļu skaits 60 59 59 Poļu bezdarbnieku īpatsvars 4,67% 4,58% 4,24% Ukrai ņu bezdarbnieku skaits 2,7 2,7 2,6 Ukraiņu skaits 64 63 62 Ukraiņu bezdarbnieku īpatsvars 4,22% 4,29% 4,19% Lietuviešu bezdarbnieku skaits 1,4 1,3 1,4 Lietuviešu skaits 33 33 33 Lietuviešu bezdarbnieku īpatsvars 4,24% 3,94% 4,24% Ebreju bezdarbnieku skaits 0,2 0,1 0,1 Ebreju skaits 10 10 10 Ebreju bezdarbnieku īpatsvars 2,00% 1,00% 1,00% Citu taut ību bezdarbnieku skaits 1,5 1,5 1,5 Citu tautību skaits 39 40 40 Citu tautību bezdarbnieku īpatsvars 3,85% 3,75% 3,75% Avots: Centrālā statistikas pārvalde, autores aprēķini I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 367 Pēdējos gados ir vērojams ļoti liels bezdarbnieku skaita papildinājums ar tiem, kas ieguvuši vidējo profesionālo izglītību. Lai arī presē bieži ir las āmi darba piedāvājumi šīs kategorijas cilvēkiem (atslēdznieki, frizieri), jāsecina, ka ir notikušas izmaiņas darba tirgū, vērojama šo speciālistu pārprodukcija. Latvijā tiek veikti vērā ņemami pasākumi cittautiešu integrācijas veicināšanai – tiek veidotas īpašas programmas, piedāvāti kursi latviešu valodas apgūšanai. Neskatoties uz veiktajiem pasākumiem, joprojām vērojamas atšķirības bezdarba līmenī sadalījumā pa tautībām. Tabul ā vērojamas vairākas tendences: • bezdarbnieku īpatsvars katrā no tautībām ir relatīvi nemainīgs; • vismazākais bezdarbnieku īpatsvars vērojams ebreju tautībā; • bezdarbnieku īpatsvars latviešu vidū salīdzinoši ir par vienu procentu mazāks nekā bezdarbnieku īpatsvars citu tautību vidū ; • bezdarbnieku īpatsvars citu tautību vidū ir salīdzinoši augstāks, sastādot 4–5%. Taj ā pašā laikā jāatzīmē, ka, kaut arī nedaudz, tam pēdējos gados ir tendence samazināties. Autore neizslēdz iespēju, ka latviešu valodas zināšanas nav vienīgais faktors, kas ietekmē bezdarbnieku skaitu. J āņem vērā, ka tautību sadalījums Latvijas pilsētās un rajonos ir atšķirīgs – ļoti liels nelatviski runājošo tautību īpatsvars ir Latgales pilsētās – Rēzeknē un Daugavpilī, kur ir reģistrēts vislielākais bezdarba līmenis un vismazākās iespējas atrast darbu. Darba tirgū nozīmīgu lomu spēlē arī personīgie faktori – nav izslēgts, ka darba devējs nevēlas savā uzņēmumā redzēt nelatviešus. Tom ēr būtu jāuzsver, ka nelatviešiem ir vairākas priekšrocības darba tirgū: • lielākā daļa perfekti pārzina krievu valodu, kas arī ir nepieciešama darbam, it īpaši privātajā uzņēmējdarbībā ; • nelatvieši salīdzinājumā ar latviešiem tiek uzskatīti par draudzīgākiem un komunikablākiem – arī šis faktors ir nozīmīgs lielai daļai profesiju. Bezdarba situācijas pilnīgākam apskatam Latvijā būtu nepieciešams arī apskats reģionālā griezumā, jo, kā zināms, neskatoties uz mazo teritoriju, Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma vērojamas lielas reģionālās atšķirības. 6. tabula Reģistrētā bezdarba l īmenis 2000.– 200 2. g. (vid ēji gadā; procentos no ekonomiski akt īvajiem iedz īvotājiem) Registered Unemployment Rates 2000–20 02 2000 2001 2002* Pavisam 8,5 7,8 8,9 Statistiskie reģioni Rīgas reģions 4,7 4,2 5,2 Vidzemes reģions 8,3 8,1 8,4 Kurzemes reģions 10,2 9,3 9,8 Zemgales reģions 10,1 9,5 9,8 Latgales reģions 16,8 15,5 18,1 Plānošanas re ģioni Rīgas reģions 4,9 4,5 5,4 Vidzemes reģions 9,0 8,6 9,3 368 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 2000 2001 2002* Kurzemes reģions 10,2 9,3 9,8 Zemgales reģions 10,5 9,9 10,5 Latgales reģions 16,8 15,5 18,1 Republikas pilsētas Rīga 4,2 3,7 4,8 Daugavpils 11,2 9,1 11,4 Jelgava 8,9 8,0 10,1 J ūrmala 8,8 8,7 9,9 Liepāja 12,9 11,2 13,7 Rēzekne 12,3 10,8 13,4 Ventspils 7,1 6,3 8,6 Rajoni Aizkraukles rajons 10,2 9,5 9,9 Alūksnes rajons 10,2 9,1 8,5 Balvu rajons 22,4 21,8 25,8 Bauskas rajons 9,0 8,8 9,4 Cēsu rajons 7,1 7,2 7,9 Daugavpils rajons 19,9 16,7 20,5 Dobeles rajons 10,8 10,5 11,6 Gulbenes rajons 9,9 9,8 9,3 Jelgavas rajons 12,1 11,8 9,5 J ēkabpils rajons 13,7 12,8 12,3 Krāslavas rajons 22,1 21,3 19,4 Kuldīgas rajons 9,4 8,8 9,7 Liepājas rajons 13,5 12,8 11,8 Limbažu rajons 7,9 7,3 7,4 Ludzas rajons 19,3 19,9 24,5 Madonas rajons 12,3 11,6 13,3 Ogres rajons 5,7 6,0 5,8 Preiļu rajons 21,3 20,3 21,7 Rēzeknes rajons 26,6 26,8 27,2 Rīgas rajons 6,9 6,6 5,9 Saldus rajons 6,6 6,8 5,9 Talsu rajons 8,2 7,9 6,8 Tukuma rajons 7,3 7,0 6,5 Valkas rajons 7,9 7,4 9,2 Valmieras rajons 7,9 7,4 8,0 Ventspils rajons 10,0 8,8 6,6 Avots: Centrālā statistikas pārvalde * Main īts datu avots ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitam. Bezdarba līmenis aprēķināts, izmantojot darbaspēka apsekojumā iegūtos ekonomiski aktīvos iedzīvotājus vecumā no 15 gadiem līdz pensijas vecumam. Iepriekš aprēķinos iegūtais 15 gadus un vecāku ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits. I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 369 Vismazākais bezdarba līmenis ir Rīgā – pastāv uzskats, ka bezdarba līmenis šajā pilsētā ir tikai frikcionāls. Visaugstākais bezdarba līmenis ir vērojams Latgalē – Rēzeknes rajonā tas sasniedz gandrīz 27%. Prei ļu un Krāslavas rajonā pārsniedz 20%, ar ī Daugavpils un Ludzas rajonā ir aptuveni 20%. J āņem vērā, ka tik augsts bezdarba līmenis stimulē cilvēku, it īpaši jauniešu, aizbraukšanu no nabadzīgajiem rajoniem; tas veido apburto loku – samazina ekonomisko patēriņu šajās vietās, rada spriedzi sociālajam budžetam, l īdz ar to neradot stimulu ekonomiskajai izaugsmei. J āuzsver, ka arī Latgalē ir ievērojamas atšķirības starp bezdarba līmeni pilsētās un rajonos – ja Daugavpilī bezdarba līmenis ir 10% robež ās, Daugavpils rajonā bezdarbs sasniedz 17%. V ēl lielākas atšķirības vērojamas Rēzeknē un Rēzeknes rajonā – tur bezdarba līmenis ir attiecīgi aptuveni 11% un 27%. Šai par ādībai ir loģisks izskaidrojums – lielākā daļa ekonomisko aktivitāšu ir vērojamas pilsētās – lauku rajonos, izņemot darbu būvniecībā un atsevišķās citās nozarēs, darba iespēju praktiski nav. Līdz ar augstajiem bezdarba rādītājiem šajā reģionā būtu pastiprināti jādomā par iespējām nodarbinātības radīšanai šajos rajonos. Diemž ēl iedzīvotāju ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ nepastāv īpaši daudz iespēju darba vietu radīšanai laukos. Kā vienu no risinājumiem varētu minēt infrastruktūras uzlabošanu, kas sekmētu pārvietošanās iespējas no lauku rajoniem uz pilsētām. Tom ēr šim pasākumam ir nepieciešamas vērā ņemamas investīcijas. Iepriekšējo tabulu dati pierāda, ka bezdarba līmeni galvenokārt ietekmē tādi faktori kā izglītība, tautība, arī dzimums un dzīves vieta. Liela nozīme darba tirgū ir arī personiskajām īpašībām, veiksmei, kā arī darba meklēšanas veidam. Līdz ar to kā pēdējo analīzes elementu autore ir izvēlējusies apskatīt darba meklētāju sadalījumu pēc darba meklēšanas veida. 7. tabula Darba meklētāju sadalījums pē c darba mekl ē šanas veida 1997.– 200 2. g. Division of Jobseekers by Way of Finding Employment 1997– 200 2 1997 199 8 199 9 200 0 200 1 200 2 Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes DARBA MEKLĒ T ĀJI * 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100 100 Meklēja darbu vai mēģināja noorga- nizēt pats savu uzņēmumu 97,9 95,9 97,9 95 95,4 94,4 97,3 95,5 96,6 95,5 97,8 98,9 ..bija reģistrējies Nodarbinātības valsts dienestā ** 22,4 31,4 25,9 34,7 32,6 41,2 30,6 37,4 24,9 33,4 30,8 40 ..griezās pēc palī- dzības privātajos dienestos 7,2 6,5 6,3 5 4,3 3,3 3,2 3,5 6,3 5,4 1,7 3,1 ..regulāri sekoja dar- ba piedāvājumiem sludinājumos 22 25,3 25 22,9 20,9 20,3 20,5 20,3 51,3 54,9 60,4 64,6 370 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1997 199 8 199 9 200 0 200 1 200 2 Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes Vīrie- ši Sie- vie- tes ..pats ievietoja sludi- nājumus presē u. c. 3 2,9 2,1 2,8 1,8 1,9 2,7 1,7 6,8 6,9 14,3 17,4 ..iztaujāja radiniekus, draugus, paziņas 24,1 18,2 22,2 19,9 19,2 18 22,4 21,2 49,7 50 78,6 73,3 ..personīgi vērsās pie darba devējiem 18 11,4 15,2 9,5 14,4 9,4 17 11,3 42,8 37 58,4 44,6 ..mēģināja noorganizēt pats savu uzņēmumu *** 1,2 0,2 1,1 0,1 2,1 0,3 0,8 0,1 1,9 0,7 1,2 1,2 Nemeklēja darbu 2,1 4,1 2,1 5 4,6 5,6 2,7 4,5 3,4 4,5 2,2 1,1 ..bija atradis darbu un gatavojās to uzsākt tuvāko 3 mēnešu laikā 1,2 1,8 1,3 2,5 2,9 3,4 1,7 2,6 2,8 2,6 2,2 1,1 ..ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu bija apmācībā **** 0,9 2,3 0,8 2,6 1,8 2,1 1 2 0,6 1,9 . . Avots: Centrālā statistikas pārvalde Piezīme: Pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem. No 2001.gada vienam respondentam iespējama vairāk nekā viena atbilde. Tabulas rindas un ailes krustpunkt ā esošās rūtiņas aizpildīšana loģiski nav iespējama. * Darba mekl ētāju skaitā ietilpa arī tās personas, kuras nemeklēja darbu, jo jau bija atradušas darbu, kuru uzsāks tuvākajā laikā (no 1996. l īdz 1999. g. tuvākā mēneša laikā, 2000.g. tuvāko divu nedēļu laikā, 2001.g. trīs mēnešu laikā), un 2002. g. arī personas, kas ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu bija apmācībā. ** S ākot ar 2002. gadu: kontaktējās ar Nodarbinātības valsts dienestu vai gaidīja atbildi no tā. *** Ar 2002. gadu: mekl ēja zemi, telpas vai iekārtas, kārtoja atļaujas, licences vai finanšu dokumentus uzņēmējdarbības uzsākšanai. **** Ar 2002. gadu: saska ņā ar izmaiņām metodoloģijā, personas, kas ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu bija apmācībā, ir iekļautas personu skaitā, kas kontaktējās ar Nodarbinātības valsts dienestu vai gaidīja atbildi no tā. Saskaņā ar statistikas datiem, lielākā daļa bezdarbnieku meklēja darbu vai mēģināja uzsākt savu biznesu. Bez tam šim skaitlim ir tendence pieaugt, palielinoties pat par 4 procentiem. Tai paš ā laikā jāņem vērā, ka tikai 40% bezdarbnieku mekl ēja darbu vai kontaktējās ar darba devēju. Pēdējos gados ievērojami ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri par darba iespējām ir iztaujājuši draugus, radiniekus un paziņas. Šis veids tiek uzskatīts par visefektīvāko darba meklēšanai, un, domājams, arī nes vislabākos rezultātus. Kā pozitīvs faktors minams tas, ka 2002. gadā ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas nemeklēja darbu. Īpaši liels samazinājums ir vērojams sieviešu vidū. Šim samazinājumam varētu rast arī negatīvu izskaidrojumu – ir pieaugusi iedzīvotāju nepieciešamība pēc ienākumiem. Tom ēr varētu cerēt, ka lielāks darba meklētāju skaits stimulēs arī lielāku nodarbinātības un tādējādi arī ekonomisko pieaugumu. I. Sloka. Bezdarba analīze Latvijā 371 Nobeigums Apkopojot visus iepriekš minētos rādītājus, varam secināt, ka iedzīvotājiem ar augstāko izglītību un latviešu valodas zināšanām ir vislielākās iespējas darba tirgū. Sieviešu bezdarba līmenis joprojām ir augstāks par vīriešu bezdarba līmeni. Joproj ām aktuāls jautājums ir par reģionālajām atšķirībām – atsevišķos apgabalos bezdarba līmenis ir kritiski augsts. LITERAT ŪRA 1. Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums – spēkā no 2002. gada 1. jūlija. 2. Likums “Par valsts pensij ām” – pie ņemšanas datums 1995. gada 2. novembris. 3. Bikse V. Makroekonomika : T ālmācības kurss. – R: SIA „Izgl ītības soļi”, 2003. – 314 lpp. 4. Stiglics Dž. E., Drifils Dž. Makroekonomika [sa īsināts tulkojums]. – R.: Latvijas Universitāte, 1994. – 416 lpp. 5. http://data.csb.lv – 12.02.2004. 6. http://europa.eu.int – 12.02.2004. 7. www.ilo.org – 10.02.2004. 8. www.oecd.org – 10.02.2004. 9. www.worldbank.org – 10.02.2004. Summar y Level of unemployment is still comparatively high in Latvia and the situation requires taking measures to reduce it. Average unemployment in Latvia is approximately 8%. Although unemployment figures are dropping from year to year the total decrease cannot be considered sufficient. However, average unemployment rate doesn’t reflect precise situation – considerable regional disparities exist c oncerning unemployment rate in Latvia – in Latgale region unemployment rate is exceeded by 20%, at the same time only 5% unemployment rate exists in Riga. Education level plays significant role in the level of unemployment – less per- cent of unemployment can be considered in the segment of people holding university degree. At the same time an early signal is appearing – increasing number of unemployed among university graduates. It can be explained by the total increasing number of students. Nevertheless, in order not to lose reputation of higher education, more attention to the quality of education should be paid. Differences in unemployment level among genders can be investigated – number of unemployed women is proportionally higher than the number of unemployed men. Latvian employees tend to have better position in the job market than non- Latvians – unemployment rate for non-Latvians tends to be higher. As a result of the analysis we can concl ude that – considerable changes should be made in improving the level of higher education, non-Latvian speaking population should be encouraged to learn Latvian language, should be taken measures for reducing unemployment level among women. Key words: unemployment, job searching. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 372.–382. lpp. Latvia’s Potential Output – Using Production Function and HP-filter Latvijas potenci ālā IKP apr ēķinā šana, izmantojot ražošanas funkciju un HP-filtru Dainis Stikuts University of Latvia Faculty of Economics and Management Aspazijas bulv. 5, Riga, LV–1050 E-mail: Dainis.Stikuts@bank.lv Potential output is concept that shows the su stainable, non-inflationary output path. This paper estimates Latvia’s potential output us ing two most popular methods – HP-filter and Cobb Douglass production function. The results from both methods are similar and suggest that currently the output of Latvia’s economy is close to its potential. Key words : output gap, potential output, production function. Introduction Recent development of Latvian economy has been outstanding. In theory it might be a sign of overheating when the economies demand grows faster than its supply. The aim of the paper is to understand whether demand growth of Latvia’s economy significantly differs from the supply and therefore might be an indication of inflation pressure. The main task is to calculate the supply of Latvian economy by examining the concept of potential output. Potential output as unobservable variable cannot be estimated directly. It can, however, be estimated by several statistical and theoretical methods. Statistical methods eliminate cyclical fluctuations from the actual output time series. The statistical methods include the time trend approach and the Hodrick-Prescott or the HP filter approach. To apply statistical methods, no other additional variables than the actual output are needed. This expl ains why statistical methods are so widespread. On the other hand, statistical methods have several drawbacks, low estimation and forecasting efficiency among them, particularly when made over longer horizons. The application of these methods requires relatively extensive time series. The most essential drawback of th is approach, however, is that substantial changes in the economic structure due to which the level of potential output may change by leaps and therefore be inconsiste nt with the forecast, are not taken into account. This drawback is particularly noteworthy for studies about Latvia and similar developing countries, as with the advance of market economy in the early 1990s a great number of changes in the eco nomic structure took place, and the level of Latvia's potential output has, undoubtedly, changed alongside with them. D. Stikuts. Latvia’s Potential Output – Us ing Production Function and HP-filter 373 Due to the drawbacks of simple statistical methods, the analysis of the production function is used as an alternative for measuring potential output. The most widely applied structural method is the estimation of the production function in the form of the Cobb-Douglas function (hereinafter, the CD function). Potential output thus estimated will not present a smooth curve because changes in the economic structure are taken into account. 1 . Estimating of Potential Output There are two most popular techniques to obtain the potential output – HP-filter and production function as described in [1; 2]. More, less popular, techniques can be found in [2]. The HP filter approach is a simple and widely used method by which the long- term trend of a needed variable is obtained using only observable actual data. The trend is obtained by minimizing fluctuations of actual data around it, i.e. by minimizing the following function: ( ) ( ) ( )[ ]∑ ∑ −+ −−−−− 2* 1*** 12* lnlnlnlnlnln tttttt yyyyyy λ (2), where y* is the long-term trend of the variable y . The coefficient λ in function (2) regulates how smooth is the long-term GDP trend (which can be interpreted as potential output in this case). A low λ value forms a trend that follows closely the movements in actual GDP, while a high λ value reduces sensibility of the trend to short-term fluctuations. If the value of λ is very high, the long-term tendency obtained by the HP filter is similar to the linear trend. The λ value for the HP filter can often be selected freely depending on the desirable smoothness of the final trend. It is common practice to select the λ value equal to 1600, if the HP filter is used for quarterly data, and from 100 to 10 for annual data. When the obtained trends with different λ values are compared, one can see that higher λ values increase the difference between the actual and smoothed time series. The HP filter approach has two positive features. First, the obtained trend is influenced by shocks. Second, it is simple to measure, hence also to reproduce. On the other hand, the method also has a numbe r of drawbacks. The HP filter produces a good result only when data on a stable economic environment not affected by strong shocks are used. In this case, the HP filter and econometric methods have an advantage over a simple linear trend. However, numerous different shocks do affect the growth in developing countries, and su bstantial and accelerated changes in actual output do not necessarily signal either expansion or contraction of potential output. In this context, reliance on the HP filter approach alone may lead to erroneous assumptions. In addition, sources often subject to criticism such elements of the HP filter as freedom to select the λ value and biases at the ends of the time series that may influence the economic policymakers' decisions. Irrespective of the given drawbacks, the HP filter approach is widely employed because of its simplicity. This method do not use info rmation provided by production factors such as capital stock, workforce and technological development. It do not measure the influence of structural shocks on potential output and hence the output gap estimation may sometimes be biased. In order to avoid it, the estimation of the 374 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE public production function is used as an alternative output gap estimation approach. The production function may take various forms, yet the most widely used is the CD function specification. The CD function may be written as follows: αα −= 1tttt KLAY (3), where Y t is GDP at constant prices, t t t AeA εβ += characterizes the total factor productivity (TFP), K t is capital stock at constant prices, Lt is the demand for labour or the number of the employed, α is the elasticity of production factors (with production expanding, production efficiency remains unchanged). Via lineralization, this function can be written in the following way: ( ) ⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛+=⎟⎟⎠ ⎞ ⎜⎜⎝ ⎛ t t t t t K LA K Y lnlnln α (4). This reduces the number of coefficients to be estimated and eliminates the multicolinearity problem of explanatory vari ables. The logarithm of the total factor productivity tfp t=ln( At) is: [ ] ttttt talkytpf εβαα ++=−+−= )1( (5), where the technology parameter β determines the increase of the productivity trend and εt is the estimation error – a stochastic process. Equation (5) shows that the aggregate output y t can be expressed as the sum of two factors – explained and unexplained. The explained part is given in square brackets, while the unexplained part is the variable tfp t. The unexplained part is known as the Solow residual [7]. Potential output is derived by inserting potential capita l stock into the equation, using labour (input) and retaining the technology development trend. The function is as follows: ( ) ( ) αα −= 1pottpottpottpott LKAY (6), where pot denotes th e potential value. The next step is to measure the potential value of production factors. It is usually assumed that the capital stock availabl e is always used at its potential as in [1, 3, 6], since the full or the most effi cient way utilization of the existing capital stock in an economy gives the maximum potential output contribution of capital. However it should be noted that in the tran sition countries contex t this might not be correct. Thus we arrive at: t pot t KK = (7). Potential labour input is estimated using the NAWRU (non -accelerating wage- inflation rate of unemployment) concept [1 ]. There is also another approach – the NAIRU (non-accelerating inflation rate of unemployment) [2; 8], but [9] has showed that in the NAWRU approach there is a better consistency between the labour market and the goods market. The NAWRU is such an unemployment rate at which wage inflation (or increase) is constant. Studies show [5] that the equ ilibrium unemployment rate changes over time, i.e. it is not a co nstant, but generally follows the actual D. Stikuts. Latvia’s Potential Output – Us ing Production Function and HP-filter 375 unemployment rate (due to labour mark et inelasticity). To measure a NAWRU varying in time, this study uses J. Elmeskov's method [4]. It is based on a simple identity, which interconnect s changes in unemployment with those in wage inflation: t NAWRU tt wuu 2∆=− λ , 0<λ , (8), where u t is the actual unemployment rate, u tNAWRU is the unemployment rate, which has no effect on wage inflation, wt is the average gross wage in the national economy. This identity postulates how the labour market pressure works, i.e. if actual unemployment is below the NAWRU level, it affects the growth of wages and salaries. It is assumed that changes in the NAWRU occur slowly and gradually over time, i.e. u tNAWRU ≈ 0. Differentiation of both sides of the previous equation leads to equation for λ: t t w u 3∆ ∆=λ , 03 ≠∆ tw (9). When inserting the latter into equation (8), we obtain: t t t t NAWRU t ww u uu 23 ∆∆ ∆−= (10). Thus the NAWRU is equal to the actual unemployment rate, which is adjusted by unemployment rate changes and wa ge inflation relationship. The NAWRU calculated in this way is not smooth enough and the HP filter is applied to increase its smoothness. Consequently, potential employment is calculated as follows: )1( Nt S t pot t uLL −= (11), where LtS is the HP filter ed labour supply, u tN is the smoothed NAWRU unemployment rate. The total factor productivity tpf t is partly estimated by the production function as εt and the potential level is determined by the HP filter to obtain a smooth time series. The CD function has drawbacks as well. Fi rst, it is a very simplified reflection of the reality. For instance, the CD func tion measurements assume that there is perfect competition in the factor market, i.e. factors are hom ogeneous. In other words, labour force or capital in mechani cal engineering is the same as in the banking sector or agriculture and can be easily transferred from one sector to another. Second, the data employed may give a biased estimation. The application of more accurate data is restricted by irregular availability of data (e.g. data in respect of utilisation of capital are not accessible with adequately high frequency to be used in econometric studies). Third, natural or optimal factor utilisation capacity is difficult to define. Potential output cannot be defined as the maximum utilisation capacity of factors. Capital stock that has become obsolete due to technological advances must be gradually replaced a nd the labour trained in operating new technologies. Moreover, when defining potential output as the maximum possible output, situations where the ac tual output is above the potential ou tput do not exist. 376 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Finally, the Solow residual is a substantial component of the production function, which is calculated as estimation residual a nd as such is economically unexplained and freely interpretable. Irrespective of its drawbacks, the CD function is still one of the methods, which is widely used to estimate the potential output. 2 . Latvia’s Potential Output In order to avoid seasonal effects, all time series used in the research have been seasonally adjusted. Statistical methods us ed in the estimation of Latvia's potential output employ quarterly GDP data starting with the year 1995 (see Chart 1). The selection of data has been de termined by several factors. First, in the initial years of the economic reform process, i.e. in th e early 1990s, Latvia 's national economy experienced structural shocks (growing infl ation, loss of traditional export markets, changes in terms of trade etc.), the in tensity and scope of which prevented the potential GDP estimation for the given pe riod (ended 1995) from attaining a statistically satisfactory level. In add ition, after 1995 Latvia's national economy experienced cyclical development phases characterized by upward and downward trends associated with both instability of external dema nd (e.g. under the impact of Russia's financial crisis) a nd internal shocks (e.g. th e 1995 banking crisis). 800 900 1000 1100 1200 1300 1400 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Source: The Central Statistical Bureau of Latvia Chart 1. GDP at Constant Prices, mill. LVL Quarterly data of the capital stock at constant prices is not published. The Central Statistical Bureau of Latvia (hereinafter, the CSB) disseminates only annual capital data at current prices. Similarly, capital stock depreciation and revaluation data are also published only on an annu al basis. By contrast, information on investment in capital formation and the rela ted deflator is provided on a quarterly basis. On the basis of these data, it is po ssible to construct the quarterly capital stock so that changes in capital stock reflect th e investment dynamics, and the sum total of quarterly indicators is equa l to the annual indicator. Fi xed capital calculated for Latvia in this manner is reflected in Chart 2. D. Stikuts. Latvia’s Potential Output – Us ing Production Function and HP-filter 377 3000 4000 5000 6000 7000 8000 9000 10000 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Chart 2. Fixed Capital at Constant Prices, mill. LVL Capital growth as reflected in Chart 2 indicates that to a large extent the economic advance is determined by strengthening of the economy's potential. A decline in capital stock was observed only after the banking cris is of 1995, with a slightly less pronounced downslide under the impact of the Russian financial crisis in 1999. With respect to these developments it can be stated that the changes in the economic structure gave rise to alterations in total potential output. Data on labour or the number of people in employment is provided by the CSB on a quarterly basis. The number of those employed in the national economy is an indicator of the demand for labour force (see Chart 3a), while the labour supply corresponds to the number of economically active population. The difference between the two figures is the number of the unemployed or job seekers (see Chart 3b), i.e. those economically active people who currently do not work and are not temporarily absent from work, are activ ely seeking a job and are immediately available for work if they find it. In c ontrast to official national unemployment, according to which the unemployed is a person who is looking for work, is registered at the State Employment Service and applies to it at least once a month, the indicator calculated for the needs of this paper covers all inhabitants of working age irrespective of their registration with the State Employment Service. 900 950 1000 1050 1100 1150 1200 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Labour Demand Labour Supply Source: The Central Statistical Bureau of Latvia Chart 3a. Labour Supply and Labour Demand (in thousands) 378 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 0 5 10 15 20 25 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Source: The Central Statistical Bureau of Latvia Chart 3b. Unemployment (in %) As is seen from Chart 3a, since 1995 a constant decline in labour supply due to the shrinking number of ec onomically active people (because of demographic reasons and migration) has been observed. The demand for workforce in the last decade, on the other hand, has been influen ced by a number of factors. In the given period, the first notable decline in labour demand was attributable to the banking crisis of 1995. It was the la rgest decline (3.5% from the fi rst quarter of 1995 to the fourth quarter of 1996) that caused also a notable rise in unemployment due to almost unchanged labour supply. The second substantial decr ease in labour demand was related to the Russian financial crisis (1.9% from the fourth quar ter of 1998 to the first quarter of 1999). Many enterprises had to narrow production and this led to contracting labour demand. This time, however, the unemployment rate did not rise in proportion to the fall in the output growth rate, which was an indication of producers' unwillingness to dismiss "redundant" workforce completely as they were convinced that the incurred economic hardships were temporary, and, with production soon recovering, hiring of labour would be related to extra costs. However, Chart 3a shows that in contrast to growth tendenci es of capital stock the labour demand has not increased substa ntially since 1995. This implies that resources leading to a sustainable and robust growth in Latvia currently are not used to their fullest potential; Latvia's econo mic development relies basically on an upswing in labour productivity driven by technological advances, and a more intensive utilisation of capital stock rather than employing additional workforce. This observation is confir med by Chart 4a which reflects the optimal and the potential employment levels derived from equations (10) and (11). The Chart clearly shows movements in employment during crisis periods. In 1995, insolvency of some banks had an essential effect on the natural employment rate by reducing growth potential of the Latvian economy. By contrast , effects of the Russian financial crisis on the optimal employment rate of Latvia were not observed, an d the rise in the unemployment rate caused by this cr isis was moderate and short-lived. D. Stikuts. Latvia’s Potential Output – Us ing Production Function and HP-filter 379 900 920 940 960 980 1000 1020 1040 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Labour Demand Natural Labour Demand Chart 4a . Labour Demand and Natural Labour Demand (in thousands) 10 12 14 16 18 20 22 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 Unemployment Natural Unemployment Chart 4b. Unemployment and Natural Unemployment (in %) Since 2000, labour demand in Latvia has b een close to optimal (i.e. close to the current level of labour supply, attainment of which does not pose a risk of additional wage inflation) and therefore natural unemp loyment is close to the actual (see Chart 4b). High natural unemployment rate is a consequence of trans ition to the market economy when the labour must be trained to operate with ne w technologies. The optimal level can be pushed up by meas ures that stimulate economically active population to join the labou r market. Increasing participation rates would ensure a more rapid economic growth without im pairing macroeconomic sustainability. 3. Potential Output and Output Gap This Chapter presents the results of potential GDP and output gap calculations obtained by using above described two methods. In the estimation of potential GDP by the HP filter approach with λ = 1 600 were used. Potential GDP grew smoothly (a 5.5% rise on average) and was within the range of 5.4% and 5.8%. Potential output did not grow in a linear way but incorpor ated the actual output growth dynamics. This method does not elucidate why the potential output changes over time and leaves the reasons for such changes unidentifi ed. It is an essential drawback of this method. 380 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE To measure Latvia's potential output, it is necessary to estimate labour demand and capital stock elasticity. The estimati on of Latvia's production function from 1995 to 2002 using equation (3 ) produced the following result: ln(GDP t) =3.598 + 0.116· t + 0.225 · ln( K t) + 0.775 · ln( Lt) + εt t-statistic (11.6) (11.5) (18.2) R2 = 0.978 DW = 0.976 The equation explains almost the entire variability of GDP. The value of the DW statistic indicates autocorrelation in the residual and the absence of a valid explanatory factor. This factor is a dy namic component of the production function that contains information about a devia tion from the long-term trend. The result should be assessed as good because poten tial output is to be viewed from a long- term perspective. Labour demand elasticity derived from the equation is 0.775, and the value of capital stock elasticity is 0.225. These va lues agree with esti mations produced by research on other countries. For instance, the majority of research papers indicate that the value of labour elas ticity for developed countries is around 2/3, while that of capital is 1/3 (labour elasticity estimates in the US are within the range of 0.59 and 0.87, and from 0.57 to 0.59 in Germany) [1; 3]. Recent studies show that in Estonia labour elasticity is around 0.67 [6]. On these grounds, the estimation of labour and capital elasticity of Latvia's production function can be assumed as credible. Total factor productivity measured with equation (5) for the period from 1995 to 2002 ensured the average economic growth of around 0.8% on a quarterly basis or 3.6% annually (see Chart 5). 90 100 110 120 130 140 150 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 2004 Chart 5. Total Factor Productivity Substituting potential estimates for actual data and the technological variable for the estimated residual variable, the pote ntial output can be calculated. Latvia's potential and actual GDP calculated. Potential GDP has increased by 5.5% per annum on average, with the growth rate fl uctuating within the range of 3.7% and 7.3% at times. In this case, changes in act ual GDP are much closer to the level of potential GDP, and movements in the latter are explained by changes in the production factor capacity utilisation. Actual GDP fell behind potential GDP only during the Latvian banking crisis (from the third quarter of 1995 to the first quarter of 1996) and after the Russian financial crisis (from the fourth quarte r of 1998 to the D. Stikuts. Latvia’s Potential Output – Us ing Production Function and HP-filter 381 first quarter of 2000). By contrast, actua l GDP was above the level of optimal GDP from the second quarter of 1997 to the third quarter of 1998. Chart 6 summarises both output gap values estimated in this paper. Two full cycles can be distinguished in the period starting in 1995. The duration of the first cycle (i.e. from a current highe st point to the next highest point) is about 3 years. The second cycle lasts 3–3.5 years. The end of the time series does not permit a more accurate determination of the last cy cle because the concluding determinant of the cycle has not set in – the output ga p is negative over a longer time period. -5 -4 -3 -2 -1 0 1 2 3 4 1996 1997 1997 1999 2000 2001 2002 2003 GAP using HP-filter GAP using CD Chart 6. Calculated Output GAP by HP-Filter and CD Function (in percent of potential output) Analysing output gaps a number of common traits can be discerned. In the period between mid-1997 and the third quarter of 1998 (i.e. within about one-year period before the Russian financial crisis), the economic growth was remarkably swift, and all output gap indicators evidenced that the growth rate of the national economy exceeded its potential long-term growth rate (a positive output gap is an evidence). Later (up to the second quarter of 2000), however, under the impact of the Russian financial crisis the restruct uring of Latvian export markets took place and production resources available were not used to their fullest potential, giving rise to a lower-than-potential production level. There are also some differences dependi ng on the method used in the estimation of the output gap. First, in comparison w ith HP-filtered output gap, the CD function produces an output gap that indicates a larger actual output difference from the potential level after the banking crisis of 1995. Second, the CD function evidences that in the period of swift economic development the potential output of Latvia grew at a faster pace and, therefore, the actual GDP excess over potential GDP was smaller than could be predicted if a statis tical method alone was used. Third, the HP- filtered gap indicates that since mid-2000, but since 2002 also CD function gap, the economic development has been in line with the growth in country's potential GDP, hence the output gap is quite narrow and does not present any threat to Latvia's macroeconomic sustainability. Conclusions The study has dealt with th e HP filter approach and th e CD function. Potential values of production factors were calcu lated for the needs of the production 382 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE function. The data used in the paper lead to an inference that the economic growth is dependent on increases in capital stock and technological progress which both contribute to labour productivity and offset shrinkage of workforce. Output gaps measured by the both methods share a number of traits. In the period from mid-1997 to the third quarter of 1 998, the output gap was positive, i.e. the economic growth of the country went beyond the potential growth rate. By contrast, output was below the potential leve l between the fourth quarter of 1998 and the second quarter of 2000 after the Russian financial crisis. Output gap is closed in recent years, meaning that there neith er is nor excess demand nor supply. The further studies are needed how output gap influence the inflation of a small open economy as Latvia. Because in the worl d market it is price taker and the excess demand cannot directly be tran slated into price increase. BIBLIOGRAPHY 1. Bolt, W.; Els, P. J. A. van. O utput Gap and Inflation in the EU . De Nederlandsche Bank Staff Report No. 44, 2000. 2. Slevin, G. Potential Output and the Output Gap in Ireland . Central Bank of Ireland Technical Paper, 5/RT/01, September 2001. 3. Dimitz, M. A. Output Gaps and Technological Progr ess in European Monetary Union . Bank of Finland Discussion Paper, No. 20, 2001. 4. Elmeskov, J. High and Persistent Unemployment: A ssessment of the Problem and Its Causes. OECD Economics Department Working Paper, No. 132, 1993. 5. Layard, R.; Nickell, S.; Jackman, R. Unemployment, Macroeco nomic Performance and the Labour Market. Oxford University Press, 1991. 6. Okun, A. Potential GNP: Its Meas urement and Significance . Proceedings of the Business and Economics Section, American Statistical Association, 1962, pp. 98–104. 7. Solow, R. M. Technical Change a nd the Aggregate Production Function. Review of Economics and Statistics , Vol. 39, No. 3, August 1957, pp. 312–320. 8. Staiger, D.; Stock J. H.; Watson M. W. The NAIRU, Unemployment and Monetary Policy. Journal of Economic Perspectives , Vol. 11, No. 1, 1997, pp. 3–10. 9. Torres, R.; Martin, J. P. Measuring Pote ntial Output in th e Seven Major OECD Countries. O E CD Economic Studies , No. 14, Spring 1990. 10. Macroeconomic Indicators of Latvia , Central Statistical Bureau of Latvia, 2003. Kopsavilkums Rakstā aprēķināts potenciālais IKP, izmantojot 2 metodes: • ražošanas funkciju; • HP-filtru. Rakstā konstatēts, ka mazas un atklātas ekonomikas gadījumā, kā tas ir Latvijā, nav iespējams precīzi noteikt potenciālā un faktiskā IKP starpību, kas raksturo pieprasījuma pārsvaru pār piedāvājumu un ietekmi uz cenu pieaugumu. Atslēgvārdi: potenciālā ražošana, potenci ālā izlaide, potenciālais IKP, inflācija, piedāvājums, pieprasījums. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 383.–393. lpp. Monet ārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā Interaction between Indicators of Monetary and Settlement Systems in Latvia Dzintars Striks Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Tautsaimniec ības institūts O.V ācieša iela 77−1, Rīga, LV−1004 E−pasts: dzstr@hydrotexaco.lv Viena no būtiskākajām valsts tautsaimniecības sastāvdaļām ir finanšu resursi. Tautsaimniec ības veiksmīgu funkcionēšanu nosaka naudas līdzekļu efektīva izmantošana gan valsts finanšu sistēmas makroekonomiskajā līmenī, gan arī katra individuālā tautsaimniecības subjekta līmenī. Šī apskata raksta mērķis ir izvērtēt ne tikai Latvijas monetārās, bet arī norēķinu sistēmas stāvokli un to attīstības dinamiku, lai noteiktu Latvijas tautsaimniecības attīstības līmeni un potenciālu, kā arī precizētu turpmāko pētījumu virzienu. Darba mērķa sasniegšanai ir izvirzīti sekojoši uzdevumi: • apskatīt monetārās sistēmas attīstības dinamiku Latvijā un salīdzināt to ar ES analoģiskiem rādītājiem; • apskatīt norēķinu sistēmas attīstības dinamiku Latvijā un salīdzināt to ar ES analoģiskiem rādītājiem; • salīdzināt monetārās un norēķinu sistēmas kvalitatīvo rādītāju dinamiku; • fiksēt problēmas un izdarīt secinājumus turpmāko pētījumu virzienu precizēšanai. Analīzes rezultāti ļauj secināt par norēķinu sistēmu pieaugošo lomu tautsaimniecības attīstībā. Savukārt norēķinu sistēmu attīstības līmeņa un izmantošanas efektivitātes novērtēšanā plašu informāciju sniedz šo sistēmu kvantitatīvo rādītāju attiecība pret IKP un monetārajiem agregātiem. Atslēgvārdi: naudas rādītāji, norēķinu sistēmas, naudas aprites ātrums, naudas reizinātājs, naudas apgrozījums, Latvijas tautsaimniecība. 1. Naudas loma tautsaimniec ībā Viens no tautsaimniecības attīstību ietekmējošiem faktoriem ir centrālās bankas pielietotā monetārā politika. Savukārt monetārās politikas pamatelements ir nauda visplašākajā tās nozīmē, sākot ar nacionālās valūtas emisijas tehnisko nodrošinājumu un beidzot ar naudas plūsmu uzskaiti nodrošinošo norēķinu sistēmu tiesisko un tehnisko atbalstu. Nauda ir neat ņemama nacionālās ekonomikas attīstības sastāvdaļa, tās funkcijas un īpašības ir ļoti nozīmīgas nacionālās ekonomikas attīstībā. Naudas stabilitāti mūsdienu pasaulē nosaka centrālās bankas regulējošie pasākumi, kas balstās uz monetāro principu ievērošanu [7, 80 ]. 384 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Naudai ir nozīmīga loma ikvienas valsts tautsaimniecībā. T ā veic ne vien maiņas, uzkrāšanas līdzekļa un uzskaites vienības funkcijas, bet ir arī ekonomiskās politikas instruments. T ā kā preču un naudas tirgi ir saistīti, pārmaiņas naudas tirgū ietekmē preču tirgus līdzsvaru, un otrādi. Naudas un preču tirgu mijiedarbība nosaka visas tautsaimniecības līdzsvaru [6, 2 ]. Savukārt norēķinu sistēmu ietekmes palielinājumu nosaka: 1. Masveida norēķinu sistēmu apgrozījuma pieaugums kā darījumu skaita ziņā, tā arī šo darījumu apjoma ziņā. Tas ir saist īts ar pasaules finanšu tirgus izaugsmi un maksājumiem, kas to apkalpo. 2. Vispārēja tehnolo ģiju attīstība, kā rezultātā finanšu fondu pārvietošana ar norēķinu sistēmu starpniecību kļuvusi daudz operatīvāka [12, 1 ]. 2. Tautsaimniec ības attīstību raksturojošie naudas kvantitatīvie rādītāji Vieni no uzskatāmākajiem monetārās politikas efektivitātes rādītājiem ir naudas agregāti, kas raksturo monetārās sistēmas attīstības līmeni un potenciālu turpmākajai tautsaimniecības attīstībai. Naudas agregāti vispusīgi raksturo naudas būtību, sabiedrisko nozīmīgumu un ekonomisko spēku. Naudas rādītāju apzīmēšanai saīsināti parasti lieto burtu M (money) savienojumā ar skaitļiem (M0, M1 utt.), turklāt, jo lielāks skaitlis, jo plašāka naudas rādītāja definīcija. Svarīga naudas rādītāju iezīme ir to lietojamība monetārās politikas veidošanā noteiktas valsts ekonomiskajos apstākļos. Izvēloties rādītājus, jāņem vērā to korelācija ar inflāciju un IKP, kā arī saskaņa ar centrālās bankas lietotajiem monetārajiem instrumentiem. Lai gan naudas piedāvājuma klasifikācija ir vienota, gandrīz katra valsts, ņemot vērā finanšu tirgus attīstību, veido naudas rādītāju modifikācijas. Visvairāk unificēti, tātad vieglāk salīdzināmi, ir šaurākie naudas rādītāji − M0, M1 un M2. Savukārt plašāko naudas rādītāju saturs daž ādās valstīs ir visai atšķirīgs, jo tajos iekļautas daž ādas finanšu instrumentu grupas [9, 1 ]. Latvijā monetārās sistēmas un banku darbības novērtēšanai pielieto pirmo trīs līmeņu naudas agregātus − M0, M1 un M2. M2 līmeņa naudas agregātu raksturojumam tiek izmantots divas šī rādītāja modificētas versijas – M2D un M2X. Šo naudas rādītāju kopumu Latvijas Banka izveidojusi saskaņā ar vispār- pieņemtajiem naudas rādītāju formulēšanas pamatprincipiem (sk. Starptautiskā valūtas fonda projekta 1984. gada decembra izdevumu A Guide to Money and Banking Statistics in International Financial Statistics ). Vispārīgā gadījumā pasaulē plašāk sastopami ir četru pirmo līmeņu naudas agregātu raksturojumi. M 0 = Skaidra nauda apgroz ībā + kred ītiestāžu obligātās rezerves (1) Šeit jāatzīmē, ka daudzviet pasaulē ar M0 saprot skaidrās naudas daudzumu apgrozībā bez atlikumiem banku kasēs. M0 agregāts ir naudas bāze, kuru dēvē arī par spēcīgās efektivitātes naudu (high–powered money). Naudas bāze ir centrālās bankas kompetence. Skaidra nauda ir centrālās bankas bilances pasīvs, kas nodrošināts ar bankas aktīviem. Kredītiestā žu oblig ātās rezerves veidojas no obligāto rezervju normas, kas, sākot ar 2002. gada 1. janvāri, noteikta 5% apjom ā no visu veidu un termiņu piesaistīto līdzekļu vidējiem atlikumiem. Latvijas bankas lietotajā terminoloģijā M0 ietverta D. Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā 385 Latvijas Bankas emitētā skaidrā nauda, kā arī banku u. c. finanšu iestā žu noguldījumi Latvijas Bankā. M1 = skaidra nauda apgroz ībā + nauda nor ēķinu kontos + ce ļotāju čeki (2) M1 agregāts ir šaurā nauda (narrow money) , tas tiek dēvēts arī par īsto naudu, jo visi šā agregāta komponenti ir realizējami tieši un ātri. Latvijas Banka šaurajā naudā neiekļauj ceļotāju čekus, jo to izplatība Latvijā ir nenozīmīga. Šaurajā naudā ietilpst skaidrā nauda, kas ir apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu veiktie pieprasījuma noguldījumi latos. Šis rādītājs raksturo naudas piedāvājuma vislikvīdāko daļu, kas tiek izmantota norēķinu veikšanai [8, 75 ]. M2 = M1 + termi ņnoguldījumi (kvazinauda) + īstermiņa valsts vērtspapīri (3) Ne termiņnoguldījumi, ne valsts vērtspapīri nav tiešie maksāšanas līdzekļi, un ar tiem veikt norēķinus nav iespējams. Ja termi ņnoguldījumus mūsdienās salīdzinoši ātri un ar minimāliem zaudējumiem var pārvērst reālā naudā, tad valsts vērtspapīrus nevar uzskatīt par tik likvīdiem aktīviem. Latvijas bankas izpratnē M2 iekļauj M1 un iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu termiņnoguldījumus, un ārvalstu valūtas noguldījumus kredītiestādēs. Šo noguldījumu apzīmēšanai ir ieviests papildus termins – kvazinauda. Kvazinaudu veido uzņēmumu un privātpersonu ārvalstu valūtā veiktie noguldījumi un latos veiktie termiņnoguldījumi. T ās likviditātes pakāpe ir zemāka, sevišķi kvazinaudas ilgtermiņa noguldījumu daļai. Kā jau iepriekš tika minēts, Latvijas banka izmanto modificētus M2 agregāta rādītājus: • M 2D – iekšzemes naudas pied āvājums Iekšzemes naudas piedāvājumu veido skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu latos veiktie noguldījumi. Šis rādītājs raksturo nacionālās valūtas piedāvājumu tautsaimniecībā. • M 2X – plaš ā nauda M2X ir visplaš ākais Latvijas Bankas lietotais naudas rādītājs – skaidrā nauda apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs), kā arī visi iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumi. Ar plašās naudas palīdzību tiek novērtēts kopējais tautsaimniecībā apritē esošais naudas daudzums. Latvijas tautsaimniecībā liela nozīme ir ārvalstu valūtai, tādēļ plašās naudas pamatrādītājā M2X tiek ietverti ar ī iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu ārvalstu valūtā veiktie noguldījumi kredītiestādēs. Analizējot Latvijas naudas rādītājus, pēc lata ieviešanas (1. attēls) ir novērojamas vairākas likumsakarības. Naudas agregāti uzskatāmi demonstrē tautsaimniecības attīstību. Piemēram, Latvijā pēc 1995. gada banku krīzes pirmais samazinājās M2D agregāts, jo tā sastāvā ir norēķinu kontu atlikumi, tam sekoja kvazinaudas kritums. Kā redzams no formulām (2) un (3), tas izskaidrojams ar norēķinu kontu un depozītu klātbūtni attiecīgajos naudas agregātos. Savukārt nākošais naudas agregātu pieaugumu tempu samazinājums ir saistīts ar Krievijas krīzi 1998. gadā, kas reāli līdz Latvijas ekonomikai nonāca 1998. gada beigās, un tā sekas izpaudās vēl 1999. gada sākumā. Ņemot vērā, ka 1993. gadā plašās naudas M3 apjoms tika noteikts 269,8 miljonu latu apm ērā, līdz 2003. gada septembrim tā ir pieaugusi 7,66 reizes. 