Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienas atcerei veltīta starptautiska zinātniska konference ENDZELĪNS. VALODA. LAIKS International Scientific Conference ENDZELĪNS. LANGUAGE. TIME to commemorate the 150th anniversary of academician Jānis Endzelīns TĒZES ABSTRACTS 2023. gada 22.–23. februāris 22–23 February, 2023 Rīga Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienas atcerei veltīta starptautiska zinātniska konference „Endzelīns. Valoda. Laiks”. Tēzes. / International Scientific Conference “Endzelīns. Language. Time” to commemorate the 150th anniversary of academician Jānis Endzelīns. Abstracts. Sastād. / Comp. by Kristīne Mežapuķe. Lit. red. / Eds.: Sanda Rapa, Renāte Siliņa-Piņķe, Anna Stafecka, Agris Timuška, Anta Trumpa, Anna Vulāne (latv. un angļu val.), Regīna Kvašīte (liet. val.). Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2023, 80 lpp. Izdevums tapis ar valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekta “Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/4-0003) atbalstu. Konferenci organizē / Conference is organized by Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts / Latvian Language Institute of the University of Latvia Konferences zinātniskā komiteja / Conference Scientific Committee Dr. philol. Sanda Rapa (priekšsēdētāja), Dr. habil. med. Māris Baltiņš, Dr. philol. Regīna Kvašīte, Dr. philol. Renāte Siliņa-Piņķe, Dr. philol. Anna Stafecka, Dr. philol. Agris Timuška, Dr. philol. Anta Trumpa, Dr. hum. Edmunds Trumpa, Dr. habil. philol. Pēteris Vanags, Dr. philol. Anna Vulāne Konferences rīcības komiteja / Conference Organizing Committee Mg. paed. Gunita Arnava, BA Hons. Justīne Bondare, Mg. hum. Anete Daina, Laura Paula Jansone, Mg. hum. Kristīne Mežapuķe, Mg. hum. Anete Ozola, Odrija Ratfeldere, Mg. hum. Marita Silkāne, Mg. hum. Daira Vēvere Maketētāja – Gunita Arnava ISBN 978-9934-580-16-1 (elektroniskais izdevums / online edition) DOI https://doi.org/10.22364/ajeszk.2023.evl © Latvijas Universitāte, 2023 © LU Latviešu valodas institūts, 2023 © Tēžu autori, 2023 3SATURS Daiva ALIŪKAITĖ, Violeta MEILIŪNAITĖ. Rytų aukštaičių grafolektai, arba rašytinis tarmiškumas stebimuoju laiku .......................... 5 Laimute BALODE. Ko atklāj mūsdienu Latvijas iedzīvotāju priekšvārdi ........................................................................................................ 7 Pauls BALODIS. Dubultuzvārdi Latvijā .................................................. 9 Māris BALTIŅŠ. Profesora Jāņa Endzelīna terminoloģiskais mantojums un tā apzināšanas problēmas ..................................................11 Grasilda BLAŽIENĖ. Janis Endzelynas – baltų onomastikos tyrėjas ...14 Vaida BUIVYDIENĖ, Lina RUTKIENĖ. The impact of the Lithuanian primers and elementary books on the development of the standard Lithuanian language at the beginning of the 20th century: basic linguistic terminology ..........16 Jana BUTĀNE-ZARJUTA. Jauniešu priekšvārdu variācijas: situatīvais raksturojums derivatīvā aspektā ................................................18 Katrīna ERŠTIĶE, Ieva KRAUKLE. Angļu valodas metaforisko terminu atveides paņēmieni ...................................................20 Simon FRIES. On the diachrony of the Latvian debitive ...................22 Aksels HOLVŪTS. No latviešu valodas imperatīva vēstures .............24 Mirosław JANKOWIAK. Baltisms in Belarusian subdialects in Latvia. Vocabulary in the field of rural economy ................................26 Ilga JANSONE, Lembits VABA. Igauņu cilmes uzvārdi 1935. gada tautskaites materiālos Vidzemē ...............................................29 Andra KALNAČA. Lietvārdi ar priedēkli vai salikteņi? Morfoloģiskās un sintaktiskās vārddarināšanas robežgadījums .................31 Antra KĻAVINSKA. Lauka pētījums Aglonā: socioonomastisks ieskats ..............................................................................33 Kaspars KĻAVIŅŠ. Salīdzināmi vēsturiskās metodes lietojums Jāņa Endzelīna un Pētera Šmita veiktajā Eiropas un Āzijas garīgās kultūras mantojuma interpretācijā .................................................36 Venta KOCERE. Jānis Endzelīns un gruzīnu valodnieks Georgijs Ahvlediani (1887–1973) ...............................................................38 Martin KRÄMER. Secondary stress and vowel intensity in Latvian ......40 Regīna KVAŠĪTE. Jānis Endzelīns un lietuviešu valodnieki ...............43 Sintija ĶAUĶĪTE. Pieturzīmju lietojums tekstveides funkcijā .................45 4Dite LIEPA, Kristīne MEŽAPUĶE. Jāņa Endzelīna izstrādāto valodas kultūras normu ievērošana 21. gadsimta divdesmitajos gados ......................................................................................47 Ilze LOKMANE, Baiba SAULĪTE. Infinitīva palīgteikumi un teikuma tipu robežgadījumi „Nacionālajā korpusu kolekcijā” ...............50 Dace MARKUS, Anna VULĀNE. Kā loka verbus ēst un gulēt dažās dziļajās latgaliskajās izloksnēs? .........................................................53 Anete OZOLA, Edmunds TRUMPA. Piezīmes par lībiskā dialekta Kurzemes izlokšņu prosodiju ...........................................55 Ieva OZOLA. Pasīva formas un to lietojums Lejaskurzemes izloksnēs ..............................................................................57 Mihailo PROCENKO, Serhijs KUDELKO. Jāņa Endzelīna dzīve un darbs Harkivā (1909–1920)… .....................................................60 Sanda RAPA, Daina NĪTIŅA. Jāņa Endzelīna dzīve un lingvistiskie uzskati… ...................................................................................62 Renāte SILIŅA-PIŅĶE. Par Latvijas vāciskajiem un latviskajiem muižu vārdiem .........................................................................64 Daiva SINKEVIČIŪTĖ. Baltiškų vardų davimo polinkiai emigracijoje XX a. pabaigoje – XXI a. (Jungtinės Karalystės atvejis) ........66 Anna STAFECKA. Jānis Endzelīns un latviešu dialektoloģija .............68 Anta TRUMPA. Latvijas mājvārdu vienskaitļa un daudzskaitļa formas no Jāņa Endzelīna un Jura Plāķa vietvārdu vākumiem līdz mūsdienām ..............................................................................................70 Pēteris VANAGS. Jāņa Endzelīna nozīme latviešu rakstu valodas vēstures izpētei ..............................................................................................73 Jānis VECKRĀCIS. Lingvistiskā aina latviešu botānikas mācību grāmatās (1880.–1940. gadi): stabilās un mainīgās iezīmes ............75 Rasuolė VLADARSKIENĖ. Jonas Jablonskis ir lietuvių kalbos rašybos norminimas ......................................................................................79 5Daiva ALIŪKAITĖ, Violeta MEILIŪNAITĖ (Lietuvių kalbos institutas, Valstybinė lietuvių kalbos komisija) RYTŲ AUKŠTAIČIŲ GRAFOLEKTAI, ARBA RAŠYTINIS TARMIŠKUMAS STEBIMUOJU LAIKU Įprastai tarmėtyros veikla asocijuojama su šnekamojo diskurso stebėsena ir tyrimu, vis dėlto, siekiant atlikti visuminį regioninio vari- antiškumo, tarminių kodų gyvybingumo įvertinimą stebimuoju laiku, prasminga į analizuojamą medžiagą įtraukti ir rašytinio tarmiškumo atvejus. Šiame pranešime nagrinėjamas šiuolaikinis rašytinis tarmiš- kumas, kitaip – tarminis (dialekto) grafolektas (dėl termino – Redling, 2006). Siekiama įvertinti, ar rašytinis tarmiškumas paliudija tarmi- nių ypatybių gyvybingumą. Pranešime apsiribojama analizuoti rytų aukštaičių tekstus, publikuotus almanachuose „Bundanti versmė“ (2013; 2014). Almanachų apimtis – 245 tarminės kūrybos vienetai. Siekiant išrinkti rytų aukštaičių rašytinio tarmiškumo vienetus, taiky- ta pirminė dialektologinė analizė. Nustatant rytų aukštaičių rašytinio tarmiškumo vienetus remtasi skiriamųjų rytų aukštaičių ypatybių ir būdingųjų atskirų rytų aukštaičių patarmių ypatybių realizacija. Pranešime pristatomas tyrimas vertintinas kaip stebimojo laiko (anglų apparent time) (dėl termino – Labov, 1972) tyrimas, tai argumen- tuojama aplinkybe, kad almanachai „Bundanti versmė“ sutelkė šiuo metu rašančius tarminių kodų atstovus, vadinasi, tarminių ypatybių atspindėjimo raštu variantiškumas atskleidžia grafolektinių sprendimų koegzistavimą čia ir dabar. Atlikus rašytinio tarmiškumo tyrimą, formuluojamos apibendri- namosios įžvalgos tiek dėl to, kaip rašytinis tarmiškumas liudija tarmi- nių kodų gyvybingumą, tiek dėl paprastųjų kalbos bendruomenės na- rių grafolektinių sprendimų perteikti tarmiškumą. Almanachų autorių tarminiuose grafolektuose perteikiamos tarminės ypatybės grindžia apibendrinimą įžvalga dėl skiriamųjų rytų aukštaičių ypatybių (dvi- garsių an, am, en, em ir nosinių balsių ą, ę neišlaikymo), taip pat ir dėl 6atskirų rytų aukštaičių patarmių skiriamųjų ypatybių gyvybingumo stebimuoju laiku. Konstatuojama, kad rytų aukštaičių tarmės grafolek- tas nėra nusistovėjęs, kiek stabilesni atrodo atskirų patarmių ypatybių užrašymo ortografiniai sprendimai. Paprastieji kalbos bendruomenės nariai raštu perteikdami tarminės kalbos garsyno ypatybes remiasi bendrinės kalbos rašto sistema, taigi standartinė rašyba yra atspirtis pozicionuoti kitoniškumą. Reikia pridurti, kad tai yra tipiška strategi- ja. Tyrėjų (plg. Bowdre, 1964; Picone, 2016) pažymima, kad dialekto perrašų ar kitų nestandartinių užrašymo variantų egzistavimui yra rei- kalinga, kad kalba turėtų gana gerai standartizuotą rašybos sistemą. Šaltiniai Kurila, G. (sud.). (2013). Bundanti versmė: tarmiškos kūrybos almanachas (I d.). Vilnius: „Diemedžio“ leidykla. Kurila, G. (sud.). (2014). Bundanti versmė: tarmiškos kūrybos almanachas (II d.). Vilnius: „Diemedžio“ leidykla. Literatūra Bowdre, P. H. Jr. (1964). A Study of Eye Dialect [PhD Dissertation, University of Florida]. Florida. Labov, W. (1972). Sociolinguistic Patterns. Philadelphia: University of Pennsylvania Press. Picone, M. D. (2016). Eye Dialect and Pronunciation Respelling in the USA. In V. Cook, & D. Ryan (Eds.), The Routledge Handbook of the English Writing System. London, New York: Routledge, 331–346. Redling, E. (2006). “Speaking of Dialect”: Translating Charles W. Chesnutt’s Conjure Tales Into Postmodern Systems of Signification. Würzburg: Königshausen. 7Laimute BALODE (LU Latviešu valodas institūts, Helsinku Universitāte) KO ATKLĀJ MŪSDIENU LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU PRIEKŠVĀRDI Referāta pamatā ir Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtie Latvijas pilsoņu – neatkarīgi no dzīvesvietas un tautības – vārdu (pirmo vai vienīgo) saraksti (jaunākie dati 23.11.2022.): skaitliski tie ir 10 515 atšķirīgi sieviešu vārdi un 9009 atšķirīgi vīriešu vārdi. Vairāk nekā puse no tiem (5478 sieviešu vārdi un 4929 vīriešu vārdi) ir unikāli, resp., ir tikai viens Latvijas pilsonis ar šādu vārdu. Retie vārdi ir ļoti dažādi. Tie ir skaidri cittautiešu vārdi (Alelija, Alfinura, Anafa, Anga, Sava- na, Seņjorita, Siena, Žazīra, Žizlaine, Žurita; Bass, Dako, Deivers, Džere­ mi, Džibrils, Dživandžots, Nektārijs, Norels, Odmi, Pio), tostarp daudz arī tuvējo kaimiņu vārdu (lietuviešu: Aiste, Aldute, Audrute; Aurims, Rītis, Žigimants; igauņu/somu: Urve, Virve, Lumi; Juka, Olli, Veiko). Starp retajiem personvārdiem lielu grupu veido tradicionālo lat- viešu vai starptautisko vārdu jauni varianti vai arī tradicionālo per- sonvārdu dialektālās formas (Daine, Julanta, Leonore, Prančiska, Ruža, Sarme, Salumeja, Vite; Imands, Īvars, Jesups). Starp unikālajiem vārdiem ir pamanāma arī tradicionālo vārdu dzimtes maiņa (Ģirta, Jāzepa, Ojāra; Inets, Regīns, Zints). Reto vārdu sarakstā ir vairāki no latviešu valodas sugasvārdiem darināti jaunvārdi, kas nav reģistrēti „Latviešu personvārdu vārdnīcā” (Siliņš, 1990): Dziesma, Gaiša, Glīta, Ilgva, Judra, Laimrūta, Mirgita, Vēja, Ziednese; Dzilvars, Laimgars, Laimunds, Prūsis, Skaudris. Visu Latvijas pilsoņu visizplatītāko priekšvārdu analīze liecina, ka joprojām pirmajā vietā ir personvārds Jānis (47 978), kas skaitliski gandrīz divreiz pārspēj otro populārāko vārdu Aleksandrs (24 254) un vairāk nekā divreiz pārsniedz trešo populārāko vārdu Andris (19 031). Visizplatītākie sieviešu vārdi Latvijā visu vecumu iedzīvotāju grupā ir 8Anna (19 304), Jeļena (15 640), Kristīne (15 004), starp kuriem skaitliski nav tik lielas starpības. Referātā tiek salīdzināti visu vecumu latviešu tautības un Latvijas pilsoņu cittautiešu izplatītākie vārdi pēdējā divdesmitgadē, uzsverot līdzības un atšķirības. Populārāko priekšvārdu desmitnieks liecina, ka sakrīt vien pāris vārdu (sal. latviešu personvārdu Top 10: Kristīne, Inese, Ilze, Inga, Anna, Līga, Dace, Ieva, Laura, Anita; Jānis, Andris, Ed- gars, Juris, Mārtiņš, Māris, Artūrs, Aivars, Roberts, Kaspars; cittautiešu per- sonvārdu Top 10: Jeļena, Tatjana, Svetlana, Olga, Irina, Anna, Anastasija, Nataļja, Ludmila, Viktorija; Aleksandrs, Sergejs, Andrejs, Dmitrijs, Vladi- mirs, Aleksejs, Igors, Maksims, Viktors, Jurijs). Priekšlasījumā tiek parādī- tas arī pēdējo divdesmit gadu jaundzimušo personvārdu tendences, piemēram: tādi jaundzimušo vārdi kā Sofija, Viktorija, Anna, Diāna; Marks, Arturs, Viktors, Alans ir gandrīz vienlīdz populāri gan latviešu, gan cittautiešu ģimenēs. 9Pauls BALODIS (Helsinku Universitātes Humanitārā fakultāte) DUBULTUZVĀRDI LATVIJĀ Tradicionāli latviešu valodā līdzās personas vienam vai diviem priekšvārdiem tiek lietots viens uzvārds, tomēr jau kopš uzvārdu aizsākumiem ir bijuši izņēmumi. Atsevišķi būtu jānošķir vīriešu (kā arī visas ģimenes kopīgais) dubultuzvārds un tikai sieviešu dubult- uzvārdi. Vīriešu dubultuzvārdi veidojušies vēsturiski: savienojot ar defisi divus mājvārdus vai iesauku un mājvārdu (Riekstiņš­Kauliņš 1927 – uzvārda fiksācijas gads kartotēkā, Vaivods­Kalva 1927); savie- nojot viena uzvārda divus variantus (Alberts­Albrehts 2020, Eikmanis­ Eihmanis 2020, Gailītis­Gailišs 2020, Freimanis­Treimanis 2020); savie- nojot divus uzvārdus, no kuriem viens ir saīsināts (vai dažreiz pa- garināts) (Ozols­Ozoliņš 1924, Katlaps­Katle 1922, Emsiņa­Emsa 2020, Ērce­Ērcīte 2020) vai kalķēts otrā uzvārda variants (Kalējs­Šmidts 1925, Grīnbergs­Zaļkalns 2020, Grīnvalde­Zaļmeža 2020). Bieži viens no dubultuzvārdiem ir latviešu izcelsmes, otrs – svešas izcelsmes (Fadejevs­Balodis 2020, Felzenbergs­Auns 2020, Fomins­Dzelme 2020). Mūsdienās lielākoties dubultuzvārdus izvēlas sievietes, kas, stājoties laulībā, saglabā gan savu pirmslaulību, gan pievieno jauno vīra uzvārdu, kā arī apprecoties ar vīru, kam jau ir dubultuzvārds (sal. Alksnis­Alksnītis un Alksne­Alksnīte, Dūda­Čačs un Dūda­Čača). Savdabīgi, ka ļoti bieži tieši cittautu uzvārdam pēc laulībām tiek pievienots/saglabāts latviskais, acīmredzot identitātes saglabāša- nai: Gaile­Karsualidze, Egle­Solomahina, Dūze­Šišlo, Džeksone­Upeslāce, Aļeinikova­Zvaigzne, Fiore­Skaistlauka 2020). Pēdējās desmitgadēs īpaši mākslinieku vidū pamanīta jauna tendence pēc laulībām „ap- mainīties” ar uzvārdiem, resp., Rolands Ūdris + Ilona Balode = Rolands Ūdris­Balodis un Ilona Balode­Ūdre. 10 Uzvārdu maiņas arhīvu dati liecina, ka šādu dubultuzvārdu ir bijis ievērojami vairāk, tomēr 20. gadsimta 20. gados tie ir mainīti: Akmenis­Steinvalds → Akmenis 1926, Kīselis­Zariņš → Zariņš 1926, Lapa­Ozollapa → Ozols 1924, Zeltkāja­Silarājs 1926 → Silarajs (sic!), nereti pat savienoti trīs uzvārdi tiek īsināti: Aboliņš­Bazilevičs­ Kņazikovskis → Aboliņš 1926, Stirna­Stierna­Steimanis → Stirna 1927 (LVVA 3234. f., 1. apr., 7. l.; LVVA 3234. f., 1. apr., 8. l.; VV 1927; Grīviņa, 2019, 69–154). Starp analizētajiem dubultuzvārdiem, veroties no pirmatnīgās semantikas viedokļa, ir arī īpaši, savdabīgi gadījumi: Duša­Gubiņš < kr. душегуб, baltkr. душагуб, ukr. душогуб ‘dvēseļu nogalinātājs, slepkava’, Ērglis­Putns, Ērgle­Vanaga, Ezergaile­Gailīte. Visu Latvijas iedzīvotāju reģistrs (pēc PMLP 2020. gada datiem) liecina, ka no 211 248 atšķirīgiem uzvārdiem dubultie uzvārdi veido tikai apmēram 11,6 % (jeb 24 502). Avoti un literatūra Grīviņa, L. (2019). Uzvārdu maiņa Latvijā 20. gs. sākumā (1921.–1927. g.) [Maģistra darbs, Latvijas Universitāte]. Rīga. LVVA 3234. f., 1. apr., 7. l. – Uzvārdu maiņas saraksti alfabeta secībā 1926.–1928. g. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3234. fonds, 1. apraksts, 7. lieta. LVVA 3234. f., 1. apr., 8. l. – Uzvārdu maiņas saraksti 1921.–1929. g. