Pretošanās padomju varai Turkestānā: 1918.-1921.gads

Abstract

Šī darba mērķis bija pierādīt to, ka militārais spēks politiskai hegemonijai bija neaizvietojams, bet autors atklāj arī padomju varas struktūru un tās attīstību. Galvenais iemesls, kādēļ boļševikiem izdevās centralizēt varu bija vāji pretinieki. Pēc cara Krievijas sabrukuma parādījās jauna politiska sistēma, kuras specifika pieprasīja stipru un noturīgu organizāciju, daudz biedru, militāro spēku un atbalstītājus. Boļševiki kļuva par stiprāko „svešzemnieku”. Maskava savu varas implementāciju īstenoja pakāpeniski, izejot no savām interesēm, kas bija primāri saimnieciskas. Blokāde nopietni apdraudēja padomju varu, jo musulmaņu partizānu kaujinieki pretojās. Vissvarīgākais viņu ideoloģijas elements bija reliģija un lielākais atbalsts nāca no zemniekiem. Sarkanai armijai nācās pielāgoties partizānu karam.

The goal of this study was to prove that the military was irreplacable for political hegemony, but author also reveals the structure of the soviet state and its development. Main reason, that bolsheviks could cetralise power, was possible because of weak oponents. The specifics of the political system, that emerged after the collapse of czars Russia, demanded strong and persistent organisation, plenty of members, military and supporters. The strongest „foreigner” became the bolsheviks. Moscow implemented their rule gradually, in coherence with their interests. The blockade endangered soviet rule, because muslim partisan militants resisted with force. The most important element of the ideology of partisan militants was religion, and vast majority of the support came from the peasants. Red army had to adapt for partisan warfare.