386 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 0 500 1000 1500 2000 2500 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Milj on i L s M0 M1 M2D M2X 1. att . Naudas agregāti Latvijā [1÷5] Money Aggregates in Latvia Atgriežoties pie naudas b āzes (M0 – 1. formula) izpētes, redzams, ka tā pieaugusi no 114,9 miljoniem latu 1993. gadā līdz 784,0 miljoniem latu 2003. gada trešajā ceturksnī. Tas noz īmē, ka 10 gadu laikā kopš lata ieviešanas tā apjoms tautsaimniecības finanšu sistēmas apritē ir pieaudzis 6,82 reizes. Ja par Latvijas tautsaimniec ības izaugsmes sākumpunktu izvēlas banku krīzes noslēgumu 1996.gada s ākumā, tad naudas agregātu izmaiņas ir mazliet pieticīgākas: naudas bāze pieaugusi 2,6 reizes, M1 pieaudzis 3,3 reizes, M2D pieaudzis 4,1 reizi, bet M2X pieaudzis 4,0 reizes. J āatzīst, ka naudas agregātu absolūtās vērtības nesniedz pilnu ieskatu notiekošajos procesos. T āpēc daudz praktiskāka nozīme ir naudas rādītāju pieauguma tempu analīzei, kas ļauj labāk novērtēt attīstības dinamiku un salīdzināt stāvokli daž ādās valstīs. Visbiež āk tiek izmantots atbilstošā rādītāja procentuālais pieaugums pēdējo 12 mēnešu laikā. Tuv āk apskatot Latvijas naudas agregātu izmaiņas dinamiku (2. attēls), redzams, ka 1996. gad ā iepriekšējā gada banku krīzes rezultātā visi naudas agregāti ievērojami samazinājušies. Plašā nauda M2X samazin ājusies pat par 30% attiec ībā pret to pašu laika periodu gadu iepriekš. Ja skaidr ā nauda apgrozībā atjaunoja pieauguma tempus salīdzinoši ātri, tad M2X pieaugums k ļuva pozitīvs tikai 1996.gada beig ās. Šī aizkavēšanās izskaidrojama ar bezskaidrās naudas līdzekļu zaudēšanu bankrotējušās bankās. Arī Krievijas krīzes sekas Latvijā ir izpaudušās kā negatīvs naudas masas pieaugums 1999. gadā. Kopumā redzams, ka naudas masas pieauguma temps ir ļoti augsts. 2003. gada laikā tas ir nostabilizējies pie 20%. Analizējot Latvijas monetārās sistēmas izaugsmi pēc banku krīzes perioda, redzams, ka naudas bāze pieaugusi vidēji par 22,9% gad ā (M1 – 32,7% gad ā, M2D – 44,8% gadā un M2X vid ēji 42,5% gad ā). D. Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā 387 -40% -20% 0% 20% 40% 60% 80% 100% 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 M0 M1 M2X 2 .att . Naudas rādītāju pieauguma tempi Latvijā [1÷5] Monetary Aggregates Growth Dynamics in Latvia 3. Tautsaimniec ības attīstību raksturojošie kvalitat īvie naudas rādītāji Līdztekus kvantitatīvajiem naudas rādītājiem monetāro situāciju Latvijā raksturo arī vairāki koeficienti, no kuriem galvenie ir naudas reizinātājs M m un naudas aprites ātrums V. M 2X M m = M0 (5) Naudas reizinātāju bieži sauc ar ī par naudas multiplikatoru, bet jāņem vērā, ka ekonomikas teorijā ar naudas multiplikatoru apzīmē arī rezervju multiplikatoru. IKP V = M2X (6) Naudas aprites ātrums parāda, cik reižu gada laik ā nauda aprit tautsaimniecībā, lai apkalpotu notiekošos darījumus. Naudas aprites ātruma aprēķinus var veikt ar daž ādiem plašās naudas komponentiem, turklāt šaurāku rādītāju aprites ātrums būs straujāks. Būtiska nozīme tautsaimniecības potenciāla izvērtēšanā ir arī tādam naudas kvalitatīvajam rādītājam kā skaidras naudas īpatsvaram naudas piedāvājumā. Naudas reizinātājs un naudas aprites ātrums vienlaicīgi ir arī vieni no vissalīdzināmākajiem rādītājiem. Šie rādītāji raksturo naudas sistēmas efektivitāti un ir piemēroti daž ādu valstu tautsaimniecību salīdzināšanai. Izpētot naudas reizinātāja izmaiņas Latvijā un Eiropas Savienībā pēdējo piecu gadu laikā (3. attēls), var novērot konsekventu ekonomiskās izaugsmes tendenci. 388 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 19 98 19 99 20 00 20 01 20 02 20 03 E S 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 3,0 L at vi ja ES Latvija 3. att. Naudas reizinātājs (Mm) ES un Latvijā [1÷5; 11] Money multiplier in Europe Union and Latvia Šeit gan jāņem vērā attiecīgo valstu centrālo banku noteiktās obligāto rezervju normas, kas faktiski nosaka naudas reizinātāja griestus. Latvijas Banka, sākot ar 2003. gada 24. janvāri, banku obligāto rezervju normu samazināja no 5,0% l īdz 3,0% un skaidr ās naudas atlikumu banku kasēs izslēdza no rezervju prasību izpildes. Līdz ar to Latvijas naudas reizinātāja griesti pacēlās no 20 līdz 33,33. Kā redzams no 3.attēla, 2003. gadā Latvijā naudas reizinātājs vēl nebija sasniedzis pat desmitdaļu no maksimāli iespējamā. Kopumā šajā laika periodā naudas reizinātājs Latvijā pieaudzis par 21,1%, bet Eiropas Savienībā attiecīgi par 18,6%. Eiropas Savien ībā novērotais krasais naudas pieaugums sakrīt ar EIRO ieviešanu skaidras naudas aprit ē, un šī procesa laikā tika būtiski samazināta naudas bāze (5.formula) no 331 miljarda eiro 2001. gada jūnijā līdz 242 miljardiem eiro 2002. gada februārī. Savukārt Latvijā pēc Krievijas krīzes seku pārvarēšanas, t. i., kopš 1999. gada, ir novērojama labvēlīga naudas reizinātāja pieauguma tendence. Kā redzams 5. attēlā, mērogu skala Latvijas un Eiropas Savienības naudas reizinātājiem būtiski atšķiras, un tas norāda uz Latvijas tautsaimniecības ievērojamo potenciālu turpmākajai attīstībai. T āpat kā naudas reizinātājs, arī naudas aprites ātrums un tā izmaiņas uzskatāmi parāda tautsaimniecības attīstības līmeni un potenciālu. Analizējot to pašu pēdējo piecu gadu periodu, arī šis naudas rādītājs norāda uz ekonomiskās izaugsmes tendencēm kā Latvijā, tā Eiropas Savienības valstīs kopumā (4. attēls). Kā jau tas bija sagaidāms, reālie šī rādītāja lielumi, pretēji klasiskajam monetārismam, norāda uz to, ka naudas aprites ātrums ir/nav konstants lielums; t ā Eiropas Savienībā apskatītajā periodā tas ir samazinājies no 1,61 uz 1,42, t. i., par 13,5%, bet Latvij ā no 4,5 uz 2,61, t. i., par 72,6%. Naudas aprites ātruma samazinājums norāda uz ekonomisko stabilitāti. Savukārt atšķirības starp Latvijas un Eiropas Savienības naudas aprites ātruma lielumiem pamatojas ar jau pieminēto atšķirību tautsaimniecību apjomos, ko šajā gadījumā raksturo IKP. D. Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā 389 1,40 1,45 1,50 1,55 1,60 1,65 1,70 19 98 19 99 20 00 20 01 20 02 20 03 E S 2,0 2,5 3,0 3,5 4,0 4,5 5,0 L at vi ja ES Latvija 4. att. Naudas aprites ātrums Eiropas Savienībā un Latvijā [1÷5, 10, 11] Velocity of Circulation of Mo ney in Europe Union and Latvia 4. Norēķinu sistēmu raksturojums Par vienu no norēķinu sistēmu raksturojošiem parametriem naudas izmantošanas efektivitātes novērtēšanai var izmantot naudas apgrozījuma apjoma rādītāju nacionālās bankas kontrolētajās norēķinu sistēmās daž ādām norēķinu instrumentu grupām. T āpat kā naudas agregātus, arī norēķinu instrumentus var grupēt pēc to pielietošanas plašuma. Lai arī Latvijas Banka norēķinu sistēmu naudas apgrozījumu apzīmē ar vārdu “apjoms”, autors vienk āršības un uzskatāmības labad šajā aprakstā šos rādītājus apzīmē ar T ( turnover ) – apgrozījums. T ādā gadījumā, ņemot vērā Latvijas Bankas uzskaiti, pirmajā tuvinājumā iespējams izdalīt trīs grupas. T 0 = nebanku nor ēķinu instrumentu* apgroz ījums (5) * maks āj u m u kartes, čeki, tirdzniec ības finans ē šanas dar ī j u mi u. tml. T ā kā viena no skaidrās naudas īpašībām ir tās anonimitāte, tā bieži tiek izmantota arī nereģistrētu saimniecisko darījumu veikšanai, neizmantojot finanšu institūciju starpniecību. Precīzs skaidrās naudas apgrozījuma apjoms nacionālajā teritorijā gada laikā nav viennozīmīgi uzskaitāms. Līdz ar to kā bāzes apgrozījums tiek apskatīts skaidrās naudas iemaksu/izmaksu oper ācijas finanšu institūcijās un bezskaidras naudas norēķinu instrumenti, kas ir vistuvākie skaidrās naudas norēķinu alternatīvām. T 1 = T0 + nebanku kred īta pārvedumu* apgroz ījums (6) * Elektroniskie kred īta p ārvedumi un bankas pakalpojumi, k ā arī bankas pakalpojumi glob ālaj ā datortīklā un izmantojot t ālruni. 390 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Saimniecisko darījumu nodrošināšanai plaši tiek pielietoti kredīta pārvedumi. Līdz ar to, paplašinot naudas apgrozījumā iekļaujamos norēķinu instrumentus, tiek ņemti vērā norēķinu instrumenti, kas vairāk vai mazāk operē ar M1 agregātā iekļautajiem naudas resursiem. T2 = T1 + banku kred īta pārvedumi (7) Savukārt, lai pilnībā aptvertu norēķinu sistēmās cirkulējošās naudas apgrozījumu, papildus jāapskata arī banku inicializētie kredīta pārvedumi. J āņem vērā, ka lielāko daļu no banku kredīta pārvedumiem veido to veiktie darījumi valūtas un kapitāla tirgos. Praktiski var pieņemt, ka T2 ataino M2X agreg āta apgrozījumu. Analizējot norēķinu instrumentu apgrozījumu un salīdzinot to ar naudas agregātu izmaiņām laika periodā no 1998. gada, atklājas vairāki interesanti fakti. Atšķirībā no naudas agregātu pieauguma tempiem (2. attēls) maksāšanas līdzekļu apgrozījuma pieaugums ir daudz izteiktāks (5. attēls). 0 50 100 150 200 250 300 350 1998 1999 2000 2001 2002 T1 & T2 (Milj ar di L V L ) 0,0 0,2 0,4 0,6 0,8 1,0 1,2 1,4 T0 (Mil ja rd i L V L ) T1 T2 T0 5. att. Maksāšanas līdzekļu apgrozījums Latvijā [1÷15] Turnover of Payment Instruments in Latvia Ja 1999. gad ā pēc Krievijas krīzes bija novērojams naudas bāzes (M0) samazinājums, tad tajā pašā gadā nebanku norēķinu instrumentu apgrozījums (Formula 5) pieauga vairāk nekā par 150% – no 233,6 miljoniem l īdz 622,7 miljoniem latu. Savuk ārt kopējais norēķinu sistēmās veiktais darījumu apjoma pieaugums no 2000. gada faktiski ir lineārs. Līdzīgi kā monetārās sistēmas kvalitatīvos rādītājus, arī norēķinu sistēmas efektivitāti var novērtēt, apskatot daž ādus koeficientus. Šajā rakstā tiek apskatīta norēķinu sistēmās apstrādāto līdzekļu apjomu attiecība pret IKP, vienkāršības labad apzīmējot ar mt – norēķinu sistēmas maksāšanas līdzekļu apgrozījuma koeficients attiecībā pret IKP, un plašo naudu, apzīmējot ar vt – plašās naudas apgrozījuma ātrums norēķinu sistēmā jeb citiem vārdiem – maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātrums. T2 mt = IKP (8) D. Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā 391 Šis koeficients raksturo, cik reizes IKP līdzvērtīgs naudas līdzekļu apjoms tiek apstrādāts norēķinu sistēmā gada laikā. T2 vt = M2X (9) Maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātrums parāda, cik reižu tautsaimniec ības rīcībā esošie naudas līdzekļi tiek apgrozīti norēķinu sistēmā gada laikā, lai apkalpotu notiekošos darījumus. Izpētot maksājumu līdzekļu attiecību pret plašo naudu un IKP (6. att ēls), kopumā var secināt, ka maksāšanas līdzekļu apgrozījuma tempi nepārtraukti pieaug. T ā norēķinu sistēmās maksāšanas līdzekļu kopējais apgrozījums 2002. gadā IKP pārsniedz 61 reizi (formulas 8), t. i., Latvijas iekšzemes kopproduktam l īdzvērtīgs naudas apjoms Latvijas norēķinu sistēmās tiek apstrādāts 6 kalend āro dienu laikā. Savukārt, izpētot naudas agregātu izmantošanas efektivitāti, redzams, ka 2002. gada beigās vt (formulas 9) ir 170, t. i., visas Latvijas tautsaimniecības rīcībā esošo naudas līdzekļu apjomam līdzvērtīga summa tiek apstrādāta 2,1 dienas laikā. Salīdzinot monetārās un norēķinu sistēmu kvalitatīvos rādītājus, novērojamas zināmas likumsakarības. T ā redzams, ka gan naudas reizinātājam Mm (3. attēls), gan maksāšanas līdzekļu apgrozījuma koeficientam mt (6. att ēls) ir vērojama tendence pieaugt. Acīmredzot maksāšanas līdzekļu apgrozījuma koeficienta pieauguma temps ir daudz straujāks par naudas reizinātāja pieauguma tempu. Salīdzinot naudas aprites ātrumu V (4. attēls) un maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātrumu vt (6. att ēls), arī var pārliecināties, ka maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātruma izmaiņas ir straujākas par naudas aprites ātruma izmaiņām. Būtiskākais ir tas, ka atšķirībā no naudas aprites ātruma, uzlabojoties tautsaimniecības stāvoklim, maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātrums nevis krītas, bet pieaug. Jo efekt īvāka norēķinu sistēma, jo aktīvāk tā tiek izmantota, un līdz ar to arī naudas līdzekļu apgrozījums šajā sistēmā pieaug. 0 20 40 60 80 100 120 140 160 180 1998 1999 2000 2001 2002 mt vt 6. att. Maksāšanas līdzekļu apgrozījuma ātrums vt un koeficients mt Latvijā [autors] Velocity of Turnover of Payment Instruments in Latvia 392 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5. Problēmas un secin ājumi Analizējot Latvijas naudas un norēķinu sistēmas rādītāju kopsakarības, autors ir fiksējis sekojošas centrālās problēmas: • Šobrīd vēl nav pietiekoši izpētīts norēķinu sistēmu ietekmes meh ānisms uz Latvijas tautsaimniecību. • Latvijas apstākļiem piemērotas starptautiski pielietotas pētījumu metodikas trūkums par norēķinu sistēmu ietekmi uz tautsaimniecību. • Ārvalstu norēķinu sistēmu datu pieejamība un atšķirības to apkopošanas metodoloģijā. Savukārt no šī apskata izrietošie galvenie secinājumi ir: • Latvijas monetārā sistēma šobrīd ir nostabilizējusies. • Latvijas monetārās sistēmas kvalitatīvo rādītāju turpmākā attīstības dinamika ir atkarīga ne tikai no Latvijas monetārās sistēmas pilnvei- došanas, bet arī no Latvijas tautsaimniecības attīstības kopumā. • Norēķinu sistēmu attīstības līmeņa un izmantošanas efektivitātes novērtēšanā plašu informāciju sniedz šo sistēmu kvantitatīvo rādītāju attiecība pret IKP un monetārajiem agregātiem. • J āpilnveido pētījumu metodika par norēķinu sistēmu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. • Turpm ākā izpētē pastiprināta uzmanība jāpievērš konkrētu sakarību meklējumiem starp monetārās un norēķinu sistēmas rādītājiem. 6. Noslēgums Kopumā var izdarīt slēdzienu, ka naudas agregātu kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji sniedz nozīmīgu informāciju par tautsaimniecības attīstības līmeni un potenciālu. Lai arī joprojām pastāv risks, ka Latvijas monetārās sistēmas efektivitāte daž ādu ekonomisko krīžu iespaid ā var samazināties, tomēr šobrīd tā ir nostabilizējusies. J āatzīst, ka Latvijas monetārās sistēmas attīstības iespējas vēl ne tuvu nav izsmeltas. T ā, ņemot vērā lielo skaidras naudas īpatsvaru naudas agregātā M1, kas Latvijā veido 52,5%, un sal īdzinot to ar Eiropas Savienības 17,1%, j āsecina, ka Latvijas monetārā sistēma vēl ir nopietni jāattīsta, lai sasniegtu Eiropas Savienības valstu monetārās sistēmas izmantošanas efektivitātes rādītājus. Analizējot norēķinu sistēmās apstrādāto maksāšanas līdzekļu apjomus, var secināt, ka šo sistēmu loma tautsaimniecības attīstības nodrošināšanā arvien pieaug. Pētot norēķinu sistēmu attīstības līmeni un izmantošanas efektivitāti, nepietiek ar šo sistēmu darbību raksturojošo absolūto vērtību analīzi. Plašāku informāciju par norēķinu sistēmu lomu tautsaimniecībā var iegūt, analizējot šo sistēmu atsevišķu maksāšanas līdzekļu grupu raksturojošo rādītāju attiecības pret IKP un monetārajiem agregātiem. D. Striks. Monetārās un norēķinu sistēmas rādītāju savstarpējās sakarības Latvijā 393 LITERAT ŪRA 1. Latvijas bankas 1999. g. monetārais pārskats 4. − Rīga: Latvijas Banka, 2000. − 89 lpp. 2. Latvijas bankas 2000. g. monetārais pārskats 4. − Rīga: Latvijas Banka, 2001. − 86 lpp. 3. Latvijas bankas 2001. g. monetārais pārskats 4. − Rīga: Latvijas Banka, 2002. − 87 lpp. 4. Latvijas bankas 2002. g. monetārais pārskats 4. − Rīga: Latvijas Banka, 2003. − 87 lpp. 5. Latvijas Banka. Monetārais Biļetens 1−9, 2003, Rīga, 4. lpp. 6. Tillers I. Naudas piepras ījums un tā izpēte // Averss un Reverss 6 .− Rīga: Latvijas Banka, 1998. − 3. lpp. 7. Gods U. Makroekonomika . − Rīga: Biznesa Augstskola Tur ība, 2002. − 351 lpp. 8. Bikse V. Makroekonomikas pamati . − Rīga: Latvijas Universitāte, 1998. − 314 lpp. 9. Purviņš V. Naudas rādītāji un to nozīme monetārajā politikā // Averss un Reverss 3 .− Rīga: Latvijas Banka, 1998. − 5. lpp. 10. Statistikas dati, Latvijas statistikas birojs, Galvenie soci ālekonomiskie rādītāji, http://www.csb.lv/ (06.11.2003). 11. Europe Central Bank. Monetary statistics . Historical time se ries on monetary aggregates http://www.ecb.int/(05.11.2003). 12. Sheppard D. Payment Systems . − London: Bank of England, 1996. − 56 p. Summar y The most essential and considerable indicators of development of Latvia’s monetary system are the qualitative and quantitative indicators of monetary aggregates . The level of Latvia’s monetary system’s development and potential can be estimated by comparing these money indicators to the indicators of the European Union. Similarly to monetary aggregates, the comparison of settlement and payment system indicators show the inconsistent le vel of Latvia’s monetary system development. At the same time, it is evident that ther e is a broad potential to develop clearing transaction systems and decrease the weight of cash in broad money, which would allow to use money resources more efficiently and will increase the indicator of the money multiplier. An undeniably essential influence to Latvia’s settlement and payment systems development will be attained when Latvia joins the European Union and takes part in the EURO Monetary Union. Key words: indicators of money, payment systems, velocity of circulation of money, money multiplier, turnover of money, national economy of Latvia. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 394.–402. lpp. The Use of Cash Flow in De termining Financial Position of an Enterprise and the Concept of Free Cash Flow Naudas plūsmas pielietojums uz ņēmuma finansi ālā stāvokļa novērtēšan ā un brīvās naudas plūsmas būtība Kārlis Subatnieks University of Latvia Aspazijas bulv. 5, Riga, LV–1005, Latvia E-mail: subatnieks78@hotmail.com The article deals with the topical subject of th e use of cash flows in determining the financial position of a business. The author points out th e flaws of the current accounting system, and steps taken by the government to make cash flow statements mo re consistent and used by wider proportion of corporate analysts. The articl e provides an insight in to different measures and ratios of cash flow that are available based on current research. The subject of free cash flow is investigated and discussed in depth, and the author puts forward a definition and a new simplified formula for calculating free cash flow. Key words: cash flows, free cash flow, cash flow ratios, operating activities, investing activities, financing activities. The Cabinet of Ministers is soon expected to approve the first Latvian national accounting standards. In July 2004 Committee of the Cabi net has supported the draft regulations on Latvian accounting standards that are to be compulsorily adapted by Latvian enterprises and the procedures of compiling cash flow statements and statements of stockholders’ equity. The draft regulation determines the obligatory use of the first two Latvian accounting standards in the compilation of annual reports. Beginning with 2004, when compiling the annual report, companies will be obliged to comply with the demands of Latvian Accounting Standard 1 “Basic Principles of Compiling Financial Reports” and Standard 2 “Cash Flow Statement”. This represents a very big step forward in compilation, reading and analysis of financial statements. Till now the basic principles of compiling financial reports were set only in the Company Annual Reports Act. This law did not fully explain many important terms like, for example, “the continuity issue”, “cash flow from operating activity”, and others. Usually, acco untants and financial managers looked in the International Accounting Standards for explanation of these terms, but as these standards were not obligatory, not many enterprises actually used them. As a result, the majority of Latvian firms produced diverse estimations of items in the financial reports. This means that quite often financial reports are incomparable and the information in them is incomplete. The solution was either to make compulsory the application of International Accounting Standards, or to draw up our own national accounting standards. Now it has happened, the first step has been taken. The first two Latvian accounting K. Subatnieks. The Use of Cash Flow in Determining Fi nancial Position of an Enterprise and … 395 standards have been drawn up, using as a basis the International Accounting Standards, and handed over for acceptance in the Cabinet of Ministers. It must be admitted that they do not contradict the international standards. Given the measurement problems in acco unting, more and more investors and other users of financial statements are be ginning to focus on company’s cash flows instead of focusing on earnings of a firm. Central to the improvement of financia l management is a better understanding of cash flow analysis, which will be focal point of this article. The aim of the article is to provide new simplified formula for calculating free cash flow. To achieve this task it is necessary to perform the following tasks: • analyse the current research on determining the financial position of a company using cash flow statement; • investigate the cash flow ratios used to analyse company’s cash flow; • discuss the concept of free cash flow; • put forward new definition and a simplified formula for calculating free cash flow. The methodology of this article includes the research on different sources of literature on cash flow st atement and free cash flow. People work, save, invest and start businesses primarily to obtain cash. Their success in those endeavours is usually measured by the cash return on these activities, expressed as a percent increase of cash, but discounted at an appropriate rate of interest. An important dimension of the cash return is how reliably an individual can continue to expect that return. Investors and creditors are therefore mainly interested in future cash flows and, in particular, in the amounts, timing, and certainty of cash flows. Although investors, scientists and businessmen have developed a widespread arsenal of valuation techniques and proc edures throughout the years, cash flow analysis must eventually enter the picture. Unfortunately, the current corporate reporting system in Latvia does not reflect properly how business decisions are made. Accounting descriptions of many important decisions deviate from their cas h effects, sometimes to a considerable degree. So, the acceptance by the Cabinet of the new national accounting standards is essential for improving the quality of information in annual reports. Cash flow is the constant flow of money in and out of a company. The outflow of cash is the money paid every month to salaries, suppliers, and creditors. The inflow is the money received from cu stomers, lenders, and investors. All companies provide the cash flow stat ements as part of their financial statements, but cash flow can also be calcu lated as net income plus depreciation and other non-cash items. Proper cash flow levels vary from industry to industry. A company not generating the same amount of cas h as competitors is bound to lose out when times get rough. Even a profitable company can go under if there is not enough cash on hand to pay bills. The cash flow statement separates comp any’s cash flow into three parts – operating activity, investing activity and financing activity. Because the statement of cash flows has been around for a short time, no generally accepted analyses have yet been developed. 396 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Comparing amount of cash generated to outstanding debt, known as the cash flow to debt ratio, illustrates the company's ability to service their loan and interest payments. The equation for this ratio is: Cash flow to debt ratio = Cash flow from operations / Debt (1) Of course, companies want the cash flow to debt ratio to be as high as possible. In this case it will indicate that a firm will be able to service its debts. A different variation on this ratio can be obtained if numerator and denominator swap places: Debt to cash flow ratio = Outstanding debt / Cash flow from operations (2) In this case, companies and their stakeholders will prefer a low ratio level. It must be noted that this ratio can be interpreted only if the cash flow from operating activity is positive. The actual number that is acquired using this ratio represents the number of years that will be necessary for the actual company to totally pay off its debts. Of course, most companies will never completely get rid of debt, so for the most part this ratio is only used to measure the degree of indebtedness. It must be added that this ratio makes sense only when net cash flows from operating activities are positive. In the case of negative cash flows, a company will never be able to pay off its debts. Unlike for reported earnings, a company can do a little to manipulate its cash situation. Unless tainted by outright fraud, this statement tells the whole story: either the company has the cash or it does not. The balance sheet gives a one-time sn apshot of a company's assets and liabilities. The income statement indicates the business profitability during a certain period. The cash flow statement records the comp any's actual cash transactions during the period. It may expose the reality that all those lovely revenues booked on the income statement may not have been actually collected. At the same time, however, all the expenses the company accrued do not have to be paid right away. The bottom line item says something to the effect of "net increase/decrease in cash and cash equivalents". This line reports the value of the company's cash and its equivalents, the assets that are cash or can be immediately converted into cash. If you take the difference between the current and last year's levels of cash and its equivalents, you'll get the same number found at the bottom of the statement of cash flows. Cash Flow from Operating Activities measures the cash used or provided by a company's normal operations. It shows the company's ability to generate consistently positive cash flow from operations. Cash Flows from Investing Activities lists all the cash used or provided by the purchase and sale of long-term assets. Cash Flows from Financing Activities measures the flow of cash between a firm and its owners and creditors. Negative nu mbers can mean that the company is servicing debt but can also mean that the company is making dividend payments and stock repurchases, which investors might be glad to see. Cash is one of the major lubricants of business activity, but there are certain things that cash flow is not very good at telling. For example, cash flow does not tell us the profit earned or lost during a particular period. Cash flow statement does not account for liabilities and assets, which are recorded on the balance sheet. Accounts K. Subatnieks. The Use of Cash Flow in Determining Fi nancial Position of an Enterprise and … 397 receivable and accounts payable, each of whic h can be very large for a company, are also not reflected in the cash flow statem ent. In other words, it is a compressed version of the company's check book that includes a few other items. Like so much in the world of finance, interpreting the cash flow statement is not a straightforward, black and white issue. The cash flow statement is yet another piece to the puzzle, although a very importa nt one. More and more people analyzing financial statements today recognize the importance of analyzing cash flow statements along with the income statement and balance sheet. While years ago, cash flow statements were rarely even glanced at, today one can find detailed formulas and calculations to help one better understand the significance of the cash flow statement. Every major activity that happened in th e company could be translated back to how it impacted cash flow. If the sales department were contemplating a promotion program, the success or failure of that sales program, as well as th e costs to implement, would impact cash. If there was a payment problem with a large customer, it could impact cash. First, as you analyse cash flow statement, it is important to look at whether or not the operating activities have generated cash. It is a good trend if the company has generated cash from operating activities. It is not necessarily a bad sign if they have not. If the company has not generated cash from operating activities, it is necessary to look at working capital components which have large uses of cash and then think about what might be happening. After looking at any significant change s in the operating activities, the cash provided for or used in investing activities must be investigated. It is essential to compare this year’s capital expenditures to last year’s capital expenditures. Were there any significant increases or decreases? Does this shed any light with what you already know is going on within the compan y? If a company has bank constraints or cash flow problems, you might see a reduction in capital expenditures. The last section is the cash provided by or used in financing activities. This section will tell how much debt has been pa id or borrowed. It will tell if they are using more, which is the source of cash, or have paid down (a use of cash) their credit line in the past year. It will also tell if there were other unusual financing activities, which were not highlighted elsewhere in the analysis. In short, when analyzing cash, it is important to look at how much cash was generated from operating activities, from cash generated, how much was used in investing activities, usually capital expenditures, and how much was needed in additional debt or used to pay down debt. It will give a new overview angle on financial statement analysis [4]. Cash flows can vary from year to year, so it is best to look at trends in cash flow measures over several years when analyzing a company’s cash flows. One important ratio derived from the cash flow statement is the operating cash flow ratio. Traditional financial statement liquidity ratios are based upon utilization of two balance sheet ratios: the current ratio (current assets / current liabilities) and the quick ratio ( (cash + cash equivalents + acco unts receivable) / current liabilities). The cash flow statement can be used to me asure company’s liquidity in a different way than normal. Author thinks that this is a more reliable tool than those usually used to measure liquidity. The problem with using just the balance sheet for liquidity analysis is that it presents data, which measures only where a company stands at a particular point in 398 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE time. And the income stat ement includes many non- cash allocations, accounting conventions, accruals, and reserves that do not reflect a company's true cash position. The cash flow statement records changes in both the income statement and the balance sheet while eliminating the impact of accounting conventions. What's left is what investors and other stakeholders should care about most: cash available for operations and investments. In addition, while the balance sheet ratios measure how liquid a company was on a single date in the past, cash flow ratio could be used to evaluate how much cash a company generated over a period of time and compare that figure to its near-term obligations. The result is a more dynamic picture of what resources a company has available to meet its current financial commitments. When computing the ratio discussed below, it is important to remember that the ratio will be most meaningful when it is used to compare companies that are operating in the same sector of the economy. The operating cash flow ratio (OCF) measures a company's ability to generate the resources required to meet its current liabilities. The equation is [6]: Operating cash flow ratio = Cash flow from operations / Current liabilities (3) The numerator of this fraction repr esents a company's accounting earnings adjusted for non-cash items and changes in working capital. The denominator takes into account all current liabilities found on the balance sheet. The purpose of this ratio is to assess wh ether or not a company's operations are generating enough cash flow to cover its current liabilities. If the ratio falls below 1, then the company is not generating enough cash to meet its current commitments. In this case, the company is likely to have to find other sources to fund its operations or slow the rate at which it is spending its cash. Any existing cash balance can help the company meet these needs, bu t there has to be some co ncern about whether or not the company will be able to continue operating without raising additional funds, as the existing cash balance cannot last forever. Another aspect of cash flow statemen t analysis is the measurement of company’s cash-generating efficiency. Cash-generating efficiency is the ability of a company to generate cash from its current or continuing operations. Three ratios are helpful in measuring cash-generating efficiency: cash flow yield, cash flows to sales, and cash flows to assets. Cash flow yield is the ratio of net cash flows from operating activities to net income (usually, the net income is equivalent to earnings before interest and taxes) [5, 6 19 ]: Cash flow yield = cash flow from operations / net income (4) This ratio can be useful in measuring company’s ability to generate cash in relation to its book profits. Nevertheless, cash flow yield is not being used often because its interpretation is quite limited. A much better and more interpretable ratio is cash flows to sales, which is calculated [5, 61 9 ]: Cash flows to sales = cash flow from operations / net sales (5) K. Subatnieks. The Use of Cash Flow in Determining Fi nancial Position of an Enterprise and … 399 The interpretation of this ratio is more widespread because the conclusions from cash flows to sales are similar to the net profit margin but, of course, much clearer because of the exclusion of many accounting noise. Cash flows to assets is the ratio of net cash flows from operating activities to average total assets [5, 61 9 ]: Cash flows to assets = cash flow from operations / average total assets (6) Cash flows to assets ratio is closely related to the return on assets profitability measure. Cash flows to sales exceed net profit margin and cash flows to assets exceed return on assets by the amount of the cash flow yield ratio because cash flow yield is the ratio of net cash flows from operating activities to net income. It would seem logical for the analysis to move along from operating activities to investing and financing activities. While something can be learned by looking at those broad categories, many analysts find it more informative to go beyond them and focus on a computation called free cash flow (FCF). This term is commonly used in the business press, but there is no agreement on its definition. The definition and calculation of this concept varies in different sources of information. Free cash flow is a very intu itive concept. It focuses on the amount of cash that owners of a business can consume without reducing the value of the business. It recognizes that a business needs to invest in current and long-term assets in order to continue and grow its operations. Thus, free cash flow focuses on the ability of the business to generate cash flows beyond those that are needed to invest in such assets as inventories, plant and equipment, securities of other firms, and others. If free cash flow is positive, it means that the company has met all of its planned cash commitments and there is cash available to reduce debt or to expand. A negative free cash flow means that the company will have to sell investments, borrow money, or issue stock in the short term to continue at its planned levels. If free cash flow remains negative for several years, a company may not be able to raise cash by issuing stock or bonds. Growing free cash flows are frequently a prelude to increased earnings. Companies that experience surging FCF – due to revenue growth, efficiency improvements, cost reductions, share buy backs, dividend distributions, or debt elimination – can reward investors tomorrow. That is why many in the investment community cherish FCF as a measure of valu e. When a firm's share price is low and free cash flow is on the rise, the odds are good that earnings and share value will soon be on the up. By contrast, shrinking FCF signals trouble ahead. In the absence of decent free cash flow, companies are unable to sustain earnings growth. An insufficient FCF for earnings growth can force a company to boost its debt levels. Even worse, a company without enough FCF may not have the liquidity to stay in business. Hackel and Livnat formulate this concept as follows: when a firm is able to generate more cash flows from its ongoing operations than are needed to remain is business, the firm has free cash flows [2, 2 72 ]. Such a firm can distribute the free cash flow to its owners through dividends immediately or retain the free cash flow within the firm for further growth and generate even greater free cash flows in the future. Unlike operating cash flow, which is now well defined under Latvian Accounting Standard 2 “Cash Flow Statem ent”, free cash flow does not have a unique definition. It is known by many names, including raiders’ cash flow, surplus 400 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE cash flow, excess cash flow, distributable cash flow, and disposable cash flow [2, 2 73 ]. However, the primary premise behi nd all these names is to measure the maximum cash generated during a period that can be distributed to stockholders of the business enterprise without affecting future growth. Another common definition of free cash flow, one that is espoused by Standard & Poor’s, is pre-tax income minus capital spending. Analysts believe that capital spending should be de ducted because almost every business demands a certain minimal level of nondiscretionary plant and equipment spending. This is especially true of capital-intensive firms in such fields as car or steel industries, where cutbacks in capital spending may hurt productivity. According to Needles, Powers and Crosson, free cash flow is the amount of cash that remains after deducting the fund s the company must commit to continue operating at its planned level. They also provide a formula for calculation of free cash flow [5, 62 0 ]: Free cash flow = net cash flows from operating activities – dividends – – purchases of plant assets + sales of plant assets (7) The problem with this and similar defin itions is that they use the actual amount of capital spending, not the needed amount to sustain company’s planned growth. An article in “Forbes” magazine defines free cash flow as cash available after paying out capital expenditures and dividends, but before taxes and interest. In “Wall Street Journal”, free cash flow was defined as operating income less maintenance-level capital expenditures. “B usiness Week” defines free cash flow as net cash flows from operating activities less net capital expenditures and dividends. This last definition is quoted quite often, but, to my opinion, dividends are not the kind of cash outflow that is absolutely necessary to maintain company’s operations at the current level. This is especially true of Latvia where many companies do not pay dividends for long periods of time or have not paid them at all. Surplus cash flow as defined by many investors is calculated, typically, by adding to pre-tax income the depreciation expense and subtracting capital spending. Some money management firms believe that 9–10 times annual surplus cash flow is a good gauge of market value. They have arrived at this number by determining the price at which companies were being acquired [2, 2 73 ]. It is interesting that neither of the above definitions includes a major cash outflow – principal payments on debt. At the moment there is no simple de finition of free cash flow, nor can an analyst, investor or any other stakehol der in company simply rearrange a few numbers from the statement of cash flows to come up with enterprise’s free cash flow. Hopefully, this article will go some wa y in the simplification of free cash flow calculations without losing any essential economically interpretable data. The approach provided in this article will differ from conventional free cash flow estimation approaches. It takes into account the International Accounting Standards. International Accounting Standard (IAS) 7 recommends that FCF should be recognized as "cash from operations less the amount of capital expenditures required to maintain the firm's present pr oductive capacity". Using this description, dividends and mandatory debt payments would not be subtracted to arrive at FCF. The IAS has developed an international description of FCF that surely could be used as a basis for greater consistency and uniformity of presentation. K. Subatnieks. The Use of Cash Flow in Determining Fi nancial Position of an Enterprise and … 401 IAS 7 implies a capital maintenance approach; that is, capital expenditures should only represent those expenditures necessary to maintain the company's operational assets. Expenditures beyond this amount should represent discretionary expenditures. To compensate for the lack of normal capital expenditure information, many analysts use total capital expenditures, thus generally understating FCF. This approach is flawed by its definition. Instead, attention must be paid to find ways of measuring capital maintenance. Some regulatory agencies use FCF as a measuring tool. These agencies use a percentage of sales or assets to represent a surrogate capital maintenance expenditure amount. The New Jersey Gaming Commission in United States, for example, uses FCF in its financial viability analysis and defines capital maintenance as "five percent of net revenues" [3]. To my opinion, this is a step in the right direction but such arbitrary definition is not well founded. First of all, capital maintenance is not connected with revenues, but with capital. The total capital that has been invested in a company is represented by its equity and liabilities, or assets. Every company must ma intain its competitiveness in the branch of industry it is competing in. A safe assumption would be that firm’s capital must grow at the same rate as the whole sector or branch of industry it operates in. This will insure, all other things being equal, that company will maintain the share of market that it currently has. For example, if dairy industry grows by 7 per cent per annum, then capital maintenance will equal company’s assets multiplied by seven per cent. If a single company is operating in different sectors of the economy, then the percentage must be calculated as the weighted average of the growth rates in the sectors in which the company is engaged. These growth rates can be obtained from reports compiled by statistical organizations. In Latvia, Central Statistics Bureau provides such information. There is a case for saying that nominal, not real, growth rates should be used for these calculations, which would take into account the inflation. Of course, inflation also affects company’s balance sheet numbers. In the case of a negative growth rate, a growth rate of 0 per cent should be applied. It would be wrong to add something to company’s operating cash flow to get free cash flow. Second, as a basis, from which to subtract capital maintenance, it is necessary to use net cash flows from operating activities, not net income or operating income like some periodicals and scientific publications have suggested. As was discussed earlier, income, earnings or profits have many drawbacks in comparison with cash flows. Taking this all into accoun t, it is possible to come up with a whole new and quite simple equation for calculating free cash flows: Free Cash Flow = Net Cash Flow from Operating Activities – – Industry Sector’s Growth Rate * Company’s Assets at the Beginning of Period = Net Cash Flow from Operating Activities – Capital Maintenance Expenditure (8) The reason for company’s beginning-of-year assets to be used in this formula is that it is necessary to calculate the nondiscretionary capital spending during the year. The amount of end-of-year assets will be us ed when determining next year’s capital maintenance expenditure, or nondiscretionary capital spending. 402 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE This measure of firm’s performance, free cash flow, is very useful when the aim is to size up company’s operating cash generating efficiency in dynamics. It cannot give an accurate measure to compare different companies, because the free cash flow must be related to the size of a co mpany. As always, the main measures to which different indicators are referred, are sales and assets. In this case, the most appropriate measure must be sales, because assets at the beginning of the period are already used when calculati ng the actual free cash flow. So, this theoretical definition will be put to the test of an empirical study, which must be conducted by getting data from Latvian businesses, small and large, public and non-public companies. The results of this study will be included in forthcoming articles. BIBLIOGRAPHY 1. Latvian Accounting Standard 2 “Cash Flow Statement”, 2004. 2. Hackel, K. S. and Livnat, J. Cash Flow and Security Analysis. Irwin Professional Publishing, 1996. 3. Mills, J., Bible, L., Mason, R. Defining Free Cash Flow. The CPA Journal , 2002. 4. Moorhead, C. Cash In, Cash Out… What Does a Cash Flow Statement Really Mean? [http://www.moorheadmgmt.com/artic les/clm/3clmcahflow.htm] 30.07.2004. 5. Needles, B.E., Powers, M., Crosson, S. V. Financial & Managerial Accounting, Houghton Mifflin Company, 2002. 6. Weiss, P. Calculating Cash Flow Ratios . [http://www.fool.com/resea rch/2000/features000707.htm ] 29.07.2004. Kopsavilkums Rakstā tiek pētīts aktuāls jautājums saistībā ar naudas plūsmas lietošanu uzņēmuma finansiālā stāvokļa novērtēšanā. Autors norāda uz pašreizējās grāmatvedības sistēmas nepilnībām un apraksta valdības rīcību, kā padarīt salīdzināmākus naudas plūsmas pārskatus un tiem piesaistītu vairāk lietotāju. Pamatojoties uz iepriekš publicētiem pētījumiem, rakstā tiek novērtēti daž ādi naudas plūsmas rādītāji un koeficienti. Tiek p ētīts un analizēts brīvās naudas plūsmas jēdziens. Autors izvirza un pamato savu brīvās naudas plūsmas definīciju un jaunu, vienkāršotu formulu tās aprēķināšanai. Atslēgvārdi: naudas plūsma, brīva naudas plūsma, investīcijas, finansēšana. