664 ISSN 1407-2157 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI D siholoģijo Q ZINĀTNE UDK 15(082) Ps 440 Galvenā redaktore Solveiga Miezīte Redkolēģija Sandra Sebre, Ārija Karpova, Juris Dragūns (Pensilvānijas Universitāte, ASV), Artūrs Kroplijs (Hamburgas Universitāte, Vācija), Rimas Kačunas (Viļņas Universitāte, Lietuva), Anita Pipere (Daugavpils Universitāte), Malgožata Raščevska, Viesturs Reņģe, Ivars Austers Literārā redaktore Brigita Ceplīte Maketētajā Inta Eihmane Pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas atļauja Citējot atsauce uz izdevumu obligāta ISSN 1407-2157 ISBN 9984-767-07-8 © Latvijas Universi tāte , 2004 © "Zinātne", 2004 Saturs Viesturs Reņģe, Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni 7 Aleksandrs Koļesovs. Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģijā 21 Kristīne Maslovska. Tuva cilvēka zaudējums: Risks un iespējas 29 Sandra Sebre, Ieva Gundare, Maija Pļaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empātija un tolerance 55 Anika Miltuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums 69 Malgožata Raščevska, Sarmīte Voitkāne, Solveiga Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu, psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem 89 Sarmīte Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskās adaptācijas rādītāju saistība ar piesaistes veidiem un sociālo atbalstu 122 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu 147 Uldis Pāvuls, Viesturs Reņģe. Saistība starp apmierinātību un atalgojumu un lojalitāti pret organizāciju bankās un skolās 167 Contents Viesturs Reņģe, Ivars Austers. Social representations of science Aleksandrs Koļesovs. Conception of time perspective in psychology Kristīne Maslovska. Loss of a close person: Risks and opportunities Sandra Sebre, Ieva Gundare, Maija Pļaveniece. At tachment style, self-esteem, empathy, and tolerance Anika Miltuze. Characteristics of mothers ' and daughters ' relationships Malgožata Raščevska, Sarmīte Voitkāne, Solveiga Miezīte. Relationship between practical intelligence, psychological well-being, and social adjustment Sarmīte Voitkāne. Relationship between level of psychological adaptation, adult attachment style, and social support for first-year university students Uldis Pāvuls. Relationship be tween organizational commitment and job satisfaction Uldis Pāvuls, Viesturs Reņģe. Relationship between pay satisfaction and organizational commitment in banks and schools LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 7 Sociālie priekšstati par zinātni Viesturs Reņģe un Ivars Austers LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei: vrenge@lanet. lv Sociāl ie priekšstati ir vērtību, ideju un kolektīvi praktizēto domāšanas un spriešanas formu kopums, kura |auj c i lvēkiem saprast, strukturēt un komunicēt pasaulē notiekošo. Socālic priekšstati ir kognil īvas sistēmas ar savu loģiku un valodu. Tie nepārstāv vienkārši "uzskatus par" "tēlus" vai "attieksmes pret", bet gan "teorijas" un "zināšanu nozares . gatavas atklāt un organizēt realitāti. Sociāl ie priekšstati var būt gan kopēji visai sabiedrībai vai nācijai, vai arī tie var būt diferencētas zināšanu struktūras, kuras ir kopējas kādām specifiskām grupām. Šie priekšstati ir preskriptīvi. tie nosaka cilvēku kognitīvās darbības. Cilvēki bieži vien neapzinās šo determinētību un dēvē šos priekšstatus par "veselo saprātu" Raksts apkopo teorētiskās zināšanas, kas lautu turpmāk veikt empīriskus pētījumus par zinātnes vietu sociālo priekšstatu kognitīvajā sistēmā, izvirzīt pieņēmumus par šīs sistēmas veidošanās īpatnībām Latvijas apstākļos. A t s l ē g a s vārdi: sociālie priekšstati, sociālais konslrukcionisms. sociālā izziņa, zinātne Social representations are values, ideas, and collectively practiced forms of Cognitions shared within a society, which facilitate the understanding and communication of the knowledge of the world. Social representations arc cognit ive systems with their own language and logic. They do not simply represent "beliefs about" "images" or "attitudes" instead, they arc "theories" and "knowledge systems" ready to organize reality. They also mediate behavior - determine group communication within a group, denote values, regulate behavior. Social representations may be both c o m m o n for the whole nation (society), and may act as knowledge structures enhancing the differentiation between social groups. Social representa­ tions are prescriptive with respect to human cognition, however , people often are not able to be aware of this determination and call it "common sense" The paper is aimed at reviewing the relevant theoretical knowledge to form a basis for empirical studies of social representa­ tions of science in Latvia, and to develop assumptions concerning the development of the c o g ­ nitive structures representing science. K e y w o r d s : social representations, social constructionism, social cognition, science Jau kopš 18. gadsimta zinātne pastāv kā nozīmīgs sociālais institūts, kas tiek uztverts kā objektīvas patiesības avots. Zinātniskie jēdzieni tiek pretstatīti sadzīviskajiem priekšstatiem (Vigotskis, 2002), zinātniskās teorijas - "veselā saprāta" teorijām (Moscovici, 1981). Zinātniskais, atšķirībā no pārliecības vai 8 Viesturs Rcņiļc. Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni ticības jautājumiem, ir ar zinātniskām metodēm (novērošanu un eksperimentu) pierādītais (Webster, 1993). Apzīmējumi "zinātne" un "zinātnisks" ir kļuvuši par sava veida ticamības un drošības garantu. Ja vēl 19. gadsimtā varēja runāt par vienotu priekšstatu par to, kas ir zinātne, tad jau 20. gadsimtā šī vienprātība pamazām sāka zust. Postmodernisma ten­ dences kultūrā, filozofijā un zinātnes filozofijā (Derrida, Foucault & Lyotard) apstiprina un veicina viedokļu daudzveidību šajā jautājumā (Woods, 1999). Tiek nopietni apšaubīta pozitīvistiski empīriskā zinātnes koncepcija ar tās balstīšanos uz empīriskiem pētījumiem kā objektīvas patiesības avotu (Gergen, 1994). Tradicionālā zinātne tiek uzskatīta par sociālo konvenciju kopumu, kas ir veido­ jies Rietumu kultūrā noteiktā vēsturiskā periodā. Šādi uzskati sāk parādīties ne tikai sociālajās zinātnēs (sociālais konstrukcionisms), bet arī dabaszinātnēs (Lyotard & Quinne pēc Smith, 2001 , ) . Zinātne tiek uztverta kā viena no sociāla­ jām konvencijām, kas var pretendēt uz patiesību tik pat lielā mērā kā citas sociālās konvencijas - mitoloģija, folklora, okultisms (Gergen, 1994). Zinātnes (ar to saprotot pozitīvistiski empīrisko zinātni) "monopoltiesības" uz patiesību tiek gan apšaubītas, gan zinātnes jēdziens tiek attiecināts uz ļoti plašu zināšanu un priekšstatu loku (okultās zinātnes, ezotēriskās zinātnes, astro­ loģija kā zinātne utt.). Latvijā tradicionālos priekšstatus par zinātni aicina pārskatīt dabaszinātnieki, matemātiķi, psihologi. LZA akadēmiķis, fiziķis Edgars Imants Šiliņš, raksta par domu un uzskatu plurālisma nepieciešamību zinātnē: "Lai sabiedrības izdzīvotu, ir jānostiprina to imunitāte pret "vienīgajām patiesībām" un to sludinātājiem." (Šiliņš, 1999, 481 . lpp.). Zinātnei ir jāvadās no četru esamības pasauļu modeļa, kurā ..ietverta Materiālā Pasaule un trīs Gara Pasaules. Šīs trīs Gara Pasaules veido Kosmiskā Gara pasaule. Cilvēka Subjektīvās apziņas Gara Pasaule un Cilvēces garīgās kultūras mantojuma Objektīvo zināšanu Pasaule" (Šiliņš, 1999, 446. lpp.). Cits LZA akadēmiķis, matemātiķis Andris Buiķis, norāda uz ezotērikas un zinātnes ciešo saistību, ezotēriju kā jaunu, radošu ideju avotu zinātnē (Buiķis, 2001). Līdzīgās domās ir ari daži no Latvijas psihologiem, piedāvājot izstrādāt ..uz ezotērisko un garīgi ētisko sistēmu bāzes balstītus parapsiholoģijas zinātniskos metodoloģiskos pamatus. Šai sistēmai jābūt vērstai u : notiekošo parādību un to kompleksās iedarbības izpēti pretstatā vulgāri socioloģiskajiem un uz seku analīzi balstīta­ jiem priekšstatiem. (Vidnere, 1994, 5. lpp.). Arī G. Svence rosina atteikties no tradicionālajiem empīriskajiem pētījumiem psiholoģijā, pievēršoties "jaunā viļņa" psiholoģijai - akmeoloģijai (Svence, 2003). Atsaukšanās uz zinātni ir bieža, bet var pieņemt, ka priekšstati par to, kas ir zinātne un "zinātnisks" var būt visai atšķirīgi. Ja šajā jautājumā nav vienprātības pašiem zinātniekiem, tad vēl lielāka viedokļu daudzveidība var būt sabiedrībā kopu­ mā. Ikdienas sarunās cilvēki dzīvi apspriež dažādas zinātnē pētītas parādības (piemēram, globālā sasilšana, kJonēšana, depresija), lieto zinātnē pieņemtus jēdzienus (piemēram, enerģija, gēni, psiholoģiskie faktori). Tas, kā cilvēki ikdienā LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2(X)3. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 9 izprot šīs parādības un jēdzienus, var pat būtiski atšķirties no zinātniskās izpratnes. Tajā pašā laikā tieši cilvēku ikdienas domāšana un izpratne, nevis zinātnieku viedoklis, bieži vien nosaka sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanu. Franču psihologa Serža Moskoviči (Serge Moscovici) izstrādātā sociālo priekšs­ tatu teorija paver iespējas veselā saprāta "teoriju" (arī zinātnes) pētījumiem. Sociālie priekšstati (social representations) ir veselā saprāta "teoriju" formā sabiedrībā vispār­ pieņemtas sociālas idejas, kuru galvenā funkcija ir padarīt pasauli jēgpilnu un atvieglot komunikāciju. Pats sociālā priekšstata jēdziens ir Moskoviči (Moscovici, 1972) veiktā franču sociologa Emila Dirkema socioloģiskā koncepta "kolektīvā psihe" sociāli psiholoģiskā adaptācija. E. Dirkems uzskatīja, ka sociālos faktus var iedalīt sabiedrības "materiālajā substrātā" - iedzīvotāju blīvums, savstarpējo kontak­ tu biežums un intensitāte, komunikācijas kanāli u. tml. un "kolektīvajos priekš­ statos" - kolektīvajā jeb kopīgajā apziņā (zinātne, reliģija, mīti, telpas un laika kate­ gorijas utt.). Sociālie fakti pastāv neatkarīgi no indivīda, tie ir jāaplūko kā lietas. Tos, pēc Dirkema domām, ir iespējams pētīt ar objektīvām metodēm, līdzīgi, kā tas ir dabaszinātnēs. Moskoviči uzskata, ka šāda izpratne ir pārāk plaša un mēģina sašauri­ nāt to - jāpēta, kā tiek iegūtas jaunās zināšanas un kā tās komunikācijas ceļā apvieno­ jas ar jau esošajām zināšanām. Moskoviči norāda, ka sociālie priekšstati "..nepārstāv vienkārši uzskatus par kaut ko, tēlus, vai attieksmes pret kaut ko, bet gan teorijas un zināšanu nozares, kas ir gatavas atklāt un organizēt realitāti," (Moscovici, 1972). "Ar sociālajiem priekšstatiem mēs saprotam jēdzienu, apgalvojumu un skaidrojumu kopumu, kas rodas ikdienas dzīvē starppersonu komunikācijas gaitā. Mūsdienās tie ir tradicionālo sabiedrību mītu un ticējumu ekvivalents; var teikt, ka tie ir veselā saprāta mūsdienu versija. (Moscovici, 1981, p. 181). Sociālie priekšstati kā "vērtību, ideju un paradumu (practices) sistēma ir ar divējādu funkciju: pirmkārt, nodibināt kārtību, kura ļauj indivīdiem orientēties materiālajā pasaulē un veidot to; otrkārt, atvieglo komunikāciju starp kopienas locekļiem, nodrošinot viņiem viņu pasaules, individuālās un grupas vēstures dažādo aspektu nosaukšanas un klasifikācijas kodu. (Moscovici, 1973, p. xiii). Apzīmējums "sociālie" tiek lietots, lai norādītu, ka šie priekšstati ir pastāvīgu sarunu diskursa rezultāts (no tērzēšanas pie kafijas tases līdz masu mēdijiem) un ir pielāgoti cilvēku mijiedarbības plūsmai (Moscovici, 1984). Bez tam sociālie priekšstati visupirms ir atskaites punkti. Tie nodrošina pozīciju jeb perspektīvu, no kuras indivīds vai grupa var novērot un interpretēt notikumus, situācijas utt. Komunikācijā tiek izmantoti atslēgas vārdi, kas atbilst noteiktiem sociālajiem priekšstatiem. Piemēram, izteikums: "Es esmu Skorpions" būs nozīmīgs un saprotams tikai tiem, kam ir līdzīgas zināšanas astroloģijā. Sociālie priekšstati var būt kopīgi gan visai sabiedrībai, nāciji gan kādām specifiskām grupām. Šie priekšstati ir preskriptīvi, tie nosaka cilvēku sociālās dar­ bības. Cilvēki bieži vien neapzinās to determinētību un dēvē šos priekšstatus par veselo saprātu (common-sense). Sociālie priekšstati tiek ģenerēti ar divu procesu palīdzību: noenkurošanu (anchoring) un objektivāciju (objectification). Noenkurot 10 Viesturs Reņģe. Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni nozīmē klasificēt un apzīmēt (to label). Viss, kas nav klasificēts un nosaukts, šķiet svešs un tāpēc - draudīgs. Pirmais solis, lai pietuvinātu objektu sev, ir to apzīmēt ar kādu sev ierastu vārdu. Piemēram, psihoanalīze var tikt saistīta ar grēksūdzi (Moscovici, 1984). Pēc plašsaziņas līdzekļiem spriežot, daļai Latvijas iedzīvotāju Eiropas Savienība saistās ar Padomju Savienību; astronomija ar astroloģiju; psiho­ loģija ar psihiatriju. Šāda kategorizācija nozīmē reprezentāciju. "'Reprezentācija ir galvenokārt klasifikācijas un nosaukšanas process, saistības veidošana starp kate­ gorijām un to apzīmētājiem." (Moscovici, 1981, p. 193). Šajā procesā katram objek­ tam (personai, notikumam, procesam, lietai, stāvoklim) tiek piešķirta noteikta pozi­ tīva vai negatīva vērtība un attiecīga pozīcija hierarhijā. Ja klasificēšana tikai intuitīvi ļauj spriest, vai objekts ir "normāls" vai "nenor­ māls" , " labs" vai "sl ikts" nosaukšana (apzīmēšana) padara nezināmo konkrētāku un ļauj šo apzīmējumu izmantot komunikācijā. Klasificētu objektu var aprakstīt, piedēvēt tam noteiktas īpašības, atšķirt no citiem objektiem. Moskoviči norāda uz nominālisma tendenci mūsdienu sabiedrībā - visu nosaukt kādā konkrētā vārdā. Tāpat kā vārdā uzsvars tiek likts uz kādu zilbi, arī sociāla­ jā priekšstatā kāds vārds tiek izcelts kā figūra, un pārējie vārdi kalpo par fonu, tikai precizē jau apzīmēto tēmu. Nosaukšana faktiski nozīmē kategorizāciju, jauns nosaukums nozīmē jaunu kategoriju. Pats nosaukums var izraisīt noteiktas asociācijas un attieksmi (Moscovici, 2000). Piemēram, vēl īsti neizprastā Eiropas Savienība var tikt saistīta ar jau zināmo Padomju Savienību ("no vienas Savienības ārā, otrā iekšā") radot negatīvu attieksmi pret to. Objektivācija ir "process, ar kura palīdzību nepazīstami un abstrakti viedokļi, idejas un tēli tiek pārvērsti konkrētās un objektīvās veselā saprāta realitātēs. (Moscovici, 1984, p.38). Tādejādi tēli no domas elementiem kļūst par realitātes elementiem. Tā ir abstrakciju pārvēršana kaut kā tādā, kas ir tikpat kā taustāms, gandrīz fizisks. Tas, kas pastāv mūsu domās, pārvēršas kaut kā tādā, kas pastāv dabā. Piemēram, "kompleksi" un "neirozes" tiek uztverti kā kādas objektīvi pastāvošas "lietas", kas ietekmē cilvēkus. Objektivācijas process ir saistīts ar cil­ vēku tendenci vienkāršot sarežģītu informāciju kognitīvo elementu "figuratīvā kodolā", kurš tiek saglabāts atmiņā un ir pieejams nepieciešamības gadījumā (Augoustinos &Walker, 1995). Objektivācija liela nozīme ir masu mēdijiem, kas veido masu kultūru. ŠI kultūra savukārt tiek uztverta kā veselais saprāts. Moskoviči un Hjūstons (Moscovici & Hewstone, 1983) apraksta trīs ekstemā- los procesus, ar kuru palīdzību zināšanas tiek pārveidotas veselajā saprātā jeb sociālajos priekšstatos: personificēšana (personification of the knowledge), metaforizēšana (figuration) un ontoloģizēšana (ontologizing). Personificēšana ir idejas saistīšana ar konkrētu tēlu, piemēram, psihoanalīze - Freids, relativitātes teorija - Einšteins, (Moscovici, 1976, 1981). Metaforizējot apzīmējums, abstrak­ cija tiek saistīta ar konkrētu metaforu. Piemēram, Eiropas Savienība - "piena upes" un "sviesta kalni"; apziņa un zemapziņa - augša un apakša; karš Irākā un Afganistānā - "cilvēku vairogs"(Moscovici & Hewstone, 1983). Latvijā daļai LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 11 iedzīvotāju "Maslova piramīda" nozīmē personības vajadzības, "Skrundas monstrs" - radaru. Parādās tēls, kas reproducē konceptuālo struktūru redzamā veidā. Ontoloģizēšanas procesā teorētiskam jēdzienam tiek piešķirtas fiziskas īpašības, tas tiek padarīts par kaut ko reāli pastāvošu. Piemēram, "neiroze" tiek uztverta kā kaut kas tāds, kas cilvēkā attīstās un pamazām pārņem viņu savā varā (Moscovici, 1984). Latvijā kā ar realitātēm nereti operē ar tādiem jēdzieniem kā "eirokrātija", "aura" "tautas gars" "psihiskā enerģija" Sociālo priekšstatu teorija veidojās, pētot priekšstatus par psihoanalīzi Francijas sabiedrībā 20. gs. 50. gados (Moscovici, 1976). Turpmākie pētījumi tika veltīti sociālajiem priekšstatiem par veselību un slimībām. Klodīnes Herclihas (Herzlich, 1976) pētījumos noskaidrojās, ka cilvēki uztver slimību kā kaut ko ārēju, kas cilvēkam "uzbrūk", it īpaši lielās pilsētās ar to neveselīgo gaisu un vidi. Pētījuma dalībnieki uzskatīja, ka indivīda iekšējie faktori tikai nosaka, cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs aizsargāties pret slimības uzbrukumu. Pats indi­ vīds tiek uztverts kā veselības avots. Veselība - tas ir kaut kas iekšējs, dabisks, individuāls, slimība - ārējs, nedabisks, sabiedrisks. Tieši Herclihas pētījumi padarīja sociālo priekšstatu pieeju populāru, jo tie bija pirmie pētījumi, kas tika publicēti arī angļu valodā (Flick, 2000). Denisa Žodelē (Jodelet) pētīja lauku iedzīvotāju sociālos priekšstatus par garīgi slimajiem. Viņa konstatēja, ka šie priekšstati vairāk balstās uz tradi­ cionālajiem uzskatiem par "vājprātu" nevis uz iespaidiem par šo cilvēku reālo uzvedību (Jodelet, 1984, 1991). A. De Rosa (De Rosa, 1987, 1991) secināja, ka priekšstati par psihiskajām slimībām pārsvarā saistās ar sociālo normu neievērošanu, nevis ar medicīnisku raksturojumu. Pēdējos desmit gados sociālo priekšstatu pētījumu sfēra aizvien paplašinās gan saturiskā, gan metodoloģiskā ziņā. Sociālo priekšstatu pētījumus nosacīti var iedalīt divās grupās. Pirmās grupas darbos tiek pētīts konkrētu, sabiedrībā nozīmīgu sociālo priekšstatu saturs. Pie šīs grupas pētījumiem ir pieskaitāmi tādi sociālo priekšstatu pētījumi kā jau minētie veselība un slimība (Foster, 2001; Gaili & Fasanelli, 1995; Joffe, 1995; Morant, 1995, 1996, 1998; Nascimento- Schulze & Garcia, et. al., 1995; Zani, 1993), Eiropa un Eiropas Savienība (Barret, 1996; Cinnirella, 1997; Hilton & Erb, et. al. 1996; Huici & Ros, et. al. 1997; Rutland, 1998), nacionālā un kolektīvā identitāte (Augoustinos, 1993; Orfali, 2000), demokrātija (Markova, Moodie & Plichotva, 2000), visums (Nasciemento-Schulze, 1999), informāciju tehnoloģijas (Chaib, 2000), intelekts (Raty, 2001), sociālā struktūra (Augoustinos, 1993; Rammer, 1999). Otro grupu veido pētījumi par sociālo priekšstatu veidošanos un attīstību ontoģenēzē (Barrett, 1996; Emler & Ohana, 1993; Duveen, 1997; Leman, 1998; Leman & Duveen, 1999; Rutland, 1998). Šajos pētījumos galvenokārt tiek salīdzi­ nāti sociālie priekšstati dažāda vecuma bērnu grupās. Šis virziens ir aizsākts, bal­ stoties uz Piažē (Piaget) pētījumiem par to, kā veidojas bēma priekšstati par pasauli (Piažē. 2002). Lai gan sociālo priekšstatu attīstība tiek aplūkota kā sociālās izziņas 12 Viesturs Reņģe. Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni attīstības sastāvdaļa (Durkin, 1995), šajā grupā pētījumu skaits pagaidām ir mazāks nekā pirmajā grupā. Līdz šim nav veikti longitudināli sociālo priekšstatu attīstības pētījumi, ir tikuši pētīti sociālie priekšstati dažāda vecuma grupās. Pētījumi galvenokārt tiek publicēti gadskārtējā interneta izdevumā „Papers on Social Representations" (no 1992. gada) un atsevišķos rakstu krājumos (Breakwell & Canter (eds.), 1993; Duveen & Lloyd (eds.), 1990; Chaib & (Mali (eds.), 2000), kā ari žurnālā „European Journal of Social Psychology" Lai gan sociālo priekšstatu pētījumi ir sākušies arī Amerikā un Austrālijā, taču galvenokārt tie tiek veikti Eiropā. Tas apstiprina Vilema Duāza (Doise, 1986) norādītās atšķirības amerikāņu un eiropiešu sociālpsiholoģiskajos pētījumos. Amerikāņu sociālā psiholoģija galvenokārt ir orientēta uz atsevišķa indivīda sociālās izziņas mehānismu un šo indivīdu mijiedarbības analīzi konkrētās situāci­ jās. Sociālie psihologi Eiropā savos pētījumos cenšas ņemt vērā indivīdu sociālo pozīciju atšķirības, piederību dažādām grupām, ideoloģijas noteikto indivīda uzskatu, vērtību un normu sistēmu (Doise, 1986). Teiktais pilnībā attiecas uz sociā­ lo priekšstatu teoriju un tās ietvaros veiktajiem pētījumiem. Pats sociālo priekšstatu teorijas pamatlicējs Moskoviči uzskata, ka sociālo priekšstatu pētījumiem ir jānovērš līdz šim pastāvējusī vienpusība sociālās izziņas psiholoģijā, pievēršanās tikai abstraktām sociālās informācijas apstrādes likumsakarībām (Moscovici, 1984). Moskoviči savos pirmajos sociālo priekšstatu pētījumos par psihoanalīzi izmantoja psihoanalīzei veltīto preses publikāciju analīzi un aptauju. Moskoviči uzskata, ka sociālo priekšstatu pētījumos ir ļoti plašas kvalitatīvo un kvantitatīvo metožu izmantošanas iespējas. Viņa galvenā atziņa - jāpēta cilvēku ikdienas domāšana un spriedumi, šim nolūkam izmantojot ikdienas sarunu (diskursa) analīzi, masu mēdiju sniegtās informācijas analīzi, veicot aptaujas un padziļinā­ tas intervijas (Moscovici, 1984). Analizējot iepriekšminētos pētījumus, var secināt, ka visbiežāk izmantotās metodes ir šādas: aptaujas, intervijas ar atvērta­ jiem jautājumiem, vārdu asociāciju metode, attieksmju mērīšana, semantiskais diferenciālis, zīmējumi, masu mēdiju (īpaši preses) analīze. Iegūtie dati tiek ana­ lizēti ar kontentanalīzes un faktoranalīzes palīdzību. Dalībnieku skaits pētāmajās grupās variē no vairākiem tūkstošiem (Moscovici, 1976) līdz dažiem desmitiem. Izlases tiek veidotas tā, lai tajās būtu līdzīgs skaits abu dzimumu pārstāvju, tiek ņemta vērā piederība noteiktam sabiedrības slānim, profesijai, arī tautībai Neraugoties uz savu pieaugošo popularitāti Eiropā, sociālo priekšstatu pieeja ir izpelnījusies visai asu kritiku, galvenokārt no sociālā kostrukcionisma pieejas pārstāvjiem. Sociālais kostrukcionisms atspoguļo postmodernisma tendenci psi­ holoģijā. Tas vēršas pret pozitīvistiski empīrisko psiholoģiju kā politiski angažētu. Pēc sociālo konstruktīvistu domām tradicionālā psiholoģija satur rasis­ tiskas vērtības, slavina egoistisku vai narcistisku dzīvesveidu, noliedz alternatī­ vas Rietumu individuālismam (Gergen, 1992, 1994, 1997). Šai kritikai tiek pakļauta arī sociāli kognitīvā pieeja psiholoģijā. Cilvēki tiek pētīti mākslīgi radī­ tos laboratorijas apstākļos atrautībā no dabiskās vides un diskursa (Harre & LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 13 Secord, 1972). Pētījumi balstās uz priekšstatu par indivīda iekšējo pasauli, kas ir neatkarīgs no sociālās vides (Kvale, 1996). Galvenās sociālā konstrukcionisma vadlīnijas psiholoģijā ir šādas: akcents uz kvalitatīvajām un interaktīvajām nevis uz eksperimentālajām un statistiskajām metodēm: pētījumu validitātes kritērijs ir nevis to empīriskā verifikācija, bet gan tas, ko šie pētījumi dod cilvēku labklājības veicināšanai sabiedrībā; zināšanas ir jāvērtē pēc to praktiskuma - vai tās palīdz sasniegt sabiedrībai nozīmīgus mērķus (Gergen, 1992; Kvale, 1996). Moskoviči sociālo priekšstatu teorijā saskatāmas ar sociālo konstrukcionismu kopīgas iezīmes: fokusēšanās uz sociālo diskursu, pievēršanās "veselā saprāta" pētījumiem, lingvistisko aspektu uzsvēršana, sociālā konteksta nozīmes pasvītrošana, sociālo priekšstatu veidošanās sociālās konstruēšanas ceļā. Ņemot vērā šīs iezīmes, Moskoviči teoriju varētu aplūkot kā "maigākā" sociālā konstruk­ cionisma - kontekstuālā konstruktīvisma - paveidu (Smith, 2001). Tajā pašā laikā sociālie konstrukcionisti uzskata, ka Moskoviči sociālo priekšstatu teorija ir tikai "pārrakstīta" kognitīvā paradigma sociālajā psiholoģijā (Gergen, 1997). Līdz ar to pret kognitīvo pieeju vērstā kritika tiek attiecināta arī uz sociālo priekšstatu teoriju. Kritika galvenokārt apšauba pašu sociālā priekšstata jēdzienu (Jahoda, 1988; Harre, 1984; Semin, 1996). Apzīmējums sociālais tiek izmantots dažādās nozīmēs, līdz ar to ietverot sociālo priekšstatu kategorijā ļoti atšķirīgas un pat pretrunīgas pieejas. Priekšstats var būt par kaut ko sociālu (notikumu, parādību, procesu), bet vārds sociāls var norādīt arī uz paša priekšstata sociālo izcelsmi un dabu. Šādās nozīmēs sociālo priekšstatu pētījumi neatšķiras no tradicionālajiem sociālās izziņas pētījumiem. Ja sociāls ir kaut kas noteiktas grupas dalībniekam piemītošs, tad šī pieeja principiāli neatšķiras no sociālās identitātes pieejas. Tikai tādā gadījumā, ja ar vārdu sociāls tiek apzīmēts kaut kas, kas var tikt realizēts tikai kolektīvi, komunikācijas ceļā, sociālo priekšstatu pieeja pāriet no indi­ viduālā analīzes līmeņa uz sociālo (Semin, 1996). Semins (Semin, 1996) atzīmē arī teorētiskās neskaidrības sociālo priekšstatu teorijā. Pēc viņa domām, nav skaidrs, vai noenkurošanas un objektivācijas pro­ cesi noris intraindividuālā līmenī vai interindividuālā līmenī. Semins norāda uz Zodelē (Jodelet, 1984) mēģinājumu klasificēt dažādos sociālo priekšstatu pētīju­ mus. Vienu grupu veido pētījumi, kas ir fokusēti uz sociālo priekšstatu vei­ došanās kognitīvajiem procesiem indivīda līmenī. Šajā gadījumā sociālais apzīmē piederību noteiktai grupai, situāciju, kurā šie procesi noris, un izziņas objektu. Šā tipa pētījumi iekļaujas sociālās izziņas pētījumu virzienā. Citā grupā ir pētījumi, kuros sociālie priekšstati tiek aplūkoti kā sociālā diskursa veids un to raksturojums tiek gūts no ikdienas diskursu analīzes visiem kopīgās sociālās situācijās. Vēl ir pētījumi, kas pēta grupas piederības ietekmi uz sociālo priekš­ statu dinamiku. Semins secina, ka tieši sociālā izpēte pagaidām rada vislielākās metodoloģiskās grūtības sociālo priekšstatu pētījumos. Pats Moskoviči cenšas norobežoties gan no sociāli kognitīvās pieejas, gan sociālā konstrukcionisma (Moscovici, 1997). Galvenie Moskoviči iebildumi pret 14 Viesturs Reņģe, Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni sociāli kognitīvo pieeju ir šādi. Kognitīvie psihologi nesaskata būtiskas atšķirības starp individuālajiem priekšstatiem un sociālajiem priekšstatiem, par svarīgāka­ jiem uzskatot pirmos. Sociāli kognitīvā paradigma ir sociālo stereotipu paradigma. No tās izriet, ka pastāv no stereotipiem brīvas zinātnieku zināšanas ("patiesības") un sabiedrībā izplatīti viedokļi, kas pastāv tikai ļaužu sarunās un tāpēc nav jāuztver nopietni. Līdz ar to Moskoviči nesaskata tuvināšanās iespējas ar sociāli kognitīvo paradigmu. Ne mazāk kritiski viņš ir noskaņots pret sociālo konstrukcionismu. Moskoviči uzskata, ka sociālais konstrukcionisms pēc savas būtības neatšķiras no pozitīvisma, ko tas kritizē. Lai diskreditētu empīrismu, tiek izmantota empīriska balstīšanās uz novērojumiem un diskursu analīzi. Arī pozitīvisms ne tik daudz cenšas kaut ko izskaidrot, kā aprakstīt. Arī pozitīvisti uzskata, ka teorijas nav jāvērtē pēc to patiesīguma, bet gan pēc to noderīguma. Līdz ar to Moskoviči seci­ na, ka sociālā konstrukcionisma radikālisms ir tikai šķietams (Moscovici, 1997). Vairāki pētnieki saskata metodoloģisko problēmu risinājumu integrētu piee­ ju veidošanā. Glinisa Breikvela (Breakwell, 1993) piedāvā sociālo priekšstatu un sociālās identitātes (Tajfel, 1978; Tajfel & Turner, 1987) pieeju apvienošanu. Sociālo priekšstatu teorija un sociālās identitātes teorija atspoguļo divas atšķirī­ gas paradigmas. Sociālās identitātes teorija, skaidrojot starpgrupu attiecības, fokusējas uz indivīda vajadzībām un motivāciju (vajadzību pēc pozitīvas sociālās identitātes). Sociālo priekšstatu teorija savukārt fokusējas uz starppersonu komu­ nikāciju kā sociālo priekšstatu determinantu. Pēc Breikvelas domām šīs teorijas var veiksmīgi papildināt viena otru. Sociālo priekšstatu pētījumi ļauj noskaidrot sociālās identifikācijas procesa lomu sociālo priekšstatu konstruēšanā. Savukārt sociālās identitātes pētījumi ļauj labāk saprast, kāpēc tie vai citi sociālie priekš­ stati izveidojas tādi, kādi tie ir, kādām grupām un kādiem mērķiem tie kalpo. Breikvela īpašu uzmanību pievērš pētījumu dalībnieku izlases veidošanai: Kāda ir pētāmā sociālā priekšstata nozīme pētāmās grupas funkcionēšanā? Cik lielā mērā grupas dalībnieks identificē sevi ar šo grupu? Cik nozīmīgs konkrētam indivīdam ir pētāmā sociālā priekšstata objekts? Augustinosa un Volkers (Augoustinos & Walker, 1995) izvērsti analizē sociālo priekšstatu pētījumu teorētisko un metodoloģisko pamatnostādņu līdzību un atšķirību, salīdzinot tās ar vienu no mūsdienu sociāli kognitīvās psiholoģijas galvenajiem stūrakmeņiem - shēmu teoriju (schema theory, sk. piemēram, Fiske, 1997, vai Fiske & Taylor, 1991). Starp shēmu teoriju un sociālo reprezentāciju teoriju vērojamas gan līdzības, gan atšķirības. Sāksim ar līdzībām. Lai gan dažkārt tiek lietota atšķirīga terminoloģija, tomēr abi psiholoģijas virzieni tā vai citādi runā par organizētām struktūrām, pēdām atmiņā, kuras abstraktā veidā glabā informāciju par kādu stimulu grupu jeb kategoriju. Tāpat abi teorētiskie virzieni norāda, ka gan sociālās shēmas, gan sociālie priekšstati darbojas kā izziņas "vieglākie ce | i" (shortcuts), kuros ietvertā informācija satur normatīvas un afektīvas zināšanas par attiecīgo kategoriju. Galvenā atšķirība starp abiem virzieniem rodama apstāklī, ka sociālo shēmu teorijas ietvaros pētījumi veikti, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 15 lielākoties ignorējot faktu, ka cilvēks pieder noteiktai sabiedrībai, citiem vārdiem sakot, izmantota izteikti individuālistiska pieeja. Pretstatā tam sociālo priekšstatu tradīcijas ietvaros viens no svarīgākajiem jautājumiem vienmēr ir bijis jautājums par indivīda psihisko funkcionēšanu noteiktas sabiedrības ietvaros. Aplūkosim sīkāk gan shēmu un sociālo priekšstatu teorijām kopīgo, gan atšķirīgo. Abas teorijas mēģina saprast, kā cilvēku sākotnējas zināšanas, priekšstati un agrāk iegūta informācija ietekmē uztveri, domāšanu un spriešanu. Gan shēmu teorijā (Fiske &Taylor, 1991), gan sociālo priekšstatu teorijā (Moscovici, 1981) jauns un nepazīstams stimuls tiek salīdzināts ar atmiņā glabāto informāciju, tāpēc jebkura jauna informācijas vienība var tikt ietverta jau esošajā zināšanu un priekšstatu struktūrā. Ņemot vērā šo teorētisko nostādņu principiālo līdzību, iespējams iezīmēt savstarpējās bagātināšanās potenciālos virzienus (Augoustinos & Walker, 1995). Pirmkārt, sociālās izziņas tradīcijas ietvaros bieži tiek izman­ toti dažādi atcerēšanās un informācijas apstrādes laika mērījumi. Ņemot vērā daudzos eksperimentos pierādīto, ka shematiskajās zināšanās ietilpstošā infor­ mācija tiek apstrādāta ātrāk un ka to ātrāk un vieglāk atceras, iespējams ekspe­ rimentāli pētīt tēlus, idejas, vērtības un teorijas, kas ir sociālo priekšstatu pamatā. Otrkārt, sociālo priekšstatu un shēmu tradīcijām savstarpēja bagā­ tināšanās ir iespējama, pētot sociālo priekšstatu emocionāli afektīvo dimensiju. Shēmas tiek uzskatītas par emocionālu informāciju saturošām - "iedarbinot" shēmai atbilstošu informāciju, tiek "iedarbinātas" arī atbilstošās emocijas. Savukārt sociālos stereotipus (jēdziens, kas bieži tiek uzskatīts par sinonīmu kognitīvai shēmai, ja tā attiecas uz sociālo grupu) var uzskatīt par sociālajiem priekšstatiem, kas pilda kādas sabiedrības sociālo grupu atšķirību izskaidrojošu funkciju ideoloģiskā nozīmē (Hewstone & Jaspars, 1982). Saprotot stereotipus kā sociālos priekšstatus par, piemēram, dažādām etniskajām grupām vienas sabiedrības ietvaros, paveras iespējas labāk izprast bieži afektīvi uzlādēto un aizspriedumaino viedokļu, "teoriju" un attieksmju izplatīšanās mehānismus. Piemēram, kā Latvijas apstākļos tiek noenkurotas un objektivētas starptautiskās likumdošanas noteiktās etnisko minoritāšu aizstāvības normas. Neraugoties uz aprakstītajām iespējām bagātināt sociālo priekšstatu teoriju ar shēmu teorijas atziņām, pastāv ari būtiskas problēmas (Augoustinos & Walker, 1995). Vissvarīgākā no tām - kā nezaudēt iespēju pētīt priekšstatu kā konsen- suālas parādības īpašības. Bez tam, objektivācijas jēdzienam nav paralēla vai līdzīga jēdziena sociālās shēmas aprakstošajās teorijās. Shēmu teorija ir racionāls skatījums uz cilvēkiem kā "informācijas proce­ soriem" kurā kļūdas tiek uzlūkotas par nepareizas spriešanas likumu izman­ tošanas vai sasteigtas lēmumu pieņemšanas sekām. Moskoviči uzskata, ka šādas kļūdas atspoguļo sociālos priekšstatus, kas noved pie šīm kļūdām. Noenkurošanas un objektivācijas kā kognitīvo darbību izpratne atvieglo šo pro­ cesu konceptualizāciju un pētīšanu, tomēr sociālo priekšstatu pieeja ļauj labāk izprast shēmu sabiedrisko izcelsmi un dinamiku. 16 Viesturs Reņģe, Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni Moskoviči (Moscovici, 1984) norāda, ka viens no sociālo priekšstatu vei­ došanās cēloņiem ir cilvēku mēģinājums sev saprotamā veidā izskaidrot zinātnes atklājumus un teorijas. Lielākā daļa sociālo priekšstatu pētījumu apraksta, kā zinātniskie priekšstati un jēdzieni pārvēršas vienkāršotos, ikdienā lietojamos priekšstatos, kas savukārt veido bāzi jaunas informācijas asimilācijai. Tajā pašā laikā arī pati zinātne ir sociālo priekšstatu objekts. Ir ļoti maz zinātnei veltītu sociālo priekšstatu pētījumu. Moskoviči raksta par diviem atšķirīgiem "visumiem" ar atšķirīgiem skatīju­ miem uz sabiedrību. Konsensuālajā visumā (consensual universe) sabiedrība tiek uztverta kā vienlīdzīgu un brīvu indivīdu grupa, kurā katrs ir pilnvarots runāt grupas vārdā. Tas nozīmē, ka nevienam nav tiesību pretendēt uz ekskluzīvu kom­ petenci, katrs darbojas kā amatieris jebkurā sfērā: politikā, medicīnā, izglītībā utt. "Šodien šī pasaule ir institucionalizēta klubos un kafejnīcās, tāpat kā kādreiz salonos un akadēmijās. (Moscovici, 1984; p. 21). Šādās vietās notiekošās sarunas uztur sociālās attiecības, ļauj indivīdiem dalīties savos iespaidos un ide­ jās . Reificētajā' ("priekšmetiskotajā") visumā (reified universe) sabiedrība ir dažādu lomu sistēma, kurā tās dalībnieki nav vienlīdzīgi. Viņu kompetence nosa­ ka tiesības darboties par politiķiem, ārstiem vai pedagogiem. Sabiedrību veido dažādu organizāciju sistēma ar savām lomām un noteikumiem. Šādā sistēmā jebkura neskaidrība un nenoteiktība ir jāpārvar, līdz viss kļūst skaidrs, precīzs un viennozīmīgs. Ar zinātņu palīdzību mēs mēģinām izprast reificēto visumu, sociālie priekšstati attiecas uz konsensuālo visumu (Moscovici, 1984). Kā redzams, arī Moskoviči pieņem, ka to, kas ir zinātne, visi saprot apmēram vienādi (vismaz attiecinot to uz reificēto visumu). Tāpat tiek pieņemts, ka zinātne ir kaut kas tāds, ko cilvēki respektē un iespēju robežās cenšas izprast, iekļaujot zinātniskos jēdzienus ikdienas priekšstatos. Ikdienas pieredze (nozīmīgs faktors sociālo priekšstatu pētījumos) liecina, ka Latvijas sabiedrībā ir ļoti atšķirīgi priekšstati par zinātni un tās nozīmīgumu. Saprotot, ka ikdienas pieredze nevar tikt uzskatīta par valīdu pētniecības metodi (taču ikdienas pieredze ir ļoti noderīga kā pētījuma problēmas iezīmējoša parādība), raksta beigu daļā vēlamies ieskicēt sociālo priekšstatu par zinātni pētījuma aprises. Galvenie jautājumi, uz kuriem tiek meklētas atbildes, ir šādi: (1) kādus jēdzienus cilvēki Latvijā izmanto, lai paskaidrotu, kas ir zinātne, un ar kādiem personu vārdiem tā saistās (kā tā ir objektivicēta); (2) kas tiek uzskatīta par pro- totipisku zinātnes nozari (kura(s) no uzskaitītajām cilvēku zināšanas ieguves dis­ ciplīnām pētījuma dalībnieku skatījumā lielākā mērā ievēro "zinātniskuma prin­ cipus" un līdz ar to būtu uzskatāmas par " īs tākām" zinātnēm); (3) atklāt, kādas vērtēšanas dimensijas cilvēki izmanto, lai domātu par dažādām zinātnes nozarēm (grupētu tās). Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, iespējams izmantot ļoti plašu pētījumu " rcificēt (reify) - aplūkot (abstrakciju, mentālu konstrukciju) kā lietu; pārvērst to konkrētā vai objektīvā (Webster, 1946). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 17 metožu arsenālu (sk. iepriekš par sociālo priekšstatu pētījumos izmantotajām metodēm). Ar aptauju un kvazieksperimentu palīdzību tiek noskaidroti priekš­ stati par zinātni vispār, ar kādām zinātnes nozarēm cilvēkiem asociējas vārds "zinātne" (piemēram, fiziku, matemātiku, ekonomiku, vēsturi, socioloģiju, ģenētiku). Ar kādām personībām asociējas vārds "zinātne", un cik lielā mērā cil­ vēki atšķir zinātņu nozares no tā sauktajām pseidozinātnēm, piemēram, astro­ loģijas, parapsiholoģijas, scientoloģijas u.tml. Lai atbildētu uz trešo no izvirzītajiem jautājumiem (par domāšanas dimensi­ jām), tiek lietota pēdējā laikā psiholoģiskajos pētījumos aizvien biežāk izmantotā datu statistiskās analīzes metode, novietojot zinātnes nozares vairākdimensiju telpā (multidimensional scaling). Šī metode ļauj vairākdimensiju telpā vizualizēt cilvēka priekšstatus par kādu "priekšmetu" vai to grupas (mūsu gadījumā - dažādām zināšanu ieguves disciplīnām) savstarpējām attiecībām, kā arī identi­ ficēt, kādas dimensijas cilvēki implicīti lieto, lai grupētu analizējamos "priekšmetus" pēc to savstarpējās līdzības (lieliski piemēri vairākdimensiju no­ vietošanas metodes lietošanai psiholoģijā atrodami Švarca vērtību pētījumos, sk., piemēram, Schwartz, 1992). Pētījuma dalībnieki pārstāv vairākas sociālās grupas: psiholoģijas docētājus no vairākām Latvijas augstskolām, psiholoģijas studentus, citu sociālo zinātņu studentus un dabaszinātņu studentus. Saprotot, ka piederībai pie noteiktas sociālās grupas ir nozīmīga saistība ar valdošajiem sociālajiem priekšstatiem grupā (sk., iepriekš), svarīgs ir jautājums par grupu izvēles pamatotību. Nosaukto grupu izvēlei par labu kalpoja šādi kritēriji: (1) institucionalizētas iespējas priekšstatu veidošanā sabiedrībā kopumā; un (2) saistība ar zinātņu nozarēm, kuru pārstāvjiem potenciāli varētu būt atšķirīgi sociālie priekšstati par zinātni. Par šāda pētījuma aktualitāti liecina daudzi fakti. Pastāvīgi tiek uzsvērta zinātnes un tās attīstīšanas nozīme, bet pēdējos desmit gados zinātnei atvēlētais finansējums valsts budžeta ietvaros ir ļoti mazs salīdzinājumā ar citām valstīm. Zinātnisko rakstu krājumos tiek publicēti raksti par kosmosa ietekmi uz tem­ peramentu, kristālu okultajām īpašībām u. tml. (piemēram, LU Zinātniskie rak­ sti, 1994). Rodas iespaids, ka atsevišķām cilvēku grupām ir sava, specifiska zinātnes izpratne, kas domāta iekšējai lietošanai šajās grupās. Sociālo priekšstatu pētījumi par zinātni ļaus noskaidrot šo priekšstatu saturu un daudzveidību, iespē­ jams, arī to izcelsmi un funkcijas mūsdienu Latvijas sabiedrībā. LITERATŪRA Augoustinos, M. (1993) . "Celebration of a nation": representations of Australian national identity. Papers on Social representations, 2, 33 - 39. Augoustinos. M., & Walker, l.( 1995). Social Cognition. An Integrated Introduction. London: Sage. 18 Viesturs Reņģe. Ivars Austers. Sociālie priekšstati par zinātni Barret, M. (1996) . English children's acquisition of European identity. In G. M. Breakwell and E. Lyons (Eds.) , Changing European Identities: Social Psychological Analyses of Social Change (pp. 349 - 369) . Oxford: Butterworth Heinemann. Breakwell, G. M. (1993) . Social representations and social identity. Papers on Social Representations, 2, 1 — 217. Breakwell, G. M., & Canter, D . V . (1993) . Empirical Approaches to Social Representations. Oxford: Clarendon Press. Buiķis , A. (2001) . Vai mēs esam tie, kas mēs esam? Rīga: Madris. Cinnirella, M. (1997) . Towards a European identity? Interactions between the national and European social identities manifested by university students in Britain and Italy. British Journal of Social Psychology, 35, 1 9 - 3 1 . Chaib, M. (2000) . Frankenstein in the classroom. In Chaib, M., and Orfali, B. Social Representations and Communicative Processes (pp. 37 50) . Jonkoping: Jonkoping University Press. Chaib, M. & Orfali, B. (2000) . Social Representations and Communicative Processes. Jonkoping: Jonkoping University Press. D e Rosa. A . S. (1987) . The social representations of mental illness in children and adults. In W. Doise and S. Moscov ic i (Eds.) , Current Issues in Social Psychology. Cambridge: Cambridge University Press. Doise , W. (1986) . Groups and Individuals: Explanations in Social psychology. Cambridge: Cambridge University Press. Duveen, G. (1997) . Psychological development as a social process. In L. Smith, J. Docrell, and P. Tomlinson (Eds.). Piaget, Vygotsky and Beyond. London: Routledge. Duveen, G., & Lloyd, B. ( 1 9 9 0 ) . Introduction. In G. Duveen and B . Lloyd (Eds.), Social Representations and the Development of Knowledge. Cambridge: Cambridge University Press. Durkin, K. (1995) . Developmental Social Psychology. Oxford: Blackwcll . Emler, N., & Ohana, J. (1993) . Studying social representations in children: just old wine in n e w bottles? Breakwell , G. M. and Canter, D . V Empirical Approaches to Social Representations (pp. 63-89) . Oxford: Clarendon Press. Foster, J. (2001) . Unification and differentiation: a study o f the social representations of men­ tal ilncss. Papers on Social Representations, 10, 1-18. Flick, U. (2000) . T h e episodic interview. In M. Bauer and G. Gaskell (Eds . ) , Qualitative Researching with Text, linage and sound? A Handbook (pp.75-92) . London: Sage. Gaili, I., & Fasanelli , R. ( 1 9 9 5 ) . Health and ilness: a contribution to the research in the field of social representations. Papers on Social Representations, 4, 1-27. Gergen, K. J. (1985) . Social constructionist inquiry: Context and implications. In K. J. Gergen and K. E. Davis (Eds.) , The Social Construction of the Person (pp. 3 -18) . N e w York: Springer- Verlag. Gergen, K. (1992) . Toward a postmodern psychology . In S. Kvale (Ed.), Psychology and Postmodernism (pp. 17-30). London: Sage . Gergen, K. J. ( 1 9 9 4 ) . Relations and Relationships: Soundings in Social Construction. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 7.-20. LPP 19 Cambridge, MA: Harvard University Press. Gergen, K. (1997) . Retrieved from www.nsu.ru/psych/internetlhits/mosc Gergen. K. J. (1998) . Social constructionism. In R. J. Corsini and A. J. Auerbach (eds.), Consi.se Encyclopedia of Psychology (pp. 832-833) . N e w York: Wiley. Harre, R. (1979) . Social Being. Oxford: Blackwell . Harre, R., & Secord, P. ( 1 9 7 2 ) . The Explanation of Social Psychology. Oxford: Blackwell . Hilton, D . J., Erb, H. P., Dermot, M , & Molian. D. J. (1996) . Social representations of histo­ ry and attitudes to European unification in Britain, France and Germany. In G. Breakwell and E. Lyons (Eds.). Changing European Identities. Social Psychological Analysis of Social Change (pp. 275-296) . Oxford: Buttcrworth Heinemann. Huici, C , Ros, M., Cano, I., Emler, N., Hopkins, N., & Carmona, M. (1997) . Comparative iden­ tity and evaluation of socio-political change: Perceptions of the European Community as a func­ tion of salience of regional identities. European Journal of Social Psychology, 27, 97-113 . Jahoda, G. (1988) . Critical notes and reflections on "social representations" European Journal of Social Psychology, 18, 195 - 2 2 1 . Joffe, I. (1995) . Social representations of AIDS: towards encompassing issues of power. Papers on Social representations, 4, 29 -40 . Jodelet, D. (1991) . Madness and Social Representations. Hemel Hempstead: Harvester Wheatsheaf. Leman, P. J. (1998) . Social relations, social influence and the development of knowledge. Papers on Social Representations, vol . 7, 41 - 56. Leman, P., & Duveen , G. (1999) . Representations of authority and children's moral reasoning. European Journal of Social Psychology. Kvale, S. (1998) . Postmodernism. In R. J. Corsini and A. J. Auerbach (Eds.), Consise Encyclopedia of Psychology (pp. 669 - 670) . N e w York: Wiley . Kvale, S. Postmodernism. In R. J. Corsini and A. J. Auerbach (Eds.), Consise Encyclopedia of Psychology (pp. 6 6 9 - 670 ) . N e w York: Wiley, 1998. Markova I., Moodie , E.. & Plichotva, J. (2000) . Democracy as Social representation. In M. Chaib and B. Orfali (eds.) . Social Representations and Communicative Processes (pp. 156 - 176). Jonkoping: Jonkoping University Press. Morant, N. J. (1995) . What is mental ilness? Social representations of mental ilncss among British and French mental health professionals. Papers on Social Representations, 4, 41 -52 . Morant, N. J. (1998) . The social representations of mental ill-health in comunity of mental health practictionners in the UK and France. Social Science Information, 37, 663 -685 . Moscovic i . S. (1972) . Society and theory in social psychology . In J. Israel and H. Tajfel (Eds.), The Context of Social Psychology: A Critical Assessment. London: Academic Press. Moscovic i , S. (1976) . Social Influence and Social Change. London: Academic Press. Moscovic i , S. (1981) . On social representations. In J. P. Forgas (Ed.), Social Cognition (pp. 181 - 210) . London: Academic Press. Moscovic i , S. (1984) . The phenomenon of representations. In R. Farr and S. Moscovic i ( E d s ) , Social Representations (pp. 1 - 35) . Cambridge: Cambridge University Press. 2 0 Viesturs Reņģe, Ivars Austers. Sociāl ie priekšstati par zinātni Moscovic i , S. (1997) . Social representations theory and social constructionism. Retrcived from www.nsu.ru/psychlinternetlbits/inosc Moscovic i , S. (2000) . What is in a name? In M. Chaib and B. Orfali (Eds.), Social Representations and Communicative Processes (pp. 12 2 7 ) . Jonkoping: Jonkoping University Press. Moscovic i , S. & Hewstone , M. (1983) . Social representations and social explanations; from the 'naive' to 'amateur' scientist. In M. Hewstone (Ed. ) , Attribution Theory Social and Functional Extensions (pp. 98 - 125). Oxford: B lackwel l . Nascimento-Schulze , C. M. (1999) Socia l representation of the Universe - a study with doc­ tors in Human and Natural sc iences . Papers on Social Representations, 8, 1 - 13. Nasciemento-Schulze , C. M., Fontes Garcia, Y. , & Costa Arruda, D. (1995) . Health para­ digms, social representations of health and i lness and their central nucleus. Papers on Social Representations, 4, 1 8 7 - 2 0 3 . Orfali, B. (2000) . Nationalism and sport: social representations and collective identity. The example of Vasaloppet. In M. Chaib and B . Orfali (Eds.) Social Representations and Communicative Processes (pp. 177 - 187). Jonkoping: Jonkoping University Press. Piažē, Ž. (2002) . Bērna intelektuālā attīstība. Rīga: Pētergailis. Raly. H. ( 2 0 0 2 ) . ) . On the social representations of intelligence. Retreived from www.psykolo- gienkustannus.fi/sps/abstraktit/abstract_502385-39l Rammer, A. ( 1 9 9 9 ) . Social representations of social structure among Estonians. Retreived from www.ps\ch.ut.ee/esra/' 19991chronicle!rammer_sum.htm Rutland, A. (1998) . Social representations of Europe amongst 10-16 year old British children. Papers on social representations, 7, 61 - 75 , . Semin, G. R. (1996) . Social Representations. In A. S. R. Manstead and M. Hewstone (Eds.), The Blackwell Encyclopedia of Psychology (pp. 601 - 6 0 5 ) . Oxford: Blackwell . Šiliņš, E. I. (1999) . Lielo patiesību meklējumi. Rīga: Jumava. Smith, N. W. (2001) . Current Sys tems in Psycho logy . History, Theory, Research, and Applications. N e w York: Wadsworth. Svence, G. (2003) . Akmeoloģijas piete ikums. Psiholoģijas Pasaule, 2, 20 . - 25. lpp. Tajfel, H. (Ed.) (1978) . Differentiation between Social Groups. London: Academic Press. Tajfel, H., & Turner, J. C. (1986) . The social identity theory of intcrgroup behaviour. In S. Worchel and W. G. Austin (Eds.), Psychology of Intcrgroup Relations. Chicago: Nelson-Hall . Vidnere, M. (1994) . Priekšvārds. M. Vidnere (red.) LU Zinātniskie raksti. 5 9 0 . sēj., 5. - 6. lpp. Rīga: Latvijas Universitāte. Vigotskis, Ļ. (2002) . Domāšana un runa. Rīga: EVE. Webster's New International Dictionary. ( 1 9 4 6 ) . N e w York: Merriam. Webster's New Encyclopedic Dictionary. ( 1 9 9 3 ) . N e w York: B D & L. Woods , T. (1999) . Beginning Postmodernism. Manchester: Manchester University Press. Zani, B. (1993) . Social representations of mental i lness: lay and professional perspectives. In Breakwell, G. M. and Canter, D. V.(Eds.) , Empirical Approaches to Social Representations. Oxford: Clarendon Press. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 21.-28. LPP 21 Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģija Aleksandrs Koļesovs LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei: kolesov@one.lv Šī raksta mērķis ir laika perspektīvas koncepciju pārskats. Tas balstīts uz koncepcijām, kuras aptver visas laika kategorijas - pagātni, tagadni un nākotni. Koncepciju autori (Levvin. 1942; Fraisse, 1964: Nuttin. 1985; Zimbardo & Boyd, 1999) ir vienoti uzskatā, ka hronoloģiskās nākotnes un pagātnes ietekme uz indivīda uzvedību ir saistīta ar notikumu vai objektu kog- nitīvām reprezentācijām. Atšķirības autoru viedokļos izpaužas, uzsverot laika perspektīvas struktūru vai tās izveides procesu. Tomēr laika perspektīvas struktūra veidojas procesā un ietekmē šī procesa norisi. Šo mijiedarbību atspoguļo Zimbardo koncepcija (Zimbardo & Boyd, 1999). Zimbardo koncepcijai ir raksturīgs plašs empīrisks pamatojums, kas paver jaunas iespē­ jas empīriskai izpētei un teorētisko priekšstatu attīstībai. Ats lēgas vārdi: laika perspektīva, pagātne, tagadne, nākotne The aim of this article is a review of conceptions of time perspective. The review is based on conceptions that include all temporal frames: the past, present, and future. Authors (Lewin, 1942; Fraisse, 1964; Nuttin. 1985; Zimbardo & Boyd, 1999) agree on the v iew that the impact of chronological past or future events and objects on behavior is related to the cognit ive rep­ resentations of these. Differences in points of view manifest themselves in stressing either structure of time perspective or processes involved in its formation. However the structure of time perspective takes its shape in the process, and has an impact on it. This interaction is pre­ sented in Zimbardo's conception (Zimbardo & Boyd. 1999). Zimbardo's conception has a broad empirical base that opens new possibilities for empirical studies and theoretical research. Key words : time perspective, past, present, future Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģijā Kopš psiholoģija izveidojās kā atsevišķa zinātne, laika problēma tika iekļauta eksperimentālo pētījumu un teorētiskās analīzes lokā (James, 1891/1952; Wundt, 1914). Uzmanība tika pievērsta atšķirīgiem laika aspektiem: īso laika intervālu uztverei (Wundt, 1914), pagātnes un nākotnes uztverei (James, 1891/1952), laikam biogrāfijas vai dzīves mērogā (Bu'hler, 1933). Cits laika problēmas aspekts ir saistīts ar uzskatiem par personības attīstības vai uzvedības virzošo spēku lokalizāciju laikā. Personības teoriju metaanalīze 22 Aleksandrs Kofesovs. Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģijā. (Xterui. 3nniep, 2003) atklāj ievērojamas atšķirības priekšstatos par cilvēka dabu. Viena no minētajām cilvēka dabas dimensijām ir reaktivitāte pret proak- tivitāti. Reaktivitāte tiek saistīta ar uzvedības skaidrojumu ar pagātnes pieredzi. Uzskati par cilvēka dabas reaktivitāti ir izteikti Zigmunda Freida (Sigmund Freud) un Berusa Skinnera (Burrhus Skinner) teorijā. Savukārt par proaktīvu cil­ vēka dabu uzskata Alfrēds Ādlers (Alfred Adler), Gordons Olports (Gordon Allport), Karls Rodžerss (Carl Rogers), Abrahams Maslovs (Abraham Maslow), un proaktivitāte tiek saistīta ar nākotnes nozīmīgumu personības izpratnē. Jāatzīmē, ka nākotnes nozīmes izcelšana lielā mērā ir saistīta ar reaktivitātes kritiku (Allport, 1961; Maslow, 1971). Saprast indivīda uzvedību un personības attīstību, balstoties tikai uz pagātnes pieredzi vai apmācību, nav iespējams. Tomēr paliek metodoloģiskais jautājums: "Kā reāli neeksistējoši nākotnes notikumi vai objekti var ietekmēt uzvedību?" Vienu no atbildēm uz šo jautājumu piedāvāja Kurts Levins (Kurt Lewin). Lai aprakstītu nākotnes un pagātnes ietekmi, viņš ieviesa psiholoģijā jēdzienu "laika perspektīva" (Lewin, 1942). Aplūkosim, kā laika perspektīvu aprakstīja Levins, un kā attīstījās laika perspektīvas izpratne citu autoru koncepcijās. Laika perspektīva Levina koncepcijā Levins definē laika perspektīvu kā "konkrētajā brīdī pastāvošu indivīda priekšstatu kopumu par viņa psiholoģisko nākotni un psiholoģisko pagātni" (JJeBMH, 2000, 95). Viņš secina, ka uzvedību ietekmē visi objekti, kas irkognitīvi pārstāvēti konkrētajā brīdī pastāvošā psiholoģiskā laukā. Cilvēka emocijas un uzvedība ir atkarīga no visa psiholoģiskā lauka, ieskaitot laika perspektīvu. Pēc Levina domām (Lewin, 1942) ar laika perspektīvu ir saistīts pretenziju līme­ nis, jo katrs nākamais mērķis tiek izvirzīts, balstoties uz iepriekšējām veiksmēm vai neveiksmēm. Neatlaidība, sasniedzot mērķi, ir atkarīga ne tikai no mērķa vērtības, bet arī no psiholoģiskās distances līdz mērķim un nākotnes redzējuma. Levins (Lewin, 1942) analizē dažādu Vācijas ebreju grupu rīcību uzreiz pēc Hitlera nākšanas pie varas. Viņš atzīmē, ka indivīdi un grupas ar skaidrāku pagātnes pieredzes apziņu un skaidrākiem nākotnes mērķiem izrādīja vairāk ini­ ciatīvas un organizētības. Levins secina, ka laika perspektīva var būt nozīmīgs faktors produktivitātes un iniciatīvas problēmu izpratnē. Laika perspektīva Fresa redzējumā Plašāku psiholoģiskā laika problēmas analīzi ir veicis Pols Fress (Paul Fraisse). Viņš apraksta laiku kā pārmaiņu secību, izdalot trīs līmeņus, kas palīdz adaptēties šīm pārmaiņām: bioloģiskais līmenis, laika uztvere un laika kontrole (Fraisse, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 21.-28. LPP 23 1964). Pirmajā līmenī tiek sinhronizētas organisma un vides pārmaiņas. Otrajā līmenī tiek uztverti fundamentāli pārmaiņu raksturojumi: stimulu secība un inter­ vāli starp tiem. Trešajā līmenī pārmaiņas tiek savstarpēji saistītas un attiecinātas uz sevi. Šis līmenis, pēc Fressa uzskatiem, attiecas uz indivīda laika perspektīvu. Kā sinonīmu laika perspektīvai Fress lieto jēdzienu "laika horizonts" (Fraisse, 1964, 151). Jēdziens "laika perspektīva" biežāk tiek izmantots, lai apzīmētu viena virziena (pagātnes vai nākotnes) perspektīvu. Fress piekrīt Levinam, ka katra indivīda darbība notiek laika perspektīvā. Indivīds rīkojas, ņemot vērā pagātnes pieredzi un nākotnes gaidas vai nojausmas. Pieredze ne tikai fiksējas atmiņā. Pagātnes perspektīva tiek konstruēta, balstoties uz laika ciklisku struktūru un loģiskām sakarībām. Nākotnes uzbūve balstās uz indivīda pagātnes pieredzi, kā arī spējām atlikt vajadzības apmierinājumu un veidot mērķa reprezentāciju, uztverot tagadnes stimulus. Fress atzīmē, ka indivīda laika perspektīva parasti iekļauj pagātni, tagadni un nākotni. Klīnisko un psiholoģisko pētījumu metaanalīzes rezultātā viņš secina, ka par biežāku un optimālu var uzskatīt orientāciju uz nākotni. Tā tiek saistīta ar tagadnes uzvedības orientāciju uz nākotnes mērķiem. Ir iespējamas ari citas orien­ tācijas. Indivīda laika horizonts var būt ierobežots ar tagadni. Indivīds uztver notiekošo, pārdzīvo to kā negatīvu vai pozitīvu, bet lielā mērā izolējas no pagātnes notikumiem un nākotnes iespējām. Iespējams, ka indivīds "meklē patvērumu" nākotnē vai pagātnē un ir pārņemts ar sapņiem par nākotni vai arī atmiņām. Ir iespē­ jama arī "bēgšana prom no laika" kad indivīds nesaista sevi ar notiekošām izmaiņām. Tas var liecināt par psihiskiem traucējumiem. Par svarīgu šo orientāciju atšķirību Fress uzskata kontaktu ar realitāti, kas kļūst vājāks iepriekšminētā secībā. Laika perspektīva Ņute'na koncepcijā Arī pēc Žoze Ņutēna (Joseph Nuttin) domām indivīda uzvedību nevar izskaidrot tikai ar pagātnes pieredzi (Nuttin, 1985). Vajadzības un motivācija rada jaunu laika dimensiju - nākotni. Orientācija uz nākotni ir specifiska cilvēka motivācijai, jo tikai cilvēkam ir raksturīgi izvirzīt attālinātus mērķus un darboties to sasniegšanai. Ņutēns sauc nākotni par mentālo telpu, kurā cilvēka vajadzības kognitīvi pārveidojas par ilgtermiņa projektiem un mērķiem. Indivīda laika perspektīvu veido kognitīvajā līmenī pārstāvētie objekti un notikumi. Hronoloģiski šie objekti var būt lokalizēti nākotnē vai pagātnē, bet ..laika perspektīvas rāmjos nākotnes un pagātnes notikumi ietekmē tagadnes uzvedību tik lielā mērā, cik aktuāli tie ir pārstāvēti uzvedības funkcionēšanas kognitīvajā līmenī" (Nuttin, 1985, 12). Pagātnei, tagadnei un nākotnei atbilst trīs kognitīvas funkcijas: selektīvā atmiņa, uztvere un radošā domāšana un iztēle. Ņutēns lieto terminu laika perspektīva, lai apzīmētu noteiktu laika zonu un tās raksturotājus: garumu jeb dziļumu, piesātinājumu ar objektiem un struktūru, 24 Aleksandrs Kolesovs. Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģija. kas iekļauj sakarības starp objektiem un objektu grupām. Laika perspektīvas parametrus papildina laika nostādne un laika orientācija. Laika nostādnē īpaši tiek akcentēts emocionālais komponents. T o veido pozitīva vai negatīva attieksme pret pagātnes, tagadnes un nākotnes objektiem. īpaši uzsvērts, ka emo­ cionāli neitrālie vai nenozīmīgie objekti netiek integrēti laika perspektīvā. Laika orientācija raksturo indivīda uzvedībā un domāšanā dominējošo ievirzi uz pagātnes, tagadnes vai nākotnes notikumiem. Indivīda efektīva rīcība mērķu sasniegšanā tiek saistīta ar instrumentālām vai kauzālām sakarībām starp pieredzi, uzvedību un mērķiem. Pirmais sakarību aspekts ļauj saprast, cik lielā mērā indivīdi uztver savu tagadējo uzvedību kā līdzekli nākotnes mērķu sasniegšanai. Šī indivīda laika perspektīvas īpašība tiek nosaukta par laika integrētību (Nuttin, 1985). Zināms laika integrētības līmenis ir nepieciešams, lai saredzētu savu nākotni kā nepārtrauktu tagadnes un pagātnes turpinājumu. Otrais aspekts ir saistīts ar to, kā indivīds apzinās notiekošā iemes­ lus un loģiskās sakarības starp notikumiem. Tāpēc ir svarīgi, cik lielā mērā indi­ vīds saskata savas rīcības lomu mērķa sasniegšanā. Zimbardo laika perspektīvas koncepcija Filips Zimbardo (Philip Zimbardo) piedāvā jaunu skatījumu uz laika per­ spektīvu. Zimbardo definīcija ir šāda: "Laika perspektīva ir bieži vien neapzināts process, kurā nepārtrauktā individuālas un sociālas pieredzes plūsma tiek iekļauta laika kategorijās vai laika rāmjos, kas palīdz uztvert šo notikumu secību, saskaņotību un nozīmi" (Zimbardo & Boyd, 1999, 1271). Šie kognitīvie rāmji tiek izmantoti, kodējot, uzglabājot atmiņā un atceroties dzīves notikumus, kā arī ekspektāciju, mērķu, plānu un scenāriju veidošanā. Indivīda laika perspektīva ietekmē viņa lēmumus un rīcību. Zimbardo apraksta divus šīs ietekmes veidus. Pirmo raksturo tas, ka abstrak­ tie kognitīvie procesi, kas rekonstruē pagātni vai konstruē nākotni, ietekmē pašreizējo lēmumu pieņemšanu un dod iespēju transcedēt esošo situāciju, atlikt vajadzības apmierinājumu, ja tas var izraisīt negatīvas sekas. Šajā ietekmes veidā ir divi apakštipi. Vienam ir raksturīga orientācija uz pagātni un pagātnes pieredzi analoģiskās situācijās. Šī pieredze var būt kā pozitīva, tā arī negatīva un traumējoša, kas ietekmē indivīda tagadējo rīcību. Otram raksturīgs rēķināties ar paredzamo vai sagaidāmo nākotni. Šo nākotni indivīds konstruē, izejot no tagadējās situācijas. Lēmumu pieņemšanas procesā var tikt izvirzīti alternatīvi mērķi un plāni, novērtēta to sasniegšanas varbūtība un iespējamās sekas. Pretstatā tam ir otrais ietekmes veids, kad darbība tiek pakļauta tagadējās situā­ cijas spiedienam, tā ir stimulu intensitātes vai kvalitātes produkts. Šajā gadījumā pārsvars ir bioloģiskiem faktoriem vai situācijas sociāliem aspektiem. Zimbardo atzīmē, ka efektīvas vai adekvātas laika perspektīvas modeļi tiek LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 21.-28. LPP 25 saistīti ar pagātnes, tagadnes un nākotnes vienotību, tomēr vienota laika per­ spektīva ir tikai vēlamais modelis. Pilnīga laika perspektīvas vienotība praktiski nav iespējama. Tendenci orientēties uz vienu no laika kategorijām Zimbardo nosauc par neobjektivitāti pret pagātni, tagadni vai nākotni. Ja šī neobjektivitāte nostiprinās, veidojas dispozicionālais stils vai individuāli diferencējošais mainī­ gais lielums, kas var raksturot indivīda rīcību ikdienas izvēles situācijās. Priekšroku vienai no laika kategorijām determinē vairāki faktori: kultūra, izglītī­ ba, reliģija, sociālā šķira. Šo neobjektivitāti pašam cilvēkam ir diezgan grūti pamanīt, tomēr, pēc Zimbardo domām, laika perspektīva ir samērā stabils process, kas dod pamatu tādiem vairāk pazīstamiem uzvedības veidiem un kon- struktiem kā sasnieguma motivācija un mērķa uzstādīšana (Zimbardo & Boyd, 1999), riskantā uzvedība (Zimbardo, Keough & Boyd, 1997), atkarība (Keough, Zimbardo & Boyd, 1999) un citi. Laika perspektīvas izpētei un aprakstam Zimbardo piedāvā piecu faktoru modeli (Zimbardo & Boyd, 1999), ko veido šādi faktori: Negatīvā pagātne (ats­ poguļo negatīvus, traumējošus notikumus vai negatīvu vispārīgo skatu uz pagāt­ ni); Tagadnes hedonisms (hedoniska, uz risku tendēta attieksme pret laiku un dzīvi); Nākotne (vispārīga orientācija uz nākotni, indivīdu dzīve ir strukturēta, lai sasniegtu savus mērķus); Pozitīvā pagātne (sentimentāla, silta attieksme pret pagātni); Tagadnes fatalisms (bezpalīdzība un bezcerība attieksmē pret dzīvi). Šis modelis izveidots, balstoties uz teorētisko analīzi, intervijām, fokusa grupām, atgriezenisko saikni ar eksperimentu dalībniekiem, klīnisko (Zimbardo, Marshall & Maslach, 1971) un empīrisko pētījumu (Gonzalez & Zimbardo, 1985) rezultātiem. Laika perspektīvas parametri vai emocionālais komponents iepriekš netika izdalīti, tomēr katrai laika dimensijai ir savas īpašības. Pagātne pārstāvēta vairāk kā negatīva vai pozitīva pieredze. Nākotne tiek saistīta ar aktīvu rīcību un izvirzīto mērķu sasniegšanu. Tagadne atklājas kā tieksme pēc baudas vai aktivitātes noliegšana un pakļāvība liktenim. Citu autoru koncepcijas Var atzīmēt vēl divas koncepcijas, kas iekļauj laika perspektīvas kopainu - pagātni, tagadni un nākotni. Tās balstās uz tradicionāliem priekšstatiem par laika perspektīvu (Lewin, 1942; Fraisse, 1964; Nuttin, 1985) un vietējo psiholoģisko skolu tradīcijām. Jevgeņijs Golovaha (EBreHHH ToJioBaxa) un Aleksandrs Kroņiks (AneKcaHflp KpoHHK) ps iho loģ iskā laika koncepcijā (rdJioBaxa, KpoHHK, 1984) pievērš uzmanību tam, ka vairums biogrāfijas notikumu faktiski satur divas laikā atdalī­ tas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Pirmā ir notikuma sākums, un otrā ir tā beigas. Šīs pārmaiņas tika nosauktas par elementārajiem notikumiem. Laika perspektīvas izpēte balstās uz sakarību analīzi starp elementāriem notikumiem. Šim mērķim 26 Aleksandrs Ko/esovs. Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģijā. tika izstrādāta speciāla metodika, kas vēJāk realizēta datorprogrammā (KpoHHK, ria)KHTHOB, JleBHH, 1993). Teručika Kacumata (Teruchika Katsumata) sava modeli (Katsumata, 1995) apvieno tradicionālus priekšstatus par laika perspektīvu un kibernētikas priekš­ status par regulāciju un vadīšanu. Šis modelis atklāj jaunu laika perspektīvas aspektu, kurā akcentēti nevis laika perspektīvas struktūra vai parametri, bet veids, kā indivīds akceptē tagadni, pieredzēto pagātni vai vēl nepieredzēto nākotni. Iztirzājums Laika perspektīvas koncepciju pārskatā redzams, ka to attīstības pamatā ir divi jautājumi. Pirmais ir saistīts ar hronoloģiskās pagātnes un nākotnes notiku­ mu ietekmi uz indivīda tagadējo uzvedību (Lewin, 1942), un otrais - kā indivīds rīkojas ar savas dzīves notikumiem, savstarpēji tos saista un attiecina uz sev i (Fraisse, 1964). Nākotnes un pagātnes ietekme uz uzvedību tiek saistīta ar notikumu vai objektu kognitīvām reprezentācijām (Lewin, 1942; Fraisse, 1964; Nuttin, 1985). Indivīds rekonstruē pagātni, balstoties uz laika ciklisko struktūru un notikumu loģiskām sakarībām. Nākotne tiek veidota uz pagātnes pieredzes pamata un mērķu reprezentācijām (Fraisse, 1964). Šie mērķi ir kognitīvi pārveidotas indivī­ da vajadzības (Nuttin, 1985), kas veidojas, pateicoties spējām atlikt vajadzību apmierinājumu (Fraisse, 1964; Nuttin, 1985; Zimbardo & Boyd, 1999). Laika perspektīva ir ne tikai kognitīvajā līmenī pārstāvētie hronoloģiskās pagātnes, tagadnes un nākotnes objekti un notikumi (Nuttin, 1985; r&noBaxa, KpoHHK, 1984), bet arī process , kurā notiek pārmaiņu kontrole un uzvedības reg­ ulācija (Fraisse, 1964; Katsumata, 1995). Pastāv abu aspektu vienotība: laika perspektīvas struktūra veidojas procesā un ietekmē šī procesa norisi. Šo vienotību a tspoguļo Zimbardo definīcija (Zimbardo & Boyd, 1999). Saskaņā ar to, laika perspektīva ir process, kas var mainīt notikumu interpretāciju un ietek­ mēt indivīda noskaņojumu un rīcību, jo notiekošās izmaiņas tiek saistītas ar esošām pagātnes un nākotnes notikumu un objektu reprezentācijām. Efektīvas un adekvātas laika perspektīvas modeļi tiek saistīti ar pagātnes, tagadnes un nākotnes vienotību. Ja pagātne, tagadne un nākotne nav vienota, indivīdi nespēj saskatīt savas uzvedības nozīmi, iemeslus un sekas (Fraisse, 1964; Nuttin, 1985), viņu darbību nosaka bioloģiskie vai sociālie faktori un tagadējā situācija (Zimbardo & Boyd, 1999). Vienotības līmeni paaugstina uzvedības orientācija uz nākotnes mērķiem (Fraisse, 1964), nākotnes kā aktīva tagadnes un pagātnes turpinājuma izpratne (Nuttin, 1985). T o papildina efektīvi funkcionējoši pārmaiņu kontroles mehānismi, kas ļauj indivīdam pieņemt pagāt­ ni un uz tās pamata prognozēt nākotni (Fraisse, 1964; Katsumata, 1995). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 21.-28. LPP 27 Pilnībā vienota laika perspektīva ir tikai vēlamais modelis. Priekšroka parasti tiek dota vienai no laika kategorijām (Zimbardo & Boyd, 1999), un katra orien­ tācija var palīdzēt optimāli rīkoties specifiskā situācijā. Tendence orientēties uz vienu no laika kategorijām veido neobjektivitāti pret pagātni, tagadni vai nākot­ ni (Zimbardo & Boyd, 1999). Var secināt, ka Zimbardo laika perspektīvas koncepcijai (Zimbardo & Boyd, 1999) raksturīgs plašs empīrisks pamatojums un augsta integrētība. Šī koncepci­ ja aptver visas laika kategorijas (pagātni, tagadni un nākotni) un apvieno priekš­ status par laika perspektīvas struktūru un laika perspektīvu kā procesu. Koncepcijas ietvaros ir izstrādāts arī mērījuma instruments, kas ļauj aprakstīt indivīda laika perspektīvu (Zimbardo & Boyd, 1999). Tas atklāj jaunas iespējas laika perspektīvas empīriskai izpētei un teorētisko priekšstatu attīstībai. Kļūst iespējams laika perspektīvas modeļu salīdzinājums un to validitātes pārbaude, izmantojot metodikas, kas ir balstītas uz atšķirīgām teorētiskām pie­ ejām (Nuttin, 1985; Zimbardo & Boyd, 1999). Starpkultūru pētījumu jomā iespē­ jams papildināt priekšstatus par dažādu kultūru un etnisko grupu pārstāvju laika perspektīvas kopīgām pazīmēm un atšķirībām. L I T E R A T Ū R A Allport, G. (1961) . Pattern and growth in personality. N e w York, Chicago. San Francisco: Holt, Rinehart and Winston. Biihler. Ch. (1933) . Der inenschliche Lehenslauf als psyhologisches Problem. Leipzig: Hirzel. Fraisse, P. (1964) . The psychology of time London: Eyre & Spolt iswood. Gonzales , A. , & Zimbardo, P. G. (1985) . Time in perspective: A Psychology Today survey report. Psychology Today, May, 21-26 . James. W. (1952) . The principles of psychology. Chicago, London, Toronto: Encyclopaedia Britannica. (Original work published 1891) Katsumata, T. (1995) . Concept and structure of lime perspective. The Memoirs of the faculty of education, Kumamoto University, The Humanities, No. 44, December 15, 3 0 7 - 3 1 8 . Keough . K. A. , Zimbardo. P. G., & Boyd, J. N. (1999) . W h o ' s smoking, drinking, and using drugs? Time perspective as a predictor of substance use. Journal of Basic and Applied social Psychology, 21, 149-164. Lewin . K. (1942) . Time perspective and morale. In G. Watson (Ed.), Civilian morale. Chapter IV. Boston: Houghton Mifflin. Nuttin. J., & Lens, W. (1985) . Future time perspective and motivation: Theory and research method. Leuvcn & Hillsdale, NJ: Leuven University Press & Erlbaum. Wundt, W. (1914) . Grundriss der Psychologic Leipzig: Kroener. Zimbardo. P G., Marshall, G.,& Maslach. C. (1971) . Liberating behavior from time-bound control: Explaning the present through hypnosis. Journal of Applied Social Psychology, 1, 3 0 5 - 3 2 3 . 28 Aleksandrs Koļesovs. Laika perspektīvas koncepcijas psiholoģijā. Zimbardo, P. G., Keough, K. A. ,& B o y d . J. N. (1997). Present time perspective as predictor of risky driving. Personality and Individual Differences, 23, 1007-1023. Zimbardo, P. G..& Boyd J. N. (1999). Putting time in perspective: a valid, reliable individual- differences metric. Journal of Personality and Social Psychology, Vol.77, No.6 , 1271-1288. ibjioBaxa. E., KpoHHK, A. (1984). ricHxanonwecKoe BpeMst JIHHHOCTH. Knee, HayKOBa nyMKa. KpoHHK. A., ria>KHTHOB, A., JTeBHH. B. (1993) LifeLine - OHorpatpHHecKne Tecrbi K MenirraiiHM 3a nepcoHanbHbiM KOMnb.Tepo.M. B KpomiK A. ( P e a ) , LifeLine u npyrne HOBbte Meroubt ncHxanoniH xciaHeitHoro nyrn. (cc. 15-42), MocKBa: r iporpecc - KyjibTypa. JleBMH, K. (2000). Teopmi nojifi H HaynenHe. B K. JleBHH, Teopitu nana B couuajibHbtx Haynax. (cc. 81-107), Cri6. "CeHcop" Xbe^n, Jl., 3Hraep, fl. (2003), Teoptm JIHHIIOCTH. OcHOBHbte nanoxceHHn, uccneaoBaHHH H npn- MeHCHtie. CaHKT-rieTep6ypr: IlHTep. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 29 Tuva cilvēka zaudējums: risks un iespējas Kristīne Maslovska LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas noda |a un LR IeM Valsts policijas G A P P P Psihologu nodaļa E-pasta adrese korespondencei: krist ine.maslovska@vp.gov.lv Šajā rakslā autore piedāvā pētniecisku pārskatu par tuva cilvēka nāvi un iespējamām tā izraisī­ to pārdzīvojumu izpausmēm. Zaudējuma smagums var radīt sarežģījumus un nozīmīgi ietek­ mēt c i lvēka garīgo un fizisko veselību, kā arī subjektīvo labklājību. Tanī pašā laikā šādā zaudējumā slēpjas potenciāls izaugsmei un subjektīvās dz īves kvalitātes uzlabojumiem. Rakslā analizēti dažādi riska faktori, saistīti ar sarežģījumiem zaudējuma pārdzīvojumos, kā arī aplūkoti tie faktori, kuri veicina sekmīgu atgūšanos pēc piedzīvotā. Respektējot tuva cil­ vēka zaudējumā iekļautā riska un iespēju robežas, rakstā tiek formulētas normālas sērošanas gaitai piederīgas izpausmes un to loma atgūšanās procesā. Ats l ēgvārd i : Sērošana, riska faktori, izaugsme The article entitled Risks and facility of Bereavement presents overview of research on bereavement and its consequences. Loss of a close person can provoke complications and sig­ nificantly influence physical and mental health as well as the subjective wel l -being of the bereaved person. At the same time such a loss offers potential for personal growth and possi­ ble improvement of the subjective quality of life. The author analyzes different risks that are relevant to bereavement complications as well as resources that promote beneficial recovery. Taking into consideration risks and benefits, the author describes bereavement reactions lhal are supposed to be normal and play a role in the process of mourning and recovery. K e y w o r d s : bereavement, risks, personal resources, benefit, personal growth Dažādās kultūrvides tuva cilvēka zaudējums tiek atzīts par vienu no smagāka­ jiem, ja ne pašu smagāko notikumu, kas izraisa krīzi sērojošā cilvēka dzīvē. Kā vēsta izteiciens - sēras ir mīlestības cena. No sērošanas sāpēm nav pasargāts neviens, kurš kādu ir mīlējis. Ko tas nozīmē individuāla sērotāja dzīves kontek­ stā? Zinātniskajā literatūrā tradicionālais un dominējošais skatījums uzsver psiho­ loģiski medicīnisko sērošanas bīstamību, akcentējot dažādus simptomus un reak- Pate ic ibas : īpaša autores pateicība raksta zinātniskajai konsultantei profesorei Solveigai Miezītei , PhD, un korektorei Dainai Vi lcmsonei ! 30 Kristīne Maslovska. Tuva ci lvēka zaudējums: risks un iespējas cijas, kas rada grūtības palicējiem (sk., piemēram, Lindemann, 1944; Parkes, 1972). Sēras tiek uzskatītas par cilvēka fiziskās un garīgās veselības riska faktoru (Parkes, 2002). Kā secina M. Strēbe (Stroebe, 1997), sēras pierasts aplūkot par kaut ko tādu, kam nepieciešama ārstēšana, kas jāpārvar un tātad ir slikts. Virkne pētījumu atklāj tuva cilvēka zaudējumā ietverto risku. Tas tiek uzskatīts par iemeslu dažādiem somatiskiem simptomiem (Galloway, 1990; Osterweis et al., 1984) un slimībām (sk., piemēram, Silverman et al., 2000; Simos, 1979) sirds slimības (Parkes et al., 1969), augsts asinsspiediens (Prigerson et al., 1997), īpaši respiratori traucējumi (Lindemann, 1944), pavājināta imūnsistēma (Lindstrom, 1998; Spratt & Denney, 1991). Literatūrā minēti gadījumi, kad, neskatoties uz sākotnēji radīto iespaidu par sekmīgu tikšanu galā ar zaudējumu, vēlāk reizēm attīstās dažādi veselības traucējumi, tādi kā astma, reimatiskais artrīts, čūla vai kolīts, vai arī vēlāk cilvēks sabrūk emo­ cionāli (sk., piemēram, Papalia & Wendkos, 1989; Backer et al., 1982). Tuva cilvēka nāve palielina psihisko traucējumu iespējamību, piem., distresu 1 (Bowlby, 1980; Clayton, 1979), miega traucējumus (Byrne & Raphael, 1997), trauksmes simptomus (Tudiver, et al., 1991), depresijas simptomus un depresijas slimības epizodes (Silverman et al., 2000; Parkes & Brown, 1972), paaugstina iepriekšēju psihiatrisko problēmu atkārtošanās risku (Parkes, 1972), paātrina Alcheimera tipa demences attīstību (Charlton, 1995). Sērojošiem cilvēkiem biežāk novērota veselībai bīstama uzvedība (Prigerson, et al. 1997; Woof & Carter, 1997) un kaitīgu vielu lietošana alkohols, smēķēšana (Murray, 1990). Dažādo simptomu mazināšanai sērojošie lieto vairāk medikamentu (tostarp trankvilizatorus vai hipnotiskos līdzekļus) nekā viņu vien­ audži, kas nav piedzīvojuši tuvinieka nāvi (Murray, 1990; Backer et al. 1982; Clayton, 1974 cit. Worden, 1991). Var parādīties domas par nāvi un pašnāvību (Byrne & Raphael, 1997). Tuva cilvēka (īpaši dzīvesbiedra) nāve tiek saistīta arī ar mirstības paaugstināšanos (Lichtenstein et al., 1998; Martikainen & Valkonen, 1996; Simos, 1979; Rees, 1972 cit. Backer et al. 1982), kam pamatā nereti ir veselības traucējumi sirds un asinsvadu sistēmā (Young, Benjamin & Wallis, 1963 cit. Backer et al., 1982). Sērojošie biežāk iekļūst negadījumos (Simos, 1979) un dzīvi beidz pašnāvībā (Kaprio et al., 1987). Sērojošo vidū novēroti arī delinkven- tas : un kriminālas uzvedības gadījumi (sk. Simos, 1979; Shoor & Speed, 1963 cit. Backer et al., 1982). Taču literatūrā pausti minējumi, ka vardarbības palielināšanās sabiedrībā ir tieši saistīta ar nespēju sērot (Fromm, 1973 cit. Simos, 1979). Tuva cilvēka nāvei nereti seko arī vispārīga dzīves kvalitātes pazemināšanās (Payne, Horn & Relf, 1999) un ar šo notikumu saistītu citu zaudējumu virkne 1 Distress - negatīvais stress j e b stresa pārslodze. 2 Delinkventa uzvedība - vispārpieņemto sociālo normu pārkāpums, kam var būt arī krimināli sodāmas darbības pazīmes. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 31 (Cook & Oltjenbruns, 1998) - piemēram, problēmas laulības dzīvē (Riches & Dawson, 1996), ģimenes izjukšana (Littlewood et al., 1991; Schwab, 1992), grūtības pielāgoties sociālajai videi (Tudiver et al., 1991). Iepriekšējie zaudēju­ mi var izraisīt bailes no zaudējumiem nākotnē un ietekmēt cilvēka spējas veidot turpmākās piesaistes attiecības (Simos, 1979), savukārt bērniem šāds zaudējums var spēcīgi ietekmēt pašvērtējumu (Lindsay & Elsegood, 1996). Tomēr pastāv uzskats, ka tuva cilvēka zaudējums viens pats, iespējams, nav šo komplicēto iznākumu riska faktors (Silverman et al. 2000). Tam pamatā varētu būt dažādi cilvēka uzvedības, dzīvesstila, iedzimtu īpašību vai vides ietekmes aspekti (Stroebe & Schut, 2001). Tiek izvirzīts pieņēmums arī par atsevišķu vēl slimību klasifikatorā neiekļautu, bet sevi jau apliecinājušu diagnozi — komplicētu jeb traumatisku sēru sindromu (Prigerson & Jacobs, 2001; Prigerson et al., 1996; Prigerson et al., 1995). Tieši traumatisko sēru diagnoze 3 ir cieši saistīta ar pazemi­ nātu sociālo funkcionēšanu, pavājinātu garīgo veselību, pazeminātu enerģijas līmeni un iespaidu uz dzīves kvalitāti (Silverman et al., 2000). Traumatisko sēru simptomi veicina pašnāvības idejas (Prigerson et al., 1999), un šo simptomu noturība sešus mēnešus pēc dzīvesbiedra nāves prognozē ilgtermiņa psiholoģiskus un somatiskus traucējumus, tostarp vēzi, sirdskaites, paaugstinātu asinsspiedienu, pašnāvības domas, izmaiņas ēšanā (Prigerson et al., 1997). Riska faktori, kas izraisa šādas sekas, un to nozīme līdz šim vēl nav pietieka­ mi izskaidroti (Lindstrom, 1998). To izcelsme tiek meklēta zaudētās personas nozīmīgumā un iepriekšējās attiecībās ar mirušo; zaudējuma pēkšņumā un nāves apstākļos; kopsakarā ar vienlaicīgiem stresoriem un zaudējumiem pagātnē; zaudējuma ilgumā, zaudējuma kognitīvajā novērtējumā; sērojošās personības un dažādos demogrāfiskos raksturlielumos, kā arī sociālā atbalsta pieejamībā un kultūrvides nostādnēs. Atklājumi mēdz būt visai pretrunīgi. Zaudētās personas nozīmīgums Pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka svarīgākas par asinsradniecību ir emo­ cionālās attiecības ar mirušo (Maslovska, 1999) un ka spēcīgas reakcijas rak­ sturīgas, piedzīvojot emocionāli tuva cilvēka nāvi (Robinson & Fleming, 1989), pārraujot nozīmīgas piesaistes attiecības (Bowlby, 1980). Tajā pašā laikā daudzi pētnieki meklē sakarības radniecīgās attiecībās - atraitņu, sērojošu vecāku, brāļu, māsu, retāk arī vienaudžu zaudējumā. Atklāta sakarība - jo jaunāks mirušais, jo ' Laika gaitā ir bijuši vairāki mēģinājumi definēt sēru komplikācijas. Ilgstošās diskusijās par no normas atšķirīgas sērošanas definēšanu joprojām nav rasta vienprātība, un normālu sēru nošķiršana no pataloģiskām drīzāk ir atkarīga no teorētiskā modeļa, kādā tās tiek aplūkotas. Kopumā par sarežģījumiem sērošanā tiek uzskatīta neadaptīva reakcija uz zaudējumu, kas var radīt intensīvu un paildzinātu sērošanu, depresiju, trauksmi un fiziskās vesel ības paslikti­ nāšanos (Aranda & Milne, 2000) 32 Kristīne Maslovska. T u v a c i lvēka zaudējums: risks un iespējas smagākas sērojošā reakcijas (Gamino et al., 2000; Gamino et al., 1998). Ilgstošākas un intensīvākas reakcijas vērojamas vecākiem pēc bērna nāves (Sanders, 1979-80), tam seko atraitņi(-nes) un pēc tam par vecāku nāvi sērojošie (Middleton et al., 1998). Bet vecāku zaudējums pusaudža gados rada mazāk veselības traucējumu nekā vienaudža vai dzīvesbiedra zaudējums (Leahy, 1992, Nolen-Hoeksema & Larson, 1999 cit. Stroebe & Schut, 2001). Parādās arī kva­ litatīvas atšķirības: atraitnēm raksturīgāks noliegums, bet sērojoši vecāki spēcīgāk izjūt savu vainu (Gamino et al., 1998). Attiecības ar mirušo Kā secina M. Strēbe ar kolēģiem, iepriekšējās attiecības lielā mērā ne tikai uzskatāmas par patoloģijas iemeslu, bet arī kopumā nosaka pielāgošanos (Stroebe et al., 1992). Hronisku (Worden, 1991), patoloģisku (Parkes & Weiss, 1983) jeb komplicētu sēru pamatā var būt ambivalentas (Gamino et al., 1998; Murray, 1990; Raphael, 1984), konfliktējošas (Gamino et al., 1998) vai pat naidī­ gas (Simos, 1979) attiecības ar zaudēto cilvēku, kas, iespējams, provocē sērotā­ ja dusmas un vainas izjūtu (Worden, 1991). Tāpat arī pārmērīgi atkarīgas attiecības ar nu jau mirušu cilvēku (Gamino et al., 1998), narcistiska piesaiste (Worden, 1991; Simos, 1979), fiksācija simbiotiskā līmenī (Simos, 1979) un savas identitātes definēšana saistībā ar attiecībām un rūpēm par citiem (Zaiger, 1985 cit. Worden, 1991), aktīva iesaistīšanās otra cilvēka dzīvē (Stroebe et al., 1992). Šādu attiecību zaudējums rada spēcīgu bezpalīdzību, bezspēcību vai pat sevis zaudējuma izjūtu, liedzot saredzēt ko pozitīvu savā turpmākajā dzīvē (Worden, 1991). Vēl par riska faktoru minami gadījumi, kad zaudētas sociāli neatzītas attiecības, kā tas ir mīļāko vai homoseksuāļu gadījumā (Payne et al., 1999; Corr et al., 2000). Zaudējuma pēkšņums Samērā izplatīts ir uzskats, ka pēkšņs, līdz ar to traumatisks zaudējums izraisa smagākas reakcijas (Payne et al., 1999; Nakamura, 1999; Cardwell, 1996; Papalia & Wendkos, 1989; Simos, 1979). Tomēr pētījumi nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumiem, vai lielākus traucējumus sērotāji piedzīvo, sastopoties ar pēkšņu tuvinieka nāvi vai nāvi pēc ieilgušas slimības (Stroebe & Schut, 2001; Murray, 1990; Osterweis et al., 1984). Parkesa (Parkes, 1973) pētījums par atraitņiem un atraitnēm rāda, ka iepriekšējai sērošanai ir pozitīva loma - tā palīdz adaptēties. Tā dod iespēju atvadīties no tuvā cilvēka, tādējādi palīdzot tikt galā ar traumu, ko sagādā tuva LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 33 cilvēka nāve (Brown & Stoudemire, 1983). Tomēr ne visi pētījumi to apstiprina. Ir pētījumi, kas - tieši otrādi - atklāj, ka iepriekšējas sēras ir disfunkcionālas un var radīt negatīvas sekas (Gilliland & Fleming, 1998; Gerber et al., 1975; Schwab et al. 1975). Toties dažiem pētniekiem (Sanders, 1979-80; Clayton et al., 1973) nav izdevies atklāt nekādu saistību starp zaudējuma veidu un pārdzīvo­ juma reakciju intensitāti. Iespējams, atbilde meklējama iepriekšējas sērošanas ilgumā. Tieši īslaicīgas hro­ niskas slimības izraisītas nāves gadījumos sērojošie pielāgojas vislabāk. Grūtības rodas pēkšņā nāvē un ilgstoši slimojušu mirušo tuviniekiem. Pēkšņas nāves rezultātā emocionālās reakcijas tiek intemalizētas jeb notiek "dusmu ieslēgšana", kas tādējādi ilgstoši uztur fizisku stresu. Savukārt ilgstoši slimojušu mirušo tuviniekiem vērojamas "dusmu izlādēšanas" reakcijas (Sanders, 1982-83). Tātad - iepriekšēja sērošana var nodrošināt iespēju palicējam izdzīvot bēdas attiecībā uz nāvi, kas tikai vēl būs, bet tanī pašā laikā tas var sarežģīt izstrādāšanas procesu, kad dalītām jūtām ir reālāka iespēja būt destruktīvām (Aldrich, 1974). Nāves veids un apstākļi Populārs ir uzskats, ka tieši vardarbīga, nedabīga, neparedzama (kas notiek ilgi pirms vai pēc sagaidāmā), ar dažādiem aizspriedumiem saistīta nāve (piemēram, pašnāvība) var radīt papildu sarežģījumus (Murphy et al., 2003; Gamino et al., 2000; Barry et al., 2002; Murphy et al., 1999; Rando, 1984; Parkes & Weiss, 1983; Lazare, 1979). Pētījumi rāda, ka sākotnējās reakcijas ir smagākas pašnāvnieku nekā negadījumā bojāgājušo tuviniekiem (Seguin et al., 1995) un atgūšanās nori­ sinās ilgāk nekā dabisku iemeslu radītas nāves gadījumos (sk. Green, 2000). Tomēr ir pētījumi, kuros šāda sakarība neparādās Klairena pētījums (Cleiren, 1993), salīdzinot sērošanu satiksmes negadījumu, pašnāvības un ilgstošas slimības izraisītas nāves gadījumos, parādīja, ka nāves veida ietekme uz vairākumu psihosociālās veselības aspektiem ir neliela vai vispār tās nav. Tas apstiprinājās arī Gamino un kolēģu pētījumā (Gamino et al., 1998). Vienlaicīgi stresoriJ Par papildu sarežģījumiem tiek uzskatīti stresori, ja līdztekus norisinās vairā­ ki krīžu notikumi (skat. Worden, 1991; Papalia & Wendkos, 1989): ja gadās piedzīvot vairākus zaudējumus vienlaicīgi (kā tas ir, piemēram, zemestrīcēs, ugunsgrēkos, satiksmes līdzekļu avārijās) vai īsā laika periodā (Kalish, 1985; Raphael, 1984; Lazare, 1979); ja veidojas zaudējumu pārslodze (Kastenbaum, 1969 cit. Worden, 1991) kopā ar daudziem citiem stresoriem (Miles, 1985), 4 Stresors - stresa izraisītājs 34 Kristīne Maslorska. Tuva ci lvēka zaudējums: risks un iespējas piemēram, spriedze ģimenē, finansiāli sarežģījumi, nepietiekama aprūpe, veselības problēmas, nodošanās alkoholam vai psihotropiem medikamentiem, dažādi citi zaudējumi (Cardwell, 1996; Sanders 1988; Parkes, 1975), kā arī ar bērēm, mirušā finanšu un viņam piederējušu lietu kārtošanu saistītais distress (Cardwell, 1996). Zaudējumi pagātnē Ļoti spēcīgu reakciju cēloņi tiek meklēti iepriekš piedzīvotas tuvinieka nāves (Backer et al., 1982) vai cita veida neizsērotu zaudējumu (tostarp neuzticība, šķiršanās, darba zaudējums, spontānais aborts) vēsturē (Simos, 1979), skaidro­ jot, ka esošais zaudējums var aktualizēt iepriekšējos un izraisīt sāpes ne tikai par tagadējo, bet arī par iepriekš neizsāpētajiem (Worden, 1991). Tiek izteikti minējumi, ka cilvēkiem, kas nespēj veiksmīgi pielāgoties dzīves izaicinājumiem kopumā, būs grūtības sekmīgi reaģēt uz stresoriem, kas saistīti tieši ar sērošanu (Gamino et al., 1998). Savukārt pozitīvu iepriekšēju zaudējumu pārvarēšana uzskatāma par vērtīgu pieredzi, kas palīdz tikt galā ar aktuāliem zaudējumiem (Parappully et al., 2002). Sērošanas ilgums Daudz diskusiju bijis par sērošanas ilgumu, gan apliecinot tā nozīmi reakciju mazināšanā (piemēram, Murphy et al., 2003), gan uzsverot laika ritējuma maznozīmību, ja to nepavada intrapsihiski procesi (sk. Payne et al. 1999). Sākotnēji tika uzskatīts, ka normālā sērošanā, lai atgrieztos pie ierastās dzīves, nepieciešams samērā neilgs laiks: no 4 6 nedēļām līdz vienam gadam (sk. Wortman & Silver, 1989). Vēlākie darbi rāda, ka sērošana var ilgt gadiem (sk. Lindstrom, 1998). Augsts sākotnējais distress mēdz ilgstoši ietekmēt sērojošā veselību (Parkes & Weiss, 1983) un apgrūtināt sociālo funkcionēšanu (Cleiren, 1993). Sēru izjū­ tu bremzēšana izraisa dažādus emocionālus traucējumus (Mairis, 1958) un uztur šīs sāpes spēcīgas daudzu gadu garumā (Rando, 1984). Taču pētījumi rāda, ka ne vienmēr cilvēkiem, kam netiek novērota agrīna sērošana, būs vērojamas grūtības vēlāk (Wortman & Silver, 1989). Agrīna adaptācija lielā mērā paredz arī ilgtermiņa pielāgošanos (Cleiren et al., 1994). Bet tiem, kam vismaz divus mēnešus ir izteikta traumatisko sēru simptomātika, var prognozēt arī turpmākas problēmas (Prigerson & Jacobs, 2001). Tanī pašā laikā ir pētījumi, kuros neparādās tiešas sakarības starp sēru reakcijām un laiku kopš tuvinieka nāves (Gamino et al., 1998). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 35 Zaudējuma kognitīvais novērtējums Pārdzīvojumu smagumu ietekmē arī tas, kā cilvēks uztver un novērtē zaudējumu, cik lielā mērā notikušais tiek saredzēts kā paša, citu vai likteņa izraisīta traģēdija un cik - kā potenciāls pavērsiens iespējām un ieguvumiem. Piemēram, smagākas sekas vērojamas gadījumos, kad ir- subjektīva izjūta, ka notikušo bijis iespējams novērst (Gamino et al., 2000). Mailza un Krandala to skaidro - "..cilvēki piedzīvo negatīvu iznākumu, jo notikušo interpretē negatīvi" (Miles & Crandall, 1986, p.237). Nozīme ir arī tam, kā cilvēks interpretē sērošanas gaitā piedzīvoto. Lindstromas pētījumā atklājas, ka veids, kā sērojošā persona interpretē piedzīvo­ to mirušā klātesamību, var būt viens no sērošanas iznākumu indikatoriem. Labāk atguvušās bija tās atraitnes, kas šādu pieredzi novērtēja kā neitrālu vai nedaudz pozitīvu vai arī bija bez šādas pieredzes. Savukārt galējie novērtējumi - izteikti pozitīvs vai izteikti negatīvs - paredzēja grūtāku iznākumu. Autore to interpretē šādi: sievietes, kas šo pieredzi novērtējušās neitrāli, nāves iespaidā nejūtas pamestas, savukārt ļoti pozitīvi novērtējušās joprojām jūtas atkarīgas no mirušā, bet ļoti negatīvi novērtējušās orientētas uz izvairīgu uzvedību (Lindstrom, 1998). Sabalansēta vērtējuma nozīmi uzsver arī Bauers un Bonano (Bauer & Bonanno, 2001). Viņu pētījumā atklājās, ka optimāla proporcija pozitīvā un negatīvā sevis novērtēšanā ir aptuveni 5:1 un ka tendence novērtējumā fokusēties uz to, ko cilvēks dara, nevis uz to, kāds viņš ir, paredz sērošanas reakciju samazi­ nāšanos laika gaitā. Sērojošā personības iezīmes Pastāv uzskats, ka tieši sērojošā cilvēka personībā lielā mērā slēpjas kom­ plikāciju predisponētība. Sarežģījumu risku pastiprina zems pašvērtējums (Parkes & Weiss, 1983; Stroebe & Stroebe, 1987), neticība sev (Parkes, 1990) un savām spējām kontrolēt dzīvi (Cleiren, 1993), vājāks ego spēks un izteiktāka vainas apziņa (Vachon et al., 1982 cit. Stroebe & Schutz, 2001), pašpārmetumi, arī intensīvas dusmas un ilgošanās (Parkes & Weiss, 1983), trauksmainība (Sanders, 1981; Parkes & Weiss, 1983), izteikta pieķeršanās (Parkes & Weiss, 1983). Grūtības ir pastiprinātas, ja personības aizsardzības sistēma balstīta uz tādām īpašībām, kas veicina emociju noliegšanu un spēcīgu pašpaļāvību (Sanders, 1981), uzskatot sevi par stipru personību - tādu, kas neļaujas vājumam un nekad nesalūst (Lazare, 1979; Littlewood, 1992), kā arī personības iezīmes, kas atvaira (Cleiren, 1993) un neļauj pieņemt (Simos, 1979) iespējamo sociālo palīdzību. Cēloņi tiek meklēti attīstības vēsturē un piesaistes kvalitātē - smagas reakci­ jas uz iepriekšējiem zaudējumiem (Parkes, 1986), garīgās un fiziskās veselības 36 Kristīne Maslovska. Tuva ci lvēka zaudējums: risks un iespējas problēmu vēsture (Gamino et al., 1998; Cleiren, 1993; Parkes & Weiss, 1983), īpaši psihiatriskas problēmas tagad, pagātnē vai ģimenes vēsturē, alkoholisms (Murray, 1990), komplicētu sēru reakcijas iepriekšēju zaudējumu kontekstā, depresija (Simos, 1979; Worden, 1991; Littlewood, 1992). Pētījumos atklājas sakarība, ka cilvēki, kas piedzīvo sarežģījumus sērošanas gaitā, bērnībā ir jutušies nedroši un izjutuši ambivalentas jūtas pret savu māti - pirmo piesaistes objektu (Pincus, 1974). Vairāki pētījumi atklāj, kā agrīns vecāku zaudējums var sarežģīt sērošanu vēlāk. Tomēr dziļāka šī jautājuma izpēte rāda, ka lielāka loma ir sarežģītām attiecībām ar turpmākajiem audzinātājiem nekā faktam, ka zaudēti vecāki (Vaillant, 1985). Dzīve stabilā ģimenē palīdz izvairīties no dis- funkcionālām sēru reakcijām (Fristad et al., 1995). Savukārt nedrošā piesaiste un drošības izjūtu nodrošinājušas laulības izjukums atraitņiem palielina traumatisku sēru simptomātiku (van Doom et al., 1998). Trauksmaini ambivalentā piesaiste liedz konstruktīvi atrisināt piesaistes attiecību zaudējumu. Šādiem cilvēkiem vērojamas hroniskas sērošanas iezīmes, paildzinot sēras uz nenoteiktu laiku (Parkes & Weiss, 1983). Ar attiecībām pārņemtie nokļūst savu emociju varā un nespēj izkļūt no tām (Shaver & Tancredy, 2002). Savukārt izvairīgajam pie­ saistes stilam raksturigāk ir apspiest ar piesaisti saistītās emocijas, kas veicina aizkavētas sērošanas attīstību (Stroebe & Schutz, 2001). Atsevišķi pētījumi ar dvīņiem ļauj domāt, ka sērošanas procesu un iznākumu ietekmē arī ģenētiski faktori (Segai & Blozis, 2002; Tomassini et al., 2002). Demogrāfiskie rādītāji Dzimums Sērošanā dzimumatšķirības pastāv, taču laika gaitā viedokļi šajā jautājumā mainās (Stroebe & Schut, 2001). Pētījumos sievietes uzrāda vairāk un intensīvākus dažādu veidu simptomus (tostarp depresiju, PTSD S) un sēru izpausmes uzvedībā nekā vīrieši (Segai et al., 2002, Murphy, et al., 2003a, Gulbis, 1987, Parkes & Brown, 1972). Tomēr pētījumi ar atraitņiem ļauj domāt, ka tieši vīrieši pakļauti lielākam riskam (Parkes & Weiss, 1983): mirstībai (sk. Stroebe & Stroebe, 1996b; Worden, 1991) un smagākām sekām veselībai (Stroebe, 1998). Tā iemesli pagaidām vēl nav līdz galam skaidri. Viens no minējumiem ir sociālā atbalsta piee­ jamības atšķirības. Tomēr, pat ja sievietes saņem vairāk sociālā atbalsta, nav apliecinājumu, ka tas ietekmētu vispārējo labklājību plašākā nozīmē. Cits skaidro­ jums - atšķirības slēpjas pārvarēšanas veidu lietojumā. Sieviešu stratēģijas (uz emocijām fokusētās) šādās reizēs ir veiksmīgākas nekā vīriešu izmantotās (uz problēmu fokusētās). Tomēr citi pētījumi ļauj domāt, ka sērošanas gaitā abi šie pār­ varēšanas veidi var būt vienlīdz nozīmīgi un derīgi (Stroebe & Schut, 1999). 5 Post-Traumatic Stress Disorder - pēctraumas stresa sindroms LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 37 Vienlaikus pastāv uzskats, ka svarīgs faktors, kas predisponē noteikta veida pārvarēšanu, varētu būt nevis dzimums, bet dzimumloma. Lindstromas pētījumā atklājās, ka lielākam riskam pakļautas "tradicionālas" sievietes raksturojumam atbilstošās atraitnes, kas, salīdzinot ar "mūsdienīgajām", vairāk tendētas situāci­ ju novērtēt kā stresoru un problēmas definēt kā nopietnākas vai grūtākas. Viņām ir ierobežotāks pārvarēšanas stratēģiju apjoms un pesimistiskāks skats uz savām nākotnes spējām pārvarēt notikušo, viņas vairāk ir atkarīgas no palīdzības un savas spējas veiksmīgi "tikt galā" novērtē par vājākām (Lindstrom, 1998). Vecums Gan attiecībā uz nāves izpratni, gan attiecībā uz sērošanu palicēja vecuma nozīme tiek skatīta kontekstā ar dzīves posmu, kad piedzīvots zaudējums, vai Eriksona izvirzītajiem attīstības posmiem un tajos iekļautajiem uzdevumiem (Corr et al., 2000; Papalia & Wendkos, 1989). Pētījumi norāda, ka bērni un pusaudži sēras vairāk izrāda ārēji (piemēram, slikti uzvedoties), jauniem pieau­ gušajiem un vidēja gadagājuma cilvēkiem problēmas vairāk ir psiholoģiskas, bet gados vecākajiem - biežāk ir fiziski traucējumi (sk. Gulbis, 1987). Bērniem, pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem sēras mēdz būt intensīvākas un ilgstošākas nekā vecāka gadagājuma cilvēkiem (Murray, 1990). Jauni atraitņi ir pakļauti augstākai mirstībai (sk. Payne et al., 1999), piedzīvo vairāk veselības problēmu (sk. Worden, 1991; Stroebe & Stroebe, 1996a), un viņiem ir lielāks risks kļūt depresīviem (Barry et al., 2002). Tas vienlaikus var būt saistīts ari ar to, ka šajā dzīves posmā nāve netiek atzīta par dabisku dzīves sastāvdaļu, kā tas ir dzīves nogalē, kad nāve ir paredzama un līdz ar to izraisa mazāku distresu (Parkes, 1972). Bērnu grūtības sērošanā tiek saistītas ar to, ka viņiem ir ierobežota pieredze, ierobežotas kognitīvās spējas, grūtības izprast notikušā nozīmi, arī mazāka kon­ trole pār apstākļiem, un viņi lielā mērā ir atkarīgi no pieaugušajiem. Turklāt nereti pieaugušie nerēķinās ar to, ka arī bērns sēro (Lindsay & Elsegood, 1996). Par kritisku tiek uzskatīta arī dzīvesbiedra zaudēšana lielā vecumā pēc ilgstošām attiecībām (Aranda & Milne, 2000). Tomēr nav īstas skaidrības par vecuma nozīmi, izvērtējot to citu faktoru kop­ sakarībās. Piemēram,Klairena pētījumi liecina, ka radniecībai un piesaistes kvalitātei ir lielāka nozīme nekā vecumam (Cleiren, 1993). Citi demogrāfiskie rādītāji Riska grupā ierindo arī tos sērotājus, kas nāk no zemāka sociālā slāņa (Miles, 1985), kam ir finansiālas grūtības, zema nodarbinātība, ja vispār tā ir (Parkes & Weiss, 1983), kā ari mazāks izglītības iegūšanā pavadīto gadu skaits (Barry et al., 2002). 38 Kristīne Maslovska. Tuva c i lvēka zaudējums: risks un iespējas Sociālā atbalsta trūkums Pastāv uzskats, ka ļoti nozīmīgu lomu sērošanā spēlē sociālie faktori un vis­ labākās zāles pret skumjām ir apkārtējo cilvēku atbalsts. Atbildot uz jautājumu, kas palīdzējis pārvarēt notikušo, sērojošie bieži uzsver nozīmīgo starppersonālā atbalsta lomu (Gamino et al., 1998; Maslovska, 1999, 2001a). Sērojošas sievietes Latvijā uzskata, ka tieši atbalstoši cilvēki un izrunāšanās palīdz pārdzīvot šīs sāpes (Maslovska, 2001a). Tomēr sērojošie paši nevar viennozīmīgi atbildēt, vai sociālais atbalsts nodrošina arī labāku funkcionēšanu un veselību (Stroebe & Schut, 2001). Virkne pētījumu apstiprina sociālā atbalsta pozitīvo lomu, pielāgojoties dzīvei bez zaudētā (sk. Littlewood, 1992; Murray, 1990). Tieši uztvertā sociālā atbalsta novērtējumam parādās sakarība ar veselības rādītājiem (Ott, 2003; Payne et al., 1999). Grūtības rodas izolētiem, atsvešinātiem indivīdiem, kā arī tad, ja sērotājs nesaņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes un draugiem (Brown & Stoudemire, 1983; Raphael, 1977 cit. Worden, 1991), ja līdzās ir nefunkcionējošas sociālā atbalsta sistēmas (Littlewood, 1992), vai to vispār nav (Sanders, 1999; Parkes, 1972), vai arī laika gaitā samazinās apkārtējo gatavība to sniegt (Cleiren, 1993). Turklāt smagas sēru reakcijas var arī atturēt apkārtējos sniegt palīdzību (Parkes, 1972). Tomēr, pētot saturisko kvalitāti , atklājas arī esošā sociālā atbalsta ierobežojumi - lai arī draugi palīdz, viņi nespēj aizstāt mīļoto cilvēku (Stroebe, Stroebe, Abakoumkin, & Schut, 1996). Apkārtējie spēj mazināt sociālo vien­ tulību, taču nevar mazināt emocionālo, kas iestājas pēc ļoti nozīmīga zaudējuma. Kultūn'ides nostādnes Mūsdienīgās interpretācijās arvien lielāka loma tiek atvēlēta sociālajam kon­ tekstam (Parkes, 2002) un kultūrvides nostādnēm. Tam, kāda uzvedība tiek gaidīta no sērojošā un kāda tiek atzīta par pieņemamu, cik lielā mērā sabiedrība to vai citu uzvedību atzīst vai noraida kā normai piederošu, cik elastīgas ir sabiedrības normas un kādi aizspriedumi determinē sociālo vērtējumu (Stroebe & Stroebe, 1996a). Nozīmīgs ir profesionāļu redzējums, novērtējot reakcijas uz zaudējumu kā veselīgas vai problemātiskas. Jāatzīst, ka speciālistu uzskati laika gaitā ir mainījušies (Payne et al., 1999) - daļa no tām izpausmēm, kas pirms pāris gadu desmitiem tika medicīniskotas un uzskatītas par sarežģījumiem, mūsdienās tiek pieņemtas par normālu reakciju uz īpaši sarežģītu vai traumējošu notikumu (Murphy et al., 1999). Turklāt pozitīva iznākuma sasniegšanai mūsdienīgās piee­ jas aicina pievērsties ne tik daudz simptomu un reakciju mazināšanai, bet gan pozitīvo resursu stimulācijai, atklājot, ka vienlīdz sekmīga var būt fokusēšanās gan uz traumu, gan uz pašregulācijas iespējām (King, 2001). Lazare (Lazare, 1979) saredz trīs sociālu situāciju gadījumus, kas var izraisīt LATVUAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP. 39 sarežģījumus sērošanas procesā: ja zaudējums nav sociāli apspriežams (kā tas ir pašnāvību gadījumos), ja zaudējums tiek sociāli noraidīts (cilvēki uzvedas tā, it kā zaudējums nemaz nebūtu noticis) un ja trūkst sociālās atbalsta sistēmas. Šapiro (Shapiro, 2002) uzsver arī dažādu politisko procesu un zaudējuma pub­ liskās interpretācijas nozīmi, publiskos centienus izzināt patiesību, nodrošināt taisnīgumu, kā arī godināt piemiņu. Cits būtisks aspekts ir kultūrvides tradīcijas un rituāli sekmīgai zaudējuma pārvarēšanai, tādējādi veicinot zaudējuma nozīmes integrāciju un emocionālā haosa noregulēšanu (Neimeyer et al., 2002). Latvijas kultūrvidē jaušams pārmaiņu laika konteksts. Lai ari līdz ar Latvijas brīvvalsts atjaunošanu aktualizējies jautājums par dažādu veidu psiholoģiskām un sociālām traumām, to apspriešanas lietderība joprojām tiek diskutēta. Daļā cilvēkos visnotaļ spēcīgi ir saglabājušās padomju laika pārliecības un aizs­ priedumi. Piemēram, zaudējums un ciešanas kā tēmas, ko izvairāmies apspriest tieši, tomēr pastarpināti tās iekļaujam ikdienišķos pārspriedumos un analīzēs. Šāds "pareizās uzvedības" slogs joprojām cilvēkiem liek apšaubīt sērojošā nor- mālumu un ētiskās tiesības par savām sāpēm runāt skaļi un apzināti vērsties pēc palīdzības. Ar to cieši saistīta arī psiholoģiskā palīdzība kā mazpazīstama iespēja dvēse­ les sāpju mazināšanai, vairāk paļaujoties uz tuvinieku un līdzcilvēku atbalstu. To papildina apbedīšanas un kapu kopšanas tradīcijas, kas Latvijā visos laikos ir bijušas pietiekami spēcīgas un ikdienas dzīvē nodrošinājušas emocionālu atbal­ stu zaudējuma integrēšanai sērotāja dzīvē. Tiesa, pamazām aizvien vairāk cil­ vēku meklē profesionālu palīdzību 6 Neraugoties uz dažādajiem riska faktoriem, vairākums sērojošo tomēr spēj pielāgoties zaudējumam bez profesionāļu palīdzības (Stroebe & Schut, 2001) un no zaudējuma izkļūt ar kādu pozitīvu ieguvumu. Tas iespējams visos vecumpos- mos un dažādas tuvības pakāpes attiecību zaudējumā (sk. Maslovska, 2002). Dažādi pētījumi ļauj domāt, ka puse vai pat 2/3 palicēju veiksmīgi pārvar šādas dzīves grūtības (Frazier et al., 2000; Tedeschi & Calhoun, 2000). Paši sērojošie 7 atzīst, ka pirmais sērošanas gads bijis labāks, nekā gaidīts (Lindstrom, 1998). Arvien vairāk literatūrā tiek uzsvērts - psiholoģija par daudz pievēršas negatīvo aspektu apspriešanai, nereti ignorējot, ka tieši ar smago dzīves pieredzi nāk pozitīvais (Harvey, 2001; Stroebe et al., 1992). Līdzīgi kā semantiskais krīzes hieroglifa 8 skaidrojums ķīniešu valodā šī pieeja rosina paraudzīties uz tuvinieka nāvi ne tikai kā uz zaudējumu, bet arī kā uz iespēju avotu - izaugsmei, 6 Kā vēsta krīžu centra "Skalbes" 2002 . gada pārskats - tuva cilvēka nāves gadījumā sniegtas 175 klātienes un 51 krīzes telefona konsultācijas. 7 Pētījums tika veikts ar sērojošām atraitnēm Norvēģijā. "Ķīniešu valodā hieroglifs , kas attēlo vārdu "krīze" (weiji) , sastāv no divām z ī m ē m , kas vien­ laikus apzīmē gan briesmas (Wei) , gan izmaiņu iespējas (ji). 40 Kristīne Maslovska. T u v a cilvēka zaudējums: risks un iespējas briedumam, pilnveidei, pašatklāsmei, garīgai attīstībai, identitātes stiprināšanai, jaunu sociālo lomu apgūšanai, pasaules redzējuma izkopšanai u.c. Lai arī daļa cilvēku traumējošo pieredzi interpretē kā Dieva sodu, kā iemeslu cinismam un ticības zudumam vai arī dažus tas atstājis bez redzamām izmaiņām, ir cilvēki, kam cīņa ar zaudējumu maina viņu pasaules uzskatu, paaugstina "eksistenciālo sapratni" (Yalom & Lieberman, 1991), liek pārvērtēt "izjauktos, satricinātos pieņēmumus" (Janooff-Bulman, 1992) un veicina garīgo aspektu nozīmi viņu pasaules uztverē. Kalhūns un Tedeši to definē kā pēctraumas iza­ ugsmi (Calhoun & Tedeschi, 2001). Lai arī ne visu pētījumu rezultāti viennozīmīgi apliecina, ka pastāv saistība starp pēctraumas izaugsmi un veiksmīgu vispārīgu psiholoģisko adaptāciju, vis­ maz nav atklājies, ka šādi rastie ieguvumi paredzētu negatīvu turpmāko psiho­ loģisko funkcionēšanu (Calhoun & Tedeschi, 1998). Savukārt tie, kas izjutuši, kā zaudējums veicinājis izaugsmi, jūtas arī laimīgāki (Carlson et al., 2000). Visbiežāk pozitīvās pārmaiņas skar tādas jomas kā sevis izjūta, attiecības ar līdzcilvēkiem, dzīves filozofija, vērtības un jaunu iespēju saredzēšana (sk. Calhoun & Tedeschi, 1989-90; 1998; 2001; Tedeschi & Calhoun, 1996; Frazier et al., 2000). Pētījumi rāda, ka dažādi traumējoši notikumi veicinājuši cilvēkos emocionālu izaugsmi, pilnveidojuši viņu dzīves pieredzi, veidojuši par labākiem cilvēkiem, rosinājuši viņus justies stiprākiem, spējīgākiem, varošākiem un pār­ liecinātākiem par sevi. Šādu notikumu rezultātā veidojušies ciešāki kontakti ar citiem, dziļāka empātija, gatavība pieņemt citu vajadzības, lielāka atvērtība, izjū­ ta par daudz ciešāku saikni ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, atklāsmi, cik svarīgas viņiem ir šādas attiecības un cik viegli tās iespējams zaudēt. Daļa sērojošo atzīst, ka viņi augstāk novērtē savu iespēju būt dzīvam, uztver dzīvi vieglāk un vairāk par to priecājas, pilnvērtīgāk izdzīvo katru dienu, labāk spēj atklāt un novērtēt iespējas, ko piedāvā dzīve, atzīst, ka mainījusies viņu dzīves filozofija vai reliģiskie uzskati kļuvuši stiprāki (Calhoun & Tedeschi, 1989-90). Kā uzskata Parkess, izaugsme ir apzinātas darbības vai personības iezīmju vai arī sociālās vides un apstākļu veicināts iznākums (Parkes, 1998). Tomēr atgūšanās izaugsmes dēļ lielā mērā uzskatāma par kognitīvu procesu, kurā notikušais atkārtotas domāšanas ceļā tiek izstrādāts un aplūkots no gaišāka skatu punkta (Park, 2000); tiek pārvērtēti būtiskākie pieņēmumi (Calhoun & Tedeschi, 1998); attīstīta iekšēja kontrole pār pagātnes notikumiem, pašreizējo atgūšanās procesu un nākotni - savā ziņā mēģinājumi rast kontroli par nekontrolējamo (Frazier et al., 2000); tiek radīts subjektīvs notikuma skaidrojums un jēga, kā arī jaunā pieredze iekļauta esošajā pasaules izpratnē (Golsworthy, Coyle, 1999; Park, 2000). Saskaņā ar Romānovas un Terencio uzskatiem tam nepieciešama intrapsihiska, psihosociāla un kultūrvidei atbilstoša pārtapšana - patības izjūtas pārveide, savas vietas atrašana un pārveidoto attiecību ar mirušo turpinājums (Romanoff & Terenzio, 1998). Sērojošas sievietes Latvijā (sk. Maslovska, 1999; 2001a) atzīst, ka atbrīvoties LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 41 no zaudējuma smaguma palīdz darbība (darbs, aktivitātes, raudāšana); patstāvī­ ga kognitīvā pārstrāde (pārdomas, atmiņas, gūtās atziņas, grāmatu lasīšana); radoša un intelektuāla darbība (dzejoļu rakstīšana vai lasīšana, mūzikas klausīšanās vai muzicēšana) un paļaušanās uz ārpus cilvēka kontroles robežām esošajiem spēkiem (Dievs, laiks). Pētījumi apliecina, ka labāku adaptāciju nodrošina spēja nāves rezultātā saredzēt kaut ko labu; iespēja pateikt "uz redzēšanos"; patiess garīgums; spontā­ nas pozitīvas atmiņas par mirušo (Gamino et al., 2000). Metafizisko attiecību (piemēram, caur atmiņām) ar mirušo saglabāšana (Wheeler, 2001; Gamino et al., 2000; Bonanno et al., 1999). Saskarsme ar cilvēkiem (Weeler, 2001), zaudējuma pieredzes jeb "stāsta" radīšana (Riches & Dawson, 1996), sarunas ar sevi un citiem (Walter, 1996), uzticēšanās citiem (Carlson et al., 2000) un dalīšanās "personīgā zaudējuma stāstā" (Bames et al., 1996 cit. Carlson et al., 2000), dažādas aktivitātes (Weeler, 2001; Gamino et al., 1998); vērtību pārvērtēšana (Weeler, 2001), sociālais atbalsts (Hogan & Schmidt, 2002), pozitīvas un veselī­ gas attiecības ģimenē (Hurd et al., 1999); elastība (angl. flexibility) un izturība (angl. resilience) (Rubin, 1999); iekšējais spēks (Moos & Schaefer, 1986); cerī­ ba (Carlson et al., 2000); loģiska analīze un pozitīva pārvērtēšana (Schaefer & Moos, 2001), ticība pozitīvam iznākumam (Lindstrom, 1998); pieņemšana (Cutcliffe, 1998). Neatkarība un patstāvība laulības dzīvē (sk. Stroebe et al., 1992); rūpes par sevi (Parappully et al., 2002), pašvērtējums un pašefektivitāte (Murphy et al., 1999); jēgas meklējumi (Miles & Crandal, 1983; Schaefer & Moos, 2001); garīgā identitāte (Shimabukuro & D'Andrea, 1999), orientēšanās uz tagadni, atbildības uzņemšanās par savu dzīvi un spēja saskatīt ieguvumu arī zaudējumā (Maslovska, 2002). Cenšoties izprast riska faktoru ietekmi uz pozitīva iznākuma iespējām, atklā­ jas norādes, ka distress un izaugsme var būt paralēli procesi (Calhoun & Tedeschi, 1998) un riska faktoru klātesamība var arī būtiski neietekmēt personī­ go izaugsmi (Gamino et al., 2000). Potenciālo traucēkļu neitralizēšanas iespējas tiek saredzētas dažādu modera tors darbībā, kuru klātbūtne izlīdzina riska fakto­ ra ietekmi (Stroebe & Schut, 2001). īpaši tiek uzsvērta personības resursu loma. Piemēram, cilvēka psiholoģiskās aizsardzības, kas pasargā viņu no traumējošās notikumu ietekmes. Tādu funkciju veic sākotnējā noliegšana (sk. Worden, 1991) un periodiska izvairīšanās pievērsties zaudējumam (sk. Stroebe & Schut, 1999), tādējādi dodot iespēju uzturēt psiholoģisku līdzsvaru un atjaunot resursus sēru izstrādes gaitā. Dažādu pārvarēšanas stratēģiju lietošana, kas nodrošina spējas tikt galā ar iekšējām un ārējām pārmaiņām, draudiem un zaudējumiem (Lindstrom, 1998). Dažādu autoru skatījumā tās tiek interpretētas gan kā fokusēta uzvedība, gan kā personības iezīme, kas nosaka sekmīgas vai nesekmīgas rīcības izvēli (van Heck * Moderatori - faktori vai apstākļi, kuru klātesamība pastiprina vai novērš divu citu faktoru mijiedarbības rezultātu. 42 Kristīne Maslovska. Tuva cilvēka zaudējums: risks un iespējas & Ridder, 2001). Pastāv doma, ka kontrolējamie notikumi virza uz problēmu ri­ sināšanas stratēģiju izmantošanu, bet notikumi, kas ir nekontrolējami (kā tas ir arī nāves gadījumā) - uz kognitīvo un emocionālo stratēģiju lietošanu (Moos & Schaefer, 1986). Tomēr citi pētījumi ļauj domāt, ka sērošanas gaitā vienlīdz nozīmīgi un derīgi var būt abi šie pārvarēšanas veidi (Stroebe & Schut, 1999), kā arī uz jēgu fokusētā stratēģija (Park, 2000) , pozitīva iznākuma gaidas (Lindstrom, 1998) u.c. Pēc Antonovska (Antonovsky, 1979) domām, sekmīgu dzīves grūtību pār­ varēšanu nodrošina iekšējās saskaņas izjūta (angl. sense of coherence) — vispārī­ ga globāla dzīves uztveres izjūta, kas ietver spēju izprast pašam sevi un savu dzīvi, paļaušanos uz saviem spēkiem un savas dzīves nozīmības apziņu. Izjūta, kas arī kritiskos brīžos palīdz apkārtējo pasauli saredzēt kā saprotamu, rosina izprast problēmas, izvērtēt to svarīgumu un atrast efektīvus to pārvarēšanas vei­ dus. Cits nozīmīgs resurss var būt emocionālā inteliģence (angl. emotional intelli­ gence), kas palīdz veiksmīgi tikt galā ar vides prasībām kopumā. Lai arī tiešā veidā mums nav zināmi emocionālās inteliģences sekmējošas darbības apliecinājumi sērošanas gaitā, raksturojošo komponentu struktūra (sk. Goleman, 1995; Salovey & Mayer, 1990) ļauj domāt par tās nozīmīgo lomu arī tuvinieku zaudējuma pārdzīvojumu kontekstā, īpaši attiecībā uz sevis un savu emociju izpratni, cerīgo attieksmi pret dzīvē notiekošo, sekmīgu stresa pārvarēšanu un sociālā atbalsta meklēšanu. Samērā nesen formulēta psiholoģiskās imunitātes (angl. psychological immu­ nity Olah, 2000) koncepcija, kurā apvienoti iepriekš literatūrā definētie veselīguma kritēriji (ego-spēks, ego-izturība, iekšējās saskaņas izjūta u . c ) . Psiholoģiskā imunitāte ir integrēta personības kognitīvo iezīmju, spēju, motivā­ cijas un uzvedības sistēma, kas nodrošina izturību pret dažādiem stresoriem, kā arī veicina adaptāciju, vispārīgu labsajūtu un veselīgu attīstību. Tā uzsver cilvē­ ka iekšējos resursus kā imunitātes nodrošinātājus stresa situācijās, līdzīgi kā to dara bioloģiskā imūnsistēma fiziskās veselības uzturēšanai. Citu autoru redzējumā izdzīvošanas resursus nodrošina dažādas kognitīvas dispozīcijas. Piemēram, cerība (angl. hope), kas dod spēku virzīties no zaudēju­ ma piepildītās šodienas uz iztēloto gaišo nākotni (Snyder, 1996, cit. Carlson et al., 2000) un ietekmē cilvēka subjektīvās labklājības izjūtu un izpratni (Diener, Lucas & Oishi, 2002). Cerība tiek uzskatīta arī par sēru procesa beigu vēstnesi (Cutcliffe, 1998) un vienu no personīgās izaugsmes katalizatoriem (Carlson et al., 2000). Pastāv arī uzskats, ka eksistē daudzdimensionāls vispārīgās psiholoģiskās labklājības faktors, un spēcīgi tā indikatori ir iekšējās saskaņas izjūta, subjektīva apmierinātība ar dzīvi un spēja regulēt iekšējos afektus (Wissing & Eeden, 2002). Vēl par būtisku veselīguma uzturētāju minama drošu piesaiste attiecībās (Bowlby, 1980), kas palīdz pārvarēt zaudējumu. Arī cilvēki ar drošo piesaisti LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP. 4 3 attiecībās piedzīvo spēcīgas emocijas, taču tās viņus nepārņem, šie cilvēki ne­ nododas sevis vainošanai un jau sākotnēji jūtas iedrošināti apzināties savas izjū­ tas, to cēloņus un savstarpējo saistību (Shaver & Tancredy, 2002). Neatņemama sērošanas interpretāciju sastāvdaļa ir "normāluma" definēšana. Sērošana ir process, kas attīstās laika gaitā un ietver dažādas reakcijas uz zaudējumu un pārmaiņām. Dažādās kultūrvides "normāluma" izpratne atšķiras, tāpat kā nāves un sērošanas semantiskais konteksts lielā mērā ir atkarīgs no sociālkulturālā konteksta 1 0 (Carlson et al., 2000; Catlin, 1993; M.Stroebe et al., 1992; Rosenblatt, 1988). Turpmāk aprakstītās izpausmes uzskatāmas par nor­ mālu reakciju uz tuva cilvēka zaudējumu, kas tomēr katrā individuālā gadījumā var būt citādā salikumā, intensitātē un esamībā vai neesamībā. Ķermeniskās reakcijas Kaut arī mūsu sabiedrība ķermeniskās izjūtas nereti neidentificē par sērošanas izjūtām piederīgām reakcijām (Maslovska, 2001b), tās var tikt novēro­ tas normālas sērošanas gaitā - fiziskas sāpes, spiediens krūtīs, kamols kaklā, sajūta, ka trūkst elpas, muskuļu vājums, enerģijas trūkums, sausa mute (Worden, 1991; Stroebe & Stroebe, 1996). Iespējamas bioķīmiskas izmaiņas, piemēram, pazemināts imūnoglobulīna līmenis (Lindstrom, 1998). Nereti sērotājiem ir miega un ēstgribas traucējumi (Clayton et.al, 1972 cit. Backer et al., 1982). Emocionālās reakcijas Šādās reizēs pašsaprotamas šķiet bēdas, skumjas, nomāktība, dvēseles sāpes, ilgas, bezpalīdzība. Tomēr arī dusmas, trauksme, vainas izjūta un pašpārmetumi, dažos gadījumos arī atvieglojums, atbrīvotība ir normālas reakcijas uz piedzīvo­ to, īpaši sākuma periodā sērojošajiem raksturīga reakcija ir šoks, nejūtīgums. Vēlāk no emocionālās pārslodzes nereti iestājas nogurums (sk., piem., Worden, 1991; Stroebe & Stroebe, 1996). 1 0 Pētījumi rāda, ka bioloģiski sērošana ir universāla, taču dažādās izpausmes ir atkarīgas no kultūrvides. Sociālās normas īpaši nosaka sērošanas veidu gadījumos, kad miris mazāk noz īmīgs ci lvēks (Catlin, 1993). Taču, lai arī ir apzināta nepieciešamība respektēt kultūrvides atšķirības, vairākums teoriju pamatojas uz Rietumu sabiedrībā (Ziemeļamerikā, Anglijā) veik­ tiem pētījumiem. 44 Kristīne Maslovska. T u v a cilvēka zaudējums: risks un iespējas Izziņas darbība Iespējamas grūtības koncentrēt uzmanību (Clayton et al., 1972, cit. Backer et al. 1982); pārņemtība ar domām, atmiņām par mirušo, sajūtām vai pat halucinā­ cijām par šī cilvēka klātbūtni, neticība, šaubas, apmulsums (Worden, 1991). Uzvedība, darbība Sērojošam cilvēkam raksturīgas nopūtas, raudāšana. Var parādīties izklaidī­ ba, nemierīga, drudžaina aktivitāte vai tieši otrādi - apātiska nevēlēšanās dar­ boties. Vieniem - izvairīšanās no tā, kas atgādina par mirušo, citiem - meklēšana un saukšana atpakaļ, ar mirušo saistīto vietu apmeklēšana un lietu aprūpēšana, mirušajam piederējušo lietu glabāšana (sk. Worden, 1991). Garīga pārkārtošanās Līdztekus zaudējumam sērotājā raisās virkne garīgu, eksistenciālu jautājumu - centieni izprast notikušā jēgu un nozīmi palicēja dzīvē, dzīves pārvērtēšana, savas dzīves jēgas meklējumi; priekšstatu pārlūkošana par pasauli un sevi tajā (Maslovska, 2002; 1999). Mainās izpratne par vērtībām un prioritātēm dzīvē (Yalom & Lieberman, 1991; Galloway, 1990), pieņēmumi par cilvēka eksisten­ ci (Balk, 1999), un līdz ar to rodas nepieciešamība asimilēt jauno realitāti esoša­ jā uzskatu sistēmā (Golsworthy & Coyle, 1999). Zaudējuma izraisītās pārmaiņas Zaudējuma ietekmē sākotnēji var samazināties interese par iepriekšējām aktivitātēm, par televīzijas raidījumiem, par draugiem, par laicīgiem notikumiem (Clayton et al., 1972 cit. Backer et al., 1982) vai tieši otrādi - rosināt uz pastiprinātu nodošanos, piemēram, dzīves baudīšanai. Mainās attieksme pret dažādām vērtībām dzīvē (sk. Maslovska, 2002), mainās intereses (Schaefer & Moos, 2001). Tuva cilvēka zaudējums var būt par iemeslu sekundāriem zaudējumiem (Cook & Oltjenbruns, 1998) un radīt nepieciešamību pielāgoties nozīmīgām pārmaiņām, kas ir sekundārās zaudējuma sekas" (Stroebe M et al., 1999), prasīt pielāgošanos ikdienas dzīvei bez zaudētā cilvēka (Worden, 1991), " Mēdz teikt, ka, piemēram, bērni, kas zaudējuši brāli vai māsu, patiesībā ir zaudējuši v i smaz trīs c i lvēkus - mirušo brāli vai māsu un vecākus, kas iegrimuši pārdzīvojumu sāpēs. Tanī pašā laikā līdz ar brāli vai māsu zaudēts tiek arī draugs, rota|u biedrs, uzticības persona, lomu m o ­ delis , līdzgaitnieks dzīves garumā. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP. 45 jaunu lomu apgūšanu, jaunas identitātes attīstīšanu (Stroebe, 1999), daļu sevis atgūšanu (Zaiger, 1985 cit. Worden, 1991). Zaudējums var kalpot arī par avotu apjausmai par ieguvumiem šīs pieredzes rezultātā (Tedeshi & Calhoun, 1996). Sociālo attiecību izpausmes Sērošanai raksturīgā vērtību pārvērtēšana visai bieži ir saistīta ar cilvēcisko attiecību nozīmes izvērtēšanu, iepriekšējo attiecību pārvērtēšanu, kas ved vai nu pie atsvešināšanās, vai tieši otrādi - dziļāku saišu nostiprināšanās. Pārņemtībā ar zaudējumu daļa palicēju piedzīvo sociālu distancēšanos, sociālu vientulību, kas prasa sociālu reintegrāciju (Stroebe et al., 1999). Daļai atsvešinātība sakņojas bailēs no turpmākiem attiecību zaudējumiem (Simos, 1979). Citos gadījumos tieši otrādi - vērojama pastiprināta sociālo kontaktu meklēšana un vēlme ap­ spriest notikušo ar līdzcilvēkiem (Walter, 1996). Pastāv uzskats, ka sēras un izmisums vienlaikus vieno, sarado cilvēkus, kas citādi ir tik atšķirīgi (Ginsburga, 1996). Tomēr mūsu sabiedrībā sērojošajiem tik nepieciešamā attiecību uzturēšana un atbalsta sniegšana ir mītiem apvīta (Maslovska, 2001b) un tās pieejamību lielā mērā ierobežo izvairīgā attieksme pret kontaktiem ar cilvēkiem sērās. Attiecību pārveidošana ar mirušo Dažādās teorijās paveras atšķirīgs skatījums uz turpmākām attiecībām ar mirušo cilvēku. Vēsturiski samērā nostabilizējies ir Freida postulētais uzskats par nepieciešamību pārraut saites ar zaudēto objektu, attālināties no tā (Freud, 1917) vai arī saiknes pārraušana, bet bez attiekšanās no tā, ko mirušais nozīmē palicējam (Bowlby, 1971-1980). Tomēr mūsdienās šis viedoklis tiek apstrīdēts, uzsverot emocionālo saišu saglabāšanas nozīmi (Klass et al. 1996), mirušā nozīmes atjaunošanu pašreizējā dzīvē (M. Stroebe & Schut, 1999), sava stāsta radīšanu, kas dod iespēju palicējiem integrēt atmiņas par mirušo viņu tagadējā dzīvē (Walter, 1996). Šāds skatījums drīzāk paredz emocionālās saiknes trans­ formāciju, nevis pārraušanu. Tās ir dzīvā un mirušā attiecības, kur izmaiņas turpinās visu dzīves laiku - pārņemtībā ar domām, atmiņām, iztēlošanās, ideali- zācija, emocionāla distancēšanās un to daudzums, intensitāte, biežums (Rubin, 1998; Rubin, 1999). Kā uzskata Vasiļuks, cilvēka bēdas ir nevis destruktīvas (aizmirst, atraut, atdalīties), bet gan konstruktīvas (radīt piemiņu). Sērošanas gaitā emocionālā saikne starp dzīvo un mirušo tiek pagarināta jeb attālināta tik­ tāl, līdz tā nerada smeldzīgas sāpes kā tad, kamēr šī saite starp viņiem vēl ir cieša (Vasiļuks, 1991). Iespējams, atšķirības būtu meklējamas saiknes veidā: sim­ boliskās saiknes saglabāšanai ir adaptīva funkcija sērošanas gaitā, kurpretī cen- 4 6 Kristīne Maslovska. Tuva ci lvēka zaudējums: risks un iespējas tieni ilgstoši uzturēt dzīvu tiešo, sadzīvisko saikni var apgrūtināt dzīvi realitāte (Reisman, 2001). Kā loģisks sērošanas iznākums tiek gaidīta atgūšanās, pielāgošanās dzīvei bez zaudētā cilvēka; spēja atcerēties mirušo bez asām sāpēm; savas dzīves turpināšana; atgriešanās sociālajā apritē (Stroebe & Schut, 1999; Worden, 1991; Parkes, 1972), pieņemšana un cerības atgūšana (Cutcliffe, 1998), jēgas atrašana (Neimeyer et al., 2002). Vienlaikus tas paredz emocionālā līdzsvara atgūšanu; veselīguma uzturēšanu; sociālo pielāgošanos un subjektīvās dzīves kvalitātes izjūtas veicināšanu. Kopsavilkums Tuva cilvēka zaudējums ir viena no smagākajām dzīves situācijām, stresa pilns notikums, kas izjauc nozīmīgas piesaistes attiecības, maina pasaules un sevis redzējumu, sociālās attiecības, ikdienas dzīvi, kā arī izraisa virkni dažādu bio-psiho-sociālu reakciju. Zaudējuma smagums var radīt sarežģījumus un nozīmīgi ietekmēt cilvēka garīgo un fizisko veselību, subjektīvo labklājību, kā arī ietvert draudus dzīvībai. Tanī pašā laikā šādā zaudējumā slēpjas arī potenciāls izaugsmei - ar notikumu novērtējumu, pozitīvā saredzēšanu un jēgas meklēju­ miem gūtais briedums var būt par pamatu subjektīvās dzīves kvalitātes uzlabo­ jumiem. LITERATŪRA Antonovsky, A . (1979) . Health, stress and coping. New perspectives on mental and physical well-being. San Francisco: Jossey-Bass . Aranda, S., & Milne, D. (2000) . Guidelines for the assessment of complicated bereavement risk in family members of people receiving palliative care. Melbourne: Centre for Palliative Care. Backer, B.A., Hannon, N. , & Russel l , N . A . (1982) . Death and Dying: Individuals and Institutions. Canada: John Wily & Sons , Inc. Balk., D.E. (1999) . Bereavement and Spiritual Change. Death Studies. 23 (6 ) , 4 8 5 - 4 9 4 . Barry, L.C., Kasi, S.V., & Prigerson, H.G. (2002) . Psychiatric Disorders Among Bereaved Persons. American Journal of Geriatric Psychiatry, 10(4) , 4 4 7 - 4 5 7 . Bauer, J.J., & Bonanno, G.A. ( 2 0 0 1 ) . Do ing and Be ing Well (for the Most Part): Adaptive Patterns of Narrative Self-Evaluation During Bereavement. Journal of Personality, 69(3) , 451 -482 . Bonanno, G.A. , Mihalecz, M.C. , & LeJeune, J.T. (1999) . The Core Emotion Themes of Conjugal Loss . Motivation and Emotion, 2 3 ( 3 ) , 175 -201 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP 47 Bowlby , J. (1980) . Attachment and Loss: Loss, Sadness, and Depression. Vo l . III. N e w York: Basic Books . Brown, J.T., & Stoudemire, G.A. (1983) . Normal and Pathological Grief. Journal of the American Medical Association, 250, 3 7 8 - 3 8 2 . Byrne, G.J., & Raphael, B. (1997) . The psychological symptoms of conjugal bereavement in eld­ erly men over the first 13 months. International Journal of Geriatric Psychiatry, 12(2), 241-51 . Calhoun, L.G., & Tedeschi , R.G. (2001) . Posttraumatic Growth: The Positive Lessons of Loss . In R.A. Neimeyer (Ed.) , Meaning reconstruction and the experience of loss (pp. 157-172) . Washington, D C : American Psychological Association. Calhoun, L.G., & Tedeschi , R.G. (1998) . Beyond Recovery From Trauma: Implications for Clinical Practice and Research. Journal of Social Issues, 54(2), 3 5 7 - 3 7 1 . Calhoun, L.G., & Tedeschi , R.G. (1989 -90 ) . Positive Aspects o f Critical Life Problems: Recol lect ions of Grief. Omega, 20(4), 2 6 5 - 2 7 2 . Cardwell , M. (1996) . The complete A-Z psychology handbook. Hodder & Stroughton, Inc. Carlson, H.R., Johnston, A . , Liiceanu, A. , Vintila, C , & Harvey, J.H. (2000) . Lessons in the psycho logy of loss: accounts of middle-aged Romanian w o m e n . Journal of Personal & Interpersonal Loss, 5(2/3), 183-201 . Catlin, G. (1993) . The role o f culture in grief. Journal of Social Psychology, 133(2) , 173-185. Charlton, R.C. (1995) . T h e onset o f dementia fol lowing bereavement. Australian Family Physician, 24(7), 1233-6 . Clayton, P.J. (1979) . The sequelae and nonsequelae of conjugal bereavement. American Journal of Psychiatry, 136, 1530-1534. Clayton, P.J. (1973) . The clinical morbidity of the first year o f bereavement: A review. Comprehensive Psychiatry, 14, 151-157. Cleiren, M., Diekstra, R.F., Kerkof, A.J., & van der Wal, J. (1994) . Mode of death and kinship in bereavement: focusing on "who" rather than "how" Crisis, 15(1), 22-36 . Cleiren, M. (1993) . Bereavement & Adaptation. A comparative Study of the Aftermath of Death. 2nd. edn. Washington: Hemisphere Publishing Corporation. Cook, A . S., & Oltjenbruns, K. A. (1998) . The bereaved family. In A . S . Cook, K.A. Olljenbruns (Eds.), Dying and grieving: Life span and family perspectives (pp. 9 1 - 1 1 5 ) . Fort Worth, TX: Harcourt Brace. Corr, C.A. , Nabe, C M . , & Corr, D .M. (2000) . Death and Dying, Life and Living. (3.ed.).Belmont: Wadsworth, Thomson Learning. Cutcliffe, J.R. (1998) . Hope , counsel l ing and complicated bereavement reactions. Journal of Advanced Nursing, 28(4) , 7 5 4 - 7 6 1 . Diener, E. , Lucas, R.E. , & Oishi , S. (2002) . Subjective Wel l -Be ing . The Sc ience of Happiness and Life Satisfaction. In C.R.Snyder, S..I.Lopez (Ed.), Handbook of positive psychology. (pp.63-73) . Oxford University Press. Frazier, P., Conlon, A. , Tashiro, T., & Sass S. (2000) . Posttraumatic growth: Finding Meaning Through Trauma. In: Selected Proceedings on Searching for Meaning in the N e w Millennium. 48 Kristīne Maslovska. T u v a c i lvēka zaudējums: risks un iespējas Harvey, J.H. (2001) . The Psychology of L o s s as a L e n s to a Positive Psychology . American http://www.meaning.ca/pclfl2000proceedings/patricia _frazier.pdf Freud, S. ( 1 9 1 7 ) . Mourning and Melanchol ia . Collected Papers, V o l . 14. New York: Bas i c Books . Gal loway, S .C. (1990) . Young adults' reactions to the death o f a parent. Oncological Nurses Forum, 17(6), 8 9 9 - 9 0 4 . Gamino, L.A. , Sewel l , K.W., & Easterling, L.W. (2000) . Scott and White Study -Phase 2: Toward an Adaptive Model of Grief. Death Studies, 24(7) , 6 3 3 - 6 6 1 . Gamino, L.A. , Sewel l , K.W., & Easterling, L.W. (1998) . Scott and White Grief Study: An Empirical Tes t of Predictors o f Intensified Mourning. Death Studies, 22, 333-355 . Gilliland, G., & Fleming, S. ( 1 9 9 8 ) . A comparison o f spousal anticipatory grief and conven­ tional grief. Death Studies, 2 2 ( 6 ) , 5 4 1 - 6 9 . Ginsburga, Ž . D . (1996) . Bēdas, vainas izjūta un dusmas. R.: Preses nams. Goleman, D . (1995) . Emotional intelligence N e w York: Bantam B o o k s Golsworthy, R., & C o y l e , A. ( 1 9 9 9 ) . Spiritual bel iefs and the search for meaning among older adults fo l lowing partner loss. Mortality, 4 , 21 -41 . Green. B L (2000) . Traumatic loss: Conceptual and emoiricai l inks between trauma 5 n d bereavement. Journal oj Personal & Interpersonal Loss, 5 ( 1 ) , 1-18 Gulbis, M.K. (1987) . Sēras pārdzīvojot. Mineapole: Latviešu ev.-lut. Kristus draudze. Behavioral Scientist, 44 (5 ) , 8 3 8 - 8 5 4 . Hogan, N . S . , & Schmidt. L.A. (2002) . Test ing the grief to personal growth model using struc­ tural equation model ing. Death studies, 26 (8 ) , 6 1 5 - 3 4 . Hurd, R.C. (1999) . Adults v i e w their chi ldhood bereavement experiences. Death Studies, 23(1) , 17 -41 . Janoff-Bulman, R. (1992) . Shattered assumptions: Toward a new psychology of trauma. N e w York: Free Press Kalish, R . A . (1985) . Death, Grief and Caring Relationships, 2nd edn. N e w York: Brooks Cole . Kaprio, J., Koskenvuo , M.. & Rita, H. (1987) . Mortality after bereavement: A prospective study of 9 5 , 6 4 7 widowed persons. American Journal of Public Health, 77. 283-287 . Klass, D, Si lverman, P. R., & Nickman, S. L. (Eds . ) . ( 1 9 9 6 ) . Continuing bonds: New under­ standings of grief. Washington: Taylor & Francis. King, L.A. (2001) . T h e Health Benefits o f Writing About Life Goa l s . Personality and Social Psychology Bulletin, 27, 7 9 8 - 8 0 7 . Lazare, A. (1979) . Unresolved Grief In A . Lazare (Ed.), Outpatient psychiatry: Diagnosis and treatment (pp. 498 -512 ) . Baltimore: Wil l iams and Wilkens . Lichtenstein, P., Gatz , M., & Berg, S. (1998) . A twin study of mortality after spousal bereave­ ment. Psychological Medicine, 28(3), 6 3 5 - 6 4 3 . Lindemann, E. (1944) . Symptomato logy and m a n a g e m e n t of acute grief. American Journal of Psychiatry, 101, 141-148. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP. 4 9 Lindsay, B., & Elsegood, J. (Eds.), (1996) . Working with Children in Grief and Loss. London: Bail l iere Tindall . Lindstrom T .C. (1998) . Goog grief. Adapting to bereavement. Doktora disertācijas kopsa­ v i lkums internetā: http://www.uib.no/isf/people/christine.htm Litt lewood, J. (1992) . Aspects of Grief. Bereavement in Adult Life. London: Tavistock / Routledge. Litt lewood, J., Cramer, D., Hoekstra, J., & Humphrey, G. (1991) . Parental differences in parental coping fol lowing their child's death. British Journal of Guidance and Counselling, 19, 139-148 . Marris, P. (1958) . Widows and their Families. London: Routledge and Kegan Paul . Martikainen, P, & Valkonen, T. (1996) . Mortality after the death of a spouse: rates and caus­ es o f death in a large Finnish cohort. American Journal of Public Health, 86(8), 1087 -1093 . Maslovska K. (2002) . Dzīves jēgas meklējumi pēc tuva c i lvēka zaudējuma. J.Kastiņš (red.) Izglītības zinātnes un pedagoģija mūsdienu pasaulē, 655.sēj. R.: LU, 4 6 7 . - 477 . lpp. Maslovska K. (2001a) . How Latvian w o m e n help themselves to cope with bereavement. In Rascevska, M. , Sebre, S., Miezite, S., Laar, K.A., Gintiliene, G. (Eds.), Scientific papers of IV International Baltic Psychology Conference "New Developments in Psychology in the Baltics: Theory and-Practice" (pp. 111 -118 ) . R.: University of Latvia. Maslovska K. (2001b) . Understanding and Assisting the Bereaved: Responses of Latvian Teachers. In Proceedings of the 24-th International School Psychology Colloquium, July 25- 29, 2001, Dinan, France, http://www.afps.info/vieintemationale.htm Maslovska K. (1999) . Sērošanas procesu raksturojošās i ez īmes un to savstarpējā saistība s ievietēm pēc tuva c i lvēka zaudējuma. Maģistra darbs. R.: L U . Middleton, W. , Raphael, B., Burnett, P., & Martinek, N. (1998) . A longitudinal study c o m ­ paring bereavement phenomena in recently bereaved spouses , adult children and parents. Australian and New Zealand Journal of Psychiatry, 32(2), 2 3 5 - 2 4 1 . Mi le s , M.S., & Brown Crandall, E.K. ( 1 9 8 6 ) . The Search for Meaning and Its Potential for Affect ing Growth in Bereaved Parents. In R.H.Moos (Ed.), Coping with life crises: An inte­ gral approach, (pp. 235 -244 ) . N e w York: Plenum Press. Mi le s , M.S. (1985) . Emotional symptoms and physical health in bereaved parents. Nursing Research, 34(2), 7 6 - 8 1 . M o o s , R.H., & Schaefer, J.A. (1986) . Life transitions and crises: A conceptual overview. In: R .H.Moos (Ed.) , Coping with life crises: An integral approach, (pp. 3-28) . New York: Plenum Press. Murphy, S.A. , Johnson, L.C., Chung, l-J., & Beaton, R.D. (2003a) . The Prevalence of P T S D Fol lowing the Violent Death of a Child and Predictors of Change 5 Years Later. Journal of Traumatic Stress, 16(1), 17-25. Murphy, S.A. , Johnson, L.C., W u , L., Fan, J.J., & Lohan, J. (2003b). Bereaved parents' out­ c o m e s 4 to 6 0 months after their children's deaths by accident, suicide, or homicide: a c o m ­ parative study demonstrating differences. Death Studies, 27(1), 39-61 . Murphy, S.A. , Gupta. A . , Cain, K.C., Johnson, L.C., Lohan, J., Lang W u , & Mekwa , J. (1999) . Changes in Parents' Mental Distress After the Violent Death of an Adolescent or Young Adult 50 Kristīne Maslovska. T u v a cilvēka zaudējums: risks un iespējas Child: A Longitudinal Prospective Analys i s . Death Studies, 23 (2 ) , 129-160 . Murray, R. ( 1 9 9 0 ) . Counseling and Life-Span Development. U S A : Sage Publications. Nakamura Y. ( 1 9 9 9 ) . Grief reactions treated in a psychiatric out-patient c l inic . Psychiatry and Clinical Neurosciences, 53(3), 3 5 7 - 6 3 . Neimeyer, R.A. , Prigerson, H.G., & Dav ie s , B. ( 2 0 0 2 ) . Mourning and Meaning. American Behavioral Scientist, 46(2), 2 3 5 - 2 5 1 . Olah., A. ( 2 0 0 0 ) . Health Protective and Health Promoting Resources in Personality: A Framework for the Measurement of the Psychological Immune System. Paper presented at the: Positive Psycho logy Meet ing, April 14-15 2 0 0 0 , Qual i ty of Life Research Center, Peter F. Drucker School o f Management Claremont Graduate University. Osterweis, M., So lomon, F., & Green , M. ( 1 9 8 4 ) . Bereavement: Reactions, consequences and care. Washington: National A c a d e m y Press. Ott, C.H. ( 2 0 0 3 ) . The Impact of Compl icated Grief o n Mental and Physical Health at Various Points in the Bereavement Process . Death Studies, 27(3), 249 -272 . Papalia, D .E . , & Wendkos Olds , S. ( 1 9 8 9 ) . D e a t h and bereavement. In D.E.Papalia, S .Wendkos Olds . Life span development (pp. 4 6 7 - 4 8 9 ) . McGraw-Hil l Book Company Australia Pty Limited. Parappully, J., Rosenbaum, R., van den Daele , L . , & N z e w i , E. (2002) . Thriving After Trauma: The Experience of Parents of Murdered Children. Journal of Humanistic Psychology, 4 2 ( l ) , 3 3 - 7 0 . Park, L.C. ( 2 0 0 0 ) . Influences o f Global Meaning o n Appraising and Coping with Stressful Encounter. In Selected Proceedings on Searching for Meaning in the New Millennium. http://www.meaning.ca/pdfl2000proceedings/crystal _park.pdf. Parkes, C M . (2002) . Grief: L e s s o n s from the Past, Visions for the Future. Death Studies, 26(5), 3 6 7 - 3 8 5 . Parkes, C M . (1998) . Bereavement: Studies of Grief in Adult Life. (3 .ed.) London: Penguin Books . Parkes, C. ( 1 9 7 2 ) . Bereavement: Studies of grief in adult life N e w York: International Universities Press. Parkes, C M . , & Brown, R.J. ( 1 9 7 2 ) . Health after bereavement: A controlled study of y o u n g Boston w i d o w s and widowers . Psychosomatic Medicine, 34, 4 4 9 - 4 6 1 . Parkes, C M . , Benjamin, B., & Fitzgerald, R.G. ( 1 9 6 9 ) . Broken heart: a statistical study of increased mortality among widowers . British Medical Journal, 1, 7 4 0 - 7 4 3 . Parkes, C M . , & Weiss , R.S. ( 1 9 8 3 ) . Recovery from bereavement. N e w York: Basic B o o k s . Payne, S., Horn, S., & Relf, M. ( 1 9 9 9 ) . Loss and Bereavement. Buckingham: Open University Press. Pincus, L. ( 1 9 7 4 ) . Death in the Family. N e w York: Pantheon. Prigerson, H.G. , Bridge J., Mac ie jewski , P.K., B e e r y , L . C , Rosenheck, R.A., Jacobs, S . C , Bierhals, A.J . , Kupfer, D.J., & Brent, D . A . ( 1 9 9 9 ) . Influence of traumatic grief on suicidal ideation a m o n g young adults. American Journal of Psychiatry, 156(12). 1994-1995 . Prigerson, H.G. , Bierhals, A.J., Kasi, S .V. , R e y n o l d s , C F . Ill, Shear, M.K., Day, N, Beery , LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29. -54. LPP. 51 L . C , N e w s o m , J.T., & Jacobs, S. (1997) . Traumatic Grief as a Risk Factor for Mental and Physical Morbidity. American Journal of Psychiatry, 154, 6 1 6 - 6 2 3 . Prigerson, H.G., Bierhals, A.J., Kasi, S.V., Reynolds, C.F. Ill, Shear, M.K., N e w s o m , J.T., & Jacobs, S. (1996) . Complicated grief as a disorder distinct from bereavement-related depres­ sion and anxiety: a replication study. American Journal of Psychiatry, 153(11), 1484-1486. Prigerson, H.G., Frank, E. , Kasi, S.V., Reynolds, C.F. Ill, Anderson, B . , Zubenko, G.S., Houck, P.R., George , C.J., & Kupfer, D.J. (1995) . Complicated grief and bereavement-relat­ ed depression as distinct disorders: preliminary empirical validation in elderly bereaved spous­ es. American Journal of Psychiatry, 152(1), 22-30 . Prigerson, H.G., & Jacobs, S.C. (2001) . Traumatic Grief as a Distinct Disorder: A Rationale, Consensus Criteria, and a Preliminary Empirical Test . In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H.Schut (Eds.) Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp. 647 -670 ) . Washington: A P A Press. Rando, T.A. (1984) . Grief, dying and death: Clinical interventions for caregivers. Champaign, IL: Research Press. Raphael, B. (1984) . The Anatomy of Bereavement. London: Hutchinson. Reisman, A.S . (2001) . Death of a Spouse: Illusory Basic Assumptions and Continuation of Bonds. Death Studies, 25, 4 4 5 - 4 6 0 . Riches, G., & D a w s o n , P. (1996) . Making stories and taking stories: Methodological reflec­ tions on researching grief and marital tension following the death of a child. British Journal of Guidance & Counselling, 24(3), 357-346 . Robinson, P.J., & Fleming, S. (1989) . Differentiating Grief and Depression. Bereavement Care: Hospice and Community Based Services (pp. 77 -87) . Canada: The Haworth Press. Romanoff, B.D. , & Terenzio , M. (1997) . Rituals and the grieving process. Death Studies, 22(8), 697 -712 . Rosenblatt, P. (2001) . A Social Constructionist Perspective on Cultural Differences in Grief. In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H.Schut (Eds.) HanabuoK uj iJacaveiium Research. Consequences, Coping, and Care. (pp.285-301) . Washington: A P A Press. Rubin, S. S. (1999) . The Two-Track Model of Bereavement: Overview, Retrospect, and Prospect. Death Studies, 23, 681-714 . Rubin S.S. (1998) . Reconsidering the transference paradigm in treatment with the bereaved. American Journal of Psychotherapy, 52(2), 215-228 . Salovey, P., & Mayer, J .D. (1990) Emotional intelligence. Imagination, Cognition, and Personality, 9. 185 -211 . Sanders, C M . (1981) . Comparison of younger and older spouses in bereavement outcome. Omega, 11, 2 1 7 - 2 3 2 . Sanders, C M . (1988) . Risk factors in bereavement outcome. Journal of Social Issues, 44, 9 7 - 111. Sanders, C M . (1999) . Grief: The Mourning After. Dealing with Adult Bereavement. N e w York: John Wiley & Sons , Inc. Sanders, C M . ( 1 9 8 2 - 8 3 ) . Effects of Sudden vs. Chronic Illness Death on Bereavement Outcome. Omega, 13(3), 2 2 7 - 2 4 1 . 52 Kristīne Maslovska. T u v a cilvēka zaudējums: risks un iespējas Sanders, C M . (1979-80) . A Comparison of Adult Bereavement in the Death of a Spouse, Child, and Parent. Omega, 10, 3 0 3 - 3 2 2 . Schaefer, J.A., & Moos, R.H. ( 2 0 0 1 ) . Bereavement Experiences and Personal Growth. In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H. Schut (Eds.) , Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp. 145-167) .Washington: A P A , Press. Schwab, R. ( 1 9 9 2 ) . Effects of a child's death on the marital relationship: a preliminary study. Death Studies, 16, pp. 141-154. Schwab, J.J., Chalmers, J.M., Conroy, S.J., Farris, P .B . , & Markush, R.E. (1975) . Studies on grief: A preliminary report. In B. Schoenberg , I. Berger, A. Kutscher, D . Peretz, & A.C.Carr (Eds.), Bereavement: Its psychological aspects. N e w York: Columbia University Press. Segal, N.L. , & Blozis , S.A. ( 2 0 0 2 ) . Psychobio log ica l and Evolutionary Perspectives on Coping and Health Characteristics Fo l lowing Loss: A Twin Study. Twin Research, 5(3), 175- 187. Segal, N.L., Sussman, L .S . , Marelich, W . D . , Mearns, J., & Bloz i s , S.A. (2002) . Monozygot ic and dizygotic twins ' retrospective and current bereavement-related behaviors: An evolut ion­ ary perspective. Twin Research, 5, 188-195. Seguin, M., Lesage , A. , & Kiely, M . C ( 1 9 9 5 ) . Parental bereavement after suicide and acci­ dent: a comparative study. Suicide and Life-Threatening Behavior, 25(4), 489 -492 . Shapiro, E.R. (2002) . Family Bereavement After Col lect ive Trauma: Private Suffering, Public Meanings, And Cultural Contexts. Journal of Systemic Therapies, 21(3), 81-92 . Shaver, P.R., & Tancredy, C M . (2001) . Emot ion . Attachment, and Bereavement: A Conceptual Co mmenta ry . In M . S . S t r o e b e , R . O . H a n s s o n , W.Stroebe , H.Schut (Eds . ) , Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp . 63-88) .Washington: A P A , Press. Shimabukuro, K.P., & D'Andrea, J .D.M. ( 1 9 9 9 ) . Addressing Spiritual Issues From a Cultural perspective: T h e Case of the Grieving Fil ipino B o y . Journal of Multicultural Counseling & Development, 27(4), 2 2 1 - 1 4 0 . Silverman, G.K., Jacobs, S . C , Kasi , S.V., Shear, M . K . , Maciejewski, P.K., Noaghiul, F.S., & Prigerson, H.G. (2000) . Quality o f life impairments associated with diagnostic criteria for traumatic grief. Psychological Medicine, 30, 8 5 7 - 8 6 2 . S imos , B.G. (1979) . A Time to Grieve. Loss as a universal human experience. New York: Family Service Associat ion of America. Spratt, M.L., & Denney, D.R. ( 1 9 9 1 ) . Immune variables , depression, and plasma Cortisol over time in suddenly bereaved parents. Journal of Neuropsychiatry and Clinical Neurosciences, 3(3), 2 9 9 - 3 0 6 . Stroebe, M.S. (1998) . N e w directions in bereavement research: exploration of gender differ­ ences . Palliative Medicine, 12(1), 5-12. Stroebe, M. (1997) . From mourning and melanchol ia to bereavement and biography: an assessment o f Walter's new mode l of grief. Mortality, 2, 2 5 5 - 2 6 2 . Stroebe, M., & Schut, H. (1999) . The dual process model o f coping with bereavement: ration­ ale and description. Death Studies, 23, 197 -225 . Stroebe M., Stroebe W., Gergen M.M., & Gergen K.J. ( 1 9 9 2 ) . Broken Hearts or Broken LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 29.-54. LPP. 53 Bonds: Love and Death in Historical Perspective. American Psychologist, 47(10), 1205-1212 . Streobe, W., & Schut, H. (2001) . Risk factors in bereavement outcome: a methodological and empirical review. In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H.Schut (Eds.) Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp. 145-167) .Washington: A P A Press. Stroebe, W., & Stroebe, M. (1996a). Bereavement and health. The psychological and physical consequences of partner loss. Cambridge: Cambridge University Press. Stroebe, W., & Stroebe, M. (1996b). The social psychology o f social support. In T.Higgins, A.Kruglansky (Eds.) , Handbook of Social Psychology, (pp. 597-621) . N e w York: Guilford Press. Stroebe, W., Stroebe, M., Abakoumkin, G., & Schut, H. (1996) . The Role of Lonel iness and Social Support in Adjustment to Loss: A Test o f Attachment Versus Stress Theory. Journal of Personality and Social Psychology, 70(6), 1241-1249. Schaefer, J.A., & M o o s , R.H. (2001) . Bereavement Experiences and Personal Growth. In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H.Schut (Eds.) Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp. 145-167) .Washington: A P A Press, 2 0 0 1 . Schwab, R. (1992) . Effects of a child's death on the marital relationship: a preliminary study. Death Studies, 16, 141-154 . Tedeschi , R.G., & Calhoun, L.G. (2000) . Posttraumatic growth: A new focus in psychotrau- matology. Internetā: http://www.getting-on.co.uk/toolkitlposttrauma.html Tedeschi , R.G., & Calhoun, L.G. (1996) . The Posttraumatic Growth Inventory: Measuring the Positive Legacy of Trauma. Journal of Traumatic Stress, 9(3) , 4 5 5 - 4 7 1 . Tomassini , C , Rosina, A. , Billari, F.C., Skytthe, A., & Christensen. K. (2002) . The Effect o f Losing the Twin and Los ing the Partner on Mortality. Twin Research, 5(3), 2 1 0 - 2 1 7 . Tudiver, F., Hilditch, J., & Permaul, J.A. (1991) . A comparison of psychological characteris­ tics o f new widowers and married men. Family Medicine, 23(7), 501-5 . van D o o m C , Kasi S.V., Beery, L . C , Jacobs, S . C , & Prigerson, H.G. (1998) . The influence of marital quality and attachment styles on traumatic grief and depressive symptoms. Journal of Nervous and Mental Diseases, 186(9), 5 6 6 - 5 7 3 . van Heck. G.L., & de Ridder, D.T.D. (2001) . Assessment of coping With Loss: Dimensions and Measurement. In M.S.Stroebe, R.O.Hansson, W.Stroebe, H.Schut (Eds.) Handbook of Bereavement Research. Consequences, Coping, and Care. (pp. 449^470) .Washington: A P A Press. Walter, T. (1996) . A new model of grief: Bereavement and biography. Mortality, 1, 7-25. Vas i |uks , F. (1991) . Pārdzīvot bēdas. Alter Ego, 2, 5 - 1 0 . Weeler , I. (2001) . Parental Bereavement: The Crisis of Meaning. Death Studies, 25(1), 51-66 . Wiss ing , M.P., & van Eeden , C. (2002) . Empirical clarification of the nature of psychological wel l -being. South African Journal of Psychology, 32(1), 32 -44 . Wortman, C.B., & Silver, R . C (1989) . The Myths of Coping With Loss. Journal of Consulting and Clinical Psychology, 57(3), 349-357 . Worden, J.W. (1991) . Grief Counseling and Grief Therapy: A Handbook for the Mental Health Practitioner. N e w York: Springer Publishing Company. 5 4 Kristīne Maslovska. Tuva ci lvēka zaudējums: risks un iespējas Woof, W.R., & Carter, Y.H. ( 1 9 9 7 ) . The grieving adult and the grieving general practitioner: a literature review in two parts (part 1). British Journal of General Practice, 47, 4 4 3 - 4 4 8 . Yalom, I.D., & Lieberman, M . A . (1991) . Bereavement and Heightened Existential Awareness . Psychiatry. 54(4), 3 3 4 - 3 4 5 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP. 55 Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance Sandra Sebre, Ieva Gundare un Maija Pļaveniece LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa sebre@latnet.lv Etniskās tolerances izpausmes ir neapšaubāmi būtiskas un aktuālas jebkurā multikulturālā val­ stī, arī Latvijā. Šī pētījuma mērķis ir izpētīt etniskās tolerances saistību ar potenciāli veici­ nošiem faktoriem - pašcieņu, piesaistes stilu un empātiju. Pētījumā piedalījās 118 skolotāji un 150 vidusskolnieki. V i s i izpildīja anketas un novērtēja apgalvojumus saistībā ar pašcieņu, piesaistes sti l iem, empātiju un etnisko toleranci. Pētījuma rezultāti pierādīja savstarpēju saistību starp š i em faktoriem, bet ar atšķirīgām saistībām pēc dz imuma un statusa (skolēni un skolotāji). Drošā piesaistes stila vidusskolniecēm konstatēti augstāki pašcieņas un tolerances rādītāji. Gan vidusskolnieču, gan skolotāju grupā ir pozitīva korelācija starp pašcieņu un tole­ ranci. Izvairīgi noraidošā piesaistes stila pārstāvju vērtējumi saistīti ar zemāku etnisko tole­ ranci. Skolotāju grupā konstatēta pozitīva korelācija starp empātiju un toleranci. Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila vidusskolnieču grupā vērtējumi saistīti ar augstākiem empātijas rādītājiem. Ats lēgas vārdi: piesaistes stili, pašcieņa, empātija, tolerance Ethnic tolerance is undoubtedly a crucial factor in any multicultural nation, such as Latvia. The goal of this study was to examine the relationship between ethnic tolerance and potentially facilitating factors - se l f -esteem, attachment style and empathy. The research participants were 118 teachers and 150 high-school students. Each completed a questionnaire with items concerning self -esteem, attachment style, empathy and ethnic tolerance. Results indicate intercorrelations between these variables, but to different degrees according to sex and status (student vs. teacher). High-school girls who indicated "secure" attachment style also reported higher self-esteem and ethnic tolerance ratings. Both teacher and student ratings showed po­ sitive correlation between self-esteem and tolerance. "Dismiss ing" attachment style was rela­ ted to lower ethnic tolerance. The teachers' ratings showed positive correlation between empathy and tolerance. Surprising was the result in the high-school girls' group that "Preoccupied" attachment style was related to higher empathy ratings. K e y w o r d s : attachment style , self-esteem, empathy, tolerance Pirms pāris gadiem Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Kofi Anans (Annan, 2001) uzstājās starptautiskā forumā ar uzrunu, kurā viņš aicināja visas Eiropas Savienības valstis uz lielāku toleranci, izpratni un empātiju pret savu zemju dažādo tautību iedzīvotājiem. Viņš uzsvēra, ka tolerance nozīmē pieņemt un 5 6 S.Sebre, I.Gindare, M Pļaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance respektēt dažādību un ka dažādību nevajadzētu uzskatīt par draudu, bet drīzāk par iespēju kultūrām citai no citas gūt jaunus ieskatus un jaunas izaugsmes iespē­ jas. Kofi Anans šo optimistisko runu teica 2001. gada janvārī, astoņus mēnešus pirms 2001 . gada 11. septembra notikumiem, kad daudzi līdzšinējie pasaules politikas priekšstati tika iedragāti, vairs nevarēja nepamanīt, cik vēl arvien saspīlētas un nežēlīgas var būt dažādu uzskatu cilvēku attiecības. Latvijā attieksme pret dažādību un svešinieku ir specifiska (Sebre, 1995). Latvietim svešinieks vēsturiski gandrīz nekad nav bijis vēlams. Svešinieks ir bijis iekarotājs, izvarotājs, paverdzinātājs - vismaz tādi ir bijuši vadošie priekšstati, kas izriet no reālās, vēsturiskās dzīves pieredzes. Protams, šajos vispārinātajos stereotipos nav vietas atzinumiem par dažādo kultūru un tautību savstarpējās saskarsmes pozitīvo mijiedarbību. Nesen žurnāliste Elita Veidemane intervijā pieminēja pagātnes pozitīvo starpkultūru mijiedarbību: "Skumstu pēc tautu drau­ dzības, kāda toreiz bija. Skumstu pēc tās mentalitātes, kas šobrīd ir ciet" (Diena, 2003). Zinātņu Akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš intervijā saka: "Viens no pamatjautājumiem ir sabiedrības tolerance vai iecietība - iekšējā. Mūsu sabiedrī­ ba pašreiz ir neiecietīga — tā ir stipri nervoza sabiedrība" Šī neiecietība, savukārt, ir saistīta ar "mazvērtību, nedrošību, paštaisnumu, un bezkaunību", uzsver prof. Stradiņš (Stradiņš, 2003). Citi ir minējuši, ka latvieši ir toleranti pret cittautiešiem sadzīvē, bet var būt pretēji noskaņoti politiskos uzskatos. Šie viedokļi rosina iedziļināties jautājumos par toleranci mūsdienu Latvijā. Vairāki līdzšinējie pētījumi ir norādījuši, ka katrs no četriem jēdzieniem - piesaistes stils, pašcieņa, empātija un tolerance - varētu būt saistīts ar vismaz vienu no pārējiem trim, respektīvi, ka varētu būt saistība starp piesaistes stilu un pašcieņu vai empātiju, ka pašcieņa varētu būt saistīta ar toleranci, vai arī ka ar toleranci varētu būt saistīta empātija. Pirms diviem gadiem mēs uzsākām pētīt, kā vidusskolēni novērtē savas attiecības pret cittautiešiem un kā viņu uzskati ir saistīti ar vēstures mācības vielu un pasniegšanas viedu. Šis pētījums bija saistīts ar Ievas Gundares, Pītera Batelāna (Batelaan) un Berija van Drīla (Driel) 2000. gadā izstrādāto mācību materiālu komplektu par holokaustu Šai mācību programmai ir mērķis veicināt empātiju, toleranci un sociālu atbildību, izmantojot kompleksās apmācības meto­ di (Complex Instruction), kas balstīta uz darbu grupās. Katram grupas dalīb­ niekam ir savs pienākums, kas veicina savstarpēju uzticēšanos un sadarbību. Pirmajā pētījuma posmā, 2001. gadā, mēs ievācām informāciju no 196 vidusskolēniem - p u s e no viņiem mācījās ar jauno mācību materiālu un metodi, bet otra puse - ar tradicionāliem piņēmieniem. Abas grupas izpildīja līdzīgas anketas pirms un pēc mācībām par Otrā pasaules kara notikumiem - februārī un maijā, atbildot uz jautājumiem par iecietību un stereotipiem saistībā ar cittau­ tiešiem. Pirmā pētījuma rezultāti liecināja par etniskās neiecietības mazināšanos, salīdzinot februārī un maijā ievākto informāciju. Tomēr pārsteidza tas, ka neie­ cietības mazināšanās bija manāma gan eksperimentālajā, gan kontrolgrupā LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP. 57 (Sebre, Gundare, Pļaviniece, 2002). Šos rezultātus pārrunājām ar pētījumā iesaistītajām vēstures skolotājām. Konstatējām, ka tikai vienā paralēlklasē tika izmantota jaunā mācību pieeja, un tā pati skolotāja mācīja arī otrajā paralēlklasē ar tradicionālo pieeju, bet daļēji izmantojot kādas no jaunajām metodēm. Skolotājas šajās intervijās izteicās, ka piedalīšanās semināros (lai apgūtu šo jauno vielu un metodi) un jauno mācību materiālu ieviešana praksē bija stimuls, kas cēla viņu pašcieņu. Viņas atzina, ka jaunā mācību metode un materiāli bija saistoši skolēniem — audzēkņi izrādīja interesi nākt uz vēstures stundām un attīstīt savus projektus. Audzēkņu ieinteresētība veicināja pozitīvākas attieksmes pašām pret sevi veidošanos skolotājās. Skolotājas izteica atziņu, ka šis kopīgais process, kas saistīts ar jaunās metodes un materiālu apguvi un to ieviešanu mācību darbā, ir veicinājis viņās pašcieņu, empātiju un iecietību. Otrajā pētījumā, 2002. gadā, par mērķi izvirzījām izpētīt saistību starp iecie­ tību, empātiju, pašcieņu un piesaistes stilu - gan skolotāju, gan vidusskolēnu izlasēs. Empātija ir jēdziens, ko pagājušā gadsimta sākumā izvirzīja vācu estētikas filozofs Teodors Lips, uzsverot Einfuhlung - spēju iejusties cita cilvēka emo­ cionālajā pārdzīvojumā, spēju just Ildzi - nozīmīgumu. Jākobs Hakansons (Hakansson, 2003) pārskatā par empātijas fenomenu norāda, ka šo filozofisko nojēgumu psiholoģijas jomā sākotnēji attīstīja Titčeners (Titchener), uzsverot empātijas emocionālās iejūtības aspektu. Tomēr jau nedaudz vēlāk psihologi un sociologi sāka attīstīt empātijas izpratni arī no kognitīvā viedokļa. Zans Piažē (Piaget, 1932) un Herberts Mīds (Mead, 1934) uzskatīja, ka empātija ir spēja izprast cita cilvēka uztveri un domāšanu. Piažē uzsvēra, ka nozīmīgs sasniegums bērna attīstības procesā ir viņa augošā spēja izprast cita cilvēka viedokli izprast, kā pasauli var uztvert no cita cilvēka skata punkta. Piažē šo attīstības sa­ sniegumu aprakstīja kā pāreju no egocentriskās domāšanas uz sociāli vērsto domāšanu. Mīds uzsvēra, ka liela nozīme ir indivīda spējām izprast cita cilvēka viedokli, it īpaši cita vērtējumu par sevi, jo tas ir būtisks aspekts viņa pašuztveres attīstības procesā. Mūsdienās visbiežāk tiek uzskatīts, ka empātija ir gan kognitīvs, gan afektīvs process. Kognitīvais aspekts ietver spēju apzināt un izprast cita cilvēka domas un jūtas. Emocionālais vai afektīvais aspekts ietver spēju būt līdzjūtīgam - izjust cita emocionālo stāvokli un atbilstoši reaģēt, lai šim cilvēkam sniegtu izpratni un atbalstu. Marks Davis (1985) ir izveidojis īpašu empātijas multidimensionālu shēmu, kas diferencē šos dažādos empātijas aspektus. Davis savā multidimen- sionālajā pieejā uzskata, ka empātija ir ar vismaz četriem atšķirīgiem aspektiem: pirmais - spēja izprast un pieņemt cita cilvēka viedokli; otrais - spēja būt līdzjūtīgam un gādīgam; trešais - tendence fantāzijas līmenī iejusties filmu, lugu vai grāmatu tēlu lomās; ceturtais - tendence izjust pastiprinātu trauksmi, kad ar citu notiek kāda nelaime. Pētījumi rāda, ka tie, kas paši izjūt šo pastiprināto trauksmes līmeni, visretāk sniedz reālu palīdzību cietušajiem (Eisenberg & 58 S.Sebre. I.Gindare, M.Pļaveniece Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance Fabes, 1990). Pētījuma autori individuālās atšķirības saistībā ar pastiprinātu trauksmi vismaz daļēji skaidro saistībā ar iedzimtām atšķirībām jūtīguma ziņā. Teorētiski principi un empīriski pētījumi ir norādījuši, ka empātijas attīstību ietekmē pozitīvas bēmu un vecāku attiecības (Zhou, Eisenberg, Losoya & Fabes, 2002). Nozīmīgs ir mātes emocionālais siltums un atsaucība uz bērna vajadzībām, mātes reakciju saskaņotība ar bērna emocionālo stāvokli. Vecāku pozitīvās uzvedības nozīmīgumu var skaidrot no dažādiem teorētiskiem viedokļiem. No sociālās iemācīšanās teorijas viedokļa bēms vēro un iemācās no saviem vecākiem dažādas uzvedības formas, to skaitā empātisku uzvedību. Ja tādas nav, bērns var novērot un iemācīties atraidošu attieksmi. Vardarbīga vecāku attieksme - vardarbība vecākiem pret bēmu vai arī savstarpēja vecāku vardarbība - ir saistīta ar zemākiem bērnu empātijas rādītājiem. Saistību starp empātiju un bērnības pieredzi attiecībās ar vecākiem var skatīt arī no piesaistes teorijas viedokļa. Piesaistes teorijas pamatlicējs britu psihoanalītiķis un psiholoģijas teorētiķis Boulbijs (Bowlby, 1988) uzskata, ka cilvēku mazuļi līdzīgi dzīvnieku mazuļiem veido saikni ar māti, lai radītu sev drošības izjūtu un fiziskā līmenī nodrošinātu savu eksistenci. Piesaistes fenomens ir bioloģiski pama­ tota tieksme mazulim attīstīt spēcīgas emocionālas saites ar saviem galvenajiem aprūpētājiem, pirmām kārtām ar savu māti. Piesaistes teorijas līdzautore Einsvorta (Ainsworth, 1978) pētījumos ir atklājusi: ja māte zīdaiņa pirmajos dzīves mēnešos ir konsekventi gādīga un atsaucīga pret zīdaiņa dotajiem signāliem, tad 12 mēnešu vecumā bēms izrāda drošu piesaisti savai mātei. Pretējā gadījumā, ja māte ir bijusi konsekventi emocionāli vēsa, noraidoša, tad gada vecumā bēms uzrāda nedroši izvairīgu piesaisti. Ja māte ir bijusi nekonsekventa savā mīlestībā un gādībā, tad attīstās nedroši rezistenta vai ambivalenta piesaiste. Longitudināli pētījumi rāda, ka bērni, kas 12 mēnešu vecumā ir izrādījuši drošu piesaisti, dažus gadus vēlāk bērnudārza vidē uzrāda daudz lielāku pašpār­ liecinātību, pašcieņu, labākas sociālās iemaņas un izteiktākas empātijas izpausmes (Sroufe, 1983). Respektīvi, ja māte pirmajos mēnešos ir bijusi empātiska - ir bijusi atsaucīga, izprotoša un iejūtīga, tad bērnam veidojas droša piesaiste un viņš vēlāk (pirmskolas gados) pats izrāda lielāku līdzjūtību pret citiem. Ja bēms saskaras ar konsekventu mātes mīlestību un gādību, pēc piesaistes teorijas viņam rodas atbilstoši priekšstati (iekšējais darbības modelis) par māti kā mīlošu un gādīgu un par sevi kā mīlestības un gādības vērtu. Šie priekšstati ir pamats arī turpmākajām attiecībām — sākotnējais pozitīvais priekšstats par māti rada uzticēšanos viņai, un šī sākotnējā uzticēšanās ar laiku tiek vispārināta uz citiem cilvēkiem, it īpaši, ja citi nerada smagu vilšanos. No piesaistes teorijas viedokļa raugoties, šis pozitīvais priekšstats par attiecībām ar citiem cilvēkiem varētu veicināt empātisku attieksmi pret citiem un savukārt lielāku iecietību. Izvirzījām šādu pētījuma jautājumu: "Kāda ir savstarpējā saistība starp pie­ saistes stila, pašcieņas, empātijas un iecietības rādītājiem skolotājiem un vidusskolēniem Latvijā?" LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP 59 Metode Pētījuma dalībnieki Pētījumā piedalījās 118 vēstures skolotāji un 150 vidusskolnieku. Skolotāji bija vecumā no 24 līdz 67 gadiem, vidējais vecums 43,8 gadi. Skolēni bija no 15 līdz 19 gadiem, vidējais vecums 17,1 gads. No skolotājiem 80% bija latvieši, no skolēniem - 96% latvieši. Skolotāju grupā galvenokārt bija sie­ vietes (108) un tikai 10 vīrieši. Tā kā skolotāju grupā bija tik maz vīriešu, nolēmām datu analīzē viņus neiekļaut. Skolēnu grupā bija 96 vidusskolnieces un 54 vidusskolnieki. Par pētījuma dalībniekiem izvēlējāmies vēstures skolotājus, tāpēc ka vēlējāmies turpināt pētīt vēstures skolotāju priekšstatus saistībā ar etnisko tole­ ranci, tos, kuri bija pieteikušies piedalīties apmācību seminārā par holokausta mācību materiālu lietošanu. Papildus izdalījām anketas vēstures skolotājiem, kas pulcējās rajonu vēstures skolotāju metodisko apvienību sēdēs. Vidusskolēnus anketējām tajās skolās, kur mācīja šie skolotāji. Gan vidusskolēni, gan skolotāji bija no dažādiem Latvijas reģioniem, galvenokārt ārpus Rīgas. Pētījuma gaita Vidusskolēni izpildīja anketas skolā, klašu telpās, īpaši atvēlētā stundas laikā. Skolotāji izpildīja anketas semināra telpā pirms piedalīšanās skolotāju seminārā vai pirms rajona vēstures skolotāju metodiskās apvienības sēdes. Metodes Visas aptaujas ir tulkotas no angļu valodas latviešu valodā pēc turp-atkaļ tulkošanas principa. Vispirms divi cilvēki neatkarīgi tulkoja aptauju no angļu valodas latviešu valodā. Tulkojumi tika salīdzināti un jebkādas pretrunas atris­ inātas. Sekoja tulkošana no latviešu valodas angļu valodā, atkal salīdzināšana ar oriģinālo un vienošanās par precīzāko tulkojumu. Attiecību aptauja bija jau iepriekš iztulkota I. Bites vadībā, viņas pētījuma ietvaros ( Bite, 2000). Piesaistes stila mērījumiem tika izmantota Attiecību aptauja (Relationship Questionnaire, Bartholomew & Horowitz, 1991), kas nosaka četrus piesaistes stilus: drošo, ar attiecībām pārņemto, izvairīgi noraidošo un izvairīgi bailīgo. Vispirms respondentam tiek piedāvāti četru attiecību stilu apraksti, no kuriem sākotnēji ir jāizvēlas viens, kurš visatbilstošāk apraksta to, kā respondents jūtas emocionāli tuvās attiecībās, bet pēc tam katrs no tiem jānovērtē Likerta skalā no 1 līdz 7, norādot, cik lielā mēra katrs stila apraksts raksturo respondenta 6 0 S.Sebre, I.Gindare, M.Pļaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empātija un tolerance attiecības (no 1 "nemaz neraksturo mani" līdz 7 "ļoti līdzīgi man"). Drošais stils norāda uz spēju viegli veidot tuvas attiecības, uzticēšanos citiem cilvēkiem. Aptaujas autori uzskata, ka respondentiem, kas atzīmē drošo stilu, ir pozitīva attieksme pret sevi un pret citiem. Izvairīgi bailīgais stils norāda, ka šie cilvēki ilgojas pēc attiecībām, bet vien­ laikus no tām baidās. Bailēs no atraidījuma viņi visbiežāk izvairās veidot tuvas attiecības ar citiem. Viņiem ir negatīvs priekšstats par sevi un negatīvs priekš­ stats par citiem. Ar attiecībām pārņemtais stils norāda uz pārmērīgu atkarību no citiem cil­ vēkiem. Šie cilvēki uztver sevi negatīvi, bet citus pozitīvi (bieži idealizētā veidā) un meklē pieņemšanu un atzinību no citiem, gaidot, ka apkārtēji piepildīs viņu vajadzību pēc mīlestības, kuru viņi neizjūt paši pret sevi. Izvairīgi noraidošais stils norāda uz noraidošu attieksmi pret attiecībām un attiecību nozīmīgumu. Šie cilvēki uzsver savu pašpietiekamību un vēlmi būt neatkarīgiem. Priekšstats par sevi ir ārēji pozitīvs (pseidopozitīvs) kā aizsarg- reakcija pret iekšēju nedrošības izjūtu, bet attieksme pret citiem ir negatīva. Pašcieņas mērījumiem izmantojām Rozenberga pašcieņas aptauju (Rosenberg Self-Esteem Scale, Rosenberg, 1965). Aptauju viedo desmit apgalvojumi, kas ļauj respondentiem izvērtēt savu attieksmi pašiem pret sevi (piemēram, "Es jūtu, ka esmu vērtīgs cilvēks, vismaz vienlīdzīgs citiem"). Šie apgalvojumi tiek novērtēti Likerta skalā no 1 līdz 5, no "nemaz nepiekrītu" līdz "pilnīgi piekrītu" Ticamības aprēķini uzrādīja Kronbaca alfas rādītāju 0,77. Empātijas mērījumiem izmantojām Starppersonu reakciju aptauju (Interpersonal Reactivity Index, Davis, 1996). Šajā aptaujā ir apgalvojumi par dažādām iespējamām empātiskām reakcijām savstarpējās attiecībās. Šī pētījuma nolūkos tika izmantotas divas no šīs aptaujas četrām apakšskalām: Empātiskā līdzjūtība (piemēram, "Es bieži izjūtu žēlumu un rūpes par cilvēkiem, kam ir smagāki apstākļi nekā man") un Spēja izprast cita viedokli (piemēram, "Dažreiz, lai mēģinātu izprast savus draugus, es iedomājos, kā viņi skatās uz dzīvi"). Katrā apakšskalā tika iekļauti septiņi apgalvojumi, ko respondents novērtēja Likerta skalā no 1 līdz 5, no "nemaz nepiekrītu" līdz "pilnīgi piekrītu" Ticamības aprēķini uzrādīja Kronbaha alfas rādītājus 0,70 un 0,68. Etniskās tolerances mērījumiem izmantojām sešus apgalvojumus no "Euro-Barometer Study" aptaujas (Rief & Mielich, 1991), un vēl papildus četrus apgalvojumus, kas ir specifiski Latvijas situācijai. Šo pētījumu autori jautājumus izveidoja ar mērķi atpazīt gan klaju, gan niansētāku neiecietību, piemēram, "Man būtu nepatīkami, ja kāds mans tuvinieks apprecētos ar citas tautības cilvēku", vai "Būtu labāk, ja Latvijā dzīvotu gandrīz vai vienīgi latvieši". Šie apgalvojumi tika novērtēti Likerta skalā no 1 līdz 5, no "nemaz nepiekrītu" līdz "pilnīgi piekrītu". Ticamības aprēķini uzrādīja Kronbaha alfas rādītāju 0,73. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP. 61 Rezultāti Vispirms mēs norādījām, cik respondentu ir atzīmējuši katru no piedāvāta­ jiem piesaistes stila aprakstiem cik procentu skolotāju, vidusskolnieču un vidusskolnieku ir atzīmējuši attiecīgo piesaistes stilu (sk. 1. tabulu). Pētījuma rezultāti rāda, ka skolotājas visbiežāk uzrāda drošo piesaistes stilu (30% no skolotājām). Vidusskolnieces visbiežāk uzrāda izvairīgi bailīgo piesaistes stilu (32% no vidusskolniecēm), vidusskolnieki visbiežāk uzrāda ar attiecībām pārņemto piesaistes stilu (40% no vidusskolniekiem). 1. tabula. Piesaistes stilu biežumi skolotajām un vidusskolēniem Skolotājas Vidusskolnieces Vidusskolnieki (n=66) (n=65) (n=40) A-Drošais stils 3 0 % 2 6 % 3 2 % B-Izvairigi bailīgais st i ls 2 1 % 3 2 % 5% C-Ar attiecībām pārņemtais stils 2 6 % 2 1 % 4 0 % D-Izvairīgi noraidošais stils 2 3 % 2 0 % 2 3 % Salīdzinājām atšķirības starp pašcieņas, empātijas un tolerances rādītājiem vidusskolniecēm, vidusskolniekiem un skolotājām ar dispersijas analīzi (sk. 2. tabulu). Rezultāti rāda, ka pašcieņas rādītāji visām trim grupām ir vienā­ di. Salīdzinot ar vidusskolniecēm un skolotājām, vidusskolnieki rādīja zemākus empātijas rādītājus - gan pirmajā, gan otrajā empātijas apakšskalā. Skolotājas norādīja augstākus rādītājus otrajā empātijas apakšskalā. Zēni norādīja zemākus tolerances rādītājus. 2. tabula. Pašcieņas, empātijas un tolerances vidējie radītāji skolotājām un vidusskolēniem (standartnovirze iekavās) Skolotājas (n = 66) Vidusskolnieces (n = 65) Vidusskolnieki (n = 4 6 ) F Pašcieņa 3,42 (0 ,45) 3,41 (0 ,52) 3,41 (0 ,52) 0,01 Empātija apakšskalā 3,62 (0 ,46) 3,65 (0 ,57) 3,25 (0 ,53) 1 1 , 3 0 * * Empālija 2. apakšskalā 3 ,54 (0 ,37) 3,17 (0,56) 3 ,02 (0,50) 2 5 , 6 5 * * Tolerance 3,76 (0 ,60) 3,83 (0,52) 3 ,53 (0 ,62) 4,69 Piezīme: Empatija 1. apakšskalā Empatiska līdzjūtība; Empatija 2 . apakšskalā = Spēja izprast cita viedokli. ** p < 0 ,01 62 S.Sebre, f.Cindare, M Pjaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance Ar dispersijas analīzi salīdzinājām arī skolotāju, vidusskolnieču un vidusskol­ nieku pašcieņas, empātijas un tolerances rādītājus pēc piesaistes stiliem. Vienīgi vidusskolnieču datu analīze pēc piesaistes stiliem uzrādīja statistiski nozīmīgas atšķirības. Vidusskolnieces ar drošo piesaisti uzrādīja augstākus pašcieņas un tolerances rādītājus. 3 . tabula. Pašcieņas, empātijas un tolerances vidējie radītāji vidusskol niecēm ar dažādiem piesaistes stiliem (standartnovirze iekavās) D r o š a i s Izva ir īg i Ar a t t i ec ībām Izvair īg i F b a i l ī g a i s pārņemta i s n o r a i d o š a i s P a š c i e ņ a 3,62 (0,39) 3,46 (0,47) 3,02 (0,49) 3,52 (0,55) 4,63** Empāti ja 1. 3,59 (0,69) 3,66 ( 0,58) 3,98 (0,44) 3,47 (0,49) 2,01 T o l e r a n c e 3,93 (0,36) 3,88 (0.41) 3,46 (0,60) 3,88 (0,52) 3,20* Piezīme: Empatija 1. apakšskala = Empatiska līdzjūtība. *p< 0,05, ** p < 0,01 Veicām arī korelācijas analīzi, izmantojot piesaistes stila aptaujas rezultātus no respondentu piesaistes stila līmeņa vērtējumiem (no 1 līdz 7) - respondents uzskatīja, ka katrs no piesaistes stiliem atbilst viņa attiecību stilam (sk. 1. attēlu). Šī korelāciju analīze uzrādīja vidusskolnieču grupā pozitīvu saistību starp ar attiecībām pārņemto piesaistes stila vērtējumiem un empātijas rādītājiem (r = 0,37, p < 0,01), un negatīvu korelāciju starp izvairīgi noraidošā piesaistes stila vērtējumiem un empātiju (r = -0.32, p < 0,01). Skolotāju grupas rezultātu analīze arī uzrādīja negatīvu korelāciju starp izvairīgi noraidošā piesaistes stila vērtēju­ miem un empātiju (r = -0.32, p < 0,01). 1. attēls. Piesaistes stila novērtējuma korelācijas ar empātijas rādītājiem skolotājām un vidusskolniecēm Piezīme: Empātija 1. apakšskala = Empātiskā līdzjūtība. Skolotājas (n=2) -0,22* Vidusskolnieces (n=96) ' A r at t iec ībām pārņemtais "Izvairīgi nora idoša is LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP. 63 Līdzīgus rezultātus skolotājām un vidusskolniecēm konstatējām saistībā ar pašcieņas un tolerances rādītājiem (sk. 2. attēlu). Gan skolotāju, gan vidusskol­ nieču grupā parādījās pozitīva saistība starp pašcieņas un tolerances rādītājiem, abās grupās bija vienāda līmeņa korelācija (r = 25, p < 0,05). Korelācijas ar empātijas rādītājiem atšķīrās starp grupām. Skolotāju grupā bija korelācija starp pirmās empātijas apakšskalas rādītājiem un toleranci (r = 0.39, p < 0,01), savukārt vidusskolnieču grupā parādījās negatīva korelācija starp empātiju un pašcieņu (r = - 0,22, p < 0,05). 2. attēls. Pašcieņas, empātijas un tolerances savstarpējās korelācijas skolotājām un vidusskolniecēm Skolotājas (n=92) * p<0,05 ** p<0,01 Iztirzājums Pētījuma rezultāti uzrāda savstarpēju saistību starp piesaistes stilu, pašcieņu, empātiju un toleranci. Šī saistība bija visvairāk manāma vidusskolnieču grupā, retāk skolotāju grupā un vispār nemanāma vidusskolnieku grupā. Vidus­ skolnieces, kas norādīja drošo piesaisti, uzrādīja augstāku pašcieņas un tole­ rances līmeni (atbilstoši teorētiskajām nostādnēm). Respondentes ar augstākiem izvairīgi noraidošā stila vērtējumiem uzrādīja zemāku empātijas līmeni. Negaidīts bija rezultāts, kas norādīja uz pozitīvu korelāciju starp augstākiem ar attiecībām pārņemto piesaistes stila rādītājiem un empātiju vidusskolnieču 6 4 S.Sebre, I.Gindare, M Pļaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance grupā. Gan vidusskolnieču, gan skolotāju rezultāti liecina par pozitīvu saistību starp pašcieņu un toleranci (atbilstoši teorētiskajiem principiem). ŠI pētījuma dalībnieki retāk rādija drošo piesaistes stilu par savu attiecību visatbilstošāko raksturotāju nekā citos pētījumos ASV un Latvijā (skolotājas 30%, vidusskolnieces 26% un vidusskolnieki 32%). Pētījumos ASV ar univer­ sitātes studentiem ap 49% norāda drošo piesaisti (Bartholomew & Horowitz, 1991), pētījumos Latvijā ap 4 1 % pieaugušo atzīmē drošo piesaistes stilu (Bite, 2000). Šie rezultāti liek domāt, ka turpmāk būtu jāveic plašāki pētījumi, lai kon­ statētu šo atšķirību iespējamos iemeslus. Tas, ka Latvijā ir mazāks skaits respon­ den t^ kuri atzīmē drošo piesaisti, tiek skaidrots ar to, ka Latvijas respondenti pēckara dekādēs bija audzināti pēc principa, ko kāda studente kursa darbā nesen aprakstīja šādi: "Daudzi bērni nav saņēmuši nepieciešamo mīlestību un rūpes, jo vecākiem tika mācīts, ka pārāk biežs kontakts izlutinās bērnu" Tomēr paliek neskaidrs, kāpēc šī pētījuma respondenti retāk norādīja drošo piesaisti nekā citos pētījumos Latvijā. Rodas jautājums, vai skolotāju lielāka nedrošība attiecību ziņā varētu būt saistīta ar skolotāju vispārējo nedrošo socioekonomisko stāvokli un lielākām ikdienas rūpēm. Taču, var rasties jautājums, vai skolotāju profesiju izvēlas tie, kas attiecību ziņā jau sākotnēji jūtas nedrošāki. Šis jautājums būtu jāanalizē turpmākos pētījumos ar daudz lielāku respondentu skaitu no dažādām vidēm lielpilsētām, laukiem, u.t.t. un dažādu priekšmetu skolotājiem. Vidusskolnieces biežāk norādīja izvairīgi bailīgo piesaistes stilu (32%), bet vidusskolnieki - ar attiecībām pārņemto (40%). Šīs vidusskolnieču izpaustās bažas par attiecībām ("es uztraucos, ka varu tikt sāpināta, ja atļaušu būt sev pārāk tuvai ar citiem") liek domāt, ka šīm meitenēm nav bijis daudz iespēju savā dzīvē izbaudīt pozitīvas attiecības. Šīs meitenes jūtas nedrošas par sevi un nedrošas par citu cilvēku atsaucību. Pārsteidzošs ir pētījuma rezultāts, ka procentuāli daudz zēnu norāda ar attiecībām pārņemto piesaisti ("es vēlos pilnīgu emocionālu tuvību ar citiem"). Katrā ziņā šie rādītāji neatbilst stereotipiskajam priekšstatam, ka jauni (un veci) vīrieši cenšas kultivēt bravūrīgu, no attiecībām neatkarīgu priekšstatu par sevi. Kaut gan šī pētījuma grupa nav liela, rezultāti tomēr liecina, ka ir svarīgi ņemt vērā vidusskolēnu vajadzību un vēlmi pēc attiecībām. Jauniešu vispārīgā vēlme pēc attiecībām atbilst daudziem teorētiskiem priekšstatiem (Blos, 1962), ka jauniem cilvēkiem draudzība ir ļoti svarīga, lai viņi varētu meklēt un attīstīt savu identitāti. Vienlaicīgi viņiem vēl arvien ir vajadzība pēc emocionālas tuvības un atbalsta no vecākiem. Tomēr šis priekš­ stats visvairāk atbilst jaunietim ar drošo piesaistes stilu - viņi spēj būt gan emo­ cionāli tuvi ar citiem, gan justies pietiekami pašpārliecināti neatkarīgā darbībā. Ar attiecībām pārņemtais piesaistes stils ir saistīts ar bērnības pieredzi, kurā vecāki ir bijuši nekonsekventi , paši pārņemti ar savām emocionālajām vajadzībām un nereti pieprasījuši no bērniem psiholoģisku gādību, respektīvi, notikusi lomu apmaiņa. Ar attiecībām pārņemtais piesaistes stils būtu paredzams LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP 65 arī situācijās, kad par bērnu tiek pārmērīgi gādāts, kad viņam nedod iespēju attīstīt savu autonomiju vecumam atbilstošās robežās. Šāds audzināšanas stils nereti ir mātēm, kas pārmērīgi lolo un lutina savus dēlus. Dēli bieži tiek īpaši loloti un lutināti, jo vīrieši ir mazākumā - Latvijā vīriešu ir mazāk nekā sieviešu, un sievietei nereti trūkst vīrieša klātbūtnes. Skolotājas rādīja augstākus otrās empātijas apakšskalas rādītājus, un vidusskolnieki - zemākus rādītājus. Lai pievērstos šim salīdzinājumam, ir jāņem vērā atšķirība starp pirmo empātijas apakšskalu (līdzjūtība, vēlme citam palīdzēt) un otro empātijas apakšskalu (spēja izprast cita cilvēka domas un jūtas). Abos gadījumos mūsu pētījuma rezultāti saskan ar teorētiskajām nostādnēm. Otrās empātijas apakšskalas (empātiskās izpratnes) radītāji ir augstāki skolotājām. Arī pētījumi ASV liecina, ka augstākā izglītība veicina spēju izprast cita viedokli (Avery, 2001). Attīstības psiholoģijas teorijas ir pierādījušas, ka ar pakāpenisku briedumu pastiprinās abstraktās domāšanas spējas, kas ļauj skatīties uz situāciju no plašāka redzes loka, no vairākiem, atšķirīgiem skata punktiem (Piaget & Inhelder, 1967). Pirmās empātijas apakšskalas pazeminātie rādītāji zēnu grupā atbilst teorētiskajiem priekšstatiem, kas uzsver, ka meitenes un sievietes ir vairāk vērstas uz attiecībām, ar spēju būt līdzjūtīgām, spēju iedziļināties cita emo­ cionālajā pasaulē (Jordan, 1991). Tas, ka vidusskolas puiši uzrādīja zemākus etniskās tolerances rādītājus nekā meitenes, būtu jāpēta turpmāk. Var vienīgi pieminēt, ka, kaut arī Latvijā ekstrēmisms ir samērā reta parādība, tas tomēr eksistē, un tajā pārsvarā ir iesaistīti jauni puiši un vīrieši (piemēram, Uzvaras laukuma spridzināšanas gadījumā). Teorētiskiem principiem atbilst arī pētījuma rezultāti, kas norāda, ka vidusskolniecēm, kuras atzīmē drošo piesaistes stilu ir augstāki pašcieņas rādītāji. Kā jau minēts, Bolbijs uzsver, ka drošās piesaistes gadījumā bēms jau no mazotnes ir izjutis konsekventu mātes mīlestību un gādību, kas liek viņam veidot priekšstatu par sevi kā mīlestības vērtu, tātad, bēms izjūt savu vērtību, viņam rodas pozitīva pārliecība par sevi, pozitīvs pašvērtējums, pozitīva paš­ cieņa. Arī longitudinālos pētījumos ir konstatēta saistība starp drošo piesaisti un augstākiem pašcieņas rādītājiem dažādos attīstības posmos (Sroufe, 1983). Mūsu pētījuma rezultāti papildus rāda, ka indivīdi ar izvairīgi noraidošo piesaisti arī uzrāda relatīvi pozitīvu pašcieņu. Šie rezultāti ir saskaņā ar Bolbija izvirzīto tēzi, ka izvairīgā piesaistes stila veidošanās ir saistīta ar mātes sākotnējo konsekven­ to emocionāli vēso un noraidošo attieksmi. Lai sevi psiholoģiski pasargātu no sāpīgā priekšstata - es neesmu mīlams - bērns izveido idealizētu paštēlu, psei- dopozitīvu pašcieņu. Vidusskolniecēm, kas atzīmē drošo piesaisti, ir arī visaugstākie etniskās to­ lerances rādītāji. Šo saistību var teorētiski skaidrot, ja vienlaikus ņemam vērā šajā pētījumā konstatēto korelāciju (gan skolotājām, gan vidusskolniecēm) starp paš­ cieņu un etnisko toleranci. Bērns ar drošo piesaisti ir arī ar pozitīvu pašcieņu - ar iekšējo darbības modeli, kas ietver gan pozitīvu priekšstatu par sevi, gan pozitīvu 66 S.Sebre. I.Gindare, M Pļaveniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empatija un tolerance priekšstatu par citiem, tātad viņš uzskata, ka citiem var uzticēties, citi ir principā labvēlīgi, pret citiem nav jāvēršas ar negatīvu noskaņojumu. Pretējā gadījumā, kā to norāda autoritārās personības teorētiskie pamatprincipi (Adomo, Frenkel- Brunswick, Levinson & Sanford, 1950), ja bērns sākotnēji piedzīvo negatīvu vecāku attieksmi, tas var radīt dusmas pret vecākiem un nepatīkamu pašizjūtu; šīs negatīvās emocijas bērns apspiež, jo pret spēcīgākajiem vecākiem nav iespējams cīnīties un tos uzvarēt (Hopf, 1992). Toties vēlāk dzīve, kad rodas iespēja, tad šīs dusmas tiek vērstas pret citiem, pret tiem, kas tiek uzskatīti par rfiazāk spēcīgiem, it īpaši, ja šāda neiecietīga izturēšanās ir sociāli pieļauta un atbalstīta. Etniskā neiecietība mūsu pētījumā saistījās ar zemāku pašcieņu un ipvairīgi noraidošo piesaistes stilu, kas atbilst arī autoritārās personības teorijas modelim. Gan autoritārā personība, gan izvairīgi noraidošais indivīds ir ar pseidopašpār- liecinātību - ar idealizētu priekšstatu par sevi, ko smagākos gadījumos var apzīmēt kā narcisismu. Šādi indivīdi pret šķietami vājākiem cilvēkiem ir autoritāri, vīzdegunīgi un emocionāli distancēti, bet pret autoritātēm var būt visai pakļāvīgi. Spilgti izpaužas neiecietība pret citām etniskām grupām. Pēdējais mūsu pētījuma datu analīzes atklājums bija pozitīva korelācija starp augstākiem ar attiecībām pārņemto piesaistes stila vērtējumiem un augstākiem empātijas rādītājiem. Šādi rezultāti it kā būtu pretrunā ar piesaistes teorijas pieņē­ mumu, ka iejūtīgiem, empātiskiem, atsaucīgiem vecākiem var būt drošās pie­ saistes bēmi, kas savukārt nākotnē paši būtu pozitīvi orientēti pret sevi un citiem, līdz ar to iejūtīgi, empātiski un atsaucīgi pret citiem. Tomēr, ja iedziļināmies, varam arī teorētiski izprast un pamatot šos pēdējos rezultātus. Kā jau minēts, ar attiecībām pārņemtais piesaistes stils (pēc teorijas un arī pēc longitudinālo pētījumu rezultātiem) ir izveidojies no bērnības pieredzes, kur māte ir nekon- sekventa savā mīlestībā un gādībā, viņa bieži reaģē, vadoties no savām, nevis bērna vajadzībām, jo viņai pašai ir daudz nepiepildītu vajadzību. Tāpēc māte nereti, visticamāk neapzināti, pieprasa, lai bērns uzņemas emocionālu gādību par viņu, savu māti. Bērni var reaģēt ļoti atšķirīgi pret šādu mātes prasību pēc sevis "auklēšanas" Tomēr tie bērni, kam ir pastiprinātas spējas uztvert un intuitīvi izprast mātes vajadzības, visbiežāk kļūs par upuru šādai lomu apmaiņai, kad bērns gādā par vecāku. Šo saistību starp ar attiecībām pārņemto piesaistes stilu un augstākiem empātijas rādītājiem var skaidrot kā savstarpēju mijiedarbību. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka empātijas spējas ir vismaz daļēji iedzimtas, tāpat kā citas sociālās iemaņas (Goldman, 1995). Ja bēms jau no dzimšanas ir predisponēts būt iejūtīgs, bet mātei pašai ir daudz nepiepildītu emocionālu vajadzību, tad bēms uz to reaģēs. Uztverot un piepildot mātes vajadzības, viņš sev nodrošinās mātes tuvību un līdz ar to zināmā mēra iegūs drošības izjūtu. Šī pastiprinātā tuvība tomēr būs problemātiska, jo paša bērna emocionālās vajadzības netiek piepildītas - bēr­ nam rodas pretreakcijas, arī dusmas, bet visbiežāk viņam nav iespējas tās izpaust tiešā veidā. Ja māte turpina veicināt bērna pārmērīgu atbildību par viņu, bērnam LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 55-68 LPP 67 savukārt pastiprinās empātijas spējas. Bet empātija var ari būt pārmērīga un var līdzināties lldzatkarlbai, kad indivīds attīsta attiecību stilu, kur viņš vai viņa nemitīgi uzņemas pārmērīgu atbildību par citiem un nepietiekami rūpējas par savām vajadzībām. Šī pētījuma rezultāti ir praktiski izmantojami vairākos aspektos. Pirmkārt, šis pētījums dod iespēju pārdomāt empātijas jēdzienu - tas nav viennozīmīgi poz­ itīvs, jo pārmērīga empātija var līdzināties līdzatkarībai un pārmērīgai pārņemtībai ar attiecībām. Empātijas dažādo aspektu atpazīšana var palīdzēt psi­ hologiem un psihoterapeitiem viņu profesionālajā darbībā, lai palīdzētu klientam konstatēt tās situācijas, kad empātija veicina pozitīvu savstarpējo saskarsmi iepretī pārmērīgai empātijai, kas var ierobežot indivīda pašizaugsmi un pozitīvu attiecību veidošanos. Otrkārt, empātijas jēdziena diferenciācija var palīdzēt psi­ hologam un psihoterapeitam labāk atpazīt un novērtēt pašam savas reakcijas pret klientu. Rodžers (Rogers, 1975) no nedirektīvās psihoterapijas viedokļa un Kohuts (Kohut, 1981) no psihodinamiskās terapijas viedokļa uzsver, cik svarīga ir psihologa iejūtība un empātija pret savu klientu, it īpaši, ja klients to nav piedzīvojis bērnībā no saviem vecākiem. Klientam ir svarīgi izjust psihologa vai psihoterapeita empātisko attieksmi, jo tā veicina viņa pašizaugsmes un pašcieņas attīstības iespējas. Treškārt, šis pētījums norāda, ka pastāv nozīmīga saikne starp pašcieņu un etnisko toleranci. Lai veicinātu etnisko toleranci gan skolēnos, gan skolotājos, gan sabiedrībā kopumā, vienlaicīgi ir jādomā par pašcieņas stiprināšanu. Protams, visas šīs saistības nepieciešams pētīt turpmāk plašākā un reprezentatīvākā kontekstā. L I T E R A T Ū R A Adorno . T W., Frenkel -Brunswick , E. , L c v i n s o n D.J. & Sanford R.N. ( 1 9 5 0 ) The Authoritarian Personality. N e w York: Harper & R o w . Ainsworth , M.D.S . , Blehar M . C . , Waters E. , & Wahl S. ( 1 9 7 8 ) . Patterns of Attachment: A psychological Study of the Strange Situation, Lawrence Earlbaum and Assoc . Inc., N e w York. Annan, K. ( 2 0 0 1 ) . Commitment to tolerance and empathy. Keynote address at the Prime Minister's Dinner for the Stockholm International Forum on Combat ing Intolerance. Avery , P. G. (2001) . D e v e l o p i n g political tolerance. ERIC Digest. E D 4 5 8 1 8 6 . Bar tho lomew, K., & Horowitz L.M. ( 1 9 9 1 ) . Attachment styles among young adults. Journal of Personality and Social Psychology, 61, 2 2 6 - 2 4 4 . Bite, 1. ( 2 0 0 0 ) . Chi ldhood abuse, trauma s y m p t o m s and attachment styles in young female Latvians. IV International Baltic Psychology Conference: Proceedings. Bios , P. ( 1 9 6 2 ) . On ado le scence . N e w York: Free Press. Bowlby , J. (1988) . A Secure Base: Parent - Child Attachment and Healthy Human D e v e l o p m e n t . N e w York: Bas ic Books. 6 8 S.Sebre, I.Gindare, M.P\axeniece. Piesaistes stili, pašcieņa, empātija un tolerance D a v i s , M. H. (1985) . A mult idimensional approach to individual differences in empathy. Psychological Documents, 10. D i e n a ( 2 0 0 3 ) . Tāds saldējums! Diena, 0 9 . 05 . 0 3 . , 25 . - 2 8 . lpp. Eisenberg. N . . & Fabes , R. A. (1990) Empathy: Conceptual izat ion, measurement and rela­ t ion to prosocial behavior. Motivation and Emotion, 14, 131 - 149. Goldman. D . (1995) . Emotional intelligence. N e w York: Bantam B o o k s . Gundare , I., Bate laan, P & van D r i e l , B. ( 2 0 0 1 ) . Mācību materiālu kopojums "Holokausts" Rīga: N.I .M.S. Hakansson, J. (2003) . Exploring the phenomenon of empathy. Stockholm: Department of P s y c h o l o g y , Stockholm University. Hopf, C. ( 1 9 9 2 ) Authoritarians and their famil ies: Qualitative studies on the origins o f the authoritarian disposit ions. In: W.Stone , G.Ledere . & R.Christie (eds . ) Strength and weak­ ness: The Authoritarian Personality today. N e w York: Springer Verlag. Jordan, J.V. (1991) . Empathy and self boundaries . In J.V Jordan, A . G . Kaplan, J.B. Miller, I .P. Stiver & J.L. Surrey (Eds.) Women's growth in connection. Pp . 67 - 8 0 . N e w York: Guilford Press . Kohut, H. (1981) . O n empathy. In P. H. Ornstein (Ed.) , The search for the self (pp. 5 2 - 5 3 5 ) . N e w York: International University Press. Mead, G. H. (1934) . Mind, self and society. C h i c a g o : Chicago University Press . Piaget, J. ( 1 9 3 2 ) . The moral judgment of the child. London: Kegan Paul. Piaget, J. & Inhelder, B. ( 1 9 6 7 ) . The child's conception of space. London: Rout ledge . Reif, K., & Melich, A. (1991) . Euro-barometer 3 0 : Immigrants and Out-groups in Western Europe. ICPSR 9 3 2 1 . Ann Arbor, MI: Inter-University Consort ium for Political and Social Research. Rogers , C. R. ( 1 9 7 5 ) . Empathic: An unappreciated way o f being. Counseling Psychology, 5 , 2 - 1 0 . Rosenberg , M. ( 1 9 6 5 ) . Society and the adolescent self image. Princeton, NJ: Princeton University Press. Sebre, S. ( 1 9 9 5 ) . Latvietis un sveš in iekts , arī latvietis . Diena. 25 . 0 4 . 95. , 2 . lpp. Sebre, S. (2000) . Dissoc iat ion , hosti l i ty, resentment and intolerance in relation to familial and political abuse. Journal of Baltic Psychology, 1(1), 2 7 - 4 5 . Sroufe, L. A. (1983) . Infant-caregiving attachment and patterns o f adaptation and c o m p e ­ tence. InM. Perlmeutter (Ed.) , Minnesota Symposia in Child Psychology (Vo l 16). Hi lssdale , N.J.: Erlbaum. Stradiņš, J. (2002) Intervija ar J. Strādinu pētījuma no lūkos . Zeanah, C.H. & Zeanah, P . D . ( 1 9 8 9 ) . Intergenerational transmission o f maltreatment: Insights from attachment theory and research. Psychiatry, 52, 177 -196 . Zhou, Q. , Eisenberg, N., Losoya , S . H., F a b e s , R. A . (2002) . The relations of parental warmth and posit ive express iveness to chi ldren's empathy-related responding and social functioning. Child Development, 7 3 , 8 9 3 - 9 1 5 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88 . LPP. 69 Mates un meitas savstarpējo attiecību raksturojums Anika Miltuze LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei : anika.miltuze@one.lv Pētījuma mērķis ir izpētīt māšu un meitu priekšstatus par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā lidz 16 gadu vecumam, pašvērtējumu un savstarpējo attiecību raksturojumu pieaugušo vecumā. Kā bērnības attiecību dimensijas tika izdalītas emocionālais si ltums un psiholoģiskā kontrole. Pētījumā piedalījās deviņdesmit septiņi māšu un meitu pāri (meitu vecums no 18 līdz 30 gadiem, māšu vecuma no 37 līdz 7 0 gadiem). Par izpētes metodi tika izmantota Vecāku attieksmes aptauja (Parental Bonding Instrument) (Parker et al., 1979) , Rozenberga pašcieņas skala (Rosenberg Self -esteem Skale) (Rosenberg, 1965) un brivi uzrakstītas pārdomas par abu pušu savstarpējām attiecībām. Datu analīzē tika izmantotas gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas analīzes metodes . Pētījuma rezultāti parādīja atšķirības māšu un meitu priekšstatos par mātes emoc ionā lo sil­ tumu pret meitu bērnībā, savstarpējo konfliktu biežumu tagadnē, kā arī tika atklātas līdzības pāru ietvaros emocionālajās izpausmēs un attiecību novērtējumā. Ats lēgas vārdi: mātes un meitas attiecības; emocionālais siltums; psiholoģiskā kontrole. The purpose of this research was to explore adult daughters' and mothers' concepts about mother's attitude to her daughter in childhood up to age 16 and their self-esteem, and charac­ teristics o f their mutual relationship at adult age . Relationship in chi ldhood was defined as two dimensions: emotional care and psycho log ica l control. The sample consis ted of 97 mother-daughter pairs. Daughters were 18-30 years and mothers 37 -72 years at the time of investigation. Respondents completed the Parental Bonding Instrument (Parker et.al.. 1979) and Rosenberg Self -esteem Scale (Rosenberg, 1965) and wrote a essay about their mutual mother-daughter relationship. Both qualitative and quantitative data analysis were used. Research results shoved a distinction between mothersi and daughtersi concepts about moth- cris emotional care of her daughter in chi ldhood and a different frequency of their present mutual conflicts. A l so similarities in emotional expressions and in assessment of their rela- lionship emerged. K e y w o r d s : mother - daughter relationship; emotional care; psychological control. 70 Anika Miltiize. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums Teorētiskais pamatojums Mātes un meitas attiecības tiek uzlūkotas par ļoti svarīgām un kompleksām no zīdaiņa vecuma līdz pieaugušo vecumam (Chavis, 1987; Troll, 1989), un tām tiek doti ļoti dažādi raksturojumi - sākot no tik spēcīgiem apgalvojumiem, ka mātes un meitas attiecības ir centrālās katras sievietes dzīvē (Herman, 1989 kā minēts Russell & Saebel, 1997), ka tās ir visintensīvākās attiecības, ko sieviete jebkad pārdzīvo (Firman & Firman, 1990), ka mātes un meitas attiecībām ir milzīga ietekme uz jebkuras sievietes dzīvi (Miller, 1995) un psiholoģisko veselību (Barnett et al., 1991) līdz pieņēmumiem, ka tieši attiecībās ar māti meita attīsta savas prasmes tālāko attiecību veidošanai (Baker-Miller, 1976; Gilligan, 1982). Mātes un meitas attiecību teorētisko nostādņu pētīšanai pārsvarā ir pievērsušās divas zinātnes - psiholoģija un sociālā gerontoloģija. Sociālās geron­ toloģijas redzes lokā galvenokārt ir pieaugušu meitu attiecības ar mātēm, kam nepieciešama aprūpe (Troll, 1989; Walker & Pratt, 1991). Psiholoģijas ietvaros specifisku interesi par mātes un meitas attiecībām un to, kāpēc meitas savā attīstībā kļūst līdzīgas mātēm, galvenokārt pauž divas teoriju grupas psi­ hoanalītiskās teorijas, kas fokusējas uz neapzināto mātes tēla intemalizāciju, un sociālās iemācīšanās teorijas, kuras uzsver modulēšanas principus, t.i., meitas mācās no savām mātēm, un mātes uzvedības atdarināšana tiek konsekventi un pozitīvi pastiprināta. Tomēr sociālās iemācīšanās teorijas piekritēji pamatnostād­ nēs vienādi skaidro dzimumlomu apguvi abu dzimumu bērniem. Viņu izklāstā iztrūkst mātes un meitas attiecību unikālie aspekti un netiek aplūkotas šo attiecību atšķirības no citām diādiskajām attiecībām (Boyd, 1989). Priekšstati, kas pamatojas uz psihoanalīzi, šobrīd spēj sniegt vienu no pilnīgākajām atbildēm par mātes un meitas attiecību nozīmi sievietes dzīvē. Tā kā mātes un meitas attiecības psiholoģijā ir samērā jauna izpētes joma, tad līdz pat šim brīdim nav formulētas noteiktas šo attiecību teorijas. Mūsdienās dziļāko izpratni par mātes un meitas attiecībām varam atrast pieejās, ko izstrādājušas feministes (Chodorow, 1978, 1987; Jordan, 1991; Surrey, 1985, 1991). Codorova (Chodorow, 1978, 1987) viena no pirmajām uzsvēra uz dzimu­ mu bāzētās atšķirības mātes attieksmē pret bērnu, kā arī pētīja atšķirības zēnu un meiteņu identifikācijas procesos. Viņa izvirzīja domu, ka sākotnēji abu dzimumu bērniem ir ļoti cieša saikne ar māti, j o māte ir primārā aprūpētāja, bet meitenēm šī vienotība ar māti ir krietni ilgāka nekā zēniem, jo bioloģiski gan māte, gan meita ir viena dzimuma. Beikere-Millere (Baker-Miller, 1976) septiņdesmito gadu vidū sāka veidot pavisam atšķirīgu skatījumu uz sievietes psiholoģiju kopumā. Autore uzsvēra, ka sievietes sevis izjūta veidojas saistībā ar spēju veidot un saglabāt attiecības. Sievietes Es bērnībā veidojas no tām emocijām, ko viņa iegūst meitas - mātes attiecību diādē. No šīm attiecībām veidojas meitenes spēja mijiedarboties ar citiem. