Dzīve kā spēle bez noteikumiem Toma Stoparda lugā „Rozekrancs un Gildenšterns ir miruši” un Semjuela Beketa lugā „Gaidot Godo”

Abstract

Semjuela Beketa luga „Gaidot Godo” bieži tiek izcelta kā absurda teātra centrālais darbs. Savukārt Toms Stopards, rakstot „Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši”, ir ļoti ietekmējies no iepriekšminētās īru dramaturga lugas. Tas, ka tiek pievērsta uzmanība absurda teātrim ļoti svarīgu darbu analīzei, palielina pētījuma nozīmīgumu un vērtību. Šī bakalaura darba mērķis ir analizēt tos elementus, kas attēlo dzīvi kā eksistenci bez noteikumiem S. Beketa lugā „Gaidot Godo” un T. Stoparda lugā „Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši”. Pētījums galvenokārt koncentrējas uz to, kā šī ideja ir attīstījusies T. Stoparda darbā salīdzinājumā ar S. Beketa lugu. Bakalaura darbs sastāv no 5 nodaļām. Pirmajā tiek apkopota teorētiskā literatūra par absurda teātra svarīgākajām iezīmēm, tā attīstības vēsturi, kā arī Semjuelu Beketu un Tomu Stopardu kā spilgtiem šī žanra pārstāvjiem. Otrā nodaļa satur teorētiskos materiālus par eksistenciālismu – filozofijas virzienu, kas visvairāk ietekmēja absurda teātra dramaturgu pausto dzīves uztveri. Trešajā nodaļā ir apskatīta Albēra Kamī absurda filozofija, kā arī šīs filozofijas izpausmes absurda teātra darbos. Visbeidzot ceturtā un piektā nodaļa ir veltīta divu izvēlēto lugu analīzei, pētot dzīvi kā spēli bez stingriem priekšrakstiem.

Samuel Beckett’s “Waiting for Godot” is widely perceived as the “definition” of the theatre of the absurd, while Tom Stoppard’s “Rosencrantz and Guildenstern Are Dead” draws very much from the above-mentioned work of the Irish playwright. So, by choosing these plays, two very important and central writings of the theatre of the absurd come under examination. It, in turn, increases the significance and the value of the research. The paper provides the analysis of the elements shaping the perception of life as possessing no regulations in Samuel Beckett’s “Waiting for Godot” and Tom Stoppard’s “Rosencrantz and Guildenstern Are Dead”. The analysis mainly focuses on revealing the evolution of the abovementioned concept in “Rosencrantz and Guildenstern Are Dead” as compared to “Waiting for Godot”. The paper consists of five chapters, and the first one presents the survey of theoretical literature on the main aspects of the theatre of the absurd as well as its roots and philosophical influences, and Samuel Beckett and Tom Stoppard as prominent representatives of the genre. Chapter two contains material on existentialism in general, and the third chapter deals with Albert Camus’ absurd thought and its influence on the theatre of the absurd. Chapters four and five comprise the analysis of the elements revealing life as having no strict guidelines, as well as the comparative analysis of the two plays.