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3234. fonds, 1. apraksts, 8. lieta. PMLP – LR Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pār- valdes zinātnes nolūkiem sastādītais Latvijas iedzīvotāju uzvārdu saraksts (2020. gada dati). VV 1927 – Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta paziņoju- mi par uzvārdu maiņu. (07.01.1927., 01.03.1927., 14.05.1927., 28.06.1927., 30.06.1927., 06.07.1927., 23.07.1927., 28.07.1927., 29.08.1927., 01.09.1927., 17.10.1927.). Valdības Vēstnesis, 4, 48, 106, 138, 140, 145, 160, 164, 191, 194, 233. Pieejams http://www.periodika.lv/. 11 Māris BALTIŅŠ (Valsts valodas centrs, LU Latviešu valodas institūts) PROFESORA JĀŅA ENDZELĪNA TERMINOLOĢISKAIS MANTOJUMS UN TĀ APZINĀŠANAS PROBLĒMAS1 Jāņa Endzelīna darbu klāstā terminoloģijas jautājumi ieņem samērā nelielu, bet pamanāmu vietu. Šo viņa intelektuālā mantojuma daļu iespējams analizēt no trim aspektiem, proti, 1) saistībā ar viņa dalību dažāda rakstura komisijās, kas risināja terminoloģiskos jautājumus, un rediģētajiem terminoloģiska- jiem resursiem; 2) saistībā ar viņa atziņām par terminrades principiem un vēla- majiem vārddarināšanas modeļiem un 3) paša J. Endzelīna ieteiktajiem jaunvārdiem. Nav tik viegli nosaukt daudzās komisijas, kuru darbā pusgad- simta garumā piedalījies J. Endzelīns, sākot jau ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas organizēto gramatikas terminoloģijas saskaņošanas komisiju 1902. gadā. Vēsturiski nozīmīgākās no tām bija Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija (1919–1921), kuras vadību pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gada vasarā pārņēma J. Endzelīns, jo tā iedibināja valstiski pilnvarota terminrades dar- ba principus (Baltiņš, 2005), un Latvijas Zinātņu akadēmijas Ter- minoloģijas komisija, kuras darbā viņš piedalījās līdz 1953. gada rudenim. Nav skaidrs, cik liels ir J. Endzelīna devums „Zinātniskās termi- noloģijas vārdnīcas” (1922) gala versijas tapšanā, taču ar tiešu viņa līdzdalību tapuši tādi terminoloģiskie resursi kā „Vāciski-latviska 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001). 12 elektrotehniskā vārdnīca” (1939), „Vāciski-latviski grāmatrūpniecī- bas termini” (1940) un „Tautsaimniecības vārdnīca” (1944, 1.– 4. burtnīca). Tiem vēl varētu pieskaitīt arī Eduarda Ozoliņa sastādī- to un J. Endzelīna rediģēto pareizrakstības, svešvārdu un tulkojošo vārdnīcu atkārtotos izdevumos, kā arī vācu okupācijas laikā pub- licēto „Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcu” (1942, 19442). Par principiem, kurus J. Endzelīns ievēroja un ieteica citiem terminrades darbā, lielākoties iespējams spriest netieši, iepazīstoties ar motivāciju par kāda vārda ieteicamību vai tā neatbilstību labai valodas praksei. Visplašāk šīs atziņas atrodamas krājumā „Profe- sora J. En dzelīna atbildes” (2001, 20022) (Baltiņš, 2018), tomēr tās atspoguļotas arī ieteikumu apkopojumā „Dažādas valodas kļūdas” (1928, 19324), kā arī krājumos „Valodas prakses jautājumi” (1935) un „Valodas un rakstības jautājumi” (1940). No J. Endzelīna pub- likācijām par šo tēmu izceļami Otrā pasaules kara laikā sacerētie populāras ievirzes raksti „Valodnieka vērojumi” (1942), „No vārdu dzīves” (1943) un „Jaunu vārdu radītājiem” (1943). Nav viegli apzināt visus J. Endzelīna ieteiktos terminus, jo nereti nevar droši nošķirt viņa paša darinājumus no akceptētajiem citu personu ieteikumiem. Līdz šim plašāk par to rakstījusi Mērija Saule-Sleine (Saule-Sleine, 1972), kā arī Aleksis Kalniņš (Kalniņš, 1981). Daļu šo jaunvārdu iespējams identificēt tajos leksikogrāfiskos izdevumos, kuros tie īpaši marķēti (piem., E. Ozoliņa sastādītajās vārdnīcās), bet šī pieeja pagaidām izmantota reti (Bušs, 2000). Par metodiska rak stura grūtībām liecina kaut vai mēģinājums analizēt Augusta Malvesa „Tehnisku vārdnīcu celtniecībai” (1931), kurā daudzkārt norādīts lietotā vārda ieteicējs vai tā avots. Tajā 20 termi- niem pievienota norāde (Endz.) (= prof. J. Endzelīna ieteikts vārds) (piem., satepīga viela, smirglis, pārkarīga dzega, nedegams iesegums, svēdru veltnis), tomēr nav īsti skaidrs, vai daļā gadījumu arī vārdi ar norā- di (t. k.) (= terminoloģijas komisijas sankcionēts termins) nav viņa ieteikumi. Tāpat svarīgi nošķirt tos ieteikumus, kas ieņēmuši stabilu vietu terminu sistēmās, no tiem, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši po- tenciālu terminu statusā. 13 Literatūra Baltiņš, M. (2005). Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas (1919–1921) darbības pamatnostādnes. In Valodu kontakti un mijiedarbība: Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 132. dzimšanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 12–19. Baltiņš, M. (2018). Prof. Jāņa Endzelīna pieeja terminrades proce sam atbilstoši RLB Valodniecības nodaļas sēžu protokoliem (1933–1942). In Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 145. dzimšanas dienas atceres starptautiskā zinātniskā konference „Valoda daudzveidībā”. Tēzes. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 7–10. Bušs, O. (2000). Eduarda Ozoliņa „Vāciski-latviskā vārdnīcā” iekļautie Jāņa Endzelīna un citu autoru jaunvārdi. Linguistica Lettica, 7, 252–257. Kalniņš, A. (1981). Jāņa Endzelīna nozīme kopvalodas (literārās valo- das) laukā. Vēstis, 6, 3–8. Saule-Sleine, M. (1972). Par akadēmiķa Jāņa Endzelīna darbu latviešu valodas kultūras laukā. Latviešu valodas kultūras jautājumi, 8, 7–16. 14 Grasilda BLAŽIENĖ (Lietuvių kalbos institutas) JANIS ENDZELYNAS – BALTŲ ONOMASTIKOS TYRĖJAS Didysis latvių kalbotyros veikėjas ir didžioji legenda Janis En- dzelynas yra kasmet jautriai pagerbiamas savo gimtinėje jam skirto- mis konferencijomis, nepamirštant jo galingo indėlio į baltistiką ap- skritai. J. Endzelyno žvilgsnis krypo ne tik į latvių, bet ir į lietuvių bei prūsų vardyną. Mūsų dienų žodžiais tariant, prestižiniame žurnale „Zeitschrift für slavische Philologie“ (t. XI, 112–150) pasirodžiu- sioje jo studijoje „Die lettländischen Gewässernamen“ gausu ir prūsiškų vandenvardžių, galinčių patvirtinti autoriaus kilmės svarsty- mus, pavyzdžiui, latvių ežerų vardų Dēļu ȩz. arba Dêlȩzȩrs kilmės aiš- kinimui pasitelkiamas ir prūsų ežero vardas Delycke (Gerullis, 1922, 27), kurie siejami su liet. dėlė ̃ (Endzelīns, 1934, 117). Atkreiptinas dėmesys ir į tai, kad J. Endzelynas latvių vandenvardžius minėtame darbe skirstė pagal semantiką ir labai atidžiai pasitelkė lietuvių ir prūsų vardyno duomenų praleles. Jis atkreipė dėmesį į tai, kad Jur- gis Gerulis (1933, 37) trumpučiame straipsnyje „Der blosse Tier- name als Gewässerbezeichnung im Baltischen“ aptardamas gyvūnų pavadinimus kaip vandenvardžių įvardjimą baltų kalbose, lietuvių upėvardį Ašvà susiejo su lotynų aqua ‘vanduo’ ir padarė išvadą, kad taip pagal J. Gerulio logiką turėtų nutikti ir su lietuvių Ašvà, ir su lietuvių Ašvi ̀nė bei latvių ežero vardu Asva ir, žinoma, prūsų upelio vardu Asswene bei ežero vardu Asswin, kuriuos J. Gerulis (1922, 12) nedvejodamas siejo su lietuvių ašva ‘kumelė’ (LKŽe). J. Endzelynas nepritarė J. Gerulio nuomonės pokyčiui, bet ir nenurodė J. Gerulio didžiojo prūsistikos veikalo „Die altpreußischen Ortsnamen“, kur minėtų vandenvardžių interpretacija atitiko ir paties J. Endzelyno (1934, 119) sampratą. 15 Tikriniams vardams „Darbu izlase“ tomuose III 1 yra skirtos 6 pozicijos, III2 – 9 pozicijos, IV1 302 puslapiai iš 541, IV2 garsio- ji „Senprūšu valoda“, tikriniai vardai aptariami Žodyne nuo 167 iki 352 psl., o dar „Latvijas PSR vietvārdi“ A–J raidės. Smulkesnių įžval- gų esama „Darbu izlase“ II tome. Pranešime bus susitelkta į van- denvardžius iš studijos „Die lettländischen Gewässernamen“ ir juos paly dinčius prūsiškus duomenis. Šis darbas sąmoningai vadinamas šių laikų terminu studija, nes medžiagos gausa pranoksta daugelį reikala- vimų. Viliuosi, kad J. Endzelyno baltų vardynui skirti darbai, ku riuos galima pavadinti baltų onomastikos klasika, sulauks ir disertacinių ty- rimų, o gal jau ir yra sulaukę, ne vien dažno citavimo. Žinoma, atei- ties tyrėjai naudosis naujausiomis vardyno tyrimo galimybėmis, rasis nauji terminai ir naujos įžvalgos, kurios nenustelbs baltiškojo vardyno klasikų (turimi galvoje ir Aleksandras Vanagas bei J. Gerulis). 16 Vaida BUIVYDIENĖ, Lina RUTKIENĖ (Vilnius Gediminas Technical University) THE IMPACT OF THE LITHUANIAN PRIMERS AND ELEMENTARY BOOKS ON THE DEVELOPMENT OF THE STANDARD LITHUANIAN LANGUAGE AT THE BEGINNING OF THE 20TH CENTURY: BASIC LINGUISTIC TERMINOLOGY The first Lithuanian book – catechism with a primer and an al- phabet – appeared in the 16th century, whereas the first grammar books in Lithuanian were written much later – only at the beginning of the 19th century. From 1864 to 1904 by a decision of the Russian administration, the printing of Lithuanian books in the Roman alpha- bet was forbidden. This prohibition was aimed to enforce using the Russian alphabet. As a result of this, at the end of the 19th century there were few textbooks in Lithuanian due to the secret Lithuanian school: most of them were written hastily under difficult conditions. A few primers and elementary books printed in the Russian alphabet were not popular. The demand for Lithuanian primers, and elemen- tary and grammar books arose in 1905, only after the ban on the Lithuanian press was lifted and permission to teach the Lithuanian language in schools was given. Finally, a wide range of primers was published in 1905–1940. The aim of this paper is to overview the influence of the Lithua- nian language elementary books, primers, and grammar books for the formation of the standard language and especially linguistic ter- minology. The paper overviews the influence of elementary books, primers, and grammar books on the standard Lithuanian language at the beginning of the 20th century, highlighting the subsystem of linguistic terminology. Primers and grammar books, as part of the 17 educational system, were one of the most effective means of fos- tering and spreading the written standard language, especially during the period of formation of the standard language. Whereas the expression of their language norms clearly illustrates the stages of development of the Lithuanian standard language. The research of primary and elementary books of the Lithuanian language and the grammar books of elementary schools reveals the circumstances of the formation and development of the Lithuanian standard lan- guage, determined by historical, cultural, and social factors. Codified and stable norms of the standard language were especially needed by Lithuanian schools, which were increasing in number and where all subjects were taught in their mother tongue. Without more stable norms of spelling, pronunciation and grammar, it was impossible to work more successfully in education, science, administration, and culture in general. Those elementary books significantly impacted the development of Lithuanian terminology, as they contained the terminology of linguistics. Most of them have successfully been used nowadays. The linguistic terms used in textbooks written 100 years ago essentially refer to the concepts of the current standard lan- guage. Lithuanian language science terminology is developed in these textbooks. These linguistic terms are special in that they are introduced to language users very early on – linguistic terms become the basis for learning the mother tongue at even younger school age. Although some terms are only part of the passive vocabulary, many terms have become part of the science of linguistics and thus have become part of the standard language. 18 Jana BUTĀNE-ZARJUTA (Daugavpils Universitāte) JAUNIEŠU PRIEKŠVĀRDU VARIĀCIJAS: SITUATĪVAIS RAKSTUROJUMS DERIVATĪVĀ ASPEKTĀ Viens no personas lingvistiskajiem identifikatoriem ir oficiālie un neoficiālie personvārdi, ko mūsdienās pēta socioonomastikas kontek- stā. Komunikatīvo situāciju dažādie aspekti – sociālās lomas, saziņas dalībnieku psiholingvistiskās nianses, komunikatīvais nolūks – sekmē valodas līdzekļu jaunradi, tostarp personvārdu derivatīvo variāciju darināšanu. Lai apzinātu pētījumam nepieciešamo lingvistisko materiālu, veikta Daugavpils jauniešu aptauja par personvārda lomu jauniešu komunikācijā. Aptaujā piedalījās divu Daugavpils pilsētas ģimnāziju, septiņu Daugavpils pilsētas vidusskolu un vienas Augšdaugavas nova- da vidusskolas, divu Daugavpils profesionālās izglītības kompetences centru, divu universitāšu iestāžu audzēkņi: kopumā 799 respondenti. Jaunieši sniedza atbildes par oficiālo un neoficiālo antroponīmu fun- kcionalitāti dažādās ikdienas saziņas situācijās. Pētījumā tika apkopoti respondentu metalingvistiskie komentāri. Respondentiem tika uzdots jautājums par oficiālā personvār- da pārveidojumu lietošanu dažādās ikdienas saziņas situācijās: mā- jās, draugu lokā, darbā. Tās tika noteiktas, hipotētiski pieņemot, ka dažādās saziņas vidēs jaunieši, uzrunājot adresātu, izvēlas derivatīvi atšķirīgus nominatīvos līdzekļus. Pētījumā iegūtajā antroponīmu kopā lielākā daļa derivatīvo variāciju attiecas uz priekšvārdiem, savukārt uz- vārdu pārveidojumu ir krietni mazāk. Lingvistiskā materiāla analīzē konstatēts, ka tradicionālām priekšvārdu hipokoristikām (piem., Genovefa > Geņa, Jūlija > Juļa, Katrīna > Katja, Nadežda > Nadja; Aleksejs > Ļoša, Dmitrijs > Dima, Jurijs > Jura, Mihails > Miša), sufiksālajiem derivātiem (piem., Dārta 19 > Dārtuks, Sintija > Sinčuks; Ineta > Inetusiks, Samanta > Samantusiks; Olga > Olīte, Vineta > Vincīte; Evita > Evituļa, Evita > Evituha, Rita > Rituņa), reducējumiem (piem., Margarita > Marga, Ruta > Ru; Elīna > Elī, Līva > Lī; Regīna > Rega, Rudīte > Rude; Aelita > Lita, Ilvija > Vija; Nikole > Nika, Sabīne > Saba) un citiem priekšvārda pārveido- jumiem (piem., Ilze > Zuze, Kristena > Krikse, Kristiāna > Kicis; Didzis > Dzidzis, Edvarts > Edža, Ingars > Indzis, Kaspars > Kapšuks) piemīt emocionāli vērtējošā konotācija. Priekšvārdu variāciju situatīvais raks- turojums atklāj dažādu derivatīvo līdzekļu produktivitāti un aktualitāti jauniešu runā, nozīmi subjektīvās attieksmes paušanā pret adresātu un saziņas situāciju. Piemēram, komentāros atklājas tuvības pakāpe ko- munikantu savstarpējās attiecībās, kad priekšvārda pārveidotā formā uzrunā tuvus draugus (tikai tuvu draugu lokā; dažus draugus, ar kuriem vairāk kontaktējos; tuvākos paziņas un labākos draugus; pašus labākos drau- gus; bariņā jokojoties mēdzam saukt viena otras vārdus un uzvārdus, pārveidojot vīriešu dzim tē) un ģimenes locekļus (maigās pārveidojuma formās – tuvus cil- vēkus; ģimenes locekļus, tuviniekus atkarībā no mana garastāvokļa). Vairākos komentāros jaunieši norāda, vai personvārda variācijas tiek lietotas ikdienas saziņā (personvārdu pārveidojumus parasti nelietoju; neizmantoju šā- dus pārveidojumus; pārsvarā uzrunāju vārdā, pašai arī nepatīk, ja manu vārdu pārveido; atsaucos tikai uz savu pilnu vārdu; cenšos neizmantot personvārdu pārveidojumus un iesaukas, jo man nepatīk, ka to dara citi ar manu vārdu; visus saucu tikai pilnā vārdā, neizmantoju pārveidojumus un iesaukas). Apzinātais materiāls skatīts divos aspektos – emocionāli vērtē- jošā kontekstā, analizējot aptaujas laikā gūtos metalingvistiskos ko- mentārus, un vārddarināšanas aspektā, priekšvārdu variācijas pētot derivatīvo līdzekļu tvērumā. 