Baltijas valstu drošības jautājums 1939. gadā: problēmas historiogrāfijā.

Abstract

1939. gada Baltijas valstu drošības jautājums ieņem svarīgu vietu Latvijas starpkaru perioda ārpolitikas izpētē. Atbilstoši pētāmās tēmas specifikai, par bakalaura darba uzdevumu ir izvirzīts historiogrāfijas problēmu novērtējums, balstoties uz Baltija valstu un rietumu vēsturnieku pētījumu analīzi un secinājumiem. Par nozīmīgākajiem uzskatāmi I. Feldmaņa, A. Strangas un E. Andersona pētījumi, kas skar Baltijas valstu un Vācijas neuzbrukšanas līgumu jautājumu, 1939. gada vasaras Maskavas sarunu un vācu – padomju pakta nozīmi Baltijas valstu drošībā. Akcentētas ir šo vēsturnieku atšķirīgās koncepcijas problēmjautājumu risinājumā. Historiogrāfiskās analīzes centrā ir Baltijas valstu eventuālās neitralitātes un neatkarības saglabāšanas iespējas lielvalstu ārpolitikas kontekstā un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskas darbības efektivitāte 1939. gada sarežģītajā ārpolitiskajā situācijā.

Security issues in the Baltic States in 1939 hold a significant place within the study of Latvian foreign policy between the two World Wars. This Bachelor's Thesis will analyse historiographical problems according to the specific object of study, basing itself on the studies of Baltic and Western historians. Studies of I. Feldmanis, A. Stranga and E. Andersons, concerning the issues of the non–aggression agreements between the Baltic States and Germany, the Moscow negotiations of summer 1939 and the German–Soviet Pact, are considered to be the most important. However, it stands to reason that each historian has different solutions to the issues mentioned above. The historiographical analysis of this thesis will focus on whether the Baltic Republics could possibly remain neutral and retain independence within a complex 1939 international situation and given the foreign policy of major powers.