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 403.–412. lpp. Finanšu anal ī zes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums uz ņēmumu maksātspējas prognoz ēšanai T he Historical Development of Methods of Financial Analysis and Their Application to Business Solvency Prediction Ruta Šneidere Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5–429, Rīga, LV–1050 E–pasts: sneidere@latnet.lv Mūsdienās ekonomikas globalizācijas procesi izpaužas ne tikai starpvalstu tirdzniec ības attīstībā, kopīgi rīkotajos kongresos un konferencēs, bet arī ievērojamā ārvalstu investoru ieguldījumu apjoma pieaugumā ikvienas valsts tautsaimniecībā. Pirms attiecīgu līdzekļu ieguldīšanas potenciālajiem partneriem un investoriem ir mērķis novērtēt gan uzņēmuma pašreizējo finansiālo stāvokli, gan arī tā saimnieciskās darbības attīstības tendences. Kā vienu no ekonomiskās analīzes virzieniem šiem mērķiem izmanto finanšu analīzes metodes. Rakstā analizētas finanšu analīzes metodes, vēsturiskā attīstība un to pielietojums uzņēmumu maksātspējas novērtēšanai. Pētījuma pamatatziņa: finanšu analīzes metožu daudzveid ība nodrošina finanšu pārskatu lietotājus ar nepieciešamiem finanšu rādītājiem uzņēmuma maksātspējas prognozēšanai. Atslēgvārdi: finanšu koeficienti, maksātspēja, bankrots, maksātspējas prognozēšana. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība lielā mērā ir saistīta ar ekonomiskās analīzes metožu att īstību un tehnolo ģiju evolūciju. Ekonomisko analīzi pielieto daudzu profesiju speciālisti – grāmatveži, ekonomisti, auditori un revidenti, finanšu vadītāji (menedžeri) un anal ītiķi – būtībā tas speciālistu loks, kas sagatavo finanšu pārskatus un pieņem vadības lēmumus uzņēmumā, kredītiestādēs, kā arī pārbauda finanšu pārskatu ticamību, biznesa plānu realitāti un konsultē potenciālos investorus un kreditorus. Ekonomiskās analīzes metodes 21. gadsimta mijā būtiski atjaunojušās. To galvenokārt ietekmēja divi faktori. Pirmkārt, 20. gadsimta ekonomiskās krīzes lika daž ādu valstu zinātniekiem meklēt un pētīt adekvātas analīzes metodes, uz kā bāzes sagatavot vadības lēmumus uzņēmumu saimnieciskās darbības attīstībai un investīciju projektu realizācijai. L. Basovskis [14, 3 ] secin āja, ka 21. gadsimta ekonomiskās analīzes metodes balstās uz savstarpēji saistītām zinātņu nozarēm un ekonomiskās teorijas padziļinātu izpēti. Otrs b ūtisks faktors, kas ietekmēja ekonomiskās analīzes attīstību un pilnveidošanos, ir straujā informācijas tehnolo ģiju un datorzinātņu attīstība. T ās nodrošina plašu ekonomiskās informācijas apmaiņu, kā arī daž ādu ekonomiskās analīzes metožu pieejam ību informāciju tehnolo ģiju lietotājiem. Datorzinātnes pavēra iespēju plaši pielietot tādas ekonomiskās analīzes 404 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE metodes kā kvantitatīvās un statistiskās metodes, finanšu analīzes un risku novērtēšanas metodes. Raksta mērķis ir apzināt finanšu analīzes metodes un tos finanšu koeficientus, kas pielietojami uzņēmuma maksātspējas prognozēšanai. Par finanšu analīzes metožu pielietošanas pirms ākumiem var uzskatīt 19. gs. 70. gadus, kad dažas komercbankas saviem klientiem pirms kred ītu piešķiršanas sāka pieprasīt uzrādīt finanšu pārskatus, bet 90. gados jau visas lielākās bankas sāka ievērot šo kārtību. Līdz ar to sāka palielināties finanšu informācijas plūsma un varēja veikt datu salīdzinošo analīzi. Pakāpeniski analizējot finanšu pārskatus, tika meklētas finanšu rādītāju savstarpējās sakarības. Šajos gados aktīvus sāka grupēt apgrozāmos un neapgrozāmos aktīvos, un apgrozāmie aktīvi tika salīdzināti ar īstermiņa saistībām [4, 13 –19 ]. Viena no vienkāršākajām finanšu analīzes metodēm ir horizont ālā analīzes metode – uzņēmuma finanšu pārskatu (bilance, peļņas vai zaudējuma aprēķins, naudas plūsmas pārskats) absolūto rādītāju izmaiņu pētīšana. Lielām svarīgāko finanšu pārskatu posteņu rādītāju izmaiņām ir būtiska ietekme uz uzņēmuma finansiālo stabilitāti. 1. tabula Bilances r ādītāju izmai ņu ietekme uz finansi ālo stabilitāti [5, 5 2–5 3 ] Impact Indices of Balance Sheet upon Financial Stability Rādītājs Izmai ņu ietekme uz uz ņēmuma finansi ālo stabilitāti 1 2 Ilgtermiņa ieguldījumu samazināšanās Rada draudus uzņēmuma finansiālai stabilitātei, ja tiek pārdots, lai samazinātu finansiālo līdzekļu trūkumu Pamatlīdzekļu pieaugums Rada negatīvas izmaiņas uzņēmuma darbībā, ja tiek iegādāti pamatlīdzekļi, kas netiek izmantoti saimnieciskajā darbībā un nenodrošina saimnieciskās darbības attīstību Gatav ās produkcijas pieaugums Norāda uz ražošanas trauc ējumiem un pārdošanas palēninājumu, kā arī iespējamo pārdošanas apjomu samazinājumu, kas rada naudas līdzekļu trūkumu Nepabeigtās ražošanas pieaugums Norāda uz ražošanas procesa pal ēnināšanos sakarā ar ražošanas tehnisko procesu tr ūkumiem, tehnikas boj ājumiem, darbinieku zemo kvalifikāciju, vāju darba organizēšanu, kas rada nevienmērīgus produkcijas uzkrājumus Debitoru parādu pieaugums Norāda uz uzņēmuma produkcijas pircēju maksātnespēju, nepilnīgu debitoru uzskaiti un kontroli, nepietiekamu norēķinu politikas kontroli vai norēķinu politikas maiņu; pre ču pieaugumu, kas pārdotas kredītā, ja tas nav saistīts ar lielāku uzticēšanos pircējiem un klientiem Naudas līdzekļu samazināšanās Straujš naudas samazinājums kontos var liecināt par produkcijas vai pakalpojuma apjoma realizācijas samazināšanos; pirc ēju pienākumu nepildīšanu, uzņēmuma pasivitāti, kontrolējot pircēju maksātspēju; uzņēmuma darbības sašaurinājumu, ja tas nav saistīts ar pircēju vai klientu finansiālā stāvokļa uzlabošanos un pieaugošu uzticēšanos tiem; uz ņēmuma investīciju pieaugumu, paplašinot uzņēmumu un izmantojot papildus peļņu; pieaugot produkcijas piepras ījumam, vairāk naudas tiek izdots izejvielu, materiālu un citu vielu iegādei R. Šneidere. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums ... 405 Rādītājs Izmai ņu ietekme uz uz ņēmuma finansi ālo stabilitāti 1 2 Īstermiņa saistību pieaugums Liels īstermiņa saistību pieaugums norāda uz nespēju savlaicīgi norēķināties ar darbiniekiem, budžetu, pieg ādātājiem, kredīta institūcijām. Ja tas saist īts ar pozitīvām maksātspējas izmaiņām, kad piegādātāji, redzot labāku finansiālo stāvokli, palielina piegādes kredītus, tad tas nav vērtējams negatīvi Pašu kapitāla samazināšanās Pašu kapitāla samazināšanās sakarā ar uzņēmuma peļņas samazināšanos un nespēju piesaistīt papildus investīcijas norāda uz sliktu finansiālo stāvokli Ilgtermiņa saistību pieaugums Ilgtermiņa saistību pieaugums norāda uz uzņēmuma maksātspējas pasliktināšanos, ja tas nav saistīts ar uzņēmuma darbības paplašināšanos Kā liecina bilances rādītāju izmaiņu analīze (1. tab.), vislielākā ietekme uz uzņēmuma finansiālo stabilitāti ir pamatlīdzekļu, krājumu, debitoru, naudas līdzekļu, pašu kapitāla, ilgtermiņa un īstermiņa saistību izmaiņām. Rūpīgi analizējot un noskaidrojot iemeslus bilances rādītāju izmaiņām, var konstatēt uzņēmuma finansiālās stabilitātes uzlabošanos vai pasliktināšanos. 2. tabula Peļņas vai zaud ējuma aprēķina rādītāju izmai ņu ietekme uz finansi ālo stabilitāti [5, 53 ] Impact Indices of Profit–loss Statement upon Financial Stability Rādītājs Izmai ņu ietekme uz uz ņēmuma finansi ālo stabilitāti 1 2 Neto apgrozījums Pārdošanas apjomu samazināšanās norāda uz pieprasījuma samazināšanos, mārketinga trūkumu, nepamatotu cenu politiku. Negatīvi uzņēmuma darbību var ietekmēt straujš pārdošanas apjomu pieaugums, kas norāda uz produkcijas izpārdošanu pirms uzņēmuma likvidēšanas, ja pārdošanas palielināšanās nav saistīta ar pozitīviem procesiem, produktu pieprasījuma pieaugumu, labu cenas politiku un mārketingu Izmaksas Patēriņa pozīciju pieaugums, kas nav saistīts ar ražošanas procesu paplašināšanu, norāda uz nesaimniecisku līdzekļu izlietošanu dārgiem pirkumiem, administratīvās pārvaldes personāla paplašināšanu, nepamatotu tā darbinieku atalgojuma paaugstināšanu, sliktu finanšu vadības organizāciju Peļņas vai zaudējumu aprēķina rādītāju analīzē (2. tab.) galvenā uzmanība jāpievērš pārdošanas apjoma un izmaksu posteņu izmaiņām. Ne vienmēr pārdošanas apjoma palielinājums vērtējams pozitīvi, tādēļ šīs izmaiņas jāanalizē kontekstā ar izmaksu un peļņas apjoma izmaiņām. 406 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 3. tabula Naudas plūsmas pārskata rādītāju izmai ņu ietekme uz finansi ālo stabilitāti [5, 53 ] Impact Indices of Cashflow Statement upon Financial Stability Rādītājs Izmai ņu ietekme uz uz ņēmuma finansi ālo stabilitāti 1 2 Naudas plūsma no uzņēmuma saimnieciskās darbības Samazinājums norāda uz sliktu finansiālo stāvokli un naudas trūkumu, lai paplašinātu uzņēmuma ražošanas jaudu, atdotu par ādus, izmaksātu dividendes un veiktu investīcijas bez ārējiem finansēšanas avotiem Naudas plūsma no uzņēmuma investīciju darbības Samazinājums norāda, ka samazinās investīcijas ilgtermiņa attīstībai, samazinājums ilgtermiņa finanšu ieguldījumos norāda uz finansiālās stabilitātes samazināšanos, ja šie līdzekļi netiek ieguldīti uzņēmuma darbības paplašināšanai Naudas plūsma no finanšu darbības Samazinājums norāda uz nespēju izmantot ārējos finansēšanas avotus. Tam var b ūt daž ādi iemesli, viens no tiem – kreditoru neuzticēšanās Naudas plūsmas pārskata analīzē (3. tab.) galvenā uzmanība jāpievērš naudas plūsmas izmaiņām no saimnieciskās darbības. Novērtējot finansiālo stabilitāti, finanšu pārskatu rādītāju izmaiņas jāanalizē kontekstā ar peļņas apjoma un pašu kapitāla izmaiņām, lai varētu novērtēt svarīgāko posteņu ietekmi uz peļņu. Finansiālās stabilitātes pasliktināšanās liecina, ka uzņēmumam varētu būt maksātspējas problēmas. Pēc G. Ņūtona ( G. Newton ) [8, 2 6 ] p ētījumiem, finansiālās stabilitātes samazināšanās tendences ir saistītas ar šādu posteņu izmaiņām: • Naudas līdzekļu samazinājums • Nepietiekams darba kapitāls • Pārmērīgi debitoru parādi vai krājumi • Strauja pamatlīdzekļu palielināšanās • Bankas kredītu un citu īstermiņa saistību pieaugums • Pārmērīgs finansējums no aizņemtā kapitāla • Zema kapitalizācija • Pārdošanas apjoma samazināšanās • Bruto peļņas samazināšanās • Izmaksu (saimniecisko un pieskaitāmo) palielināšanās • Pārmērīgi % maks ājumi un citas fiksētās izmaksas • Lielas dividendes, salīdzinot ar iegūto peļņu • Operat īvas darbības peļņas samazināšanās • Neto peļņas samazināšanās un lēnāka kapitāla aprite Finanšu pārskatu rādītāju absolūtie lielumi un to izmaiņu izvērtēšana ļauj atklāt uzņēmuma darbības negatīvās tendences un trūkumus, bet nav iespējams novērtēt maksātspēju. T āpēc detalizētākai uzņēmuma maksātspējas prognozēšanai svarīgi aprēķināt un novērtēt relatīvos rādītājus. Kā liecina autores veiktie zinātniskie pētījumi un statistikas materiāli, tad maksātspējas pasliktināšanās noved uzņēmumu līdz juridiski atzītai maksātnespējai un vairumā gadījumu (85%) – līdz bankrota procedūrai [13]. R. Šneidere. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums ... 407 Šajā kontekstā rietumu valstu (ASV, Kanāda, Lielbritānija) zinātnieku darbos uzņēmumu maksātspējas problēmu pētījumi ir saistīti ar iespējamā bankrota prognozēšanu. Tas izskaidrojams ar to, ka maks ātnespējas procesus šajās valstīs regulē Bankrota likums. Savukārt autores izpētītajā Krievijas un Baltkrievijas zinātnieku literatūrā maksātnespējas problēmu pētniecība tiek formulēta kā uzņēmumu finansiālās krīzes diagnostika un bankrota prognozēšana. T ādēļ autore turpmāk lietos visus šos iepriekšminētos terminus. R. Folks ( R. Foulke ) uzskata, ka kopš 1891. gada finanšu analīzē tika aprēķināts vēlāk praksē plaši pielietotais kopējās likviditātes koeficients, apgrozāmie līdzekļi/ īstermiņa saistības [4, 1 81 ]. Šajos gados tika izstr ādāti arī citi analītiskie koeficienti, tomēr uzņēmuma maksātspējas novērtēšanai par nozīmīgāko tika uzskatīts kopējās likviditātes koeficients. Viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš publicēja atsevišķus finanšu koeficientus, kas raksturo maksātspējas problēmas, bija R. Smits (R. Smith ), kurš 1930. gadā pētīja 29 bankrotējušu uzņēmumu koeficientus desmit gadu laikā. Finanšu koeficienti tika salīdzināti ar iepriekšējo periodu rādītājiem un analizētas to izmaiņas, vai kāds no šiem koeficientiem nenorāda bankrota tuvošanos. No pētāmo objektu apjoma tika atlasīti astoņi koeficienti, kas, pēc R. Smita pētījumiem, raksturoja iespējamo bankrotu. Visi šie astoņi koeficienti tika sadalīti divās grupās (4. tab.). 4. tabula Finanšu koeficienti maks ātspējas prognoz ēšanai p ēc R. Smita p ētījumiem [9, 11 ] Financial Ratios as Predictors of Failure Introduced by R. Smith Koeficientu grupas Finanšu koeficienti 1. grupa – koeficienti, kuri pēdējo astoņu gadu laikā pirms bankrota iestāšanās nepārtraukti samazinājās, tādējādi norādot uz uzņēmuma situācijas pavājināšanos Darba kapitāls/ Akt īvu kopsumma Peļņa un rezerves/ Akt īvu kopsumma Pašu kapitāls/ Pamatl īdzekļi Pamatlīdzekļi/ Akt īvu kopsumma 2. grupa – koeficienti, kuri ne vairāk kā divas reizes desmit gadu periodā uzrādīja tendenci samazināties Kopējās likviditātes koeficients Pašu kapitāls/ Akt īvu kopsumma Realizācija/ Akt īvu kopsumma Naudas līdzekļi/ Akt īvu kopsumma R. Smits atzina, ka vislabākais indikators, kas norāda uz iespējamo bankrotu, ir finanšu koeficients „darba kapit āls/akt īvu kopsumma”, jo tieši šis finanšu koeficients, analizējot bankrotējošos uzņēmumus, samazinājās visa analizējamā perioda laikā. P. Ficpatriks (P. Fitzpatrick ) veica līdzīgus pētījumus par daž ādu finanšu koeficientu izmaiņu tendencēm 20 uzņēmumos, kuri bankrotēja laikā no 1920. līdz 1929. gadam, un atlasīja 13 raksturīgākos koeficientus, kas norādīja uz šo uzņēmumu tuvošanos bankrotam. Salīdzināšanai viņš analizēja 19 veiksmīgi darbojošos uzņēmumu finanšu koeficientus un secināja, ka visprecīzākie finanšu koeficienti, kas norāda uz bankrota tuvošanos, ir šādi: 1. Neto peļņa/ Pašu kapit āls 2. Pašu kapitāls/ Saist ības 3. Pašu kapitāls/ Pamatl īdzekļi [3, 67 6–7 31 ]. 408 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE P. Ficpatriks bija pirmais zinātnieks, kurš pētījumos izmantoja datu salīdzinošo analīzi – salīdzināja bankrotējošu un nebankrotējošu uzņēmumu finanšu koeficientus, kas norādīja uz bankrota varbūtību. Č. Mervina (C. L. Merwin ) 1941. gada pētījums par iespējamā bankrota prognozēšanu tiek uzskatīts par galveno pagrieziena punktu finanšu analīzes attīstībā. Č. Mervins analizēja 200 bankrotējošu uzņēmumu un 381 veiksmīgi darbojošos uzņēmumu, kuru aktīvu vidējais lielums bija $ 50.000, finanšu koeficientus un secināja, ka uz bankrota varbūtību norāda šādi koeficienti: 1. Kopējās likviditātes koeficients 2. Pašu kapitāls/ Saist ību kopsumma 3. Darba kapitāls/ Akt īvu kopsumma [7]. Nākošais zinātnieks, kurš, pamatojoties uz saviem pētījumiem, secināja, ka darba kapitāls ir indikators uzņēmumu tehniskai maks ātspējai, ir Dž. Valters (J. Walter ) [10, 44– 52 ]. Tehnisk ā maksātspēja nozīmē uzņēmuma spēju nodrošināt saistību izpildi 12 mēnešu laikā. Dž. Valters bija pirmais zin ātnieks, kurš aicināja zinātniekus izpētīt neto naudas plūsmu un tās nozīmi maksātspējas prognozēšanā. 1966. gad ā V. Bīvers ( W. Beaver ) publicēja pētījuma rezultātus par 79 bankro- tējošiem uzņēmumiem un 79 nebankrotējošiem uzņēmumiem. Analizējamo uzņēmumu aktīvu vidējā vērtība bija $ 7.400.000 5 gadu laik ā. V. Bīvers izvēlējās 30 daž ādus finanšu koeficientus un, lai izvairītos no finanšu informācijas dublēšanās, sadalīja tos sešās kategorijās: • Naudas plūsmas rādītāji • Peļņas rādītāji • Saistību rādītāji pret aktīviem • Likvīdo aktīvu attiecība pret aktīviem • Likvīdo aktīvu attiecība pret īstermiņa saistībām • Aprites rādītāji Lai atlasītu turpmākiem pētījumiem konkrētus koeficientus, tika izstrādāta kritēriju sistēma: • popularitāte – visbiež āk pielietotie koeficienti finanšu pārskatu analīzē ; • koeficienti, kuri uzrādījuši vislabākos rezultātus iepriekšējos pētījumos; • naudas plūsmas rādītāji. Veicot koeficientu klasifikācijas testu, par derīgiem bankrota prognozēšanai tika atzīti 6 koeficienti: 1. Naudas plūsma/ Saist ību kopsumma 2. Neto apgrozījums/ Akt īvu kopsumma 3. Saistību kopsumma/ Akt īvu kopsumma 4. Darba kapitāls/ Akt īvu kopsumma 5. Kopējās likviditātes koeficients 6. Bezkredīta intervāls V. Bīvers secināja, ka ar finanšu koeficienta „naudas pl ūsma/saist ību kopsumma” pal īdzību iespējams korekti atdalīt bankrotējošās un nebankrotējošās firmas un labāk ir analizēt atlasīto koeficientu izmaiņas, nekā uzrādīt konkrētu koeficientu vērtību iespējamā bankrota prognozēšanai [1, 71 –11 1 ]. J āatzīmē, ka V. Bīvers finanšu koeficientu rādītāju grupā iekļāva naudas plūsmas rādītāju, kas iepriekšējo zinātnieku pētījumos netika analizēts. R. Šneidere. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums ... 409 V. Bīvers bija arī pirmais zinātnieks, kurš pētīja akciju cenu izmaiņas bankrotējošiem uzņēmumiem, un secināja, ka šis rādītājs ir vislabākais no visiem iepriekš atlasītiem koeficientiem, jo norāda uz iespējamā bankrota draudiem [2, 1 79– 192 ]. 5. tabula Finanšu koeficientu kopsavilkums Summary of Financial Ratios Finanšu koeficienti Č. Mervins R. Smits P. Ficpatriks Dž. Valters V. B īvers Darba kapitāls/ Akt īvi X X X X Peļņa un rezerves/ Akt īvi X Pašu kapitāls/ Pamatl īdzekļi X X Pamatlīdzekļi/ Akt īvi X Kopējās likviditātes koeficients X X X Pašu kapitāls/ Akt īvi X Realizācija/ Akt īvi X Naudas līdzekļi/ Akt īvi X Neto peļņa/ Pašu kapit āls X Pašu kapitāls/ Saist ības X X Naudas plūsma/ Saist ības X Neto apgrozījums/ Akt īvi X Saistības/Akt īvi X Bezkredīta intervāls X Salīdzinot minēto zinātnieku atzīstos finanšu koeficientus (5. tab.), kas derīgi iespējamā bankrota prognozēšanai, autore secina, ka pētījumu rezultāti ir līdzīgi attiecībā uz šādiem finanšu koeficientiem: darba kapitāls/akt īvi, pašu kapitāls/ pamatlīdzekļi, kopējās likviditātes koeficients, pašu kapitāls/ saist ības. Nākošajos gados, attīstoties ekonomikai, daž ādu valstu zinātnieki turpināja pētījumus un analizēja finanšu pārskatus, lai atrastu tos finanšu rādītājus vai to kombinācijas, kas savlaicīgi norādītu uz iespējamo bankrotu. No uzņēmuma finanšu pārskatiem var aprēķināt vismaz 12 peļņas, 6 īstermiņa likviditātes, 12 ilgtermiņa maksātspējas, 36 darb ības efektivitātes un ap 15 kapitāla tirgus rādītājus (kopā 81) [6, 1 37– 225 ]. T ādēļ rodas jautājums, kuri no šiem finanšu rādītājiem vislabāk norāda uz maksātspējas problēmām un derīgi iespējamā bankrota prognozēšanai. Amerikas autori G. Vaits ( G. White ), A. Sondi (A. Sondhi) un D. Frīds (D. Fried ) veica pētījumus, izmantojot 60 sal īdzinošos rādītājus. Viņi visus rādītājus sadalīja trīs grupās – peļņas, saistību un likviditātes – un pēc 10 punktu sistēmas noteica to vietu un nozīmi finanšu koeficientu salīdzinošo rādītāju sistēmā (6. tab.). Kā liecina finanšu koeficientu salīdzinošo rādītāju analīze (6. tab.), starp visiem 10 svarīgākajiem rādītājiem vislielākā nozīme ir peļņas rādītājiem (attiecīgi pirmā, otrā un ceturtā vieta), kuri novērtēti ar vairāk nekā 7 punktiem. Augsti tiek vērtēti starpseguma likviditātes rādītāji un saistību īpatsvars (attiecīgi ceturtā un piektā vieta). 410 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Kā parāda minēto zinātnieku pētījumi, kopējās likviditātes koeficientam (L1) ir vismazākā nozīme maksātspējas prognozēšanai (pēdējā – 10. vieta ar 4,74 punktiem). 6. tabula Finanšu koeficientu sal īdzinošo r ādītāju noz īmīgums (punktos) [11, 24 5 ] Importance of Comparing Financial Ratios by Point Vieta Rādītāji Pelņas rādītāji Saistību rādītāji Likviditātes rādītāji 1 Akciju ienesīgums 7,58 2 Realizācijas rentabilitāte 7,52 3 Starpseguma likviditāte (L2) 7,10 4 Aktīvu rentabilitāte 7,06 5 Saistību īpatsvars bilancē 7,00 6 Ilgtermi ņa saistību īpatsvars 6,52 7 Saistību attiecība pret pašu kapitālu 6,50 8 Absolūtā likviditāte (L3) 6,34 9 Krājumu aprite 5,46 10 Kopējā likviditāte (L1) 4,74 Līdzīgu pieeju finansiālās stabilitātes un maksātspējas novērtēšanai piedāvā Baltkrievijas zinātniece G. Savicka (Г. В. Савицкая). Ņemot vērā lielo finanšu koeficientu daudzveidību un to novērtēšanas kritērijus, zinātniece izstrādāja uzņēmuma maksātspējas novērtēšanas klasifikācijas klases, kur finanšu rādītāji tiek sadalīti 6 klas ēs atbilstoši aprēķinātiem finanšu koeficientiem un novērtējumam ballēs. Maksātspējas novērtējums pamatojas tikai uz maksātspējas un likviditātes rādītājiem (7. tab.). 7. tabula U z ņēmuma sadalījums klasēs un ballēs maksātspējas novērtē šanai G rouping of Enterprises for Predicting Solvency (classes and points) Sadalījums klasēs, koeficienta v ērtība / balles Rādītāji I klase II klase III klase IV klase V klase VI klase Absolūtā likviditāte Virs 0,25/20 0,2 / 16 0,15 / 12 0,1 / 8 0,05 / 4 Zem 0,05 / 0 Starpseguma likviditāte Virs 1,0 / 18 0,9 / 15 0,8 / 12 0,7 / 9 0,6 / 6 Zem 0,5 / 0 Kopējā likviditāte Virs 2,0/ 16,5 1,9–1,7 / 15–12 1,6–1,4 / 10,5–7,5 1,3–1,1/ 6– 3 1,0/ 1,5 Zem 1,0 / 0 Finansiālās neat- karības koeficients Virs 0,6 / 17 0,59–0,54 / 15–12 0,53–0,43 / 11,4–7,4 0,42–0,41 / 6,6–1,8 0,4 / 1 Zem 0,4 / 0 Darba kapitāla īpatsvars apgro- zāmos aktīvos Virs 0,5/ 15 0,4 / 12 0,3 / 9 0,2 / 6 0,1 / 3 Zem 0,1 / 0 Krājumu attiecība pret pašu kapitālu Virs 1,0 / 15 0,9 / 12 0,8 /9 0,7 / 6 0,6 / 3 Zem 0,5 / 0 Ballu skaits 100 85–64 63,9–56,9 41,6–28,3 18 0 R. Šneidere. Finanšu analīzes metožu v ēsturiskā attīstība un to pielietojums ... 411 Uzņēmuma maksātspējas novērtējums atbilstoši klasēm: I klase – uzņēmumi ar stabilu finansiālo stāvokli, kuru kreditori var neuztraukties par kredītu savlaicīgu atmaksu; I I klase – uzņēmumi, kuriem ir nelielas finansiālas problēmas, bet vēl nav uzskatāmi par riskantiem; III klase – uzņēmumi ar finansiālām problēmām, var kavēties procentu maksājumi un kredīta savlaicīga atmaksa; IV klase – uzņēmumi ar augstu bankrota varbūtību pat pēc finansiālās atveseļošanās. Kreditori var zaudēt aizdotos līdzekļus un nesaņemt procentu maksājumus; V klase – praktiski maksātnespējīgi uzņēmumi, ar ļoti augstu bankrota varbūtību [15, 6 67– 668 ]. Šādu rādītāju sistēmu ieteicams izmantot kreditoriem. R. Vilsons ( R. Wilson ) un G. Makhangs ( G. McHungh ) pētījumus par bankrota prognozēšanu visvairāk saistīja ar uzņēmuma maksātspēju un peļņu. Viņi uzskatīja, ka uzņēmuma maksātspēja rāda tikai uzņēmuma finansiālo stāvokli un atšķiras no peļņas rādītājiem, kas raksturo uzņēmuma darbības efektivitāti. Uzņēmuma maksātspējas un peļņas sakarības analīzei zinātnieki izstrādāja speciālu matricu (8. tab.). 8. tabula U z ņēmuma maksātspējas un ienesīguma savstarpējās sakarības matrica [12, 21 1 ] Matrix Model of Relationship between the Solvency and Profitability of a Business Maksātspējīgs Maksātnespējīgs Rentabls 1 2 Nerentabls 3 4 Matricas pirmajā kvadrantā būtu jāiekļūst visiem labākajiem uzņēmumiem – ienesīgajiem un maksātspējīgajiem, ceturtajā kvadrantā – vissliktākajiem, kuru darbības turpinājums ir bezcerīgs, jo nerentabls un maksātnespējīgs uzņēmums nespēj ilgi pastāvēt. Uzņēmumus, kas atrodas 2. un 3. kvadrantā, ir grūti izvērtēt. Otraj ā kvadrantā esošos uzņēmumus nepieciešams nopietni „ ārstēt”, jo tie ir ienesīgi, bet nespējīgi maksāt. Trešaj ā kvadrantā esošie uzņēmumi ir maksātspējīgi, bet nav ienesīgi. Tiem nepieciešams main īt savu darbības virzienu un stratēģiju, lietderīgāk pārorientēties uz jauniem, peļņu nesošiem darbības virzieniem. Ja uzņēmums ir ienesīgs, bet maksātnespējīgs, tas var tikt izstumts no savas darbības sfēras ātrāk nekā paspēs tikt galā ar savām problēmām. Izanalizējot vairāku autoru pētījumus, autore nonāca pie slēdziena, ka maksātspējas prognozēšanai var izmantot daž ādas finanšu analīzes metodes un atšķirīgas pieejas daž ādo metožu pielietošan ā. Pielietojot horizont ālās analīzes metodi, var novērtēt uzņēmuma finansiālās stabilitātes pozitīvās vai negatīvās tendences, svarīgāko finanšu pārskatu posteņu rādītāju izmaiņas jāanalizē kontekstā ar peļņas un pašu kapitāla izmaiņām. Finanšu koeficientu analīzes metožu grup ā ieteicams izmantot likviditātes, naudas plūsmas, maksātspējas un peļņas rādītājus, pētīt to sakarības un izmaiņu tendences. Koeficientu novērtēšanai lietderīgi izmantot datu salīdzinošo analīzi. Var pielietot finanšu koeficientu klasifikācijas tabulu un maksātspēju novērtēt atbilstoši 412 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE ballēm, kā arī veidot matricu, kas raksturo uzņēmuma maksātspējas un ienesīguma savstarpējās sakarības. LITERAT ŪRA 1. Beaver W. Financial Ratios as Predictors of Failure, Empirical Research in Accounting – Selected Studies 1966 // SuPP.lement to the Journal of Accounting Research , January 1967, pp. 71–111. 2. Beaver W. H. Market Prices, Financial Ratios, and the Prediction of Failure // Journal of Accounting Research , 1968; pp. 179–192. 3. Fitzpatrick P.J. A Comparison of the Ratios of Successful Industrial Enterprises with those of Failed Companies // Certified Public Accountant , 1932, October, November, December, pp. 598–731. 4. Foulke R.A. Practical Financial Statement Analysis . – 5–th ed. – McGrow–Hill Book Company, 1961. – 611 p. 5. Mackevičius J., Poškaite D. Imoniu bankroto pr ognozavimo analizes metodiku tyrimas, remiantis finansiniu ataskaitu duomenimis // Ekonomika 49 , Vilniaus universitteto leidykla, 1999, pp. 49–63. 6. Mackevičius J., Poškaite D. Finansine analize . – Vilnius: Kataliku pasaulis, 1998. – 280 p. 7. Merwin C. L. Financial Characteristics of Am erican Manufacturing Corporations . – Washington: Government Printing Office, 1941. 8. Newton G. W. Corporate Bankruptcy . – John Wiley & Sons Inc, 2003. – 280 p. 9. Smith R. F. A Test Analysis of Unsuccessful Industrial Companies // University of Illinois, Bulletin 31 . – University of Illinois Press, 1930. – P. 11. 10. Walter J. E. A Discrimina nt Function for Earning Price Ratios of Large Industrial Corporations // Review of Economi cs and Statistics, February 1959; 41: 44–52. 11. White G., Sondhi A., Friend D. The analysis and Use of Financial Statements . – New York: John Wiley and Sons, 1994. – 1224 p. 12. Wilson R., McHungh G. Financial Analysis: A Managerial Introduction . – London: Cassell, 1993. – 575 p. 13. www.lursoft/statistika. 14. Басовский Л. Е. Теория экономического анализа. – Москва: ИНФРА–М, 2001. – 220 c. 15. Савицкая Г. В. Анализ хозяйственной деятельности предприятия. – Минск: ООО Новое знание, 1999. – 688 c. Summary The article takes a historical perspective on methods of financial analysis and financial ratios that are used to predict business failure. Drawing up on studies of scientific research performed by various authors, the following methods of financial analysis are found to be useful: methods of horizontal analysis and financial ratios, comparative analysis of data as well as formation of specialised graded solvency tables and construction of matrices, which characterise the relationship between the so lvency and profitability of a business. Key words : financial ratios, solvency, ba nkruptcy, solvency forecast. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 413.–421. lpp. E-komercija un t ās aplikšana ar nodok ļiem E-Commerce and its Taxation Sandis Šteins SIA Statoil Latvija Citadeles 12, Rīga, LV−1010 E-pasts: Sandis.steins@statoil.com Plānotā e-komercijas (elektroniskās komercijas) attīstība ir radījusi bažas gan ES valst īs, gan valstīs, ar kurām ES var notikt vai notiek starptautiskā tirdzniecība. E-komercija ar digitālo preču piegādes iespēju ir radījusi virkni jautājumu, kuri jāatrisina minēto valstu likumdošanas, tirdzniecības kontroles un drošības sektoros. Nodokļu jautājumos līdz šim piemērotie likumi, kas regulē tradicionālo komerciju, vairs nedarbojas, un ir jāmeklē risinājumi, kā pēc iespējas samazināt šo uzskaites un kontroles plaisu ar minimāliem resursiem vispirms īstermiņā, paralēli izstrādājot koncepciju ilgtermiņam. Atslēgvārdi: elektroniskā komercija, nodokļu piemērošana, digitālās preces, izvairīšanās, uzraudzība. E-komercija ir dalīšanās komercinformācijā, komercijas attiecību uzturēšana un komercdarbība ar telekomunikāciju tīklu palīdzību [1]. Eiropas Komisija 1997. gad ā e-komerciju definēja kā darījumu, kurā puses mijiedarbojas elektroniski, nevis fiziskās apmaiņas vai fizisko kontaktu ceļā. Latvijas Komerclikuma definējuma daļa skan šādi: “Komercdarb ība ir atklāta saimnieciska darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants, un savukārt saimnieciska darbība ir jebkura sistemātiska patstāvīga darbība par atlīdzību.” [2] E-komercija ietver reāllaika aktivitātes, atbalstot “virtu ālo vērtību ķēdi” (1. att.). 1. att. Virtuālo vērtību ķēde [3] Chain of Virtual Value 414 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Virtuālo vērtību ķēde parāda procesu kustību no uzņēmuma sagādes jautājumiem līdz gatavās produkcijas realizācijai, procesā pārejot no uzņēmuma iekšējās vides uz ārējo. Šodienas e-komercijas situācija pasaulē Internets un ar to saistītie jaunie komercijas modeļi, tirdzniecības noteikumu liberalizācija un unifikācija minimizē ieejas barjeras nacionālajos tirgos un ļauj komersantiem izvērst savu darbību globālā mērogā. T ā rezultātā saasinās konkurence, kas liek komersantiem veltīt lielu uzmanību efektivitātes palielināšanai un konkurētspējas nodrošināšanai globālā mērogā. Jau šobr īd e-komercija spēcīgi ietekmē tādus sektorus kā komunikācijas, finanses un mazumtirdzniecība (kopā tie sastāda 30% no OECD valstu IKP). E-komercijas sist ēmas veido uzņēmuma komerciālo pamatu un ir tam ārkārtīgi svarīgas. Taj ās ir integrēti arī piegādātāji un maksājumu sistēmas, kā arī cieša saite ar patērētājiem. E-komercija dod cerību, ka tā iespiedīsies tādās jomās kā izglītība, veselība un valdība (ap 20% no IKP) [4]. Liel ākais efekts tiek saistīts ar to, ka lielā mērā uzmanība tiek veltīta jauniem, agrāk mazāk ietekmīgiem sīkumiem, piemēram, produkta pielāgošanai un starpnieku novēršanai. Barjeras, lai ieietu e-komercijas pasaulē, kā pircējiem, tā arī pārdevējiem progresīvi samazinās. Agrākās e-komercijas formas bija individuāli projektētas, kompleksas, dārgas un līdz ar to kļuva par lielu uzņēmumu priekšrocību. Šodien par pāris tūkstošiem latu katrs var kļūt par komersantu un sasniegt miljoniem pasaules patērētāju. Saikne, kas agrāk darījumos bija starp diviem uzņēmumiem, mūsdienās ar tīkla palīdzību ir zudusi, un komercaktivitātēs var tikt iesaistīts nezināms skaits indivīdu, kas savā starpā pat var nesatikties. Šādā izpratnē internets e-komercijā ir veicis to pašu, ko Henrijs Fords izdarīja ar automobiļiem pagājušā gadsimta sākumā – tos no luksus preces pārvērsdams par vienkāršu un lētu ierīci plašam patērētāju lokam. E-komercija1: • pa tiešo sasaista pircējus un pārdevējus; • atbalsta elektroniskas informācijas apmaiņu starp ražot ājiem, piegādā- tājiem, pārdevējiem, pircējiem; • atļauj globālas aktivitātes 24/7/365 (laika zi ņā); • pieļauj pielāgošanos klientu uzvedībai; • veicina reāllaika procesu uzlabojumus. Lielākā un apjomīgākā lietotāju grupa ir B2C (business to consumer – no uzņēmēja pie patērētāja) grupa, kur visa darbība ir vērsta uz patērētāju. Tie ir analogi tradicionālajiem veikaliem, katalogu pasūtījumiem un telemārketingam, tikai internetā. Cita interesanta grupa ir C2C (customer to customer ) sistēma, kas nodrošina tiešu preču pārdošanu starp cilvēkiem, tomēr parasti tā ir tirdzniecība, kur par starpnieku uzstājas kāds komersants, nodrošinot cilvēku aktivitātes iespējas, par to saņemot atlīdzību. Ja š āds starpnieks ir nerezidents, tad par pakalpojumu visdrīzāk neviens nodokļus nemaksā. E-komercijas kontroles un nodokļu piemērošanas iespējas Pašlaik e-komercijai tiek piemērota nodokļu likumdošana, kas nav rakstīta interneta darbību unikālajiem aspektiem. Piemēram: pieņemsim, ka uzņēmums Latvijā elektroniski no interneta ielādēja sev izmēģinājuma versijas statistisko rādītāju analīzes datorprogrammu. Pēc izmēģinājuma laika uzņēmumam tā iepatikās un tas to iegādājās ar uzņēmuma kredītkartes palīdzību. Datorprogrammu uzrakstīja uzņēmums, kurš reģistrēts Floridā, ASV, to ieguva no servera, kurš atrodas Meksikā, S. Šteins. E-komercija un tās aplikšana ar nodokļiem 415 kā meklēšanas un ielādes palīgrīks ir Microsoft programma Windows Explorer , interneta pieslēgumu nodrošināja ISP no Latvijas. T ā rezultātā rodas jautājumi: Vai šis darījums ir apliekams ar nodokļiem? Ja j ā, tad kas un kur tika pārdots? Kad šis dar ījums būtu apliekams? Kuram ir ties ības šo darījumu aplikt? Tie ir jaut ājumi, uz kuriem mūsu likumdošana nav gatava pilnībā atbildēt. Šiem darījumiem gandrīz nav ierobežojumu – preces un pakalpojumi var tikt pārdoti jebkurā pasaules malā no jebkura servera, kur pārdevējs ir izīrējis vietu, lai uzturētu savu preci/pakalpojumu. [5] Galvenais nodok ļu administratoru uzdevums ir, cik vien iespējams, nodefinēt Interneta darījumus jau eksistējošo likumu ietvaros un kreatīvi pielāgot likumus tiem darījumiem, kuri neeksistēja, kad attiecīgie likumi tika gatavoti. Būtiski ir apzināties faktu, ka pārdevējs tīmeklī nezina, kas ir viņa klients, un līdz ar to bez tādiem datiem, nav iespējams veikt grāmatvedību pēc starptautiskiem standartiem. T āpat nav iespējams noteikt, cik kāda produkta kopijas ir iegādātas, ja vien kopējos ieņēmumus nedala ar produkta cenu. T āpat nav skaidrs, kas notiek ar PVN. Darījumu apjomi pieaug no lejupielādētām datorprogrammām, grāmatām, mūzikas albumiem un tiešlaika pakalpojumiem (derības, kazino u. c.). Visticamāk, ka piegādēm ārpus ES elektroniskiem lejupielādes pakalpojumiem PVN ir zudis. Bet pat tad, ja darījumi notiktu ES robež ās un PVN varētu tikt atprasīts no nodokļu iekasētājiem, tas rada tik lielus sarež ģījumus un uzņēmējdarbības dīkstāvi, ka nav nekādas motivācijas noturēt komercplūsmu ES robež ās. T āpat nodokļa subjekta noteikšanai tiek izmantotas piegā žu avota un past āvīgās rezidences koncepcijas, kas labi darbojas tradicionālajā komercijā, bet izplūst, kad tiek attiecinātas uz e-komerciju. Kā lai nodokļu administratori iekasē nodokļus no peļņas par darījumiem, kurus tie neredz, kurus tie nevar izmērīt un kur nav fiziski iespējams tos vispār pieprasīt? Form ālie mēģinājumi „policiz ēt” internetu vai t ā lietošanu ir viegli pamanāmi, un tas noved pie valsts izolācijas no pārējās pasaules. Šodienas e-komercijas situācija Latvijā E-komercijas izplatību veicina uzkrātā pieredze, izveidotā infrastruktūra, e-komercijas pakalpojumu klāsts, pastāvošā likumdošana un klientu drošības garantijas, tomēr būtisks faktors ir arī kopējās sadarbības izpratne un zināšanas par e-komercijas iespējām un gatavība piedāvātos pakalpojumus izmantot. Attīstību apgrūtina arī juridisko jautājumu nesakārtotība un nepieciešamo pakalpojumu (norēķini, loģistika u. c.) pieejamība un iespējas. Lai sekmētu e-komercijas attīstību Latvijā, ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar e-komercijas normatīvās bāzes sakārtošanu, jaudīgas un modernas telekomunikāciju infrastruktūras izveidi un uzturēšanu, kā arī IT speci ālistu apmācību. Būtu jāparedz viegli administrējami nodokļu atvieglojumi ieguldījumiem, kas saistīti ar e-komercijas risinājumu ieviešanu uzņēmumos un organizācijās. Pateicoties saskaņotām un mērķtiecīgām darbībām, kas vērstas uz normatīvās bāzes sakārtošanu un komercdarbības vides attīstību, no valsts puses ir likvidēti visi normatīvie šķēršļi e-komercijas attīstībai valsts iekšienē, kā arī globālā mērogā. Valsts ir īstenojusi e-komercijas koncepciju. Mērķis ir noteikt skaidru un vispārēju struktūru, kas ietvertu elektroniskās tirdzniecības infrastruktūras, izglītības un juridiskos aspektus. Lai sekmētu elektroniski pasūtītu preču piegādi iespējami īsā laikā, ir jānodrošina juridiski spēcīgu elektronisko dokumentu plūsmas pieeja, pirms preces ir fiziski piegādātas. Preču muitošana ir viena no akūtākajām e-komercijas 416 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE sekmēšanas problēmām. Muitas procedūru uzlabošanas nolūkos ir jāsadarbojas ar privātā sektora pārstāvjiem, kas kā muitas klienti spētu izvirzīt prasības muitas procedūrām. Komercijai, kas tiek īstenota elektroniskā veidā, izmantojot interneta vides sniegtās priekšrocības, nepastāv ne ģeogrāfiskās, ne laika robežas. T ādējādi e-komercijai kā globālai darbībai ir jābūt starptautiski regulētā tiesiskā vidē. Pieeja tiesisko aspektu risināšanai daž ādos reģionos būs daž āda – būs nacionālie un reģionālie likumi, vienošanās, politika un risinājumi. Pagaidām paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā šo e-vidi ir nepieciešams regulēt un/vai neregul ēt, kā panākt tās dinamisku tālāko attīstību, ieviešot to regulējošās normas. Svarīgākās regulas būtu nepieciešamas nodokļu tarifu, intelektuālo tiesību aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības un citos jautājumos, kas skar starptautisko tirdzniecības vidi. J āizvērtē un jāpielāgo attīstīto valstu pieredze par nodokļu iekasēšanu no darījumiem, kas slēgti tiešsaites rež īmā, un iespējas šo pieredzi izmantot Latvijā, kas ir visgrūtākais no visiem jautājumiem, jo skaidra rīcība nav definēta. Viens no svarīgiem punktiem ir Latvijas atbilstības nodrošināšana Eiropas Komisijas prasībām. ES dalībvalstīm ir jānodrošina dalībvalstu muitas informatīvo sistēmu savietojamība ar Eiropas Komisijas muitas informatīvajām sistēmām (2004. g. 2. pusgads). Kā e-komercija tiek aplikta ar nodokļiem un vai tā tiek aplikta? Nodok ļu kontroles meh ānisms Nodokļu kontroles stratēģija veido pamatu atbilstīgu sistēmu un procedūru izveidei un attīstīšanai, lai operatīvi atklātu nodokļu krāpšanas gadījumus un novērstu izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Nodokļu kontrolei nepārtraukti jāpiemērojas jaunām vajadzībām un prasībām, ņemot vērā starptautiskās tirdzniecības un investīciju apjoma pieaugumu – šī kontrole palīdzētu cīnīties pret nodokļu krāpšanas gadījumiem, kā arī samazinātu dubultās nodokļu aplikšanas risku. Līdztekus divpusējo līgumu slēgšanai ir jāsekmē daudzpusējie līgumi, lai tādējādi paplašinātu informācijas apmaiņas sfēru par visiem nodokļiem un riskiem. Galvenais m ērķis informācijas apmaiņai ir nodrošin āt, lai PVN un akc īzes nodoklis tiktu maksāts tajā dalībvalstī, kur notiek šo pre ču patēriņ š . Sistēmai ir jābūt spējīgai sniegt informāciju jebkurai nodokļu auditēšanas amatpersonai, lai nodrošinātu riska novērtēšanu. Rezultātā tiks izpildītas prasības IS (informācijas sistēmu) savietojamībā ar ES valstu IS. Jaun ā ekonomika, ļoti iespējams, nodokļu iekasēšanu padarīs valdībām sarež ģītāku. Pērkot preces tiešsaistes rež īmā, pircējam ir iespēja izvairīties no PVN maksāšanas, īpaši, ja prece tiek piegādāta digitālā formā. Internets palielina uzņēmuma un darba spēka mobilitāti. Uzņēmumiem ir tendence pārvietoties uz valstīm ar liberālāku nodokļu politiku – un tieši tur ir paredzama asa starpvalstu konkurence nodokļu sektorā. Ta ču e-komercija paver arī jaunas iespējas nodokļu iekasētājiem caur daudz ērtāku komunikāciju ar nodokļu maksātājiem un operatīvāku pieeju tiem nepieciešamai informācijai. Nodokļu iekasētājiem ir jāņem vērā, ka iekasēt nodokļus pēc darījuma būs daudz grūtāk nekā darījuma laikā – tas nozīmē, ka sistēmām pašām ir jābūt spējīgām noteikt un piemērot pareizu nodokļu likmi atbilstoši piegādātāja rezidencei. Lielākoties e-komercija darbojas ar minimālu cilvēkresursu iejaukšanos procesos, tāpēc tas ir svarīgi, ka sistēmas tie nodrošinātas ar korektu informāciju un sistēmu operatori var darboties fiskālā vidē, kas nodrošina ticamību. S. Šteins. E-komercija un tās aplikšana ar nodokļiem 417 Kā aktuālākās nodokļu iekasēšanas problēmas tiek minētas: • Tiešo nodok ļu jom ā. Tiešo nodok ļu iekasēšanā problēmas rodas tikai tad, ja e-komercijā iesaistītais uzņēmums ir reģistrēts vienā valstī, bet savu darbību veic ārpus reģistrācijas valsts. Nav pilnīgas skaidrības, kura valsts šajā gadījumā iekasē uzņēmuma ienākuma nodokli. Piem ēram, ja uz ņē mums, kurš re ģistrēts ASV, dibina uz ņē mum u darb ībai e-komercijas specializ ētā zon ā Panamas Republik ā, un ja ASV uz ņēmuma īpašnieks ir nerezidents, tad nodok ļu maks ā šanai te vieta nemaz netiek paredz ēta. Viss, kas tiek saražots e-komercijas specializ ētaj ās zon ās, netiek aplikts ar nodokļiem. Klientiem tiek dota iesp ē ja iegriezties uz ņēm uma m ā jas lap ā, kas tiek uztur ēta uz servera speci ālaj ā e-komercijas zon ā, kur ar ī notiek turpm ākā darbība. Ja to dara fiziska persona, tad š ādas darbības izsekošanas iesp ē jas ir minim ālas, jo t ās nekur netiek fiks ētas. Svarīgi ir sekot līdzi OECD „Konvencijas par ien ākuma un kapitāla nodokļu dubultās aplikšanas un izvairīšanās no nodokļiem” mode ļa komentāru izmaiņām attiecībā uz tiešo nodokļu piemērošanu e-komercijas darījumiem, jo tā varētu kalpot par pamatu nodokļu likumu grozījumiem. • Netiešo nodok ļu jom ā. Kā galvenā problēma šeit tiek minēta PVN iekasēšana. J ānosaka, vai Latvija vispār iekasēs PVN digitālo preču iegādes gadījumā, ja tās tiek piegādātas tiešsaistes rež īmā. Pasaules pašreizējā prakse liecina, ka pagaidām digitāli piegādātām precēm PVN un muitas nodokļus (tarifus) nepiemēro. Latvijas Republikas likumā par PVN no 1/05/2004 ir jauns papildinājums (4. pants), kas skar elektroniski sniegto pakalpojumu aplikšanu ar PVN, it kā nosakot preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas vietu. Tiek identific ētas sekojošas e-darbības jomas: a) elektroniskā tīkla programmu piegāde, elektroniskā tīkla uzturēšana un apkope, programmu un iekārtu uzturēšana no attāluma; b) datu bāzes un programmatūras piegāde un atjaunināšana; c) attēlu, tekstu un informācijas piegāde, pieejas nodrošināšana datu bāzēm; d) mūzikas ierakstu, filmu, spēļu (to skaitā laimes spēļu un azartspēļu) piegāde; e) daž ādu reportā žu (to skait ā politisku, kultūras, mākslas, sporta, zinātnes un izklaides raidījumu un notikumu) piegāde; f) tālmācība. Šajā pantā minēto pakalpojumu sniegšanas vieta ir iekšzeme, ja Eiropas Savienības teritorijā nereģistrēta persona sniedz šos pakalpojumus neapliekamai personai, kas neveic saimniecisko darbību. Atklāts paliek jautājums par kontroli. Noteikta daļa e-komercijas aktivitāšu ir patiesi jaunas un prasa arvien jaunu nodokļu administratoru nostāju. Ir jārēķinās ar to, ka mūsdienās par e-komerciju runā kā par komerciju kopumā, nevis kā par e-komerciju. Ņemot vērā, ka vēl nav izstrādāts meh ānisms, kā iekasēt tiešos un netiešos nodokļus no e-komercijas, uz neilgu laiku vajadzētu atteikties no to piemērošanas, tādējādi vienlaicīgi stimulējot e-komercijas sākotnējo attīstību Latvijā. Nodokļu piemērošanā e-komercijas darījumiem būtu jāievēro šādi vispārēji pamatprincipi: 1) nepieļaut jaunu speciālu nodokļu ieviešanu (vai piemērošanu) e-komercijā, lai nekavētu e-komercijas attīstību; 2) nepieļaut izvairīšanos no vispārīgo nodokļu maksāšanas un nepieļaut atvieglotu nodokļu rež īmu piemērošanu, tādējādi nodrošinot godīgus konkurences apstākļus, salīdzinot ar citiem uzņēmējdarbības veidiem. 418 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE T ā kā e-komercijas darījumi visbiež āk tiek veikti starp personām, kas atrodas daž ādās valstīs, kurās savukārt eksistē daž ādi nodokļu rež īmi, ļoti svarīgi ir nodrošināt vienādu vai līdzīgu pieeju nodokļu piemērošanā e-komercijas darījumiem, tātad piemērot starptautiski atzītus principus, kas vienlaikus nepieļautu vairākkārtēju e-komercijas darījumu aplikšanu (vairākās iesaistītajās valstīs), kā arī izvairīšanos no nodokļu piemērošanas vispār. [6] Cenšoties atbildēt uz jautājumu, kā pareizi e-komercijas gadījumā būtu jāpiemēro uzņēmuma ienākuma nodoklis, OECD TAG (Tehnisko asistentu grupa) piedāvā izvērtēšanai sekojošus piesaistes punktus: • vadības atrašanās vieta, • pastāvīgā pārstāvniecība, • ienākuma piesiešana vietai, kur atrodas serveris. Pēc nodokļu līgumu likumiem saistības pret valsts nodokļiem ir atkarīgas no tā, vai konkrētais potenciālais nodokļu maksātājs ir attiecīgās valsts rezidents. Ja ir, tad viņam par visiem saviem ieņēmumiem ir jāveic nodokļu atskaitījumi rezidējošā valstī. Tom ēr svarīgākais moments ir tas, ka arī nerezidenti var tikt aplikti ar UIN (uzņēmuma ienākumu nodoklis), ja vien tiek pierādīts, ka tiem pēc konkrētām pazīmēm valstī ir pastāvīgā pārstāvniecība. Ja nodok ļu maksātājs var tikt uzskatīts par rezidentu vairākās valstīs, tad par vadošo tiek uzskatīta tā, kurā atrodas uzņēmuma vadība. Starpvalstu nodokļu līgumi, pirmkārt, skata tieši šo nerezidenta sasaisti ar pastāvīgās pārstāvniecības esamību, lai noteiktu, kur ienākumi var tikt aplikti. Ar pastāvīgo pārstāvniecību saprot fiksētu uzņēmējdarbības vietu, no kurienes tiek veikti darījumi. Šo pieņēmumu piesien gan ģeogrāfiskajam izvietojumam, gan laikam, kuru uzņēmums pavada, kādā noteiktā vietā veicot savas aktivitātes. Uz nerezidentu šis noteikums attiecas tad, ja viņa vārdā darbojas aģents, parādot, ka tas var attiecīgā nerezidenta vārdā slēgt līgumus. Tom ēr tas neattiecas uz tiem aģentiem, kuri veic tikai tā saucamos dež ūrpakalpojumus. E-komercijas kontekstā šie pieņēmumi ir radījuši jaunus jautājumus, un OECD uzdevums ir definēt, kā šie pastāvīgās pārstāvniecības noteikumi var tikt attiecināti uz e-komerciju. Pirmie secinājumi ir šādi: • web lapa (www) pati par sevi nevar tikt uzskatīta par PP (pastāvīgā pārstāvniecība); • web lapas uzturētājs/ īpašnieks uz līguma pamata nevar tikt uzskatīts par PP; • ISP nevar tikt uzskatīts par PP, jo tas tikai nodrošina pieejas pakalpojumu tīklam; • savukārt serveris dažos gad ījumos var tikt uzskatīts par PP. Daudzi teorētiski pieņēmumi var tikt likti priekšā kā argumenti, lai pateiktu, kā tieši ieņēmumiem būtu jābūt apliktiem PP rezidējošajā valstī, un ekonomistu darba grupa sagatavoja ziņojumu, pozicionējot to tā, ka aplikšanai ar nodokļiem ir jānotiek pēc ekonomiskās lojalitātes doktrīnas: tās uzdevums ir pareizi izsvērt daž ādu valstu daž ādus ieguldījumus ieņēmumu rašanās un tālākā izlietojuma ceļā. Ekonomistu grupa identificēja faktorus, kuri satur ekonomisko lojalitāti, un klasificēja turību septiņās vispārējās kategorijās, identificējot relatīvi nozīmīgas atšķirības daž ādām bagātības stadijām. Kopumā ekonomistu grupa nonāca pie secinājuma, ka vissvarīgākie faktori ir: • ieņēmumu izcelsme, • ieņēmumu tēriņa vieta (rezidence), • pastāvīgā dzīvesvieta (juridiskā adrese). S. Šteins. E-komercija un tās aplikšana ar nodokļiem 419 Kā jau tika minēts, pastāvīgās dzīves vietas valstij ir priekšrocība veikt nodokļu iekasēšanu. Bet atklāts paliek jautājums par ieņēmumu iegūšanas vietu. Ja reiz p ēc to izcelsmes var tikt piemērota aplikšana ar nodokļiem, tad loģiski būtu skaidrot, kurā brīdī šādi ieņēmumi var tikt noteikti konkrētajā valstī. Svarīgs ir jautājums, vai piegādātājs, kurš fiziski neatrodas valstī, var tikt uzskatīts par subjektu, kurš izmanto attiecīgās valsts juridisko un ekonomisko infrastruktūru un, ja tas ir tā, tad kādā pakāpē no piegā žu viedok ļa tas var tikt uzskatīts par vienu no faktoriem, lai attiecīgā valsts varētu pretendēt uz ieņēmumu avota aplikšanas tiesībām. Ien ākuma noteikšana. Pēc eksistējošiem līgumiem uzņēmumu ienākumiem dažos gad ījumos var tikt piemērots nodoklis no bruto summas. T ā tas, piemēram, notiek ar procentiem, kuri tiek saņemti no bankas gadījumos, kad ienākumi nav attiecināmi uz pastāvīgo pārstāvniecību līdzekļu avota valstī. OECD valst īs lielākoties šādi ienākumi no to avota valsts tiek aplikti, par pamatu ņemot bruto summas. Netiek ņemti vērā tie izdevumi, kas ir radušies, lai šie ienākumi vispār varētu tikt ģenerēti, tādējādi bieži vien š āda augļošana patiesībā ir tikai atributīva. Neitralit āte. Svarīgi ir atkārtot to, ka pašreizējie likumi nav speciāli izstrādāti e- komercijai, un šie likumi ar e-komercijas darījumiem darbojas vispārējā kārtā. Kad OECD diskut ēja, vai ir nepieciešams veidot speciālus likumus e-komercijai, daudzas valstis argumentēja, ka nebūs skaidri definēta pamata, lai varētu nošķirt tradicionālos darījumus no tiem, kuri tiek veikti, izmantojot informācijas tehnolo ģijas savos komercmodeļos. Tradicion ālā komercija saplūst ar elektronisko zem viena un tā paša uzņēmuma jumta, kad viss uzņēmējdarbības atbalsts un mārketings var tikt akcentēts uz e-komercijas potenciālu. Līdz ar to tas nebūtu ne pareizi, ne arī iespējami izveidot vienu saikni e-komercijai un citu – pārējai komercijai. Efektivit āte. Mūsdienu starptautiskie likumi nosaka, ka ieņēmumiem ir jābūt apliekamiem tajā valstī, kur tie ir iegūti, bet, ja nodokļu administrācijai nav pieejama šāda informācija un tā nevar noteikt ieņēmumu un izdevumu plūsmu, pastāv risks, ka tā sameklēs alternatīvu pamatu, lai nodokļi tiktu iekasēti. Ideāli būtu, ja nodokļu likumdošana būtu vienkārša un saprotama. Jo noteikt āki būs nodokļu likumi, jo vairāk tie samazinās diskusijas. Lai ilustrētu lēmumu procesu, tiek saprasts, ka tad, ja nodokļu maksātājam nav biroja, darbinieku, atkarīgo aģentu konkrētā valstī – tādam nodokļu maksātājam arī nav pastāvīgās pārstāvniecības. Svarīgi ir samazināt apiešanas un izvairīšanās potenciālu! Tom ēr tai pat laikā ir jāņem vērā, ka vienai valstij nebūtu jāpretendē uz citas valsts tiesībām iekasēt nodokļus vai valsts tiesībām konkurēt ar savu nodokļu likumdošanu. Nodokļu sistēma tik tālu ir laba, cik tālu tā var sniegties ar saviem iekšējiem nosacījumiem. Ko var izdarīt ar e-komerciju? K ā tā darbojas praksē? Nerezidenta uzņēmums veic aktivitātes valstī S ar trīs daž ādu operāciju palīdzību – sadales centrs, iegā žu birojs un tirgus izp ētes birojs. E-komercijas realizācija notiek caur serveri, kurš ir izvietots citā valstī. Maksājumi tiek veikti ar kredītkartēm, un bankas rēķins atrodas S valstī, lai varētu norēķināties par tiešajiem izdevumiem. Pēc OECD past āvīgās pārstāvniecības definīcijas, iespēju izmantošana S valstī, lai uzglabātu, uzturētu un piegādātu preces, netiek konstatēta kā PP. Ja visas iepriekš minētās darbības notiktu vienā valstī, tad tas tiktu definēts kā PP. Līdz ar to e-komercijai parādās plašas iespējas veikt aktivitātes valstī S, bet to aplikšana ar nodokļiem netiek paredzēta. 