20 Katrīna ERŠTIĶE, Ieva KRAUKLE (Valsts valodas centrs) ANGĻU VALODAS METAFORISKO TERMINU ATVEIDES PAŅĒMIENI Angļu valodā vārdu spēli un metaforu bieži izmanto ne tikai ik- dienas saziņā, bet arī dažādu nozaru terminoloģijā. Referātā sniegts īss ieskats angļu valodas metaforisko terminu atveidē. Valsts valodas cen- tra tulkošanas praksē novērots, ka angļu valodā dažādu nozaru termi- noloģijā metaforas un metaforiskas izteiksmes tiek lietotas biežāk nekā latviešu valodā. Lielākais metaforisko terminu lietojums ir novērots finanšu, ekonomikas, vides zinātņu, migrācijas un informācijas teh- noloģiju jomā. Tomēr metaforisko terminu izplatība dažādās nozarēs ir nevienmērīga gan angļu, gan latviešu valodā. Valsts valodas centra tulkošanas praksē visbiežāk lietotie angļu valodas metaforisko terminu atveides paņēmieni ir adaptācija, pa- skaidrošana un tiešs pārnesums. Angļu valodas metaforisko terminu lietojums dažādās nozarēs iezīmē šo terminu atveides paņēmienu iz- platības atšķirības latviešu valodā. Adaptācijas galvenā priekšrocība ir plašās morfoloģisko paņēmienu izmantošanas iespējas, veicinot meta- foriskā termina jēdzienisko skaidrību latviešu valodā. Paskaidrošana vistiešāk atspoguļo angļu valodas metaforisko terminu nozīmi. Tieša pārnesuma lietojumā tiek saglabāta acīmredzama līdzība ar terminu avotvalodā. Minēto paņēmienu lietojums metaforisko terminu atveidē latviešu valodā iezīmē virkni potenciālu valodniecisku un sociolingvis- tisku problēmu: (ne)spēja noteikt avotterminu, atveides līdzināšanās definīcijai, sarežģīta iesaiste tekstā, grūti veidojami atvasinājumi, sti- listiski neveikls atveidojums, pašsaprotamības trūkums, atveides ne- nostiprināšanās valodas lietotāju vidū, žargonismu veidošanās nozaru terminoloģijā, atveides atšķirības sarunvalodā un formālajā saziņā. Praktiskā pētījumā rezultātā secināts, ka nav viena ideāla meta- forisko terminu atveides paņēmiena, jo katram no tiem ir savas 21 priekšrocības un trūkumi. Lielākās grūtības šādu terminu atveidē ir pēc iespējas saglabāt jēdzienisko ekvivalenci ar angļu terminu, vien- laikus radot ērti lietojamu un mērķauditorijai saprotamu atbilsmi latviešu valodā. Valsts valodas centra tulkošanas praksē secināts, ka latviešu valodas atbilsmes veidošanā svarīgākais aspekts ir spēja pēc iespējas precīzāk atspoguļot termina nozīmi, vienlaikus ņemot vērā piedāvātās atbilsmes potenciālu nostiprināties latviešu valodas lietotā- ju vidū. Vien līdz svarīgi ir arī ņemt vērā, ka metaforiskā termina at- bilsmes veidošanā bieži vien tiek iesaistīti nozares eksperti un šādas atbilsmes ir valodnieku un nozares ekspertu sadarbības rezultāts. 22 Simon FRIES (University of Cologne, Department of Linguistics) ON THE DIACHRONY OF THE LATVIAN DEBITIVE The source construction of the Latvian debitive as instantiated by forms such as jà=bût, jà=iêt has always posed a problem to the his- torical grammar of Latvian. The synchronic description of the debi- tive is rather straightforward: it is made up of the prefix jà= and the third person present tense form of a respective verb, with the excep- tion of jà=bût, where jà= seems to be adjoined with the infinitive bût. The diachrony of this construction, however, is not so clear. It has traditionally been assumed that the prefix jà= somehow developed from a relativiser/relative pronoun – an assumption that was already voiced by Endzelin in his “Lettische Grammatik” (1923). The exact etymology and form of the alleged relative pronoun, however, remain unclear. Recent research has shown that the Latvian debitive might have shared a common source with forms of the Lithuanian sub- junctive paradigm, namely first person singular subjunctive forms of the type bčia ‘be’. Both can reflect the univerbation of a Proto-East- Baltic clitic *jā ́ with the infinitive (*ˈbti=jā́ > bčia in Lithuanian and *jā ́=ˈbti > jà=bût in Latvian). It thus seems that the Latvian debitive was originally solely formed with *jā ́= and the infinitive. Forms that show a third person present form as the second element are likely to be based on the pattern of DEB jà=iêt : 3 PRES iêt, where the third person present form is identical with the infinitive iêt. The exact mor- phology and etymology of *jā ́, however, still remain unclear. This talk seeks to shed light on the history of *jā ́: it will be demonstrated with the help of comparative evidence from East Bal- tic and other Indo-European languages that the clitic *jā ́ is indeed originally a form of a relative pronoun as Endzelin assumed, name- ly the feminine nominative singular or neuter nominative/accusative 23 plural of the Proto-Indo-European relative pronoun *(H)ós, i.e. it is a reflex of Proto-Indo-European *(H)éh₂ (cf. Greek ἅ/ἡ, Vedic Sanskrit y). This has implications for the diachrony of the source construction of the debitive: based on the finding that *j is indeed the reflex of an original relative pronoun, it can be established that the debitive construction goes back to a more original relative clause in which the relative pronoun *j was adjoined with a predicative in- finitive. This type of construction is also paralleled by several other Indo-European languages and may, therefore, be inherited from their common ancestor, Proto-Indo-European. 24 Aksels HOLVŪTS / Axel Holvoet (Viļņas Universitāte) NO LATVIEŠU VALODAS IMPERATĪVA VĒSTURES Referātā tiek apskatīta latviešu valodas imperatīva paradigmas attīstība. Bez 2. personas imperatīva formām, kas praktiski sakritušas ar indikatīva formām, mūsdienu latviešu valodai vēl ir analītiska 3. personas forma (lai iet) un analoģiska, jau stipri novecojusi un vairs tikai pacilātā stilā lietota daudzskaitļa 1. personas forma (lai dziedam). Šī pēdējā ir vienīgā, kas palikusi pāri no plašākas 1. personas impe- ratīvu sistēmas. Veclatviešu valodai (17. gadsimtā) bija arī vēl vienskaitļa 1. per- sonas imperatīva formas un ekskluzīvās (uzrunāto personu vai uz- runātās personas neiekļaujošas) daudzskaitļa 1. personas formas, kas izteica atļaujas lūgumu (lai es eemu ‘ļauj man iet’, laid mehs eetam ‘ļauj mums iet’ u. tml. Ernsta Glika Bībelē). Šīm formām atbilst analoģiskas vecleišu formas teimi, teiname ‘ļauj man / mums iet’ (ar prefiksu te­), kas mūsdienu leišu valodā nav saglabājušās (tās sasto- pamas 16. un 17. gadsimta valodā, bet 18. gadsimta tekstos tās vairs neatrod). Vecleišu valodā ekskluzīvās daudzskaitļa 1. personas for- mas stingri atšķīrās no inkluzīvajām (eikime ‘iesim, lai ejam’, bet tei­ name, tegul einame ‘ļauj mums iet’); mūsdienu valodā saglabājušās tikai inkluzīvās formas. Bet veclatviešu tekstos tai pašai formai var būt gan ekskluzīvā, gan inkluzīvā funkcija (lai eetam 1. ‘iesim’, 2. ‘ļauj mums iet’). Ekskluzīvā funkcija blakus inkluzīvajai vēl ir sastopama 18. gad- simta tekstos, bet vēlāk tā ir zudusi. Jādomā, ka tas varēja notikt vēl 18. gadsimta beigās vai arī 19. gadsimta pirmajā pusē, bet 19. gadsim- ta valodas korpusa trūkums neļauj to secināt. Salīdzinājums ar leišu valodas un citu valodu faktiem vedina domāt, ka mūsdienu latviešu valodas arhaiskā, no Bībeles valodas pārņemtā forma lai dziedam, kas tagad ir tikai inkluzīva, sākotnēji 25 bijusi tikai ekskluzīva. Jāpiezīmē, ka vecais vienskaitļa 1. personas imperatīvs un ekskluzīvais daudzskaitļa 1. personas imperatīvs nav zuduši bez pēdām, bet ieguvuši jaunas funkcijas, ko nenovērojam leišu valodā, taču varam atrast citās valodās, kam ir vai ir bijušas 1. personas imperatīva formas (piem., slovēņu valodā). 1. personas imperatīva pamatā ir izveidojušās deontiska jautājuma konstrukcija (ko lai es saku?) un citas modālas konstrukcijas, kas veclatviešu tekstos vēl nav sastopamas (arī vecleišu valodai šis 1. personas imperatīvu lietojums nav raksturīgs). 26 Mirosław JANKOWIAK (Institute of Slavic Studies, Czech Academy of Sciences) BALTISMS IN BELARUSIAN SUBDIALECTS IN LATVIA. VOCABULARY IN THE FIELD OF RURAL ECONOMY In his scientific research, Jānis Endzelīns described vari- ous linguistic issues, and one of the objects of interest was Baltic- Slavic contacts. The area of such contacts was and is primarily Lat- gale, south-eastern Latvia, where a significant population of Slavic or- igin lives (mainly Belarusians, Poles, and Russians). Mutual linguistic interference is noticeable at different levels of the language structure, but vocabulary deserves special attention. Of the three Slavic languages mentioned above, the Baltic (in- cluding Latvian) influences on the Belarusian dialects functioning in Latvia remain the least researched. Lexical borrowings (Baltic, Lithuanian, Latvian, including Latgalian) appearing in contempo- rary Belarusian dialects will be presented in the paper. The collected lexical material (own materials from field expeditions, ca. 300 hours of interviews, and from the “Dictionary of Belarusian dialects of north-western Belarus and its borderlands”, ca. 4000 pages) was di- vided into thematic circles: 1) Meteorology, landform features, time; 2) Plant world; 3) Animal world; 4) Rural economy; 5) Human being; 6) Living conditions; 7) Folk and spiritual culture; 8) The state, econ- omy, administration, education, city, and 9) Other lexicon. This paper will present the Baltisms in the field of rural economy. The analysed lexis can be divided into several categories, depend- ing on the origin (Baltic, Lithuanian, Latvian, including Latgalian), the area of functioning, or the period of borrowing to Belarusian subdialects. Older borrowings have a wider area of occurrence (e.g. lexeme dzirván ‘unsown field’ < Lith. dirvónas – north-western Bela- rus, Belaru sian dialects in Lithuania and Latvia), the younger ones are 27 limited to the Belarusian-Baltic borderland (e.g. lexeme puvadá ‘reins’, < Latv. pavada – border Belausian-Latvian zone). For the thematic area ‘rural economy’, separate the following categories: a) Field names, land type, property; b) Names of rural tools and their elements; c) Cultivation of land, garden, breeding, and d) Fishing, beekeeping. Examples of lexemes: kúka ‘heavy hammer, servant’ (< Lith. kukà), rej ‘a device made of posts and poles for dry- ing cereals and grasses’ (< Lith. rejà, Latv. rija), kurmiéĺ ‘gudgeon fish’ (< Lith. kurmtis ‘to potter’), póšar ‘food for livestock’ (< Lith. pãšaras ‘animal feed’); rézginy ‘a device for carrying hay, straw, made of willow mesh, stretched on rods’ (< Lith. rẽzginės ‘a device for carrying hay, straw’), and other. Literature Bušmane, B., Laumane, B., & Stafecka, A. (1999). Latviešu valodas dialek- tu atlants. Leksika. Rīga: Zinātne. Jankowiak, M. (2018a). Współczesne gwary białoruskie na Łotwie. Charak­ terystyka. Wybór tekstów. Praha: Slovanský ústav Akademie věd České repub- liky. Jankowiak, M. (2018b). Vocabulary of Belarusian subdialects as an ex- ample of language contacts in the Baltic-Slavic borderland: a project con- cept. Linguistica Lettica, 26, 138–153. Jankowiak, M. (2022). Leksyka gwar białoruskich na Litwie. Dziedzictwo językowe pogranicza bałtycko­słowiańskiego. Praha. Karulis, K. (2001). Latvijas etimoloģijas vārdnīca (T. I–II; 2nd ed.). Rīga: Avots. Lietuvių kalbos etimologinio žodyno duomenų bazė. (2007–2012). Vilniaus universiteto Filologijos fakultetas. http://etimologija.baltnexus.lt/. Астрэйка, В. (2010). Славяна-балцкае лексічнае ўзаемадзеянне ў гаворках паўночназаходняй дыялектнай зоны беларускай мовы. Беларуская Лінгвістыка, 65, 11–19. Булыка, А. (1972). Даўнія запазычанні беларускай мовы. Мінск: Навука і тэхніка. Кунцевіч, Л., & Курцовай, В. (рэд.). (2010). Сельская гаспадарка. Тэматычны слоўнік. Мінск. Лаумане, Б. (1974). Латышско-русско-белорусско-польские лексические контакты по материалам Диалектологического атласа 28 латышского языка. In Т. Судник (ред.), Балто­славянские исследования. Москва, 183–205. Лаучюте, Ю. (1982). Словарь балтизмов в славянских языках. Ленинград: Наука. Мартынаў, В., Цыхун, Г., & Антропаў, М. (рэд.). (1978–). Этымалагічны слоўнік беларускай мовы (Т. 1–). Мінск: Навука і тэхніка. Мацкевіч, Ю. (рэд.). (1979–1986). Слоўнік беларускіх гаворак паўночна­ заходняй Беларусі і яе пагранічча (Т. I–V). Мінск: Навука і тэхніка. Мацкевіч, Ю. (рэд.). (1993–1998). Лексічны атлас беларускіх народных гаворак. Мінск: Фонд фундаментальных даследаванняў Рэспублікi Беларусь. 29 Ilga JANSONE, Lembits VABA / Lembit Vaba (LU Latviešu valodas institūts, Igauņu valodas institūts) IGAUŅU CILMES UZVĀRDI 1935. GADA TAUTSKAITES MATERIĀLOS VIDZEMĒ Viens no Jāņa Endzelīna darbības virzieniem bija onīmu cilmes pētījumi, kas turpinās arī vēl 21. gadsimtā. 2022. gadā iznāca grāmata „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Vidzeme”1.2Šā pētī- juma mērķis ir identificēt un analizēt igauņu uzvārdus 1935. gada tautskaites materiālos Vidzemē. Vidzemes uzvārdu saraksta avots ir 1935. gada tautas skaitīšanas apdzīvoto vietu iedzīvotāju uzskai- tes lapas, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (1308. fonda 12. apraksts). Kopumā aptverti 425 tūkstoši iedzīvotāju. Nav ap- zināti Rīgas pilsētas iedzīvotāju uzvārdi. Pavisam izrakstīti aptuveni 16 tūkstoši uzvārdu, no kuriem izveidoti aptuveni 9,5 tūkstoši uz- vārdu šķirkļu, bet nepilni 6 tūkstoši uzvārdu minēti reti sastopamo uzvārdu sarakstā. No minētā 9,5 tūkstošu uzvārdu saraksta atlasīti tie, kam sa stopamas paralēles igauņu valodā. Šādu uzvārdu skaits ir 627 vienības jeb 6,6 %. Šai skaitā ietilpst arī atsevišķi vācu cilmes uzvārdi, piemēram, Pormeisters, 62,3< igauņu (ig.). uzvārds (uzv.) Por- meister < vācu uzv. Buhrmeister; Rogenbaums, 21, < ig. uzv. Rogenbaum, Roggenbaum < vācu Roggen ‘rudzi’ + Baum ‘koks’, kā arī uzvārdi ar vairākiem cilmes piedāvājumiem, no kuriem vismaz viens ir saistīts ar igauņu valodu, piemēram, Pauts, 31, < latviešu izlokšņu pauts ‘ola’ vai ig. uzv. Pauts; Serma, 9, < latviešu izlokšņu serma ‘sarma’ vai ig. uzv. Serma. Igauņu cilmes uzvārdiem raksturīgs neliels uzvārdu nesē- ju skaits, kā arī bieža lokalizācija Igaunijas pierobežā un citās vēstu- riskās Baltijas jūras somu apdzīvotās teritorijās. 1 Mežs, I., Jansone, I. I., Kovaļevska, O., & Rapa, S. Latviešu uzvārdi arhīvu ma- teriālos. Vidzeme (I–II daļa). Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2022. 2 Cipars aiz uzvārda norāda tā nesēju skaitu. 30 Igauņu cilmes uzvārdi iedalāmi divās grupās: 1) uzvārdi, kas sakrīt ar igauņu valodas onīmiem; 2) uzvārdi, ko iespējams saistīt ar igauņu valodas apelatīviem. Ar igauņu valodas onīmiem saistīti 236 uzvārdi jeb 37,6 % no visiem igauņu cilmes uzvārdiem. Daļa no šiem uzvārdiem saistīti ar personvārdiem, piemēram, Andruss, 12, < ig. personvārds Andrus; Ulasts, 6, < ig. uzv. Ulast, vietvārds Ullaste < personvārds Olav, un vietvārdiem, piemēram, Sikaters, 35, < ig. māj- vārds Sikateri un Sikatare; Tarts, Tarto, 8, < ig. uzv. Tartu, Tarto < Tartu, pilsēta Igaunijā. Lielai daļai (108) uzvārdu paralēles šobrīd vērojamas tikai uzvārdu līmenī, piemēram, Hollo, Holo, 10, < ig. uzv. Hollo; Korits, 5, < ig. uzv. Koorits. Ar igauņu valodas apelatīviem saistīts 391 uzvārds jeb 62,4 % no visiem igauņu cilmes uzvārdiem. Lielākās un atpazīstamākās grupas ir faunas semantikas uzvārdi (81), piemēram, Oravs, Orovs, Orravs, Orava, 13, < ig. uzv. Orav (Orrav) < ig. orav ‘vāvere’, floras semantikas uzvārdi (74), piemēram, Vahers, 27, < ig. uzv. Vaher < ig. vaher ‘kļava’, un ar nodarbošanos saistīti uzvārdi (31), piemēram, Kangurs, Kangors, 15, < ig. kangur ‘audējs’. Viens no interesantiem valodu kontaktu piemēriem ir dubult- uzvārds Katajs-Paeglis, kur pirmajā daļā ir ig. izlokšņu katai ‘kadiķis, paeglis’, bet otrajā daļā ir analogs latviešu valodas apelatīvs. 31 Andra KALNAČA (LU Humanitāro zinātņu fakultāte) LIETVĀRDI AR PRIEDĒKLI VAI SALIKTEŅI? MORFOLOĢISKĀS UN SINTAKTISKĀS VĀRDDARINĀŠANAS ROBEŽGADĪJUMS Referāta mērķis ir pievērsties tādu latviešu valodas lietvārdu darināšanas analīzei, kur kombinējas lietvārda sakne un prefiksāls ele- ments, piemēram, aproce, apkakle, aizmugure, aizdurve, novakare, nomale, pagalde, pagalvis, piekalne, piekraste, uzgalis, uzplecis. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kādu vārddarināšanas tipu pārstāv šādi lietvārdi – vai tos var uzskatīt par priedēkļa (resp. cirkumfik- sa) atvasinājumiem (piem., Kalnača, 2004, 24; Nītiņa & Grigorjevs, 2013, 213–214), vai arī tie interpretējami kā salikteņi, kur kombinējas prievārds un lietvārds. Jānis Endzelīns „Latviešu valodas gramatikā” (1951, 637–692) minētos gadījumus uzskatījis par nomināliem salik- teņiem (sk. arī Kalnača & Lokmane, 2021, 141–142). Latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā parasti tiek runāts par diviem paņēmieniem – morfoloģisko (vārdi tiek darināti ar mor- fēmām – piedēkļiem, priedēkļiem vai galotnēm, piem., liels – liel­īg­s, pa­liels, tērpt – tērp­s) un sintaktisko (salikteņu darināšanu, piem., mež­mala, zil­zaļš, kā arī konversiju, piem., koksnes kurināmais) (plašāk sk., piem., Skujiņa, 2007, 242–243, 359). Tomēr darinājumi aproce, pagalvis u. tml. no vārddarināšanas vie- dokļa ir problemātiski. Uzmanību piesaista fakts, ka lielai daļai šādu lietvārdu ir no motivētājvārda atšķirīga deklinācija (un pat dzimte), sal. rok­a (4. deklinācija, F) – aproc­e (5. deklinācija, F), galv­a (4. dek- linācija, F) – pagalv­is (2. deklinācija, M), kakl­s (1. deklinācija, M) – apkakl­e (5. deklinācija, F), gal­s (1. deklinācija, M) – uzgal­is (2. dek- linācija, M). Deklinācijas un arī dzimtes maiņa nepārprotami norāda uz vārddarināšanas procesiem, kas latviešu valodas priedēkļiem kopumā nav raksturīgi, jo to pievienošana parasti neietekmē motivētājvārda gramatisko veidolu (sal. zāle – ne­zāle, vecs – pa­vecs, iet – aiz­iet). 