Amatiermāksla Latvijā: kopienas attīstība un kultūrpolitika

Abstract

Latvijas iedzīvotāju līdzdalība amatiermākslā (kordziedāšana, dejošana tautas deju kolektīvos, dalība amatierteātros u. c.) ir viena no masveidīgākajām pilsoņu brīvā laika pavadīšanas formām, kuras uzturēšanā valsts un pašvaldības iegulda ievērojamus resursus. Šajā darbā pētīts, kāda nozīme Latvijas attīstības un kultūras politikās tiek piešķirta amatiermākslai un kāds ir tās pienesums lauku kopienu attīstībā, izvirzot pieņēmumu, ka amatiermāksla ir būtisks attīstības resurss ar lielu potenciālu, kas netiek pietiekami aktīvi un apzināti izmantots. Darbs balstīts kapitālu, kopienas attīstīšanas un kultūras līdzdalības teorijās, kā arī ilgtspējīgas attīstības pieejā. Pētījums apstiprina izvirzīto tēzi un ļauj secināt, ka Latvijas kultūras politikā un pārvaldē amatiermākslas jomā tiek turpināta padomju laikos iedibinātā paternālistiskā kultūrpolitika, kurā iedzīvotāji (amatieri) ir drīzāk attiecīgā pakalpojuma saņēmēji, nevis aktīvi un pašorganizējošies pilsoņi. Atslēgvārdi: amatiermāksla, kultūras politika, Latvija, pēcpadomju, kopienas attīstība, sociālais kapitāls

The participation of the inhabitants of Latvia in amateur arts (choir singing, dancing in folk dance groups, participation in amateur theatre etc.) is one of the most popular mass pastimes supported and maintained through the investment of considerable state and local government resources. This dissertation („Amateur Arts in Latvia: Community Development and Cultural Policy”) researches what significance amateur arts is allocated in Latvia’s development and cultural policies, and what it contributes to the development of rural communities, assuming that amateur arts is an essential development resource with great potential, and which is not being utilized actively or knowingly enough. The doctoral thesis is grounded on capital, community development and cultural participation theories within a sustainable development approach. The research confirmed the hypothesis and allows for the conclusion that within cultural policy and the administration in the field of amateur arts in Latvia there is a continuation of the paternalistic cultural policies that were established during the Soviet period, in which inhabitants (amateurs) are the receivers of a service, rather than active and self-organised citizens. Keywords: amateur arts, cultural policy, Latvia, post-soviet, community development, social capital