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP 71 Nākamo pagrieziena punktu sievietes psiholoģijas izpratnē ienesa Giligana (Gilligan, 1982). Pētot morālās domāšanas īpatnības, pētniece nonāca pie secinājuma, ka sievietes daudz vairāk nekā vīrieši ir tendētas uz attiecībām ar citiem, un, viņasprāt, šīs spējas saknes meklējamas meitas sākotnējās attiecībās ar māti (Gilligan, 1982). Sareja (Surrey, 1985) un Džordana (Jordan, 1991) ir gājušas vēl soli tālāk, jo abas uzsver ciešo, nezūdošo saikni starp māti un meitu. Sareja ir izstrādājusi tā saukto Es - attiecībās (self-in-relation) pieeju, kur tiek uzsvērta sievietes emocionālā sasaiste un empātija ar māti, savukārt, Džordana raksta par meitas un mātes attiecībām kā modeli pārējām attiecībām sievietes dzīvē. Pētot mātes un meitas attiecību specifiku, izkristalizējas vairākas šo attiecību īpatnības, kas padara tās atšķirīgas no citām bērnu un vecāku attiecībām. Pirmkārt, jāatzīmē savstarpējā identificēšanās meita identificējas ar māti (Chodorow, 1978; Hollender, 1973; Wodak & Schulz, 1986) un vienlaicīgi māte identificējas ar meitu (Eichenbaum & Orbach, 1983). Otrkārt, par būtisku pazī­ mi tiek minēta šo attiecību ilglaicība un noturība visas dzīves garumā (Firman & Firman, 1990; Chavis, 1987; Troll, 1989). Treškārt, tiek uzsvērta savstarpējā empātija, kas saista māti un meitu (Surrey, 1991). Var piekrist apgalvojumam, ka ir daudz pētījumu par bēmu un vecāku attiecībām bērnībā, toties vēlākam vecumam ir pievērsta mazāka uzmanība (Barnett et.al., 1991). Tie pētījumi, kas ir atrodami mātes un meitas attiecību izpētes jomā pieaugušo vecumā, pārsvarā ir veikti pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Viens no aktuāliem jautājumiem, kam pētnieki pievērš īpašu uzmanību, ir meitas Es - tēla veidošanās un mātes loma šajā procesā. Ir pierādīts, ka identi­ ficēšanās ar māti ir priekšnoteikums meitas £ 5 koncepcijas attīstībai (Boyd, 1989). Tas arī savā ziņā izskaidro, kāpēc pieaugušas meitas atsevišķos aspektos var līdzināties mātēm. Piemēram, mātes nodarbošanās un profesionālā izvēle ietekmē šos procesus arī meitas dzīvē, t.L, meita bieži vien izvēlas profesionālo nozari, līdzīgu mātes nozarei (Pearson, 1983 kā minēts Boyd, 1989), kā arī mātes attieksme pret seksualitāti ietekmē meitas dzimumlomas apguvi un ar dzimumu saistīto uzvedību (Smith & Self, 1980 kā minēts, Boyd, 1989). Ir pierādīts, ka identificēšanās ar māti iespaido arī identifikāciju ar citiem. Boida apraksta Akoka un Janga (Acock & Yang, 1984 kā minēts Boyd, 1989) veikto pētījumu, kurā atklājās, ka meitas stiprāk identificējas ar māti un mazākā mērā ar tēvu, pie tam, jo spēcīgāka ir identificēšanās ar māti, jo spēcīgāka ir iden­ tificēšanās arī ar tēvu. Savā ziņā šie pētījuma rezultāti atbalsta tos teorētiķus, kas ģimeni uzlūko par kompleksu un intensīvu sociālu sistēmu. Ir veikti arī pētījumi par vientulības izjūtu mātēm un meitām, kuros parādījās, ka vientulības rādītāji meitas un mātes attiecībās ir savstarpēji saistīti daudz vairāk nekā meitas un tēva attiecībās (Boyd, 1989). Aktuāls jautājums ir arī mātes un meitas attiecību izpēte saistībā ar meitas identitātes veidošanos. Jauna izpētes sfēra, kas īpaši ir aktualizējusies pēdējos 7 2 Anika Miltuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums gados, ir negatīvās identitātes veidošanās. Neatbalstošu mātes un meitas attiecību rezultātā meitai izveidojas negatīva identitāte, t.i., negatīvs priekšstats pašai par sevi, kas var novest pie delinkventas uzvedības (Kerpelman & Smith, 1999). Par pierādījumu tam kalpo fakts, ka daudzām apcietinājumā esošām sievietēm ir konstatētas grūtības attiecībās ar māti (Kerpelman & Smith, 1999), kā arī sievie­ tēm bezpajumtniecēm ir novērotas problemātiskas attiecības ar māti (Goldberg, 1997). Tuvības un emocionāli ciešu attiecību trūkums starp vecākiem un bērniem rada grūtības atrisināt savu identitātes krīzi (Smith, Mullis & Wayne Hill, 1995). Savukārt labākas attiecības ar māti saistās ar zemākiem trauksmes un depresijas simptomiem (Baruch et.al. 1991). Iepriekš minētās sakarības sasaucas ari ar mātes un meitas attiecību lomu meitas pašcieņas attīstībā. Vairāki pētījumi apstiprina, ka pozitīvas meitas attiecības ar māti nozīmīgi saistās ar meitas pašcieņu, dzīvesprieku un apmieri­ nātību ar dzīvi (Baruch & Barnett, 1983). Meitas, ilustrējot savas attiecības ar māti, min savstarpējo kopības izjūtu, ko viņas aprakstīja kā savstarpēju došanu un ņemšanu. Ir atklāta saistība starp šo kopību un meitas pašcieņas līmeni (Goldberg, 1994; 1995). īpaša nozīme būtu jāpievērš nozīmīgām pārmaiņām mātes un meitas attiecībām laika gaitā. Fišere (Fischer, 1981) atzīmē, ka meitas attiecībās ar māti kā pagrieziena punkti var būt pusaudžu vecums, laulības, meitas grūtniecība, kā arī mātes novecošana un vājums. Visi šie periodi ir uzskatāmi par pagrieziena punktu gan katras sievietes personiskajā dzīves pieredzē, gan arī viņu attiecībās. Meitas attiecības ar māti dažādos dzīves pagrieziena punktos var gan uzlaboties, gan pasliktināties (Miller, 1995), bet gadījumu pārsvarā nozīmīgi dzīves notikumi tiek uzlūkoti par izdevību, lai pārkārtotu savstarpējās attiecības (atrisināt konfliktus, iegūt citu attiecību kvalitāti u.tml.). Piemēram, pētījumi ir parādījuši, ka brīdī, kad meita pati kļūst par māti, attiecības ar mammu kļūst ciešākas, jo šajā brīdī māte un meita vairāk iesaistās viena otras dzīvē (Fischer, 1981). T o var izskaidrot - kļūstot mātei, sieviete meklē lielāku tuvību un identi- ficēšanos ar savu mammu. Pētījumos ir noskaidrojies, ka daudzos gadījumos meitas, kam pašām ir bērni, idealizē savas mātes un uzskata, ka māte spēj būt labāka māte nekā viņa pati (Fischer, 1981). Tomēr jāatzīmē, ka līdz šim vēl nav pētījumu par to, kā šīs pārmaiņas norisinās atsvešinātās mātes un meitas attiecībās. Konflikti mātes un meitas attiecībās ir neizbēgami, un tie pastāv pat labās attiecībās, bet tai pašā laikā konflikti neietekmē tuvību, ko izjūt māte un meita viena pret otru. Konstatēta interesanta likumsakarība, ka meitām ir raksturīga tendence savās attiecībās ar māti saskatīt vairāk konfliktu, nekā to saskata mātes. Autori (Bromberg, 1983 kā minēts Boyd, 1989) uzskata, ka tas ir saistīts ar meitu neatkarības centieniem. Jau iepriekš tika minēts, ka mātes un meitas attiecībām ir ilglaicīgs raksturs; tās veidojas gan pagātnē, gan turpina attīstīties un mainīties arī tagadnē, kā arī LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-S8. LPP. 73 iespaido mātes un meitas psiholoģisko veselību. Līdz ar to šajā pētījumā izvirzī­ tais jautājums ir: Kādas sakarības ir novērojamas mātes un meitas priekšstatos par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā, savstarpējo attiecību raksturojumiem tagadnē un pašvērtējumu? Metode Pētījuma dalībnieki Pētījuma aptaujas sākotnēji tika izdalītas 250 meitām. Pareizi aizpildītas tika saņemtas 224 meitu aptaujas un pa pastu 157 māšu aptaujas. Apkopojot aptau­ jas, kuras no pāra māte un meita bija aizpildījušas abas puses, izveidojās 148 māšu un meitu pāri. Meitas vecumā no 18 līdz 30 gadiem (vidējais vecums 21 gads), mātes vecumā no 37 līdz 72 gadiem (vidējais vecums 47 gadi). lzstrumentārijs Vecāku attieksmes aptauja (VAA) Vecāku attieksmes aptauju (Parental Bonding Instrument) 1979.gadā izvei­ doja Parkers, Tuplinga un Brauns (Parker, Tupling, & Brown, 1979). Aptaujas mērķis ir izpētīt meitu un māšu priekšstatus par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā. Aptauja sastāv no 25 apgalvojumiem, kas raksturo vecāku attieksmi un izturēšanos pret bēmu līdz 16 gadu vecumam. Katrs apgalvojums respondentam ir jānovērtē pēc Likerta skalas no 0 līdz 3, kur 0 nozīmē '"pilnībā atbilst", bet 3 - "nemaz man neatbilst" Aptauja sevī ietver divas skalas - emocionālā siltuma skala (sastāv no 12 apgalvojumiem, piemēram, "Runāja ar mani sirsnīgā, draudzīgā balsī"), kurā augsti rezultāti norāda, ka vecāki bijuši emocionāli atsaucīgi, saprotoši un draudzīgi, turpretī zemi rezultāti liecina par emocionālu vēsumu, noraidošu attieksmi un nepietiekamām rūpēm. Otra ir pārmērīgas kon­ troles skala (sastāv no 13 apgalvojumiem, piemēram, "Mēģināja kontrolēt visu, ko es darīju"), kur augsti rezultāti norāda, ka vecāki ir kavējuši bērna neatkarības izpausmes, izrādījuši pārmērīgu aprūpi un pastiprinātu kontroli, turpretī zemi rezultāti liecina par bērna neatkarības un autonomijas veicināšanu. Parkers (Parker, 1983) norāda, ka Kronbaha alfas koeficienti emocionālā siltuma skalai ir 0,87 un kontroles skalai 0,90. Emocionālā siltuma skala ir nozīmīgāka vecāku attieksmes dimensija, pār­ mērīgas kontroles skala - mazāk nozīmīga (Parker, et al., 1979) Šīs skalas ir iespējams izmantot gan kā divus neatkarīgus mērījumus, gan arī kā savstarpēji saistītas asis, kas visus rezultātus ļauj iedalīt četrās grupās (sk. 1.attēlu): 7 4 Anika Miltuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums l.attēls. Vecāku attieksmes aptaujas (VAA) skalu mijattiecības (Parker et al., 1979) Kontrole bez emocionalitātes Emocionālais vēsums, vienaldzība, noraidīšana Pārmērīga kontrole Ierobežošana ar mīlestību Emocionālais siltums, rūpes, atsaucība Nevērīga izturēšanās Autonomijas veicināšana Optimāla saikne 1) emocionāls siltums un autonomijas veicināšana - optimāla saikne; 2) emocionāls vēsums un autonomijas veicināšana - nevērīga izturēšanās ; 3) emocionāls siltums un pārmērīga kontrole - ierobežošana ar mīlestību; 4) emocionāls vēsums un pārmērīga kontrole - kontrole bez emocionalitātes. Šajā pētījumā apgalvojumi tika attiecināti nevis uz abiem vecākiem, bet tikai uz mātes izturēšanos pret meitu līdz 16 gadu vecumam. Tā kā aptauju ir iespē­ jams izmantot, lai pētītu arī pašu vecāku priekšstatus par savu izturēšanos pret bērniem bērnībā (Parker, 1983), tad uz jautājumiem atbildēja arī mātes, izvērtējot savu izturēšanos pret meitu pagātnē. Rozenberga pašcieņas aptauja Šo pašvērtējuma mērīšanas aptauju (Rosenberg Self-Esteem Scale) ir izstrādājis Rozenbergs (Rosenberg, 1965). Aptauja sastāv no 10 apgalvojumiem, kas ļauj izvērtēt respondentu attieksmi pašiem pret sevi (piemēram, "Es jūtu, ka esmu vērtīgs cilvēks, vismaz vienlīdzīgs ar citiem"). Šie apgalvojumi ir jānovērtē pēc Likerta skalas no 1 līdz 4, kur 4 nozīmē "pilnībā piekrītu", bet 1 "nemaz nepiekrītu" Augstāks punktu skaits liecina par augstāku pašcieņu. Abām aptaujām tika aprēķināti ari iekšējās saskaņotības rādītāji ar Kronbaha alfas palīdzību (sk. 1.tabulu). Tie norāda, ka aptauju iekšējā saskaņotība ir augs­ ta, un liecina par to, ka aptaujas ir izmantojamas pētījumā. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP. 75 1. tabula. Vecāku attieksmes aptaujas (VAA) un Rozenberga pašcieņas aptaujas skalas Kronbaha alfas koeficienti (p<0,01) V A A skalas Kronbaha alfas Kronbaha alfas Kronbaha alfas koef ic ients m e i t u koef ic ients m ā š u koef ic ients k o p ī g a j a i i z lase i ( n = 2 2 4 ) i z lase i ( n = 1 5 7 ) iz lase i ( n = 3 8 1 ) E m o c i o n ā l a i s s i l tums a = 0 , 9 0 a = 0 ,84 a = 0 ,89 Pārmērīga kontrole a = 0 , 9 0 a = 0 , 7 3 a = 0 ,84 Pašc ieņa a = 0 , 8 5 a = 0 , 8 2 a = 0 ,84 Pārdomas par tēmu "Es un mana māte" un "Es un mana meita" Respondentēm tika lūgts uzrakstīt pārdomas. Meitas rakstīja pārdomas par tēmu „Es un mana māte", mātes - par tēmu „Es un mana meita". Šo pārdomu rak­ stīšanas mērķis bija iegūt informāciju par mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojumiem un aktuālajiem jautājumiem šajās attiecībās. Visās aptaujas lapās pirms pārējām aptaujām (lai neveidotos ievirze no pārējo aptauju jautāju­ miem) bija atvēlēts brīvs laukums puslappuses apjomā, kur rakstīt. Satura ziņā nebija nekādu ierobežojumu. Pārdomu analīze tika veikta pēc to struktūras. Šāda analīze nozīmē pievērst uzmanību nevis rakstītā saturam, bet veidam, kādā tas ir uzrakstīts. Viena no pir­ majām šādu analīzes principu izmantoja Meina (Mein, Kaplan & Cassidy, 1985), analizējot pieaugušo piesaistes intervijas (Adult Attachment Inten-iew), kurās pētnieki lūdza sievietes aprakstīt agrīnās bērnības attiecības un notikumus, kas atklātu viņu piesaisti un arī to, kā bērnības notikumi un attiecības ir ietekmējušas viņu personības veidošanos. Šo interviju analīzē pētnieki uzmanību pievērsa ne tik daudz sieviešu atmiņu saturam, cik stāstījuma veidam un atbildēm uz pār­ baudes jautājumiem. Tika izvērtēta stāstījuma saskaņotība (koherence), emo­ cionalitāte, idealizācija, atcerēšanās u.c. (Mein, Kaplan & Cassidy, 1985). Tā kā šajā pētījumā izmantotā metode - brīvu pārdomu rakstīšana - liedz uzdot jautājumus un fiksēt respondenta atbildes, tad analīzē nevarēja izmantot visus kritērijus, ko izdalīja iepriekšējie pētnieki. Tāpēc tika izdalīti trīs galvenie kritēriji (izvērtēšanas kritērijus un katram variantam atbilstošās pazīmes var aplūkot 2. tabulā): 1) pieturēšanās pie tēmas - cik lielā mērā respondente raksta par savām attiecībām ar māti (meitu). Šis kritērijs saskan ar Meinas izdalīto atcerēšanās un saskaņotības kritēriju. Viņas pētījumos bija novērotas sievietes, kas vai nu nevarēja atcerēties savu bērnību, vai arī stāstījumi bija fragmentāri un haotiski. Pētnieki konstatēja, ka cilvēkiem ar problemātisku bērnības pieredzi pieeja pagātnes informācijai var būt apgrūtināta, reizēm pat bez speciālista palīdzības neiespējama (Boulbijs, 1998). Līdz ar to arī šī pētījuma autore pieņem, ka ne 76 Anika Miltuze. Mates un meitas savstarpējo attiecību raksturojums tikai stāstot, bet arī rakstot par attiecībām var darboties tie paši aizsardzības mehānismi, kas neļauj atspoguļot saskaņotu, skaidru informāciju, un novirzīšanās no tēmas vai niecīgas informācijas atklāšana var tikt izmantots par vienu no analīzes kritērijiem. Piemēram, bija sastopami arī gadījumi, kad mātes rakstītajā bija izteikti aizsardzības mehānismi, un rakstītais bija vai nu ļoti vis­ pārīgs, vai arī pārdomas bija ļoti īsas: Māte : diemžēl laiks nav atgr iežams. . . Bet varbūt arī laiks nepalīdzētu izveidot attiecības. Varu tikai cerēt, ka nākamajā paaudzē mūsu ģimenē māte un meita s i ldīsies savstarpējās sapratnes saulītē. M ā t e : "Man ir divas meitas. Abas es audzināju apmēram vienādi (diemžēl viena pati), bet pēc rakstura iznāca dažādas." Par nepieturēšanos pie tēmas tika novērtētas arī pārdomas, kur parādījās izteikta idealizēšana, vienlaikus nepasakot neko būtisku: M ā t e : "Es un mana meita. Es , e s , meita, meita, meita, meita. Mana meita jau liela, |oti mīļa un jauka. Jā! Jauka un mī |a . Vienmēr bija, vienmēr ir un būs! Jā! Būs mīļa. Jauka. Meita un mīļums, jaukums. Saule, puķes, pavasaris un meita. 2. tabula. Pārdomu "Es un mana māte" un "Es un mana meita" anali­ zēšanas kritēriji Kritēriji Varianti Paskaidrojums pieturēšanās pie t ēmas 0 - nepieturas • nerunā par at t iec ībām, bet tikai p ie t ēmas par otru c i l v ē k u , vai vispārināti raksta par vecāku un bērnu att iec ībām • raksta par savstarpējām at t iec ībām jutu atklāšana 1 - pieturas p ie t ē m a s 0 - neraksta • rakstītais ir l ie t i šķs , rac ionāls , v ē s s , b e z e m o c i j ā m ; • tiek norādīts , kādas e m o c i j a s tiek pārdz īvo tas šajās att iecībās; rakstītais ir e m o c i o n ā l s . • izte ikta negat īva at t ieksme pret otru personu • fons neitrāls , a t t ieksme nav skaidra; izteikti poz i t īva a t t i eksme pret otru personu; • v i en la i c īg i poz i t īva un negat īva a t t i eksme pret otru personu par jū tām 1 - raksta par jū tām kopīga i s e m o c i o n ā l a i s fons 1 - neitrāls 2 - poz i t īvs 3 - ambiva lents 0 - n e g a t ī v s 2) jūtu atklāšana - pieaugušo piesaistes interviju analīzē īpaša uzmanība bija pievērsta tam, cik emocionāli cilvēks stāstīja par savām bērnības attiecībām, vai spēja atklāt savus bērnības pārdzīvojumus un jūtas. Ne velti spēju runāt par LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88 . LPP 77 savām jūtām autori izdala par vienu no drošās piesaistes rādītājiem (Mein, Kaplan & Cassidy, 1985). Arī šajā pētījumā par vienu no pārdomu analīzes kritērijiem tiek izmantota jūtu atklāšana spēja rakstīt par savām jūtām (gan pozitīvām, gan negatīvām). Par piemēriem varētu kalpot šādas pārdomas: M e i t a : "Es ļoli mīlu savu mammu. Kad bija mani pusaudžu gadi, mēs atsvešinājāmies. Bet tagad? Tas ir tik garš stāsts, kā mēs nonācām līdz tik saprotošām un labām attiecībām. Kad par viņu iedomājos, man paliek tik silti. Gribas izjust vēl mirkli un bērnību, kad man nebija pašai par neko jādomā" (pozitīvas jūtas) M e i t a : Es biju vēl pavisam maza, kad sapratu, ka viņa ar mani manipulē. Viņa ir no tiem c i lvēkiem, kas nomelno savus ģ imenes locek |us citu acīs. Man šķiet, ka viņai pret mani ir tāda kā sievietes greizsirdība pret sievieti , jo es neesmu tāda. kāda viņa savā jaunībā - gan vizuāli, gan rakstura ziņā. Līdz ar to viņa ir pacentušies sabojāt manas attiecības gan ar citiem radiniekiem, gan ar draugiem. Es esmu centusies ar viņu par to runāt, bet viņa to visu noliedz, it kā tas nekad nebūtu bijis. It kā nebūtu bijušas tās atplēstās vēstules un izplēstās dienasgrāmatas. Es to nespēju aizmirst un pārkāpt tam pāri. Es arī uzskatu, ka mana māte ir vainīga pie tā, ka visus manus 18 pirmos dz īves gadus tiku psiholoģiski traumēta ar histēriskajām kliegšanām no viņas puses. Es vienmēr ieņemu aizsardzības - uzbrūkošu pozīciju, kad satiekos ar viņu, jo zinu, ka viņa grib par mani kaut ko uzzināt, lai varētu atkal savērpt kādu intrigu. Nedomāju, ka mums kādreiz varētu būt īpaši tuvas attiecības, jo mēs esam pārāk atšķirīgas, (negatīvas jūtas) Nerunāšana par jūtām nozīmē lietišķumu, kas, starp citu, ne vienmēr ietver sevī negatīvu emocionālo noskaņu. Lietišķs stāstījums par attiecībām var būt gan ar pozitīvu, gan neitrālu, gan negatīvu nokrāsu: M ā t e : "Es savu meitu audzinu viena un uzskatu, ka esmu apmierināta. Meita man uzti­ cas , un var izstāstīt jebkuru noslēpumu. M u m s ir ko runāt, ( l ietišķs, pozitīvs stāstījums) 3) kopīgais emocionālais fons - šis ir papildus kritērijs, kas tika ieviests šajā pētījumā, lai izvērtētu kopīgo emocionālo attieksmi pret otru personu. Kopīgais emocionālais fons varēja būt negatīvs, pozitīvs, neitrāls un ambivalents (pretrunīgs). Pozitīvs emocionālais fons paredzēja izteikti pozitīvu attieksmi pret attiecībām un otru cilvēku: M e i t a : "Mana mammīte ir pats tuvākais, mīļākais, gaišākais c i lvēks pasaulē. Kā es saku: dod Dievs , arī citiem lādu mammu kā man. Vienmēr izpalīdzīga, saprotoša. Ci lvēks , ar kuru var izrunāties par visu, vienmēr ir blakus grūtos brīžos, vienmēr ir labs vārds, labs padoms. Grūti ir iedomāties , ka šis saules stariņš nebūs mūžīgs . Negatīvs emocionālais fons nozīmēja izteikti negatīvu attieksmi (sk. Meitas rakstīto pie negatīvajām jūtām) Bija pārdomas, kur kopīgo emocionālo fonu nevarēja apzīmēt par izteikti pozitīvu vai negatīvu, un tāpēc tas tika nosaukts par neitrālu. Šis neitrālais fons visbiežāk kombinējās kopā ar jūtu neatklāšanu un lietišķumu: M ā t e : "Es dzīvoju laukos un darbu ir daudz, un tāpēc varbūt esmu bijusi mazāk kopā ar meitu nekā vajadzētu būt. Reizēm iznāk mums saķīvēties par niekiem. Katra gribam palikt pie sava pēdējā vārda. 7 8 Anika Miliuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums Un visbeidzot bija gadījumi, kur emocionālais fons bija izteikti ambivalents - attieksme pret otru cilvēku un attiecībām bija pretrunīga: Meita: "Par savu mammu nevaru teikt neko sliktu, v iņa vienmēr pašaizliedzīgi par mani ir rūpējusies un atbalstījusi, man vienmēr palīdzējusi ( to dara arī tagad). Kaut gan pašlaik pārņem nelielas bailes par to, kā būs tālāk. Nākotnē ir vēlme veidot ģ imeni , bet saprotu, ka būs jādzīvo kopā ar m a m m u , j o esmu palikusi viņai vienīgf Dažreiz ir vē lme, lai viņa vairāk uztraucas par sevi , es viņai vē los palīdzēt, jo šķiet, ka viņa uztraucas un rūpējas par v is iem pārējiem, par sev i nemaz nedomājot. Dažreiz par to dusmojos , j o šķiet, ja viņa tik pašaizl iedzīgi par mani rūpējas, arī man tas būs jādara, lāču tas mani biedē, jo bail, ka nespēšu tikt ar visu ga lā (ar bērniem, ģ imeni , viru un vēl māti , kas to lai zin, kāda vēl būs vira māte?)" Pārdomu izvērtēšanu pēc iepriekš minētajiem kritērijiem veica divi neatkarī­ gi eksperti. Viņu analīze tika salīdzināta un īpaši izvērtēti tie punkti, kur viņu viedokļi atšķīrās. Pētījuma gaita Aptaujas sākotnēji tika veiktas frontāli, studentu auditorijās. Sievietēm stu­ dentēm tika izdalīta aptauju pakete, kurā bija meitām paredzētie jautājumi, kā arī aploksne ar mātēm paredzētajiem jautājumiem. Uz katras aploksnes bija jau norādīta atpakaļadrese un uzlīmēta marka. Pārsvarā meitas aizpildīja sev domātās aptaujas uz vietas un atdeva pētniecei. Savukārt mātēm paredzētās aptaujas meitas nogādāja tālāk savām mātēm, un mātes tās atsūtīja atpakaļ pa pastu. Gan meitu, gan māšu aptaujas bija anonīmas un apzīmētas ar šifru, pēc kura vēlāk var atpazīt mātes - meitas pārus. Rezultāti Meitu un māšu pašvērtējums un priekšstati par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā Lai atbildētu uz izvirzīto pētījuma jautājumu, tika salīdzināti meitu un māšu priekšstati par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā (pēc Vecāku attieksmes aptaujas), kā ari veikts abu grupu pašvērtējumu salīdzinājums. Ar Pīrsona korelācijas koeficienta palīdzību tika pārbaudīts, vai eksistē saistība starp mātes un meitas priekšstatiem par mātes izturēšanos bērnībā un vai eksistē saistība starp mātes un meitas pašvērtējumiem. Tad ar t- kritēriju divām atkarīgām izlasēm tika noteikts, vai eksistē statistiski nozīmīgas atšķirības (skat. 3.tabulu). Kā redzams, cieša pozitīva sakarība mātes un meitas uzskatos par izturēšanos LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP. 79 bērnībā ir vērojama tikai ..pārmērīgas kontroles" skalā - pieaugot vienai skalai, pieaug arī otra. Tas nozīmē, ka mātes un meitas ir diezgan līdzīgos uzskatos par to, kā māte ir izpaudusi savu kontroli pār meitu. To pierāda arī zemā t- kritērija vērtība pārmērīgas kontroles skalā, kas ļauj secināt, ka atšķirības mātes un meitas uzskatos nav novērojamas. Pavisam cita aina ir novērojama emocionālā siltuma skalā. Te nav novērojama nekāda statistiski nozīmīga sakarība starp mātes un meitas uzskatiem par emocionālā siltuma izrādīšanu bērnībā no mātes puses, savukārt, salīdzinot abu izlašu vidējos rādītājus, parādās statistiski nozīmīgas atšķirības starp māšu un meitu uzskatiem. Mātes uzskata, ka ir bijušas daudz vairāk emocionāli rūpīgas nekā to uzskata viņu meitas. 3.tabula. Meitu un māšu Vecāku attieksmes aptaujas skalu un Rozenberga pašcieņas aptaujas salīdzinājums (n=148) Skalas G r u p a s ( n = 1 4 8 ) X v idēja i s standart- nov irze t- kritērijs korelācijas koef i c i ents E m o c i o n ā l a i s M e i t a s 2 5 , 4 2 7 , 4 0 s i l tums - 3 , 9 0 * * * 0 , 0 7 M ā t e s 2 8 . 2 2 5 ,17 Pārmērīga kontrole M e i t a s 13,31 7 , 1 3 0 ,87 0 , 2 0 * M ā t e s 12,74 5 ,39 Pašc ieņa M e i t a s 2 9 , 7 9 5 , 5 6 0 , 5 2 0 , 0 7 M ā t e s 2 9 , 4 8 5 ,18 *** p < 0 , 0 0 1 : * p < 0 , 0 5 Māšu un meitu pašvērtējumu līmeņos neparādās ne statistiski nozīmīgas saistības, ne atšķirības. Tā kā aptaujās, kas tika piedāvātas gan mātēm, gan meitām, bija iekļauts jautājums "Lūdzu novērtē, cik bieži Tev ir konflikti ar savu māti (meitu)", tad papildus tika salīdzināti meitu un māšu priekšstati par viņu savstarpējo konflik­ tu biežumu. Rezultāti parādīja, ka ir novērojama cieša pozitīva korelācija (r = 0,49; p < 0,001) starp meitu un māšu priekšstatiem par savstarpējo konfliktu biežumu, t.i., pieaugot meitas norādītajam konfliktu līmenim, pieaug ari mātes norādītais konfliktu līmenis. Bet vienlaicīgi ar t- kritērija rādītāju divām atkarīgām izlasēm ir konstatēta arī statistiski nozīmīga atšķirība mātes un meitas uzskatos par konfliktēšanas biežumu (sk. 4.tabulu). 80 Anika Miliuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums 4. tabula. Mašu un meitu priekšstati par savstarpējo konfliktu biežumu X vidējais s tandartnov irze standartk]uda t- kritērijs M e i t a s ( n = 1 4 8 ) 1,18 0 , 8 2 0 , 0 7 4 , 1 8 * * * M ā t e s ( n = 1 4 8 ) 0 ,91 0 , 7 4 0 , 0 6 * * * p < 0 ,001 Paralēli tika noskaidrots, cik lielā mērā meitu pašvērtējums ir saistīts ar viņu pašu un ar māšu priekšstatiem par mātes emocionālo siltumu un kontroli bērnībā. Kā redzams 5. tabulā, meitas pašvērtējums statistiski nozīmīgi saistās tikai ar saviem priekšstatiem par mātes izturēšanos bērnībā (pozitīva korelācija ar emo­ cionālo siltumu un negatīva korelācija ar pārmērīgu kontroli), savukārt ar mātes priekšstatiem par savu emocionālo siltumu un kontroli bērnībā meitu pašvērtēju- mam nozīmīga korelācija nav novērojama. 5. tabula. Meitu Rozenberga pašcieņas aptaujas un māšu un meitu Vecāku attieksmes aptaujas (VAA) skalu korelāciju matrica (n=148) Meitu rezultāti ( V A A ) Māšu rezultāti ( V A A ī Emoc.s i l tums Pārmērīga kontrole Emoc.s i l tums Pārmērīga kontrole Meitu pašvēr tē jums 0 , 2 7 * * - 0 , 2 1 * * 0 0 5 - 0 . 0 2 Kopumā varam secināt, ka 1) pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības māšu un meitu priekšstatos par mātes emocionālo siltumu bērnībā, savukārt priekšstati par mātes kontroli ir līdzīgi; 2) starp māšu un meitu pašvērtējuma līmeņiem nepastāv ne nozīmīgas korelācijas, ne statistiski nozīmīgas atšķirības; 3) mātes un meitas atbilstoši viena otrai novērtē konfliktu biežumu savs­ tarpējās attiecībās, bet tomēr meitas uzskata, ka konfliktu ir vairāk; 4) meitu pašvērtējums ir saistīts ar viņu pašu un nevis māšu priekšstatiem par mātes emocionālo siltumu un kontroli bērnībā. Māšu un meitu savstarpējo attiecību raksturojumi Māšu un meitu savstarpējo attiecību raksturojumi tika iegūti, analizējot meitu rakstītās pārdomas par tēmu „Es un mana māte" un māšu rakstītās pārdomas par tēmu „Es un mana meita". Tā kā bija daļa respondenšu, kas bija aizpildījušas LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP 81 pārējās aptaujas, bet pārdomas uzrakstījušas nebija, tad šajā analīzes daļā tika izvērtēti 97 māšu - meitu pāri, kur pārdomas bija uzrakstījušas abas puses. Kā jau tika minēts pie metodiku apraksta, izvērtējot māšu un meitu pārdomas par savstarpējām attiecībām pēc formas, tika izdalīti trīs kritēriji: pieturēšanās pie tēmas, jūtu atklāšana un kopīgais emocionālais fons. 1) Pieturēšanās pie tēmas. Pie tēmas ir pieturējušās 95 meitas (97,9%) un 75 mātes (77,3%). Tātad gandrīz visas meitas, kas uzrakstīja pārdomas "Es un mana māte", arī rakstīja par savām attiecībām ar māti. Savukārt māšu grupā bija novērojama biežāka nepieturēšanās pie tēmas (piemēram, mātes rakstīja par mātes - meitas attiecībām vispārinātā formā vai aprakstīja meitas attīstības gaitu, nerakstot par savstarpējām attiecībām). 2) Jūtu atklāšana. Šajā analīzes daļā tika izvērtēts, vai respondentes atklāja savas emocijas, ietērpa tās vārdos, vai gluži pretēji - rakstītais bija lietišķs un formāls. Jūtu atklāšana nozīmē gan rakstīt pār pozitīvām jūtām un emocijām, gan arī par negatīvām. Nerunāšana par jūtām nozīmē lietišķumu, kas, starp citu, ne vienmēr ietver sevī negatīvu emocionālo noskaņu. Lietišķs stāstījums par attiecībām var būt gan ar pozitīvu, gan neitrālu, gan negatīvu nokrāsu. Izvērtējot, cik lielā mērā mātes un meitas pārdomās atklāja savas jūtas, noskaidrojās, ka jūtas (gan pozitīvās, gan negatīvās) brīvi pauž 72 meitas (74,2%) un 49 mātes (50,5%). 3) Kopīgais emocionālais fons. Šajā analīzes daļā tika izvērtēta emocionālā attieksme, rakstot pārdomas. Kā jau tika minēts iepriekš, emocionālais fons sākotnēji tika raksturots par pozitīvu, negatīvu, neitrālu un ambivalentu. Izvērtējot māšu un meitu rakstītās pārdomas, tika noskaidrots: pozitīvs emocionālais fons - 49 meitas (50.5%) un 61 māte (62,9%) negatīvs emocionālais fons - 8 meitas (8,2%) un 1 māte (1%) neitrāls emocionālais fons - 25 meitas (25,8%) un 33 mātes (34%) ambivalents emocionāls fons 15 meitas (15,5%) un 1 māte (1%) Tā kā māšu izlasē izteikti negatīvs un ambivalents emocionālais fons bija novērojams tikai divos gadījumos, tad tālākajā gaitā tika apvienots negatīvais, neitrālais un ambivalentais fons. Līdz ar to katrā izlasē izveidojās divas grupas - respondentes, kas pārdomās pauda izteikti pozitīvu attieksmi, un pārējās. Tālākajā gaitā tika aprēķinātas pāru korelācijas un biežumu atšķirības abām izlasēm visos trīs kritērijos (sk. 5. tabulu). Veicot statistiskos aprēķinus, atklājās, ka starp abu izlašu relatīvajiem biežumiem visos trīs kritērijos ir vērojamas gan statistiski nozīmīgas atšķirības, gan arī nozīmīga pozitīva pāru korelācija. Tas nozīmē, ka meitas vairāk nekā mātes pieturējās pie tēmas, rakstot šīs pārdomas, ka meitas pārdomās ir at­ klātākas savās emocijās un jūtās nekā mātes un ka mātes nozīmīgi pozitīvāk vērtē savas attiecības ar meitu, nekā to dara meitas. Vienlaicīgi pozitīvā korelācija visos kritērijos norāda, ka pāru ietvaros ir novērojamas līdzīgas tendences - gan māte, gan meita vai nu pieturas vai nepieturas pie tēmas, līdzīgā veidā pauž (vai 8 2 Anika Miltuze. Mātes un meitas savstarpējo attiecību raksturojums nepauž) savas emocijas un, rakstot par savstarpējām attiecībām, uzrāda līdzīgu emocionālo fonu. Analīzes tālākajā gaitā māšu un meitu pāri tika dalīti četrās apakšgrupās pēc Vecāku attieksmes aptaujas (Parker, et al., 1979). Kā dalījuma pamats tika ņemti meitu priekšstati par mātes emocionālo siltumu un kontroli bērnībā. Izveidojās četras grupas: 1) nevērīgas izturēšanās grupa - 18 pāri; 2) kontroles bez emocionalitātes grupa - 18 pāri; 3) optimālas saiknes grupa — 40 pāri; 4) ierobežošanas ar mīlestību grupa — 21 pāris. Starp šīm grupām tika salīdzināti meitu pārdomu rezultāti - jūtu atklāšana un emocionālais fons (sk. 6.tabulu). Pieturēšanās pie tēmas šajās grupās izvērtētas netika, j o praktiski visas meitas (97,9%) pie tēmas bija pieturējušās. 6. tabula. Māšu un meitu pārdomu analīzes salīdzinājums (n=97) Paz īmes Grupas n relat īvie b i ežumi (%) t- kritērijs korelāci jas koef ic ients Pieturējās M e i t a s 95 9 7 , 9 % pie t ē m a s M ā t e s 75 7 7 , 3 % 4 , 8 4 * * * 0 , 2 8 * * Rakstīja M e i t a s 7 2 7 4 , 2 2 % par jū tām M ā t e s 4 9 5 0 , 5 % 3 , 8 1 * * * 0 , 2 3 * Pozi t īvs M e i t a s 4 9 5 0 , 5 % e m o c i o n ā l a i s - 2 , 3 2 * 0 , 4 3 * * * fons M ā t e s 61 6 2 , 9 % *** p < 0 , 0 0 1 ; * * p < 0 , 0 1 ; * p < 0 , 0 5 Kā redzams 7. tabulā, savas jūtas un emocijas vairāk atklāj Optimālās saik­ nes (80%) un Ierobežošanas ar mīlestību (90,5%) grupas respondentes, savukārt par jūtām mazāk raksta meitas, kas iekļuvušas Nevērīgas izturēšanās (50%) grupā. Izvērtējot relatīvo biežumu atšķirības ar t- kritērija palīdzību, noskaidro­ jās, ka statistiski nozīmīgi atšķiras tikai Nevērīgas izturēšanās un Ierobežošanas ar mīlestību grupu rezultāti (t=2,29, p<0,05). Pozitīvs emocionālais fons pārsvarā ir arī Optimālās saiknes (70%) un Ierobežošanas ar mīlestību (66,6%) grupas respondentēm, savukārt visnegatīvāk par savām attiecībām ar māti ir rak­ stījušas Kontroles bez emocionalitātes un Nevērīgas izturēšanās grupas respon­ dentes. Tur pozitīvs emocionālais fons vērojams attiecīgi tikai 22,2% un 16,7% respondentēm. Tomēr, pārbaudot ar t- kritēriju, statistiski nozīmīgas atšķirības netika konstatētas. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2(X)3. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP. 83 7 . tabula. Jutu atklāšana un emocionālais fons meitām grupās pec Vecāku attieksmes aptaujas (%) Grupas Jūtu atklāšana E m o c . fons Raksta par Neraksta Poz i t īvs N e g a t ī v s , jū tām par jūtām e m o c . fons neitrāls vai a m b i v a l e n t s e m o c . fons N e v ē r ī g a izturēšanas ( n = 1 8 ) Kontrole bez emoc iona l i tā te s ( n = l 8 ) Opt imāla sa ikne ( n = 4 0 ) Ierobežošana ar mī les t ību ( n = 2 1 ) 5 0 % 6 6 , 6 % 8 0 % 9 0 , 5 % 5 0 % 3 3 , 4 % 2 0 % 9 , 5 % 2 2 , 2 % 16,7% 7 0 % 6 6 , 6 % 7 7 , 8 % 8 3 , 3 % 3 0 % 3 3 , 4 % Iztirzājums Viens no šī pētījuma būtiskākajiem atklājumiem ir atšķirības mātes un meitas priekšstatos par mātes izturēšanos pret meitu bērnībā, it īpaši runājot par emo­ cionālā siltuma daudzumu, ko meita no mātes ir saņēmusi. Kā jau bija minēts iepriekš, meitas uzskata, ka mātes pret viņām ir bijušas emocionāli vēsākas nekā uzskata pašas mātes. Līdzīgus rezultātus, lietojot Vecāku attieksmes aptauju bērniem un viņu vecākiem, ieguva arī Parkers (Parker, 1983). Viņa pētījumos atklājās, ka mātes, salīdzinot ar bērniem, vērtēja savu izturēšanos par vairāk emocionāli siltāku un mazāk kontrolējošu. Par šo fenomenu mātes un meitas attiecībās viena no pirmajām rakstīja Bromberga (Bromberg, 1983, kā minēts Boyd, 1989), proti, meitas savu attiecību pagātni ar māti redz kā kaut ko mazāk pozitīvu nekā viņu mātes. Autore to izskaidro ar cīņu par savas identitātes veidošanu šajā vecumā, kas izpaužas kā meitu tendence noniecināt labās attiecības ar māti pagātnē. Šķiet, ka kaut kas līdzīgs varētu būt novērojams arī šajā pētījumā. Tomēr runājot par pagātnes attiecību uztveri, iezīmējas kāda būtiska problē­ ma, kas ir sastopama praktiski visos ar pagātnes attiecībām saistītos pētījumos. Kā uzsver atsevišķi atmiņu pētnieki (Melchert & Sayger, 1998), atbildēm uz jautājumiem par bērnības pieredzi nav iespējams atrast precizitātes kritērijus. Līdz ar to atbildēt uz jautājumu - kam ir taisnība par reālo situāciju bērnībā - mātei vai meitai - ir neiespējami. Rakstot par tagadnes attiecībām, mātes un meitas atbilstoši viena otrai 84 Anika Milttize. Mates un meitas savstarpējo attiecību raksturojums novērtēja konfliktu biežumu savstarpējās attiecībās (par ko liecināja pozitīva korelācija), bet vienlaicīgi meitas uzrādīja statistiski nozīmīgi vairāk konfliktu nekā to norādīja mātes. Tā kā šāda mātes - meitas attiecību likumsakarība ir parādījusies arī agrākos pētījumos, šai parādībai var atrast vairākus izskaidroju­ mus. Pirmkārt, var piekrist Boidai (Boyd, 1989), kura uzskata, ka meitām salīdzi­ nājumā ar mātēm ir raksturīga tendence saskatīt vairāk konfliktu pat normālās attiecībās ar māti, j o tas saistās ar viņu nepieciešamību atdalīties no mātes. Akcentējot konfliktus attiecībās ar māti, meita it kā uzsver savu atšķirību. Lai gan ne vienmēr atdalīšanās ir izvirzāma kā meitu attīstības uzdevums. Citi autori (Smith, Wayne Hill & Mullis, 1998) šādu konfliktu uzsvēršanu saista ar meitas cīņu par savu identitāti. Fakts, ka meitas attiecībās ar māti saredz vairāk konflik­ tu nekā mātes, sasaucas ari ar iepriekšējo atklājumu, ka meitas atceras bērnību negatīvāk nekā mātes. Nesaskaņa meitu un māšu priekšstatos par mātes izturēšanos pret meitu bēmībā apstiprinājās arī šo priekšstatu saistībā ar meitu pašvērtējumu. Tika at­ klāts, ka meitu pašvērtējums ir nozīmīgi saistīts ar viņu pašu priekšstatiem par mātes emocionālo siltumu un kontroli bēmībā, bet ar mātes priekšstatiem šādas saistības nav. Tas ļauj secināt, ka meitas pašvērtējuma procesos krietni lielāku lomu spēlē tieši viņas izpratne par bēmībā notikušo un nevis mātes izpratne vai pat iespējamā realitāte. Šis secinājums ir labāk izprotams arī no piesaistes teori­ jas pozīcijām, kuras ietvaros ir attīstīta doma par tā sauktajiem iekšējiem dar­ bības modeļiem. Šie modeļi izveidojas attiecībās ar vecākiem bērna pirmo dzīves gadu laikā un drīz vien kļūst par ietekmīgām psihes struktūrām (Main, Caplan & Cassidy, 1985). Šo modeļu formu pamatā ir bērna reālās dzīves pieredze - ikdie­ nā notiekošās interakcijas ar vecākiem. Izveidotais Es modelis atspoguļo cilvēka apziņā esošos vecāku tēlus, un šo tēlu saturu ietekmē ne tikai vecāku izturēšanās pret bērnu, bet arī tas, ko viņi bērnam saka. Boulbijs apgalvo, ka ..šie modeļi noteiks, ko bēms jutīs pret katru no vecākiem un ko par viņiem domās, kāds būs bērna priekšstats par vecāku attieksmi pret viņu un kāda būs viņa turpmākā uzvedība attiecībās ar vecākiem. (Boulbijs, 1999, 127). Saistībā ar iepriekš minēto varam secināt, ka, pirmkārt, bēmībā izveidotais iekšējais darbības modelis, kas ietver sevī meitas priekšstatu par mātes izturēšanos pret viņu, pieaugušo vecumā ir daudz vairāk saistīts ar meitas pašvērtējumu nekā mātes pagātnes redzējums. Bet, otrkārt, mēs nevaram ignorēt arī šābrīža situāciju, t.i., meitas identitātes veidošanās posmu, kas arī var atstāt iespaidu uz atmiņām par bērnību. Izvērtējot māšu un meitu pārdomas, tika novērota nozīmīga pozitīva korelā­ cija starp māšu un meitu pāriem (gan pieturēšanās pie tēmas, gan jūtu izpaušanā, gan emocionālajā fonā). Tas ļauj secināt, ka māšu un meitu pāros novērojama līdzība - māte un meita līdzīgā veidā pauž (vai nepauž) savas emocijas, līdzīgi novērtē savstarpējās attiecības, t.i., ja attiecības ir labas, tad abas puses par tām izsakās pozitīvā veidā, savukārt pie sliktām attiecībām abas puses nelieto pozi- LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP 85 tīvu emocionālo fonu. Šī līdzība pāru ietvaros saskan ar teorētiskajām atziņām par mātes un meitas savstarpējo identificēšanos (Chodorovv, 1978, Eicenbbaum & Orbach, 1983), kā arī savā ziņā atbalsta gan sociālās iemācīšanās teorijas pieņēmumus par uzvedības modeļu apguvi, gan piesaistes teorijas atziņas par iekšējā darbības modeļa veidošanos (Boulbijs, 1998). Vēl jāatzīmē, ka, savstarpēji salīdzinot abu izlašu relatīvos biežumus, atk­ lājās, ka mātes biežāk nekā meitas pauž pozitīvu attieksmi par abu attiecībām. No tā varam secināt, ka meitām, salīdzinot ar mātēm, ir raksturīga tendence negatīvāk novērtēt savas attiecības ar māti ne tikai pagātnē, bet arī tagadnē. Salīdzinot jūtu atklāšanas līmeni un emocionālo fonu meitām ar dažādu bērnības pieredzi (pēc Vecāku attieksmes aptaujas), tika atklāts, ka visvairāk par jūtām raksta to divu grupu respondentes, kuras bērnībā ir saņēmušas emocionā­ lo siltumu un atsaucību no mātes puses. Tas ir saprotams, jo, ja māte ir izrādījusi meitai mīlestību un bijusi emocionāli pieejama, tad meitai nav bijis iemesla dis­ tancēties no savām emocijām, un ari pieaugušo vecumā par tām tiek runāts atk­ lāti. Un gluži pretēji - vismazāk emocijas ir atspoguļotas grupā, kur māte bērnībā bijusi emocionāli vēsa un izturējusies nevērīgi. Saskaņā ar piesaistes teorijas principiem, šādā situācijā bēms iemācās distancēties no savām jūtām, agri kļūst patstāvīgs, kā arī pieaugušo vecumā uzrāda zemu emocionalitāti un grūtības brīvi paust savas jūtas. Meina šādus pieaugušos sauc par "noliedzošajiem" (dismiss­ ing) (Mein, et al., 1985). Līdz ar to kļūst saprotams, kāpēc šīs grupas pārdomās mazāk varēja atrast izteikumus: "Es mīlu savu mammu"; "Es lepojos ar mammu!"; "Es dusmojos uz mammu" utt. Interesanti, ka no visām grupām tieši grupas Ierobežošana ar mīlestību respondentes visvairāk rakstīja par jūtām (90,5%), tas liecina, ka šīs grupas sievietes ir gatavas ne tikai rakstīt par jūtām, bet vienlaicīgi ir arī ļoti emocionālas (salīdzinot ar citām grupām). No piesaistes teorijas viedokļa, iespējams, šīs sievietes ir ar attiecībām pārņemtie pieaugušie, kam ir raksturīga tieksme veidot atkarīgas attiecības un ļoti emocionāli reaģēt uz dažādām dzīves situācijām. Pozitīvs emocionālais fons, rakstot par attiecībām ar māti, arī pārsvarā domi­ nēja grupās, kur mātes izturēšanās bērnībā tika vērtēta par emocionāli siltu un atsaucīgu. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka mātes un meitas attiecības paliek relatīvi nemainīgas laika gaitā, un pozitīva bērnības pieredze ļauj meitai novērtēt attiecības ar māti pozitīvā veidā arī pieaugušā vecumā. Secinājumi Pētījumā ir iegūtas vairākas atbildes uz sākumā izvirzīto pētījuma jautājumu. Pirmkārt, salīdzinot māšu un meitu priekšstatus par mātes izturēšanos bērnībā, noskaidrojās, ka meitas uzskata, ka mātes pret viņām ir bijušas emocionāli vēsākas, nekā uzskata pašas mātes. Šis atklājums atspoguļo visa pētījuma gaitā 8 6 Anika Milttize Mates un meitas savstarpējo attiecību raksturojums novērotās tendences, ka meitas savas attiecības ar māti gan pagātnē, gan arī tagadnē novērtē negatīvāk nekā to dara mātes. Šī tendence tiek saistīta ar meitu centieniem veidot savu identitāti šajā vecumā. Otrkārt, māšu un meitu pašvērtējumu līmeņos neparādās ne statistiski nozīmīgas saistības, ne atšķirības. Treškārt, mātes un meitas līdzīgā veidā pauž (vai nepauž) savas emocijas, līdzī­ gi novērtē savstarpējās attiecības, t.i., ja attiecības ir labas, tad abas puses par tām izsakās pozitīvā veidā, bet ja attiecības ir sliktas, abas puses nelieto pozitīvu izteiksmes veidu. Tas liecina par līdzībām pāru ietvaros, ko varētu skaidrot gan ar identifikācijas procesiem mātes un meitas attiecībām (no psihoanalītiskā redzes punkta), gan iekšējiem darbības modeļiem (no piesaistes teorijas), gan uzvedības iemācīšanos (no sociālās iemācīšanās teorijas). Ceturtkārt, ja māte ir izrādījusi meitai mīlestību un bijusi emocionāli pieejama, tad meitai nav bijis iemesla distancēties no savām emocijām, un ari pieaugušo vecumā par tām tiek runāts atklāti. Un gluži pretēji - vismazāk emocijas pauž tās meitas, kuru mātes bērnībā bijušas emocionāli vēsas un izturējušās nevērīgi. Piektkārt, emocionālais siltums bērnībā ļauj ari tagadnē par attiecībām ar māti runāt po­ zitīvā veidā. Veiktais pētījums ir interesants, jo sniedz ieskatu mātes un meitas savstarpējo attiecību niansēs un šo attiecību sakarībās pagātnē un tagadnē, tomēr būtu nepieciešams turpināt un paplašināt mātes un meitas attiecību izpēti Latvijas sociāli kulturālajā vidē, jo līdz šim teorētiskās nostādnes, kā arī praktiskie pētījumi pārsvarā nāk no Rietumu psiholoģijas atziņām, kas ne vienmēr tiešā veidā ir attiecināmas uz citām kultūrām. Šis ir vienīgais Latvijā veiktais pētījums par māte un meitas attiecību specifiku. Vienlaikus ir nepieciešams veikt arī citu bērnu un vecāku diādisko attiecību izpēti (mātes - dēli, tēvi - meitas, tēvi - dēli), lai varētu izdarīt šo attiecību salīdzinājumu. Šīs sfēras arī ietver sevī turpmāko pētījumu perspektīvas. LITERATŪRA Baker - Miller, J. (1976). Toward a new psychology of women.Boston: Beacon Press. Bamett, R.C., Kibria N., Baruch, G.K. , & Pleck, J.H. (1991) . Adult daughter - parent rela­ tionships and their associations with daughter's subjective well-being and psychological d is ­ tress. Journal of Marriage and the Family, 53, 29 -42 . Baruch, G., & Bamett , R.C. (1983) . Adult daughter's relationships with their mothers. Journal of Marriage and the Family, 45, 6 0 1 - 6 0 6 . Boulbijs, Dž. ( 1 9 9 8 ) . Drošais pamats. Vecāku un hčrnu savstarpējā pieķeršanās - cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums. Rīga, Rasa A B C Boyd, C.J. ( 1 9 8 9 ) . Mothers and daughters: a d iscuss ion of theory and research. Journal of Marriage and the Family, 51, 2 9 1 - 3 0 1 . Chavis, G. G. (1987) . Family: stories from the interior. Saint Paul: Graywolf Press. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 69-88. LPP. 87 Chodorovv, N. (1978) . The reproduction of mothering: Psychoanalysis and the sociology of gender University o f California press, Berkeley, Chodorovv, N. (1987) Feminism and difference: Gender, relation and difference in psychoan­ alytic perspective. In psychology of women. N e w Haven: Yale University Press, Eichenbaum, L., & Orbach, S. (1983) . Understanding women. N e w York: Basic Books . Firman, J. & Firman, D . (1990) . Liehen ohne festzuhalten. Mutter und Tochter Herder. Fischer, L.R. (1981) . Transitions in the mother-daughter relationship. Journal of Marriage and the Family, 43, 6 1 3 - 6 2 2 . Gilligan, C. (1982) . In a different voice. Cambridge, MA: Harvard University Press. Goldberg, J.E. (1994) . Mutuality in mother daughter relationships. Families in Society: Journal of Contemporary Human Services, 75, 2 3 6 - 242. Goldberg, J.E., ( 1995) . The role of mutuality in the mother - daughter relationships. Affilia: Journal of Women & Social Work, 10, pp.36-49. Goldberg, J.E., (1997) . Mutuality in the relationship of homeless w o m e n and their mothers. Affilia: Journal of Women & Social Work, 12, 96 -106 . Hollender, J. (1973) . Se l f - e s teem and parental identification. Journal of Genetic Psychology, 120,3-1. Jordan, J. (1991) . Empathy and self Boundaries. In J.V.Jordan, A.G.Kaplan, J.B.Miller, I.P.Stiver & J.L.Surrey (Eds.) Women's growth in connection (pp.67-80) . N e w York: Guilford. Kerpelman, J.L., & Smith, S.L. (1999) . Adjudicated adolescent girls and their mothers: exam­ ining identity perceptions and processes. Youth <£ Society, 30, 313 -348 . Main M., Kaplan, N. , & Cass idy, J. (1985) . Security in infancy, childhood and adulthood: a move to the level of representation. In: I.Bretherton and E.Waters (Eds.) Growing points in attachment: theory and research, Monographs of the Society for Research in Child Development (Serial 2 0 9 , pp.66-104) , Chicago: University o f Chicago Press. Melchert. T.P., & Sayger, T .V. (1998) . The development of an instrument for measuring mem­ ories of family of origin characteristics. Educational & Psychological Measurement, 58, 99 - 119. Miller, A.G. (1995) . A typo logy of mother - daughter relationship patterns for young adult women and their mothers. Issues in Mental Health Nursing, 16, 377 -394 . Parker, G. (1983) . Parental overprotection: a risk factor in psychological development. Grune & Stratton, N e w York. Parker, G., Tupling, H. & Brown, L.B. (1979) . A Parental Bonding Instrument. Britisch Journal of Medical Psychology, 52, pp. 1-10. Rosenberg, M. (1965) . Society and the adolescence self-image. Princeton, N.Y.: Princeton University Press. Russel , A. , & Saebel, J. ( 1997) . Mother - Son, Mother - Daughter, Father - Son , and Father - Daughter: Are They Distinct Relationship? Developmental Review, 17, pp.] 11-147. Smith, L.M., Mullis, R.L. & Wayne Hill, E. (1995) . Identity striving within the mother - 88 Anika Milttize. Mates un meitas savstarpējo attiecību raksturojums daughter relationship. Psychological Reports, 76, 4 9 5 - 503. Smith. L.M., Wayne Hill, E. & Mull is , R.L. ( 1 9 9 8 ) . Relational perceptions in the mother daughter attachments. Marriage & Family Review, 27 (1/2), 37 - 49 . Surrey, J. ( 1 9 8 5 ) . Self-in-relation: a theory of w o m e n ' s development . Welles ley Col lege , Wel les ley , Massachusetts . Surrey, J. ( 1 9 9 1 ) . The "self-in-relation": a theory o f w o m e n ' s development. In J.V.Jordan, S.G.Kaplan, J.B.Miller, LP. Stiver & J.L.Surrey (Eds.) Women's growth in connection (pp .51 - 66) . N e w York: The Guilford Press. Troll, L. ( 1 9 8 9 ) . N e w thoughts on old families. The Gerontological Society of America, 28(5), 5 8 6 - 5 9 1 . Walker, A.J., & Pratt, C.C. (1991) . Daughters help to mothers: intergenerational aid versus caregiving. Journal of Marriage & the Family, 53, 3 - 1 3 . Wodak, R., & Schulz, M. (1986) . The language of love and guilt. Amsterdam / Philadelphia: John Benjamins Publishing Company. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 89 Saistība starp praktisko intelektu, psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem* Malgožata Raščevska, Sarmīte Voitkāne un Solveiga Miezīte L U , Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese koresponndencei : rascevska@eduinf.lu.lv Pētījuma mērķis ir noskaidrot praktiskā intelekta saistību ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem. Pētījumā tika iesaistīti Latvijas Universitātes pirmā kursa studenti no 10 fakultātēm - 241 sieviete un 88 vīrieši vecumā no 18 līdz 20 gadiem. Izmantotās aptaujas: Praktiskā intelekta aptauja. Attiecību aptauja, Psiholoģiskās labklājības skalas, Pašpārliecinātas rīcības skala, Rozenberga pašvērtējuma skala, Uztvertā sociālā atbalsta daudzdimensionālā skala, Spilbergera trauksmes skalas, Beka depresijas aptauja - BDA-II , Stresa pārvarēšanas stratēģiju skala. Rezultāti parādīja, ka praktiskajam intelektam ir statistiski nozīmīga korelatīva sakarība ar lielāko daļu psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem. Studenti ar augstāku praktisko intelektu izjūt augstāku psiholoģisku labklājību. Pētījumā iesaistīto apakšskalu mainīgo lielumu komponentu analīzes modelī atsevišķās piecas praktiskā intelekta skalas ve ido vispārīgo praktiskā intelekta faktoru, bet pamatskalu mainīgo lielumu modelī kopī­ gais praktiskais intelekts integrējas vienā faktorā ar drošo piesaisti un pašpārliecināto rīcību. Ats lēgas vārd i : psiholoģiskā labklājība, sociāla pielāgošanās, depresija, trauksme, uztvertais sociālais atbalsts, pašpārliecināta rīcība, pašvērtējums, stresa pārvarēšanas stratēģijas, pie­ saistes stili. The purpose of this study was to identify the relationship between practical intelligence and psy­ chological well-being indicators. 241 females and 88 male students aged 18 to 2 0 from 10 fac­ ulties of the University of Latvia were asked to fill some questionnaires: Practical Intelligence questionnaire, Scales of Psychological Wel l -Being, Assertiveness Scale, Rosenberg Self-Esteem questionnaire, Multidimensional Scale o f Perceived Social Support, Spielberger STA1, BDI-U, Strategic Approach to Coping Scale, The Relationship Questionnaire. The results showed that students with high-scores on practical intelligence tended to have high-scores on psychological well-being. There are significantly correlations between practical intelligence and the indicators of psychological well-being, anxiety, secure attachment, perceived social support, assertiveness, self-esteem and some coping scales. Separate skills of practical intelligence in the female sam­ ple form a c o m m o n factor in the context o f other personality and adjustment variables, but in the context of main variables of psychological well-being and social adjustment total practical intel­ ligence score integrates with secure attachment style and assertiveness in a c o m m o n factor. Key words: psychological well-being, social adaptation, depresion, anxiety, perceived social support, assantiveness, self-esteem, stres coping strategies, attachment styles. * Praktiskā intelekta mērījumi tika iekļauti Voitkānes un Miezītes longitudiālajā pētījumā par pirmā kursa studentu adaptāciju LU (sk. Voitkānes rakstu šajā krājumā) 90 M.Raščevska, S.Voitkāne. S.Mīezīte Saistība starp praktisko intelektu.. Ievads Abas pētāmās pamatkategorijas praktiskais intelekts un psiholoģiskā labklājība — ir samērā jaunas psiholoģijā. Psiholoģiskās labklājības kategorija daļēji pārklājas ar sociālās pielāgošanās raksturotājiem, kuru pētījumu vēsture ir garāka. Literatūrā joprojām turpinās aktīvas diskusijas gan par psiholoģiskās labklājības dabu, gan par praktisko intelektu (Ruff, 1989; Wissing & van Eaden, 2002; Sternberg, 1985, 1999; Gottfredson, 2001; Rascevska & Bērziņa, 2002). Pēdējos desmit gados ir veikti pētījumi, kas netieši skar šos relatīvi jaunos psi­ holoģijas jēdzienus, ar mērķi noskaidrot, kā personības iezīmes un citas ar per­ sonību un sociālo pielāgošanos saistītās kategorijas mijiedarbojas ar intelektu (Sternberg & Ruzgis, 1994; Austin, Deary, & Gibson, 1997; Austin, Hofer, Deary & Eber, 2001; Austin et al., 2002). Tomēr ir maz pētījumu, kuru mērķis būtu noskaidrot praktiskā intelekta saistību ar citiem sociālās pielāgošanās un personības raksturotājiem. Šī raksta mērķis ir sniegt gan teorētisku pārskatu par intelekta (šī vārda plašākajā nozīmē) un personību raksturojošo kategoriju saistību, gan iepazīstināt ar empīriska pētījuma rezultātiem par relatīvi jauna intelekta veida - praktiskā intelekta - saistību ar citiem indivīda pielāgošanās sociālajai videi raksturojošiem rādītājiem, ko literatūrā sauc par psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem (Austin, Deary, & Gibson, 1997; Austin, Hofer, Deary & Eber, 2001; Austin et al., 2002). Saistība starp personības kategorijām un tradicionālo intelektu Ideja pētīt šo kategoriju mijiedarbību ir visai sena. Nerimstošā interese par intelekta un personības sakarībām ir lielā mērā izskaidrojama ar empīriskajos pētījumos gūto rezultātu daļēju atbilstību pētnieku teorētiskajiem uzskatiem par šo kategoriju mijiedarbību. Jau 1964. gadā Aizenks (H. Eysenck) un Vaita (P. White) aizsāk diskusiju par šādu sakarību pētījumu rezultātiem, jo tajos neti­ ka konstatētas korelatīvas sakarības starp personības iezīmēm un IQ - intelekta testa izpildes kopīgo rādītāju, (Eysenck & White, 1964). Aizenka pētījumi parādīja, ka saistība starp IQ un personības iezīmēm parādās tikai atsevišķās vecuma grupās vai noteiktās testēšanas situācijās (Eysenck, 1994). Autors uzsvēra, ka šādu korelatīvo attiecību trūkums starp intelektu un personības iezīmēm varētu tikt skaidrots ar nelineāru attiecību pastāvēšanu. Tomēr Oustinas un viņas kolēģu jaunākie pētījumi liecina, ka starp vispārīgo intelektu un psiho- tismu, neirotismu un ekstraversiju nav nelineāru sakarību, bet tomēr ir vājas negatīvas lineāras sakarības robežās no r=—0,11 līdz r=-0,19 (Austin et al., 2002). Līdzīgu secinājumu izdarīja arī Zeidners (Zeidner, 1997), apkopojot plašu pētījumu klāstu par personības un intelekta korelatīvajām attiecībām. Viņš atzi­ na, ka pētījumi pārsvarā liecina par neviennozīmīgām attiecībām starp šīm kate- LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 91 gorijam, īpaši starp vispārīgo intelektu un ekstraversiju vai intraversiju. Daļa pētījumu ir konstatēta nozīmīga negatīva, bet vāja trauksmes saistība ar intelek­ tu (Zeidner, 1995). Saskaņā ar plaši pazīstamo Ketela personības iezīmju teoriju, kas ietver arī intelektu, personības iezīmes ir relatīvi neatkarīgi personības raksturotāji (Cattell, Eber & Tatsuoka, 1974). Tomēr arī Ketela personības iezīmju korelāci­ jas matrica parāda, ka pastāv neliela nozīmīga korelācija sieviešu izlasē starp intelektu un tādām personības iezīmēm kā pazemība, maigums - uzstājība, agre­ sivitāte (r=0,14), praktiskums - tēlainība (r=0,21), konservatīvisms - liberālisms vai brīvdomība (r=0,19). Vīriešu izlasē šīs korelācijas ir zem 0,11. Etingera un Kora korelatīvie pētījumi studentu izlasē, izmantojot Aizenka personības aptauju (Eysenck Personality Questionnaire - Revised) un Mila Hila verbālo skalu (Mill Hill Vocabulary scale) atklāja negatīvu intraversijas vai ekstraversijas skalas korelāciju tikai ar verbālajām spējām - r=-0,27 (Ettinger & Corr, 2001). Jāatzīmē, ka šajā pētījumā ekstraversija vienlaikus korelēja arī ar vecumu (r=0,55). Respektīvi, verbāli vairāk izglītoti studenti biežāk ir intravertā­ ki un gados vecāki. Tātad empīrisko pētījumu ietvaros nav izdevies iegūt stabilus pierādījumus personības iezīmju saistībai ar vispārīgo intelektu jeb IQ. Saiknes pastāvēšanu starp intelekta un personības fenomeniem teorētiskajā līmenī uzskatāmi demonstrē Chui, Honga un Dveka (Chui, Hong & Dweck, 1994) psiholoģiskās funkcionēšanas integratīvais modelis (sk. 1. attēlu). 1. attēls. Psiholoģiskās funkcionēšanas integratīvais modelis (Chiu, Hong & Dvveck, 1994, p. 112) Pamatprocesu līmenis Pamatzināšanu līmenis Aktualizētās uzvedības līmenis Procesi attiecināmi uz intelektu M e n t ā l a s Faktu z inaša- A k a d ē m i s k o problēmu ris ināšana Procesi attiecināmi z personību pamatope - w nas un prasme: rācijas \ / Mot ivāc i ja / \ Vērt ības , un a fekt īv i e — t i c ī b a s , pamatproces i normas Starppersonālo p r o b l ē m u r is ināšana Morāli ē t i s k o prob lēmu ris ināšana Teorētiskās analīzes līmenī var diezgan pārliecinoši secināt, ka pastāv saistī­ ba starp kognitīvajiem un nekognitīvajiem personības aspektiem. Kā atzīmē 92 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezīte Saistība starp praktisko intelektu. Chui, Hongs un Dveka, saistības neatrašanu starp abām kategorijām varētu skaidrot ar pārlieku aizraušanos tās meklējumos akadēmisko problēmu risi­ nāšanas situācijās, nenovērtējot to, ka cilvēka adaptācija dzīvei ir vairāk saistīta ar sociālu, praktisku un morālu problēmu risināšanu. Salovejs un Meiers, apkopojot virkni pētījumu par personības un intelekta savstarpējām attiecībām, atzina, ka pastāv 4 analīzes līmeņi ..(a) personības iezīmju un intelekta; (b) personības attīstības un intelekta; (c) plaši teorētiski pētījumi par intelekta un personības izpausmēm; un (d) personība un intelekts kultūras kontekstā" (Salovey & Mayer, 1994, 303). Pēdējais minētais līmenis paver daudz plašāku skatījumu gan uz intelektu, gan personību. Mainoties piee­ jai intelekta definēšanā, integrējot jaunākās teorētiskās atziņas par to, kas ir intelekts, un paplašinoties personības raksturotāju kopai, balstoties uz jaunākajos pētījumos gūtajām atziņām, veidojas labvēlīga situācija abu kategoriju saistību pārskatīšanai. Pēdējā gadu desmitā aktīvi tiek veikti pētījumi dažādu to perso­ nības raksturotāju jomā, kas netiek klasificēti kā personības iezīmes, bet ko mēdz dēvēt par sociālās pielāgošanās rādītājiem un par psiholoģiskās labklājības rādītājiem. Ja ar intelektu saprot to, ko mēra tradicionālie intelekta testi un ar personības iezīmēm to, ko mēra tradicionālie personības testi, tad šo kategoriju ietvaros nav pamata apgalvojumam, ka intelekts ir nozīmīgi un cieši saistīts ar kādu no per­ sonības iezīmēm. Tomēr pēdējā gadu desmitā psihologu skatījums uz cilvēku ir paplašinājies un ir ieviestas jaunas kategorijas, kuru mērķis ir raksturot perso­ nību no holistiskas pieejas viedokļa, no tā, cik sekmīgi indivīds funkcionē sociālajā vidē un cik lielā mērā izjūt psiholoģisku labklājību. Arī intelekta izpētes jomā notikušas būtiskas pārmaiņas, jo tiek piedāvātas jaunas izpētes pieejas, lai noskaidrotu cilvēka spēju praktiski tikt galā ar ikdienas dzīves situācijām. Turpmāk aplūkosim pētījumus šo jaunāko kategoriju gultnē. Psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītāji Cilvēka dzīves labklājības jautājums ietver sevī gan filozofiskus, gan psiho­ loģiskus aspektus. Labklājību var aplūkot plašākā un šaurākā nozīmē. Šaurāka nozīme ir saistīta ar tiešu šī jēdziena lietošanu empīriskajos pētījumos, mēģinot definēt tā saturu un struktūru. Viena daļa zinātnieku uzskata, ka labklājības mērķis ir gūt maksimālu prieku dzīvē un tāpēc indivīda labklājības pamatu veido indivīda piedzīvoto hedonisko brīžu kopums (Kahnemans, Diener & Schwarz, 1999). Hedoniskās pieejas pārstāvji Dīners un citi piedāvā subjektīvās labklājības jēdzienu (subjective well-being), ietverot tajā laimi, apmierinātību ar dzīvi, pozitīvu garastāvokli un negatīva garastāvokļa trūkumu, kas kopā rada laimes izjūtu (Diener, Euhkook, Lucas & Smith, 1999; Diener & Eunkook, 2000; Grob, 1995). No hedonistiem atšķirīgus uzskatus pauž eidemonisma piekritēji, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP. 93 uzsverot, ka labklājība nav tikai laimes izjūta, bet arī cilvēka iekšējā potenciāla, savas patiesās būtības īstenošana. Votermens (Waterman, 1993) akcentē domu, ka eidemonija rodas, ja cilvēks holistiski un aktīvi iesaistās savā dzīvē, un tā rit saskaņā ar viņa nozīmīgākajām vērtībām. Eidemonisma uzskatu pārstāve Rifa psiholoģisko labklājību (psychological well-being) vērtē cilvēka dzīves attīstības kontekstā (Ryff, 1989). Rifa uzsver, ka psiholoģisko disfunkciju trūkums vēl nenozīmē labklājību. Viņa labklājību rak­ sturo kā tiekšanos pēc pilnības, maksimāli īstenojot savu iekšējo potenciālu jeb pašaktualizāciju dažādās jomās. Apkopojot dažādu psiholoģijas nozaru atziņas, Rifa izveido sintezēto daudzdimensionālo psiholoģiskās labklājības modeli, izdalot sešas pašaktualizācijas dimensijas: pozitīvas attiecības ar citiem, autonomija, ikdienas prasību īstenošana, mērķtiecība, personiskā izaugsme un sevis akceptēšana (Ryff, 1989, 1995, 1997; Ryff & Essex, 1992; Ryff &Keyes, 1995). So dimensiju pozitīva īstenošana nodrošina psiholoģisko labklājību un gandarījumu par savu dzīvi daudzpusīgajās cilvēka funkcionēšanas jomās sabiedrībā. Pie tam, ja cilvēka psiholoģiskā labklājība ir pietiekami augsta, tad var uzskatīt, ka viņš ir sekmīgi ticis galā ar adaptāciju tai videi, kurā eksistē. Veiksmīga adaptācija sociālajai videi ir saistīta ne tikai ar cilvēka izjusto psi­ holoģisko labklājību, bet arī ar spēju izmantot sociālo atbalstu ( Heitzman & Kaplan, 1988; Stroebe & Stroebe, 1996). Sociālais atbalsts sastāv no sociālās integrācijas, sociālā atbalsta pieejamības izjūtas un saņemtā vai uztvertā sociālā atbalsta (Barrera, 1986). Ja ir nepietiekama sociālā integrācija un sociālais at­ balsts, tad cilvēki kļūst vieglāk ievainojami, cieš viņu emocionālā labsajūta un veselība, jo viņiem pietrūkst ļoti būtiska dzīves daļa, kas īstenojama vienīgi ar sociālo mijiedarbību un attiecību uzturēšanu ar ģimeni, draugiem un sev nozīmīgiem, tuviem cilvēkiem (Rook, 1987; Kazarian & McCabe, 1991). Zimets ar kolēģiem ir piedāvājis multidimensionālo uztvertā sociālā atbalsta skalu šī mainīgā lieluma mērīšanai (Zimet et al., 1988, 1990). Savukārt sociālā atbalsta izmantošanā un arī psiholoģiskās labklājības uzturēšanā liela loma ir piedzīvotajai agrīno attiecību pieredzei ģimenē. Saskaņā ar Boulbi, Einsvortes un citu psihologu pētījumiem indivīda piesaistes stils, iekšējās darbības modelis kalpo par nozīmīgu iekšējās sociālās adaptācijas resur­ su, īpaši jaunā nepazīstamā sociālajā vidē, kur jāiekļaujas jaunā attiecību sistēmā (Bowlby, 1973, 1988; Ainsworth, 1989; Gerlsma & Luteijn, 2000; Wilkinson & Walford, 2001). No attiecībām ģimenē, īpaši no attiecībām ar māti, bēms agrīni izveido savu iekšējās darbības modeli. Internalizētā attiecību pieredze veido viņa priekšstatu par sevi un ari par citu cilvēku atsaucību uz viņa vajadzībām, pār­ liecību par iespēju citus ietekmēt, kas ietekmē viņu spējas vēlāk veidot sadarbī- gas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Bartolomjū ir izveidojusi pieaugušo pie­ saistes stilu klasifikāciju, balstoties uz latentiem faktoriem "es" un "citi" iekšējās darbības modeļiem, izdalot drošo piesaistes stilu A, kas apvieno sevī pozitīvu pieeju "es" un "citi", izvairīgi bailīgo piesaistes stilu B, kas apvieno sevī 94 M Raščevska, S.Voilkāne, S.Mieziie. Saistiba starp praktisko intelektu. negatīvu pieju "es" un "citi" ar attiecībām pārņemto piesaistes stilu C, kas apvieno sevī negatīvu "es" un pozitīvu "citi" modeli un izvairīgi noraidošo pie­ saistes stilu D, kas sevī apvieno šķietami pozitīvu "es" un negatīvu "citi" modeli (Bartholomew, 1990; Bartholomew & Horowitz, 1991; Bartholomew & Shaver, 1998). Pieaugušo piesaistes stili var palīdzēt paredzēt adaptācijas problēmas dzīves pārmaiņu situācijās. Pētījumi parāda, ka pastāv nozīmīga saistība starp pieaugušo piesaistes nedrošajiem stiliem, adaptācijas grūtībām un distresa līmeni (Lopez & Gormley, 2002). Drošā piesaiste ir viens no iekšējiem resursiem, kas palīdz cilvēkam konstruktīvi tikt galā ar stresa situācijām, ļaujot optimistiskāk saredzēt nākotni, nodrošinot paļāvību uz saviem spēkiem, paša kontroles izjūtu pār notiekošo un paļāvību griezties pēc palīdzības, ja tas ir nepieciešams. Indivīdam, atrodoties pārmaiņu un jauno apstākļu situācijā, jātiek galā ar noteiktu stresa līmeni, kas rodas šādos gadījumos. Lazarus (Lazarus, 1999,2000) izdala funkcionālās stresa pān'arēšanas strate'ģijas: aktīva problēmu risināšana, informācijas iegūšana un padoma saņemšana par pastāvošām neskaidrībām, sociālā atbalsta pieņemšana, risinājumu meklēšana, un disfunkcionālās stresa pān'arēšanas stratēģijas: izvairīga rīcība, vilcināšanās, konfrontējoša rīcība (Cohen & Wills, 1985). Hobfols (Hobfoll, 1998) kopā ar kolēģiem piedāvā pētīt stresa pārvarēšanu no trīsdimensiju viedokļa: (a) prosociālā — antisociālā rīcība, kas norāda, cik lielā mērā indivīds virzās uz sadarbību, meklē atbalstu, pievieno­ jas pārējiem vai konfrontē sevi ar apkārtējiem, nerēķinās ar tiem, rīkojas uzstājī­ gi, valdonīgi, tātad zināmā mērā agresīvi pret citiem, (b) aktīva - pasīva rīcība, kas raksturo, cik aktīvs ir indivīds attiecībās ar stresoru savu resursu izman­ tošanā, (c) tiešā - netiešā rīcība, kas raksturo tendenci izvēlēties tādu rīcības veidu, kas palīdz atklāti, tieši apmierināt savas vajadzības vai arī netieši, mēģinot aplinkus apmierināt savas vajadzības, slēpjot savu viedokli, paļaujoties uz citu uzskatiem, šķietami saglabājot mieru. Hobfols šim nolūkam izstrādāja stresa pārvarēšanas stratēģiju - aptauju ..Strategic Approach to Coping Scale - SACS" (Hobfoll, Dunahoo & Monnie, 1998). Kā norāda Dvaiers un Kumins stresa pār­ varēšanas resursi ir būtiski studentu adaptācijai jaunajā mācību vidē (Dwyer & Cummings, 2001) un svarīgs psiholoģiskās labklājības nodrošināšanas faktors (Hamarat et al., 2001). Vairāki iepriekšējo gadu pētījumi visai viennozīmīgi liecina, ka cilvēka labklājība un spēja adaptēties jaunajiem apstākļiem ir saistīta ar pašvērtējumu, spēju rīkoties pašpārliecināti un izlēmīgi.kā ari trauksmi un depresiju (Goswick & Jones, 1981; Boulter, 2000; Nevid & Rathus, 1978, Heitzman & Kaplan, 1988; Rathus, 1973; Beck, 1972; Martinez, Mendoza & Gomez, 1996; Schwarzer & Leppin, 1991; Wong & Whitaker, 1993). Cilvēka personības iezīmju pārzināšana vēl nedod iespēju noteikt vai prog­ nozēt, kā cilvēks jutīsies noteiktos apstākļos, jo katrs personības tips atšķirīgā veidā pielāgojas apkārtējai videi. Tomēr noskaidrojot, cik lielā mērā cilvēks izjūt savu psiholoģisko labklājību, kāds ir viņa pašvērtējums un pašizjūta, vai viņš LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 95 spēj izmantot stresa pārvarēšanas stratēģijas, būt pārliecināts savā rīcībā, saņemt sociālo atbalstu un būt drošs tuvās attiecībās, var gūt priekšstatu, kāda ir šī cil­ vēka kopīgā psiholoģiskā labklājība un tātad spēja tikt galā ar sociālās pielā­ gošanās uzdevumu. Šai kontekstā it kā pašsaprotami rodas nākamais jautājums - vai šī vispārīgā psiholoģiskā labklājība ir kaut kādā mērā atkarīga no intelekta? Visām šīm kategorijām ir viens kopīgs pamats - tās mēra cilvēka adaptācijas rezultātu dažādus aspektus. Tātad ne tikai intelekta definīcija ietver adaptācijas kategoriju. Adaptācija tiek pētīta no daudziem personību raksturojošiem aspek­ tiem: psiholoģiskās labklājības, uztvertā sociālā atbalsta, stresa pārvarēšanas, piesaistes stila, pašvērtējuma, pašpārliecinātas rīcības, depresijas, trauksmes un arī vēl citu šeit neminētu mainīgo lielumu viedokļa, kurus visus varētu uzskatīt par cilvēka plašākā nozīmē izprastās psiholoģiskās labklājības vai sekmīgās sociālās pielāgošanās dažādiem aspektiem. Praktiskā intelekta vieta un loma starp tiem vēl ir maz apzināta. Lielākā daļa pētījumu skar analītiskā intelekta attiecības ar iepriekš minētajiem personības un sociālās pielāgošanās rakstu­ rotājiem. Turpmāk vispirms ieskicēsim svarīgākās teorētiskās atziņas par analītiskā intelekta saistību ar personības un sociālās pielāgošanās raksturotājiem un tad rezumēsim praktiskā intelekta iepriekšējos pētījumus. Analītiska intelekta saistība ar citiem personības un sociālas pielāgošanās raksturotājiem Apjomīgajā Edinburgas Universitātes pētījumā pieaugušo cilvēku vecum­ grupā (virs 50 gadiem), izmantojot vairāku izlašu datus (apjoms no 401 līdz 1912), tika konstatēta vāja, bet statistiski nozīmīga negatīva korelācija vispārī­ gajam intelektam ar depresiju, sociālo trauksmi, dusmu izpausmi, cinismu, naidīguma kopīgo indeksu, agresīvajiem paradumiem, emocionalitāti, kontroles lokusu un pozitīva sakarība ar dusmu kontroli (Austin et al., 2002). Korelācijas koeficienti variēja no r=-0,13 līdz r=-0,24, dusmu kontrolei - r=0,19. Tas lieci­ na par iespējamību, ka pieaugušajiem ar augstāku analītisku intelektu ir nedaudz zemāka depresija, sociālā trauksme, naidīgums, mazāk izpaužas dusmas un agresīvie paradumi, kā arī šie cilvēki ir mazāk emocionāli, ar internālāku kon­ troles lokusu un labāku dusmu kontroli nekā pieaugušie ar relatīvi zemākām intelektuālajām spējām. Tomēr jautājums paliek atklāts, vai augstāks intelekts nodrošina labāku sociālo adaptāciju, vai otrādi - šie personības raksturotāji ir veidojuši augsni veiksmīgākai vispārīgā intelekta attīstībai? Ostinas un viņas kolēģu pētījumu rezultāti rāda, ka tikai vidēji no 0,7 līdz 5 % "G" faktors izskaidro personības raksturotāju variāciju dažādajos regresijas modeļos, kas ir mazāka variācijas daļa, salīdzinot ar citu personības mainīgo ieguldījumu (Austin et al., 2002). Intelekts atkarīgā mainīgā pozīcijā šai pētījumā netika aplūkots. 96 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezite Saistība starp praktisko intelektu. Zeidnera (Zeidner, 1995) vairāku pētījumu apkopojumi liecina, ka reakcija stresa situācijās nav saistīta ar intelektu, kaut arī intelekta pārmaiņas no agrīnā pusaudžu vecuma līdz pieaugušo vecumam pozitīvi korelē ar stresa pārvarēšanas mehānismu izmantošanu un negatīvi - ar aizsardzības mehānismu lietošanu. Nav konstatēta sakarība starp sasniegumu motivāciju un intelektu, vienīgi starp IQ un vajadzības pēc sasniegumiem (r=0,27). Lielākā daļa pētījumu neparāda tiešu saistību starp pašvērtējumu un intelektu, tomēr, kā atzīmē Zeidners, ir zinā­ mi atsevišķi pētījumi, p iemēram, Simona, kad, izmantojot Kūperšmita pašvērtējuma aptauju (Coopersmith Self-Esteem Inventary), tika atrasta pozitīva korelācija pašvērtējumam ar verbālā (r=0,30) un neverbālā (r=0,32) intelekta testa vērtībām (Zeidner, 1995). Mehrabjans, pētot 107 vīriešus un 195 sievietes vecumā no 17 līdz 46 gadiem, mērīdams 31 dažādus personības sekmīguma potenciāla rādītājus, parādīja, ka daudzos gadījumos ir vērojama sakarība starp vispārīgo intelektu (autors izmantoja intelekta mērījumam Vanderlika personāla testu - Wonderlic Personnel Test) un citiem personības raksturotājiem (sk. 1. tabulu) (Mehrabian, 2000). 