32 Nozīmes ziņā vārdi aproce, nomale, uzgalis u. tml. saistāmi ne- vis ar atbilstošajiem motivētājlietvārdiem, bet gan prievārda un liet- vārda konstrukcijām, piemēram, ap roku – aproce, no malas – nomale, uz gala – uzgalis. Turklāt starp prievārda konstrukciju un atbilstošo darinājumu ir metonīmiskas attieksmes (par tām plašāk sk. Kalnača & Lokmane, 2016), jo dažādi priekšmeti vai vieta tiek nosaukti, par pamatu ņemot konkrētu to atrašanās vietu telpā, piemēram, priekšmets (rota, identifikācijas zīme u. c.) ap roku → aproce, priekšmets (apģērba lent- veida detaļa) uz pleca → uzplecis, vieta pie kalna – piekalne, vieta no malas – nomale. Prievārda konstrukcija, resp., daļa, kļūst par veselā, resp., priekšmeta vai vietas, nosaukumu. Šai procesā radušies lietvārdi tādējādi uzskatāmi par prievārda un lietvārda salikteņiem, turklāt uz metonīmisko nozīmes maiņu attiecībā pret motivējošo vārdu savie- nojumu norāda arī deklinācijas (un dzimtes) maiņa. Šādu vārddarināšanas tipu no mūsdienu latviešu valodas viedokļa var aplūkot arī kā morfoloģiskās un sintaktiskās vārddarināšanas robežgadījumu, neietilpinot vienā vai otrā paņēmienā. Saīsinājumi F – sieviešu dzimte M – vīriešu dzimte Literatūra Endzelīns, J. (1951). Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. Kalnača, A. (2004). Morfēmika un morfonoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. Kalnača, A., & Lokmane, I. (2016). Compound Genitives in Latvian. In L. Körtvélyessy, P. Štekauer, & S. Valera (Eds.), Word­Formation across Lan- guages. Cambridge Scholars Publishing, 169–197. Kalnača, A., & Lokmane, I. (2021). Latvian Grammar. Rīga: University of Latvia Press. Pieejams https://doi.org/10.22364/latgram.2021. Nītiņa, D., & Grigorjevs, J. (red.). (2013). Latviešu valodas gramatika. Rīga: LU Latviešu valodas institūts. Skujiņa, V. (red.). (2007). Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: LU Latviešu valodas institūts. 33 Antra KĻAVINSKA (Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) LAUKA PĒTĪJUMS AGLONĀ: SOCIOONOMASTISKS IESKATS14 Īpašvārdi ir nozīmīga valodas daļa, kas var atklāt personu un vietu identitāti, atspoguļot nozīmīgas sociālās struktūras. Tāpēc mūsdienās īpašvārdu pētniecībā arvien aktuālāks kļūst socioonomastikas virziens, kas pēta īpašvārdu lietojuma sociālos, kultūras un situatīvos apstākļus (Ainiala & Östaman, 2017). Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas pētnieki 2021. gada augustā veica lauka pētījumu Aglonā, galvenais uzdevums bija iegūt datus (au- dio ierakstus) topošajam latgaliešu runas korpusam, proti, bija svarīgi intervēt dažāda vecuma un dzimuma agloniešus, kas runā latgalis- ki. Savukārt interviju satura veidošanā tika aktualizēti dažādi socio- lingvistikā aktuāli jautājumi, tostarp īpašvārdu lietojums, vārddošanas pieredze. Tika intervēti 24 respondenti (17 sievietes un 7 vīrieši) vecumā no 13 līdz 91 gadam. Referāta mērķis ir parādīt, kā informantu stāstījumā par Aglonas apkaimes vietvārdiem un personvārdiem atklājas universālās un lokālās vārddošanas tendences, personīgā pieredze, attieksme pret sa- biedrībā funkcionējošiem īpašvārdu variantiem. Analizējot respondentu vārddošanas pieredzi, secināts, ka priekšvārdu izvēlē dominē universāli principi: mode (saskan ar kopē- jām Latvijas tendencēm), labskanība, saskaņojums ar uzvārdu, reliģi- ja, personiskās asociācijas, vārda cilme, ģimenes tradīcijas (Dunkling, 1993). Priekšvārdu izvēlē svarīga Aglonas kā nozīmīga katolicisma centra specifika. Intervētie katoļu priesteri atzīst, ka vārddošanā 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiro- peiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/4-0003). 34 vērojamas divas atšķirīgas tendences. Joprojām ir dzīvas katoļu tradīci- jas kristīto un stiprināto vārdu izvēlē, vecāki bērniem izvēlas vārdus no katoļu kalendāra, tostarp senos bībeliskos personvārdus, piemēram, Estere, Dāvids, Ābrams. Savukārt daļa izvēlas dot „modernus” vārdus, piemēram, Mila, Marsels, Rodžers. Priesteri iesaka izvēlēties vārdu no katoļu kalendāra, lai bērnam būtu kāds svēto aizbildnis. Kopienas lokālā identitāte un savstarpējās attiecības spilgti iz- paužas iesauku došanā. Lai arī tiek atzīts, ka mūsdienu Latgalē „reti lauku teritorijās kādai ģimenei vai tās locekļiem nav iesaukas” (Zuģic- ka, 2011, 109), Aglonā intervētie respondenti norāda, ka savstarpējā saziņā reti lieto iesaukas. Šie emocionāli ekspresīvie neoficiālie person- vārdi dažkārt izmantoti sarunās par trešo, klāt neesošo galvenokārt vecāka gadagājuma personu. Iesauku pamatā ir izloksnes leksika vai aizguvumi, piemēram, Buzys Viezs, Ryžuo Geļa, Plisa Jezups, Smanu Valns, Bagucs. Viens no socioonomastikā aktuāliem jautājumiem ir īpašvārdu variantums un mainība (Ainiala & Östaman, 2017). Intervēto per- sonu runā vērojamas variācijas vietvārdu (Aglona, Somerseta, Preiļi, Rēzekne u. c.) izrunā, kas apliecina gan vietvārda oficiālās formas, gan dažādu izlokšņu fonētisko variantu funkcionēšanu. Turklāt paši respondenti norāda, ka ir novērojuši šīs atšķirības izrunā, paužot savējā un svešā pozīciju (mēs sakām – viņi saka). Vecākās paaudzes respondentu runā raksturīgs variantums personvārdu (galvenokārt priekšvārdu) lietojumā. Blakus oficiālajam priekšvārdam funkcionē latgaliešu antroponīmikas sistēmai raksturīgie dialektālie varianti, hipokoristikas (Leikuma, 2008; 2012) un iesaukas. Respondentu at- tieksme pret savu priekšvārdu ir galvenokārt pozitīva vai arī dzīves laikā ir bijusi mainīga, pieminēti arī atsevišķi priekšvārda maiņas gadījumi. Īpašvārdu mainības aspekti un agloniešu lokālā identitāte spilgti izpaužas stāstos par uzvārdu Aglonietis un vietvārdu Somerseta. Uzvārda Aglonietis rašanās no vietvārda Aglona tiek saistīta ar uzvār- du latviskošanu 20. gadsimta 40. gadu sākumā. Savukārt Aglonas ciema vēsturisko daļu Somersetu piemin galvenokārt vecākās un vidējās paaudzes respondenti, tikai daži nosaukuma izcelsmi sais- ta ar vietējā muižnieka dzimtas uzvārdu. Īpašvārdu mainības pro- cesi atspoguļojas arī Aglonas lingvistiskajā ainavā, piemēram, 35 uzraksti uz kapu pieminekļiem, kuros blakus uzvārdam Aglonietis dota norāde – dzim. Ļaksa­Timinskis. Vietvārds Somerseta pārveidotā formā funkcionē ielas nosaukumā (Somersētas iela) un kafejnīcas no- saukumā („Somersēta”). Literatūra Ainiala, T., & Östman, J. (2017). Introduction: socio-onomastics and pragmatics. In T. Ainiala, & J. Östman (Eds.), Socio­onomastics: the Pragmatics of Names. Amsterdam: John Benjamins, 2–18. Dunkling, L. (1995). The Guiness Book of Names. Facts on File. Leikuma, L. (2008). Sibīrijas latgaliešu personvārdi laika griežos. Latvi- jas Universitātes raksti: Valodniecība, 728, 43–80. Leikuma, L. (2012). Stefanejis Uļanovskys trilogejis „Łotysze Inflant Polskich“ (1891, 1892, 1895) personu vuordi latgalīšu antroponimikys koņtekstā. In A. Andronovs, L. Leikuma, N. Naua, & I. Šuplinska (red.), „Apdraudātūs volūdu i kulturu dokumeņtiešona – nu tradicionalūs pīrokstu da digi- talūs resursu”. Konfereņce veļteita Stefanejis Uļanovskys apceriejuma ,,Łotysze Inflant Polskich“ 120 godim. 4. storptautyskuo latgalistikys konfereņce (Poznaņa, 2011. goda 29.–30. septembris). (Via Latgalica: Latgalistikys kongresu materiali, IV.) Rēzek ne: Rēzeknis Augstškola, 87–106. Zuģicka, I. (2011). Iesaukas mūsdienu Latgalē. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi, 6, 108–127. 36 Kaspars KĻAVIŅŠ (LU Humanitāro zinātņu fakultāte, Āzijas studiju nodaļa) SALĪDZINĀMI VĒSTURISKĀS METODES LIETOJUMS JĀŅA ENDZELĪNA UN PĒTERA ŠMITA VEIKTAJĀ EIROPAS UN ĀZIJAS GARĪGĀS KULTŪRAS MANTOJUMA INTERPRETĀCIJĀ Valodnieka Jāņa Endzelīna un orientālista, valodnieka un folk- lorista Pētera Šmita pieeju pētniecības materiālam var salīdzināt ar iespējami precīzu un godprātīgu diagnostiku medicīnā. Abi zinātnie- ki, izmantojot salīdzināmi vēsturisko metodi, konsekventi attīrīja to rīcībā esošo filoloģisko un kultūrvēsturisko materiālu no pseidozināt- niskiem uzslāņojumiem vai nacionāli, politiski u. tml. motivētiem ste- reotipiem. Ir vērts vēlreiz izsekot, piemēram, kā J. Endzelīns, jau sākot ar savu 1911. gadā krievu valodā publicēto pētījumu „Slāvu un bal- tu etīdes” (kura izdošanas gads bieži nepareizi norādīts kā 1912.), kritiskam zinātniskam izvērtējumam pakļauj „indoeiropiešu pirm- valodas” teoriju, objektīvi parādot gan kopīgo, gan atšķirīgo slāvu un baltu valodās, kā arī kardinālās atšķirības pašās baltu valodās, se- višķi seno prūšu valodas kontekstā, kurai vēlāk veltīts fundamentāls pētījums. P. Šmits salīdzināmi vēsturisko metodi lieto daudzu Āzijas valodu un kultūru objektīvā izvērtēšanā, piemēram, atspēkojot japāņu filologu koncepcijas par „kopējo japāņu-korejiešu valodu”, precizējot paleoaziātu savstarpējo valodu un kultūru ietekmju iespējas, atsedzot būtiskus aspektus ķīniešu folklorā utt. Vienlaikus, izmantojot šo metodi un starpkultūru studijās gūto pieredzi, P. Šmits spēja no jauna pārvērtēt visu latviešu folkloras mantojumu, parādot, ka „pagānisko dievību” pieminēšana tautasdziesmās nenozīmē šo tautasdziesmu tapšanu „pagānisma laikā”, un vienlaikus atklājot 37 latviešu tautasdziesmu satura saikni ar laika gaitā adaptēto kopīgo Eiropas kultūras mantojumu (sk., piem., P. Šmita ievadu grāmatai „Tautas dziesmas, papildinājums Kr. Barona „Latvju dainām”” (prof. P. Šmita redakcijā), Latviešu folkloras krātuves izdevums, 1936). Kā P. Šmita, tā J. Endzelīna starpdisciplinārā pieeja salīdzināmi vēsturiskajai metodei, lietojot to kontekstā ar dziļu un kritisku dažādu kultūru izvērtējumu, vēl joprojām ir perspektīva valodniecības, folk- loristikas un etnogrāfijas mantojuma terminu un jēdzienu ģenēzes analīzē, nodalot lokāli reģionālos un starpvalodu/starpkultūru kon- taktu rezultātā pārņemtos fenomenus. Šādā kontekstā abi izcilie lat- viešu zinātnieki var būt starptautiski respektējams paraugs humanitāro zinātņu pārstāvjiem. 38 Venta KOCERE (LU Akadēmiskā bibliotēka) JĀNIS ENDZELĪNS UN GRUZĪNU VALODNIEKS GEORGIJS AHVLEDIANI (1887–1973) Ievērojamais gruzīnu valodnieks, Gruzijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Georgijs Ahvlediani dzimis 1887. gada 13. aprīlī Derči ciemā netālu no Kutaisi. 1910. gadā viņš sāka studēt Harkivas Uni- versitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur par profesoru strādāja Jānis Endzelīns. J. Endzelīns jau tad ievēroja viņa izcilās valodnieciskās spējas un virzīja viņu zinātniskajam darbam. G. Ahvlediani studiju laika darbu par indoeiropiešu valodu salīdzināmo fonētiku J. Endzelīns 1914. gadā publicētajā plašajā recenzijā ieteica apbalvot ar zelta medaļu. Savā studiju periodā G. Ahvlediani padziļināja zināšanas klasisko un jauno Eiropas valodu jomā, pētīja senindiešu, senprūšu un sen- irāņu valodas. Salīdzināmās valodniecības jomā viņš mācījās no tā lai- ka izcilajiem valodniekiem. J. Endzelīns iemācīja viņam indoeiropiešu salīdzināmās grama- tikas pamatus un metodes, ko G. Ahvlediani ieviesa gruzīnu valod- niecībā, pievērsās senpersiešu un senarmēņu, gotu un senislandiešu, lietuviešu un latviešu valodai. Pēc universitātes beigšanas G. Ahvlediani atgriezās Gruzijā, kur sāka strādāt par pedagogu Kutaisi ģimnāzijā. J. Endzelīns vērsās pie G. Ahvlediani vecākā brāļa Valeriana, kurš dzīvoja Harkivā, un lūdza viņu pierunāt Georgiju steidzami atgriezties Harkivas Universitātē, jo uzskatīja viņu par talantīgu jaunu cilvēku, kura aicinājums ir zinātne. J. Endzelīns vēlējās viņu ieteikt universitātes profesoru sagatavošanas kursiem. 1915. gadā G. Ahvlediani atgriezās Harkivā, kur ar J. Endzelīna ieteikumu tika atstāts salīdzināmās valodniecības katedrā, lai gatavotos profesora amatam. 39 1916. gadā G. Ahvlediani tika komandēts uz Pēterburgas Univer- sitāti, kur klausījās ievērojamu valodnieku lekcijas. Kopš 1918. gada G. Ahvlediani dzīvoja Gruzijā un aktīvi piedalī- jās Tbilisi Universitātes dibināšanā. Vairāk nekā 50 gadus viņš vadī- ja universitātes vispārīgās valodniecības katedru. Pie viņa mācījušies gandrīz visi gruzīnu speciālisti ne tikai vispārīgajā un eksperimentālajā fonētikā, bet arī indoloģijā un irānistikā. G. Ahvlediani pazīstams arī kā logopēds. Viņa nopelni ir lo- gopēdijas praktiskā izmantojuma attīstībā. G. Ahvlediani fonētisko un fonoloģisko pētījumu izcilākais sa- sniegums ir viņa darbs „Vispārīgās fonētikas pamati” (1949), ko au- tors veltīja savam skolotājam J. Endzelīnam. Grāmatas pirmajā lap- pusē rakstīts: „Es veltu šo grāmatu savam dārgajam skolotājam, kurš man iemācīja pašaizliedzību zinātnē”. G. Ahvlediani vienmēr ar lielu pateicību atcerējās viņam izrādīto J. Endzelīna uzmanību un rūpes. Viņš vairākkārt viesojās Rīgā, piedalī- jās J. Endzelīna jubileju svinībās. Abu valodnieku sarakstē ir nozīmīgi fakti, kas tieši ietekmējuši arī diskusijas valodniecības jautājumos. J. Endzelīna 85. dzimšanas dienā G. Ahvlediani rakstīja: „Jānis Endzelīns ievadīja mani mūsu zinātnes aktuālo jautājumu lokā. Un, ja turpmāk esmu spējis savā zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā kaut ko paveikt, tad par to visvairāk esmu pateicības parādā savam mīļotajam skolotājam”. G. Ahvlediani miris 1973. gada 7. jūlijā un apglabāts Tbilisi Uni- versitātes dārzā. Referātā izmantoti materiāli no V. Karazina Harkivas Nacionālās uni- versitātes Centrālās zinātniskās bibliotēkas, Tbilisi Valsts universitātes muze- ja un G. Ahvlediani memoriālā muzeja Kutaisi. 40 Martin KRÄMER (University of Tromsø – The Arctic University of Norway) SECONDARY STRESS AND VOWEL INTENSITY IN LATVIAN The phonetic correlates of stress are generally considered to be increased amplitude (intensity), fundamental frequency (pitch) and length (Fry, 1955; 1958). A recent development is the consideration of spectral tilt, which measures increased amplitude in a central area of the spectrum rather than overall amplitude (Sluijter & van Heuven, 1996a; 1996b). Languages apparently pick and choose between these acoustic cues, employing one or several of them (Gordon, 2011). Re- garding secondary stress, it is less clear what the acoustic cues are. Descriptions of Latvian are symptomatic for this general situation. Primary stress is generally agreed as being word-initial and signalled by increased amplitude (“stark expiratorisch” ‘strongly expiratory’ Endzelīns, 1922, 17). Secondary stress is either neglected or its po- sition is given, as in the pioneering and detailed description by En- dzelīns (1922), but not its phonetic correlates. This study sheds light on two issues, the phonetic cues for both primary and secondary stress in Latvian as well as the location of secondary stress. In a nonce-word reading task, native speakers of Latvian produced three- to five-syllable words with open syllables only. Some of the quadrisyllables had a long vowel in first, second, penult or final position. While intensity is the primary cue for stress also for vowels with secondary stress, intensity does not rise from the preceding unstressed vowel to the vowel with secondary stress, it only decreases in the vowel following the stressed vowel. We are thus witnessing attenuation of post-tonic vowels. The attenuation pattern in CVCV ̄CVCV forms shows that Latvian tolerates stress clashes, i.e., ˈCVˌCV ̄ˌCVCV. Intensity drops after the first, second and third vowel. In pentasyllabic words with light syllables only, the attenuation 41 pattern suggests that there is stress on the first and on the penultimate syllable, i.e., ˈ CVCVCVˌCVCV. We witness a decrease in intensity after the first and fourth vowel. Crucially, throughout a word, no vowel has significantly higher intensity than a preceding vowel. Latvian primary stress relies primarily on intensity as a cue (En- dzelīns, 1922) and only to a lesser degree on increased segment length. This prioritisation of cues is the same for primary and secondary stress. (Kariņš, 1996 also reports increased fundamental frequency on stressed vowels. See as well Krämer, 2022 on the connection between stress and pitch.) Significant lengthening is only found on the pen- ultimate vowel. Even penultimate long vowels are longer than other long vowels. This indicates that vowel lengthening is a phrase-final phenomenon, rather than word level, and only indirectly tied to word stress via prosodic structure. In conclusion, Latvian displays weight-sensitive dense footing and the primary phonetic cue to stress is attenuation of the vow- els after a stressed vowel rather than increased amplitude of the stressed one. References Endzelīns, J. (1922). Lettische Grammatik. Riga: Kommissionsverlag A. Gulbis. Fábregas, A., Krämer, M., & Vulāne, A. (2018). On exceptional stress assignment in Latvian: the case of prefixes. Journal of Baltic Studies, 49(4), 529–552. Fry, D. B. (1955). Duration and intensity as physical correlates of lin- guistic stress. Journal of the Acoustical Society of America, 27, 765–768. Fry, D. B. (1958). Experiments in the perception of stress. Language and Speech, 1(2), 120–152. Gordon, M. (2011). Stress: phonotactic and phonetic evidence. In M. van Oostendorp, C. Ewen, E. Hume, & K. Rice (Eds.), The Blackwell Companion to Phonology. Wiley-Blackwell, 924–948. Kariņš, K. (1996). The Prosodic Structure of Latvian [PhD dissertation, University of Pennsylvania]. Krämer, M. (2022). The interaction of tone, weight, and stress in Lat- vian. In Ö. Bakay, B. Pratley, E. Neu, & P. Deal (Eds.), NELS 52: Proceedings 42 of the 52nd annual meeting of the North East Linguistic Society (Vol. 2). GLSA Publications, 173–188. Sluijter, A. M. C., & van Heuven, V. J. (1996a). Spectral balance as an acoustic correlate of linguistic stress. Journal of the Acoustical Society of Amer- ica, 100, 2471–2485. Sluijter, A. M. C., & van Heuven, V. J. (1996b). Acoustic correlates of linguistic stress and accent in Dutch and American English. Proceedings of the 4th International Conference on Spoken Language Processing (Vol. 2). IEEE, 630–633. 