420 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Kādas var būt sekas, ja mēs e-komercijas brīvai attīstībai nepievērsīsim pietiekamu uzmanību? Nerisinot koncepcijā izvirzītās problēmas, Latvijas komerciālā vide nebūs gatava interneta izmantošanai komercnolūkos tādā veidā, kā to vēlētos nodokļu administrācija. Nepieciešams ir arī pamatnoteikumu problēmu risinājums, jo internets kā jauns komerciāls instruments rada jaunas problēmsituācijas, kādas neradās, izmantojot citus komerciālus instrumentus, nepiemērojot Latvijas normatīvos aktus, starptautiskos līgumus un konvencijas intelektuālā īpašuma aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības un nodokļu iekasēšanas jomā, kad var rasties situācija, ka ar interneta starpniecību lielos apjomos tiek veiktas daž ādas pēc savas būtības nelikumīgas darbības, taču šādu darbību izpildītājus nebūs iespējams saukt pie jebkādas atbildības. Noslēgums Eventuāli, protams, tiks rasts risinājums, kā pareizi aplikt e-komerciju ar nodokļiem, un nevienam nav šaubu, ka tā tam arī jābūt, bet, kamēr tā nav un risinātāji ir meklējumos, uzņēmējiem ir daudz juridiski brīvu ceļu, kā izmantot pārpratumu periodu par labu savas labklājības vairošanai. Atbildot uz jautājumu, vai e-komercijas attīstība beigsies ar to, ka nepieņemami tiks dalīti nodokļu ieņēmumi starp rezidences un līdzekļu izcelsmes valstīm, atbildes patiesībā nav, un starptautiskā nodokļu ieņēmumu dalīšana turpinās. Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai e-komercija radīs iespaidīgus ieņēmumu zaudējumus, var droši teikt, ka zaudējumi būs, tomēr līdz šim šāda statistika nav veikta, un tiek solīts, ka likumi ar atpakaļejošu darbību netiks radīti. Lai novērtētu iespējamos zaudējumus, ir jāveic pastāvīgs monitorings. J āizvērtē, kādi mazumtirdzniecības apjomi eventuāli var pāriet uz e-mazumtirdzniecību. OECD atbild īgā darba grupa par e-komerciju joprojām turpina darbu pie jauno tehnolo ģiju izmantošanas, lai atvieglotu nodokļu iekasēšanu un uzlabotu gan komersantu, gan valsts darba efektivitāti. Lai sekmētu elektroniski pasūtītu preču piegādi iespējami īsā laikā, ir jānodrošina juridiski spēcīgu elektronisko dokumentu plūsmas iespēja, pirms preces tiek fiziski piegādātas. Var veikt gan tādas izmaiņas, kas neprasa fundamentālas esošo likumu izmaiņas, gan tādas, kas to prasa. Lai arī pašreizējos globalizācijas procesus ir grūti viennozīmīgi vērtēt tikai pozitīvi, ir skaidrs, ka e-komercijas sekmīga attīstība ir atkarīga no noteiktas politikas – nodokļu, tarifu, intelektuālā īpašuma aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības u. c., kas skar starptautiskās vides jautājumus – sekmīgas harmoniz ēšanas pasaules mērogā. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Autora secinājums no “virtu ālo vērtību ķēdes” procesa. LITERAT ŪRA 1. Zwass, 1996, Forrester Research, www.forrester.com , 2000. g. 10. decembris. 2. LR Komerclikums, 1. panta 2. daļa // Latvijas V ēstnesis, 2002. − 5. aprīlis. S. Šteins. E-komercija un tās aplikšana ar nodokļiem 421 3. Indiana School of Library http://www.slis.indiana.edu/hrosenba/www/ L561/classes/intro/sld001.htm 11. slaids., 2002. g. 15.marts. 5. OECD Ekonomiskie p ētījumi, 2000, Executive Summary, 9. lpp. 6. David E. Hardesty, 2001, Electronic Commerce: Taxation an d Planning, p. 1−5. 7. Pārskats par ”Koncepcijas par elektronisko komerciju” r īcības plāna pasākumu izpildes gaitu. −Ekonomikas ministrija, 2003. − 12. lpp. Summar y Estimated development of e-commerce causes fear between the countries in European Union and countries where EU have international business relations. E-commerce is not a new phenomenon. Mone y has been transferred electronically for decades – businesses have used a vari ety of private networks to transfer information and research services, but at present e-commerce taxation is regulated by a law that is unadjusted to deal w ith the unique aspects of internet-based transactions. Therefore using intensive st rategy within the country a short-term solution should be generated at first to diminish the crack be tween accounting and control spending minimal resources, and following that – a conceptual model – to deal with the situation in a long-term. Key words: e-commerce, taxation, digital goods, control, avoidance. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 422.–430. lpp. Short Term Forecasting of the Money Supply in Latvia Latvijas naudas piedāvājuma īstermiņa prognoz ē šana Ivars Tillers University of Latvia Faculty of Economics and Management Aspazijas bulv. 5, Riga, LV–1050 E-mail: tillers@delfi.lv The article addresses the issues of moneta ry policy in a small open economy with fixed exchange rate and free movement of capital. If the condition of perfect movement of capital holds, the central bank cannot control the money supply and pursue an independent interest rate target; however, an appropriate liquidity management policy mi ght be necessary to eliminate the interest rate fluctuations. The liquidity projection approach suggested by the author is based on the short term forecasting of the money supply and money multiplier; the implementation using time series models is presented. Key words: monetary policy, liquidity management, money supply, money multiplier, time series models. Introduction Price stability is generally accepted as an ultimate target of monetary policy; however, there is no single monetary policy framework that would be optimal for all countries. Thus the research, which the m onetary policy strategy is based on, is focused on different aspects of the econo my. During the last decades economists have somewhat lost interest in the money supply, since the central banks that implemented the monetary targeting policy abandoned this strategy. The monetary policy framework adopted by the central banks of larger economies does not rely on the intermediate targets. The monetary policy decisions are based on the results of comprehensive macroeconomic modelling and simulations, which directly link the ultimate policy targets to the interest rates. Nevertheless, this framework is less appropriate for small open economies, which are sensitive to exchange rate fluctuations [1]. Since exchange rates are difficult to control indirectly by the interest rate policy, the monetary policy framework in small open economies usually involves an intermediate exchange rate target that is reached by in terventions in the foreign exchange market. However, the flexibility of the exchange rate regime may vary from currency board arrangement to the exchange rate peg with a relatively broad range of fluctuations. The fixed exchange rate mechanism, in combination with free movement of capital, imposes constraints on pursuing independent interest rate targets. If the condition of perfect capital mobility holds, the central bank is constrained to comply with foreign monetary policy decisions and loses control of the money supply. Even I. Tillers. Short term forecasting of the money supply in Latvia 423 when legislation permits free movement of capital, the condition of perfect capital mobility rarely holds in emerging market economies. Emerging markets are more vulnerable to capital flows, and from time to time some emerging market economies experience a sudden worsening of market confidence. Uncertainty about the cred ibility of the economy might prevent investors from entering financial markets immediately in response to the increase of interest rates. The precaution of investors implies a time-varying and unpredictable risk premium; therefore, the imperfection of capital flows does not ensure much room for the central bank to implement an independent interest rate policy. The interest rates in the money market are determined by supply and demand. From the demand side the liquidity of the banking system is largely influenced by two factors – currency demand and reserv e requirements. The credit activity of banks expands the amount of deposits that in turn leads to a larger amount of reserves the banks are requir ed to hold. The central bank can control the liquidity supplied to the banking sector, thus smoothing interest rate fluctuations, which rise from the demand side. One of the cornerstones in the decision-making pro cess is analysis of the monetary sector that is based on the modelling and forecasting of the money supply. Therefore, research of the money supply is of great importance for consistent liquidity management policy. Monetary Policy of the Bank of Latvia The main objective of the Bank of Latvia monetary policy is price stability, which is achieved by maintaining exchange rate stability. In order to control the amount of reserves of the banking system, the Bank of Latvia sets the ratio of reserve requirements. The Bank of Latvia ha s a wide set of monetary instruments, e.g. currency swaps, purchases of secur ities on the secondary market. However, the Bank of Latvia does not pursue any specific interest rate target, and the monetary instruments are used for the purposes of liquidity management that reduces excessive interest rate fluctuations in the money market. During the period of macroeconomic stabil isation, the exchange rate policy of the Bank of Latvia was similar to that of the currency board, and the liquidity of the banking system was mostly influenced by foreign exchange operations. In the result of monetization of the economy, the interest rate fluctuations have a deeper impact on the economy; therefore, the role of inte rest rate policy and liquidity management of the banking sector has increased. The monetary operations of the Bank of Latvia in 2003 featured active use of monetary policy instruments that reduced the volatility of interest rates and enforced the stability in the money market. While the risk premium of the Latvian assets has diminished, the foreign and domestic assets still are not perfect substitutes. The financial markets in Latvia are too thin and there are only a few liquid financial instruments that make Latvian financial markets less attractive for the inflow of foreign short-term investments, even if the interest rate margin is wide enou gh to raise the interest of investors. Thus the deviation of Latvian interest rates from the foreign ones will not necessarily cause immediate capital inflows; therefore, the short term money demand fluctuations will lead to interest rate volatility in the domestic money market. On the other hand, any central bank which implem ents a fixed exchange regime faces the 424 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE trade-off between exchange rate stability and the flexibility of the interest rate policy. Interest rate fluctuations can be efficiently diminished only by appropriate liquidity management; however, an inconsistent policy might undermine exchange rate stability. Therefore, the decisions of interest rate policy and monetary operations are based both on the forecasting of the monetary sector and comprehensive macroeconomic analysis. Model of the Money Supply The money supply in economy M depends on the money multiplier µ and the monetary base B . BM ⋅= µ (1) The money supply can be broken down into two basic components – cash held by the public and deposits at the banks. DCM += (2) The components of the monetary base ar e currency and reserves, comprised of coins and notes held by the public and reserves RCB += (3) Reserves of the banks comprise the vault cash and amount of deposits held at the central bank. Using the above definitions the money multiplier can be expressed as the function of currency-deposit DC / and reserve-deposit DR / ratios DRDC DC // /1 + +=µ (4) The banks may need reserves for settlements; however, the main reasons for holding of reserves are due to reserve requi rements and the obligation to ensure cash withdrawal. Thus the amount of required reserves 0R is determined by the central bank while the amount of the vault cash *C represents the amount of currency necessary to ensure cash withdrawals by the public. If the banks do not hold other excess reserves but the vault cash, the rese rve-deposit ratio can be represented in the form DCRDR /][/ *0 += (5) The reserve-deposit ratio might increase if the banks expect deposit outflows. The banks are interested in reducing the opportunity costs of holding of excess reserves; therefore, higher money market rates will st imulate the banks to implement tighter reserve management that will make the reserve-deposit ratio fall. While the reserve-deposit ratio is determined by the behaviour of the banking sector and the central bank, the currency- deposit ratio is mainly influenced by I. Tillers. Short term forecasting of the money supply in Latvia 425 money holding preferences and customs of people. Cash is mainly used as a means of payment in relatively sm all transactions, and it is less attractive for larger payments. Extensive use of cash is typi cal for people with low incomes and little wealth, while people with higher incomes have different spending and saving behaviour. Therefore, an increase of inco me and wealth can decrease the currency- deposit ratio [4]. The currency-deposit ratio is reduced by innovations in banking services. The most popular alternative to currency is payment cards, which can be used worldwide. Even if payment in cash prevails in smalle r transactions and payment cards are frequently used for cash withdr awal, nevertheless they reduce the amount of currency held by people. The role of currency can be substantially diminished by services like Internet banking and automatic payment of bills. A higher currency-deposit ratio can be explained with illegal activity and tax evasion. The use of currency is not common for transactions in the corporate sector; therefore, a rising currency-d eposit ratio might be evidence of an increasing hidden economy. On the other hand, due to curre ncy substitution these processes could be only partially reflected by monetary statis tics. Cutting of tax rates might somewhat reduce the motivation for tax evasion and diminish the use of currency, but this shift might take place only in the long term. The holding of large amounts of currency leads to opportunity costs, especially if the interest rates on de posits are relatively high; th erefore, the contraction of currency holdings might take place if th e interest rate on savings increases. The situation that triggers a rapid increas e in the currency-deposit ratio is bank panic. In order to avoid losses on deposits, people prefer to shift their savings from deposits into currency. If the banks expect deposit outflows, they should hold larger excess reserves that in turn restrict th e ability of banks to supply loans to the economy. These processes re sult in a contraction of the money supply and an increase in interest rates. The record of currency crises in the world shows that in countries with a fixed exchange regime, ma ny episodes of speculative attacks on currency are preceded by bank ing crises. In the period of currency crises the decline of the money supply becomes more dramatic due to contraction of the monetary base. This scenario leads to additional co ntraction of the mone y supply, which hits the economy through the sharp increase of interest rates. Modelling of the Money Supply in Latvia The basic purpose of modelling of the broad money supply is forecasting of the liquidity required for the banking sector. The broad money supply is determined by the demand for money, which is almost out of control of the Bank of Latvia. While the quarterly observations of money supp ly could be forecasted using the money demand function, this approach is not appropriate due to lack of data on economic activity with so short a pe riod of aggregation. However, modelling the short run behaviour of data, major attention should be paid to accurate dynamic specification; therefore, the forecasting of the money supply can be based on a time series model. A broad class of time series models, wh ich approximates the dynamic pattern of many macroeconomic time series, is the class of autoregressive moving average – ARMA models. While these models represen t a theoretical explanation of behaviour of time series; nevertheless, for the sh ort run forecasting time series models outperform the structural models, which are based on the economic theory [2]. 426 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE In the ARMA (p, q) model of zero-mean variable represent linear combinations of lagged observations and white noise random variable: qtqttptptt uuu −−−− ++++++= εθεθερρ ...... 1111 (6) The time series of macroeconomic and financial data usually are non-stationary. While the ARMA theory applies only to cova riance stationary time series, most of the macroeconomic variables are non-stationary, though it can be easily generalized for modelling of integrated processes, wh ich can be transformed into stationary series by differencing. The ARMA processes do not have unique representation and the time series of the same process can be approximated with different models. The basic strategy of modelling represents the searching of the most parsimonious model specification, which yields a more efficient estimation of the model parameters. According to the Box-Jenkins approach [5] the finding of optimal representation of the model is based on the analysis of plots of the autocorr elation and partial autocorrelation functions. Model of the Broad Money Supply Due to the importance of foreign currenc y in the deposit structure, the money supply in Latvia is represented by th e broad monetary aggregate M2X, which comprises both deposits in domestic and foreign currencies. Within the sample starting from the year 1993 to 2003 the magnitude of the broad money supply changes the scale. If at the end of year 1993 the money supply was slightly above the level of 0.4 billion Lats, then ten y ears later the broad money amounted to 2.26 billion Lats. In order to avoid the hetero scedasticity problem, th e money supply is transformed by logarithmic function. 0 500 1000 1500 2000 2500 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Chart 1 . The Broad Money Supply in Latvia A visual inspection of time series suggests the presence of a stochastic trend in the broad money supply. This hypothesis can be proved by the ADF test, which indicates that the broad money supply is an I (1) process without a statistically significant deterministic trend component. Following the Box-Jenkins approach, the money supply can be represented by the season auto-regression model ),0(...~ ;)1)(-(1 ; ln 2120 σεεφρα NdiiuLLuM ttttt =−+=∆ (7) I. Tillers. Short term forecasting of the money supply in Latvia 427 in which L denotes a lag operator and tε is a white noise random variable. Estimates of the model are presented in Table 1. Table 1 Estimates of the Broad Money Supply Model α0 ρ φ 0.0152 0.2671 0.4002 (3.8530) (2.9199) (5.8052) This model and other mode ls, which will be presente d below, were estimated including several dummy vari ables that capture outliers . Since these dummies are associated with individual past events, whic h are irrelevant for the forecasting, they are omitted from the model specification. Currency-Deposit Ratio In the long run the currency deposit ratio could be explained by a variety of macroeconomic factors – income and wealth, interest rates on deposits and tax rates, expected outflow of deposits and innovations in banking services. However, in the short run most of these factors are irreleva nt due to low explanatory power. From the macroeconomic factors, which could be cap tured by the model, income and wealth should be pointed out, since these factors could explain the decline of the currency deposit ratio. The following chart presents the money multiplier and its components. 0.1 0.2 0.3 0.4 0.5 0.6 0.7 1999 2000 2001 2002 2003 1.5 1.75 2 2.25 2.5 2.75 3 C/D R/D M2X/M0 Chart 2 . Money Multiplier and its Components In order to reach parsimonious structure of the model and avoid the inclusion of many exogenous variables that would weaken the predictiv e power of the model, the income and wealth are approximated by the amount of deposits. Since the broad money aggregate M2X was proved to be an integrated process; therefore, either one or both of money supply components should be integrated processes. If the approximation of wealth by amount of deposits is reasonable, the time series of currency and deposits should be co-integrated. 428 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE tttt SSDCC εββααγ +∆+∆+−−=∆ −− 122611101 ]lnln[- ln (8) The model includes two centred seasonal dummies, which capture the seasonal pattern of currency dynamics at June and December. This model is estimated in sample starting from year 1997; estimates of parameters are given in Table 2. Table 2 Estimates of the Currency-Deposit Ratio Model γ α0 α1 β6 β12 0.2052 0.4877 2.794 7.505e-3 3.173e-2 (4.406) (30.73) (25.23) (2.463) (10.35) The co-integration of curr ency-deposit ration is appr oved by the statistical significance of the speed of adjustment coefficient γ , which cannot be regarded as zero at the 1% significance level us ing critical values of MacKinnon. Forecasting of the Vault Cash It should be noticed that the amount of vault cash is difficult to forecast, since the banks are motivated to reduce the co sts rising from the holding of excess reserves; therefore, any rela tionship can be only temporar ily stable. In the period from year 1997 to 2003 the amount of vault cash evidently is a trend stationary process. 0 20 40 60 80 100 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 Chart 3 . Amount of the Vault Cash The analysis of the autocorrelation pattern revealed seasonality of variable, which can be captured by two seasonal dummies; the residual of regression has a moving average structure; the final model of vault cash can be represented as follows: ;)1( ; 62 3 11236210 * tttt LLuuSStC εθθαααα ++=++++= (8) I. Tillers. Short term forecasting of the money supply in Latvia 429 in which L denotes a lag operator and tε is a white noise random variable. Table 3 Estimates of the Vault Cash Model α0 α1 α2 α3 θ1 θ2 -19.33 0.7283 2.305 7.450 0.1972 0.3269 (-13.53) (47.56) (2.427) (7.829) (1.793) (2.918) Using the models described above, it is possible to forecast the broad money and money multiplier, which is necessary for the calculation for reserve money. Thus using these models it is possible to pr edict the liquidity situation in the money market and project the liquidity management policy. Conclusions Since the recovery from the Russian cr isis, the Latvian economy has reached a phase of sustainable growth. In line with the positive developments in the real sector, the performance of the monetary sector features stable growth of the money supply and an in crease of the money multiplier. The increase of the money multiplier ca n be explained with the trend-like behaviour pattern of its components – reserve-deposit and currency-deposit ratios. First the decline of the rese rve-deposit ratio can be explained with active monetary policy. Starting the year 1999 the Bank of Latvia reduced the reserve requirements, which were gradually cut from 8% and reached the 3% level at the beginning of 2003. Second, the banks improved the reserve management diminishing the amount of excess reserves. However, the most relevant impact on the money multiplier stems from the decline of the currency-deposit ratio that can be associated with the increasing income and wealth in the Latvian economy. If the central bank of a small open economy implements the fixed exchange rate mechanism, in combination w ith free movement of capital, it imposes constraints on interest rate policy. Howeve r, these conditions do not eliminate the interest rate volatility in the domestic money market. Th e liquidity management that aims to diminish the interest rate fluctuations can be based on the forecasting of the money supply and the money multiplier. The models presented in the article captu re the dynamic pattern of the monetary sector indicators and provide the short-run forecasts of the money supply and money multiplier. Thus using these models it is possible to project the liquidity situation and ensure money market stability. BIBLIOGRAPHY 1. Christiansen, A. B. and Qvigstad, J. F. Ed, “Choosing a Monetary Policy Target”, Scandinavian University Press, 1997. 2. Granger, C. W. J., “ Forecasting in Business and Economics” , Academic Press, 1989. 3. Hamilton, J. D., “Time Series Analysis”, Princeton University Press, 1994. 4. Mishkin, F., “Economics of Money, Bankin g and the Financial Market” , Pearson Addison Wesley, 2002. 430 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 5. Pindyck R. S. add Rubinfeld, D. L., “ Econometric Models and Economic Forecasts” , McGraw-Hill, 1991. Kopsavilkums Rakstā ir aplūkoti monetārās politikas jautājumi mazā atvērtā ekonomikā ar fiksētu valūtas kursu un brīvu kapitāla kustību. Izpildoties perfektas kapitāla kustības nosacījumam, centrālā banka nevar kontrolēt naudas piedāvājumu un īstenot neatkarīgu procentu likmju politiku. Tom ēr starptautiskās kapitāla plūsmas nespēj nekompensēt īstermiņa naudas pieprasījuma izmaiņas, kas rada procentu likmju nepastāvību, tādēļ centrālajai bankai jāīsteno likviditātes vadīšanas politika. Rakstā aplūkotos naudas piedāvājuma īstermiņa prognozēšanas modeļus var izmantot banku sistēmas likviditātes prognozēšanai un plānošanai. Atslēgvārdi: monetārā politika, likviditātes vadība, kapitāla plūsma. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 431.–441. lpp. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uz ņēmējdarbības attīstībā T he Role of Technology Park s in the Development of Innovative Business Activity Deniss Titarenko Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050 E−pasts: deniss_t@mits.lv Raksta mērķis ir izpētīt tehnolo ģiskā parka kā inovatīvās uzņēmējdarbības atbalsta instrumenta konceptuālos pamatus un izanalizēt tehnolo ģisko parku lomu inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībā. Atbilstoši izvirzītajam mērķim rakstā tiek apskatīti starptautiskajā zinātņietilpīgo uzņēmumu darbības atbalsta praksē plaši pielietojamo instrumentu teorētiskie aspekti. Rezultātā tiek piedāvāta definīcija, kas atspoguļo tehnolo ģiskā parka koncepcijas galvenos momentus. Rakstā ir apskatīta tehnolo ģiskā parka klasiskā modeļa struktūra. Uzmanība tiek pievērsta tehnolo ģisko parku izveidošanas pamata mērķiem un tiek vērtēta to ietekme uz reģionālo sociāli ekonomisko attīstību. Tehnolo ģisko parku attīstība Latvijā tiek apskatīta valsts inovāciju programmas realizācijas kontekstā, kas dod iespēju raksturot tehnolo ģisko parku vietu valsts inovāciju politikas realizācijas procesā. Atslēgvārdi: inovācijas, tehnolo ģiskais parks, biznesa inkubators, tehnolo ģiju komercializācija, Nacionālā inovāciju programma. Tehnolo ģisko parku koncepcijas teor ētiskie aspekti Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) nost ādnes nepārprotami rāda, ka nacionālajai politikai un stratēģijai inovāciju jomā ir noteicoša loma ilgspējīgas ekonomiskās attīstības nodrošināšanā. Mūsdienās ekonomiskās attīstības dinamiku vairs nenosaka tikai tradicionālie resursi – dabas bagātības, darbaspēks un kapitāls, bet arvien lielāku nozīmi iegūst tehnolo ģiju attīstība. Spēja ģenerēt jaunas idejas un tās komerciāli izmantot kļūst par ekonomiskās izaugsmes galveno virzītājspēku. Līdz ar to uzmanības centrā ir inovatori – cilvēki, firmas, nozares, kuras, balstoties uz ideju vai izgudrojumu, rada tam atbilstošu pirmo komerciālo pielietojuma variantu. [4; 18 ] Cieša mijiedarb ība starp zinātniski tehnisko un uz ņēmējdarbības vidi ir jebkuras valsts nacionālās inovāciju sistēmas pamats. Savukārt uz augstām tehnolo ģijām bāzētie uzņēmumi attīstās tikai inovatīvai darbībai labvēlīgā vidē. Kā liecina statistikas dati, attīstītās pasaules valstīs uz jaunām tehnolo ģijām balstīto un zinātņietilpīgo ražošanas nozaru īpatsvars eksporta struktūrā ir ap 30−50%, bet Latvijā tas nepārsniedz 6%. [1; 2 ] Ar ī mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā ir tikai 18,3, bet Eiropas Savienības valstīs 40−60. [3; 128 ] 432 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Līdz ar to šodien primārais stratēģiskais uzdevums ir radīt valstī priekšnoteikumus inovatīvai darbībai, jaunu zinātņietilpīgu uzņēmumu radīšanai un attīstībai. T ādējādi lietderīgi būtu pievērst uzmanību mūsdienu starptautiskajā inovatīvo mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalsta praksē pielietotajiem instrumentiem. Terminus „tehnolo ģiskais parks”, „zin ātnes parks” Rietumeirop ā sāka lietot 20. gs. 80. gadu sākumā. Amerikas un Lielbritānijas ekonomiskās attīstības modeļi deva sabiedrībai daudzsološo ideju: jauno zinātņietilpīgo uzņēmumu aglomerācija augstskolas tuvumā. Par uzskatāmu piemēru kalpo Silikonu ielejas projekts, kam pamatus 20. gs. 50. gados lika Stenfordas universitātes zinātnes parks. Dati par zinātnes un tehnolo ģisko parku attīstības dinamiku pasaulē ir atspoguļoti 1. attēlā. 1. att . Zinātnes un tehnolo ģisko parku veidošanās dinamika 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā (pasaulē, procentos no tehnolo ģisko parku kopskaita) [16] Science and Technology Park Development in 20 − 2 1 Century (world, % of total number of parks) Kā redzams no 1. attēla datiem, 30% no tehnolo ģisko parku kopskaita pasaulē bija radīti pagājušā gadsimta 80. gados, 48% – 90. gados, bet 18% no pašlaik eksistējošiem parkiem tika dibināti pēdējo 3 gadu laikā. Tas savuk ārt ļauj secināt, ka tehnolo ģisko parku skaita pieauguma tendence pasaulē saglabājas. Paplašinoties MVU attīstības atbalsta praksei, rodas vairāki modeļi. To daudz- veidība atspoguļojas jau eksistējošā terminoloģijā: tehnolo ģiskais parks, zinātnes parks, pētniecības parks, inovāciju centrs, biznesa inkubators utt. Pēdējos gados Latvijas uzņēmējdarbības praksē ir izplatījies termins „tehnolo ģiskais parks” 1, tiek lietoti arī citi termini. Ta ču, neskatoties uz terminoloģijas daudzveidību, visām inovatīvo MVU atbalsta struktūrām ir raksturīga virkne kopēju īpašību. Lai izprastu to būtību, apskatīsim dažas defin īcijas. Starptautiskā zinātnes parku asociācija (IASP) piedāvā sekojošu definīciju. Zinātnes parks ir organizācija, kuras galvenais darbības mērķis ir sabiedrības labklājības paaugstināšana caur inovāciju kultūras izplatīšanas un ar to saistītas uzņēmējdarbības un zinātņietilpīgo institūciju konkurētspējas paaugstināšanas veicināšanu. Lai realizētu savus mērķus, zinātnes parks stimulē un vada zināšanu un 1 8 % 4 8 % 3 0 % 2 % 2 % 0% 10% 20% 30% 40% 50% 2000... ' 90 ' 80 ' 70 ' 60 D. Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā 433 tehnolo ģiju plūsmas starp augstskolām, pētniecības un attīstības institūcijām, uzņēmumiem un tirgiem, sekmē inovatīvo uzņēmumu radīšanu un attīstību caur inkubācijas procesiem un piedāvā citus pakalpojumus kopā ar augstas kvalitātes telpām un aprīkojumu. Terminu „zin ātnes parks” dotaj ā definīcijā var aizstāt ar tādiem terminiem kā „tehnolo ģiskais parks”, „tehnopole” vai „p ētījumu parks”. [15] LR Ministru kabineta apstiprinātajā Nacionālajā inovāciju programmā jēdziens „ zin ātnes un tehnolo ģiju parks ” ir defin ēts kā cilvēkresursu, zināšanu un infrastruktūras komplekss, kur ir radīti labvēlīgi apstākļi augstākās izglītības, pētnieciskā darba un zinātņietilpīgas produkcijas ražošanas savstarp ēji papildinošai attīstībai. [2; 6 ] Daž ādos publiski pieejamos informācijas avotos ir sastopamas vairākas tehnolo ģisko parku un līdzīgo struktūru definīcijas. Dažas no t ām darbības pamata mērķu un kritēriju ziņā ir līdzīgas iepriekš minētajām, dažas no t ām atšķiras. Darba autors piedāvā apskatīt sekojošu definīciju, kas uzsver tehnolo ģiskā parka koncepcijas galvenos momentus. Tehnolo ģiskais parks ir organizācija, • kuras rīcībā ir inovatīvo uzņēmumu izvietošanai un darbībai piemērota infrastruktūra; • kurai ir nodibināti sakari ar vienu vai vairākām augstskolām vai zinātniskās pētniecības centriem; • kura nodrošina labvēlīgus apstākļus jauno inovatīvo uzņēmumu veidošanai un attīstībai; • kura aktīvi veicina jauno tehnolo ģiju pārnesi parka teritorijā izvietotajiem uzņēmumiem no zinātniskās pētniecības institūciju puses uz jauno tehnolo ģiju komercializāciju2. J āatzīmē, ka ārzemju praksē ir mēģinājumi sniegt detalizētu parku klasifikāciju atkarībā no to nosaukumiem. Piemēram, pastāv uzskats, ka galvenā atšķirība starp zinātnes un tehnolo ģiskajiem parkiem ir tā, ka zinātnes parki ir ciešāk saistīti ar zinātniski pētnieciskajiem institūtiem un augstskolām, savukārt tehnolo ģiskie parki veicina darbības integrāciju starp zinātniski pētnieciskajiem institūtiem, lielo tehnolo ģisko koncernu pētniecības struktūrvienībām un jauniem inovatīvajiem uzņēmumiem. Ta ču uzmanības centrā vienmēr paliek uzņēmumi, jo tehnolo ģiskie parki netiek radīti tikai, lai veicinātu zinātnes un tehnikas att īstību. Citi speciālisti neredz būtiskas atšķirības starp jēdzieniem „zin ātnes parks” un „tehnolo ģiskais parks” un uzskata, ka to darb ības pamata princips ir tehnolo ģisko zināšanu un „ know−how” lok āla aglomerācija, kā arī koncentrēšanās uz kādu noteiktu tehnolo ģiju. Savukārt tehnolo ģisko parku dzinējspēks ir veiksmīga uzņēmējdarbības attīstība un nodarbinātības palielināšana pilsētā vai reģionā. Kopumā jāatzīmē, ka visi iepriekšminētie uzskati ir loģiski pamatoti, tomēr, pēc autora domām, tie ir diezgan konvencionāli, jo reālajā praksē ir grūti atrast pilnīgi identiskus projektus. Kopumā var teikt, ka starp daž ādiem tehnolo ģisko parku projektiem pastāv atšķirības sekojošos momentos: tehnolo ģiju pārnese, inovāciju un uzņēmējdarbības vadība un mērķa klientu grupas. Līdz ar to ir svarīgi klasificēt inovatīvo MVU atbalsta struktūras pēc to funkcionālajām īpatnībām, pēc to darbības mērķiem un uzdevumiem. Praksē tehnolo ģiskie parki atšķiras gan pēc lieluma, gan arī pēc nozares piederības. To darb ības pamata princips ir inovatīvās uzņēmējdarbības veiksmīga attīstība un nodarbinātības paaugstināšana pilsētā vai reģionā. To dibin ātāji parasti ir 434 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE reģionālās valsts varas institūcijas un vietējo zinātnes, finanšu vai biznesa sfēru pārstāvji. Vienkāršotu tehnolo ģiskā parka struktūru var atspoguļot ar 2. attēla palīdzību. 2. att . Tehnolo ģiskā parka iekšējā struktūra [13] Internal Structure of Technology Park Tehnolo ģiskā parka iekšējo struktūru nosacīti var iedalīt šādi: • Parka „kodols”, ko veido: jauno inovat īvo uzņēmumu−iesācēju inkubators, jau attīstītie uzņēmumi, kas ir pabeiguši inkubācijas procesu, bet vēlas palikt parka teritorijā, lielo uzņēmumu filiāles un meitas uzņēmumi, kā arī t.s. „ spin −off ” uz ņēmumi, kuri veidojas pie augstskolām vai pētniecības iestādēm. • Parka „apvalks”, ko veido servisa firmas, kuras sniedz daž āda veida pakalpojumus parka nomniekiem. Kā atzīmē daudzi speciālisti, izšķirošā loma tehnolo ģiskā parka projekta realizācijā ir rūpīgai no kvalificētiem speciālistiem izveidotai parka menedžeru komandai. Kā rāda ārzemju prakse, augstskolu un zinātniski pētniecisko organizāciju vēlme sadarboties ar parka klientu uzņēmumiem, kā arī parka menedžeru komandas motiv ācija ir svarīgākie nemateriālie resursi, kas nosaka tehnolo ģiskā parka būtību un izceļ tā lomu citu ar nekustamā īpašuma iznomāšanu saistīto organizāciju vidū. Tehnolo ģisko parku loma reģionālajā attīstībā Katrā konkrētā gadījumā, veidojot tehnolo ģisko parku, ir nepieciešams bāzes modeli piemērot vietējiem apstākļiem, darbības uzdevumiem, finanšu un likumdošanas sistēmas īpatnībām. J āatzīmē, ka tehnolo ģisko parku loma neaprobežojas tikai ar zin āšanu un jaunu tehnolo ģiju pārnesi. Tos var uzskat īt par tā saucamajām „fabrik ām”, kuras, „Tehnolo ģiskā parka apvalks” Mazi inovat īvie uz ņēmumi-ies āc ēji Servisa firmas „ Tehnolo ģiskā parka kodols” Biznesa inkubators Servisa firmas Inovat īvie uz ņēmumi parka teritorijā Parka menedžeru komanda D. Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā 435 pildot inkubācijas funkcijas, rada valsts ekonomikai jaunus inovatīvos uzņēmumus. Tehnolo ģiskie parki ir servisa struktūras, kas ne tikai piedāvā jauniem uzņēmumiem platības un atbrīvo tos no nepieciešamības darbības sākumposmā uzturēt tādas struktūrvienības kā grāmatvedību, sekretariāta nodaļu, apsardzes dienestu u. tml., piedāvā tiem visai plašu konsultatīvo un uzņēmējdarbības vadības pakalpojumu klāstu. Savukārt dotās funkcijas nodrošina jaundibināto uzņēmumu izdzīvošanu un stabilu attīstību. Tieši caur jauno inovat īvo uzņēmumu inkubāciju tehnolo ģiskie parki rada būtisku ietekmi uz reģionu sociāli ekonomisko attīstību (sk. 3. attēlu). 3. att . Tehnolo ģisko parku ietekme uz reģiona sociāli ekonomisko attīstību [13] The Technology Park Impact on Regi onal Social and Economic Development Kopumā var teikt, ka tehnolo ģiskais parks ir augstskolu, zinātniski pētniecisko centru, rūpniecības uzņēmumu, jaunu uzņēmēju, finanšu institūciju un valsts organizāciju integrācijas meh ānisms, kura darbība ir vērsta uz attiecīgā reģiona sociāli ekonomisko un tehnolo ģisko problēmu risināšanu. Apskatīsim tehnolo ģiskā parka izveidošanas pamata mērķus, kuri varētu būt svarīgi no parka dibinātāju, attiecīgā reģiona un teritorijas interešu ievērošanas viedokļa. 1 . Sekm ēt jauno zin ātņietilpīgo uz ņēmumu radīšanu un att īstību, kuri izmanto augstskolu un citu organiz ā ciju zin ātnisko pētījumu rezult ātus. T ātad tehnolo ģisko parku pamata darbības princips ir jauno uzņēmumu inkubācija, nodrošinot tehnolo ģiju pārnesi no augstskolām un citām pētnieciskām institūcijām uz tehnolo ģiju komercializāciju, tas ir, to izmantošanas rezultātā radīto produktu sagatavošanu tirgum. IASP asociācijas veikto pētījumu rezultāti dod atbildi uz jautājumu: cik lielu uzmanību, salīdzinot ar jau eksistējošiem uzņēmumiem, tehnolo ģiskie parki pasaulē pievērš jaunu zinātņietilpīgu uzņēmumu radīšanai (inkubācijai). Mūsdienu tehnolo ģisko parku orientāciju uz jauno uzņēmumu radīšanu atspoguļo 4. attēls. Tehnolo ģiskais parks Jaunu tehnolo ģiju, preču, pakalpojumu radīšana un ieviešana tirgū Inovatīvās uzņēmējdarbības vides infrastruktūras veidošana Reģiona inovatīvā potenciālā paaugstināšana Augstskolu, zinātniski- pētniecisko centru, lielo uzņēmumu ietekmes palielināšana uz reģionu Strukturālās pārmaiņas rūpniecībā Jaunu darba vietu radīšana Reģionālās inovāciju politikas realizācijas meh ānismu veidošanās Reģionālās rūpniecības attīstības politikas realizācijas meh ānismu veidošanās Reģions, pilsēta, rajons 436 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 4. att . Tehnolo ģisko parku intensitāte jaunu uzņēmumu radīšanā (pasaulē, 2002. gada novembris) [16] Technology Parks as Business Creators (world, November 2002) Jaunu uz ņēmumu radīšanas intensitātes vērtēšanai tika noteikti trīs līmeņi (maksimālais, vidējais un minimālais), ņemot vērā sekojošus kritērijus: • biznesa inkubatora (BI) esamība; • BI vadības struktūra; • apmācības un uzņēmējdarbības vadības atbalsta pakalpojumu piedāvājums; • riska kapitāla un starta kapitāla pieejamība. Tehnolo ģiskie parki tika attiecināti uz maksimāla intensitātes līmeņa kategoriju, ja tie atbilst sekojošām prasībām: • parkā ir vismaz viens BI; • BI un parku pārvalda viena komanda; • parks piedāvā klientiem apmācības un uzņēmējdarbības vadības atbalsta pakalpojumus; • parks var nodrošināt pieeju riska kapitāla un starta kapitāla fondiem. Tehnolo ģiskie parki tika attiecināti uz minimālās intensitātes līmeņa kategoriju, ja parkā nebija BI, kā arī pieejas riska kapitāla fondiem. Pārējie tehnolo ģiskie parki tika attiecināti uz vidējā intensitātes līmeņa kategoriju. [11] Kā redzams no 4. attēla datiem, lielākā daļa tehnolo ģisko parku pasaulē visai pozitīvi noskaņota darbam ar jauniem uzņēmumiem, kas neapšaubāmi paaugstina šo organizāciju nozīmi pasaules inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībā. 88% no parku kopskaita ir vismaz viens BI, vairāk nekā puse no pasaules tehnolo ģiskajiem parkiem (58%) pied āvā saviem klientiem daž ādas apmācības programmas (daļa no kurām tiek realizēta ar parkiem saistītajās augstskolās). [11] 2 . Kalpot par pozit īvo pārmaiņu katalizatoru re ģionā. Par pozitīvām pārmaiņām var uzskatīt jaunu darba vietu radīšanu un jaunu attiecīgā reģiona imidža veidošanu – kā teritorijai, kas spēj radīt, piesaistīt un attīstīt jaunas ražošanas formas. Kā liecina statistikas dati, darba vietu skaits 42% pasaules tehnolo ģisko parku ir mazāks par 300, savukārt 21% no pasaules tehnolo ģisko parku kopskaita 53%44% 3% maksimālā intensitāte vidējā intensitāte minimālā intensitāte D. Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā 437 var attiecināt uz lielo parku kategoriju, kur darba vietu skaits pārsniedz 3000 (skat. 5. attēlu). 5. att . Darbavietu skaits tehnolo ģiskajos parkos pasaulē (2002. gada novembris) [16] Number of Employees in Technology Parks (world, November 2002) 71% pasaules tehnolo ģisko parku pozicionē sevi kā projektus, kas attiecīgajā reģionā orientēti uz jaunu darba vietu radīšanu. Savukārt 24% parku ir nevis jaunu darbavietu radītāju, bet t.s. darbavietu aizvietotāju loma, tas ir, tie atjauno nodarbinātības struktūru attiecīgajos reģionos. Jaunas tehnisk ās darbavietas aizvieto vecās darbavietas, kas neprasa augstu kvalifikāciju. [16] 3. Kalpot par re ģionālās politikas realiz ā cijas meh ānismu rūpniec ības pārstrukturē šanai uz jaunu tehnolo ģiju pamata. Tehnolo ģiju parks kļūst par vietu, kur vietējie uzņēmumi var iepazīties ar jaunām tehnolo ģijām, dabūt licences to izmantošanai, kā arī izmantot parka kvalificēto konsultantu pakalpojumus. T ādējādi reģions var gūt jaunu specializāciju, aizvietot importu ar pašmāju produkciju. Rodas arī jaunas eksporta iespējas, turklāt bez ievērojamām investīcijām, laika patēriņa un riska, kas saistīts ar jaunas produkcijas izstrādāšanu. 4 . Sekm ēt ciešu savstarp ējo sakaru veidošanos un sadarb ību starp augstskolām, zin ātniski pētniecisk ām organiz ā cij ām un rūpniec ību. Tehnolo ģiju parks parasti tiek izvietots augstskolas vai citas pētnieciskās organizācijas tuvumā, kas savukārt nodrošina zinātnisko pētījumu, konstruēšanas darbu, konsultāciju, izmēģinājuma paraugu radīšanas un jauno tehnolo ģiju pārneses ķēdes nepārtrauktību. 5 . Nodrošina augstskolai vai citai p ētniec ības organiz ā cijai papildu ienākumu avotu. Par ienākumu avotu var kalpot tehnolo ģiju parka sniegtie pakalpojumi, parka zemes un ēku iznomāšana. Ta ču jāatzīmē svarīgs fakts, ka tehnolo ģiju parka projektam piemīt ilgtermiņa raksturs un tas nenodrošina ātru un augstu finanšu atdevi. Tehnolo ģisko parku vieta valsts inovāciju politikas realiz ācijas proces ā Inovatīvās darbības sekmīgu norisi Latvijā valdība paredz realizēt ar inovāciju politiku, kuras primārie stratēģiskie dokumenti ir Nacion ālā inovāciju koncepcija un 21% 13% 12% 10% 42% 2% virs 3000 1501-3000 801-1500 300-800 līdz 300 n/a 438 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE uz tās pamata izstrādātā pirmā Latvijas Nacion ālā inovāciju programma . Viens no programmas pamata mērķiem ir radīt efektīvus atbalsta instrumentus inovatīvai darbībai Latvijā. Tehnolo ģisko parku projektu attīstība arī ir definēta kā viena no inovāciju programmas prioritātēm. 1996. gad ā tika dibināta Latvijas tehnolo ģisko parku, centru un biznesa inkubatoru asociācija (LTICA), kuras dibin ātāji ir 3 tehnolo ģiskie parki: Latvijas Tehnolo ģiskais parks (LTP), Latvijas Tehnolo ģiskais centrs (LTC), Latvijas Elektrorūpniecības biznesa inovāciju centrs (LEBIC). [17] Šīs organizācijas piedāvā pakalpojumus un atbalstu jauniem tehnolo ģiski orientētiem uzņēmumiem sekojošos pamatvirzienos: • biznesa inkubators (telpas, tehniskie un sekretari āta pakalpojumi, telekomunikācijas u. c.); • specializētas konsultācijas (uzņēmējdarbības organizācijas, vadības, mārketinga, finanšu un citos jautājumos); • atbalsts līdzdalībai specializētās izstādēs, sadarbības partneru meklējumos, jaunizstrādāto produktu un sadarbības iespēju reklāmai u. c.; • Latvijas augstskolu vadošo speciālistu piesaiste projektu realizācijai. Latvijas tehnolo ģiskie parki realizē, piedalās un koordinē arī Eiropas Savienības (ES) finansētus projektus. Kā piemēru var minēt dalību ES Pētniecības un tehnolo ģijas 5. ietvara programmas projektu, ES projektu IRC (Inovāciju rosināšanas centrs) LATVIJA. Eirop ā kopumā ir 68 š ādi centri, kas atrodas 30 valstīs. To m ērķis ir veicināt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstību, starptautisko sadarbību tehnolo ģiju pārneses jomā. [18] J āatzīmē, ka Latvijas tehnolo ģiju parku pārstāvji aktīvi līdzdarbojas arī valsts ekonomiskās politikas veidošanā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apsekojuma datiem, inovatīvo uzņēmumu īpatsvars (19%) Latvij ā ir ievērojami zemāks nekā vidējais rādītājs ES valstīs, kur tas ir 45%. [3; 12 3 ] Saska ņā ar Nacionālajā inovāciju programmā ietverto prognozi paredzēto īstermiņa pasākumu realizācijas rezultātā ir plānots panākt jaundibināto tehnolo ģiski orientēto uzņēmumu skaita pieaugumu par 50−100 uzņēmumiem gadā. [2; 21 ] Neapšaub āmi būtiska loma šī mērķa sasniegšanā ir MVU atbalsta organizāciju attīstībai mūsu valstī. Pašlaik tehnolo ģiju parku tipa organizāciju skaits Latvijā ir niecīgs salīdzinājumā ar ES dalībvalstīm. Kā piemēru var minēt tehnolo ģiju parku skaitu Skandināvijas valstīs: Zviedrijā – 30, Somijā – 22, Norvēģijā – 123. Raksta autora organizētās aptaujas rezultāti ļauj dot īsu Latvijas tehnolo ģisko parku darbības vērtējumu. 