1. tabula. Intelekta un personības un sociālas pielāgošanas sekmīguma rādītāju korelācijas (Mehrabian, 2000, 62-76) Personības un s o c i ā l ā s V i spār īga i s P e r s o n ī b a s un soc iā lās Vispār īga is p i e l ā g o š a n ā s rādītāji intelekts p i e l ā g o š a n ā s rādītāji intelekts Prieks - neprieks 0 , 1 9 * D o m i n ē š a n a 0 , 1 6 * Trauksme - 0 , 2 5 * S o c i ā l a k o m p e t e n c e 0 , 1 2 * Depresi ja - 0 , 2 6 * T i e k s m e p ē c sa sn i egumiem 0 , 2 3 * O p t i m i s m s (Mehrabian) 0 , 2 5 * Apvienotie faktori Pašvērtējums (Rosenberg ) 0 , 1 3 * E m o c i o n ā l a i s s e k m ī g u m s 0 , 2 2 * Pašvērtē jums (Mehrabian) 0 , 2 3 * S e k m ī g u m s attiecībās 0 , 1 5 * E m o c i o n ā l ā empāti ja 0 , 1 2 * S e k m ī g u m s fiziskajā vese l ībā 0 , 1 7 * E m o c i o n ā l ā d o m ā š a n a - 0 , 2 1 * S e k m ī g u m s darbā 0 , 2 8 * Impuls ivi tāte - 0 , 1 9 * S e k m ī g u m s karjerā Paciet ība 0 , 1 6 * u n f inansēs 0 , 2 1 * Integritāte 0 , 1 6 * K o p ī g a i s s e k m ī g u m s 0 . 2 7 * Stresa pārvarēšana 0 , 1 4 * *p<0,05 Mehrabjana pētījums apliecina, ka vispārīgajam intelektam kaut arī ir vāja korelatīva sakarība ar indivīda sekmīguma potenciāla jeb sociālās pielāgošanās rādītājiem, tomēr šādas statistiski nozīmīgas korelācijas ir ar visiem izdalītajiem indivīda sekmīguma pamatfaktoriem. Respektīvi cilvēki ar relatīvi augstākām intelektuālajām spējām biežāk ir sekmīgi emocionālās un fiziskās veselības LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 97 jomā, attiecībās, darbā, karjerā un finansēs. Svarīgs ir arī atzinums, ka intelekts negatīvi korelē ar depresiju un trauksmi, bet pozitīvi ar pašvērtējumu, prieku, optimismu, sociālo kompetenci un stresa pārvarēšanu. Diemžēl pagaidām vēl nav pētījumu par psiholoģiskās labklājības saistību ar intelektu. Iepriekš aplūkotie pētījumi balstās uz vēsturiski senāku pieeju intelekta izpētei, kas atzīst "G" jeb vispārīgā intelekta faktora eksistenci, neietverot jaunākās teorētiskās atziņas par intelektu. Mūsdienās ir mainījušās teorētiskās un empīriskās pieejas intelektam, un tāpēc jāmēģina pārskatīt intelekta attiecības ar citām kategorijām. Iespējams, ka praktiskajam intelektam varētu būt ciešāka saistība ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem nekā analītiskajam intelektam jeb "G" faktoram. Praktisko intelektu varētu uzskatīt par vienu no sociālās pielāgošanās rādītājiem. Praktiskā intelekta koncepcijas Intelekta psiholoģijā līdz 20. gs. 80. gadiem dominēja faktoranalītiskā pieeja, kas aplūkoja intelektu kā atsevišķu faktoru analīzes rezultātā iegūtu intelektuālo spēju kopu, nepieciešamu analītisku uzdevumu risināšanai, kura pamatā ir vis­ pārīgā spēja. Tomēr jau tolaik daudzi zinātnieki atzina, ka intelekts ir daudz plašāks jēdziens, nekā to spēj aptver tradicionālie mērījuma instrumenti - tā ir cil­ vēka spēja adaptēties, izvēlēties un veidot vidi, domāt ne tikai abstrakti un racionāli, bet arī apgūt plašas noteiktā kultūrvidē akceptētas zināšanas un prasmes, (Brody, 1992: Cattell, 1987; Ceci,1990; Caroll, 1993; Neisser et al., 1996; Raščevska, 1999; Sternberg & Detterman, 1986; Sternberg 1997d). Pretrunas starp intelekta definīcijām un intelekta mērījumu uzdevumu saturu akcentēja vairāki no iepriekš minētajiem pētniekiem. 20. gadsimta beigās īpašu atzinību zinātniskajā literatūra ir pelnījušas divas teorijas: Stemberga sekmīgā intelekta teorija (Sternberg, 1996, 1997, 1997a, 1997b, 1998, 1999, 1999a), kas ir loģisks turpinājums viņa iepriekš izstrādātajai trīsvadības teorijai (triachic theory) (Sternberg, 1985, 1988), un Gardnera multiintelekta teorija, kas izdala deviņus intelektus: lingvistisko, loģiski matemātisko, telpisko, fiziski kinestētisko, muzikālo, intrapersonālo un interpersonālo, naturālistisko un gara jeb eksistenciā­ lo (Gardner, 1999, 1999a). Saskaņā ar Gardnera uzskatiem katrs intelekta veids ietver gan analītisko, gan radošo gan arī praktiskā lietojuma aspektu. Saskaņā ar Stemberga koncepciju intelektu veido relatīvi neatkarīgi trīs intelekta veidi - analītiskais, kreatīvais un praktiskais intelekts (Sternberg, 1996, 1999). Pēdējais būtiski atšķiras no intelektuālajām spējām, ko mēra tradicionālie intelekta testi. Salīdzinot ar analītisko un radošo intelektu, praktiskā intelekta koncepcija ir relatīvi jauna. Vēsturiski var atrast vairākas norādes uz mēģināju­ miem iekļaut atsevišķus praktiskā intelekta aspektus intelekta modelī, piemēram, 98 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. Vemona praktiski-mehāniski-telpiski-fizisks faktors (practical-mechanical-spa­ tial-physical) ir tam apliecinājums (Vemon, 1950/1967). Tomēr praktiskais intelekts analītiskam un radošam intelektam līdzvērtīgu vietu ieņēmis tikai Stemberga intelekta teorijā. Stembergs un viņa līdzstrādnieki (Grigorenko, Gils, Jarvina, Vāgners) ir tik­ pat kā vienīgie, kas pēta praktisko intelektu jau vairāk nekā 15 gadus (Sternberg & Wagner, 1988; Sternberg, 1999; Sternberg & Kaufman 1998; Grigorenko & Sternberg, 2001; Grigorenko, Gil, Jarvin & Sternberg, 2001). Stembergs, ieviešot šo jēdzienu savā intelekta modelī, definē to kā vārdos neizsakāmas zināšanas (tacit knowledge), ko cilvēks lieto, pielāgojoties, izvēloties vai veido­ jot reālās dzīves situācijas. Praktiskais intelekts ir procedūras zināšanas par to, kā rīkoties kādā dzīves situācijā, kurā ir jāsasniedz noteikts mērķis, piemēram, kā priekšniekam korektā veidā izteikt savu neapmierinātību ar kaut ko. Saskaņā ar Stemberga koncepciju viens no apdāvinātības tipiem var būt cilvēks praktiķis, kam ir augsti attīstītas praktiskās prasmes (practical skills) bez atbilstošā līmenī attīstītām analītiskām un kreatīvām spējām (Sternberg, 2000). Stembergs un viņa līdzstrādnieki piedāvā trīs dažāda veida instrumentus praktiskā intelekta mērīšanai. Piemēram, „Vārdos neizsakāmo zināšanu tests" pēta, kā cilvēki prak­ tiski izmanto savas zināšanas dažādās mācību, darba vai sadzīves situācijās (Sternberg et al., 2000). Šis tests tiek pielāgots konkrētām praktiskās dzīves situācijām. Piemēram, veicot pētījumu Kenijas bērnu populācijā, šajā testā tika ietverti jautājumi tautas medicīnas līdzekļu (dažādu augu) lietošanas prasmju noskaidrošanai (Sternberg et al., 2001). Šī testa vērtības negatīvi korelēja ar bērnu verbālo intelektu (r=-0,31) un nekorelēja ar fluīdo intelektu. Savukārt Krievijas pētījumā Grigorenko un Stembergs praktiskā intelekta izpētei izman­ toja jau citu pašatskaites aptauju, kas sastāvēja no trīs daļām (Grigorenko & Sternberg, 2001). Pirmajā daļā pētāmie novērtēja savas saskarsmes ar citiem cil­ vēkiem efektivitāti un sekmīgumu mājas ikdienas situācijās, otrajā daļā pēkšņu problēmu risināšanas efektivitāti, un trešajā daļā viņiem tika lūgts izvēlēties sev raksturīgo uzvedības veidu, aplūkojot četras vinjetes, kas attēlo Krievijas popu­ lārākajos žurnālos atspoguļoto uzvedību sabiedrībā. Biežāk izvēlētais uzvedības veids tika vērtēts kā adaptīvākais (Grigorenko, Sternberg, 2001). Arī šis pētījums apliecināja, ka fluīdais intelekts nozīmīgi, bet vāji korelē ar praktisko intelektu ( r=-0 , l l ) . Trīsvadības intelekta mērījumiem Stembergs izstrādāja trīsvadības spēju testu (Sternberg Triarchic Ability Tests; Sternberg, 1993), kas arī satur praktiskā intelekta skalu" Tā mēra ikdienas domāšanu praktiski verbālajos, praktiski kvantitatīvajos un praktiski figurālajos jeb telpiskajos uzdevumos, kuros jāizvēlas pareizā atbilde no piedāvātajiem variantiem (Sternberg, 1999). Mērījums ietver arī par noteiktu tematu rakstītas esejas vērtējumu. Esejas vērtējums ir atkarīgs no tā, vai aplūkotajai problēmai pētāmais piedāvā vismaz trīs reālus risinājumus. Visos pētījumos ir atklāts, ka praktiskais intelekts ir LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP. 99 relatīvi neatkarīgs no analītiskā intelekta (Sternberg, Wagner, Williams & Horvath, 1995; Sternberg, 1999). Sternberga, Vāgnera, Viljama un Horvasa pētījumi parāda, ka praktiskā intelekta testi labāk prognozē studiju un darba sekmes nekā tradicionālie analītiskā intelekta testi (Sternberg, Wagner, Williams & Horvath, 1995; Sternberg, 1997). Eksperimentālos pētījumos, veicinot visu trīs intelekta veidu - analītiskā, praktiskā un radošā - attīstību, tika panākti daudz labāki rezultāti studējošo adaptācijas uzlabošanā, nekā stimulējot tikai analītiskā intelekta izaugsmi (Sternberg, Bruce & Grigorenko, 1998; Sternberg, Okagaki & Jackson, 1990; Sternberg, Wagner, Williams & Horvath, 1995; Sternberg, Grigorenko, Ferrari & Clinkenbeard, 1999). Šī raksta ietvaros jau tikai aplūkota analītiskā intelekta saistība ar personības un sociālās pielāgošanās raksturotājiem. Praktiskā intelekta saistība ar person­ ības rādītājiem ir aplūkota tikai vienā publikācijā. Sternbergs un Grigorenko konstatēja nelielu nozīmīgu korelāciju starp praktisko intelektu un depresiju (r=-0,23), kā arī trauksmi (r=-0,17) (Grigorenko, Sternberg, 2001). Tomēr pieeja praktiskā intelekta definējumam un izpētei var būt arī citāda nekā Stembergam. Domājam, ka praktiskā intelekta koncepcija ir vēl nepi­ etiekami teorētiski un empīriski izstrādāta. Mēs visi katru dienu veicam kādus ikdienas mājās darbus vai realizējam kādas aktivitātes atpūtas situācijās. Arī šīs aktivitātes prasa no mums specifisku sagatavotību, pieredzi un pat zināmu meistarību, lai mēs varētu justies ērti, tikt galā ar ikdienas dzīves izaicinājumiem un adaptētos mainīgajiem apstākļiem. Visbiežāk šī mūsu sagatavošanās dzīvei notiek ģimenes apstākļos kopš bērnības, pēc tam attīstās draugu pulkā, kādos pašdarbības vai sporta pulciņos vai veicot sadzīves darbus. Tās ir ikdienas dzīvē nepieciešamās praktiskās prasmes, kuru attīstības līmenis, nenoliedzami, varētu vai nu veicināt vai arī kavēt mūsu sek­ mīgu adaptāciju apkārtējai materiālajai un sociālajai videi. Tāpēc praktisko intelektu varētu definēt: praktiskais intelekts cilvēka ikdienas nodarbēs apgūtās prasmes, kas palīdz adaptēties sadzīves, atpūtas, sporta un saskarsmes apstākļiem un tos veidot. Šīm nolūkam tika izstrādāta oriģināla praktiskā intelek­ ta pašatskaites aptauja. Faktoru analīzes rezultāti parādīja, ka var izdalīt vairākas praktiskā intelekta pamatprasmes jeb faktorus: a) sadzīves prasmes, b) tehnikas lietošanas un remontdarbu prasmes, c) atpūtas un sporta prasmes, d) hobiji un māksliniecisko nodarbju prasmes, e) saskarsmes prasmes (Rascevska & Bērziņa, 2001, 2001a, 2002). Piedāvātie prasmju faktoru nosaukumi turpmākos pētījumos vēl varētu tikt precizēti. Katrā vēsturiskā laikposmā un atšķirīgā kultūrvidē šīs prasmes, iespējams, būs atšķirīgas. Tās mainās, mainoties mūsu sadzīves apstākļiem, cilvēku aktīvās atpūtas ierašām un savstarpējo attiecību intensitātei un saturam. Iespējams, ka praktiskais intelekts ir vairāk pakļauts vēsturiskām un sociālekonomiskām pārmaiņām nekā analītiskais vai radošais intelekts, kas vairāk ir atkarīgs no kognitīvo procesu funkcionēšanas likumsakarībām. Tomēr, kā apliecināja iepriekšējie Raščevskas un Bērziņas pētījumi, praktiskajam 100 M.Rascevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. intelektam tāpat kā daudzfaktoru analītiskajam intelektam var izdalīt "G" faktoru jeb vispārīgo praktisko intelektu. Tātad pastāv kāds vienots psiholoģisks mehānisms, kas nosaka praktisko prasmju apguves līmeni (Raščevska, Bērziņa, 2001, 2002). Kā Stemberga (Sternberg, 1997), tā arī Bērziņas (Bērziņa, 2003) neliels pētījums (izlases apjoms N=32) parādīja, ka nepastāv nozīmīga korelāci­ ja starp praktiskā intelekta kopīgo rādītāju un Vudkoka Džonsona kognitīvo spēju testa internacionālā izdevuma (Woodckok-Johnson Cognitive Ability Test International Edition) kopīgās skalas rādītāju (r=-0,07). Pētījumā ir konstatēta tikai nozīmīga negatīva korelācija verbālo spēju skalai ar atpūtas un sporta pras­ mju skalu (r=-0,36). Praktiskā intelekta pētījumi, izmantojot Raščevskas un Bērziņas praktiskā intelekta pašatskaites aptauju", parādīja, ka pastāv nozīmīgas dzimumatšķirības kopīgajā skalā un visās atsevišķajās skalās, izņemot hobiju un māksliniecisko prasmju skalā (Rascevska & Bērziņa, 2001) vecumgrupā no 16 līdz 21 gadam. Tāpat arī ir atšķirīgas korelatīvās attiecības starp praktiskā intelekta atsevišķām skalām dzimumu grupās. Tāpēc, izmantojot šo mērījuma instrumentu, ir vēlams pētījumus veikt katras dzimuma izlases ietvaros. Pētījumi apliecināja, ka pastāv tendence vīriešiem savas praktiskās prasmes vērtēt augstāk nekā sievietēm (Rascevska & Bērziņa, 2002). Līdzīgus rezultātus bija ieguvis arī Fērhems (Fumham, 2001), apkopojot pētījumus par kultūras un dzimuma atšķirībām intelekta pašnovērtējumā . Viņš konstatēja, ka vīriešiem intelekta pašvērtējumam ir augstāka korelācija ar IQ nekā sievietēm, pie tam šīs sakarības dažādās kultūrās bija atšķirīgas, tās variēja no 0 līdz 0,55 (vidēji abu dzimumu izlasei r=0,30). Tātad pašvērtējuma metodes dažādi darbojas gan dzimuma ietvaros, gan atšķirīgās kultūrvides. Tas būtu jāņem vērā, interpretējot praktiskā intelekta rezultātus, jo ir gandrīz neiespējami izveidot psihometriski objektīvāku metodi (kā analītiskajam IQ). Kā argumentu par labu tam, ka vīriešiem patiešām varētu būt augstāki rezultāti praktiskā intelekta jomā, varētu daļēji izmantot dzimu- matšķirību pētījuma atziņas, ka augstskolu vīriešu dzimuma studentu zināšanas kopumā un arī lielākajā daļā jomu (politikā, finansu jautājumos, vēsturē, ģeogrā­ fijā, atklājumos, bioloģijā, sportā un citās spēlēs, literatūrā, vispārīgos zinātnes jautājumos un zinātnes vēsturē) ir augstākas nekā sievietēm (Lynn, Irwing & Cammock, 2002). Praktiskā intelekta pētījumi vēl tikai uzkrāj informāciju par praktiskā intelek­ ta dabu un struktūru. Pētīt praktiskā intelekta saistību ar citiem psiholoģiskās pielāgošanās rādītājiem ir arī veids, kā precizēt praktiskā intelekta kā neatkarīga psihes konstrukta robežas citu ar to jēdzieniski saistīto mainīgo lielumu kontek­ stā. Tā kā praktiskais intelekts ir viens no adaptācijas sekmīguma raksturotājiem, tad varētu teikt, ka tas būtu uzlūkojams par vienu no sociālās pielāgošanās rādītājiem. Lai noskaidrotu praktiskā intelekta saistību (tiešā un latentā līmenī) ar citiem svarīgiem personības raksturotājiem, kas nosaka indivīda pielāgošanās īpatnības LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 101 dažādām dzīves situācijām un apstākļiem, un tā psiholoģisko labklājību, pētījumā tika izvirzīti vairāki jautājumi: a) Kāda ir praktiskā intelekta saistība ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās raksturotājiem? b) Vai stu­ dentiem ar zemu un augstu praktiskā intelekta līmeni ir atšķirīgi psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītāju līmeņi? c) Vai var izdalīt kopīgo pielāgošanās faktoru starp praktiskā intelekta un psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem? Metode Pētījuma dalībnieki Pētījumā tika iesaistīti Latvijas Universitātes pirmā kursa studenti no 10 fakultātēm - 241 sieviete un 88 vīrieši vecumā no 18 līdz 20 gadiem. Atsevišķos mainīgo lielumu sakarību aprēķinos vīriešu izlašu apjoms variēja no 45 līdz 88, bet sieviešu - no 167 līdz 241. Instrumentārijs Praktiskā intelekta mērīšanai tika izmantota Raščevskas un Bērziņas iztrādātā Praktiskā intelekta aptauja (Rascevska & Bērziņa, 2001; 2001a; 2002), kas satur 77 prasmes, sagrupētas piecās skalās: sadzīves prasmes, tehnikas lietošanas un remontdarbu prasmes, atpūtas un sporta prasmes, hobiji un māksliniecisko nodarbju prasmes, saskarsmes prasmes un kopīgais praktiskā intelekta rādītājs. Atbildes tiek sniegtas, izmantojot Likerta skalu no 1 - 5 ballēm. Studentu psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītāji tika pētīti, izmantojot septiņas aptaujas. Psiholoģiskās labklājības skalas (Scales of Psychological Well-Being; Ryff, 1989), kas pēta indivīda psiholoģisko labklājību no sešu dimensiju viedokļa: 1) pozitīvo attiecību ar citiem skala uzrāda siltas, uzticības pilnas attiecības, empāti­ ju, intimitāti, rūpes par citiem; 2) autonomijas skala uzrāda pašnoteikšanās līmeni, neatkarību, spēju nepakļauties sociālajam spiedienam, vadīšanos pēc per­ sonīgiem standartiem; 3) ikdienas prasību īstenošanas skala uzrāda prasmi un kompetenci rīkoties noteiktā vidē, prasmi kontrolēt dažādas aktivitātes, spēju izmantot radušās iespējas, atklāt vai radīt darbības fonu, kas atbilstu paša vērtībām vai vajadzībām; 4) mērķtiecības skala uzrāda mērķu un dzīves virzības esamību, tagadnes un pagātnes atzīšanu un nozīmību, kā arī tādu uzskatu pastāvēšanu, kas piešķir dzīvei saturu; 5) personiskās izaugsmes skala uzrāda indivīda attīstības izjūtu, vai indivīds saredz sevi attīstībā un izaugsmē, jūt ka ir atvērts jaunai pieredzei, īsteno sevi, atzīst pozitīvas izmaiņas sevī un savā 102 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezite. Saistība starp praktisko intelektu.. uzvedībā; 6) sevis akceptēšanas skala uzrāda pozitīvu attieksmi pret sevi, spēju pieņemt savas labās vai sliktās izpausmes. Atbildes tiek sniegtas, izmantojot Likerta skalu no 1- 6 ballēm. Trauksmes stāvokja iezīmes skala (State Traite Anxiety Scale; Spielberger, 1977) sastāv no divām daļām, katrā no tām ir 20 apgalvojumi. Katra atbilde tiek vērtēta Likerta skalas ballēs no 1—4. Pirmā aptaujas daļa ļauj noteikt trauksmi kā stāvokli. Otrā aptaujas daļa nosaka respondenta trauksmainību kā personības iezīmi. Beka depresijas aptauja - II [Beck Depression Inventory-II (BDA-Iļ}j Beck, Steer & Brown, 1996] sastāv no 21 apgalvojuma un novērtē depresijas smaguma pakāpi. Katram apgalvojumam ir četri atbildes varianti (vērtēti no 0 līdz 3), no kuriem respondentam jāizvēlas tas, kurš vislabāk raksturo viņa pašsajūtu. Rozenberga pašvērtējuma skala ( Self-Esteem, Rosenberg, 1965) nosaka sevis akceptēšanu, pamatizjūtu par sevi un savu vērtīgumu. Tā sastāv no desmit jautājumiem, kas tiek vērtēti 4 baļļu sistēmā. Pašpārliecinātas rīcības aptauja (Assertiveness questionnaire; Rathus, 1973) nosaka pašpārliecinātas, izlēmīgas rīcības līmeni dažādās dzīves situācijās. Atbildes uz aptaujas 30 apgalvojumiem tiek sniegtas, izmantojot balles no - 3 līdz -1 un no 1 līdz 3. Uztvertā sociālā atbalsta daudzdimensionālā skala (MSPSS- Multidi­ mensional Scale of Perceived Social Support, Zimet et al., 1988) novērtē saņem­ to sociālo atbalstu, ko sniedz ģimene, draugi un citi nozīmīgi cilvēki. Aptauja sastāv no divpadsmit jautājumiem. Atbildes tiek vērtētas ballēs no - 3 līdz +3 . Attiecību aptauja (The Relat ionship Questionnaire, Bartholomew & Horowitz, 1991) izvērtē četrus piesaistes stilus: A - drošo piesaistes stilu; B - izvairīgi bailīgo stilu; C - ar attiecībām pārņemto stilu; D — izvairīgi noraidošo stilu. Jo augstāks stila vērtējums, j o lielākā mērā tas atbilst pētāmā piesaistes vei­ dam emocionāli tuvās attiecībās. Atbildes tiek sniegtas, izmantojot Likerta skalu no 1 - 4 ballēm. Stresa pārvarēšanas stratēģiju skala (Strategic Approach to Coping Scale - SACS; Hobfoll, Dunahoo, & Monnier, 1998.) nosaka stresa pārvarēšanas stratēģijas. Tā sastāv no 52 apgalvojumiem, sagrupētiem deviņās skalās: 1) Uzstājīga rīcība, 2) Sociāla pievienošanās, 3) Sociālā atbalsta meklēšana, 4) Piesardzīga rīcība, 5) Instinktīva rīcība, 6) Izvairīšanās, 7) Agresīva rīcība, 8) Antisociāla rīcība, 9) Netieša rīcība. Katrs apgalvojums tiek vērtēts 5 baļļu sistēmā, atkarībā no tā, cik lielā mērā tas atbilst izjūtām un rīcībai stresa situācijās. Rezultāti Lai atbildētu uz pētījuma jautājumiem, tika veiktas vairāku veidu datu analīzes: a) noteikta izmantoto mērījumu instrumentu ticamība, b) aprēķināti LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 103 korelāciju koeficienti, lai noskaidrotu praktiskā intelekta saistība ar citiem adap­ tācijas psiholoģiskajiem rādītājiem (psiholoģisko labklājību, depresiju, trauksmi, pašvērtējumu, piesaistes stilu, pašpārliecinātu rīcību, stresa pārvarēšanas stratēģijas); c) pārbaudītas nulles hipotēzes, lai noskaidrotu, vai studentiem ar zemu un augstu praktiskā intelekta līmeni ir statistiski nozīmīgi atšķirīgi citi adaptācijas psiholoģiskie rādītāji; d) veikta izskaidrojošā faktoranalīze, lai noteiktu praktiskā intelekta vietu psiholoģiskās labklājības un sociālās pielā­ gošanās rādītāju kontekstā. Aptauju ticamības rādītāji Lielākajai daļai izmantoto aptauju ir pietiekami augsti iekšējās saskaņotības rādītāji - Kronbaha alfas. Praktiskā intelekta kopīgās skalas Kronbaha a=0 ,93 , bet atsevišķām skalām a variē no 0,81 līdz 0,90 (N=334). Spilbergera trauksmes kā stāvokļa skalas a- 0,93 un trauksmes kā iezīmes skalas a=0 ,90 (N=328), BDI-II - a=0,87 (N=331). Uztvertā sociālā atbalsta kopīgās skalas un atsevišķo skalu a variē no 0,82 līdz 0,90 (N=329). Atsevišķām Psiholoģiskās labklājības aptaujas skalām - personības izaugsmes un sevis akceptēšanai skalai - a ir tikai 0,56 un 0,59, pārējām skalām tā ir virs 0,72 un kopīgajai skalai a=0,89 (N=296). Pašpārliecinātās rīcības aptaujai a=0 ,77 un Rozenberga pašvērtējuma aptaujai a=0 ,83 (N=213). Stresa pārvarēšanas stratēģiju aptaujas skalu Kronbaha alfa ne visām skalām ir pietiekami augsta. Viszemākais šī rādītāja līmenis ir uzstājīgas rīcības skalai a=0 ,55 , savukārt agresīvas rīcības, sociālās pievienošanās, izvairīgās rīcības un instinktīvās rīcības skalai a variē no 0,63 līdz 0,67. Pietiekami augsta iekšēja saskaņotība ir tikai sociālā atbalsta meklēšanas, piesardzīgas rīcības, netiešas un antisociālas rīcības skalai, a variē robežās no 0,72 līdz 0,78. Kopumā tikai 7 skalām no 35 pētījumā izmantotajām iekšējā saskaņotība ir nedaudz pazemināta, pārējām pietiekami augsta. Praktiskā intelekta korelācija ar citiem rādītājiem Praktiskais intelekts tika mērīts, izmantojot piecas atsevišķo prasmju skalas un kopīgo skalu. Statistiski nozīmīga korelācija ir konstatēta starp daudzām prak­ tiskā intelekta skalām un psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās skalu (sk. 2. un 3. tabulu). 2. un 3. tabulas korelācijas koeficienti parāda, ka saistība starp pētāmajiem rādītājiem vīriešu un sieviešu izlasē ir atšķirīga. Vairākos gadījumos, kad sieviešu izlasē (N=167 un lielāka) ir konstatētas nozīmīgas korelācijas, bet vīriešu izlasē tās nav, tas ir izskaidrojams ar vīriešu izlases nelielo apjomu atsevišķo aptauju datos (n=45). Sieviešu izlasē nozīmīgas pozitīvas korelācijas ir konstatētas kopīgajai praktiskā intelekta skalai ar gandrīz 104 M.Rascevska. S.Voitkāne, S.Miezite. Saistība starp praktisko intelektu.. visām Psiholoģiskās labklājības aptaujas skalām (izņemot personiskās izaugsmes skalu), visām Uztvertā sociālā atbalsta skalām, Rozenberga pašvērtējuma skalu, Pašpārliecinātās rīcības skalu un vairākām Stresa pārvarēšanas stratēģiju skalām: uzstājīga rīcība, sociāla pievienošanās, agresīva rīcība, antisociāla rīcība, netieša rīcība, drošo piesaisti, kā arī negatīva korelācija ar Spilbergera trauksmes skalām. Pārējiem piesaistes stiliem un depresijai nav nozīmīgas korelācijas ar kopīgo praktiskā intelekta skalu. Sieviešu izlasē tādas atsevišķās praktiskā intelekta skalas kā saskarsmes prasmes, hobiju un māksliniecisko nodarbju prasmes, sadzīves prasmes visbiežāk statistiski nozīmīgi korelē ar psiholoģiskās labklājības un citiem sociālās pielāgošanās rādītājiem. Šīs sakarības pārsvarā vērtējamas kā vājas. 2 . t a b u l a . P r a k t i s k ā i n t e l e k t a u n p s i h o l o ģ i s k ā s l a b k l ā j ī b a s u n s o c i ā l ā s p i e l ā g o š a n ā s r ā d ī t ā j u n o z ī m ī g ā s k o r e l ā c i j a s s i e v i e š u i z l a s ē ( n = 1 6 7 ) Praktiskā intelekta aptaujas ska las Kopī - Sadz . T e h n . / A t p . / H o b . / Sask. g a i s rem. sporta māks i . P s i h o l o ģ i s k ā s labklājības un soc iā lās p i e l ā g o š a n ā s rādītāji Stresa pārvarēšanas aptauja (N=168) uzstājīga rīcība soc iā la atbalsta m e k l ē š a n a izvairīšanās piesardzīga rīcība soc iā la p i e v i e n o š a n ā s instinktīva rīcība agres īva rīcība antisociāla rīcība net ieša rīcība Spilbergera trauksmes aptauja (N=238) trauksme kā s tāvokl i s trauksmainība D e p r e s i j a - B D I - H ( N = 2 3 6 ) Uztvertais sociālais, atbalsts kopā (N=24J) ģ i m e n ē no draugiem no c i t i em c i l v ē k i e m 0 , 2 2 * 0 , 1 5 * 0 , 1 6 * 0 , 1 8 * 0 , 1 6 * 0 , 1 9 * 0 , 2 9 * * 0 , 2 2 * * 0 , 2 7 * * 0 , 3 1 * * - 0 , 1 5 * * - 0 , 2 4 * * - 0 , 1 5 * 0 , 2 5 * * 0 , 1 7 * 0 , 1 3 * 0 , 1 6 * 0 , 1 5 * 0 , 2 2 * 0 , 1 9 * 0 , 3 1 * 0 , 2 0 * 0 , 1 7 * 0 , 2 3 * 0 , 2 0 * 0 , 1 8 * 0 , 1 6 * 0 , 1 6 * 0 , 2 4 * * 0 , 1 9 * 0 , 2 7 * * 0 , 3 5 * * 0 , 2 5 * * 0 , 2 1 * * 0 , 2 5 * * - 0 , 1 3 * - 0 , 2 7 * * - 0 , 2 1 * * - 0 , 3 3 * * - 0 , 1 3 * 0 , 1 9 * 0 , 2 0 * * 0 , 2 3 * * 0 , 1 6 * 0 , 1 5 * 0 , 1 3 * 0 , 1 9 * 0 , 1 6 * 0 , 1 9 * 0 , 2 0 * LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 105 2. t a b u l a s t u r p i n ā j u m s Ps iho loģ i skās labklājības Praktiskā intelekta aptaujas skalas un soc iā lās p i e l ā g o š a n ā s Kopī- S a d z . T e h n . / A t p . / H o b . / Sask . rādītāji ga i s rem. sporta māks i . Psiholoģiskās labkl. aptauja kopā (N=237) 0 , 3 0 * * 0 , 2 2 * * 0 , 2 2 * * 0 , 4 9 * * poz i t īvas att iec ības ar c i t i e m 0 , 2 2 * * 0 , 1 5 * 0 , 1 9 * * 0 , 3 0 * * autonomija 0 , 1 4 * 0 , 3 2 * * ikdienas prasību ī s t e n o š a n ā 0 , 3 3 * * 0 , 2 7 * * 0 , 1 9 * * 0 , 2 6 * * 0 , 4 4 * * personiskā i z a u g s m e 0 , 1 4 * 0 , 2 8 * * mērķt iec ība 0 , 2 2 * * 0 , 1 6 * 0 , 2 4 * * 0 , 3 3 * * sev i s akceptēšana 0 , 1 9 * 0 , 3 3 * Pašpārl iecināta rīcība 0 , 2 1 * * 0 , 1 9 * 0 , 3 2 * * Rozenberga pašvēr tē juma aptauja 0 , 2 4 * * 0 , 1 7 * 0 , 1 9 * 0 , 3 1 * * Piesaistes stili (N=168) drošais 0 , 2 8 * * 0 , 1 6 * 0 , 2 5 * * 0 , 2 4 * * 0 , 3 2 * * izvairīgi bai l īgais ar at t iec ībām pārņemta i s - 0 , 1 6 * izvair īgi nora idoša is * p < 0 , 0 5 , * * p < 0 , 0 1 Saīsinājumi: Kopīgais - Kopīgais praktiskais intelekts, Sadz. - Sadzīves prasmes, Tehn./rem. - Tehnikas lietošanas un remondarbu prasmes, Atp.l sporta - Atpūtas un sporta prasmes, Hob.l māksi. - Hobiji un mākslinieciskās nodarbes, Sask. - Saskarsmes prasmes 3. tabula. Praktiskā intelekta un psiholoģiskas labklājības un sociālās pielā­ gošanās rādītāju nozīmīgās korelācijas vīriešu izlasē (n=46) Ps iho loģ i skās labklājības Praktiskā intelekta aptaujas skalas un soc iā lās p i e l ā g o š a n ā s Kop īgā S a d z . T e h n . / A t p . / H o b . / Sask . rādītāji rem. sporta māks i . Stresa pārvarēšanas aptauja (N=45) uzstāj īga rīcība soc iā la atbalsta m e k l ē š a n a Izvair īšanās 0 , 3 7 * p iesardz īga rīcība soc iā la p i e v i e n o š a n ā s inst inktīva rīcība 0 , 3 0 * 106 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezite. Saistība starp praktisko intelektu.. 3. tabulas turpinājums Praktiskā intelekta aptaujas ska las K o p ī - S a d z . T e h n . / A t p . / H o b . / g a i s r e m . sporta māks i . P s i h o l o ģ i s k ā s labklājības un s o c i ā l ā s p ie lāgošanās rādītāji Sask . agres īva rīcība ant isociāla r īc ība net ieša rīcība Spilbergera trauksmes aptauja (N=84) trauksme kā s tāvok l i s trauksmainība Depres i ja-BDI-11 ( N = 8 8 ) Sajustais sociālais atbalsts kopā (N=88) ģ i m e n ē no draug iem no c i t i em c i l v ē k i e m Psiholoģiskās labklājības aptauja (kopā): poz i t īvas att iecības ar c i t i em autonomija ikdienas prasību ī s tenošanā personiskā i z a u g s m e mērķt iec ība sev i s a k c e p t ē š a n a Pašpārl iecināta rīcība ( N = 4 6 ) Rozenberga pašvēr tē juma aptauja Piesaistes stili (N=46) droša i s izvair īgi ba i l īga i s ar a t t i ec ībām pārņemtais izvair īgi noraidošais - 0 , 3 8 * 0 , 2 7 * * 0 , 4 0 * - 0 , 3 6 * * - 0 , 3 0 * * 0 , 3 5 * 0 , 2 i 1 0 , 4 0 * * 0 , 2 6 * * 0 , 3 0 * * 0 , 2 5 * * 0 , 2 6 * * 0 , 3 2 * * 0 , 2 3 * 0 , 2 2 * 0 , 3 9 * * 0 , 2 2 * 0 , 3 1 * * 0 , 3 2 * * 0 , 2 4 * * 0 , 2 2 * 0 , 3 1 * 0 , 2 8 * * 0 , 2 2 * 0 , 2 5 * 0 , 2 4 * 0 , 2 4 * 0 , 2 7 * - 0 , 3 3 * * - 0 , 5 0 * * 0 , 2 6 * 0 , 2 7 * * 0 , 4 0 * * 0 , 2 8 * 0 , 5 4 * * 0 , 4 5 * * 0 , 3 7 * * 0 , 4 1 * * 0 , 3 1 * * 0 , 2 7 * 0 , 3 2 * * 0 , 4 0 * * 0 , 3 5 * - 0 , 3 4 * *p<0,05, **p<0,01 Saīsinājumi: Kopīgais - Kopīgais praktiskais intelekts, Sadz. - Sadzīves prasmes, Telm.lrem. - Tehnikas lietošanas un remondarbu prasmes, Atp.l sporta - Atpūtas un sporta prasmes, Hob.I māksi. - Hobiji un mākslinieciskās nodarbes, Sask. - Saskarsmes prasmes LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 107 Grupējot pētījuma dalībniekus pēc dominējošā piesaistes stila, vienfaktoru dispersiju analīzes rezultāti parādīja, ka pastāv nozīmīga saistība starp piederību noteiktam piesaistes stilam un praktiskā intelekta kopīgo līmeni sieviešu izlasē - F(3,163)=4,29, p<0,01. Sievietēm ar dominējošo drošo piesaistes stilu ir nozīmī­ gi augstāks kopīgais praktiskā intelekta līmenis, salīdzinot ar pārējiem stiliem (p<0,05). Viszemākais praktiskā intelekta līmenis ir sievietēm ar dominējošo izvairīgi noraidošo piesaistes stilu. Vīriešu izlasē kopīgajam praktiskajam intelektam ir nozīmīga korelācija ar četrām psiholoģiskās labklājības skalām: pozitīvās attiecības ar citiem, autonomija, ikdienas prasību īstenošana, mērķtiecība un sevis akceptēšana, kā arī negatīva korelācija ar trauksmainību (sk. 3. tabulu). No atsevišķām prasmēm - saskarsmes prasmes, atpūtas un sporta prasmes un hobiju un māksliniecisko nodarbju prasmes - praktiskais intelekts visvairāk statistiski nozīmīgi korelē ar citiem adaptācijas rādītājiem. Vīriešu izlasē ar praktisko intelektu gandrīz neko- relē stresa pārvarēšanas stratēģijas, izņemot instinktīvās rīcības stratēģiju, kura nozīmīgi korelē ar sadzīves prasmēm, un izvairīgās rīcības stratēģiju, kas nozīmīgi korelē ar hobiju un māksliniecisko nodarbju prasmēm. Atšķirībā no sieviešu izlases vīriešu izlasē nav konstatēta kopīgā praktiskā intelekta sakarība ar pašvērtējumu, pašpārliecinātu rīcību, depresiju un piesasites stiliem. Tātad korelāciju analīze parāda, ka praktiskajam intelektam ir nozīmīga saistī­ ba ar lielāko daļu pētījumā ietverto psiholoģiskās labklājības un sociālās pielā­ gošanās raksturotāju sieviešu izlasē - kopīgā praktiskā intelekta skala nozīmīgi korelē 6 8 % gadījumu ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem (kopīgais aprēķināto korelācijas koeficientu skaits - 29), savukārt piecas atsevišķo prasmju skalas nozīmīgi korelē ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem 4 9 % gadījumu (kopīgais aprēķināto korelācijas koeficientu skaits - 145). Vīriešu izlasē šīs korelācijas parādās attiecīgi 3 1 % un 24% gadījumos. Vīriešu izlasē kopīgais praktiskais intelekts nekorelē ar stresa pārvarēšanas stratēģijām, kopīgo uztverto sociālo atbalstu, pašpārliecinātu rīcību un pašvērtējumu, bet pārsvarā korelē ar psiholoģiskās labklājības rādītājiem. Vīriešu izlasē pētījums būtu jāturpina, palielinot izlases apjomu. Psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītāju atšķirības studentiem ar zemu un augstu praktiskā intelekta līmeni Sieviešu un vīriešu izlasē tika izdalītas divas grupas, atlasot 33,3% studentu ar zemu kopīgā praktiskā intelekta līmeni un 33,3% ar augstāku praktiskā intelekta līmeni un salīdzināti šo grupu citu adaptācijas rādītāju vidējie (sk. 4. un 5. tabulu). Augsta praktiskā intelekta līmeņa studentēm ir nozīmīgi augstāks pašvērtējums, 108 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezite Saistība starp praktisko intelektu. uztvertā sociālā atbalsta rādītāji (izņemot vienu - draugu atbalsts), pašpārliecinātī­ ba, gandrīz visi psiholoģiskās labklājības vidējie rādītāji (izņemot - autonomiju), viņām ir vairāk izteikts drošais piesaistes stils un viņas biežāk lieto tādas stresa pār­ varēšanas stratēģijas kā uzstājīga rīcība, sociālā pievienošanās, agresīva, antisociāla un netieša rīcība, salīdzinot ar studentēm, kam ir relatīvi zemāks praktiskā intelekta līmenis (sk. 4. tabulu). Tāpat arī viņām ir nozīmīgi zemāka trauksmainība. Pētījuma dati parāda, ka augstai un zemai praktiskā intelekta līmeņa sieviešu grupai nav atšķirību depresijas vidējos rādītājos, vairākās stresa pārvarēšanas stratēģijās (sociāla atbalsta meklēšana, izvairīšanās, piesardzīga rīcība un instinktīva rīcība), kā arī pārējo trīs piesaistes stilu (izvairīgi bailīgais, ar attiecībām pārņemtais un izvairī­ gi noraidošais) vidējos rādītājos. īpaši jāatzīmē fakts, ka studentes ar augstāku prak­ tiskā intelekta līmeni izjūt izteikti lielāku sociālu atbalstu no ģimenes un citiem sev nozīmīgiem cilvēkiem. Tāpat ari viņām ir raksturīgas augstākas spējas ikdienas prasību īstenošanā, lielāka mēķtiecība, sevis akceptēšana, personības izaugsme un pozitīvākas attiecības ar citiem. 4. tabula. Zemā un augstā praktiskā intelekta līmeņa sieviešu grupas psi­ holoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās mainīgo lielumu aprak­ stošās un secinošās statistikas rādītāji Psiholoģiskas labklājības Z e m ā praktiskā A u g s t ā praktiskā un sociālās intelekta intelekta pielāgošanās rādītāji l īmeņa grupa l īmeņa grupa M S D M S D t-kritēr. Stresa pārvarēšanas aptauja: uzstājīga r īc ība 3 .02 0 , 4 8 3 . 2 4 0 , 4 4 - 2 , 5 7 * soc iā la atbalsta m e k l ē š a n a 2 ,94 0 , 7 6 3 , 1 5 0 ,61 -1 ,57 izvairīšanās 2 ,33 0 , 6 3 2 . 3 2 0 , 5 4 0 , 0 4 piesardzīga rīcība 2 ,98 0 , 6 5 3 , 1 9 0 , 7 4 - 1 , 5 9 soc iā la p i e v i e n o š a n ā s 2 ,73 0 , 6 9 3 , 0 3 0 , 7 0 - 2 , 2 8 * instinktīva r īc ība 3 ,08 0 , 6 7 3 , 0 6 0 , 6 6 -0 ,15 agres īva r īc ība 2 ,38 0 , 6 4 2 , 6 3 0 , 6 6 - 2 , 1 1 * antisociāla rīc ība 2,11 0 ,71 2 . 4 6 0 , 6 7 - 2 , 7 5 * * net ieša rīcība 1,98 0 , 7 9 2 ,41 0 , 7 5 - 2 , 9 6 * * Spilbergera trauksmes aptauja trauksme kā s tāvokl i s 4 3 , 7 6 1 0 , 7 6 4 0 , 3 6 10,25 2 , 0 7 * trauksmainība 4 7 , 0 2 8 , 9 7 4 1 , 8 2 9 , 6 5 3 , 5 9 * * Depresija - BDI- I I 14 ,54 8 , 2 9 13 ,20 9 , 5 0 0 ,95 Uztvertā sociālā atbalsta aptauja (kopā): 13,35 12 ,75 2 0 , 6 3 12,37 - 3 , 6 5 * * ģ i m e n ē 4 , 3 2 6 , 1 9 6 ,81 4 , 9 7 - 2 , 8 6 * * no draug iem 5 , 5 0 5 , 4 8 6 , 8 0 5 ,68 - 1 , 4 9 no c i t iem c i l v ē k i e m 3 ,46 6 , 7 9 6 , 6 6 6,21 - 3 , 1 2 * * LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 109 4. tabulas turpinājums Psiho loģ i skās labklājības Z e m ā praktiskā Augstā praktiskā un soc iā lās intelekta intelekta p ie lāgošanās rādītāji l īmeņa grupa l īmeņa grupa M S D M S D t-kritēr. Psiholoģiskās labkāj'ibas. aptauja (kopā): 2 1 5 , 8 2 3 , 0 0 2 3 4 , 5 2 8 , 1 9 - 4 , 3 0 * * p o z i t ī v a s att iecības ar c i t i em 3 7 , 4 4 6 ,46 4 0 , 6 0 7 , 9 4 - 2 , 7 5 * * autonomi ja 3 6 , 1 5 6 ,27 3 7 , 7 7 6 ,84 - 1 , 5 6 ikd ienas prasību ī s t enošanā 3 4 , 0 4 6 ,40 3 9 , 6 3 7 ,15 - 5 , 2 0 * * p e r s o n i s k ā i z a u g s m e 3 8 , 4 1 5 ,27 4 0 , 3 9 4 , 9 6 - 2 , 4 4 * mērķt i ec ība 3 6 , 4 9 6 ,78 4 0 , 4 7 7 ,08 - 3 , 6 6 * * s e v i s akceptēšana 3 2 , 1 2 5 ,04 3 4 , 5 0 5 ,97 - 2 , 7 6 * * Pašpārl iec ināta rīcība 1,82 2 0 , 2 9 12,48 2 3 , 8 9 - 2 , 5 3 * R o z e n b e r g a pašvērtējuma aptauja 2 9 , 2 9 4 , 7 9 3 1 , 6 8 4 , 1 4 - 2 , 8 4 * * Piesaistes stili: droša i s 3 , 1 9 0 ,57 3 ,63 0 , 6 2 - 3 , 9 1 * * izvair īg i bai l īgais 3 , 5 8 0 ,57 3 . 6 0 0 , 6 3 - 0 , 1 0 ar at t iec ībām pārņemtais 3 ,11 0 ,62 2 ,88 0 ,77 1,64 izvair īgi nora idoša is 3 , 2 4 0 ,86 3 .09 0 , 8 3 0 , 9 3 * p < 0 , 0 5 , * * p < 0 , 0 1 Vīrieši ar augstāku praktisko intelektu izjūt augstāku psiholoģisko labklājību kopumā, tajā skaitā pozitīvas attiecības ar citiem, ikdienas prasību īstenošanu, personīgā izaugsmē un mērķtiecībā, kā arī viņi ir ar izteiktāku drošo piesaistes stilu un ar biežāku tādu stresa pārvarēšanas stratēģiju lietošanu kā instinktīva un piesardzīga rīcība (sk. 5 . tabulu). Vīriešiem ar augstāku praktisko intelektu ir nozīmīgi zemāka trauksmainība. Bet šie aspekti vēl jāturpina pētīt lielāka apjo­ ma vīriešu izlasē. 110 M.Rascevska, S.Voitkāne, S.Miezīte Saistība starp praktisko intelektu. 5. tabula. Zemā un augstā praktiskā intelekta līmeņa vīriešu grupas psiho­ loģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās mainīgo lielumu aprakstošās un secinošās statistikas rādītāji Psiholoģiskas labklājības Z e m a praktiska Augsta praktiska un sociālās intelekta intelekta pie lāgošanās radītāji l īmeņa grupa M S D līmeņa grupa M S D t-kriter. Stresa pārvarēšanas aptauja: uzstājīga rīcība 3 , 0 9 0 ,51 3 ,20 0 , 5 0 - 0 , 6 2 soc iā la atbalsta m e k l ē š a n a 2 , 6 1 0 , 6 8 2 ,95 0,81 -1 ,31 izvair īšanās 2 , 3 7 0 , 5 7 2 ,34 0 ,58 0 , 1 2 p iesardz īga rīcība 2 , 6 8 0 ,51 3 ,36 0 ,76 _2 94** soc iā lā p i e v i e n o š a n ā s 2 , 6 9 0 , 6 3 2 ,89 0 ,76 - 0 , 7 9 instinktīva rīcība 2 , 6 8 0 , 6 2 3 , 2 2 0 ,65 - 2 , 4 5 * agresīva rīcība 2 , 6 1 0 , 8 5 2 ,79 0 , 6 2 - 0 , 6 9 ant isociāla rīcība 2 , 3 9 0 , 8 5 2 , 6 0 0 ,96 -0 ,67 net ieša rīcība 2 , 3 8 0 , 8 9 2 , 9 0 0 ,93 -1 ,63 Trauksme kā s tāvokl i s 4 1 , 0 3 11 ,35 37 ,53 11,08 1.22 Trauksmain ība 4 6 , 1 7 10 ,63 3 7 , 5 9 10,77 3 , 0 8 * * B D I - I I (depresija) 1 3 , 0 3 1 0 , 3 8 11,20 8 ,14 0 , 7 6 Uznertā sociālā atbalsta aptauja (kopā): 7 , 8 7 12 ,14 14,93 15 ,40 -1 ,97 ģ i m e n ē 4 , 3 2 5 , 5 2 6 ,80 4 ,57 - 1 , 9 0 n o draugiem 2 , 9 0 5 , 0 7 5 ,20 6 ,19 -1 ,57 n o c i t iem c i l v ē k i e m 0 , 6 5 5 , 6 4 2 .93 7,91 - 1 , 3 0 Psiholoģiskās labkājības. aptauja (kopā): 2 0 6 , 5 0 2 7 , 4 4 2 3 3 , 2 6 22 .91 -3 9 2 * * poz i t īvās att iec ības ar c i t i e m 3 2 , 2 1 7 , 7 2 39 ,18 8.11 - 3 , 3 2 * * autonomija 3 4 , 8 7 6,31 3 7 , 6 9 7 ,13 -1,61 ikdienas prasību ī s t enošanā 3 4 , 9 0 6 , 9 4 4 0 , 9 0 5 ,43 - 3 , 6 8 * * personiskā i z a u g s m e 3 6 , 0 0 7 , 0 7 3 9 , 2 4 4 , 9 0 - 2 , 0 4 * mērķt iec ība 3 6 , 7 3 7 ,21 41 ,07 5 ,59 - 2 , 5 8 * sev i s akceptēšana 3 3 , 1 4 6 , 4 5 3 6 , 0 0 5,81 - 1 , 7 6 pašpārl iecināta rīcība 6 , 1 9 2 1 , 1 4 16,50 2 1 , 5 4 - 1 , 4 0 Rozenberga pašvērtējuma aptauja 3 1 , 2 5 4 , 4 3 31,61 4 , 4 6 - 0 , 2 4 Piesaistes stili. drošais 3 , 1 2 0 , 4 8 3 ,58 0 ,58 - 2 , 4 6 * izvairīgi bai l īgais 3 , 3 7 0 , 6 7 3,55 0 ,55 - 0 , 8 7 ar att iec ībām pārņemtais 2 , 6 2 1,02 2,55 0,91 0,21 izvairīgi nora idoša i s 3 ,01 0 , 7 3 3 ,04 0 ,78 - 0 , 6 2 * p < 0 , 0 5 , * * p < 0 , 0 1 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 111 Kvazieksperimentāla dizaina ietvaros iegūtie rezultāti parāda, ka pastāv lielāka varbūtība, ka studenti ar augstāk attīstītām praktiskām prasmēm izjūt augstāku psiholoģisko labklājību un saņem lielāku sociālo atbalstu no tuviem cil­ vēkiem nekā viņu vienaudži ar zemāk attīstītām praktiskām prasmēm. Galveno komponentu analīze Lai noskaidrotu praktiskā intelekta vietu citu adaptācijas mainīgo lielumu kon­ tekstā, tika lietota galveno komponentu analīze ar varimaks griešanu divu veidu mainīgo lielumu kopās. Pirmajā kopā ietilpa tikai izmantoto aptauju vienīgo skalu vai apakšskalu mainīgie lielumi bez kopīgajām skalām. Otrajā kopā tika ietverti tikai aptauju vienīgo skalu mainīgie lielumi, kopīgo skalu mainīgie un no tām daudzdimensionālajām aptaujām, kam nav kopīgo skalu, izmantotas svarīgākās apakšskalas. Tā, piemēram, viena no produktīvākajām stresa pārvarēšanas stratēģijām ir sociāla atbalsta meklēšana un viens no vadošajiem piesaistes stiliem ir drošais stils. Tāpēc šie mainīgie lielumi tika iekļauti otrajā modelī. Galveno komponentu struktūra pirmajai mainīgo lielumu kopai parāda, ka praktiskā intelekta atsevišķu prasmju skalas sieviešu izlasē veido atsevišķu faktoru - F3 (sk. 6. tabulu). Sieviešu izlasē šo faktoru droši var nosaukt par praktiskā intelekta vispārīgo faktoru. Savukārt pirmo faktoru (Fl) varētu nosaukt par plašu psiholoģiskās labklājības faktoru, kas ietver sevī ne tikai visus psiholoģiskās labklājības aptaujas mainīgos lielumus, bet arī drošo piesaisti, pašvērtējumu, uztverto sociālo atbalstu, pašpārliecināto rīcību ikdienas situācijās, uzstājīgo rīcību stresa pārvarēšanas situācijās un vienlaikus ar negatīvu zīmi ietverot trauksmi un depresiju, izvairīšanās stratēģijas izmantošanu stresa situācijās un ar attiecībām pārņemto piesaistes stilu. Otrais faktors (F2) ietver stresa pārvarēšanas stratēģijas, izņemot izvairīšanās stratēģiju un sociālā atbalsta meklēšanas stratēģiju. Lielāki svari šajā faktorā ir tādām stratēģijām kā agresīvā rīcība un antisociālā rīcība, bet zemāki - sociālās pievienošanās stratēģijai. Tāpēc šo faktoru varētu nosaukt par stresa pārvarēšanas faktoru ar daļēji antisociālo orientāciju. 6. tabula. Pirmās mainigo lielumu kopas komponentu analīzes rezultāti sieviešu izlasē (pirmie trīs komponenti) K o m p o n e n t u svari s i e v i e š u iz lase Main īg ie l ie lumi F l F2 F 3 Praktiskais intelekts s a d z ī v e s prasmes tehn. l ietos , un remontd . prasmes atpūtas un sporta prasmes hobiji un māks l in . nodarbes saskarsmes prasmes 0 , 7 0 0 , 7 9 0 , 7 8 0 , 7 4 0 , 6 4 112 M.Raščevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. 6. tabulas turpinājums K o m p o n e n t u svari s i e v i e š u iz lase M a i n ī g i e l i e lumi F l F 2 F 3 Stresa pārvarēšanas aptauja uzstājīga rīcība soc iā la atbalsta m e k l ē š a n a izvair ī šanās p iesardz īga rīcība soc iā lā p i e v i e n o š a n ā s inst inktīva rīcība agres īva rīcība ant i soc iā la rīcība net ieša rīcība Trauksme kā s tāvok l i s Trauksmain ība BDI- I I (depresi ja) Uztvertā sociālā atbalsta aptauja ģ i m e n ē n o draug iem n o c i t i em c i l v ē k i e m Psiholoģiskās labklājības aptauja poz i t īvās att iec ības ar c i t i e m autonomija ikdienas prasību ī s t e n o š a n a personiskā i z a u g s m e mērķt i ec ība s e v i s akceptēšana Pašpārl iec ināta rīcība R o z e n b e r g a pašvērtējuma aptauja Piesaistes stili drošais izvairīgi bai l īga is ar at t iec ībām pārņemtais izvairīgi nora idoša i s 0 , 4 4 - 0 , 5 3 - 0 , 7 6 - 0 , 8 3 - 0 , 7 8 0 , 4 2 0 , 4 2 0 , 4 3 0 ,65 0 , 5 6 0 , 8 0 0 , 4 9 0 , 6 2 0 , 7 7 0 , 5 0 0 , 7 2 0 , 5 2 - 0 , 4 2 0 , 5 6 0 , 5 6 0 ,55 0 , 6 0 0 , 7 4 0 , 6 9 0 ,58 Ipašvert ības Izskaidrotās dispersijas % 7,11 2 2 , 2 2 3,61 11 ,28 3 ,25 10 ,16 Vīriešu izlases faktoru analīze netika veikta, jo n=46. Veicot galveno komponētu analīzi otrajā mainīgo lielumu kopā sieviešu izlasē (sk. 7. tabulu), tika iegūta trīsfaktoru struktūra (ar īpašvērtību virs 1). Praktiskais intelekts šajā modelī ietilpst kopīgajā faktorā (F2) ar drošo piesaisti un pašpārliecināto rīcību. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 113 Tas norāda uz to, ka praktiskais intelekts nebūt nav neatkarīgs adaptācijas raksturotājs, tas ir integrējies ar citiem personības un sociālās pielāgošanās mainīgajiem lielumiem. Šo faktoru varētu nosaukt par sociāli drošas rīcības faktoru. Savukārt pirmo faktoru (Fl) veido četri mainīgie lielumi ar pozitīvu zīmi - kopīgā psiholoģiskā labklājība, pašvērtējums, pašpārliecināta rīcība un uztvertais sociālais atbalsts, un divi ar negatīvu zīmi - trauksme un depresija. Fl faktoru varētu nosaukt par psiholoģiskās labklājības faktoru tā plašākajā nozīmē. F3 faktors ietver sociālā atbalsta meklēšanas stratēģiju un uztverto sociālo atbalstu, un varētu tikt dēvēts par sociālā atbalsta faktoru. 7. tabula. Otrās mainīgo lielumu kopas komponentu analīzes rezultāti sieviešu izlasē Praktiskā intelekta un citi Faktoru svari adaptācijas ps iho loģ i sk i e rādītāji Fl F2 F 3 Praktiskais intelekts (kopā) 0 , 8 0 P iesa i s tes stils - droša is 0,61 Pašpārl iecināta rīcība 0,41 0 ,56 Pašvēr tē jums ( R o z e n b e r g a aptauja) 0 , 6 9 Trauksmain ība - 0 , 8 7 Depres i ja (BDI-II ) - 0 , 8 9 P s i h o l o ģ i s k ā labklājība ( k o p ā ) 0 ,78 Uztverta i s soc iā la i s atbalsts (kopā) 0,41 0 , 6 6 Stresa pārvarēšana - soc . atbalsta m e k l ē š a n a 0 , 9 0 {pašvērtības 3^07 Ū68 1,36 Izskaidrotās dispersijas % 3 4 , 1 2 18,62 15,09 Apkopojot pētījumā gūtos rezultātus, jāsecina, ka praktiskais intelekts ir nozīmīgi saistīts ar citiem pielāgošanās un psiholoģiskās labklājības rakstur­ otājiem, kaut gan konstatētā korelatīvā saistība ir vērtējama pārsvarā kā vāja. Praktiskā intelekta apakšskalas citu pielāgošanās mainīgo lielumu kontekstā veido atsevišķu vispārīgā praktiskā intelekta faktoru. Savukārt kopīgais prak­ tiskais intelekts ieiet kopīgajā faktorā ar citiem sociālās pielāgošanās rakstur­ otājiem. Tas liecina, ka praktiskais intelekts nav pilnībā neatkarīgs konstrukts, bet latentā līmenī ir saistīts ar drošo piesaisti un spēju rīkoties pašpārliecināti. Iztirzājums Pētījumā tika noskaidroti četri jautājumi: vai izmantotie pētījuma instrumen­ ti ir pietiekami iekšēji saskaņoti jeb ticami, vai pastāv sakarība starp praktisko intelektu un citiem personības un sociālās pielāgošanās rādītājiem, vai studen­ tiem ar zemu un augstu praktiskā intelekta līmeni atšķiras viņu citi pielāgošanās M.Rascevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. sekmīguma rādītāji un vai praktiskais intelekts ir relatīvi neatkarīgs mainīgais, kas atbilst tāda paša nosaukuma latentajam mainīgajam, vai arī tas ir integrējies ar citiem adaptācijas rādītājiem. Uz visiem šiem jautājumiem ir gūtas apstipri­ nošas atbildes. Iegūtie rezultāti ir vērtējami ar augstu ticamību sieviešu un vīriešu izlasē, jo izmantoto aptauju skalām ir konstatēta pārsvarā augsta iekšējā saskaņotība. Aprēķinātie korelācijas koeficienti starp kopīgā praktiskā intelekta un pārējiem adaptācijas mainīgajiem lielumiem nebija augsti, tomēr tie tika kon­ statēti 68% gadījumos sieviešu izlasē. Tas liecina par noturīgu praktiskā intekta integrāciju ar citiem personību raksturojošiem adaptācijas rādītājiem. Līdzīgu ainu bija konstatējis Mehrabjans (Mehrabian, 2000) attiecībās starp indivīda pielāgošanās potenciāla raksturotājiem un analītisko intelektu (sk. 1. tabulu). Šajā pētījumā visaugstākā korelācija tika konstatēta kopīgajam praktiskajam intelektam ar psiholoģiskās labklājības skalu ikdienas prasību īstenošanā (r=0,33). Acīmredzot tiem studentiem, kas ir labāk apguvuši praktiskās prasmes, ir lielāka iespējamība meistarīgi tikt galā ar ikdienas dzīves prasībām. Abi šie mainīgie lielumi arī pēc satura ir tuvi. Ari šajā pētījumā kopīgais praktiskais intelekts negatīvi korelē ar trauksmes rādītājiem. Līdzīgs rezultāts tika iegūts Grigorenko un Stemberga pētījumā (Grigorenko &, Sternberg, 2001), izmantojot atšķirīgu metodi praktiskā intelekta mērījumam. Atsevišķos pētījumos tika atzīmēts, ka ari analītiskā intelekta mainīgie lielumi negatīvi korelē ar trauksmi (Mehrabian, 2000; Austin et al, 2002). Studenti, kam ir augstākas praktiskās prasmes, vienlaikus saņem arī lielāku sociālo atbalstu, izjūt augstāku psiholoģisko labklājību, kuriem raksturīgs augstāks pašvērtējums un drošāks piesaistes veids tuvās attiecībās, tie ir pār­ liecinātāki un uzstājīgāki savā rīcībā stresa situācijās, kaut arī mēdz lietot ne visai produktīvas stresa pārvarēšanas stratēģijas, ari netiešu un antisociālu rīcību. Iespējams, ka tā ir viena no Latvijas pašlaik raksturīgām kultūrīpatnībām, ka praktiski orientēti cilvēki ir spiesti nereti izmantot ne pārāk sociāli akceptējamas rīcības, lai sasniegtu vēlamo un izdzīvotu ekonomiski saspringtā vidē. Pie tam jāatzīmē, ka tieši saskarsmes prasmes un hobiju un māksliniecisko prasmju mainīgie lielumi (praktiskā intelekta apakšskalas) visaugstāk korelē ar antiso­ ciālu rīcību, kas liecina par sociālās attiecībās vairāk integrēto personu uzvedības specifiku stresa situācijās. Pārsteidzošas ir dažas tendences vīriešu izlasē, kurā praktiskā intelekta kopīgā skala ciešāk nekā sieviešu izlasē korelē ar trauksmi un psiholoģisko labklājību, bet neparādās saistība ar uztverto sociālo atbalstu, pašvērtējumu un pašpārliecinātu rīcību ikdienas situācijās. Tas nozīmē, ka "praktiski" orientētie vīrieši biežāk iztiek bez sociāla atbalsta vai varbūt pēc tā netiecas, nesaista savu pašvērtējumu ar šīm praktiskajām spējām un viņu pārliecinātā rīcība ikdienas situācijās pārsvarā variē neatkarīgi no praktiskajām prasmēm. Palielinot pētīju­ ma izlasi, šo mainīgo attiecībās var parādīties korekcijas, tomēr iespējams, ka LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 115 vīriešu praktiskais intelekts veido atšķirīgu savstarpējo attiecību modeli ar citiem adaptācijas rādītājiem nekā sieviešu izlasē. Galveno komponentu analīze parādīja, ka praktiskā intelekta atsevišķām prasmēm ir savs kopīgais latentais faktors, ko var dēvēt par vispārīgo praktisko intelektu, bet praktiskais intelekts iekļaujas kopīgā faktorā ar drošo piesaisti un pašpārliecināto rīcību, kas liecina par to, ka "praktisks" cilvēks ir vienlaikus sociālās attiecībās droša un rīcībā pārliecināta personība. Šo faktoru var nosaukt par sociāli drošas rīcības faktoru, kura pamatu veido drošums tuvās attiecībās, pārliecinātība savā rīcībā un prasme to praktiski realizēt. Tas liecina par to, ka praktiskā intelekta attīstība ir saistīta ar cilvēka stāvokli sociālajās attiecībās. Būtiski ir atzīmēt, ka ne vīriešu, ne sieviešu izlasē depresijai netika konstatē­ ta nozīmīga korelatīva saistībā ar praktisko intelektu. Tomēr galveno kompo­ nentu analīze parādīja, ka pirmais psiholoģiskās labklājības faktors ietver depre­ siju ar augstiem negatīviem svariem, tātad cilvēkam ar paaugstinātu depresiju ir mazākas iespējas sekmīgai adaptācijai un psiholoģiskai labklājībai. Salīdzinot ar iepriekšējiem empīriskajiem pētījumiem par attiecībām starp analītisko intelektu un personības un sociālās pielāgošanās rādītājiem, prak­ tiskais intelekts nebūt neuzrāda daudz ciešākas sakarības ar tiem, bet saglabā to pašu tendenci. Tomēr latentā jeb faktoru līmenī praktiskais intelekts integrējas ar citiem sociālo pielāgošanos raksturojošiem rādītājiem. Aizsāktais pētījums būtu jāturpina vīriešu izlasē, kā arī citā vecumgrupā, iekļaujot analītiskā jeb tradicionālā intelekta ( I Q ) mērījumu. Galvenie secinājumi. 1. Psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītāji (ietverot tādus rādītājus kā uztvertais sociālais atbalsts, stresa pārvarēšanas stratēģijas, pašvērtējums, pašpārliecināta rīcība, depresija, psiholoģiskā labklājība (definēta šaurākā nozīmē), piesaistes stili ir nozīmīgi saistīti ar praktisko intelektu sieviešu izlasē. Vīriešu izlasē šī saistība ir mazāk izteikta, bet pētījums būtu jāturpina, palielinot izlases apjomu. 2. Studentiem ar augstāku praktiskā intelekta līmeni, salīdzinot ar studentiem, kam ir zemāks praktiskā intelekta līmenis, ir lielākas izredzes izjust augstāku psiholoģisko labklājību un labāk pielāgoties videi. 3. Sieviešu izlasē psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās adaptā­ cijas mainīgo lielumu kontekstā Praktiskā intelekta aptaujas atsevišķās prasmes veido kopīgo faktoru - vispārīgo praktisko intelektu. Savukārt kopī­ gais praktiskais intelekts integrējas vienā faktorā ar drošo piesaisti un pašpār­ liecināto rīcību, veidojot sociāli drošas rīcības faktoru. 4. Kopīgajam praktiskajam intelektam nav korelatīvas saistības ar depresiju, bet ir negatīva saistība ar trauksmi. 5. Saskarsmes prasmes un hobiju un māksliniecisko nodarbju prasmes ir vis- 116 M.Rascevska. S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. vairāk saistītas ar psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem, bet tehnikas lietošanas un remontdarbu prasmes ir vismazāk saistītas ar citiem psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem sieviešu izlasē. Vīriešu izlasē visvairāk ar citiem psiholoģiskās labklājības un sociālās pielāgošanās rādītājiem korelē saskarsmes prasmes un atpūtas un sporta prasmes. 6. Iegūtajiem rezultātiem ir praktiska nozīme, jo tie liecina, ka, veicinot prak­ tiskā intelekta attīstību, ir iespējams panākt augstākus psiholoģiskās labklājības rādītājus. L I T E R A T Ū R A Ainsworth, M. D . S. (1989) . Attachments beyond infancy. American Psychologist, 44, 7 0 9 - 716. Austin, E. J., Hofer, S. M., Deary, I. J. & Eler, H. W. (2001) . Interactions between intell igence and personality: Results from two large samples . Personality and Individual Differences, 29, 4 0 5 - 4 2 7 . Austin, E. J., Deary, &Gibson, G. J. ( 1 9 9 7 ) . Relationships between ability and personality: there hypothes tested. Intelligence, 25, 4 9 - 7 0 . Austin, E. J., Deary, I. J., Whiteman, M. C , F o w k e s , F. G. R., Pcdersen, N. L. Rabbill, P., Bent N., & Mclnnes , L. (2002) . Relationships between ability and personality: does intell igence contribute pos i t ive ly to personal and social adjustment. Personality and Individual Differences, 32, 1391-1411 . Barrera, M. J. (1986) . Dist inctions between social support concepts, measures, mode l s . American Journal of Community Psychology, 14, 4 1 3 - 4 4 4 . Bartholomew, K. (1990) . Avoidance of intimacy: A n attachment perspective. Journal of Social and Personal Relationships, 7, 147-178 . Bartholomew, K., & Horowitz, L. M. (1991) . Attachment styles among young adults: A test of four -category model . Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 61, No . 2, 2 2 6 - 244 . Bartholomew, K., & Shaver, P. R. ( 1 9 9 8 ) . Methods of assessing adult attachment. D o they converge? pp.25-45 . In Simpson, J. A., & Rholes , W . S. (Eds.) (1998) . Attachment theory and close relationships. The Guilford Press, N e w York, London. Beck, A. T. (1972) . Depression: Causes and treatment. Philadelphia, PA: Univ. of Penn. Press. Beck, A. T., Steer, R. A. , & Brown.G.K. (1996) . BD1-II Beck Depression Inventory - second edition. Manual. San Antonio: The Psychologica l Corporation. Bērziņa, A. ( 2 0 0 3 ) . Praktiskā intelekta un analītiskā intelekta saistība 25 - 35 gadus veciem pieaugušajiem ar dažādu izglītības līmeni. Nepubl icēts materiāls. Boulter, L. T.( 2000) . Self-concept as a predictor of co l lege freshman academic adjustment. College Student Journal, 52, 2 3 4 - 2 4 5 . Bowlby , J. ( 1 9 7 3 ) . Separation. Anxiety and anger. Attachment and loss. Vol. II. Basic B o o k s , Inc., Publishers. N e w York. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP 117 Bowlby , J. (1988) . Clinical application of attachment: a secure base. London: Routledge. Brody, N. (1992) . Intelligence. San D iego , C A : Academic Press. Carroll, J. B. (1993) . Human cognitive abilities: A survey of factor-analytic studies. N e w York: Cambridge University Press. Cattell, R. B. (1987) . Intelligence: Its structure, growth and action. N e w York: Elsevier. Cattell, R. B., Eber, H. W. , & Tatsuoka, M. M. (1974) . Handbook for the sixteen personality factor questionnaire (16 PF). Ilinois. Institute for Personality and Ability Test ing. Ceci, S. J. (1990) . On intelligence more or less: A bio-ecological treatise on intellectual development. Englewood Cliffs . N e w York: Prentice Hall. Chui, C , Ying-Yi-Hong, & Dweck, P. B . (994).Toward an integrative model o f personality and intell igence: a general framework and some preliminary steps. In R.J. Sternberg & P. Ruzgis (Eds.), Personality and intelligence (pp. 61-134) . N e w York: Cambridge University Press. Cohen, S., & Hoberman, H. (1983) . Posit ive events and social supports as buffers of life change stress. Journal of Applied Social Psychology, 13, 99 -125 . Cohen, S., & Wills , T. A. ( 1985) . Stress, social support and buffering. Psychological Bulletin, 98, 310-357 Diener, E. , & Eunkook, M. S. (Eds). ( 2000) . Culture and Subjective Well-being. A Bradford Book. The MIT Press.Cambridge, Massachusetts , London, England. Diener, E., Eunkook, M. S., Lucas, R. E., & Smith, H. L. (1999) . Subjective wel l -being: Three decades of progress. Psychological Bulletin, Vol. 125, No . 2 . 2 7 6 - 3 0 2 . Dwyer, A. L., & C u m m i n g s , A. L . (2001) . Stress, self-efficacy, social support, and coping strategies in university students. Canadian Journal of Counselling.Special Issue: Vol. 35(3), 2 0 8 - 2 2 0 . Ettinger, U. & Corr P. J. ( 2 0 0 1 ) . The frequency accrual speed test (FAST): Psychometric intel­ l igence and personality correlates. European Journal of Psychology, 15, 143-152 . Eysenck, H. J. (1994) . Personality and intell igence: psychometric and experimental approach­ es, In R. J. Sternberg & P. Ruzgis (Eds.) , Personality and intelligence (pp. 3-31) . N e w York: Cambridge University Press, Eysenck, H. J., & White, P. O. (1964) . Personality and the measurement of intell igence. British Journal of Educational Psychology, 24, 197-201. Fumham, A. (2001) . Self-estimates of intell igence: culture and gender difference in self and other estimates o f both general (g) and multiple intelligences. Personality and Indididual Differences, 31. 1821-1405 . Gardner, H. (1999) . Intelligence reframed. N e w York: Basic B o o k s . Gardner, H. (1999a) . Are there additional intelligences? The case for naturalist, spiritual, and existential intelligences. In J. Kane (Ed.) , Education, information and transformation: Essays on learning and thinking (pp .111-131) . Upper Saddle River, NJ: Merrill. Gerlsma, C. & Luteijn, F. (2000) . Attachment style in the context of clinical and health psy­ chology: A proposal for the assessment of valence, incongruence, and accessibil i ty o f attach­ ment representations in various working models . British Journal of Medical Psychology, 73, 15-34. 118 M.Rascevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. Goswick, R. A. , & Jones W. H. (1981) . Lone l iness , Self-Concept, and Adjustment. The Journal of Psychology, 107, 2 3 7 - 2 4 0 . Gottfredson, L. S. (2001) . Book rev i ew - Practical intell igence in everyday life. Sternberg R. J. et al., 2000. Intelligence, 29, 3 6 3 - 3 6 5 . Grigorenko, E. L . , Sternberg R. J. (2001) . Analytical , creative, and practical intelligence as predictors of self-reported adaptive functioning: a case study in Russia. Intelligence, 29, 57- 73. Grigorenko, E. L . , Gil, G., Jarvin, L. , & Sternberg, R. J. (2001) . Toward a validation o f aspects of the theory of successful intel l igence (in print). Grob, A . (1995) . Subjective wel l -be ing and significant life events across the life span. Swiss Journal of Psychology. Vol. 54, N o . 1, 3-18. Hamarat, E., Thomson , D . , Zabrucky, K. M., Steel, D . , Matheny, K. B . , Aysan, F. (2001) . Perceived stress and coping resource availability as predictors o f life satisfaction in young, middle-aged, and older adults. Experimental Aging Research. Vol. 27(2), 181-196. Heitzman, C. A . , & Kaplan, R. M.( 1988). A s s e s s m e n t of metods for measuring social sup­ port. Health Psychology, 7(1), 7 5 - 1 0 9 . Hobfoll, S. E., (1998) . Stress, culture and community: The psychology and philosophy of stress. Plenium Press, N e w York, London. Hobfoll, S. E., Dunahoo, C . L., & Monnier, J., ( 1 9 9 8 ) . Preliminary Test Manual: Strategic Approach to Coping Scale (SACS). Kent State University. Kahneman, D. , Diener, E. , & Schwarz , N (Eds.), ( 1999) . Well-being: The foundations of Hedonic psychology. N e w York: Russe l l S a g e Found. Kazarian, S. S. & McCabe, S. B. ( 1 9 9 1 ) . D imens ions o f social support in the MSPSS: Factor structure, reliability, and theoretical implications. Journal of Community Psychology, Vol. 19, April, 150-160. Lazarus, R. S., ( 1999) . Stress and emotions: A new sytltesis. London. Lazarus, R. S., ( 2000) . Toward better research on stress and coping . American Psychologist, Vol. 55, No.6, 6 6 5 - 6 7 3 . Lopez, F. G., & Gormley, B. ( 2 0 0 2 ) . Stability and change in adult attachment style over the first-year co l lege transition: Relat ions to se l f -conf idence , coping, and distress patems. Journal of Counseling Psychology, Vol. 49, No . 3, 3 5 5 - 3 6 4 . Lynn, R., Irwing, P., & C a m m o c k , T. (2002) . S e x differences in general knowledge . Intelligence, 30, 27-39. Martinez, A .D. , Mendoza , M. R., & G o m e z . C . ( 1996) . Mental health in a sample o f first-year university students:A descriptive study of Mexican population. New Trends in Experimental & Clinical Psychiatry. Vol. 12(4), Oct -Dec 1996, 2 3 1 - 2 4 1 Neisser, U., B o o d o o , G., Bouchard, T . J., B o y k i n , A . W . , Brody, N . , Ceci, S . J., Halpem, D. F., Loehlin, J. C , Perloff, R., Sternberg, R. J., & Urbina S. ( 1 9 9 6 ) . Intelligence: Knowns and unknowns. American Psychologist, 2, 7 7 - 1 0 1 . Mehrabian, A. (2000) . Beyond IQ: Broad-based measurement o f individual success potential or 'emotional inte l l igence' . Genet ic , Social & General psychology monographs, May, V o l . 126, Issue 2, 133 -240 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89.-121. LPP. 119 Nevid, J. S. , & Rathus, S. D . (1978). Multivariate and normative data pertaining to the RAS with a c o l l e g e population. Behavior Therapy, 9, 675 . Raščevska, M. (1999) . Psihometrisko intelekta teoriju evolūcija. Lanijas Universitātes 80 gadu jubilejai veltītās 57 konferences materiāli. Rīga, 1999. gada 2.-20. februāris/1 LU Zinātniskie raksti, 622. sējums. - Rīga: L U . 9 5 - 1 1 2 . Rascevska, M., Bērziņa, A. (2001) . Praktiskā intelekta struktūra jauniešiem no 16-22 gadiem. [Structure and gender differences of practical intell igence in youths from age 16 to 22] . Journal of Baltic Psychology, Vol. 2. N o . 1, 5 9 - 8 2 . Rascevska, M. & Berzina, A . (2002) . Rascevska M. & Berzina A. (2001a). Structure o f Practical Inttelligence. In M. Raščevska, S. Sebre, S. Miezite , K. A. Laar (Eds.). New Developments in Psychology in the Baltics: Theory and Practice. IV International Baltic Psychology Conference. October 6-9, 2 0 0 0 , Riga. Riga: "IU Mācību Apgāds", p. 118-130 . Rascevska, M. & Berzina, A . (2002) . Practical intelligence gender differences in youth. Presentations in ISPA International Col loquium in Nyborg. http://www.ispaweb.org/en/collo- quiumln\borg/N\borg%20Presentations?Rascevska.htm. Extract from Internet June 30 , 2003 , (pp.1-11) . Rathus, S . D . (1973) . A 30- i tems chedule for assess ing assertive behavior. Behavior Therapy, 4, 3 9 9 - 4 0 0 . Rook, K. S. (1987) . Social support versus companionship Effects on life stress, lonel iness, and evaluation by others. Journal of Personality and Social Psychology, 52, 1132-1147 . Rosenberg, M. (1965) . Society and the adolescent self-image. Princeton, NJ: Princeton University Press. Ryff, C. D . (1989) . Happiness is everything, or is it? Explorations on the meaning of psycho­ logical wel l -being. Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 57, N o . 6 , 1069-1081 . Ryff, C . D . ( 1995 ) . Psycholog ica l we l l -be ing in adult l i fe . Current Directions in Psychological Science, Vol. 4, No. 4, 9 9 - 1 0 4 . Ryff, C. D . (1997) . Expierence and wel l -being: Explorations on domains of life and h o w they matter. International Journal of Behavioural Development. 20 (2), 193-206. Ryff, C. D . & Essex , M. J. ( 1992). The interpretation of life expierence and wel l -being The sample c a s e of relocation. Psychology and Aging, Vol.7, N o . 4 , 507 -517 . Ryff. C. D . , & K e y e s , C. L. M. (1995a). The structure of Psychological well-being revisited. Journal o f Personality and Social Psychology, V o l . 69, N o . 4, 7 1 9 - 7 2 7 . Salovey, P., & Mayer, J.D. (1994) . S o m e final thoughts about personality and intell igence. In R.J. Sternberg & P. Ruzgis (Eds.), Personality and intelligence (pp. 303-318) . N e w York: Cambridge University Press. Schwarzer, R., & Leppin, A . (1991). Social support and health: A theorethical and empirical overview. Health Psychology, 8, 99 -127 . Spielberger, C. D. (1977) . State-Trait Anxiety Inventory (Form Y). Palo Alto, C A : Consulting Psychologis ts Press, Inc. Sternberg, R. J. (1985) . Beyond IQ: A triarchic theory of human intelligence. N e w York: Cambridge University Press. 