Galīguma izpratne Ž.P.Sartra un agrīnā M.Heidegera filozofijā. Analītisks salīdzinājums.

Abstract

Darba mērķis ir iepazīties ar divu 20.gs filozofu darbiem – Heidegera Esamību un laiku un Sartra Esamību un nekas, un salīdzināt tajos minētos uzskatus par esamības un galīguma jēdzienien. Heidegers raksturo klātesamību – cilvēku, kurš rūpēs eksistē savā ikdienišķumā. Klātesamība ir laiciska, tai ir savs sākums un pienāks beigas. Klātesamības beigas ir tas, kā tai trūkst, bet kas tai jau pieder un par ko tai jākļūst, tāpēc klātesamība jau ir sava esamība-uz-nāvi. Nāve, ko piedzīvo tikai pats subjekts, ir tas, kas atklāj klātesamības veselumu. Sartrs izdala divus esamības veidus – esamību-sevī (objektu pastāvēšana ārpus apziņas) un esamību-sev (cilvēka apziņa), kurā pastāv nolieguma spēja, radot Nekas, līdz ar ko cilvēks kļūst brīvs. Cilvēka darbības pēdējais notikums ir nāve – tā pieder vēl pie dzīves, tāpēc nāve ir dzīves fenomens.

The aim of this work is to get acquainted with the treatises of two 20th century philosophers – Heidegger’s Being and time and Sartre’s Being and nothingness, and to compare the concepts of being and finitude given there. Heidegger characterizes Dasein (being-there) as a human, who exists in cares. Dasein is temporal; it has its beginning and will have its end. The end of Dasein is something that it lacks, but what belongs to it and of what it must become, so Dasein is its own being-towards-death. Death reveals the entirety of Dasein. Sartre divides being into being-in-itself (existence of objects) and being-for-itself (consciousness), in which exists the ability to negate, creating Nothingness, by which a human becomes free. The last event of human actions is death – it belongs still to life, so death is a phenomenon of life.