Dzuihicu žanrs klasiskajā japāņu literatūrā

Abstract

Bakalaura darba nosaukums „Dzuihicu žanrs klasiskajā japāņu literatūrā” ietver terminu dzuihicu (zuihitsu 随筆), kuru var tulkot kā ‘sekot otai’. Tas ir īpatnējs literatūras žanrs, kas ir grūti definējams, tam nav skaidru kritēriju un tā robežas ir nenoteiktas. Dzuihicu mēdz skaidrot kā dažādas īsas piezīmes par savstarpēji nesaistītām tēmām, kuras domājams rakstītas impulsīvi. Dzuihicu žanram ir veltīts mazs skaits padziļinātu un plašu pētījumu, attiecīgi šis temats ir aktuāls, īpaši tāpēc, ka dzuihicu žanrs modificētā veidā pastāv arī mūsdienās. Darba mērķis ir izpētīt dzuihicu īpašības un rašanās iemeslus, lai varētu noskaidrot, kādas ir šī žanra izpausmes un robežas literatūrā, galvenokārt pievēršoties prozai. Autore izsaka pieņēmumu, ka dzuihicu žanrs ataino japāņu literatūras, īpaši prozas, galvenās iezīmes koncentrētā veidā.

Title of bachelor research paper “Zuihitsu Genre in the Classical Japanese Literature” include term zuihitsu (随筆) which could be translated as ‘following the brush’. That is extraordinary genre that is hard to define, it does not have clear criterions and its borders are indeterminate. Zuihitsu might be described as short, probably impulsive written notes about unrelated themes. There are very few deepened and expanded research works about zuihitsu genre that is why this theme is topical especially because zuihitsu genre in modified form exists also nowadays. Goal of research paper is to gather information about qualities of zuihitsu and reasons of its emergence so it would be possible to study manifestations of this genre and its borders in literature. Author proposes a conjecture that zuihitsu genre portrays main features of Japanese literature especially prose in concentrated way.