2004. gada sākumā Latvijas tehnolo ģisko parku rīcībā esošās teritorijas kopējā platība sastādīja vairāk nekā 65 t ūkst. m2, tai skaitā būvju un ēku platība veidoja ap 60% no kop ējās teritorijas, kas pozitīvi raksturo parku darbības paplašināšanas potenciālu. Kopumā vietējo tehnolo ģiju parku pakalpojumus pašlaik izmanto 92 uzņēmumi. To galven ās darbības sfēras ir elektronika un telekomunikācijas, IT, biotehnolo ģiskā un medicīniskā aparātbūve, ķīmija, mašīnbūve, lāzertehnolo ģijas, ekoloģija u. c. Pēdējo 10 gadu laikā vietējo tehnolo ģisko parku klientu (uzņēmumu) skaits ir palielinājies 18 reizes. Veiksmīgi attīstoties jaunu uzņēmumu inkubācijas un jau esošo klientu attīstības atbalsta procesam, tiek radītas jaunas darba vietas – nodarbināto skaits tehnolo ģisko parku atbalstītajos uzņēmumos ir pieaudzis no 17 darbiniekiem 1993. gadā līdz 668 darbiniekiem 2004. gada s ākumā. Par tehnolo ģisko parku darbības efektivitāti ļauj spriest arī dati par to klientu D. Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā 439 apgrozījuma dinamiku. T ā, piemēram, 2003. gadā LTP un LTC klientu (uz ņēmumu) gada apgrozījums sastādīja 6,3 milj. latu, savuk ārt šo parku pirmajos darbības gados klientu apgrozījums bija tikai 0,34 milj. latu. Kopējais LTC un LTP klientu apgrozījums pēdējo 10 gadu laikā sasniedza 51,7 milj. latu. Pēdējos gados Latvijā pakāpeniski attīstās tā saucamie industriālie parki. Pēc būtības tos var attiecināt uz biznesa inkubatoru kategoriju, bet to galvenā atšķirība no tehnolo ģiskajiem parkiem ir tāda, ka industriālie parki nav speciāli orientēti uz darbu ar zinātņietilpīgiem uzņēmumiem. Pamatā Latvijas industriālo parku klienti ir vieglās, pārtikas rūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi. Šobrīd Latvijā darbojas 5 industriālie parki, kuru kopējā platība ir aptuveni 160 ha, savuk ārt kopējais investīciju apjoms sastāda 40−45 milj. eiro. Daž ādās attīstības stadijās atrodas vēl 10 industriālo parku projekti4. Kopumā vērtējot situāciju inovatīvās darbības atbalsta jomā, ir jāatzīmē, ka Latvija šobrīd atrodas jaunas inovāciju sistēmas veidošanas sākumposmā. Kā būtiskākos inovāciju kavējošos ekonomiskos faktorus var minēt: • finansējuma trūkumu; • pārāk augstās inovāciju izmaksas; • pārāk lielo ekonomisko risku; • kvalificētu darbinieku trūkumu; • pircēju piesardzību pret jaunām precēm vai pakalpojumiem. [3; 12 3 ] Tehnolo ģiskie parki un MVU atbalsta projekti ir salīdzinoši jauna parādība Latvijā, un to skaits pagaidām ir mazs. Līdz ar to ir grūti objektīvi novērtēt to lomu Latvijas ekonomikas attīstībā, jo atsevišķu projektu pozitīvi panākumi – jaunu darbavietu radīšana, atbalstāmo MVU finansiālo rādītāju uzlabošanās – kopējās valsts tautsaimniecības mērogā ir maz jūtami. Tom ēr attīstīto valstu pieredzes analīze liecina, ka tehnolo ģiskie parki var kļūt par nozīmīgu valsts inovāciju politikas instrumentu. Apkopojot darba autoram pieejamo informāciju par šobrīd pastāvošo tehnolo ģiju un industriālo parku darbības problēmām, var minēt sekojošus pasākumus, kas būtu veicami, lai sekmētu jaunu tehnolo ģiju parku radīšanu un atbalstītu jau esošos parkus: • pēc statusa pielīdzināt privātos tehnolo ģiskos parkus valsts un pašvaldības tehnolo ģiskajiem parkiem; • paredzēt iespēju uzlabot, sakārtot un finansēt jau esošo, kā arī topošo tehnolo ģisko parku infrastruktūru (pievedceļi, kanalizācija u. c.); • stimulēt tehnolo ģisko parku attīstību, piešķirot tiem nodokļu atlaides. Nobeigumā vēlreiz jāatzīmē, ka noteicošā loma tehnolo ģisko parku attīstībā ir valsts politikai – tikai ar valsts atbalstu gan nacionālajā, gan reģionālajā līmenī, izmantojot arī starptautisko organizāciju piedāvātos atbalsta instrumentus, ir iespējams veicināt tehnolo ģisko parku attīstību, radot arī privātā kapitāla interesi par esošajiem projektiem. Secin ājumi Runājot par tehnolo ģiju parku lomu reģionālajā attīstībā, jāatzīmē, ka to radīšana pati par sevi nevar atrisināt reģiona attīstības problēmas, un to nevar uzskatīt par pietiekamu soli zinātnes pārvēršanai ienesīgā biznesā. Ir nepieciešams nodrošināt veselu virkni priekšnoteikumu. 440 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Rūpniecības nozarei ir jāsasniedz tāds attīstības līmenis, ka uzņēmumi skaidri apzinās izpētes un jaunu tehnolo ģiju ieviešanas nozīmi un spēj produktīvi izmantot sadarbības rezultātus ar pētnieciskām organizācijām savā ražošanas proces ā, radot produkciju ar augstāko pievienoto vērtību. Savukārt valsts zinātniskās vides pārstāvjiem jābūt gataviem koncentrēties uz praktisko problēmu risināšanu, tādējādi radot reālus ekonomiskos labumus valstij vai attiecīgajam reģionam. Ļoti svarīgi ir radīt valstī likumdošanas un finansēšanas bāzi, kas stimulētu uz jaunām tehnolo ģijām balstīto MVU attīstību. Inovatīvās darbības atbalsta organizācijas var kļūt par efektīvu instrumentu valsts politikas realizācijai ne tikai augsto tehnolo ģiju nozarēs, bet arī ekonomikas reindustrializācijā un pārstrukturizācijā. Tradicion ālo nozaru pārstrukturizācija pārejas posmā uz jauno ekonomiku veicinās jaunu darba vietu radīšanu, kapitāla uzkrāšanu, vietējā darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanos. T ādējādi var secināt, ka tehnolo ģisko parku projekti var kļūt par svarīgu reģionālās attīstības instrumentu gadījumā, ja tiks veidota to darbībai labvēlīga vide. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Ņemot vērā termina „tehnolo ģiskais parks” izplat ību Latvijas uzņēmējdarbības praksē, autors rakstā izmanto šo terminu kā inovatīvo MVU atbalsta organizāciju vispārējo apzīmējumu. Kopumā terminam „tehnolo ģiskais parks” var min ēt vismaz 16 sinon īmus. 2 Komercializācija – inovatīvas idejas, produkta vai procesa sagatavošana tirgum (avots: LR Nacionālā inovāciju programma) 3 Avots: attiecīgo valstu nacionālo tehnolo ģiju parku asociāciju dati 4 Avots: Latvijas Attīstības Aģentūras dati LITERAT ŪRA 1. Nacionālā inovāciju koncepcija. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2001. − 9 lpp. 2. Nacionālā inovāciju programma 2003.−2006. gadam. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 2003. − 38 lpp. 3. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. 2003. gada jūnijs. − 148 lpp. 4. Dimza V. Inov ācijas pasaul ē, Eirop ā, Latvij ā. – R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, 2003. − 205 lpp. 5. Briggs A.T., Watt S. What is a technol ogy park? http://www. american.edu/carmel/ ab5293a/Whatis/ whatis.htm . 6. Hauschildt J., Steinkühler R.H. The Role of Science and Technology Parks in NTBF Development //New Technology −Based Firms in the 1990s/ Hrsg. R. Oakley. − London, 1994. − Pp. 181−191. 7. High-Tech Incubation Systems as Drivers of Innovation: The Case of Central European Transition Countries. United Nations I ndustrial Development Organization Working Paper. http://www.unido. org/file-storage/dow nload?file %5fid=13218 . 8. Mickelthwait J. Silicon Valley: The Valley of Money's Delight. http://www.stanford.edu/ group/ mmdd/SiliconValley/SVMoney.html . 9. Technology Capacity Building Initiatives for the Twenty First Century in the ESCWA Member Countries. United Nations Economic and Social Commission for Western Asia. http://www.escwa.or g.lb/ntpi/documents /studies/main.html . 10. Критерии успеха деятельности исследовательских парков. http://technopark.al.ru/ tpark/ exp_success.htm . D. Titarenko. Tehnolo ģisko parku loma inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā 441 11. Международная ассоциация научных парков. Научные и технологические парки в мире. Статистика, факты и цифры (июль 2003). http://technopark .al.ru/tpark/iasp/13- univer-a.htm . 12. Технопарки : организация и управление. Ассоциация научных парков Великобри - тании . – Москва: Издательство МЭИ, 1997. − 88 с. 13. Шукшунов В. Е. Технопарки России. − Москва, 1996. − 64 с. 14. Baltic Association of Science/Technology Parks and Innovation Centres. http://www.innovation. lv/BASTIC.htm#LATVIA . 15. International Association of Science Parks. Definitions. http://www.iaspworld.org/ information/definitions.php . 16. International Association of Science Parks. Statistics. http://www.iaspworld.org/ information/ statistics.php . 17. Latvian Association of Technological Pa rks, Centers and Business Incubators. http://www.innovatio n.lv/ LTICA.htm . 18. Latvian Technological Center. http://www.innovation.lv/LTC/ . 19. SPICA Directory online. Key data about the Technology Parks (Technoparks). http://www.spica −directory.net/keyd ata/technoparks/ . Summar y The aim of the paper is to learn the basics of the technology park concept and assess the role of technology parks in the promotion of innovative activity. The paper provides short analysis of the theoretical background of worldwide famous development instruments for new technology based firms. As the result the definition is given emphasizing the main aspects of technology park concept. The paper also describes the structure of technology park model, provides evaluation of the technology park impact on regional social and economic development and defines the main objectives for establishment of the technology park. The development of technology parks in Latvia is studied in the context of the national innovation policy. Key words: innovations, technology park, national innovation policy. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 442.–455. lpp. Interešu grupu anal ī ze Stakeholder Analysis M ārtiņ š Valters Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts E-pasts: martinsw@lvaei.lv Darbs veltīts interešu grupu analīzei politikas plānošanas dokumentu, normatīvo aktu veidošanas un projektu vadīšanas procesos. Darba mērķis ir izveidot metodiku interešu grupu analīzei un izstrādāt rekomendācijas rīcības plāna sagatavošanai. Autors iesaka par interešu grupu analīzes mērķi izvirzīt rīcības plānu, kas nodrošina šo interešu grupu atbalsta iegūšanu vai pretdarbības neitralizāciju, un strikti nodalīt interešu grupu analīzi no šīs rīcības. Autors piedāvā astoņu soļu metodiku analīzes veikšanai, īpaši akcentējot riskantākās vietas šajā procesā, kā arī iesakot palīglīdzekļus, ko var izmantot šādās situācijās. Atslēgvārdi: interešu grupu analīze, metodika, monitorings, rīcības plāns. Ievads Interešu grupu analīzes pirmsākumi atrodami 19. gadsimtā, bet plašāk to sāka izmantot 20. gadsimta 30. gados, kad uzņēmēji sāka meklēt ceļus, kā uzlabot savu kompāniju attiecības ar sabiedrību, kas sekmētu peļņas pieaugumu. Kopš tā laika interešu grupu analīze ir kļuvusi par visai ierastu lietu, ko izmanto gan politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu veidošanā, gan uzņēmumu, valsts iestā žu un sabiedrisko organizāciju stratēģiskajā vadībā, projektu vadībā un lēmumu pieņemšanā. Interešu grupu analīzes plašās izplatības pamatā ir atziņa, ka šķēršļus ceļā uz panākumiem nav iespējams novērst tikai un vienīgi ar tehniskiem l īdzekļiem un pasākumiem, bet jānodrošina arī pietiekams sabiedrības interešu grupu atbalsts vai jānovērš to pretdarbība. Sabiedrība nav homog ēna masa, tajā ir noteiktas grupas. Daž ādi autori tās apzīmē kā interešu grupas, spiediena grupas, angļu valodā visbiež āk sastopams termins ‘ stakeholders’. Ševalj ē ar šo terminu piedāvā definēt interešu grupu, jebkuru personu, personu grupu vai organizāciju, ko var būtiski ietekmēt cita lēmuma pieņemšanas process vai kas būtiski var ietekmēt kāda cita lēmuma pieņemšanas procesu [5]. Politoloģijā, piemēram, A. Balls [1], run ā par spiediena grupām, ar šo terminu apzīmējot “soci ālus veidojumus ar zināmu koh ēzijas pakāpi un kopīgiem mērķiem, kuri mēģina ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanas procesu”. Interešu grupu analīze pēdējos gados ir samērā plaši pētīta, un par to ir diezgan daudz literatūras, tomēr daž ādās metodikas, vadlīnijas un darba burtnīcas centrētas uz nepieciešamās sociālās informācijas savākšanu, bet visai maz ir analītisko rīku, piemēram, interešu grupu interešu, savstarpēju attiecību, ietekmīguma un vēlamās darbības matricu, kas palīdzētu rast risinājumu konkrētajā situācijā. Pievienojoties Ševaljē [5] viedoklim, ka interešu grupu anal īzes metodes un rīkus nepieciešams pilnveidot vismaz sekojošos virzienos: 1) pielāgot konkrētās problēmas kontekstam, M. Valters . Interešu grupu analīze 443 vietējiem apstākļiem un arī šī darba veikšanai pieejamajiem resursiem; 2) interešu grupu analīzi no vienreizēja pasākuma, ko veic procesa sākumā, pārveidot par nepārtrauktu procesu, ko regulāri veic procesa realizācijas gaitā, lai sekotu interešu grupu vēlmju un attieksmes izmaiņām; 3) tiem j ābūt zinātniski pamatotiem. Autors uzskata, ka daudzos gadījumos problēmas rada vai nu neadekvātu metožu izv ēle, vai arī pārāk zema analīzes detalizācijas pakāpe. Balstoties uz teorētiskiem apsvērumiem un praktisko pieredzi, darba autors uzskata, ka par interešu grupu analīzes gala mērķi jāizvirza konkrēta rīcības plāna sagatavošana interešu grupu atbalsta iegūšanai un pretestības mazināšanai. Šī darba mērķis ir izstrādāt metodi, kas ļautu soli pa solim veikt maksimāli precīzu interešu grupu analīzi un sniegt rekomendācijas rīcības plāna sagatavošanai. Mērķa sasniegšanai analizēti literatūrā publicētie materiāli, identificētas metodiskās nepilnības vai iespējamās vājās vietas un izveidota astoņu soļu metode interešu grupu analīzei. T ēmas norobežot ība: pētījums veikts tikai par divām jomām, kurās tiek izmantota interešu grupu analīze – par politikas plānošanas dokumentu, normatīvo aktu projektu veidošanu un par projektu vadīšanu. Tekst ā, ja nav īpaši atrunāts, ar vārdu „projekts” apz īmētas visas šīs jomas. Darba izpildei galvenokārt pielietotas indukcijas un dedukcijas, kā arī loģiskās konstrukcijas metodes. Darbam izmantotie materiāli – speciālā literatūra, autora izstrādnes. Pētījuma rezult āti un diskusija Pēc Maijera [9] dom ām, interešu grupu analīzi var veikt: • projekta vai politikas plānotāji paši; • neatkarīgi eksperti; • uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītāji paši; • atsevišķi interešu grupu pārstāvji; • atsevišķas vairākas interešu grupas kopā. Glens [7], p ētot interešu grupu analīzē izmantotās metodes, secina, ka interešu grupu analīzei plaši tiek izmantotas līdzdalības metodes (participatory methods ), piemēram, galveno grupu intervijas un diskusijas ar tām, viedokļu aptauja, nākotnes meklējumu konferences, publiskais Delfi, Synco, Charrete utt. Visas šīs līdzdalības metodes prasa interešu grupu informēšanu par problēmu un piedāvāto risinājumu ļoti agrā stadijā, un tās vairāk ir orientētas nevis uz šo grupu interešu analīzi, bet gan uz to iesaistīšanu, līdzdarbošanos, kopīgi pieņemama risinājuma rašanu. Šāda pieeja varētu būt pieņemama politikas plānošanas dokumentu izstrādē, normatīvo aktu projektu sagatavošanā, bet diez vai to var izmantot, sagatavojot kādas firmas attīstības stratēģiju vai jaunas ražotnes vai produkta projektu. Šaj ās jomās informācijas izplatīšana agrīnās procesa stadijās dotu konkurentiem ļoti būtiskas priekšrocības. Bez tam, līdzdalības metožu izmaksas var b ūt ļoti augstas. Daudz lietderīgāk ir vispirms savākt informāciju, to izanalizēt, izstrādāt rīcības plānu un tikai tad informēt interešu grupas, respektīvi, nodalīt analīzi no rīcības, nodalīt analīzi no procesa mārketinga. Reāli gan var izrādīties, ka jau informācijas vākšanas procesā kāda daļa no informācijas ir jāatklāj, lai varētu noskaidrot attiecīgās grupas attieksmi un arī precizēt plānu, projektu vai tml. Pirms interešu grupu analīzes uzsākšanas vispirms ir jānosaka, kas veiks šo analīzi un kādas metodes tiks izmantotas. Autora piedāvātā metode un darba lapas ir pare- 444 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE dzētas, lai šo darbu varētu veikt politikas vai projekta plānotāji, eksperti vai uzņēmuma vadītāji paši, paredzot līdzdalības metožu izmantošanu r īcības plāna realizācijā. Interešu grupu analīze nav pašmērķis. Interešu grupu analīzes mērķis ir identificēt interešu grupas, noteikt to attieksmi pret projektu, paredzēt to iespējamās darbības un izstrādāt reālu rīcības plānu, kā panākt maksimālu atbalstošo grupu palīdzību un neitralizēt naidīgo grupu darbību. Potenciālie klienti, konkurenti, piegādātāji, pasūtītāji, investori, donori – šīs interešu grupas ir gandrīz katrā procesā, un nenoskaidrot to vēlmes, neprognozēt to iespējamo reakciju un nebūt gataviem adekvāti rīkoties ir bezatbildīgi. Taj ā pašā laikā interešu grupu analīzes mērķis nav realizēt šo rīcības plānu – tas notiek vēlākās projekta vai politikas plānošanas dokumenta attīstības fāzēs. Literatūrā tiek piedāvāti vairāki interešu grupu grupēšanas veidi, piemēram, primārās un sekundārās interešu grupas pēc tā vai piedāvātā risinājuma ietekme uz tiem ir tieša vai pastarpināta [10]. Autors gan šo iedal ījumu uzskata par visai formālu, jo tas, vai ietekme ir tieša vai netieša, visai maz ietekmē grupas reakciju. Citā dalījumā tiek izšķirtas projekta iekšējās un ārējās interešu grupas. Pie iekšējām interešu grupām pieder grupas projekta/ politikas pas ūtītāja iekšienē vai ļoti tuvu tam, piemēram, firmas īpašnieki/ politi ķi, augstākā vadība, funkcionālā vadība, struktūrvienības, personāla grupas, arodbiedrību grupas, citu projektu grupas, darbinieku ģimenes. Pie ārējām interešu grupām parasti pieskaita tādas valsts pārvaldes institūcijas kā daž ādas inspekcijas, finanšu institūcijas un akcionārus, citas pārvaldes iestādes, masu informācijas līdzekļus, politiķus, arodbiedrības, baznīcas, piegādātājus, konkurentus, daž ādas iedzīvotāju grupas. Iekšējo un ārējo interešu grupu sasniegšanas līdzekļi ir atšķirīgi, tāpēc šim iedalījumam ir būtiska nozīme. Literatūrā ir aprakstītas vairākas “soli pa solim” metodes interešu grupu anal īzei. Makarturs [2] pied āvā sekojošu: 1. solis – noteikt projekta augstākos mērķus; 2. solis – noteikt primārās, sekundārās un ārējās interešu grupas; 3. solis – noteikt katras grupas intereses; 4. solis – noteikt nepieciešam ību ievērot katras interešu grupas intereses, lai sasniegtu projekta mērķi, rēķinoties ar šo grupu ietekmīgumu; 5. solis – nov ērtēt, vai projekta plānā ir nepieciešamas izmaiņas, lai sasniegtu tā mērķus attiecībā uz primārajām interešu grupām un lai kompensētu svarīgu grupu inertumu vai pretdarbību; 6. solis – apsv ērt, kuru interešu grupu intereses jāievēro daž ādās projekta stadijās un kā to darīt. Nedaudz atšķirīgu “soli pa solim” metodi pied āvā Maijers [9]: 1. solis – noteikt analīzes mērķi un procedūras; 2. solis – identific ēt galvenās interešu grupas; 3. solis – izp ētīt interešu grupu intereses, raksturojumu un apstākļus; 4. solis – noteikt tipiskos interešu grupu mijiedarbības modeļus un to kontekstu; 5. solis – novērtēt interešu grupu ietekmīgumu un iespējamās lomas; 6. solis – nov ērtēt iespējas izmantot iegūto informāciju projekta progresa veicināšanai. Vēl atšķirīgāka ir ODA [10] ieteikt ā metode: 1. solis – uzzīmēt interešu grupu tabulu; 2. solis – nov ērtēt katras interešu grupas svarīgumu projekta realizācijā un tās ietekmīgumu; 3. solis – identificēt riskus, kas var ietekmēt projektu. Diks [6] iesaka sekojošu metodi: 1. solis – uzzīmēt tabulu; 2. solis – uzskait īt interešu grupas; 3. solis – noteikt attieksmi un zi ņu ticamību; 4. solis – pl ānot stratēģiju, bet Allens [4] pied āvā: 1. solis – identificēt galvenās interešu grupas; 2. solis – noteikt intereses, svar īgumu un ietekmīgumu; 3. solis – izveidot interešu grupu iesaistīšanas stratēģiju. Analizētajām metodēm ir gan kopīgi, gan atšķirīgi elementi. Izvērtējot šīs un citas metodes, autors piedāvā savu astoņu soļu metodi, kas shematiski par ādīta 1. attēlā, cenšoties izmantot gan tos elementus citu autoru metodēs, kurus uzskata par lietderīgiem, gan papildinot ar saviem priekšlikumiem un konsekventi nodalot analīzi no rīcības. M. Valters . Interešu grupu analīze 445 8. Plāns 7. Secinājumi 6. SVID anal īze 5. Grupas nov ērtējums 4. Iespējamais vērtējums 3. Ieguvumi un zaudējumi 2. Mērķi un vērtības 1. Identifikācija 1. att. Interešu grupu analīzes soļi Steps of Stakeholder Analysis Interešu grupu dalības analīzes pirmais solis ir interešu grupu identific ēšana . Reāls rīks, ko var izmantot projekta vai politikas veidošanas iniciatori, ir prāta vētra (brain storming ), kuras laikā tiek fiksētas izteiktās idejas. Šādai pieejai gan ir raksturīgs risks, ka diskusija centrēsies uz to, vai kāda dalībnieka nosauktā grupa ir interešu grupa vai nav, un var gadīties, ka visi spēki aiziet diskusijā par šo jautājumu, bet netiek identificētas visas iespējamās interešu grupas, starp kurām var būt arī kāda ietekmīga un konfliktējoša. Racionālāk varētu būt vispirms nelielu laika sprīdi (10 – 15 minūtes) veltīt tam, lai katrs dalībnieks uz nelielas lapiņas uzrakstītu (brain writing ) tās grupas, kuras, pēc viņa domām, varētu interesēties par šo projektu, kuru interesēs šis projekts ir un kuru intereses šis projekts aizskar. Pēc tam tiek sastādīts visu dalībnieku nosaukto grupu saraksts un dalībnieki diskutē par to, vai tās tiešām ir vai nav interešu grupas, un nosaka, kuras no tām ir iekšējo, kuras – ārējo interešu grupas. Nav izslēdzama arī daž āda minēto metožu kombin ēšana. Vizualizēšanai var izmantot 2. attēlā piedāvāto darba lapu. Lai metodiku padarītu uzskatāmāku, izmantots piemērs par jaunas motivācijas sistēmas ieviešanu uzņēmumā. Iekš ējo interešu grupas Ārējo interešu grupas Uzņēmuma īpašnieki Klienti Uzņēmuma vadība Piegādātāji Personālvadības daļas Finanšu un grāmatvedības daļa Struktūrvienību vadītāji Darbinieku grupa A Darbinieku grupa B 2. att . Pirmā darba lapa – interešu grupu saraksts The First Worksheet – List of Stakeholders Nedrīkst apmierināties tikai ar vispārīgu galveno interešu grupu identificēšanu, bet tālākajā diskusijā ir jāpārliecinās, ka noteiktās interešu grupas patiešām ir homog ēnas, ka tajās neeksistē svarīgas apakšgrupas, kuras būtu jāidentificē un jāanalizē atsevišķi. Daudzos Latvijā veidotajos projektos, kuros ir atrodami interešu grupu analīzes mēģinājumi, interešu grupu identifikācija ne vienmēr tiek veikta korekti. Sekojošais citāts ir no reāla ar informātiku saistīta projekta pieteikuma, kurš pretendē uz septiņzīmju cipara valsts finansējuma saņemšanu, lai izveidotu informātikas speciālistu apmācību un biznesa inkubatoru tiem, kuri vēlas uzsākt savu biznesu šajā jomā. 446 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE “Projekt ā ieinteresētās puses un to intereses: 1. iedzīvotāji • līdzvērtīga pieejamība informācijas komunikāciju tehnolo ģiju (IKT) izmantošanai gan pilsētās, gan laukos; • atbalsts e-pārvaldes ieviešanā vienkāršotai attiecību kārtošanai ar valsts institūcijām, lai mazāk laika jāpavada, kārtojot gan formalitātes, gan attiecības ar valsts un pašvaldības, veselības aprūpes un citām iestādēm; • pieeja plašākam informācijas un zināšanu apjomam caur globālā tīkla piedāvātajām iespējām; • veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības un kvalitātes palielināšanās; • izglītības iespēju paplašināšanās un pārkvalificēšanās iespējas, īpaši IKT jom ā; • veicinās nodarbinātību, biznesa attīstību un lielākas iespējas strādāt, neizejot no mājām. 2. uzņēmēji: • IKT infrastrukt ūras modernizācija; • labvēlīga vide e-komercijas un citiem konkurētspējīgiem biznesa risinājumiem. Izmantojot IKT risin ājumus biznesā, uzņēmēji līdz ar to kļūst vairāk orientēti uz eksportu, un šī orientācija veidojas kā papildus vērtība konkurences cīņā, tādējādi radot uzņēmējiem konkurētspējīgu priekšrocību; • jaunas investīciju un biznesa partneru iespējas; • cilvēkresursu un darba tirgus kvalitatīva izaugsme. No vienas puses, darbinieki kļūst izglītotāki un spējīgāki uzņemties arvien sarež ģītākus uzdevumus un papildus atbildību, no otras puses, šādi darbinieki tiek labāk atalgoti un palielinās viņu pirktspēja; • infrastruktūras un reģionālā attīstība.” Šī projekta autoru pieņēmumi par vispārēju atbalstu viņu projekta idejai ir visai maz ticami, jo diez vai pensionāriem tā liksies tik pievilcīga, lai par to izdotu miljonus, un diez vai esošo informātikas uzņēmumu interesēs būs papildus konkurentu radīšana, vēl jo vairāk – inkubatora apstākļu nodrošināšana šiem konkurentiem. Analoga pieeja ir sastopama ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, pie tam organizācijās ar daudz lielāku pieredzi. Piemēram, Maijera darbā [9], kurš public ēts kā International Institute for Environment and Development metodiskais līdzeklis, ir sniegts piemērs par interešu grupu analīzi saistībā ar meža politiku. Uzskait ītas sekojošas interešu grupas: ministrs, projekta komanda, vietējās pašvaldības, vietējo pašvaldību asociācija, reģionālās varas institūcijas, valdības vietējās institūcijas, parlamentārieši un reģionālie parlamentārieši, pakalpojumu sniedzēji, arodbiedrības, NVO un citas viet ējās organizācijas. Šāda pieeja ir kļūdaina un ļoti bīstama, jo nepareiza un nepilnīga interešu grupu identifikācija neļauj tālākajā analīzē precīzi noteikt projekta atbalstītājus un pretiniekus, viņu vēlmes, un gala rezultātā izstrādātais rīcības plāns var izrādīties neefektīvs. Neeksistē tādas interešu grupas kā “iedz īvotāji”, “uz ņēmēji”, “politi ķi”, “valsts p ārvaldes darbinieki”. Vis ās šajās grupās ir būtiskas apakšgrupas, kuras ir jāidentificē un jāanalizē katra atsevišķi. J āidentificē daž ādās iedzīvotāju sociālās grupas – pēc vecuma, nodarbošanās, izglītības, ienākumu līmeņa. Uzņēmēji iedalāmi vismaz divās grupās – preces vai pakalpojuma izmantotāji un sniedzēji. Politiķi iedalāmi partijās, pozīcijā un opozīcijā esošajos, amatos esošajos un ierindas biedros. Arī valsts pārvaldes darbinieki pieder pie daž ādām grupām – augstākā, vidējā un zemākā līmeņa ierēdņi, politikas izstrādātāji, politikas realizētāji, M. Valters . Interešu grupu analīze 447 realizācijas uzraudzītāji. Katrai no šīm grupām ir atšķirīgas intereses, atšķirīgi resursi, to attieksme pret projektu var būt pilnīgi pretēja. Iedalījuma detalizācijas pakāpei jāatbilst projekta specifikai. Projektu pieteikumos SAPARD nebija prasīta interešu grupu analīze, bet pieteikumos finansējuma saņemšanai no ES struktūrfondiem šāda prasība ir. Pēc šo projektu realizācijas būs interesanti salīdzināt interešu grupu analīzes kvalitāti un to, vai ir sasniegti projekta mērķi un iegūti statistiski ticami rezultāti, kas ļautu pilnveidot šo procesu. Otrais solis ir savākt inform āciju par grupām, to mērķiem un vērtībām, noskaidrot, kā šo grupu mērķi sakrīt vai konfliktē ar projekta mērķiem. Vieglāk ir ievākt informāciju par tām grupām, kuras ir organizētas un par kurām informācija parādās presē vai citos saziņas līdzekļos. Šādām grupām var būt arī statūti, programmas vai kādi citi publiski pieejami dokumenti, kur ir deklarēti to mērķi. Tom ēr jebkurai šāda veida informācijai ir jāpieiet kritiski un jāizvērtē tās ticamība, mēģinot noteikt ne tikai deklarētos, bet arī faktiskos mērķus. Informācijas savākšanai var izmantot arī pārrunas gan ar šīs interešu grupas pārstāvjiem, gan ar cilvēkiem, kuriem ir saskare ar šo grupu. Ja tas ir iesp ējams, var izmantot arī vairāk vai mazāk strukturētas intervijas. Var izmantot arī socioloģiskas aptaujas, bet jārēķinās, ka reprezentatīvu datu iegūšana šādā veidā prasa lielus finansiālus līdzekļus. Interešu grupā pastāv divu līmeņu mērķi un vērtības – kopējās un individuālās. Svarīgi ir katrā grupā identificēt centrālās figūras un noskaidrot viņu individuālo vērtību sistēmu un mērķus, jo šie cilvēki ir tie, kas veido grupas viedokli. Grupas līderu un grupas mērķi un vērtību sistēma var dramatiski atšķirties. Ļoti svarīgi ir novērtēt iegūtās informācijas ticamību. Ticam ība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā informāciju sniegušie interešu grupu pārstāvji ir pauduši grupas viedokli un cik lielā mērā – savu individuālo, cik atklāti viņi šo viedokli ir pauduši, kādi ir bijuši jautājumi (vai tie nav bijuši tendenciozi) un vai ir lietota vienota terminoloģija, respektīvi, vai informators un informācijas vācējs ar vieniem un tiem pašiem vārdiem ir apzīmējuši vienas un tās pašas lietas, parādības, procesus u. tml. Autors iesaka iegūto informāciju sistematizēt un formalizēt, izmantojot 3. attēlā piedāvātās darba lapas, katram ierakstam pievienot arī simbolu, kas apzīmē iegūtās informācijas ticamību, piemēram, 5 ballu sistēmā. Grupas nosaukums – Darbinieku grupa A Grupa Līderis A Līderis B M ērķis Ticam ība M ērķis Ticam ība M ērķis Ticam ība Pēc iespējas lielāki ienākumi par savu darbu 5 Pēc iespējas lielāki ienākumi par savu darbu 5 Ienākumu stabilitāte 4 Ienākumu stabilitāte 4 Saglabāta un paaugstināta autoritāte 4 Vērtība Ticam ība Vērtība Ticam ība Vērtība Ticam ība Nauda 5 Nauda 5 Cieņa 5 Cieņa 5 3. att . Otr ā darba lapa – grupu un to līderu mērķi un vērtības The Second Worksheet – Objectives and Values of Stakeholders and Leaders 448 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Trešais solis ir noteikt, kāda ir projekta prognozējamā ietekme uz šo grupu un tās līderiem – kādus ieguvumus grupa un līderi varētu gūt no šī projekta un kādus zaud ējumus vai draudus projekts grupai varētu radīt. Šo datu sistematizācijai var izmantot 4. attēlā piedāvātās darba lapas. Grupas nosaukums/ līderis Ieguvumi Ticam ība Zaudējumi Ticam ība Iespēja nopelnīt vairāk 5 Izpeļņas nestabilitāte 4 Darbinieku grupa A Cieņas pieaugums 4 Bažas, ka vad ība darbu vērtēs neobjektīvi 3 Iespēja nopelnīt vairāk 5 Izpeļņas nestabilitāte 4 Līderis A Autoritātes pieaugums, ja sistēma attaisnos kolēģu cerības 4 Bažas, ka zaud ēs autoritāti, ja sistēma neattaisnos kolēģu cerības 3 4. att . Treš ā darba lapa – ieguvumi un zaudējumi The Third Worksheet – Benefits and Losses Ceturtaj ā solī, analizējot savākto informāciju un projekta iespējamo ietekmi uz interešu grupu, jānoskaidro, kādi varētu būt kritēriji, pēc kuriem katra grupa un katrs tās līderis vērtēs piedāvāto projektu, kāds šis iespējamais vērtējums varētu būt – aktīvi atbalstošs, atbalstošs, neitrāls, noraidošs vai naidīgs. Līdzīgu vērtējuma skalu piedāvā arī B. Diks [9]: stingri atbalstošs, v āji atbalstošs, neitrāls vai neizlemts, vāji noraidošs, stingri noraidošs. Prognozējot grupu iespējamo vērtējumu nevajadzētu būt pārāk optimistiskiem. Grupas v ērtējums par projektu zināmā mērā, bet tomēr ne pilnībā, nosaka tās rīcību. Šo kritēriju sistematizācijai var izmantot 5.attēlā piedāvāto darba lapu. Grupas nosaukums – Darbinieku grupa A Kritēriji, kurus grupa varētu izmantot projekta vērtē šanai Iesp ējamais vērtējums Ticam ība Algas pieaugums 5 5 Algas stabilitāte 3 5 Pārliecība par darba novērtējuma objektivitāti 5 5 Izpeļņa, salīdzinot ar citām darbinieku grupām 4 5 Iespēja paaugstināt pašcieņu un cieņu citu acīs 4 5 5. att . Ceturtā darba lapa – Iespējamais projekta vērtējums The Fourth Worksheet – Possible Stackholder’s Judgment Grupa v ērtēs projektu nevis pēc viena, bet pēc vairākiem kritērijiem. Ja p ēc visiem kritērijiem vērtējums ir vai nu tikai pozitīvs, vai arī tikai negatīvs, tad, visticamāk, arī grupas dominējošais vērtējums būs tāds pats. Daudz grūtāk ir noteikt grupas dominējošo vērtējumu, ja pēc dažiem krit ējiem vērtējums ir pozitīvs, pēc citiem – negatīvs vai ja iespējamie grupas un tās līderu iespējamie vērtējumi ir M. Valters . Interešu grupu analīze 449 atšķirīgi. Vienlaikus jāievēro gan šo datu ticamība, gan attiecības starp līderi un grupu. Drošāk ir nebūt pārlieku lieliem optimistiem un gatavoties sliktākajam. Piektais solis ir novērtēt šo interešu grupu spēku un ietekmes iespējas uz projektu. Grupas lielums nav vien īgais faktors, kas nosaka tās spēku un ietekmīgumu. Var būt liela un neietekmīga grupa, var būt maza, bet spēcīga un ietekmīga grupa. Grupas sp ēku un ietekmīgumu daudz vairāk kā tās skaitliskais lielums nosaka tās organizētība un pieejamo resursu apjoms. Liela grupa ir pensionāri – vairāki simti tūkstošu cilvēku, tomēr šīs grupas ietekmīgums ir visai zems, jo tā ir vāji organizēta, pat tie pensionāri, kuri ir kaut kā organizējušies, ir sašķelti vismaz divās savstarpēji konkurējošās organizācijās, kuru rīcībā ir niecīgi resursi. Taj ā pašā laikā ir relatīvi nelielas grupas – politiskās partijas, kurās ir tikai daži simti cilv ēku, bet tās ir spēcīgas un ietekmīgas grupas, jo tās ir organizētas un to rīcībā ir lieli resursi, it sevišķi, ja šīs partijas ir pie varas. T ātad, novērtējot katras interešu grupas spēku un ietekmīgumu, jāizvērtē gan tās skaitliskais lielums, gan organizētība, gan tai pieejamo resursu apjoms. Ievērojot katras interešu grupas iespējamo dominējošo projekta vērtējumu un ietekmīgumu, var izlemt jautājumu par turpmākās šīs grupas analīzes lietderību un tātad arī par to, vai rīcības plānā tiks ietverti kādi pasākumi šīs interešu grupas atbalsta iegūšanai vai pretdarbības novēršanai vai nē. Informācijas sistematizācijai var izmantot 6. att ēlā piedāvāto darba lapu. Grupas nosaukums Ietekm īgums Dominējošais vērtējums par projektu Turpm ākās analī zes lietder ība Darbinieku grupa A 3 3 5 Līderis A 3 3 5 6. att . Piektā darba lapa – interešu grupu novērtējums The Fifth Worksheet – A ssessment of Stakeholders Pieņemot lēmumu par tālāko konkrētās grupas analīzi un tās iekļaušanu vai neiekļaušanu rīcības plānā, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Gan anal īze, gan pasākumi, kas vērsti uz katru grupu, prasa gan darbu, gan laiku, gan resursus. Līdz ar to ir saprotama vēlme vājās, neietekmīgās un neitrālās grupas svītrot no šī saraksta, bet nekad nevajag novērtēt kādu par zemu. T āpat kā zīdainis vispirms iemācās raudāt un tikai vēlāk – smaidīt, jo viņa dzīvībai svarīgāk ir ziņot mātei, ka kaut kas nav kārtībā, nekā paust savu apmierinājumu, arī pieaugušo sabiedrībā aktīvākas ir tās grupas, kuru intereses ir vai var tikt apdraudētas, vai kuras tikai iedomājas, ka to intereses tiks apdraudētas. Pat mīlīgs kaķēns pārvēršas par tīģeri, ja to iedzen stūrī. Konfliktējošās grupas vienmēr ir daudz darbīgākas nekā tās, kuru intereses projekts apmierina. Lai pamatotāk pieņemtu lēmumu, var izmantot daž ādus palīglīdzekļus. Ļoti interesantu metodi šai izvērtēšanai piedāvā Mitčels [3] un vi ņa kolēģi. Viņi piedāvā noteikt gan katras grupas ietekmīgumu, gan tās interešu likumību, gan to neatliekamību jeb aktualitāti, un tālāk pēc šo atribūtu kombinācijas iedala tās 8 grupās. Ja ir gr ūti izšķirties un pieņemt lēmumu par konkrētās grupas tālāko analīzi, šo metodi var izmantot kā papildus kritēriju izvēles pamatošanai. Ja grupa ir gan ietekmīga, gan tās intereses ir likumīgas, gan arī aktuālas, respektīvi, tai piemīt visi 3 minētie atribūti, tad šī grupa noteikti ir tāda, kas prasa vislielāko uzmanību (7. grupa 7. attēlā). Ja grupai piem īt 2 no šiem atribūtiem, tad grupa var būt dominējoša (4), bīstama (5) vai nepastāvīga (6). Ar ī šādām grupām nepieciešams veltīt pienācīgu uzmanību. Ja grupai piem īt tikai viens no atribūtiem, tad grupa ir dusoša (1), 450 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE apdomīga (2) vai paģēroša (3), bet, ja grupai nepiemīt neviens no šiem atribūtiem, tad tā vispār nav interešu grupa (8). Vizuāli šī tipoloģija attēlota 7. attēlā. 7. att . Interešu grupu tipoloģija [3] Stakeholder Typology Citāda ir Manktelova piedāvātā interešu grupu prioritizēšana [8] jeb Kulmanes aprakstītā interešu grupu matrica [11]. Interešu grupas tiek iedal ītas 2 grupās pēc to ietekmīguma un 2 grupās pēc tā, cik liela ir grupas ieinteresētība projektā. Vizuāli šis iedalījums parādīts 8. attēlā. Minētie autori kvadrantus šajā matricā gan izvieto atšķirīgi. 8. att . Interešu grupu prioritizācija jeb interešu grupu matrica Stakeholder Prioritization or Stakeholders Matrix A – augsts ietekmīgums un zema interese. Paredziet pietiekamu darbu, lai šī grupa paliktu apmierināta un neuzsāktu kādu pretdarbību. 1 2 3 5 6 4 7 8 Ietekmīgums Leģitimitāte Aktualitāte M. Valters . Interešu grupu analīze 451 B – augsts ietekmīgums un augsta interese. Šīs grupas prasa vislielāko uzmanību un vislielākās pūles, lai tās padarītu par sabiedrotajiem (vai neitralizētu to pretdarbību!). C – zems ietekmīgums, zema interese. Ieteicams šīs grupas novērot un informēt, bet nekļūstot uzbāzīgiem un apnicīgiem. D – zems ietekmīgums, augsta interese. J āsniedz adekvāta informācija. Lai pamatotāk pieņemtu lēmumu, arī šo metodi var izmantot kā palīglīdzekli. Sestais solis ir veikt interešu grupu SVID analīzi , nosakot stiprās un vājās puses katrai no šīm grupām, iespējas un draudus, ko tā var radīt projektam. Kādas iespējas un draudus projekts rada interešu grupai, jau ir noteikts 3. solī. Atliek izanalizēt, kādas ir projekta stiprās un vājās puses katrai interešu grupai. Informācijas apkopošanai par katru grupu var izmantot 9. attēlā piedāvāto darba lapu. 9. att . Sestā darba lapa – SVID analīze The Sixth Worksheet – SWOT Analysis Septītajā solī ir jāapkopo analīzes rezultāti, sagrupējot interešu grupas (un to līderus) atbalstošajās, neitrālajās un konfliktējošajās, vienlaicīgi norādot to ietekmīgumu un apkopojot to radītās iespējas un draudus, kā arī to stiprās un vājās puses, un jāsalīdzina ar projekta radītajām iespējām un draudiem šīm grupām, projekta stiprajām un vājajām pusēm attiecībā pret katru grupu un jāizdara secin ājumi. Var izmantot 10. attēlā piedāvāto darba lapu. 452 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Grupa Projekts Grupas nosaukums Grupas ietekmī- gums Stiprās puses Vājās puses Iesp ējas Draudi Stiprās puses Vājās puses Iesp ējas Draudi Atbalstoš ās grupas Grupa 1 Līderis 1 Grupa 2 Līderis 2 Neitrālās grupas Darbinieku grupa A 3 Relatīvi liela un organizēta grupa ar izteiktu neformālo līderi, būtiska uzņēmuma darbībai Darbs neprasa īpaši augstu kvalifikāciju un ilgstošu apmācību Grupas atbalsts atvieglo sistēmas ieviešanu visā uzņē- mumā Pasīva vai aktīva pretestība Uzņē- muma īpašnieku un vadības atbalsts Aktīvu protestu gadījumā īpašnieku un vadības viedoklis var mainīties Iespēja paaugstināt izpeļņu un cieņu Iespēja nopelnīt mazāk un izpeļņas nestabi- litāte Līderis A 3 Kolēģu atzīta autoritāte Nav neaizvietojams speciālists Līdera atbalsts atvieglotu sistēmas ieviešanu Var organizēt pretestību Sistēma ļauj iesaistīt līderi vērtēšanā Var panākt īpašnieku un vadības viedokļa maiņu Sniedz iespēju nopelnīt, paaugstināt savu autoritāti un cieņu pret sevi Populari- tāti var apdraudēt zemu novērtēti darbinieki Grupa 4 Līderis D Konfliktējošās grupas Grupa 5 Līderis E Grupa 6 Līderis F 1 0. att . Septītā darba lapa – analīzes kopsavilkums The Seventh Worksheet – Summary of Analysis Astotais un izšķirošais solis ir izveidot rīc ības plānu. Tas var b ūt veidots kā pasākumu plāns, ja nav paredzama būtiska pretdarbība, bet, ja sagaidāma būtiska pretdarbība vai nepieciešams piesaistīt interešu grupu projekta veicināšanai, rīcības plānu vēlams veidot kā kopējā projekta subprojektu. Nedrīkst aizmirst arī to, ka interešu grupu attieksme pret projektu laika gaitā var mainīties, piemēram, saņemot jaunu informāciju no projekta īstenotājiem vai no projekta pretiniekiem, kā arī projekta realizācijas sasniegumu rezultātā, tāpēc jāņem vērā arī projekta specifika – ja tas ir ilgstošs, jāparedz arī regulārs interešu grupu monitorings un rīcības plāna aktualizēšana. Projekta sekmes jānodrošina, izmantojot daž ādus sabiedrisko attiecību veidošanas un mārketinga paņēmienus, bet neaprobežojoties tikai ar tiem. Pirmām kārtām, protams, ir jāskatās uz tām iespējām vai draudiem, kuri ir viskritiskākie projekta sekmīgai realizācijai un kurus rada ietekmīgas grupas. Plānoto pasākumu realizācijai jānodrošina atbalstošo grupu aktīva līdzdarbība, neitrālo grupu neitralitātes saglabāšana un konfliktējošo grupu pretdarbības neitralizēšana. Rīcības plānā jāietver interešu grupu informēšana. Tas ir ļoti svarīgi – apsteidzoši informēt par saviem nodomiem, nevis gaidīt, kamēr izplatās daž ādas baumas un tad mēģināt pārvarēt jau radušos negatīvo reakciju. Svarīgi ir pareizi M. Valters . Interešu grupu analīze 453 izvēlēties grupas aizsniegšanas līdzekļus. Ar iekšējo interešu grupām vislabāk ir tikties tiešā sarunā, pirms tam tiekoties ar to līderiem, vai, ja tas nav iespējams, izmantot iekšējos sakaru līdzekļus, piemēram, internetu. Lai informētu ārējās interešu grupas, it sevišķi, ja tās ir daudzskaitlīgas, ir lietderīgi izmantot plašsaziņas līdzekļus, bet arī ar šo grupu līderiem ir vēlams tikties personīgi. Ļoti lietderīga ir arī interešu grupu viedokļu uzklausīšana. Tas ir v ēl viens līdzeklis, lai papildus un detalizētāk informētu šīs grupas un vienlaicīgi dotu iespēju šiem cilvēkiem izteikt savu viedokli par projektu. Ļoti bieži iesp ējas izteikt savu viedokli ļauj nodrošināt labvēlīgu attieksmi pret projektu, izskaidrot kādus nepareizus priekšstatus un tādējādi novērst iespējamus konfliktus. Ļoti labi šī informēšanas un viedokļu uzklausīšanas kampaņa bija noorganizēta e-pārvaldes projektam – bija gan informācija plašsaziņas līdzekļos, gan organizētas tikšanās, un rezultātā, neskatoties uz to, ka projekts prasa lielus līdzekļus, faktiski nebija nekādu nopietnu protestu. Uzklausot viedokļus, var gadīties, ka tiek izteikta arī kāda laba doma, kuru tiešām ir vērts izmantot projekta uzlabošanai. Var arī īpaši lūgt izteikt priekšlikumus, kā projektu precizēt, lai tas vislabāk atbilstu konkrētās grupas interesēm. T ādējādi cilvēki tiek it kā iesaistīti projektā un sāk justies pat līdzatbildīgi par tā sekmēm. Var prasīt arī interešu grupas apstiprinājumu: esam uzklausījuši jūsu viedokli, ņēmuši vērā jūsu priekšlikumus, – vai tagad projekts ir kļuvis labāks? Apstiprinājumu ir vērts prasīt atbalstošajām grupām un neitrālajām grupām, ja vēlas panākt to atbalstu. Nav izslēgta arī apstiprinājuma prasīšana konfliktējošai grupai, bet tikai tad, ja tik tiešām projekts ir pārveidots, lai novērstu kādu draudu, kuru tas rada šai grupai. Pats svarīgākais – ar katru interešu grupu jāstrādā atsevišķi, katram pasākumam jābūt skaidri definētai mērķauditorijai un jānodrošina, ka šī auditorija tiks sasniegta, ka informācija ir pareizi strukturēta un pasniegta pareizā formā. Skaidri jāapzinās, ka konfliktējošās grupas būs aktīvas, bet, lai panāktu aktīvu atbalstu no tām interešu grupām, kurām projekts dod kādu labumu, ir nepieciešams paredzēt īpašus pasākumus. Sagatavojot rīcības plānu, ir jāņem vērā arī informācija par šo interešu grupu savstarpējām attiecībām. Var gadīties, ka interešu grupas, kuru interesēs projekts tiek īstenots, savā starpā ir konkurējošas vai pat naidīgas. Katra no tām atsevišķi var atbalstīt projektu ar aktīvu rīcību, bet var būt problemātiski panākt, lai tās piedalītos kādā kopīgā akcijā. Šo grupu iesaistīšana kopīgā atbalsta akcijā var būt pat ļoti riskanta, jo šo grupu nesaskaņas pretinieki var izmantot kādai provokācijai. Minētājā piemērā par jaunas motivācijas sistēmas ieviešanu uzņēmumā, rīcības plānā var ietvert pārrunas ar darbinieku grupas līderi, informējot viņu par jaunās sistēmas būtību, atbildot uz jautājumiem, iespējams, precizējot kādus sistēmas elementus un piedāvājot iesaistīties darba novērtēšanā. Pēc līdera atbalsta iegūšanas var plānot sapulci, lai informētu grupu, uzklausītu tās viedokli un panāktu apstiprinājumu. Kvalitatīvi veikta interešu grupu analīze palīdz noskaidrot potenciālos sabiedrotos un potenciālos ienaidniekus un sagatavoties darbībai, lai nodrošinātu projekta sekmes, tomēr interešu grupu dalības analīzi ļoti bieži veic tikai, lai noteiktu iespējamos draudus un to uztver kā sociālā vai politiskā riska analīzes sastāvdaļu. Šādai attieksmei ir zināms psiholo ģisks pamatojums. Projekta vadība automātiski pieņem, ka sekmju nodrošināšanai primārais ir novērst draudus vai mazināt to ietekmi. Konfliktējošās interešu grupas var izvēlēties pretdarboties 454 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE projektam ne tikai ar iepriekš minētajiem līdzekļiem, bet arī mēģināt sašķelt un sanaidot projekta grupu vai atbalstītājus (Dividi et impera – skaldi un valdi), vai pat izšķirties par viszemiskākajiem un nelietīgākajiem līdzekļiem – dezinformāciju, apmelojumiem, baumām, kukuļošanu, fizisku un morālu traumēšanu, pat slepkavību, pie kam konfliktējošās interešu grupas sociālais statuss nebūt neierobežo to l īdzekļu izvēlē. T āpēc, veicot interešu grupu analīzi un sastādot rīcības plānu, der atcerēties senu romiešu parunu: Si vis pacem – parabellum (vēlies dzīvot mierā – gatavojies karam). Secin ājumi 1. Pareiza un pilnīga interešu grupu analīze un uz to pamatota rīcības plāna īstenošana interešu grupu atbalsta iegūšanai vai to pretestības novēršanai ir būtisks priekšnoteikums projekta panākumu nodrošināšanai. 2. Izstrādātā astoņu soļu metode pilnveido līdz šim piedāvātās metodes un ļauj kvalitatīvāk veikt interešu grupu analīzi. Autors īpaši akcentē nepieciešamību pilnīgi identificēt interešu grupas un neizslēgt no interešu grupu analīzes tās grupas, kuras šķiet neitrālas vai vājas. 3. Uz interešu grupu analīzi balstītam rīcības plānam jāparedz konkrēts darbs ar katru interešu grupu atsevišķi, katram tajā ietvertajam pasākumam jābūt skaidri definētai mērķauditorijai un jānodrošina, ka šī auditorija tiks sasniegta, ka informācija ir pareizi strukturēta un pasniegta pareizā formā. 4. Rīcības plānā jāietver interešu grupu monitorings un jāparedz atbilstošas plāna koriģēšanas iespējas. LITERAT ŪRA 1. Ball A. R., Peters B. G. Modern Politics & Government . 6th edition. Chatham House Publishers, 2000. 2. MacArthur J. Stakeholder Roles and Stakeholde r Analysis in Project Planning: A review of Approaches in Three Agencies – World Bank, ODA and NRI // New Series Discussion Papers, Development and Project Centre, University of Bradford, Nr. 73, 1997. 3. Mitchel R., Agle B., Wood J. Towards a Theo ry of Stakeholder Identification: Defining the Principle of Who and What Really Count s. Academy of Management Review, Nr. 22, 1997. 4. Allen W., Kilvington M. Stakeholder An alysis. www.landcareres earch.co.nz/research/ social/stakeholder.asp , 2001 5. Chevalier J. Stakeholder Analysis a nd Natural resource Management. www.carleto.ca/ ~jchevali/stake2.htm , Carleton University, 2001. 6. Dick B. Stakeholder Analysis. www.scu.edu.au/gcm/arp/stake.htm , 1997. 7. Glenn J. Participatory Methods. AC/UNU Millennium Proj ect, www.futurovenezuela.org /_curso/3-partmth.pdf , 1994. 8. Manktelow R. Stakeholder Analysis & St akeholder Management – Winning support for your projects. www.mi ndtools.com/pages/ar ticle /newPPM_07.htm , 1997. 9. Mayers J. Power Tools. Stakeholder Power Analysis. International Institute for Environment and Development, Forestry and Land Use, www.iied.org/forestry /tool/stakeholder.htm , 2001. 10. ODA (Overseas Development Administration). Guidance Note on How To Do Stakeholder Analysis of Aid Projects and Programmes, www.euforic.org/gb/stake1.htm , 1995. 11. Qualman A. A Note on Stakeholder Analysis, www.acdi-cida.gc.ca/INET /IMAGES.NSF/vLUImages/ CapacityDevelopment/$fi le/1997-11TKAnalysis.pdf , 1997. M. Valters . Interešu grupu analīze 455 Summar y This research is devoted to the stak eholder analysis in the processes of developing documents of political planning, drafts of legal acts and project management. The objective of the work is to develop a method for stakeholder analysis and to give recommendations for developing action plan. The author proposes that the objective of the stakeholder analysis is to develop action plan to ensure stakeholders’ support. The author offers step − by − step method for analysis, especially emphasising the most risky moments in this process and proposes remedies useful in such situations. Key words : stakeholder analysis, method, stakeholder monitoring, action plan. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 456.–466. lpp. Latvijas tautsaimniec ības ieguvumi no iestā šan ās Eiropas Savienībā T he National Economy Benefits from Latvia’s Accession to the European Union Inese V ītola Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Tautsaimniec ības institūts Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV−1050, Latvija Telefons: (+371) 7335193, E-pasts: inesevit@inbox.lv Iestāšanās Eiropas Savienībā dod Latvijai jaunas iespējas ekonomikas attīstībai. Iekļaujoties vienotajā Eiropas Savienības tirgū, Latvija varēs izmantot tās priekšrocības, ko dod plašs un stabils tirgus, brīva preču un pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla kustība, tas ir, visizdevīgākos nosacījumus Eiropas Savienības tirgū. Savukārt ES fondu atbalsts atvieglos tautsaimniecības strukturālās izmaiņas, palīdzēs mazināt sociālās un ekonomiskās disproporcijas. