Optiskā un akustiskā realitāte kā autobiogrāfiskās dzīves konstrukcijas formas novelē un filmā „Nāve Venēcijā“

Abstract

Zinātniskajā darbā ir analizēta audiovizuālā uztvere autobiogrāfiskajā telpā literatūras un kinofilmas ietvaros. Darba mērķis ir pierādīt, ka abi pētījuma objekti ietver sevī ne tikai fikcionālus, bet arī biogrāfiskus un autobiogrāfiskus elementus. Šajā pētījumā dažos piemēros no noveles un kinofilmas ir parādīts, ka biogrāfiskums var izpausties ne tikai ar faktu atspoguļošanu, bet arī ar optikas un akustikas palīdzību, kas ir saistāms ar vizuālas mākslas uzplaukumu un mehanizāciju 19.gadsimta sākumā, kad tapusi novele „Nāve Venēcijā”. Rezultāts parādīja, ka Tomasa Manna un Lukīno Viskonti dzīve bija cieši saistīta ar laikmetu, kurā viņi radīja savus darbus. Izmantojot tādas vizualizācijas metodes kā fotogrāfijas motīvs, acu skatieni un toņu palete, kuri savu mediju īpatnības dēļ ir attēloti ar dažādiem paņēmieniem, viņi sasniedz visaugstāko (auto)biogrāfiskumu savos ar estētiku pilnajos šedevros.

The audiovisual perception in the autobiographical space in the network of two media types will be discussed in the following research, namely literature and film. The main goal of the present paper is to prove that both investigated objects include not only fictional, but also biographical and autobiographical elements. It means, that biography evolve not only by means of the facts, but also with optics and acoustics, what is bound up with the Golden Age of visual art and mechanization of the novel "Death in Venice" beginning in 19th century. The result has shown that the life of Thomas Mann and Luchino Visconti was closely associated with the era in which they worked. Thomas Mann and Luchino Visconti used such visual methods as the motive of photography, of look and of sound palette. With the help of its media characteristics, they are represented with different methods, achieved the highest (auto)biographical level in their filled with aesthetics masterpieces.