Zināšanu konstituēšanās problēma M. Fuko filozofijā

Abstract

Zināšanu konstituēšanās pamatojums M.Fuko filozofijā tiek meklēts trīs virzienos – zināšanu arheoloģijā, zināšanu ģenealoģijā un zinātgribā. Zināšanu arheoloģijas ietvaros M.Fuko nodarbojas ar epistēmi un vēsturisko a priori, kā arī veic zināšanu un zinātnes nošķīrumu, pie kura pieturās arī visā turpmākajā daiļradē. Ķermeņa pieredze, perceptuālā un valodiskā zināšanu dimensija, varas attiecību loma zināšanu institucionalizācijā saistīta ar zināšanu ģenealoģiju. Šis domāšanas stils izpaužas arī turpmākajos M.Fuko pētījumos, jo viņš neatkāpjas no zināšanu un varas tīkla saistījuma, no skatiena, kas pievērsts ķermenim, un no pieredzes koncepta, seksualitātes vēstures pētījumu saistot ar zinātgribu un patiesības prasībām, uzsverot paštehnoloģijas, subjektivācijas aspektus un eksistenci kā pašveidojošā subjekta ētiskās atbildības izpausmi.

The main task of this academic paper is the problem of constitution of knowledge in M.Foucault’s philosophy. The problem is investigated on the conceptions of R.Machado, B.Han, V.Privitera, and V.Schmid. M.Foucault in his works discusses experiences in connection with knowledge and social institutes. His philosophy is inspired by ideas of G.Bachelard, G.Canguilhem, E.Benveniste, L.Binsvanger, M.Merleau-Ponty, and F.Nietszche. For M.Foucault, history is not evolutionary, but transformative, transgressive, and unique event of discourse. He recognises that frameworks of knowledge and modes of understanding are historical. M.Foucault treats constitution of knowledge in two ways - firstly as language and concept analyse, secondly as investigation of social institutes.