Sintaktiskie sakari kā jēgģenerējošs mehānisms Romas „Zelta laikmeta” dzejā: oriģinālteksts un tulkojums

Abstract

Maģistra darbs „Sintaktiskie sakari kā jēgģenerējošs mehānisms Romas Zelta laikmeta dzejā: oriģinālteksts un tulkojums” pēta sintaktisko sakaru konfigurācijas jautājumus jēgas ģenerēšanas kontekstā, latīņu valodā rakstītās dzejas oriģināltekstus salīdzot ar tulkojumiem galvenokārt latviešu, bet arī spāņu un itāļu valodā. Tiek piedāvāta apjomīga sintakses un semiotikas, kā arī dažādu starpdisciplīnu teorētiskā bāze, kā arī praktiskā tekstu analīze, izmantojot Lukrēcija, Vergīlija, Tibulla, Ovīdija un Horācija darbu fragmentus. Galvenais pētījuma uzdevums ir piedāvāt objektīvus, zinātniskus kritērijus tulkojuma kvalitātes monitoringam, demonstrēt konstituentu struktūras un funkcionālās struktūras mijiedarbību un paralēlismu kā galveno cēloni neadekvāta tulkojuma tapšanai, ja netiek respektēti sintaktisko attieksmju principi. Pētījumā piedāvāts plašs paradigmatisko un sintagmātisko aproksimāciju spektrs, perifrastiskā transpozīcija kā centrālais tulkošanas instruments, kā arī mentālo attēlu hologrāfiskā modalitāte un kardinalitāte (maksimālais instanču parādīšanās skaits). Atslēgvārdi: latīņu dzeja, sintaktiskie sakari, tulkojums, komparatīvistika, semiotika, hologrāfiskā teorija, paradigmatika, sintagmātika, perifrastiskā transpozīcija, aproksimācija.

The Master’s Paper ‘Syntactic Relations as a Means for Generation of Meaning throughout the Roman Golden Age Poetry: Source-Text Versus Target-Text’ explores the configuration of syntactic relations as a question of generation of meaning, it seeks to compare some fragments of original poetry written in Latin with the translations mainly to Latvian, but to Spanish and Italian, as well. There is a great deal of theoretical basis for syntax, semiotics, as well as various other interdisciplinary questions, the analysis is done using the works of Lucretius Carus, Virgil, Tibullus, Ovid and Horace. The main purpose of the study is to provide objective, scientific criteria for monitoring the quality of the translation process; it is aimed to display the interaction between constituent structure and functional structure as the main cause of inadequate translations, if some of the syntactic relations are not taken into account. The study offers a wide range of paradigmatic and syntagmatic approximation, it shows the periphrastic transposition as the main translation tool, and the holographic cardinality of mental images is introduced and explained, as well. Keywords: Latin poetry, syntactic relations, translation, comparative linguistics, semiotics, holographic theory, paradigmatics, syntagmatics, periphrastic transposition, approximation.