120 M.Rascevska, S.Voitkāne, S.Miezīte. Saistība starp praktisko intelektu.. Sternberg, R. J. (1988) . The triarchic mind: A new theory of intelligence. N e w York: Cambridge University Press. Sternberg, R. J. (1996) . Successfil intelligence: How practical and creative intelligence deter­ mine success in life. N e w York: S i m o n & Schuster. Sternberg, R. J. (1997) . Successful intelligence. N e w York: Plume. Sternberg, R. J. (1997a) . Intell igence and l ifelong learning: What's n e w and how can we u s e it? American Psychologists, 52, 1 1 3 4 - 1 1 3 9 . Sternberg, R. J. (1997b) . Successful intell igence: a broader v i e w of w h o is smart in school and in life. International Schools Journal, XVII, 19-31. Sternberg, R. J. (1997d) . The concept o f intel l igence and its role in l i fe long learning and s u c ­ cess . American Psychologists, 52, 1 1 3 0 - 1 1 3 7 . Sternberg, R. J. (1998) . Successful intel l igence: An expanded approach to understanding intel­ l igence. In K. Pribram (Ed.), Brain and Values: Is a biological science of values possible (pp . 1-21). Mahwash, N e w York: Lawrence Erlbaum Assoc ia tes . Sternberg, R. J. (1999) . The theory of successful intel l igence. Review of General psychology, Vol, 3, No, 4. 292-316. Sternberg R. J. (1999a) . Successful intel l igence: finding a balance. Trends in Cognitive Sciences, 3, 4 3 6 - 4 4 2 . Sternberg, R. J. (2000) . Patterns o f giftedness: A triarchic analysis. Roeper Review, Vol. 22, Issue 4, 231-236 . Sternberg, R. J., & Detterman, D . K . (Eds.) . (1986) . What is intelligence? Contemporary view­ points on its nature and definition. N o r w o o d , N e w York: Ab lex . Sternberg, R. J. & Kaufman J. C . (1998) . Human ability. Annual Review Psychology, 49, 479-502 . Sternberg, R. J., & Wagner, R.K. (1988) . Practical intelligence: nature and origins of compe­ tence in the everyday word. N e w York: Cambridge University Press. Sternberg, R. J., Bruce T., & Grigorenko E .L . ( 1 9 9 8 ) . Teaching triarchically improves s choo l achievemen. Journal of Educational Psychology, v o l , 90 , N o , 3, 3 7 4 - 3 8 4 . Sternberg, R. J., Okagaki, L., & Jackson, A. ( 1 9 9 0 ) . Practical intelligence for success in school . Educational Leadership, 48, 3 5 - 3 9 . Sternberg, R. J., Grigorenko, E.L. , Ferrari M. , & Clinkenbeard P. ( 1 9 9 9 ) . A triarchic analysis o f an aptitude-treatment interaction. European Journal of Psychological Assessment, Vol, 15, Issue 1,3-13. Sternberg, R.J. & Ruzgis , P. (Eds.) ( 1 9 9 4 ) . Personality and intelligence. New York: Cambridge University Press. Sternberg, R. J., Wagner, R. K., Wi l l iams, W. M., & Horvath, J. A. (1995) . Test ing c o m m o n sense. American Psychologists, 50, 9 1 2 - 9 2 7 . Sternberg, R.J., Nokes , C , Geiss ler , P. W . , Prince, R., Okatcha, F., Bundy , D. A . , Grigorenko E. L. (2001). The relationship between academic and practical intelligence: a case study in Kenya. Intelligence, 29, 4 0 1 - 4 1 8 . Stroebe, W., & Stroebe, M. ( 1 9 9 6 ) . The social psycho logy o f social support. In T. Higgins , & LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 89 . -121 . LPP. 121 A. Kruglanski (Eds.) Handbook of social psychology, (pp. 5 9 7 - 621) N e w York: Guilford Press. V e m o n , P. E. ( 1 9 5 0 / 1 9 6 7 ) . The hierarchy ability. In S. Wiseman (Ed.), Intelligence andabili- Baltimore: Penguin B o o k s . Waterman, A. S . (1993) . T w o conceptions o f happiness contrasts of personal express ive- ness( eudaimonia) and hedonic enjoyment. Journal of Personality and Social Psychology, 64, 6 7 8 - 6 9 1 . Wilkinson, R. B . , & Walford, W. A . (2001) . Attachment and personality in the psychological health o f adolescents. Personality and Individual Differences, 31, 4 7 3 - 4 8 4 . Wiss ing , M. P., & Van Eeden, C. (2002) Empirical clarification of the nature of psycholog i ­ cal wel l -being. South African Journal of Psychology, 32 (I), 3 2 - 4 4 . Wong , J. L., & Whitaker D. J. ( 1993). Depress ive Mood States and their Cognit ive and Personality Correlates in College Students: They Improve O v e r Time. Journal of Clinical Psychology, September, Vol.49, No.5, 6 1 5 - 6 2 1 . Zeidner, M. ( 1 9 9 5 ) . Personality traits correlates of intel l igence. In D. H. Saklofske and. M . Zeidner (Eds.). International handbook of personality and intelligence, (pp. 299 -318 ) . N e w York: Plenum Press. Zimet, G. D., Powel l , S. S., Farley, G. K., Werkman, S . , & Berkoff, K. A. (1990) . Psychometric characteristics of the Multidimensional Scale o f Perceived Social Support. Journal of Personality Assessment, 55(3&4), 610-617. Zimet, G. D., Dahlem, N . W., Zimet , S., & Farley, G. K. (1988) . The Multidimensional Scale of Perceived Socia l Support. Journal of Personality Assessment, 52, 3 0 - 4 1 . 122 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664 . SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP. Pirmā kursa studentu psiholoģiskās adaptācijas rādītāju saistība ar piesaistes veidiem un sociālo atbalstu Sarmīte Voi tkāne LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei : srmite@latnet.lv Līdz š i m veiktie pētījumi par studentu adaptēšanos universitātē liecina, ka psiholoģiskās labklājības, trauksmes un depresijas rādītājus ietekmē indivīda piesaistes stils. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt psiholoģiskās adaptācijas rādītāju saistības ar piesaistes stilu un uztverto sociālo atbalstu. Pētījumā piedalījās 215 pirmā kursa studenti, vecumā n o 1 8 - 2 0 gadiem. Studenti tika testēti atkārtoti pēc četru m ē n e š u intervāla. Izmantotās metodikas: attiecību aptauja, psiholoģiskās labklājības aptauja, Rozenberga pašvērtības aptauja, pašpārliecinātas rīcības aptauja, daudzdimensiju uztvertā sociālā atbalsta aptauja, Spilbergera trauksmes pašnovērtējuma aptauja, Beka depresijas aptauja-11 un stresa pārvarēšanas stratēģiju skalas. Rezultāti liecina, ka drošā piesaistes stila jaunieši izjūt lielāku psiholoģisko labklājību visās tās dimensijās. T i e m ir augstāka pašvērtība, izteiktāka pašpārliecinātā rīcība un zemāks trauksmes līmenis. Viņi izjūt sociālo atbalstu un izmanto to stresa pārvarēšanā. Nedrošās piesaistes jau­ niešiem pastāv problēmas pozit īvo attiecību uzturēšanā, sevis akceptēšanā, autonomijā un prasmē iek|auties vidē. V iņ iem ir paaugstināti trauksmes un depresijas rādītāji. Ats lēgas vārd i : adaptācija, depresija, piesaistes st i ls , psiholoģiskā labklājība, sociālais at­ balsts, trauksme. Adjustment to university and psychological we l l -be ing are related with adult attachment style and indicators o f psychological health. This study o f 215 first year students in age 18 to 2 0 examined the relationship of attachment style to psychological wel l -being, anxiety and depres­ sion. W e explored the importance o f social support for adjustment. Students were tested twice . First in N o v e m b e r and a second t ime after 4 months. W e administred the fol lowing self-eva­ luation instruments: The Relationship Questionnaire, Scales o f Psychological Wel l -Be ing , Assertiveness, Rosenberg Sel f -Esteem Scale , Multidimensional Scale o f Perceived Social Support, State ņTrait Anxiety Sca le ( S T A I ) , B e c k Depression Inventory-II, Strategic Approach to Cop ing Scale . The results show that securely attached students report higher we l l - being on all d imens ions , higher se l f -esteem and assertiveness and lower level of anxiety. T h e y perceive higher social support and use it for coping. Insecurely attached students have pro­ blems with posit ive relationships, environment mastery, self-acceptance and autonomy. T h e y have lower assert iveness and higher state and trait anxiety. Preoccupied attachment style w a s significantly correlated with depression at both testing points. K e y w o r d s : Adjustment, Anxiety, Attachment Style, Depression, Psychological Wel l -be ing , Social Support. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 123 Uzsākot studijas augstskolā, dzīves pārmaiņu situācija rada paaugstinātu spriedzi. Attālināšanās no mājām, ģimenes un draugiem, jaunās situācijas prasības liek mobilizēt iekšējos resursus, lai adaptētos jaunajos apstākļos. Jaunieši izjūt stresu, kas ietekmē viņu psiholoģiskās adaptācijas norisi. Adaptācija atkarīga no individuāliem faktoriem, jaunieša lēmuma turpināt mācības, viņa vērtībām, nodomiem un neatkarības izjūtas, kas tieši ietekmē viņa sekmību. Indivīda resursi, sociālais atbalsts, ko jaunietis gūst no sev tuviem cil­ vēkiem un jauniegūtiem draugiem, nodrošina veiksmīgu iekļaušanos augstskolas vidē. Jauniešu psiholoģiskā labklājība, pašrealizācijas efektivitāte šajā vecumposmā (18 - 20 gadi) saistīta arī ar identitātes nostiprināšanos gan per­ sonīgajā, gan profesionālajā plāksnē, izvēlēto mērķu sasniegšanu, nākotnes kar­ jeras veidošanas iespējām un garīgās veselības saglabāšanu. Indivīda labklājība attiecas uz tā optimālu psiholoģiskās funkcionēšanas līmeni, indivīda pašizjūtu, kas atkarīga no ļoti daudziem faktoriem. Jautājumam "Kā jums klājas?" nav tikai sadzīviska nozīme. Jau izsenis teorētiķi mēģinājuši definēt optimālo pieredzi, noskaidrot, kas to veido, kas atbilst "labas dzīves", augstas dzīves kvalitātes, veselības un laimes izjūtas definējumam. Interese par šiem jautājumiem pieaug arī tādēļ, ka ilgu laiku daudz lielāka uzmanība tikusi veltīta psihopatoloģijas izvērtēšanai, tās cēloņu atklāšanai, cenšoties izprast, kas rada ciešanas, dara cilvēku nelaimīgu. Pakāpeniski nos­ tiprinās uzskats, ka pozitīvas emocijas nav pretējas negatīvām emocijām, ka psi­ holoģiska labklājība nav garīgas slimības trūkums. Pēdējā gadsimta nogalē psi­ holoģija arvien vairāk fokusē uzmanību uz to, kā novērst, ietekmēt psihopato­ loģijas attīstību, veicinot labklājību un personisko izaugsmi (Ryan & Deci, 2001; Wissing, & Van Eeden, 2002). Labklājības jautājums atrodas saskares zonā starp filozofiju un psiholoģiju. Viena uzskatu grupa par labklājības un dzīves mērķa būtību uzskata to, ka gal­ venais dzīvē ir gūt maksimālu daudzumu prieka, un tādējādi indivīda laimi veido šo hedonisko brīžu kopums. Psihologi, kas atbalsta hedonisko viedokli, to akcep­ tē. Hedoniskās psiholoģijas pārstāvji uzskata, ka labklājība sastāv no subjektīvas laimes izjūtas. Runāts tiek galvenokārt par patīkamu vai nepatīkamu dzīvi. Kānemans (Kahnemans,1999) pielīdzina labklājību hedonismam. Hedoniskajā psiholoģijā jaunākie uzskati skaidro subjektīvās labklājības jēdzienu (subjective well-being), kas sevī ietver apmierinātību ar dzīvi, pozitīvu garastāvokli un negatīva garastāvokļa trūkumu, kas kopā rada laimes izjūtu. Pēdējā laikā tiek veikti daudzi pētījumi, noskaidrojot faktorus, kas iespaido cilvēka spriedumus par viņu pašsajūtu, viņu psiholoģisko labklājību. (Diener, Kozma & Stone, 2000; Diener, Eunkook, et al.1999, 2000; Diener, 1985, Grob, 1995). Otras uzskatu grupas pārstāvji, eidemonisti - uzskata, ka labklājība nav tikai laimes izjūta, bet ari cilvēka iekšējā potenciāla, savas patiesās būtības īstenošana. Vatermans (Waterman, 1993) akcentē to, ka eidemonija rodas, ja cilvēks holistiski, aktīvi iesaistīts dzīvē, un dzīve ir saskaņā ar viņa pašām nozīmīgākajām vērtībām. 124 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiska adaptācija Eidemonisma viedokļa pārstāve Rifa (Ryff, 1989) psiholoģisko labklājību (psychological well-being) vērtē indivīda dzīves attīstības kontekstā. Viņa labklājību raksturo kā tiekšanos uz pilnību, maksimāli īstenojot savu iekšējo potenciālu kā pašaktualizāciju dažādās dimensijās. Rifa uzsver, ka psiholoģiskās labklājības jēdziena saturu nevar balstīt tikai uz klīnisko pieredzi vai psiholoģisko disfunkciju pētījumiem. Disfunkciju trūkums vēl nenozīmē labklājību. Tādēļ Rifa apkopo atziņas no dažādām psiholoģijas nozarēm un veido sintētisku daudzdimensionālu psiholoģiskās labklājības modeli. Rifa izdala sešas pašaktualizācijas dimensijas, kas veido psiholoģiskās labklājības būtību: sevis akceptēšanu, pozitīvas attiecības ar apkārtējiem, autonomiju, prasmi iekļauties sabiedrībā, mērķtiecību un personisko izaugsmi. Šo jomu īstenošana nodrošina psiholoģisko labklājību un gandarījumu par savu dzīvi visā cilvēka daudzpusīgajā funkcionēšanā sabiedrībā. Šīs sešas psiholoģiskās labklājības dimensijas, kas nodrošina pozitīvo funkcionēšanu, Rifa balsta uz Maslova koncepciju par pašaktualizāciju, Rodžersa viedokli par pilnvērtīgi funkcionējošu personību, Junga atziņām par individuāciju, Olporta uzskatiem par personības briedumu, Eriksona psiholoģiskās attīstības stadijām, Bjūleres uzskatiem par dzīves piepildījumu dzīves gaitā, Ņūgartenas viedokli par personību, kas mainās dzīves gaitā un Jahodas pozitīvajiem garīgās veselības kritērijiem, kas noteic labu psiholoģisko veselību. Apvienojot šos uzskatus, ticis izveidots koncepts par cilvēka pozitīvās funkcionēšanas, sevis aktualizācijas saturu (Ryff, 1989,1995a, 1997). Rifas pētījumi, izmantojot izstrādāto metodiku "Psiholoģiskās labklājības skalas" (Scales of Psychological Well-Being, Ryff, 1989), uzrāda atsevišķu dimensiju atšķirīgu nozīmību pašaktualizācijā dažādās vecuma grupās. Tas atbilst šo vecumposmu indivīdu dzīves uzdevumiem un pašrealizācijas iespējām (Ryff, 1992,1995b). Jaunieši lielāku vērību veltī sevis akceptēšanai, kompetencei un sevis izzināšanai. Jaunāki cilvēki vairāk tiecas apgūt jaunas zināšanas, paplašināt savu pieredzi, rūpējas par personīgo izaugsmi. Jauniešiem ir zemāki autonomijas rādītāji nekā vidēja vecuma cilvēkiem. Par ļoti nozīmīgu labklājības dimensiju tiek atzīta pozitīvas savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Pozitīvas attiecības sniedz sociālo atbalstu, nodrošina labas fiziskās un psiholoģiskās veselības saglabāšanu. To apstiprina daudzi pētījumi (Hardy, Orzek & Heistad, 1984; Halamandaris,.& Power, 1997; Ryan & Deci,2001; Stroebe & Stroebe 1996). Ātri iekļaujoties jaunā sociālā vidē, integrējoties universitātē, jaunieši labāk adaptējas akadēmiskajām prasībām un saglabā emocionālo labsajūtu un veselību (Tomlinson-Clarke, 1998; McGrath, Gutierrez, & Valadez, 2000). Veselības un psiholoģiskās labklājības saglabāšanā, stresa pārvarēšanā, nozīmīga loma ir saņemtajam un izmantotajam sociālajam atbalstam (Heitzman & Kaplan, 1988; Stroebe &Stroebe, 1996). Sociālais atbalsts sastāv no sociālās integrācijas, sociālā atbalsta pieejamības izjūtas un saņemtā sociālā atbalsta LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP. 125 (Barrera, 1986). Ja sociālā integrācija un sociālais atbalsts nav pietiekams, tad cilvēki kļūst vieglāk ievainojami, cieš viņu emocionālā labsajūta un veselība, jo viņiem pietrūkst ļoti būtiska dzīves daļa, kas īstenojama vienīgi caur sociālo mijiedarbību un attiecību uzturēšanu ar ģimeni, draugiem un sev nozīmīgiem, tuviem cilvēkiem (Rook, 1987; Kazarian & McCabe, 1991). Sociālais atbalsts veic vairākas funkcijas, kas svarīgas veselībai un vispārīgai labklājībai. Tas nodrošina emocionālo atbalstu (piedod vērtību, dāvā emocijas un uzticību), novērtē (apstiprina, sniedz atgriezenisko saiti, sociāli salīdzina), sniedz infor­ matīvu atbalstu (padomus, ieteikumus) un piedāvā instrumentālu atbalstu (mater­ iālo palīdzību, iesaisti darbā). Emocionālais sociālais atbalsts jūtami ietekmē labklājību (Cohen, & Wills, 1985; Cohen & Hoberman, 1983). Ļoti svarīga ir sociālā atbalsta pieejamība, tā rada piederības, atbalsta izjūtu, kas nodrošina labu garīgo un fizisko veselību, (Schwarzer & Leppin,1991). Sociālo atbalstu drošāk meklē cilvēki, kam ir pozitīva attiecību pieredze ģimenē, indivīdi ar drošo pie­ saistes stilu. Vieglāk un veiksmīgāk sociālo atbalstu izmanto arī ekstraverti cil­ vēki, kam ir vispusīgāka attiecību pieredze, kā arī cilvēki ar pozitīvu pašvērtību (Hills & Argyle, 2001). Dzīves pārmaiņu situācijā, uzsākot mācības univesitātē, jauniešiem, gan sievietēm, gan vīriešiem, ļoti nozīmīgs ir vecāku atbalsts, tā pieejamība. Vecāki, kam ir savstarpējas, līdzvērtīgas, uzticības pilnas attiecības ar studiju uzsācējiem, veicina jauno studentu sekmīgu adaptāciju un viņu panākumumus mācībās. Jauniešiem svarīgas ir attiecības ar abiem vecākiem, bet tēviem ir lielāka pozitī­ va ietekme uz meitām, viņu veiksmīgu iekļaušanos jaunajā vidē (Wintre, & Sugar, 2000). Jaunekļiem nozīmīgāks ir pozitīvs atbalsts, ko sniedz mātes (Boulter, 2000; Kalsner & Pistole, 2003). Attiecību veidošanā, sociālā atbalsta izmantošanā, līdz ar to arī psiholoģiskās labklājības uzturēšanā liela loma ir piedzīvotajām agrīnajām attiecību pieredzēm ģimenē, kas ietekmējušas indivīda pieeju iesaistei sociālā mijiedarbībā. Indivīda piesaistes stils, iekšējās darbības modelis, kalpo par nozīmīgu iekšējās sociālās adaptācijas resursu, īpaši jaunos nepazīstamos apstākļos, jaunā sociālā vidē, kur jāveido jaunas attiecības, jāiekļaujas jaunā attiecību sistēmā, kas rada stresu (Gerlsma,& Luteijn, 2000; Wilkinson & Walford, 2001). No attiecībām ģimenē, īpaši no attiecībām ar māti, bēms agrīni izveido savu iekšējās darbības modeli. Intemalizētā attiecību pieredze veido viņa priekšstatu par sevi un arī par citu cilvēku atsaucību uz viņa vajadzībām, pārliecību par iespēju citus ietekmēt un atsaucas uz to, kā viņi vēlāk spēs veidot sadarbīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem (Bowlby, 1973,1988; Ainsworth, 1989). Pēc Bartolomjū klasifikācijas jaunus pieaugušos cilvēkus var iedalīt četrās piesaistes stila grupās (Bartholomew, 1990; Bartholomew, Horowitz, 1991). Bartolomjū izveidojusi pieaugušo piesaistes stilu klasifikāciju, vadoties pēc divām dimensijām. Šie stili balstās uz divām dimensijām - izvairīšanos no attiecībām un trauksmi, kas rodas sakarā ar attiecību uzturēšanu vai to iespēja- 126 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija mu pārrāvumu. Izvairīšanās saistīta ar pieaugušā cilvēka nepatiku pret tuvību un atkarību. Trauksmes pamatā ir iespējamās pamešanas draudi. Četri stili bal­ stās uz latentiem faktoriem — es un citi iekšējās darbības modeļiem. Ja personas abstraktais paštēls ir vai nu pozitīvs, vai negatīvs (es kā atbalsta un mīlestības vērts vai nē ), un, ja cilvēka abstraktais citu cilvēku tēls arī ir līdzīgi sadalīts (citi ir uzticami vai neuzticami un noliedzoši), tad veidojas četras kombināci­ jas, četri piesaistes stili (K.Bartholomew & Horowitz, 1991). Pirmais no tiem ir drošais piesaistes stils A, kas apvieno sevī pozitīvu pieeju es un citi. Cilvēkam ir pozitīva attieksme pašam pret sevi, viņš jūtas labi ar tuvību un autonomiju. Otrais ir izvairīgi bailīgais piesaistes stils B, kas apvieno sevī negatīvu pieju es un citi. Šiem cilvēkiem ir negatīvs priekšstats par sevi un citiem , viņi cenšas izvairīties no tuvām attiecībā, lai pasargātos no iespējamas atstumšanas. Trešais ir ar attiecībām pārņemtais piesaistes stils C, kas apvieno sevī negatīvu es un pozitīvu citi modeli . Šie cilvēki cenšas sevi pārvarēt, tikt galā ar savas nepilnvērtības izjūtu, meklējot atzinību no apkārtējiem. Viņi pārņemti ar attiecību jautājumiem. Ceturtais ir izvairīgi noraidošais piesaistes stils D, kas sevī apvieno šķietami pozitīvu es un negatīvu citi modeļus. Bolbi uzskata, ka šie cilvēki kā bērni jutušies nevērtīgi, jo viņu mātes bijušas noraidošas. Tāpēc pakāpeniski cilvēks kļuvis pašpietiekams, radījis sev neievainojamības izjūtu un ir izvairīgs no tuvām attiecībām, lai pasargātos no iespējamas vilšanās. Piesaistes stila veidošanās, vadoties pēc indivīda pašdeterminācijas teorijas, ko piedāvā Rians (La Guardia, Ryan.,et. al., 2000), atkarīga arī no vecāku piee­ jas indivīda trīs galveno psiholoģisko vajadzību - autonomijas, kompetences un sasaistes ar apkārtējiem - apmierināšanā. Vecāki, kas nodrošina šo vajadzību piepildīšanu un pilnveidošanu, stimulē pieaugušā indivīda neatkarību, paļāvību uz saviem spēkiem, sadarbības vēlmi, tā veicinot psiholoģisko labklājību un piemērošanos sociālajai videi dažādās dzīves situācijās. Pieaugušo piesaistes stili saistīti ar tiem atbilstošu pašpaļāvību, problēmu ri­ sināšanas stilu, stresa pārvarēšanas veidiem. Piesaistes stila veids var palīdzēt iepriekš paredzēt adpatācijas problēmas dzīves pārmaiņu situācijās. Pētījumi rāda, ka pastāv cieša saistība starp pieaugušo piesaistes nedrošajiem stiliem, adaptācijas grūtībām un distresa līmeni (Lopez & Gormley, 2002 Rice, FitzGerald, et.al. 1995). Piesaistes drošums ietekmē jauno studentu distresa līmeni. To vienlaicīgi ietekmē arī pazemināta pašvērtības izjūta, disfunkcionāli skaidrojumi par savām spējām, neatbilstoši stresa pārvarēšanas paņēmieni. Drošā piesaiste ir viens no iekšējiem resursiem, kas palīdz cilvēkam pozitīvi vērtēt stresu radošas pieredzes, lai konstruktīvi tiktu galā ar šīm pieredzēm. Drošās piesaistes stils A ļauj optimistiskāk saredzēt nākotni, nodrošina paļāvību uz saviem spēkiem, paša kontroles izjūtu pār notiekošo un paļāvību meklēt palīdzību, ja tā nepieciešama. Viņi pozitīvi vērtē pasauli un sociālo vidi. Pozitīvā attieksme pašiem pret sevi palīdz apzināties savas spējas dzīves izaicinājumu un LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 127 sarežģījumu pārvarēšanā. Viņi meklē nepieciešamo informāciju, integrē jaunās zināšanas un apgūst jaunus paņēmienus, kā efektīvāk tikt galā ar dzīves izaicinājumiem (Simpson & Rholes, 1998 Vivona, 2000). Vienaudži ar drošo piesaisti uzrāda daudz zemāku distresa līmeni, labāku funkcionēšanu jaunos apstākļos. Viņi biežāk piedzīvo pozitīvas emocijas un retāk - negatīvas, tiem piemīt konstruktīvāka domāšana, mazāk attiecību problēmu nekā nedrošās pie­ saistes stila indivīdiem (Lopez, Mauricio, et al., 2001). Pieaugušo piesaistes stili izpaužas notikumu vērtēšanas pieejā, uzmanības fokusēšanas veidā uz notiku­ miem, emociju regulēšanas veidos. Viņi optimistiskāk vērtē notikumus un savu līdzdalību tajos. Indivīdi ar drošo piesaistes stilu retāk un vieglākā veidā pakļauti depresijai, tāpat viņi retāk piedzīvo paaugstinātu trauksmi. Jaunieši, kam ir drošā piesaiste un labas attiecības ar vecākiem, veiksmīgāk adaptējas jaunos apstākļos (Armsden, & Greenberg 1987; Huff, 2001). Viņiem ir augstāks pašvērtējums, viņi gūst prieku no ģimenes attiecībām un attiecībām ar vienaudžiem. Nozīmīgu dzīves pārmaiņu gadījumos īpaši tiek ietekmēti indivīdi ar nedrošo piesaistes stilu. Adaptējoties augstskolā, uzsākot studijas, to, kā jaunietis tiks galā ar stresoriem jaunajā sociālajā vidē, kā spēs regulēt savu stresa līmeni, kā iekļausies jaunajos apstākļos un veidos jaunas sociālās saites, ietekmē jaunieša piesaistes stils. Nedrošās piesaistes stils ir nozīmīgs faktors, kas apgrūtina stresa pār­ varēšanu. Jaunieši ar nedrošo piesaistes stilu uzrāda augstāku distresa līmeni, vājāku paļāvību uz saviem spēkiem un zemāku psiholoģiskās labklājības līmeni (Lopez, & Gormley, 2002). Nedrošās piesaistes stila cilvēkiem pastāv grūtības distresa regulēšanā, viņi nejūtas spējīgi pārvarēt sava diskomforta stāvokli. Viņi biežāk piedzīvo paaugstinātu trauksmes līmeni un viņiem'piemīt negatīvāki un neuzticības pilni uzskati par pasauli, sociālo vidi un cilvēku iedabu kopumā (Mikulincer & Florian, 1998; Collins & Read, 1990). Indivīdi ar nedrošo pie­ saisti vieglāk ievainojami, dzīves izmaiņu reizēs cieš viņu psiholoģiskā labklājī­ ba, viņiem ir lielākas grūtības attiecību iedibināšanā, veidojas dažādi simptomi. Š i e jaunieši nosliecas paredzēt neveiksmi jauno attiecību veidošanā, dis- funkcionālie uzskati par citu cilvēku izturēšanos ietekmē viņu izturēšanos, vien­ laicīgi viņi baidās piedzīvot atstumšanu, izjūt trauksmi un pastāv ari augsts depresijas risks, īpaši sievietēm (Hammen, Burge, et al., 1995). Viņi biežāk izjūt kautrību, piedzīvo vientulības izjūtu, negatīvas emocijas, dusmas, bailes no negatīva novērtējuma, sajūt fiziskās veselības traucējumu simptomus, neirotismu (Halamandaris & Power, 1997). Viņiem sastopama negatīvās domāšanas ten­ dence, iestrēgšana negatīvās domās, atmiņās, pārdzīvojumos. Tendence uz pesi­ mistisku notikumu izskaidrošanas stilu apgrūtina stresa pārvarēšanu, stresa pār­ varēšanas stratēģiju izvēli, ietekmē veselību, ir riska faktors depresijas izcelsmē (Jackson, Sellers & Peterson, 2002). Indivīdiem ar izvairīgi bailīgo piesaistes stilu B ir nosliece nomākt savas emocijas, gan pozitīvās, gan negatīvās, un izvairīties no jebkāda sociālā atbalsta 128 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija (Fuendeling, 1998). Viņi piedzīvo atkarību un trauksmi tuvās attiecībās, ir pār­ mēru kritiski pret sevi, savu izturēšanos attiecību uzturēšanā. Viņiem ir pastiprināta vajadzība pēc novērtējuma, respekta, apbrīnas, tie jūtīgi reaģē, baidās no nosodījuma, kritikas un savas kontroles zuduma pār situāciju. Emocionāli tuvas attiecības viņi izjūt kā apdraudošas, jo pieļauj, ka viņu domas, jūtas, vēlmes var nosodīt un noraidīt. Viņiem grūti uzticēties citiem, tādpēc viņi ir nedroši sava viedokļa, uzskatu izpaušanā, kas apkārtējiem traucē izprast viņu domas, emocijas un attieksmi. Tāpēc viņiem rodas grūtības izmantot sociālo atbalstu, viņi piedzīvo vientulību un tiek traucēta viņu adaptācija dzīves pār­ maiņu situācijās (Halamandaris & Power, 1997; Moller, McCarthy, & Fouladi, 2002). Indivīdi, kam piemīt ar attiecībām pārņemtais piesaistes stils C, ir ļoti vērīgi pret savām emocijām, iekšējā distresa izjūtu un ārējiem apdraudējumiem. Viņiem ir tendence intemalizēt gaidas par to, ka citi nav aizsniedzami un ka tie nesniegs atbalstu (Lopez, Mauricio et al.2001). Tie neefektīvi un netiešā veidā izmanto sociālo atbalstu, pastāvīgi izjūt nedrošibu par attiecību patiesumu, savu lomu un nozīmību šajās attiecībās, tāpēc var piedzīvot nepamatotu vainas izjūtu un greizsirdību; viņi baidās no attiecību pārtraukšanas (Zuroff & Fitzpatrick 1995). Viņiem bieži pakāpeniski attīstās noturīgi veselības traucējumu simptomi, tendence uz paaugstinātu trauksmes līmeni. Jaunieši ar nedrošo piesaisti, ar attiecībām pārņemto stilu, biežāk piedzīvo afektīvus traucējumus, trauksmi, robežpatoloģiju vai šizoidus traucējumus, izvairīgas uzvedības veidu un distimiskas personības iezīmes ar depresijas ten­ denci (Rosenstein & Horowitz, 1996, Vivona, 2000). Izvairīgi noraidošā stila D indivīdi ir izvairīgi attiecību veidošanā un ārēji neizrāda trauksmes pazīmes. Apkārtējie bieži tos novērtē kā emocionāli distancē­ tus, vēsus, intravertus. Viņi paši it kā noliedz tuvo attiecību vērtību. Sakarā ar viņu agrīno pieredzi attiecību uzturēšanā šie pieaugušie pieņem, ka uz citiem nevar paļauties, nevar no tiem sagaidīt emocionālu atbalstu. Tādēļ viņi galvenokārt paļaujas uz sevi, izturas neatkarīgi un pauž atturību draudzības veidošanā. Ja tie piedzīvo distresu, tad cenšas apspiest savas domas un neizrādīt ar tām saistītās izjū­ tas, bet par emociju klātbūtni liecina noteiktas fizioloģiskas reakcijas. Viņi izvairās no attiecībām, kurās iznāktu vairāk paļauties uz otru cilvēku, līdz ar to neveidojas noturīgas, sirsnīgas attiecības, kas savukārt apgrūtina romantisku attiecību vei­ došanu un uzturēšanu. Romantiskās attiecībās viņi viegli maina partnerus, jo tiem pieņemams sekss bez mīlestības, tas neaicina uzticēt savas jūtas otram, paļauties uz partneri. (Bartholomew & Shaver, 1998; Fraley, Davis, & Shaver, 1998). Veids, kā indivīds tiek galā ar stresu radošiem apstākļiem, pārmaiņām, adap­ tējas un iekļaujas jaunos apstākļos, ir saistīts ar to, kā viņš pārvar paaugstināto stresa līmeni, distresu, kas rodas šajos gadījumos. Lazarus (Lazarus, 1999, 2000) izdala divu veidu stratēģijas stresa pārvarēšanā, kas balstās uz stresora kognitīvās novērtēšanas rezultātu. Tiek izvēlēta uz problēmas risinājumu fokusēta LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 129 stratēģija, vai uz emocijām fokusēta stratēģija, kas virzīta uz darbu ar emocijām, kas radušās stresora ietekmē. Stresa pārvarēšanas procesā liela nozīme ir personas resursiem, uz kā pama­ ta iespējams tikt galā ar dažādiem stresoriem, arī tādiem, kas iepriekšējā pieredzē nav piedzīvoti. Stresu rada jauni dzīves uzdevumi, lomu maiņa, attālināšanās no ģimenes, identitātes stabilizēšanās jaunajos apstākļos. Nepieciešamas daudzvei­ dīgas adaptīvas stratēģijas un spēja aplūkot radušās grūtības no dažādiem skatu punktiem. Stresa pārvarēšanas procesa norises veiksmīgums atkarīgs no indi­ viduālās rīcības, situācijas specifikas un tā, cik elastīga ir indivīda rīcība stresu radošajos apstākļos. Nepieciešama pastāvīga sevis un situācijas pārvērtēšana, mainot izmantotās stresa pārvarēšanas stratēģijas (Jackson, Sellers, & Peterson, 2002). Liela nozīme ir mākai sagatavoties stresa situācijai, tās pārvarēšanai. Ļoti būtisks ir līdzvars starp funkcionālām stresa pārvarēšanas stratēģijām: aktīvu problēmu risināšanu, informācijas iegūšanu un padoma saņemšanu par pastāvošām neskaidrībām, sociālā atbalsta pieņemšana, risinājumu meklēšana un disfunkcionālām stresa pārvarēšanas stratēģijām: izvairīgu rīcību, vilcināšanos, konfrontējošu rīcību (Cohen & Wills, 1985). Sievietes biežāk nekā vīrieši nosliecas izmantot sociālā atbalsta stratēģijas. Pēdējā laikā veiktie pētījumi (Gale Berkowitz Taylor, Klein, et al., 2000) uzrāda atšķirības vīriešu un sieviešu bioķīmiskās reakcijās stresa apstākļos. Stresa situācijās sievietēm izdalās oksitocīns, hormons, kas stimulē interesi mek­ lēt sociālo iesaisti. Vairāk iesaistoties attiecībās, arī vairāk izstrādājas oksitocīns, kas pretdarbojas stresam un izraisa nomierinošu efektu. Tas norāda uz bioloģisku pamatojumu atvieglojumam, ko sievietes gūst, izmantojot tuvas attiecības. Vīriešiem nav šādas reakcijas, jo testosterona līmenis pieaug, piedzīvojot stresu, un šobrīd ir pieņēmums, ka testosterons varētu mazināt oksitocīna iedarbību. Par neveiksmīgu tiek vērtēta izvairīgo stresa pārvarēšanas stratēģiju lietoša­ na - nogaidoša, izvairīga pieeja palīdzības meklēšanai. Neatkarīgi no dzimuma tāda pieeja paaugstina depresijas risku. Izvairīgo stresa pārvarēšanas stratēģiju lietošana saistīta ar neveiksmīgāku adaptāciju un augstāku depresijas līmeni (Seiffge-Krenke, Weidemann, et al., 2001). Jaunietēm depresija bieži saistīta ar izvairīgo stresa pārvarēšanas stratēģiju lietošanu. Jaunekļi biežāk nomāc savas depresīvās izjūtas, kas var izpausties konfliktos ar draugiem, tuviniekiem, nepār­ domātu rīcību, alkohola lietošanu (Hamarat, Thomson et al, 2001). Jaunietes biežāk izmanto uz emocijām fokusētās stratēģijas. Jaunās sievietes izjūt lielāku sociālo atbalstu no draugiem nekā jaunie vīrieši (Dwyer, & Cummings, 2001). Stresa pārvarēšanas stratēģiju izvēlē liela nozīme ir arī indivīda optimistiskai pieejai notikumiem. Indivīdi ar optimistisku attieksmi izjūt mazāku distresu, retāk lieto izvairīgās stratēģijas, biežāk izmanto uz problēmu risināšanu virzītās un sociālā atbalsta meklēšanas pieejas. Optimisms ietekmē stresa līmeni un tā pārvarēšanas stratēģiju izvēli tieši un netieši, kas saistīts ar sociālā atbalsta piee­ jamības izjūtu (Dougall, Hyman et al., 2001). 130 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiska adaptācija Katram indivīdam ikdienā un stresa apstākļos ir svarīgi saglabāt, vairot un aizsargāt sevi un savus dažādos resursus, ko apdraud stress. Dažādās situācijās nepieciešami atšķirīgi resursi. Vadoties pēc resursiem - tuvi cilvēki, personības īpašības, enerģija, notiekti apstākļi, dažādi objekti, saglabāšanas, aizsargāšanas princips - Hobfols (Hobfoll, 1998) kopā ar kolēģiem izstrādā trīsasu stresa pār­ varēšanas modeli un uz tā balstītas stresa pārvarēšanas stratēģiju skalas (Strategic Approach to Coping Scale - SACS, Hobfoll, Dunahoo & Monnie, 1998)). Pirmā šajā trīsasu stresa pārvarēšanas modelī ir prosociālā - antisociālā ass, kas norāda, cik lielā mērā indivīds virzās uz sadarbību, meklē atbalstu, pievienojas pārējiem vai konfrontē sevi ar apkārtējiem, nerēķinās ar tiem, rīko­ jas uzstājīgi, valdonīgi, tātad zināmā mērā agresīvi pret citiem. Otrā ir aktivitātes - pasivitātes ass, kas raksturo aktivitāti, kādu indivīds uzrāda attiecībā uz stre- soru, un resursu izmantošanu savā rīcībā. Te tiek izdalīta aktīva rīcība vai izvairī­ gi piesardzīga rīcība. Trešā ass raksturo tiešu — netiešu rīcību, tendenci izvēlēties tādu rīcības veidu, kas palīdz atklāti, tieši apmierināt savas vajadzības, vai arī netieši rīcības veidi, kas ļauj aplinkus apmierināt savas vajadzības, slēpjot savu viedokli, pakļaujoties citu uzskatiem, šķietami saglabāt mieru. Galvenais uzsvars Hobfola pieejā attiecībā uz stresa pārvarēšanu tiek likts uz noteiktu uzvedības stratēģiju izvēli, ar kuru palīdzību indivīds mēģina tikt galā ar problēmām, kas rada stresu, kas apdraud viņa dažādos resursus. Voitkānes un Miezītes iepriekš veiktā pētījuma rezultāti (Voitkāne & Miezīte, 2001) par pirmā kursa studentu adaptāciju universitātē un viņu vajadzībām pēc palīdzības, uzsākot studijas, rādīja, ka viņiem pastāv adaptācijas grūtības jaunajos apstākļos. Jaunieši piedzīvo stresu, kas atsaucas uz viņu garīgo un fizisko labklājību dažādu traucējumu veidā: depresijas, trauksmes, veselības problēmas. Vērojamas arī nopietnas grūtības attiecību veidošanā: kautrība, diskomforts sociālā vidē, vientulība. Nopietnās sociālo attiecību veidošanas problēmas apgrūtina iekļaušanos nepazīstamajā vidē un atsaucas uz akadēmiska­ jiem panākumiem. Studenti atzīst tādas mācību grūtības kā bailes no eksāme­ niem, publiskas uzstāšanās, vilšanos savās spējās. Jaunieši joprojām atrodas savas identitātes meklējumos, par ko liecina viņu dzīves jēgas, vērtību un morāles kritēriju meklējumi, neskaidrības par šiem jautājumiem. Trešā daļa no studentiem, kam ir daudzas no šīm grūtībām, izvairās meklēt palīdzību. Tātad jaunieši ir neizlēmīgi, nedroši, dažādu iemeslu dēļ ir atturīgi meklēt palīdzību savu problēmu risināšanā. Līdz ar to ieilgst viņu diskomforta stāvoklis, pieaug neapmierinātība ar sevi, vidi, mācību procesu un dzīvi kopumā, un tas traucē mācībām. Turpinot pētījumu par studentu adaptāciju, uzsākot mācības universitātē, lai dziļāk izprastu resursus, kas veicina adaptāciju, pievēršamies jautājumam par pie­ saistes stila un sociālā atbalsta nozīmi un to ietekmi uz psiholoģiskās adaptācijas rādītājiem: psiholoģisko labklājību, trauksmi, depresijas tendenci, efektīvu stresa pārvarēšanas stratēģiju izvēli. Iepriekš veiktie pētījumi (McGrath, Gutierrez, & LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 131 Valadez, 2000; Hills & Argyle, 2001; Huff, 2001; Kling, Ryff, & Essex, 1997; Lee, Keough, & Sexton, 2002; Molller, McCarthy,& Fouladi, 2002) pasvītro sociālā atbalsta izjūtas nozīmi un pozitīvas pašvērtības stabilizējošo ietekmi dzīves pārmaiņu situācijās. Pozitīva pašvērtība nodrošina arī pašpārliecinātu, izlēmīgu rīcību, lai risinātu dažādas dzīves situācijas, palīdz adaptēties mainīgos apstākļos (Strahan, 2003; Nevid & Rathus, 1978; Heitzman &Kaplan, 1988). Tādēļ psiholoģiskās adaptācijas izvērtēšanā pievērsām uzmanību saņemtās sociālā atbalsta izjūtas, pašvērtības un pašpārliecinātas rīcības nozīmībai. Vadoties pēc iepriekš veiktajiem pētījumiem, var gaidīt, ka jaunie studenti ar drošo piesaistes stilu uzrādīs labākus psiholoģiskās adaptācijas rādītājus, augstākus pašvērtības rādītājus un zemākus distresa - trauksmes un depresijas - rādītājus, salīdzinot ar nedrošā piesaistes, stila jauniešiem. Var paredzēt, ka drošā piesaistes stila jaunieši dos priekšroku sociālā atbalsta izmantošanas stratēģijām stresa pārvarēšanā. Paredzams, ka jaunieši, kas izjūt lielāku sociālo atbalstu, uzrādīs zemākus distresa rādītājus - trauksmi un depresiju. Ir paredzamas dzi- mumatšķirības psiholoģiskās adaptācijas rādītāju saistībā ar piesaistes stiliem, stresa pārvarēšanas stratēģiju izmantošanā un sociālā atbalsta izjūtā. Pētījuma jautājumi: Kāda sakarība pastāv starp dažādiem piesaistes stiliem un psiholoģiskās adaptācijas rādītājiem (psiholoģisko labklājību, trauksmi, stresa pārvarēšanas stratēģijām, depresiju) jauniešiem vecumā no 18 līdz 20 gadiem. Kāda sakarība pastāv starp izjusto sociālo atbalstu, psiholoģisko labklājību un dezadaptācijas simptomiem (trauksmi, depresiju). Metode Pētījuma dalībnieki Pētījumā piedalījās Latvijas Universitātes pirmā kursa studenti no desmit fakultātēm. Studenti tika aptaujāti divas reizes - rudenī un pēc četriem mēnešiem pavasarī. Pirmajā posmā aptaujas aizpildīja 356 studenti. No tiem otro reizi pētījumā piedalījās 215 jaunieši. Pētījuma abos posmos piedalījās 170 sievietes un 45 vīrieši vecumā no 18 līdz 20 gadiem. Pētījuma instrumentārijs Attiecību aptauja (AA) (The Relationship Questionnaire, Bartholomew & Horowitz, 1991) izveidota, lai izvērtētu pieaugušo piesaisti, vadoties pēc četrām kategorijām. Šī metode var tikt dēvēta par piespiedu izvēles metodi, j o respon- dentam tiek piedāvāti četri attiecību stilu apraksti, no kuriem jāizvēlas sev piemērotākais. Pēc tam katrs no tiem jāranžē skalā no 1 līdz 7. Izdalāmi četri pie- 132 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija saistes stili: A- drošais piesaistes stils; B- izvairīgi bailīgais stils; C- ar attiecībām pārņemtais stils; D- izvairīgi noraidošais stils. Jo augstāks stila novērtējums, jo lielākā mērā tas atbilst viņa piesaistes veidam emocionāli tuvās attiecībās. Psiholoģiskās labklājības skala (Scales of Psychological Well-Being, Ryff, 1989) izveidota, balstoties uz Rifas teorētiski formulētajām sešām psiholoģiskās labklājības dimensijām, kas uzrāda noteiktus pozitīvas funkcionēšanas aspektus. Aptaujā 54 apgalvojumi. Pašnovērtējuma aptaujas sešās apakšskalās ietverti deviņi apgalvoju­ mi, kas vērtējami pēc 6 punktu Likerta skalas. Augsti rādītāji skalās rāda attiecīgās dimensijas pozitīvo vai negatīvo aspektu. Izmantotas šādas skalas. 1. Sevis akcep­ tēšana: rāda pozitīvu attieksmi pret sevi, spēju pieņemt savas labās vai sliktās izpausmes. 2. Pozitīvas attiecības ar apkārtējiem: rāda siltas, uzticības pilnas attiecības, empātiju, intimitāti, rūpes par citiem. 3. Autonomija: rāda pašnoteikšanās līmeni, neatkarību, vadīšanos pēc personīgiem standartiem, spēju nepakļauties soci­ ālam spiedienam. 4. Prasme iekļauties sabiedrībā: rāda prasmi un kompetenci rīkoties noteiktā vidē, prasmi kontrolēt dažādas aktivitātes, spēju izmantot radušās iespējas, atklāt vai radīt darbības fonu, kas atbilstu paša vērtībām vai vajadzībām. 5. Mērķtiecības skala: rāda noteiktu mērķu esību, dzīves virzību. Atzīst tagadnes un pagātnes nozīmību. Piemīt uzskati, kas dod dzīvei saturu. 6. Personiskā izaugsme: rā­ da savas attīstības izjūtu. Cilvēks saredz sevi attīstībā, izaugsmē. Jūt, ka īsteno sevi, atzīst pozitīvas pārmaiņas sevī un savā uzvedībā. Atsaucīga pieeja jaunām pieredzēm. Pašpārliecināta rīcība (Assertiveness, Rathus,1973; Nevid & Rathus, 1978) Aptauja nosaka pašpārliecinātas, izlēmīgas rīcības līmeni dažādās dzīves situāci­ jās. Piedāvāti 30 apgalvojumi, uz kuriem atbildes tiek dotas 6 punktu sistēmā. Pašvērtības aptauja (Self-Esteem Scale, Rosenberg, 1965). Rozenbergs par pašvērtību sauc sevis akceptēšanu, pamatizjūtu par sevis kā cilvēka vērtīgumu. Aptauja sākotnēji domāta vidusskolēniem, bet vēlāk plaši tiek lietota pieauguša­ jiem. Tā sastāv no 10 jautājumiem, kas tiek vērtēti 4 punktu sistēmā. Izjustais sociālais atbalsts (Multidimensional Scale of Perceived Social Support MSPSS , Zimet, et.al., 1988; Kazarian, & McCabe, 1991). Pašnovērtējuma metode, lai subjektīvi izvērtētu sajusto sociālo atbalstu trīs jomās - ko sniedz ģimene, draugi un kāds nozīmīgs cilvēks. Aptauja sastāv no 12 jautājumiem, kas tiek vērtēti pēc 7 punktu Likerta skalas. Spilbergera trauksmes pašnovērtējums (State - Traite Anxiety Inventory (STAI), Spielberger, 1977). Aptauja sastāv no divām daļām, kurās katrā ir 20 apgalvojumi. Katra atbilde tiek vērtēta ar punktiem no 1 līdz 4. Pirmā aptau­ jas daļa ļauj noteikt trauksmes pašreizējo stāvokli. Otrā aptaujas daļa nosaka respondenta trauksmi kā noturīgu personības īpašību. Beka depresijas aptauja - II (Beck Depression Inventory, BDA-II, Beck, 1996). Aptauja sastāv no 21 apgalvojuma un izmantojama depresijas smaguma pakāpes novērtēšanai. Katram apgalvojumam ir četri līdzvērtīgi varianti, no kuriem respondentam jāizvēlas tas, kurš vislabāk raksturo viņa pašsajūtu. Tas ļauj vērtēt depresijas smaguma pakāpi. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 133 Stresa pān'arēšanas stratēģijas (Strategic Approach to Coping Scale-SACS, Hobfoll, Dunahoo, et al., in press). Balstoties uz vairākasu stresa pārvarēšanas mo­ deli, veidota metode stresa pārvarēšanas stratēģiju noteikšanai. Metodē ir 52 ap­ galvojumi, kas raksturo cilvēka rīcību, attieksmi un jūtas, pārvarot stresa situācijas. Katrs apgalvojums tiek vērtēts 5 ballu sistēmā. Metode sastāv no 9 apakšskalām. 1. Pašpārliecināta rīcība; 2. Sociāla pievienošanās; 3. Sociālā atbalsta meklēšana; 4. Piesardzīga rīcība; 5. Instinktīva rīcība; 6. Izvairīšanās; 7. Valdonīga (agresīva) rīcība; 8. Nerēķināšanās ar citiem (antisociāla); 9. Netieša rīcība. Pētījuma procedūra Pirmajā pētījuma posmā studentiem tika izsniegts aptauju komplekts, kuras tie aizpildīja un pēc tam atdeva pētniekiem. Daļa studentu aptaujas aizpildīja auditorijā, daļa tās aizpildīja ārpus studiju vietas. Otrajā posmā katram studen­ tam personīgi tika nogādāta aploksne ar jaunu aptauju komplektu un aploksni, kurā ievietot aizpildīto aptauju. Aizpildītās aptaujas ar Studentu padomes pārstāvju palīdzību viņi nodeva pētniekiem. Rezultāti Izvērtējot demogrāfisko aptauju, redzam, ka dzimtā valoda 86 % studentu ir latviešu valoda un 14 % - krievu valoda. Mācības valsts valodā nerada grūtības 90 % jauniešu. Nelielas grūtības mācībās valsts valodā uzrāda 8,5 % jauniešu no visiem aptaujātajiem studentiem. Lielākā studentu daļa, 58 %, ir pilsētu iedzīvotāji. No mazpilsētām nāk 19 % jauno studentu. No lauku pagastiem - 23 % jauniešu. Pilna ģimene (abi vecāki) ir 68 % jauniešu. 20 % jauniešu nāk no šķirtām ģimenēm. 5 % jauniešu nāk no vientuļo vecāku ģimenēm. Savu mater­ iālo stāvokli par labu atzīst 21 % jauniešu, par apmierinošu - 71 %, bet par slik­ tu - 8 % jauniešu. 60 % jauniešu atzīst, ka savu finansiālo iespēju robežās tikai daļēji var iegādāties sev nepieciešamo. Dažiem studentiem trūkst naudas pat pār­ tikai. Tomēr 38 % jauniešu spēj iegādāties visu sev nepieciešamo. Kopmītnēs dzīvo 34 % studiju uzsācēju. 20 % jauniešu īrē istabu vieni vai kopā ar draugiem. Ģimenē, pie vecākiem, dzīvo 44 % jauniešu. Lai nodrošinātu savas iespējas studēt, 2,8 % jauniešu izmanto studiju kredī­ tu. 27 % studentu saņem materiālo palīdzību no vecākiem un vienlaicīgi strādā. 40 % studentu strādā, lai sevi nodrošinātu. 10 % studentu pārtiek no stipendijas un strādā, lai sevi nodrošinātu. No dienas nodaļā studējošajiem un strādājošajiem studentiem 44 % nepietiek laika studiju uzdevumu izpildei. 56 % studentu pēc pašu ieskatiem veiksmīgi savieno studijas ar darbu. Datu analīze rāda, ka no kopīgā aptaujā iesaistīto studentu skaita viena treš- 134 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija daļa jauniešu atbilst drošajam piesaistes stilam A, sieviešu grupā 35%, vīriešu grupā 3 3 % . Atšķirības pastāv izvairīgi bailīgā un izvairīgi noraidošā piesaistes stila grupā. Izvairīgi bailīgā stila B grupā sievietes sastāda 29%, bet vīrieši — 18% no aptaujātajiem jauniešiem. Izvairīgi noraidošā piesaistes stila D grupā, pārsvarā ir vīrieši - 27%, bet sievietes tikai 7%. 1.tabula. Psiholoģiskās adaptācijas rādītāju korelācija ar piesaistes stiliem un dispersiju analīzes rezultāti sievietēm, n=170 Piesa i s t e s stili Ps iho loģ i skas adaptācijas rādītāji A drošais B izvair īg i C ar ba i l īga i s a t t iec ībām pārņemtais D izvair īgi nora idoša is (ANOVA) F Ps iho loģ i skā labklājība: Poz i t īvas att iecības 0 , 2 7 * * - 0 , 2 8 * * - 0 , 2 3 * * 1 1 , 5 5 * * S e v i s akceptēšana 0 , 2 7 * * - 0 , 1 7 * - 0 , 1 9 * 5 , 4 8 * * A u t o n o m i j a 0 , 4 3 * * - 0 , 2 3 * * 2 , 8 9 * Prasme iekļauties sabiedrībā 0 , 3 3 * * - 0 , 2 0 * * - 0 , 2 9 * * 6 , 2 5 * * Mērķt iec ība 0 , 2 6 * * 0 , 1 7 * - 0 , 1 9 * 4 , 1 6 * * Personīgā i z a u g s m e 0 , 2 2 * * 3 , 9 4 * * Pašvērt ība 0 , 4 8 * * - 0 , 2 2 * * - 0 , 2 0 * * 1 0 , 1 5 * * Pašpārliecināta rīcība 0 , 4 3 * * - 0 , 2 4 * * - 0 , 2 2 * * 7 , 7 3 * * Izjustais soc iā la i s atbalsts 0 , 3 3 * * - 0 , 2 4 * * - 0 , 1 8 * 8 , 2 1 * * Trauksme , T- s tāvok l i s - 0 , 2 2 * * 0 , 2 3 * * 0 , 2 0 * * 3 , 3 9 * Trauksme , T-personības i e z ī m e - 0 , 3 4 * * 0 , 3 1 * * 0 , 1 8 * 5 , 8 8 * * Depres i ja - 0 , 2 0 * * 0 , 2 6 * * 2 , 7 5 * Depres i ja (pēc 4 m ē n e š i e m ) - 0 , 3 4 * * 0 , 2 6 * * 0 , 2 6 * * 7 , 2 5 * * * p < 0 , 0 5 ; * * < 0 , 0 1 Drošā piesaistes stila sieviešu grupā pastāv augsta pozitīva korelācija ar daudziem psiholoģiskās adaptācijas rādītājiem (sk. 1. tabulu). Psiholoģiskās labklājības rādītāji, pašvērtība un pašpārliecināta rīcība nozīmīgi saistīta ar drošo piesaistes stilu (p. < 0,01) Nozīmīgas negatīvas saistības pastāv ar trauksmes un depresijas rādītājiem. Stresa pārvarēšanā drošā piesaistes stila sievietes priekšroku dod pašpārliecinātai rīcībai un nelieto izvairīgu rīcību, to rāda negatīvās korelācijas (sk. 2 tabulu). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 135 2. tabula. Stresa pārvarēšanas stratēģiju korelācija ar piesaistes stiliem sievietēm, n=170 Piesa is tes stili P s i h o l o ģ i s k ā s A droša is B izvairīgi C ar D izvairīgi adaptācijas rādītāji bai l īgais at t iec ībām nora idoša i s pārņemtais Stresa pārvarēšanas stratēģijas: Pašpārl iec ināta rīcība 0 , 3 6 * * 0 , 1 5 * Soc iā lā atbalsta m e k l ē š a n a 0 , 1 9 * Izvair īšanās - 0 , 2 0 * * 0 , 1 8 * P iesardz īga rīcība 0 , 1 8 * Soc iā lā p i e v i e n o š a n ā s 0 , 1 8 * Instinktīva rīcība V a l d o n ī g a rīcība 0 , 2 1 * * Uzs tāj īga rīcība N e t i e š a rīcība * p < 0 , 0 5 ; ** < 0 ,01 Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila sieviešu grupā (sk. 1. tabulu) pastāv negatīvas korelācijas ar pozitīvām attiecībām un prasmi iekļauties sabiedrībā, kā arī izjusto sociālo atbalstu, pašvērtību un pašpārliecinātu rīcību. Turpretī pozitī­ vas korelācijas tiek uzrādītas ar trauksmes un depresijas rādītājiem. Izvairīgi noraidošā piesaistes stila sieviešu grupā (sk. 1. tabulu) pastāv nozī­ mīgas negatīvas korelācijas ar pozitīvām attiecībām un prasmi iekļauties sabiedrībā un pozitīvas korelācijas ar depresiju un trauksmi. Stresa pārvarēšanā nedrošo piesaistes stilu jaunietēm ir tendence uz pārsteidzīgu, instinktīvu, pie­ sardzīgu un izvairīgu rīcību (sk. 2. tabulu). Dispersiju analīze (sk. 1. tabulu) apstiprina, ka dažādo piesaistes stilu sie­ viešu grupās pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības visos psiholoģiskās adaptāci­ jas rādītājos. Vīriešu grupā, kas ir mazāka par sieviešu grupu - 45 jaunieši, pastāv vairākas iezīmīgas sakarības (sk. 3 . tabulu). Drošā piesaistes stila vīriešu grupā ir nozīmī­ ga pozitīva korelācija ar atsevišķiem psiholoģiskās adaptācijas rādītājiem. No psiholoģiskās labklājības rādītājiem nozīmīga korelācija ir pozitīvām attiecībām un autonomijai. Pašvērtība, pašpārliecināta rīcība un izjustais sociālais atbalsts arī ir pozitīvi saistīts ar drošo piesaistes stilu. 136 S.Voitkāne Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija 3.tabula. Psiholoģiskās adaptācijas rādītāju korelācija ar piesaistes stiliem vīriešiem, n = 45 Piesa i s te s stili P s i h o l o ģ i s k ā s A droša i s B izvair īg i C a r D izvairīgi adaptācijas rādītāji ba i l īga i s att iecībām noraidošais pārņemtais P s i h o l o ģ i s k ā labklājība: Poz i t īvas att iec ības 0 , 3 9 * * S e v i s akceptēšana A u t o n o m i j a 0,31 * Prasme iekļaut ies sabiedrībā Mērķt i ec ība Person īgā i z a u g s m e Pašvērt ība 0 , 3 9 * * Pašpārl iec ināta rīcība 0 , 4 1 * * Izjustais soc iā la i s atbalsts 0 , 4 0 * * Trauksme , s tāvok l i s T r a u k s m e , i e z ī m e Depres i ja Depres i ja ( p ē c 4 m ē n e š i e m ) * p < 0 , 0 5 ; * * < 0 , 0 l Izvairīgi bailīgā piesaistes stila vīriešu grupā ietilpst tikai astoņi cilvēki, tomēr pastāv nozīmīgas pozitīvas korelācijas piesaistes stilam ar personisko iz­ augsmi un tādām stresa pārvarēšanas stratēģijām kā instinktīva rīcība, uzstājīga un valdonīga rīcība (sk. 4 . tabulu). Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila vīriešu grupā ietilpst desmit cilvēku, te pastāv nozīmīgas pozitīvas korelācijas ar atsevišķām stresa pārvarēšanas stratēģijām, instinktīvu, uzstājīgu un valdonīgu rīcību (sk. 4 tabulu). Izvairīgi noraidošā piesaistes stila vīriešu grupā pastāv piesaistes stila saistī­ ba ar izvairīgo stresa pārvarēšanas stratēģiju. - 0 , 3 3 * - 0 , 3 0 * 0 , 5 4 * * LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 137 4 . t a b u l a . S t r e s a p ā r v a r ē š a n a s s t r a t ē ģ i j u k o r e l ā c i j a a r p i e s a i s t e s s t i l i e m v ī r i e š i e m , n=45 Piesa i s t e s stili P s i h o l o ģ i s k ā s A-droša i s B- izvair ig i C-ar D- izva ir īg i adaptācijas rādītāji bai l īgais att iec ībām pārņemtais nora idoša i s Stresa pārvarēšanas stratēģijas: Pašpārl iec ināta rīcība S o c i ā l ā atbalsta m e k l ē š a n a Izvair īšanās 0 , 3 1 * 0 , 3 9 * * P iesardz īga rīcība S o c i ā l ā p i e v i e n o š a n ā s 0 , 3 4 * Inst inktīva rīcība 0 , 5 6 * * 0 , 3 7 * V a l d o n ī g a rīcība 0 , 3 8 * * 0 , 5 2 * * Uzstāj īga rīcība 0 , 4 4 * * 0 , 4 3 * * N e t i e š a rīcība *p < 0 ,05 ; ** < 0,01 Izvērtējot sociālā atbalsta izjūtas nozīmību un psiholoģiskās labklājības dimensiju saistību ar trauksmes un depresijas rādītājiem sieviešu un vīriešu grupās, novērojamas gan līdzīgas tendences, gan arī iezīmīgas atšķirības. 5.tabula. Izjusta sociālā atbalsta un psiholoģiskās labklājības korelācija ar trauksmi un depresiju sievietēm, n=170 T r a u k s m e , Trauksme B D A - p i r m a B D A - p ē c s tāvok l i s i e z ī m e reize 4 m ē n . S o c i ā l a i s atbalsts k o p u m ā - 0 , 2 8 * * - 0 , 3 8 * * - 0 , 3 7 * * - 0 , 2 9 * * S o c i ā l a i s atbalsts - ģ i m e n e - 0 , 1 9 * - 0 , 2 6 * * - 0 , 3 9 * * - 0 , 2 6 * * S o c i ā l a i s atbalsts - draugi - 0 , 2 1 * * - 0 , 2 5 * * - 0 , 2 2 * * - 0 , 2 1 * * S o c i ā l a i s atbalsts - n o z ī m ī g s c i l v ē k s - 0 , 2 3 * * - 0 , 3 3 * * - 0 , 2 1 * * - 0 , 1 9 * P s i h o l o ģ i s k ā labklājība: Poz i t ī vas att iecības - 0 , 3 2 * * - 0 , 4 0 * * - 0 , 3 8 * * - 0 , 2 7 * * S e v i s akceptēšana - 0 , 6 2 * * - 0 , 6 6 * * - 0 , 5 7 * * - 0 , 3 6 * * A u t o n o m i j a - 0 , 2 9 * * - 0 , 3 9 * * - 0 , 2 7 * * Prasme iekļaut ies sabiedrībā - 0 . 5 7 * * - 0 , 6 7 * * - 0 , 6 0 * * - 0 , 5 0 * * Mērķt i ec ība - 0 , 2 1 * * - 0 , 3 5 * * - 0 , 3 3 * * - 0 , 2 5 * * Personi skā i z a u g s m e - 0 , 2 9 * * - 0 , 2 9 * * - 0 , 2 5 * * - 0 , 1 9 * p < 0 , 0 5 , * * p < 0 , 0 l 138 S.Voitkāne Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija 6. tabula. Izjustā sociālā atbalsta un psiholoģiskas labklājības korelācija ar trauks­ mi un depresiju vīriešiem, n= 45 T r a u k s m e , T r a u k s m e , B D A - p i r m a B D A - p ē c s t ā v o k l i s i e z ī m e re ize 4 m ē n . Soc iā la i s atbalsts k o p u m ā - 0 , 3 8 * - 0 , 4 5 * * - 0 , 4 2 * * - 0 , 3 3 * Soc iā la i s atbalsts- ģ i m e n e - 0 , 4 1 * * - 0 , 5 1 * * - 0 , 3 9 * * - 0 , 4 1 * * Soc iā la i s atbalsts - draugi - 0 , 3 4 * - 0 , 3 1 * Ps iho loģ iskā labklājība: Poz i t īvas att iecības - 0 , 3 7 * - 0 , 3 4 * S e v i s akceptēšana - 0 , 5 9 * * - 0 , 6 4 * * - 0 , 6 2 * * - 0 , 5 8 * * Autonomija - 0 , 4 5 * * Prasme iekļauties sabiedrībā Mērķt iec ība Personiskā i z a u g s m e *p < 0 ,05; ** < 0,01 Abās grupās, sieviešu un vīriešu, (5. tabula un 6. tabula), izjustais sociālais atbalsts cieši negatīvi korelē ar trauksmi un depresiju. Ja sieviešu grupā nozīmī­ gi ir visi izjustā sociālā atbalsta veidi: ģimene, draugi un nozīmīgs tuvs cilvēks, tad vīriešu grupā visnozīmīgākais ir izjustais sociālais atbalsts no ģimenes. Sieviešu grupā (5. tabula) visi psiholoģiskās labklājības rādītāji negatīvi korelē ar trauksmi un depresiju. Sevišķi nozīmīgas ir trauksmes negatīvās saistības ar sevis akceptēšanu, trauksmes stāvokli, un trauksmes iezīmi. Tāpat nozīmīgas ir trauksmes, trauksmes iezīmes un depresijas negatīvās saistības ar prasmi iekļauties sabiedrībā. Vīriešu grupā (6. tabula) augstāka nozīmība ir izjustajam sociālajam atbal­ stam ģimenē, kas negatīvi korelē ar trauksmi, trauksmes stāvokli, trauksmes iezī­ mi un depresiju gan pirmajā mērījumā, gan atkārtotajā mērījumā pēc četriem mēnešiem. Vienlaicīgi pastāv neliela negatīva depresijas saistība ar izjusto sociālo atbal­ stu no draugiem: pirmajā mērījumā, un saistība saglabājas atkārtotajā mērījumā. Tāpat kā sievietēm, sevišķi nozīmīgas ir trauksmes negatīvās saistības ar sevis akceptēšanu; trauksmes, trauksmes stāvokļa un trauksmes iezīmes un depresijas saistīta pirmajā mērījumā un atkārtotajā mērījumā. Iztirzājums Šī pētījuma rezultāti apstiprina ārvalstīs iegūtos rezultātus par piesaistes stila sasaisti ar adaptāciju veicinošiem rādītājiem, par drošā piesaistes stila jauniešu LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP. 139 (sieviešu un vīriešu) veiksmīgāku adaptāciju jaunajos apstākļos, uzsākot studijas augstskolā. Drošā piesaistes stila jauniešiem piemīt augstāka psiholoģiskā labklājība visās tās dimensijās, laba pašvērtība, kas saistās ar pašpārliecinātu rīcību ikdienas situācijās, viņu pieeju stresu radošo problēmu risināšanai. Pētījuma rezultāti atbilst iepriekš veiktiem pētījumiem (Lopez & Gormley, 2002; Lopez, Mauricio, et al. 2001; Mikulincer, & Florian, 1998; Rice, FitzGerald et al. 1995). Drošā piesaistes stila jauniešiem piemīt izteiktāka spēja izjust un izmantot sociālo atbalstu no sev tuviem cilvēkiem. Drošā piesaistes stila vīrieši nedaudz augstāk nekā sievietes vērtē sociālā atbalsta nozīmību. Līdzīgi rezultāti ir atkārtotos Vintres pētījumos (Wintre, & Sugar, 2000) par studentu adaptāciju augstskolā. Drošā piesaistes stila jaunietēm pastāv pozitīvas saistības ar visiem psiholoģiskās labklājības rādītājiem, kas liek domāt par labvēlīgākiem priekšnoteikumiem veiksmīgai adaptācijai jaunajos apstākļos nekā nedrošo pie­ saistes stilu jaunietēm. Jāpieļauj, ka tās vieksmīgāk iekļāvušās jaunajā vidē un prot veidot sadarbīgas attiecības, ko netieši apstiprina autonomijas un prasmes iekļauties sabiedrībā saistības ar drošo piesaistes stilu. Nedrošo piesaistes stilu (izvairīgi bailīgā, ar attiecībām pārņemtā, izvairīgi noraidošā) jauniešiem pastāv dažādas šiem piesaistes stiliem raksturīgas psiho­ loģiskās adaptācijas rādītāju saistības ar noteiktu piesaistes stilu, kas var ietek­ mēt adaptāciju jaunajā vidē. Sieviešu grupā ar attiecībām pārņemtā un izvairīgi noraidošā piesaistes stila respondentēm negatīvas saistības psiholoģiskā labklājībā ir tādās nozīmīgās jomās kā pozitīvu attiecību uzturēšanā, prasmē iekļauties sabiedrībā, sociālā atbalsta izmantošanā. Tas netieši norāda uz apgrū­ tinājumiem sociālo attiecību uzturēšanas un veidošanas jautājumos. Vienlaicīgi vērojams pašvērtības un pašpārliecinātas rīcības deficīts. Līdzīgas tendences rāda Halamandaris, Molers u.c. pētnieki (Huff, 2002; Halamandaris & Power, 1997; Moller, McCarthy, & Fouladi, 2002). Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila jaunietes izjūt nepietiekamu sociālo atbalstu no tuvajiem cilvēkiem: tas saskan ar Bartolomjū doto šī stila aprakstu, t.i., šiem cilvēkiem raksturīgo negatīvo attieksmi pret sevi, zemu pašvērtību un tiekšanos pēc tuvām attiecībām, vienlaicīgi baidoties no atstumšanas (Lapsley & Elgerton, 2002; Bartholomew, & Horowitz, 1991; Mikulincer & Florian, 1998). Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila un izvairīgi noraidošā piesaistes stila sievietes piedzīvo paaugstinātu trauksmi, kas izpaužas gan kā trauksmes stāvo­ klis, gan kā noturīga personības iezīme, tātad trauksme ir pastāvīga un ieilgusi. Trauksmes noturība apgrūtina sociālo attiecību rosināšanu un veidošanu, kas atsaucas arī uz akadēmiskajiem panākumiem (Lee, Keough & Sexton, 2002; Strahan, 2003). Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila sievietēm noturīgi saglabājas depresija (šajā gadījumā konstatētas līdzīgas korelācijas pēc četru mēnešu intervāla). Jādomā, ka, nemainoties attieksmei pret sevi un apkārtējiem, saglabājas adaptācijas problēmas: neapmierinātība ar sevi un savu pozīciju jau­ najā sociālajā vidē. 140 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiska adaptācija Izvairīgi noraidošā piesaistes stila sievietēm pēc četriem mēnešiem, atkārtotā mērījumā, parādās nozīmīga depresijas saistība ar piesaistes stilu. Tas varētu norādīt uz to, ka šajā laikposmā nav notikusi veiksmīga adaptācija jaunajos apstākļos, vērojama noturīga neapmierinātība ar sevi, vidi, un rodas draudi garī­ gajai veselībai. Ar attiecībām pārņemtā piesaistes stila nelielajā vīriešu grupā pastāv negatī­ va stila saistība ar pozitīvām attiecībām, kas uzrāda šim piesaistes stilam rak­ sturīgo neapmierinātību ar esošām attiecībām. Stresa pārvarēšanas stratēģiju iz­ vēle šī stila vīriešiem saistīta ar tendenci dominēt, ko apliecina nozīmīgās korelā­ cijas ar uzstājīgu, valdonīgu un instinktīvu, tātad nepārdomātu, rīcību, piedzīvo­ jot stresu. Var izteikt minējumu par ierobežotu prasmi sociālo attiecību veidoša­ nā un uzturēšanā, ko varētu saistīt ar apgūto attiecību pieredzi ģimenē, attiecībās ar citiem cilvēkiem un arī ar ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Šādas sakarības konstatētas vairākos pētījumos (Feenstra, Banyard et.al, 2001; Wintre & Sugar, 2000; Hinderlie & Kenny, 2002). Vadoties pēc jauno vīriešu grupas datiem, pašreiz nav iespējams pietiekami izvērtēt piesaistes stilu saistību ar psiholoģiskās adaptācijas rādītājiem, jo jauno cilvēku grupa ir samērā neliela. Turpinot uzsākto pētījumu, tiks palielināts vīriešu grupas apjoms, kas ļaus izprast šīs grupas psiholoģiskās adaptācijas īpatnības. Jauniešu psiholoģiskās aptaujas rezultāti, neņemot vērā piesaistes stilu, apstiprina afektīvo traucējumu - depresijas — negatīvo saistību ar izjusto atbalstu no ģimenes, draugiem, nozīmīgiem cilvēkiem. Jaunie studenti, gan sievietes, gan vīrieši, izjūt trauksmi, kas tieši saistīta ar izjusto sociālo atbalstu. īpaši nozīmīgs ir tas atbalsts, ko jaunieši saņem no ģimenes. Tātad neizdevīgākā situācijā atro­ das tie jaunieši, kas devušies studēt prom no mājām. Jauniešiem ir ļoti nepie­ ciešams ģimenes atbalsts, viņu pašsajūtu ietekmē tas, cik bieži viņiem iespējams tikties ar savu ģimeni, bet to savukārt nosaka ģimenes materiālās iespējas. Uzmanību piesaista vērojamās atšķirības izjustā sociālā atbalsta jomās. Jaunās sievietes vienlīdz izjūt visus pieejamos sociālā atbalsta veidus. Uz to norāda sociālā atbalsta visu trīs veidu saistības ar trauksmi un depresiju. Jauniem vīriešiem par nozīmīgu sociālo atbalstu kalpo ģimene un draugi, par ko liecina korelāciju līmenis saistībā ar depresiju, kurš ir augstāks nekā sievietēm. Arī Kalsnere (Kalsner & Pistole, 2003) norāda, ka jaunajiem vīriešiem dzīves pār­ maiņu situācijās visnozīmīgākais ir ģimenes atbalsts. Jaunekļi neizjūt kāda sev nozīmīga, tuva cilvēka atbalstu, kā tas vērojams sievietēm. Tas norāda uz dzi- mumatšķirībām tuvo attiecību veidošanā šajā vecumgrupā. Trauksme, depresīvās izjūtas jaunajiem studentiem, gan vīriešiem, gan sie­ vietēm, saistītas arī ar sevis akceptēšanas grūtībām. Iespējams, ka sevis nepieņemšana daļēji izriet no nepietiekami stabilizētās identitātes (jauniešu vecums 18 — 20 gadi) un ar to saistītām nereālām prasībām pret sevi, neskaidrību par jauno situāciju un savu atbilstību tās uzdevumiem (Eriksons, 1998; Sebre, 1999). Šos apsvērumus apstiprina mūsu (Voitkāne & Miezīte, 2001) LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP. 141 iepriekšējā pētījuma posma rezultāti. Tie parāda, ka jauniešus nopietni nodarbina dzīves jēgas meklējumi, tiem ir zināma neizpratne par morāli, vērtībām un ticības jautājumiem, kā arī savu profesionālo atbilstību nākotnē. Atklājās, ka stu­ denti izjūt neapmierinātību ar savām studiju iemaņām, sociālās iesaistes attiecību veidošanas prasmēm. To apstiprina sieviešu grupas ar trauksmi un depresiju saistītā sevis akceptēšanas problēma un neprasme iekļauties sabiedrībā, t.i., grūtības izprast jaunos apstākļus, patstāvīgi rīkoties, lai produktīvi darbotos jaunā situācijā un izmantotu to savās interesēs. Sevis akceptēšanas problēmas izteiktas arī vīriešu grupā un saistītas ar trauksmes un depresijas rādītājiem. Tādējādi jādomā, ka dzīves pārmaiņas vēl pastiprina ar identitātes veidošanos saistītās reakcijas. Arī Boida un Hanta (Boyd, Hunt et.al., 2003) uzrāda, ka iden­ titātes attīstības līmenis, kas nodrošina veiksmīgu studiju uzsākšanu, piemīt tikai 32 % jauno studentu. Iekļaujoties studiju vidē, apgūstot jauno prasību sistēmu un iegūstot draugus, turpinās identitātes nostiprināšanās. Pētījums apstiprina, ka par īpaši nozīmīgu jauniešu adaptāciju veicinošu fak­ toru jāizdala sociālais atbalsts, tā pieejamība. Tas liek domāt par tādu palīdzības veidu piedāvājumu augstskolā, kas veicinātu jauniešu sociālo integrāciju, uzsākot studijas. Ņemot vērā nedrošo piesaistes stilu jauniešu izplatību (65% no studentiem), viena no veiksmīgākajām pieejām varētu būt sociālās mijiedarbības grupu izmantošana pašā studiju uzsākšanas sākumā. Tas palīdzētu tuvināt jau­ niešus, iedrošinātu tos savstarpējo kontaktu veidošanā un attīstīšanā. Vienlaicīgi būtu nepieciešams psiholoģiskās palīdzības dienests, kas piedāvātu palīdzību dažādo studentiem nozīmīgo problēmu risināšanā (sociālo attiecību veidošanas prasmes, mācību iemaņas, emocionālās, veselības problēmas un ar nākotnes kar­ jeru saistītie jautājumi). L I T E R A T Ū R A Ainsworth, M. D . S. ( 1 9 8 9 ) . Attachments beyond infancy. American Psychologist, 44, 709-716 . Armsden, G. C. & Greenberg, M. T. (1987) . The inventory o f parent and peer attachment: Individual differences and their relationship to psychological wel l -being in adolescence. Journal of Youth and Adolescence, Vol.16, N o . 5, 427 -454 . Barrera, M. Jr. (1986) . Dist inctions between social support concepts , measures, models . American Journal of Community Psychology, 14, 413 -444 . Bartholomew, K. (1990) . Avoidance of intimacy: A n attachment perspective. Journal of Social and Personal Relationships, 7, 147-178 . Bartholomew, K., & Horowitz , L. M. (1991) . Attachment styles among young adults: A test of four - category model. Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 61, No . 2, 226-244. Bartholomew, K., & Shaver, P. R. (1998) . Methods o f assess ing adult attachment. D o they converge? Pp.25-45. In S impson , J. A. , & Rholes , W. S. (Eds.) ( 1 9 9 8 ) . Attachment theory and close relationships. The Guilford Press, N e w York, London. 142 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiskā adaptācija Boulter, L .T. (2000) . Self-concept as a predictor of c o l l e g e freshman academic adjustment. College Student Journal, 52, 2 3 4 - 2 4 5 . Bowlby , J. (1973) . Separation. Anxiety andanger. Attachment and loss. Vol . II. Basic Books , Inc., Publishers. N e w York. Bowlby , J. (1988) . Clinical application of attachment: a secure base. London: Routledge. Boyd, V. S., Hunt, P. F., Kandell , J. J., & Lucas , M. S. (2003) . Relationship between identity processing and academic success in undergraduate students. Journal of College Student Development, Vol.44. No .2 , 155-167. Cohen.S. , & Hoberman, H. (1983) . Posit ive events and social supports as buffers o f life change stress. Journal of Applied Social Psychology, 13, 99 -125 . Cohen, S., & Wil ls , T. A. ( 1 9 8 5 ) . Stress , social support and buffering. Psychological Bulletin, 9 5 , 3 1 0 - 3 5 7 . Collins, N . L., & Read, S. J. ( 1990) . Adult attachment, working mode l s , and relationship qual­ ity in dating couples . Journal of Personality and Social Psychology, Vol.58, 6 4 4 - 6 6 3 . Diener, E. , & Rathz, D. R. (Eds.) ( 2 0 0 0 ) . Advances in quality of life theory and research. Kluwer Academic Publishers, Dordrecht/ Bos ton / London. Diener, E. , & Eunkook, M. S. (Eds). ( 2 0 0 0 ) . Culture and Subjective Well-being. A Bradford Book. The MIT Press.Cambridge, Massachuset ts , London, England. Diener, E., Eunkook, M. S., Lucas, R. E. , & Smith , H. L. (1999) . Subjective wel l -being : Three decades of progress. Psychological Bulletin, Vol. 125, N o . 