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā pieaug ekonomiskā aktivitāte, uzlabojas iedzīvotāju dzīves līmenis, samazinās bezdarbs. Valstī veiktās reformas un integrācija ES ir pozitīvi ietekmējušas ekonomisko attīstību. Laika periodā no 1996. l īdz 2002. gadam IKP Latvijā ir palielinājies vidēji par 5,8% gad ā (tas ir aptuveni divas reizes straujāk nekā ES un pusotras reizes – nekā vidēji ES kandidātvalstīs). Atslēgvārdi: ekonomiskā aktivitāte, ekonomiskā un sociālā attīstība, integrācijas process ES. Ievads Latvijai iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) dod iespēju aktīvi piedalīties gan Eiropas, gan pasaules ekonomikas, politikas un kultūras attīstības veidošanā. Līdzšinējā Eiropas prakse ir pierādījusi, ka tieši tā saukto mazo dalībvalstu loma ir bijusi svarīga izšķirošu lēmumu pieņemšanā. Latvijā veicamie uzdevumi integrācijai ES ar katru dienu paplašinās. Ir izstrādāta un pieņemta virkne stratēģiskas ievirzes dokumentu, kas apskata atsevišķus integrācijas aspektus. Aug arī integrācijas procesā iesaistīto institūciju un ieinteresēto cilvēku skaits. Lai sekmētu labāku kandidātvalsts sagatavošanos dalībai ES, Eiropas Komisija regulāri piedāvā ieteikumus par integrācijas prioritātēm, sniedz daž āda veida atbalstu, lai kandidējošā valsts radoši apzinātos savu ieņemamo vietu. Latvijai integrējoties ES, pieaugs konkurence Latvijas preču, kapitāla un darbaspēka tirgos. Vēlmi atgriezties Eiropas valstu saimē Latvija pastāvīgi ir apliecinājusi jau kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Latvijas un ES divpusējo attiecību nepārtrauktā attīstība kopš 1992. gada 11. maija, kad tika I. V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā 457 parakstīts Līgums par tirdzniecību un ekonomisko un komerciālo sadarbību, uzskatāmi demonstrē šīs orientācijas noturīgumu. Noslēdzot Asociācijas līgumu 1995. gada 12. jūnijā, Latvija skaidri iezīmēja savu mērķi – kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Lai iestātos Eiropas Savienībā, Latvijai ir jāatbilst dalības kritērijiem. 1993. gadā ES Padome Kopenh āgenā izvirzīja šādus dalības kritērijus (Kopen- h āgenas kritēriji): • stabila institucionāla sistēma, kas nodrošina demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesību ievērošanu un minoritāšu aizstāvību (politiskais kritērijs); • funkcionējoša tirgus ekonomika un spēja izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēku ietekmi ES (ekonomiskais kritērijs); • spēja veikt dalībvalsts pienākumus, pārņemot ES likumdošanas kopumu saskaņā ar savienības politiskajiem, ekonomiskajiem un monetārajiem mērķiem. Dalība ES dos iespēju Latvijai ne tikai pilnveidot demokrātiju Eiropā, bet arī uzliks pienākumus rūpēties par to, lai tās iekšpolitiskie standarti atbilstu ES izvirzītajiem kritērijiem. Pastāvīga uzmanība jāpievērš demokrātijai, likuma varai un cilvēktiesībām. 1 . Strat ēģija integrācijai Eiropas Savien ībā Latvijā ekonomiskās politikas svarīgākais mērķis pirms iestāšanās Eiropas Savienībā ir panākt stabilu, sabalansētu un ilgspējīgu ekonomikas izaugsmi – iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu vidēji par 4,5% gad ā, līdz ar to radot galveno priekšnoteikumu iedzīvotāju labklājības pieaugumam. Lai nodrošinātu ekonomikas augšupeju un paaugstinātu konkurētspēju, ir jābeidz privatizācijas process, īpašumtiesību nostiprināšana, kā arī jāturpina ārējās tirdzniecības rež īma liberalizācija. Valdības ekonomiskajā politikā jāparedz, kā samazināt bezdarba līmeni. Nepieciešama mērķtiecīga valsts politika, lai celtu sabiedrības labklājību: jāatbalsta depresīvie reģioni, jāpaaugstina izglītības un veselības aizsardzības sistēmas efektivitāte, kā arī tālāk jāattīsta sociālās drošības sistēma [4]. Monetārās un valūtas kursa politikas stratēģiskais mērķis ir saglabāt uzticību nacionālajai valūtai. Tas ir pamats Latvijas n ākotnes dalībai Eiropas Monetārajā savienībā un vienotas valūtas (eiro) zonā. Fiskālā politika ir jāizvirza uz ārējā parāda samazināšanu. Lai uzlabotu investīciju klimatu un piesaistītu ilglaicīgas ārvalstu investīcijas, būtiska ir nodokļu sistēmas stabilitāte, kā arī nodokļu starptautiskās atbilstības jautājumu sakārtošana. Sociālajā aizsardzībā Latvijas reālā ekonomiskā tuvināšanās ir tieši saistīta ar visu vecuma grupu iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu. J āveido un jāīsteno programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai un sabiedrības veselības sekmēšanai, kā arī tālāk jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma [5]. Privātā sektora attīstībā un tautsaimniecības pārstrukturizācijā galvenie darbības uzdevumi ir privātā sektora īpatsvara palielināšana iekšzemes kopproduktā, pabeidzot lielo uzņēmumu privatizāciju; programmas izstr ādāšana citu uzņēmējdarbības šķēršļu novēršanai, īpašu uzmanību pievēršot birokrātiska rakstura problēmām, ar kurām sastopas gan ārvalstu, gan vietējie investori. Stabila un konkurētspējīga mazo un vidējo uzņēmumu sektora izveide un tam labvēlīgas, 458 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE uzņēmējdarbību veicinošas vides radīšana visā Latvijas teritorijā ir viens no galvenajiem uzdevumiem pašreizējā valsts attīstības stadijā. Gan r ūpniecības, gan lauksaimniecības nozares galvenais mērķis ir nodrošināt tādas produkcijas apjoma stabilu pieaugumu, kam ir augsta pievienotā vērtība, veiksmīgi konkurējot ar citu valstu precēm kvalitātes un ražošanas izmaksu zi ņā. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas mērķis ir radīt priekšnosacījumus labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīvošanas un darba apstākļu veidošanai visos Latvijas reģionos, kā arī samazināt un novērst nevēlamās reģionālās atšķirības. 2. Finanšu l īdzek ļi Iestāšanās Eiropas Savienībā dod ne tikai ieguvumus un priekšrocības, bet arī uzliek pienākumus un rada izmaksas. Stratēģiskais mērķis ir maksimāli efektīvi mobilizēt pieejamos finanšu līdzekļus, lai nodrošinātu papildu stimulu valsts straujākai attīstībai. Eiropas Savienības pirmsstrukturālo fondu, bet nākotnē arī Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošana rada iespēju paātrināt integrācijas procesu. Lai to īstenotu, ir jāpapildina Latvijas finanšu līdzekļu ieguldījumi. T ā ir iespēja iegūt nozīmīgu Eiropas Savienības līdzfinansējumu pasākumiem, kas saistīti ar likumdošanu, tās praktisko ieviešanu, sociālo un ekonomisko saliedēšanos, vides, transporta un lauksaimniecības infrastruktūras modernizāciju. G ūstot pieredzi darbā ar pirmsietāšanās finanšu programmām, tiek sekmēta valsts gatavība pilnvērtīgi iesaistīties Eiropas Savienības strukturālajā un reģionālajā politikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Integrācijas izmaksu novērtējums ir būtisks Latvijas Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā (LNPIES). Integrācijas izmaksas veido ar Eiropas Savienības likumdošanas saskaņošanu, ieviešanu un izpildi saistītie uzdevumi, tai skaitā valsts administratīvās pilnveidošanas pasākumi. Integrācijas izmaksas tiek plānotas prioritāšu secībā, vadoties no pievienošanās partnerības (PP) dokumentiem [6]. LNPIES ir jāietver visa informācija par finanšu līdzekļu sadali reformām katrā sektorā. J āprognozē, no kurienes nāks līdzekļi, t. i., finansējuma avoti: • nacionālais budžets, • pirmsiestāšanās finanšu programmas, • divpusējā palīdzība no dalībvalstīm, • kredīti no starptautiskajām finanšu institūcijām. Integrācijas detalizētam izmaksu plānam jābūt gatavam pirms nacionālā budžeta piešķiršanas, pirms divpusējās un strarptautiskās palīdzības plānošanas. Budžeta plānošanā būtiska daļa ir gan Eiropas Savienības atbalsts, gan naudas līdzekļi no palīdzības programmām [6]. Daudzgadēju finansiālo saistību uzņemšanās sociālās un ekonomiskās izlīdzināšanas pasākumos nozīmē ievērot "papildin āšanas principu", p ēc kura Eiropas Savienības atbalsts tiek sniegts jomās, kurās valsts jau īsteno konkrētus pasākumus. Līdz ar to viens no galvenajiem priekšnoteikumiem sekmīgam darbam ar Eiropas Savienības instrumentiem ir nacionālo izdevumu plānošana: • balstoties uz makroekonomiski pamatotu prioritāro darbības lauku izvēli, kas sakristu ar nozarēm, kuras var piesaistīt arī Eiropas Savienības instrumentus; • ņemot vērā Eiropas Savienības pirmsiestāšanās palīdzības apjomus, no Latvijas tiek prasīts panākt maksimālu daž ādu resursu (aizņēmumi, I. V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā 459 ārējās palīdzības programmas u. c.) sasaisti un savstarpējo mijiedarbību. Tas uzliek valstij pienākumu arvien lielāku uzmanību veltīt plašai sabiedrības informēšanai un iesaistīšanai iekšējo un ārējo resursu sadalē; • izpildot Eiropas Savienības likumdošanas prasības attiecībā uz finanšu menedžmentu, valsts pas ūtījumu, valsts atbalsta sh ēmām un nodrošinot Eiropas Savienības praksi atbilstošu valsts un pašvaldību administrācijas darbu finanšu resursu vadībā. Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā savukārt ir iekšēja Latvijas iniciatīva, kas akcentē nacionālās intereses. Tas nepieciešams t ādēļ, ka pati Eiropas Savienība atrodas nemitīgā pārveides procesā. Vairāk nekā desmit kandidātvalstu pievienošanās būtiski mainīs Eiropas Savienības institūciju mijiedarbību, to funkcijas un lēmumu pieņemšanu. Šajā kopējā dinamiskajā attīstībā Latvijai jāatrod un jāpatur sava ietekmīga vieta. Latvijas virzība uz Eiropas Savienību būs sekmīga tikai tad, ja Latvijas sabiedrības vairākums un to pārstāvošie politiskie spēki atbalstīs integrāciju kā kopīgu mērķi. 3. Latvijas tautsaimniec ības ieguvumi no iestāšan ās Eiropas Savienībā Eiropas Savienības nodokļu regulēšana ir katras dalībvalsts ziņā. Visi iekasētie nodokļu ieņēmumi paliek valsts budžet ā. Eiropas Savienības likumdošana nosaka vienīgi pievienotās vērtības nodokļa (PVN) minimālo līmeni un akcīzes nodokļa minimālās likmes. Vienīgi akcīzes nodoklis cigaretēm Latvijā šobrīd ir zemāks par Eiropas Savienībā noteikto likmi. Eiropas Savienībā augstās akcīzes nodokļa likmes politika ir vērsta uz smēķētāju skaita samazināšanu. Tradicion āli ES dalībvalstīs lielākā akcīzes nodokļa ieņēmumu daļa no cigaretēm tiek novirzīta veselības aprūpei. Ta ču, lai nodokļa paaugstināšanās ietekme uz patērētājiem būtu saudzīgāka, Latvija pieprasa pārejas periodu, kura laikā nodokļa likme pakāpeniski sasniegs ES prasībās noteikto līmeni [6]. 3 . 1 . Eiropas Savienības likumdošana nodrošina efektīvu nodokļu iekasēšanu. Ciešāka sadarbība nodokļu administrēšanas jomā un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm novērš dubulto nodokļu maksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Kopumā tas nozīmē lielākus budžeta ie ņēmumus un iespējas palielināt finansējumu tādām valstij svarīgām jomām kā veselības aprūpe, izglītība, zinātne. Tiešo nodok ļu jomā ES pastāv prasības atteikties no pasākumiem, kas tiktu uzskatīti par konkurenci izkropļojošiem. Piemēram, nodokļu atvieglojumi kādā ES dalībvalstī nedrīkst radīt priekšrocības tikai vietējiem uzņēmējiem. 3.1.1. Izmaiņas Latvijas nodokļu politikā pēc iestāšanās ES. No 2004. gada 1. maija stāsies spēkā 5% PVN likme, kas aptvers š ādu preču piegādes un pakalpojumus: • medikamenti un veterinārie medikamenti saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu; • medicīniskās preces un ierīces invalīdu un slimnieku personīgajai lietošanai; • grāmatas, masu informācijas līdzekļi, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura; • ieejas maksa kinoizrādēs, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura kinoizrādes; 460 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • zīdaiņu pārtika; • ieejas maksa sporta pasākumos; • viesu izmitināšana viesu izmitināšanas mītnēs (viesnīcās, moteļos, viesu mājās, lauku tūrismam izmantojamās mājās, kempingos, tūrisma mītnēs); • ūdens piegāde un kanalizācija, sadzīves atkritumu savākšana, pārvadāšana un apglabāšana; • apbedīšanas pakalpojumi. Lai sasniegtu minimālās ES noteiktās likmes dīzeļdegvielai un svinu nesaturošam benzīnam (EUR 245 un EUR 287), tuvākajā laikā, rēķinot pēc vidējā EUR kursa 2002. gada decembrī (laikā, kad Latvija noslēdza iestāšanās sarunas), likmes (par 1000 litriem) attiecīgi būs jāpaaugstina līdz: • Ls 148 • Ls 174 Akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dz ērieniem atbilst Eiropas Savienības noteiktajām minimālajām likmēm; vien īgās izmaiņas paredzētas attiecībā uz likmi alum, paredzot pāreju no pakāpienveida noteiktas likmes uz tilpumprocentiem pro- porcionālu likmi Ls 1,22 (Ls 2 par 1 litru populārākā alus ar stiprumu 4,5−5,2%) [21]. Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis: • to maksā, transporta līdzekli pirmo reizi reģistrējot Latvijā ; • motocikliem nodokļa likme − 25% no vieglo automobi ļu nodokļa likmes; • nodokli atmaksā, ja 6 m ēnešu laikā transportlīdzekli izved no Latvijas. Izmaiņas apliekamā ienākuma noteikšanā nav paredzētas. ES struktūrfondu subsīdijas, kas piešķirtas pamatlīdzekļu iegādei, saņemšanas brīdī grāmato kā „N ākamo periodu ieņēmumus”, p ēc tam sistemātiski iekļaujot ieņēmumos objekta atlikušajā lietderīgas lietošanas laikā. ES struktūrfondiem PVN piemēro vispārējā kārtībā: • atbilstoši regulai, ES finansētiem projektiem PVN aprēķina pilnā apmērā, un tas ir uzskatāms par izmaksām, kas attiecināmas uz projektu tikai tad, ja tas nav atgūstams (attiecas uz neapliekamu personu); • projekta īstenotājam – apliekamai personai ir tiesības par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem samaksāto PVN atskaitīt kā priekšnodokli. 3.2. Eiropas Savienības ekonomiskais pamats ir vienotais iekšējais tirgus, kurā notiek brīva preču kustība. Brīva preču kustība nozīmē, ka preces, kas ražotas vai importētas vienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, var brīvi tikt pārdotas jebkurā citā dalībvalstī. Brīvu preču kustību neaizkavē muitas barjeras (tarifi un kvotas) un citi ierobežojumi. K ā ražot ājiem, tā arī patērētājiem brīva preču kustība sniedz ievērojamus ieguvumus. Ražot āju galvenais ieguvums no brīvas preču kustības ir neierobežota pieeja plašajam iekšējam tirgum. Pašreizējais ES iekšējais tirgus savukārt aptver aptuveni 380 miljonus patērētāju, bet pēc ES paplašināšanās tas aptvers līdz pat 500 miljo- niem patērētāju. Brīva preču kustība samazina ražošanas un realiz ācijas izmaksas, jo ir liels tirgus, kur ir spēkā vienoti preču ražošanas standarti, droš ības, marķēšanas un ekspluatācijas uzraudzības prasības. T ā, piemēram, lai Latvijas ražot ājs šobrīd varētu eksportēt savu produkciju uz kādu no ES valstīm, tam ir jāveic preču sertifikācija gan Latvijā, gan arī šajā ES valstī [6]. P ēc iestāšanās visā iekšējā tirgū tiks atzīti Latvijas I. V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā 461 preču sertifikācijas rezultāti, līdz ar to nebūs nepieciešama atkārtota preču pārbaude. Un tas nozīmē ievērojamu naudas līdzekļu, kā arī laika ietaupījumu. Nozīmīgs ieguvums Latvijas uzņēmumiem būs arī brīvā pieeja citu ES dalībvalstu un ES institūciju valsts pasūtījumu tirgum. Latvijas uzņēmēji pēc iestāšanās ES varēs piedalīties konkursos par preču un pakalpojumu piegādēm uz tiem pašiem nosacījumiem kā citu dalībvalstu uzņēmēji. 3.3. Ekonomiskā un monetārā savienība nozīmē dalībvalstu ekonomisko un monetāro politiku saskaņošanu, lai ieviestu vienotu valūtu. Monetārā savienība tika izveidota, lai likvidētu valūtas maiņas darījumu izmaksas un ar valūtas kursa svārstībām saistīto risku. Patērētājiem un arī uzņēmējiem ir vieglāk salīdzināt cenas un izmaksas visās ES dalībvalstīs, izvēlēties izdevīgāko preci vai pakalpojumu, tādējādi veicinot tirdzniecību starp ES valstīm, palielinot konkurenci un ekonomisko aktivitāti. Latvijai iestājoties ES, nenotiks automātiska eiro ieviešana. Latvijā eiro varēs ieviest ne agrāk kā 2008. gadā, jo valstij būs jānodrošina lata maiņas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro un jāizpilda citi noteiktie kritēriji: valstij jānodrošina cenu līmeņa un nacionālās valūtas stabilitāte, līdzsvarots valsts budžets, zems valsts par āda līmenis, samazinātas procentu likmes valsts parādzīmēm. Kritēriju izpilde nodrošinās stabilu makroekonomisko vidi [4]. Stabila ekonomika sekmēs ārvalstu investīciju pieaugumu. Kredītu procentu likmes samazināsies, veicinot tālāku ekonomisko attīstību. Pievienošanās Ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMS) samazinās darījumu izmaksas. Latvijas uzņēmējiem būs vienkāršāk kārtot darījumus ar daž ādu ES valstu partneriem, jo tos varēs veikt vienā valūtā – eiro. Risks, kas ir saistīts ar valūtas kursu svārstībām, samazināsies, veicinot ārvalstu investīciju palielināšanu un uzņēmējdarbības attīstību. 3 .4 . ES mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) politika paredz plašu atbalstu MVU, jo tieši mazie un vidējie uzņēmumi jau šobrīd dod lielu ieguldījumu ekonomikas attīstībā, un tiem ir vislielākais attīstības potenciāls. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības politika, kas vērsta galvenokārt uz uzņēmējdarbības aktivitātes un iniciatīvas palielināšanu, kā arī MVU konkurētspējas celšanu, gan ES dalībvalstīs, gan vairumā citu attīstīto valstu tiek uzskatīta par neatņemamu ekonomiskās un sociālās politikas sastāvdaļu. Arī Latvijai kā ES dalībvalstij būs jādefinē un jāīsteno mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta politika. Spēcīga un teritoriāli līdzsvarota MVU sektora attīstība valstī nodrošina to, ka ražošanas aktivit āšu pieaugums neveido ekonomiskās un sociālās disproporcijas, proti, attīstībā tiek ievērots līdzsvarotas un ilgspējīgas izaugsmes princips. Līdz ar to MVU attīstības sekmēšana atbilst Latvijas ilgtermiņa ekonomiskajā stratēģijā definētajām valsts ekonomiskās politikas prioritātēm: • ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana; • efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas stimulēšana; • sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana. ES mazie un vidējie uzņēmumi tiek atbalstīti ar īpašu programmu palīdzību, atbalsts MVU tiek sniegts arī ar struktūrfondu starpniecību. Laikā no 1989. līdz 1999. gadam 1,5 miljoni ES mazo un vidējo uzņēmumu ir saņēmuši atbalstu no struktūrfondiem. Rezultātā tika radītas un saglabātas 2 miljoni darba vietas. Eiropas Savienībā mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta politikas galvenie mērķi ir uzņēmumu konkurētspējas veicināšana, nodrošinot pieeju jaunajām 462 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE tehnolo ģijām un pētījumiem, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, kā arī finanšu resursu un kredītu pieejamības atvieglošana. ES dalībvalstis lielu uzmanību pievērš uzņēmumu dibināšanas nosacījumu atvieglošanai, uzņēmējdarbību regulējošās likumdošanas vienkāršošanai, jauno tehnolo ģiju izmantošanai saziņā starp uzņēmumiem un valsts administrāciju [6]. 2002. gadā Eiropas Komisijas iniciētās mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas programmas ietvaros tika piešķirti kredītresursi 25 miljonu eiro apjomā Hansabank grupai mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai. Finanšu līdzekļi tiks izsniegti ar izdevīgākiem noteikumiem un zemākām procentu likmēm. Priekšroka tiks dota uzņēmumiem īpaši atbalstāmos reģionos un reģionos, kur bezdarba līmenis pārsniedz 10%, k ā arī jauniem uzņēmumiem. Priekšroka tiks piešķirta arī vairākām nozarēm: ražošanai, t ūrisma attīstībai, enerģijas taupības projektiem un vides aizsardzībai, celtniecībai, tirdzniecībai un pakalpojumu sfērai. Laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam Latvijai k ā Eiropas Savienības dalībvalstij pirmo reizi ir pieejams struktūrfondu (SF) finansiālais atbalsts, kas ir ES reģionālās izlīdzināšanas politikas īstenošanas instruments. Latvija ES SF kontekstā ir viens mērķa reģions. Prioritātes un mērķus, kam Latvija paredzējusi lietot SF atbalstu, nosaka Vienotais programmdokuments (Single Programing Document ) [19]. Latvijai kopējie SF ietvaros pieejamie līdzekļi, uz ko varēs pretendēt MVU, veidojas no ES finansējuma (75%) un LR valsts un pašvald ību budžeta līdzfinansējuma (25%). Lai pretend ētu uz SF atbalstu, uzņēmējiem papildus būs jānodrošina arī savs līdzfinansējums. No 2004. līdz 2006. gadam Latvijai SF ietvaros kop ējais pieejamais finansējums ir 856,1 milj. EUR (ES SF finans ējums 625,6 milj. EUR un LR finans ējums 219,8 milj. EUR). Finansējums tiks piešķirts attīstības plānā noteikto prioritāšu virzienos: 1. prioritāte – līdzsvarotas attīstības veicināšana; 2. prioritāte – uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšana; 3. prioritāte – cilvēkresursu attīstība un nodarbinātības veicināšana; 4. prioritāte – lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšana; 5. prioritāte – ilgspējīgas zivsaimniecības attīstības veicināšana. [19 ] 3.5. Katra valsts pati veido savu izglītības sistēmu, nosaka mācību programmas un valodu, kādā mācības notiek. ES likumdošana izglītības jautājumus neregulē. Dalība ES ietekmēs Latvijas iedzīvotāju izglītības iespējas. T ā kā tiks nodrošināta diplomu savstarpējā atzīšana, tas pavērs plašākas iespējas mācību turpināšanai citās ES dalībvalstīs. Jau šobr īd kā kandidātvalsts pilsoņi mēs varam izmantot sadarbības iespējas, ko ES piedāvā izglītības jomā. Piedaloties daž ādos projektos un programmās, iespējams gūt pieredzi par izglītības sistēmām citās ES valstīs. Kopš 1998. gada Latvija piedalās tādās ES izglītības programmās kā " Socrates", " Leonardo da Vinci ", "Jaunatne Eiropai". Šobr īd dalība izglītības programmās tiek finansēta no Latvijas valsts budžeta. P ēc iestāšanās to finansēs no ES budžeta [5]. 1) " Socrates " programma nodrošina skol ēnu, studentu, skolotāju un augstskolu pasniedzēju savstarpēju apmaiņu. Programma paredzēta visiem izglītības veidiem un līmeņiem, ieskaitot valodu apguvi un informācijas tīkla izveidi par izglītību un tālmācību. 2) " Leonardo da Vinci " programma p ārsvarā domāta profesionālās izglītības attīstībai. T ās ietvaros tiek organizēta prakse ES dalībvalstu uzņēmumos profesionālās izglītības mācību iestā žu audz ēkņiem, arī staž ēšanās I. V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā 463 uzņēmumu darbiniekiem un bezdarbniekiem, kuri pārkvalificējas. 3) " Jaunatne Eiropai" programmas m ērķis ir attīstīt esošās jaunatnes organizācijas un veicināt to sadarbību ar citu ES valstu organizācijām. 3 .6 . Eiropas Savienības uzņēmējdarbības politikas mērķi ir: • veicināt uzņēmējdarbību; • aizsargāt akcionārus, kreditorus un trešās puses; • novērst šķēršļus Eiropas mēroga uzņēmumu attīstībai; • sekmēt pārrobežu sadarb ību starp uzņēmumiem daž ādās ES dalībvalstīs [6]. Ņemot vērā to, ka uzņēmējdarbības likumdošana tiešā veidā ietekmē gan finanšu plūsmu ES dalībvalstīs, gan ES kopumā un attiecas uz pakalpojumu vides kvalitāti, ES politika reglamentē uzņēmējsabiedrību dibināšanu, darbību un reorganizāciju, intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, autortiesību un blakustiesību aizsardzību, grāmatvedības standartus. Uzņēmējdarbības likumdošanas harmoniz ēšana ir vērsta uz to, lai jebkuram ES dalībvalsts uzņēmējam radītu iespēju dibināt savu uzņēmumu ikvienā citā ES valstī uz vienlīdzīgiem noteikumiem [4]. Tas noz īmē, ka, iestājoties ES, Latvijas uzņēmējam būs iespēja dibināt uzņēmumu citā ES dalībvalstī tādā pašā kārtībā kā attiecīgās dalībvalsts uzņēmējiem. Lai aizsargātu ne tikai uzņēmēju, bet arī kreditoru, trešo pušu un mazo akcionāru intereses un novērstu konkurences izkropļošanu, ES paredz minimālās prasības attiecībā uz uzņēmuma izveidošanu, reģistrācijas datu pieejamību, uzņēmuma darbību un pārstrukturēšanu (sadaloties vai apvienojoties), uzņēmējsabiedrību kapitāla veidošanu un saglabāšanu. Latvija jau ir pārņēmusi lielāko daļu šo prasību, un tās ir iestrādātas Komerclikumā. Uzņēmējdarbības veicināšana Eiropas mērogā rada plašas iespējas vienas valsts uzņēmējiem dibināt uzņēmumus vai to filiāles citā dalībvalstī; ES ir izveidots jauns līgumsabiedrības veids – Eiropas ekonomisko interešu grupa, ar kuras palīdzību uzņēmēji efektīvāk var aizsargāt savas intereses Eiropas mērogā, pārstāvot kādu noteiktu nozari ES institūcijās. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, šādas iespējas būs arī vietējiem uzņēmējiem [4]. Uzņēmējdarbības politikas ietvaros īpašs atbalsts tiek sniegts maziem un vidējiem uzņēmumiem, veicinot to inovāciju un paaugstinot to konkurētspēju kopējā tirgū. Daudzgadu programmu ietvaros mazie un vidējie uzņēmumi saņem ievērojamu finansiālo atbalstu. 4 . Ekonomisk ā attīstība Pēdējos gados Latvijā ir vērojama strauja ekonomiskā izaugsme. Laika periodā no 1996. l īdz 2002. gadam IKP ir palielinājies gandrīz pusotru reizi, vidēji ik gadu par 5,8%. Īpaši strauja izaugsme ir pēdējos gados – 2001. gadā par 7,9%, 2002. gad ā par 6,1%, un 2003. gada tr īs ceturkšņu rezultāti liecina, ka gada izaugsme var sasniegt 7,5% [1, 18]. Augstos izaugsmes tempus nodrošina stabil ā iekšējā pieprasījuma dinamika un spēja paplašināt eksporta tirgu. Nedaudz pieauga arī iedzīvotāju ienākumi. Tom ēr daudz veicams, lai sasniegtu rietumvalstu labklājības līmeni. IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās, pēc Eurostat datiem, 2002. gadā Latvijā bija tikai 35,2% no ES vid ējā (1995. gadā – 24,8%). 464 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 1. tabula Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedz īvotāju (ES −15 = 100, p ēc pirktsp ējas paritātes standartiem) [1, 18 ] Valstis 1995 2000 2001 2002 Bulgārija 27,3 25,5 24,6 24,7 Čehija 62,0 56,0 59,1 59,8 Igaunija 32,9 40,0 40,1 41,7 Ungārija 46,1 49,6 52,5 55,9 Lietuva 29,1 35,3 38,0 39,1 Latvija 24,8 30,8 33,6 35,2 Polija 36,0 40,4 40,4 39,7 Rumānija 32,3 23,3 24,1 25,2 Slovēnija 68,0 70,1 72,1 73,7 Slovākija 47,1 47,0 48,0 47,2 Avots: Eurostat, Structural Indicators Pēdējos gados stabilo izaugsmi lielā mērā nodrošināja augošais iekšējais pieprasījums. Palielinājās privātā patēriņa apjoms. Privāto patēriņu labvēlīgi ietekmē ne tikai strādājošo ikgadējais algu pieaugums, bet arī iespējas privātpersonām par pieņemamām procentu likmēm saņemt patēriņa kredītus un kredītus mājokļu iegādei un remontam. Patēriņa cenu pieaugums Latvijā ir tuvs attīstīto valstu inflācijas līmenim, un tā ir viena no zemākajām starp Centrālās un Austrumeiropas valstīm (sk. 2. tabulu). Viens no valdības mērķiem arī turpmākajos gados ir noturēt inflāciju 2−4% robež ās. 2. tabula Patēriņa cenu infl ā cija Centr ālās un Austrumeiropas ES kandidātvalstīs (gada vid ējā infl ā cija, procentos) [1, 20 ] (SVF prognoze)* Valsts 2000 2001 2002 2003 2004 Bulgārija 10,2 7,3 5,8 2,6 4,2 Čehija 3,9 4,7 1,8 0,6 3,5 Igaunija 3,9 5,8 3,5 1,7 2,0 Latvija 2,8 2,4 1,9 3,0 3,0 Lietuva 1,0 1,5 0,4 - 2,5 Polija 10,2 5,5 1,9 0,8 2,2 Rumānija 45,7 34,5 22,5 15,1 12,0 Slovākija 12,0 7,0 3,3 8,5 8,1 Slovēnija 9,0 8,6 7,6 5,9 5,0 Ungārija 9,9 9,2 5,4 4,7 5,5 Avots: Economic Survey of Europe, 2003 No. 2. United Nations, 2003 * Avots: World Economic Outl ook, September 2003, IMF Pēc Starptautiskā valūtas fonda (SVF) inflācijas prognozēm 2003. gadam, viszemākā inflācija ir paredzama Vācijā (1%), Austrij ā (1,3%) un Be ļģijā (1,4%). Līdz ar to, pēc 2003. gada SVF prognozes datiem, augstākais pieļaujamais līmenis I. V ītola. Latvijas tautsaimniecības ieguvumi no iestāšanās Eiropas Savienībā 465 saskaņā ar Māstrihtas krit ēriju ir 2,7%. Vid ējā gada inflācija Latvijā 2003. gadā bija 3%, kas nedaudz (par 0,3 procentpunktiem) p ārsniedz pieļaujamo robežu [1, 1 8 ]. 2. tabulā redzams, ka Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas valstu (arī gatavojas iestāties Eiropas Monetārajā savienībā līdz 2008. gadam) gada vidējās inflācijas līmenis krietni pārsniedz 2,7 procentus. Kopsavilkums Latvijas politiskais mērķis ir nodrošināt valsts neatkarību, paaugstināt sabiedrības drošību un labklājību, kā arī sekmēt Latvijas starptautiskās pozīcijas nostiprināšanu. Latvijas centieni kļūt par ES dalībvalsti izriet no mūsu valsts un sabiedrības pamatinteresēm. Nacionālās intereses ir Latvijas sabiedrībā svarīgākās pamatvērtības – valsts neatkarības un demokrātiskās sistēmas neatgriezeniskums, ekonomiskā un sociālā augšupeja, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana. Latvijas virzība uz ES būs sekmīga tikai tad, ja Latvijas sabiedrības vairākums un to pārstāvošie politiskie spēki atbalstīs integrāciju kā kopīgu mērķi. Ekonomisko attīstību pozitīvi sekmē Latvijas integrācija Eiropas Savienībā. Tas, cik veiksm īgi attīstīsies Latvijas ekonomika ilgtermiņa izaugsmes aspektā, būs atkarīgs no diviem pamatfaktoriem: pirmkārt, no tautsaimniecības iekšējās izaugsmes kapacitātes (valdības spējas nodrošināt pāreju no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku) un, otrkārt, no ārējiem apstākļiem. Tas viss dos pozit īvu impulsu turpmākai izaugsmei. Protams, ir jāapzinās, ka, iestājoties ES, pieaugs konkurence Latvijas iekšējā tirgū. Bet, ņemot vērā globalizācijas tendences, konkurences spiediens agrāk vai vēlāk pieaugs neatkarīgi no tā, vai Latvija būs vai nebūs ES dalībvalsts. Tom ēr dalība ES Latvijai dod vairāk iespēju tautsaimniecības rekonstrukcijai un modernizācijai, zināšanu un tehnolo ģiju attīstībai, uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. ES fondu atbalsts atvieglos tautsaimniecības strukturālas izmaiņas, palīdzēs mazināt sociālās un ekonomiskās disproporcijas. LITERAT ŪRA 1. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. LR EM, 2003. g. decembris, Rīga, 151. lpp. 2. Latvija skaitļos 2002 /CSP. − Rīga, 2002. (Latvia in Figures, 2002, Central Statistic Board, Riga, 2000) 3. Latvijas tautsaimniecība (makroekonomiskais apskats) 2003 /LR EM. − Rīga: LR EM, 2003; 4. (Latvia’s Economy Macroeconomic Review, # 4 2003, LR EM, Riga, 2003) 4. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (makroekonomiskais apskats), 2003 /LR EM. − Rīga: LR EM, 2003. 5. LZP ekonomikas un juridiskās zinātnes galvenie pētījumu virzieni 2001. gadā. − Rīga, 2002. − 185 lpp. 6. Latvijas integr ācija Eiropas Savien ībā − par un pret . − Rīga: BO SIA "LZA EI", 2002. − 126 lpp. 7. Latvijas stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā // Latvijas V ēstnesis, # 40/41, 09.02.2000. 8. Nabadzība un darba tirgus Latvijā. − Rīga, 1998. 9. Latvija Eiropas Savien ībā. K āp ēc? − Apgāds Izglītība, 1999. 10. Latvijas Statistikas ikmēneša biļeteni /LR CSP. − Rīga, 2001−2003. 11. Latvija. Pārskats par tautas attīstību. − Rīga: UNDP, 1999. 466 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 12. Agenda 2000, Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā. 13. Eurostat, Theme: General Statistics, GDP per capita in Purchasing Po wer Standards, April 15, 2003. 14. Economic Survey of Europe, 2003; No. 2. United Nations, 2003. 15. World Economic Outlook, September 2003, IMF. 16. http://www.europa.eu.int/comm/dgl6 . 17. http://www.ilo.org . 18. http://eib.gov.lv/publ/attvest.htm . 19. http://em.gov.lv/publ/attvest.htm . 20. http://csb.gov.lv/publ/attvest.htm . 21. http://www.fm.gov.lv . Summar y Latvian political objective is to secure state independence, increase society safety and welfare, and also to facilitate the stability of Latvia’s international position. Attempts to become EU member state are based on state and society interests – state independence and sustainability of democratic system, economical and social growth, support of cultural identity, preservation of Latvian language. Decision to join EU will be successful only if major ity of Latvian society and existing political forces will support integration as a common goal. Integration of Latvia into the European Union will positively impact the economical growth. The degree of success of the development of the Latvian economy in the long run will depend on two basic factors. First of all, the internal growth capacity of the national economy (the ability of the government to ensure the transition from the labour-intensive economy to the knowledge-intensive economy) and secondly, on external conditions. Key words : activity economy, social and economical development, the process of accession to the EU. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 467.–477. lpp. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis Sabiedrības novecošan ās procesa un valsts politisko lēmumu ietekme uz augošo pensiju kr ī zi pasaul ē Edgars Voļskis Deloitte & Touche BiH Jadranska BB/III Sarajevo, 71000 Bosnia and Hercegovina E-mail: evolskis@deloittece.com The article contains observation of two signifi cant factors that today impacts the growing potential pension crisis around the worl d. Pension systems are in crisis: • not because of downward trends in the economy or individual circumstances of any individual nation, • but because pay-as-you-go pension system s are fundamentally flawed in their structure that mostly results from d ecreasing fertility rates in Europe. The study provides analysis of the possibilities for the potential pension reforms in European Union countries that still have pay-as-you-go pe nsion system (Germany, France, Austria or Belgium) based on analysis of made pension sy stem reforms in South American countries. The article also contains brief observation of reformed and newly implemented 3-pillar pension system in Latvia and study of impact of global pens ion crisis on newly implemented pension model and also observation of potential problem that newly implemented system does not solve today’s retirees’ problems. The research was based on quality and quantity analysis method s using published scientifical literature sources of Latvian and foreign authors. Key words: pension systems, pay-as-you-go pension system, fertility rate, aging, reforms of pension systems, crisis, 3-pillar pension system. Introduction The European Commission estimates that the number of working age people, e.g., 15 – 64 years, in the European Union* will decline by some 63m between 2000 and 2050, or from 324m to 261m [8, 5 4 ]. Meanwhile, the number of people aged over 65 is set to increase by 70% to 127.2m [8, 4 6 ]. The number of workers per retiree is thus destined to decline sharply, putting pension schemes under intense strain. When 6bn people share a planet, a decline in fertility anywhere might seem a blessing. Yet, as Europe is discovering, if sharply declining birth rates coincide with the rising life expectancy, the future can look grim. 468 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Europe is greying unevenly. The process has taken a firmer hold in the east and south than in the north and west. Birth rates have fallen faster in Germany, Italy and some of the former communist states than in the UK, Sw eden or France. But it is a continent-wide problem and, if unchecked, will have cultural, economic and geopolitical consequences. Given that Europe's prospective problem is a shortage of workers, it badly needs to shift some of the burden of its future pensions on to dynamic regions whose populations are not ageing so rapidly. This cannot readily be achieved by means of conventional "pay as you go" state pension systems, which are financed by taxes on those currently working. When the EU runs short of workers, it will not be able to levy taxes from Americans or Asians. During the period of time since regaining independence, significant changes also have taken place in the area of publ ic welfare provision in Latvia. The most significant achievement of the social protection reform is the reform of pension system that includes implementation of 3-pillar pension system. However implementation of new pension system does not solve the problem of low pensions for current retirees. Average pension amount in 2003 was 62.14 LVL that is still below life minimum (2003: 88.76 LVL) [5, 1 40 ] and has been a lowest pension level between all European Union countries. The objective of the study is to asses the impact of growing global pension crisis resulting from unreformed pay-as -you-go pension systems and decreasing fertility rates in many European Union countries on newly implemented 3 pillar pension system in Latvia. For the purposes of the research, qualitive and quantitative analyses methods were used: observed and analysed demographic trends in Europe, analysed factors affecting crisis for pay-as-you-go pension systems and analysed potential possibilities to reform these pension syst ems based on successful experience of South American countries. The same methods were also used for analysing Latvian pension system and its stability considering the threats of growing global pension crisis. The analytical calculatio ns were made in MS Excel. The information sources used for the stud y were data of the Central Statistical Bureau about social insurance sector in Latvia, estimations made by the Latvian University Centre of Demography and researches made by Ministry of Labour of Chile about development of pension system in South American countries after reform and sharing the experience with European countries having pay-as-you-go pension systems. Demographic Trends in Europe Yet if European workers were to save more heavily for retirement through funded pension schemes that are invested in foreign as well as domestic equities, they could acquire a legal claim on the future output of other nations. They would be hedging their bets because they would cease to be wholly dependent on the future productivity of their own economies. Unfortunately, Britain's experience is that employees on modest incomes do not readily save through private retirement plans, even if their state entitlements are cut. Unde rstandably, perhaps, they prefer to enjoy themselves in the present. European leaders thus need to consid er whether an element of compulsion would be desirable. Should they follow several Latin American countries and require workers to save through private plans? Free market enthusiasts will say no, E. Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis 469 on the grounds that consumers must have the right to choose how to spend their incomes. They will also stress the dangers in requiring workers to invest in financial instruments that are inherently risky. No politician would wish to be accused of ordering people to lose money. Yet how realistic is such an attitude given the risks of sticking with the status quo? Many governments will not be able to honour their pension promises anyway. It is difficult to see why it is more onerous to require individuals to save prudently for their own retirement than it is to insist that they pay taxes to support the incomes of the currently retired. Why prefer to help others instead of helping themselves? Governments would need to regulate private retirement plans quite rigorously to ensure a sensible spread of risk. The plans would not be a substitute for more conventional pensions, merely an additional weapon in the retirement armoury ─ a response to demographic pressures that are looking exceptionally severe. If it is to respond prudently to a dwindling supply of labour, the EU also needs to persuade its citizens to work harder and longer. Given rising life expectancy, the trend towards earlier retirement is absurd anyw ay. It is surely extraordinary that in 2002 in France only 39.3 per cent of men aged between 55 and 64 were employed, compared to 65.3 per cent in 1980. In Germany the situation is only slightly better: 47.1 per cent were employed in 2002, compared to 64.1 per cent in 1980. To counter such trends many EU stat es are raising the age at which state pensions are paid, or offering older people to stay employed, as the British government did this week. The European Commission has also sensibly issued a directive requiring member states to introd uce laws to prevent age discrimination at the workplace by 2006. The n eed for legislation was illustrated this week when an Employment Appeal Tribunal ruled that employees aged over 65 could not claim unfair dismissal or statutory redundancy pa y. As the Conservatives argue in a recent pamphlet that making someone redundant just because they are aged 60 or 65 should be as unacceptable as getting rid of someone for being female or black, or gay [3]. EU should just passively accept its appare ntly bleak demographic fate. Since an ageing society is an unattractive prospect regardless of its ability to finance its retirement, European politicians should try to counter the decline in people of working age. More immigration would obviously help, but, given public resistance, any expansion here is likely to be modest. So the best hope lies in trying to reverse the recent sharp declines in fertility rates. The differences in birth rates across European nations that are otherwise quite similar, and the fact that American fertility rates are higher, indicate the problem is less intractable than some pundits assume. Fertility is down partly because the workplace in most European co untries is stuck in a 1950s time-warp: the assumption is still that a primary bread -winner will work full-time for three decades and then retire to a life of idleness. Flexible arrangements that allow husbands and wives to combine paid work with childcare would be preferable. Other problems vary by country: in Britain mothers struggle becau se of the absence of affordable crèches, restrictions on mortgage finance prevent young people from setting up their own homes. Europe's demographic crisis has geopolitical implications because the US population is likely to expand as the population in EU stagnates or declines. 470 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Chart 1. Relationship between Percentage of the Population over 60 Years Old and Public Pension Spending [3] Pay-as-you-go System Around the world, pension systems are in crisis — not b ecause of downward trends in the economy or individual circumstances of any individual nation but because pay-as-you-go systems are fundame ntally flawed in their structure. Pay-as-you-go systems do not produce or create any real investment, any real wealth. They are simply transfer system s — they transfer wealth from today’s workers to today’s retirees. And when today’s workers retire, they have to hope that there will be another generation of workers behind them that will, in turn, transfer their wealth. That system, that chain letter, if you will, is supposed to continue indefinitely. Unfortunately, there are tw o major problems with that chain letter. The first is demographic. Quite simply, we have an aging world. The proportion of the population of the world over the age of 65 will double by the year 2030, from about 8 percent to more than 16 percent. And that phenomenon is even more acute in countries that are members of the Organization for Economic Cooperation and Development — essentially the United States, Western Europe, and Japan. In those countries, the percentage of the popul ation over the age of 65 will go from approximately 18 percent to an astounding 32 percent. At the same time that we are living longer — which is a wonderful thing — we are also experiencing a decline in fertility rates around the world. In 1970 the fertility rate was approximately 3.3. In 1998 it was down to 2.96, and by 2020 we can expect it to be as low as 2.5 [4, 1 1 ]. E. Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis 471 In fact, in every Western European c ountry — with the ex ception of Ireland — the birth rate is now below the replacement rate. So the West European populations will actually shrink [4, 3 ]. The result of such changing demographics is that the worker/retiree ratio is shrinking rapidly. The number of workers paying into the system and transferring their wealth to retirees is getting smaller and smaller. In many nations — for example, Austria and Belgium — that rati o is already below two to one. And by 2030 it will likely be below one to one. Clearly, you cannot have a system under which each worker has to support a retiree. The second problem is perhaps more fundamental. Pay-as-you-go systems break the link between contributions and benefits — or the link between effort and reward. And whenever you break that link — that is, whenever the benefits you receive are not directly tied to the contri butions you make — the door is open to political mischief. Politicians are likely to succumb to th e elderly lobby and attempt to increase payments when such a move is not economically feasible [1, 15 5 ]. Phenomenon is wreaking havoc with some former Yugoslavia states’ pension system. Retirees in Yugoslavia now receive more in retirement benefits than they did in wages when they were working. And the reason was simple. A number of elections and every time there’s an electi on, the elderly lobby, which is about 33 percent of the electorate, demanding higher pensions. And naturally, politicians who wish to win office give them higher pensions — even though such policies are unstable in the long run. Pay-as-you-go systems around the world are collapsing under their own weight. Payroll taxes are already over 25 percent in many countries of Western Europe, and in many countries in Eastern Europe payroll taxes are approximately 50 percent. Such burdens are simply crushing those countries’ economies. The only solution for them, and for the United States, is to fundamentally change the structure of their systems — that is, to privatize their systems. Some will say that it little matters if Europe shrinks in economic and political significance. But those, like me, who believe the world needs European values ─ especially those of social justice and solidarity ─ at least as much as it needs US values, will disagree. If Europe's greying is unchecked, the you thful alternative of rugged American individualism will swamp the European social model. A Way Out of Europe's Pension Crisis Successful Experience from South American Countries Reform is possible if people are willing to look at the world in a different way. Most importantly individuals will need more power to provide for their own retirement ─ and the government's role must be scaled back. The Chilean model is being seriously considered in the United States. In the meantime, the system has already spread to several other nations around the globe. Europe's present pension systems are hideously unfair to tens of millions. Most young workers can look only to paying more and more to support those on retirement today ─ and then to receiving less and less when they retire themselves. Many under-40 members of today's working population may end up on income support to make ends meet in the next fe w decades, even though they pay up to 20% or more of their income in social security taxes. 