Estētiskā komentāra robežas: dzejas valodas patiesība Valtera Benjamina agrīnajā filozofijā

Abstract

Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā vācu domātāja Valtera Benjamina agrīno filozofisko meklējumu visvairāk komentētajos darbos – „Divi Frīdriha Helderlīna dzejoļi” un „Par valodu vispār un cilvēka valodu” – jāizprot dzejas patiesība, estētisks komentārs, valodas iedaba un to savstarpējo attiecību noteiktās robežas dzejas estētikai. Lai to sasniegtu, pētījums izstrādāts kā tuvais lasījums, analizējot galvenos jēdzienus un domas struktūras. Iezīmēts arī nepieciešamais kontinentālās filozofijas konteksts. Pirmā nodaļa veltīta Benjamina lirikas teorijas metodei, kurā galvenā loma ir ar objektam saskanīgam, transcendentālam ideālam. Otrajā nodaļā sīkāk aplūkots metodes pielietojums, domātājam pētot Helderlīna „Dzejnieka drosmes” un „Bikluma” poētisko intensitāti. Trešās nodaļas fokusā ir valodas iedabas jautājums, kas palīdz labāk apjēgt estētiskā komentāra robežas, kad iedziļinās modernās poēzijas strīdā starp inversiju un reprezentāciju.

The aim of the paper is to find out how in most commentated works from Walter Benjamin’s early philosophical studies the truth of poetry, the aesthetic commentary, the nature of language and their interrelationships are to be thought in regard to the borders of aesthetics of poetry. In order to achieve this aim, the paper is made as a close reading, analyzing the main concepts and thinking structures. The necessary context of contintental philosophy is given as well. The first chapter is dedicated to Benjamin’s method of theory of the lyric, in which a transcendental ideal, being in harmony with an object, has crucial part. In the second chapter the practical use of thinker’s method is viewed in detail. The third chapter focuses on the nature of language which helps to grasp the borders of aesthetic commentary when the modern poetry’s quarrel between inversion and representation is being examined.