43 Regīna KVAŠĪTE (Viļņas Universitātes Šauļu akadēmija, LU Latviešu valodas institūts) JĀNIS ENDZELĪNS UN LIETUVIEŠU VALODNIEKI15 Jāni Endzelīnu (1873–1961), kā liecina viņa akadēmiskā un zināt- niskā darbība, pamatoti uzskata par baltu valodnieku. Zināšanas par Lietuvu un lietuviešu valodu bagātināja arī kontakti ar lietuviešu laika- biedriem. Vistuvākās attiecības J. Endzelīnu saistīja ar lietuviešu valodnieku Kazimieru Būgu (Kazimieras Būga, 1879–1924), kurš viņu ir nosaucis par latviešu milzi, lai gan K. Būgam bija lemts redzēt tikai mazāk nekā pusi latviešu valodnieka paveikto darbu (Sabaliauskas, 1962, 302). Liecības par kontaktiem starp šiem valodniekiem atrodamas gan pub- likācijās, gan viņu sarakstē. K. Būgas epistolārais mantojums glabājas Viļņas Universitātes un Lietuviešu literatūras un folkloras institūta bibliotēkās, bet daļa K. Būgas vēstuļu J. Endzelīnam ir publicētas (LiK; Būga, 1961; LKK). Sarakste sākās, kad K. Būga vēl bija Pēterburgas Universitātes students, un turpinājās līdz K. Būgas nāvei. Vēstulēs tika aplūkoti galvenokārt baltu valodniecības jautājumi: izloksnes, vietvār- di, leksikogrāfijas jautājumi u. tml. Tomēr sastopamas arī piezīmes, kas skar vienu otru biogrāfijas faktu, piemēram, 1912. gada 17.(30.) marta vēstulē K. Būga apsveic J. Endzelīnu ar veiksmīgi aizstāvētu disertāci- ju un izsaka cerību, ka viņš drīz tiks apstiprināts par profesoru (LKK, 76). Abi valodnieki ir devuši ieguldījumu latviešu un lietuviešu ter- minoloģijas izveidē, jo darbojās savu valstu Terminoloģijas komisijās. Sarakste ļauj izsekot valodnieku tuvināšanos, par ko liecina uzrunas vēstulēs. K. Būgas piemiņai „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiro- peiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001). 44 publicēts J. Endzelīna veltījums (Endzelīns, 1924), līdz mūža beigām viņš nožēloja par K. Būgas pāragro nāvi, jo augstu vērtēja viņu ne tikai kā valodnieku, bet arī kā personību (Saulė-Sleinė, 1962, 329). Vēl viens lietuviešu valodnieks, kuram izveidojās tuvākas at- tiecības ar J. Endzelīnu, ir Jons Kabelka (Jonas Kabelka, 1914–1986). Pēc Jurģa Ģeruļa (Jurgis Gerulis) ieteikuma ieradies Rīgā, viņš 1939.– 1941. gadā klausījās lekcijas Latvijas Universitātē. Publicētas gan J. Kabelkas atmiņas par J. Endzelīna baltu filoloģijas ievada lekcijām, gan par pašu profesoru, kurš atstājis vislielāko iespaidu uz lietuviešu valodnieku (Kabelka, 1974; 2014). Aļģirds Sabaļausks (Algirdas Saba- liauskas) plašākā atskatā uz J. Endzelīna dzīvi un darbību par īpašu nopelnu lituānistikai uzskata tieši J. Endzelīna ietekmi uz K. Būgu (Sabaliauskas, 1962, 324), taču uzsver arī sirsnīgās attiecības ar citiem lietuviešu valodniekiem. Ne mazāk svarīgs ieguldījums baltistikā ir savstarpējā publicēto pētījumu un citu darbu vērtēšana: J. Endzelīns recenzēja lietuviešu valodnieku darbus, savukārt lietuviešu valodnieki – J. Endzelīna pub- likācijas. Literatūra Būga, K. (1961). Laiškai. [..] 7. J. Endzelynui. In K. Būga, Rinktiniai raštai (T. 3). Vilnius: Valstybinė politinės ir mokslinės literatūros leidykla, 817–879. Endzelīns, J. (1924). Kazimiera Būgas piemiņai. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 12, 623–625. Kabelka, J. (1974). Iš prof. J. Endzelyno baltų filologijos įvado paskaitų. In B. Savukynas (sud.), Žodžiai ir žmonės. Vilnius: Mintis, 169–175. Kabelka, J. (2014). Iš prisiminimų apie Janį Endzelyną. In R. Venckutė (sud.), Ką buvo baltams pažadėjęs. Jono Kabelkos gimimo šimtmečiui. Vilnius: VU leidykla, 108–112. LiK – Grinaveckienė, E., & Kruopas, J. (parengė). (1956). K. Būgos laiškai J. Endzelynui. Literatūra ir kalba, 1, 364–386. LKK – Karaciejus, J., & Sabaliauskas, A. (parengė). (1980). K. Būgos laiškai J. Endzelynui. Lietuvių kalbotyros klausimai, 20, 54–85. Sabaliauskas, A. (1962). Janis Endzelynas. Literatūra ir kalba, 6, 302–328. Saulė-Sleinė, M. (1962). Iš prisiminimų apie akademiką J. Endzelyną. Literatūra ir kalba, 6, 329–334. 45 Sintija ĶAUĶĪTE (LU Latviešu valodas institūts) PIETURZĪMJU LIETOJUMS TEKSTVEIDES FUNKCIJĀ1 6 Pieturzīmju lietojumu tekstā nosaka valodas normas, kas no- drošina stabilitāti, un situācija – autora komunikatīvais nolūks, kon- teksts. Ir teksti, kur pieļaujams tikai noteikts pieturzīmju minimums (zinātnisks teksts, lietišķa stila teksts), un tādi, kuros izmantoti arī ekspresīvi grafiskie līdzekļi (daiļliteratūras teksts, publicistikas teksts, dažādu interneta žanru teksti). Tradicionāli uzskatīts, ka interpunkcijai rakstu valodā ir četras funkcijas – gramatiskā, intonatīvā, semantiskā un stilistiskā funkcija (Blinkena, 2009); arī mūsdienās pieturzīmēm izdala četras funkcijas, bet tās ir – gramatiskā, intonatīvā, stilistiskā un tekstveides funkcija (Ķauķīte, 2022, 82–92). Gramatiskā funkcija nozīmē pieturzīmju lietojumu atbilstoši tek- sta gramatiskajai struktūrai un teikuma jēdzieniskajām niansēm. In- terpunkcijas zīmju lietojums intonatīvā funkcijā paredz runāta teksta atspoguļošanu rakstiski, ievērojot pauzes runā. Stilistiskā funkcijā pie- turzīmes lieto gadījumos, kad teksta autors ar tām vēlas izteikt kādu stilistisko un emocionālo papildinformāciju. Pieturzīmju lietojums tekstveides funkcijā norāda uz veidu, kā pieturzīmes organizē tekstu, parāda teksta struktūru. Referāta mērķis ir analizēt pieturzīmju lietojumu teksveides funkcijā mūsdienu prozas un publicistikas tekstos. Pētījuma empīris- ko bāzi veido aptuveni 500 plašāku sintaktisku konstrukciju vienības. Piemēri ekscerpēti gan no „Līdzsvarotā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusa” (LVK2018), gan manuāli (autores vākums). Pētījumā 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiro- peiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001). 46 izmantota tekstu korpusā balstīta pieeja (angļu val. corpus­based ap- proach), kas balstās uz korpusu kā valodas datu krājumu (Storjohann, 2005). LVK2018 pieturzīmes un to savienojumi atlasīti, izmantojot meklēšanas tipu character, kur tiek meklēts simbols vai simbolu virkne. Lai atlasītu piemērus no konkrēta teksta tipa, izmantota meklēšana no teksta tipu sadaļas. Pētījuma objekts ir konsituatīvi nesaistītas vienības (teikumi), konstituatīvi saistīti izteikumi (reducējumi, izsacījumi) un teksta frag- menti jeb frāžkopas (tās var būt arī dialoģiskas), kuros lietotas pie- turzīmes un citas grafiskās zīmes. Pētījumā pievērsta uzmanība arī dia- logiem. Aplūkojot dialogus prozas un publicistikas tekstos, pievērsta uzmanība parcelācijai – vienas teikuma struktūras dalīšanai vairākos izteikumos. Dialogā ar daudzpunkti norāda uz to, ka otrais runātājs pārtrauc pirmo, neļauj pabeigt, turpina pats iesākto domu: – Biju Centrāltirgū, – Īrisa pavēstīja. – Man bija beigušies… – …kartupeļi? (Grietēna, 2016, 52) Avoti Grietēna, M. (2016). Kuģi lēni apledos: stāsti par mīlu, dzīvi, nāvi un eņģeļiem. Rīga: Zvaigzne ABC. LVK2018 – Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss. Pieejams http://nosketch.korpuss.lv/run.cgi/first_form?corpname=LVK2018. Literatūra Blinkena, A. (2009). Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC. Ķauķīte, S. (2022.). Pieturzīmes emuāros. Vārds un tā pētīšanas aspekti, 26, 82–92. Storjohann, P. (2005). Corpus-driven vs. corpus-based approach to the study of relational patterns. Proceedings of the Corpus Linguistics Conference 2005, Birmingham. Birmingham: University of Birmingham. Pieejams https://ids- pub.bsz-bw.de/frontdoor/deliver/index/docId/5006/file/Storjohann_ Corpus_driven_vs_corpus_based_approach_to_the_study_of_relational_ patterns_2005.pdf. 47 Dite LIEPA, Kristīne MEŽAPUĶE (LU Latviešu valodas institūts) JĀŅA ENDZELĪNA IZSTRĀDĀTO VALODAS KULTŪRAS NORMU IEVĒROŠANA 21. GADSIMTA DIVDESMITAJOS GADOS17 Viena no Jāņa Endzelīna darbības jomām valodniecībā ir latviešu valodas kultūra; par nozīmīgāko tiek uzskatītas „Dažādas valodas kļūdas” (1928 (izdots divas reizes), 1930, 1932) un „Profesora J. En- dzelīna atbildes” (Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933–1942). Referāta uzdevums ir vērtēt pagājušā gadsimtā aprakstīto ietei- kumu aktualitāti mūsdienās, izmantojot plašsaziņas līdzekļu valodā atrastos valodas normu pārkāpumus pēdējo triju (2020–2022) gadu laikā. Pārsvarā izmantoti piemēri no Latvijas Radio un TV dzirdētās valodas. Kopš pirmā izdevuma „Dažādas valodas kļūdas” iznākšanas ir pagājuši 95 gadi (pirmoreiz A. Gulbja apgādā nelielā grāmatiņa iznāca 1928. gadā; pēc tam īsā laikā tika izdoti vēl trīs atkārtoti un papildināti izdevumi). Šo gandrīz simt gadu laikā mūsu izcilā valod- nieka veikumu valodas kultūrā pieminējušas, vērtējušas un analizē- jušas vairākas valodnieku paaudzes, arī pedagogi, kas studiju kursu „Valodas kultūra” ir docējuši Latvijas augstskolās un vidusskolās, par to rakstījuši presē. Tie ir: Inta Freimane (1993), Dzintra Šulce (2006, 2018), Elita Stikute, Baiba Zeiļaka (2017), Rasma Grīsle (2005, 2007), Daina Nītiņa (2014, 2016), Dzintra Paegle (2014, 2017, 2019), Jānis Kušķis (2006, 2009), Inta Urbanoviča, Sarma Kļaviņa, Ojārs Bušs, Juris Baldunčiks u. c. 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiro- peiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001). 48 Atšķirīga bijusi dažādu paaudžu valodnieku pieeja J. Endzelī- na ieteikumiem – tie ik pa laikam latviešu valodas kopšanā ir tikuši izmantoti atbilstoši laikmeta garam. Piemēram, pēc „Valodniecības sēžu protokoliem” vairākās padomju okupācijas laika publikācijās bijis ieteikums būt iecietīgiem pret aizguvumiem no krievu valodas (Arturs Ozols), ko var izskaidrot ar Staļina režīma pieteikto cīņu pret „buržuāziskā nacionālisma” izpausmēm valodā; arī turpmākajos pa- domju gados J. Endzelīna norādes tikušas nepamatoti klusinātas. 20. gadsimta 90. gados pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas vispārējā nacionāla pacēluma ietekmē tika skausta jebkura valodas konstrukcija, kurā varēja saskatīt citvalodu ietekmi. Patlaban, vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, joprojām ir aktuāli J. Endzelīna aprakstītie temati un jautājumi. Valodas praksē vēl arvien vērojamas nepilnības prievārdu kons trukciju lietošanā, piemēram, nevietā tiek izmantots prievārds pie: pie katras izdevības; pie šāda skolēnu skaita (labāk: katrā izdevīgā brīdī; ar šādu skolēnu skaitu); prievārds caur: caur ārzonas firmu atdoti 20 % kapitāla; caur sociālo tīklu aplikāciju (labāk: ar ārzonas firmas starp- niecību; ar sociālās tīklošanās vietnes starpniecību); prievārds priekš: tas ir zemu priekš 6. septembra; piedāvā ogas nolasīt priekš sevis pašiem (pareizi: 6. septembrim tā ir zema temperatūra; piedāvā ogas (no)lasīt sev, savām va- jadzībām); prievārds uz: ēdinātāji uz Lietuvas Seima noteikumiem nevēlas strādāt (labāk: pēc Lietuvas Seima noteikumiem nevēlas strādāt); prievārds zem: kas zem šī produkta nosaukuma slēpjas; zem memoranda parakstus likušas trīs valstis (labāk: ko slēpj šī produkta nosaukums, memo randu parakstījušas trīs valstis) u. c. Kļūdas tiek pieļautas atsevišķu vārdu lietojumā. J. Endzelīns ir iebildis pret verba pielietot lietojumu, taču patlaban verbs pielietot tiek izmantots plaši, turklāt sastopams arī tādos lietvārdu atvasinājumos kā pielietojums un pielietojamība. Līdzīgi par nevēlamu J. Endzelīns uzskatījis arī vārda izsmelt nozīmi ‘dziļi, vispusīgi aplūkot, atklāt’: „Var izsmelt trauku, aku, dīķi, bet nevar izsmelt jautājumu, izsmelt darba gaitu” (Endzelīns, 396, 15). Ziņu raidījumos dzirdams, ka pašvaldību resursi bēgļu izmitināšanā ir izsmelti; Preiļi nav vienīgā pašvaldība, kurā ir izsmeltas saules paneļu jaudas (labāk: resursi bēgļu izmitināšanai ir beigušies, pašvaldībai nav resursu bēgļu izmitināšanai; saules paneļu jaudas ir beigušās, vairs nav pieejamas). 49 Plašsaziņas līdzekļos bieži dzirdams daudzskaitļa lietojums vien- skaitļa vietā, piemēram, aplūkojot informāciju Instagram un YouTube profilos (pareizi vsk.: Instagram un YouTube profilā); starp Imantas un Babītes vilciena pieturām atrodas zemes gabals (pareizi vsk.: starp Imantas un Babītes vilciena pieturu atrodas zemes gabals) u. tml. Kā liecina 21. gadsimta pirmo divdesmit gadu pieredze, J. En- dzelīna „Dažādas valodas kļūdas” apraksta tik dažādas un daudzveidī- gas valodas kļūdas, ka tās savu nozīmi nav zaudējušas joprojām. Tas liecina, ka valodas kultūra – kā iepriekšējo paaudžu veidota un kopta vērtība – ir jāsargā. 50 Ilze LOKMANE, Baiba SAULĪTE (LU Humanitāro zinātņu fakultāte, LU Matemātikas un informātikas institūts) INFINITĪVA PALĪGTEIKUMI UN TEIKUMA TIPU ROBEŽGADĪJUMI „NACIONĀLAJĀ KORPUSU KOLEKCIJĀ”18 Viens no latviešu valodas teikumu tipiem ir teikumi ar nenoteik- smi izteicēja resp. galvenā locekļa funkcijā, kas izsaka dažādas modālas nozīmes (Kalnača & Lokmane, 2019; Kalnača et al., 2019): Kā tikt galā ar stresu? (Tīmeklis2020) Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? (Tīmeklis2020) Latviešu valodā iespējami arī dažādu tipu palīgteikumi, kas ne formāli, ne semantiski neatšķiras no vienkāršiem teikumiem ar neno- teiksmi kā predikātu: Tas ir lēts veids, kā paplašināt redzesloku. (LVK2018) .. skolnieku vislabāk var iedrošināt, sakot, ko viņam darīt, nevis ko ne- darīt. (LVK2018) Tomēr nenoteiksme izteicēja funkcijā sastopama arī tādos palīgteikumos, kam analogu vienkārša teikuma līmenī nav – tad nenoteiksmes lietojums un semantika atkarīga no salikta teikuma strukturālajām īpatnībām (Lokmane, 2021, 531–533). Īpaši piemi- nami apzīmētāja palīgteikumi ar nenoteiksmi, kas izsaka nolūku vai piemērotību kaut kam un kuriem tādējādi ir ireāla modāla nozīme. Pirmkārt, šie palīgteikumi var būt pakārtoti lietvārdam: Vispirms vajadzēja aizsūtīt Viktoram ģīmetnes, ko ielīmēt kādā ārzemju pasē. (Heniņš, 2010) Vārds, kuram palīgteikums pakārtots un ko mēdz saukt arī par atbalsta vārdu, nosauc kādus apstākļus vai kādu lietu, līdzekli u. tml., 1 Tēzes izstrādātas valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiro- peiskas sabiedrības attīstībai” projektā „Mūsdienu latviešu valodas izpēte un valodas tehnoloģiju attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0006). 