472 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Part of the problem is demographics. Europe's state pension systems are based on the so-called pay-as-you-go (Pay go) principle, meaning that the pension payroll taxes of today's working populations are passed through immediately to today's retirees. This system worked half-a-century ago in a world where there were seven or more workers for each retiree, who typica lly lived only a few years after he left the work force. That world is gone. Thanks to a sharply declining birth rate and longer life expectancy, there is now an average of only four people of working age to support each retiree in the 15 member states of th e European Union. By 2040 there will be only two, and in some countries like German y the ratio of workers to retirees will be closer to one to one. As a result, the financial burdens will become enormous. Pension contributions in Germany, for example, are now 20.3% of earnings, and the government has just increased VAT to finance the cost of pensions. And that is just the beginning. In France, pension contributions may have to double to 40% of earnings. But higher payroll taxes lead to even higher unemployment and thus fewer contributors to the pension system. At the same time, the payouts will be trimmed. European governments have already begun doing so, for example, by increasing the retirement age. Meanwhile, every pressure group wants to cut the best deal for its members. Thus we see that Italian civil servants retire in their early 50’s and that French truck drivers can end their working lives at 55. Does anyone seriously believe that such a system can survive in the 21st century? Twenty years ago Chile faced a similar cr isis. Chile had created a state pension system in 1925 and by the 1970s it was on the brink of bankruptcy, rife with special privileges and burdened by high payroll taxes. Each worker's payroll taxes proposed in Chile could go into a private, individual pension account that would be his own property. His money would be invested in professionally managed funds of stocks and bonds. If he changed his job, his retirement accounts would move with him. These would fuel – and keep up with – a growing economy, yielding a far better pension income than if the same sums went to the government. Here's how the Pension Savings Account (PSA) system works. To start with, every workingman and woman gets a PSA passbook to keep track of how much has accumulated and how well the investment fund has performed. To manage these growing assets, individuals choose freely among a number of private companies that invest in a diversified, low-risk portfolio of stocks and bonds. Since workers can change freely from one company to another, they compete to provide better customer service and lower commissions. Many have user-friendly computer terminals where indi viduals can calculate the value of their pensions or find out how much to deposit in order to retire at a given age. The government regulates the companies a nd there's also a safety net: the state guarantees a minimum pension if the worker's savings fall short. The PSA system changes the very notion of what a pension is. For example, Chile no longer has a rigid legal retirement age. People can retire whenever they want, as long as they have sufficient savings in their accounts for a "reasonable pension" (50% of average salary of the previ ous 10 years, as long as it is higher than the minimum pension). If they want to, they can continue working without contributing to the plan after their pension begins. No longer is anyone forced to leave the labour force – or work on the black market – because he draws a pension. E. Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis 473 Today Chile's private pension system ha s accumulated an investment fund of some $30 billion, in a country of only 14 million people and a gross domestic product of only $70 billion. As Universi ty of California economist Sebastian Edwards noted, the system has contributed to the phenomenal increase in the country's savings rate, from less than 10% in 1986 to almost 29% in 1996 [4, 10 ]. Chilean people have reaped a rich harv est. The average worker has earned 12% annually after inflation, and pensions today are much higher than under the old system, nearly 80% of annual income over the last 10 years of working life. Can this system work in Europe? Some economists assert that it can't. Let's examine their objections. The transition to an investment-based system is too costly. If today's worker's taxes get redirected into individual retirement funds, critics wonder, who will pay the pensions to today’s retired workers? In Chile, the guarantees are covered to already retired workers in several ways. The government issued new bonds, which spread some of the cost over the generations. Privatization of state-owned business, and a reduction in government spending elsewhere, was also important. We levied a small temporary transition tax; and the economic growth unleashed by the PSA system brought in greater overall tax revenues. In the meantime, during the transition, everyone contributing to the old system could remain in it, but those who moved ha d their rights to partially accrued pension income guaranteed by the government. All new entrants to the work force were required to go into the PSA system. Operating costs of an investment-based system are higher. Professional pension fund managers do have advertising and investment costs, that tax-and-spend government programs run by civil servants do not incur. But the costs are low – and are dwarfed by the higher returns the PSA system generates. Private pensions are less reliable and safe. In fact, it's hard to consider the present setup reliable, with governments increasing taxes and decreasing payouts. The investment results of private funds cannot be guaranteed. But all studies of past performance show that the long-term gains of a well-chosen portfolio of bonds and equities have been far greater than that of Pay go systems. The government supervises the investment companies, and of course the fund managers themselves keep a constant watchful eye on the accounts. The PSA system has other benefits. For example, if this system was adopted Europe-wide, workers would not risk losing their pension rights if they left a job in one country for a job in another country. Interestingly, the EU Commission is considering a change from pay-as-you-go to an investment-based retirement system for its own workers. Harvard University economist Martin Feldstein has estimated that the value of future benefits to the American economy of privatizing Social Security pensions could reach an astounding $20 trillion. [4, 1 0 ]. It is difficult to think of any other policy that could produce such a substantial permanent rise in the standard of living of the vast majority of the population. Europe could also derive a similarly huge benefit. PSA is not a solution for the political right or left; it empowers all workers. It gives them ownership of financial capital that many have never had, giving them a greater stake in the economy than ever before. It may seem revolutionary to suggest that Europeans give up their dependence on the state for their old-age livelihood in favour of taking their pension provision into their own hands. Nevertheless, millions of people in countries such as Peru, Argentina, Colombia, Bolivia, El Salvador, and 474 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Mexico have already done so, with excelle nt results for themselves, their economies and their societies. To all who say it cannot be done, the reply is twofold: it has been done, and – con- sidering the ruinous state of Europe's pensions financing – it must be done [5, 20 0 ]. T hree Pillar Pension System – Recently Introduced Pension System in Latvia Today we should also have an answer to the question ─ what will happen in Latvia? The population age structure is likely to undergo very rapid and unfavourable changes. Low fertility rate will inevitably cause further ageing of population. In 2002 the number of persons at working age was 1.425 thousand. Following the forecasts made by Centre of Demography of University of Latvia by 2010 we can expect stabiliza tion of the size of potential labour force. Its proportion will even increase at the expense of decrea se in the proportion of the children. After 2010 the number of potential labour force and its proportion will drop rapidly and there will be fast ageing of this contingent. If in 1998 the number of people at the age from 15 to 34 years accounted for 45 % of total population of working age then in 2025 there will only be half of that at the age of from 35 to 64 years representing the number of people at working age – 1.278 thousand people [6, 21 ]. These trends obviously give us a clear an swer that Latvia is not and will not be financially capable ever to introduce pay-as-you-go system. Latvia should follow South American pension system model and follow the patterns of second Europe countries that made significant reform in their pension systems giving away the old pay-as-you-go systems. Starting from 1 July 2002 Latvia as on e of the first countries in the Eastern Europe that implemented the three-pillar pension systems. A three-pillar pension system is created in Latvia. This is the insurance system, which combines each individual’s interest in securing his/her old days and solidarity of generations. The major principle of the pension system is: th e larger social payments are made today, the larger pension is paid out tomorrow. Three pension pillars secure stability of the pension system, as it aligns demographic and financial risk attributable to each of these pillars. First pillar pension program was introduced on January 1, 1996 and all social insurance payers participate in this program. This pillar ensures age pensions to everybody, who has had a paid job for at least 10 years. State Social insurance agency calculates and ensures first pillar age pension payouts. Currently 35.09% of salaries are deducted as social insurance payment, and 20% are registered in individual’s pension capital. Every employed person gets his/her pe rsonal account opened, where all social contributions payments are registered. First pillar pension system is based on the principle of solidarity of generations and genders. Solidarity of generations implies that inhabitants’ payments for age pens ions are not accumulated as long-term investments, but rather paid out as pensions to current generation of retirees. Solidarity of genders is secured by the provision, that equal time span of pension pay-outs is expected for both men and women after they retire (average male and female life expectancy after the retirement). Second pillar pension program was introdu ced on July 1, 2001. Starting with this date part of social insurance payments is not paid out to existing retirees, but E. Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis 475 rather invested and accumulated for your pe nsion. The aim of the investments is to ensure that your funded pension capital grows faster than inflation and average wage in the country. Accumulated money together with pension of the first pillar will provide you extra income during old age. Second pillar is the state funded pe nsion system or accumulative pension system with the primary goal to increase your pension in the old age. It implies that a part of your compulsory social in surance payments is accumulated for your pension, and not paid out as a part of current pension payments. Now, starting from January 1, 2003, clients have the opportun ity to choose the state licensed private funds. If individual was born later than July 1, 1971, then according to the Law of state funded pension, participation in the second pillar pension program for individual is obligatory and it implies that you are automatically involved in it. Yet, if individual was born in period between July 2, 1951 (including) and July 1, 1971 (including), then individual can choose either to participate in the second pillar or not. Participation in the second pillar does not require making extra social insurance payments! Total amount of payment for individual pension capital remains constant – 20% of your salary, which is divided between first and second pillars. Individual participation rate for second pillar will be 2% (and will stay at 18% for the first pillar program) between July 1, 2001 and D ecember 31, 2006. Participation rate will gradually increase for second pillar and decrease for first pillar payments until both even at 10% in 2010. The only asset manager for second pillar assets till the end of 2002 was State Treasury. Now you can choose in which pension plan offered by private asset managers to invest your pension capital. Private voluntary pension scheme or third pillar pension program was introduced in July 19 98, and it allows individual vo luntarily accumulating funds for individual’s pension capital, which is managed by private pension funds. Money, that individual or his employer constantly pays in private pension fund, is invested in financial instruments and increases by income earned by these investments. There are two types of private pension funds: closed, which are intended for the employees of the founder of the fund (the company), and open, which are aimed at all private persons, who can become participants of pension fund directly or through their employers. Theoretically newly implemented 3-pillar pension system can be considered viable in the future. But whether this system will be ready to survive: • considering the decreasing fertility rates in Latvia and in European Union; • considering growing global pension crisis in European economies still having pay-as-you-go-system; • considering the level of low pensions for current retirees and inadequate pensions’ indexation ratios opposite consumer price inflation ratios and life minimum expectancies; • considering the frequent changes in fiscal legislation in Latvia; • considering the recent failu res return on investments ratios on global fund markets. Only time can give a true answer. Toda y we can certainly answer that Latvia selected correct pension models at the ri ght time. Its development and growth in accordance with stated project ions strongly depends on: 476 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE • stability of political system; • stability and development of social insurance sector and fiscal legislation; • Governmental support towards the stab ilization and increase of population trends; • successful integration of Latvia into European Union and acquisition and implementation of European Union funds into Latvian economy. Conclusions T he first Europe pension model (the so called Pay-as-you-go) is currently suffering significant crisis in pension syst ems in such countries as Germany, France, Spain and Austria. The crisis mainly resu lts from slightly decreasing fertility rates all across the Europe. The forecasts are also not optimistic saying that the number of working age population in the nearest 30 y ears will continue to decrease. This will result into a significant public debt from increasing public pension expenditures. The European countries UK, Switzerla nd, Denmark, Netherlands, Sweden, Poland, Hungary and also Latvia made reforms in their pension systems and followed the successful pension model of S outh America. These countries have the modest public PAYB pillars, redistributive: flat or compressed, mandatory funded private 2nd pillar, earnings-related with low risk investments managed by private investors and strictly controlled by the state authorities. The economies facing the risk of pension crisis should soon come to the decision either to follow the South American pension model or make reforms as they are done in many European countries or keep the same models and dedicate efforts for solving demographical problems. After considered current negative demographic trends, Latvia has implemented a new 3-pillar pension system model, releasing from classical pay-as-you-go pension model that currently suffers from growing crisis in many European countries. The newly implemented model gives optimistic projections for pension sizes for retirees getting to pension age after 10 – 15 years. However the new model does not solve the problem of low pensions for the current retirees. Therefore viability and projections of new pension system in Latvia strongly depend on stability and development of social insurance sector, fiscal legislation, growth of fiscal revenues and government support in order to increase the fertility rates. BIBLIOGRAPHY 1. Jose Pinera, El Cascabel al Gato. La Batalla por la reforma previsional , ZIG-ZAG, Santiago de Chile: 1999, 172 paginas. 2. Congreso Iberoamericano // Analisis del sistema priv ado de pensiones en Chile . Rosario Cruz Ovalle, – Santiago de Chile, 1991, 294 paginas. 3. Michael Prowse, Europe cries out for a baby boom. Financial Times , 3 October, 2003. 4. Solving the Global Public Pensions Crisis , CATO Policy report. March / April 1998, 12 pages. 5. Latvijas Statistikas gadagrāmata 2002. Latvijas Centrālā statistikas pārvalde. Rīga: 2002, 269 lappuses. 6. Latvijas demogrāfiskās attīstības prognozes 1998 – 2025. Latvijas Universitātes Demogrāfijas centrs, Rīga: 1999, 74 lappuses. 7. Pārskats par valsts fondēto pensiju sh ēmas darbību 2002. gadā. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra, 2003. gada 30. jūnijs. E. Vo ļskis. Impact of Society Aging Process and Political Regulations to the Growing Global Pension Crisis 477 8. Harri Cruijsen, Harold Eding, Taeke Gjaltema. Demographic consequences of enlargement of the European Union with 12 candidate countries , Division of Social and Spatial Statistics Project group European Demography. January 2002, 63 pages. Kopsavilkums Daudzas Eiropas valstis (Vācija, Francija, Beļģija, Spānija) ir apzinājušās, ka strauji krītošais dzimstības līmenis tajās nopietni signalizē par tuvojošos pensiju sistēmu krīzi. Ir veikti aprēķini, ka tuvāko piecdesmit gadu laikā strādājošo skaits tagadējās Eiropas Savienības valstīs samazināsies par 30 miljoniem. T ā kā šajās valstīs, saglabājot veco sistēmu (Pay-as-you-go ), joprojām nav veikta pensiju sistēmas reforma, pašlaik tiek apsvērtas iespējas un veikti aprēķini pārejai uz jaunu pensiju sistēmas modeli, kas paredz valsts fondētu pensiju pārvaldes modeli, kas veiksmīgi darbojas vairākās Dienvidamerikas valstīs, kā arī ir ieviests daž ās Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīs. Čīle (šīs sistēmas pioniervalsts) ir veiksmīgi parādījusi šīs sistēmas efektivitāti un veiksmīgo attīstību atbilstoši tās sākotnējiem aprēķiniem un nostādnēm. Vai šīs sistēmas pamatpostulātu ieviešana ir risinājums tuvojošajai pensiju krīzei Eiropā, vai šī sistēma spēs joprojām būt pārāka pār dzimstības rādītāju kritumu ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā, to laiks rādīs. Šodien ir būtiski neaizmirst, ka Eiropā to nevar saukt tikai par pensiju sistēmas krīzi, tā šodien ir arī nopietna demogrāfiskā krīze. Apzinoties pastāvošās negatīvās demogrāfiskās tendences, Latvijā ir ieviests jauns 3 līmeņu pensiju sistēmas modelis, atsakoties no iepriekšējā nefondēto pensiju sistēmas modeļa, kas šodien vairākās Eiropas valstīs izraisījis augošo pensiju krīzi. Jaunieviestais modelis ļauj veikt optimistiskas prognozes attiecībā uz pensiju apmēriem tiem pensionāriem, kas sasniegs pensionēšanās vecumu pēc 10 līdz 15 gadiem. Ta ču jaunais pensiju modelis neatrisina zemo pensiju problēmu šodienas pensionāriem. Līdz ar to jaunā pensiju modeļa dzīvotspēja (saskaņā ar tā attīstības prognozēm) ir atkarīga no sociālās apdrošināšanas sektora stabilitātes un attīstības, no valsts fiskālās likumdošanas stabilitātes, fiskālo ieņēmumu stabila pieauguma, kā arī no valdības atbalsta dzimstības rādītāju pieaugumam. Atslēgvārdi: pensiju sistēmas, dzimstības rādītāji, 3 līmeņu pensiju sistēmas modelis, pensiju sistēmas reformas. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 478.–487. lpp. Retail banking – starp standartiz ā ciju un individualit āti Retail Banking – between Standardization and Individuality Normunds Zalpēteris AS “Parex banka” Smilšu iela 3, Rīga, LV–1050 E–pasts: normunds.zalpeteris@parex.lv Ar retail banking saprotam relatīvi plašus nacionāli orientētus bankas darījumus ar privātpersonām, pašnodarbinātiem un mazām firmām, kas galvenokārt tiek racionāli apkalpoti ar standartizētiem, vienveidīgiem un vienkāršiem bankas produktiem. Retail banking specifikai raksturīga darījumu kvantitāte, ko nosaka lielais darījumu skaits un šo darījumu mazais apjoms, kļūstot par iemeslu augstām banku izmaksām, ko bieži vien šis dar ījumu skaits un apjoms nespēj nosegt. Lai retail banking padarītu par pelnošu bankas vienību, bankas menedžmentam galven ā uzmanība būtu jāpievērš diviem aspektiem: bankas izmaksu reducēšanai un efektīvai klientu apkalpošanai. Šis apskata raksts galvenokārt ir veltīts pirmajam aspektam – izmaksu samazināšanai, kura galvenie instrumenti ir electronic banking un procesu centralizēšana un standartizēšana. Pareizā līdzsvara atrašana starp standartizāciju un individuālo pieeju klientiem ir retail banking panākumu atslēga. Atslēgvārdi: izmaksu samazināšana, standartizācija, iekšējie procesi. Kopš 90. gadu sākuma retail banking Rietumeiropā un Amerikā ir piedzīvojis savu atdzimšanu, tā galvenais mērķis ir peļņas gūšana arī darījumos ar „mazajiem” klientiem. Galvenie iemesli š ādai atdzimšanai bija globalizācija, piesātinātais banku pakalpojumu tirgus, sīvā cenu cīņa un stratēģiskā orientācija galvenokārt uz „tur īgo” klientu. Šie iemesli galu galā bankas noveda pie ienākumu samazināšanās, kā rezultātā tās bija spiestas meklēt jaunus stratēģiskos un taktiskos risinājumus. T ā kā līdz šim bankas bija galvenokārt orientējušās uz „tur īgajiem” un „korporat īvajiem” klientiem, tad kārta bija pienākusi „mazajam” klientam, kas sast āda vismaz 80% no visiem bankas klientiem. Latvijā retail banking aktualitāti paralēli rentabilitātes problēmai arvien vairāk ietekmēs divas negatīvas tendences: kopējo noguldījumu apjoma lēnāks pieaugums par kopējā kredītu portfeļa pieaugumu un administratīvo izmaksu pastāvīgs straujš pieaugums. 2003. gadā administratīvo izmaksu pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija 14,7% un sast ādīja 43,6% no kop ējiem banku izdevumiem [11]. Lai retail banking būtu peļņu nesoša biznesa vienība bankai, tai ir nepieciešams samazināt izmaksas un efektīvāk apkalpot klientūru. Darba mērķis ir izpētīt retail banking rentabilitātes paaugstināšanas galvenās iespējas. Šim nolūkam izvirzīti šādi darba uzdevumi: • noskaidrot retail banking būtību, N. Zalp ēteris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti 479 • novērtēt electronic banking perspektīvas, ieguvumus un trūkumus, • novērtēt retail banking procesu standartizēšanas un centralizēšanas iespējas izmaksu samazināšanā un kvalitātes uzlabošanā. J ēdziens retail banking Ar retail banking saprotam relatīvi plašus nacionāli orientētus bankas darījumus ar privātpersonām, pašnodarbinātiem un mazām firmām, kas galvenokārt tiek racionāli apkalpoti ar standartizētiem, vienveidīgiem un vienkāršiem bankas produktiem [1, 11 ]. Retail banking piedāvā ļoti plašu pakalpojumu spektru, sākot ar tiešajiem maksājumiem un elektroniskajiem norēķiniem un beidzot ar hipotek āro kredītu–, ieguldījumu– un komercdarījumiem. Par galveno retail banking mērķi tiek uzskatīta lētāku finanšu resursu sagāde bankai, pie kam klientu piesaistes pamatu veido privātie konti, caur kuriem tiek veikti tiešie maksājumi [1, 8 ]. Šī problēma arvien aktuālāka kļūst arī Latvijas bankām, jo kopējais izsniegto aizdevumu portfelis pēdējos gados aug daudz straujāk nekā piesaistīto noguldījumu apjoms. Piemēram, 2003. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, noguldījumu apjoms ir pieaudzis par 21,5%, kam ēr kredītportfelis – par 41,2% [11]. Retail banking specifikai raksturīga darījumu kvantitāte, ko nosaka lielais darījumu skaits un šo darījumu mazais apjoms, kas kļūst par iemeslu augstām banku izmaksām, ko bieži vien šis dar ījumu skaits un apjoms nespēj nosegt. Kā palīglīdzeklis šīs problēmas risināšanā tiek piedāvāts electronic banking, kas veicina bankas izdevumu samazināšanos, papildus komfortu bankas klientiem, kā arī daudz aktīvāku daž ādu produktu pārdošanas (cross selling) pielietojumu. Tom ēr šai sakarā jāatzīmē, ka līdz ar elektronisko palīgierīču iesaistīšanu banku biznesā tiek veicināta klienta un bankas savstarpējo attiecību anonimitāte. Bankas darbinieks, kurš agrāk bija vienīgais starpposms starp banku un klientu, tiek aizstāts ar elektroniku. Tradicion ālā klientu apkalpošana pie lodziņa bieži tiek uzskat īta par nevajadzīgu, jo automāti to pašu darbu var veikt ātri, neatkarīgi no laika un ar mazākām izmaksām. Tiecoties p ēc bankas rentabilitātes un ienesīguma, parādās plaisa starp rentablu bankas darījumu veikšanu, no vienas puses, un cilvēciskās pieejas trūkumu klientiem, no otras puses. Līdz ar to arī psiholo ģisko faktoru ietekme retail banking bankas nedrīkst novērtēt par zemu. Veicamie pas ākumi bankas izmaksu samazin āšanai Kā jau iepriekš tika minēts, retail banking ir viens no tiem bankas darbības virzieniem, kas līdz šim bankām ir nesis/nes visliel ākos zaudējumus, kas parasti tika/tiek segti no ienes īgākiem bankas darījumiem. T ātad galvenais iemesls šiem zaudējumiem ir augstas veicamo operāciju izmaksas, ko ietekmē lielais darījumu skaits, mazās summas un neefektīva operāciju apstrāde. Lai izvairītos no šiem zaudējumiem, bankām ir nepieciešams samazināt izmaksas un palielināt šīs jomas rentabilitāti un produktivitāti. Kā jau ievadā minēts, labākais risinājums retail banking izmaksu samazināšanā ir electronic banking aktīvs pielietojums. Savukārt bankas iekšējo procesu centralizēšana un standartizēšana veicina rentabilitātes un produktivitātes pieaugumu. 480 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Electronic banking Ar electronic banking jēdzienu saprotam visus pakalpojumus, ar kuriem kontakts starp klientu un banku notiek ar elektroniskās datu apstrādes vai tās atbalsta palīdzību. Kā populārākos electronic banking piemērus varētu minēt bankomātus, maksājumu kartes, telebanku un internetbanku. Pašreizējā attīstība viennozīmīgi liecina par virzīšanos virtuālās bankas sfērā. Bankas darījumi tiek veikti ne tikai bankas filiālēs, bet arī neredzamos interneta tīklos. Pamatojoties uz šīm attīstības tendencēm, vispārināti varētu teikt, ka klientu ietekme uz bankas gala produkta izveidošanu, laikam ejot, ir pieaugusi. T ā rezultātā bankām samazinās produkta „ražošanas” izmaksas un klientiem var tikt pied āvātas izdevīgākas cenas. Paralēli plašajam un izdevīgajam pakalpojumu spektram, kas tiek piedāvāts ar electronic banking starpniecību, bankas šos procesus papildus veicina ar klientiem atraktīvu nodevu politiku. Visas bankas operācijas, ko klients veic ar elektronisko iekārtu starpniecību, patlaban tiek piedāvātas par velti vai vismaz ievērojami izdevīgāk. Visi šie pasākumi paralēli tiek aktīvi atbalstīti ar daž ādiem pārdošanu veicinošiem (sales promotion ) pasākumiem. Piemēram, par noteiktu darījumu skaitu interneta bankas piedāvā piedalīties loterijā ar vērtīgām balvām (piemēram, Hansabanka sola galvenajā balvā Mersedes automašīnu, Parekss banka – ceļojumu uz Austrāliju). Minēsim galvenos pakalpojumus, ko patlaban electronic banking piedāvā attīstītajās rietumvalstīs – konta informācijas vai skaidras naudas vadību ( Cash Management ), konta transakcijas, vērtspapīru pārvaldi, finanšu informāciju, finanšu un apdrošināšanas modeļu izmantošanu, vispārēju un specifisku, ar piedāvājumu saistītu informāciju no banku un nebanku nozarēm, kontaktu uzņemšanu ar klientu konsultantu, kredītu pieteikumu nosūtīšanu. Šos pakalpojumus klients jau šodien var realizēt ar daž ādu elektronisko kanālu palīdzību: pašapkalpošanās automātiem banku filiālēs un citās vietās, ar debeta un kredītkartēm, kā arī ar personālā datora vai telefona starpniecību. Arī Latvijā electronic banking ir strauji attīstījies un īsā laikā ievērojami izaudzis. Gandr īz visus electronic banking pakalpojumus, ko piedāvā lielās rietumvalstu bankas, mūsdienās var saņemt arī Latvijas bankās. Lielākās atšķirības rada tikai šo pakalpojumu kvalitātes līmenis un izpildījums, kas galvenokārt ir atkarīgs no investīciju lieluma, tehnolo ģiskās attīstības līmeņa valstī un iedzīvotāju pirktspējas. Diemž ēl jāsecina, ka lielākā daļa attīstīto rietumvalstu visos šajos aspektos atrodas krietnu soli priekšā, un līdz ar to arī electronic banking jomā objektīvu apstākļu dēļ Latvijas komercbankas vēl atpaliek. Kā liecina tirgus pētījumu [7, 39 ] rezult āti, arī tuvākajā nākotnē bankas pakalpojumi tiks piedāvāti ar klientiem uzticamu kanālu – filiāļu un bankomātu – starpniecību. Paplašinot bankas aizsniedzamības iespējas, papildus noieta kanāli (sk. 1. attēlu) [2, 40 ] par iev ērojami zemākām izmaksām ļaus bankai iegūt jaunus klientus, kā arī uzturēt jau esošās attiecības. N. Zalp ēteris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti 481 Eiropa A SV 1 In t e r n e t s 6 Či p ka r t e s 1 In t e r n e t s 6 N a u d a s au to m ā ti 2 T e l e f o n s 7 Ba n ku vei ka l i (sh o p s) 2 PC Ban ki n g 7 I n t e r a k t ī va i s TV 3 T r a d i c i o n ā l ā fi l i ā l e 8 In t e r a k t ī va i s T V 3 T e l e f o n s 8 T r a d i c i o n ā l ā fi l i ā l e 4 PC b an ki n g s 9 Bi l ž u tel e fo n s 4 Či p ka r te s 9 Bi l ž u tel e fo n s 5 Na u d a s auto m ā t i 5 Ba n ku ve i ka l i (sh o p s ) Bank as pakal pojum u un f inanš u oper āciju real i z ēš anas p r o g noze 2006. g adam 1. att. Bankas pakalpojumu realizācijas prognoze 2006. gadam Prognoses of Bank Service Dist ribution at the Year of 2006 Pēc ekspertu domām, svarīgākais nākotnes noieta kanāls nākotnē gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs būs internets. Kaut arī Latvijā šī kanāla lielais uzvaras gājiens vēl tikai priekšā, tomēr pie noteiktiem tehniskiem un tirgus nosacījumiem (piemēram, interneta cenu samazinājums, Lattelekom cenu politika) varam sagaidīt potenciālo interneta lietotāju pieaugumu. Pēc Credit Suisse (kas ir viena no lielākajām Šveices bankām) aprēķiniem, ar vienu pārskaitījumu internetā iespējams ietaupīt četras piektdaļas tradicionālo izmaksu. Savukārt konta stāvokļa noskaidrošana internetā maksā tikai 7% no t ām izmaksām, kuras sastādītu tradicionāla šī pakalpojuma apstrāde filiālē [4, 4 1 ]. Sal īdzinājumam 2. attēls mums rāda Būza un Hamiltona ( Booz & Hamilton ) [2, 41 ] 1998. gad ā veiktās analīzes rezultātus par bankas operāciju izmaksām, kas attiecas uz daž ādiem bankas noieta kanāliem. 2. att . Bankas operāciju izmaksas Cost of Standard Banking Transaction Pilnīgi automatizēts bankas darījumu centrs un pēc 2–zonu principa veidota filiāle, kas sastāv no pašapkalpošanās un konsultāciju nodaļas, mūsdienās vairs nav utopija, bet gan realitāte, kas jau ir skaidri iezīmējusi tuvākās nākotnes tendences. Pašapkalpošanās kultūras veicināšanai banku sektorā tiek pievērsta īpaša uzmanība, jo tas paver bankai jaunas izmaksu samazināšanas un rentabilitātes paaugstināšanas iespējas. T ā kā pašapkalpošanās citās nozarēs, piemēram, gastronomijā un 1,07 0,54 0,27 0,02 0,01 0,00 0,20 0,40 0,60 0,80 1,00 1,20 Tradicion ālā filiāle Telefons Naudas automāts (ATM) PC bankings Internets Bankas operāciju izmaksas, ASV dol āros ($) 482 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE mazumtirdzniecībā, kļuvusi par pašsaprotamu lietu, tad arvien vairāk šī ideja pārņem arī banku sektoru. Pirmā bankas filiāle bez kases lodziņa Šveicē parādījās jau 1992. gadā [1, 1 89 ]. M ūsdienās rietumu pasaulē tā jau ir kļuvusi par normu. T ātad bankas pāreja no tradicionālās filiāles uzbūves uz pilnīgi automatizētu un/vai 2–zonu principu Rietumeiropā ir prasījusi mazliet vairāk par 10 gadiem, kas pie Latvijas inovāciju ātrumiem varētu notikt 6–7 gadu laik ā. Kaut arī pašlaik vēl neviena Latvijas komercbanka nav paziņojusi par šādas filiāles atklāšanu, tomēr jau tuvāko 1–2 gadu laikā autors prognozē šādi veidotas filiāles atvēršanu. Ja automatiz ācijas tempi banku sektorā tā turpināsies, varētu teikt, ka starp nākotnes retail banking un electronic banking būs liekama vienādības zīme. Paralēli bankas galvenajam ieguvumam – izmaksu samazināšanai – banku pastiprināta automatizācija nes sev līdz arī vairākus būtiskus trūkumus. Minēsim tikai galvenos trīs: • Tehnolo ģiskās barjeras p ā r var ē šana. Kā rāda rietumvalstu banku pieredze, it īpaši 40–60–gad īgu lietotāju segmentam lielas pūles rada tehnikas apguve, pie tam liel ākās problēmas parasti ir sieviešu dzimtes pārstāvēm. Turpretim gados jaunie klienti visbiež āk uzrāda labus vai ļoti labus rezultātus. Šī retail klientu paaudze pašlaik aug ar padziļinātu jauno tehnolo ģiju izpratni. Līdz ar to arī nākotnē šī paaudze būs atvērta jauniem noieta kanāliem. • Klientu lojalit ā tes mazin āšan ās. Bankas produktu un informācijas pieejamība internetā sniedz klientiem daudz lielākas salīdzināšanas iespējas. Plašā izvēle klientiem dod lielāku brīvību salīdzināt produktus un mainīt finanšu pakalpojumu sniedzējus. T ā sekas bankām ir strauji krītošā klientu lojalitāte. Līdz ar to tām kļūst arvien grūtāk uzturēt ilgtermiņa attiecības ar saviem klientiem, bet tieši ilgtermiņa attiecības nes vislielāko peļņu. • Person īg ā kontakta pak ā peniska zaud ēšana. Neraugoties uz jauno elektronisko noieta kanālu priekšrocībām, daudzi klienti tomēr dod priekšroku personīgajam kontaktam. It īpaši tas attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem. Samazinoties tiešo kontaktu daudzumam starp klientu un konsultantu, pieaug klientu anonimitāte. Savukārt paaugstināta anonimitāte mazina klientu lojalitāti bankai un kavē ilgtermiņa attiecību veidošanos. Ja l īdz šim vairāk analizējām electronic banking no banku perspektīvas redzesloka, tad tagad apskatīsim, kādas galvenās papildus iespējas klientiem dod un draudus rada pieaugošā banku sektora automatizācija. Vispirms apskatīsim priekšrocības, ko klientiem piedāvā electronic banking : • Laika un vietas neatkar ība. Pieaugošās prasības darbavietā arvien mazāk laika ļauj veltīt bankas apmeklējumam. Electronic banking saviem klientiem piedāvā elastīgus risinājumus, kas bankas darījumus ļauj veikt izdevīgi, neatkarīgi no atrašanās vietas un jebkurā laikā. • Servisa kvalit ā tes paaugstin ā šana. Saasinoties konkurencei, izlīdzinoties piedāvāto produktu spektram, kā arī palielinoties klientu pieredzei finanšu jautājumos, viens no galvenajiem kritērijiem bankas pakalpojumu izvēlē klientam kļūst papildus serviss un tā kvalitāte. Nepiedāvājot klientiem electronic banking radīto papildus servisu, konkurences apstākļos bankas ļoti riskē pazaudēt savus klientus. N. Zalp ēteris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti 483 • Zem āki komisijas maks ājumi, ā t r u ms un caursp īdīg u ms. Kā jau iepriekš minējām, samazinoties bankas darījumu izmaksām, ir iespējams piedāvāt zemākas komisijas arī klientiem. Pateicoties galvenokārt interneta piedāvātajai ātrajai un ērtajai informācijas piekļuvei, klientiem ir dota iespēja īsā laikā salīdzināt daž ādu banku produktus, kā arī ātrāk veikt daž ādas bankas operācijas. Kā jau raksta sākumā tika minēts, viena no galvenajām problēmām, kas saistīta ar electronic banking , ir psiholo ģiska rakstura. Sakarā ar psiholo ģisko aspektu komplekso raksturu šīm problēmām veltīsim mazliet lielāku uzmanību. Galven ās psiholo ģiska rakstura problēmas klientiem, ko nes sev līdzi retail banking pieaugošā automatizācija, ir: • bailes par drošību, • problēmas, kā rīkoties ar e–iekārtām (handling ), • izolācija un sociālās saskarsmes pazaudēšana [1, 1 89 ]. Bailes par droš ību Bankas klientu prasības pēc drošības, veicot elektroniskos darījumus, būtu iedalāmas fiziskajā un psiholo ģiskajā komponentā. Fiziskās bailes parasti rodas tajos gadījumos, kad ir darīšana ar bankomātiem. Visbiež āk šī nedrošība ir sastopama starp vecākiem cilvēkiem un sievietēm. Bailes var novest šos cilvēkus pie apzinātas izvairīšanās no bankas automātu lietošanas. Piemēram, ņemot naudu no bankomāta „uz ielas”, daudzi klienti j ūtas slepus novēroti. Skatoties no electronic banking klientu nepieciešamās drošības psiholo ģiskā viedokļa, runa ir par potenciālajiem drošības draudiem, veicot elektroniskās operācijas. Joproj ām nepilnīgā datu drošība elektroniskajos datu tīklos, it īpaši jau internetā, rada papildus kavēkļus, kas liek daudziem klientiem atturēties no electronic banking pakalpojumiem. T ā, piemēram, brīvā „s ērfošana” internet ā piedāvā tikai nosacītu aizsardzību no nelikumīgas piekļuves personiskajiem datiem. Galvenok ārt tas notiek tādēļ, ka datu tīklam ir brīva pieeja, bet atbildību par datu uzticamu un drošu apstrādi, integritāti un autentiskumu nav uzņēmusies neviena institūcija [3, 41 ]. Arī citi electronic banking instrumenti – bankomāti, telebanking – nav pasargāti no kriminālām mahin ācijām. T ā, piemēram, ar slēptās kameras un magnētiskā koda lasāmo iekārtu palīdzību ir iespējams īsā laikā izgatavot jaunu karti un uzzināt tās PIN kodu. Pārvietojoties tradicionālajam u ztic ības starpposmam „darbinieks / klients” uz elektroniskām komunikācijām, būtiski pieaug arī drošības aspekta nozīme. T ā kā paralēli rodas daž ādas tehnisk ās problēmas, kļūst arvien grūtāk radīt klientos drošību un uzticību elektroniskā starpposma palīdzībai. Problēmas, kā rīkoties ar elektroniskajām iekārtām Lielu daļu klientu vispirms ir nepieciešams ievadīt modernajā pasaulē, pieradināt pie tās eksistences un iemācīt rīkoties ar to, lai vispār varētu notikt bankas elektronisko pakalpojumu lietošana. Klientūras ievadīšanu šajā vēl neizzinātajā un jaunajā pasaulē būtiski varētu veicināt noteiktu psiholo ģisko komponentu ievērošana, kas klientam rada psiholo ģiskas barjeras. 484 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Īpašu uzmanību būtu nepieciešams pievērst elektronisko iekārtu „lietošanas draudz īgumam” , ideālā gadījumā vajadzētu panākt, lai klienti savas vēlamās operācijas varētu veikt neatkarīgi un ātri. Līdz ar to aparātu funkcionalitātei vajadzētu atbilst visvienkāršākai un ērtākai darbības sh ēmai, lai, no vienas puses, nepārslogotu klientus un, no otras puses, lai nepalielinātu programmatūras un procesu izmaksas un nepaildzinātu veicamo operāciju laiku [5, 30 –31 ]. Ir ļoti svarīgi, piemēram, ievērot ergonomiski pareizu aparātu ierīkošanu, it īpaši tas attiecas uz iekārtām, kas atrodas pie sienas (piemēram, bankomātiem), kurām ideālā gadījumā vajadzētu atrasties acu augstumā [5, 31 ]. Optiskais efekts, kas galvenokārt panākts ar krāsu un formas palīdzību, var klientus ietekmēt psiholo ģiski pozitīvi. Iemācoties patstāvīgi apieties ar pašapkalpošanās iekārtu, tās kreatīvais, modernais un profesionālais noformējums klientos var radīt pat pozitīvā rezultāta iekšēju pārdzīvojumu. Tom ēr šobrīd šīs iekārtas vairāk izstaro sterilumu un nepieejamību, kas klientu drīzāk ietekmē pretēji. Bieži pav ēles formā veidotās norises sh ēmas, piemēram, „Ielieciet karti”, tikai v ēl krasāk iezīmē automatizācijas auksto un anonīmo dabu. Ideālā gadījumā aparāta funkcionalitātei, dizainam un stilam sevī vajadzētu apvienot gan ergonomiskos, gan „cilv ēcisko īpašību” (human touch) aspektus. Panākot šo komponentu zināmu harmoniju šaj ās iekārtās, pozitīvi tiks ietekmēti tādi faktori kā klientu ērtums un labsajūta, kuriem savukārt var izrādīties izšķiroša loma pārdošanas apjomu palielināšanā [1, 19 6 ]. I zol ā cija un soci ālās saskarsmes pazaud ēšana Pieaugošā automatizācija nes sev līdzi ļoti būtisku sociāli psiholo ģisku problēmu – sociālās saskarsmes zaudēšanu un līdz ar to psiholo ģiskās izolācijas pastiprināšanos. Šo problēmu mūsu urbanizētajā sabiedrībā nedrīkst novērtēt par zemu. It īpaši tas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem bieži vien vienīgais sociālās kontaktēšanās veids ir ikdienas lietu kārtošana un kuriem ikdienas „automatiz ēšanās” rada arvien liel ākas problēmas. Ļoti labi to ir noformulējis Vitaučs ( Vitouch) [8, 3 65 ]: „Jauno tehnolo ģiju dialoga iespējas var novest pie sociālās izolācijas un, pateicoties tai, arī pie cilvēciskā dialoga iespēju ierobežošanas”. Š ī sakarība tiek pastiprināta ar sekojošu tēzi: „Jaun ās informācijas un komunikācijas tehnolo ģijas pastiprina indivīda atsvešināšanos no savas paša sociālās un dabiskās pasaules”. Kā nākamo retail banking rentabilitātes paaugstināšanas pasākumu kopumu aplūkosim bankas iekšējo procesu standartizācijas iespējas un pārorientāciju no decentralizācijas uz centralizāciju. Procesu standartiz ē šana/centraliz ē šana Joproj ām lielākā daļa banku filiāļu par savu pamatuzdevumu uzskata klientu apkalpošanu un darījumu veikšanu, novērtējot šīs darbības augstāk par klientu konsultācijām. T ātad runa šajā gadījumā ir par pārdošanas rezultātu pasīvo ietekmēšanu un nevis aktīvu jaunu klientu piesaisti un produktu reklāmu. Rezultāti uzlabotos, ja bankas vairāk varētu koncentrēties uz klientu konsultācijām. Pētījumi tradicionālās banku filiālēs ir pierādījuši, ka konsultēšana bankās aizņem ne vairāk par 20% no darbinieku kop ējā darba apjoma [6, 4 9 ]. T ātad 80% sava darba laika darbinieks velta bankas pamatpakalpojumu veikšanai, tādā veidā neradot bankai N. Zalp ēteris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti 485 gandrīz nekādu papildus vērtību. Pie tam arī darbinieku sniegtās konsultācijas bieži vien ir par maz orientētas uz pārdošanu, kas liecina par darbinieku zemu profesionalitāti. Kopumā varam secināt, ka pārdošanas darbs tradicionālajās filiālēs ir par dārgu. To pier āda fakts, ka administratīvie izdevumi salīdzinājumā ar efektīvas pārdošanas rezultātiem parasti ir par lieliem. darījumu Mazā darījumu skaita dēļ un arī ne visai vērtīgā tehnisk ā aprīkojuma dēļ parasti daudzās banku filiālēs lietu apstrāde notiek decentralizēti, neizbēgami padarot to par mazāk produktīvu nekā tad, ja tā būtu centralizēta. Bez tam pakalpojumu izmantošanas svārstības filiālēs rada optimāla personāla un tehnisk ā nodrošinājuma kapacitātes problēmu. Nepietiekama kapacitāte izraisa iespējamos zaudējumus neiegūtas peļņas dēļ, bet pārāk liela kapacitāte rada „tukšgaitas” izmaksas. Š īs izmaksas visbeidzot noved pie tā, ka veikto darījumu ienākumi tiek noslogoti ar uzņēmuma izmaksām, kas neļauj filiālei gūt operatīvos panākumus. J āievēro arī tas, ka patstāvīgam darījumu centram – neatkarīgi no klientu apmeklējuma biežuma – ir nepieciešams piln īgs darba vides iekārtojums un tehniskais apr īkojums. Šis nepieciešamais aprīkojums rada augstas fiksētās izmaksas, kas vēlāk ietekmē peļņas rādītājus. Rutinēto procesu centralizēšana ir pirmais solis, kas rada papildus vietu un brīvus darbiniekus klientūras konsultēšanai un apkalpošanai. Jaunajiem noteikumiem filiālēs būtu jāskan šādi – komandas darbs, horizont āla vai vispār nekāda hierarhija, un darbinieks aps ē žas tikai sarunas laik ā ar klientu [10, 1 1 ]. T ātad pilnīga bankas iekšējās struktūras pārorientācija no decentralizācijas uz centralizāciju un no produkta uz klientu pieeju. Nākamais svarīgākais solis bankas izmaksu reducēšanā un pārdošanas kvalitātes uzlabošanā būtu pārdošanas procesu standartizācija. T ā dod bankai iespēju nodrošināt vienādu kvalitātes līmeni visos noieta kanālos (filiālēs, internetā, pa telefonu) un tādā veidā palielināt arī darījumu un pakalpojumu caurspīdīgumu un klientu apmierinātību. Standartizācija nodrošina bankas iekšējo procesu optimizēšanu gan klientu konsultantu (front end), gan arī vadības un atbalstošo bankas vienību (back office) darbā. Breings (Breiing) iet vēl vienu soli tālāk un procesa standartizāciju uztver kā absolūti visu pārdošanas posmu integrāciju šajā procesā (sk. 3. attēlu) [9, 803 ]. 3. att . Pārdošanas procesa standartizēšana Standardization of Sales Process Galven ā atšķirība no līdzšinējās prakses ir tāda, ka pilnīgi visi pārdošanas posmi, sākot ar klientu vajadzību izzināšanu un beidzot ar rezultātu kontroli, tiek standartizēti. Kā pārdošanas procesa standartizācijas piemērus apskatīsim pirmo un pēdējo posmu: klientu konsultanti filiālēs ar regulāru laika atstarpi centralizēti saņem klientu vārdus kopā ar jau konkrētu sarunas/tikšan ās iemeslu. Ar šiem klientiem tiem ir nekavējoties jāuzņem kontakts. Pamatnosacījums šādai pirmā pārdošanas a r klie n t u P ā rd o š a na s s a ru n a ā ā t u izzin ā š a n a a r k lie n t u P rd o š a na ss a ru n a t uizzin Pārdošanas saruna Pārdošanas rezultātu kontrole Vienošanās par tikšanos Kontaktēšanās ar klientu Klienta vajadzību izzināšana 486 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE posma standartizēšanai ir augstraž īga un elektroniski administrējama klientu attiecību vadīšanas (CRM–Customer Relationship Management) sistēma, kuras klientu datu bāze ir pastāvīgi kopjama. Vajadzību orientēta uzrunāšana ir galvenais iemesls, lai klientam saruna būtu lietderīga. Kā rāda H ypoVereinsbank pieredze [9, 8 03 ], jau standartiz ēšanas sākuma stadijā konsultāciju skaits tai ir divkāršojies un noslēgto darījumu skaits ir trīs reizes lielāks nekā iepriekš. Ja pag ātnē galvenais kontroles kritērijs bija konkrētu produktu konkrēti noieta mērķi noteiktā laika periodā, tad pēc šīs pieejas galvenie ir klientu vajadzību orientēti mērķi. Filiāles pārdošanas rezultātus var precīzi nomērīt pēc tādiem rādītājiem kā aktivitātes grāds, tikšanās kvalitāte vai daž ādu produktu pārdošana (cross selling) un optimizēta labākā pieredze (best practice) . Secinām, ka pārdošanas procesa standartizēšana un administratīvo funkciju centralizēšana paralēli izmaksu samazināšanai klientu konsultantiem rada vairāk laika tikšanos organizēšanai un intensīvāku un kvalitatīvāku konsultāciju sniegšanai. Secin ājumi Arvien pieaugošā electronic banking nozīme retail banking sektorā, ārzemju banku pieredze un Latvijas tautsaimniecības straujā attīstība liecina par to, ka jau tuvāko 5–7 gadu laikā arī Latvijas banku sektorā paredzama pāreja no tradicionālās filiāles uzbūves uz pilnīgi automatizētu un/vai 2–zonu principu. Electronic banking ir retail banking galvenais izmaksu reducētājs, un tā loma nākotnē tikai pieaugs. Tom ēr arī šajos apstākļos pilnīga atteikšanās no individuālām retail klientu konsultācijām nav iespējama. To nosaka galvenok ārt ar electronic banking saistītās daž ādās klientu psiholo ģiskās problēmas, daž ādu klientu grupu daž ādais electronic banking pakalpojumu akceptēšanas līmenis un „konsult āciju ietilpīgie” produkti, piem ēram, hipotek ārais kredīts, investīciju produkti un citi. Savukārt filiāļu darbības organizēšanā lielākie trūkumi ir augstās administratīvās izmaksas un nepietiekamā orientācija uz klientu un aktīvo pārdošanu. Risinājums šai gadījumā saskatāms rutinēto procesu centralizēšanā un pārdošanas procesu standartizācijā, kuru pielietojums dos iespēju ne tikai samazināt administratīvās izmaksas, bet arī palielināt apkalpošanas kvalitāti un līdz ar to arī uzlabot pārdošanas rezultātus. Veicot daž āda veida pasākumus retail banking izmaksu samazināšanā, bankas nedrīkst aizmirst pašu galveno biznesa panākumu faktoru – klientu. Un tikai pareiza līdzsvara atrašana starp procesu standartizāciju un individuālo pieeju klientam būs retail banking panākumu atslēga. LITERAT ŪRA 1. Adrion E. Ertragsorientiertes Retail Banking . – Bern/Stuttgart/Wien, 1997. 2. Booz A., Hamilton E. Internet Banking in Eu rope: A Survey of current use and future prospects //Graf R. Die klassische Reta il Bank im Zeitalter des e-business . – Bern, 2000. 3. Egger D. Der Information Superhighway . – Bern/Stuttgart/Wien, 1996. 4. Mei J. Der Bankschalter in eigenem Heim //Graf R. Die klassische Retail Bank im Zeitalter des e-business . – Bern, 2000. 5. Röthlin I. Das integrierte Einzonenkonzept „Futura 2000“ . – Bern/Stuttgart/Wien, 1996. 6. Schierenbeck H. Zukünftige Vertriebsst rategien der Raiffeisen–Gruppe // Raiffeisen auf dem Weg ins 3 . Jahrtausend. – Bern /Stuttgart/Wien, 2001. N. Zalp ēteris. Retail banking – starp standartizāciju un individualitāti 487 7. Schoch R., Schoch W. Die Zukunft der Informatik bei Grossbanken //Graf R. Die klassische Retail Bank im Zeitalter des e-business . – Bern, 2000. 8. Vitouch P. Psychologische As pekte neuer Telekommunikati onstechniken //Theuer G., Schiebel W. Tele–Selling . – Landsberg am Lech, 1984. 9. Breiing B. Erfolgreiches Re tail Banking: Spannungsfeld zwischen Standardisierung und Individualität // Die Bank, 12/2002. 10. Schweizer Bank, Internet, Finanz shops und Erlebniswelten, 3/1999. 11. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotā banku finanšu rādītāju informācija par 2003. gadu. Summar y By retail banking we understand relatively large–scaled nationally oriented bank transactions with individuals, se lf–employed and small companies that are being served by standardized, uniform and simple bank products. The specifics of retail banking is the large quantity and the small scale of the transactions, witch leads to high transaction costs that often are impossible to cover. In order to make the retail banking profitable, two main aspects are important – reduction of the costs and effective client service. In particular the paper analyses reduction of the costs. The main tools for cost reduction are e–banking, process centralization and standardization. The key to success in the field of retail banking is finding the right balance between standardization and the individual approach to the client. Key words: retail banking, electronic banking, standardization. LATVIJAS UNIVERSIT ĀTES RAKSTI. 