Sofistikai raksturīgais sengrieķu traģēdijās un komēdijās: Eiripīds un Aristofans

Abstract

Bakalaura darbā tiek salīdzinātas sofistikai raksturīgās iezīmes un atbilstošākie leksikas piemēri divās Aristofana komēdijās – Mākoņi un Vardes, kā arī četrās Eiripīda traģēdijās – Mēdeja, Helēna, Hipolīts un Trojietes. Teorētiskajā daļā tiek aprakstīti nozīmīgākie fakti par Eiripīdu un viņa saistību ar slavenākajiem no sofistiem. Aprakstot sofistiku un rētorikas pamatiezīmes, par pamatu tiek ņemti antīko autoru, it īpaši Platona, viedokļi par sofistiem un viņiem raksturīgo darbošanos. Šīs zināšanas tiek pielietotas praktiskās daļas teksta analīzē, kurā hermeneitiski tiek interpretētas sarunās atrodamās leksēmas, kuras apraksta agonistiskas argumentēšanas stratēģijas, viltīgas plānošanas īstenojumus un pret sofistiku vērstas attieksmes paušana. Šādā veidā paveras plašs leksēmu krājums, kurš katram dzejniekam ir atšķirīgi bagātīgs. Šo autoru darbus vienojošais pavediens ir Aristofana komēdijās atrodamā kritika pret Eiripīdu un sofistiem, tādēļ praktiskās daļas traģēdiju analīze balstās šīs kritikas pamatojuma meklējumos. Secinājumu daļā tiek apkopoti iegūtie pētījuma rezultāti, kuros skaidri atrodamas gan sofistiskas, gan pret sofistiku vērstas iezīmes Eiripīda traģēdijās.

In this work a comparison is made for the characterisation of sophistics and most suitable lexeme examples between two comedies from Aristophanes – Clouds and Frogs, and four tragedies from Euripides – Medea, Helen, Hippolytus and Trojan Women. In the theoretical part the most significant facts about Euripides and his association with famous sophists is described. Also the overall characterization of sophistics from the opinions of antique authors, especially Plato’s, are taken in consideration. The theoretical knowledge is forming a background for the analysis of texts in the practical part, where lexemes found in dramatic conversations are being interpreted hermeneutically. These lexemes are found to be used as means of description for agonistic argumentation strategies, deceiving plotting realisations and expressed attitudes against sophistical reasoning. A broad buquet of lexemes is revealed, differently complimenting each of the poets ability to express attitudes and characterization. The common thread for both authors is Aristophanes critique found in his comedies directed towards Euripides and sophists. Analysis of tragedies in the practical part is based upon searching for proof of these accusations. Conclusion part results the investigation, revealing phrases where both proof - for and against sophistics, is found in the tragedies of Euripides.