2, 2 7 6 - 3 0 2 . Dougall , A . L., Hyman, K. B . , Hayward, M. C , M c F e e l e y , S., & Baum, A. (2001) . Optimism and traumatic stress: The importance o f social support and coping. Journal of Applied Social Psychology. Secial Issue: Vol. 31(2), 2 2 3 - 2 4 5 . Dwyer, A.L. , & Cummings , A.L. ( 2 0 0 1 ) . Stress, self-efficacy, social support, and coping strategies in university students. Canadian Journal of Counselling.Special Issue: Vol. 35(3), 208-220 . Eriksons, E.H. ( 1 9 9 8 ) . Identitāte: jaunība un krīze. Rīga: Jumava. Feenstra, J. S., Banyard, V . L., R ines , E. N. , & Hopkins , K. R. (2001) . First-year students* adaptation to col lege:The role of fami ly variables and individual coping. Journal of College Student Development, Vol.42. N o . 2 , 106 -113 . Fraley, R. C , D a v i s , K. E. , & Shaver, P. R. ( 1 9 9 8 ) . Dismiss ing-avoidance and the defensive organization of emot ion, cognit ion, and behavior. Pp 2 4 9 - 2 7 9 . In S impson, J. A., & Rholes , W. S. (Eds.) ( 1 9 9 8 ) . Attachment theory and close relationships. The Guilford Press, N e w York, London. Fuendeling, J. M. (1998) . Affect regulation as a stylist ic process within adult attachment. Journal of Social and Personal Relationships, 15, 2 9 1 - 3 2 2 . Gale Berkowitz Taylor, S. E. , Klein, L. C , L e w i s , B. P., Gruenewald, T. L. , Gurung, R. A., & Updegraff, J. A. (2000) . Female responses to stress: T e n d and befriend, not fight or flight. Psychological Rewiev, 107(3), 4 1 - 4 2 9 . Gerlsma, C. & Luteijn, F. (2000) . Attachment style in the context of clinical and health psy­ chology: A proposal for the assessment of valence, incongruence, and accessibility of attachment representations in various working mode l s . British Journal of Medical Psychology, 73, 15-34. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 143 Grob, A. (1995) . Subjective wel l -being and significant life events across the life span. Swiss Journal of Psychology. Vol. 54, No . 1, 3-18. Halamandaris, K. F., & Power, K. G. (1997) . Individual differences, dysfunctional attitudes, and social support: A study o f the psychosocial adjustment to university life o f home students. Personality and Individual Differences, Vol. 22. N o . l , 9 3 - 1 0 4 . Hamarat, E. , Thomson, D. , Zabrucky., K.M, Steel , D., Matheny, K. B., & Aysan , F. (2001) . Perceived stress and coping resource availability as predictors of life satisfaction in young, middle-aged, and older adults. Experimental Aging Research. Vol.27(2), 181-196. Hammen, C. I., Burge, D. , Daley , S. E. , Davila, J., Paley, B., & Rudolph, K. D. (1995) . Interpersonal attachment cognit ions and prediction of symptomatic responses to interpersonal stress. Journal of Abnormal Psychology, Vol.104, No . 3, 4 3 6 - 4 4 3 . Hardy, E. , Orzek. A. , & Heistad, S. (1984) . Learning to live with others: A program to prevent problems in living situations. Journal of Counselling and Development, October, Vol . 6 3 , 110- 112. Heitzman, C. A., & Kaplan, R. M.( 1988) . Assessment o f metods for measuring social sup­ port. Health Psychology, 7(1), 75 -109 . Hills, P., & Argyle , M. ( 2 0 0 1 ) . Emotional stability as a major dimension of happiness. Personality and Individual Differences, 31, 1357-1364 . Hinderlie, H. H. & Kenny, M . (2002) . Attachment, social support, and col lege adjustment among black students at predominantly white universities. Journal of College Student Development, Vol.43, No . 3 , 327-340 . Hobfoll, S. E., ( 1998) . Stress, culture and community: The psychology and philosophy of stress. Plenum Press, N e w York, London. Hobfoll , S. E., Dunahoo, C. L., & Monnier, J., (1998) . Preliminary Test Manual: Strategic Approach to Coping Scale (SACS). Kent State University. Huff, J. L. (2001) . Parental attachment, reverse culture shock, perceived social support, and col lege adjustment of missionary children. Journal of Psychology and Theology. Vol. 29, No . 3 , 2 4 6 - 2 6 4 . Jackson, B., Sellers, R. M., & Peterson, C. (2002) . Pessimistic explanatory style moderates the effect of stress on physical i l lness. Personality and Individual Differences, 32, 5 6 7 - 5 7 3 . Kahneman, D., Diener, E., & Schwarz, N. (Eds.) , (1999) . Well-being: The foundations of Hedonicpsychology. N e w York: Russell Sage Found. Kalsner, L., & Pistole, M . C . , (2003) . Co l l ege adjustment in a multiethnical sample: Attachment, separation-indivudiation, and ethnic identity. Journal of College Student Development, Vol.44, N o . l , 9 2 - 1 0 9 . Kazarian, S. S. & McCabe, S. B. (1991) . D imens ions of social support in the M S P S S : Factor structure, reliability, and theoretical implications. Journal of Community Psychology, Vol. 19, April, 150-160. Kling, K. C , Ryff, C . D., & Essex , M. J. (1997) . Adaptive changes in the self-concept during a life transition. Personality and Social Psychology Bulletin, Vol.23, No.9 , 9 8 1 - 9 9 0 . Kozma, A . , Stone, S., & Stones , M. J. (2000) . Stability in components and predictors o f sub­ ject ive wel l -being ( S W B ) : implications for S W B structure. In Diener, E., & Rathz, 144 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiska adaptācija D. R. (Eds.) Advances in quality of life theory and research. Kluwer Academic Publishers, Dordrecht/ Boston/ London. La Guardia, J. G., Ryan, R. M., Couchman, C. E., & Deci , E. L. (2000) . Within-person varia­ tion in security of attachment: A self-determination theory perspective on attachment, need fulfillment, and wel l -being. Journal of Personality and Social Psychology, Vol.79, 367 -384 . Lazarus, R. S. (2000) . Toward better research on stress and coping. American Psychologist, Vol. 55, No.6 , 6 6 5 - 6 7 3 . Lazarus, R, S. (1999) . Stress and emotions: A new sythesis. London. Lapsley, D. K., & Elgerton, J. ( 2 0 0 2 ) . Separation-individuation, adult attachment style, and col lege adjustment. Journal of Counseling and Development. Vol. 80. N o . 3 , 4 8 4 - 4 9 2 . Lee, R. M., Keough, K. A. , & Sexton, J. D . (2002) . Social connectedness , social appraisal, and perceived stress in co l lege w o m e n and m e n . Journal of Counseling and Development. Vol. 80, No. 3, 355-361 . Lopez, F. G., & Gormley, B. ( 2 0 0 2 ) . Stability and change in adult attachment style over the first-year col lege transition: Relations to se l f -confidence, coping, and distress patents. Journal of Counseling Psychology, Vol. 49, N o . 3 , 3 5 5 - 3 6 4 . Lopez, F. G., Mauricio, A. M., Gormley , B. , S imko, T. & Berger. E. (2001) . Adult attachment orientation and col lege student distress: The mediating role of problem coping styles. Journal of Counseling and Development, Vol. 79, 4 5 9 - 4 6 4 . McGrath, P. B. , Gutierrez, P. M , & Valadez , I. M. ( 2 0 0 0 ) . Introduction of the col lege student social support scale: Factor structure and reliability assessment. Journal of College Student Development, Vol.41 N o . 4 , 4 1 5 - 4 2 6 . Mikulincer, M. & Florian, V ( 1 9 9 8 ) . The relationship between adult attachment styles and emotional and cognit ive reactions to stressfull events , pp 143-165. In S impson, J. A. & Rholes, W. S.(Eds.) Attachment theory and close relationships, (pp. 143-188) . The Guilford Press, New York, London. Moller, N. P., McCarthy, C. J. & Fouladi, R. T. (2002) . Earned attachment security: Its rela­ tionship to coping resources and stress symptoms among col lege students fol lowing relation­ ship breakup. Journal of College Student Development, Vol.43 N o 2, 2 1 3 - 2 3 0 . Nevid, J. S., & Rathus, S. D. ( 1 9 7 8 ) . Multivariate and normative data pertaining to the R A S with a col lege population. Behavior Therapy, 9, 6 7 5 . Rathus, S. D . (1973) . A 30- i tems chedule for assess ing assertive behavior. Behavior Therapy, 4. 399-400 . Rice, K. G., FitzGerald, D. P., Whaley , T. J., & Gibbs, C. L. (1995) . Cross-sectional and lon­ gitudinal examination of attachment, separation-individuation, and col lege student adjustment. Journal of Counseling and Development. Vol. 73, March/April, 4 6 3 - 4 7 4 . Rook, K. S. (1987) . Social support versus companionship Effects on life stress, loneliness, and evaluation by others. Journal of Personality and Social Psychology, 52, 1132-1147. Rosenberg, M. (1965) . Society and the adolescent self-image. Princeton, NJ: Princeton University Press. Rosenstein, D . S., & Horowitz, H. A. ( 1996) . Adolescent attachment and psychopathology. Journal of Consulting and Clinical Psychology. Vol. 64, N o . 2 , 2 4 4 - 2 5 3 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 122.-146. LPP 145 Ryan, R. M. & Deci , E. L. (2001) . On happiness and human potentials: A review of research on hedonic and eudaimonic well-being. Annual Review of Psychology. Vol. 52, 141-166 . Ryff, C. D. (1997) . Expierence and well-being: Explorations on domains of life and how they matter. International Journal of Behavioural Development. 20 (2), 193-206 . Ryff, C. D . , & Keyes , C. L. M. (1995a). The structure of Psychologica l wel l -being revisited. Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 69, No . 4 , 7 1 9 - 7 2 7 . Ryff, C . D. (1995b) . Psycho log ica l we l l -be ing in adult l i fe . Current Directions in Psychological Science, Vol. 4, No . 4 , 9 9 - 1 0 4 . Ryff, C. D . & Essex , M. J. (1992) . The interpretation of life expierence and wel l -being The sample case of relocation. Psychology and Aging, Vol.7, N o . 4 , 5 0 7 - 5 1 7 . Ryff, C. D . (1989) . Happiness is everything, or is it? Explorations on the meaning of psycho­ logical wel l -being. Journal of Personality and Social Psychology, Vol.57, No .6 , 1069-1081 . Sebre, S. (1999) . Psiholoģijas teorijas par jaunību kā dzīves posmu. Red. Korolova, I., Rungule, R., Trapenciere, I. Latvijas jaunatnes socioloģiskais portrets. LU Filozofijas un soci­ oloģijas institūts. Schwarzer, R., & Leppin, A. (1991) . Social support and health: A theorethical and empirical overview. Health Psychology, 8, 99-127 . Seiffgc-Krenke,! . , Weidemann, S., Fentner, S., Aegenheister, N . , & Poeblau, M. (2001) . Coping with school-related stress and family stress in healthy and clinically referred adoles­ cents. European Psychologist, Vol..6, No . 2, 123-132. Simpson, J. A., & Rholcs , W . S. (Eds.) (1998) . Attachment theory and close relationships. The Guilford Press, N e w York, London. Spielberger, C. D. (1977) . State-Trait Anxiety Inventory (Form Y). Palo Alto , CA: Consulting Psychologists Press, Inc. Slrahan, E.Y. (2003) . The effects of social anxiety and social skil ls on academic performance. Personality and Individual Differences, 34, 347 -366 . Stroebe, W., & Stroebe, M. (1996) . The social psychology of social support. In: Higgins , T. & Kruglanski, A. (Eds.) Handbook of social psychology, (pp .597- 6 2 1 ) N e w York: Guilford Press. Tomlinson-Clarke, S. ( 1 9 9 8 ) . Dimensions of adjustment a m o n g co l lege w o m e n . Journal of College Student Development, Vol. 39, N o . 4 , 364- 372 . Vivona, J. M. (2000) . Parental attachment styles of late adolescents: Qualities o f attachment relationships and consequences for adjustment. Journal of Counseling Psychology, Vol. 47, No. 3 1 6 - 3 2 9 . Voitkāne, S., & Miezīte , S. (2001) . Pirmā kursa studentu adaptācijas problēmas. Baltijas Psiholoģijas žurnāls, sēj . 2, Nr. 1, 43 -58 . Zimet, G. D., Powel l , S. S., Farley, G. K., Werkman, S., & Berkoff, K. A . (1990) . Psychometric characteristics of the Multidimensional Scale o f Perceived Social Support. Journal of Personality Assessment, 5 5 ( 3 & 4 ) , 610 -617 . Zimet, G. D., Dahlem, N. W., Zimet, S., & Farley, G. K. ( 1 9 8 8 ) . The Multidimensional Scale of Perceived Social Support. Journal of Personality Assessment, 52, 3 0 - 4 1 . 146 S.Voitkāne. Pirmā kursa studentu psiholoģiska adaptācija Zuroff, D . C , & Fitzpatrick, D . K. (1995) . Depress ive personality styles: Implications for adult attachment. Personality and Individual Differences, Vol. 18, No . 2 , 2 5 3 - 2 6 5 . Waterman, A. S. ( 1 9 9 3 ) . T w o concept ions o f happiness : contrasts of personal expressiveness( eudaimonia) and hedonic enjoyment. Journal of Personality and Social Psychology, 64, 6 7 8 - 6 9 1 . Wilkinson, R. B. , & Walford, W. A . ( 2 0 0 1 ) . Attachment and personality in the psychological health of adolescents. Personality and Individual Differences, 31, 4 7 3 - 4 8 4 . Wintre, M.G., & Sugar, L.A. (2000) . Relationships with parents, personality, and the univer­ sity transition. Journal of College Student Development, Vol. 41, No. 2, 202-214 . Wiss ing , M. P., & V a n Eeden, C. (2002) . Empirical clarification of the nature of psychologi ­ cal well-being. South African Journal of Psychology, 32 (1), 12-4A. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP 147 Saist ība s tarp lojalitāti pret organizāc i ju un a p m i e r i n ā t ī b u ar d a r b u Uldis Pāvuls LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei : uldis@fontes.lv Pētījuma mērķis bija noskaidrot saistību starp apmierinātību ar darbu un lojalitāti pret orga­ nizāciju. Izlases apjoms bija 2 4 6 4 vienā organizācijā strādājoši darbinieki - augstākā līmeņa vadītāji, vidējā līmeņa vadītāji un speciālisti. Lojalitāte pret organizāciju tika mērīta ar Meijera un Alenas izstrādāto un Latvijā adaptēto metodi . Apmierinātība ar darbu tika mērīta ar speciāli izstrādātu anketu, kurā bija 8 0 jautājumi, sagrupēti 10 ar darbu saistītās jomās (darba process, darba uzdevumi, uzņēmuma un struktūrvienības vadība, karjeras un mācību iespējas, atalgo­ jums, darba apstākļi, sadarbība un informācijas apmaiņa). Pirmais pētījuma jautājums bija saistīts ar metodoloģisku problēmu - kādu pieeju izvēlēties apmierinātībai ar darbu - daudzdi- mensiju vai vispārīgo. Rezultāti liecināja, ka darba motivācijas pētījumos būtu ieteicams izmantot daudzdimensiju pieeju, vai abas pieejas apvienot. Vispārīgās apmierinātības ar darbu un apmierinātības ar darbu atsevišķo dimensiju mērījumi varētu savstarpēji v iens otru papil­ dināt un darba motivāciju izskaidrot precīzāk. Otrais pētījuma jautājums bija saistīts ar korelā­ cijas stiprumu lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensijām. Stiprāka korelācija tika kon­ statēta trijām lojalitātes dimensijām un apmierinātībai ar uzņēmuma vadību, darba uzdevu­ miem, karjeru un atalgojumu. Starp apmierinātību ar darbu un lojalitāti pastāv vidēji stipra korelācija, kas mainās atkarībā no dimensijas. Trešais pētījuma jautājums bija saistīts ar loja­ litātes un apmierinātības ar darbu atsevišķo dimensiju abpusējo ietekmi. Abpusēja statistiski nozīmīga ietekme tika konstatēta: apmierinātībai ar darba uzdevumiem un trijām lojalitātes dimensijām; apmierinātībai ar karjeru, kā arī atalgojumu un aprēķina, normatīvo lojalitāti; apmierinātībai ar uzņēmuma vadību un normatīvo lojalitāti; apmierinātībai ar tiešo vadītāju, mācībām, informāciju, vispārīgo apmierinātību un afektīvo lojalitāti. Apmierinātības ar darbu paredzēšanai piemērotāka kopumā bija afektīvā lojalitāte. Tika secināts, ka apmierinātības ar darbu un lojalitātes saistību pastarpina amatu hierarhija. A t s l ē g a s vārd i : apmierinātība ar darbu, lojalitāte. The aim of the study was to explore relationships among dimensions of organizational c o m ­ mitment and dimensions of job satisfaction. The sample consisted of 2 4 6 4 e m p l o y e e s work­ ing in the same company. They were divided in three groups - top level managers, middle level managers and specialists . Organizational commitment was measured by a questionnaire developed by Meyer and Allen. Job satisfaction was measured by a specially designed ques­ tionnaire with 80 items forming 10 subscales: job process, tasks, company and unit manage­ ment, career opportunities, training, compensat ion, job conditions, cooperation and informa­ tion exchange . 148 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu The first research question was related to a methodological issue, which approach to choose for measuring job satisfaction - onc-dimensional (general) or multidimensional. Results indi­ cated that the multidimensional approach from an applied perspective is more informative in explaining work motivation. The second research question was related to strength of correlations among dimensions of commitment and job satisfaction. Relat ively stronger correlations were identified among three dimensions of commitment and company management , tasks, career and compensation. Generally, there is a medium posit ive correlation between commitment and j o b satisfaction. The third research question was related to possible reciprocal relationships among dimensions of organizational commitment and dimens ions of job satisfaction. Reciprocal relationships were identified among: satisfaction with tasks and three dimensions of commitment; satisfac­ tion with career, compensation and continuance, normative commitment; satisfaction with company management and normative commitment; satisfaction with direct supervisor, train­ ing, information exchange, general job satisfaction and affective commitment . Affective c o m ­ mitment appeared to be most appropriate for predicting job satisfaction. It w a s also concluded that job hierarchy mediated the relationship between j o b satisfaction and organizational c o m ­ mitment. K e y words: organizational commitment , job satisfaction. Lojalitātes pret organizāciju un apmierinātības ar darbu saistība Sabiedrībā arvien aktuālāki kļūst jautājumi par darbu. Strādājošie kļūst prasīgāki, darba devējiem atklātāk paužot savu attieksmi pret dažādiem darba aspektiem. Organizāciju vadītāji ir gatavi uzlabot darba apstākļus, cerot, ka pieaugs darbinieku efektivitāte. Kad darbinieku ekspektācijas pret darbu vai organizāciju nav piepildītas, mainās darba dzīves kvalitāte. Tas var izpausties neapmierinātībā ar kādu no darba apstākļiem, pieaugošā stresā, domās mainīt darbu vai pat aiziešanā no organizācijas. Darba dzīves kvalitāti raksturo tas, kā cilvēki jūtas darbā, ko domā par darba apstākļiem un cik lielā mērā ir gatavi strādāt konkrētas organizācijas labā. Tiek atzīts, ka darba dzīves kvalitātes ietekme konstatējama ne tikai individuālā līmenī, bet arī organizāciju un sabiedrības līmenī. (Van Beinum, 1979; Pruijt, 2000). Šīs un ar tām saistītas atziņas rosina vadītājus domāt par darbinieku motivā­ ciju. Pēdējā laikā Baltijas valstīs organizācijās vērojama pieaugoša vadības interese par darbinieku apmierinātību ar dažādiem darba aspektiem. Šādu intere­ si varētu skaidrot ar darba attiecību rakstura maiņu. Darba maiņa sabiedrībā tiek uztverta pozitīvi, nozīmīgāka kļūst profesionālā izaugsme, nevis darbs konkrētā organizācijā, tāpēc kļūst grūtāk vienā organizācijā ilgāku laiku noturēt kompe­ tentākos darbiniekus. Šo iemeslu dēļ ir svarīgi veikt sistemātiskus darba attieksmju pētījumus, kuru rezultāti ļautu labāk izprast pārmaiņas darba dzīves kvalitātē un darba motivācijā. Sociālajā un organizāciju psiholoģijā darba attieksmju pētījumi ir īpaši populāri, jo ļauj pētīt motivāciju netieši, izmantojot LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP. 149 mērāmu darbinieku rīcību pretstatā vispārīgam un abstraktam motivācijas jēdzienam. Biežāk pētītās darba attieksmes ir apmierinātība ar darbu, lojalitāte pret organizāciju un iesaistīšanās darbā (job satisfaction, organizational commit­ ment, j ob involvment) (Judge & Church, 2000, Spector, 2000). Šī pētījuma mērķis bija precizēt saistību starp apmierinātību ar darbu un loja­ litāti pret organizāciju. Lojalitāte pret organizāciju šajā pētījumā tiek definēta kā psiholoģisks stā­ voklis, kas (a) raksturo indivīda attiecības ar organizāciju, (b) rada priekšnosacījumus pieņemt lēmumu turpināt vai pārtraukt attiecības ar šo orga­ nizāciju (Meyer, Allen & Smith, 1993). Tiek izmantots trīsdimensionālais mode­ lis, kas sastāv no (1) afektīvās, (2) aprēķina un (3) normatīvās lojalitātes. Afektivā lojalitāte (affective commitment) ir darbinieka emocionālā saistība un identi­ fikācija ar organizāciju, tās dziļums (involvment); aprēķina lojalitāte (continu­ ance commitment) ir saistība, kas balstās uz uztverto, racionāli izvērtēto "maksu" par aiziešanu no organizācijas vai iespējamo zaudējumu, kas ar to saistīta; nor­ matīvā lojalitāte (normative commitment) ir saistība, kas balstās indivīda vērtībās un izjūtās par to, cik labi vai slikti būtu aiziet no organizācijas, ietverot morāli ētiskos apsvērumus (Hacket, Bycio & Hausdorf, 1994). Katra lojalitātes dimensija tiek uzskatīta par savstarpēji neatkarīgu, un tāpēc tiek mērīta atsevišķi. Šī pieeja neparedz vienu kopīgu lojalitātes mērījumu. Sistemātiski lojalitātes pret organizāciju pētījumi Latvijā ir uzsākti tikai nesen. (Boroduška, 2001 ; Pāvuls, 2002). Apmierinātību ar darbu definē kā pozitīvu emocionālu stāvokli, kas at­ spoguļo afektīvo un kognitīvo reakciju uz situāciju darbā, vērtējot ar to saistītu pieredzi (Locke, 1976; Juge & Church, 2000). Pastāv divas pieejas, kā mērīt apmierinātību ar darbu. To var mērīt vairākās dimensijās, uzdodot jautājumus par dažādiem darba aspektiem (piemēram, vadību, mācībām, atalgojumu, kar­ jeru, darba apstākļiem, kolēģiem, amata pienākumiem) un aprēķinot katram aspektam atsevišķu vai vienu kopīgu indeksu. Saskaņā ar otru pieeju apmieri­ nātību ar darbu mēra vienā dimensijā, uzdodot vispārīgus jautājumus par kopīgo apmierinātību ar darbu (Judge, Church, 2000). Šajā pētījumā ir izmantota daudzdimensiju pieeja un izvirzīts pirmais pētījuma jautājums: vai vienā organizācijā strādājošo darbinieku grupām atšķiras tās apmie­ rinātības ar darbu dimensijas, kurām ir vislielākā ietekme uz kopīgo apmie­ rinātības ar darbu indeksu? Apmierinātību ar darbu ietekmē vairāki vides un individuālie faktori (Spector, 2000). Vides faktori, kas ietekmē apmierinātību ar darbu, ir lomu skaidrība, darba raksturojums un lomu konflikts. Individuālie faktori, kas ietek­ mē apmierinātību ar darbu, ir personības īpašības, vecums, dzimums, personas un darba saskaņa, kultūras atšķirības. Apmierinātība ar darbu, savukārt, ietekmē darba kavēšanu, personāla mainību, veselību un apmierinātību ar dzīvi (Spector, 2000). Apmierinātība ar darbu, visticamāk, nav saistīta ar produktivitāti 150 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu (Finchamn & Rhodes, 1994; Kreitner & Kinicki, 1989). Tradicionāli tiek uzskatīts, ka šis jēdziens ir relatīvi neatkarīgs no iesaistīšanās darbā (job involv- ment) un lojalitātes pret organizāciju (organizational commitment) (Lawler & Hall, 1970; Mathieu & Fan", 1991). Apmierinātība ar darbu Latvijā tiek galvenokārt pētīta maģistru darbu iet­ varos (Bistrova, 2001), izmantojot Paula Spektora apmierinātības ar darbu izpētes metodi (Spector, 2000). Lojalitātes un apmierinātības ar darbu saistība pēdējās desmitgadēs ir bijis populārs pētījumu priekšmets, gan pētot abu jēdzienu savstarpējās atšķirības, gan raksturojot to saistību. Pētījumi par lojalitātes un apmierinātības ar darbu saistību metodoloģijas skatījumā iedalāmi divās grupās - korelatīvajos un kauzālajos. Korelatīvo pētījumu rezultāti apliecina, ka apmierinātībai ar darbu un lojalitātei ir vidēji stipra pozitīva saistība (r=0,552; Brooke, Russell & Price, 1988), (r=0,460; Shaubroeck, May & Brown, 1994). Secinājums lielākā mērā attiecas uz kopīgo apmierinātību ar darbu, neizdalot atsevišķas dimensijas. Ja tiek nodalīta apmier­ inātība ar darba ārējiem apstākļiem (piemēram, atalgojumu) no apmierinātības ar pašu darbu, tad saistības raksturs būtiski mainās. Apmierinātība ar darba fiziska­ jiem apstākļiem un lojalitāte pozitīvi korelē 0,167 līmenī, bet apmierinātība ar darba saturu un lojalitāti korelē 0,595 līmenī (Mathieu & Zajac, 1990). Cits pētījums, kurā tiek izdalīti dažādi lojalitātes veidi un mērīta afektīvās lojalitātes, aprēķina lojalitātes un kopīgās apmierinātības ar darbu saistība, apliecina, ka starp afektīvo lojalitāti un apmierinātību ar darbu ir vidēji spēcīga pozitīva saistība (r=0,62), bet starp aprēķina lojalitāti un apmierinātību ar darbu nav saistības (r=0,00; Randall, Cropanzano, Bormann & Birjulin, 1999). Šāda sakarība būtu skaidrojama ar afektīvās lojalitātes un apmierinātības ar darbu emocionālo izpaus­ mi. Aprēķina lojalitāte vairāk izpaužas kognitīvi. Otrais pētījuma jautājums saistīts ar lojalitātes un apmierinātības ar darbu korelāciju izpēti: kāda ir korelācija starp lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensijām dažādās darbinieku grupās vienā organizācijā? Kauzālie pētījumi sniedz iespēju precīzāk modelēt abu jēdzienu saistību un labāk izprast savstarpējās ietekmes virzību. Visbiežāk šie pētījumi tiek veikti, lai pārbaudī­ tu daudzfaktoru teorētiskos modeļus darbinieku mainības kontekstā. Izmantojot ceļa analīzes metodi (path analysis), izdarīti šādi secinājumi (Larry & Hazer, 1986). Pirmkārt, personisko īpašību (vecums, ekspektācijas) un darba raksturojuma (piemēram, rutīna) ietekmi uz nodomiem mainīt darbu pastarpina apmierinātība ar darbu un lojalitāte. Otrkārt, personiskās īpašības un darba raksturojums ietekmē lojalitāti tikai pastarpināti ar apmierinātību ar darbu. Treškārt, lojalitātei ir lielāka ietekme uz nodomu aiziet no organizācijas, nekā apmierinātībai ar darbu. Ceturtkārt, pastāv tieša kauzāla saistība, kurā apmierinātība ar darbu ietekmē lojalitāti. Autori lojalitātes mērīšanā izmanto viendimensijas pieeju un apmierinātību ar darbu definē kā darbinieka afektīvu orientāciju pret darba apstākļiem un savām lomām darbā. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 147-166 . LPP. 151 Šie secinājumi tika kritizēti saistībā ar izmantoto šķērsgriezuma dizainu un pārbaudīti garengriezuma (longitudinal) pētījumā, kurā tika lietoti viendimen- sionālās lojalitātes un kopīgās apmierinātības ar darbu jēdzieni (Farkas & Tetrick, 1989). Ar garengriezuma dizainu iegūti šādi secinājumi: (1) pastāv tieša saistība starp apmierinātību ar darbu un lojalitāti, taču tās kauzālā virzība ar laiku mainās; (2) ar laiku mainās lojalitātes vidutāja loma starp apmierinātību ar darbu un nodomiem aiziet no organizācijas. Tātad lojalitātes un apmierinātības ar darbu kauzālā saistība to veidošanās stadijā ir dinamiska; (3) kauzālā saistība starp abiem faktoriem varētu būt vienlaicīgi abpusēja. Pārbaudot šo pieņēmumu, pirmo reizi lojalitātes un apmierinātības ar darbu pētījumu vēsturē tika secināts, ka lojalitātei un apmierinātībai ar darbu ir abpusēja kauzālā saistība (apmierinātība ar darbu —> lojalitāte, P '=0,437; lojalitāte -» apmierinātība ar darbu, P=0,272; Mathieu, 1991). Lojalitāte minētajā pētijumā tika mērīta ar Maudeja, Stīra un Portera (Mowday, Steers & Porter, 1979) izstrādāto metodi, bet apmierinātība ar darbu tika mērīta ar Minesotas apmierinātības anketu (Weiss, Dawis, England & Lofquist, 1967). Tika izvirzīts trešais pētījuma jautājums: vai pastāv abpusēja ietekme starp atsevišķām lojalitātes un apmieri­ nātības ar darbu dimensijām? Metode Izlases raksturojums Pētījuma veikšanai tika izvēlētas trīs vienā organizācijā strādājošo grupas - augstākā līmeņa vadītāji, vidējā līmeņa vadītāji un speciālisti. Pētījumā piedalījās gandrīz visi minēto grupu darbinieki. Kopējais izlases apjoms bija 2464 darbinieki. No tiem 35(1,4%) augstākā līmeņa vadītāji, 264(10,7%) vidējā līmeņa vadītāji un 2165(87,9%) speciālisti. Mērījumi un datu ievākšanas procedūra Lojalitāte pret organizāciju tika mērīta ar Meijera un Alenas (Meyer & Allen, 1991) izstrādāto un Latvijā adaptēto metodi (Pāvuls & Reņģe, 2003). Tajā bija 33 jautājumi, kas veidoja trīs grupas atbilstoši jēdziena struktūrai, lai mērītu afektīvo, aprēķina un normatīvo lojalitāti. Respondenti atbildes sniedza septiņu punktu Likerta (Rensis Likert) intervālu skalā, kur 1 nozīmēja nepiekrītu vis- 1 p beta, standartizētais regresijas koeficients 152 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu lielākajā mērā"; 2 - "diezgan lielā mērā nepiekrītu", 3 - "vairāk nepiekrītu nekā piekrītu", 4 - "ne nepiekrītu, ne piekrītu", 5 - "vairāk piekrītu nekā nepiekrītu", 6 - "diezgan lielā mērā piekrītu", 7 - "piekrītu vislielākajā mērā" Apmierinātība ar darbu tika mērīta ar speciāli izveidotu anketu, kuru izstrādā­ ja personāla vadības konsultāciju uzņēmuma SIA "FontesR&I" konsultanti. Anketā bija astoņdesmit jautājumi, kas sagrupēti desmit ar darbu saistītās jomās (darba process, darba uzdevumi, uzņēmuma un struktūrvienības vadība, karjeras un mācību iespējas, atalgojums, darba apstākļi, sadarbība un informācijas apmaiņa). Daži jautājumu piemēri: "Cik lielā mērā Jūs apmierina Jums doto darba uzdevumu atbilstība Jūsu amata pienākumiem; Jūsu darba uzdevumu atbil­ stība Jūsu zināšanām un pieredzei; Jūsu darba uzdevumu dažādība; uzņēmuma attīstība pēdējā gada laikā; iespējas pašam pieņemt lēmumus darba gaitā; cik interesants ir Jūsu darbs; iespējas pāriet darbā atbildīgākos amatos Jūsu uzņē­ mumā; Jūsu atalgojums"? Respondenti atbildes sniedza desmit punktu Likerta intervālu skalā, kurā 1 nozīmēja "neapmierina ne mazākajā mērā", bet 10 nozīmēja "apmierina vislielākajā mērā" Tika aprēķināts arī vispārīgās apmieri­ nātības ar darbu indekss, kas ietvēra visas atsevišķās apmierinātības ar darbu dimensijas. Tika izmantots papildu mainīgais - nodoms aiziet no organizācijas, kas vei­ doja indeksu no pieciem jautājumiem (Pāvuls & Reņģe, 2003). Datu ievākšana notika, izmantojot anketēšanu grupās. Anketas aizpildīšanai bija nepieciešamas 30 - 40 min. Rezultāti Lojalitātes struktūras analīzei un trijām dimensijām atbilstošo indeksu izvei­ došanai tika veikta faktoru analīze. Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem, katrai lojalitātes dimensijai tika atlasīti seši jautājumi, kam bija augstākie faktoru svari. Tie svārstījās afektīvajai lojalitātei no 0,741 līdz 0,489 (Kronbaha alfa 0,78); aprēķina lojalitātei no 0,803 līdz 0,573 (Kronbaha alfa 0,85); normatīvajai lojal­ itātei no 0,743 līdz 0,550 (Kronbaha alfa 0,80). Lielākā atbilstība teorētiskajam modelim bija aprēķina lojalitātei. Visi ar to saistītie jautājumi korelēja ar vienu faktoru. Grūtāk nošķirami bija afektīvās un normatīvās lojalitātes jautājumi. Dažos gadījumos tie korelēja ar abiem faktoriem vai ar teorētiskajam modelim neatbilstošu faktoru. Apmierinātības ar darbu struktūras analīzei un desmit dimensijām atbilstošo indeksu izveidošanai arī tika veikta faktoru analīze. Tika konstatēta gandrīz 100% faktoru atbilstība teorētiskajam modelim. 78 no 80 jautājumiem korelēja ar atbilstošajiem faktoriem. Faktoru svari vidēji svārstījās no 0,800 līdz 0, 500, bet Kronbaha alfa katrai jautājumu gnīpai svārstījās no 0,96 līdz 0,86. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP. 153 1.tabula. Centrālās tendences un izkliedes radītāji visām pētījuma skalām Pirmā l īmeņa Otra l īmeņa vad. Speciā l i s t i vadītāji , n = 3 2 - 3 5 n = 2 3 9 - 2 6 4 n = 1 9 7 4 - 2 1 6 3 vid. st .nov. vid. st .nov. v id. st.nov. Apmier ināt ība ar darba u z d e v u m i e m 7 . 9 0 1.23 7 .65 1.32 7 .39 1.51 Apmier ināt ība ar u z ņ ē m u m a vadību 6 .48 1.80 6 . 3 0 1.75 6 .05 1.93 Apmier ināt ība ar darba p r o c e s u 7 . 7 2 1.13 7 . 5 5 1.23 7 . 2 4 1.49 Apmier ināt ība ar t i e š o vadītāju 7.81 1.62 7 . 5 4 1.69 7 .25 1.99 Apmier ināt ība ar sadarbību 7 .67 1.27 7 . 7 0 1.32 7 .65 1.60 Apmier inā t ība ar m ā c ī b ā m 6 .94 1.88 6 .79 1.68 5 . 8 4 2 .28 Apmier ināt ība ar karjeru 6 .78 2 .19 6.61 1.83 5 .85 2 . 2 6 Apmier ināt ība ar darba apstākļ iem 7 .68 1.22 7 . 5 4 1.32 7 .11 1.63 Apmier ināt ība ar a t a l g o j u m u 6 . 8 2 1.91 6 .25 1.90 5.51 2 . 1 4 Apmier ināt ība ar in formāc i jas apmaiņu 6 .85 1.63 6 .65 1.69 6 . 0 4 1.99 K o p ī g a i s apmierināt ības i n d e k s s 7 . 2 9 1.28 7 . 0 6 1.17 6 .57 1.40 A p r ē ķ i n a lojalitāte 4 . 4 2 1.31 4 . 3 9 1.31 4 . 6 8 1.30 N o r m a t ī v ā lojalitāte 4 . 2 4 1.10 4 . 2 4 1.29 4 . 1 0 1.27 Afekt īvā lojalitāte 6 . 0 0 .90 5 . 6 6 1.00 5 .35 1.04 N o d o m i aiziet 2 .07 .95 2 . 4 6 1.15 2 .57 1.21 Apmierinātības ar darbu dimensiju ietekme uz kopīgo apmierinātības ar darbu indeksu Lai noskaidrotu, kurām no apmierinātības ar darbu dimensijām ir lielāka ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu (indekss), katrai darbinieku grupai tika veikta regresiju analīze. Atkarīgais mainīgais bija vispārīgā apmierinātība ar darbu. Pirmā līmeņa vadītājiem lielāka ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu bija apmierinātībai ar mācībām, darba uzdevumiem, karjeru un uzņēmuma vadību. Apmierinātība ar mācībām izskaidroja 80% no vispārīgās apmierinātības dispersijas, bet minētās dimensijas kopā izskaidroja 9 8 % no vispārīgās apmieri­ nātības dispersijas (sk. 2.tabulu). Otrā līmeņa vadītājiem lielāka ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu bija apmierinātībai ar karjeru, informācijas apmaiņu, tiešo vadītāju, darba uzde­ vumiem un darba apstākļiem. Apmierinātība ar karjeru izskaidroja 64% no vis­ pārīgās apmierinātības dispersijas, bet minētās dimensijas kopā izskaidroja 95% no vispārīgās apmierinātības dispersijas (sk.3.tabulu). 154 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu 2.tabula. Apmierinātības ar darbu dimensiju ietekme uz kopīgo apmieri­ nātību ar darbu pirmā līmeņa vadītājiem Izmaiņas Vērtēj. R ; F Brīvības Brīvības F Modelis R R- R ! koriģ. st. k|ūda izm. izmaiņas pak. 1 pak. 2 nozīmība 1 . 895 a .801 .794 .5803 .801 124.554 1 31. 000 2 .964b .930 .925 .3500 .129 55.228 1 30. 000 3 .98 l c .961 .957 .2639 .032 23.753 1 29. 000 4 .990* .980 .977 .1943 .018 25 .502 1 28. 000 a A p m . ar m ā c ī b ā m ( p = 0 , 8 9 5 ) b A p m . ar m ā c ī b ā m ( (3=0 ,544) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P=0,502) c A p m . ar m ā c ī b ā m , ( p = 0 , 4 6 9 ) . A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P=0,425) , A p m . ar karjeru ( P=0,227) d A p m . ar m ā c ī b ā m ( P =0,402) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m (P=O,350), A p m . ar karjeru ( P=0,206) , A p m . ar u z ņ ē m u m a vad ību ( P =0 ,198) . k A M A T S = pirmā l īmeņa vadītāji 3.tabula. Apmierinātības ar darbu dimensiju ietekme uz kopīgo apmie­ rinātību ar darbu otrā līmeņa vadītājiem Izmaiņas Vērtēj. R : F Brīvības Brīvības F Modelis R R ! R2 koriģ. st. k)ūda izm. izmaiņas pak. 1 pak. 2 nozīmība 1 . 8 0 2 a .644 .642 .7009 .644 455 .643 1 252 .000 2 . 9 0 2 b .813 .812 .5086 .169 227.525 1 251 .000 3 . 9 4 3 c .890 .889 .3913 .077 174.062 1 250 .000 4 . 9 6 2 d .926 .925 .3211 .036 122.226 1 249 .000 5 .974= .949 .948 .2684 .022 108.324 1 248 .000 a A p m . ar karjeru ( P =0,802) b A p m . ar karjeru ( P =0,518) , A p m . ar informāci jas a p m a i ņ u ( P=0,500) c A p m . ar karjeru ( P =0,355) , A p m . ar informāci jas apmaiņu ( P =0,417) , A p m . ar t i e š o vadītāju ( P =0,355) d A p m . ar karjeru ( P =0,275) , A p m . ar informāci jas apmaiņu ( p = 0 , 3 7 0 ) , A p m . ar t i e š o vadītāju ( P =0,284) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P =0 ,253) e A p m . ar karjeru ( P =0,266) , A p m . ar informāci jas apmaiņu ( P =0,311) , A p m . ar t i e š o vadītāju ( P =0,264) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P =0,211) , A p m . ar darba apstākļ iem ( P=0,185) k A M A T S = otrā l ī m e ņ a vadītāji Atšķirībā no iepriekšējās grupas speciālistiem piektā dimensija bija apmieri­ nātība ar uzņēmuma vadību. Pirmās četras dimensijas ar lielāko ietekmi palika nemainīgas. Apmierinātība ar karjeru izskaidroja 66% no vispārīgās apmieri­ nātības dispersijas, bet minētās dimensijas kopā izskaidroja 95% no vispārīgās apmierinātības dispersijas (sk.4.tabulu). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP 155 4.tabula. Apmierinātības ar darbu dimensiju ietekme uz kopīgo apmieri­ nātību ar darbu speciālistiem Izmaiņas Vērtēj. R ! F Brīvības Brīvības F Modelis R R1 R : koriģ. st. kļūda izm. izmaiņas pak. 1 pak. 2 nozīmība 1 8 1 1 a .657 .657 .8215 .657 3782.729 1 1972 .000 2 . 9 0 2 b .813 .813 .6073 .156 1637.519 1 1971 .000 3 . 9 4 5 c .893 .893 .4592 .080 1477.428 1 1970 .000 4 . 9 6 1 d .924 .924 .3868 .031 807.499 1 1969 .000 5 . 9 7 3 e .946 .946 .3266 .022 794.360 1 1968 .000 a Apmier ināt ība ar karjeru ( (3=0,811) b Apmier ināt ība ar karjeru ( P=0,547) , A p m . ar informācijas apmaiņu ( P =0,475) c Apmier ināt ība ar karjeru ( P=0,410) , A p m . ar informācijas apmaiņu ( P =0,383) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P =0,348) d Apmier ināt ība ar karjeru ( P=0,338) , A p m . ar informācijas apmaiņu ( P =0,341) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P =0,267) , A p m . ar t iešo vadītāju ( P =0,240) e Apmier ināt ība ar karjeru ( P=0,298) , A p m . ar informācijas apmaiņu ( p = 0 , 2 5 6 ) , A p m . ar darba u z d e v u m i e m ( P =0,222) , A p m . ar t iešo vadītāju ( P =0,233) , A p m . ar u z ņ ē m u m a v a d ī b u ( P=0,208) k A M A T S = speciāl is t i Saistībā ar šiem rezultātiem tika izdarīti trīs secinājumi. Pirmkārt, no desmit apmierinātības ar darbu dimensijām tikai divām vai trijām ir vērā ņemama ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu. Otrkārt, vienā organizācijā strādājošo darbinieku grupām var būt atšķirīgas apmierinātības dimensijas ar lielāku ietekmi uz vispārīgo apmierinātību ar darbu. Treškārt, vispārīgās apmieri­ nātības ar darbu un apmierinātības ar darbu atsevišķo dimensiju mērījumi sav­ starpēji viens otru papildina un spēj labāk izskaidrot apmierinātības ar darbu pētījumu rezultātus. Korelācija starp lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensijām Korelāciju analīze tika veikta katrai darbinieku grupai trijām lojalitātes dimensijām un desmit apmierinātības ar darbu dimensijām, kā arī trijām loja­ litātes dimensijām un vispārīgajai apmierinātībai ar darbu. Visās darbinieku grupās afektivajai lojalitātei bija stiprāka pozitīva korelācija ar apmierinātību ar darba uzdevumiem. Augstākā līmeņa vadītājiem korelācija bija 0,666 līmenī, vidējā līmeņa vadītājiem 0,432 līmenī un speciālistiem 0,402 līmenī. Augstākā līmeņa vadītājiem afektīvā lojalitāte un apmierinātība: ar tiešo vadītāju korelēja 0,554 līmenī; ar karjeru korelēja 0,510 līmenī; ar darba apstākļiem korelēja 0,487 līmenī. Vidējā līmeņa vadītājiem afektīvā lojalitāte un apmier- 156 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu inātība: ar uzņēmuma vadību korelēja 0,372 līmenī; ar karjeru un informāciju korelēja 0,346 līmenī. Speciālistiem afektīvā lojalitāte un apmierinātība: ar darba procesu korelēja 0,387 līmenī; ar uzņēmuma vadību korelēja 0,374 līmenī un karjeru korelēja 0,372 līmenī. Papildu apmierinātībai ar darba uzdevumiem visās grupās stipra korelācija bija afektīvajai lojalitātei un apmierinātībai ar karjeru. Balstoties uz korelāciju analīzi, tika secināts, ka afektīvā lojalitāte būs augstāka, ja darbinieki būs apmierinātāki ar sava darba saturu, uzņēmuma kopīgo attīstību, spēs ietekmēt darba procesu, saskatīs izaugsmes iespējas. Augstākā līmeņa vadītājiem normatīvajai lojalitātei nebija statistiski nozīmī­ gas korelācijas ne ar vienu apmierinātības ar darbu dimensiju. Vidējā līmeņa vadītājiem stiprāk korelēja normatīvā lojalitāte un apmierinātība: ar uzņēmuma vadību - (0,291); ar atalgojumu - (0,244); ar informāciju - (0,243); ar darba pro­ cesu - (0,209). Speciālistiem stiprāk korelēja normatīvā lojalitāte un apmier­ inātība: ar karjeru - (0,299); ar uzdevumiem - (0,280); ar uzņēmuma vadību - (0,275); ar atalgojumu - (0,266). Tātad, normatīvā lojalitāte ir augstāka, ja darbinieki ir apmierināti ar to, kā tiek vadīts uzņēmums, ja tiek saņemts atbilstošs atalgojums un ir iespējas strādāt darbu, kas patīk. Ja darbinieks šādā situācijā pārdomās iespējas meklēt citu darbu, minētie apstākļi aiziešanai visticamāk kļūs par morālu šķērsli. Augstākā līmeņa vadītājiem aprēķina lojalitātei nebija statistiski nozīmīgas korelācijas ne ar vienu no apmierinātības ar darbu dimensijām. Vidējā līmeņa vadītājiem stiprāk korelēja aprēķina lojalitāte un apmierinātība: ar atalgojumu - (0,289); ar uzņēmuma vadību - (0,286); ar informāciju - (0,264); ar uzdevumiem - (0,235). Speciālistiem stiprāk korelēja aprēķina lojalitāte un apmierinātība: ar atalgojumu - (0,271); ar darba uzdevumiem - (0,252); ar karjeru - (0,233) un uzņēmuma vadību - (0,197). Tika secināts, ka līdzīgi normatīvajai lojalitāte, arī aprēķina lojalitāte ir augstāka, ja darbinieki ir apmierinātāki ar atalgojumu un uzņēmuma vadību, kā arī var strādāt darbu, kas patīk. Aprēķina lojalitātes gadījumā nozīmīgāks par morāliem aspektiem būs esošās un citu iespējamo darba vietu salīdzinājums. Tika secināts, ka korelāciju stiprums dažādās darbinieku grupās lojalitātei un apmierinātībai ar darbu atsevišķās dimensijās atšķiras. Neatkarīgi no darbinieku grupas stiprākās korelācijas tika konstatētas trijām lojalitātes dimensijām un apmierinātībai ar uzņēmuma vadību, darba uzdevumiem, karjeru un atalgojumu (sk.5.tabulu). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP 157 5.tabula. Apmierinātības ar darbu un lojalitātes dimensiju korelācijas dažādās darbinieku grupās Pirmā līmeņa vadītāji Otra līmeņa vadītāji Speciālisti AfL NoL ApL AfL NoL ApL AfL NoL ApL Normatīvā lojalitāte .066 .426** .453** Aprēķina lojalitāte .143 .442* .345** 499** .314** .484** Apmierinātība ar darba uzdevumiem .666** -.084 .002 .432** .207** .235** .402** .280** .252** Apmierinātība ar uzņēmuma vadību .363* .185 -.074 .372** .291** .286** .374** 275** .197** Apmierinātība ar darba procesu .427* .102 .002 .329** .209** .135* .387** .243** .172** Apmierinātība ar tiešo vadītāju .554** .140 -.027 .267** .201** .156* .324** .232** .178** Apmierinātība ar sadarbību .194 .169 .234 .278** .092 .091 .307** .152** .106** Apmierinātība ar mācībām .351* -.011 .173 .257** .160* .201** .274** .226** .161** Apmierinātība ar karjeru .510** .012 .167 .346** .181** .220** .372** .299** .233** Apmierinātība ar darba apstākļiem .487** .190 -.063 .293** .150* .169** .338** .186** .185** Apmierinātība ar atalgojumu .196 .057 .239 .319** .244** .289** .332** .266** .271** Apmierinātība ar informāciju .365* .077 -.121 .346** .243** .264** .314** .230** .164** ** Korelācijas statistiski nozīmīgas (p< 0,01). * Korelācijas statistiski nozīmīgas (p< 0,5). Veicot korelāciju analīzi starp trijām lojalitātes dimensijām un vispārīgo apmierinātību ar darbu (indekss, kas ietver visas atsevišķās apmierinātības ar darbu dimensijas), tika konstatēts, ka izteikti stiprāk katrā darbinieku grupā korelēja vispārīgā apmierinātība ar darbu un afektīvā lojalitāte. Stiprākā korelā­ cija bija augstākā līmeņa vadītājiem (0,542). Normatīvā un aprēķina lojalitāte ar vispārīgo apmierinātību korelēja apmēram vienā līmenī. Normatīvajai lojalitātei bija nedaudz stiprāka korelācija (speciālistiem - 0,322; vidējā līmeņa vadītājiem 0,284), nekā aprēķina lojalitātei (speciālistiem - 0,257; vidējā līmeņa vadītājiem - 0,271) (sk. 6.tabulu). 158 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu 6. tabula. Trīs lojalitātes dimensiju un vispārīgas apmierinātības ar darbu korelācija A m a t s A f e k t ī v ā lojalitāte Normat īvā lojalitāte Aprēķina lojalitāte P irmā l īmeņa Vispār īgā apmier ināt ība vadītāji , n = 3 3 ar darbu . 5 4 2 * * - . 0 0 5 - . 0 8 9 Otrā l īmeņa Vispār īgā apmier ināt ība vadītāji , n = 2 4 5 ar darbu . 4 2 5 * * . 2 8 4 * * . 2 7 1 * * Speciā l i s t i , V i spār īgā apmier ināt ība n = 1 8 5 l ar darbu . 4 5 6 * * . 3 2 2 * * . 2 5 7 * * * * Korelācijas statistiski n o z ī m ī g a s ( p < 0 ,01 ) . * Korelācijas statistiski n o z ī m ī g a s (p< 0 , 0 5 ) . Savstarpējā ietekme starp lojalitāti un apmierinātību ar darbu Kopīgajai izlasei (N=2046) tika veiktas divas daudzfaktoru regresiju analīzes. Pirmajā analīzē atkarīgie mainīgie bija desmit apmierinātības ar darbu dimensi­ jas un vispārīgā apmierinātība ar darbu, neatkarīgie mainīgie bija trīs lojalitātes dimensijas. Lojalitāte vairāk izskaidroja dispersiju vispārīgajai apmierinātībai ar darbu (23%), ar darba uzdevumiem (18%), ar karjeru (17%) un atalgojumu (15%). Minētajos gadījumos regresijas standartizētie koeficienti (P) bija augstā­ ki afektīvajai lojalitātei (no 0,392 līdz 0,275). Zemāki standartizētie betas koefi­ cienti bija aprēķina lojalitātei (no 0,127 līdz 0,063) un normatīvajai lojalitātei (no 0,117 līdz 0,071). Vismaz vienai no lojalitātes dimensijām bija statistiski nozīmī­ ga ietekme uz katru no apmierinātības ar darbu dimensijām, taču ietekme bija neliela (sk. 7. tabulu). Otrajā analīzē atkarīgie mainīgie bija trīs lojalitātes dimensijas, neatkarīgie mainīgie apmierinātības ar darbu dimensijas, kā arī vispārīgā apmierinātība ar darbu. Apmierinātība ar darbu izskaidroja 2 3 % no afektīvās lojalitātes dispersi­ jas , 12% no normatīvās lojalitātes dispersijas 2 un 9% no aprēķina lojalitātes dis­ persijas. Statistiski nozīmīga ietekme uz afektīvo lojalitāti bija vispārīgajai apmierinātībai ar darbu (R=0,714), apmierinātībai ar mācībām ((3=-0,13), ar tiešo vadītāju (P=-0,12), ar informāciju (P=-0,11) un darba uzdevumiem (P=0,083). Statistiski nozīmīga ietekme uz normatīvo lojalitāti bija apmierinātībai ar darba uzdevumiem (p=0,126), karjeru ((3=0,112), atalgojumu (P=0,083) un uzņēmuma vadību (P=0,082). Statistiski nozīmīga ietekme uz aprēķina lojalitāti bija apmierinātībai ar darba uzdevumiem (P=0,182) un atalgojumu (P=0,171). 2 Statistikā visvairāk lietotais variācijas radītājs (Krastiņš, 1998) LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP. 159 Abpusēja statistiski nozīmīga ietekme tika konstatēta: apmierinātībai ar darba uzdevumiem un trijām lojalitātes dimensijām; apmierinātībai ar karjeru, kā ari atalgojumu un aprēķina, normatīvo lojalitāti; apmierinātībai ar uzņēmuma vadību un normatīvo lojalitāti; apmierinātībai ar tiešo vadītāju, mācībām, infor­ māciju, vispārīgo apmierinātību un afektīvo lojalitāti. Lielākā savstarpējā ietekme bija afektīvajai lojalitātei un vispārīgajai apmierinātībai ar darbu. Apmierinātības ar darbu paredzēšanai piemērotāka kopumā bija afektīvā lojal­ itāte. Regresiju analīzes rezultāti aplūkojami 7. tabulā. 7. tabula. Apvienoti divi daudzfaktoru regresiju rezultāti, kas norāda uz lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensiju abpusējo ietekmi Aprēķina lojalitāte Koriģ. R2=0,085; F=39,23; p<0,001 Normatīvā lojalitāte Afektīvā lojalitāte Koriģ. R2=0,115; Koriģ. R2=0,230; F=38,87; p<0,001 F=77.45; p<0,001 Beta Beta Beta Vispārīgā apmierinātība ar darbu -0,069 " 0,107 a 0,392 a Koriģ. R2=0,231; F=205.81 p<0.001 . d 0,061 <* 0,714 b Apmierinātība ar darba uzdevumiem Koriģ. R2=0,184; F=154,66 p<0.001 0,091 a 0,071 a 0,351 a 0,182 b 0,126 b 0,083 b Apmierinātība ar karjeru 0.068 a 0.117 a 0,310 a Koriģ. R2=0,167: F= 137,76 p<0.00l 0,073 b 0.112 b . d Apmierinātība ar uzņēmuma vadību 0,044 a c 0,108 a 0,322 a Koriģ. R2=0,161: F= 131,97 p<0.001 . d 0.082 b 0.032 te Apmierinātība ar atalgojumu 0,127 a 0,089 a 0,275 a Koriģ. R2=0,153; F=123,85 p<0.001 0,171 b 0,083 b -0.070 te Apmierinātība ar darba procesu 0,021 a c 0.072 a 0,340 a Koriģ. R2=0.148; F=l 19,77 p<0.001 -0,050 bc . d . d Apmierinātība ar darba apstākļiem 0,063 a 0.016 a c 0,321 a Koriģ. R2=0.124; F=97.87 p<0.001 . d -0,030 te . d Apmierinātība ar informāciju 0,029 a c 0 , 1 0 0 a 0.278 a Koriģ. R2=0,119; F=93,97, p<0.001 . d . d -0,110 b Apmierinātība ar tiešo vadītāju 0 , 0 3 8 a c 0,089 a 0,273 a Koriģ. R2=0.114; F=88.74 p<0.001 . d . d -0,120 b Apmierinātība ar mācībām 0,035 x 0,093 a 0,234 a Koriģ. R2=O.09l; F=69,60, p<0.00l . d . d -0 ,130 b Apmierinātība ar sadarbību -0,010 a c 0,012 a c 0,291 a Koriģ. R2=0.085; F=64,20, p<0.001 -0.070 b -0,050 te -0 ,030 te a Atkar īg ie main īg ie - apmierināt ības ar darbu d imens i jas , neatkarīgie m a i n ī g i e - lojal­ itātes d imens i jas . b Atkar īg ie ma in īg i e - lojal itātes d imens i jas , neatkarīgie m a i n ī g i e - apmier ināt ības ar darbu d imens i jas . c Regres i ja s v i e n ā d o j u m a standartizētais koef ic ients beta nav statistiski n o z ī m ī g s , ja p > 0 , 0 5 . d R e g r e s i j a s v i enādojumā, kurā neatkarīgie m a i n ī g i e bija lojal itātes d imens i jas , konkrētā apmier ināt ības ar darbu d imens i ja net ika iekļauta, j o neatbi lda F kritērijam. 160 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu Lai pētītu lojalitātes un apmierinātības ar darbu savstarpējo saistību, katrai darbinieku grupai papildus tika veikta regresiju analīze, kurā atkarīgais mainīgais bija nodoms aiziet no organizācijas un neatkarīgie mainīgie bija visas apmieri­ nātības ar darbu un lojalitātes dimensijas, kā arī vispārīgā apmierinātība ar darbu (sk. 8. tabulu). Augstākā līmeņa vadītājiem optimālākie bija divi modeļi. Pirmajā modeli apmierinātība ar tiešo vadītāju izskaidroja 42% dispersijas nodomam aiziet, otrajā modeli klāt tika pievienota aprēķina lojalitāte, kopā izskaidrojot 50% dispersijas nodomam aiziet. Otrā līmeņa vadītājiem bija trīs modeļi. Arī speciālistiem par optimāliem varēja uzskatīt tos pašus trīs modeļus. Pirmajā modelī afektīvā lojalitāte vidējā l īmeņa vadītājiem izskaidroja 56% un speciālistiem 4 4 % minētās dispersijas. Otrajā modelī tika pievienota aprēķina lojalitāte. Kopā ar afektīvo lojalitāti vidējā līmeņa vadītājiem tās izskaidroja 58% un speciālistiem 47% minētās dispersijas. Trešajā modelī klāt tika pievienota apmierinātība ar karjeru, kas kopā ar afektīvo un aprēķina lojalitāti vidējā līmeņa vadītājiem izskaidroja 59% un speciālistiem 5 0 % dispersijas nodomu aiziet no organizācijas (sk. 8. tabulu). 8. tabula. Regresijas analīzes rezultāti, kur atkarīgais mainīgais ir nodoms aiziet strādāt uz citu organizāciju Izmaiņas Vērtēj. R : F Brīvības Brīvības F Amats Modelis R R : R : koriģ. st. kļūda izm. izmaiņas pak. 1 pak. 2 nozīmība pirmā 1 .650" .422 .403 .7453 .422 21.948 1 30 .000 līmeņa 2 7 0 9 b .503 .469 .7032 .081 4.704 1 29 .038 vadītāji otrā 1 . 7 4 7 c .558 .556 .7712 .558 299.313 237 .000 līmeņa 2 . 7 6 l d .579 .576 .7539 .021 12.005 236 .001 vadītāji 3 7 7 2 e .595 .590 .7411 .016 9.172 235 .003 speciālisti 1 .66 l c .437 .436 .9238 .437 1363.266 1 1759 .000 2 . 6 8 8 d .473 .472 .8938 .036 121.089 1 1758 .000 3 . 7 0 6 e .498 .497 .8726 .025 87.259 1 1757 .000 4 . 7 1 0 f .504 .503 .8675 .006 21.894 1 1756 .000 5 .712? .506 .505 .8658 .002 7.825 1 1755 .005 6 . 7 1 3 h .508 .506 .8645 .002 6.181 1 1754 .013 a A p m . ar t i e šo vadītāju b A p m . ar t i e šo vadītāju, A p r ē ķ i n a lojal i tāte Afektīvā lojalitāte d Afekt īvā lojalitāte, Aprēķ ina lojal i tāte e Afektīvā lojal i tāte . Aprēķ ina lojalitāte, A p m . ar karjeru A f e k t ī v ā l o j a l i t ā t e , A p r ē ķ i n a l o j a l i t ā t e , A p m . ar k a r j e r u , A p m . ar a t a l g o j u m u s Afekt īvā lojalitāte, Aprēķ ina lojalitāte, A p m . ar karjeru, A p m . ar a ta lgo jumu, A p m . ar darba apstākļ iem h Afektīvā lojalitāte, Aprēķina lojal i tāte , A p m . ar karjeru, A p m . ar a ta lgojumu, A p m . ar darba aps tāk ļ i em, A p m . ar u z ņ ē m u m a vad ību LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP 161 Iztirzājums Pētījuma mērķis bija precizēt apmierinātības ar darbu un lojalitātes pret orga­ nizāciju saistību. Teorētiskā skatījumā tas tika pamatots ar pieaugošo interesi darba motivācijas pētījumos izmantot daudzdimensiju jēdzienus un neskaidrībā par dažādu apmierinātības ar darbu un lojalitātes dimensiju savstarpējo saistību. Pēdējā laikā Baltijas valstīs organizācijās vadītāji pievērsuši pastiprinātu uzmanību darbinieku apmierinātībai ar dažādiem darba aspektiem, cerot paaugstināt efektivitāti un mazināt personāla mainību. Šie divi argumenti tiek minēti visbiežāk, kad organizāciju vadītāji un personāla vadības speciālisti pa­ mato vēlmi veikt apmierinātības ar darbu izpēti. Pirmais pētījuma jautājums bija saistīts ar metodoloģisku problēmu, kādu pieeju izvēlēties apmierinātībai ar darbu - daudzdimensiju vai vispārīgo. Darba motivācijas pētījumos par apmierinātības ar darbu un citu attieksmju saistību biežāk tiek izmantots vispārīgās apmierinātības indekss, ko aprēķina no vidējiem katras atsevišķās dimensijas indeksiem. Radās jautājums, vai šāda izvēle sniedz tikpat daudz skaidrības par darba motivāciju kā atsevišķo apmierinātības ar darbu dimensiju indeksi. Tāpēc tika formulēts pirmais pētījuma jautājums: "Vai vienā organizācijā strādājošo darbinieku grupām atšķiras apmierinātības ar darbu dimensijas, kurām ir lielākā ietekme uz kopīgo apmierinātības ar darbu indek­ su?" Rezultāti apliecināja, ka no desmit apmierinātības ar darbu dimensijām tikai divām vai trijām bija vērā ņemama ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu, jo indekss izskaidroja lielāko daļu no dispersijas vispārīgajai apmieri­ nātībai ar darbu. Rezultāti arī norādīja, ka vienā organizācijā strādājošo darbinieku grupām var būt atšķirīgas apmierinātības dimensijas, kurām ir lielāka ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu. Šīs dimensijas bija saistītas ar iekšējo darba motivāciju — darba uzdevumiem, izaugsmes iespējām un sociāla­ jiem aspektiem. Tas atbilda secinājumiem citos pētījumos, kuros tika konstatēta pieaugošā iekšējo darba motivatoru loma vispārīgajā apmierinātībā ar darbu (Mottaz, 1988). Citā pētījumā, kas tika veikts Latvijā, nozīmīgākās un atsevišķi nodalāmas apmierinātības ar darbu dimensijas bija apmierinātība ar darba uzde­ vumiem, darba apstākļiem, atalgojumu un kolēģiem (Pavuls, Gogolis, Spulis & Veckalns, 2001). Bez tam jāpiemin tendence pētījumos izdalīt padziļinātu apmierinātības ar darbu dimensiju līmeni. Atsevišķām apmierinātības ar darbu dimensijām (piemēram, apmierinātībai ar atalgojumu) tiek izdalītas vēl konkrētākas dimensijas (piemēram, apmierinātība ar algu, ar atvieglojumiem, algas pielikumu) (Heneman & Schwab, 1985, Ezera 2001, Pāvuls, 2002). Tāpēc būtu ieteicams darba motivācijas pētījumos, kuros kā mainīgais iekļauts apmier­ inātība ar darbu, izmantot daudzdimensiju pieeju, vai abas pieejas apvienot. Vispārīgās apmierinātības ar darbu un apmierinātības ar darbu atsevišķo dimen­ siju mērījumi varētu savstarpēji viens otru papildināt un darba motivāciju izskaidrot precīzāk. 162 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu Otrais pētījuma jautājums bija saistīts ar korelācijas stiprumu lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensijām. Rezultāti ir nozīmīgi, jo ne tikai apstiprinā­ ja atziņas citos pētījumos, bet arī uzskatāmi parādīja, ka korelāciju stiprums dažādās darbinieku grupās lojalitātei un apmierinātībai ar darbu atsevišķās dimensijās atšķiras. Stiprāka korelācija tika konstatēta trijām lojalitātes dimensi­ jām un apmierinātībai ar uzņēmuma vadību, darba uzdevumiem, karjeru un atal­ gojumu. Afektīvajai lojalitātei bija stiprāka pozitīva korelācija ar apmierinātību ar darba uzdevumiem. Tika secināts, ka afektīvā lojalitāte ir augstāka, ja darbinie­ ki ir apmierinātāki ar sava darba saturu, uzņēmuma kopējo attīstību, spēj ietek­ mēt darba procesu, saskata izaugsmes iespējas. Normatīvā lojalitāte ir augstāka, ja darbinieki ir apmierināti ar to, kā tiek vadīts uzņēmums, ja tiek saņemts atbil­ stošs atalgojums un ir iespējas strādāt darbu, kas patīk. Ja darbinieks šādā situā­ cijā pārdomā iespējas meklēt citu darbu, minētie apstākļi aiziešanai var būt par morālu šķērsli. Arī aprēķina lojalitāte ir augstāka, ja darbinieki ir apmierinātāki ar atalgojumu un uzņēmuma vadību, kā arī var strādāt darbu, kas patīk. Aprēķina lojalitātes gadījumā nozīmīgāks par morāliem aspektiem ir esošās un citu iespē­ jamo darba vietu salīdzinājums. Rezultāti pēc būtības saskanēja ar iepriekš veiktajiem pētījumiem, kuros apmierinātība ar darba fiziskajiem apstākļiem un lojalitāte (afektīvā) pozitīvi korelēja 0,167 līmenī (šajā pētījumā šis līmenis bija augstāks), bet apmierinātība ar darba saturu un lojalitāti korelēja 0,595 līmenī (Mathieu & Zajac, 1990). Netika apstiprināti pētījumu rezultāti, kuros aprēķina lojalitātei un apmierinātībai ar darbu nebija saistības (Randall, Cropanzano, Bormann & Birjulin, 1999). Rezultāti norādīja, ka afektīvajai lojalitātei ir stiprāka korelācija ar vispārīgo apmierinātību ar darbu. Tas apliecina, ka apmierinātība ar darbu kā attieksme vairāk izpaužas emocionāli un rosina uzdot jautājumu, cik liela nozīme ir aprēķina un normatīvajai lojalitātei saistībā ar apmierinātību ar darbu. Kopumā korelāciju analīze apstiprināja, ka saistība starp lojalitāti un apmierinātību ar darbu labāk izprotama, ja tiek izmantoti daudzdimensiju jēdzieni. Trešais pētījuma jautājums bija saistīts ar abpusējo ietekmi starp atsevišķām lojalitātes un apmierinātības ar darbu dimensijām. Pētījuma rezultāti apstiprina iepriekšējo pētījumu secinājumus par abu jēdzienu abpusējo saistību (Mathieu, 1991), kā arī tos papildina. Tika konstatēta abpusēja statistiski nozīmīga ietekme: apmierinātībai ar darba uzdevumiem un trijām lojalitātes dimensijām; apmieri­ nātībai ar karjeru, kā arī ar atalgojumu un aprēķina, normatīvo lojalitāti; apmieri­ nātībai ar uzņēmuma vadību un normatīvo lojalitāti; apmierinātībai ar tiešo vadītāju, mācībām, informāciju, vispārīgo apmierinātību un afektīvo lojalitāti. Tātad, trijām no apmierinātības ar darbu dimensijām (darba uzdevumi, karjera, atalgojums) bija abpusēja saistība vismaz ar divām lojalitātes dimensijām, savukārt afektīvajai lojalitātei bija abpusēja saistība ar piecām apmierinātības ar darbu dimensijām. Lojalitāte vairāk izskaidroja dispersiju vispārīgajai apmie- LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP. 163 rinātībai ar darbu (23%), ar darba uzdevumiem (18%), ar karjeru (17%) un atal­ gojumu (15%). Apmierinātība ar darbu izskaidroja 2 3 % no afektīvās lojalitātes dispersijas, 12% no normatīvās lojalitātes dispersijas un 9% no aprēķina lojali­ tātes dispersijas. Tas nozīmē, ka abu jēdzienu savstarpējā mijiedarbība notiek konkrētākā līmenī par tradicionāli pētīto vispārīgo līmeni un darba motivācijas modeļi būtu jāpapildina ar vairākām apmierinātības ar darbu un lojalitātes dimensijām. Lielākā savstarpējā ietekme bija afektīvajai lojalitātei un vispārīgajai apmieri­ nātībai ar darbu, tāpēc praktisku apsvērumu dēļ izvērstākos darba motivācijas pētījumos var izmantot tikai afektīvo lojalitāti un vispārīgo apmierinātību ar darbu. Šīs ietekmes stiprums bija lielāks, nekā konstatēts iepriekšējos pētījumos, tomēr apstiprinājās secinājums, ka apmierinātībai ar darbu ir stiprāka ietekme uz lojalitāti, nekā lojalitātei uz apmierinātību ar dabu. Iepriekšējos pētījumos apmierinātības ar darbu ietekmei uz lojalitāti koeficients beta bija 0,437, bet lojalitātes ietekmei uz apmierinātību ar darbu koeficients beta bija 0,272 (Mathieu, 1991). Šajā pētījumā vispārīgās apmierinātības ar darbu ietekme uz afektīvo lojalitāti bija 0,714 līmenī, bet afektīvās lojalitātes ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu bija 0,392 līmenī. Iespējams, to varētu skaidrot ar situā­ ciju konkrētajā organizācijā, kā arī ar atšķirībām pētījumu metodoloģijā. Daļēji par apmierinātības ar darbu un lojalitātes savstarpējo saistību liecināja prognozējamās darbinieku mainības modeļi dažādās darbinieku grupās. Rezultāti apliecināja, ka nodomu mainīt darbu dažādās darbinieku grupās būtiski ietekmē­ ja gan atsevišķas apmierinātības ar darbu, gan lojalitātes dimensijas. Turklāt, atkarībā no darbinieku grupas mainījās jēdziens vai tā dimensija ar noteicošo ietekmi. Tas varētu nozīmēt, ka starp apmierinātības ar darbu un lojalitātes dimensijām pastāv noteikta mijiedarbība, ko pastarpina situācija organizācijā vai konkrētās darbinieku grupas vajadzības. Apkopojot jāsecina, ka starp apmierinātību ar darbu un lojalitāti pastāv vidēji stipra korelācija, kas mainās atkarībā no dimensijas. Saistība ir abpusēja, lai gan apmierinātība ar darbu lielākā mērā ietekmē lojalitāti. Afektīvajai lojalitātei salīdzinājumā ar aprēķina un normatīvo lojalitāti ir stiprāka saistība ar apmieri­ nātību ar darbu. Savukārt no apmierinātības ar darbu dažādām dimensijām stiprā­ ka saistība ar lojalitāti ir apmierinātībai ar uzņēmuma vadību, darba uzdevumiem, karjeru un atalgojumu. Tas apstiprināja iepriekšējos pētījumos secināto par nozīmīgākajām apmierinātības ar darbu dimensijām (Pavuls, Gogolis, Spulis & Veckalns, 2001). Tika secināts, ka apmierinātības ar darbu un lojalitātes saistību pastarpina amatu hierarhija (darbinieku piederība noteiktai amatu grupai). Lai arī grupu atšķirību izpēte nebija šī pētījuma mērķis, tomēr varēja izdarīt secinājumu, ka pastāv atšķirības starp apmierinātības ar darbu un lojalitātes saistību augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem un speciālistiem. Pētījuma rezultāti apliecināja, ka salīdzinājumā ar viendimensionālo pieeju, daudzdimensionālā pieeja abu jēdzienu saistības izpētei sniedz precīzāku priekšstatu par darba motivāciju. 164 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu Papildu daži komentāri par pētījuma rezultātu praktisko izmantošanu orga­ nizācijās. Pirmkārt, salīdzinājumā ar vispārīgo apmierinātību ar darbu, lielāka uzmanība jāpievērš konkrētām apmierinātības ar darbu dimensijām. Veicot darba motivācijas pētījumus uzņēmumos, jānoskaidro, kurai dimensijai ir lielāka ietekme uz vispārīgo apmierinātību ar darbu un nodomu aiziet no organizācijas. Otrkārt, īpaša uzmanība jāpievērš apmierinātības ar darbu rezultātiem dažādās darbinieku grupās, kas veidojas, balstoties uz amatu hierarhiju pretstatā struk­ tūrvienībām. Piemēram, atsevišķi būtu aplūkojami augstākā līmeņa vadītāju, vidējā līmeņa vadītāju, speciālistu un strādnieku rezultāti. Grupas var veidot, arī balstoties uz organizācijā nostrādāto laiku vai tipiskākajiem vecumposmiem. Treškārt, zinot darba motivācijas pētījumu rezultātus, ikgadējās pārrunās iete­ icams netiešā veidā precizēt darbinieku lojalitātes raksturu (kādas attiecības saista ar šo uzņēmumu - emocionālas, aprēķina vai normatīvas) un noslēgt atbil­ stošu psiholoģisko kontraktu (Armstrong, 2000), vai arī pārrunāt to, ko vadītājs un katrs darbinieks viens no otra gaida, kā arī patiesi vienoties par abpusēji nozīmīgiem jautājumiem. Ceturtkārt, ieteicams šajā pētījumā iegūtos rezultātus aplūkot praktiski izmantojamo motivācijas teoriju kontekstā, īpašu uzmanību pievēršot Hercberga atziņām (Herzberg, 1987). Piektkārt, jāatceras, ka apmier­ inātība ar darbu ir cieši saistīta ar darbinieku emocionālo lojalitāti. Paaugstinot apmierinātību ar darbu, paaugstināsies emocionālā lojalitāte, kas savukārt maz­ inās nodomu aiziet no organizācijas. Noslēgumā jāpiemin daži papildu pozitīvi aspekti, kas netieši izriet no šī pētījuma rezultātiem. Apstiprinājās iepriekšējos pētījumos konstatētā lojalitātes struktūra. Apstiprinājās apmierinātības ar darbu struktūra un jaunizveidotās anketas skalu ticamība. Pieeja, kurā personāla vadības prakse pētījumos ir kon­ stants lielums, paver plašākas iespējas pētīt darba motivāciju, rezultātus salīdzinot ar pētījumiem, kuros aptaujāti darbinieki no vairākām organizācijām. L I T E R A T Ū R A Armstrong, M.(2000) . A Handbook of Human Resource Management Practice. London: Kogan page. Bistrova, 1. (2001) . Apmierinātības ar darbu saistība ar darba kontroles lokusu. Nepublicēts maģistra darbs. Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte. Boroduška, Dz . (2002) . Lojalitātes pret organizāciju, lojalitātes pret profesiju un nodomu aiziet no organizācijas savstarpējās sakarības. Nepubl i cē t s maģistra darbs. Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte. Brooke, P.B. , Russell , D.W., Price, J.L. (1988) . Discriminant Validation of Measure of Job Satisfaction, Job Involvement , and Organizat ional Commitment . Journal of Applied Psychology. 7 3 (2), 139-145. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 147.-166. LPP. 165 Ezera, 1. (2001) . Darbinieku vērtību tipu un apmierinātības ar atalgojuma atvieglojumiem savstarpējās sakarības. Nepublicēts maģistra darbs. Latvijas Universitāte, pedagoģijas un psi­ holoģijas fakultāte. Farkas, A.J., Telrik, L.E. ( 1 9 8 9 ) . A Tree-Wave Longitudinal Analys is of the Causal Ordering of Satisfaction and Commitment on Turnover Decis ions . Journal of Applied Psychology. 74 (6), 8 5 5 - 8 6 8 . Finchamn, R., Rhodes , P.S. (1994) . Motivation and Job Satisfaction. In: R.Finchamn and P.S.Rhodes (Eds.) , The Individual, Work and Organization - Behavioral Studies for Business and Management ( 109-130) . Oxford: Oxford University Press, Inc. Hackct, R.D. , Byc io , P., Hausdorf, P A. (1994) . Further Assessments of Meyer and Al len's (1991) Tree -Component Model o f Organizational Commit ment . Journal of Applied Psychology. 