51 kas ir nepieciešams nosacījums, lai īstenotos palīgteikumā nosauktais stāvoklis vai varētu veikt palīgteikumā nosaukto darbību (Holvoet, 2000, 100). Otrkārt, apzīmētāja palīgteikumi ar nenoteiksmi var būt pakārto- ti vietniekvārdam, visbiežāk, ja virsteikumā ir noliegums: Dārzā nav nekā, ko redzēt. (LVK2018) Treškārt, iespējams, ka virsteikumā vārda, kuram palīgteikums pakārtots, nemaz nav. Tādi teikumi atrodas uz vienkārša un salikta tei- kuma robežas (sk. arī Blinkena, 2009, 203). Ja tos interpretē kā saliktus teikumus, tad virsteikumā ir nepilns gramatiskais centrs un teikuma priekšmeta funkciju veic viss palīgteikums: Ir, par ko padomāt. (LVK2018) Ja šādus teikumus interpretē kā vienkāršus, tad tie uzskatāmi par leksikalizētām idiomātiskām konstrukcijām ar spilgti izteiktu modālu nozīmi – nepieciešamību (Cik daudz man vēl bija ko mācīties. (LVK2018)) vai tās trūkumu (Skaidrs, ka par izvēli nav daudz ko prātot. (Eglītis, 2006)) (sk. arī Holvoet, 2000, 100). Par šī tipa teikumu semantikas tālāku attīstību uzskatāma nozīme – ir vai nav vērts kaut ko darīt: Tur bija ko padomāt. (LVK2018) Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. (LVK2018) Referātā, balstoties uz dažādu „Nacionālajā korpusu kolekcijā” (Saulīte et al., 2022) iekļauto korpusu datiem, tiek analizēta minēto konstrukciju struktūra un semantika, lai noskaidrotu to vietu latviešu valodas teikumu tipu sistēmā. Pētījuma rezultāti ļaus precizēt šādu konstrukciju gramatisko marķējumu „Latviešu valodas sintaktiski marķētajā korpusā” (Rituma et al., 2019). Avoti Eglītis, A. (2006). Līgavu mednieki. Rīga: Jumava. Heniņš, A. (2010). Velnakmens veļas. Rīga: Jumava. LVK2018 – Levāne-Petrova, K., & Darģis, R. (2018). Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss (LVK2018). CLARIN­LV digitālā bibliotēka (http://hdl.handle.net/20.500.12574/11). Pieejams https://kor- puss.lv/id/LVK2018. 52 Tīmeklis2020 – Latviešu valodas tīmekļa korpuss. (2020–2022). Na- cionālā korpusu kolekcija. Pieejams https://korpuss.lv/id/Tīmeklis2020. Literatūra Blinkena, A. (2009). Latviešu interpunkcija. Rīga: Zvaigzne ABC. Holvoet, A. (2000). Infinitival relative clauses in Latvian: Their struc- ture, development and tendency toward lexicalisation. Linguistica Lettica, 7, 99–116. Kalnača, A., & Lokmane, I. (2020). Pragmatic aspects of Latvian predicative infinitive constructions. Studies about languages / Kalbų studijos, 37, 74–91. Kalnača, A., Lokmane, I., & Rūmniece, I. (2019). Nenoteiksmes pre- dikāts latviešu valodā, tā latīņu un sengrieķu analogi un Kārļa Mīlenbaha „ab- zolūtais infinitīvs”. In A. Kalnača, & I. Lokmane (sast., red.), Valoda: nozīme un forma 10. Latvijas gramatiskā doma gadsimta gaitā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 76–91. Lokmane, I. (2021). Syntax. In A. Kalnača, & I. Lokmane, Latvian Grammar. Rīga: University of Latvia Press, 385–533. Rituma, L., Saulīte, B., & Nešpore-Bērzkalne, G. (2019). Latviešu valodas sintaktiski marķētā korpusa gramatikas modelis. In A. Kalnača, & I. Lokmane (sast., red.), Valoda: nozīme un forma 10. Latvijas gramatiskā doma gadsimta gaitā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 200–216. Saulīte, B., Darģis, R., Grūzītis, N., Auziņa, I., Levāne-Petrova, K., Pret kalniņa, L., Rituma, L., Paikens, P., Znotiņš, A., Strankale, L., Pokrat- niece, K., Poikāns, I., Bārzdiņš, G., Skadiņa, I., Baklāne, A., Saulespurēns, V., & Ziediņš, J. (2022). Latvian National Corpora Collection – Korpuss.lv. Pro- ceedings of the 13th Conference on Language Resources and Evaluation (LREC 2022). Marseille: European Language Resources Association, 5123–5129. 53 Dace MARKUS, Anna VULĀNE (Liepājas Universitāte, Latvijas Universitāte) KĀ LOKA VERBUS ĒST UN GULĒT DAŽĀS DZIĻAJĀS LATGALISKAJĀS IZLOKSNĒS? Pētot dziļās latgaliskās izloksnes, nākas saskarties ar problēmu, ka viena un tā pati valodas vienība mēdz atšķirties gan fonētiski, gan morfoloģiski ne tikai vienā dialektā vai izlokšņu grupā, bet arī vienā izloksnē. Salīdzinot augšzemnieku dialekta Ziemeļvidzemes Ziemera, Veclaicenes un Latgales Dricānu un Gaigalavas izloksnē lietotās ver- bu ēst un gulēt formu paradigmas no „Latviešu valodas dialektu atlan- ta” (LVDAms, 54–58, 69–72) un 2022. gada intervijām, konstatētas vairākas fonētiskās un dažas morfoloģiskās atšķirības. Ziemera un Veclaicenes izloksnē kontrakcijas gadījumos pa- laikam saklausāma pagarināta zilbes intonācija, kas atgādina literārās valodas stiepto intonāciju. Mūsu materiālos, piemēram, Veclaicenes izloksnē verbu gulēt vsk. 3. personas un visas dsk. personu formas pagātnē runā ar konsekventu kontrakciju, piemēram, viņš, viņa gulã ‘gulēja’, mēs gulãm ‘gulējām’, jūs gulãt ‘gulējāt’, viņi, viņas gulã ‘gulēja’. Salīdzinot verba ēst, gulēt personu formas pētāmajās izloksnēs, konstatēts, ka: 1) senākos un mūsdienu pierakstos fiksētas vienādas tagadnes un pagātnes vsk. 1. personas un daudzskaitļa 1. un 2. per- sonas formas (es iêdu, mès iêdàm, joûs iêdat), savukārt senākos pierakstos norādīta forma ēdet (LVDAms, 59, 61); 2) Ziemera izloksnē 2022. gadā nekonstatējām formu ar pat- skani [ē, e] saknē un galotnē – tagadnes, pagātnes un nākotnes 2. personā lieto formas joûs iêdat, iêdat, iêssat; 3) Ziemerī un Veclaicenē tagadnes dsk. 1. personā abiem ver- biem ir galotne ­am, šāda galotne fiksēta arī Gaigalavā (âdàm) līdzās formai ar galotni ­om; 54 4) Dricānos abi verbi tiek lietoti ar galotni ­om (âdòm, guļòm), savukārt Gaigalavā gulēt runā ar galotni ­am, gan arī senā i-celma galotni ­im; 5) dsk. nākotnes 2. un 3. personā Ziemeļvidzemes izloksnēs lietota galotne ­am, ­at, savukārt Latgales izloksnēs – galotne ­im, ­it. Izlokšņu vārdnīcās un dialektu atlantos kā šķirkļa pamatvienība tradicionāli tiek dota transponētā forma, tāpēc izloksnē runātā vari- anta pieraksts bieži vien zaudē oriģinālo fonētisko un morfoloģisko veidolu. Dialektu pilnīgāka raksturojuma izstrādei būtiski ir kon- krēto izlokšņu apraksti, kuros valodas vienības atspoguļotas precīzā fonētiskā transkripcijā un līdzās senākiem pieraksta variantiem rādītas arī mūsdienās lietotās formas. Lai veidotos pilnīgāka lingvistiskā aina, svarīgi iegūt valodas materiālu ne tikai no dažāda vecuma informan- tiem, bet arī no vienas izloksnes runātājiem, kuri uzturas atšķirīgās dzīvesvietās. Ziemeļvidzemes un Latgales izloksnēs paglābies senais supīns ar ­tu (îsim âstu, jùoît gulâtu), kas lielā daļā izlokšņu un standartvalodā aizstāts ar nenoteiksmi (LVDAms, 123). Ziemera izloksnē formas ar seno nenoteiksmes galotni ­ti veido no virzības darbības vārdiem, piemēram, îsàm iêsti, àita iêsti, ja saknes ē > ie, bet ar supīnu, ja saknē ē > ā – îšu gulâtu, nùoc gulâtu. Mūsdienām raksturīgā nenoteiksmes forma tiek lietota kopā ar verbiem, kas neizsaka virzību – gribîs iêst ùn guliêt, jùotàisa iêst. Iespējams pieņēmums, ka izloksnes runātāji šķir supīna un nenoteiksmes nozīmi, kaut arī formu līmenī tā jau ir gan- drīz zudusi. Literatūra LVDAms – Kurzemniece, I., Markus-Narvila, L., Stafecka, A. (sast. un atb. red.), & Vulāne, A. (2022). Latviešu valodas dialektu atlants. Morfoloģija, II. Sintakse. Rīga: Zinātne. 55 Anete OZOLA, Edmunds TRUMPA (LU Latviešu valodas institūts) PIEZĪMES PAR LĪBISKĀ DIALEKTA KURZEMES IZLOKŠŅU PROSODIJU Latviešu dialektoloģijā dominē viedoklis, ka zilbes intonāciju sistēmu lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs, līdzīgi kā vidus dialekta kursiskajās izloksnēs, veido divi intonāciju pamattipi: stieptā un lauz- tā (Kurzemes pusē tajā ir pārvērtusies arī krītošā). Tiek uzskaitīti arī zilbes intonāciju modificējumi (stiepti krītošā, lauzti krītošā). Īsā pat- skaņa pagarinājuma dēļ radies arī jauns intonācijas tips (kāpjoši krītošā vai krītošā intonācija). Kopā šos intonāciju modificējumus mēdz saukt par sekundārajām intonācijām (sal. Rudzīte, 1964, 156–158; LVDAf, 32–33, IV, 1.–6. karte). Jāpievērš uzmanība tam, ka Jānis Endzelīns „Latviešu valodas gramatikā” (1951, 39–40) pie apgabaliem, kuros „atšķirība starp krītošo un lauzto intonāciju ir zudusi [un] krītošā intonācija pārvērtusies par lauzto”, skaidri pieskaita vien Kurzemes lejzemnieku (t. i., vidus dialekta kursiskās) izloksnes, savukārt, rak- sturojot lībiskā dialekta Kurzemes izloksnes, vairāk akcentē intonāciju daudzveidību, atsevišķās izloksnēs vienlaicīgi uzskaitot līdz pat piecām zilbes intonācijām un nenorādot, kura no tām ir dominējošā. Objektīvi noteikt zilbes intonāciju (tonēmu) skaitu, nejaucot tās ar pozicionālajiem variantiem (alotoniem), varētu palīdzēt pozi- cionālās izplatības (distribūcijas) apzināšana, taču tai ir jābalstās uz fonētisko šķīrējpazīmju analīzi. J. Endzelīna „piesardzība” attiecībā uz intonāciju tipu skaitu un hierarhiju lībiskajā dialektā var tikt pamatota ar tam laikam moderno eksperimentālo Annas Ābeles pētījumu (1929, 168–198), Friča Adamoviča (1927, 97–111) novērojumiem par skaņu izrunu Dundagas izloksnē, kā arī Kārļa Draviņa viedokli Stendes pa- gasta uzvārdu pētījumā (1933, 69–77). Īpaši izceļams A. Ābeles raksts „Dundagas izloksnes intonācijas”, kurā izsmeļoši tiek analizētas fonētiskās šķīrējpazīmes – patskaņu un līdzskaņu relatīvais garums 56 un toņa kustība atkarībā no nebalsīgo un balsīgo līdzskaņu apkaimes vecajās īsajās zilbēs, zilbēs ar veco stiepto un lauzto intonāciju. Valod- niece ticami parādījusi, ka no vecajiem garumiem galotņu vokālisma zuduma ietekmē var rasties jaunas kvantitatīvas un kvalitatīvas pat- skaņu un līdzskaņu attieksmes, kas savukārt ietekmē patskaņu tona- litāti un veido augsni jaunām zilbes intonācijām. Būtībā tas liecina par krasām skaņu distribūcijas izmaiņām un izveidojušos jaunu fonoloģis- ko sistēmu, kas ir atšķirīga, piemēram, no vidus dialekta kursisko izlok šņu sistēmas. Referātā atsevišķi A. Ābeles minētie piemēri tiek sastatīti ar 2023. gadā ierakstītajiem piemēriem no Talsu un to apkaimes jauniešu runas. Analizējot skaņu garumu attieksmes un pamattoņa (F 0 ) kustī- bu, vērojot arī dialektālo formu dzīvotspēju, iespējams noteikt, cik pozicionālo zilbes intonāciju variantu no A. Ābeles pētītajiem pastāv mūsdienu lībiskā dialekta pārstāvju runā. Literatūra Ābele, A. (1929). Dundagas izloksnes intonācijas. Filologu biedrības rak- sti, 9, 169–198. Adamovičs, F. (1925). Dundagas izloksne. Filologu biedrības raksti, 3, 97–111. Draviņš, K. (1933). Stendes vecie uzvārdi. In Filoloģijas materiāli. Profe- soram J. Endzelīnam sešdesmitajā dzimšanas dienā veltīts rakstu krājums. Rīga: Lat- vijas Universitātes filoloģijas un filozofijas studentu Ramave, 69–77. Endzelīns, J. (1951). Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. LVDAf – Sarkanis, A. (sast.) (2013). Latviešu valodas dialektu atlants. Fonētika. Rīga: LU Latviešu valodas institūts. Rudzīte, M. (1964). Latviešu dialektoloģija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 57 Ieva OZOLA (Liepājas Universitāte) PASĪVA FORMAS UN TO LIETOJUMS LEJASKURZEMES IZLOKSNĒS Pasīvam latviešu izlokšņu, arī Lejaskurzemes, verba formu sistēmas izpētē uzmanība pievērsta maz. Ja pasīvs minēts, parasti doti raksturīgie palīgverbi (Rudzīte, 1964, 141) vai vispārīga norāde „kā literārajā valodā”. Latviešu valodas dialektu atlanta aptaujas 348. jautājuma (LVDAjaut., 113) atbildes par pasīva palīgverba izvēli apliecina, ka dominējošais palīgverbs Lejaskurzemē 20. gadsimta 50.–70. gados ir tikt (tapt paralēls lietojums: dažās areāla austrumdaļas izloksnēs – Priekulē, Purmsātos, Virgā), šo lietojumu atklāj galvenokārt piedāvāto paraugteikumu atkārtojumi, piemēram, Bārtā bȩr ̂ns tiêk mâcîc / drẽbes gabali tiêk šũti kuõpâ; Dunikā bȩ̂rns tiêk mâcîts / drẽbes gabali tiêk šũti; Ru- cavā bȩ̂rs tiêk mâcîts u. c. (LU LaVI). Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas gramatikā” (1951, 983–984) atzīts, ka latviešu valodā ierastākais pasīvs ir ar palīgverba būt tagadni, pagātni un nākotni. Analizētie Lejaskurzemes izlokšņu 20. gadsimta 2. puses un 21. gadsimta teksti daļēji to apstiprina. Dinamiskā pasīva analizētajos tekstos ir maz – konstatēts rets tagadnes un pagātnes lietojums (palīgverbs tikt), piemēram, Rucavā vel̂ tu piêmin ̂ ar ̂ kãju, laî viņ̂č, tas katupelis tiêk abbȩ̃rc riktîgâk a zemi (Av.). Statiskais pasīvs (palīgverbs būt) Lejaskurzemes izloksnēs lietots daudz biežāk, analizētajos tekstos konstatētas šādas konstrukcijas: tagadne ar palīgverbu, piemēram, Gramzdā vepris – tas ir ̂ kastrȩ̂c (Jankevics); Kalētos tagad nu mãjas tã ir ̂ nuôsaûktas (KHI, 2018); Ru- cavā tas viss i darîc kadreĩz (Av.); tagadne bez palīgverba, piemēram, Bārtā taî ķẽdîteî galâ ãķis tâc iêtaĩsîc (Av.); Gramzdā grâbekļa gal ̂vâ iêʒĩti iêkšâ tiẽ zari (Jankevics); Rucavā ceļa malâ tiẽ ķiši sastãditi .. un ̂ dârzâ akal ̂ viss tâ nuôstãdîc gar ̂ malu (Av.); visbiežāk konstatēta pagātne, 58 piemēram, Aizvīķos mãjas bij jaû uscȩl ̂tas (KHI, 2018); Bārtā pêc kara bi sabom ̃bar ̂dȩ̂ta [baznīca] un ̂ tad tur ̂ tã viêna daļa bi atjaûnuôta (Av.); Kalētos vis: bij izȩ̂sc, un ̂ vis: bij iznĩcinãc (KHI, 2018); Nīcā zem ̂ tãs bil ̃des bij rakstîc gañdris (KHI, 1995); Rucavā piê Mil ̃tiņa tur ̂ bi riktîgi viss nuôskaluôc .. visa druva bi a gružis piêdzĩta (Ruc.). Kristīne Levāne-Petrova, analizēdama ciešamās kārtas perfekta formu lietojumu mūsdienu latviešu valodā, secinājusi, ka atšķirībā no līdzsvarotā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusa datiem runas korpusa dotumos ciešamās kārtas salikto laiku formas nav plaši iz- platītas (Levāne-Petrova, 2019, 79). Tas atbilst analizētajiem Lejas- kurzemes tekstiem: daudz retāk konstatētas pasīva konstrukcijas ar palīgverba formām (ir) bijis, (esot) bijis, kā arī ar pasīva modālajiem paveidiem, piemēram, Kalētos šĩs mãjas esuôt iêpirktas nuô muĩžas kâdreĩz (KHI, 2018); Rucavā te tam ̂ puôdniêkam ̂ Vol ̃gemũtam ̂ tikuô bijs izņȩm ̃c ceplis (Ruc.). Var pieņemt, ka Lejaskurzemes izloksnēs 21. gadsimta potenciā- li iespējamas visas literārās valodas pasīva paradigmas formas, bet lielākā daļa no tām realizējas ļoti reti, tāpēc var neietilpt izpētei pieeja- mos runātās valodas tekstos. Avoti un literatūra Av. – Markus-Narvila, L. (2016). Dienvidkurzemes izlokšņu paraugi. In A. Stafecka, & L. Markus-Narvila (sast.), Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas di- alekti 21. gadsimtā. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 142–211. (26 200 vār- du) Endzelīns, J. (1951). Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. Jankevics – Alfrēda Jankevica vākums Lejaskurzemē 20. gadsimta 80. gadu 2. pusē. Rokraksts glabājas LU Latviešu valodas institūtā. KHI – Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta dialektoloģijas kolekcija. Levāne-Petrova, K. (2019). Ciešamās kārtas perfekta formas un to lietojums latviešu valodā. Baltistica, 54(1), 63–82. DOI: 10.15388/Baltisti- ca.54.1.2371 LU LaVI – Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta dialektoloģijas kolekcija. 59 LVDAjaut. – Latviešu valodas dialektoloģijas atlanta materialu vākšanas pro- grama. (1954). Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība. Ruc. – Laumane, B., Ozola, I., & Girņus, G. (red.). (2007, atkārtots izd. 2008). Rucavā, tur Paurupē... Etnogrāfija, folklora, valoda. Liepāja: LiePA. Rudzīte, M. (1964). Latviešu dialektoloģija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. 