Simpozija satura un formas tradīcija Plūtarha „Septiņu gudro dzīrēs”

Abstract

Maģistra darba Simposija satura un formas tradīcija Plūtarha ‘‘Septiņu gudro dzīrēs’’ mērķis ir izpētīt Plūtarha dzīru dialoga būtiskākās satura un formas raksturiezīmes simposija literārās tradīcijas kontekstā. Darba teorētiskais pamats ir zinātniski pētījumi par simposiju kā kultūrfenomenu un no antīkajiem avotiem (galvenokārt Platona un Ksenofonta Dzīrēm) atvasināta un mūsdienu zinātniskajā literatūrā nostiprināta teorija par dzīru dialogu literatūrā. Pētījuma praktiskajā daļā aplūkota Plūtarha dialoga atbilstība tradīcijai kompozicionālā un ideoloģiskā aspektā, kā arī izpētīts tradicionālās tēlu sistēmas funkcionējums tekstā. Skatot Plūtarha simposiju uz žanra priekšteču literārā fona, Septiņu gudro dzīrēs apvienojas tradicionālie simposija priekšnosacījumi un jaunas, Plūtarha daiļradei un filozofijai tipiskas nianses.

The aim of the research Symposion’s traditional aspects of content and form in Plutarch`s ‘‘Banquet of the Seven Wise Men’’ is to explore basic characteristics of content and form in Plutarch`s dialogue against the background of sympotic literary tradition. Theoretical part considers symposion as cultural phenomenon and theoretical aspects of sympotic dialogue, that are derived from sympotic literary practice (principally Platon`s and Xenophon`s) and modern researches. Practical part deals with dialogue`s consistency within sympotic tradition according to compositional and ideological aspects and explores the functions of traditional character system within the text. Examining Plutarch`s symposion on predecessors` literary background, Banquet of the Seven Wise Men reveal traditional prerequisites of symposion and new nuances – typical to Plutarch`s writings and philosophy.