ASV Neatkarības kara militāri stratēģisko aspektu historiogrāfija

Abstract

ASV Neatkarības kara laikā Džordža Vašingtona īstenotā kara stratēģija, kas lielākoties izpaudās caur defensīvu karadarbību, tiek uzskatīta par galveno apstākli tam, kādēļ Lielbritānijai neizdevās apspiest revolūciju Ziemeļamerikas kontinentā. Kaut gan no otras puses britu karaspēkam izdevās ieņemt visas lielākās Amerikas pilsētas un noturēt stratēģisko iniciatīvu uz gandrīz visu karadarbības periodu. Līdz ar to bakalaura darba mērķis ir noskaidrot kā vēstures literatūrā tiek vērtētas britu un amerikāņu piekoptās stratēģijas un cik ļoti tās ietekmēja Neatkarības kara iznākumu. Apskatot dažādu autoru viedokļus, tika secināts, ka vairums vēsturnieku piekrīt koncepcijai, ka karadarbības rezultātu lielā mērā izšķīra britu armijas nespēja koordinēt savas stratēģiskās ieceres vienotā virzienā, ko galvenokārt ietekmēja pastāvīgā britu virspavēlniecības sašķeltība vadošo komandieru starpā.

During the American War of Independence the strategy carried out by George Washington, which mostly manifested itself through a defensive warfare, is considered to be the main circumstance of the reason why Great Britain failed to suppress the Revolution in North America. While on the other hand the British army succeeded in taking all the largest American cities and holding the strategical initiative throughout most of the war period. Thus the objective of the bachelor’s thesis is to determine how the British and American strategies influenced the outcome of the Revolutionary War and how they are estimated in the historical literature. Examining the views of different writers, it was concluded that the majority of historians agree to the conception that the result of the warfare, which was mainly affected by a continuous dividedness among the top British commanders, was widely decided by the inability of the British army to coordinate its strategical intentions in a joint direction.