60 Mihailo PROCENKO / Mykhaylo Protsenko, Serhijs KUDELKO / Sergiy Kudelko (V. Karazina Harkivas Nacionālā universitāte) JĀŅA ENDZELĪNA DZĪVE UN DARBS HARKIVĀ (1909–1920) Jāņa Endzelīna dzīves un darba posms Harkivā ir svarīga lappuse izcilā zinātnieka radošajā biogrāfijā. Harkivā J. Endzelīns ieradās 1909. gadā akadēmiskās mobilitātes rezultātā un uzreiz kļuva par vie nu no vadošajiem profesoriem Vēstures un filoloģijas fakultātē Austrum- ukrainas vecākajā universitātē, kas dibināta 1804. gadā. Jau kopš pašiem pirmajiem Harkivas Universitātes pastāvēšanas gadiem tajā tika veikti pētījumi valodniecībā, kuros darbojās pasaules līmeņa zinātnieki. Starp tiem jāmin B. Dorna, I. Srezņevskis, A. Po- tebņa u. c. Līdz ar to simts gadus ilgušie centieni valodniecības nozarē bija sagatavojuši labu augsni šādu pētījumu turpinājumam 20. gad- simta sākumā. Tieši šajā periodā universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē tika izveidots eksperimentālās fonētikas kabinets. Jaunais profesors sāka vadīt Valodniecības un sanskrita katedru. Viņš ātri kļuva par spožāko zvaigzni zinātnes debesīs, radīja pamatus savai zinātniskajai skolai. Starp tās pārstāvjiem jāmin slavenais gruzīnu valodnieks, viens no Tbilisi Universitātes dibinātājiem – G. Ahvlediani, kuru J. Endzelīns paturēja katedrā, lai viņš sagatavotos profesora grā- da iegūšanai. J. Endzelīna skolnieks bija arī ukraiņu lingvists L. Bula- hovskis. Iepazīstoties ar fakultātes plāniem, redzama neparasti liela zināt- nieka lasīto studiju kursu un vadīto praktisko nodarbību dažādība: gotu, lietuviešu, senprūšu, senarmēņu, senislandiešu u. c. valodas. Paralēli J. Endzelīns bija arī pasniedzējs Augstākajos sieviešu kursos, kur klausītājas iepazīstināja ar latviešu un lietuviešu valodu, ar latviešu literatūras un folkloras vēsturi, lasīja kursus par baltu un slāvu un somu un baltu sakariem, ievadu vācu filoloģijā, ievadu valodniecībā, 61 sanskritu, vadīja praktiskās nodarbības senitāļu tekstu analīzē, Dantes daiļdarbu lasīšanā un analīzē, indiešu literatūras vēsturē, ievadā vēstu- riskajā gramatikā, romāņu valodās, itāliešu valodas vēsturiskajā grama- tikā u. c. Profesora asistents bija jaunais privātdocents P. Riters, kas vēlāk kļuva par slavenu indologu. Paralēli pasniedzēja darbam J. Endzelīns veica zinātniskos pētīju- mus (sarakstīja un publicēja monogrāfijas, rakstus žurnālā „Известия Академии Наук”, recenzijas par nozīmīgiem kolēģu darbiem (piem., par M. Fasmera disertāciju u. c.)). Strādādams Harkivas Universi- tātē, J. Endzelīns sagatavoja doktora disertāciju, kas bija veltīta bal- tu un slāvu valodu savstarpējiem sakariem un kuru viņš aizstāvēja 1912. gadā Sanktpēterburgā. No 1914. līdz 1916. gadam zinātnieks bija fundamentālā darba „Записkи Императорского Харьковского университета” redaktors. Zinātnieka aktīvā zinātniski pedagoģiskā darbība Harkivā tika novērtēta, piešķirot viņam Sv. Annas ordeni. Mūsdienās, 2009. gadā, V. Karazina vārdā nosauktās Harkivas Nacionālās universitātes veca- jā korpusā par godu slavenajam valodniekam tika atklāta memoriālā plāksne (autors – tēlnieks J. Strupulis). 62 Sanda RAPA, Daina NĪTIŅA (LU Latviešu valodas institūts) JĀŅA ENDZELĪNA DZĪVE UN LINGVISTISKIE UZSKATI Jānis Endzelīns (1873–1961) ir viens no visu laiku izcilākajiem valodniekiem baltistiem – viņš tiek uzskatīts par latviešu klasiskās valod niecības pamatlicēju un ir ticis novērtēts par izcilāko starptautis- ki atzīto latviešu valodnieku. Viņa nozīmīgākie darbi „Latviešu valo- das gramatika” (vācu un latviešu valodā) un kopā ar Kārli Mīlenbahu radītā „Latviešu valodas vārdnīca” līdz ar senprūšu valodas un vietvār- du pētījumiem deva lielu ieguldījumu pasaules salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā, baltistikā un indoeiropeistikā, jo tā visai pasaulei kļuva pieejami pētījumi un dati par vēl vienu no dzīvajām baltu valodām – latviešu valodu un tās dialektiem. J. Endzelīna teorētiskie darbi jopro- jām ir nozīmīgs ieguldījums salīdzinošo pētījumu un latviešu klasiskās valodniecības tālākai attīstībai. J. Endzelīna lingvistisko darbību var iedalīt trijos posmos: Jurje- vas jeb Tērbatas posms (1893–1908), Harkivas posms (1909–1920) privātdocenta un ordinētā profesora amatā un Rīgas posms, kas ietver laiku pirms Otrā pasaules kara (1920–1945) un pēckara periodu (1945–1961). Tērbatas posmā tika publicēti pirmie J. Endzelīna zinātniskie rak- sti, kas jau uzreiz apliecināja J. Endzelīna zinātnisko daudzveidību – viņš rakstīja par baltu valodu fonētikas jautājumiem, morfoloģiskām pārmaiņām, vēsturisko attīstību. Šajā posmā izkristalizējās valodnie- ka zinātniskais raksturs: viņam bija dziļas un plašas valodas faktu un lingvistiskās literatūras zināšanas, vēlēšanās atklāt īstenību un par pētī- jumu pamatu uzskatīt Latvijas izloksnes un vēsturiskos rakstu avotus. Harkivas posmu J. Endzelīns uzskatījis par ražīgāko, un to aplieci- na gan tolaik izstrādātā „Latviešu valodas gramatika” (vācu valodā, izdota 1922. gadā), gan daudzie publicētie pētījumi un recenzijas, gan 63 savāktie latviešu valodas fakti. Šajā laikā nostiprinājās viņa jaungrama- tisma tradīcijās veidojušies uzskati par zinātniska pētījuma principiem un uzdevumiem: viņš pievērsās dzīvās valodas pētniecībai, dialektālo faktu un vietvārdu vākšanai, izmantoja daudz valodas materiāla, ievi- jot tajā atsevišķus vispārteorētiskos atzinumus. Rīgas posms bija ražīgs ne tikai zinātniski, bet arī sabiedriski. Šajā laikā J. Endzelīns ar lielu entuziasmu iesaistījās Latvijas Universitātes (sākotnēji Latvijas Augstskolas, vēlāk Latvijas Valsts universitātes) darbā, izveidojot pasaulē pirmo augstskolas Baltu filoloģijas nodaļu, atbalstīja Latviešu valodas krātuves izveidi, aktīvi piedalījās Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas sanāksmēs. Vienlaikus viņš lielu darbu ieguldījis izlokšņu materiālu vākšanā, pats dodoties ekspedīci- jās un aicinādams sabiedrību iesūtīt nepieciešamos valodas datus. K. Mīlenbaha iesāktā, J. Endzelīna turpinātā un kopā ar Edīti Hauzen- bergu pabeigtā „Latviešu valodas vārdnīca” un Latvijas vietvārdu ap- kopojums un apraksts gan vietvārdu krājumos 20. gadsimta pirmajā pusē, gan vārdnīcā gadsimta otrajā pusē ir galvenie Rīgas posma darbi. 64 Renāte SILIŅA-PIŅĶE (LU Latviešu valodas institūts) PAR LATVIJAS VĀCISKAJIEM UN LATVISKAJIEM MUIŽU VĀRDIEM „Par Latvijas vāciskajiem muižu vārdiem” ir īss Jāņa Endzelī- na 1928. gada raksts, kurā viņš min un ar piemēriem ilustrē vairākas būtiskas vācu valodā lietoto Latvijas vietvārdu iezīmes, piemēram, to, ka tie glabā senatnīgas vārdu formas vai ka reti ir sastopami tulkoti viet- vārdi (Endzelīns, 1928, 6). Ne viņš pats, ne vēlākie Latvijas vietvārdu pētnieki sistemātiskai vācisko nosaukumu izpētei tomēr nepievēršas, lai gan minētajā rakstā norādīta to loma latviešu vietvārdu vēstures pētījumos. Vācu valodā lietotie vietu nosaukumi sporādiski parādās atsevišķiem vietvārdiem vai kādām valodas vēstures parādībām veltī- tos rakstos (piem., Endzelīns, 1922; 1932; Dambe, 2012, 255). Seno muižu vārdu izpēte ir aktuāla arī no mūsdienu viedokļa, jo tie ir pamatā lielai daļai Latvijas ciemu (bieži tieši pagastu centru) nosaukumu un arī dažu pilsētu nosaukumiem. Lai gan ir izdoti vairāki Latvijas vietvārdu divvalodu saraksti (piem., Melnalksnis, 1918; Feld- mann, 1938), tie atspoguļo izdošanas laikā aktuālo 20. gadsimta sāku- ma situāciju un, ņemot vērā (galvenokārt latviešu) vietvārdu mainību, tikai nosacīti ir izmantojami senāku laika periodu vietvārdu attiecību pētniecībā. Savukārt latviešu valodā lietotie vietvārdi senāku laiku avo- tos ir sporādiski. Plašākie vietvārdu divvalodu saraksti no senākiem gadsimtiem atrodami vārdnīcās. Referāta mērķis ir pievērsties Kurzemes un Zemgales viet- vārdiem 17. un 18. gadsimta latviešu valodas vārdnīcās – apkopot tur sniegtos datus, izdarīt secinājumus par iespējamo informācijas pārņemšanu, kā arī par vārdnīcās fiksēto vietvārdu mainību. Balstoties savāktajos datos, iespējams pārbaudīt J. Endzelīna 1928. gadā izteiktos novērojumus par vācu un latviešu valodā lietoto vietvārdu attiecībām no tipoloģijas skatu punkta. 65 Literatūra Dambe, V. (2012). Darbu izlase. Rīga: LU Latviešu valodas institūts. Endzelīns, J. (1922). Ko mums māca Latvijas vietu vārdi par v izrunu? Filologu biedrības raksti, 2, 7–8. Endzelīns, J. (1928). Par Latvijas vāciskajiem muižu vārdiem. Filologu biedrības raksti, 8, 6–7. Endzelīns, J. (1932). Par Jelgavas vārdu. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 2, 134–137. Feldmann, H. (1938). Verzeichnis lettländischer Ortsnamen. Riga: E. Bruhns. Melnalksnis, A. (1918). Dsimtenes weetas: alfabetiskâ kahrtibâ sakahrtots Latwijas pilsehtu, meestu, draudschu, pagastu, muischu un t. t. saraksts: latweeschu­ wahzu un wahzu­latweeschu walodâs. Walmeera: Sabeedribas „Seme” apgah- deens. 66 Daiva SINKEVIČIŪTĖ (Vilniaus universitetas) BALTIŠKŲ VARDŲ DAVIMO POLINKIAI EMIGRACIJOJE XX A. PABAIGOJE – XXI A. (JUNGTINĖS KARALYSTĖS ATVEJIS)19 Lietuvos vaikai vadinami skirtingos kilmės vardais – kilusiais iš baltų leksikos ar perimtais iš kitų kalbų, dažnai plečiamais priesa- gomis, gaunančiais kitas galūnes ar įvairiai perdirbtais. Tokie asmen- vardžiai per pastaruosius tris dešimtmečius fiksuoti ir didžiausią emigrantų iš Lietuvos skaičių turinčios šalies – Jungtinės Karalystės – vardyne, kuriame šalia skolintų onimų vaikams duoti baltiškos kilmės dvikamieniai asmenvardžiai, trumpiniai, apeliatyviniai, vietovardiniai bei sukurti vardai. Jie rodo, kad XX a. pabaigos – XXI a. emigrantų vardyne išlaikyti vardų davimo polinkiai, Lietuvoje nusistovėję XX a. (Sinkevičiūtė, 2011). Jungtinėje Karalystėje Lietuvos piliečiams duoti asmenvardžiai pasižymi savitumu. Kaip ir kitose emigracijos šalyse, dalis vardų regis- truoti be specifinių lietuvių kalbai būdingų raidžių, dažniausiai – ė, plg. Austeja, Upe, kartais – ą, plg. Ažuolas, ū, plg. Rukas, ir kt. (Sinkevičiūtė, 2021b). Dėl tokiu būdu užrašytų onimų susidarė nemažai grafinių vardų variantų. Vis dėlto šie asmenvardžiai apima kiekybinę baltiškų vardų mažumą, nors tėvai vadindami vaikus dažnai siekia, kad vardai neturėtų specifinių raidžių. Iš Jungtinėje Karalystėje duotų asmenvardžių, kartu su pasikar- tojančiais ir kelianariais onimais, matyti, kad baltiškus vardus dažniau turi berniukai nei mergaitės, o ši padėtis susidarė dėl didesnio dažnų berniukų vardų Mantas, Domantas, Joris, Vakaris, Arminas, Deiman- tas, Eimantas ir kt. skaičiaus. Iš nepasikartojančių vardų matyti, kad 1 Pranešimas parengtas pagal VLKK finansuojamą projektą „Lietuvos emi- grantų vaikų vardai 1991–2020 m.“ (Nr. K-12/2022). 67 didžiausia yra apeliatyvinių ir dvikamienių asmenvardžių įvairovė, o trumpinių, vietovardinių, sukurtų vardų – mažesnė. Jungtinėje Kara- lystėje gimusių mergaičių vardyne yra didesnė apeliatyvinių vardų, berniukų – dvikamienių asmenvardžių įvairovė. Daugelis šių as- menvardžių yra gamtinė lietuvių leksika, Lietuvos kunigaikščių, pa- goniškosios Lietuvos dievybių vardai. Taigi vardais tėvai rodo ne tik lietuvių kalbos grožį, bet ir vertina Lietuvos praeitį – kunigaikščius, senovės dievus. Kaip ir Lietuvoje, Jungtinėje Karalystėje emigrantai kuria nau- jus asmenvardžius, duoda to paties kamieno variantiškus vardus, plg. Deimas ir Deimis, Vėtra ir Vėtrė. Emigracijoje plinta vardai su -ėja, plg. Astrėja, Upėja, su -us, plg. Taurus, Vėjus, su -ij-, plg. Domilija, Dovijus, randasi kamieno balsio ilgumu besiskiriančių tos pačios sandaros dvikamienių vardų plg. Tautvidas ir Tautvydas. Taigi tautinis emigrantų vardynas atspindi tuos pačius sisteminius naujų vardų davimo polin- kius kaip ir Lietuvoje (Sinkevičiūtė, 2018; 2021a). Dalis Jungtinės Karalystės baltiškų vardų, kurių daugelis duoti kaip atskiri onimai, yra kelianarių asmenvardžių nariai, plg. Monika Miglė, Toras Vytautas. Kelianariai vardai dažniausiai sudaromi iš dviejų narių, kurių vienas yra savos kilmės, kitas – skolintas vardas. Keliana- riuose varduose pirmojo nario pozicijoje kiek dažniau yra skolintas vardas. Tai rodo tėvų siekius suderinti skirtingas kalbines ir kultūrines patirtis, dažniau pirmumą suteikiant skolintiems vardams. Literatūra Sinkevičiūtė, D. (2011). Nauji 2007–2010 m. lietuviškos kilmės vaikų vardai ir jų davimo polinkiai. Kalbos kultūra, 84, 214–229. Sinkevičiūtė, D. (2018). Litauische Vornamen naturthematischer Her- kunft: Trends des letzten Jahrhunderts. Onomastica Uralica, 13, 243–257. Sinkevičiūtė, D. (2021a). Neišsenkantis vardų šaltinis – lietuvių kalba. Gimtoji kalba, 11, 16–18. Sinkevičiūtė, D. (2021b-08-02). Jungtinėje Karalystėje gimusių Lietu- vos Respublikos piliečių vardai: jų registravimo dokumentuose įvairovė. Pasaulio lietuvis. Prieiga https://pasauliolietuvis.lt/jungtineje-karalysteje- gimusiu-lietuvos-respublikos-pilieciu-vardai-ju-registravimo-dokumentu- ose-ivairove/. 68 Anna STAFECKA (LU Latviešu valodas institūts) JĀNIS ENDZELĪNS UN LATVIEŠU DIALEKTOLOĢIJA Jāņa Endzelīna zinātniskā darbība cieši saistīta ar latviešu dialek- toloģiju. Tā aptver vairākas jomas. 1. Izlokšņu materiālu vākšana, aprakstīšana, apceļojot Latvijas novadus un vācot leksiku topošajai „Latviešu valodas vārdnīcai”, Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas sēžu vadīšana, kurās tiek vākti un precizēti arī izlokšņu vārdi. Vienlaikus tiek aprakstītas un zinātniski pētītas dialektālās parādības fonētikas un morfoloģijas līmenī. 2. Pirmās izlokšņu aprakstu programmas izstrādāšana (publicē- ta 1912. un 1913. gadā mēnešrakstā „Druva”), kur galvenā uzmanība pievērsta fonētisko parādību izplatībai, taču ietverti arī vārddarināšanas un morfoloģijas jautājumi (deminutīvu izskaņas, lietvārdu locīšana, darbības vārdu formas, arī daži skaitļa vārdi, prievārdi u. c.). 3. Nozīmīgie darbi baltu valodu salīdzināmajā valodniecībā „Let- tische Grammatik” (Rīga, 1922), „Latviešu valodas gramatika” (Rīga, 1951), kuros līdzās lietuviešu, senprūšu un citām valodām iekļauts daudz latviešu valodas izlokšņu materiālu. Šajos darbos dots arī latviešu valodas dialektu vēsturisks apskats, kā arī ziņas par izlokšņu parādību izplatību. 1922. gadā Heidelbergā publicēta grāmata „Lettisches Lese- buch” ar izlokšņu tekstu paraugiem. Izlokšņu fakti ietverti arī Rīgā 1938. gadā publicētajā darbā „Latviešu valodas skaņas un formas” un 1948. gadā izdotajā grāmatā „Baltu valodu skaņas un formas”. 4. Ieguldījums latviešu ģeolingvistikas attīstībā. 1933. gadā J. Endzelīns aktualizē latviešu valodnieku uzdevumus, kā vienu no svarīgākajiem minot latviešu valodas izoglosu atlanta izveidi, kurā jānosprauž robežas atsevišķām izlokšņu īpatnībām, jo „.. rezultātā mums tad radīsies latviešu valodas dialektoloģija un lingvistisks 69 atlants”. J. Endzelīns arī uzsver dialektoloģijas nozīmi etnogrāfijas un vēstures pētījumos – „sekojot A. Bīlenšteina paraugam, derētu reizē ievākt ziņas par materiālās kultūras formām, kas atšķir apgabalus citu no cita. Šādi dati tad varētu noderēt arī seno cilšu robežu nosprauša- nai”. 1946. gadā pēc ilgāka pārtraukuma J. Endzelīna vadībā atsākas „Latviešu valodas dialektu atlanta” veidošana. 5. Dialektu vēstures skaidrojums. J. Endzelīns skaidrojis Vidze- mes vidus izlokšņu cilmi saistībā ar zemgaļu cilts valodu, Vidzemes sēlisko izlokšņu saistību ar sēļu cilts valodu, kā arī sēlisko izlokšņu iezīmes abos Daugavas krastos, kur, iespējams, senāk dzīvojuši lībieši, un Ziemeļaustrumvidzemes un Latgales izlokšņu kopību. Nozīmīgi ir atzinumi par Baltijas somu valodu ietekmi uz lībisko dialektu. Pub- licētie „Latviešu valodas dialektu atlanta” Fonētikas un Morfoloģijas sējumi uzskatāmi ilustrē minētās J. Endzelīna atziņas. Literatūra Endzelīns, J. (1922a). Lettische Grammatik. Herausgegeben vom Lettischen Bildungsministerium. Riga: Kommisionsverlag A. Gulbis. Endzelīns, J. (1922b). Lettisches Lesebuch. Grammatische und metrische Vorbemerkungen Texte und Glossar von J. Endzelin. Heidelberg: Carl Winter’s Universitätsbuchhandlung. Endzelīns, J. (1951). Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība. Endzelīns, J. (1974). Programma izlokšņu aprakstiem. In J. Endzelīns, Darbu izlase (II sēj.). Rīga: Zinātne, 404–415. (Pirmizdevums: 1912). Endzelīns, J. (1980a). Latviešu valoda Vidzemē. In J. Endzelīns, Darbu izlase (III sēj. 2. daļa). Rīga: Zinātne, 478–491. (Pirmizdevums: 1954). Endzelīns, J. (1980b). Latviešu valodnieku turpmākie uzdevu- mi. In J. Endzelīns, Darbu izlase (III sēj. 2. daļa). Rīga: Zinātne, 104–108. (Pirmizdevums: 1933). Endzelīns, J. (1981). Latviešu valodas skaņas un formas. In J. Endzelīns, Darbu izlase (IV sēj. 1. daļa). Rīga: Zinātne, 303–525. (Pirmizdevums: 1938). Endzelīns, J. (1982). Baltu valodu skaņas un formas. In J. Endzelīns, Darbu izlase (IV sēj. 2. daļa). Rīga: Zinātne, 411–618. (Pirmizdevums: 1948). 70 Anta TRUMPA (LU Latviešu valodas institūts) LATVIJAS MĀJVĀRDU VIENSKAITĻA UN DAUDZSKAITĻA FORMAS NO JĀŅA ENDZELĪNA UN JURA PLĀĶA VIETVĀRDU VĀKUMIEM LĪDZ MŪSDIENĀM Mūsdienās Latvijas mājvārdos dominē daudzskaitļa formas – izanalizējot Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datubāzē (LĢia 2022) esošos viensētu nosaukumus, kas sākas ar burtu A, proti, 3954 mājvārdus jeb aptuveni 1/18 daļu no visiem 70248 da- tubāzē esošajiem viensētu nosaukumiem, redzams, ka mājvārdu vien- skaitļa formas ir tikai 148 gadījumos jeb aptuveni 3,74 %, turpretī daudzskaitļa formas sastopamas 3806 mājvārdiem jeb 96,26 % visu Latvijas mājvārdu, kas sākas ar burtu A. Par to, ka šāda formu vienveidība nav pastāvējusi vienmēr, lieci- na gan Latvijas vietvārdu vārdnīcas kartotēka (LVVK), gan agrāko gadu vietvārdu publicējumi (piem., Endzelīns, 1922; 1925; Plāķis, 1936; 1939). Faktam, ka ir arī tādi pagasti, kuros mājvārdi pamatā tiek lieto- ti vienskaitlī vienā vai visos locījumos, Jānis Endzelīns pievērsis uz- manību 1901. gadā kopā ar Kārli Mīlenbahu izdotajā darbā „Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti”, norādot – kāds garīdznieks de- vis ziņas par Lielsalacu, kurā daudzkārt mājvārdus lokatīvā lietojot vienskaitlī, piemēram: Es bij Meilīte (DI I, 181). 