Mākslas situācija pēc “mākslas beigām”.

Abstract

Darbā tiek pētīts jautājums, ko Hēgelis domājis, piedēvējot mākslai ,,pagājības” raksturu un kā viņa skatījums atbalsojas turpmākajās mākslas filozofu un estētiķu diskusijās, kuras veltītas „mākslas beigu” tēmai. Tuvāk tiek skatīta Artura Danto mākslas filosofija un viņa piedāvātā ,,pēcvēsturiskās” mākslas koncepcija. Vai tās ir ,,mākslas beigas” vai ,,mākslas komentāra” krīze, un ar ko būtu raksturojama mākslas situācija pēc ,,mākslas beigām”? Mākslas situācijas pēc „mākslas beigām” apskats tiek balstīts uz Benjamina, Heidegera, Gadamera, Vatimo, Velša, Liotāra, Bodrijāra aprakstiem un skaidrojumiem, aplūkojot tos mākslas vēstures un mākslas aktuālo notikumu kontekstā. Atslēgvārdi: „mākslas beigas”, Hēgelis, Danto, lielie vēstījumi, plurālisms.

This Paper explores the question, what Hegel has thought by qualifying the art as the „thing of past” and how his point of view has been reflected in going discussions of art philosophers and aestheticianss, which were dedicated to the subject of the „end of art”. In my thesis I analyze as well Arthur Danto’s philosophy of art and his proposed conception of „post-historical art”. Whether it is the „end of art” or the crisis of „commentary of art”, and how can be described the situation of art after the „end of art”? The survey of the situation of art after the „end of art” is based also on reviews and interpretations of Benjamin, Heidegger, Gadamer, Vattimo, Welsch, Lyotard and Baudrillard, looking closely the development of art and its current situation. Keywords: „end of art”, Hegel, Danto, „master narratives”, pluralism.