2004. 677. s ēj. EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE, 488.–501. lpp. Ārvalstu privāto investī ciju ietekme uz pasaules ekonomiku T he Economic Impact of Foreign Private Investment Zane Zeibote Latvijas Universitāte Ekonomikas un vadības fakultāte Aspazijas bulv. 5, Rīga, LV–1050 E–pasts: Zane.Zeibote@president.lv Rakstā apskatītas 1990. gados notikušās izmaiņas starptautiskajos finanšu tirgos un privātā kapitāla apritē, izvērtējot ārvalstu investīciju pārvietošanās jaunās tendences un riskus, kā arī to potenciālo ietekmi uz ekonomisko attīstību. Pētījuma pamatā ir vairāku valstu pieredze, kurās straujais privātā kapitāla, īpaši portfeļinvestīciju, pieplūdums izraisīja nopietnas finanšu sistēmas problēmas, kas atkārtojās arī virknē citu valstu. Daž ādu pasaules valstu iegūtā pieredze 1990.gados norāda, ka finanšu krīzes atkārtosies arī nākotnē, bet tās ir paredzamas un tādējādi arī novēršamas. T ādēļ valstīm, kuras saņem liela apjoma ārvalstu investīcijas, jāpievērš īpaša uzmanība pazīmēm, kas liecina par ekonomikas pārkaršanu un jāpielieto attiecīgi makroekonomiskās politikas pasākumi, lai aizsargātos no potenciālajiem riskiem. Atslēgvārdi: ārvalstu privātais kapitāls, investīcijas, portfeļinvestīcijas, finanšu krīzes, valūtas kurss. Ievads Pēdējās desmitgades pasaules finanšu krīzes liecina, ka atsevišķu valstu ekonomiskā patstāvība makroekonomiskās stabilitātes apstākļos ir atkarīga no spējas iekļauties starptautiskajā finanšu tirgū un izturēt tā svārstības. Notikumi Meksikā (1994/95), Ung ārijā (1995), Čehij ā (1996/97), Taizem ē (1997), Krievijā (1998), Brazīlijā (1998), Argentīnā (2001/02) un citur pasaul ē ir mudinājuši ekonomikas zinātniekus izvērtēt starptautiskos finanšu tirgus un to spējas ietekmēt atsevišķu valstu tautsaimniecību. Meksikas finanšu krīze pirmo reizi vēsturē pierādīja, ka krīze vienā valstī spēj ietekmēt daudzu citu valstu ekonomisko stabilitāti1, liecinot par padziļinātas finanšu integrācijas riskanto būtību. Ārvalstu privātajam kapitālam ir nozīmīga loma pārejas ekonomikas valstu un attīstības valstu izaugsmē. Tiešo ārvalstu investīciju pieplūdums Baltijas valstīm līdz šim ir veiksmīgi palīdzējis nosegt visai ievērojamo tekošā rēķina deficītu un tādējādi uzlabot maksājumu bilanci. Ārvalstu investīcijas ir palīdzējušas straujāk attīstīties daudzām valstīm, gan piesaistot jaunas tehnolo ģijas un know–how , gan palielinot kapitāla izmantošanas efektivitāti. Turkl āt pārējas ekonomikas valstu spēja piesaistīt ārvalstu investīcijas lielā mērā ir noteikusi to ekonomiskās izaugsmes veiksmi.2 Taj ā pat laikā ārvalstu investīcijas, ņemot vērā ārvalstu kapitāla potenciālo ietekmi uz makroekonomisko stabilitāti, eksporta konkurētspēju un aizsardzību pret ārējiem riska faktoriem, liek rūpīgāk apsvērt ekonomiskās politikas vājās vietas. Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 489 Vislielākās bažas rada ārvalstu kapitāla spējš pieplūdums vai samazināšanās. Tas rada labvēlīgus apstākļus nesamērīgam inflācijas pieaugumam un negatīvi ietekmē reālo valūtas kursu. T ādēļ, kaut arī ārvalstu kapitāls veicinoši ietekmē ekonomisko attīstību, daudzās valstīs tas tiek uzskatīts arī par postošu finanšu krīžu izrais ītāju. Finansiālu krīžu periodus, ko izrais ījušas starptautiskā kapitāla svārstības un spekulatīvie uzbrukumi, piedzīvojušas arī industriāli attīstītās valstis. T ā, piemēram, EMSI (Eiropas monetārā sistēma) pierādīja savu vājumu 1992. un 1993. gadā, kad spekulatīvu uzbrukumu rezultātā, no kura cieta vairākas Eiropas Savienības (ES) valstis, nācās paplašināt valūtas centrālās paritātes robežas + 15 procentu apmērā.3 Jaun ās tendences starptautiskajos finanšu tirgos Par jaunu tendenču parādīšanos starptautiskajos finanšu tirgos 1990. gados liecina vairāki fakti. 1. Kopš 1990. gadu sākuma starptautiskais kapitāls ir mainījis savu virzību no attīstītām uz attīstības un pārejas ekonomikas valstīm. Piemēram, kopējā privātā kapitāla plūsma uz pārejas ekonomikas un attīstības valstīm palielinājās no $ 44 miljardiem 1990. gadā līdz $ 285 miljardiem 1996. gad ā, aizsteidzoties priekšā oficiālajiem ārvalstu aizdevumiem un neatmaksājamai palīdzībai. 2. Izmainījās privātā kapitāla struktūra. Ārvalstu tiešo investīciju apjoms pieauga no $ 25 miljardiem l īdz $ 110 miljardiem, bet banku un ar tirdzniec ību saistīti aizdevumi palielinājās no $ 14 miljardiem l īdz $ 34 miljardiem, ieguld ījumi obligācijās no $ 2 miljardiem l īdz $ 46 miljardiem, bet ieguld ījumi akcijās no $ 3 miljardiem l īdz aptuveni $ 46 miljardiem 4 (1990–1996). J āatzīmē, ka apmēram 73% no visa š ā kapitāla tika novirzīti uz divpadsmit pasaules valstīm5. 3. Attīstības un pārejas ekonomikas valstu akciju tirgus kapitalizācija pieauga no $ 391 miljarda 1990. gad ā līdz $ 1500 miljardiem 1995. gad ā. 4. Ārvalstu privātā kapitāla apjomi pārejas ekonomikas un attīstības valstīs turpināja pieaugt pat pēc ASV procentu likmju palielināšanās 1994. gadā un Meksikas krīzes 1995. gadā. Atbilstoši finansiālās integrācijas pakāpei, Āzijas valstis bija pirmās, uz kurām jau 1980. gadu beigās sāka plūst liela apjoma ārvalstu investīcijas. T ām sekoja Latīņamerikas valstis, kurās ārējā parāda krīzes gados (1983–1989) aizplūdušā kapitāla vietā 1990. gados sāka strauji ieplūst portfeļinvestīcijas, pārsniedzot tiešās ārvalstu investīcijas. Pretējas tendences tika novērotas austrumu un centrālās Eiropas valstīs, kā arī NVS valstīs, kurās, strauji pieaugot ārvalstu tiešajām investīcijām, privātais kapitāls no deficīta kļuva par pārpalikumu un palīdzēja atmaksāt lielu daļu valsts parāda. 1990. gadu vidū Meksikas ekonomiku satricināja peso krīze (1994/95), vair ākas Austrumu un Centrālās Eiropas valstis pieredzēja banku sistēmas problēmas, bet industrializētajās valstīs tika novērots interešu likmju pieaugums. Meksikas krīze bija vēsturē pirmā tik liela mēroga finanšu krīze, ko izraisīja ārvalstu kapitāla svārstības un kas radīja transmisijas efektu citās reģiona un pasaules valstīs. Tieši Meksikas krīze pamudināja desmitiem starptautisko pētnieku pievērsties šā jautājuma padziļinātai izmeklēšanai, lai sagatavotos līdzīgu krīžu nov ēršanai citās vietās. Straujais portfeļieguldījumu pieaugums 1990. gados bija saistīts ar pārejas ekonomikas un attīstības valstu akciju tirgu attīstību un institucionālo investoru 490 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE paaugstinātu aktivitāti. Pastiprināta investoru interese ieguldīt šajos tirgos galve- nokārt saistījās ar iespēju vairāk nopelnīt un diversificēt riskus. Portfeļieguldījumu apjoma palielināšanās liecināja, ka, pieaugot uz lielāku peļņu vērstu investīciju apjomam, palielinās arī riska iespējas. Liela daļa piesaistīto īstermiņa jeb t. s. “karsto” invest īciju (īstermiņa vērtspapīri, portfeļieguldījumi akcijās un depozīti vietējās bankās) koncentrējās atsevišķās valstīs, kur to izvietojums bija atkarīgs no vietējiem novērotājiem, kuri sekoja potenciāliem riska faktoriem un situācijai tirgū. Ārvalstu investīciju nenosakāmais apjoms rada priekšnosacījumus valūtas kursa un inflācijas kāpumam, kas, palielinoties monetārajai bāzei, saistās ar centrālās bankas ārvalstu valūtas rezervju ievērojamu kāpumu, spekulatīvu aktivitāšu pieaugumu vietējo aktīvu tirgū un iespējamām problēmām, kas saistītas ar pēkšņu kapitāla aizplūšanu. Analizējot ārējo investīciju ietekmi, jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ir palīdzējuši šīs investīcijas piesaistīt. Apskatītajos pētījumos tiek analizētas divas pamata faktoru grupas – iekšējie un ārējie faktori. Tiek uzskat īts, ka veiksmīga ekonomiskā politika nodrošina sabalansētu kapitāla plūsmu (iekšējie faktori), turpretim starptautisko procentu likmju paaugstināšanās varētu veicināt kapitāla aizplūšanu (ārējie faktori). Ārvalstu investīciju apjomi ik gadu palielinās arī Austrumu un Centrālās Eiropas valstīs, kuras piedāvā investoriem iespēju pelnīt un diversificēt ar ieguldījumiem saistītus riskus. Pēdējās desmitgades laikā šajās valstīs ievērojami samazinātas tirdzniecības barjeras, liberalizēti finanšu tirgi un kapitāla kustība, privatizēti bijušie valsts uzņēmumi. Līdz ar Austrumu un Centrālās Eiropas valstu tuvināšanos Eiropas Savienībai ārvalstu investoru interese par tām manāmi pieaugusi. Ārvalstu tiešās investīcijas ir galvenā ārvalstu kapitāla sastāvdaļa Austrumu un Centrālās Eiropas valstīs, bet vērojams arī portfeļinvestīciju pieaugums. T ādēļ jautājums par ārvalstu kapitāla stabilitāti, ar to saistītajiem riskiem un ietekmi uz turpmāko ekonomisko attīstību ir aktuāls arī Latvijai. Ārvalstu privātā kapitāla iespējamie riski Starptautiskā kapitāla tirgus attīstība un pēdējās desmitgades finanšu krīzes liecina par izmaiņām tirgus struktūrā un uzvedībā. Pirmām kārtām, šīs izmaiņas saistītas ar kapitāla plūsmu uz t. s. jaunajiem tirgiem, no kuriem lielākā daļa piedāvā investēt obligācijās un vērtspapīros, tādējādi piesaistot portfeļinvestīcijas. Otrk ārt, ārvalstu kapitālu piesaista palielinātas peļņas iespējas, kas, veidojoties labvēlīgiem nosacījumiem, kapitāla tirgos rada palielinātu svārstīgumu. Trešk ārt, investori var ātri reaģēt uz risku palielināšanos, ja ekonomiskās un politiskās reformas nerada pārliecību par stabilitāti attiecīgā valstī. Ceturtkārt, samērā grūtā informācijas pieejamība rada tendenci kapitālam koncentrēties atsevišķās valstīs, kurās investori paļaujas uz pieejamajiem indikatoriem un to izmaiņām, kas varētu signalizēt par iespējamu risku un kas tādējādi pastiprina kapitāla nepatstāvību. Par starptautiskā kapitāla pārvietošanās risku liecina kaut vai tādi fakti kā, piemēram, ārvalstu valūtas ikdienas transakciju apjoms, kas pārsniedz vienu triljonu US$. Tas ir vair āk nekā jebkuras pasaules centrālās bankas rezerves. Turkl āt lielajiem privātajiem investīciju fondiem ir pietiekami daudz resursu, lai ar vienu operāciju izslaucītu apmēram 20 centrālo banku valūtas rezerves. Piemēram, Sorosa6 Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 491 korporācijas investīciju kapitāls sasniedz ap desmit miljardiem dolāru, bet, saskaņā ar SVF7 ziņām, kopējais pasaules privāto investīciju fondu apjoms ir aptuveni 75– 100 miljardi US$. Gad ījumā, ja spekulanti izlemj pelnīt uz kādas valsts valūtas svārstībām, īpaši, ja tā ir maza valsts, tās centrālajai bankai varētu būt ievērojamas problēmas aizstāvēties.8 Vistiešāk ārvalstu kapitāls var ietekmēt valūtas kursa kāpumu kā reālos, tā nominālos rādītājos, kas nelabvēlīgi ietekmē eksportu un palielina tekošā rēķina deficītu. Ārvalstu kapitāla ieplūšana rada starptautisko rezervju akumulāciju centrālajā bankā un nevēlamu naudas piedāvājuma palielināšanos vietējo banku aktīvos un pasīvos. Tas noved pie kred ītlīdzekļu piedāvājuma paplašināšanās vietējās bankās un pie lielākām iespējām finansēt pieaugošus patēriņa apjomus un/vai invest īcijas, kas turpmāk pasliktina ārējo bilanci, palielina kopējo privātā sektora parādu un palielina aizdevumu skaitu, kam pārtraukta pamatsummas un procentu atmaksa. Visatbilstošākais pasākums ienākošā kapitāla neitralizēšanai šajā gadījumā būtu sterilizācija, bet, ja tā jāveic pastāvīgi, tā varētu kļūt valstij pārāk dārga. T ādējādi noteicošais faktors situācijas līdzsvarošanai būtu izvēlētais valūtas kursa rež īms. Visgrūtāk kontrolēt svārstības, kas raksturīgas lielu kapitāla masu pārvietošanās gadījumos. Valstis kļūst ekonomiski atkarīgas no investīcijām, kas palīdz nosegt tekošā rēķina deficītu. Ta ču parāda atmaksas laika tuvošanās var ievērojami destabilizēt ekonomiku, ja investīcijas strauji samazinās vai izplūst no valsts. Ņemot vērā svārstīguma faktoru, liela uzmanība jāpievērš ieplūstošā kapitāla struktūrai, it īpaši portfeļinvestīcijām, kuras piesaista iespējas ātri un labi pelnīt. Šādam kapitālam piemīt tendence koncentrēties valstīs ar labi attīstītiem finanšu tirgiem, kas diemž ēl palielina spekulatīvo uzbrukumu draudus. Tieš ās ārvalstu investīcijas parasti pārstāv ilgtermiņa kapitālieguldījumi, kurus nav iespējams tik ātri pārvietot kā portfeļinvestīcijas, un tādēļ šis ieguldījumu veids tiek uzskatīts par stabilāku. Centieni samazināt vai ierobežot ārvalstu investīcijas varētu negatīvi ietekmēt ekonomiskajai attīstībai tik nepieciešamos ilgtermiņa un tiešos ārvalstu ieguldījumus. Taj ā pat laikā nepieciešams uzmanīgi sekot ienākošajām ārvalstu investīcijām, it īpaši tiešo ārvalstu investīciju un portfeļinvestīciju bilancei. Nesenā starptautiskā pieredze liecina, ka valstis ar vājiem ekonomikas pamatrādītājiem var viegli ietekmēt svārstības finanšu tirgū. Risks ir jo lielāks, jo lielāks ir “karst ā ” jeb īstermiņa kapitāla apjoms. Strauja “karst ā” kapit āla plūsmas proporcijas palielināšanās tiek uzskatīta par vienu no iespējamās finanšu krīzes tuvošanās indikatoriem. Turkl āt kapitāla ieplūšanas periodā tiek novēroti vairāki brīdinoši signāli. Tie ir sekojoši: re ālā maiņas kursa ievērojama palielināšanās, eksporta apjomu samazināšanās un tekošā rēķina deficīta pieaugums, strauja nekustamo īpašumu un aktīvu cenu celšanās, augstas reālās procentu likmes un augsts naudas piedāvājuma un rezervju attiecības rādītājs. Interesanti, ka investoru aprindās par ekonomikas pārkaršanas pazīmi pieņemts uzskatīt tekošā rēķina deficītu, kas pārsniedz piecus procentus no IKP. Tom ēr iepriekšminētās pazīmes katrā atsevišķā gadījumā būtu kompleksi jāizvērtē. Hipot ēze par ārvalstu kapitāla veidu un tā nozīmīgumu finanšu krīzes paredzēšanai jāvērtē no daž ādiem aspektiem, jo: 1) īstermiņa kapitāls (īstermiņa ieguldījumi akcijās, īstermiņa atmaksas obligācijas un depozīti vietējās bankās) var viegli tikt izņemts no apgrozījuma; 2) ilgtermi ņa kapitāla izvešana prasītu daudz ilgāku laiku. J. D. Sachs, A. Tornell un A. Velasco (1996) p ētījumā, kurā tiek apskatīta grupa Latīņamerikas un Āzijas valstu, kurās ieplūst lieli ārvalstu kapitāla apjomi, analizē vidējā īstermiņa kapitāla plūsmas attiecību (definē kā 492 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE portfeļinvestīciju summu, citas īstermiņa investīcijas) pret IKP un procentuālas izmaiņas šajā mainīgajā laikā no 1990. līdz 1994. gadam. Saskaņā ar statistikas analīzi vidējā īstermiņa kapitāla plūsmas attiecība pret IKP (statistiskā nozīmīguma robež ās) ir svarīga valstīm ar mazām rezervēm un vājiem ekonomikas pamatrādītājiem, bet procentuālās izmaiņas īstermiņa kapitālā nav būtiskas. Valstīm ar spēcīgiem ekonomikas pamatrādītājiem iegūtie rezultāti nav nozīmīgi. Varētu arī apgalvot, ka vienīgi iepriekšējā gada īstermiņa kapitāla plūsma ir nozīmīga, jo, piemēram, Meksikas vidējā īstermiņa kapitāla plūsma laikā no 1989. līdz 1994. gadam nebija ievērojama salīdzinājumā ar citām apskatītajām valstīm, lai gan kapitāla apjomi ievērojami palielinājās 1992. un 1993. gadā.9 Visgrūtāk pieņemt lēmumu, kad svārstības, kas saistītas ar liela apjoma kapitāla ieplūšanu, un attiecīga “karst ā ” kapit āla proporcija sasniegusi ekonomikai bīstamu līmeni. Kapitāla plūsmas sastāvs un apjomi jāvērtē vienlaikus ar izmaiņām makroekonomiskajos rādītājos. Lai gan populārie pieņēmumi, piemēram, ka liels tekošā rēķina deficīts skaidri norāda uz pārvērtētu valūtas kursu, ir pārāk vispārīgi un ne vienmēr atbilst patiesībai. Virkne citu faktoru, ieskaitot īslaicīgu sabalansētu budžeta defic īta palielināšanos, ko izraisījusi valdības izdevumu palielināšanās uz patēriņa precēm, var vienlaicīgi pasliktināt tekošo rēķinu un samazināt reālo maiņas kursu. Tas nor āda, ka starp tekošā rēķina deficītu un maiņas kursa vērtības palielināšanos ne vienmēr ir tieša sakarība. Neskatoties uz to, starptautiskie investori uzskata, ka, parādoties brīdinājuma signāliem, tie drīzumā atspoguļosies arī tirgus cenās, ko savukārt ietekmēs samērā liels skaits investoru, kuru lēmumi ir saistīti ar cenu rādītājiem. Kamēr cenas būs pietiekami augstas, investori un aizņēmēji īpaši neuztrauksies par makroekonomiskajiem pamatrādītājiem. T ādējādi, īstermiņa kapitālam strauji pieaugot, ieteicams uzmanīgi sekot valsts makroekonomiskajai attīstībai un tās saistībai ar tirgus rādītājiem. Viens no svarīgākajiem indikatoriem ir ekonomikas atkarība no privātā kapitāla, lai, piemēram, finansētu tekošā rēķina deficītu. Atkarība no ārvalstu kapitāla samazina ekonomikas pretestības spējas pret ārējiem šokiem, īpaši, ja t. s. “karst ā ” kapit āla apjomi ir vērā ņemami. T ādēļ uzmanīgi jāizvērtē augstas atdeves un augsta riska aktīvu (īstermiņa atmaksas obligācijas, akcijas un depozīti vietējās bankās) proporcijas vietējos kapitāla tirgos. Liels daudzums šāda kapitāla parasti veicina tirgus svārstības, jo tas vērsts uz ātru un lielu ienākumu gūšanu (windfall gains ). Taj ā pat laikā ilgtermiņa investīcijas (ilgtermiņa obligācijas, aizņēmumi, tiešās ārvalstu investīcijas) vajadzētu pastiprināti veicināt. Šie faktori varētu kļūt īpaši svarīgi starptautiski integrētā vidē, kad notikumi vienā valstī atsaucas uz notikumiem virknē citu valstu. Ekonomiskās politikas instrumentu pielietošana iesp ējamo risku novēršanai Valūtas kursa rež īms ir nozīmīgs faktors, kas piesaista ārvalstu kapitālu. Monetārā politika daž ādās valstīs var būt ļoti atšķirīga. Daž ās valstīs, piemēram, Igaunijā un Lietuvā, maiņas kurss ir fiksēts pret konkrētu valūtu – eiro, un monetārā politika tiek īstenota ar valūtas pārvaldes meh ānismu. Latvijas lats ir attiecināts pret valūtu grozu jeb SDR10, bet citās valstīs pastāv brīvi peldošs valūtas kurss. Spekulatīvajiem uzbrukumiem neatkarīgi no tā, vai tie vērsti pret attīstīto, attīstības vai pārejas ekonomikas valstu valūtām, ir vairākas kopīgas iezīmes. Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 493 Empīriskie pētījumi pierāda, ka valūtas stabilitāte var būt apdraudēta vienīgi tad, ja maiņas kursa rež īms ir daļēji fiksēts vai arī daļēji peldošs. Tas noz īmē, ka visu veidu maiņas kursu rež īmus, kuri atrodas starp fiksēto un brīvi peldošo rež īmu, piemēram, valūtas kursa slīdošā piesaiste (crawling pegs ), pārvaldīti peldošs mainīgs valūtas kurss (managed floating ), mērķzonas ap centrālo paritāti u. c. var apdraudēt spekulatīvi uzbrukumi. Valūtas pārvaldes meh ānisma gadījumā valūtas kursa rež īms ir fiksēts un tātad principā nav pakļauts spekulatīvam uzbrukumam. Ta ču izņēmuma gadījumā, ārvalstu kapitālam strauji samazinoties, šāds rež īms var radīt milzīgu spiedienu uz vietējo banku likmēm un valsts parādu. Pie šāda scenārija, īpaši, ja makroekonomiskā situācija valstī ir vāja, būtu labāk atteikties no valūtas pārvaldes meh ānisma un ļaut valūtai brīvi peldēt, kā to finanšu krīzes iespaidā izdarīja Argentīna (Hanke 1999, p. 3.). Haque, Mathieson un Sharma 11 uzskata, ka pie fleksibla jeb peldoša valūtas kursa rež īma ārvalstu kapitāls ietekmē maiņas kursa kāpumu, veicina importa preču relatīvās cenas samazināšanos un patēriņa preču pieprasījuma pieaugumu. T ādēļ, jo lielāka fleksibilitāte valūtas kursam, jo mazākas iespējas, ka kapitāla ieplūšana varētu izsaukt inflācijas palielināšanos. Fiksēta valūtas kursa vai pārvaldīta peldoša mainīga valūtas kursa (managed floating ) gadījumā inflācijas veidošanos noteiks ārvalstu kapitāla reakcija uz izmaiņām daž ādos rādītājos. Piemēram, inflācija būs atkarīga no naudas pieprasījuma veidošanās atkarībā no procentu likmēm vai arī no vietējā kapitāla produktivitātes palielināšanās. Investīcijas neveicinās inflācijas spiedienu, ja tās būs saistītas ar sabalansētu naudas pieprasījuma palielināšanos. Ta ču, ja investīcijas palielināsies citu iemeslu dēļ, t. i., palielinot ārvalstu valūtas rezerves, palielināsies naudas bāze (gadījumā, ja netiek veikta sterilizācija), pieaugs inflācijas spiediens un pasliktināsies ārējā bilance. Izvērtējot ārvalstu un vietējā kapitāla līdzsvaru, svarīgi pievērst uzmanību tādiem finanšu indikatoriem kā aktīvu cenas, naudas un kredīta agregāti, maksājumu bilances dati, kā arī dažiem starptautiski main īgiem rādītājiem, piemēram, procentu likmēm. Tieši procentu likmju izmai ņu novērtējums ir svarīgs, lai noteiktu, kādi faktori ir piesaistījuši ārvalstu kapitālu. T ādēļ būtu svarīgi pievērst uzmanību arī reālās naudas bilancei. Ja kapit āla plūsmu ir piesaistījis naudas pieprasījums vietējā tirgū, tad, palielinoties naudas bilancei, kapitāla ieplūšana neradīs papildus inflāciju. Taj ā pat laikā kapitāls, kuru piesaistījis starptautisko procentu likmju kritums, sākotnēji palielinās nominālo un reālo naudas bilanci, bet, izsaucot inflāciju, tas varētu atkal samazināt reālo naudas bilanci. Ārvalstu valūtu depozītiem banku sistēmā vajadzētu samazināties, ja vietējās naudas bilance palielinās. Īsākā laikā varētu būt sarež ģīti diferencēt ārvalstu tiešās investīcijas un portfeļieguldījumus. Vairumā pārejas ekonomikas valstu, t.sk. Latvijā, tās sākotnēji statistiski diferencētas netika. Sagaidāms, ka naudas pieprasījuma pieaugums piesaistīs īstermiņa portfeļinvestīcijas, bet kapitāla iekšzemes atdeves likmes uzlabošanās piesaistīs vairāk tiešo investīciju. Likumdošanas nepilnību, kā arī pārejas ekonomikas valstu nepietiekamās absorbējošās kapacitātes dēļ vietējās ražošanas produktivit ātes palielināšanās periodam ir tendence sākotnēji piesaistīt vairāk portfeļinvestīciju un tikai vēlāk – tiešās ārvalstu investīcijas. Pārejas perioda valstu optimāla ekonomiskās politikas reakcija atkarīga no to makroekonomiskās politikas un fleksibilitātes, ko pieļauj valsts institucionālā iekārta, kā arī no iepriekš uzkrātās pieredzes. Tr īs galvenie instrumenti, ko varētu 494 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE izmantot, lai novērstu iespējamu negatīvu ārvalstu kapitāla ietekmi, ir sterilizācija, stingri fiskālie pasākumi un valūtas kursa palielināšana. Ekonomiskās politikas instrumentu pielietošana atkarīga arī no tā, vai kapitāla ieplūšana ir pastāvīga vai vienreizēja. Pastāvīgas ārvalstu kapitāla plūsmas gadījumā to varētu veiksmīgi regulēt, attiecīgi līdzsvarojot reālo valūtas kursu. No otras puses, lai izlīdzinātu vienreizēju kapitāla ieplūšanas ietekmi, kuru varētu izraisīt, piemēram, starptautiskā maiņas kursa kritums, piemērotākais risinājums varētu būt ārvalstu kapitāla sterilizācija. Abas iepriekšminētās metodes ir piemērotas valstīm ar līdzsvarotu fiskālo politiku. Ta ču valstīm ar nesabalansētu fiskālo politiku attiecīgi pielietojamās ekonomiskās politikas metodes varētu atšķirties īsākā un garākā laika periodā. Meksikas ekonomiskās politikas stratēģija, ko tā piekopa 1990. gadu sākumā, ir salīdzināma ar makroekonomisko politiku, kāda tikusi pielietota arī vairākās Austrumu un Centrālās Eiropas valstīs. Galvenie Meksikas strat ēģijas elementi bija saistīti ar nominālā maiņas kursa piesaistes “enkura” noteikšanu vienlaic īgi ar stingru fiskālo un monetāro pasākumu piemērošanu, lai samazinātu inflāciju. Turkl āt Meksikas valdība vienlaicīgi uzsāka agresīvu strukturālo reformu programmu, kas skāra cenu un tirgus liberalizāciju, kā arī izmaiņas likumdošanā un nodokļu reformas, lai veicinātu vietējās un ārvalstu investīcijas nacionālajā ekonomikā. Būtiskākais risks bija saistīts ar maiņas kursa iespējamu palielināšanos, kā rezultātā palielinātos tekošā rēķina deficīts, kura finansēšanai savukārt būtu nepieciešams aizvien vairāk ārvalstu investīciju. Meksikas valdība pieļāva kļūdu, cerot, ka privātās investīcijas palīdzēs noturēt līdzsvarā tekošā rēķina deficītu. 1995. gada Meksikas krīze pierādīja, ka īsā laika periodā piesaistītā starptautiskā kapitāla12 strauja aizplūšana var radīt postošas problēmas valstīs ar ievērojamu tekošā rēķina deficītu, kā arī lielu starpību starp ārvalstu valūtas rezervēm un valsts parādu, īpaši dolāros nominēto parāda daļu, un naudas daudzumu apgrozībā, piemēram M2. Valūtas maiņas kursa izv ēles noz īme Fiksēta maiņas kursa izvēli daudzās attīstības un pārejas ekonomikas valstīs galvenokārt nosaka nepieciešamība pēc nomināla piesaistes jeb “enkura”, kas ļauj samazināt inflāciju un ir makroekonomiskās stabilitātes svarīgs nosacījums. Fiksēta vai citai valūtai piesaistīta maiņas kursa gadījumā monetārā institūcija izziņo valūtas pirkšanas un pārdošanas likmes attiecībā pret ārvalstu valūtām un apņemas tirgoties apjomos, ko nosaka šī likme. Vairumā gadījumu fiksētās likmes atšķiras pēc īpaši noteiktas zonas platuma, kurā atļautas maiņas kursa svārstības. Fiksēta maiņas kursa variācija, kas raksturīga valstīm ar augstiem inflācijas rādītājiem, ir valūtas kursa slīdošā piesaiste (crawling peg ), kurā valdība izziņo nelielas diskrētas devalvācijas grafiku. Šāda maiņas kursa mērķis ir novērst inflācijas uzkrāšanos, kas varētu izsaukt vienreizēju liela apjoma devalvāciju. Pārejas ekonomikas valstīs pastāv uzskats, ka, piesaistot valūtu citai zemas inflācijas valūtai, iespējams palīdzēt novērst inflācijas spiedienu. Pamatā ideja ir vienkārša – izziņota maiņas kursa piesaistes politikai jākalpo kā “ap ņemšanās tehnolo ģijai”, at ļaujot valdībai stāties pretim un pat izsargāties no iespējamiem vilinājumiem sekot ekspansīvai makroekonomiskai politikai. Taj ā pat laikā, pastāvot peldošam maiņas kursam, rodas bažas, ka neparedzamas val ūtas svārstības var radīt postījumus kā īsākā, tā garākā laika periodā. Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 495 Valda uzskats, ka maiņas kursa nepastāvība negatīvi ietekmē starptautisko tirdzniecību un investīcijas. Pārejas perioda valstīs pēc cenu svārstību periodiem maiņas kursa fiksācija cenu inflāciju starptautiski tirgojamām precēm palīdz noturēt zināmā līmenī, kā arī nodrošina privāto sektoru ar inflācijas vadlīnijām. Valūtas maiņas kursa piesaiste veiksmīgi kalpojusi tām valstīm, kuras vēlējušās strauji un noteikti samazināt inflāciju. T ādas bijušas lielākā daļa no Latīņamerikas, Dienvidāzijas un arī Austrumu un Centrālās Eiropas valstīm. Valstis, kuras veiksmīgi iekļāvušās inflācijas un maiņas kursa stabilizācijas programmās, ir saņēmušas ievērojamas ārvalstu investīcijas. J āatzīmē, ka piesaistītā maiņas kursa aizsardzība var dārgi izmaksāt tām valstīm, kuras apņēmušās nepakļauties valūtas devalvācijai. Turkl āt, lai aizstāvētu valūtas piesaisti, monetārajai institūcijai nepieciešami pietiekami līdzekļi, lai spētu atpirkt naudas bāzi, kas vienāda ar centrālās bankas depozītu un valūtas summu. Piemēram, Meksikai vajadzēja iztērēt 25 miljardus US$ no rezerv ēm un aizņemties vēl 25 miljardus US$, lai 1994. g. aizst āvētu peso dolāra piesaisti, un tā cieta milzīgus zaudējumus, kad tā paša gada laikā krita peso.13 Taj ā pat laikā kļūst aizvien sarež ģītāk atgūt un uzturēt ārvalstu investoru uzticību. T ā, piemēram, ārvalstu kapitāls atgriezās Meksikā līdzīgos apjomos kā 1994. gadā, kad valdība atkal piesaistīja maiņas kursu pēc tam, kad 1995. g. tam bija atļauts brīvi peldēt. Meksikas un daudzu citu valstu, kuras cenšas uzturēt un aizstāvēt fiksētu maiņas kursu, piemēri pierāda, ka tas kļūst aizvien sarež ģītāk, kapitāla tirgiem plešoties plašumā. Dažas valstis, kuras ieviesušas peldošu mai ņas kursu, kā, piemēram, Peru14, ir spējušas samazināt inflāciju tikpat ātri kā valstis ar fiksētu maiņas kursa rež īmu. Tas rada jautājumu par nepieciešamību fiksēt maiņas kursu pārejas posma sākumā, kas līdz šim ticis plaši rekomendēts pārejas ekonomikas valstīs to stabilizācijas sākumposmā. Saskaņā ar Obstfeld un Rogoff (1995) secinājumiem, izņemot nelielas tūrisma ekonomikas, naftas karalistes un lielā mērā atkarīgas hercogistes, tikai atsevišķas valstis šodienas pasaulē ir spējušas pastāvīgi uzturēt cieši pret jebkuru citu valūtu fiksētu maiņas kursu laikā līdz pieciem vai vairāk gadiem. Valūtas maiņas kurss tieši reaģē uz kapitāla ieplūšanu banku sistēmā. Pie peldoša maiņas kursa rež īma nominālā maiņas kursa vērtībai ir atļauts palielināties. T ādējādi kapitāla plūsma ir saistīta ar reālā maiņas kursa vērtības palielināšanos (starptautiskās konkurētspējas samazināšanos, tirgojamo un netirgojamo preču relatīvās cenas palielināšanos un, ja valstij ir jebkāda ietekme pasaules tirgū, eksporta un importa preču relatīvu cenu palielināšanos). Ja nomin ālais valūtas kurss ir piesaistīts, tad maiņas kursa reālās vērtības palielināšanās būs pakāpeniskāka, vietējam cenu līmenim pieaugot straujāk nekā pasaules cenām. Augtāku vietējo cenu līmeni atbalstīs naudas uzkrājumu palielinājums, kas notiek vienlaikus ar ārvalstu valūtas rezervju pieaugumu.15 Lai ierobežotu naudas pied āvājuma ekspansiju un iespējamo inflāciju, monetārā institūcija bieži vien izš ķiras par labu kapitāla plūsmas sterilizācijai. Ārvalstu kapitāla steriliz ācija Centrālās bankas, mēģinot ietekmēt valūtas maiņas kursu, bieži vien pielieto sterilizācijas intervenci (sterilized intervention ). Šāda veida intervence tiek pielietota kā fiksēta, tā fleksibla maiņas kursa gadījumos. Sterilizācijas intervences gadījumā valdība aizstāv maiņas kursu, pārdodot ārvalstu valūtas rezerves par vietējo valūtu 496 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE un vienlaicīgi iepērkot līdzvērtīgu apjomu vietējās valūtas vērtspapīru, tādējādi neitralizējot vai sterilizējot ieplūstošā kapitāla ietekmi uz monetāro bāzi. Maiņas kursa mērķtiecīga fiksācija, ieplūstot ārvalstu kapitālam, izsauc centrālās bankas intervenci ārvalstu valūtas tirgū, kas iespaido naudas bāzes apjomu. Pastāvot sterilizācijas intervencei, valdība vienlaicīgi iedarbojas uz kādu monetāro agregātu vai vietējo procentu likmi un fiksē nominālo maiņas kursu.16 Ienākošās valūtas sterilizācija nav iespējama pie perfektas kapitāla mobilitātes, jo šādā gadījumā nebūs iespējams uzturēt nepieciešamās procentu likmju atšķirības. Ja nav iespējams ietekmēt maiņas kursu un ja kapitāls ir mobils, tad procentu paritātes uzturēšana starp vietējo nominālo procentu likmi un ārvalstu nominālo procentu likmi nozīmētu savstarpēju konfliktu. Procentu paritātes attiecība nosaka, ka procentu likmju diferenciācija starp jebkurām divām valūtām ir vienlīdzīga sagaidāmajai maiņas kursa likmei starp šīm divām valstīm. Ja š ī attiecība nav spēkā, tad kapitāls nonāk valstī ar augstāku peļņas atdevi, līdz sagaidāmie ieguvumi starp abām valstīm atkal izlīdzinās.17 Mēģinājums palielināt naudas piedāvājumu apgrozībā, piemēram, atvērta tirgus darījumā iepērkot vietējos vērtspapīrus pie spēkā esošās procentu likmes, novestu pie tā, ka daudzi pārdotu savus liekos līdzekļus vietējai centrālajai bankai par ārvalstu valūtu pie noteikta fiksēta maiņas kursa un investētu savus ieņēmumus ārzemēs, lai atjaunotu portfeļa bilanci. Valdības mēģinājums palielināt naudas piedāvājumu apgrozībā izgāztos, jo tās zaudējumi ārvalstu valūtas rezervēs pārsniegtu vietējo vērstpapīru uzpirkšanu. Ja vald ība būtu uzticīga fiksētam maiņas kursam, tad tai nekas cits neatliktu kā pieļaut attiecīgus zaudējumus rezervēs. Vēl jo vairāk, ja valdība atteiktos iepirkt atpakaļ lieko naudas piedāvājumu, nacionālā valūta zaudētu savu vērtību un valdība zaudētu kontroli pār naudas piedāvājumu. Ja kapit āla mobilitāte nav perfekta, tad iespējams veikt pagaidu sterilizāciju. Ilgākā laikā pieprasītās augstās procentu likmes piesaistīs vairāk kapitāla, kas atkal radīs problēmas nākotnē. Centrālā banka cietīs zaudējumus, ja valūtas maiņas rezervēm būs zemākas procentu likmes, nekā centrālā banka maksā par aizņēmumu, ko tā izsniegusi, lai sterilizētu ieplūstošo kapitālu. Abos iepriekšminētajos gadījumos sterilizācija palīdzētu limitēt naudas piedāvājuma ekspansiju un inflāciju vienīgi īslaicīgi. Ilgākā laikā ienākošā kapitāla sterilizācija palielinātu valsts parādu un procentu likmes, tādējādi piesaistot vēl vairāk ārvalstu kapitāla, kā arī palielinot centrālās bankas deficītu. Saskaņā ar iepriekšminēto, maiņas kursa vērtības celšanās novedīs pie eksporta konkurētspējas samazināšanās un tekošā rēķina deficīta palielināšanās. Sterilizācija fleksibla jeb peldoša maiņas kursa rež īma gadījumā varētu palīdzēt samazināt reālā maiņas kursa vērtības pieaugumu un ar to saistītos procesus. Ta ču sterilizācijas intervences pasākumi nebūtu efektīvi, jo tie neizmainītu relatīvo naudas piedāvājumu un tādējādi tiem būtu tikai neliela ietekme uz procentu likmēm un maiņas kursu. Šajā gadījumā sterilizācija ir lietderīga, lai izlīdzinātu pēkšņus īslaicīgus naudas piedāvājuma “l ēcienus”, bet t ā neizmainīs ilgtermiņa tendenci. T ādēļ sterilizācija tiek rekomendēta vienīgi kā īslaicīgs pasākums ierobežotos apjomos (lai izvairītos no augstām procentu likmēm). Ārvalstu kapitāla ieplūšanas gadījumā izvēle starp strauju valūtas reālās vērtības palielināšanos caur nominālās vērtības pieaugumu (fleksibla maiņas kursa rež īma gadījumā) un lēnāku reālās vērtības palielināšanos pakāpenisku vietējo cenu inflācijas gadījumā pie fiksēta maiņas kursa rež īma nav viennozīmīgi vērtējama. Ja sagaidāms, ka kapitāls varētu drīzumā atkal aizplūst no valsts, un ja valdība uzskata, Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 497 ka privātajam sektoram piemīt tendence pārspīlēt cenu un maiņas kursa stabilitāti, tad varētu turpināt valūtas piesaistes pasākumus, kas palēninātu izmaiņas reālajā maiņas kursā. Ta ču, ja nav sagaidāma strauja kapitāla aizplūšana (vai privātais sektors normāli reaģē uz korekti veiktām pagaidu izmaiņām maiņas kursā), tad lielāka jēga būtu pāriet uz peldošu valūtas rež īmu (vai jebkuru likmi, lai atļautu ievērojamu nominālās vērtības palielināšanos), ja sagaidāms, ka ieplūstošā kapitāla apjoms varētu strauji pieaugt.18 Tie, kuri aizst āv fiksētu maiņas kursa rež īmu, vai tie, kuri tic, ka kapitāla kontrole var ierobežot peldoša mai ņas kursa svārstības, bieži vien plaši propon ē arī kapitāla plūsmas kontroles pasākumu ieviešanu. Ta ču kapitāla tirgus ierobežojumi, kurus attīstības un pārejas ekonomikas valstis vēl nesen centušās atcelt, visticamāk radīs ievērojamas izmaksas, bet izdevīgums būs minimāls. Visticamāk, ka jebkādi ierobežojumi b ūs neefektīvi, jo transakciju izmaksas palielināsies, bet svārstību risks paliks. Kapitāla kontroles pasākumi novērsīs arī tiešās ārvalstu investīcijas, kas ir tik nepieciešamas attīstības valstu strukturālo reformu procesā. Mathieson un Rojas– Suarez (1993), kuri pētīja attīstīto valstu pieredzi, piemērojot kapitāla kontroles pasākumus pēdējās divās desmitgadēs, secināja, ka kontroles efektivitāte ir laika gaitā samazinājusies, jo fondu transakciju izmaksas ir samazinājušās. T ādēļ, pat ja kontroles pasākumi būtu efektīvi, valdībai būtu jālemj, vai to ieviešana atbilst ilgtermiņa mērķiem, vai arī jāatrod citi risinājumi, kā tikt galā ar lielām ienākošā kapitāla masām. Secin ājumi 1990. gados ārvalstu privātā kapitāla struktūra un tendences radikāli izmainījās. Lielākas peļņas iespējas attīstības un pārejas ekonomikas valstīs sāka vairāk piesaistīt ārvalstu privāto kapitālu, it īpaši portfeļieguldījumus jeb “karst ās” investīcijas. 1990. gadu finanšu krīzes apliecina, ka padziļinātas finanšu integrācijas apstākļos ātri pieaugošais ārvalstu kapitāls ir pastiprināti jutīgs pret vietējo, kā arī pret ārējo apstākļu izmaiņām, un tas turpinās radīt problēmas. J āsecina, ka finanšu sistēmas sabrukums Meksikā, Āzijā, Krievijā un citur nebūs pēdējās tāda veida krīzes. Ārvalstu privātā kapitāla strauja palielināšanās atsevišķās valstīs vienoti ar makroekonomisko rādītāju pasliktināšanos (tekošā rēķina deficīta un iekšējā pieprasījuma palielināšanās) apstiprina, ka pēdējās desmitgades finanšu krīzes nav bijušas nejaušas, un tātad tās ir paredzamas un novēršamas. Ekonomiskās politikas veidotājiem būtu jāmācās no to valstu pieredzes, kuras piedzīvojušas finanšu krīzes. Banku sistēmas liberalizācijai jābūt saistītai ar stingru banku sistēmas uzraudzību, jo ārvalstu kapitāla plūsma var strauji mainīt savu virzienu. Straujam kredītu apjoma pieaugumam bieži vien nav pietiekami sol īda seguma banku sektorā. Izmaiņas M2 monetārajā agregātā ir spekulatīvā uzbrukuma iespējamības agrīns signāls. Ārvalstu valūtas rezervēm samazinoties, seko straujš valūtas reālās vērtības kritums. Bez tam sterilizācija, kas novestu pie M2 straujas paplašināšanas, ir īpaši problemātiska pilnīgi vai daļēji fiksēta maiņas kursa sistēmās, jo piesaisti vai “enkuru” š āda tipa rež īmam nodrošina apņemšanās atteikties no sterilizācijas. Līdz ar to jautājums par jebkādā veidā fiksēta maiņas kursa uzturēšanu un tā nomaiņu ar fleksiblu jeb brīvi peldošu valūtas kursa rež īmu joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. 498 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE Salīdzinājumā ar citām valstīm vislielākās problēmas ir bijušas Krievijai un Brazīlijai, jo bez milzīgā ārējā parāda, kas raksturīgs visām “p ārejas” valst īm, tām bija jāpiedzīvo trīskārtēja – maiņas kursa, banku un budžeta – kr īze. J āatzīmē, ka nav tādas ekonomiskās politikas, kas spētu visas iepriekšminētās problēmas atrisināt vienlaicīgi. Tom ēr viens ir skaidrs – valstīs ar šādām problēmām jāievieš striktāki banku sektora nosacījumi. Praktiski tas būtu izdarāms vai nu ar valūtas pārvaldes palīdzību, kas paredz vairāku institucionālu un juridisku nosacījumu ieviešanu, vai arī ieviešot brīvi peldošu maiņas kursa rež īmu un mēģinot samazināt inflāciju. Argentīnas finanšu sektora krīze pierādīja, ka valūtas pārvalde nebūt nav perfekts aizsargs pret spekulatīviem uzbrukumiem vai finanšu sistēmas krīzēm. Valūtas pārvaldes izdzīvošanas iespējas kļūst vājas, ja straujas kapitāla aizplūšanas rezultātā vietējā nominālā un reālā interešu likme sasniedz kritisku līmeni. Vienīgi uzturot sabalansētu vai pozitīvu budžeta bilanci, iesp ējams izturēt augstās pagaidu interešu likmes. Bez tam ārvalstu valūta nav perfekts nodrošinājums salīdzinājumā ar zelta rezervēm, lai aizstāvētu vietējo papīra naudu, un tā netiek turēta naudas vai noguldījumu depozītu veidā attiecīgās valsts bankā vai naudas pārvaldē. Ārvalstu valūtas rezerves ir sarež ģītāk konvertēt, pastāvot atšķirīgiem parādu dzēšanas termiņiem, un tās ir mazāk likvīdas kā zelts zelta standarta sistēmās. Gad ījumā, ja valūtas pārvaldes sistēmā ārvalstu valūtas rezervju struktūra taptu zināma spekulantiem, tie varētu izdarīt likmes pret valūtas pārvaldi vai vismaz piespiest valūtas pārvaldi pieprasīt dārgu īstermiņa aizdevumu, lai veiktu nepieciešamos konversijas pienākumus. ATSAUCES UN PIEZ ĪMES 1 Par Meksikas krīzes visvairāk iespaidoto valsti tiek uzskatīta Argentīna, tai seko Brazīlija. Spekulatīvie uzbrukumi vērsās arī pret Peru, Venecuēlu, Čīli, kā arī izplatījās ārpus Latīņamerikas – Taizem ē, Hongkong ā, Filipīnās un Ungārijā. 2 Pētījumi pierāda, ka gadījumā, ja ārvalstu investīcijas sasniedz 3–4 % no IKP (tipisks liela mēroga kapitāla importētājvalstu rādītājs), tad ekonomiskā pieauguma rādītājs (IKP) palielinās aptuveni par 0,5%. Bez tam IKP pieaugums no 1,5 –2 % par 12 gadiem samazina laika periodu, kas nepieciešams, lai dubultotu ekonomisko pieaugumu. Vislielāko pieaugumu rada tiešās ārvalstu investīcijas: dolārs ārvalstu tiešo investīciju rezultātā palielina vietējo un ārvalstu investīciju summu vairāk nekā par dolāru. 3 1992. gada vasaras nogalē spekulatīva spiediena rezultātā Itālija un Lielbritānija bija spiestas devalvēt savu nacionālo valūtu un uz laiku izstāties no Eiropas Monetārās Savienības (EMS). Tam sekoja Sp ānijas pesetas (1992. g. septembris), Portugāles eskudo (1992. g. novembris) un Īrijas mārciņas (1993. g. janvāris) piespiedu devalvācija. 1993. g. augustā EMS krīze atsākās ar spekulatīvu uzbrukumu franču frankam. EMS krīzes rezultātā 1992. g. rudenī cieta arī Somija un Zviedrija, bet vieglākā formā tika skartas Norvēģija un Dānija. 4 World Bank, 1997, Globa l Development Finance. 5 1990.gadu sākumā Ķīna saņēma gandrīz 30% no vis ām tiešajām investīcijām. 6 Tiek uzskat īts, ka 1992. gadā Džordžs Soross vien ā dienā nopelnījis 1 miljardu dolāru ar valūtas spekulācijām, kas ievērojami pazemināja sterliņu mārciņas vērtību, un par to ieguvis iesauku «v īrs, kurš uzlauza Anglijas Banku». Savuk ārt 2003. gada maijā viņš palīdzēja stipri pazemināt dolāra kursu pret eiro. 7 Starptautiskais valūtas fonds. 8 Obstfeld M. and Rogoff K. The Mirage of Fixed Exchange Rates, National Bureau of Economic Research, Inc., Working Paper No. 5191, 1995, p. 8. Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 499 9 Sachs D. J., Tornell A. and Velasco A. Financial Crises in Emerging Markets: The Lessons from 1995. Brookings Papers on Economic Activity No., 1996, pp. 177–178. 10 SDR – SVF apstiprināts valūtu grozs, kurā ietilpst eiro, ASV dolārs, Jap ānas jena un britu mārciņa. 11 Nadeem Ul Haque, Donald Mathieson and S unil Sharma, “Causes of Capital Inflows and Policy Responses to Them”. 12 Laika posmā no 1990. līdz 1994. g. Meksika piesaistīja $95 miljardus ārvalstu kapitāla, no kuriem $43 miljardi bija portfe ļinvestīcijas labu peļņu sološajos valdības izdotajos teso bonos vērstpapīros, bet tikai $24 miljardi bija tieš ās ārvalstu investīcijas un $28 miljardi – ieguldījumi nekustāaajā īpašumā. 13 Obstfeld, Maurice and Rogoff, Kenneth. The Mirage of Fixed Exch ange Rates, National Bureau of Economic Research, Inc., Working Paper No. 5191, 1995, p. 6. 14 Peru samazināja inflāciju no 7650% 1990. g. l īdz tikai 15% 1994. g. 15 Buiter W., Lago R. and Stern N. Promoti ng an Effective Market Economy in a Changing World, EBRD Working Paper No.23, April 1997. – London: European Bank for Reconstruction and Development, p. 3.9. 16 WB, 1997, Private Capital Flows to Developing Countries, p. 208. 17 Taylor J. B. The Monetary Transmission Mechanism: An Empirical Framework , 1995, p. 15. 18 Buiter W., Lago R. and Stern N. Promoti ng an Effective Market Economy in a Changing World, EBRD Working Paper No. 23, April 1997. – London: European Bank for Reconstructio.n and Development, p. 41. LITERAT ŪRA 1. Buiter W., Lago R. and Stern N. Promoting an Effective Market Economy in a Changing World /European Bank for Rec onstruction and Development // Working Paper No. 23, April 1997. – London: EBRD, 1997. 2. Calvo, Guillermo A. Capital Flows and Capital Market Cris es. The Simple Economics of Sudden Stops // Journal of Applied Economics , 1998; 1(1):.35–39. 3. Calvo, Guillermo A, Sahay R. and Végn C. A. Capital Fl ows in Central and Eastern Europe: Evidence and Policy Options // Working Paper No. 95/97, May 1995, International Monetary Fund, Washington D. C., 1995. 4. Chuhan P., Perez–Quiros, and Popper H. International Capital Flows: Do Short Term Investment and Direct Investment Differ? – Washington D. C.: The World Bank, 1996. 5. Claessens S., Dooley M. and Warner A. Portfolio Capital Flows: Hot or Cool? // Portfolio Investment in Developing Countries /Stijn Claessens and Sudarshan Gooptu (eds). – Washington D.C. : The World Bank, 1993. 6. Claessens S., Djankov S. and Nenova T. Corporate Risk around the World // Working Paper No. 2271. – Washington D. C.: The World Bank, 2000. 7. Corbo V. and Hernàndez L. Macroeconom ic Adjustment to Capital Inflows // Policy Research Working Paper , No. 1377. – Washington D. C.: The World Bank, 1994. 8. Latvija nav Argentīna, lats nav peso // Dienas Bizness , 2002. g. – 15. janvāris. – 7. lpp. 9. Fernandez-Arias E. and Montiel P. J. Th e Surge of Capital Inflows to Developing Countries: Prospects and Policy Responses // Policy Research Working Paper No. 1473, June 1995. – Washington D. C.: The World Bank, 1995. 10. Fernandez-Arias E. The New Wave of Priv ate Capital Inflows: Push or Pull? // Policy Research Working Paper No. 1312. – Washington D. C.: The World Bank, 1994. 11. Thai Crisis Highlights Lessons of Mexico // Financial Times Survey , September 19, 1997. 12. Frankel J. A. Sterilization of Money Inflow s: Difficult (Calvo) or Easy (Reisen) // Working Paper No. 154, December 1994. – Washington D. C.: International Monetary Fund, 1994. 13. Frankel J. A. and Dooley M. Managing Currency Crises in Emerging Markets . – Chicago: University of Chicago Press, 2002. 500 EKONOMIKA UN VAD ĪBAS ZINĀTNE 14. Goldstein M. Coping With Too Much of a Good Thing: a Policy Responses for Large Capital Inflows to Developing Countries // Policy Research Working Paper No. 1507, September 1995. – The Washingt on D. C.: World Bank, 1995. 15. Goldstein M., Kaminsky G. and Reinhart C. Assessing Financial Vulnerability: An Early Warning System for Emerging Markets . – Washington D. C.: Institute for International Economics, 2000. 16. Hernandez L. and Heinz R. Sustainability of Private Capita l Flows to Developing Countries: Is a Generalized Reversal Likely? – Washington D. C.: The World Bank, 1995. 17. Hanke S. H. Argentine Endgame: C ouple Dollarization with Free Banking // Cato Foreign Policy Briefing Paper No. 67, December 4, 2001, Washington D. C. 18. IMF International Capital Markets. Developments, Prospects and Policy Issues // World Economic and Fi nancial Surveys . – Washington D.C.: International Monetary Fund, 1995. 19. IMF The Baltics – Exchange Rate Regimes and External Sustainability // Working Paper , November 29, 1999. – Washington D. C. : International Monetary Fund, 1999. 20. Lee Yang-Yung. Sterilizing Capital Inflows // Working Paper May 1996. – Washington D. C.: International Monetary Fund, 1996. 21. Mathieson D. J. and Rojas–Su árez L. Liberalization of th e Capital Account: Experience and Issues // Occasional Paper , No. 103. – Washington D. C.: International Monetary Fund, 1993. 22. Obstfeld M. and Rogoff K. The Mi rage of Fixed Exchange Rates // Working Paper No. 5191, July 1995. – Cambridge, Massachusetts: National Bureau of Economic Research, Inc, 1995. 23. Rugman A. The End of Globalization . – Washington D. C.: AMACOM American Management Association, 2001. 24. Sachs D. J., Tornell A. and Velasco A. Fi nancial Crises in Emerging Markets: The Lessons from 1995 // Brookings Papers on Economic Activity No. 1. – Washington D. C.: Brookings Institution, 1996. 25. Schuler K. Fixing Argentina // Working Paper , April 2–3, 2002, http:www.cato.org 26. Sell F. L. Contagion in Financial Markets . – Cheltenham, UK: Edward Elgar; Northampton MA, USA, 2001. 27. Siklos P. L. Capital Flows in Transition Economies and the Sterilization Dilemma: the Hungarian Case // Working Paper No. 96/86, August 1996. – Washington D. C.: International Monetary Fund, 1996. 28. Soros G. The Crisis of Global Capitalism . – New York: Public Affairs, 1998. 29. Global Development Finance /The World Ba nk. – Washington D.C.: The World Bank, 1997. 30. Private Capital Flows to Developing Countries : the Road to Financial Integration /The World Bank. – Washington D. C. : World Bank, 1997. 31. Financial Flows to Developing Countries /The World Bank // World Bank Quarterly Review , Nov. 1993 – May 1997. – Washi ngton D. C.: The World Bank. Summar y This paper studies change in private capital flows in the 1990’s, their potential risk and impact on the world economy. The paper underlines the fast growth in portfolio, and especially bond flows, which are behind the surge of flows of private capital to markets of developing and transition economies. This study is based on developments of international financial markets during 1990’s and argues that the volatility of fast–growing capital flows will continue to cause problems for the world economy. The paper focuses on new trends and the composition of the capital flows and its impacts on macro–economic stability of developing and transition countries. The study surveys lessons lear ned during the Mexican crisis (1994/95) Z. Zeibote. Ārvalstu privāto investīciju ietekme uz pasaules ekonomiku 501 and emphasizes that governments faced with large capital inflows should recognize signals of economic overheating and respond with correct macro–economic policies. The paper analyses the importance of excha nge rate regime and measures to prevent risks of large inflows of “hot” capital. Finally, the paper provides conclusions regarding causes and consequences of large private capital inflows. Key words: private capital flows, investment/portfolio investment, financial crises, exchange rate. Latvijas Univ esitātes Akadēmiskais apgāds Baznīcas ielā 5, Rīga LV-1010 T ālr. 7034535 _____ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ Iespiests SIA "EIRO PRINT" Brīvības 219 – 6, R īga LV 1039