1913. gadā „Program- mā izlokšņu aprakstiem”, kas paredzēta izlokšņu vācējiem, cita starpā lūgts noskaidrot, vai māju vārdus konkrētajā izloksnē lieto vienskaitlī vai daudzskaitlī (DI II, 415). Mājvārdu vienskaitļa un daudzskaitļa formu lietojums 20. gad- simta sākumā interesējis ne tikai valodniekus. Jau 1912. gadā presē publicēta diskusija starp mājvārdu vienskaitļa formu aizstāvjiem un 71 noliedzējiem, pēdējiem tās uzskatot par izlokšņu formām, kurām jāpiekāpjas literāro daudzskaitļa formu priekšā (DzV, 1911, Nr. 242; 1912, Nr. 41). Laikā, kad J. Endzelīns izdeva savus pirmos apjomīgos Latvijas vietvārdu vākumus „Latvijas vietu vārdi” I un II (Endzelīns, 1922; 1925) mājvārdu skaitļa formu unifikācija, visticamāk, bija jau diezgan izteikta. Par to liecina darba ievadā lasāmais novērojums, ka „rakstu valoda ir jau lielā mērā izskaudusi izlokšņu īpatnības” un atziņa par to, ka diemžēl ne vienmēr ir izdevies noskaidrot, kuros pagastos māju vārdus lieto vienskaitlī, kuros daudzskaitlī (Endzelīns, 1922, 4, 5). Tomēr, balstoties tieši uz šo J. Endzelīna darbu un uz J. Plāķa darbu „Latvijas vietu vārdi un pavārdi” I un II (Plāķis, 1936; 1939), ir izveidota Latvijas mājvārdu vienskaitļa un daudzskaitļa formu karte. Tā rāda, ka līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā mājvārdu skaitļa lieto- juma ziņā pastāvēja vairāki atšķirīgi areāli: vienskaitļa areāli daļā Vid- zemes un Lejaskurzemē, daudzskaitļa areāls Kurzemes austrumos un Zemgales rietumos, jaukta lietojuma areāls ar daudzskaitļa dominanti pārējā Latvijas daļā, izņemot Latgali, kur mājvārdu nebija. Kopš J. Endzelīna „Latvijas vietu vārdu” publicēšanas vienskaitļa formas mājvārdos oficiālajā lietojumā strauji iznīka, runātajā valodā tām saglabājoties vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei (LVVK). Starp LĢia 2022 vietvārdu datubāzē ietvertajiem un izanalizēta- jiem 148 mājvārdiem vienskaitlī, kas sākas ar burtu A, 80 jeb 54 % ir no Latgales, 39 mājvārdi jeb 26 % ir fiksēti Alūksnes un Madonas novadā, atlikušie 20 % pārējā Latvijas teritorijā, tostarp pavisam ne- dau dzi bijušajos vienskaitļa areālos Vidzemē un Lejaskurzemē. Arī šie skaitļi apliecina to, ka pāreja uz mājvārdu daudzskaitļa formām oficiālajā lietojumā, visticamāk, notika pirms agrārreformas 20. gad- simta 20. gados, kad Latgalē tika izveidotas viensētas un tām piešķirti nosaukumi. Literatūra DI – Endzelīns, J. (1971–1982). Darbu izlase (I–IV sēj.). Rīga: Zinātne. DzV – Dzimtenes Vēstnesis: politiska un literāriska avīze. (1907–1917). Rīga, Pleskava. 72 Endzelīns, J. (1922). Latvijas vietu vārdi, I: Vidzemes vārdi. Rīga: A. Gulbis. Endzelīns, J. (1925). Latvijas vietu vārdi, II: Kurzemes un Latgales vārdi. Rīga: A. Gulbis. LĢia 2022 – Vietvārdu datubāze. (b. g.). Latvijas Ģeotelpiskās informāci- jas aģentūra. Pieejams https://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www.sakt; skatīts 22.12.2022. LVVK – Latvijas vietvārdu vārdnīcas kartotēka. Glabājas LU Latviešu valo das institūtā. Plāķis, J. (sast.). (1936). Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi, I: Kurzemes vārdi. Latvijas Universitātes Raksti. Filoloģijas un filozofijas fakultātes sērija, 4(1), 1–303. Plāķis, J. (sast.). (1939). Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi, II: Zemgales vārdi. Latvijas Universitātes Raksti. Filoloģijas un filozofijas fakultātes sērija, 5(5), 213–528. 73 Pēteris VANAGS (Latvijas Universitāte, Stokholmas Universitāte) JĀŅA ENDZELĪNA NOZĪME LATVIEŠU RAKSTU VALODAS VĒSTURES IZPĒTEI Ievērojamākā latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna svarīgākie darbi latviešu gramatikā, leksikogrāfijā, onomastikā lielākoties balstās dzīvās latviešu valodas un folkloras tekstu materiālos, ko viņš uzskatījis par nozīmīgāko latviešu valodas avotu. Tomēr savos darbos J. Endzelīns aplūkojis arī agrāko latviešu valodas pieminekļu valodu, kā arī izman- tojis šos materiālus savos pētījumos. Tieši vecajiem rakstiem un to autoriem viņš pievērsies tikai nedaudzos savos rakstos: „Mūsu rakstu valodas pasākumi” (1903), „Vecā Stendera latviešu gramatika un vārdnīca” (1914), „Piezīmes par 1585. gada katechismu” (1931), „Tiems come femminile anche in lettone” (1931). Vairākkārt J. Endzelīns sniedzis informāciju ar ko- mentāriem par jaunatrastiem latviešu rakstu pieminekļiem: „Zvied- ru valodnieks Torbiörnsons...” (1910, par zviedru avīzē publicētu zvēresta tekstu latviešu valodā), „Heidelbergā atrasts latv. valodas vārdnīcas un gramatikas rokraksts” (1923), „Vāciski latviskas vārdnī- cas manuskripts Londonā” (1928). Vairākos rakstos un grāmatās J. Endzelīns sniedzis īsu pārskatu par latviešu rakstu, tostarp gramatiku un vārdnīcu, vēsturi: „Latvieši un viņu valoda” (1930), tas pats arī vāciski „Die Letten und ihre Sprache” (1930), „Latviešu valoda” (1935), „Latviešu valodas skaņas un formas” (1938), „Ievads baltu filoloģijā” (1945), „Lettische Gram- matik” (1922), „Latviešu valodas gramatika” (1951). Latviešu rakstu valodas pieminekļu materiāli, protams, ir izman- toti gan abos latviešu gramatikas izdevumos (1922, 1951), gan arī „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos (1923–1932, 1934–1946). Atsevišķus valodas faktus J. Endzelīns minējis vai ana- lizējis daudzos citos darbos, piemēram, „Par latviešu prepozīcijām” 74 (1897), „Latyšskie predlogi” (1905–1906), „Lettische Miszellen” (1909), „Zum lettischen Präteritum” (1909), „Ievadījums valod- niecībā” (1910) un citos. Šajos rakstos konkrēti un lakoniski pieminēti, skaidroti, kā arī vērtēti dažādi rakstu pieminekļu valodas fakti – fonoloģija, gramatika, leksika. Kaut daudzi no uzskaitītajiem J. Endzelīna rakstiem publicēti pirms apmēram simt gadiem, to vērtība un aktualitāte joprojām nav zudusi. J. Endzelīns arī aicinājis turpināt veco rakstu pētījumus un sa- stādīt pilnīgu latviešu valodas vārdnīcu – „Thesaurus linguae letticae”, „kur būtu savākti visi latviešu valodas vārdi ir no tautas mutes, ir no tekstiem” (1933). Šis aicinājums dzirdīgas ausis atrada 20. gadsimta beigās, kad LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijā sāka veidot seno tekstu korpusu, kas tagad kalpo par pamatu pirmajam „tēzaura” pa- kāpienam – „Latviešu valodas vēsturiskajai vārdnīcai (16.–17. gs.)”, kas jau kopš 2004. gada pamazām top ar LZP, VPP un citu finansēju- mu LU LaVI paspārnē. 75 Jānis VECKRĀCIS (Ventspils Augstskola) LINGVISTISKĀ AINA LATVIEŠU BOTĀNIKAS MĀCĪBU GRĀMATĀS (1880.–1940. GADI): STABILĀS UN MAINĪGĀS IEZĪMES 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta pirmajos gadu desmi- tos teksti, tostarp botānikas mācību grāmatas, kas nav tulkojumi vai adaptācijas no vācu vai krievu valodas, iemieso intensīvu latviešu valo das lingvistiskās pilnveides posmu. Šī laika botānikas mācību grā- matu – Jāņa Ilstera „Botānika tautas skolām un pašmācībai” (1883) un Paula Galenieka „Botānika” ar tās labotajiem un papildinātajiem izdevumiem (1924–1945) – lingvistisko datu analīze saistībā ar tajās novērotajām stabilajām un variatīvajām morfoloģiskajām, sintaktiska- jām un jo īpaši leksiskajām vienībām liecina, ka teksti ilustrē latviešu valodas pakāpeniskās attīstības un stabilizācijas procesus, līdztekus daudzām iezīmēm saglabājot dinamisku mainību, pirmkārt, valodas attīstības un lietojuma vispārējā haotiskā rakstura dēļ, otrkārt, katrā attīstības posmā atšķirīgo valodas normu dēļ un, treškārt, botānikas funkcionālās specifikas dēļ, ņemot vērā, ka tā ir gan akadēmiskas, gan sadzīviskas intereses un izziņas joma. Salīdzinot 1883. gada izdevumu ar P. Galenieka mācību grāmatām, novērojamas acīmredzamas pārmaiņas neitrālākas intonācijas un at- tieksmes virzienā. Tomēr netiešos un implicītos veidos lasītājs jopro- jām izjūt P. Galenieka personisko ieinteresētību un aizrautību, kas no pedagoģiskā skatpunkta sniedz papildu motivāciju skolēniem. Sintaktiskās konstrukcijas, no kurām daļa ir novecojusi un paš- laik lietojumā varētu nonākt galvenokārt stilistiskos nolūkos, liecina, ka sintakse ir joma, kurā būtiskas pārmaiņas notika arī pēc laikposma, kad izdoti pētījuma galvenie avotteksti. 76 Ne visas pārmaiņas temporālā ziņā ir lineāras. Noteiktās vie- nībās konstatēts, ka vēlākos izdevumos notikusi aktualizācija, līdz- tekus saglabājoties atšķirībām no mūsdienu latviešu literārās valodas normām. Turpretī atsevišķās vienībās vēlākos izdevumos novēroja- mas pat neraksturīgākas konstrukcijas nekā pirmajā izdevumā (piem., nepamatots inversijas lietojums). Bioloģijas speciālā leksika norādītajā laikposmā sāk pakāpeniski sasniegt briedumu; atsevišķu vienību lietojums meklējams ievēroja- mi senākās publikācijās (piem., salikteņi ar zāle (Fischer, 1778)); vērā ņemama J. Ilstera un P. Galenieka grāmatās izmantotās leksikas daļa tiek lietota joprojām; terminoloģijā sasniegts būtisks specifiskuma līmenis (piem., neveroņi un atveroņi (tagad: veroņi)). Raksturīga iezīme – bieži sniegtas sinonīmiskas vienības vai vār- da skaidrojums (piem., spilviņas (matiņi, puchinas); lapas izplatijums jeb plātne; lēvari (staras); čemurā (pajumtā) (kr. зонтикъ)). Tomēr daudzu lek- sisko vienību lietojums atšķiras no mūsdienu latviešu literārās valo das (augļi izrīkoti spārniem; augu sabiedrības uzrāda arī zināmas vienādības [..] apstākļos). Publikāciju analīze ļauj secināt, ka salikteņu darināšana latviešu valodā ir produktīvs paņēmiens. Nekonsekvents salikteņa un vārdko- pas lietojums liecina par to, ka ar salikteņiem saistītajai problemātikai ir ilgstošs un visnotaļ nemainīgs, joprojām aktuāls raksturs. Reizēm, kon- tekstualizējot lietojumu plašākā laikposmā, novērojamas morfoloģiskās struktūras pārmaiņas (piem., lapu sēnes (Galenieks, 1945, 163) – lapiņsēnes (Ilziņa et al., 1985, 105; 1995, 106); lapiņu sēnes (Pupiņš & Škute, 1999, 80)). Dažkārt novērojams variatīvs vārdkopas lietojums (mežu rozes vai meža rozes). Savukārt salikteņu darināšanas modeli situācijā, ja vār- dam ģenitīva galotnē ir patskanis vai ja ģenitīvā tiek izmantots vārds daudzskaitlī (Skujiņa, 2002, 93), apstiprina publikācijās konstatētās pār- maiņas (miežu brālis – miežbrālis un raganu zālīte – raganzālīte). Galvenajos un papildu avotos lietotā speciālā leksika attiecas uz trim no pieciem Māra Baltiņa (Baltiņš, 2013) norādītajiem lat- viešu terminoloģijas attīstības posmiem, un analīze apliecina līdz ar to prognozējamo speciālās leksikas mainīgumu (piem., ņierbuļi – ņērbuļi (Jāņu zāles); ņērbuļi – nērbuļi (jāņuzāles) – birztalu nārbuļi (jāņuzāles) (Galenieks, 1950) – zilgalvītes jeb nērbuļi (Senkeviča, 1983) – nārbuļi, zilgalvītes, kuodeilas (Grāvītis, 1985)). 77 Specifiska latviešu valodas attīstības iezīme ir dažādais temps, kādā noteiktus jaunus vārdus pieņem valodas lietotāji, tostarp nozares pārstāvji. Vairākas leksikas vienības no mūsdienu skatpunkta ir noveco- jušas tādā mērā, ka lielākā daļa latviešu to savā ikdienas runā neizman- totu vai pat nespētu noteikt nozīmi. Gan botānikas mācību grāmatās, gan jebkurā citā izdevumā, kura primāra vai sekundāra funkcija ir datu apkopošana, ieteicams iekļaut alfabētisko rādītāju. Tā nav ne J. Ilstera, ne P. Galenieka grāmatās, tā apgrūtinot iespēju konstatēt, piemēram, visus speciālās leksikas lieto- juma gadījumus tekstā. Mūsdienās novērojams, ka par botāniku kā valodas darbības jomu arvien vairāk interesējas gan botāniķi, gan valodnieki, tomēr izsmeļoši dati par visas botānikā izmantotās specializētās leksikas attīstību jo- projām ir nākotnes uzdevums. Tas attiecas arī uz līdzīgiem mūsdienu botānikas mācību grāmatu tekstu lingvistiskiem pētījumiem. Literatūra Baltiņš, M. (2013). Terminrades process un principi. In A. Veisbergs (red.), Latviešu valoda. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 414–433. Fischer, J. B. (1778). Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Leipzig: Breitkopf. Galenieks, P. (1924). Botanika. Rīga: Lauksaimniecības depart. izd. Galenieks, P. (1925). Botānika (2. izd.). Rīga: Lauksaimniecības pārv. izd. Galenieks, P. (1929). Botanika (3. izd.). Rīga: Lauksaimniecības pārval- des izd. Galenieks, P. (1945). Botanika (5. izd.). Rīga: VAPP Zinātnisko rakstu apg. Galenieks, P. (1950). Botaniskā vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts iz- devniecība. Grāvītis, V. (1985). Kad atnāca siena laiks. Literatūra un Māksla, 25, 16. Ilsters, J. (1883). Botanika tautas skolām un pašmācībai. Rīga: Pūcišu Ģederta un biedra apgādibā. Ilziņa, A., Krūmiņa, A., Liepa, I., Mauriņš, A., Sloka, N., Tima, Č., Vīksne, Z., & Vimba, E. (1985). Bioloģijas rokasgrāmata (1. izd.). Rīga: Zvaigzne. 78 Ilziņa, A., Krūmiņa, A., Liepa, I., Mauriņš, A., Sloka, N., Tima, Č., Vīksne, Z., & Vimba, E. (1995). Bioloģijas rokasgrāmata (3. izd. ar laboju- miem). Rīga: Zvaigzne. Pupiņš, M., & Škute, A. (1999). Bioloģijas terminu vārdnīca. Rīga: Zvaig- zne ABC. Senkeviča, B. (1983). Nav vairs tālu Jāņu diena. Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, 6, 2. Skujiņa, V. (2002). Latviešu terminoloģijas izstrādes principi (2. labotais un papild. izd.). Rīga: LVI. 79 Rasuolė VLADARSKIENĖ (Lietuvių kalbos institutas, Vilniaus Gedimino technikos universitetas) JONAS JABLONSKIS IR LIETUVIŲ KALBOS RAŠYBOS NORMINIMAS Dabartinė lietuvių kalbos rašyba nusistovėjo tik 20 a. – 1918 m. atkūrus Lietuvos nepriklausomybę. 19 a. pabaigoje periodinių ir kitokių leidinių rašyba gerokai įvairavo, tai priklausė ne tik nuo lei- dinių autorių ar redaktorių, bet ir nuo spaustuvininkų, kurie nepa- sirūpindavo reikiamais spaudmenimis. Vienas iš pirmųjų mėginimų vienodinti lietuvių kalbos rašybą buvo „Varpo“ žurnalo redaktoriaus Vinco Kudirkos parengti „Statrašos ramsčiai“ (1890 m.). Šis litogra- finis leidinys laikomas pirmuoju lietuvių kalbos rašybos taisyklių rin- kiniu. „Varpo“ žurnale Jonas Jablonskis (1893 m.) pradėjo diskusiją dėl lietuvių kalbos rašybos, kritikavo Jono Basanavičiaus pasirinktą rašybą, stengėsi pagrįsti, kad lietuvių kalboje reikalingi skirtingi rašme- nys ilgiesiems ir trumpiesiems balsiams žymėti (ilgajam balsiui u siūlė vartoti raidę ū), kad dvibalsius reikia žymėti digrafais, kad būtina skirti ė ir e ir pan. Reikšmingas leidinys bendrinės lietuvių kalbos norminimo istori- joje yra Petro Kriaušaičio (J. Jablonskio) „Lietuviškos kalbos grama- tika“ (1901 m.), kurioje pirmą kartą pateikta ir visa dabartinė lietuvių kalbos abėcėlė. Rašybos skyriaus šiame leidinyje nėra, tačiau rašoma, kad „šios gramatikos autorius nenori daryti rašyboje didelių permainų ir norėtų, kad rašyboje būtų kuo daugiau vienodumo ir nuoseklumo“ (Kriaušaitis, 1901). J. Jablonskis spaudoje nemažai rašė rašybos klausimais, dis- kutavo su kitokią rašybą teikiančiais rašytojais, įrodinėjo jų siūlymų nepagrįstumą. Publikacijos šia tema sudėtos į jo „Raštų“ IV tomą (1934 m.), redaguotą Juozo Balčikonio. Šalia straipsnių, šiame raštų tome yra ir du „Mūsų rašybos“ leidimai. Pirmąjį J. Jablonskis išleido Voroneže 1917 m., o po Pirmojo pasaulinio karo grįžęs į Lietuvą rado 80 čia leidžiamus vadovėlius šiek tiek kitokia rašyba ir pagal jos taisykles pertvarkė savąjį leidinį, taip dar kartą patvirtindamas savo siekį, kad rašyba būtų kuo vienodesnė. Lietuvių kalbos rašyba daugmaž nusistovėjo 1918 m. atkūrus Lietuvos nepriklausomybę, nors kurį laiką dar gyvavo dvi rašybos – jablonskinė ir būginė (Kazimiero Būgos siūlomą rašybą palaikė ir Janis Endzelynas). Siekiant sunorminti rašybą Kauno universitete buvo sudaryta speciali rašybos komisija, į ją įėjo ir J. Jablonskis, bet komisija iširo, nieko reikšminga nenuveikusi. Rašybos normų įsitvir- tinimui didelę įtaką padarė J. Jablonskio knyga „Lietuvių kalbos gramatika“ (1919 m., papildytas leidimas 1922 m.) ir jos pagrindu išleistas vidurinių mokyklų pirmosioms klasėms skirtas „Lietuvių kalbos vadovėlis“ (1925 m.). Nors pats J. Jablonskis dar dėl kai kurių savo siūlomų rašybos normų ir abejojo, tačiau viešojoje vartosenoje (kanceliariniuose raštuose, periodikoje, taip pat ir mokykloje) įsitvirti- no jo 1922 m. gramatikoje nustatyta rašyba. Šiame leidinyje nustatytų pagrindinių lietuvių kalbos rašybos principų laikomasi iki šiol.