Mākslas divas nāves: G.V.Hēgeļa un A.S.Danto filosofijā.

Abstract

Jautājums par mākslas nāvi kļuva aktuāls līdz ar Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa estētikas lekcijām, savukārt, modernajā pasaule vislielāko ažiotāžu par šo jautājumu ir radījis Arturs Danto. Ko nozīmē „mākslas nāve”? Vai varbūt tas tomēr ir tikai „mākslas gals”? Kādu pienesumu izpratnei par mākslas nāvi sniedz Eiropas un ASV tradīciju pretmeti, II Pasaules karš, kā izprotama Dišāna radošā darbība un personība? Kas ir Jaunie Britu mākslinieki? Un kā tas viss ir sasaistāms ar „glezniecības nāvi”? Mana pētījuma mērķis ir izprast, vai Hēgeļa izteikums ir radījis pavērsienu filozofiskajā domā, vai tomēr ar „mākslas nāvi” mēs saskaramies atsevišķi katra no autoriem darbos – gan literārajos, gan mākslas. Noskaidrot, vai patiešām pastāv divas „mākslas nāves”. Noskaidrot, vai patiešām pastāv „mākslas nāve”! Lai to izdarītu, ir jāapzina ne tikai Hēgeļa un Danto filozofiskā doma, bet arī korelācija starp tām. Kā pirmā ir ietekmējusi pēdējo, un vai tās ir atstājušas iespaidu uz vēl citiem notikumiem mākslas attīstībā. Šis aspekts uzsver saistību starp estētikas teorijas un filozofijas ciešo saistību ar mākslu un mākslas pasauli, savstarpējo refleksiju. Iegūtie secinājumi ļauj spriest par savdabīgajām attiecībām starp Hēgeļa „mākslas nāvi” un Danto ”mākslas nāvi”. Esmu secinājusi, ka Hēgeļa doma šajā jautājumā ir bijusi nereti pārprasta, neprecīzi tulkojot uz angļu valodu, tā radījusi veselu „mākslas nāves” kustību komentētāju un ne tikai vidū. Hēgeļa tēze drīzāk būtu izprotama kā „mākslas gals”, kas norisinātos, kad Absolūtais gars sasniegtu savu augstāko attīstības etapu, un vajadzība pēc mākslas izzustu. Un tomēr arī šeit jākomentē, ka vispirms, šī interpretācija nesaskan ar Hēgeļa dialektikas uzskatu, jo tā nepareizi pieņem, ka virzība dialektiskas evolūcijas posmos no mākslas līdz filozofijai vai no viena mākslas posma uz nākošo rezultējas iepriekšējo posmu iznīcināšanā vai nederīgumā. Tomēr kā pretarguments strādā viedoklis, ka Hēgeļa laikā romantiskā māksla jau atspoguļoja dekadenci, runājot par mākslas atspoguļošanas spēku un filozofijas pieaugošo lomu mākslas radīšanā. Danto, savukārt, apraksta „mākslas nāvi”, kas norisinājās līdz ar Vorhola „Brillo Box” radīšanu. Viņš apraksta mākslas lineārās attīstības galu, norādot, ka “mākslas nāve” uztverama tā, ka post-vēsturiskajā posmā par mākslu var tikt uzskatīts jebkas. Tomēr vēlāk Danto pūles neasociēt sevi ar mākslas nāvi kā maldinošu frāzi. Danto pieeja mākslas beigām starp vairākiem citiem aspektiem vēršas pie saistītajiem jautājumiem: mākslas vēstures, kā nodalīt mākslu no tā, kas nav māksla, un mākslas un filozofijas saistības. Balstoties uz augstāk minētajām vadlīnijām, jāsecina, ka „mākslas nāve” ir maldinoša gan vienā, gan otrā gadījumā. Vēl vairāk - rodas iespaids, ka šīs teorijas ar „mākslas gala” idejā apstiprina tās spējas uz turpmāko eksistenci. Tādēļ, paralēli tiek arī aplūkotas attiecības starp „mākslas nāvi” un „glezniecības nāvi”, starp Dišānu un Jaunajiem Britu māksliniekiem, fotogrāfijas attīstību un fotogrāfijas iekļaušanu mākslas darbos.

The question about death of art had become topical along with Georg Wilhelm Friedrich Hegel’s Lectures on Aesthetics, whereas, in modern world the greatest uproar is created by Arthur Danto. What does “the death of art” mean? Or maybe it is still “the end of art”? What contribution to understanding of death or art is given by contrasts between European and the USA traditions, World War II, how should be understood the activity and personality of Duchamp? What is the New British Artists? And how everything of it is related with “death of painting”? The aim of research work is to understand whether Hegel’s statement has created the turning point in philosophical idea, or we are facing with “death of art” separately in works of each author – in both literary and art works. To clarify, whether two “deaths of art” really exist! To clarify, whether “the death of art” really exists! To do it, it should be studied not only philosophic idea of Hegel and Danto, but also correlation between them. How the first one has influenced the last one, and whether they had left impact also to other events in the development of art. This aspect emphasizes the connection between close relationship of aesthetics theory and philosophy, their mutual reflection. Obtained conclusions allow to judge about peculiar relationships between Hegel’s “death of art” and Danto’s “death or art”. I have concluded that Hegel’s idea in this issue sometimes was misunderstood due to inaccurate translation to English; it has created even a movement of “death of art” among their commentators and others. Hegel’s thesis should rather be understood as “the end of art”, which should happen when the Absolute Spirit reaches the highest stage of its development, and the need for art disappears. And also here, it should be noted, that these interpretations do not match with Hegel’s opinion of dialectics, because it wrongly accepts that progress within stages of dialectic evolution from one stage to the next one results in elimination or invalidity of previous stages. However, speaking about strength of art reflection and increasing role of philosophy in art creation, as opposite argument is acting the opinion that during Hegel’s time the romantic art already has reflected the decadence. Danto, in his turn, describes “the death of art”, which happened along with creation of Warhol’s “Brillo Box”. He describes the end of linear development of art, stating that “the death of art” should be considered that in post-historical stage everything could be considered as art. However, later Danto tries not to associate himself with the death of art as misleading phrase. Danto’s approach to the end of art among other aspects addresses the related issues: history of art, how to separate art of non-art and relation between art and philosophy. On the base of above mentioned guidelines, it should be concluded that “death of art” is misleading in both of the cases. And even more – there arise an impression that these theories with idea of “the end of art” confirm its ability to further existence. Thereby, in parallel are also described relationships between “the death of art” and “the death of painting”, between Duchamp and New British Artists, development of photography and inclusion of photography in art works.