Centrālo jēdzienu tulkojums Frīdriha Nīčes darbā „Tā runāja Zaratustra” no vācu valodas latviešu valodā

Abstract

latviešu valodā

Izstrādātajā maģistra darbā „Centrālo jēdzienu tulkojums Fridriha Nīčes darbā „Tā runāja Zaratustra” no vācu valodas latviešu valodā” tiek salīdzināts Viļa Plūdoņa 1908. gada tulkojums (praktiski izmantojot 1938. gada grāmatas izdevumu) ar 2006. gada apgāda „Jumava” izdevumu, kur veikta Plūdoņa tulkojuma literārā redakcija, piemērojot to mūsdienu literārās valodas normām un vēlreiz salīdzinot tulkojumu ar oriģinālu, tādējādi pasvītrojot šī darba aktualitāti arī mūsdienās. Šī darba mērķis ir veikt Plūdoņa tulkojuma un tā literārās redakcijas analīzi, spriežot par tulkojuma veiksmīgiem vai mazāk veiksmīgiem risinājumiem un tulkošanas kritikā galvenokārt balstoties uz K. Raisas (Reiß) izvirzītiem kritērijiem tādās kategorijās kā semantika, leksika, gramatika un literārais stils. Pētījuma rezultātā tiek secināts, ka tulkojuma jaunās literārās redakcijas gadījumā runa ir vairāk par pragmatiski funkcionālu pieeju, bet Plūdoņa tulkojumā ir vairāk formāli estētiskās ekvivalences. Ar H. O. i Gaseta (Gasset) un U. Eko (Eco) teoriju palīdzību tiek skaidrotas dažādas semiotiskas problēmas, kas rodas tulkojot. Viens no galvenajiem secinājumiem ir, ka tulkojums nav un nevar būt oriģināla dublikāts.

The master’s paper „Translation of the main concepts in Friedrich Nietzsche’s work „Thus spoke Zarathustra” from German into Latvian” gives a comparison of the translation of Vilis Plūdons in 1908 (practically using the 1938 edition) and the edition of 2006 by publisher „Jumava”, which includes the new literary editorship of Plūdons’ translation, adapting it to contemporary formal language standards and comparing this translation version with the original again, in this way signifying the topicality of this work today as well. The point of this master’s paper is to perform analysis of the Plūdons’ translation and its literary editorship, judging by successful and less successful translation solutions. The analysis is based mostly on K. Reiß translation criteria in the categories like semantics, vocabulary, grammar and literary pencraft. The conclusion of the analyses is that the new literary editorship of the translation bears a pragmatically functional approach, while in the Plūdons’ translation there is more formally esthetical equivalence. Various semiotic translation problems are described and explained by the help of the theories of H. O. y Gasset and U. Eco. One of the most important conclusions is that translation isn’t and can’t be a duplicate of the original work.