79 , 15-23. Heneman III, H.G., Schwab, D.P. (1985) . Pay Satisfaction: Its Multidimensional Nature and Measurement. International Journal of Psychology. 20 , 129-141 . Herzberg, F. (1987) . "One More Time: H o w D o You Motivate Employees , Harvard Business Review, 46 , 109-120 . Judge, T.A., Church, A.H. (2000) . Job Satisfaction: Research and Practice. In Cooper, C.L., Locke E.A. (eds.) Industrial and Organizational Psychology. Oxford: Blackwell Publishers, Ltd. Krastiņš, O. (1998) . Statistika un ekonometrija. Rīga: LR Centrālā statistikas pārvalde. Kreitner, R., Kinicki, A. (1989) . Organizational Behavior. Boston: BPI Irvin. Larry J.W. and Hazer, J.T. (1986) , Antecedents and Consequences of Satisfaction and Commitment in Turnover Models : A Reanalysis Using Latent Variable Structural Equation Methods, Journal of Applied Psychology, 71 (May) . 219 -231 . Lawler III, E.E., Hall, D.T. (1970) . Relationship of Job Characteristics to Job Involvement, Satisfaction, and Intrinsic Motivation. Journal of Applied Psychology. 54 (4) . 3 0 5 - 3 1 2 . Locke, E.A. (1976) . The Nature and Causes of Job Satisfaction. In M.D. Dunnette (Ed.). Handbook of Industrial and Organizational Psychology. Chcago: Rand McNally . Mathieu, J.E. ( 1 9 9 1 ) . A Cross -Leve l Nonrecurs ive M o d e l o f the Antecedents of Organizational Commitment and Satisfaction. Journal of applied Psychology. 76 (5) , 6 0 7 - 6 1 8 . Mathieu, J.E., Farr, J.L. (1991) . Further Evidence for the Discriminant Validity of Measures of Organizational Commitment , Job Involvement, and Job Satisfaction. Journal of Applied Psychology. 7 6 (1) , 127-133 . Mathieu, J.E., Zajac, D . M . (1990) , A Rev iew and Meta-Analysis o f the Antecedents , Correlates, and Consequences of Organizational Commitment. Psychological Bulletin. 108 (2), 171-194. Meyer, J. P., & Allen, N . J. (1991) . A Tree-Component Conceptualization of Organizational Commitment. Human Resource Management Review, 1, 61 -89 . Meyer, J.P., Al len , N.J., Smith, C.A. (1993) . Commitment to Organizations and Occupations: Extension and Test of a Tree-Component Conceptualization. Journal of Applied Psychology. 78 (4 ) , 5 3 8 - 5 5 1 . 166 Uldis Pāvuls. Saistība starp lojalitāti pret organizāciju un apmierinātību ar darbu Mottaz, C.J. ( 1 9 8 8 ) . Determinants o f Organizational Commitment . Human Relations. 41 (6), 467 -482 . Mowday, R.T., Steers. R.M. , Porter, L.W. (1979) . The Measurement of Organizational Commitment. Journal of Vocational Behavior 14, 2 2 4 - 2 4 7 . Pavuls U., Gogo l i s S.. Spulis K., Veckalns V (2001) . Dimensional i ty of Job Satisfaction in Latvia: Exploring Quality o f Working Life. Proceedings of IV International Baltic Psychology Conference. 150 -161 . Pavuls, U. (2002) .Dimensional i ty o f Pay Satisfaction in Latvia: Exploring Structure. Baltic- Journal of Psychology. 3 ( 1 ) . Pāvuls, U. (2002) . Lojalitātes pret organizāciju struktūra: trīs komponentu model is . Izglītības zinātnes un pedagoģija mūsdienu pasaulē. Juris Krastiņš (red.) Latvijas Universitātes raksti. 649.sējums, 181-190. Pāvuls, U., Reņģe , V (2003) . Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes pret organizāciju saistība bankās un skolās. Latvijas Universitātes raksti psiholoģijā. Pruijt, H. (2000) . Performance and Quality of Working Life. Journal of Organizational Change Management, 13 (4) , 3 8 9 - 4 0 0 . Randall, M.L., Cropanzano, R., Bormann, C.A. , Birjulin, A. (1999) . Organizational Politics and Organizational Support as Predictors of Work Attitudes, Job Performance, and Organizational Cit izenship Behavior. Journal of Organizational Behavior 20 , 159-174. Schaubroeck, J., May, D.R., Brown. F.W. (1994) . Procedural Justice Explanations and Emploee React ions to E c o n o m i c Hardship: A Fie ld Experiment. Journal of Applied Psychology. 79 (3) , 4 5 5 ^ 6 0 . Spector, P.E. ( 2 0 0 0 ) . Organizational Psychology. N e w York: John Wiley & Sons. Van Beinum, H. (1979) . Working on the Quality of Working Life. Deve lopments in Europe. Boston: Kluwer Academic Publishers. Weiss.D.J., Dawis .R .V. . England, G.W., Lofquist, L.H. (1967) . Manual for the Minnesota Satisfaction Questionnaire. Minneapol is , M N : University of Minnesota, Industrial Relations Center. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP. 167 Saistība starp apmierinātību ar atalgojumu un lojalitāti pret organizāciju bankās un skolās Uldis Pāvuls Viesturs Reņģe LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, Psiholoģijas nodaļa E-pasta adrese korespondencei: uldis@fontes.lv Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir saistība starp apmierinātības ar atalgojumu un lojali­ tātes pret organizāciju dimensijām, kā arī to, cik lielā mērā šo saistību ietekmē organizācijas veids un reģions, kurā organizācija atrodas. Tika izmantota Henemana un Svāba metode apmierinātības ar atalgojumu mērīšanai, kā arī Meijera un Al lenas metode trīsdimcnsionālās lojalitātes pret organizāciju mērīšanai. Izlasē bija 1147 darbinieki no bankām un skolām astoņās Latvijas pilsētās. Afektīvā un normatīvā lojalitāte gandrīz vienādā mērā pozitīvi korelēja ar četrām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām. Aprēķina lojalitātei bija vāja pozitīva korelācija tikai ar apmierinātību ar atalgojuma administrēšanu. Apmierinātībai ar atal­ gojumu un afektīvajai lojalitātei, kā arī apmierinātībai ar atalgojumu un normatīvajai lojalitātei ir abpusēja pozitīva statistiski nozīmīga ietekme. Bankās, salīdzinājumā ar skolām, bija stiprā­ ka saistība starp afektīvo lojalitāti un vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu. Darbiniekiem, kas strādā citās Latvijas pilsētās un bija neapmierināti ar atalgojumu, tika konstatēta augstāka aprēķina lojalitāte nekā Rīgā strādājošajiem. A t s l ē g a s vārdi: apmierinātība ar atalgojumu, lojalitāte pret organizāciju. The aim of the study was to explore relationships among dimensions of pay satisfaction and dimensions of organizational commitment. A l s o the aim was to measure the effect o f organi­ zation type and region (geographical location of an organization) on these relationships. In this study the pay satisfaction questionnaire developed by Heneman and Schwab, and the organi­ zational commitment questionnaire developed by Meyer and Al len were used. The sample consisted of 1147 e m p l o y e e s working in banks and schools in e ight cities of Latvia. Affective and normative commitment correlated almost evenly with four dimensions of pay satisfaction in the sample of banks. Continuance commitment correlated (comparatively weak) only with satisfaction with pay administration. Pay satisfaction and affective commitment as well as pay satisfaction and normative commitment had reciprocal positive and significant effects on each other. Employees of banks showed stronger correlation between affective commitment and overall pay satisfaction as compared to employees of schools . Employees working in other larger cities (outside of Riga) and who had low pay satisfaction had high continuance c o m ­ mitment when compared to employees working in Riga. Key w o r d s : pay satisfaction, organizational commitment 168 U.Pāvuls, V.Reņģe Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankas un skolās Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās Apmierinātība ar atalgojumu un lojalitāte ir nozīmīgi jēdzieni darba motivā­ cijas pētījumos, īpaši saistībā ar nodomu mainīt darbu. Lojalitāte pret organizā­ ciju un apmierinātība ar atalgojumu plašākā kontekstā ir attieksme. Organizācija un atalgojums ir attieksmes objekti. Attieksmes pret organizāciju un atalgojumu tiek izteiktas ar vērtējošiem spriedumiem. Minēto attieksmju saistību var pētīt, izmantojot lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu jēdzienu ar vienu vai vairākām dimensijām. Daudzdimensiju lojalitātei tiek izdalītas trīs relatīvi neatkarīgas dimensijas (afektīvā, aprēķina un normatīvā lojalitāte). Apmierinātībai ar atalgojumu tiek izdalītas četras relatīvi neatkarīgas dimensijas (apmierinātība ar algu, algas pielikums, atvieglojumi un atalgojumu sistēmas administrēšana). Katra dimensija tiek raksturota ar atbilstošu indeksu. Viendi­ mensijas jēdzieni praktisku apsvērumu dēļ pētījumos tiek lietoti biežāk, taču daudzdimensiju jēdzieni sniedz iespēju labāk izprast darba motivāciju. No pēt­ nieciskās literatūras apgūtas nozīmīgākās zinātniskās publikācijas, kurās anali­ zēti specifiski jautājumi par lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību šo jēdzienu mērīšanas, kā ari prakstiskā izmantošanas kontekstā. Šajā pētījumā tika izmantotas šādas jēdzienu definīcijas. Lojalitāte ir psiho­ loģisks stāvoklis, kas: a) raksturo darbinieka attiecības ar organizāciju; b) ietek­ mē lēmuma pieņemšanu turpināt strādāt konkrētajā organizācijā (Meyer, Allen, 1997; Meyer & Allen, 1991). "Afektīvā lojalitāte (affective commitment) ir darbinieka emocionālā pie­ saiste organizācijai, identificēšanās ar to un iesaistīšanās tajā. Darbinieki turpina strādāt organizācijā, jo viņi to vēlas. Aprēķina lojalitāte (continuance commitment) ir apzināšanās, cik liela cena ir aiziešanai no organizācijas [kopīgais zaudējums jebkurā formā]. Darbinieki, kurus ar organizāciju gal­ venokārt saista aprēķina lojalitāte, turpina strādāt šajā organizācijā, jo viņiem tas ir nepieciešams un ir izdevīgi. Normatīvā lojalitāte (normative commit­ ment) ir pienākuma izjūta palikt darba attiecībās ar konkrēto organizāciju. Darbinieki ar augstu normatīvo lojalitāti izjūt pienākumu palikt pašreizējā organizācijā. (Meyer & Allen, 1997; Meyer & Allen, 1991)" Apmierinātība ar atalgojumu plašākā nozīmē ir attieksme (Miceli & Lane, 1991). Ievietojot atalgojumu kā objektu attieksmes definīcijā, tiek iegūts, ka apmierinātība ar atalgojumu ir vērtējošs spriedums, kas parādās kā psiholoģiska tendence, pozitīvi vai negatīvi vērtējot kādu no atalgojuma dimensijām (algu, algas pielikumu, prēmijas, atvieglojumus). Tradicionāli darba motivācijas pētījumos apmierinātība ar atalgojumu gan­ drīz vienmēr bijusi viena no apmierinātības ar darbu dimensijām. Neraugoties uz to, ka pagājušā gadsimta 80. un 90. gados ir veikti daudzi pētījumi par lojalitātes un apmierinātības ar darbu un atalgojumu saistību, šīs saistības izpēte joprojām LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP. 169 ir aktuāla. Līdzšinējie lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu jēdziena struk­ tūras pētījumi nerada iespaidu, ka pietiekamā līmeni atrisinātas metodoloģiskās problēmas, kas saistītas ar šo jēdzienu validitāti un atsevišķo dimensiju poten­ ciālu izskaidrot dispersiju citiem mainīgajiem lielumiem. īpaši diskutējams ir jautājums par apmierinātības ar atalgojumu struktūras stabilitāti, mainoties atal­ gojuma sistēmai. Abi jēdzieni ir radīti un lielākoties pētīti Ziemeļamerikā, tāpēc pietrūkst pierādījumu to universālam raksturam vai iespējamām kultūras atšķirībām. Minētās saistības pētījumi galvenokārt veikti, izmantojot viendimen­ sijas jēdzienus, vai arī, izmantojot daudzdimensiju lojalitātes jēdzienu un viendi­ mensijas apmierinātības ar atalgojumu jēdzienu. Pētījumi, kuros tiktu aplūkota abu daudzdimensiju jēdzienu saistība, netika atrasti, un pat ja tādi pastāv, to skaits, visticamāk, ir mazs. Tāpēc nepieciešams veikt pētījumus, kuru rezultāti raksturotu lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību konkrētākā līmeni, jo darba motivācijas pētījumi kļūst arvien konkrētāki (Ambrose, 1999). Vienā no apjomīgākajām metaanalīzēm tika konstatēta pozitīva vidējā korelā­ cija 0,32 līmenī starp lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu un neliela korelā­ cijas stipruma atšķirība, ja tiek izmantoti dažādi (viendimensijas) lojalitātes mērījumi (Mathieu & Zajac, 1990). Līdzīgā pētījumā, izmantojot jēdzienus ar viendimensijas struktūru, tika konstatēta lojalitātes un apmierinātības ar atalgo­ jumu saistība 0,29 līmenī (Cohen, Gattiker, 1994). Citā pētījumā konstatēts nedaudz augstāks saistības līmenis - 0,43 (Scarpello, Jones, 1996). Lojalitāte un apmierinātība ar atalgojuma pieaugumu korelēja 0,35 līmenī (Folger & Konovski, 1989). Krievijā tika konstatēta korelācija 0,28 līmenī - vienā no reta­ jiem lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistības pētījumiem ārpus Ziemeļamerikas (Buchko, 1998). Jaunākajos pētījumos, izmantojot Meijera un Alenas izstrādāto lojalitātes mērīšanas metodi un Minesotas apmierinātības aptauju, kurā iekļauta apmierinātības ar atalgojumu skala, tika konstatēta līdzīga korelācija starp abām attieksmēm: apmierinātība ar atalgojumu un (1) afektīvā lojalitāte korelēja 0,36 līmenī, (2) aprēķina lojalitāte korelēja 0,36 līmenī, (3) normatīvā lojalitāte korelēja 0,27 līmenī (Yousef, 2000). Augstāks korelācijas līmenis tika konstatēts starp lojalitāti un atalgojuma taisnīgumu (r=0,673), kā arī atalgojuma saistībai ar darba rezultātiem (r=0,373) (Florkowski, Schuster, 1992). Abi faktori lielā mērā attiecas uz vienu no apmierinātības ar atalgojumu dimen­ sijām - apmierinātību ar atalgojuma sistēmas administrēšanu. Līdzīgs faktors - procedūras taisnīgums un lojalitāte - korelēja 0,46 līmenī. No aplūkotā pētījumu kopsavilkuma izriet, ka nav pietiekama apliecinājuma tam, kāda ir korelācija starp abiem daudzdimensiju jēdzieniem. Tāpēc pētījumā tika izvirzīta šāda hipotēze: 1. hipotēze: trim lojalitātes dimensijām ir statistiski nozīmīga pozitīva korelā­ cija ar četrām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām. Pēdējos gados psiholoģijā (sociālajā, darba un organizāciju psiholoģijā) arvien vairāk populāri kļūst diezgan sarežģīti strukturālie modeļi, kas vienlaikus raksturo 170 U.Pāvuls, V.Reņģe Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās attiecības starp vairākiem mainīgajiem lielumiem, arī attieksmēm, piemēram, apmierinātību ar darbu, lojalitāti, iesaistīšanos darbā, nodomu aiziet no organizā­ cijas, aiziešanu no organizācijas, nostrādāto laiku, vecumu, dzimumu, organizāci­ jas lielumu. Lojalitāte un apmierinātība ar darbu, iekļaujot apmierinātību ar atal­ gojumu, ir bieži tikuši izmantoti darba motivācijas vai personāla mainības (turnover) modeļos (Florkowski & Schuster, 1992; Farkas & Tetrick, 1989; Mathieu, 1991). Piemēram, pētījumos par lojalitātes un apmierinātības ar darbu ietekmes uz attieksmi pret pārmaiņām organizācijās tika iegūts apstiprinājums statistiski nozīmīgai pozitīvai apmierinātības ar atalgojumu ietekmei uz lojalitāti (apmierinātība ar atalgojumu —> afektīvā lojalitāte, P '=0,12; apmierinātība ar atal­ gojumu —> aprēķina lojalitāte [zems alternatīvu skaits] P=0,35; apmierinātība ar atalgojumu —> aprēķina lojalitāte [augsta upurēšanās] P=0,30; apmierinātība ar atalgojumu —» normatīvā lojalitāte, ietekmes nav) (Yousef, 2000). Tikusi kon­ statēta apmierinātības ar darbu ietekme uz lojalitāti, kuras standartizētais koefi­ cients ir 0,49 līmenī (Florkowski & Schuster, 1992). Dažādās izlasēs lojalitātei ir atšķirīga ietekme uz apmierinātību ar darbu (standartizētie regresijas koeficienti 0,26; 0,31 un 0,16 līmenī), bet tieši apmierinātība ar atalgojumu ietekmē lojalitāti (vidējais standartizētais koeficients 0,13 līmenī) (Roe, Zinovjeva, Dienēs & Hom, 2000). Apkopojot dažas jaunākās teorētiskās nostādnes par iespējamo apmier­ inātības ar atalgojumu un lojalitātes savstarpējās ietekmes virzību, var secināt, ka (1) afektīvo un normatīvo lojalitāti varētu ietekmēt atalgojuma sistēmas tais­ nīgums, bet aprēķina lojalitāti varētu ietekmēt apmierinātība ar atalgojuma apjo­ mu. Pastāv uzskats, ka apmierinātībai ar darbu un lojalitātei ir abpusēja ietekme. Diemžēl netika atrasti pētījumi, kas pārbaudītu abpusējo ietekmi starp lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu, tāpēc tika izvirzīta šāda hipotēze: 2. hipotēze: trim lojalitātes dimensijām un vispārīgajai apmierinātībai ar atal­ gojumu ir abpusēji pozitīva statistiski nozīmīga ietekme. Pirmajos pētījumos par lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību ietekmējošiem faktoriem tika atzīts, ka pārsteidzošā kārtā, neraugoties uz ļoti lielo interesi par atalgojuma ietekmi uz lojalitāti, pētījumos minimāla uzmanība pievērsta pastarpinātajiem faktoriem pretstatā tiešās ietekmes (main effects) izpētei (Cohen & Gattiker, 1994). Tika secināts, ka, salīdzinot ar organizācijām valsts sektorā, apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība ir stiprāka privātajās (biznesa) organizācijās. Tas tika pamatots ar privātajās organizācijās pastāvošā psiholoģiskā kontrakta balstīšanu uz sadarbības abpusēju ekonomisko izdevīgumu. Balstoties uz šo secinājumu, šajā pētījumā tika izvirzīta hipotēze, kas precizētu minēto likum­ sakarību konkrētākā līmenī. Tika prognozēts, ka privātajās organizācijās, salīdzi­ nājumā ar valsts organizācijām, afektīvā lojalitāte ir ciešāk saistīta ar vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu, jo darbinieki šajās organizācijās lielākā mērā tiek atalgoti par labiem darba rezultātiem. 1 beta - standartizētais regresijas koeficients. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP. 171 3. hipotēze: organizācijas tips ietekmē saistību starp trim lojalitātes dimensi­ jām un vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu. Peļņas organizācijās, salīdz­ inājumā ar bezpeļņas organizācijām, ir stiprāka saistība starp afektīvo lojalitāti un vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu. Iepriekš minētajā pētījumā (Cohen & Gattiker, 1994) papildus tika prog­ nozēts, ka apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība būs stiprāka darbiniekiem zemāka statusa amatos salīdzinājumā ar augstāka statusa amatiem. Hipotēze tika pamatota ar to, ka darbiniekiem zemāka statusa amatos ir ier­ obežotas iespējas būt iekšēji motivētiem, un viņiem ir zemāks atalgojums nekā darbiniekiem augstāka statusa amatos. Taču hipotēze netika apstiprināta. Lai ari darbiniekiem zemāka statusa amatos bija nedaudz stiprāka lojalitātes un apmier­ inātības ar atalgojumu saistība (r=0,37) salīdzinājumā ar augstāka statusa darbiniekiem (r=0,24), tomēr šī atšķirība nebija nozīmīga. Šī pētījuma rezultāti rosināja pārdomāt, kādi faktori līdzās jau aplūkotajiem varētu ietekmēt lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību. Kā nozīmīgs faktors, kas varētu ietek­ mēt šo saistību, tika konstatēts reģions, kurā organizācija atrodas. Reģioni tika dalīti - galvaspilsēta un pārējās pilsētas. Pamatojums šādam dalījumam ir ievēro­ jamās atšķirības reālajā atalgojuma līmenī. Saskaņā ar pētījumiem ("Fontes R&I", 2002), Latvijas lauku reģionos atalgojuma līmenis ir vidēji par 100% zemāks. Tāpēc tika izvirzīta pēdējā šī pētījuma hipotēze. 4. hipotēze: reģions ietekmē lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību. Organizācijās, kas atrodas reģionu centros, ir stiprāka saistība starp aprēķina lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu. Metode Mērījumi a) Apmierinātības ar atalgojumu aptauja (Heneman & Schwab, 1985); b) Lojalitātes pret organizāciju aptauja (viendimensiju) (Mowday, Steers & Porter, 1979); c) Lojalitātes pret organizāciju aptauja (trīsdimensiju) (Meyer & Allen, 1997); d) Aptauja nodomam aiziet no organizācijas (Pāvula izstrādātā metode šī pētīju­ ma vajadzībām). Pieci apgalvojumi, kas raksturo darbinieka domas (pārliecību) par nepieciešamību aiziet no organizācijās. e) Organizācijas tips, kas tika operacionalizēts kā privātās un valsts vai paš­ valdību organizācijas (bankas un skolas) f) Reģions, kas tika operacionalizēts kā organizācijas atrašanās vieta gal­ vaspilsētā (Rīgā) vai citās lielākajās Latvijas pilsētās. 172 U.Pāvuls, V.Reiļfļe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās Izlase un procedūra Izlasi veido 1147 banku un skolu darbinieki no astoņām Latvijas pilsētām (sk. 1. tabulu). Banku darbinieku izlasē bija 465 kontu operatori (telleri, klientu menedžeri, kontu operatori), ari viņu tiešie vadītāji. Skolu darbinieku izlasē bija 682 skolotāji, mācību pārziņi un skolu direktori. Pētījuma dalībnieki izlasē tika iekļauti ar ligzdu veidošanas metodi (Rascevska, 2000:104). Sākumā tika sastādīts Latvijas pilsētu saraksts, no kurām ar nejaušās izlases metodi atlasītas astoņas - Balvi, Bauska, Cēsis, Daugavpils, Rīga, Saldus, Tukums, Ventspils. Kopumā tika saņemta 1171 anketa, no kurām izmantojamas bija 1147 (98%). 452 (39,4%) anketas bija no Rīgas, 695 - (60,6%) no pārējām Latvijas pilsētām. Dati pētījumam tika ievākti ar frontālās anketēšanas palīdzību 46 banku filiālēs un 30 skolās astoņās Latvijas pilsētās, kopā 76 grupās. 1.tabula. Izlases raksturojums. Parametrs N % Darba vieta bankās strādājošie 481 4 2 skolās strādājošie 6 6 6 5 8 D z i m u m s s i e v i e t e s 9 7 5 85 vīrieši 165 15 V e c u m s līdz 2 5 132 12 no 2 5 - 3 5 3 3 3 2 9 no 3 5 - 4 5 341 3 0 no 4 5 - 5 5 217 19 55 un vairāk 122 11 Izglīt ība vidējā 5 9 5 nepabeigta augstākā vai vidējā spec iā lā 2 6 9 24 augstākā ar bakalaura vai maģis tra grādu 8 0 6 7 0 doktora grāds 8 1 Dz imtā va loda latv iešu 9 7 2 85 cita 173 15 Rezultāti Jēdzienu struktūra Jēdzienu struktūras pārbaudei tika veikta faktoranalīze. Tā pilnībā apstiprinā­ ja trīs lojalitātes dimensijas un daļēji arī apmierinātības ar atalgojumu dimensijas, kuru izpētes rezultātā tika pieņemts lēmums turpmākajās analīzēs izmantot tikai vienu apmierinātības ar atalgojumu indeksu - apmierinātību ar algu. Izņēmums LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 173 tika izdarīts vienai korelāciju analīzei, jo bankās strādājošo izlasē pietiekamā līmeni apstiprinājās teorētiskā apmierinātības ar atalgojumu struktūra. Lai pārliecinātos par iespēju kognitlvi nodalīt pētījumā iekļautos konceptus citu no cita, tika veikta atkārtota faktoranalīze. Tika analizēti visi tie jautājumi, kam iepriekšējās faktoranallzēs bija augstākie faktoru svari un kas veidoja atse­ višķus faktorus ar augstiem ticamības koeficientiem (sk. 2. tabulu). 2. tabula. Galvenie jautājumi un tos vienojošie faktori pēc primārām fak- toranalīzēm konceptu struktūras salīdzināšanai abās izlasēs A t t i e k s m e s objekts Bankas Sko las f.svari vid . sd.n. f.svari vid. sd.n. V i e n d i m e n s i j a s l o j a l i t ā t e a.81 a.84 Vis labākā iespēja, kur strādāt .755 4 . 9 2 1.45 . 7 0 7 4 .65 1.64 Priecājos par savu izvē l i .744 5 . 2 0 1.32 .739 5 .16 1.42 Stāstu c i t i e m , ka e s m u da |a .741 5 . 1 0 1.35 .787 4 . 7 9 1.60 Person īgās un organizāc i jas vērtības ir l īdz īgas .678 4 . 6 8 1.26 .676 4 . 7 4 1.39 M a n rūp organizāc i jas l iktenis .629 5 .78 1.17 .671 6.01 1.06 D r a u g i e m stāstu .615 5 .35 1.45 .734 4 . 9 0 1.64 V ē l m e strādāt, cik labi i e s p ē j a m s .604 6 . 1 3 0 . 9 6 .620 5.81 1.12 Ar mieru ve ikt jebkuru u z d e v u m u .561 3.81 1.84 .550 3.41 1.80 Gatavs pielikt pū les .468 5 . 3 6 1.14 .500 5 .05 1.37 A f e k t ī v ā l o j a l i t ā t e a.83 a.84 Nejūtu e m o c i o n ā l u saist ību .749 5.31 1.49 -.759 5.55 1.47 Nejūtos komfortabli 761 5 .15 1.41 -.657 5 .06 1.58 Izjūtu piederību -.673 4 . 4 0 1.35 .770 4.71 1.56 L e p o j o s piederēt -.680 5 .15 1.19 .717 4 . 8 4 1.46 Nejūtos kā savēja i s .691 5 . 3 3 1.51 -.637 5 .48 1.60 Gribētu karjeru ve idot šeit -.596 5 . 1 2 1.25 .625 4 . 5 2 1.58 V i e g l i izjustu piederību citur .523 4 . 1 7 1.59 -.636 4 . 2 7 1.69 A p r ē ķ i n a l o j a l i t ā t e a.79 3 . 7 1 1 .20 a.75 4 . 0 8 1.27 A ize jo t būtu citu i espēju trūkums .716 3 . 7 6 1.67 .742 4 .07 1.87 Pārāk m a z ci tu iespēju .723 3 . 3 7 1.71 .713 4 . 0 4 1.86 Man nav c i tas i z v ē l e s kā palikt .737 3 . 4 0 1.64 .687 3 .65 1.86 Notur iespēju trūkums .586 3 .27 1.57 .638 3 .48 1.85 Pal ikšana ir n e p i e c i e š a m ī b a .544 4 . 8 3 1.54 .516 5 .09 1.55 N o r m a t ī v ā l o j a l i t ā t e a.80 3 . 7 9 1.15 a.79 4 . 0 0 1 .28 A i z i e š a n a būtu nemorāla .748 3 . 8 7 1.57 .703 4 . 0 6 1.75 Ja aizietu, j u s t o s v a i n ī g s .678 3 . 5 0 1.58 .655 3.81 1.83 Nea iz ie tu , j o izjūtu p i e n ā k u m u pret c i t i em .653 3 . 6 3 1.57 .676 3 . 8 2 1.72 174 U.Pāvuls. V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās 2. tabulas turpinājums A t t i e k s m e s objekts B a n k a s S k o l a s /.svari v id . s d . n . /.svari v id . sd.n. Izjūtu atbildību palikt .734 4 . 1 7 1.44 . 5 6 7 4 . 4 3 1.60 A i z i e t nebūtu pareizi .571 3 . 8 2 1.60 .476 3 . 9 0 1.77 A p m i e r i n ā t ī b a ar a l g u ( a t a l g o j u m u ) a.95 a.93 A l g a s l i e lums .884 2 . 9 6 . 9 2 .867 2 . 0 9 .86 Pašreizējā a l g a .875 2 . 9 7 . 9 4 .827 2 . 1 5 .87 A l g a pēc n o d o k | i e m .832 2 . 8 7 . 9 2 .795 1.88 .86 A t a l g o j u m s k o p u m ā .837 3 . 0 5 . 8 9 .764 2 . 2 2 .89 K o p ē j ā ata lgojuma l īmeni s .808 3 . 0 3 . 9 0 .772 2 . 1 4 .86 N o d o m s a i z i e t n o o r g a n i z ā c i j a s a.83 3 , 0 0 1 , 2 5 a.84 3 , 0 4 1,38 Meklē ju c i tas iespējas .855 2 . 4 3 1 .59 .861 2 . 4 7 1.68 D o m ā j u par a i z i e šanu .840 2 . 6 8 1 .84 .825 2 . 9 8 1.96 N o t i e k o š a i s liek a i z d o m ā t i e s .83? 3 . 0 3 1.66 .807 3 . 0 8 1.78 Nestrādāšu i lgāk par d a ž i e m m ē n e š i e m .743 2 . 4 5 1 .54 .739 2.31 1.51 Nestrādāšu, ja s a ņ e m š u ko labāku .557 4 . 4 3 1.52 .693 4 . 3 6 1.84 Faktoranalīzei tika izmantota lielākās līdzības (maximum likelihood) ekstrak­ cijas metode un piemērota slīpā faktoru rotācija (direct oblimin), jo pārējās analīzēs bija nepieciešams pētīt faktoru savstarpējo saistību (korelāciju). Tika prognozēts sešu faktoru risinājums atbilstoši izvēlēto konceptu skaitam (viendi­ mensijas lojalitāte, afektīvā, aprēķina un normatīvā lojalitāte, kā arī apmierinātī­ ba ar algu un nodoms aiziet no organizācijas). Sākotnējā īpašvērtību analīze un iekļauto konceptu skaits abās izlasēs neatbilda iegūtajam faktoru risinājumam, jo vairāki viendimensijas un afektīvās lojalitātes, kā arī nodoma aiziet strādāt citur apgalvojumi korelēja ar neatbilstošiem faktoriem. Faktoru struktūra abās izlasēs kļuva stabila pēc viendimensijas lojalitātes un dažu citu konstruktu apgalvojumu izslēgšanas no tālākām analīzēm, balstoties uz faktoru svaru lieluma un risināju­ ma vienkāršības principu. Kopīgā faktoranalīze palīdzēja identificēt visus apgalvojumus, kas bija izmantojami turpmākajās analīzēs (sk. 3. tabulu). Rezultāti norādīja uz apmierinātības ar atalgojumu potenciālu izskaidrot 20% no pārējo attieksmes objektu dispersijas. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP. 175 3. tabula. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes kopīgās fak- toranalīzes rezultāti A t t i e k s m e s objekts Vis i darbinieki , N = l 123- 1143 /»-' F l a F 2 b F3c F 4 d F 5 e A l g a s l i e lums .903 . 9 5 5 - . 003 - . 0 1 0 - .001 - . 0 2 7 Pašre izē jā a lga .840 . 9 1 8 - . 0 1 8 . 0 2 2 - . 0 1 2 . 0 2 8 Kopējā a ta lgojuma l ī m e n i s .788 . 8 8 7 .011 . 0 0 2 .001 - . 0 1 0 A t a l g o j u m s k o p u m ā .776 . 8 6 6 .038 - . 0 0 6 . 0 3 2 - . 0 0 4 A l g a pēc n o d o k ļ i e m .704 . 8 3 9 - .011 - . 0 4 7 - . 0 4 3 .011 D o m ā j u par a iz i e šanu .662 - . 0 8 4 - . 8 6 4 - .051 - .018 . 1 3 5 M e k l ē j u c i tas iespējas .683 - . 0 1 6 - . 7 8 6 - . 0 6 7 - . 0 7 9 - . 0 2 5 Nes trādāšu i lgāk par d a ž i e m m ē n e š i e m .470 . 0 7 2 - . 6 4 9 . 0 1 2 .027 - . 0 8 2 N o t i e k o š a i s l iek a i zdomāt i e s .586 - . 0 3 0 - . 6 3 5 . 0 3 2 - . 0 3 6 - .161 A i z e j o t būtu ci tu iespēju trūkums .491 . 041 . 0 2 6 . 7 0 9 - .041 - . 0 0 3 Pārāk m a z c i tu iespēju .486 - . 0 4 2 . 0 4 4 . 7 0 7 - .061 .051 M a n nav c i tas i z v ē l e s kā palikt .468 - . 0 0 6 - .001 . 6 6 6 .031 - . 0 7 2 Notur iespēju trūkums .530 - . 0 1 9 - . 0 8 4 . 6 3 9 - . 097 - . 2 0 6 Pal ikšana ir n e p i e c i e š a m ī b a .229 - . 0 3 2 .048 . 4 2 2 . 112 . 1 3 0 A i z i e š a n a būtu nemorāla .566 . 0 0 0 . 0 7 9 - . 0 4 3 . 742 - . 0 0 8 Ja a iz ie tu , j u s t o s va in īgs .566 - . 0 0 6 .027 - . 0 0 7 . 7 1 4 . 0 3 5 N e a i z i e t u , j o izjūtu p i e n ā k u m u pret c i t i e m .365 - . 0 3 5 - . 0 2 2 - . 0 5 0 .649 - . 1 1 6 Izjūtu atbi ldību palikt .607 . 0 6 6 - . 0 2 2 - . 0 0 8 .597 . 3 2 2 Aiz i e t nebūtu pareizi .291 . 0 5 4 .031 .121 .451 . 0 8 7 Izjūtu piederību .727 . 0 3 2 - . 0 6 9 . 1 3 4 .196 . 7 9 7 L e p o j o s piederēt .515 . 1 5 0 . 0 5 9 . 0 4 6 .081 . 6 0 4 Nejūtu e m o c i o n ā l u saist ību .548 - . 0 3 3 . 1 8 9 - . 0 7 0 - . 0 0 4 . 6 0 4 N e j ū t o s kā savēja i s .441 - . 0 2 9 .188 - . 1 8 5 - . 1 0 6 . 5 1 0 N e j ū t o s komfortabli .473 .031 . 2 4 0 - . 1 7 8 - . 0 5 2 . 4 7 2 īpašvēr t ības ekstraktētam nerotētam faktoram 5 . 0 9 7 4 . 1 0 5 2 . 3 9 2 1.496 .595 Ekstraktēto nerotēto faktoru izskaidrotā dispersija % - 2 1 . 2 17.1 10 .0 6.2 2 .5 176 U.Pāvuls, V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes dimensiju korelācija Skolās strādājošo izlasē bija atšķirīga apmierinātības ar atalgojumu struktūra, tāpēc četru apmierinātības ar atalgojumu un triju lojalitātes dimensiju savstarpējo saistību bija iespējams aprēķināt tikai banku izlasē. Pirmā hipotēze apstiprinājās daļēji (sk. 4. tabulu). Afektīvā lojalitāte gandrīz vienādā mērā pozitīvi korelēja ar visām četrām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām (r no 0,268 līdz 0,396). Rezultāti bija atbilstoši apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistības pētījumiem, kuros izmantoti viendimensijas jēdzieni. Afektīvā lojalitāte un apmierinātība ar algu korelēja pozitīvi un statistiski nozīmīgi (r=0,396); ar atvieglojumiem (r=0,318);ar atalgojuma administrēšanu (r=0,268); ar algas pielikumu (r=O,350). Normatīvā lojalitāte pozitīvi korelēja ar visām četrām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām. Tika konstatēta relatīvi stiprāka korelācija ar apmierinātību ar atalgojuma administrēšanu (r=0,306) un apmieri­ nātību ar algu (r=0,262), vājāka ar apmierinātību ar atvieglojumiem (r=0,159) un algas pielikumu (r=0,188). Aprēķina lojalitātei bija vāja pozitīva korelācija ar apmierinātību ar atalgoju­ ma administrēšanu (r=0,160). Ar pārējām apmierinātības ar atalgojumu dimensi­ jām aprēķina lojalitāte statistiski nozīmīgi nekorelēja. Daudzdimensiju jēdzienu izmantošana sniedza precīzāku priekšstatu par saistību starp lojalitāti un apmier­ inātību ar atalgojumu. 4. tabula. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes dimensiju korelācija banku izlasē Apmier ināt ība Apmier ināt ība Apmier ināt ība Apmier ināt ība ar algu ar a t v i e g l o ­ ar ata lgojuma ar a lgas j u m i e m adminis trēšanu p i e l i k u m i e m Afekt īvā lojalitāte . 3 9 6 * * . 3 1 8 * * . 2 6 8 * * . 3 5 0 * * N = 4 4 8 N = 2 8 1 N = 1 6 6 N = 3 I 3 Normat īvā lojalitāte . 2 6 2 * * 1 5 9 * * . 3 0 6 * * . 1 8 8 * * N = 4 4 8 N = 2 8 1 N = 1 6 4 N = 3 1 4 Aprēķina lojalitāte . 0 1 0 . 0 6 7 . 1 6 0 * .001 N = 4 4 3 N = 2 7 8 N = 1 6 4 N = 3 0 9 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 177 Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes dimensiju savstarpējā ietekme Daudzfaktoru regresijas analīzes rezultāti apliecināja, ka izveidotais modelis, kurā trīs lojalitātes dimensijas bija atkarīgie mainīgie, bet nodoms aiziet no orga­ nizācijas, apmierinātība ar atalgojumu un vairāki demogrāfiskie rādītāji bija neatkarīgie mainīgie, ļauj izskaidrot nozīmīgu daļu no katras lojalitātes dimensi­ jas dispersijas. Modeļa pārbaudīšanai tika izmantota pakāpeniskā (stepwise for­ ward) daudzfaktoru regresija. Modelī iekļautie mainīgie lielumi izskaidroja 4 1 % afektīvās lojalitātes dispersijas, 14% normatīvās lojalitātes dispersijas un 17% aprēķina lojalitātes dispersijas (sk.5.tabulu). Standartizētie regresijas koeficienti (betas) norādīja, ka relatīvi nozīmīgāka ietekme afektīvās lojalitātes paredzēšanā bija nodomam aiziet no organizācijas, apmierinātībai ar atalgojumu un organizā­ cijā nostrādātajam laikam. Vienādojumā iekļautie demogrāfiskie mainīgie mazāk ietekmēja afektīvo lojalitāti, tomēr šī ietekme bija statistiski nozīmīga. Normatīvo lojalitāti visvairāk ietekmēja strādājošo vecums, apmierinātība ar atalgojumu, organizācijas tips un nodoms aiziet no organizācijas. Aprēķina lojalitāti visvairāk ietekmēja demogrāfiskie rādītāji (vecums, izglītība, reģions) un konkrētā organizācija. 5. tabula. Trīs lojalitātes dimensiju pakāpeniskā regresija uz nodomu aiziet no organizācijas, apmierinātību ar atalgojumu un demogrāfiskajiem rādītājiem Afektīvā Normatīva Apreķ ina lojalitāte11 lojalitāte b lojalitāte 0 B P B P B P Nodoms aiziet no organizācijas -.494 -.566" -.154 - .173 d .114 .123 d Apmierinātība ar atalgojumu .164 .172 d .181 .1861 -.082 -.08 l d Vecums .096 .058 d .375 . 223 d .490 . 2 8 1 d Organizācijas tips .186 .049" .691 .177 d -.317 -.078 Izglītība -.235 - .069 d -.613 .175 d Organizācija -.012 -.059 .035 .164b Reģions -.299 - .077 d .680 .164d Organizācijā nostrādātais laiks .235 .132 d ' R-= 0,420; koriģētais R2=0,416; F(6,981)=l 18,36 p<0,000 bR^= 0,138; koriģētais R2=0,133; F(6,981)=26,175 p<0,000 ' R 2 = 0,173 koriģētais R2=0,167; F(7,980)=29,322 p<0,000 d p<0,05 vai 0,01 178 U.Pāvuls. V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās Saskaņā ar teorētiskajām nostādnēm ne tikai apmierinātība ar atalgojumu ietekmē lojalitāti, bet lojalitāte ietekmē arī apmierinātību ar atalgojumu. Tāpēc tika sastādīts atbilstošs modelis, kurā apmierinātība ar atalgojumu bija atkarīgais mainīgais, bet trīs lojalitātes dimensijas, nodoms aiziet no organizācijas un vairāki demogrāfiskie mainīgie bija neatkarīgie mainīgie. Kopumā modelis izskaidroja nozīmīgu daļu (34%) apmierinātības ar atalgojumu dispersijas (sk.6.tabulu). Vislielāko ietekmi uz apmierinātību ar atalgojumu radīja organizā­ cijas tips, reģions, afektīvā un normatīvā lojalitāte. Aprēķina lojalitāte, nodoms aiziet no organizācijas un strādājošo vecums neatstāja nozīmīgu ietekmi uz apmierinātību ar atalgojumu. 6. tabula. Apmierinātības ar atalgojumu pakāpeniskā regresija uz trīs lojal­ itātes dimensijām, nodomu aiziet no organizācijas un demogrāfiskajiem rādītājiem Mainīga i s l i e lums B P Organizāci jas t ips - 1 . 9 3 9 - . 4 8 3 a Afektīvā lojalitāte . 1 6 3 .155* R e ģ i o n s . 7 7 8 .189" Normatīvā lojalitāte . 1 2 0 . 1 I 7 a Nostrādātais laiks organizāc i jā - . 1 3 0 - .070" V e c u m s . 1 0 7 - . 0 6 2 N o d o m s aiziet no organizāc i jas - . 051 - . 0 5 5 Aprēķina lojalitāte - . 0 3 4 - . 0 3 4 a p<0,05 vai 0,01 R2=0,341; koriģētais R^= 0,336; F(8,979)=63,384 p<0,000 2. hipotēze apstiprinājās daļēji. Iegūtie rezultāti apliecina, ka apmierinātībai ar atalgojumu un afektīvajai lojalitātei ir abpusēji pozitīva nozīmīga ietekme ([3=0,172, 0,155; p<0,05 vai 0,01), kā arī apmierinātībai un normatīvajai lojal­ itātei ir abpusēji nozīmīga ietekme (P =0,186, 0,117; p<0,05 vai 0,01), bet apmierinātībai ar atalgojumu un aprēķina lojalitātei ir vienpusēja negatīva nozīmīga ietekme (P = -0 ,081; p<0,05 vai 0,01). Apmierinātības ar atalgojumu ietekme uz lojalitāti pret organizāciju Papildus 2. hipotēzes pārbaudei, lai precizētu apmierinātības ar atalgojumu ietek­ mi uz trīs lojalitātes pret organizāciju dimensijām, tika izvēlēta atkārtoto mērījumu daudzfaktoru dispersiju analīze ( repeated measures multiway analysis of variance). LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP. 179 Pirms turpmākās rezultātu analīzes tika veikta aprēķināto indeksu standar­ tizācija, kas vienlaikus nodrošināja to normalizāciju. Trīs lojalitātes dimensijas tika definētas kā vienam subjektam atkārtoti mērītie atkarīgie mainīgie ( within- subjects repeated measures), un trijos līmeņos (augsts, vidējs, zems) kategorizē- ta apmierinātība ar atalgojumu, kas sadala visus pētījuma dalībniekus grupās (between-subjects). Analīzes mērķis bija noskaidrot, cik lielā mērā apmierinātī­ ba ar atalgojumu rada aritmētiskā vidējā izmaiņas katrā lojalitātes dimensijā. Sākumā tika noskaidrots, vai neatkarīgais mainīgais lielums rada statistiski nozīmīgas pārmaiņas trijos lojalitātes aritmētiskā vidējā līmeņos. Rezultāti norādīja, ka apmierinātība ar atalgojumu atstāj uz lojalitātes līmeni neatkarīgu ietekmi (F(4,2032)=l 1,90; p<0,000). Pēc tam tika izmantots Scheffe post-hoc tests (Tabachnick & Fidell, 1996), lai noskaidrotu, kuri apmierinātības ar atalgojumu līmeņi rada noteiktas pār­ maiņas lojalitātes līmenī. Tika konstatēts, ka apmierinātība ar atalgojumu nei­ etekmē aprēķina lojalitāti, jo tās aritmētiskā vidējā līmenis statistiski nozīmīgi nemainījās. Apmierinātība ar atalgojumu ietekmē gan afektīvo lojalitāti, gan nor­ matīvo lojalitāti (sk. 1. grafiku). Pārmaiņas afektīvās lojalitātes līmenī tika kon­ statētas starp zemu un augstu (p<0,000) un starp vidēju un augstu (p<0,001) apmierinātības ar atalgojumu līmeni. Pārmaiņas normatīvās lojalitātes līmenī tika konstatētas starp zemu un vidēju (p<0,001) un starp zemu un augstu (p<0,000) apmierinātības ar atalgojumu līmeni. Kopīgā tendence norāda, ka, palielinoties apmierinātības ar atalgojumu līmenim, paaugstinās arī afektīvā un normatīvā lojalitāte. Turklāt, palielinoties apmierinātībai ar atalgojumu no zema līdz vidējam līmenim, straujāk pieaug nor­ matīvās lojalitātes līmenis, bet, palielinoties no vidēja līdz augstam līmenim, straujāk pieaug afektīvā lojalitāte. Rezultāti liecina, ka darbiniekam ar zemu apmierinātības ar atalgojumu līmeni ir vienādi izteikta afektīvā un normatīvā lojalitāte un augstāka aprēķina lojalitāte, kas šādā situācijā varētu tikt uzskatīta par savas rīcības skaidrošanas procesa sastāvdaļu. Darbiniekiem, kam ir vidējs apmierinātības ar atalgojumu līmenis, tikpat kā izzūd atšķirības starp dažādiem lojalitātes līmeņiem, lai gan kopīgais lojalitātes līmenis ir augstāks, salīdzi­ nājumā ar iepriekš pieminēto darbinieku grupu. Šajā apmierinātības ar atalgoju­ mu līmenī grūti izšķirt lojalitātes dažādās dimensijas, tāpēc tā jāaplūko citu fak­ toru kontekstā, jo apmierinātība ar atalgojumu to vairs nediferencē. Situācija mainās, pieaugot apmierinātības ar atalgojumu līmenim. Darbiniekiem, kam tas ir augsts, salīdzinājumā ar iepriekšējo darbinieku grupu ir augsts afektīvās un normatīvās lojalitātes līmenis, bet izteikti zemāks aprēķina lojalitātes līmenis. 180 U.Pāvuls, V.Reņģe Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolās 1. grafiks. Apmierinātības ar atalgojumu ietekme uz trijām lojalitātes dimensijām F l - l .20321=11.90.<.0000 Z e m a Vidēja Augsta Organizācijas veida pastarpinošā ietekme uz vispārīgās apmierinātības ar atalgojumu un trīs lojalitātes dimensiju saistību - o - Alektivā lojalitāte r - i Normatīvā lojalilāle _ / * V _ Aprēķina lojalitāte Pētot sakarību ciešumu starp mainīgajiem, tika konstatētas statistiski nozīmī­ gas atšķirības starp banku un skolu darbiniekiem (sk. 7. tabulu). Tas norādīja, ka organizācijas tips ietekmē apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistību. Darbiniekiem, kas strādā skolās, ir ciešāka pozitīva saistība starp afektīvo un normatīvo lojalitāti, bet strādājošiem bankās - pozitīva saistība starp normatīvo un aprēķina lojalitāti. Tika novērota negatīva saistība starp nodomu aiziet no organizācijas un normatīvo lojalitāti. Banku darbiniekiem tā ir statistiski nozīmī­ gi mazāka. Iegūtie rezultāti ļauj secināt, ka 3. hipotēze pilnībā apstiprinās. Privātajās organizācijās afektīvās lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistība ir ciešāka. Organizācijas veida ietekme uz apmierinātības ar atalgojumu un aprēķina, kā arī normatīvo lojalitāti netika konstatēta. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 10.-20. LPP. 181 7. tabula. Korelāciju koeficienti apmierinātībai ar atalgojumu, nodomu aiziet no organizācijas un lojalitātei abās izlasēs Afektīvā Normatīva Aprēķina Nodoms lojalitāte lojalitāte lojalitāte aiziet Normatīva bankas .224** lojalitāte skolas .455** 4.28'* Aprēķina bankas .142** .207** lojalitāte skolas -.200** 0.1B -.013 3.63 Nodoms bankas -.582** -.134** -.006 aiziet skolas -.623** 1.29 B -.351** 3.79* .093 1.69 Apmierinātība bankas 3 9 9 * * .260** .019 . 3 3 3 * * ar atalgojumu skolas .169** .184** .-.074 -.137** 4.03* 1.27* 1.49 3.34* a Banku darbinieki N=442 - 465, skolu darbinieki N=617-652. b H 0 :p ,=p 2 tiek noraidīta, ja z a p r S : z k r i t . z k r i , (p=0,99)=2,58; z k r i l(p=0,95)=l,96. c zapr. A Korelāciju koeficienti banku darbiniekiem un skolu darbiniekiem atšķiras statistiski nozīmīgi. BKorelāciju koeficienti banku darbiniekiem un skolu darbiniekiem neatšķiras statistiski nozīmīgi. ** Korelācijas nozīmīgas p=0,01 līmenī. Reģiona pastarpinošā ietekme uz vispārīgās apmierinātības ar atalgojumu un trīs lojalitātes dimensiju saistību Pētot sakarību ciešumu starp lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu, gan­ drīz netika konstatētas statistiski nozīmīgas atšķirības starp uzņēmumiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās (sk. 8. tabulu). Vienīgā saistība, ko reģions ietekmēja, bija starp apmierinātību ar atalgojumu un aprēķina lojalitāti. Rīgā netika kon­ statēta statistiski nozīmīga saistība starp minētajiem mainīgajiem lielumiem. Taču pārējās Latvijas pilsētās šī saistība bija statistiski nozīmīga un negatīva (r=- 0,194). Tātad var izdarīt secinājumu, ka 4.hipotēze apstiprinās tikai daļēji. Darbiniekiem, kas strādā Latvijas rajonu centros un kam ir zema apmierinātība ar atalgojumu, ir augstāka aprēķina lojalitāte nekā Rīgā strādājošajiem. 182 U.Pāvuls, V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankas un skolas 8.tabula. Korelāciju koeficienti apmierinātībai ar atalgoj aiziet no organizācijas un lojalitātei Rīgā un citās pilsētās. urnu, nodomu Afektīvā lojalitāte Normatīva lojalitāte Aprēķina lojalitāte Nodoms aiziet Normatīvā lojalitāte Rīga citas pilsētas .406** .347** 1.1 l c B Aprēķina lojalitāte Rīga citas pilsētas -.100* -.238** 2.29A .168** -.012 2 .91 A Nodoms aiziet Rīga citas pilsētas -.635** -.595** -1.04B -.305** -.231** -1.28 B -.001 .120** -1.93 Apmierinātība ar atalgojumu Rīga citas pilsētas 2|4** .209** 0.08 B .124* .153** -0.47 B .034 -. 194** 2.56A -.224** 177** -0.78 8 a Rīgā strādājošie N=452, citās pilsētās strādājošie N=695. b H 0 :p,=p 2 tiek noraidītajā z a p r > z k r i l . z k r i t (p=0,99)=2,58; z k r i l(p=0,95)=l,96. AKorelāciju koeficienti Rīgā un citās pilsētās strādājošiem atšķiras statistiski nozīmīgi. BKorelāciju koeficienti Rīgā un citās pilsētās strādājošiem neatšķiras statistiski nozīmīgi. ** Korelācijas nozīmīgas p=0,01 līmenī. Iztirzājums Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir mijsakarība starp apmierinātību ar atalgojumu un lojalitāti pret organizāciju, kā arī to, cik lielā mērā šo saistību ietekmē organizācijas tips un reģions, kurā organizācija atrodas. Vispirms tika veikta lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu mērīšanas metožu adaptācija Latvijā. Tika konstatēts, ka viendimensijas un daudzdimensi­ ju (afektīvā, normatīvā un aprēķina) lojalitātes struktūra dažādos organizāciju veidos ir nemainīga un atbilst teorētiskajām nostādnēm. Viendimensijas lojal­ itātei bija stipra pozitīva korelācija ar afektīvo lojalitāti (r=0,680). Tika apstiprināti iepriekš veikto pētījumu rezultāti, ka viendimensijas jēdziena izman­ tošana ļauj tikai daļēji izpētīt darbinieku lojalitātes pret organizāciju raksturu (Meyer & Allen, 1997). Taču apmierinātības ar atalgojumu struktūra (alga, algas pielikums, atvieglojums un atalgojuma administrēšana) teorētiskām nostādnēm bija atbilstoša tikai banku darbinieku izlasē. Skolu darbinieku izlasē apmier­ inātībai ar atalgojumu bija atšķirīgs faktoru skaits. Rezultāti norādīja, ka praktis­ ki izmantojama tikai apmierinātības ar algu dimensija, kas pēc būtības klasificē- LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 183 jama kā vispārīga apmierinātība ar atalgojumu. To var skaidrot dažādi. Pirmkārt, apmierinātības ar atalgojumu rezultātos tika konstatēts ļoti augsts "nezinu" atbilžu skaits, kas norāda uz atšķirībām atalgojuma sistēmas uztverē un rada grūtības šī jēdziena mērīšanā. Tās varētu saistīt ar konkrētā valsts sektora orga­ nizāciju atalgojuma sistēmu būtiskāko trūkumu - nepietiekami attīstītu prasmi administrēt atalgojuma sistēmas, lai tās spētu sekmēt organizācijas izvirzīto mērķu sasniegšanu. Otrkārt, atalgojuma sistēmas administrēšana, atvieglojumi un algas pielikums skolās var tikt interpretēti citādi nekā bankās. Piemēram, datu ievākšanas gaitā tika konstatēta ļoti dažāda interpretācija tam, kas ir atviegloju­ mi un kāda ir to loma atalgojumu sistēmā. Treškārt, faktoru analīzes rezultāti liecināja, ka apmierinātība ar algu izskaidro gandrīz pusi no visu jautājumu kopīgās dispersijas, un pārējie faktori izskaidro tikai desmit un mazāk procentu no kopīgās dispersijas. Tas radīja šaubas par daudzdimensiju jēdziena izman­ tošanas lietderību un rosināja teorētiskā līmenī turpināt diskusiju par apmieri­ nātības ar atalgojumu daudzdimensiju struktūru. Pētījumā izmantoto metožu adaptācija paver plašas iespējas turpināt pētīt ar darbu saistītas attieksmes. Lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu dimensiju korelācija Tika konstatēts, ka pastāv atšķirības trīs lojalitātes dimensiju korelācijā ar četrām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām bankās strādājošo izlasē. Afektīvā lojalitāte gandrīz vienādi pozitīvi korelēja ar visām četrām apmier­ inātības ar atalgojumu dimensijām. Tas atbilst apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistības pētījumiem, izmantojot viendimensiju jēdzienus (Scarpello & Jones, 1996). Normatīvā lojalitāte pozitīvi korelēja ar visām četrām apmieri­ nātības ar atalgojumu dimensijām. Konstatēta relatīvi stiprāka korelācija ar apmierinātību ar atalgojuma administrēšanu un apmierinātību ar algu. Var pieņemt, ka cilvēkiem ar augstāku normatīvo lojalitāti ir nozīmīgāk, cik taisnīgi atalgojums tiek administrēts, kā arī tas, vai uzupurēšanās morālu apsvērumu dēļ tiek atbilstoši atalgota. Domājams, ka darbinieki, kas izjūt morālu saistību ar organizāciju, gaida no vadības morālu atbildību par procedūru taisnīgumu un viņu uzticības organizācijai novērtēšanu. Ja vadība nespētu nodrošināt pietiekamā līmenī taisnīgas procedūras un novērtēt darbinieku uzticību, visti­ camāk, ka darbiniekiem ar augstu normatīvo lojalitāti rastos aizvainojums. Aprēķina lojalitātei ir vāja pozitīva korelācija ar apmierinātību ar atalgojuma administrēšanu (r=0,160). Ar pārējām apmierinātības ar atalgojumu dimensijām aprēķina lojalitātei nebija statistiski nozīmīgas korelācijas. Tātad banku darbiniekiem, kurus ar organizāciju saista aprēķins, kuri organizācijai daudz "atdevuši" (laiku, veselību, iniciatīvu utt.) un kuri aizejot vairāk zaudētu, nekā iegūtu, attieksme pret atalgojumu gandrīz nespētu ietekmēt viņu attieksmi pret 184 U.Pāvuls, V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankās un skolas organizāciju. Noteicošie būtu citi faktori, piemēram, darba apstākļi vai iespējas atrast līdzvērtīgu darbu citā organizācijā. Saistību starp lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu var raksturot precīzāk, ja pētījumos izmanto daudzdimensiju lojalitātes struktūru. Attieksmi pret atalgo­ jumu Latvijā varētu mērīt tikai divās dimensijās - attieksmi pret visu saņemto atalgojumu kopumā un attieksmi pret atalgojuma administrēšanas procesu. Tas būtu praktiskāk nekā četru dimensiju izmantošana, kā arī atbilstoši teorijai par attieksmēm, kurā tiek nodalītas attieksmes pret uzvedību un uzvedības rezultātu (Eagly & Chaiken, 1993) Lojalitātes dimensiju un vispārīgās apmierinātības ar atalgojumu savstarpējā ietekme Tradicionāli apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība tikusi mērīta, aprēķinot korelācijas koeficientus. Vienas attieksmes nozīmības mērīšana otras attieksmes paredzēšanā nav bijusi īpaši populāra, ja neskaita teorētisko darba motivācijas modeļu izstrādāšanu un pārbaudi. Vairākos šādos modeļos tika iegūti nosacīti pretrunīgi rezultāti (Roe, Zinovjeva, Dienēs & Hom, 2000). Tas mudināja pētīt abu minēto attieksmju savstarpējo ietekmi, vai arī, cik daudz var paredzēt lojalitāti, izmantojot apmierinātību ar atalgojumu. Apmierinātības ar atalgojumu struktūras izpēte rosināja šajā analīzē izmantot tikai vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu. Pētījumā iegūtie rezultāti liecināja, ka vispārīgajai apmierinātībai ar atalgoju­ mu un afektīvajai lojalitātei, kā arī vispārīgajai apmierinātībai ar atalgojumu un normatīvajai lojalitātei ir abpusēja pozitīva statistiski nozīmīga ietekme. Tas nozīmē, ka varētu apšaubīt vairākus teorētiskos modeļus, kuros tiek uzsvērta tikai apmierinātības ar atalgojumu ietekme uz lojalitāti. Ja darbiniekam palielinās emocionālā vai morālā saistība ar konkrētu organizāciju, viņam var mainīties attieksme pret savu atalgojumu. Pat tad, ja darbinieks ir neapmierināts ar savu atalgojumu, afektīvās un morālās lojalitātes ietekmē vispārīgā apmieri­ nātība ar atalgojumu varētu paaugstināties. Var būt ari pretēja ietekmes virzība. Ja darbiniekam paaugstinās apmierinātība ar atalgojumu, pastāv iespēja paaug­ stināties afektīvajai un morālajai lojalitātei. Starp apmierinātību ar atalgojumu un aprēķina lojalitāti abpusēja ietekme netika konstatēta. Apmierinātībai ar atalgo­ jumu bija vienpusēja negatīva ietekme uz aprēķina lojalitāti. Pieaugot vispārīga­ jai apmierinātībai ar atalgojumu, samazinās aprēķina lojalitātes līmenis un, iespējams, mainās lojalitātes profils. Ar atalgojumu neapmierināts darbinieks varētu palikt strādāt organizācijā, jo citur nav kur iet vai arī aizejot zaudējums būtu vēl lielāks. Apmierinātības ar atalgojumu līmenis varētu palīdzēt paredzēt aprēķina lojalitāti, savukārt, zinot aprēķina lojalitātes līmeni, nebūtu iespējams paredzēt vispārīgo apmierinātības ar atalgojuma līmeni. Papildu pētījuma LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 185 rezultāti ļāva secināt, ka darbiniekus ir lietderīgi iedalīt grupās pēc apmierinā­ tības ar atalgojuma līmeni. Tas ļauj veidot apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistības profilus. Rezultāti norāda, ka darbiniekiem ar zemu apmierinātības ar atalgojumu līmeni ir vienādi izteikta afektīvā un normatīvā lojalitāte un augstāka aprēķina lojalitāte. Darbinieki šādā situācijā varētu spriest, ka "viņiem nav, kur iet" Ja apmierinātības ar atalgojumu līmenis ir vidējs, tikpat kā izzūd atšķirības starp dažādiem lojalitātes līmeņiem, lai gan kopīgais lojalitātes līmenis salīdzinājumā ar iepriekš pieminēto darbinieku grupu ir augstāks. Šajā apmierinātības ar atal­ gojumu līmenī grūti izšķirt lojalitātes dažādās dimensijas, tāpēc tā jāaplūko citu faktoru kontekstā, jo apmierinātība ar atalgojumu to vairs nediferencē. Situācija mainās, pieaugot apmierinātības ar atalgojumu līmenim. Darbiniekiem ar augstu vispārīgo apmierinātību ar atalgojumu ir augsts afektīvās un normatīvās lojal­ itātes līmenis, bet izteikti zemāks aprēķina lojalitātes līmenis. Tātad, lai prog­ nozētu lojalitātes profilu, darbiniekus būtu ieteicams iedalīt divās grupās - ar augstu un zemu apmierinātību ar atalgojumu. Pētījuma rezultāti rosināja jautāt, vai, neraugoties uz iepriekš raksturoto apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistību, tās ciešums un nozīmība ir pietiekamā līmenī, lai organizāciju vadītāji varētu būt pārliecināti par saistības noteikšanas lietderību ikdienas darba situācijās? Pētījumā saistība starp abiem jēdzieniem pastāvēja, taču, tiešā veidā mērot, tā bija vāja. Visticamāk, ja cilvēki pārdomās iespēju aiziet no organizācijas, tas neatstās ietekmi uz viņu apmier­ inātību ar atalgojumu. Šādā situācijā, lai darbiniekus noturētu, vadītāji varētu nepiedāvāt augstāku atalgojumu. Būtu jāņem vērā citus - saistību pastarpinošus - apstākļus (piemēram, izaugsmes iespējas, darba izpildes novērtēšana, sadarbī­ ba ar tiešo vadītāju). Organizācijas tipa ietekme uz lojalitātes un vispārīgās apmierinātības ar atalgojumu saistību Rēķinoties ar atšķirībām atalgojuma politikā un sistēmā kopumā komercor­ ganizācijās un valsts organizācijās Ziemeļamerikā un Latvijā, tika pārbaudīts pieņēmums, ka komercorganizācijās salīdzinājumā ar valsts organizācijām ir stiprāka saistība starp afektīvo lojalitāti un vispārīgo apmierinātību ar atalgoju­ mu. Pieņēmums pilnībā apstiprinājās. Organizācijas tips ietekmēja apmieri­ nātības ar atalgojumu un lojalitātes saistību. Bankās salīdzinājumā ar skolām bija stiprāka saistība starp afektīvo lojalitāti un vispārīgo apmierinātību ar atalgoju­ mu. To varētu skaidrot ar darba attiecībām privātajās organizācijās, kurās salīdzi­ nājumā ar valsts organizācijām atalgojums tiek saistīts vairāk ar darba izpildi. Darbinieki, kas privātajās organizācijās izjūt emocionālu saistību ar organizāci­ ju, visticamāk, ir apmierināti arī ar atalgojumu. Privātajās organizācijās darba 186 U.Pāvuls, V.Reņģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankas un skolas izpilde ir tieši vai netieši saistīta ar atalgojumu. Ja darba izpilde ir teicama, domājams, ka tas atspoguļosies atalgojumā. Gandarījums par labi padarītu darbu rada gandarījumu par atalgojumu, kas savukārt rada gandarījumu par saistību ar konkrēto organizāciju. Skolās un citās valsts vai pašvaldību organizācijās Latvijā ir ierobežotas iespējas saistīt atalgojumu ar darba izpildes kvalitāti. Iespējams, tieši tāpēc apmierinātība ar atalgojumu un afektīvā lojalitāte skolās ir vājāk saistīta nekā bankās. Reģiona ietekme uz lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību Latvijā ir raksturīgi uzturēt ievērojamas atšķirības atalgojuma līmenī Rīgā un pārējās pilsētās. Tas notiek gan tāpēc, ka daļa vadītāju neprot pietieka­ mi efektīvi administrēt atalgojuma sistēmu, gan arī tāpēc, ka daļa vadītāju to dara mērķtiecīgi. Arī bezdarba līmenis citās pilsētās salīdzinājumā ar Rīgu ir augstāks. Tāpēc tika izvirzīts pieņēmums, ka reģions ietekmē lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību. Organizācijās, kas atrodas reģionos, jābūt stiprākai saistībai starp lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu. Ārpus Rīgas strādājošiem ir ierobežotas iespējas atrast darbu. Tika prognozēts arī augstāks morālās lojalitātes līmenis, darbinieki varētu izjust lielāku atbildību pret savu pil­ sētu. Reģiona ietekme uz lojalitātes un apmierinātības saistību šķita īpaši intere­ santa, jo skolās strādājošo atalgojumam gandrīz nav reģionālo atšķirību. Rezultāti liecināja, ka reģions ietekmēja tikai saistību starp apmierinātību ar atalgojumu un aprēķina lojalitāti. Rīgā netika konstatēta statistiski nozīmīga saistība starp minētajiem mainīgajiem lielumiem. Pārējās Latvijas pilsētās saistī­ ba starp apmierinātību ar atalgojumu un aprēķina lojalitāti bija statistiski nozīmī­ ga un negatīva (r=-0,194). Darbiniekiem, kas strādā citās Latvijas pilsētās un bija neapmierināti ar atalgojumu, tika konstatēta augstāka aprēķina lojalitāte nekā Rīgā strādājošajiem. Domājams, ka to noteica tieši ierobežotās iespējas strādāt citur. Šo apstākli veiksmīgi izmanto daudzas organizācijas, nosakot citās Latvijas pilsētās ievērojami zemāku atalgojumu par samērojamu darbu nekā Rīgā. Pētījuma ierobežojumi Pētījumam tika konstatēti vairāki ierobežojumi. Abās izlasēs tiek pievērsta pastiprināta uzmanība ar atalgojumu saistītiem jautājumiem. Skolās salīdz­ inājumā ar citām valsts organizācijām normatīvā lojalitāte varētu būt augstāka. Abās izlasēs sieviešu īpatsvars ir lielāks nekā vīriešu. Rēķinoties ar izlases speci­ fiku, nebija iespēju pārbaudīt dzimuma ietekmi uz abu jēdzienu saistību. Skolotāji tādējādi identificējas ar izglītības sektoru kopumā, nevis konkrēto LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.: PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 187 skolu. Datu iegūšanas laikā vairākkārt bija jāatgādina, ka anketa jāaizpilda, domājot tikai par konkrēto skolu, nevis izglītības sektoru kopumā. Skolotāji uztvēra, ka darba devējs ir valsts (Izglītības un zinātnes ministrija), nevis katras skolas vadība. Rodas jautājums, vai pētījumā netieši netika iekļauta arī lojalitāte pret profesiju? Pētījums tika veikts, izmantojot šķērsgriezuma dizainu, kas neļāva izdarīt secinājumus par konkrēto attieksmju veidošanos un noturību, kā arī dažādu attieksmju savstarpējās saistības noturību. Pētījumā iegūto datu analīze tika veikta individuālā līmenī. Pētot lojalitāti pret organizāciju, datus būtu ieteicams analizēt arī organizācijas līmenī. Noslēgumā jāuzsver, ka pētījumā iegūtos rezultātus nevar vispārināt Latvijas mērogā uz visām privātajām un valsts organizācijām. Pētījuma rezultāti Latvijas sociāli ekonomiskajā kontekstā Attīstoties Latvijas ekonomikai, pieaugot iekšzemes kopproduktam, uzlabo­ jas dzīves labklājība, palielinās atalgojums. Diemžēl minētā attīstība dažādās strādājošo grupās nenotiek vienmērīgi. īpaši straujš labklājības līmeņa pieau­ gums vērojams komercorganizācijās salīdzinājumā ar valsts organizācijām un organizācijās, kas atrodas Rīgā, salīdzinājumā ar tām, kuras atrodas citos reģionos. Tāpēc pētījuma rezultāti ir nozīmīgi arī Latvijas sociāli ekonomiskajā kontekstā. Darbinieku lojalitāte pret organizāciju un apmierinātība ar atalgojumu Latvijā ir ļoti aktuāls jautājums. Būtiskākā problēma saistīta ar to, ka darba motivācijas jautājumiem bieži tiek izmantota vienkāršota pieeja, pārvērtējot tiešo saistību starp apmierinātību ar atalgojumu un lojalitāti pret organizāciju. Daudzās orga­ nizācijās netiek atbildēts uz jautājumiem: "Kāda ir darbinieku saistība ar orga­ nizāciju un kāda ir atalgojuma loma darbinieku motivēšanā strādāt un palikt organizācijā?" Jāuzdod arī jautājums, cik zinātniski pamatotas ir atalgojuma sistēmas Latvijā? Sī pētījuma rezultāti norādīja uz vairākām iespējām tos izmantot praktiski. Darbinieku saistībai ar organizāciju ir trīs atšķirīgi psiholoģiski stāvokļi. Vadītāji, kas vēlas precīzāk izprast konkrētu darbinieku motivāciju, varētu izvei­ dot savu darbinieku lojalitātes profilus un iedalīt darbiniekus atbilstošās grupās. Cerams, ka pētījums palīdzēs vadītājiem labāk izprast atšķirības starp lojalitāti, apmierinātību ar darbu un apmierinātību ar atalgojumu. Pašlaik darbinieki sub­ jektīvā izpratnē atalgojumu galvenokārt saista ar algu, tāpēc vajadzētu intensīvāk sekmēt attieksmju veidošanu pret dažādiem atalgojuma aspektiem - algu, atal­ gojuma administrēšanu, atvieglojumiem. Atkarībā no apmierinātības ar atalgoju­ mu darbiniekus varētu iedalīt divās grupās - ar zemu un augstu apmierinātību ar atalgojumu. Tā būtu iespējams precīzāk raksturot lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību, protams, ņemot vērā organizācijas tipu. Vadītāji varētu 188 U.Pāvuls. V.Rei.iģe. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistība bankas un skolas efektīvi izmantot atziņu, ka ne tikai apmierinātība ar atalgojumu ietekmē lojal­ itāti, bet arī lojalitāte ietekmē apmierinātību ar atalgojumu. Ja nav iespēju paaugstināt atalgojumu, darbinieku attieksmi pret to daļēji varētu mainīt, paaugstinot afektīvo un normatīvo lojalitāti. Pētījumā iegūtās atziņas varētu izmantot diskusijās, kā pilnveidot atalgojuma sistēmas dažādās organizācijās atbilstoši to mērķiem, īpaši skolās. Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes saistības pētījumu perspektīva Nepieciešams turpināt pētīt abu jēdzienu struktūru. īpaša uzmanība jāpievērš apmierinātības ar atalgojumu struktūrai, kā arī struktūras noturībai dažādās izlasēs, kuru veidošanā vajadzētu ņemt vērā šādus mainīgos - organizācijas tipu, amatu grupas, amatu hierarhiju. Tas pavērtu plašākas iespējas pētīt pastarpināto faktoru ietekmi uz lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu saistību. īpaša uzmanība jāpievērš lojalitātei pret profesiju, to iekļaujot kā mainīgo lielumu minētās saistības izpētē. Veidojot darba motivācijas modeļus, noteikti būtu jāiz­ manto daudzdimensiju jēdzieni, j o tie precīzāk spēj izskaidrot darba motivāciju. Aktīvāk būtu jāiesaistās starpkultūru lojalitātes un apmierinātības ar atalgojumu pētījumu veikšanā. Tāpēc Latvijā jāveic pētījumi, kas ļautu skaidrot lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu populārās kultūru raksturojošās dimensijās (piemēram, individuālisms, kolektīvisms, varas distance u . c ) . Latvijā būtu nepieciešams salīdzināt lojalitāti un apmierinātību ar atalgojumu dažādās valsts organizācijās, jo tās ir atšķirīgas. Piemēram, ministrijas kā organizācijas nozīmī­ gi atšķiras no to pakļautībā esošajām valsts aģentūrām. Lojalitātes un apmier­ inātības ar atalgojumu pētījumos abas attieksmes jācenšas aplūkot lēmumu pieņemšanas kontekstā. Tas ne tikai ļautu labāk izprast abu jēdzienu ietekmi uz būtiskiem lēmumiem darbā, bet arī papildinātu teorētiskās atziņas par šādu lēmu­ mu pieņemšanas procesu. LITERATŪRA Ambrose, M.L. (1999) . Old Friends, N e w Faces: Motivation Research in the 1990s. Journal of Management. 25 (3) , 1-63. Buchko, A.A., Wcinzimmcr, L.G., Scrgeyev , A . V (1998) . Effects of Cultural Context on the Antecedents, Correlates, and Consequences of Organizational Commitment: A Study of Russian Workers. Journal of Business Research. 4 3 , 0 9 - 1 1 6 . Cohen, A., Gattiker, U.E. (1994) . Rewards and Organizational Commitment across Structural Characteristics: A Mela-Analysis . Journal of Business and Psychology. 9 (2), 137-153. Eagly, A.H. , Chaiken, Sh. (1993) . The Psycho logy of Attitudes. N e w York. Farkas, A.J., Tetrik, L.E. (1989) . A Tree -Wave Longitudinal Analys is of the Causal Ordering of Satisfaction and Commitment on Turnover Dec i s ions . Journal of Applied Psychology. 74 (6), 855-868 . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2003. 664. SĒJ.. PSIHOLOĢIJA 167.-189. LPP 189 Florkowski, G.W., Schuster, M.H. (1992) . Support for Profit Sharing and Organizational Commitment: A Path Analysis . Human Relations. 45 (5), 507 -520 . Folger, R., Konovsky, M.A. (1989) . Effects of Procedural and Distributive Justice on Reactions to Pay Raise Dec i s ions . Academy of management Journal. 32 (1), 115-130. Fontes R&I, LTD. (2002) . General compensation survey of Latvia. Corporate edition, avail­ able for participants of the survey. Heneman III. H.G., Schwab, D.P. (1985) . Pay Satisfaction: Its Multidimensional Nature and Measurement. International Journal of Psychology. 20 . 129-141. Mathieu, J.E. ( 1 9 9 1 ) . A Cross -Leve l Nonrecurs ive Model o f the A n t e c e d e n t s of Organizational Commitment and Satisfaction. Journal of applied Psychology. 7 6 (5) , 6 0 7 - 6 1 8 . Mathieu, J.E., Zajac, D.M. ( 1 9 9 0 ) , A R e v i e w and Meta-Analysis of the Antecedents , Correlates, and Consequences of Organizational Commitment. Psychological Bulletin. 108 (2) , 171-194 . Meyer, J. P., & Allen, N. J. ( 1 9 9 1 ) . A Tree-Component Conceptualization of Organizational Commitment . Human Resource Management Rev i ew , 1, 61-89 . Meyer, J.P., & Al len, N.J. ( 1 9 9 7 ) . Commitment in the workplace: Theory, research, and appli­ cation. Thousand Oaks, CA: Sage Publications. Miceli , M.P., Lane, M.C. (1991) . Antecedents o f Pay Satisfaction: A Review and Extension. Research in Personnel and Human Resources Management. 9. 235-309. Mowday , R.T., Steers, R.M. , Porter. L.W. (1979) . The Measurement of Organizational Commitment. Journal of Vocational Behavior 14, 224-247 . Rascevska, M., Kristapsone, S. (2000) . Statistika psiholoģijas pētījumos. Riga: Izglītības soļi. Roe, R.A., Zinovjeva, I.L., Dienēs , E., Horn, L.A.T. (2000) . A Comparison of Work Motivation in Bulgaria, Hungary, and Netherlands: Test of a Model . Journal of Applied Psychology. 49 (4), 6 5 8 - 6 8 1 . Scarpello, V Jones, F.F. ( 1 9 9 6 ) . Why Justice Matters in compensation Decis ion Making. Journal of Organizational Behavior 17, 2 8 5 - 2 9 9 . Tabachnick, B.G., Fidell, L. (1996) . Using multivariate statistics. N e w York: Harper Coll ins Col lege Publishers. Yousef, D. , A. (2000) . Organizational commitment and job satisfaction as predictors of atti­ tudes toward organizational change in n o n - w e s l e m setting. Personnel Review. 29 (5 ) , 567- 592 .